Par likuma "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā" 4. panta otrās

Satversmes tiesas spriedums Par likuma "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā"

1. panta otrās daļas,
2. panta otrās un piektās daļas un
3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
4. un
5. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
6. gada
7. decembrī lietā Nr. 2022-41-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, pēc Daugavpils valstspilsētas domes pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
8. pantu un Satversmes tiesas likuma
9. panta
10. punktu,
11. panta pirmās daļas
12. punktu,
13. un 28.1 pantu, rakstveida procesā
14. gada
15. novembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā"
16. panta otrās daļas,
17. panta otrās un piektās daļas un
18. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
19. un
20. pantam". Konstatējošā daļa
21. Saeima
22. gada
23. jūnijā pieņēma likumu "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā", kas stājās spēkā
24. gada
25. jūnijā (turpmāk - Likums). Likuma
26. pants noteic, ka publiskajā ārtelpā, publiskajā būvē vai publiskas personas iekštelpā (izņemot akreditētus muzejus) aizliegts eksponēt pieminekļus, piemiņas zīmes, piemiņas plāksnes, piemiņas vietas, arhitektoniskus vai mākslinieciskus veidojumus un citus objektus (turpmāk - objekti), kas izvietoti Latvijas teritorijā kopš
27. gada un atbilst vismaz vienam no šādiem kritērijiem: 1) slavina PSRS vai nacistiskās Vācijas okupācijas varu, ar to saistītu notikumu vai personu; 2) slavina totalitārismu, vardarbību, militāru agresiju, karu un kara ideoloģiju; 3) ietver padomju varas vai nacisma simbolus. Likuma
28. panta otrā daļa noteic, ka Ministru kabinets nosaka citus Likuma
29. pantā noteiktajiem kritērijiem atbilstošus demontējamos objektus. Saskaņā ar Likuma
30. panta otro daļu objektu dokumentēšanu un demontāžu veic tā pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā attiecīgais objekts atrodas. Likuma
31. panta piektā daļa noteic, ka objektu demontāžu pašvaldības īsteno ne vēlāk kā līdz
32. gada
33. novembrim. Visbeidzot, atbilstoši Likuma
34. panta pirmajai daļai objektu demontāžu finansē vienādā apmērā no valsts un tās pašvaldības, kuras administratīvajā teritorijā attiecīgais objekts atrodas, budžeta līdzekļiem (turpmāk - apstrīdētās normas). Ministru kabinets
35. gada
36. jūlijā pieņēma noteikumus Nr. 448 "Padomju un nacistisko režīmu slavinošo demontējamo objektu Latvijas Republikas teritorijā saraksts" (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 448). Noteikumi stājās spēkā
37. gada
38. jūlijā. Noteikumos ir iekļauti divi objekti, kas atrodas Daugavpilī: 1) piemiņas vieta Sarkanās armijas karavīriem
39. novembra ielā, bijušajā Slavas skvērā; 2) piemiņas vieta Sarkanās armijas karavīriem
40. novembra ielā, pretim Komunālajiem kapiem.
41. Pieteikuma iesniedzēja - Daugavpils valstspilsētas dome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētās normas pārkāpj no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
42. un
43. panta izrietošo pašvaldības principu. Viena no pašvaldības autonomajām funkcijām esot gādāt par administratīvās teritorijas labiekārtošanu. Šī funkcija pašvaldībai paredzot plašu rīcības brīvību. Realizējot šo autonomo funkciju, Pieteikuma iesniedzēja jau esot veikusi to padomju laikā uzstādīto objektu demontāžu, kuriem nebija mākslinieciskas vērtības un kuri atspoguļoja padomju laiku ideoloģiju. Savukārt Ministru kabineta norādītie objekti esot neitrāli un neslavinot padomju režīmu. Ar apstrīdētajām normām uzdodot pašvaldībai demontēt Ministru kabineta konkrēti noteiktus objektus, valsts iejaucoties pašvaldības autonomajā funkcijā gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu. No pašvaldības principa kopsakarā ar samērīguma principu izrietot tas, ka valsts nedrīkst iejaukties vietējo lietu kārtošanā tā, ka pašvaldībai vairs nepaliek pietiekama rīcības brīvība īstenot demokrātiski iegūto varu tās teritorijā tās iedzīvotāju interesēs, tostarp realizēt savas autonomās funkcijas. Tāpat no pašvaldības principa izrietot centrālās varas pienākums gadījumos, kad tā pašvaldībai deleģē kādu funkciju vai uzdevumu, ciktāl tas iespējams, paredzēt šīs funkcijas vai uzdevuma pielāgošanu vietējiem apstākļiem. Likumdevējs varot noteikt funkcijas vai uzdevuma veikšanas ietvaru, proti, dažādus kritērijus, nosacījumus, kārtību, kā arī kontroles mehānismu, tomēr pašvaldībai vajagot būt atstātai rīcības brīvībai. Konkrētajā gadījumā likumdevējam atbilstoši Eiropas vietējo pašvaldību hartas (turpmāk - Harta)
