Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2025-38-01

Satversmes tiesas lēmums Rīgā

1. gada
2. aprīlī Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2025-38-01 Satversmes tiesa rīcības sēdē šādā sastāvā: rīcības sēdes priekšsēdētāja Irēna Kucina, tiesneši Anita Rodiņa, Jautrīte Briede, Veronika Krūmiņa, Mārtiņš Mits un Juris Juriss, izskatījusi lietas Nr. 2025-38-01 "Par Pacientu tiesību likuma
3. panta piektās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
4. panta trešajam teikumam" materiālus, konstatēja:
5. Saeima
6. gada
7. decembrī pieņēma Pacientu tiesību likumu, kas stājās spēkā
8. gada
9. martā. Tā
10. panta piektā daļa noteica: "Pacients par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī morālo kaitējumu atlīdzību no Ārstniecības riska fonda pieprasa ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas." Ar
11. gada
12. oktobra likumu "Grozījumi Pacientu tiesību likumā" minētā norma izteikta šādā redakcijā: "Pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par ārstniecības izdevumiem no Ārstniecības riska fonda pieprasa ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas. Šā panta otrajā daļā minēto atlīdzību neizmaksā, ja pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par viņam radītiem ārstniecības izdevumiem jau ir saņēmis civilprocesa vai kriminālprocesa ietvaros." Ar
13. gada
14. janvāra likumu "Grozījumi Pacientu tiesību likumā", kas stājās spēkā
15. gada
16. janvārī, Pacientu tiesību likuma
17. panta piektā daļa papildināta ar jaunu otro teikumu: "Gadījumā, kad pacients šos termiņus ir nokavējis, iestāde, tiesa vai tiesnesis tos var atjaunot pēc pacienta motivēta lūguma, ja nokavēšanas iemeslu atzīst par attaisnojamu". Šis likums papildināts arī ar pārejas noteikumu
18. punktu, kas paredz: "Pacients, kuram atteikts izskatīt iesniegumu par atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, jo tas iesniegts pēc šā likuma
19. panta piektajā daļā noteikto termiņu beigām, līdz
20. gada
21. jūlijam var iesniegt atkārtotu iesniegumu par atlīdzības izmaksu, lūdzot atjaunot nokavēto procesuālo termiņu."
22. Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - vērsās Satversmes tiesā ar pieteikumu par Pacientu tiesību likuma
23. panta piektās daļas pirmā teikuma (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
24. panta trešajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā sūdzības kārtībā atrodas administratīvā lieta Nr. A
25. Persona, kas ir pieteicēja šajā administratīvajā lietā, vērsās Veselības inspekcijā ar iesniegumu par atlīdzības izmaksu no Ārstniecības riska fonda par viņas veselībai nodarīto kaitējumu. Veselības inspekcija atteica izskatīt iesniegumu, jo no kaitējuma nodarīšanas dienas bija pagājuši vairāk kā trīs gadi. Tādējādi nebija ievērots apstrīdētajā normā noteiktais termiņš. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka pieteicēja lietā
26. gadā uzzinājusi, ka viņai
27. gadā uzstādīta nepareiza diagnoze un līdz ar to veikta neatbilstoša ārstēšana. Apstrīdētajā normā noteiktā termiņa nokavējums iestājies no šīs personas neatkarīgu apstākļu dēļ, taču šī norma liedz viņai tiesības uz atlīdzinājumu. Likumdevējam ir pienākums pārskatīt apstrīdētajā normā noteikto termiņu, lai tas būtu atbilstošs mūsdienu situācijai. Termiņš atlīdzinājuma pieprasīšanai, kas atbilda tā pieņemšanas laikā esošajiem valsts sociālajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kā arī finansiālajām iespējām, nav atbilstošs šobrīd pastāvošajai situācijai un sociālajiem standartiem. Tādēļ apstrīdētā norma neatbilst Satversmes
28. panta trešajam teikumam.
29. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā.
30. gada
31. janvārī stājās spēkā grozījumi Pacientu tiesību likumā, ar kuriem
32. panta piektā daļa tika papildināta ar jaunu otro teikumu un pārejas noteikumos ietverts
33. punkts. Ar šiem grozījumiem ir panākts taisnīgs situācijas noregulējums attiecībā uz tiem pacientiem, kuru dzīvībai vai veselībai kaitējums nodarīts, taču tas atklāts vēlāk nekā apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā, un šā termiņa kavējums ir noticis no personas neatkarīgu apstākļu dēļ. Tas attiecināms arī uz gadījumiem, kad ārstniecības iestāde ir noteikusi nepareizu diagnozi un ir bijušas izvēlētas neatbilstošas ārstniecības metodes. Savukārt ar pārejas noteikumu
34. punktu tiek nodrošināta to pacientu tiesību aizsardzība, kuriem tika atteikts atlīdzināt veselībai nodarīto kaitējumu termiņa nokavējuma dēļ. Ņemot vērā, ka tiesiskais regulējums ir grozīts un personas, kas ir pieteicēja administratīvajā lietā, pamattiesības vairs netiek aizskartas, ir zudusi nepieciešamība aizsargāt šīs personas tiesības Satversmes tiesā. Savu tiesību aizsardzības nolūkā pieteicēja administratīvajā lietā var vērsties iestādē Pacientu tiesību likuma
35. panta piektās daļas otrajā teikumā norādītajā kārtībā vai turpināt tiesvedību Administratīvajā rajona tiesā, tiesai piemērojot jauno tiesisko regulējumu. Pieteikuma iesniedzēja varēs turpināt lietas izskatīšanu, jo tai būs iespējams izmantot Pacientu tiesību likuma
36. panta piektās daļas otrajā teikumā noteiktās tiesības atjaunot nokavēto termiņu. Satversmes tiesa secināja:
37. Saeima lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
38. panta pirmās daļas
39. punktu. Proti, pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir izdarīti grozījumi Pacientu tiesību likuma
40. panta piektajā daļā. Tajā ir ietverts jauns tiesiskais regulējums, kas Pieteikuma iesniedzējai jāpiemēro. Tādējādi tiek novērsts tās personas, kura ir pieteicēja administratīvajā lietā, pamattiesību aizskārums. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
41. panta pirmās daļas
42. punktu tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu citos šā panta pirmajā daļā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama. Šā likuma
43. panta pirmā daļa ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk. Satversmes tiesas
44. gada
45. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11.
46. punktu). Izskatāmā lieta ierosināta pēc tiesas pieteikuma. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas
47. punktam tiesa iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā, ja, izskatot administratīvo lietu, tā uzskata, ka norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst Satversmei. Tiesa ir konkrētās konstitucionālās kontroles subjekts, tādēļ Satversmes tiesa pēc tiesas pieteikuma var vērtēt tikai tādu tiesību normu satversmību, kuras ir piemērotas vai būtu jāpiemēro konkrētajā lietā (sk. Satversmes tiesas
48. gada
49. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01
50. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzējai tās izskatīšanā esošajā lietā ir jāpiemēro apstrīdētā norma.
51. Pieteikuma iesniedzēja iesniedza Satversmes tiesā pieteikumu, uzskatot, ka apstrīdētajā normā noteiktais termiņš atlīdzinājuma no Ārstniecības riska fonda pieprasīšanai - divi gadi no kaitējuma atklāšanās dienas, bet ne vēlāk kā trīs gadi no tā nodarīšanas dienas - neatbilst Satversmes
52. panta trešajam teikumam, jo liedz pieteicējai konkrētajā administratīvajā lietā tiesības prasīt atlīdzinājumu par viņas veselībai nodarīto kaitējumu tādēļ, ka par kaitējumu tā uzzinājusi vēlāk nekā apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā. Pēc lietas ierosināšanas ar
53. gada
54. janvāra likuma "Grozījumi Pacientu tiesību likumā"
55. punktu likuma
56. panta piektā daļa papildināta ar jaunu otro teikumu, kurā paredzētas iestādes un tiesas tiesības apstrīdētajā normā noteiktos termiņus atjaunot, ja nokavēšanas iemesls ir atzīstams par attaisnojamu. Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai tās izskatīšanā esošajā lietā piemērojams jaunais tiesiskais regulējums, tātad tā var lemt par nokavētā termiņa atjaunošanu. Pacientu tiesību likuma
57. panta piektās daļas pirmajā teikumā paredzētais termiņš atlīdzības no Ārstniecības riska fonda pieprasīšanai nosaka materiālās tiesības pastāvēšanas un īstenošanas iespējas ilgumu. Senāta judikatūrā ir atzīts, ka minētais termiņš ir materiāltiesisks termiņš (piemēram, Senāta
58. gada
59. decembra lēmuma lietā Nr. SKA/2024 (A420302122)
60. punkts). Gan Latvijas, gan arī citu kontinentālās Eiropas valstu administratīvajam procesam tiesā ir raksturīgs tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka tiesa, vērtējot nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas brīdī. Savukārt, izskatot pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, tiesa piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras ir spēkā tad, kad tiek pabeigta lietas izskatīšana pēc būtības, ja vien citas tiesību normas nenoteic citādi. Šis princips atklājas Administratīvā procesa likuma
61. panta otrās daļas otrajā teikumā un
62. panta pirmajā daļā. Persona, kura ir pieteicēja Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā, ir vērsusies tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta, ar kuru viņai tiktu izmaksāta atlīdzība no Ārstniecības riska fonda, izdošanu. Tātad Pieteikuma iesniedzējai, lai lemtu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ir jāpārbauda, vai ir iestājušies administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi, tostarp, vai personai ir no materiālo tiesību normām izrietošas tiesības uz atlīdzību par tās veselībai nodarīto kaitējumu, un jāpiemēro tās tiesību normas, kas ir spēkā lietas izskatīšanas laikā. Publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti ir piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās - ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem. Proti, jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks (sk. Senāta
63. gada
64. janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-13
65. punktu un
66. gada
67. februāra sprieduma lietā Nr. SKA-23
68. punktu). Tātad Pieteikuma iesniedzējai administratīvajā lietā Nr. A420231425 ir jāpiemēro Pacientu tiesību likuma
69. panta piektā daļa redakcijā, kas ir spēkā no
70. gada
71. janvāra. Tas nozīmē to, ka, lai gan apstrīdētajā normā paredzētais termiņš atlīdzības pieprasīšanai no Ārstniecības riska fonda nav grozīts, Pieteikuma iesniedzējai ir jāpiemēro jaunais tiesiskais regulējums kopsakarā un tā ir tiesīga lemt par nokavētā termiņa atlīdzības pieprasīšanai atjaunošanu un attiecībā uz pieteicēju administratīvajā lietā pati novērst tās nelabvēlīgās sekas, kas ar apstrīdēto normu šai personai tika radītas. Arī Pieteikuma iesniedzēja Satversmes tiesai papildus sniegtajā informācijā norāda, ka tās izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā vairs nav jāpiemēro Pacientu tiesību likuma
72. panta piektā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz
73. gada
74. janvārim. Savukārt ar jauno tiesisko regulējumu ir novērsts pieteicējas administratīvajā lietā Satversmes
75. panta trešajā teikumā ietverto tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu aizskārums. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai tās izskatīšanā esošajā lietā ir jāpiemēro Pacientu tiesību likuma
76. panta piektā daļa redakcijā, kas ir spēkā no
77. gada
78. janvāra, un tās tiesvedībā esošās lietas atrisināšanai vairs nav nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei.
79. Satversmes tiesā saņemta informācija, ka Senāta Administratīvo lietu departamentā ierosināta tiesvedība saistībā ar personas blakus sūdzību par Administratīvās rajona tiesas tiesneša lēmumu, ar kuru atteikts pieņemt personas pieteikumu, pamatojoties uz apstrīdēto normu. Tiesvedība blakus sūdzības lietā apturēta līdz stāsies spēkā Satversmes tiesas nolēmums izskatāmajā lietā. Vienlaikus arī attiecībā uz minēto tiesvedību nav konstatējami apstākļi, kas liegtu tiesai piemērot Pacientu tiesību likuma
80. panta piekto daļu redakcijā, kas ir spēkā no
81. gada
82. janvāra. Tāpat ar
83. gada
84. janvāra likuma "Grozījumi Pacientu tiesību likumā"
85. punktu Pacientu tiesību likums papildināts ar pārejas noteikumu
86. punktu. Saskaņā ar šo normu tām personām, kurām tika atteikts izskatīt iesniegumu par atlīdzību no Ārstniecības riska fonda, jo tas iesniegts pēc šā likuma
87. panta piektajā daļā noteikto termiņu beigām, ir tiesības līdz
88. gada
89. jūlijam iesniegt atkārtotu iesniegumu par atlīdzības izmaksu un lūgt atjaunot nokavēto procesuālo termiņu. Tādējādi Satversmes tiesa nekonstatē, ka tiesvedības turpināšana būtu nepieciešama arī citu personu tiesību aizsardzībai. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
90. panta pirmās daļas
91. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2025-38-01 "Par Pacientu tiesību likuma
92. panta piektās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
93. panta trešajam teikumam". Lēmums nav pārsūdzams. Rīcības sēdes priekšsēdētāja I. Kucina