← Latvija

Par likuma "Par valsts pensijām" 30. panta piektās un sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 91. pantam

Precizēts 27.06.2006., Latvijas Vēstnesis Nr.98

(3466)Par likuma "Par valsts pensijām"
  1. panta piektās un sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  2. un
  3. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
  4. gada
  5. oktobrī Lietā Nr. 2004-03-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tiesneši Aija Branta, Romāns Apsītis, Ilma Čepāne, Juris Jelāgins, Gunārs Kūtris un Andrejs Lepse, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
  6. pantu, Satversmes tiesas likuma
  7. panta
  8. punktu,
  9. panta pirmās daļas
  10. punktu, 19.1 un 28.1 pantu, pēc Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas, Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas pieteikumiem rakstveida procesā
  11. gada
  12. oktobrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts pensijām"
  13. panta piektās un sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  14. un
  15. pantam". Konstatējošā daļa
  17. gada
  18. novembrī Saeima pieņēma likumu "Par valsts pensijām" (turpmāk - Pensiju likums), kas stājās spēkā
  19. gada
  20. janvārī. Līdz
  21. gada
  22. februārim Pensiju likumā izdarīti vairāki grozījumi, arī tādi, kas saistīti ar valsts pensijas izmaksas pārtraukšanas un atjaunošanas kārtību.
  23. gada
  24. novembra grozījumi, kas stājās spēkā
  25. gada
  26. decembrī, Pensiju likuma pārejas noteikumu
  27. punktu papildināja ar
  28. apakšpunktu šādā redakcijā: "Agrāk piešķirtā valsts pensija, kuras izmaksa pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos, atjaunojama ar dienu, kad no jauna iegūtas tiesības uz pārtraukto pensiju, ja no pensijas izmaksas pārtraukšanas mēneša nav pagājuši vairāk kā pieci gadi. Pēc minētā termiņa izbeigšanās valsts pensija piešķirama no jauna."
  29. gada
  30. novembra grozījumi, kas stājās spēkā
  31. gada
  32. janvārī, Pensiju likuma pārejas noteikumu
  33. punkta
  34. apakšpunktu izteica citā redakcijā: "Valsts pensija (neatkarīgi no tās piešķiršanas laika), kuras izmaksa pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos vai pamatojoties uz apdrošinātās personas iesniegumu par atteikšanos saņemt pensiju, atjaunojama ar dienu, kad no jauna iegūtas tiesības uz pārtraukto pensiju vai saņemts apdrošinātās personas atsaukums par atteikšanos saņemt pensiju, ja no pensijas izmaksas pārtraukšanas mēneša nav pagājuši vairāk kā trīs gadi. Pēc triju gadu termiņa izbeigšanās valsts pensija piešķirama no jauna. Lai iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, no pensijas saņemšanas var atteikties jau no tās piešķiršanas dienas, bet ne ātrāk kā no
  35. gada
  36. janvāra, ja valsts pensiju speciālajā budžetā tiek atmaksāta līdz pensijas pārtraukšanas mēnesim izmaksātā pensija. Iesniegumu par atteikšanos saņemt pensiju var jebkurā laikā atsaukt. Pensiju summas par laiku, kad persona bija atteikusies no pensijas saņemšanas, netiek izmaksātas. Atjaunotā pensija par laiku, kad tās izmaksa bija pārtraukta, pārskatāma saskaņā ar šā likuma
  37. pantu, ievērojot šo pārejas noteikumu
  38. punktu." 1998.gada 21.oktobra grozījumi, kas stājās spēkā 1999.gada 1.janvārī, noteica, ka pārejas noteikumu 16.punkta 11.apakšpunkts attiecas uz 1997.gada 1.janvārī vai vēlāk piešķirtajām pensijām.
  39. gada
  40. augusta grozījumi, kas stājās spēkā
  41. gada
  42. decembrī, no Pensiju likuma izslēdza pārejas noteikumu
  43. punkta
  44. apakšpunktu. Vienlaikus likuma
  45. pants tika papildināts ar piekto daļu šādā redakcijā: "Pensijas izmaksa, kura ir pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos, atjaunojama ar dienu, kad no jauna iegūtas tiesības uz to. Atjaunojot pensijas izmaksu, pensija pārskatāma saskaņā ar šā likuma
  46. pantu. Ja no pensijas izmaksas pārtraukšanas dienas pagājuši vairāk nekā trīs gadi, pensiju piešķir no jauna." Bez tam pārejas noteikumus papildināja ar
  47. punktu šādā redakcijā: "Ar
  48. gada
  49. septembri apdrošinātajām personām - vecuma vai izdienas pensiju saņēmējām - pensiju no jauna nepiešķir."
  50. gada
  51. decembra grozījumi, kas stājās spēkā
  52. gada
  53. janvārī, likuma
  54. panta piektajā daļā vārdus "pensijas izmaksa, kura ir pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos" aizstāja ar vārdiem "pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības". Pēc grozījumu izdarīšanas piektā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "Pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības, atjaunojama ar dienu, kad no jauna iegūtas tiesības uz to. Atjaunojot pensijas izmaksu, pensija pārskatāma saskaņā ar šā likuma
  55. pantu. Ja no pensijas izmaksas pārtraukšanas dienas pagājuši vairāk nekā trīs gadi, pensiju piešķir no jauna." Vienlaikus šie grozījumi
  56. pantu papildināja ar sesto daļu šādā redakcijā: "Valsts pensija, kuras izmaksa pārtraukta, pamatojoties uz pensijas saņēmēja iesniegumu, atjaunojama (neatkarīgi no izmaksas pārtraukšanas laika) ar dienu, kad saņemts iesniegums par pensijas izmaksas atjaunošanu. Atjaunotā pensija par laiku, kad tās izmaksa bija pārtraukta, pārskatāma saskaņā ar šā likuma
  57. pantu."