44. panta piektajā daļā norādītajam principam vajadzējis piešķirt katras pašvaldības domei rīcības brīvību pašai izvērtēt, kuri pašvaldības teritorijā esošie objekti ir un kuri nav demontējami. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Daugavpilī palikušie objekti, kuri esot labā tehniskajā stāvoklī, kopti un pat atjaunoti, neslavinot padomju režīmu, bet esot veltīti karā kritušo piemiņai. Tomēr atbilstoši Likuma
45. panta otrajai daļai demontējamos objektus esot noteicis Ministru kabinets un pašvaldībai neesot paredzētas ne tiesības piedalīties lēmuma pieņemšanā, ne arī tiesības tikt uzklausītai. Šāda valsts iejaukšanās, nosakot objektu demontāžu un tās nosacījumus, esot attaisnojama tikai tad, ja tā atbilst samērīguma principam, proti, tad, ja starp valsts varas darbību un mērķi, ko valsts vara ar šo darbību tiecas sasniegt, ir saprātīgas attiecības. Likumprojekta anotācijā neesot sniegts nekāds pamatojums tam, kāpēc tieši Ministru kabinets ir pilnvarots izdot demontējamo objektu sarakstu, tam, kāpēc demontāža veicama tik īsā laikā, un tam, kāpēc likumdevējs ir izšķīries tieši par attiecīgo finansējuma modeli. Saprātīgs un racionāls mērķis esot saskatāms tikai Likuma
46. panta otrajai daļai un
47. panta otrajai daļai, kas uzdod pašvaldībai veikt Ministru kabineta noteikto objektu demontāžu. Šis mērķis esot saistīts ar valsts vēlmi nodrošināt vienveidīgumu, apzinoties to, ka valstij pašai nav visā tās teritorijā esošo objektu demontāžas veikšanai nepieciešamo resursu. Savukārt Likuma
48. panta piektajai daļai un
49. panta pirmajai daļai nekādu racionālu, saprātīgu un ētisku mērķi neesot iespējams konstatēt. Tāpat Likuma
50. panta otrajā daļā un
51. panta pirmajā un otrajā daļā paredzētais ierobežojums neatbilstot samērīguma principam, jo neparedzot pašvaldībai rīcības brīvību pielāgoties vietējiem apstākļiem un piedalīties lemšanā par demontējamiem objektiem, bet pārliekot objektu demontāžas pienākumu un daļēji arī tās finansēšanas pienākumu uz pašvaldības pleciem, kā arī nosakot ļoti īsu objektu demontāžas termiņu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka šo normu vietā saprātīgāks risinājums būtu uzdot pašvaldībām pašām izvērtēt to teritorijā esošo objektu atbilstību Likuma
52. pantā noteiktajiem kritērijiem. Savukārt Likuma
53. panta piektajā daļā paredzētā termiņa vietā būtu nosakāms saprātīgs termiņš - vismaz viens gads. Apstrīdētās normas radot pašvaldībai un tās iedzīvotāju interesēm divējādas negatīvas sekas. Pirmkārt, daļa iedzīvotāju iebilstot pret objektu demontāžu, bet apstrīdētās normas nedodot pašvaldībai laiku veikt izskaidrojošo darbu, īstenot objektu demontāžu pakāpeniski vai noskaidrot un ņemt vērā iedzīvotāju viedokli par to, kuri objekti būtu demontējami. Otrkārt, apstrīdētās normas liekot pašvaldībai jau
54. gada budžetā atrast līdzekļus objektu demontāžai, tomēr pašvaldības budžets jau tiekot pildīts, turklāt to jau tā apdraudot arvien pieaugošās cenas un inflācija. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Ministru kabineta noteiktais objektu demontāžas pienākums ir uzskatāms nevis par valsts deleģētu funkciju, bet par uzdevumu. To apliecinot gan tas, ka pašvaldībām uzdota konkrēti noteiktu objektu demontāža, gan arī ierobežotais laiks šā uzdevuma veikšanai. Likumdevējam atbilstoši pašvaldības principam un Hartai, izvirzot pašvaldībai uzdevumu demontēt objektus, vajadzējis nodrošināt arī atbilstošu finansējumu, taču likumdevējs licis pašvaldībai šo uzdevumu veikt daļēji par saviem līdzekļiem. Turklāt neesot veikti nekādi aprēķini un tāpēc neesot bijis zināms, cik lieli līdzekļi katrai pašvaldībai būs nepieciešami. Kopumā abu konkrēto Daugavpils pilsētas pašvaldības robežās esošo objektu demontāžai esot nepieciešami 334 100 eiro, tātad pašvaldībai vajagot atrast 167 050 eiro. Līdz ar to Likuma
