Par Ministru kabineta 2017. gada 7. februāra noteikumu Nr. 78 "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi" 88. punkta (redakcijā, kas bija spēkā

Satversmes tiesas spriedums Par Ministru kabineta

1. gada
2. februāra noteikumu Nr. 78 "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi"
3. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
4. gada
5. augustam) un
6. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
7. gada
8. janvārim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
9. un
10. pantam un Enerģētikas likuma
11. panta septītajai daļai Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
12. gada
13. oktobrī lietā Nr. 2021-03-03 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita Osipova, tiesneši Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs un Anita Rodiņa, pēc Rīgas rajona tiesas, Zemgales rajona tiesas, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas, Vidzemes apgabaltiesas un Augstākās tiesas pieteikumiem, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
14. pantu un Satversmes tiesas likuma
15. panta
16. punktu,
17. panta pirmās daļas
18. punktu, 19.1 pantu un 28.1 pantu, rakstveida procesā
19. gada
20. septembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Ministru kabineta
21. gada
22. februāra noteikumu Nr. 78 "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi"
23. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
24. gada
25. augustam) un
26. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
27. gada
28. janvārim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
29. un
30. pantam un Enerģētikas likuma
31. panta septītajai daļai". Konstatējošā daļa
32. Ministru kabineta
33. gada
34. februāra noteikumu Nr. 78 "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 78)
35. punkts (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā no
36. gada
37. aprīļa līdz
38. gada
39. augustam) noteica: "Šo noteikumu
40. punktā minētā pārkāpuma dēļ sistēmas operators patērētās dabasgāzes daudzumu aprēķina šādi: 88.
41. lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - pamatojoties uz lietotājam atļauto maksimālo slodzi vai lietotāja dabasgāzes iekārtu un aparātu maksimālo iespējamo slodzi, ja tā pārsniedz lietotājam atļauto maksimālo slodzi; 88.
42. mājsaimniecības lietotājam - ņemot vērā sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās dabasgāzes diferencētās patēriņa normas sadzīves vajadzībām un apkurei dzīvojamās un saimniecības ēkās vai ņemot vērā lietotāja dabasgāzes iekārtu un aparātu maksimālo iespējamo slodzi, ja lietotājs gazificētajā objektā dabasgāzi izmanto mērķim, kas nav ietverts diferencētajās patēriņa normās sadzīves vajadzībām un apkurei dzīvojamās un saimniecības ēkās." Noteikumu Nr. 78
43. punkts (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā no
44. gada
45. aprīļa līdz
46. gada
47. janvārim) paredzēja: "Ja izdarīts šo noteikumu
48. punktā minētais pārkāpums, sadales sistēmas operators veic pārrēķinu par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem dubultā apmērā atbilstoši šo noteikumu
49. punktam, atskaitot ar komercuzskaites mēraparātu uzskaitīto dabasgāzes daudzumu periodā, kurā samazināts patērētās dabasgāzes uzskaitītais daudzums, un dabasgāzes cenu nosakot pēdējās garantētās piegādes cenas apmērā pārkāpuma fakta konstatācijas mēnesī. Pamatojoties uz veikto izlietotās dabasgāzes pārrēķinu, sistēmas operators izraksta lietotājam rēķinu, kurā norāda izlietotās dabasgāzes pārrēķinu un samaksas termiņu. Lietotājam ir pienākums laikus un pilnā apmērā norēķināties ar sadales sistēmas operatoru."
50. Satversmes tiesā tika ierosinātas vairākas lietas par Noteikumu Nr. 78 88.
51. un 88.
52. apakšpunkta un
53. punkta (turpmāk arī - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
54. un
55. pantam un Enerģētikas likuma
56. panta septītajai daļai. Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
57. panta sesto daļu tika apvienotas vienā lietā, kurā tiek vērtēta Noteikumu Nr. 78
58. un
59. punkta atbilstība Satversmes
60. un
61. pantam un Enerģētikas likuma
62. panta septītajai daļai. Apvienotajai lietai Nr. 2021-03-03 tika piešķirts nosaukums "Par Ministru kabineta
63. gada
64. februāra noteikumu Nr. 78 "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi"
65. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
66. gada
67. augustam) un
68. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
69. gada
70. janvārim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
71. un
72. pantam un Enerģētikas likuma
73. panta septītajai daļai".
74. Pieteikumu iesniedzējas - Rīgas rajona tiesa, Zemgales rajona tiesa, Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesa, Vidzemes apgabaltiesa un Augstākā tiesa (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
75. un
76. pantam un Enerģētikas likuma
77. panta septītajai daļai. Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esot vairākas civillietas, kurās sadales sistēmas operators, pamatojoties uz apstrīdētajām normām, cēlis pret enerģijas lietotājiem prasību par parāda piedziņu. Minētās normas aizskarot enerģijas lietotāju tiesības uz īpašumu, jo pakļaujot enerģijas lietotājus nesamērīgam maksājumam ar sodošu raksturu. 3.
78. Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes
79. pantam un Enerģētikas likuma
80. panta septītajai daļai, jo Ministru kabinets, šīs normas izdodot, esot pārkāpis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu. Enerģētikas likuma
81. panta septītajā daļā esot ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā veicami norēķini par saņemtajiem pakalpojumiem, un nokavējuma procentu apmēru. Tomēr Ministru kabinets ar Noteikumu Nr. 78 88.
82. apakšpunktu esot pārdeleģējis sadales sistēmas operatoram izlietotās dabasgāzes daudzuma aprēķina kārtības noteikšanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā atbilstoši paša energoapgādes komersanta apstiprinātajām dabasgāzes diferencētā patēriņa normām. Turklāt dubulta apmēra samaksas pienākuma noteikšana neatbilstot Enerģētikas likuma
83. panta septītajā daļā ietvertajam pilnvarojumam Ministru kabinetam noteikt nokavējuma procentu apmēru, jo procentiem nedrīkstot piedēvēt soda raksturu. 3.
84. Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes
85. pantam, jo tajās noteiktā kārtība, kādā aprēķināma samaksa par dabasgāzi, esot neskaidra un neesot aprobežota skaitliskā izteiksmē. Vairākas Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka aprēķina metodes nenodrošina nedz ekonomisko ekvivalenci, nedz arī to, ka patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu tam, kas patērēts faktiski. Vispārīgā gadījumā dabasgāzes patēriņš, kas aprēķināts pēc maksimāli iespējamā dabasgāzes patēriņa metodes, esot lielāks par faktisko dabasgāzes patēriņu. Nepastāvot saistībai starp apstrīdētajās normās paredzēto kompensācijas apmēra noteikšanas metodi un iespējamiem pierādāmiem, bet nepierādītiem energoapgādes komersanta zaudējumiem, kompensācijas apmēra aprēķināšanas metode esot nesamērīga un netaisnīga. Civiltiesiska sankcija, kuras apmērs ir 200 procenti no zaudējumiem, kas tiek aprēķināti, pamatojoties uz paša kreditora apstiprinātu zaudējumu aprēķināšanas metodiku, esot acīmredzami pārmērīga un neatbilstoša civiltiesiskās atbildības mērķiem un principiem. Turklāt apstrīdētajās normās ietvertais kompensācijas mehānisms nenodrošinot soda individualizācijas principa ievērošanu. Maksājuma par patērēto dabasgāzi noteikšana dubultā apmērā esot pārmērīga arī, piemēram, salīdzinājumā ar līgumsoda maksimālo apmēru - 10 procenti no pamatparāda summas. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot ekvivalences nodrošināšanas principam. Apstrīdētajām normām alternatīvs līdzeklis varētu būt tāds, ka, nosakot samaksas par patērēto dabasgāzi apmēru, tajā tiktu ietverts konkrēts maksājums kā atbildība par pieļauto pārkāpumu. Nosakot šādu maksājuma pienākumu, vajagot ievērot, ka personas nedrīkst tikt pakļautas nesamērīgi lielam maksājuma pienākumam ar sodošu raksturu.
86. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
87. un
88. pantam un Enerģētikas likuma
89. panta septītajai daļai. 4.
90. Ministru kabinets esot atbilstoši Enerģētikas likuma
91. panta septītajā daļā paredzētajam pilnvarojumam noteicis kārtību, kādā aprēķina dabasgāzes daudzumu un samaksu par patērēto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem gadījumos, kad lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Diferencētās patēriņa normas tiekot izmantotas jau vairāk nekā divdesmit gadus, un līdz ar to neesot pamata uzskatīt, ka sadales sistēmas operators būtu patvaļīgi ieviesis kādas izmaiņas šajās normās. Izstrādājot apstrīdētās normas, esot organizētas vairākas konsultācijas un saskaņošanas sanāksmes, kurās apstrīdētās normas vērtētas no sadales sistēmas operatora, patērētāju, uzraudzības, kā arī no juridiskā viedokļa. Sadales sistēmas operatora rīcībā ne vienmēr esot precīzi un konkrētā laikposmā uzskaitāmi dabasgāzes patēriņa dati, tādēļ esot nepieciešamas alternatīvas neuzskaitītā dabasgāzes apjoma noteikšanas metodes. Ja šādas metodes netiktu noteiktas, dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpējs veiktu maksājumu par tādu patērētās dabasgāzes daudzumu, kas būtu mazāks par faktisko dabasgāzes patēriņu. Tādējādi dabasgāzes apjoma noteikšanas metodes nodrošinot to, ka enerģijas lietotājam nav ekonomiska pamata pārkāpt dabasgāzes lietošanas noteikumus. 4.
92. Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi esot, pirmkārt, nodrošināt energoapgādes sistēmu efektīvu un operatīvu darbību visas sabiedrības interesēs; otrkārt, atlīdzināt sadales sistēmas operatoram un citiem enerģijas lietotājiem nodarītos zaudējumus un radušos izdevumus sakarā ar enerģijas lietotāja darbībām, kas vērstas uz dabasgāzes patēriņa uzskaites samazināšanu vai dabasgāzes lietošanu bez maksas; treškārt, aizsargāt enerģijas lietotājus pret dominējošā stāvoklī esošiem energoapgādes komersantiem. 4.
93. Apstrīdētajās normās noteiktais pārrēķins, kura rezultātā maksājums par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem veicams dubultā apmērā, esot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tādējādi sadales sistēmas operatoram tiekot atlīdzināti visi iespējamie zaudējumi un izdevumi, kas radušies tādu enerģijas lietotāja darbību dēļ, ar kurām tas samazinājis uzskaitītās dabasgāzes patēriņa apjomu vai radījis iespēju patērēt dabasgāzi bez maksas. Zaudējumu nodarīšanas faktu esot grūti konstatēt ar tīkla īpatnībām saistītā komercuzskaites mēraparātu izvietojuma dēļ. Proti, dabasgāzes uzskaites mēraparāti esot izvietoti objekta īpašniekam piederošā nekustamajā īpašumā, bet attiecīgie īpašnieki nenodrošinot piekļuvi šiem objektiem. Turklāt sadales sistēmas operatoram neesot iespējams precīzi konstatēt, kurā brīdī enerģijas lietotājs pieļāvis pārkāpumu un cik liela apmēra zaudējumi nodarīti. Tādēļ izlietotās dabasgāzes pārrēķina periods esot aprobežots ar vienu gadu, lai aizsargātu enerģijas lietotāju no nesamērīgi lielu zaudējumu piedziņas par labu sadales sistēmas operatoram. Ierobežojums esot nepieciešams arī tādēļ, ka nepastāvot citi tikpat iedarbīgi līdzekļi, kas pamattiesības ierobežotu mazāk. Apstrīdētajās normās paredzētā kompensācija pēc sava rakstura esot zaudējumus atlīdzinoša, nevis sodoša, tāpēc neesot pamata to vērtēt kontekstā ar Civillikumā ietverto līgumsoda regulējumu. Turklāt pārrēķins dubulta apmēra maksājums par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem esot samērīgs ar kaitējumu un risku, kas radīts sadales sistēmas operatoram, citiem lietotājiem un sabiedrībai kopumā. Tā kā esot iespējami arī tādi energoapgādes komersanta zaudējumi, kas saistīti ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un remontdarbiem, neesot samērīgi prasīt, lai enerģijas lietotājs sedz izdevumus tikai par patērēto dabasgāzi.
94. Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas varētu tikt atzītas par atbilstošām likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam tikai tiktāl, ciktāl tās nodrošina individualizācijas principa un patērētāju tiesību aizsardzību regulējošu normatīvo tiesību aktu prasību ievērošanu, kā arī nesatur tādu regulējumu, ko noteikusi privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas. Ministru kabinets esot tiesīgs noteikt kārtību attiecībā uz norēķiniem par saņemtajiem pakalpojumiem un nokavējuma procentu apmēru atbilstoši mainīgajiem tiesiskajiem un faktiskajiem apstākļiem, sabalansējot energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja intereses. Tomēr apstrīdētās normas nedrīkstot radīt tādas jaunas tiesiskās attiecības, kas jau neizriet no Enerģētikas likuma. Noteikumu Nr. 78
95. punkta atbilstība Satversmes
96. un
97. pantam un Enerģētikas likuma
98. panta septītajai daļai esot vērtējama, ņemot vērā Satversmes tiesas
99. gada
100. septembra spriedumā lietā Nr. 2019-37-0103 (turpmāk - lieta Nr. 2019-37-0103) izteiktās atziņas, tostarp par ekonomisko ekvivalenci, to, ka patērētās dabasgāzes daudzums nosakāms iespējami tuvu tam, kas patērēts faktiski, un ka pārrēķins nav acīmredzami nesamērīgs un netaisnīgs. Noteikumu Nr. 78
101. punktā noteiktā maksājuma juridiskā daba esot vērtējama kontekstā ar to, vai tā apmēra aprēķināšanas metode nepieļauj energoapgādes komersanta iedzīvošanos uz enerģijas lietotāja rēķina un ir samērīga ar dabasgāzes apgādes tiesisko attiecību sākotnējo ekonomisko interesi.
102. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
103. un
104. pantam un Enerģētikas likuma
105. panta septītajai daļai. Apstrīdētās normas ieviešot jaunu civiltiesiskās atbildības piemērošanas kārtību, atbilstoši kurai sadales sistēmas operatoram neesot jāpierāda zaudējumi un notiekot atkāpšanās no Civillikumā nostiprinātā cēloņsakarības principa. Šāda pieeja būtu atbalstāma vienīgi tad, ja likumdevējs augstāka juridiska spēka tiesību normā, tas ir, Enerģētikas likumā, būtu nostiprinājis no Civillikuma regulējuma atšķirīgus zaudējumu atlīdzības noteikumus, kā arī noteicis robežas Ministru kabinetam piešķirtajam pilnvarojumam noteikt izraudzītā tiesību aizsardzības līdzekļa piemērošanas kārtību. Turklāt Ministru kabinets tādu jautājumu noregulēšanai, kurus Saeima uzdevusi noregulēt pašam Ministru kabinetam, esot pārpilnvarojis personu bez demokrātiskas leģitimācijas. Vērtējot patērētās dabasgāzes pārrēķina kārtības samērīgumu, esot jāņem vērā, ka vienīgais aspekts, kas ietekmē un samazina pārrēķina apmēru, ir tas, kādā apmērā enerģijas lietotājs noteiktajā periodā ir veicis maksājumus par dabasgāzi, nevis tas, kāda veida pārkāpumu tas izdarījis un kāda apmēra kaitējums nodarīts. Turklāt ne Enerģētikas likums, ne Noteikumi Nr. 78 neparedzot, kā tiek noteiktas diferencētās dabasgāzes patēriņa normas, kas esot būtiska aprēķina komponente attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem. Ja likumdevējs ir izvēlējies atvieglot sadales sistēmas operatoram aprēķina veikšanu pārkāpuma gadījumā, tad gan sadales sistēmas operatoram, gan enerģijas lietotājam vajagot būt nodrošinātām vienlīdzīgām tiesību un tiesisko interešu aizsardzības iespējām, kā arī jābūt paredzētiem pienākumiem, kas veicami pirms tam, kad tiek piemērots izraudzītais līdzeklis, vai arī tad, kad pārkāpums tiek konstatēts. Sadales sistēmas operatoram vajadzētu regulāri apsekot un verificēt dabasgāzes norēķinu uzskaites mēraparātus vai dabasgāzes patēriņa skaitītājus. Ja sadales sistēmas operatoram rodas aizdomas par pārkāpuma iespējamību, tam vajadzētu izteikt enerģijas lietotājam brīdinājumu, lai iespējamais pārkāpums tiktu novērsts. Savukārt enerģijas lietotājam vajagot būt nodrošinātai iespējai lūgt sadales sistēmas operatoru pārbaudīt mēraparātu vai skaitītāju gadījumā, ja viņiem rastos aizdomas, ka tas neatbilst normatīvajos aktos noteiktajām prasībām vai normālai lietošanas kārtībai. Lai veicinātu enerģijas lietotāju labticīgu un savlaicīgu vēršanos pie sadales sistēmas operatora sakarā ar ievērotajām neatbilstībām, šāds lūgums nedrīkstētu ikkatrā gadījumā izraisīt civiltiesisko atbildību. Satversmes tiesai būtu jāvērtē, vai samērīguma principam atbilst tāda situācija, ka enerģijas lietotāja pārkāpumu konstatē pats sadales sistēmas operators. Turklāt Noteikumi Nr. 78 neparedzot, vai un kādas enerģijas lietotājam kā potenciālajam pārkāpuma izdarītājam ir iespējas pierādīt, ka konkrētais pārkāpums nav pieļauts, vai norādīt uz citiem attaisnojošiem iemesliem, nevēršoties tiesā. Satversmes tiesas secinājumi, kas izdarīti spriedumā lietā Nr. 2019-37-0103, neesot tieši attiecināmi uz izskatāmo lietu, jo Enerģētikas likuma normās ietvertais likumdevēja piešķirtais pilnvarojums un arī apstrīdēto normu saturs esot atšķirīgs. Proti, lietā Nr. 2019-37-0103 atšķirībā no izskatāmās lietas likumdevējs pats jau bija noregulējis būtiskākos jautājumus. Tieslietu ministrija papildus norāda, ka jau Noteikumu Nr. 78 izstrādes procesā tā esot vērsusi Ekonomikas ministrijas uzmanību uz apstrīdēto normu neskaidrību, neatbilstību samērīguma principam un to izdošanai nepieciešamā pilnvarojuma trūkumu. Ekonomikas ministrija esot apņēmusies izvērtēt regulējuma efektivitāti un, ja nepieciešams, to pilnveidot, tomēr šāds izvērtējums neesot veikts.
106. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
107. un
108. pantam un Enerģētikas likuma
109. panta septītajai daļai. Ekonomikas ministrijas viedoklis par Noteikumu Nr. 78 88.
110. apakšpunkta un
111. punkta atbilstību Satversmei un Enerģētikas likuma normai jau esot ietverts Ministru kabineta atbildes rakstā izskatāmajā lietā. Līdz ar to ministrija pievienojoties atbildes rakstā norādītajiem viedokļiem un argumentiem. Tāpat arī ministrijas viedoklis un argumenti par Noteikumu Nr. 78 88.
112. apakšpunkta atbilstību Satversmei un Enerģētikas likuma normai sakrīt ar to, kas pausts Ministru kabineta atbildes rakstā lietā Nr. 2021-08-
113. Papildus Ekonomikas ministrija norāda, ka Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2019-37-0103 izdarītie secinājumi nevarot tiešā veidā ietekmēt izskatāmo lietu, jo apstrīdētās normas abās lietās neesot identiskas. Tomēr esot jāņem vērā spriedumā lietā Nr. 2019-37-0103 atzītais, ka enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi un veikt papildu maksājumu kā kompensāciju gadījumā, kad dabasgāze patērēta bez uzskaites un maksas, ir leģitīms mērķis. Tāpat esot jāievēro Satversmes tiesas atzītais, ka minētais maksāšanas pienākums ir piemērots un nepieciešams enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojums. Satversmes tiesas
114. gada
115. marta spriedumos lietās Nr. 2019-10-0103 (turpmāk - lieta Nr. 2019-10-0103) un Nr. 2019-37-0103 ietvertās atziņas varētu būt attiecināmas arī uz Noteikumu Nr. 78 87.,
116. un
117. punktā iekļautajām tiesību normām, kuras esot līdzīgas minētajos spriedumos apstrīdētajām normām. Tādēļ Ekonomikas ministrija šobrīd izstrādājot Noteikumu Nr. 78 grozījumu projektu, kurā citstarp esot paredzēts veikt izmaiņas patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanā mājsaimniecības lietotājiem, lai novērstu ultra vires situāciju, kā arī izslēgt no šiem noteikumiem
118. punktu.
119. Pieaicinātā persona - Patērētāju tiesību aizsardzības centrs - uzskata, ka visprecīzākā patērētās dabasgāzes aprēķina metode būtu tāda, ka tiktu ņemts vērā faktiski patērētās dabasgāzes daudzums līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā. Tādējādi aprēķins tiktu veikts individuāli katram enerģijas lietotājam, ņemot vērā konkrētā objekta energoefektivitāti, alternatīvu apkures iespēju esību, dabasgāzes lietošanas paradumus, enerģijas lietotāja vidējo patēriņu līdzīgā laikposmā un citus individuālos apstākļus. Noteikumu Nr. 78 88.
