Par Ministru kabineta 2001. gada 31. jūlija noteikumu Nr. 349 "Grozījumi Ministru kabineta 1995. gada 3. oktobra noteikumos Nr. 291 "Suņu un kaķu tu

Par Ministru kabineta

1. gada
2. jūlija noteikumu Nr. 349 "Grozījumi Ministru kabineta
3. gada
4. oktobra noteikumos Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi"" atbilstību Satversmes
5. pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma
6. panta
7. punktam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Lietā Nr. 2002-01-03 Rīgā
8. gada
9. maijā Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tiesneši Anita Ušacka, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris Jelāgins, Andrejs Lepse un Ilze Skultāne, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
10. pantu, Satversmes tiesas likuma
11. panta
12. punktu,
13. panta pirmās daļas
14. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, pēc Diānas Brancevičas, Margaritas Grišanovas, Jūlijas Opikovas, Olgas Pavlovas un Gaļinas Vodņevas konstitucionālās sūdzības rakstveida procesā izskatīja lietu "Par Ministru kabineta
15. gada
16. jūlija noteikumu Nr. 349 "Grozījumi Ministru kabineta
17. gada
18. oktobra noteikumos Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi"" atbilstību Satversmes
19. pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma
20. panta
21. punktam". Konstatējošā daļa
22. gada
23. oktobrī Ministru kabinets saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma
24. panta
25. punktu izdeva noteikumus Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi" (turpmāk - Suņu un kaķu turēšanas noteikumi). Noteikumu izdošanas laikā Saeima nebija pieņēmusi likumu, kas regulētu mājas (istabas) dzīvnieku turēšanas prasības.
26. gada
27. decembrī Saeima pieņēma Dzīvnieku aizsardzības likumu, kurš stājās spēkā
28. gada
29. janvārī. Šā likuma mērķis noteikts likuma
30. pantā, kā arī preambulā. Likuma
31. pants paredz, ka "šis likums nosaka personas tiesības un pienākumus dzīvnieku aizsardzības jomā". Savukārt saskaņā ar likuma preambulu "cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats par sevi ir vērtība. Cilvēkam ir morāls pienākums cienīt jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni un tos aizsargāt. Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt." Minētā likuma
32. pants noteic, ka "savvaļas indīgos un plēsīgos dzīvniekus, pērtiķus, jūras zīdītājus, kā arī dzīvniekus, kuri jābaro ar dzīviem siltasiņu dzīvniekiem, aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus". Dzīvnieku aizsardzības likuma pārejas noteikumos paredzēts, ka "personas, kuru īpašumā šā likuma spēkā stāšanās brīdī ir
33. pantā minētie dzīvnieki, nedrīkst pieļaut šo dzīvnieku vairošanos un līdz
34. gada
35. jūlijam nodrošina dzīvnieku turēšanu savvaļas dzīvnieku kolekcijās, bet, ja tas nav iespējams, - eitanāziju." Savukārt likuma
36. pants nosaka Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus dzīvnieku aizsardzības jomā. Saskaņā ar šā panta
37. punktu Ministru kabinets izdod "mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumus un nosaka labturības prasības šo dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī mājas (istabas) dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus".
38. gada
39. decembrī Saeima papildinājusi likuma pārejas noteikumus, to
40. punkta
41. apakšpunktā nosakot, ka šādi noteikumi Ministru kabinetam jāizdod līdz
42. gada
43. jūlijam. Minētie likuma grozījumi stājās spēkā
44. gada
45. janvārī.
46. gada
47. jūlijā Ministru kabinets ar noteikumiem Nr. 349 "Grozījumi Ministru kabineta
48. gada
49. oktobra noteikumos Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi"" papildināja Suņu un kaķu turēšanas noteikumus ar 6.