55. panta pirmā daļa esot tiešā pretrunā ar pašvaldības finanšu autonomijas principu. Visbeidzot, Likuma pieņemšanas procesā esot pārkāpts pašvaldības princips un labas likumdošanas princips, jo apstrīdētās normas esot pretrunā ar Hartas
56. panta pirmo daļu,
57. panta piekto daļu un
58. panta pirmo un otro daļu. Apstrīdētās normas neesot pienācīgi pamatotas ar izskaidrojošiem pētījumiem. Likuma
59. panta piektā daļa neesot ilgtspējīgs tiesiskais regulējums. Apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā neesot notikušas nekādas konsultācijas ar pašvaldībām. No likumprojekta sagatavošanas materiāliem nevarot konstatēt, ka Saeima būtu apzinājusi sabiedrības viedokli. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Daugavpils dome norādījusi, ka padomju laika objekti esot vēstures liecība un varot sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgākas iespējas izprast un atcerēties vēstures notikumus, vienlaikus attīstot vietējo identitāti. Tādējādi rīcība ar šiem objektiem esot saistīta ar pašvaldības funkciju "sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgu kultūras piedāvājumu un iespēju piedalīties kultūras dzīvē". Šādu secinājumu it sevišķi pamatojot tas, ka likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" nošķirot valsts un reģiona nozīmes kultūras pieminekļus un vietējas nozīmes kultūras pieminekļus. Turklāt Pieteikuma iesniedzējai kā valstspilsētai atbilstoši Pašvaldību likumam esot pienākums piedalīties "valsts un starptautiskas nozīmes vēstures objektu, nacionālās nozīmes kultūrvēsturisko objektu, kā arī kultūras infrastruktūras uzturēšanā un attīstīšanā". Iepriekš minēto Pieteikuma iesniedzēja papildina ar secinājumu, ka apstrīdētās normas skarot arī pašvaldības tiesības lemt par tās ilgtermiņa attīstības stratēģiju un programmu, kā arī plānot teritorijas attīstību.
60. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, - Saeima - uzskata, ka tiesvedība daļā par Likuma
61. panta otrās daļas un
62. panta otrās un piektās daļas atbilstību Satversmes
63. un
64. pantam izbeidzama, jo šīs normas neattiecoties uz kādu no pašvaldības autonomajām funkcijām un attiecīgi neierobežojot pašvaldību šo funkciju īstenošanā. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka apstrīdētās normas būtu attiecināmas uz pašvaldības administratīvās teritorijas labiekārtošanu vai jebkuru citu likumos minētu pašvaldības autonomo funkciju. Neesot pamatoti uzskatīt, ka tāds visas valsts demokrātiskās iekārtas aizsardzības interesēs un visā valsts teritorijā vienoti īstenojams uzdevums kā padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu demontāža būtu reducējams līdz pašvaldības teritorijas labiekārtošanas funkcijai un tās ietvaros veicamiem vides labiekārtojumiem. Likuma "Par pašvaldībām"
65. panta pirmās daļas
66. punktā neesot nedz expressis verbis minētas, nedz juridisko interpretācijas metožu izmantošanas ceļā ielasāmas pašvaldības tiesības rūpēties par pieminekļu un piemiņas zīmju demontāžu. Objektu demontāžas pienākums zināmā mērā saskaroties ar teritorijas labiekārtošanas funkcijas īstenošanu, tomēr pats par sevi neietilpstot šīs funkcijas tvērumā. Tādējādi objektu demontāža esot uzskatāma nevis par teritorijas labiekārtošanas funkcijas izpildi, bet gan par daļu no pasākumiem, kas veicami, lai sasniegtu Likuma
67. pantā norādītos mērķus. Tāpat objektu demontāžas pienākums neesot saistāms ne ar vienu citu likumos minētu pašvaldības autonomo funkciju. To, ka objektu demontāža nevar tikt uzskatīta par pašvaldības autonomo funkciju, apliecinot arī likumdevēja izvēle neatbalstīt objektu demontāžas iekļaušanu pašvaldības autonomo funkciju uzskaitījumā jaunajā Pašvaldību likumā, kas stājies spēkā
68. gada
