← Latvija

Par Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumu Nr. 73 "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi" daļā par pārtikas sūtījumu un

Par Ministru kabineta

  1. gada
  2. februāra noteikumu Nr. 73 "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi" daļā par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu atbilstību Latvijas Sodu izpildes kodeksa
  3. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes
  4. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Lietā Nr. 2001-15-03 Rīgā
  5. gada
  6. jūnijā Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tiesneši Juris Jelāgins, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Andrejs Lepse un Ilze Skultāne, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
  7. pantu, Satversmes tiesas likuma
  8. panta
  9. punktu,
  10. panta pirmās daļas
  11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, pēc Borisa Klopcova konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) rakstveida procesā izskatīja lietu "Par Ministru kabineta
  12. gada
  13. februāra noteikumu Nr. 73 "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi" daļā par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu atbilstību Latvijas Sodu izpildes kodeksa
  14. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes
  15. pantam". Konstatējošā daļa Līdz
  16. gada
  17. aprīlim saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa (turpmāk - Kodekss)
  18. panta otro daļu to priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajiem aizliegts saņemt ar sūtījumiem, pienesumiem un bandrolēm, noteica "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi". Kodeksa
  19. pants paredzēja, ka tiesu spriedumus par brīvības atņemšanu izpilda Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas (turpmāk - Iekšlietu ministrija) iestādes.
  20. gada
  21. jūnijā ar Iekšlietu ministrijas pavēli Nr. 245 tika apstiprināti "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi". Šie noteikumi neaizliedza pārtikas produktu sūtījumus un pienesumus. Ar
  22. gada
  23. oktobra likumu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", kas stājās spēkā
  24. gada
  25. aprīlī, brīvības atņemšanas iestādes tika nodotas no Iekšlietu ministrijas Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas (turpmāk - Tieslietu ministrija) pārraudzībā. Ar šiem grozījumiem Kodeksa
  26. pants tika izteikts jaunā redakcijā. Šā panta otrā daļa kļuva par trešo daļu. Saskaņā ar jauno otro daļu sūtījumus vai pienesumus var aizstāt ar naudas pārvedumiem, kuru vērtība nepārsniedz pusi no Latvijas Republikas Ministru kabineta (turpmāk - Ministru kabinets) noteiktās minimālās mēnešalgas, un par šādu summu notiesātais var iegādāties preces brīvības atņemšanas iestādes veikalā. Ar grozījumiem Kodeksā jaunā redakcijā tika izteikts arī
  27. pants. Tagad šā panta piektā daļa noteic, ka "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumus" apstiprina Ministru kabinets.
  28. gada
  29. martā ar tieslietu ministres rīkojumu Nr. 1-1/114 tika apstiprināti "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības pagaidu noteikumi" (turpmāk - Pagaidu noteikumi). Pagaidu noteikumu
  30. punkts noteica, ka notiesātajiem ir tiesības uzglabāt pie sevis priekšmetus un pārtikas produktus administrācijas noteiktajā sortimentā un daudzumā saskaņā ar
  31. pielikumu "Priekšmetu un pārtikas produktu, kas var atrasties pie notiesātajiem, saraksts". Tā
  32. punkts paredzēja, ka pie notiesātajiem var atrasties iestādes veikalā iegādātie produkti. Arī Pagaidu noteikumu
  33. pielikumā "Sūtījumos un pienesumos atļauto priekšmetu saraksts" pārtikas produkti nebija minēti. Pēc Borisa Klopcova (turpmāk - iesniedzējs) konstitucionālās sūdzības
  34. gada
  35. oktobrī tika ierosināta lieta "Par Tieslietu ministrijas
  36. gada
  37. marta "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības pagaidu noteikumu"
  38. pielikuma atbilstību Latvijas Sodu izpildes kodeksa
  39. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes
  40. pantam".
  41. gada
  42. februārī Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr. 73 "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi" (turpmāk - Iekšējās kārtības noteikumi), līdz ar to Pagaidu noteikumi zaudēja spēku. Iekšējās kārtības noteikumu
  43. punkts noteic, ka notiesātajiem ir tiesības glabāt pie sevis priekšmetus un pārtikas produktus
  44. pielikumā noteiktajā sortimentā un daudzumā. Savukārt noteikumu
  45. punkts paredz, ka sūtījumos un pienesumos atļauts iekļaut tikai tos priekšmetus, kuri saskaņā ar
  46. pielikumu var atrasties pie notiesātā. Iekšējās kārtības noteikumu
  47. pielikums "Priekšmeti un pārtikas produkti, kuri var atrasties pie notiesātā", tāpat kā Pagaidu noteikumu
  48. pielikums, noteic, ka pie notiesātajiem var atrasties tikai brīvības atņemšanas iestādes veikalā iegādātie pārtikas produkti. Konstatējot šādus apstākļus, Satversmes tiesa tiesvedību lietā neizbeidza, jo tādā gadījumā netiktu pēc būtības izskatīts iesniedzēja lūgums izvērtēt pārtikas sūtījumu un pienesumu aizlieguma atbilstību Latvijas Sodu izpildes kodeksa
  49. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
  50. pantam.