120. apakšpunktā paredzētās dabasgāzes patēriņa aprēķina metodes, atbilstoši kurām netiek ņemti vērā lietotāja individuālie dabasgāzes patēriņa paradumi un gazificētā objekta konkrētie raksturlielumi, esot neprecīzas un neatbilstot taisnīguma principam. Maksimālā patēriņa aprēķina metode varot novest pie nesamērīgi liela patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas. Turklāt Ministru kabinets, izdodot Noteikumu Nr. 78 88.
121. apakšpunktu, esot pārpilnvarojis sadales sistēmas operatoram patērētās dabasgāzes aprēķina kārtības noteikšanu atbilstoši paša energoapgādes komersanta apstiprinātām dabasgāzes diferencētās patēriņa normām, un spriedumā lietā Nr. 2019-10-0103 tas atzīts par rīcību ultra vires. Noteikumu Nr. 78 88.
122. apakšpunktā noteiktā aprēķina metode pēc būtības esot līdzīga tai, kas jau tika vērtēta Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2019-37-0103, kurā Satversmes tiesa atzinusi, ka vispārīgā gadījumā pēc maksimālā patēriņa metodes noteiktais patēriņš ir lielāks par faktisko dabasgāzes patēriņu un līdz ar to uzskatāms par netaisnīgu. Jau Noteikumu Nr. 78 izstrādes gaitā Patērētāju tiesību aizsardzības centrs esot Ekonomikas ministrijai sniedzis viedokli par to
123. punkta neatbilstību patērētāju tiesībās nostiprinātajam principam, ka maksājumam jābūt samērīgam ar līgumsaistību neizpildīšanas vai nepienācīgas izpildīšanas rezultātā radītajiem zaudējumiem. Turklāt enerģijas lietotājam pēc būtības par vienu un to pašu pārkāpumu esot jāveic maksājums dubultā apmērā. Šāds regulējums neatbilstot arī līgumslēdzējpušu tiesiskās vienlīdzības principam, jo nostādot patērētāju savu interešu aizsardzībai neizdevīgā stāvoklī. Atšķirībā no Civillikuma regulējuma neesot paredzēta iespēja samazināt maksājuma apmēru, piemēram, ņemot vērā konkrētā gadījuma individuālos apstākļus. Turklāt praksē varot rasties arī tādas situācijas, kad zaudējumu cēlonis ir paša sadales sistēmas operatora vai trešo personu darbība vai bezdarbība. Ievērojot minēto, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uzskata, ka Noteikumu Nr. 78
124. punktā noteiktais maksājums pēc savas dabas ir sodošs un līdz ar to pielīdzināms līgumsodam.
125. Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija - uzskata, ka, ievērojot lietā Nr. 2019-37-0103 atzīto, apstrīdētās normas būtu atzīstamas par neatbilstošām Satversmes
126. un
127. pantam un Enerģētikas likuma
128. panta septītajai daļai, jo tās pēc būtības esot līdzīgas lietā Nr. 2019-37-0103 apstrīdētajām normām. Tomēr neskatoties uz lietā Nr. 2019-37-0103 secināto, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija norāda, ka atļautā maksimālā dabasgāzes patēriņa metode ne vienmēr būtu atzīstama par tādu, kas nenodrošina ekonomisko ekvivalenci. Atkarībā no neatļautās darbības, kuru veicis enerģijas lietotājs, pārkāpuma ilguma un citiem apstākļiem aprēķinātais dabasgāzes daudzums varot būt arī mazāks nekā pārkāpuma periodā faktiski patērētais. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija nepiekrīt viedoklim, ka citas, Noteikumos Nr. 78 neminētas aprēķina metodes, varētu būt efektīvākas. Pārkāpuma periodā izlietotās dabasgāzes daudzumu noteikt precīzi būtu sarežģīti, jo tas esot atkarīgs no daudziem apstākļiem. Tad būtu jānosaka visi apstākļi, kas var ietekmēt izlietotās dabasgāzes daudzumu, kā arī kritēriji, pēc kuriem vērtējama katra apstākļa ietekme uz faktiski izlietotās dabasgāzes daudzumu. Turklāt ne visos gadījumos sadales sistēmas operators būšot spējīgs noskaidrot un novērtēt visus apstākļus, kas varēja ietekmēt pārkāpuma periodā faktiski izlietotās dabasgāzes daudzumu. Līdz ar to regulējums būtu nesamērīgi apjomīgs un tomēr nepilnīgs.
129. Pieaicinātā persona - akciju sabiedrība "Gaso" - uzskata, ka nevar būt nekādu šaubu par to, ka Enerģētikas likuma
130. panta septītajā daļā Saeimas noteiktais pilnvarojums Ministru kabinetam izdot apstrīdētās normas ir skaidrs un pietiekams. Akciju sabiedrība "Gaso" pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim un argumentiem par Noteikumu Nr. 78 88.
131. apakšpunktā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi un samērīgumu. Pretēji Satversmes tiesas secinājumiem lietā Nr. 2019-37-0103 par dabasgāzes diferencētā patēriņa metodes neatbilstību Satversmes
132. pantam akciju sabiedrība "Gaso" tomēr uzskata, ka šī metode objektīvi uzrāda visdrīzāk iespējamo un ticamāko dabasgāzes faktisko patēriņu. Diferencētās patēriņa normas esot vairākus gadu desmitus ilgu novērojumu un zinātnisko pētījumu rezultāts, kas tāpat kā fizikas likumsakarības un statistikas dati pastāvot neatkarīgi no Ministru kabinetam dotā pilnvarojuma. Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2019-37-0103 par satversmīgu atzītās uz faktiski patērētās dabasgāzes daudzuma līdzīga laikposmā un līdzīgos apstākļos pamatotās metodes piemērošana praksē izrādījusies pārāk sarežģīta ne tikai attiecībā uz ražošanas un pakalpojumu sniegšanas objektiem, bet arī uz mājsaimniecībām jaunajos projektos, kur siltināšanai izmantoti dažādi materiāli un arī iedzīvotāju skaits esot atšķirīgs. Tāpat neesot skaidrs, cik daudz līdzīgu objektu sadales sistēmas operatoram vajadzētu izanalizēt, lai noteiktu faktisko dabasgāzes patēriņu gadījumos, kad vēsturiskie dati nav pieejami. Šīs metodes piemērošana radot nevienlīdzīgu attieksmi pret enerģijas lietotājiem, jo par vienu un to pašu pārkāpumu aprēķinātais patērētās dabasgāzes daudzums un attiecīgā maksājuma summas krietni atšķiroties. Turklāt šī metode motivējot lietotājus apzināti patērēt dabasgāzi lielākos apjomos, jo jāmaksā par to būs tikai tādā apjomā, kāds tiek uzskatīts par atbilstošu līdzīgos apstākļos un līdzīgā periodā patērētajam apjomam. Papildus iepriekšminētajam akciju sabiedrība "Gaso" vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka atbildētājs vienas Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā esošajā civillietā jau
133. gadā esot pārkāpis dabasgāzes piegādes līguma un normatīvo tiesību aktu prasības, un atzinis savu vainu. Starp akciju sabiedrību "Gaso" un minēto personu esot noslēgta vienošanās par parāda labprātīgu samaksu, turklāt šīs vienošanās rezultātā vairāk nekā divarpus reizes esot samazināts tas maksājuma apmērs, ko būtu bijis iespējams prasīt tiesvedības procesā.
