Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2023-03-01

Satversmes tiesas lēmums Rīgā

1. gada
2. novembrī Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2023-03-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, pēc Uri Traubes un SIA "PZD‑1" konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
3. pantu un Satversmes tiesas likuma
4. panta
5. punktu,
6. panta pirmās daļas
7. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
8. gada
9. oktobra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas
10. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"
11. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
12. panta pirmajam teikumam un
13. panta pirmās un otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
14. pantam un
15. panta pirmajam un trešajam teikumam un likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas
16. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"
17. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
18. pantam un
19. panta pirmajam teikumam". Satversmes tiesa konstatēja:
20. Latvijas Republikas Augstākā padome (turpmāk - Augstākā padome)
21. gada
22. janvārī pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas
23. gada Civillikumu", saskaņā ar kuru tika atjaunots Latvijas Republikas
24. gada Civillikuma spēks. Īpašos likumos tika noteikts atsevišķo Civillikuma daļu spēkā stāšanās laiks un kārtība. Augstākā padome
25. gada
26. jūlijā pieņēma likumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas
27. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību" (turpmāk - Spēkā stāšanās likums), ar kuru noteica, ka šis likums un Civillikuma lietu tiesību daļa stājas spēkā ar
28. gada
29. septembri. Saeima ar
30. gada
31. septembra likuma "Grozījumi likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas
32. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"" (turpmāk - Grozījumu likums)
33. pantu Spēkā stāšanās likumu papildināja ar
34. panta pirmo un otro daļu šādā redakcijā: "Ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma
35. panta pirmās daļas 1., 2.,
36. vai
37. punktu, līdz būves apvienošanai vienā īpašumā ar zemi būves īpašniekam uz likuma pamata ir lietošanas tiesības uz zemi, ciktāl tās nepieciešamas īpašuma tiesību īstenošanai pār būvi. Šāds likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi. Būves īpašniekam uz likuma pamata ir pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par zemes lietošanas tiesībām. Likumiskās lietošanas maksas apmērs ir četri procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāks par 50 euro gadā. Būves īpašnieks un zemes īpašnieks var rakstveidā vienoties par citu lietošanas maksas apmēru. Šāda vienošanās nesaista nekustamā īpašuma ieguvēju, mainoties būves vai zemes īpašniekam." Tāpat ar Grozījumu likuma
38. pantu Spēkā stāšanās likums tika papildināts ar
39. panta trešo daļu šādā redakcijā: "Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos vienošanās vai tiesas nolēmumā noteiktā nomas maksa nav spēkā ar
40. gada
41. janvāri."
42. Pieteikumu iesniedzēji - Uri Traube un SIA "PZD‑1" (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka Spēkā stāšanās likuma
43. panta pirmā un otrā daļa neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
44. pantam un
45. panta pirmajam un trešajam teikumam, Spēkā stāšanās likuma
46. panta otrā daļa neatbilst Satversmes
47. panta pirmajam teikumam un Spēkā stāšanās likuma
48. panta trešā daļa neatbilst Satversmes
49. pantam un
50. panta pirmajam teikumam. Pieteikumu iesniedzēju īpašumā ir zeme, uz kuras atrodas citām personām piederošas būves. Starp Pieteikumu iesniedzējiem un minēto būvju īpašniekiem līdz šim pastāvējušas piespiedu nomas attiecības. Spēkā stāšanās likuma
51. panta pirmā daļa paredzot pāreju uz jaunu reālservitūta veidu - zemes lietošanas tiesībām -, kas radot neskaidru un abstraktu zemes īpašnieka tiesību ierobežojumu. Šādu servitūta veidu neparedzot nedz Civillikums, nedz citi civiltiesības regulējoši likumi. Pieteikumu iesniedzēji paļāvušies uz to, ka jauns tiesiskais risinājums netiks ieviests, jo iepriekšējais regulējums bijis stabils un piemērots. Savukārt šā likuma
52. panta otrās daļas dēļ tiekot samazināti ieņēmumi no zemes iznomāšanas, uz kādiem Pieteikumu iesniedzējiem arī esot radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība. Spēkā stāšanās likuma