50. apakšpunktu, aizliedzot "turēt, vairot un ievest valstī pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņus, kā arī šo šķirņu suņu jaukteņus". Noteikumu
51. punktā papildus paredzēts, ka "pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņi un šo šķirņu suņu jaukteņi, kuri iegādāti līdz šo noteikumu spēkā stāšanās brīdim, līdz
52. gada
53. augustam pakļaujami sterilizācijai vai kastrācijai". Konstitucionālās sūdzības iesniedzējas (turpmāk - iesniedzējas) - Diāna Branceviča, Margarita Grišanova, Jūlija Opikova, Olga Pavlova un Gaļina Vodņeva - apstrīd Ministru kabineta
54. gada
55. jūlija noteikumu Nr. 349 "Grozījumi Ministru kabineta
56. gada
57. oktobra noteikumos Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi"" (turpmāk - apstrīdētais akts) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
58. pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma
59. panta
60. punktam. Konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka apstrīdētais akts izdots saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma
61. panta
62. punktu. Šis punkts paredz, ka Ministru kabinets var izdot noteikumus gadījumos, "ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts". Atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumiem, iesniedzējas norāda, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai un ka valdība, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma
63. panta
64. punktu, nevar izdot noteikumus par jautājumiem, kas ietilpst likumdevēja kompetencē. Iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētajā aktā regulētās tiesiskās attiecības - aizliegums turēt, vairot un ievest valstī noteiktas šķirnes suņus, kā arī noteikumi, kā jārīkojas ar minētajiem suņiem, kas iegādāti līdz apstrīdētā akta spēkā stāšanās brīdim, - ir likumdevēja kompetencē. Saeima Dzīvnieku aizsardzības likuma
65. pantā ir izsmeļoši noteikusi, kādus dzīvniekus aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus. Ministru kabinets savukārt saskaņā ar Dzīvnieku aizsardzības likuma
66. panta
67. punktu ir pilnvarots apstiprināt mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumus un to turētāju tiesības un pienākumus. Iesniedzējas uzsver, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto aktu, ir ietiecies Saeimas darbības sfērā un ir pārkāpis savu kompetenci. Konstitucionālajā sūdzībā izteikts viedoklis, ka Suņu un kaķu turēšanas noteikumi konkretizē Dzīvnieku aizsardzības likuma normas un ir tam pakārtoti. Līdz ar to šādus noteikumus var izdot, tikai pamatojoties uz Dzīvnieku aizsardzības likumu, tas ir, Ministru kabineta iekārtas likuma
68. panta
69. punktā minētajā gadījumā. Šādus noteikumus nevar izdot, pamatojoties uz šā likuma
70. panta
71. punktu. Iesniedzējas apgalvo, ka apstrīdētais akts neatbilst Satversmes
72. pantam. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka tiesības uz īpašumu, arī īpašuma tiesības uz pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņiem un šo šķirņu suņu jaukteņiem. Tiesības uz īpašumu var tikt ierobežotas tikai uz likuma pamata. Ministru kabinets ir pārkāpis savu kompetenci, patvaļīgi papildinot Dzīvnieku aizsardzības likuma
73. pantā noteikto aizliegto dzīvnieku sarakstu. Nosakot pienākumu dzīvnieku īpašniekiem līdz
74. gada
75. augustam sterilizēt vai kastrēt minēto šķirņu suņus un šo šķirņu suņu jaukteņus, tiek samazināta šo suņu vērtība, un šāda rīcība ir vērsta uz konkrētu suņu šķirņu iznīcināšanu. Rezultātā tiek ierobežotas dzīvnieka īpašnieka tiesības uz savu īpašumu. Iesniedzējas lūdz atzīt apstrīdēto aktu par spēkā neesošu no tā pieņemšanas brīža. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais akts nav pretrunā ar Satversmes
76. pantu un Ministru kabineta iekārtas likuma
77. panta