  58. Pieteikuma iesniedzēji - Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa, Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa lūdz Satversmes tiesu izvērtēt Pensiju likuma
  59. panta piektās un sestās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
  60. un
  61. pantam. Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa (turpmāk - Ziemeļu rajona tiesa) pieteikumā lūdz izvērtēt, vai
  62. gada
  63. decembra grozījumi Pensiju likuma
  64. panta piektajā un sestajā daļā atbilst Satversmes
  65. un
  66. pantam. Tiesa pieteikumā norāda, ka
  67. gada
  68. decembra grozījumi Pensiju likumā neatbilstot tiesiskās paļāvības principam, jo persona paļāvās uz to, ka būs spēkā likumā iedibinātā kārtība un, ka tad, ja šī persona būs atteikusies no pensijas, pēc trim gadiem pensija tiks piešķirta no jauna, ņemot vērā arī papildus uzkrāto apdrošināšanas stāžu un veiktās iemaksas. Turklāt likumdevējs neesot ievērojis tiesiskās vienlīdzības principu, jo attiecībā uz personām, kurām pensiju aprēķina pēc likuma
  69. panta piektās daļas, ņemts vērā pensijas izmaksas pārtraukšanas ilgums, bet
  70. panta sestajā daļā noteiktā pensijas aprēķināšanas kārtība to ignorē, kaut gan pirms grozījumu izdarīšanas tiesiskais regulējums bijis vienāds. Tādējādi likuma
  71. panta sestā daļa liedzot personai saņemt pensiju tādā apmērā, kādā pienāktos, ja pensijas aprēķināšanā tiktu ņemts vērā viss uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Administratīvā rajona tiesa pieteikumā lūdz izvērtēt Pensiju likuma
  72. panta piektās daļas atbilstību Satversmes
  73. pantam. Tiesa pieteikumā norāda, ka
  74. panta piektā daļa neatbilstot tiesiskās paļāvības principam, jo liedzot pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar
  75. panta trešo daļu (līdz to izslēdza no likuma ar
  76. gada
  77. augusta grozījumiem). Bez tam tiesa norāda, ka Pensiju likuma grozījumu rezultātā likumdevējs esot pārkāpis tiesiskās paļāvības principu, jo grozījumi Pensiju likuma
  78. panta piektajā daļā personai liedzot agrāk noteiktās tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Administratīvā apgabaltiesa pieteikumā lūdz izvērtēt Pensiju likuma
  79. panta sestās daļas atbilstību Satversmes
  80. pantam. Tiesa pieteikumā norāda, ka nepieciešams izvērtēt, vai likumdevējs, izdarot grozījumus Pensiju likumā, ir ievērojis tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz personām, kuras no pensijas izmaksas bija atteikušās saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu
  81. punkta
  82. apakšpunktu (līdz to izslēdza no likuma ar
  83. gada
  84. augusta grozījumiem). Administratīvā apgabaltiesa lūdz izvērtēt, vai persona pamatoti paļāvās uz to, ka būs spēkā ar Pensiju likumu iedibinātā kārtība, ka tad, ja persona būs atteikusies no pensijas izmaksas, pēc trim gadiem tai būs tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
  85. panta sesto daļu lietas, kas ierosinātas pēc Ziemeļu rajona tiesas, Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas pieteikumiem, tika apvienotas vienā lietā.
  86. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas Saeima - atbildes rakstā nepiekrīt iesniedzēju viedoklim un norāda, ka
  87. gada
  88. augusta grozījumi Pensiju likumā to papildināja ne tikai ar
  89. panta piekto daļu, bet arī ar pārejas noteikumu
  90. punktu, kas noteica, ka "ar
  91. gada
  92. septembri apdrošinātajām personām - vecuma vai izdienas pensiju saņēmējām - vecuma vai izdienas pensiju no jauna nepiešķir". Tādējādi
  93. panta piekto daļu, kas paredzēja, ka pēc triju gadu pārtraukuma valsts pensiju var piešķirt no jauna, varēja piemērot tikai attiecībā uz invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijām. Saeima norāda, ka
  94. gada
  95. decembra grozījumi Pensiju likumā tikai redakcionāli precizēja
  96. panta piekto un sesto daļu. Proti, šie grozījumi skaidri nodalīja divus dažādus gadījumus - pirmkārt, gadījumu, kad ir zaudētas tiesības uz valsts pensiju; otrkārt, gadījumu, kad pensijas izmaksa ir pārtraukta, pamatojoties uz personas iesniegumu. Saeima paskaidro, ka saskaņā ar Pensiju likuma
  97. panta pirmo daļu vecuma pensiju piešķir uz mūžu, tāpēc tiesības uz to nevar zaudēt. Līdz ar to attiecībā uz vecuma pensijām nevar piemērot likuma
  98. panta piekto daļu. No tā izriet, ka uz vecuma pensijām attiecas tikai
  99. panta sestā daļa. Turklāt
  100. gada
  101. augusta grozījumi Pensiju likuma pārejas noteikumus papildināja ar
  102. punktu, kas liedz personai tiesības uz vecuma pensijas piešķiršanu no jauna. Saeima atkārtoti uzsver, ka Pensiju likuma
  103. panta piektā daļa attiecas uz invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensiju. Šīs valsts pensijas piešķir uz noteiktu laiku, un persona var zaudēt tiesības uz tām, proti - invaliditātes pensiju piešķir uz invaliditātes laiku, bet apgādnieka zaudējuma pensiju piešķir uz laiku, kamēr mirušā ģimenes loceklis tiek uzskatīts par darbnespējīgu. Tātad likuma
  104. panta piektā daļa attiecas tikai uz tiem valsts pensiju veidiem, uz kuriem persona noteiktos apstākļos var zaudēt tiesības. Ņemot vērā iepriekš minēto,
  105. gada
  106. decembra grozījumiem Pensiju likuma
  107. pantā ir tikai redakcionāls raksturs, un to mērķis ir pastiprināt iepriekšējā redakcijā ietvertās normas jēgu. Tādējādi grozījumi Pensiju likumā atbilstot Satversmes
  108. pantam.
