Par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 26. punkta atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam

Par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu

1. punkta atbilstību Satversmes
2. un
3. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Lietā Nr. 2001-12-01 Rīgā
4. gada
5. martā Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tiesneši Ilze Skultāne, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris Jelāgins, Andrejs Lepse, Anita Ušacka, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
6. pantu, Satversmes tiesas likuma
7. panta
8. punktu,
9. panta pirmās daļas
10. punktu un 19.2 pantu, pēc Mārtiņa Draudiņa, Valda Eglīša un Viktora Purmaļa konstitucionālajām sūdzībām atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu
11. punkta atbilstību Satversmes
12. un
13. pantam". Konstatējošā daļa
15. gada
16. novembrī Saeima pieņēma likumu "Par valsts pensijām" (turpmāk - Pensiju likums). Līdz
17. gada
18. aprīlim tajā sešas reizes izdarīti grozījumi, arī tādi, kas saistīti ar izmaksu palielināšanu no valsts pensiju speciālā budžeta (turpmāk - pensiju budžets), taču papildu finansējums tam netika paredzēts.
19. gada
20. augustā Saeima Pensiju likumā izdarīja grozījumus, pamatojot tos ar nepieciešamību samazināt pensiju budžeta deficītu, un papildināja likuma pārejas noteikumus ar
21. punktu šādā redakcijā: "No
22. gada
23. janvāra līdz
24. gada
25. janvārim obligāti sociāli apdrošināmām personām (darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem) ar nākamā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā pensijas saņēmējs kļuvis par obligāti sociāli apdrošināmo personu, pārtraucama valsts pensijas un saskaņā ar nolikumu "Par izdienas pensijām" un nolikumu "Par iekšlietu iestāžu ierindas un komandējošā sastāva darbinieku pensijām (darba devēju pensijām)" piešķirtās izdienas pensijas izmaksa, ja tā pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršu apmēru. Pensija, kas piešķirta pēc
26. gada
27. janvāra, neatkarīgi no tās apmēra sociāli apdrošināmām personām netiek izmaksāta. Pensijas izmaksa atjaunojama ar nākamā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā zaudēts obligāti sociāli apdrošināmās personas statuss." Minētais likums netika izsludināts, jo to nodeva tautas nobalsošanai. Taču kvoruma trūkuma dēļ minētais likums netika arī atcelts.
28. gada
29. novembrī Saeima pieņēma nākamos grozījumus Pensiju likumā, izsakot pārejas noteikumu
30. punktu šādi: "No
31. gada
32. janvāra līdz
33. gada
34. janvārim obligāti sociāli apdrošināmajām personām (darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem) ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā pensijas saņēmējs kļuvis par obligāti sociāli apdrošināmo personu, pārtraucama tās pensijas daļas izmaksa, kas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršu apmēru. Pensijas izmaksa atjaunojama ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā zaudēts sociāli apdrošināmās personas statuss." Šādā redakcijā minētais punkts stājās spēkā
35. gada
36. decembrī.
37. Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji - Mārtiņš Draudiņš, Valdis Eglītis un Viktors Purmalis (turpmāk - iesniedzēji) apstrīd Pensiju likuma pārejas noteikumu
38. punkta (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
39. un
40. pantam. Iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā norma viņiem kā nodarbinātajiem pensionāriem liedz iespēju saņemt vecuma pensiju pilnā apmērā, tādā veidā ar likumu ierobežojot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar šādu normu tiek pārkāptas starptautisko tiesību normas, kā arī Satversmē garantētās personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētajā normā tiek jauktas dažādas lietas - ar darbu nopelnītā vecuma pensija, kas veidojas no iesniedzēju iemaksām, un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Līdz ar to iesniedzēji ir pielīdzināti tām personām, kas nav strādājušas, bet ir tiesīgas saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Liedzot iespēju iesniedzējiem saņemt viņu nopelnīto vecuma pensiju pilnā apmērā, tiek pārkāpts Satversmes
41. pants. Iesniedzēji uzskata, ka viņi tiek diskriminēti gan attiecībā pret nestrādājošiem pensionāriem, kuri ir tiesīgi pilnā apmērā saņemt pensiju, kas tiem aprēķināta pēc nostrādātā laika un sociālās apdrošināšanas iemaksām, gan attiecībā pret darbaspējīgiem strādājošiem Latvijas iedzīvotājiem. Apdrošināšanas sistēmas būtība ir šāda - personai, kas veikusi sociālās iemaksas, sasniedzot attiecīgu vecumu, ir tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu. Darba tiesiskās attiecības tiek reglamentētas ar pavisam citiem likumiem. Ja pensijas vecumu sasniegusi persona strādā, tai ir tiesības saņemt par savu darbu atbilstošu atalgojumu. Šīs attiecības nevar būt iemesls valsts interesei atņemt nodarbinātajiem pensionāriem daļu no viņu pensijas. Valsts neiegulda līdzekļus pensiju fondā, tādēļ tā nav tiesīga pensiju atņemt. Apstrīdētās normas darbības rezultātā iesniedzējiem ir nodarīti materiālie zaudējumi. Iesniedzējs Valdis Eglītis norāda, ka tālab, lai nezaudētu nopelnīto pensiju, viņš bija spiests aiziet no darba. Citām darbaspējīgām personām ir neierobežotas tiesības uz darbu, turpretī nodarbinātajiem pensionāriem apstrīdētā norma rada apstākļus, kas šīs tiesības ierobežo. Iesniedzējs Mārtiņš Draudiņš, atsaucoties uz Valsts cilvēktiesību biroja
42. gada
43. jūlija vēstuli nr. 3-2-2/782, norāda, ka strādājošo tiesības uz darba samaksu un ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir savstarpēji neatkarīgas garantijas un atšķirīgā attieksme sociālo tiesību nodrošināšanā pret nodarbinātajiem un pārējiem pensionāriem nav objektīvi pamatota un nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, un ir uzskatāma par diskriminējošu.
44. Saeima atbildes rakstā nepiekrīt iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētā norma aizskar viņu tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā un šo Satversmes
45. un
46. pantā garantēto tiesību vienlīdzīgu realizāciju. Sociālā nodrošinājuma mērķis ir garantēt personas iztiku tajos gadījumos, kad šī persona dažādu iemeslu dēļ nav spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un pati sevi nodrošināt. Šiem gadījumiem ir izveidota sociālās drošības sistēma. Vecums ir viens no tiem gadījumiem, kad persona saņem sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju. Saeima norāda, ka Pensiju likuma
47. panta pirmā daļa noteic tiesības uz vecuma pensiju sievietēm un vīriešiem, kuri sasnieguši 62 gadu vecumu un kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem. Minētais pants nenodala nodarbinātos un nestrādājošus pensionārus, tādēļ tiesības saņemt pensiju pēc šīs tiesību normas netiek saistītas ar faktisku aiziešanu pensijā. Taču ar