69. janvārī. Saeima uzskata, ka padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu demontāžas pienākums ir valsts pārvaldes uzdevums, kuru likumdevējs ar likumu deleģējis pašvaldībām un kurš tādējādi ietilpst pašvaldībām deleģētajā jeb uzdotajā kompetencē. Jautājumi, kas skar kultūras pieminekļu aizsardzību, izmantošanu un demontāžu, esot regulēti likumā "Par kultūras pieminekļu aizsardzību". Valsts pārvaldi šajā jomā nodrošinot Ministru kabinets, un to realizējot Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Padomju un nacistisko režīmu slavinoši objekti gan neesot atzīti par valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem un minētais likums uz tiem neattiecoties, tomēr tas nemainot pamatprincipu, ka jautājumi, kas skar rīcību ar pieminekļiem kā vēsturiskus notikumus un procesus atspoguļojošiem objektiem, primāri ietilpst valsts, nevis pašvaldību kompetencē. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas katrai pašvaldībai esot bijusi sava, atšķirīga pieeja šā jautājuma risināšanai, tādēļ likumdevējs nolēmis nepieciešamību demontēt Likumā definētos objektus padarīt par visā valsts teritorijā obligāti un vienoti izpildāmu, normatīvi nostiprinātu valsts prasību un deleģējis šā uzdevuma izpildi pašvaldībām. Demontāžas uzdevuma efektīvas un vienotas izpildes labad esot būtiski nenodot to pašvaldību autonomajā kompetencē, lai nepiešķirtu pašvaldībām pārāk plašu rīcības brīvību, jo dažādās pašvaldībās domei un iedzīvotājiem varētu būt atšķirīgi viedokļi un izpratne par to, kuri objekti ir un kuri nav uzskatāmi par padomju un nacistisko režīmu slavinošiem un līdz ar to demontējamiem. Ņemot vērā to, ka padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu demontāžas pienākums ietilpst pašvaldībām deleģētajā (uzdotajā) kompetencē, nevis to autonomajā kompetencē, esot secināms, ka apstrīdētās normas neaizskar Pieteikuma iesniedzējai no Satversmes
70. un
71. panta izrietošās tiesības. Ne pašvaldības princips, ne subsidiaritātes princips neliedzot kādas funkcijas (uzdevuma) deleģēšanu pašvaldībai, ja likumdevējs, izdarot lietderības un politiskos apsvērumus, to ir atzinis par derīgāko risinājumu, kā tas noticis arī izskatāmajā gadījumā. Turklāt pašvaldību darbībai vajagot būt vērstai ne tikai uz attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju, bet arī uz visas sabiedrības kopējo interešu īstenošanu. Pēc Saeimas ieskata, šajā lietā, līdzīgi kā pieņemot ar administratīvi teritoriālo reformu saistītus lēmumus, likumdevējam vajadzējis līdzsvarot atšķirīgās konkrētu pašvaldību intereses un sabiedrības kopējās intereses, taču tam neesot bijis pienākuma vērtēt sava lēmuma atbilstību samērīguma principam tādā izpratnē, kādā tas tiek darīts, nosakot pamattiesību ierobežojumus. Attiecībā uz deleģējuma saistību ar finanšu piešķiršanu Saeima vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Likuma
72. panta pirmās daļas atbilstību Hartas un likuma "Par pašvaldībām" normām par finanšu līdzekļu nodrošināšanu pašvaldībām. Likumu kolīziju Satversmes tiesa nevarot izskatīt, savukārt lieta par apstrīdēto normu atbilstību Hartai Satversmes tiesā neesot ierosināta. Jebkurā gadījumā finanšu līdzekļu nodrošināšana pilnā apmērā no valsts budžeta pašvaldībām deleģētu uzdevumu veikšanai esot vispārīgs princips, kas neesot vienādi piemērojams visās dzīves situācijās. Katrā gadījumā esot vērtējams gan deleģētā uzdevuma mērķis, saturs un raksturs, gan iesaistīto publisko personu tiesiskās intereses, kas saistītas ar šā uzdevuma veikšanu, gan arī tas, vai, liekot pašvaldībām šā deleģētā uzdevuma veikšanai izmantot sava budžeta līdzekļus, ir būtiski ietekmēta pašvaldības finanšu autonomija un finansiālā spēja nodrošināt tās autonomo funkciju pildīšanu. Saeima uzskata, ka Likumā ietvertais uzdevums un tā izpildes finansēšanas modelis pēc sava satura un rakstura ir uzskatāms par unikālu, ievērojot Likuma mērķi, tā faktisko attiecināmību tikai uz tām pašvaldībām, kuras kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nav demontējušas to teritorijā esošos objektus pēc savas iniciatīvas sava budžeta ietvaros, uzdevuma vienreizējo dabu, iespēju piesaistīt fizisko un juridisko personu ziedojumus, kā arī to, ka objektu demontāža katras pašvaldības administratīvajā teritorijā vienlaikus atbilstot gan attiecīgās pašvaldības, gan valsts kopīgajām interesēm. Likumdevējs apzināti esot izraudzījies atšķirīgu, valstij un pašvaldībām solidāri īstenojamu šā uzdevuma izpildes finansēšanas modeli. Ar apstrīdēto normu netiekot ierobežoti vispārējie pašvaldības budžeta, tostarp budžeta ieņēmumu, veidošanas principi. Turklāt, pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja neesot pamatojusi to, ka tās budžeta līdzekļu izlietošana objektu demontāžai varētu būtiski ietekmēt Pieteikuma iesniedzējas spēju pildīt tās autonomajā kompetencē ietilpstošās funkcijas, rūpējoties par vietējiem iedzīvotājiem. Ņemot vērā iepriekš norādīto, Saeima uzskata: kaut arī apstrīdētās normas zināmā mērā ierobežo Pieteikuma iesniedzējas finanšu autonomiju, tomēr šis ierobežojums ir leģitīms, attaisnojams un samērīgs un līdz ar to atbilst Satversmes
73. un
74. pantam. Turklāt apstrīdētajās normās paredzētais deleģētā uzdevuma izpildes finansēšanas modelis esot atzīstams par likumdevēja politisku izšķiršanos un nebūtu izvērtējams ar konstitucionālās kontroles metodēm. Visbeidzot, apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot labas likumdošanas principu. Likumdevējam esot plaša rīcības brīvība uzdevumu izpildes kārtības un termiņu noteikšanā pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma principu. Objektu demontāžas termiņa izvēle esot pamatota ar politiska rakstura un lietderības apsvērumiem, kuru izvērtēšana neesot pakļauta Satversmes tiesas kontrolei. Tomēr termiņš katrā ziņā esot saprātīgs, samērīgs un noteikts, ievērojot labas likumdošanas principu. Likumā esot noteikta atvieglota objektu demontāžas kārtība, lai pašvaldības varētu attiecīgos objektus demontēt pēc iespējas vienkāršāk. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs, kurās izskatīts likumprojekts "Likums "Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā"" (Nr. 1486/Lp13), esot uzklausīti gan pašvaldību, gan Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji. Tāpat esot vērtēti dažādi saņemtie priekšlikumi, kuru iesniegšanai pēc likumprojekta atbalstīšanas pirmajā lasījumā bijis noteikts piecu darba dienu termiņš. Ieinteresētajām personām un institūcijām esot bijušas iespējas piedalīties arī likumprojekta sākotnējās izstrādes un apspriešanas posmos komisijas sēdēs un darba grupā vēl pirms tā iesniegšanas Saeimā. Savukārt pēc likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā tā apspriešanai un visu ieinteresēto personu un institūciju viedokļu uzklausīšanai esot atvēlētas vēl vairākas atbildīgās komisijas sēdes. Ievērojot minēto, Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējai un citām pašvaldībām bija nodrošināta iespēja sniegt priekšlikumus saprātīgā termiņā un visi priekšlikumi un iebildumi ir pienācīgi izvērtēti. Turklāt no labas likumdošanas principa un pašvaldības principa neizrietot likumdevēja pienākums ņemt vērā pašvaldības izteiktos iebildumus vai sniegt izvērstu pamatojumu katra pašvaldības izteiktā iebilduma noraidīšanai. Līdz ar to esot secināms, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas atbilstošā procesuālajā kārtībā un atbilst Satversmes
75. un
76. pantam.
77. Pieaicinātā persona - Bucerius Tiesību skolas Publisko tiesību I - Publiskās tiesības, starptautiskās publiskās un Eiropas tiesības - katedras vadītājs profesors Dr. Jerns Aksels Kemmerers (Jörn Axel Kämmerer) - norāda, ka vietējās pašpārvaldes tiesības būtu pārkāptas, ja lēmums par pilsētas teritorijā esošo padomju laika pieminekļu turpmāko pastāvēšanu būtu bijis vietējās pašpārvaldes kompetences jautājums un Likums šo kompetenci būtu pārmērīgi ierobežojis. Šāda situācija varētu rasties, ja kāds no pašvaldības uzdevumiem tiktu aizstāts ar valsts uzdevumu vai arī kādā pašpārvaldes kompetences jomā tiktu ierobežota tās lēmumu pieņemšanas brīvība. Jo īpaši otrajā gadījumā esot jāpārbauda, vai ir ievērots samērīguma princips. Pašvaldības principa konstitucionālā garantija dodot pašvaldībām tiesības uzņemties visus vietējās kopienas uzdevumus. Tie aptverot vajadzības un intereses, kas sakņojas vietējā kopienā vai ir īpaši saistītas ar