134. Pieaicinātā persona - akciju sabiedrība "Latvijas Gāze" - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
135. un
136. pantam un Enerģētikas likuma
137. panta septītajai daļai. Ministru kabinets esot atbilstoši Enerģētikas likuma
138. panta septītajā daļa paredzētajam pilnvarojumam noteicis sadales sistēmas operatora tiesības un pienākumus dabasgāzes piegādē, kā arī kārtību, kādā veicami norēķini par saņemtajiem pakalpojumiem. Akciju sabiedrība "Latvijas Gāze" piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajiem apsvērumiem, kas apliecinot to, ka apstrīdētajās normās ir pamatoti noteikti sadales sistēmas operatora pienākumi un rīcība dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā. Maksājums par dabasgāzi pārkāpuma gadījumā nedrīkstētu būt līdzvērtīgs tam maksājumam vai mazāks par to maksājumu, kas veicams gadījumos, kad enerģijas lietotājs nav iejaucies dabasgāzes sadales sistēmā, lai neveicinātu lietotāju iejaukšanos šajā sistēmā. Turklāt šādas iejaukšanās atklāšana un novēršana esot saistīta ar papildu izmaksām un varot apdraudēt sadales sistēmas normālu darbību, kā arī radīt zaudējumus sadales sistēmas operatoram. Patērētās dabasgāzes pārrēķina metodēs izmantotie kritēriji "atļautā maksimālā slodze", "iekārtu un aparātu maksimālā slodze" un "diferencētās patēriņa normas" esot objektīvi izmērāmi vai nosakāmi, tātad arī paredzami, skaidri un saprotami lielumi. Lietotājs, vienojoties ar sadales sistēmas operatoru, esot tiesīgs mainīt atļauto maksimālo slodzi, lai tā vistuvāk atbilstu ikdienā nepieciešamajam lielākajam dabasgāzes daudzumam, bet neapdraudētu dabasgāzes sistēmas drošumu. Savukārt dabasgāzes diferencētās patēriņa normas esot vidusmēra enerģijas lietotājam nepieciešamais vidējais enerģijas daudzums. Ministru kabinets esot atbilstoši līdzsvarojis enerģijas lietotāja Satversmes
139. pantā noteiktās tiesības ar visas sabiedrības interesēm, jo dubulta apmēra aprēķins tiekot veikts tikai par vienu gadu vai pat īsāku laikposmu, lai gan faktiski enerģijas lietotāja pārkāpums var būt ildzis arī vairākus gadus. Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2019-37-0103 aplūkotā Enerģētikas likuma norma esot pilnvarojusi Ministru kabinetu noteikt "faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu", taču šā likuma
140. panta septītā daļa to pilnvarojot noteikt sadales sistēmas operatora un enerģijas lietotāju tiesības un pienākumus, kā arī kārtību, kāda veicami norēķini par saņemtajiem pakalpojumiem. Tādējādi likumdevējs esot nolēmis, ka enerģijas lietotājam vairs nav piešķiramas tiesības norēķināties par faktiski patērēto dabasgāzes daudzumu, ko objektīvi noteikt nemaz neesot iespējams. Turklāt pretrunā ar Satversmes
141. panta pirmo teikumu būtu tāda situācija, ka enerģijas lietotāji, kuri saņem dabasgāzi, neiejaucoties sadales sistēmā, un lietotāji, kuri dabasgāzi saņem, iejaucoties sadales sistēmā, norēķinās vienādi, tas ir, tikai par faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu. Pēc akciju sabiedrības "Latvijas Gāze" ieskata, Noteikumu Nr. 78 87., 88.,
142. un
143. punkts būtu aplūkojami kā vienots tiesiskais regulējums, kura atbilstība Satversmei vērtējama arī saistībā ar tās 90.,
144. un
145. pantu.
146. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Lauris Rasnačs - uzskata, ka apstrīdēto normu mērķis ir kompensēt sadales sistēmas operatoram zaudējumu, proti, negūto samaksu par dabasgāzi, ko lietotājs savas ļaunprātīgās rīcības dēļ lietojis vairāk, nekā konstatēts pēc komercuzskaites mēraparāta rādījumiem. Tomēr, ievērojot to, ka Ministru kabinets atbrīvojis cietušo no pienākuma pierādīt zaudējumus un veicamais maksājums nav saistīts ar individuālajiem apstākļiem, varot secināt, ka kompensācijas mehānismam drīzāk piemīt līgumsoda jeb sodošs, nevis zaudējumu atlīdzināšanas raksturs. Enerģētikas likuma
147. panta septītajā daļā ietvertais pilnvarojums noteikt "tiesības un pienākumus dabasgāzes piegādē un lietošanā" esot saturiski plašs, un tā ievērošana esot pārbaudāma, noskaidrojot to, vai apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs. Noteikumos Nr. 78 esot nostiprinātas tādas neatspēkojamas prezumpcijas par pārkāpuma esību un kompensācijas apmēru, kuras neatbilstot taisnīguma un samērīguma principiem. Praksē esot iespējami arī tādi gadījumi, kad skrāpējumi uz mēraparāta bijuši jau pirms tā uzstādīšanas vai radušies, mēraparātu skarot kādam krītošam priekšmetam. Turklāt esot iespējams arī tas, ka mēraparāts ir bojāts, taču rādījumu precizitāte nav ietekmēta. Enerģijas lietotājam netiekot dota iespēja pierādīt, ka faktiski patērētās dabasgāzes daudzums ir mazāks par veikto pārrēķinu. Viens gads, ar ko aprobežots periods, par kuru tiek aprēķināts dabasgāzes patēriņš, neesot pietiekami būtisks noteikums kompensācijas apjoma ierobežošanai. Pat par vienu gadu veikts aprēķins tad, ja tiek piemērota dubultā likme, varot ievērojami pārsniegt faktisko dabasgāzes patēriņu. Atšķirīgas metodikas piemērošanai mājsaimniecības lietotājiem un lietotājiem, kas nav mājsaimniecības lietotāji, neesot pamata, jo lietotāju patērētās dabasgāzes apjoms varot būt līdzīgs. Objektīvās grūtības noteikt vidējo dabasgāzes patēriņu lietotājiem, kas nav mājsaimniecības lietotāji, nevarot būt pamats piešķirt sadales sistēmas operatoram tiesības pilnīgi visos gadījumos aprēķināt kompensāciju par tādu patērētās dabasgāzes daudzumu, kas var vairākkārt pārsniegt faktisko patēriņu. Līdzeklis, kas mazākā mērā aizskartu personu pamattiesības, varētu būt tāds, ka tiek lokalizēts daudzdzīvokļu mājā esošo enerģijas lietotāju kopums, noteikts kopējais dabasgāzes patēriņš, no tā atņemts to lietotāju patēriņš, par kuriem nav šaubu, bet uz lietotāju, kura mēraparāts ir bojāts, tiek attiecināta tikai šādā veidā iegūtā starpība. Iespējams būtu arī tāds risinājuma elements, ka sadales sistēmas operators vai tiesa izvērtē lietotāja iebildumus un pierādījumus, proti, katrā konkrētajā gadījumā individuāls kompensācijas pamatotības un samērīguma izvērtējums.
148. Pieaicinātā persona - Dr. sc. ing. Laila Zemīte - uzskata, ka nav iespējams piemērot vienotu dabasgāzes patēriņa aprēķina metodi visiem gadījumiem, vienlaikus nodrošinot augstāko precizitāti. Apstrīdētajās normās paredzētās metodes esot zinātniski pamatotas un pēc iespējas tuvinot dabasgāzes patēriņa uzskaiti katrai tipveida lietotāju grupai vai atsevišķiem lietotājiem, kuriem šis patēriņš ir specifisks. Attiecībā uz enerģijas lietotājiem, kas nav mājsaimniecības lietotāji, maksimālā patēriņa metode esot efektīvākais veids, kā noteikt dabasgāzes patēriņu. Vidējais iekārtas dabasgāzes patēriņš varot būt līdzvērtīgs maksimāli pieļaujamam patēriņam. Savukārt attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem efektīvākā metode esot dabasgāzes diferencētas patēriņa normas, jo tās norādot uz zinātniski pamatotu vidēji nepieciešamo enerģijas daudzumu. Salīdzināšanas principa metodes izmantošana varot novest pie lielas neprecizitātes abos interešu virzienos, jo salīdzināmie objekti tomēr varot būt visai atšķirīgi. Viedo skaitītāju sistēma palīdzētu ievērojami samazināt dabasgāzes zudumus sistēmā, taču pilnībā neizslēgtu dabasgāzes zagšanas iespējas. Vērtējot Noteikumu Nr. 78
149. punktā noteiktā maksājuma samērīgumu, esot jāņem vērā tā preventīvais mērķis - atturēt enerģijas lietotājus no patvaļas saistībā ar nelikumīgiem pieslēgumiem un dabasgāzes izmantošanu neparedzētā un neuzskaitītā veidā. Maksājums ar pilnīgo atbildības pārnesi uz negodprātīgiem enerģijas lietotājiem esot vērsts uz godprātīgu lietotāju mantisko interešu ievērošanu un labklājību. Tas attiecīgi uzlabojot enerģētiskās nabadzības rādītājus, jo esot novērojama tieša sakarība starp faktiski patērētās enerģijas daudzumu un iespēju saņemt enerģiju bez maksas. Tāpat vajagot ņemt vērā arī to, ka ievērojams skaits nelaimes gadījumu ir saistāms ar neatbilstošu dabasgāzes lietošanu, piemēram, zagšanu. Tādējādi šā maksājuma samērīgums drīzāk būtu vērtējams, ņemot vērā tā preventīvo mērķi - aizsargāt personu dzīvību, veselību un īpašumu un dabasgāzes sistēmas stabilitāti -, nevis saistību ar faktisko dabasgāzes patēriņu un sadales sistēmas operatoram radītajiem zaudējumiem. Arī citu Eiropas valstu tiesiskajā regulējumā esot paredzēti līdzīgi maksājumi. Ja enerģijas lietotāja nelikumīgā dabasgāzes patēriņa apjoms būtu precīzi jāpierāda katrā konkrētajā gadījumā, tas ne vien prasītu nesamērīgas pūles, bet lielākoties nemaz nebūtu iespējams. Maksājuma aprēķina piesaiste vienīgi faktiskajam patēriņam novestu pie sarežģītām procedūrām, ilgstošiem procesiem un maksājuma minimizācijas, bet nespētu efektīvi novērst nelikumīgu dabasgāzes izmantošanu un sabiedrības apdraudējumu. Secinājumu daļa
150. Ministru kabinets
151. gada
152. februārī izdeva Noteikumus Nr. 78, kas stājās spēkā
153. gada
154. aprīlī. Līdz ar tiem izdotas un stājās spēkā arī apstrīdētās normas, tas ir, lietā apstrīdētās Noteikumu Nr. 78
155. un
156. punkta redakcijas. Kopš Noteikumu Nr. 78 spēkā stāšanās tie tika grozīti divas reizes, citstarp izdarot grozījumus arī apstrīdētajās normās. 14.
157. Lietā apstrīdētā Noteikumu Nr. 78
158. punkta redakcija paredzēja, ka šo noteikumu
159. punktā minētā pārkāpuma dēļ sistēmas operators patērētās dabasgāzes daudzumu lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, aprēķina, pamatojoties uz lietotājam atļauto maksimālo slodzi vai lietotāja dabasgāzes iekārtu un aparātu maksimālo iespējamo slodzi, ja tā pārsniedz lietotājam atļauto maksimālo slodzi. Taču mājsaimniecības lietotājam patērētās dabasgāzes daudzumu aprēķina, ņemot vērā sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās dabasgāzes diferencētās patēriņa normas sadzīves vajadzībām un apkurei dzīvojamās un saimniecības ēkās vai ņemot vērā lietotāja dabasgāzes iekārtu un aparātu maksimālo iespējamo slodzi, ja lietotājs gazificētajā objektā dabasgāzi izmanto mērķim, kas nav ietverts diferencētajās patēriņa normās sadzīves vajadzībām un apkurei dzīvojamās un saimniecības ēkās. Savukārt apstrīdētā Noteikumu Nr. 78
160. punkta redakcija noteica: ja izdarīts šo noteikumu
161. punktā minētais pārkāpums, sadales sistēmas operators veic pārrēķinu par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem dubultā apmērā atbilstoši šo noteikumu
162. punktam, atskaitot ar komercuzskaites mēraparātu uzskaitīto dabasgāzes daudzumu periodā, kurā samazināts patērētās dabasgāzes uzskaitītais daudzums, un dabasgāzes cenu nosakot pēdējās garantētās piegādes cenas apmērā pārkāpuma fakta konstatācijas mēnesī. Pamatojoties uz veikto izlietotās dabasgāzes pārrēķinu, sistēmas operators izraksta lietotājam rēķinu, kurā norāda izlietotās dabasgāzes pārrēķinu un samaksas termiņu, kā arī to, ka lietotājam ir pienākums laikus un pilnā apmērā norēķināties ar sadales sistēmas operatoru.