53. panta otrā daļa neesot noteikta ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, jo likumdevējs neesot veicis atbilstošu analīzi un ņēmis vērā Satversmes tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos. Turklāt esot bijuši iespējami alternatīvi risinājumi piespiedu nomas attiecību regulēšanai, piemēram, nosakot, ka starp zemes īpašnieku un būves īpašnieku pastāv personālservitūts, - tādā gadījumā par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kļūtu būves īpašnieks; veicinot piespiedu nomas attiecību izbeigšanu vai nosakot, ka nekustamā īpašuma nodoklis nav jāmaksā vispār, un atbrīvojot zemes īpašnieku no ienākuma nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa samaksas. Nosakot, ka atlīdzība par zemes lietošanas tiesībām ir četri procenti no zemes kadastrālās vērtības gadā, neesot pilnvērtīgi izvērtēts zemes īpašnieka tiesību ierobežojums, jo neesot veikti pamatoti ekonomiski aprēķini. Spēkā stāšanās likuma
54. panta otrā daļa paredzot vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām. Spēkā stāšanās likuma
55. panta otrajā daļā noteiktā atlīdzība esot attiecināma vienlīdz uz visiem zemes īpašniekiem dalītā īpašuma gadījumā neatkarīgi no zemes lietošanas veida, mērķa un objekta, kas uz tās atrodas, taču skarot zemes īpašniekus atšķirīgi. Proti, gadījumā, ja īpašuma tiesības uz zemi pieder valstij vai pašvaldībai, zemes īpašnieka ienākumi tiekot būtiski palielināti, bet citos gadījumos - būtiski samazināti un visvairāk samazināti tiem zemes īpašniekiem, uz kuru zemes ir komercobjekti. Vienādajai attieksmei pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām neesot leģitīma mērķa, un neesot ievērots samērīguma princips. Piespiedu nomas attiecības starp dažiem Pieteikumu iesniedzējiem un būvju īpašniekiem esot noregulētas ar tiesas spriedumiem. Tādējādi, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Spēkā stāšanās likuma
56. panta trešā daļa, nosakot, ka vienošanās vai tiesas nolēmumā noteiktā nomas maksa nav spēkā ar
57. gada
58. janvāri, pārkāpjot no Satversmes
59. panta un
60. panta pirmā teikuma izrietošo res judicata principu.
61. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Spēkā stāšanās likuma
62. panta pirmā un otrā daļa atbilst Satversmes
63. pantam un
64. panta pirmajam un trešajam teikumam, Spēkā stāšanās likums
65. panta otrā daļa atbilst Satversmes
66. panta pirmajam teikumam, kā arī šā likuma
67. panta trešā daļa atbilst Satversmes
68. pantam un
69. panta pirmajam teikumam. Spēkā stāšanās likuma
70. panta pirmā un otrā daļa un
71. panta trešā daļa esot pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, tāpat esot pietiekami skaidri formulēta un publiski pieejama. Minētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība. Reālservitūts esot labāk piemērots zemes lietošanas tiesību institūta izveidošanai, jo tas varot tikt nodibināts ne tikai līgumiski, bet arī ar tiesas spriedumu vai likumu. Pēc Saeimas ieskata, nepastāvot tikpat efektīvi alternatīvi līdzekļi dalītā īpašuma problemātikas risināšanai, kā arī no zemes lietošanas tiesību noteikšanas sabiedrības ieguvums esot lielāks nekā atsevišķiem indivīdiem nodarītais zaudējums. Zemes lietošanas maksa sastāvot no divām šādām komponentēm: ienākums, kura apmērs ir taisnīgs atbilstoši šā brīža ekonomiskajiem apstākļiem, un izmaksas, kas saistītas ar lietošanā esošās zemes atrašanos īpašumā, proti, 2,1-2,5 procenti no zemes kadastrālās vērtības gadā un nekustamā īpašuma nodokļa kompensācija 1,5 procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības gadā. Zemes īpašniekam esot nodrošināts ienākums par lietošanas tiesību aprobežojumu, esot izvērtēti likumos noteiktie pienākumi un nodokļu regulējums, kas attiecas uz zemes īpašnieku, zemes īpašnieka ienākumi esot sasaistīti ar ekonomiskajiem procesiem valstī, un esot izvērtēta tiesiskā regulējuma ietekme uz zemes īpašnieku. Tiesiskais regulējums dalītā īpašuma jomā neesot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Visi zemes īpašnieki atrodoties salīdzināmos apstākļos, jo objekts, kas atrodas uz zemes, neesot izšķirošs apstāklis atšķirīgu personu grupu izveidošanās kontekstā. Visos gadījumos īpašuma tiesību aprobežojums esot noteikts vienāds, lai aizsargātu citas personas (būves īpašnieka) tiesības uz īpašumu. Tādējādi Satversmes
72. pants šajā aspektā neesot pārkāpts. Spēkā stāšanās likuma
73. panta trešā daļa neskarot res judicata principu, jo saskaņā ar to nevienam nav tiesību lūgt pārskatīt galīgu un spēkā stājušos spriedumu ar mērķi panākt atkārtotu lietas izspriešanu. Tādējādi Spēkā stāšanās likuma
74. panta trešā daļa Pieteikumu iesniedzējiem neierobežojot Satversmes
75. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu.