to (attiecas uz kopienas iedzīvotāju līdzāspastāvēšanu). No vienas puses, pašvaldības teritorijā esoša objekta apsaimniekošana un lēmums par tā turpmāku pastāvēšanu vismaz sākotnēji varot tikt uzskatīts par vietējās pašpārvaldes jautājumu. To varētu aptvert teritoriālā plānošana, kas ir obligāts pašvaldības uzdevums. Tāpat arī zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana, atpūtas vietu un kultūras objektu uzturēšana un saglabāšana - tātad arī parku projektēšana, statuju un arī pieminekļu uzstādīšana, proti, vietas rakstura noteikšana - esot vietējās darbības sfēras pienākumi. Turklāt šie pienākumi esot spēkā neatkarīgi no tā, vai tie ir normatīvi atzīti par pašvaldības kompetenci. Gluži pretēji: varot pieņemt, ka jautājums, kas nav reglamentēts ar likumu, tieši tāpēc ietilpst vispārējā pašvaldības kompetencē. Tādā gadījumā minētie uzdevumi esot kvalificējami kā brīvprātīgi veicami uzdevumi, kas tiek īstenoti, nodrošinot iedzīvotāju labklājību. No tā izrietot, ka objektu demontāžu var saprast kā pašpārvaldes pienākumu, ja to prasa iedzīvotāju labklājība. No otras puses, pašvaldības iespējas plānot tās teritorijas izskatu ierobežojot valsts pieminekļu aizsardzības normas. Tomēr tādā gadījumā, ja valsts līmeņa tiesību normas iepriekš būtu aizsargājušas arī attiecīgos objektus, pašvaldībai būtu likumā noteikts pienākums tos saglabāt, taču demontāža esot pavisam cits uzdevums. Turklāt jebkurā gadījumā, ja līdz Likuma spēkā stāšanās brīdim pašpārvaldei būtu bijis uzdevums rūpēties par tās teritorijā esošajiem pieminekļiem, tad ar Likumu esot ieviests jauns uzdevums - "pieminekļu demontāža". Tas esot nodotās darbības sfēras uzdevums, t. i., valsts uzdevums, kura izpildē pašvaldības tikai iesaistās. Šajā gadījumā pašvaldības uzdevums juridiskā nozīmē esot tikai pārklāts ar jaunu (nodotās darbības sfēras) uzdevumu, proti, pašvaldības (pēc būtības turpināms) uzdevums - vietējā plānošana - esot aizstāts ar jaunu pašvaldībām izpildei nodotu valsts uzdevumu - pēc noteiktām pazīmēm identificējamu pieminekļu demontāža. Ja pašpārvaldes uzdevuma saturs iepriekš bijusi brīva lemšana par pašvaldības teritorijā publiskajā telpā esošajiem pieminekļiem (tos saglabāt vai demontēt, ja tas nav pretrunā ar pieminekļu aizsardzības likumu), tad jaunais valsts uzdevums, kura izpildē ir iesaistītas pašvaldības, aprobežojoties tikai ar attiecīgo pieminekļu demontāžu. Tāpēc šādā situācijā varot runāt par "pašpārvaldes tiesību atcelšanu pārklāšanās ceļā", jo kopumā pašvaldību atbildība par pieminekļiem saglabājoties; to tikai pārklājot un faktiski izslēdzot jaunais demontāžas uzdevums, kas īstenojams noteiktās teritorijās. Vietējās pašpārvaldes garantija neesot absolūta. Tikai pašpārvaldes garantijas kodols - tās pastāvēšana kā tāda un tiesības saglabāt pašpārvaldes struktūru - esot pilnībā pasargāts no iejaukšanās. Lēmumi par pieminekļu likteni, saglabāšanu vai demontāžu, jo īpaši to pieminekļu likteni, kurus nav uzstādījusi pašvaldība un kuri ir arī vēsturisku un sociālu strīdu objekts, neattiecoties uz pašpārvaldes kodolu. Tomēr šajā gadījumā iejaukšanās tā dēvētajā pašpārvaldes garantijas jomā esot iespējama tikai saskaņā ar likumu un ievērojot konkrētus nosacījumus. Atbilstoši Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas izvirzītajiem kritērijiem, kas gan iepriekš bijuši attiecināti tikai uz uzdevumu nodošanu no pašvaldībām citām pašvaldību apvienībām, bet varot tikt piemēroti arī pēc analoģijas, "likumdevējs var atņemt pašvaldībām attiecīgu vietēja rakstura uzdevumu tikai sabiedrības interešu apsvērumu dēļ, t. i., galvenokārt tad, ja uzdevuma pienācīgu izpildi nebūtu iespējams nodrošināt citādi. Turpretī vienkāršs mērķis vienkāršot pārvaldi vai koncentrēt pienākumus, piemēram, valsts pārvaldes skaidrības labad, nav attaisnojums uzdevumu atcelšanai". Praksē uzdevuma atsaukšanu varot apsvērt tikai tad, ja tam ir arī virslokālas šķautnes vai ja to var interpretēt ar virslokālu fokusu. Turklāt atņemšanai vajagot būt tieši nepieciešamai, lai pienācīgi izpildītu sabiedrības interesēs esošu uzdevumu, un tā nevarot būt tikai saistīta