163. gada
164. janvārī izdoti Ministru kabineta noteikumi Nr. 49 "Grozījumi Ministru kabineta
165. gada
166. februāra noteikumos Nr. 78 "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi"", kuri stājās spēkā
167. gada
168. janvārī un ar kuriem citstarp grozīts Noteikumu Nr. 78
169. punkts. Tas redakcijā, kas bija spēkā no
170. gada
171. janvāra līdz
172. gada
173. augustam, noteica, ka šo noteikumu
174. punktā ietvertā pārkāpuma gadījumā sadales sistēmas operators veic pārrēķinu par izlietoto dabasgāzi, izmantojot formulu, atbilstoši kurai vispirms no patērētās dabasgāzes daudzuma, kas aprēķināts atbilstoši šo noteikumu
175. punktam, atņem komercuzskaites mēraparāta uzskaitīto dabasgāzes daudzumu periodā, kurā noticis šo noteikumu
176. punktā minētais pārkāpums. Iegūtā starpība tiek reizināta ar divi un ar summu, ko iegūst, saskaitot sadales sistēmas pakalpojuma tarifu mainīgo daļu (pēc patēriņa grupas) un dabasgāzes cenu pēdējās garantētās piegādes cenas apmērā mēnesī, kad konstatēts pārkāpums. Vienlaikus Noteikumi Nr. 78 tika papildināti ar 89.1 punktu, kas paredzēja: "Ja šo noteikumu
177. punktā minētā pārkāpuma periodā lietotājs nav veicis samaksu par sadales sistēmas pakalpojuma tarifu fiksēto daļu vai veicis to daļēji, aprēķinam, kas iegūts saskaņā ar šo noteikumu
178. punktā minēto formulu, pieskaita sadales sistēmas pakalpojuma tarifu fiksēto daļu (pēc atļautās slodzes) par periodu, kurā samaksa nav veikta. Pamatojoties uz veikto pārrēķinu par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem, sistēmas operators izraksta lietotājam rēķinu, kurā norāda arī samaksas termiņu. Lietotājam ir pienākums noteiktajā termiņā pilnā apmērā norēķināties ar sadales sistēmas operatoru." Visbeidzot
179. gada
180. augustā tika izdoti Ministru kabineta noteikumi Nr. 515 "Grozījumi Ministru kabineta
181. gada
182. februāra noteikumos Nr. 78 "Dabasgāzes tirdzniecības un lietošanas noteikumi"", kuri stājās spēkā
183. gada
184. augustā un ar kuriem citstarp grozīts Noteikumu Nr. 78 88.,
185. un 89.1 punkts. Šo noteikumu
186. punktā Ministru kabinets grozījis izlietotās dabasgāzes daudzuma aprēķina metodes, paredzot, ka: "Šo noteikumu
187. punktā minētā pārkāpuma dēļ sistēmas operators patērētās dabasgāzes daudzumu aprēķina šādi: 88.
188. lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - pamatojoties uz faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā; 88.
189. mājsaimniecības lietotājam gazificētajos objektos, kuros ir gāzes plīts un centralizēta karstā ūdens apgāde, vai mājsaimniecības lietotājam gazificētajos objektos, kuros ir gāzes plīts, bet nav ūdens sildītāju un centralizētas karstā ūdens apgādes, - ņemot vērā šo noteikumu
190. pielikumā minētās diferencētās dabasgāzes patēriņa mēneša un gada normas; 88.
191. mājsaimniecības lietotājam, kuram dabasgāzes iekārtas un aparāti ir izmantojami apkurei, un mājsaimniecības lietotājam, kuram ir uzstādīti gāzes ūdens sildītāji, - pamatojoties uz faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā". Noteikumu Nr. 78 89.1 punkts tika izslēgts. Tāpat no Noteikumu
192. punkta izslēgta tā pārrēķina daļa, kas paredzēja iegūto skaitli reizināt ar divi. Tādējādi tas šobrīd paredz, ka šo noteikumu
193. punktā ietvertā pārkāpuma gadījumā sadales sistēmas operators veic pārrēķinu par izlietoto dabasgāzi, izmantojot formulu, atbilstoši kurai vispirms no patērētās dabasgāzes daudzuma, kas aprēķināts atbilstoši šo noteikumu
194. punktam, atņem komercuzskaites mēraparāta uzskaitīto dabasgāzes daudzumu periodā, kurā noticis šo noteikumu
195. punktā minētais pārkāpums. Iegūtā starpība tiek reizināta ar sadales sistēmas pakalpojuma tarifu mainīgās daļas (pēc patēriņa grupas) un dabasgāzes cenas pēdējās garantētās piegādes cenas apmērā mēnesī, kad konstatēts pārkāpums, summu. 14.
196. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi skatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas
197. gada
198. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01
199. punktu). Satversmes tiesas likuma
200. panta pirmās daļas
201. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas
202. gada
203. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01
204. punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas
205. gada
206. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01
207. punktu). Lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu uz minētās normas pamata, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas
208. gada
209. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01
210. punktu). Apstrīdētās normas grozītas ar
211. gada
212. janvāra un
213. gada
214. augusta grozījumiem Noteikumos Nr.
215. Šo noteikumu
216. punkts vairs neparedz patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķinu, ņemot vērā lietotājam atļauto maksimālo slodzi vai lietotāja dabasgāzes iekārtu un aparātu maksimālo iespējamo slodzi. Šobrīd dabasgāzes diferencētās patēriņa normas mājsaimniecības lietotājam noteicis Ministru kabinets Noteikumu Nr. 78
217. pielikumā, nevis sadales sistēmas operators. Turklāt minētais punkts šobrīd spēkā esošajā redakcijā papildināts ar jaunu aprēķina metodi patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanai. Savukārt Noteikumu Nr. 78
218. punktā ar
219. gada
220. janvāra grozījumiem precizēta sadales sistēmas pakalpojuma maksas noteikšana. Ar
221. gada
222. augusta grozījumiem no
223. punkta izslēgta daļa, kura paredzēja pārrēķinu par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem dubultā apmērā. Tādējādi Noteikumu Nr. 78
224. un
225. punkts ir grozīti pēc būtības un lietā apstrīdētās Noteikumu Nr. 78
226. un
227. punkta redakcijas ir zaudējušas spēku. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas
228. punktam tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā civillietā, proti, normas, no kurām ir atkarīgs civillietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Savukārt Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo civillietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad lieta ir ierosināta uz tiesas pieteikuma pamata, par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka civillietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē. Par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt arī tas, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē nepieciešama, lai aizsargātu arī citu tādu personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sal. sk. Satversmes tiesas
229. gada
230. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01
231. punktu). No Pieteikumu iesniedzēju pieteikumiem izriet, ka tās lūdz Satversmes tiesu, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētās normas zaudē spēku, nodrošināt enerģijas lietotāju - atbildētāju to izskatīšanā esošajās civillietās - pamattiesību aizsardzību. Tas esot nepieciešams, jo saskaņā ar Civillikuma
232. pantu katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Turklāt pieteikumos norādīts, ka apstrīdētās normas ir piemērojamas ne vien Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esošajās civillietās, bet arī virknē citu civillietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās (sk. pieteikumus lietas materiālu
233. sēj.
234. un
235. lp.,
236. sēj. 65., 67., 87.,
237. un
238. lp.,
239. sēj. 4., 20., 37., 39.,
240. un
241. lp.,
242. sēj.
243. un
244. lp. un
245. sēj. 16.-18.,
246. un
247. lp.). Tādējādi civillietu izskatīšanai, kurās Pieteikumu iesniedzējas vērsušās Satversmes tiesā, ir nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma.
248. Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
249. un
250. pantam un Enerģētikas likuma
251. panta septītajai daļai. Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas
252. gada
253. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103
254. punktu). 15.
255. Apstrīdētajās normās ietvertas enerģijas lietotāja un sadales sistēmas operatora tiesības un pienākumi Noteikumu Nr. 78
256. punktā minētā pārkāpuma gadījumā. Tā kā saskaņā ar Noteikumu Nr. 78
257. punktu pārrēķins par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem šo noteikumu
258. punktā minētā pārkāpuma dēļ veicams dubultā apmērā atbilstoši
259. punktā ietvertajām aprēķina metodēm, apstrīdētās normas ir savstarpēji cieši saistītas un nevar tikt aplūkotas atrauti cita no citas. Līdz ar to apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums. 15.
260. Satversmes tiesa, pēc tiesas pieteikuma izskatot lietu par likuma normas atbilstību Satversmes
261. pantam un citai Satversmes VIII nodaļā ietvertai normai, apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
262. pantam ir vērtējusi, nosakot, vai tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu (sk. Satversmes tiesas
263. gada
264. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106
265. punktu un
266. gada
267. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 14.
