Satversmes tiesas tiesnešu Gunāra Kusiņa un Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-08-01 "Par Saeimas kārtības ruļļa 17. panta otrās daļas un 19

Satversmes tiesas tiesneša atsevišķās domas Satversmes tiesas tiesnešu Gunāra Kusiņa un Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2019-08-01 "Par Saeimas kārtības ruļļa

1. panta otrās daļas un
2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
3. panta otrajam teikumam un
4. panta pirmajam teikumam"
5. Satversmes tiesa ar
6. gada
7. decembra spriedumu lietā Nr. 2019-08-01 "Par Saeimas kārtības ruļļa
8. panta otrās daļas un
9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
10. panta otrajam teikumam un
11. panta pirmajam teikumam" citstarp atzina Saeimas kārtības ruļļa
12. panta otrās daļas pirmo teikumu un
13. panta pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
14. pantam,
15. panta otrajam teikumam un
16. panta pirmajam teikumam un attiecībā uz Juri Jurašu par spēkā neesošu no
17. gada
18. janvāra.
19. Saeimas kārtības ruļļa
20. panta otrās daļas pirmais teikums un
21. panta pirmais teikums (turpmāk - apstrīdētās normas) noteic, ka gadījumā, ja Saeima piekrīt kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Saeimas locekli, attiecīgais Saeimas loceklis zaudē tiesības: 1) piedalīties Saeimas un tās komisiju, kā arī citu to institūciju sēdēs, kurās Saeima viņu ir ievēlējusi vai apstiprinājusi, līdz kriminālvajāšanas izbeigšanai vai līdz brīdim, kad stājas spēkā notiesājošs tiesas spriedums; 2) uz transporta izdevumu kompensāciju, dzīvojamās telpas īres (viesnīcas) kompensāciju un komandējuma izdevumu kompensāciju; 3) uz mēnešalgas saņemšanu pilnā apmērā.
22. Satversmes tiesa jau
23. gada
24. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 5.
25. punktā norādījusi, ka nevainīguma prezumpcija pati par sevi neliedz noteikt personai pagaidu ierobežojumus, kas saistīti ar tās reputāciju, tiktāl, ciktāl šādus ierobežojumus pieļauj citas Satversmes normas. Tā kā Satversmes tiesa pareizi atzina, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
26. un
27. pantam, jo apstrīdētās normas pārmērīgi ietiecas deputāta brīvā pārstāvības mandāta tiesībās, tai jau šā paša iemesla dēļ bija pamats atzīt, ka apstrīdētajās normās noteiktie ierobežojumi neatbilst arī nevainīguma prezumpcijai.
28. Tomēr Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes
29. panta otrajam teikumam, jo: 1) tās sodot Saeimas deputātu par noziedzīgu nodarījumu, saistībā ar kuru viņš izdots kriminālvajāšanai, un 2) kompensācijas atstādināšanas gadījumā neesot pietiekamas (sk. sprieduma
30. punktu). Šādiem Satversmes tiesas secinājumiem nepiekrītam.
31. Apstrīdētās normas noteic tiesiskās sekas papildus tām sekām, kuras izriet no citām tiesību normām, kas regulē Saeimas deputāta izdošanu kriminālvajāšanai. Tādēļ Satversmes tiesa pareizi analizēja visa tiesiskā regulējuma atbilstību nevainīguma prezumpcijas principam un pareizi atzina, ka normas, saskaņā ar kurām Saeimas deputāts tiek izdots kriminālvajāšanai, kā arī izdošanas procedūra neietver konkrētus izteikumus par attiecīgā Saeimas deputāta vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, deputātam nav jātaisnojas par izdošanas pieprasījumu un nav jāpierāda savs nevainīgums. Saeima nerīkojas tā, it kā kriminālvajāšanai izdodamais deputāts būtu vainojams noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, pirms viņa vaina tikusi pierādīta tiesā.
32. Nedz normas, kas regulē deputāta izdošanu kriminālvajāšanai, nedz arī apstrīdētās normas un konkrētais Saeimas lēmums neapgalvo, ka kriminālvajāšanai izdodamais deputāts būtu izdarījis kādu prettiesisku darbību, un neietver nekādas norādes uz deputāta darbības vērtējumu vai deputāta vainu saistībā ar kriminālprocesu, kuram viņu aicina izdot. Apstrīdētās normas noteic vienīgi obligātas tiesiskās sekas, kas automātiski rodas tad, ja Saeima pieņem lēmumu par deputāta izdošanu kriminālvajāšanai.
33. Nedz apstrīdēto normu teksts, nedz to tapšanas vēsture, sistēmiskā saistība ar citām tiesību normām un mērķis neliecina par to, ka šīs normas pēc sava rakstura būtu sodošas. Atstādināšanas mērķis bija vienīgi novērst Saeimas saskatīto tās iekšējās kārtības un publisko interešu apdraudējumu, piesardzīgi izturoties pret kriminālvajāšanai izdota deputāta dalību Saeimas sēdēs un ietekmi uz likumdevēja darbību. Apstrīdētajās normās paredzētās tiesiskās sekas ir ierobežojošas, bet ar pagaidu raksturu, t. i., šajās normās noteiktie ierobežojumi paliek spēkā tikai noteiktu laiku - līdz brīdim, kad stājas spēkā kriminālvajāšanu noslēdzošs nolēmums.
34. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas neatbilst nevainīguma prezumpcijai, jo neesot arī pietiekamu kompensējošu pasākumu. Šādai atziņai nevaram piekrist, jo tiesībās ir paredzēti kompensējoši pasākumi gadījumā, kad krimināllieta izbeigta, nekonstatējot deputāta vainu, vai arī deputāts tiek attaisnots. Saeimas kārtības ruļļa
35. panta trešais teikums paredz ieturēto summu pilnīgu kompensāciju, bet papildus arī Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likums paredz kompensējošus pasākumus, tostarp gadījumā, kad iepriekšējais stāvoklis nav atjaunojams. Visbeidzot arī Satversmes
36. pants noteic kompensējošu pasākumu pārmērīgi ilga tiesvedības procesa gadījumā. Tiesnesis G. Kusiņš Tiesnesis J. Neimanis Rīgā
37. gada
38. janvārī