ar izpildes efektivitātes paaugstināšanu. Tādējādi pēc būtības vajagot veikt samērīguma pārbaudi. Turklāt, ņemot vērā to, ka izvēles iespējas ir pilnībā izņemtas no pašpārvaldes garantijas aizsardzības, vajagot piemērot stingrākas samērīguma prasības. Vērtējot šo konstelāciju saskaņā ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas izvirzītajiem kritērijiem, samērīguma pārbaudē būtu jāiekļauj šādi aspekti: tiesiskā regulējuma mērķa (valsts mērogā) nozīme; likuma juridiskā un faktiskā ietekme uz pašvaldību atbildību par pilsētvides veidošanu; vispārēja pieminekļu saglabāšanas aizlieguma nepieciešamība un samērīgums, ņemot vērā ar to saistītos vietējās pašpārvaldes ierobežojumus. Ja izrādītos, ka faktiski pašvaldības uzdevuma atņemšana ar rīkojumu par demontāžu ir bijusi prettiesiska, t. i., ka valsts nedrīkstēja uzdot pašvaldībām demontēt pieminekļus, tad pašvaldībām arī nebūtu pienākuma piedalīties izmaksu segšanā. Tomēr arī pārējos gadījumos uzdevuma nodošana varot negatīvi ietekmēt vietējo pašpārvaldi uzdevuma izpildes būtisko negatīvo blakusefektu, kā arī finansiāla sloga dēļ. Saskaņā ar finanšu sasaistes principu (Konnexitätsprinzip) rīcības izmaksas sedzot tā iestāde, kuras šo rīcību ierosinājusi. Šis princips Likumā neesot ievērots, jo, lai gan pašvaldības nav iniciējušas objektu demontāžu un Saeima to ir atzinusi par valsts uzdevumu, pašvaldībām jāpiedalās demontāžas izmaksu segšanā. Tas, vai finanšu sasaistes princips ir konstitucionāla ranga pašvaldības principa elements, Vācijas Pamatlikumā neesot precīzi noteikts. Tiesību zinātnē finanšu sasaistes princips pārsvarā tiekot saprasts tikai kā vietējās pašpārvaldes papildu garantija. To, vai izmaksu apmērs pats par sevi pašvaldībai rada tik smagu slogu, ka kavē tās autonomo funkciju izpildi, varot izvērtēt tikai katrā konkrētajā gadījumā. Tādai pašvaldībai kā Daugavpils vajadzētu būt spējīgai bez īpašām grūtībām uzņemties papildu slogu 167 050 eiro apmērā, bet pašvaldībai ar 1000 iedzīvotājiem - ne. Tomēr, pat ja no finansiālā sloga viedokļa vismaz Daugavpils gadījumā izmaksu slogs nerada pašvaldības principa pārkāpumu, izskatāmās lietas apstākļi norādot uz lojalitātes vai sabiedrībai draudzīgas rīcības principa pārkāpumu. Pašvaldībām varot šķist, ka tām ir jāmaksā arī par kompetences atņemšanu. No to pašvaldību viedokļa, kuras kāda iemesla dēļ nolēmušas neatbalstīt objektu demontāžu, pienākums segt demontāžas izmaksas esot tikpat kā sankcija. Līdz ar to Latvijas valstij vajadzētu uzņemties izmaksu segšanu pilnā apmērā.
78. Pieaicinātā persona - Kristiana Albrehta universitātes Ķīlē Publisko komerctiesību institūta direktors un Lorenca fon Šteina valsts pārvaldes zinātņu institūta vadītājs profesors Dr. Kristofs Brūnings (Christoph Brüning) - norāda, ka jautājums par to, kā apieties ar Padomju Savienības ideoloģisko mantojumu, tostarp pieminekļiem, ir valstiski nozīmīgs. Šī valsts kompetence esot leģitīma arī tiktāl, ciktāl Latvijas Republika cenšas veicināt savu nacionāli valstisko identitāti, kas ir nošķirta no bijušās svešās varas virskundzības. Šajā ziņā pašvaldību kompetence esot tikai pakārtota augstāka līmeņa valsts varas kompetencei. Tādējādi objektu izņemšana no publiskās telpas kā virslokāls jautājums neesot vietējās pašvaldības uzdevums, bet gan tai nodotais uzdevums. Uzdevuma nodošana ietekmējot pašpārvaldes garantiju, jo šāda uzdevuma izpildes izmaksas esot kompensējamas no pašvaldības līdzekļiem. Valstij vajagot ne tikai vispār nodrošināt to, lai pašvaldībām būtu vismaz pastāvīgi finanšu resursi, kas nepieciešami to autonomās kompetences īstenošanai, bet arī un jo īpaši attiecībā uz uzdoto kompetenci vienlaikus ar jauno uzdevumu nodošanu paredzēt arī šo uzdevumu finansēšanu (t. s. finanšu sasaistes princips). No vienas puses, esot jāparedz skaidri izmaksu segšanas noteikumi un, no otras puses, jānodrošina pienācīga finansiāla kompensācija par papildu slogu, ko pašvaldībām rada ārējais uzdevums. Ja pašvaldībai nav paredzēta valsts kompensācija par Likumā paredzētu uzdevumu demontēt objektus, tad esot nepamatoti aizskarts pašvaldības princips.