48. gada
49. novembra grozījumiem Pensiju likumā minētā pieeja tika mainīta. Saskaņā ar apstrīdēto normu sociāli apdrošinātajām personām ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā pensijas saņēmējs kļuvis par obligāti sociāli apdrošināmo personu, pārtraucama tās pensijas daļas izmaksa, kas pārsniedz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršu apmēru. Apstrīdētā norma pensiju apdrošināšanas sistēmu būtībā nemaina, jo tiesības uz vecuma pensiju nodarbinātajiem pensionāriem netiek atņemtas, bet tiek samazināts pensijas apmērs, pielīdzinot to valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkāršam apmēram. Saeima uzsver, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību grupas un šo tiesību īstenošanā ir nepieciešama aktīva valsts rīcība. Līdz ar to šo tiesību realizācija ir saistīta ar finansu līdzekļu ieguldīšanu. Katrai valstij ir atšķirīgs labklājības līmenis un līdz ar to atšķirīgas ekonomiskās iespējas realizēt personu sociālās tiesības. Latvijā izveidotās sociālās drošības sistēmas atbilstība cilvēktiesībām jāvērtē konkrētās ekonomiskās situācijas kontekstā. Apstrīdētās, pensiju izmaksas ierobežojošās normas ieviešana bija viens no valdības piedāvātajiem pasākumiem, kas bija vērsti uz to, lai samazinātu valsts speciālā sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumu daļu un stabilizētu pensiju sistēmu. Saeima uzskata, ka Satversmes
50. panta mērķis ir garantēt personas iztiku. Ņemot vērā Latvijas ekonomiskās iespējas, gan likums kopumā, gan apstrīdētā norma to garantē. Satversmes
51. pants nenosaka pienākumu valstij sociāli nodrošināt personu tāpēc, ka tā sasniegusi noteiktu vecumu, neatkarīgi no tā, vai šī persona turpina vai neturpina strādāt. Ņemot vērā iepriekš minēto, Saeima uzskata par nepamatotu iesniedzēju apgalvojumu, ka ar apstrīdēto normu ir pārkāpts Satversmes
52. un
53. pants.
54. Pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā
55. gada
56. decembrī Saeima pieņēma kārtējos grozījumus Pensiju likumā. Pārejas noteikumu
57. punkts ir izteikts jaunā redakcijā: "Obligāti sociāli apdrošināmajām personām (darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem) ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā pensijas saņēmējs, izņemot invaliditātes pensijas saņēmēju, kļuvis par obligāti sociāli apdrošināmo personu, pārtraucama tās pensijas daļas izmaksa, kas pārsniedz: no
58. gada
59. janvāra līdz
60. gada
61. decembrim - trīskāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu; no
62. gada
63. janvāra līdz
64. gada
65. decembrim - četrkāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu; no
66. gada
67. janvāra līdz
68. gada
69. decembrim - pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Pensijas izmaksa pilnā apjomā atjaunojama ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā zaudēts obligāti sociāli apdrošināmās personas statuss. No
70. gada
71. janvāra invaliditātes pensijas saņēmējiem, kuri pakļauti obligātajai sociālajai apdrošināšanai, atjaunojama piešķirtās pensijas izmaksa pilnā apjomā."
72. Tiesas sēdē M. Draudiņš norādīja, ka Latvija piederot pie to valstu grupas, kurās, piešķirot pensiju, tiek ņemts vērā ieguldījums, ko katra persona pati ir "ienesusi" savā pensijas fondā. Tiek veikta rūpīga personisko pensijas fondu uzskaite, un cilvēkiem ir zināms, cik viņi varēs saņemt no šā fonda pensijas veidā. Tādējādi pensijas kapitāls, no kura tiek aprēķināta cilvēka pensija, ir viņa īpašums. Šādu principu paredz arī Pensiju likums - pensijas kapitāls veidojas no darba algas atskaitījumiem (maksājumiem) pensiju budžetā. Šie lielumi ir konstanti, nav grozāmi un tiek noteikti pēc Pensiju likuma