78. punktu. Ministru kabinets norāda, ka laikā, kad tika izdoti Suņu un kaķu turēšanas noteikumi, nebija pieņemts likums, kas regulētu dzīvnieku, ieskaitot mājas (istabas) dzīvniekus, turēšanas un aizsardzības prasības, kā arī dzīvnieka īpašnieka vai turētāja tiesības un pienākumus. Atbildes rakstā uzsvērts, ka Dzīvnieku aizsardzības likuma mērķis saskaņā ar likuma preambulu ir dzīvnieku labturības un aizsardzības nodrošināšana. Dzīvnieku labturība savukārt ir dzīvnieku fizioloģisko vajadzību nodrošināšanas pasākumu kopums. Tādējādi šis likums nevar būt par pamatu Ministru kabineta noteikumiem, kuros paredzēta prasība sterilizēt vai kastrēt "agresīvo suņu šķirņu" indivīdus, kuri iegādāti līdz noteikumu spēkā stāšanās dienai, jo šo pasākumu mērķis nav nodrošināt dzīvnieku fizioloģiskās vajadzības. Ministru kabinets uzskata, ka Dzīvnieku aizsardzības likuma un Suņu un kaķu turēšanas noteikumu mērķi ir atšķirīgi. Tā kā likums un Suņu un kaķu turēšanas noteikumi regulē dažādus jautājumus, apstrīdētais akts nav pretrunā ar Ministru kabineta iekārtas likuma
79. panta
80. punktu. Ministru kabinets paskaidro, ka
81. gada jūlijā, kad notika ar smagām sekām saistīti Amerikas Stafordšīras terjera uzbrukumi bērniem, bija nepieciešams ātri un efektīvi reaģēt. Apstrīdētais akts tika izdots, jo "agresīvo šķirņu" suņu turēšana radīja draudus cilvēku drošībai, veselībai un dzīvībai. Atsevišķu suņu šķirņu aizliegums bija nepieciešams, ņemot vērā sabiedrības negatīvo attieksmi pret šo šķirņu suņu turēšanu, un lai sasniegtu Suņu un kaķu turēšanas noteikumu
82. punktā norādīto mērķi - nodrošināt to, ka suņu turēšana neapdraud sabiedrību. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka Amerikas Stafordšīras terjera un pitbulterjera šķirnes tika radītas suņu cīņām. Šīm suņu šķirnēm piemīt ģenētiska tieksme uzbrukt suņiem un maziem dzīvniekiem. Šo šķirņu suņu uzbrukumi ir īpaši nežēlīgi, un tos ir grūti pārtraukt. Ja suns uzbrūk cilvēkam, pēdējais var gūt smagus miesas bojājumus. Tādēļ Ministru kabinets pieņēma lēmumu aizliegt noteiktas suņu šķirnes. Ministru kabinets apgalvo, ka apstrīdētais akts izstrādāts, ņemot vērā citu valstu pieredzi. Vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs ir noteikti ierobežojumi atsevišķu šķirņu suņu turēšanai un ievešanai valstī, kā arī noteikta šo šķirņu suņu sterilizācija vai kastrācija. Izvērtējot Satversmes
83. pantā paredzēto īpašuma tiesību ierobežojumu, Ministru kabinets uzsver, ka ir jāievēro samērīguma princips. Jāizsver, kuras cilvēka pamattiesības - tiesības uz īpašumu vai tiesības uz dzīvību un veselību - ir svarīgākas. Cilvēka tiesības uz dzīvību ir absolūtas, tās nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot. Tātad īpašuma tiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - cilvēku tiesību uz dzīvību un veselību aizsardzība. Lietā tika noteikta ekspertīze par atsevišķu suņu šķirņu īpašībām, uzaicinot par lietpratējiem (ekspertiem) Viju Klučnieci, sabiedrisko organizāciju apvienības "Latvijas kinoloģiskā federācija" prezidenti, Tatjanu Zorenko, Dr. h. biol., Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas katedras asociēto profesori, kā arī Veterinārmedicīnas izglītības centru. Ekspertes Vijas Klučnieces atzinumā izteikts viedoklis, ka kopumā par agresīvu nevar uzskatīt nevienu suņu šķirni, jo suņa rakstura veidošanās atkarīga no audzināšanas un selekcijas. Arī ar apstrīdēto aktu aizliegtās suņu šķirnes par agresīvām kopumā uzskatīt nevar. Tomēr šo, kā arī dažu citu šķirņu (rotveileri, dobermaņi, vācu aitu suņi) suņu agresiju ir vieglāk izprovocēt nekā citu šķirņu suņu agresiju. Eksperte uzskata, ka sterilizācija un kastrācija ne vienmēr maina suņa psihi. Ja dzīvnieki tiek sterilizēti vai kastrēti līdz gada vecumam, tie kļūst mierīgāki, bet pieaugušu dzīvnieku kastrācijas vai sterilizācijas gadījumā reizēm tiek novērota pretēja reakcija. Atzinumā norādīts, ka pastāvošie administratīvie sodi un suņa īpašnieka (valdītāja) civiltiesiskā atbildība gadījumos, ja suns sakodis cilvēku, ir pietiekami, tomēr tiesībaizsardzības iestādēm būtu prasmīgāk jāizmeklē katrs gadījums. Eksperte apgalvo, ka atsevišķu suņu šķirņu aizliegums noteikts, neņemot vērā speciālistu negatīvo viedokli par šādu aizliegumu. Eksperte Tatjana Zorenko atzīst, ka nevienu šķirni nevar uzskatīt par agresīvu kopumā. Tomēr prakse pierāda, ka ir atsevišķas suņu šķirnes, kuru pārstāvji biežāk uzvedas situācijai neadekvāti un agresīvi. Bīstami var būt visi dogveidīgie suņi: pitbulterjeri, Argentīnas dogs, Brazīlijas fils, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjers. Atzinumā norādīts, ka