76. Satversmes tiesa
77. gada
78. maijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2022-02-01 "Par likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas
79. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"
80. panta pirmās, otrās daļas un
81. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
82. un
83. pantam, kā arī
84. panta pirmajam un trešajam teikumam un likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas
85. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"
86. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
87. pantam un
88. panta pirmajam teikumam" (turpmāk - lieta Nr. 2022-02-01). Tas
89. gada
90. maijā publicēts izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 85B, oficiālās publikācijas numurs: 2023/85B.1, un stājās spēkā tā pasludināšanas brīdī -
91. gada
92. maijā. Satversmes tiesa secināja:
93. Satversmes tiesas likuma
94. panta pirmās daļas
95. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja pasludināts spriedums citā lietā par to pašu prasījuma priekšmetu. Ar spriedumu lietā Nr. 2022-02-01 Spēkā stāšanās likuma
96. panta pirmā daļa atzīta par atbilstošu Satversmes
97. pantam un
98. panta pirmajam un trešajam teikumam. Savukārt Spēkā stāšanās likuma
99. panta otrā daļa par neatbilstošu Satversmes
100. pantam un
101. panta pirmajam un trešajam teikumam. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa atzina, ka nav nepieciešams vērtēt šā likuma
102. panta otrās daļas atbilstību Satversmes
103. pantam. Savukārt tiesvedība par Spēkā stāšanās likuma
104. panta trešās daļas atbilstību Satversmes
105. pantam un
106. panta pirmajam teikumam tika izbeigta. Pieteikumos lietā Nr. 2023-03-01 ir ietverts tāds prasījums, kas citstarp jau ticis izspriests spriedumā lietā Nr. 2022-02-
107. Proti, prasījums par Spēkā stāšanās likuma
108. panta pirmās un otrās daļas atbilstību Satversmes
109. pantam un
110. panta pirmajam un trešajam teikumam. Tātad prasījums lietā Nr. 2023-03-01 ir identisks tam, par kuru jau pasludināts spriedums lietā Nr. 2022-02-
111. Pieteikumu iesniedzēji lietā Nr. 2023-03-01 Satversmes tiesā vērsušies
112. gada
113. janvārī un
114. februārī, tas ir, pirms sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 spēkā stāšanās dienas. Šajā spriedumā tiesa nolēmusi, ka Spēkā stāšanās likuma
115. panta otrā daļa ir atzīstama par spēkā neesošu no
116. gada
117. jūlija (sk. Satversmes tiesas
118. gada
119. maija sprieduma lietā Nr. 2022-02-01
120. punktu). Tātad spriedumā lietā Nr. 2022‑02‑01 ir izlemts jautājums par Spēkā stāšanās likuma
121. panta otrās daļas spēkā esību arī attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem lietā Nr. 2023-03-
122. Līdz ar to par prasījumu izvērtēt Spēkā stāšanās likuma
123. panta pirmās un otrās daļas atbilstību Satversmes
124. pantam un
125. panta pirmajam un trešajam teikumam pastāv Satversmes tiesas likuma
126. panta pirmās daļas
127. punktā paredzētais priekšnoteikums tiesvedības izbeigšanai.
128. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
129. panta pirmās daļas
130. punktu tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu citos šā panta pirmās daļas 1.-
131. punktā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Satversmes tiesas likuma
132. panta pirmā daļa ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk. Satversmes tiesas
133. gada
134. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11.
135. punktu). Konstitucionālās sūdzības gadījumā strīda esība nozīmē to, ka personas pamattiesību aizskārums joprojām nav novērsts. Ja iestājušies tādi apstākļi, kas norāda, ka strīds pēc būtības ir atrisināts un tādējādi ir zudusi konkrētās personas pamattiesību aizsardzības vajadzība, Satversmes tiesa, respektējot procesa ekonomijas principu, var izbeigt tiesvedību lietā. 6.
136. Spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 secināts, ka nav nepieciešams vērtēt Spēkā stāšanās likuma
137. panta otrās daļas atbilstību Satversmes
138. pantam, jo minētais likuma pants jau tika atzīts par neatbilstošu citiem Satversmes pantiem. Pieteikumos lietā Nr. 2023-03-01 arī ir ietverts prasījums izvērtēt Spēkā stāšanās likuma
139. panta otrās daļas atbilstību Satversmes
140. panta pirmajam teikumam. Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālajās sūdzībās norādītie faktiskie apstākļi un juridiskais pamatojums ir līdzīgi lietā Nr. 2022-02-01 izvērtētajiem faktiskajiem apstākļiem un juridiskajam pamatojumam par Spēkā stāšanās likuma
141. panta otrās daļas satversmību. Proti, Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši jaunus argumentus, kuri jau nebūtu izvērtēti spriedumā lietā Nr. 2022-02-
142. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēji nav izteikuši tādus argumentus un arī no lietas materiāliem nav konstatējami tādi apsvērumi, kas norādītu uz nepieciešamību vērtēt Spēkā stāšanās likuma
143. panta otrās daļas atbilstību Satversmes
144. panta pirmajam teikumam. Procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda prakse, kad, pastāvot līdzīgiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, Satversmes tiesa vairākkārt izlemtu vienu un to pašu jautājumu. Līdz ar to par prasījumu izvērtēt Spēkā stāšanās likuma
145. panta otrās daļas atbilstību Satversmes
146. panta pirmajam teikumam tiesvedības turpināšana lietā nav nepieciešama. 6.
147. Tomēr prasījumu konstitucionālās sūdzības gadījumā veido ne tikai lūgums attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai, bet to var veidot arī lūgums par normas spēkā esību attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sal. Satversmes tiesas
148. gada
149. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01
150. punkts). Pieteikumu iesniedzēji lūguši atzīt Spēkā stāšanās likuma
151. panta otro daļu par spēkā neesošu jau no viņu pamattiesību aizskāruma brīža. Tādējādi Satversmes tiesai jāizvērtē šis Pieteikumu iesniedzēju lūgums. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
152. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Minētā likuma norma tiesai piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka tās uzdevums gadījumos, kad lieta ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, ir pēc iespējas novērst pamattiesību aizskārumu. Turklāt, nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē ne tikai attiecībā uz to personu, kuras pamattiesību aizsardzībai iesniegts pieteikums Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas
153. gada
154. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-24-01
155. punktu). Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 jau ir izteikusi apsvērumus par to, kādēļ Spēkā stāšanās likuma
156. panta otro daļu nevar atzīt par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Tātad Satversmes tiesa ir izlēmusi arī jautājumu par brīdi, no kura šī norma zaudē spēku. Līdz ar to arī šajā prasījuma daļā tiesvedība lietā nav turpināma un pastāv Satversmes tiesas likuma
157. panta pirmās daļas
158. punktā paredzētais pamats tiesvedības izbeigšanai. 6.
159. Vērtējot Spēkā stāšanās likuma
160. panta trešās daļas atbilstību Satversmes
161. pantam un
162. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 secināja, ka minētā norma neregulē personas tiesības atsākt tiesvedību konkrētajā lietā pēc tam, kad šajā lietā ir pieņemts un stājies spēkā tiesas spriedums, vai jaunas tiesvedības uzsākšanu par to pašu tiesību jautājumu, kā arī neparedz tiesas spriedumu atcelšanu. Šī norma noteic vienīgi zemes lietošanas tiesību regulējuma tūlītējo spēku laikā. Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma
163. panta trešajā daļā noteiktais tiesiskais regulējums neietilpst Satversmes
164. panta pirmajā teikumā ietvertā res judicata principa tvērumā un neskar Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes
165. pantā un
166. panta pirmajā teikumā to kopsakarā (sk. Satversmes tiesas
167. gada
168. maija sprieduma lietā Nr. 2022-02-01 25.
169. punktu). Tādējādi tiesvedības turpināšana arī prasījuma daļā par Spēkā stāšanās likums
170. panta trešās daļas atbilstību Satversmes
171. pantam un
172. panta pirmajam teikumam nav iespējama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
173. panta pirmās daļas
174. un
175. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2023-03-01 "Par likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas
176. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"
177. panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
178. panta pirmajam teikumam un
179. panta pirmās un otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
180. pantam un
181. panta pirmajam un trešajam teikumam un likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas
182. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"
183. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
184. pantam un
185. panta pirmajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš