Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2022-36-01 "Par Pilsonības likuma pārejas noteikumu 7. punkta atbilstību Latvijas R

Satversmes tiesas tiesneša atsevišķās domas Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2022-36-01 "Par Pilsonības likuma pārejas noteikumu

1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
2. panta pirmajam teikumam" Satversmes tiesa
3. gada
4. novembrī taisīja spriedumu lietā Nr. 2022-36-01, ar kuru atzina Pilsonības likuma pārejas noteikumu
5. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
6. panta pirmajam teikumam. Atšķirībā no tiesas vairākuma, uzskatu, ka tiesvedība lietā bija izbeidzama. Pilsonības likuma pārejas noteikumu
7. punkta satversmības izvērtējums Senātam nebija nepieciešams administratīvajā lietā, kā arī apstrīdētā norma nebija skatāma tiesiskās vienlīdzības principa kontekstā. Lietā nebija pienācīgi ievēroti administratīvās lietas apstākļi, kas bija paziņoti Satversmes tiesai. Satversmes tiesā izskatāmās lietas materiālos atrodas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka
8. gada
9. novembra lēmums, Administratīvās apgabaltiesas
10. gada
11. janvāra spriedums, Senāta lēmums - pieteikums Satversmes tiesai. Kā izriet no administratīvajā lietā pārsūdzētā Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka
12. gada
13. novembra lēmuma faktu konstatējošās daļas, pieteicējs
14. gada
15. jūlijā, aizpildot Latvijas Republikas pilsoņa iesniegumu un Iedzīvotāju reģistra pirmuzskaites veidlapu, apliecinājis, ka nav citas valsts pilsonis. Tomēr vēlāk iestādei atklājies fakts, ka pieteicējam ir bijusi Krievijas Federācijas pilsonība. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieka
16. gada
17. novembra lēmums par Latvijas pilsonības atņemšanu pamatots ar Pilsonības likuma
18. panta pirmās daļas
19. punktu, kas noteic, ka Latvijas pilsonību personai atņem, ja tā, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties, apzināti sniegusi nepatiesas ziņas vai noklusējusi faktus, kas attiecas uz Latvijas pilsonības iegūšanas vai atjaunošanas nosacījumiem. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde lēmumā atsaukusies arī uz Pilsonības likuma pārejas noteikumu
20. punktu, lai pamatotu, ka tās lēmums par pilsonības atņemšanu ir samērīgs, t.i., ka likums pieļauj pārskatīt arī
21. gadā iegūtu pilsonību. Pilsonības likuma pārejas noteikumu
22. punkts noteic, ka personām, kuras Latvijas pilsonību ieguvušas līdz
23. gada
24. oktobrim, šā likuma
25. panta trešajā daļā minētais 10 gadu termiņš sākas no
26. gada
27. oktobra. Pilsonības likuma
28. panta trešā daļa noteic, ka
29. panta pirmās daļas
30. punktā minētajā gadījumā lēmumu par Latvijas pilsonības atņemšanu pieņem, ja nav pagājuši vairāk kā 10 gadi no tās iegūšanas vai atjaunošanas. Administratīvās apgabaltiesas
31. gada
32. janvāra spriedumā lasāms, ka Administratīvā rajona tiesa
33. gada
34. augusta spriedumā, kura argumentiem pievienojusies apgabaltiesa, citstarp secinājusi, ka no pieteicēja iesniegtā eksperta atzinuma neizriet, ka dokumentus Krievijas pilsonības iegūšanai ir aizpildījis un parakstījis pieteicējs (t.i., tos parakstījusi cita persona); Krievijas pilsonības saņemšanai aizpildītajā aptaujas lapā un iesniegumā ir norādīta neprecīza un nepareiza informācija par pieteicēju un viņa ģimenes locekļiem; lietas materiāli nesatur ziņas, ka pieteicējs būtu veicis darbības, lai saņemtu Krievijas pilsoņa pasi. Šim secinājumam pievienojusies Administratīvā apgabaltiesa (sk. sprieduma 4.
35. punktu un
36. punktu). Administratīvā apgabaltiesa
37. gada
38. janvāra spriedumā secinājusi, ka pārvaldei nav izdevies pietiekami detalizēti noskaidrot visus apstākļus saistībā ar Krievijas pilsonības piešķiršanu pieteicējam. Līdz ar to, pēc Administratīvās apgabaltiesas ieskata, Administratīvā rajona tiesa pamatoti, izvērtējot lietā esošos pierādījumus, secināja, ka pieteicējs
39. gada
40. jūlijā, aizpildot Latvijas Republikas pilsoņa iesniegumu un Iedzīvotāju reģistra pirmuzskaites veidlapu, nav noklusējis faktu, ka ir Krievijas pilsonis. Būtībā tiesas secinātais nozīmējot to, ka pārvaldei šis nozīmīgais fakts netika paziņots, taču lietā nav pierādījumu par to, ka šis fakts tika noklusēts tieši apzināti. Reizē tiesa norādījusi, ka papildu pierādījumus par šiem apstākļiem nav nepieciešams iegūt, jo pat gadījumā, ja tiesa iegūtu pārliecinošus pierādījumus, ka pieteicējs
41. gadā Krievijas pilsonības iegūšanu noklusēja apzināti, pārsūdzētais lēmums esot jāatceļ kā nesamērīgs. Proti, esot nesamērīgi atņemt pilsonību pēc 25 gadiem no pilsonības iegūšanas brīža, jo pieteicējam esot izveidojušās ģimenes un nodarbinātības saites ar Latviju (sk. sprieduma
42. un
43. punktu). Šos apstākļus pieteikumā Satversmes tiesai atreferējis arī Senāts. Tomēr šajā atreferējumā apstākļi, ka pieteicējs nav zinājis par saņemto Krievijas Federācijas pilsonību līdz
44. gadam, ka no eksperta atzinuma neizriet, ka dokumentus Krievijas Federācijas pilsonības iesniegšanai ir aizpildījis un iesniedzis pieteicējs, un tas, ka lietas materiālos nav ziņu, ka pieteicējs veicis darbības, lai iegūtu un izmantotu Krievijas pilsoņa pasi, ir ietverti kā Administratīvās apgabaltiesas veiktais samērīguma izvērtējums, bet nevis kā tās norāde uz Pilsonības likuma
45. panta pirmās daļas
46. punkta nepareizu piemērošanu konkrētās lietas apstākļos. Iepriekšminētā rezultātā Satversmes tiesa izskatīja lietu par Pilsonības likuma pārejas noteikumu
47. punkta satversmību, kas Senātam nebija nepieciešams administratīvajā lietā. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas
48. punktu pieteikums iesniedzams, ja tiesa, izskatot administratīvo lietu pirmajā instancē, apelācijas vai kasācijas kārtībā, uzskata, ka norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam). No šīs normas izriet, ka tiesas pieteikums nevar būt abstrakts, iesniegts vispārības labā. Tiesa var iesniegt pieteikumu tikai par tādas tiesību normas satversmību, kura ir nepieciešama lietas izspriešanai. Tiesību norma ir nepieciešama lietas izspriešanā tikai tad, ja tiesa, ievērojot, ka Satversmes tiesa atzītu šo tiesību normu par spēkā neesošu, taisītu citādu tiesas spriedumu nekā, ja tiesību norma paliktu spēkā. Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas
49. punktā lietotie jēdzieni "norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro" ierobežo administratīvajai tiesai nevajadzīgu pieteikumu iesniegšanu. Tādējādi arī Satversmes tiesai nav jānodarbojas ar normas satversmības teorētisku problēmu risināšanu. Tātad, ja izskatāmajā gadījumā administratīvajā lietā bija konstatēts fakts, ka pieteicējs nebija aizpildījis un parakstījis iesniegumu Krievijas Federācijas pilsonības saņemšanai un par šādas pilsonības piešķiršanu nezināja, tad no tā izriet loģisks slēdziens, ka pieteicējs bija sniedzis patiesas ziņas par to, ka nav citas valsts pilsonis, un ka tādējādi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei nebija pamata piemērot Pilsonības likuma
50. panta pirmās daļas
51. punktu (un secīgi - arī
52. panta trešo daļu un pārejas noteikumu
53. punktu). Neskaidrības ar administratīvās lietas izlemšanā piemērotu tiesību normu un tai pakārtotiem (subsumētiem) faktiem noved pie tā, ka Satversmes tiesa taisīja spriedumu, kurā izvērtēta tiesību normu satversmība tādā teorētiskā konstelācijā, kas pieteikumu iesniegušajai tiesai administratīvajā lietā vispār nav nozīmīga. Piemēram, Satversmes tiesa sprieduma
54. punktā sadala vairākas Latvijas Republikas pilsonību ieguvušu personu grupas: 1) personas, kuras ir noklusējušas faktus un tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz
55. gada
56. oktobrim, iepretim tām personām, kuras tādā pašā ceļā ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību pēc minētā datuma; 2) personas, kuras ir apzināti sniegušas nepatiesas ziņas un tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību līdz
57. gada
58. oktobrim, iepretim tām personām, kuras tādā pašā ceļā ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību pēc minētā datuma. Taču administratīvajā lietā iestāde savā lēmumā tiešā tekstā norādījusi, ka pieteicējs pirmuzskaites veidlapā norādījis, ka nav citas valsts pilsonis, un tādējādi sniedzis nepatiesas ziņas. Līdz ar to Satversmes tiesas sprieduma 14.-
59. punktā veiktais izvērtējums par personām, kuras ir noklusējušas faktus un tādējādi ieguvušas vai atjaunojušas pilsonību, nav saistāms ar administratīvo lietu, kurā tika iesniegts pieteikums. Lietā nebija nodalāmas atsevišķas personu grupas pēc brīža, kad tās ieguvušas pilsonību, vai prettiesisko darbību izpausmes veida. Tāds dalījums ir pārmēru sīkumains. Pat teorētiski pieņemot, ja Pilsonības likuma pārejas noteikumu
60. punktam būtu nozīme lietas izspriešanā, jo administratīvā tiesa atkārtotā lietas būtisko faktisko apstākļu pārbaudē secinātu, ka pieteicējs Krievijas Federācijas pilsonību
61. gadā ieguvis paša apzinātu darbību rezultātā un, apliecinot piederību pie Latvijas pilsonības
62. gadā, apzināti sniedzis nepatiesas ziņas, administratīvajai tiesai būtu jārisina šīs normas piemērojamība uz pieteicēja faktiem. Pirmkārt, būtu samērā vienkārši secināms, ka pret personām, kuras pilsonību ieguvušas vai atjaunojušas ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu līdz
63. gada
64. oktobrim, apstrīdētā norma tiesisko seku ziņā ir labvēlīgāka, jo no
65. gada
66. novembra līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim šīm personām pilsonību varēja atņemt neierobežotu laiku. Turklāt tā vienādi noregulē ieviestā termiņa skaitījumu uz visām personām, kas tā ieguvušas Latvijas pilsonību. Otrkārt, normas piemērotājam būtu jāizdara samērīguma apsvērumi. Tādējādi Satversmes tiesai šajā situācijā nebija pamata pievērsties tiesiskās vienlīdzības principa aizskāruma analīzei. Tiesnesis J. Neimanis Rīgā
67. gada
68. decembrī