  109. Labklājības ministrija (turpmāk - Ministrija), norāda, ka
  110. gada
  111. novembra grozījumi Pensiju likuma pārejas noteikumu
  112. punktu papildināja ar
  113. apakšpunktu. Šo grozījumu mērķis bija noteikt pensijas izmaksas atjaunošanas kārtību, ja tiesības uz pensiju tiek zaudētas, bet pēc laika atgūtas. Minētie grozījumi attiecās uz invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijas saņēmējiem. Ministrija paskaidro, ka pārejas noteikumu
  114. punkta
  115. apakšpunktā ietvertais tiesiskais regulējums vēlāk tika noteikts likuma
  116. panta piektajā daļā. Būtiskus grozījumus Pensiju likumā izdarīja
  117. gada
  118. novembrī. Šie grozījumi pārejas noteikumu
  119. punkta
  120. apakšpunktā paredzēja iespēju atteikties no pensijas (uz iesnieguma pamata), lai pēc trim gadiem iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Ministrija paskaidro, ka šādi grozījumi tika izdarīti, lai personām, kuras bija pensionējušās līdz
  121. gadam un pensiju reformas pirmajā gadā, pensiju varētu piešķirt no jauna saskaņā ar normām, kuras lika pensiju sākuma kapitāla aprēķināšanā ņemt vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu. Arī personas, kuras bija priekšlaicīgi pensionējušās, varēja iesniegt pieteikumu par atteikšanos no pensijas izmaksas, lai iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, kad pēc pensijas izmaksas pārtraukšanas būs pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Savukārt tad, ja personas, kurām pensiju neizmaksāja saskaņā ar likuma
  122. panta trešo daļu, nebija iesniegušas iesniegumu par atteikšanos no pensijas, tām pēc likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas pensiju no jauna nepiešķīra, bet pārrēķināja saskaņā ar Pensiju likumā noteikto tiesisko regulējumu.
  123. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - Aģentūra) norāda, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu
  124. punkta
  125. apakšpunkts likumā tika iekļauts tādēļ, lai gadījumos, kad uz laiku zūd tiesības uz pensiju, būtu noteikta pensijas izmaksas atjaunošanas kārtība. Kad saskaņā ar
  126. gada
  127. augusta grozījumiem pārejas noteikumu
  128. punkta
  129. apakšpunktu izslēdza no Pensiju likuma, likumu vienlaikus papildināja ar
  130. panta piekto daļu, kurai bija tāda pati nozīme kā pārejas noteikumu
  131. punkta
  132. apakšpunktam. Savukārt
  133. gada
  134. decembra grozījumi
  135. panta piekto daļu tikai redakcionāli precizēja, uzsverot, ka tā attiecas tikai uz gadījumiem, kad tiesības uz pensiju uz laiku ir zaudētas. Aģentūra paskaidro, ka persona nezaudēja tiesības uz pensiju, ja tā netika izmaksāta saskaņā ar Pensiju likuma
  136. panta trešo daļu. Tādējādi priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas neizmaksāšana nevarēja būt par pamatu pensijas piešķiršanai no jauna atbilstoši likuma
  137. panta piektajai daļai. Savukārt
  138. gada
  139. novembra grozījumi, kas personai paredzēja tiesības atteikties no piešķirtās valsts pensijas un pēc triju gadu termiņa pieprasīt pensijas piešķiršanu no jauna, likumā esot izdarīti tādēļ, lai nodrošinātu iespēju personām pensiju pārrēķināt saskaņā ar "jauno" Pensiju likumu, atbilstoši kuram pensiju sākuma kapitāla aprēķināšanā ņēma vērā vidējo apdrošināšanas iemaksu algu. Arī no priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas varēja atteikties tādā pašā kārtībā kā no vispārējā kārtībā piešķirtās vecuma pensijas. Līdz ar to pensiju piešķīra no jauna tikai tad, ja bija saņemts iesniegums par atteikšanos no pensijas izmaksas un no izmaksas pārtraukšanas datuma bija pagājuši ne mazāk kā trīs gadi. Secinājumu daļa
  140. Tiesu pieteikumos ietverts prasījums izvērtēt Pensiju likuma
  141. panta piektās un sestās daļas atbilstību tiesiskās paļāvības principam, kas izriet no Satversmes
  142. panta, un
  143. panta sestās daļas atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam, kas noteikts Satversmes
  144. pantā. Pensiju likuma
  145. panta piektā daļa noteic kārtību, kādā atjaunojama valsts pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības, bet sestā daļa noteic valsts pensijas atjaunošanas kārtību, ja tās izmaksa ir pārtraukta, pamatojoties uz pensijas saņēmēja iesniegumu. Ņemot vērā to, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu
  146. punkts precizē vecuma pensijas izmaksas atjaunošanas kārtību, ir jāizvērtē arī šīs normas atbilstība Satversmei.