73. pantā paredzētās formulas. Tā kā faktiski ieguldītie līdzekļi personiskajā pensijas fondā nesakrīt ar tiem līdzekļiem, ko nodarbinātie pensionāri saņem, bet valsts šajā kapitālā neiegulda nekādus līdzekļus, nav skaidrs, kur tiek izmantotas no pensijas, kas būtu jāizmaksā saskaņā ar likumā paredzēto formulu. M. Draudiņš uzskata - ja likumdevējs vēlējās ietaupīt līdzekļus, bija citi veidi, kā to izdarīt, nepārkāpjot Satversmes normas, piemēram, varēja palielināt pensionēšanās vecumu. Otrs risinājums būtu apņemšanās ar laiku atdot tos līdzekļus, ko valsts no pensionāriem aizņēmusies pensiju budžeta deficīta samazināšanai. Bez tam M. Draudiņš norādīja, ka ikviens cilvēks, kas strādā, ir tiesīgs saņemt atalgojumu. Konkrētajā gadījumā, saņemot darba algu un ierobežotu pensiju, iesniedzējs zaudē vairāk nekā saņemot vienu pašu pensiju. V. Purmalis paskaidroja, ka apstrīdētā norma nav taisnīga pret nodarbinātajiem pensionāriem. Tas var izraisīt tālejošas sekas - personas, kuras vēl nav sasniegušas pensijas vecumu, šīs netaisnīgās normas dēļ zaudēs uzticību Pensiju likumam un centīsies izvairīties no sociālajiem maksājumiem. Turklāt apstrīdētā norma piespiež pensionāru izvēlēties vai nu pilnu pensiju, vai arī iespēju strādāt. Līdz ar to pensionāram ir liegta iespēja aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
74. Saeimas pārstāvis Gunārs Kusiņš tiesas sēdē nepiekrita iesniedzēju apgalvojumam, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes
75. un
76. pantu, jo ir jāvērtē ne vien šo normu izstrādāšanas gaita un to būtība, bet arī jāņem vērā starptautiskie dokumenti, uz kuru pamata pieņemts Satversmes
77. pants. Tā no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
78. panta izriet, ka sociālās un ekonomiskās tiesības ir cieši saistītas ar valstī pieejamajiem finansu resursiem. Konkrētie pasākumi likumos dažādās valstīs tiek noteikti atšķirīgi, jo ir atšķirīgas ekonomiskās iespējas realizēt personu sociālās tiesības. Runājot par Satversmes
79. pantu, Saeimas pārstāvis norādīja, ka jāizvērtē, vai minētajā pantā ir paredzēts kas tāds, kas var iestāties no personas neatkarīgu apstākļu dēļ. Starptautisko dokumentu izpratnē šo apstākļu ietekmē no personas neatkarīgu iemeslu dēļ var rasties tāds stāvoklis, kad persona var zaudēt darba ienākumus. Šajā gadījumā ir nepieciešams apdrošināt risku. Arī Latvijas sociālā nodrošinājuma sistēma balstās uz šādu pieeju, un tā ir formulēta Latvijas likumos. Saeimas pārstāvis atzina, ka pensiju budžeta deficītu radīja priekšvēlēšanu laikā pieņemtie Pensiju likuma grozījumi, kuru rezultātā tika iztērēti visi pensiju budžetā uzkrātie līdzekļi. Apstrīdētās normas pieņemšana bija valdības piedāvātais pasākums pensiju budžeta deficīta samazināšanai, un šis pasākums ir glābis sociālā nodrošinājuma sistēmu no sabrukuma. Ja šādi pasākumi nebūtu veikti, valstij, iespējams, nāktos mainīt esošo sistēmu un atgriezties pie iepriekšējās pensiju sistēmas, kad visiem bija līdzīgas pensijas. Saeimas pārstāvis paskaidroja, ka par apstrīdēto normu tika daudz debatēts un ka tā tika rūpīgi vērtēta, bet nav informācijas par to, vai tika izvērtēta arī tās atbilstība samērīguma principam. Savukārt apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir vērtējama kopā ar pašu tiesību būtību, proti, to, kāda ir tiesību uz sociālo nodrošinājumu (vecuma pensiju) būtība. Šajā gadījumā personas varēja paļauties uz iedibināto sociālā nodrošinājuma sistēmu, tomēr jāņem vērā arī tie satricinājumi, kādiem tā tika pakļauta. Turklāt tiesiskās paļāvības princips nevar būt pilnīgi absolūts. Saeimas pārstāvis nepiekrita M. Draudiņa apgalvojumam, ka uzkrātais pensijas kapitāls ir viņa īpašums. Līdz
