Par Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 6. panta 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam

Satversmes tiesas spriedums Par Pašvaldības domes vēlēšanu likuma

1. panta
2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
3. panta otrās daļas pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
4. gada
5. novembrī lietā Nr. 2021-43-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kusiņš, tiesneši Irēna Kucina, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede pēc personas J pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
6. pantu un Satversmes tiesas likuma
7. panta
8. punktu,
9. panta pirmās daļas
10. punktu, kā arī 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
11. gada
12. oktobra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Pašvaldības domes vēlēšanu likuma
13. panta
14. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
15. panta otrās daļas pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa
16. Pašvaldības domes vēlēšanu likuma
17. panta
18. punkts noteic, ka Latvijas Republikā vēlēt domi nav tiesību personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās (turpmāk arī - apstrīdētā norma).
19. Pieteikuma iesniedzējs - persona J (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
20. panta otrās daļas pirmajam teikumam, jo liedz viņam Latvijas Republikas pilsoņiem garantētās pamattiesības ievēlēt pašvaldību. Pieteikuma iesniedzējs esot Latvijas pilsonis un kopš
21. gada izciešot brīvības atņemšanas sodu Jēkabpils cietumā. Lai varētu īstenot savas tiesības balsot pašvaldības domes vēlēšanās, viņš esot vērsies pie cietuma administrācijas, bet viņa lūgums esot noraidīts. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma formāli ir noteikta ar likumu, tomēr konkrētajā gadījumā tā nav likums materiālā nozīmē, jo ir pretrunā ar labas likumdošanas principu. Proti, likumdevējs neesot pārbaudījis apstrīdētās normas atbilstību Satversmei, ņemot vērā Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos paustās atziņas. Apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam neesot arī neviena no Satversmes
22. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Proti, tā mērķis visdrīzāk esot atvieglot pašvaldību vēlēšanu komisiju un cietuma administrācijas darbu, atbrīvojot tās no pienākuma organizēt balsošanu tiem vēlētājiem, kuri atrodas brīvības atņemšanas vietās. Tomēr izpildvaras darba atvieglošana pati par sevi neatbilstot nevienam no Satversmes
23. pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem. Pastāvot citi, alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu Satversmes
24. panta otrās daļas pirmajā teikumā garantētās pamattiesības, piemēram, balsošana pa pastu vai aktīvo vēlēšanu tiesību liegšana tikai atsevišķām notiesāto personu grupām, vienlaikus nodrošinot saprātīgu saikni starp personas nodarījumu un balsstiesību atņemšanu. Pamattiesību ierobežojums neesot arī atbilstošs, jo par sabiedrības interesi nevarot uzskatīt pašvaldību vēlēšanu komisiju un cietuma administrācijas darba atvieglošanu. Tieši pretēji - sabiedrība esot ieinteresēta, lai vēlēšanās piedalītos pēc iespējas vairāk pilsoņu un lai viņu iesaistīšanās demokrātiskajā procesā netiktu apgrūtināta. Tādējādi tiktu panākta ievēlēto pašvaldību domju plašāka leģitimitāte un tiktu ļauts ievēlēt tādu pašvaldības domes sastāvu, kas precīzāk atspoguļotu vietējo vēlētāju kopuma viedokli. Sabiedrības interesēs esot tas, ka notiesātais saglabā saikni ar sabiedrību kopumā un savu dzīvesvietu, kā arī seko līdzi sabiedriskajām un politiskajām norisēm un pēc soda izciešanas spēj veiksmīgi atgriezties sabiedrībā. Tādējādi attiecībā uz notiesātām personām vēlēšanu tiesības varot tikt ierobežotas tikai atsevišķos gadījumos, individuāli pamatojot aizlieguma balsot saikni ar indivīda rīcību vai konkrētās lietas apstākļiem. Taču apstrīdētā norma liedzot personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, balsot pašvaldību vēlēšanās visos gadījumos - neatkarīgi no nozieguma, par kuru tās notiesātas, neatkarīgi no šo personu rīcības vai citiem apstākļiem. Pat ja apstrīdētā norma dotu kādu labumu sabiedrībai, tā nenodrošinātu taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības ieguvumu un to zaudējumu, kas rodas, pilnībā liedzot balsot pašvaldību vēlēšanās personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Viedoklī, kas sniegts pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, Pieteikuma iesniedzējs norāda: neviena pieaicinātā persona nav apgalvojusi, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes
25. pantam. Tā kā likumdevējs neesot izpildījis savu pienākumu pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, proti, neesot to norādījis ne likumprojekta anotācijā, ne atbildes rakstā, apstrīdētā norma esot atzīstama par neattaisnojamu pamattiesību ierobežojumu un neatbilstošu Satversmes
26. panta otrās daļas pirmajam teikumam. Turklāt Saeima atbildes rakstā neesot sniegusi izvērtējumu tam, vai apstrīdētā norma atbilst samērīguma principam.
27. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta ar
28. gada
29. novembra grozījumiem Pašvaldības domes vēlēšanu likumā. Minētie grozījumi esot pieņemti Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā un izsludināti Satversmē noteiktajā termiņā, publicējot tos oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". Tāpat apstrīdētās normas pieņemšanā neesot saskatāmi procesuālie pārkāpumi un norma esot pietiekami skaidri formulēta. Regulējums, kas paredz, ka personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, nav tiesību piedalīties pašvaldību vēlēšanās, esot spēkā no
30. gada
31. janvāra, un tas esot piemērots visās pašvaldību vēlēšanās pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Sekojot demokrātijas attīstībai, likumdevējs esot mazinājis aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus pašvaldību vēlēšanās. Proti, sākotnēji aktīvās vēlēšanu tiesības esot liegtas arī aizdomās turētām, apsūdzētām vai tiesājamām personām, ja tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums, kā arī personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām. Savukārt šobrīd vienīgā personu grupa, kam aktīvās vēlēšanu tiesības liegtas pat tad, ja šīs personas atbilst citām likumā noteiktajām prasībām, esot tieši apstrīdētajā normā minētās personas, proti, personas, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums attiecoties tikai uz personām, kuras atzītas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un kurām piespriests smagākais iespējamais pamatsods - brīvības atņemšana. Aktīvās vēlēšanu tiesības netiekot liegtas tādām personām, kuras atzītas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet kurām ir piespriests kāds cits pamatsods, piemēram, probācijas uzraudzība vai naudas sods. Tādējādi to personu loks, kurām liegtas aktīvās pašvaldību vēlēšanu tiesības, esot samērā šaurs - tā
32. gada
33. decembrī ieslodzījumā atradušies 3104 ieslodzītie, no tiem 2294 bijušas notiesātās personas. Kriminālatbildība esot paredzēta tikai par pašiem smagākajiem un sabiedrībai bīstamākajiem nodarījumiem, savukārt brīvības atņemšana esot smagākais no pamatsoda veidiem. Brīvības atņemšana kā pamatsods esot piespriežama tajos gadījumos, kad citādi nav iespējams sasniegt kriminālsoda mērķus, proti, aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu, panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Līdzīga aktīvo pašvaldības vēlēšanu tiesību ierobežošanas prakse Latvijā esot pastāvējusi jau pirms Otrā pasaules kara. Proti, tad pilsētas domnieku vēlēšanās neesot bijušas tiesīgas piedalīties personas, kuras sodītas ar cietuma sodu par noziegumiem, kas izdarīti mantkārīgos nolūkos, ja no soda izciešanas dienas nebija pagājuši pieci gadi. Savukārt pagasta padomes vēlēšanās neesot bijušas tiesīgas piedalīties personas, kuras par vēlēšanu likuma pārkāpšanu, zādzību, krāpšanu, zagtas mantas glabāšanu un svešas mantas piesavināšanos vai par aizliegtu degvīna izgatavošanu un pārdošanu tiesa bija sodījusi ar cietuma sodu, ja no pēdējā izpildīšanas dienas nebija pagājuši pieci gadi. Mūsdienās līdzīgs aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojums pastāvot arī Igaunijā. Regulējumu, kas paredz, ka pašvaldības domi nav tiesību vēlēt personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, esot pieņēmusi
34. Saeima, un tā pieņemšana esot bijusi tā laika politiskā izšķiršanās. Tomēr vēlēšanu tiesību attīstība esot nepārtraukts process, kas joprojām turpinoties.
35. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka vēlēšanu tiesības ir atzītas par vienām no svarīgākajām politiskajām tiesībām. Ņemot vērā, ka piedalīšanās vēlēšanās tiek atzīta par vienu no svarīgākajām pilsoņu politiskās gribas izpausmes formām, valsts pienākums esot nodrošināt to, lai vēlēšanu tiesības būtu praktiski īstenojamas bez nepamatotiem ierobežojumiem. Tieslietu ministrija atsaucas uz Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija)
36. gadā norādīto, ka būtu jāpārskata ierobežojumi ieslodzītajiem balsot vietējās vēlēšanās. Šādi ierobežojumi pastāvot dažās Eiropas Padomes valstīs, kur ieslodzītajiem esot tiesības balsot parlamenta vēlēšanās, bet ne pašvaldību vēlēšanās un šie ierobežojumi tiekot pamatoti ar to, ka ieslodzītos it kā neskarot vietējā politika un viņi nepiederot pie vietējās kopienas. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija
37. gada
38. februāra sēdē esot nolēmusi paplašināt vēlētāju loku, paredzot tiesības piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās visām personām, kuras atrodas brīvības atņemšanas vietās. Tieslietu ministrija, balstoties uz minēto, esot sagatavojusi un iesniegusi Saeimai priekšlikumus grozījumiem Pašvaldības domes vēlēšanu likumā, kuri paredzot attiecināt balsošanu pa pastu uz visiem vēlētājiem neatkarīgi no tā, vai vēlētājs, kas ir apcietināts vai izcieš sodu brīvības atņemšanas vietā, atrodas vai neatrodas savā vēlēšanu apgabalā, un tādējādi nodrošināšot visiem vienādas iespējas un kārtību balsošanai pašvaldības domes vēlēšanās.
39. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes
40. panta otrās daļas pirmajam teikumam. Satversmes
41. panta otrās daļas pirmais teikums nosakot, kuras personas ir tiesīgas likumā noteiktajā kārtībā ievēlēt pašvaldības. Apzīmējot to personu loku, kurām ir tiesības balsot un ievēlēt pašvaldības, esot lietots termins "pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā". Nosakot tās personas, kuras ir tiesīgas ievēlēt konkrēto pašvaldības domi, šis teikums esot interpretējams, ievērojot Satversmes
42. panta pirmajā daļā ietverto noteikumu "likumā paredzētā veidā". To personu loku, kurām ir tiesības vēlēt pašvaldības vai kurām šīs tiesības ir ierobežotas, nosakot Pašvaldības domes vēlēšanu likums. Likumdevējs esot tiesīgs ieviest tādus ierobežojumus, kādus tas uzskata par nepieciešamiem, lietderīgiem un samērīgiem demokrātiskā sabiedrībā. Tomēr ierobežojumiem vajagot būt samērīgiem ar mērķi, kuru likumdevējs centies sasniegt. Samērīguma princips nosakot, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Vērtējot ierobežojuma leģitīmo mērķi, tiesībsargs norāda, ka no Saeimas atbildes raksta nav skaidri saprotams, kāds tad īsti ir šis mērķis. Pēc tiesībsarga ieskata, izskatāmajā lietā nav iespējams konstatēt, ka ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums aizsargā kādas svarīgas sabiedrības intereses un šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Tomēr politisko tiesību liegšana ieslodzītajam varot atbilst likumīgajiem noziegumu profilakses un pilsoniskās atbildības stiprināšanas mērķiem līdz ar tiesiskuma ievērošanu un pienācīgu demokrātiskās iekārtas saglabāšanu. Tomēr šo līdzekli nevarot piemērot automātiski, citādi tas neatbilstu samērīguma prasībai. Ne Saeimas vēlēšanu likums, ne Eiropas Parlamenta vēlēšanu likums neliedzot piedalīties vēlēšanās personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās. Vienīgās vēlēšanas, attiecībā uz kurām šāds ierobežojums noteikts, esot pašvaldību vēlēšanas. Ja likumdevēja mērķis bijis ierobežot personām politiskās tiesības to sodāmības dēļ, tad šādam ierobežojumam būtu jāattiecas uz visām vēlēšanām, lai tiktu ievērots atšķirīgas attieksmes aizliegums. Notiesātās personas, kas pieļāvušas kriminālpārkāpumu, izdarījušas mazāk smagu vai smagu noziegumu, varot tikt sodītas ar brīvības atņemšanas sodu, kura termiņš ir īsāks par pašvaldības sasaukuma termiņu - četriem gadiem. Tāpat uz personām, kas notiesātas ar brīvības atņemšanu, attiecoties Krimināllikuma
43. pantā noteiktās tiesības tikt atbrīvotām no soda nosacīti pirms termiņa, ja iestājas minētajā pantā norādītie apstākļi. Pēc soda izciešanas vai pirmstermiņa atbrīvošanas notiesātie atgriežoties pašvaldībā, kurā ir vai bija viņu deklarētā dzīvesvieta, kur mīt viņu ģimenes locekļi vai kur atrodas viņiem piederošs nekustamais īpašums. Par atbalsta sniegšanu personām, kuras atbrīvotas no ieslodzījuma vietas, esot atbildīgas pašvaldības - to sociālie dienesti un sociālie darbinieki. Šī pašvaldības sniegtā palīdzība un tās apjoms varot būt svarīgs atbrīvotajām personām, un brīvības atņemšanas iestādēs esošās personas vēlēšanu procesā varot vērtēt, vai partiju programmās ir ietverts atbalsts to interešu aizsardzībai un pārstāvībai. Tāpat brīvības atņemšanas iestādēs esošās personas varot būt ieinteresētas balsot arī par tiem politiskajiem spēkiem, kuru programmās ir ietverts piedāvājums, kas pozitīvi ietekmētu šādu personu ģimenes locekļu, tuvinieku dzīvi pašvaldībā, kā arī skartu šīm personām pašvaldības teritorijā piederošos nekustamos īpašumus. Uzticības un sadarbības saikne starp pašvaldību un notiesāto personu būtu jāveido un jāuztur pastāvīgi, ne tikai pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma vietas, tādēļ tiesībsargs uzskata, ka sabiedrības interesēs ir neierobežot notiesātām personām tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās.
44. Pieaicinātā persona - Centrālā vēlēšanu komisija - norāda, ka visās pašvaldību vēlēšanās kopš
45. gada apstrīdētā norma tika vienveidīgi piemērota. Jautājums par to, vai aktīvās vēlēšanu tiesības piešķiramas personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, esot likumdevēja kompetencē. Kopš
46. gada Centrālajā vēlēšanu komisijā no personām, kas norādījušas, ka izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, neesot saņemti iesniegumi ar lūgumu nodrošināt tām iespēju balsot pašvaldību vēlēšanās, bet esot saņemti iesniegumi ar lūgumu skaidrot, kāpēc šāda iespēja šīm personām nav dota. Uz šādiem iesniegumiem Centrālā vēlēšanu komisija esot sniegusi atbildi, ka saskaņā ar apstrīdēto normu attiecīgajai personai nav tiesību balsot pašvaldības domes vēlēšanās.
47. Pieaicinātā persona - Ieslodzījuma vietu pārvalde - uzskata: lai gan vēlēšanu tiesības ir ierobežojamas, tomēr ierobežojošie noteikumi nedrīkst būt tādi, kas traucē izmantot šīs tiesības pēc būtības. Ierobežojumiem esot jābūt noteiktiem ar likumu, jākalpo leģitīma mērķa sasniegšanai un jābūt samērīgiem. Tāpat Ieslodzījuma vietu pārvalde piekrīt arī Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka vēlēšanu process attīstās, pakāpeniski samazinot aktīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumus attiecībā uz pašvaldību vēlēšanām, un ka likumdevējs regulāri pilnveido pašvaldību vēlēšanu regulējumu. Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka neviena no notiesātajām personām nav vērsusies ieslodzījuma vietu administrācijās ar iesniegumu, kurā būtu lūgta iespēja balsot pašvaldības domes vēlēšanās. Savukārt Ieslodzījuma vietu pārvaldē laikposmā no
48. gada līdz
49. gada
50. martam esot saņemts viens notiesātā iesniegums, kurā viņš sūdzējies par to, ka viņam, atrodoties brīvības atņemšanas vietā, ir liegta iespēja balsot Rīgas domes vēlēšanās.
51. Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās - norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru un ANO Cilvēktiesību komitejas vispārīgiem secinājumiem saistībā ar personu tiesībām uz brīvām vēlēšanām, kam varētu būt nozīme, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
52. panta otrās daļas pirmajam teikumam. Tiesības uz brīvām vēlēšanām esot ietvertas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)
53. protokola
54. pantā. Jautājumi, kas saistīti ar ierobežojumiem personu tiesībām uz brīvām pašvaldību vēlēšanām, esot ārpus Konvencijas
55. protokola
56. panta tvēruma, jo atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai pašvaldības Latvijas tiesību sistēmā neesot likumdevēja vara. Tādējādi minētā norma nebūtu piemērojama izskatāmajā lietā un arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ietvertās atziņas, interpretējot tiesības uz brīvām vēlēšanām, ciktāl tās attiecas uz likumdevējvaru, neesot tieši attiecināmas uz izskatāmo lietu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņas, interpretējot tiesības uz brīvām vēlēšanām, varētu tikt attiecinātas uz izskatāmo lietu tikai kā vispārīgas vadlīnijas, ņemot vērā Satversmes
57. pantā ietverto principu, atbilstoši kuram Konvencija nosaka tikai minimālo cilvēktiesību aizsardzības līmeni, ļaujot valstīm nacionālā līmenī noteikt augstāku cilvēktiesību aizsardzības līmeni, tostarp noteikt to konstitūcijā. Jautājumi, kas saistīti ar ierobežojumiem personu tiesībām uz brīvām pašvaldību vēlēšanām, ietilpstot Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts)
58. panta "b" apakšpunkta tvērumā. ANO Cilvēktiesību komitejas praksē izdarītie secinājumi, kas izriet no Pakta
59. panta interpretācijas, esot attiecināmi uz izskatāmo lietu. Atbilstoši Pakta
60. panta "b" apakšpunktam ikvienai personai esot tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās, taču šīs tiesības neesot absolūtas un valstīm esot tiesības tās ierobežot, ja vien ierobežojums ir noteikts ar likumu, vērsts uz leģitīma mērķa sasniegšanu un samērīgs. ANO Cilvēktiesību komiteja līdz šim savā praksē neesot izskatījusi lietas, kas būtu līdzīgas izskatāmajai lietai, taču lietā "Yevdokimov and Rezanov v. Russian Federation", atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā "Hirst v. the United Kingdom (No. 2)", ANO Cilvēktiesību komiteja esot nonākusi pie secinājuma, ka ierobežojums personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, balsot likumdevēja vēlēšanās nav samērīgs personas tiesību ierobežojums. Lai arī līdzšinējā ANO Cilvēktiesību komitejas praksē neesot atrodams tāds viennozīmīgs secinājums, ka ierobežojums, kas liedz personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, balsot pašvaldību vēlēšanās, pārkāptu Pakta
61. panta "b" apakšpunktu, tomēr, izvērtējot ANO Cilvēktiesību komitejas līdzšinējo praksi un metodoloģiju, kā arī Pakta
62. panta tvērumu, Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās uzskata, ka šīs komitejas izdarītie secinājumi attiecībā uz tiesībām vēlēt likumdevēja varu varētu būt attiecināmi arī uz pašvaldību vēlēšanām. Proti, ņemot vērā pašvaldību lomu un kompetences Latvijas tiesību sistēmā, Latvijas pārstāvis starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās secina: ja ANO Cilvēktiesību komiteja neatzīst apsvērumus par noziedzības novēršanu par pietiekamiem, lai pamatotu ierobežojumus tiesībām balsot likumdevēja vēlēšanās, tad šie apsvērumi varētu būt vēl mazāk pietiekami, lai pamatotu ierobežojumus tiesībām balsot pašvaldību vēlēšanās. Visbeidzot, varot būt pamats secinājumam, ka likumdevēja rīcības brīvība, nosakot, vai personām, kuras izcieš brīvības atņemšanas sodu, ir tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās, ir šaura. Tas izrietot no Saeimas izvirzītā argumenta, ka apstrīdētās normas pieņemšana bija politiska izšķiršanās, Satversmes tiesas secinājumiem lietā Nr. 2021-23-01, kā arī apstrīdētās normas vietas Latvijas tiesību sistēmā sistēmiska izvērtējuma un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā un ANO Cilvēktiesību komitejas praksē izdarītiem secinājumiem.
63. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Ērika Gribonika - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes
64. panta otrās daļas pirmajam teikumam. Mg. iur. Ērika Gribonika norāda, ka izskatāmā lieta atšķiras no Satversmes tiesā jau izskatītās lietas Nr. 2021-23-
65. Proti, apcietinājums esot ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis. Tas esot preventīvs piespiedu līdzeklis, kas tiekot piemērots pirms galīgā nolēmuma spēkā stāšanās. Kā esot uzsvērts ANO Ieslodzīto režīma minimālajos standartnoteikumos, nesodīti ieslodzītie uzskatāmi par nevainīgiem un pret viņiem attiecīgi jāizturas. Savukārt brīvības atņemšana kā sods tiekot piemērots personām, kuru vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā atzīta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Lai gan faktiski abas norādītās personu grupas atrodas brīvības atņemšanas iestādēs, tās tomēr esot savstarpēji nošķiramas kā atšķirīgos apstākļos esošas. Tas esot atzīts arī Senāta judikatūrā, proti: no atšķirībām mērķos izriet tas, ka personas atrašanās apcietinājumā un brīvības atņemšanas soda izciešana ir divi atšķirīgi personas tiesiskie stāvokļi. Tādējādi atšķirīgi varot būt gadījumi un apmērs, kādā pieļaujama šo personu pamattiesību ierobežošana. Tomēr esot būtiski tas, ka ikvienai ieslodzījuma vietā esošai personai (kā aizdomās turētajam un apsūdzētajam, tā arī notiesātajam) piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, kas piemīt personām ārpus ieslodzījuma vietas. Tādējādi esot vērtējams, vai notiesāto ieslodzīto soda mērķa sasniegšanai un kārtības nodrošināšanai ieslodzījuma vietā ir nepieciešams un līdz ar to ir attaisnojams tas, kas šo personu - atšķirībā no apcietinājumā esošām personām - aktīvās pašvaldības vēlēšanu tiesības tiek ierobežotas. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums personām, kurām piemērots brīvības atņemšanas sods, piedalīties vietvaras vēlēšanās, visticamāk, esot saistīts ar praktiskiem apsvērumiem - papildu resursu nepieciešamību tādā gadījumā, ja šīm personām būtu jānodrošina iespēja īstenot aktīvās vēlēšanu tiesības. Tomēr šis apstāklis pats par sevi neesot uzskatāms par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Līdz ar to esot secināms, ka ar apstrīdēto normu noteiktajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Ratificējot Paktu, uzņemtās saistības, kas liek nodrošināt iespēju efektīvi īstenot aktīvās pašvaldības domes vēlēšanu tiesības, esot tulkojamas kopsakarā ar Pakta
66. pantu, kas liedz izslēgt personu no dalības vēlēšanās vien tās statusa dēļ. Tikai objektīvu un saprātīgu iemeslu dēļ personai varot tikt liegtas vēlēšanu tiesības. Neesot noliedzams tas, ka noteiktos gadījumos, ievērojot izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, raksturu, vainīgās personas personību un uzvedību, sabiedrības drošības aizsardzības interesēs un soda mērķa sasniegšanai var būt nepieciešama tādas personas vēlēšanu tiesību ierobežošana, kura izcieš cietumsodu. Tomēr arī pašvaldības vēlēšanu tiesību ierobežojumiem vajagot būt tiešā sasaistē ar faktiem, uz kuru pamata persona atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Saskaņā ar Krimināllikumu tiesa personai kā papildsodu varot piemērot Krimināllikuma sevišķās daļas tiesību normās neparedzētu tiesību ierobežošanu. Līdz ar to likumā esot paredzēts mehānisms, atbilstoši kuram individuālos gadījumos, kad kāda Satversmes