sterilizācija un kastrācija nemaina principiāli suņa psihi un uzvedību. Tomēr pēc kastrācijas agresivitāte var pazemināties. Eksperte uzskata, ka Latvijas sabiedrība nav gatava "riska grupas" suņu turēšanai, tomēr nepieciešams nevis aizliegt turēt suņus, bet gan informēt sabiedrību, jo īpaši jauno paaudzi, par šīm problēmām. Sodiem par suņu turēšanas noteikumu pārkāpumiem jābūt gan daudz bargākiem, gan diferencētiem. Nepieciešama gan suņu testēšana, gan to īpašnieku apmācība. Veterinārmedicīnas izglītības centra direktors Ivars Lūsis atzinumā norāda, ka atsevišķas suņu šķirnes var tikt uzskatītas par agresīvām kopumā un tām piemīt iedzimta agresivitāte. Šajās šķirnēs agresīvo īpatņu skaits ir lielāks nekā citās šķirnēs. Agresivitāte bieži tiek novērota rotveileriem, Kaukāza aitu suņiem, Neapoles mastifiem, čau-čau un dobermaņiem. Ivars Lūsis apgalvo, ka sterilizācija un kastrācija maina suņa psihi, īpaši gadījumos, ja tā notikusi agrīnā vecumā. Kastrēti dzīvnieki dzimumhormonu trūkuma dēļ ir mazāk agresīvi, tomēr agresivitātes samazināšanos vai izzušanu nevar prognozēt visos gadījumos. Atzinumā ieteikts ievērot Eiropas Veterinārārstu federācijas rekomendācijas un atlikt jaunu normatīvo aktu izstrādi un piemērošanu, līdz būs iegūti korekti pierādījumi par atsevišķu suņu šķirņu bīstamību. Efektīvākais veids sabiedrības pasargāšanai no agresīviem suņiem ir stingri pasākumi pret konkrētiem suņiem un to saimniekiem. Nepieciešams izglītot suņu īpašniekus, ieviest vienotu visu suņu identifikācijas sistēmu un veikt citus pasākumus. Secinājumu daļa Satversmes
84. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Lai konstatētu Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse ir obligāta attiecībā uz
85. gada
86. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) interpretāciju, un šī prakse ir izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai (sk. Satversmes tiesas
87. gada
88. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01). Konvencijas
89. protokola
90. pants paredz: "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem. Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu." Eiropas Cilvēktiesību tiesa, interpretējot Konvencijas
91. protokola
92. pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu, ir secinājusi, ka šis pants ietver trīs atsevišķas normas: pirmkārt, panta pirmais teikums paredz tiesības netraucēti baudīt (peaceful enjoyment) īpašuma tiesības, otrkārt, panta otrais teikums noteic īpašuma patvaļīgas atņemšanas aizliegumu un nosacījumus īpašuma atņemšanai, un, treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir tiesības kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
93. gada
94. septembra spriedumu lietā "Sporongs un Lēnrota pret Zviedriju" (Sporrong and Lönnroth v. Sweden)]. Šīs trīs atsevišķās normas ir savstarpēji cieši saistītas. Konvencijas
95. protokola
96. pants paredz valsts atbildību par iejaukšanos īpašuma tiesību īstenošanā, ja šīs iejaukšanās rezultātā samazinās īpašuma ekonomiskā vērtība (sk. Theory and Practice of the European Convention on Human Rights. Third edition by P.van Dijk, G.J.H.van Hoof. The Hague - London - Boston. Kluwer Law International, 1998, p.620). Taču noteiktos gadījumos valsts var iejaukties īpašuma tiesību realizācijā. Viena no valsts iejaukšanās formām ir īpašuma izmantošanas kontrole, kas noteikta panta otrajā daļā. Arī Satversmes
97. pants nosaka gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Latvijas valsts var izdot nepieciešamos likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar sabiedrības interesēm. Pamatots ir iesniedzēju viedoklis, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto aktu, aizskāris pitbulterjera, Argentīnas doga, Brazīlijas fila, Tosa inu un Amerikas Stafordšīras terjera šķirnes suņu īpašnieku, kā arī šo šķirņu suņu jaukteņu saimnieku tiesības uz īpašumu. Īpašuma tiesības ietver sevī arī tiesības gūt no lietas visus iespējamos labumus, tas ir, ienākumus un augļus. Apstrīdētais akts, aizliedzot minēto šķirņu suņu vairošanu, kā arī paredzot šo šķirņu suņu īpašnieku (valdītāju) pienākumu pakļaut suņus sterilizācijai vai kastrācijai, ierobežo īpašnieka tiesības gūt visus iespējamos labumus no sava īpašuma. Apstrīdētā akta piemērošanas rezultātā var samazināties minēto šķirņu suņu ekonomiskā vērtība. Latvijas valsts varēja ierobežot īpašuma tiesības uz atsevišķu šķirņu suņiem. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīts, ka jebkuram īpašumtiesību ierobežojumam, kas saistīts ar valsts tiesībām kontrolēt īpašuma izmantošanu, ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