80. gadam nepastāvēja "personificētie pensiju fondi". Par laiku, kas nostrādāts līdz
81. gadam, pensija tiek aprēķināta saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu
82. punktā paredzēto formulu. "Personificētie pensiju fondi" tika ieviesti ar
83. gadu, ar Pensiju likuma spēkā stāšanos. Īpašuma tiesības var attiecināt tikai uz pensijas kapitālu, kas uzkrāts kopš šā likuma spēkā stāšanās, bet nevis uz pensijas kapitālu kopumā. Secinājumu daļa
84. Satversmes
85. pants garantē ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Konstitucionālās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā saturs ir noteikts likumā "Par sociālo drošību" un likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" un konkretizēts Pensiju likumā. Satversmes
86. panta saturu vairākos spriedumos ir analizējusi Satversmes tiesa (sk., piemēram, Satversmes tiesas
87. gada
88. marta spriedumu lietā nr. 2000-08-0109 un
89. gada
90. jūnija spriedumu lietā nr. 2001-02-0106). Pensiju likums tika izstrādāts un pieņemts
91. gadā Latvijas pensiju sistēmas reformas gaitā, un šīs reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu un ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu. Pensiju likums tika izstrādāts, ņemot vērā iepriekšējo piecu gadu pieredzi, kura liecināja, ka
92. gada
93. novembra likums "Par valsts pensijām" neatbilst tirgus ekonomikas apstākļiem, nav ekonomiski pamatots un ar to uzņemtās saistības neatbilst pieejamiem finansu resursiem. Pensiju reformas gaitā izveidotā Latvijas pensiju sistēma, kuras pirmo līmeni - valsts obligāto nefondēto pensiju shēmu - reglamentē Pensiju likums, ir novērtēta pozitīvi arī starptautiskā mērogā (sk.: Kad Latvijas pensiju sistēmu uzskata par paraugu Eiropai // Latvijas Vēstnesis, nr. 27, 19.02.2002.). Šī pensiju sistēma ir veidota kā apdrošināšanas sistēma - personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām. Taču laika periodā, kad pensiju pieprasa arī pirms
94. gada
95. janvāra nodarbinātās personas (turpmāk - pārejas periods), uz tām pensiju apdrošināšanas sistēma vēl pilnībā nav attiecināma - pensijas piešķiramas un aprēķināmas, ņemot vērā ne tikai Pensiju likuma normas, bet arī tā pārejas noteikumus. Tādēļ pastāv atkāpes no iepriekš minētā noteikuma, ka personas pensija ir atkarīga tikai no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām. Pensiju likums noteic šādus priekšnoteikumus valsts vecuma pensijas piešķiršanai: 1) persona ir bijusi pakļauta valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai (Pensiju likuma
96. pants); 2) personas apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 10 gadiem (Pensiju likuma
97. pants); 3) persona ir sasniegusi noteiktu vecumu. Šīs lietas ietvaros analizējams likumā noteiktais pensionēšanās vecums. Atbilstoši Pensiju likuma
98. pantam šis vecums ir 62 gadi, bet pārejas periodā tas ir zemāks, taču pakāpeniski pieaugošs (Pensiju likuma
99. pants un pārejas noteikumu
100. punkts). Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"
101. panta pirmajā daļā ir sniegts sociālās apdrošināšanas jēdziena skaidrojums: "Sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi." Taču šī panta daļa ir tulkojama kopsakarā ar Pensiju likuma
102. pantu, kas nosaka pensionēšanās vecumu. Tā kā pensiju sistēmas pirmais līmenis ir veidots kā sociālās apdrošināšanas sistēma, tad noteikta vecuma sasniegšana nozīmē sociālā riska jeb apdrošināšanas gadījuma iestāšanos, kas personai dod tiesības saņemt likumā paredzēto palīdzību. Pensiju apdrošināšana no citiem sociālās apdrošināšanas veidiem atšķiras ar savu īpatnējo sociālo risku, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā nelabvēlīgā notikuma, proti, darbaspēju zaudēšanas, laiks tiek prezumēts. Likumdevēja kompetencē ir izvēlēties šo noteikto vecumu, ar kura sasniegšanu tiek pieņemts, ka persona kļuvusi darba nespējīga un līdz ar to var pretendēt uz pensiju budžeta izmaksu - vecuma pensiju. Taču pēc tam, kad šī izvēle ir notikusi un likumā ir nostiprināts noteikts pensionēšanās vecums (apdrošināšanas gadījums), papildu apstiprinājumi personas darbspēju zudumam vairs nav nepieciešami. Minētais neizslēdz likumdevēja tiesības lemt par cita pensionēšanās vecuma noteikšanu likumā. Ja trīs iepriekš minētie priekšnoteikumi iestājušies, persona ir tiesīga pieprasīt vecuma pensiju. Tā personai tiek piešķirta uz mūžu, sākot ar dienu, kad radušās tiesības uz pensiju (Pensiju likuma
103. un
104. pants). Nekādi citi priekšnosacījumi, ierobežojumi, piemēram, nodarbinātības tiesisko attiecību izbeigšana vai ienākumu reāla zaudēšana, vecuma pensijas pieprasīšanai un piešķiršanai Pensiju likumā nav paredzēti. To ir norādījusi arī Saeima atbildes rakstā, uzsverot, ka tiesības saņemt pensiju netiek saistītas ar faktisko aiziešanu pensijā. Latvijas likumdevējs, izstrādājot un pieņemot Pensiju likumu, nav pārņēmis to valstu pieredzi, kur ir ierobežotas nodarbināto pensionāru tiesības saņemt piešķirto pensiju. Prakse ierobežot pensiju apmēru pastāv daudzās valstīs, piemēram, Lietuvā, Vācijā (sk., piemēram, Lietuvas Republikas
105. gada
106. jūlija likuma "Par valsts sociālās apdrošināšanas pensijām"
107. pantu). Taču, vērtējot attīstīto valstu pensiju sistēmas attiecībā uz pensiju izmaksu ierobežošanu nodarbinātajiem pensionāriem, jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka pensiju sistēmas, kā arī iepriekš minētie ierobežojumi katrā valstī ir atšķirīgi. Otrkārt, daudzās valstīs bez valsts sociālās apdrošināšanas pensijām, kuru izmaksai tiek noteikti ierobežojumi, nodarbinātais pensionārs vienlaikus var saņemt arī darba devēja vai privātajos pensiju fondos uzkrātās pensijas, kuru apmērs netiek ierobežots. Tādējādi šo valstu pensionāru kopējie ienākumi nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus (sk. Social Security Programs Through the World - 1999: SSA Publication No. 13-11805 / Social Security Administration, Washington, 1999). Turpretim Latvijā privātie pensiju fondi darbojas tikai dažus gadus, un lielākajai daļai pašreizējo nodarbināto pensionāru ienākumu avots ir tikai valsts vecuma pensija, kā arī darba samaksa. Izmaksājamo pensiju apmēra samazināšanu, pastāvot sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmai, pieļauj arī starptautisko tiesību akti, piemēram, Starptautiskās darba organizācijas
108. gada konvencijas nr. 102 "Konvencija par sociālās nodrošināšanas minimālajām normām"
109. pants un Eiropas Padomes Sociālās drošības kodeksa
110. pants. Šos starptautiskos tiesību aktus Latvija nav ratificējusi. Pensiju likumā ir noteikta arī vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība. Pensijas apmērs ir atkarīgs ne tikai no plānotā vecuma pensijas izmaksas laika posma, bet arī no katras personas pensijas kapitāla, t.i., no personiskajā kontā reģistrētās apdrošināšanas iemaksu summas (Pensiju likuma
111. pants un pārejas noteikumu
112. punkts). Tātad katrai personai piešķirtās pensijas apmērs ir atšķirīgs, individuāli noteikts, ņemot vērā arī tās nodarbinātības ilgumu (apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātie nodarbinātības periodi) un ienākumus (apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas). Nepamatots ir M. Draudiņa apgalvojums, ka pensijas kapitāls, no kura tika aprēķināta pensija, ir viņa īpašums. Pārejas periodā vecuma pensijas tiek aprēķinātas ne tikai pēc Pensiju likuma
113. panta, bet arī ievērojot pārejas noteikumu
114. punktu. Tādējādi pensiju aprēķināšanā tiek ņemts vērā ne tikai pensijas kapitāls, kas reģistrēts no
115. gada
116. janvāra un atbilst personas veiktajām (par to veiktajām) iemaksām, bet arī sākuma kapitāls. Tas savukārt tiek noteikts par nodarbinātības periodu līdz
117. gada
118. decembrim, ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par citu, vēlāku laika periodu - no
119. gada līdz
120. gadam (atkarībā no pensionēšanās gada). Līdz ar to acīmredzams, ka aprēķinātā pensija kopumā nav adekvāta personas individuālajam ieguldījumam visā nodarbinātības periodā (sk. Satversmes tiesas
121. gada
122. jūnija spriedumu lietā nr. 2001-02-0106). Tādējādi likumdevējs, veicot pensiju reformu un izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas un materiālo resursu esamību, ir noteicis tiesību uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā izmantošanas priekšnoteikumus. Šādi izveidotā pensiju sistēma līdz
123. gadam nodrošināja pat pensiju budžeta līdzekļu pārpalikumu.
125. gada sākumā stājās spēkā Pensiju likuma grozījumi, kuru izpildes rezultātā pensiju budžetā radās ievērojams deficīts (sk. Labklājības ministrijas Sociālo ziņojumu 2000, Rīga, 2000; Labklājības ministrijas Sociālo ziņojumu 2001, Rīga, 2001). Nolūkā samazināt pensiju budžeta izdevumus Saeima vispirms
126. gada
127. augustā un pēc tam vēl
128. novembrī grozīja Pensiju likumu, paredzot vairākus pasākumus. Tādējādi šā likuma pārejas noteikumi tika papildināti arī ar apstrīdēto normu, kas paredzēja nodarbinātajiem pensionāriem turpmākos piecus gadus ierobežot izmaksājamo pensiju. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam un Saeimas pārstāvja teiktajam tiesas sēdē, proti, ka sociālo tiesību realizācija vispirms ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem resursiem. Taču, ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā. Pensiju likuma normas, kas reglamentē vecuma pensijas piešķiršanas un aprēķināšanas priekšnoteikumus, ir palikušas nemainīgas, tās atbilst izveidotās pensiju (apdrošināšanas) sistēmas būtībai un nav apšaubītas arī no likumdevēja puses. Turpretim apstrīdētā norma ir ietverta pārejas noteikumos, un tās darbība ierobežota laikā. Tas liecina, ka šajā normā paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt radušās finansiālās problēmas, ir izņēmums no izveidotās sistēmas. Tādējādi, ierobežojot personas tiesības saņemt likumā noteiktā kārtībā piešķirto pensiju, apstrīdētā norma sašaurina Satversmes
129. pantā garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā.
130. Ja likumdevēja lēmumi aizskar indivīda tiesības un likumiskās intereses, tad ir jāizvērtē, vai tie atbilst tiesiskas valsts principiem. No Satversmes
131. pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet virkne tiesiskas valsts principu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principi [sk. Satversmes tiesas
132. gada
133. marta spriedumu lietā nr. 04-05