268. punktu). Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
269. un
270. pantam. Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
271. pantam, citstarp pārbaudot, vai iespējamais Satversmes
272. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tajā skaitā atbilstoši Satversmes
273. pantam. Satversmes tiesa, pārbaudot Ministru kabineta noteikumu normu atbilstību Satversmes
274. pantam, izvērtē arī to, vai Ministru kabinets ir ievērojis likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežas, proti, vai konkrētās Ministru kabineta noteikumu normas atbilst likuma normai, uz kuras pamata tās izdotas (sk. Satversmes tiesas
275. gada
276. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 24.
277. punktu). Konkrētajā gadījumā Pieteikumu iesniedzējas pēc būtības uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Enerģētikas likuma
278. panta septītajai daļai, jo tās neatbilstot Satversmes
279. pantam. Tādējādi, pārliecinoties par Ministru kabineta noteikumu normu atbilstību Satversmes
280. pantam, vērtējama arī šo normu atbilstība likuma normai, uz kuras pamata tās izdotas. Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā noskaidros, vai apstrīdētās normas kā vienots tiesiskais regulējums atbilst Satversmes
281. pantam, citstarp pārbaudot, vai iespējamais Satversmes
282. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tajā skaitā atbilstoši Satversmes
283. pantam un Enerģētikas likuma
284. panta septītajai daļai.
285. Satversmes
286. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 16.
287. Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes
288. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes
289. panta pirmajiem trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas
290. gada
291. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 16.
292. punktu). Apstrīdētās normas pēc būtības noteica: ja sadales sistēmas operators konstatē, ka patvaļīgi ierīkots pieslēgums pirms komercuzskaites mēraparāta vai enerģijas lietotājs dabasgāzi lieto bez komercuzskaites mēraparāta, vai komercuzskaites mēraparāts vai plomba ir bojāta un kādas minētās darbības dēļ ir samazināts dabasgāzes patēriņa rādījuma lielums vai radīta iespēja dabasgāzi lietot bez maksas (turpmāk - dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpums), enerģijas lietotājs maksā sadales sistēmas operatoram par izlietoto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem atbilstoši tā veiktajam pārrēķinam saskaņā ar patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķina metodēm dubultā apmērā, atskaitot ar komercuzskaites mēraparātu uzskaitīto dabasgāzes daudzumu periodā, kurā samazināts patērētās dabasgāzes uzskaitītais daudzums (turpmāk - apstrīdētajās normās paredzētais maksājums). Ņemot vērā minēto, secināms, ka izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, tāpēc apstrīdētās normas vērtējamas Satversmes
293. panta pirmo triju teikumu tvērumā. 16.
294. Satversmes
295. pants paredz gan tiesību uz īpašumu netraucētu īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Tādējādi minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un atbalstīt tiesības uz īpašumu, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties tiesību uz īpašumu izmantošanā (sal. sk. Satversmes tiesas
296. gada
297. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.
298. punktu). Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes
299. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums Civillikuma
300. panta izpratnē. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētā maksājuma veikšanai izlietojamo personas naudas līdzekļu aizsardzība ietilpst Satversmes
301. panta pirmajos trijos teikumos noteikto tiesību uz īpašumu tvērumā.
302. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
303. pantam, jānoskaidro, vai tās ierobežo enerģijas lietotāju pamattiesības. Normatīvajos aktos noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas
304. gada
305. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103
306. punktu). Pienākums veikt apstrīdētajās normās paredzēto maksājumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā aizskar personas īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu apmēru, un tādējādi apstrīdētās normas ietver tiesību uz īpašumu ierobežojumu Satversmes
307. panta izpratnē. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo enerģijas lietotāja pamattiesības, kas ietvertas Satversmes
308. pantā.
309. Lai izvērtētu Satversmes
310. pantā ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 2) vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas
311. gada
312. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01
313. punktu).
314. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos aktus, ja vien tie: 1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām; 3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas
315. gada
316. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03
317. punktu). Jebkuram pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā tiesību normu jaunrades procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas
318. gada
319. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03
320. punktu).
321. Tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas
322. gada
323. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-06 10.
324. punktu un
325. gada
326. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 32.
327. punktu). Likumdevējs ar Enerģētikas likuma
328. panta septīto daļu pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt kārtību, kādā lietotājiem piegādā dabasgāzi un pārtrauc tās piegādi, dabasgāzes sistēmas drošas lietošanas prasības, tirgotāja, publiskā tirgotāja, sistēmas operatora, lietotāja un gazificētā objekta īpašnieka tiesības un pienākumus dabasgāzes piegādē un lietošanā, kārtību, kādā veicami norēķini par saņemtajiem pakalpojumiem, nokavējuma procentu apmēru, tirgotāju maiņas kārtību un lietotāju apgādi dabasgāzes piegādes traucējumu gadījumā, kā arī sašķidrinātās dabasgāzes pakalpojuma sniegšanas kārtību. Enerģētikas likuma
329. panta septītā daļa Noteikumos Nr. 78 norādīta kā apstrīdēto normu izdošanas pamats. Noteikumi Nr. 78 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo tiesību aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēti.
330. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
331. pantam, ciktāl tās dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā paredz mājsaimniecības lietotāja pienākumu maksāt par izlietoto dabasgāzi atbilstoši sadales sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktajām dabasgāzes diferencētā patēriņa normām sadzīves vajadzībām un apkurei dzīvojamās un saimniecības ēkās. Ministru kabinets esot pārpilnvarojis sadales sistēmas operatoram izlietotās dabasgāzes daudzuma aprēķina kārtības noteikšanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā atbilstoši paša sadales sistēmas operatora apstiprinātajām dabasgāzes diferencētā patēriņa normām (sk. pieteikumus lietas materiālu
332. sēj.
333. lp.,
334. sēj. 66., 89., 90., 116.,
335. un
336. lp.,
337. sēj. 5., 6., 21., 22., 39.,
338. un
339. lp.,
340. sēj.
341. lp. un 156.-
342. lp. un
343. sēj. 17.,
344. un
345. lp.). Šim viedoklim pievienojas arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra viedokli lietas materiālu
346. sēj.
347. un
348. lp.). Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
349. pantam, Tieslietu ministrija norāda, ka Enerģētikas likums nepilnvaro Ministru kabinetu noteikt speciālo tiesisko regulējumu attiecībā uz civiltiesisko atbildību dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā (sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu
350. sēj. 143.-
351. lp.). Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas atbilstoši Enerģētikas likuma
352. panta septītajā daļā ietvertajam pilnvarojumam nosaka kārtību, kādā aprēķina dabasgāzes daudzumu un samaksu par patērēto dabasgāzi un sadales sistēmas pakalpojumiem gadījumos, kad enerģijas lietotājs pieļāvis dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu (sk. Ministru kabineta atbildes rakstus lietas materiālu
353. sēj.
354. lp.,
355. sēj.
356. lp. un
357. sēj.
358. lp.). Saskaņā ar Satversmes
359. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Lai nodrošinātu citstarp efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu (sk., piemēram,
360. gada
361. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 14.
362. punktu un
363. gada
364. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.
365. punktu). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildvarai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas
366. gada
367. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03