67. pantā definētā pamattiesību ierobežošanas mērķa sasniegšanas labad nepieciešams ierobežot personas tiesības, tostarp tiesības vēlēt pašvaldības domi, personai līdz ar brīvības atņemšanas sodu var piemērot arī attiecīgo ierobežojumu. Šāda kārtība atbilstu gan Pakta prasībām, gan arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā uzsvērtajiem priekšnoteikumiem, pamatojoties uz kuriem var tikt ierobežotas tiesības piedalīties parlamenta vēlēšanās. Brīvības atņemšanas soda galvenais mērķis esot aizsargāt sabiedrību pret noziegumiem. Šo mērķi varot sasniegt tikai tad, ja ieslodzījuma laiks tiek izmantots, lai, ciktāl tas iespējams, veicinātu notiesāto personu spēju pēc atbrīvošanas atkal iekļauties sabiedrībā, lai tās būtu spējīgas ievērot likumu un vadīt pašpietiekamu dzīvi. Tas nozīmē, ka personai ieslodzījuma vietā citstarp būtu jānodrošina arī iespēja aktīvi sekot līdzi, veidot un paust savu viedokli par politisko kārtību. Tādējādi tiktu nodrošināts tas, ka notiesātā persona pēc ieslodzījuma vietas atstāšanas varēs efektīvi īstenot arī savas politiskās tiesības. Šādu iespēju attiecībā uz norisēm pašvaldībā apstrīdētā norma liedzot. Secinājumu daļa
68. Satversmes
69. panta otrās daļas pirmais teikums nosaka: "Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā." Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlēšanu tiesības tiek atzītas par vienām no svarīgākajām politiskajām tiesībām (sal. sk. Satversmes tiesas
70. gada
71. marta sprieduma lietā Nr. 2002-18-01 secinājumu daļas
72. punktu). Šīs tiesības nodrošina pilsoņu pārstāvību valsts un pašvaldību darbībā un ir viens no demokrātiskas valsts pamatelementiem. Ikviena pilsoņa balsstiesībām ir nozīme. Katra pilsoņa balss ir apliecinājums viņa cieņai un pilsoniskajai atbildībai pret savu valsti. Ir būtiski, lai savas balsstiesības varētu izmantot katrs pilsonis, un valstij ir pienākums gādāt, lai tiesības piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās būtu praktiski īstenojamas bez nepamatotiem ierobežojumiem (sk. Satversmes tiesas
73. gada
74. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01 20.
75. punktu). Arī ieslodzītajai personai piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka pamattiesības, kas piemīt citām personām. Tomēr tās var tikt ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai (sk. Satversmes tiesas
76. gada
77. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-21-01 9.
78. punktu). 10.
79. Konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Tas izriet no Satversmes
80. panta, kura mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas
81. gada
82. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 25.
83. punktu). Satversmes
84. panta otrās daļas pirmais teikums citstarp ir konkretizējams kopsakarā ar Pakta
85. pantu. Pakta
86. pants paredz: "Katram pilsonim, neraugoties ne uz kādām
87. pantā minētajām atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un iespējai: a) piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību; b) balsot un tikt ievēlētam īstās periodiskās vēlēšanās, kas notiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot un nodrošinot vēlētāju brīvas gribas izpausmi [..]". ANO Cilvēktiesību komiteja, skaidrojot Pakta
88. pantu, ir norādījusi, ka šā panta "a" apakšpunktā minētā piedalīšanās valsts lietu kārtošanā ir apskatāma plaši un attiecas uz politiskās varas īstenošanu, jo īpaši tādas varas īstenošanu kā likumdevējvara, izpildvara un pārvaldes funkcijas. Proti, tas aptver politikas veidošanu un īstenošanu starptautiskā, nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī. Savukārt tiesības balsot ir jānostiprina likumā un tās var tikt pakļautas tikai samērīgiem ierobežojumiem (sk.: UN Human Rights Committee, General Comment No. 25: The Right to Participate in Public Affairs, Voting Rights and the Right of Equal Access to Public Service (Art. 25 of the Covenant on Civil and Political Rights), 12 July 1996, CCPR/C/21/Rev.1/Add.7, paras 5, 10). Eiropas Padomes komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) ir norādījusi, ka demokrātijai svarīgākās tiesības ir tiesības uz vispārējām, vienlīdzīgām, tiešām, aizklātām un brīvām vēlēšanām. Savukārt, apskatot ierobežojumus ieslodzītajiem balsot pašvaldību vēlēšanās, šī komisija secinājusi, ka šādi ierobežojumi ir jāpārskata (sk. Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija)
89. gada
90. oktobra ziņojuma CDL-AD