  147. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Pensiju likuma
  148. panta piektā daļa neatbilst Satversmes
  149. pantam, jo likumdevējs esot pārkāpis tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz personām, kurām bija piešķirta priekšlaicīga vecuma pensija, bet kurām to neizmaksāja, pamatojoties uz
  150. panta trešo daļu (līdz to izslēdza no likuma ar
  151. gada
  152. augusta grozījumiem). Pēc pieteikuma iesniedzēju viedokļa,
  153. gada
  154. decembra grozījumi, kas likuma
  155. panta piektajā daļā vārdus "pensijas izmaksa, kura ir pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos" aizstāja ar vārdiem "pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības", liedza indivīdiem tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Papildinot Pensiju likumu ar
  156. panta sesto daļu, likumdevējs neesot ievērojis tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz tām personām, kurām pensijas izmaksa bija pārtraukta, pamatojoties uz pārejas noteikumu
  157. punkta
  158. apakšpunktu (līdz to izslēdza no likuma ar
  159. gada
  160. augusta grozījumiem), t.i., personām, kuras atteicās no pensijas izmaksas uz iesnieguma pamata. Pieteicēji uzskata, ka
  161. panta sestā daļa šīm personām liedz agrāk noteiktās tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Tādējādi ir jāizvērtē, vai likumdevējs, izdarot grozījumus Pensiju likumā, ir ievērojis tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz divām personu grupām, pirmkārt, personām, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar Pensiju likuma
  162. panta trešo daļu, otrkārt, personām, kurām pensijas izmaksa tika pārtraukta saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu
  163. punkta
  164. apakšpunktu. Vērtējot Pensiju likuma
  165. panta piektās un sestās daļas atbilstību tiesiskās paļāvības principam, izskatāmās lietas ietvaros jānoskaidro: 1) vai un kad personai radās tiesības uz vecuma pensijas piešķiršanu no jauna; 2) vai personas paļaušanās uz agrākā tiesiskā regulējuma noteiktajām tiesībām bija likumīga, pamatota, saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties; 3) vai likumdevējs, mainot tiesisko regulējumu attiecībā uz valsts pensiju atjaunošanu, ir atkāpies no indivīdiem sākotnēji garantētajām tiesībām un paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.
  166. Vērtējot Pensiju likuma
  167. panta piektās daļas atbilstību Satversmes
  168. pantam, vispirms jānoskaidro, vai Pensiju likumā bija ietverts tiesiskais regulējums, kas noteica pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām tā netika izmaksāta saskaņā ar
  169. panta trešo daļu (t.i., sievietēm, kurām piešķirta priekšlaicīgā vecuma pensija un kuras turpina strādāt, pensiju neizmaksā līdz likumā noteiktā vispārējā pensionēšanās vecuma sasniegšanai). To, vai likumdevējs šādas tiesības patiešām bija paredzējis, nepieciešams noskaidrot, jo indivīds var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais regulējums radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. Uz šādu tiesiskās paļāvības principa piemērošanu vairākās lietās norāda arī Eiropas Kopienu tiesa (sk. lietas C-63/93 "Duff and Others v. Minister for Agriculture and Food, Ireland, and the Attorney General" [1996], ECR I-0569,
  170. punktu; lietas C-22/94 "Irish Farmers Association and others v. Minister for Agriculture and Food, Ireland and the Attourney General" [1997], ECR I-01809,
  171. punktu un lietas C-177/90 "Ralf-Herbert Kūhn v. Landwirtschaftskammer Weser-Ems" [1992], ECR I-00035,
  172. punktu). Pieteikumos norādīts, ka likumdevējs,
  173. gada
  174. decembrī izdarot grozījumus likuma
  175. panta piektajā daļā, neesot ievērojis tiesiskās paļāvības principu. Pieteicēji uzskata, ka pirms šiem grozījumiem Pensiju likums paredzēja piešķirt no jauna pensiju arī tām personām, kurām vecuma pensija bija piešķirta priekšlaicīgi, bet kurām to neizmaksāja saskaņā ar
  176. panta trešo daļu. Ar
  177. gada
  178. decembra grozījumiem likumdevējs Pensiju likuma
  179. panta piektajā daļā vārdus "pensijas izmaksa, kura ir pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos" aizstāja ar vārdiem "pensija, uz kuru likumā noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības". Tādējādi jāizvērtē, vai likumdevēja mērķis bija
  180. panta piektās daļas sākotnējo redakciju attiecināt uz
  181. panta trešo daļu. Līdz Pensiju likuma
  182. panta papildināšanai ar piekto daļu līdzīgu tiesisko regulējumu paredzēja pārejas noteikumu
  183. punkta
