Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča atsevišķās domas lietā Nr. 2019-01-01 "Par Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas

Satversmes tiesas tiesneša atsevišķās domas Satversmes tiesas tiesneša Artūra Kuča atsevišķās domas lietā Nr. 2019-01-01 "Par Civillikuma

1. panta ceturtās daļas
2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
3. un
4. pantam"
5. Satversmes tiesa
6. gada
7. decembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019‑01‑01 "Par Civillikuma
8. panta ceturtās daļas
9. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
10. un
11. pantam" (turpmāk - Spriedums), izbeidza tiesvedību lietā daļā par Civillikuma
12. panta ceturtās daļas
13. punkta, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
14. pantam un atzina Civillikuma
15. panta ceturtās daļas
16. punktu, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
17. pantam. Lieta tika ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma.
18. Piekrītu secinājumam, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, nav atbilstoša Satversmes
19. pantam. Nepiekrītu Spriedumā secinātajam, ka apstrīdētā norma nerada personai Satversmes
20. pantā noteikto tiesību aizskārumu. Mans viedoklis ir balstīts uz turpmāk norādītajiem argumentiem. Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos saīsinājumus.
21. Sprieduma 16.3.
22. punktā secināts, ka apstrīdētā norma nerada personai Satversmes
23. pantā ietverto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību aizskārumu. Šāds secinājums neatbilst Satversmes tiesas judikatūrai un tiesību doktrīnā paustajiem viedokļiem. 3.
24. Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka Satversmes
25. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību. Šī atziņa pamatota galvenokārt ar diviem argumentiem. Pirmkārt, jēdziens "privātā dzīve" nereti tiek lietots kā plašāks apzīmējums, kas ietver arī ģimenes dzīvi, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Otrkārt, tiesību zinātnē ir atzīts, ka tiesības uz privāto dzīvi, tiesības uz ģimenes dzīvi, tiesības uz mājokļa neaizskaramību un tiesības uz korespondences neaizskaramību nav iespējams precīzi norobežot (sk. Satversmes tiesas
26. gada
27. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01
28. punktu). Tāpat Satversmes tiesa norādījusi, ka no Satversmes
29. pantā ietvertajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no iejaukšanās privātajā dzīvē, bet arī valsts pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības (sk. Satversmes tiesas
30. gada
31. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103
32. punktu). Kā norādīts Sprieduma 16.3.
33. punktā, adopcijas rezultātā tiek radītas ģimenes tiesiskās attiecības. Apstrīdētā norma noteic, ka personas, kas iepriekš sodītas par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, nedrīkst būt par adoptētājiem. Tādējādi apstrīdētā norma ietekmē minēto personu tiesības veidot ģimenes tiesiskās attiecības. Ja persona, kas iepriekš sodīta par šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vēlas adoptēt sava laulātā bērnu, ar kuru tā ilgstoši dzīvojusi kopā, apstrīdētā norma liedz tiesiski nostiprināt jau faktiski pastāvošas ģimenes attiecības. Tādējādi tiek ierobežotas šo personu tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kas noteiktas arī Satversmes
34. pantā. Līdz ar to nevaru piekrist Spriedumā secinātajam, ka apstrīdētā norma nerada Satversmes
35. panta aizskārumu. 3.
36. Tiesības uz ģimenes dzīvi expressis verbis ir nostiprinātas Satversmes
37. pantā. Taču tas nenozīmē, ka šīs tiesības nav ietvertas arī Satversmes
38. pantā. Vienas un tās pašas tiesības var aizsargāt vairāki Satversmes panti (sk. Satversmes tiesas
39. gada
40. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01
41. punktu). Satversmes
42. un
43. pantā ietverto tiesību uz ģimenes aizsardzību saturs nav identisks. Satversmes
44. pantā ietvertā ģimenes dzīves aizsardzība ir viens no privātās dzīves elementiem, bet Satversmes
45. pantā noteiktajām tiesībām uz ģimenes dzīves aizsardzību piemīt gan pilsonisko un politisko, gan sociālo tiesību raksturs (sk.: Danovskis E., Ruķers M., Lībiņa-Egnere I.
46. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,
47. lpp.). Satversmes
48. pants aptver gan pilsoniskās un politiskās, gan sociālās un ekonomiskās tiesības attiecībā uz laulību, ģimeni, vecākiem un bērniem. Satversmes
49. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību pārklājas ar Satversmes
50. pantā noteiktajām tiesībām, ciktāl tās attiecas uz pilsoniskajām tiesībām uz ģimenes dzīves aizsardzību, kas izriet no Cilvēktiesību konvencijas
51. panta un Pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
52. panta (sk.: Dupate K., Reine I.
53. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011,
54. un
55. lpp.). Aplūkojot Satversmes VIII nodaļas izstrādes dokumentus, redzams, ka Satversmes
56. pants vairāk saistīts ar sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Piemēram, vairākos Saeimas Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas projekta - par cilvēktiesībām - izstrādes komisijas Satversmes pamattiesību nodaļas projektos šobrīd Satversmes
57. pantā nostiprinātās tiesības uz privāto dzīvi ietvertas apakšnodaļā "Personiskās tiesības", savukārt šobrīd Satversmes
58. pantā noteiktās tiesības iekļautas apakšnodaļā "Sociālās tiesības" vai "Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības" (sk., piemēram, Latvijas Republikas Saeimas Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas projekta - par cilvēktiesībām - izstrādes komisijas
59. gada
60. aprīļa sēdes protokolu Nr. 6 un
61. gada
62. aprīļa sēdes protokolu Nr. 8). Tieslietu ministrija iesniedza Ministru kabinetam ministriju priekšlikumus par Satversmes pamattiesību daļas projektu. Tieslietu ministrija ierosināja Satversmes
63. pantā expressis verbis iekļaut arī tiesības uz ģimenes dzīvi, savukārt
64. pantā neminēt laulības un ģimeni, bet gan norādīt, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo aizsardzību. Labklājības ministrija rosinājusi šo pantu izteikt vēl kodolīgāk: "Ikkatram sociālā riska gadījumā ir tiesības uz sociālās drošības sistēmas aizsardzību" (sk. Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas
65. gada
66. jūlija vēstuli Valsts kancelejai "Par Satversmes otrās daļas projektu "Par cilvēktiesībām""). Satversmes pamattiesību nodaļas izstrādes komisija izskatīja arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūta priekšlikumus. Institūts norādīja, ka personas tiesības stāties laulībā aizsargātas ar tiesībām uz privāto dzīvi, kas jau nostiprinātas Satversmes
67. pantā. Savukārt Satversmes
68. pants nosakot valsts pienākumu radīt sociālos apstākļus ģimeņu atbalstīšanai un bērnu tiesību ievērošanai, tādēļ nepieciešams to precizēt (sk., piemēram, Latvijas Republikas Saeimas Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas projekta - par cilvēktiesībām - izstrādes komisijas
69. gada
70. septembra sēdes protokolu Nr. 18). Tādējādi secināms, ka sākotnēji likumdevējs vēlējies pilsoniskās tiesības uz ģimenes dzīvi nostiprināt Satversmes
71. pantā, bet sociālās un ekonomiskās tiesības -
72. pantā. Ir attīstījusies gan pamattiesību izpratne tiesību doktrīnā, gan to piemērošana, un tagad Satversmes
73. pants aizsargā arī pilsoniskās tiesības uz ģimenes dzīvi, taču tas nenozīmē, ka šīs tiesības neaizsargā Satversmes
74. pants. Līdz ar to apstrīdētā norma skar Satversmes
75. pantā ietvertās tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.
76. Sprieduma 16.3.
77. punktā norādīts: Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka no Cilvēktiesību konvencijas
78. panta neizriet personas tiesības adoptēt bērnu. Es šim secinājumam vispārīgi pievienojos, tomēr uzskatu, ka jānošķir divas situācijas, uz kurām šis secinājums attiecināms atšķirīgi. personu tiesības radīt ģimeni no jauna, tostarp adoptējot bērnu. Taču tiesības uz ģimenes dzīvi aizsargā jau izveidojušos ģimeni (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
79. gada
80. februāra sprieduma lietā "Frette v. France", pieteikums Nr. 36515/97,
81. punktu). Līdz ar to situācijā, kāda ir jāizskata arī Pieteikuma iesniedzējai, persona, lūdzot atļauju adoptēt bērnu, vēlas tiesiski nostiprināt jau faktiski pastāvošas ģimenes attiecības. Valsts bauda zināmu rīcības brīvību indivīdu un sabiedrības interešu līdzsvarošanā. Tomēr, kā norādīts arī Sprieduma 16.3.
82. punktā, gadījumos, kad starp ģimeni un bērnu jau radušās ģimeniskas saites, valstij ir pozitīvs pienākums rīkoties tā, lai stiprinātu šīs saites, un izveidot tādus tiesību aizsardzības mehānismus, kas nodrošinātu bērna integrāciju ģimenē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
83. gada
84. jūnija sprieduma lietā "Wagner and J.M.W.L. v. Luxembourg", pieteikums Nr. 76240/01,
85. un
86. punktu). Tādējādi, kaut arī Cilvēktiesību konvencijas
87. pants nerada personai tiesības uz adopciju, valstij tas rada pozitīvu pienākumu aizsargāt jau pastāvošas ģimenes saites.
88. Satversmes
89. pantā noteiktās personu tiesības nav absolūtas, un tās saskaņā ar Satversmes
90. pantu var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs (sk. Satversmes tiesas
91. gada
92. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-07-0103
93. punktu). Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētā norma noteikta ar likumu. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja. Pievienojos arī Sprieduma 19.
94. punktā secinātajam, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir bērnu tiesību aizsardzība. Spriedumā analizēta apstrīdētās normas atbilstība samērīguma principam Satversmes
95. panta kontekstā. Satversmes tiesas secinājumi par apstrīdētās normas samērīgumu piemērojami arī tad, kad šīs normas samērīgums tiek vērtēts Satversmes
96. panta kontekstā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai un likumdevējs ir pamatojis tā nepieciešamību, taču leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, paredzot izņēmumus no absolūtā aizlieguma. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst Satversmes
97. pantā ietvertajām tiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi. Līdz ar to Civillikuma
98. panta ceturtās daļas
99. punkts, ciktāl tas nosaka absolūtu aizliegumu attiecībā uz personām, kas iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai, ir atzīstams par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
100. pantam. Artūrs Kučs Rīgā
101. gada
102. decembrī