98. gada
99. septembra spriedumu lietā "Sporongs un Lēnrota pret Zviedriju" (Sporrong and Lönnroth v. Sweden)]. Īpašuma tiesības var ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (proporcionāls). Tātad vispirms jāpārbauda, vai apstrīdētajā aktā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīts, ka "likums" var būt ne tikai parlamenta izdots akts, bet arī cits vispārsaistošs (ārējs) normatīvs akts, piemēram, valdības noteikumi. Tam jābūt izdotam, pamatojoties uz likumu, publicētam vai citādā veidā pieejamam un pietiekami skaidri formulētam, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī tam jāatbilst tiesiskas valsts principiem [sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
100. gada
101. marta spriedumu lietā "Silvers un citi pret Lielbritāniju" (Silver and others v. the United Kingdom)]. Lietā "Malons pret Lielbritāniju" (
102. gada
103. augusta spriedums lietā "Malone v. the United Kingdom") tiesa atzinusi, ka šādam normatīvajam aktam jāatbilst arī likumības principam: "Tas neatbilstu tiesiskas valsts principiem, ja izpildvarai dotās izvēles tiesības tiktu noteiktas kā neierobežota vara. Tātad likumam pietiekami skaidri jānosaka kompetentām institūcijām doto pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids, ņemot vērā noteiktā līdzekļa leģitīmo mērķi, lai sniegtu indivīdam adekvātu aizsardzību pret patvaļīgu iejaukšanos." Arī Satversmes
104. panta trešais teikums noteic, ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Interpretējot šo Satversmes normu saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, secināms, ka vārds "likums" ietver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie atbilst iepriekšminētajiem kritērijiem. Apstrīdētais akts ir izdots saskaņā ar Ministru kabineta iekārtas likuma
105. panta
106. punktu. Šī likuma norma paredz Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus gadījumos, "ja attiecīgais jautājums ar likumu nav noregulēts". Interpretējot Ministru kabineta iekārtas likuma
107. panta
108. punktu, jāņem vērā Satversmes
109. pants, no kura izriet varas dalīšanas princips, un
110. pants, kas noteic, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros", kā arī
111. pants, kas likumdošanas tiesības Ministru kabinetam deleģē īpaši paredzētos gadījumos (sk. Satversmes tiesas
112. gada
113. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2000-07-0409). Suņu un kaķu turēšanas noteikumu izdošanas brīdī
114. gada
115. oktobrī Saeima nebija pieņēmusi likumu, kas regulētu mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu, tāpēc Ministru kabinets izdeva šos noteikumus, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma
116. panta
117. punktu. Situācija mainījās pēc tam, kad stājās spēkā Saeimas
118. gada
119. decembrī pieņemtais Dzīvnieku aizsardzības likums. Likumdevējs šā likuma
120. pantā ir uzskaitījis tos dzīvniekus, kurus aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus. Tātad aizliegumu turēt atsevišķus dzīvniekus kā mājas dzīvniekus nosaka likums un šis vairs nav ar likumu nenoregulēts jautājums. Dzīvnieku aizsardzības likuma pārejas noteikumos reglamentēta arī rīcība ar dzīvniekiem, kuru turēšana aizliegta, bet kuri atrodas personu īpašumā likuma spēkā stāšanās brīdī. Ja likumdevējs būtu vēlējies pēc likuma spēkā stāšanās papildināt šo dzīvnieku sarakstu ar apstrīdētajā aktā ietvertajām suņu šķirnēm, tas varēja grozīt Dzīvnieku aizsardzības likumu. Tātad no Dzīvnieku aizsardzības likuma spēkā stāšanās brīža Ministru kabinets nevarēja noteikt ierobežojumus noteiktu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai un ievešanai Latvijā, pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma
121. panta
122. punktu. Valdība, izdodot apstrīdēto aktu
123. gada