  184. apakšpunkts, kas likumā tika ietverts ar
  185. gada
  186. novembra grozījumiem. Tātad jāvērtē, vai pārejas noteikumu
  187. punkta
  188. apakšpunktā noteiktais tiesiskais regulējums attiecās uz
  189. panta trešo daļu. Pensiju likuma pārejas noteikumu
  190. punkta
  191. apakšpunkts sākotnēji noteica kārtību, kādā tiek atjaunota tādu pensiju izmaksa, kura bija pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos. Lai arī šajā tiesību normā nebija norādīti gadījumi, uz kuriem attiecas vārdi "pensija, kuras izmaksa pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos", tomēr secināms, ka likumdevēja nolūks bija šo normu attiecināt uz tādām situācijām, kad personai pensijas izmaksa tika pārtraukta un tādējādi šī persona zaudēja tiesības uz valsts pensiju, nevis uz tādām situācijām, kad pensija netika izmaksāta likumā noteiktajos gadījumos un personai tiesības uz pensiju saglabājās. Šīs normas mērķis bija noteikt valsts pensijas izmaksas atjaunošanas kārtību, ja persona zaudē tiesības uz valsts pensiju, bet pēc laika tās atkal atgūst. Tādējādi Pensiju likuma pārejas noteikumu
  192. punkta
  193. apakšpunkts neattiecās uz gadījumiem, kad personai pensija netika izmaksāta, bet tiesības uz pensiju saglabājās. Arī Labklājības ministrija norāda, ka šīs normas ietveršana likumā palīdzēja atrisināt situāciju, kad, piemēram, persona nebija savlaicīgi atjaunojusi invaliditātes grupu (tādējādi zaudējot tiesības uz invaliditātes pensiju) un to izdarīja ar nokavēšanos. Pirms
  194. gada
  195. novembra grozījumu izdarīšanas Pensiju likumā iepriekš minētajos gadījumos invaliditātes pensija bija jāpiešķir no jauna, un tas citastarp prasīja papildu administratīvos izdevumus. Izdarot grozījumus, šī problēma tika atrisināta, proti - ja piecu gadu laikā no jauna tika iegūtas tiesības uz pensiju, tā tika nevis piešķirta no jauna, bet atjaunota likumā noteiktajā kārtībā. Ja piecu gadu termiņš bija pagājis, tad pensiju piešķīra no jauna. Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu
  196. punkta
  197. apakšpunkts neattiecās uz personām, kurām pensiju neizmaksāja saskaņā ar
  198. panta trešo daļu. Jāatzīmē, ka pensijas neizmaksāšanas periodā joprojām palika spēkā lēmums, ar kuru tika piešķirtas tiesības uz pensiju, tādējādi personas, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar likuma
  199. panta trešo daļu, nezaudēja tiesības uz pensiju. Tas secināms arī no Pensiju likuma
  200. panta pirmās daļas, atbilstoši kurai vecuma pensiju piešķir uz mūžu. Līdz ar to personas varēja atkal saņemt priekšlaicīgi piešķirto pensiju, ja tika pārtrauktas darba attiecības. Turklāt - ja pensijas neizmaksāšanas periodā tiek pieņemti normatīvie akti, kas ietekmē piešķirtās pensijas apmēru, piemēram, lēmumi par pensijas indeksāciju un minimālā pensijas apmēra palielināšanu, tad attiecīgi tiek palielināts visu pensiju, arī to pensiju apmērs, kuras attiecīgajā brīdī neizmaksā. Bez tam Pensiju likuma
  201. pants noteic valsts pensijas apmēra palielināšanu sakarā ar apdrošināšanas iemaksu veikšanu par periodu pēc pensijas piešķiršanas, un tādējādi personai ir tiesības saņemt lielāku pensiju. Likumdevējs personai ir noteicis izvēles brīvību - tā var vai nu izmantot likumā noteiktās tiesības uz priekšlaicīgu pensiju, vai arī turpināt darba tiesiskās attiecības un pensionēties vispārnoteiktajā kārtībā. Pensiju likumā noteiktā vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība ir vērsta uz to, lai ieinteresētu personu pieprasīt pensiju pēc iespējas vēlāk un līdz ar to iegūt tiesības uz lielāku pensiju. Personai, kas izmanto likumā noteiktās tiesības uz priekšlaicīgu vecuma pensiju, ir jārēķinās ar to, ka šādā gadījumā tā saņems mazāku pensiju, nekā tad, ja tā būtu pensionējusies vispārējā kārtībā. No iepriekš minētā izriet, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu
  202. punkta
  203. apakšpunkts, kas sākotnēji noteica pensiju izmaksas atjaunošanas kārtību, ja tā bija pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos, neattiecās uz
  204. panta trešo daļu. Tādējādi sievietēm, kurām bija piešķirta priekšlaicīgā vecuma pensija, bet kurām to neizmaksāja, ja viņas turpināja strādāt, likumdevējs nebija noteicis tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Ņemot vērā to, ka likumdevējs nebija radījis personai šādas tiesības, nav tiesiska pamata atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu. Tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna šīm personām neradīja arī turpmākie grozījumi Pensiju likumā.