79. Lietas sagatavošanas laikā, konkrēti,
80. gada
81. oktobrī, Daugavpils valstspilsētas dome organizēja objektu demontāžu. Atbilstoši informācijai, ko Daugavpils valstspilsētas dome iesniegusi Satversmes tiesai, demontāža kopumā izmaksājusi 49 343,67 eiro. Tajā skaitā esot izlietoti fizisko un juridisko personu ziedojumi 1177,77 eiro apmērā un Pieteikuma iesniedzējas finansējums 48 165,90 eiro apmērā. Ministru kabineta
82. gada
83. augusta noteikumu Nr. 516 "Valsts budžeta līdzekļu piešķiršanas un izlietošanas, kā arī fizisko un juridisko personu ziedojumu uzskaites un izlietošanas kārtība Latvijas Republikas teritorijā esošo padomju un nacistisko režīmu slavinošo objektu demontāžai"
84. punktā noteiktajā kārtībā pieprasītais un sniegtais valsts budžeta līdzekļu apmērs bijis 24 082,95 eiro. Secinājumu daļa
85. Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
86. panta pirmās daļas
87. punktu, lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību attiecībā uz apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes
88. un
89. pantam, ciktāl Pieteikuma iesniedzēja ir apstrīdējusi šo normu atbilstību Satversmei, uzskatot, ka tās ierobežojot pašvaldības autonomo kompetenci. Saeima nepiekrīt tam, ka apstrīdētās normas būtu attiecināmas uz pašvaldības administratīvās teritorijas labiekārtošanu vai jebkuru citu likumos minētu pašvaldības autonomo funkciju. Tātad Likums neesot aizskāris pašvaldības autonomo kompetenci. Satversmes tiesas likuma
90. panta pirmā daļa noteic, ka pieteikumu saskaņā ar šā likuma
91. panta pirmās daļas
92. punktu pašvaldības dome var iesniegt tikai tad, ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības. Pašvaldībai ir jāpamato, ka no tām normām, atbilstība kurām tiek apstrīdēta, tai izriet kādas tiesības un ka apstrīdētās normas šīs tiesības aizskar, proti, rada pašvaldībai kādas nelabvēlīgas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas
93. gada
94. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01
95. punktu). Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Likumā noteikto objektu demontāžas pienākumu, kas atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 448 Daugavpilī nozīmējis divu pašvaldības publiskajā ārtelpā esošo objektu demontāžu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tās kompetencē bija rūpes par šiem objektiem. Proti, lai arī Likumā noteiktais demontāžas pienākums aptver gan padomju, gan nacistisko režīmu slavinošus objektus, Pieteikuma iesniedzējas argumentācija par apstrīdēto normu ietekmi uz tās autonomo kompetenci attiecas tikai uz padomju režīmu slavinošiem objektiem. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētās normas aizskar Pieteikuma iesniedzējas tiesības, proti, vai tās ietiecas pašvaldības autonomajā kompetencē. 7.
96. Visupirms izvērtējams, vai rīcība ar pašvaldības teritorijā esošajiem pieminekļiem un citiem tiem pielīdzināmiem objektiem vispār ietilpst pašvaldības autonomajā kompetencē. Likumā noteiktās pašvaldības autonomās funkcijas ir citstarp gādāt par pašvaldības administratīvās teritorijas labiekārtošanu un rūpēties par kultūru (sk. likuma "Par pašvaldībām"
97. panta
98. un
99. punktu, šobrīd - Pašvaldību likuma
100. panta pirmās daļas
101. un
102. punktu). Pašvaldības autonomā funkcija gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu ir saistīta ar visu pašvaldības iedzīvotāju intereses - dzīvot sakoptā vidē - aizsardzību. Nozares literatūrā arī atzīts, ka pieminekļi, mākslas objekti un citi līdzīgi objekti ir daļa no pašvaldības labiekārtojuma un būtisks pilsētas telpas veidošanas elements (sal. sk.: Johnson N. C. Mapping Monuments: The Shaping of Public Space and Cultural Identities. Visual Communication, 2002, Vol. 1, Issue 3, pp. 293-298; Cudny W., Appelblad H.