  51. gada
  52. aprīlī Satversmes tiesa atbilstoši grozīja lietas nosaukumu. Iesniedzējs uzskata, ka Pagaidu noteikumos, respektīvi, tagad spēkā esošajos Iekšējās kārtības noteikumos, paredzētais pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums neatbilst Kodeksa
  53. panta pirmajai daļai un Satversmes
  54. pantam, jo Kodeksa
  55. pants paredz notiesātajiem tiesības ar sūtījumiem vai pienesumiem saņemt arī pārtikas produktus. Iesniedzējs izsaka viedokli, ka pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums padarījis nežēlīgāku soda izciešanu lielai daļai ieslodzīto, kuru radinieki ir maznodrošinātas personas un iepriekš bija nesuši vai sūtījuši ieslodzītajiem savās saimniecībās izaudzētus pārtikas produktus. Pieteikumā norādīts, ka, atņemot ieslodzītajam tiesības saņemt augstvērtīgus un kalorijām bagātus pārtikas produktus ar pietiekamu vitamīnu saturu, tiek nodarīts kaitējums viņa veselībai un aizskartas viņam Satversmes
  56. pantā paredzētās pamattiesības uz veselības aizsardzību. Ministru kabinets atbildes rakstā izsaka viedokli, ka iesniedzēja izvirzītās pretenzijas ir nepamatotas un apgalvojumi, ka, aizliedzot pārtikas sūtījumus un pienesumus, notiesātajiem ir liegta iespēja saņemt cilvēka organismam nepieciešamo minimālo pārtikas daudzumu un tāpēc viņu veselība ir apdraudēta, neatbilst patiesībai. Ministru kabinets uzskata, ka iesniedzēja apgalvojums par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizlieguma neatbilstību Satversmes
  57. pantam nav pamatots, jo: 1) visi notiesātie ir pilnīgā valsts apgādībā un trīs reizes dienā saņem siltu ēdienu, kas nodrošina normālu organisma dzīvības funkciju norisi un satur nepieciešamo proteīnu, taukskābju, minerālu un vitamīnu daudzumu. Uztura normas ir sastādītas atbilstoši Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijas Nr. R

(87)3 "Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumi"
  1. punktam un saskaņotas ar Latvijas Republikas Labklājības ministrijas Pārtikas centru. Uztura normas notiesātajiem ir diferencētas atkarībā no vecuma un veselības stāvokļa; 2) notiesātajiem ir iespēja papildus iegādāties kvalitatīvus pārtikas produktus, tostarp augļus un dārzeņus, cietuma teritorijā esošajos veikalos. Veikalu sortiments ir analogs pilsētas veikalos esošajam preču sortimentam, bet cenu līmenis - bieži vien pat zemāks nekā pilsētas veikalos. Atbildes rakstā norādīts, ka pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums noteikts arī tādēļ, ka cietumu administrācijai nav iespēju veikt ar sūtījumiem un pienesumiem piegādāto pārtikas produktu kvalitātes pārbaudi un tādējādi var sākties infekcijas slimību uzliesmojumi ieslodzīto vidū, un tādēļ, ka liela daļa narkotisko un psihotropo vielu cietumos nonāk noslēptas pārtikas produktos. Ministru kabinets uzskata, ka vērā jāņem arī tas, ka visos attīstīto Eiropas valstu cietumos pārtikas sūtījumi un pienesumi ir sen atcelti. Ministru kabinets paskaidro, ka
  2. gada
  3. jūnijā ar Iekšlietu ministrijas pavēli apstiprinātajiem "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumiem", kas izdoti pirms brīvības atņemšanas iestāžu pāriešanas Tieslietu ministrijas pārraudzībā, par paraugu bija ņemti padomju laika normatīvie akti. Atbildes rakstā norādīts, ka šie noteikumi bija acīmredzami novecojuši, neatbilstoši mūsdienu prasībām un starptautiskajiem standartiem, kā arī to terminoloģija bija novecojusi, tāpēc radās nepieciešamība operatīvi izstrādāt jaunu tiesību aktu.
  4. gada
  5. martā tieslietu ministre ar savu rīkojumu apstiprināja jaunu instrukciju - Pagaidu noteikumus. Ministru kabinets informē, ka ne Kodeksa
  6. pantā, ne arī kādā citā pantā nav norādīts, ka sūtījumos vai pienesumos ir iekļaujami pārtikas produkti. Ministru kabinets norāda, ka Pagaidu noteikumos notiesātajiem bija paredzēta iespēja saņemt sūtījumus un pienesumus Kodeksā norādītajā daudzumā un svarā, taču grozīts sūtījumu un pienesumu sortiments un pārtikas produkti no tiem izslēgti. Iekšējās kārtības noteikumos ir izmantota analoga pieeja. Secinājumu daļa
  7. Kā norādīts atbildes rakstā, pārtikas produkti no sūtījumu un pienesumu sortimenta izslēgti, pamatojoties uz Kodeksa
  8. panta trešās daļas nosacījumiem, kas paredz, ka priekšmetu sarakstu, kurus notiesātajiem aizliegts saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem, reglamentē Iekšējās kārtības noteikumi. Priekšmetu saraksts, kurus notiesātajiem aizliegts saņemt ar sūtījumiem un pienesumiem, kā Iekšējās kārtības noteikumu pielikums nav izstrādāts. Noteikumiem ir pievienots
  9. pielikums "Priekšmeti un pārtikas produkti, kuri var atrasties pie notiesātā". Pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums izriet no šā pielikuma
  10. punkta, kurš noteic, ka pie notiesātā var atrasties "brīvības atņemšanas iestādes veikalā iegādātie pārtikas produkti".
  11. Kodeksa normu analīze liecina, ka termins priekšmets ne reizi nav lietots tādā nozīmē, kas aptvertu arī pārtikas produktus. Kodeksā šie termini vienmēr ir lietoti atsevišķi un ar patstāvīgu nozīmi. Piemēram, Kodeksa 41.1 panta trešā daļa noteic, ka nav atļauts nodot notiesātajiem mantas, pārtikas produktus, naudu, kā arī priekšmetus, kurus aizliegts lietot cietumos;
  12. panta trešā daļa noteic, ka to pārtikas produktu un pirmās nepieciešamības priekšmetu sarakstu, kurus atļauts pārdot notiesātajiem, reglamentē Iekšējās kārtības noteikumi. Arī Iekšējās kārtības noteikumos termina priekšmeti saturā nav ietverti pārtikas produkti. Piemēram, šo noteikumu
  13. pielikuma "Produkti un priekšmeti, kurus notiesātais var iegādāties brīvības atņemšanas iestādes veikalā" 1.-
  14. punktā ir minēti pārtikas produkti - maize, piena produkti, žāvēta gaļa, speķis, sālītas zivis, žāvētas zivis, cukurs, dārzeņi, augļi, ievārījumi, tēja, kafija, sula un citi produkti, bet, sākot ar
  15. punktu, ir minēti priekšmeti - kancelejas preces, galda piederumi, drēbju un apavu sukas, apavu krēms, personiskās higiēnas piederumi u.c. Tādējādi Kodeksa
  16. panta trešajā daļā terminu priekšmets nevar interpretēt paplašināti, ietverot tajā arī pārtikas produktus.
  17. Ministru kabinets atbildes rakstā norāda, ka Kodeksā nav paredzēts, ka sūtījumos un pienesumos iekļaujami pārtikas produkti. Šis arguments ir nepamatots turpmāk minēto iemeslu dēļ. 3.
  18. Izvērtējot šo Ministru kabineta argumentu, būtiska nozīme ir apstāklim, ka notiesātajiem atļauts saņemt ne vairāk kā astoņus sūtījumus vai pienesumus gadā un viena sūtījuma vai pienesuma svars nedrīkst pārsniegt astoņus kilogramus. Līdz
  19. gada vidum bija atļauti ne vairāk kā četri sūtījumi vai pienesumi gadā un nebija paredzēta iespēja saņemt papildu sūtījumus un pienesumus. Ar Ministru kabineta
  20. gada
  21. augusta noteikumiem Nr. 148, kas tika izdoti Satversmes
  22. panta kārtībā, un
  23. gada
  24. decembra likumu "Pargrozījumiem Latvijas Labošanas darbu kodeksā" atļauto sūtījumu un pienesumu skaits notiesātajiem tika dubultots. Ar šiem grozījumiem ieviešot sodu izpildes progresīvo sistēmu, notiesātajiem par labu uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu un mācībām tika dota iespēja papildus saņemt ne vairāk kā sešus sūtījumus vai pienesumus gadā. Tātad gada laikā notiesātajam ir iespēja saņemt 64 kilogramus preču, bet par labu uzvedību - vēl 48 kilogramus, pavisam - 112 kilogramus preču. Šāds preču apjoms liecina, ka sūtījumi un pienesumi galvenokārt paredzēti pārtikas preču, nevis apģērba, apavu, personiskās higiēnas un citu preču saņemšanai. Bez tam jāņem vērā apstāklis, ka notiesātie atrodas pilnā valsts apgādībā un nepieciešamais apģērbs un apavi, kā arī mazgāšanas un personiskās higiēnas līdzekļi tiek izsniegti cietumā (sk. Ministru kabineta
  25. gada
  26. maija noteikumus Nr. 155 "Noteikumi par notiesāto uztura un sadzīves vajadzību materiālā nodrošinājuma normām"). Iepriekšējo gadu statistika apliecina, ka pirms aizlieguma noteikšanas sūtījumu un pienesumu saturu galvenokārt veidoja pārtikas produkti. Piemēram, Centrālcietumā
  27. gadā sūtījumu un pienesumu veidā pieņemtas 136 tonnas, bet
  28. gada pirmajos piecos mēnešos - 60 tonnas pārtikas produktu (sk.
  29. gada
  30. decembra Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2001-05-03). 3.
  31. Kodeksa
  32. panta otrā daļa paredz, ka sūtījumus un pienesumus var aizstāt ar naudas pārvedumiem. Notiesātais par šo naudu var iegādāties preces brīvības atņemšanas iestādes veikalā tajā mēnesī, kad viņam ir tiesības saņemt sūtījumu vai pienesumu. Saskaņā ar Kodeksa
  33. panta trešo daļu Iekšējās kārtības noteikumu
  34. pielikums nosaka, kurus pārtikas produktus un pirmās nepieciešamības priekšmetus atļauts pārdot notiesātajiem brīvības atņemšanas iestāžu veikalos. Ja par naudu, kas saņemta ar pārvedumu, kurš aizstāj sūtījumu vai pienesumu, notiesātais var iegādāties pārtikas preces un pirmās nepieciešamības priekšmetus, tad tas nozīmē, ka šīs pašas preces notiesātais var saņemt arī ar sūtījumiem vai pienesumiem. 3.
  35. Iespēja saņemt pārtikas produktus ar sūtījumiem un pienesumiem izriet arī no Kodeksa
  36. panta ceturtās daļas, kas paredz, ka grūtniecēm, mātēm, kas zīda bērnus, nepilngadīgajiem, kā arī slimajiem "ar ārstu komisijas slēdzienu var atļaut papildus saņemt produktu sūtījumus un pienesumus". Iztulkojot šo normu kopsakarā ar Kodeksa
  37. panta pirmo daļu, secināms, ka minētās personas bez tiem sūtījumiem un pienesumiem (arī pārtikas), ko tām paredz
  38. pants, var saņemt arī papildu pārtikas sūtījumus un pienesumus.
  39. Kodeksa normu gramatiskā un sistēmiskā iztulkošana liek secināt, ka likumdevējs, nosakot notiesātajiem tiesības saņemt sūtījumus un pienesumus, nav vēlējies izslēgt no šiem sūtījumiem un pienesumiem pārtikas produktus un ir paredzējis arī pārtikas produktu iekļaušanu tajos. Ministru kabinets nav pareizi iztulkojis Kodeksa
  40. panta pirmo daļu. Pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums Iekšējās kārtības noteikumos ir pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu. Tāpēc izvērtēt šā aizlieguma atbilstību Satversmes
  41. pantam nav nepieciešams un Satversmes tiesa to nedara.
  42. Ministru kabinets kā vienu no galvenajiem iemesliem pārtikas sūtījumu un pienesumu aizlieguma noteikšanai min apstākli, ka liela daļa narkotisko un psihotropo vielu cietumos nonāk noslēptas pārtikas produktos. Satversmes tiesa neapšauba, ka cietumos ir nepieciešams risināt narkomānijas problēmu, taču pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu notiesātajiem var noteikt vienīgi likumdevējs. Saeimai, ņemot vērā valsts pašreizējās iespējas nodrošināt notiesātos ar pārtiku, jāizvērtē, vai šāda aizlieguma noteikšana nolūkā samazināt narkomānijas izplatību vai sasniegt citus mērķus ir samērīga attiecībā uz ievērojamu skaitu notiesāto, kuriem nav iespēju iegādāties papildu pārtikas produktus brīvības atņemšanas iestāžu veikalos. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-
  43. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: Atzīt Ministru kabineta
  44. gada
  45. februāra noteikumus Nr. 73 "Brīvības atņemšanas iestāžu iekšējās kārtības noteikumi" daļā par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu par neatbilstošiem Latvijas Sodu izpildes kodeksa
  46. panta pirmajai daļai un spēkā neesošiem no sprieduma publicēšanas dienas. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Satversmes tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš

🔗 Uz oficiālo avotu

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.