  205. gada
  206. augusta grozījumi no Pensiju likuma izslēdza pārejas noteikumu
  207. punkta
  208. apakšpunktu un vienlaikus
  209. pantu papildināja ar piekto daļu. Likuma
  210. panta piektajā daļā tika saglabāta tāda pati pensijas izmaksas atjaunošanas kārtība, kāda līdz tam bija noteikta pārejas noteikumu
  211. punkta
  212. apakšpunktā, līdz ar to arī šie grozījumi nemainīja to valsts pensiju izmaksas atjaunošanas kārtību, kuru izmaksa bija pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos. No iepriekš minētā izriet, ka arī
  213. gada
  214. augusta grozījumi neradīja tiesības uz vecuma pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām šo pensiju neizmaksāja saskaņā ar
  215. panta trešo daļu, t.i., personām, kuras bija priekšlaicīgi pensionējušās. Turklāt minētie grozījumi Pensiju likumā ietvēra pārejas noteikumu
  216. punktu, kas skaidri noteica, ka vecuma pensiju no jauna nepiešķir. Savukārt
  217. gada
  218. decembra grozījumi Pensiju likuma
  219. panta piektajā daļā tikai redakcionāli precizēja jau agrāk noteikto tiesisko regulējumu, lai skaidrāk izteiktu šīs normas jēgu. Šie grozījumi nepārprotami noteic, ka
  220. panta piektajā daļā ietvertais tiesiskais regulējums attiecas tikai uz tām pensijām, uz kurām likumā noteiktajos gadījumos var zaudēt tiesības, proti, tas attiecas uz tādiem valsts pensiju veidiem, kas nav vecuma pensija. No iepriekš minētā izriet, ka
  221. gada
  222. decembra grozījumi Pensiju likumā neierobežoja tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar
  223. panta trešo daļu, jo
  224. panta piektās daļas jēga pirms grozījumu izdarīšanas neatšķīrās no šīs normas pašreizējās redakcijas jēgas. Mainoties tiesiskajam regulējumam, normas saturs jeb būtība palika nemainīga. Ņemot vērā to, ka agrākais tiesiskais regulējums personām nebija noteicis tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, likumdevēja izdarītie grozījumi
  225. panta piektajā daļā nav pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, jo šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas. Tādējādi Pensiju likuma
  226. panta piektā daļa atbilst Satversmes
  227. pantam un tiesiskās paļāvības princips nav pārkāpts attiecībā uz personām, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar
  228. panta trešo daļu.
  229. Vērtējot Pensiju likuma
  230. panta sestās daļas atbilstību Satversmes
  231. pantam, jānoskaidro, vai likumdevējs bija noteicis tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna personām, kuras no pensijas izmaksas bija atteikušās uz iesnieguma pamata saskaņā ar pārejas noteikumu
  232. punkta
  233. apakšpunktu, jo persona uz tiesiskās paļāvības principu var atsaukties tikai tad, ja likumdevēja agrāk noteiktais tiesiskais regulējums ir radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. 9.
  234. Analizējot likumā sākotnēji noteikto tiesisko regulējumu, secināms, ka ar
  235. gada
  236. novembra grozījumiem pārejas noteikumu
  237. punkta
  238. apakšpunktā likumdevējs noteica, ka pensijas izmaksa ir pārtraucama ne vien likumā noteiktajos gadījumos, bet arī pamatojoties uz apdrošinātās personas iesniegumu par atteikšanos saņemt pensiju. Attiecīgi - valsts pensijas izmaksa ir atjaunojama, ja no jauna iegūtas tiesības uz pārtraukto pensiju vai saņemts apdrošinātās personas atsaukums par atteikšanos saņemt pensiju. Minētie grozījumi noteica, ka, atjaunojot pensijas izmaksu, pensija piešķirama no jauna, ja kopš pensijas izmaksas pārtraukšanas ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi. Ja triju gadu termiņš nav pagājis, tad atjaunotā pensija par laiku, kad tās izmaksa bija pārtraukta, pārskatāma likumā noteiktajā kārtībā. Likumdevējs nebija noteicis, ka tiesības atteikties no pensijas un līdz ar to tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna neattiecas uz kādu no valsts pensiju veidiem. Tādēļ secināms, ka pārejas noteikumu
  239. punkta
  240. apakšpunktā noteiktās tiesības attiecās arī uz vecuma pensijas saņēmējiem, proti - indivīds varēja paļauties uz to, ka pēc viņa atteikšanās no pensijas izmaksas, viņam pensija tiks piešķirta no jauna pārejas noteikumu
  241. punkta
  242. apakšpunktā noteiktajā kārtībā. Lai gan Pensiju likuma pārejas noteikumu
  243. punkta
  244. apakšpunktā ietvertais tiesiskais regulējums pēc būtības neatbilst Pensiju likuma
  245. panta pirmajā daļā ietvertajam principam, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu, tomēr atzīstams, ka likumdevēja nolūks bija radīt indivīdam labvēlīgākus apstākļus un tādējādi nodrošināt pensijas piešķiršanu no jauna atbilstoši
  246. gada jeb tā sauktajam jaunajam Pensiju likumam, kas atšķirībā no
  247. gada likuma jeb "vecā" likuma pensijas apmēra noteikšanā lika ņemt vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu. No tā izriet, ka šo grozījumu mērķis bija nodrošināt personām iespēju saņemt lielāku pensiju. To uzsver arī Labklājības ministrija, norādot, ka
  248. gada
  249. novembra grozījumi pārejas noteikumu
  250. punkta
  251. apakšpunktā tika izdarīti, lai personām, kuras bija pensionējušās līdz
  252. gada Pensiju likuma spēkā stāšanās brīdim, piešķirtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna saskaņā ar "jaunā" Pensiju likuma tiesību normām, atbilstoši kurām pensijas sākuma kapitāla aprēķināšanā tika ņemta vērā personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga. Bez tam saskaņā ar
  253. gada Pensiju likumu vecuma pensijas sākuma kapitāla aprēķināšanā tika ņemta vērā nevis pašas personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga (personificētā sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite ieviesta no
  254. gada
  255. janvāra), bet vidējā alga valstī. Tādējādi Pensiju likuma pārejas noteikumu
  256. punkta
  257. apakšpunkts līdz ar
  258. gada
  259. novembra grozījumu spēkā stāšanos ļāva personām atteikties no vecuma pensijas, lai pēc trim gadiem iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna neatkarīgi no tā, vai pensija piešķirta vispārnoteiktajā kārtībā vai arī priekšlaicīgi. Proti - pārejas noteikumu
  260. punkta
  261. apakšpunktā noteiktās tiesības attiecās arī uz tām personām, kurām vecuma pensija netika izmaksāta saskaņā ar Pensiju likuma
  262. panta trešo daļu. Arī šīs personas varēja iesniegt iesniegumu par atteikšanos no pensijas izmaksas, lai iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, kad būs pagājuši vismaz trīs gadi. Tātad no priekšlaicīgi piešķirtās vecuma pensijas varēja atteikties tādā pašā kārtībā kā no citu veidu pensijām. Ja persona, kurai priekšlaicīgo vecuma pensiju neizmaksāja saskaņā ar likuma
  263. panta trešo daļu, neiesniedza pieteikumu par atteikšanos no pensijas izmaksas, tad šai personai neradās tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. 9.
  264. Satversmes tiesa jau agrāk norādījusi, ka tiesiskās paļāvības principa īstenošanā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas
  265. gada
  266. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.
  267. punktu). Tomēr Satversmes tiesa ir noteikusi arī to, ka vecuma pensijas ir valsts sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama stabilitāte. Sociālā politika ir saistīta ar noteiktu valsts atbalstu un aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, tādējādi personu tiesiskā paļāvība šajā jomā ir īpaši aizsargājama (sk. Satversmes tiesas
  268. gada
  269. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.
  270. punktu). No tā izriet, ka tiesiskajam regulējumam sociālās politikas jomā ir jābūt pietiekami stabilam un nemainīgam, lai indivīds varētu droši plānot savu nākotni, vadoties no tiesību normām. Likuma varas princips, kas ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, citastarp noteic, ka likumiem jābūt paredzamiem un skaidriem, kā arī pietiekami stabiliem un nemainīgiem. Tādējādi tiesību normās noteikto tiesisko regulējumu nedrīkst mainīt nepamatoti bieži, jo nesamērīgi biežas izmaiņas tiesiskajā regulējumā apgrūtina likumu ievērošanu. Vēl jo vairāk, tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni. Arī tiesiskās noteiktības princips uzliek valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai veicinātu indivīda uzticību valstij un likumam. Tomēr Satversmes
  271. pants neliedz izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem. Demokrātiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu "saudzējošu" pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz zaudējumu kompensēšana (sk. Satversmes tiesas
  272. gada
  273. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas
  274. punktu). Tādējādi likumdevējam, nosakot jaunu tiesisko regulējumu, ir pienākums noteikt pārejas posmu, kas garantē indivīdam iespēju līdz galam realizēt reiz iegūtās tiesības. Arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa
  275. gada
  276. jūlija spriedumā ir norādījusi - tiesiskās paļāvības princips paredz, ka iepriekš noteikto tiesisko regulējumu var mainīt tikai ņemot vērā Konstitūcijā nostiprinātos principus un ievērojot personas tiesiskās intereses un tiesisko paļāvību (sk. Rulings and Decisions of the Constitutional Court of the Republic of Lithuania, Nr.
  277. - Vilnius: Constitutional Court of the Republic of Lithuania, 2002, pp. 33-34 ). Secināms, ka tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t.i., personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas. Līdzīgi ir lēmusi arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa
  278. gada
  279. decembra spriedumā, vērtējot indivīdam reiz noteikto tiesību tiesisko aizsardzību (sk. Rulings and Decisions of the Constitutional Court of the Republic of Lithuania, Nr.
  280. - Vilnius: Constitutional Court of the Republic of Lithuania, 2002, pp. 133-134). 9.
  281. Likumdevējs, izdarot grozījumus Pensiju likumā, ir vairākkārt mainījis tiesisko regulējumu attiecībā uz vecuma pensijas izmaksas atjaunošanas kartību gadījumos, kad pensijas izmaksa pārtraukta, pamatojoties uz personas iesniegumu. Turklāt, izslēdzot no likuma pārejas noteikumu
  282. punkta
  283. apakšpunktu un papildinot pārejas noteikumus ar
  284. punktu un likuma
  285. pantu ar sesto daļu, likumdevējs ir atkāpies no indivīdam sākotnēji garantētajām tiesībām. Vērtējot
  286. gada
  287. augusta grozījumus Pensiju likumā, secināms, ka tie būtiski ierobežoja indivīdam agrāk noteiktās tiesības. Pirmkārt, šie grozījumi indivīdam, kurš atteicies no vecuma pensijas izmaksas, liedza tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Otrkārt, tie nepārprotami noteica, ka vecuma pensiju no jauna nepiešķir. Analizējot šo grozījumu atbilstību Satversmes
  288. pantam, secināms, ka pārejas noteikumu
  289. punkta
  290. apakšpunkta izslēgšana no Pensiju likuma atbilst Satversmē nostiprinātajiem pamatprincipiem, jo tiesiskās paļāvības princips citastarp noteic arī to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības nevar pastāvēt neierobežoti ilgi. Proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir tas, ka tiesiskās paļāvības princips nodrošina indivīdam tiesisko aizsardzību tikai likumdevēja noteiktajā pārejas periodā. Tiesiskās paļāvības princips negarantē indivīdam pastāvīgu status quo, t.i., nedod tiesības uz pastāvīgu izņēmuma situāciju jaunajā tiesiskajā regulējumā. Tomēr, papildinot Pensiju likuma pārejas noteikumus ar
  291. punktu, likumdevējs nav ņēmis vērā tiesisko paļāvību, ko noteiktam personu lokam bija radījis agrākais tiesiskais regulējums. Likumdevējs nenoteica periodu pārejai uz jauno tiesisko regulējumu tām personām, kuras bija atteikušās no vecuma pensijas izmaksas saskaņā ar pārejas noteikumu
  292. punkta
  293. apakšpunktu, bet vēl nebija īstenojušas šajā normā paredzētās tiesības. Eiropas Kopienu tiesa secinājusi, ka institūcijai, kas izdevusi tiesību normu, uz ko persona paļaujas, ir pienākums, mainot tiesisko regulējumu, ievērot tiesiskās paļāvības principu un persona var atsaukties uz tai agrāk noteiktajām tiesībām (sk. lietas 289/81 "Vassilis Mavridis v. European Parliament" [1983], ECR I-01731 ,
  294. punktu). Secināms, ka arī izskatāmās lietas ietvaros Saeimai, kas izdeva tiesību normu, uz ko paļāvās indivīds, bija pienākums ievērot tiesiskās paļāvības principu un personai agrāk noteiktās tiesības.
  295. gada
  296. decembra grozījumi, kas papildināja Pensiju likuma
  297. pantu ar sesto daļu, expresis verbis noteica, ka, atjaunojot personai tiesības uz pensiju, kuras izmaksa ir pārtraukta, pamatojoties uz personas iesniegumu, pensija ir pārskatāma atbilstoši Pensiju likumā noteiktajam tiesiskajam regulējumam, nevis piešķirama no jauna. Šie grozījumi tikai precizē jau ar
  298. gada
  299. augusta likumu noteikto tiesisko regulējumu, proti - likumdevējs nepārprotami noteica, ka gadījumos, kad pensijas izmaksa ir pārtraukta uz personas iesnieguma pamata, pensiju atjaunojot, tā pārskatāma likumā noteiktajā kārtībā, nevis piešķirama no jauna. Pensiju likuma
  300. panta sestā daļa, ko likumā ietvēra ar
  301. gada
  302. decembra grozījumiem, būtībā atzīstama par atbilstošu Pensiju likuma jēgai. Tomēr tāpat kā pārejas noteikumu
  303. punkts, ko likumā ietvēra ar
  304. gada
  305. augusta grozījumiem, arī šī norma neatbilst Satversmē nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam, jo nenosaka saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu personām, kuras bija atteikušās no vecuma pensijas saskaņā ar pārejas noteikumu
  306. punkta
  307. apakšpunktu. Arī Eiropas Kopienu tiesa ir norādījusi - ja persona ir paļāvusies uz spēkā esošu normatīvo aktu un izvēlējusies noteiktu rīcības veidu, tad šī persona var paļauties, ka arī pēc grozījumu izdarīšanas šajā normatīvajā aktā iepriekš izraudzītajai rīcībai nebūs negatīvu seku (sk. lietu 120/86 "Mulder v. Minister van Landbouw en Visserij" [1998], ECR I-02321 un lietu 170/86 "Georg von Deetzen v. Hauptzollamt Hamburg-Jonas" [1988], ECR I-02355). No tā izriet, ka likumdevējs, papildinot Pensiju likuma pārejas noteikumus ar
  308. punktu un
  309. pantu ar sesto daļu, nav ievērojis tiesiskās paļāvības principu attiecībā uz tām personām, kuras saskaņā ar pārejas noteikumu
  310. punkta
  311. apakšpunktu bija atteikušās no valsts pensijas izmaksas. Tādējādi Pensiju likuma
  312. panta sestā daļa un pārejas noteikumu
  313. punkts attiecībā uz tām personām, kuras bija atteikušās no valsts pensijas uz iesnieguma pamata saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu
  314. punkta
  315. apakšpunktu, neatbilst Satversmes
  316. pantam.
  317. Ziemeļu rajona tiesa norāda, ka likumdevējs neesot ievērojis tiesiskās vienlīdzības principu, jo Pensiju likuma
  318. panta piektajā daļā, nosakot pensiju izmaksas atjaunošanas kārtību, ir ņemts vērā pensiju izmaksas pārtraukšanas ilgums, savukārt sestā daļa to ignorē, lai gan pirms tiesiskā regulējuma maiņas pensijas izmaksas atjaunošanas kārtība bija vienāda. Tādējādi likuma
  319. panta sestā daļa liedzot personai saņemt vecuma pensiju tādā apmērā, kādā pienāktos, ja pensijas aprēķināšanā tiktu ņemts vērā viss uzkrātais apdrošināšanas stāžs. Tātad pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Pensiju likuma
  320. panta sestā daļa neatbilst Satversmes
  321. pantam, jo tajā ir noteikta citāda pensiju izmaksas atjaunošanas kārtība nekā
  322. panta piektajā daļā. Tā kā Pensiju likuma
  323. panta sestā daļa atzīta par neatbilstošu vienam no Satversmes pantiem -
  324. pantam - attiecībā uz tām personām, kurām pensijas izmaksa tika pārtraukta, pamatojoties uz personas iesniegumu, saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu
  325. punkta
  326. apakšpunktu, nav nepieciešams tālāk izvērtēt tās atbilstību Satversmes
  327. pantā noteiktajam tiesiskās vienlīdzības principam. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
  328. -
  329. pantu, Satversmes tiesa nosprieda:
  330. Atzīt likuma "Par valsts pensijām"
  331. panta piekto daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
  332. pantam.
  333. Atzīt likuma "Par valsts pensijām"
  334. panta sesto daļu un pārejas noteikumu
  335. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
  336. pantam un par spēkā neesošu no spēkā stāšanās brīža attiecībā uz tām personām, kurām pensijas izmaksa tika pārtraukta uz personas iesnieguma pamata saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu
  337. punkta
  338. apakšpunktu. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Endziņš

🔗 Uz oficiālo avotu

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.