124. jūlijā, tas ir, pēc Dzīvnieku aizsardzības likuma spēkā stāšanās, ir patvaļīgi papildinājusi to likumdevēja noteikto dzīvnieku uzskaitījumu, kurus aizliegts turēt kā mājas (istabas) dzīvniekus. Ministru kabinets arī noteicis, ka ar apstrīdēto aktu aizliegto šķirņu suņu īpašniekiem līdz
125. gada
126. augustam jāpakļauj šie suņi sterilizācijai vai kastrācijai. Tātad valdība ir pārkāpusi Satversmes
127. pantā noteikto varas dalīšanas principu un ir ietiekusies likumdošanas sfērā, pārkāpjot Satversmes
128. pantu. Saeima varēja pilnvarot Ministru kabinetu noteikt ierobežojumus noteiktu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai un ievešanai Latvijā, bet šādam pilnvarojumam un šādiem valdības noteikumiem jāatbilst iepriekšminētajiem kritērijiem, proti, ne tikai noteikumiem jābūt publicētiem un formulētiem tā, lai suņu īpašnieki varētu izprast savus pienākumus, bet arī likumam pietiekami skaidri jānosaka Ministru kabinetam doto pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids, lai nepieļautu izpildvaras patvaļīgu iejaukšanos indivīda īpašuma tiesību realizācijā. Lai gan Dzīvnieku aizsardzības likuma
129. panta
130. punktā paredzēts, ka Ministru kabinets apstiprina "mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumus un nosaka labturības prasības šo dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī mājas (istabas) dzīvnieka turētāja tiesības un pienākumus", tomēr šajā likuma normā nav iekļauts pilnvarojums valdībai noteikt arī aizliegumu atsevišķu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai un ievešanai valstī. Suņu un kaķu turēšanas noteikumu
131. punkts paredz, ka "šie noteikumi nosaka Latvijas Republikā vienotu suņu reģistrācijas, kaķu uzskaites un minēto dzīvnieku turēšanas kārtību". Papildinot apstrīdētā akta II nodaļas "Īpašnieku (valdītāju) pienākumi"
132. punktu ar
133. apakšpunktu, suņu īpašniekiem (valdītājiem) aizliegts turēt, vairot un ievest valstī noteiktu šķirņu suņus. Tomēr Dzīvnieku aizsardzības likums nepilnvaro Ministru kabinetu noteikt šādu aizliegumu. Šo secinājumu apstiprina arī lietas materiāli. Tā Ministru kabinets atbildes rakstā un atbildes raksta papildinājumā norādījis, ka, pamatojoties uz Dzīvnieku aizsardzības likuma
134. panta
135. punktu, līdz šā gada
136. jūlijam paredzēts izdot Ministru kabineta noteikumus. Ministru kabinets iesniedzis Satversmes tiesai Zemkopības ministrijas izstrādāto Ministru kabineta noteikumu projektu "Mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzības noteikumi, labturības prasības šo dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai, demonstrēšanai publiskās izstādēs, mājas (istabas) dzīvnieku turētāja tiesības un pienākumi, kā arī suņu un kaķu reģistrācijas kārtība". Tajā vairs nav paredzēts aizliegums noteiktu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai vai ievešanai Latvijā. Tātad nepastāv tāds ar likumu noteikts pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt aizliegumu atsevišķu šķirņu suņu turēšanai, vairošanai vai ievešanai valstī, kurā precīzi būtu formulēts doto pilnvaru apjoms un to īstenošanas veids. Tādējādi ar apstrīdēto aktu paredzētie īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumi nav noteikti saskaņā ar likumu Satversmes
137. panta trešā teikuma izpratnē. Ja pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar likumu, tad tas neatbilst Satversmei. Līdz ar to nav nepieciešams papildus izvērtēt, vai ar apstrīdēto aktu paredzēto īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu mērķis ir leģitīms, vai ierobežojums ir piemērots šā mērķa sasniegšanai un vai tas ir samērīgs (proporcionāls). Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-
138. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Ministru kabineta
139. gada
140. jūlija noteikumus Nr. 349 "Grozījumi Ministru kabineta
141. gada
142. oktobra noteikumos Nr. 291 "Suņu un kaķu turēšanas noteikumi"" par neatbilstošiem Satversmes
143. pantam un Ministru kabineta iekārtas likuma
144. panta
145. punktam un spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas dienas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Satversmes tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš