Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajā

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā galaziņojums Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojums Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā galaziņojums Saturs Lietoto saīsinājumu saraksts A. Ievads 1. Komisijas mandāts un darbības principi 2. Komisijas mērķis un uzdevumi 3. Komisijas sastāvs 4. Komisijas darbībā iesaistītās personas 5. Komisijas paveiktais 6. Komisijas vērtējums par Valsts policijas veikto izmeklēšanu un Rīgas pilsētas pašvaldības īstenoto būvniecības kontroli B. Būvniecības jomas normatīvais regulējums un uzraudzības sistēma 7. Valsts atteikšanās no būvniecības kontroles 8. Valsts īstenotas būvniecības kontroles atjaunošana un pašreizējā būvniecības uzraudzības sistēma 9. Spēkā esošā būvniecības jomas normatīvā regulējuma vērtējums 10. Būvspeciālistu augstākās izglītības kvalitāte un kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības (sertifikācijas) kārtība 11. Būvizstrādājumu tirgus uzraudzība 12. Publiskie iepirkumi būvniecībā 13. Par nepieciešamību ieviest identifikācijas kartes būvniecībā nodarbinātajiem 14. Prasības vides pieejamībai būvniecībā personām ar invaliditāti 15. Par nepieciešamību ieviest lobisma tiesisko reglamentāciju C. Valsts un pašvaldības dienestu gatavība rīcībai ārkārtējās situācijās 16. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta veikto darbību un tehnisko iespēju novērtējums saistībā ar Zolitūdes traģēdiju 17. Traģēdijas ietekmē veiktie uzlabojumi ugunsdrošības un civilās aizsardzības jomu regulējošos normatīvajos aktos 18. Vienotas agrīnās apziņošanas platformas ieviešana un civilās trauksmes sistēmas modernizēšana 19. Par nepieciešamību izstrādāt informatīvus un izglītojošus materiālus tirdzniecības darbinieku drošībai darba vietās 20. Valsts un pašvaldību uzdevumi ārkārtējās situācijās 21. Apsardzes darbinieku apmācības un sertifikācijas kārtības uzlabošanas nepieciešamība 22. Trauksmes cēlēju tiesiskās aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamība D. Traģēdijas seku novēršana 23. Ar Traģēdijā cietušajiem saistītie sociālās nodrošināšanas jautājumi 24. Seku pārvaldībā iesaistīto dienestu un organizāciju norādītās problēmsituācijas, kuras nepieciešams risināt valstiski 25. Traģēdijas izgaismotais morāles jautājums Kopsavilkums Izmantoto avotu saraksts Komisijas locekļa Inta Dāldera atsevišķās domas Komisijas locekles Zentas Tretjakas atsevišķās domas Lietoto saīsinājumu saraksts Būvniecības birojs - Būvniecības valsts kontroles birojs; KNAB - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs; Komisija vai Izmeklēšanas komisija - 2014.gada 11.novembrī Saeimas izveidotā Parlamentārās izmeklēšanas komisija par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā; Lielveikals - SIA "Homburg Zolitude" un SIA "Tineo" kopīpašumā esošā ēka Rīgā, Zolitūdes mikrorajonā, Priedaines ielā 20, kurā uz nomas līguma pamata darbojās SIA "Maxima Latvija" veikals "Maxima xx" un kuras jumta konstrukcijas 2013.gada 21.novembrī iebruka; Talsu traģēdija - 1997.gada 28.jūnija traģēdija Talsos, kad Iekšlietu ministrijas organizēto ugunsdzēsēju un policijas svētku laikā, deformējoties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autopacēlāja strēlei notrūka grozs ar tajā esošajiem cilvēkiem, no kuriem vairākums bija bērni. Dzīvību zaudēja deviņi bērni, bet traumas guva 21 persona; Tautsaimniecības komisija - Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija; VUGD - Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests; Zolitūdes traģēdija vai Traģēdija - 2013.gada 21.novembrī Rīgā, Zolitūdes mikrorajonā, Priedaines ielā 20, notikusī traģēdija, kad, iebrūkot veikala "Maxima xx" jumtam, bojā gāja 54 cilvēki, bet traumas guva 59 cilvēki. A. Ievads 2013.gada 21.novembrī Rīgā, Priedaines ielā 20, iebruka lielveikala "Maxima xx" jumts un tā rezultātā bojā gāja 54 cilvēki, bet 59 tika ievainoti.1 Pēc bojāgājušo skaita tā ir viena no lielākajām traģēdijām, kas Latvijā notikusi miera laikā. Saistībā ar Zolitūdes traģēdiju veiktie glābšanas darbi ir paši apjomīgākie Latvijas Republikā. Tajos jau pirmajās 14 stundās tika iesaistīti vairāk nekā 192 ugunsdzēsēji, 17 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes, 215 policijas amatpersonas, 46 Rīgas pašvaldības policijas darbinieki, 110 Nacionālo bruņoto spēku karavīri un zemessargi. Glābšanas darbi kopumā ilga četras dienas (94 stundas).2 Ņemot vērā Zolitūdes traģēdijas apmēru un sabiedrības lielo sašutumu, valdība dažas nedēļas pēc notikušā - 2013.gada 11.decembrī - izveidoja Zolitūdes traģēdijas sabiedrisko izmeklēšanas komisiju. Tai vajadzēja izvērtēt Traģēdijas tiešos un netiešos cēloņus, glābšanas darbus un Traģēdijas seku likvidēšanas procesu, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāti, kā arī normatīvā regulējuma darbības efektivitāti būvniecības, publisko iepirkumu un civilās aizsardzības jomā.3 Pastrādājusi vien dažas dienas, sabiedriskās izmeklēšanas komisija jau bija paspējusi pieprasīt sev dārgu biroja tehniku un apvainot fondu "Ziedot.lv" kapacitātes trūkumā.4 Tas raisīja diskusijas sabiedrībā un šaubas par šādas komisijas spējām kaut ko izmeklēt. Līdz ar sabiedrības uzticības zaudēšanu komisija izjuka. Visa gada garumā valdība darbojās, lai novērstu Traģēdijas sekas un veiktu izmaiņas normatīvajos aktos un valsts iestāžu darbībā.5 2014.gada 11.novembrī jaunievēlētā 12.Saeima izveidoja Parlamentārās izmeklēšanas komisiju par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā.6 1. Komisijas mandāts un darbības principi 1.1. Saskaņā ar Satversmes7 26.pantu Saeima ieceļ parlamentārās izmeklēšanas komisiju, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Minēto komisiju izveidoja pēc 36 deputātu pieprasījuma. Izmeklēšanas komisiju darbību regulē ne tikai minētais Satversmes 26.pants, bet arī Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likums8 un Saeimas kārtības rullis.9 1.2. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem izmeklēšanas komisijām ir šādas tiesības: 1) pieprasīt savai darbībai vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no Ministru kabineta locekļiem un viņiem padotajām iestādēm, kā arī no pašvaldībām un citām publiskajām institūcijām; 2) uzaicināt jebkuru personu uz komisijas sēdēm; 3) uzdot izdarīt revīziju valsts un pašvaldību iestādēs un citās institūcijās; 4) iesniegt likumprojektu izskatīšanai Saeimā; 5) sagatavot secinājumus un priekšlikumus, kurus valdība un parlaments ņem vērā savā darbībā vai iestrādā normatīvajos aktos. 1.3. Kā jebkurai Saeimas komisijai, arī parlamentārās izmeklēšanas komisijai pamatdarbības veids ir sēdes. Izmeklēšanas komisijas darbības noslēgumā, ar absolūto komisijas locekļu balsu vairākumu tiek apstiprināts galaziņojums par izmeklēšanu, kurā atspoguļo ziņas par komisiju, komisijas konstatētos faktus un to novērtējumu, kā arī priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai. Galaziņojums tiek izskatīts Saeimas sēdē, par to notiek debates, un tas tiek publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". 1.4. Komisija darbojas, pamatojoties uz Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu un vadoties pēc šādiem principiem: 1.4.1. Parlamentārās izmeklēšanas princips. Izmeklēšanas komisijas veic parlamentāro izmeklēšanu, kas atšķiras no tiesībaizsardzības institūciju veiktās izmeklēšanas. Parlamentārā izmeklēšana primāri ir parlamenta kontrole pār izpildvaras darbībām saistībā ar kādu notikumu vai faktu, kas liek domāt par valsts pārvaldes bezdarbību vai mazspēju kādas konkrētas funkcijas izpildē. Parlamentārās izmeklēšanas priekšmets nav tiesas process un kriminālvajāšana, lai gan komisija var paust politisku vērtējumu par tiesībaizsardzības institūciju darbu;10 1.4.2. Nevainīguma prezumpcijas princips. Ikvienā tiesiskā un demokrātiskā valstī darbojas nevainīguma prezumpcija, saskaņā ar kuru nevienu personu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kamēr tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.11 Komisija, pildot savus uzdevumus, ievēro minēto principu, un neviens šajā ziņojumā minētais apsvērums nevar tikt interpretēts pretēji nevainīguma prezumpcijas principam. Šis princips ir saistošs un nepārkāpjams gan Komisijai, gan ikvienai valsts amatpersonai, kas izteikusies, izsakās vai izteiksies saistībā ar Zolitūdes traģēdiju. Minētais princips kā krimināltiesisks ir jānošķir no Izmeklēšanas komisijas vērtējuma. Komisijas vērtējums neprezumē attiecīgo personu vainu, tomēr parlamentārās izmeklēšanas laikā konstatētie fakti var būt par pamatu tiesībaizsardzības iestāžu ierosinātam kriminālprocesam vai valsts pārvaldes iestādes ierosinātai disciplinārlietai; 1.4.3. Neitralitātes un objektivitātes princips. Lai novērstu jebkuras aizdomas par iespējamu ietekmi uz Komisijas locekļu lēmumiem, ikviens Komisijas loceklis ir parakstījis apliecinājumu par interešu konflikta neesamību viņa darbībā Izmeklēšanas komisijā, kā arī apliecinājis, ka uz viņu neattiecas Saeimas deputātu ētikas kodeksa 10.punkts (deputāts atturas no iesaistīšanās parlamentārās izmeklēšanas komisijās, ja izmeklējamā joma un periods ir saistīti ar viņa darbību); 1.4.4. Labas pārvaldības un atgriezeniskās saites principi. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu komisijas galaziņojumā atspoguļotos priekšlikumus izmeklēšanas komisija nosūta Saeimas komisijām, Ministru kabinetam, ministrijām vai citai publiskas personas institūcijai, kuras kompetencē ietilpst attiecīgo priekšlikumu ieviešana. Turklāt likumā ir iestrādāts atgriezeniskās saites princips, jo adresātam ir ar likumu noteikts pienākums izvērtēt priekšlikumus un lemt par to ieviešanu. Izmeklēšanas komisijas viedokļa respektēšana ir atkarīga ne tikai no galaziņojuma kvalitātes un komisijas spējas argumentēt, bet arī no Saeimas vairākuma un valdības politiskās gribas un vēlmes uzlabot valsts pārvaldes darbību un garantēt valsts iedzīvotāju drošību; 1.4.5. Atklātības un informācijas pieejamības princips. Lai gan var būt izmeklēšanas komisijas, kuras savas darbības specifikas dēļ informāciju, kas ir to rīcībā, nepublisko un kuru sēdes ir aizklātas, šī izmeklēšana notika sabiedrībai pilnībā atklāti. Ņemot vērā sabiedrības lielo interesi un vēlmi līdzdarboties Komisijas darbā, tika nodrošināta Komisijas sēžu tiešraide, kas ir pirmais gadījums Saeimas vēsturē, kad kādas komisijas sēdes regulāri tiek translētas tiešraidē. Sēdes tiešraidē skatīja vidēji 3000 cilvēku, un tas, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu (divi miljoni), ir izcils rādītājs, kas apliecina sabiedrības lielo interesi par Komisijas darbu. Tas ir četras reizes vairāk nekā 2015.gadā vidēji skatītas Saeimas sēdes (izņemot Valsts prezidenta vēlēšanas 2015.gada 3.jūnijā, kuras tiešraidē skatījās aptuveni 7000 cilvēku).12 Lai nodrošinātu Izmeklēšanas komisijas darba caurredzamību, Saeimas mājaslapā ir izveidota atsevišķa interneta vietne http://zolitude.saeima.lv/, kurā aprakstīts ne tikai Komisijas darbs un apkopota Komisijas sarakste ar valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, bet arī ikvienam interesentam tiek nodrošināta iespēja aplūkot visu Komisijas sēžu video un audio ierakstu arhīvu un Komisijas sēžu protokolus. Komisijas mājaslapa no 2015.gada februāra līdz septembrim kopumā ir tikusi skatīta 26 640 reizes. Savukārt Komisijas locekļa Artusa Kaimiņa videosižeti par Izmeklēšanas komisijas darbību kopumā ir skatīti 483 000 reizes, katrs sižets vidēji ir skatīts 37 154 reizes. Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija ir pirmā parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas izveidojusi savu mājaslapu. Šobrīd, no 16 Saeimas pastāvīgajām komisijām, vien četrām ir sava mājaslapa.13 2. Komisijas mērķis un uzdevumi Komisijas darbības mērķis ir konstatēt un izvērtēt Zolitūdes traģēdiju veicinošas nepilnības valsts un pašvaldību iestāžu darbā un normatīvajā regulējumā, identificējot arī par nepilnībām atbildīgās amatpersonas, kā arī formulēt priekšlikumus normatīvā regulējuma un valsts un pašvaldību iestāžu darba uzlabošanai. Ņemot vērā to, ka policija un prokuratūra Komisijas darbības laikā veica kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanu un apsūdzības izvirzīšanu, Komisijai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma14 396.pantu nebija iespējams iepazīties ar lietas materiāliem un aizsargājamo informāciju.15 Komisija respektēja tās 2014.gada 15.decembra sēdē izteikto ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera ierosinājumu, proti, izmeklēt trūkumus normatīvo aktu sistēmā un valsts iestāžu darbībā, neiejaucoties tiesībaizsardzības iestāžu darbā. Izmeklēšanas komisijas uzdevumi ir izmeklēt Traģēdijas cēloņus, primāri analizējot Lielveikala celtniecības un ekspluatācijas laikā pastāvošo būvniecības uzraudzības sistēmu, kā arī analizēt valsts un pašvaldību veiktās darbības Zolitūdes traģēdijas seku novēršanā, normatīvo aktu sakārtošanā un iestāžu darba uzlabošanā, lai līdzīgas traģēdijas neatkārtotos. 3. Komisijas sastāvs 3.1. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu izmeklēšanas komisiju locekļi tiek iecelti vienādā skaitā (proporcionāli) no katras Saeimas frakcijas. Izmeklēšanas komisijas sastāvā ir 12 tautas priekšstāvji no sešām 12.Saeimā izveidotajām frakcijām: Ringolds Balodis (NSL), Ints Dālderis (V), Artuss Kaimiņš (LRA), Kārlis Krēsliņš (NA), Aleksejs Loskutovs (V), Inguna Rībena (NA), Kārlis Seržants (ZZS), Inguna Sudraba (NSL), Mārtiņš Šics (LRA), Zenta Tretjaka (S), Juris Vectirāns (ZZS), Igors Zujevs (S). 3.2. Komisijas locekļi par Komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Ringoldu Balodi (NSL), bet par Komisijas sekretāru - Intu Dālderi (V). 2015. gada 29. oktobrī komisijas locekļi atbrīvoja Intu Dālderi no komisijas sekretāra amata un par komisijas sekretāru ievēlēja Kārli Krēsliņu. 3.3. Komisijas sākotnējā sastāvā no 2014.gada 27.novembra līdz 2015.gada 7.maijam bija arī deputāte Regīna Ločmele-Luņova (S), kas tika ievēlēta par priekšsēdētāja biedri. Regīnas Ločmeles-Luņovas (S) vietā Saeima par Komisijas locekli ievēlēja Igoru Zujevu (S). 3.4. Komisijas konsultante no 2015.gada 5.janvāra līdz 2015.gada 31.maijam bija Sandra Notruma, pēc viņas šos pienākumus pildīja Krišjānis Bebers. No 2015.gada 1.jūnija līdz 24.septembrim par Komisijas sekretāri strādāja Asnāte Streļča. 4. Komisijas darbībā iesaistītās personas 4.1. Balstoties uz Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 8.pantu, jau pirmajā Izmeklēšanas komisijas sēdē tika vienbalsīgi nolemts Komisijas darbā iesaistīt prokuroru. Atsaucoties uz Komisijas ierosinājumu, ģenerālprokurors dalībai Komisijā norīkoja Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroru Arvīdu Kalniņu, kuru nepieciešamības gadījumā aizvietoja Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurors Ivo Ivanovs. 4.2. Komisijai, iztaujājot lieciniekus saistībā ar bijušā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces sievas vadītās biedrības "Ascendum" saņemtajiem ziedojumiem no vairākiem būvniecības uzņēmumiem, radās aizdomas par korupciju būvniecības normatīvo aktu izstrādes jomā. Tādēļ Komisija 2015.gada 15.janvārī vērsās pie KNAB, lūdzot uz Komisijas sēdēm deleģēt KNAB pārstāvi. No 2015.gada 19.janvāra līdz 2015.gada 2.martam Komisijas sēdēs piedalījās KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča. 4.3. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 169.pantu Komisijai ir tiesības savā darbā iesaistīt lietpratējus - gan pastāvīgus, gan atsevišķiem gadījumiem. Komisijas darbā iesaistītajiem ekspertiem, kuriem sniedzot liecības un viedokļus par sēdēs apskatītajiem jautājumiem, iespējams, veidojās interešu konflikta situācija, pirms sēdes bija jāparaksta apliecinājums, ka viņš ir iepazinies ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 11.pantu, kurā noteikts, ka par apzināti nepatiesu paskaidrojumu vai atzinumu sniegšanu komisijai persona saucama pie kriminālatbildības. Savu uzdevumu izpildei Komisija uz sabiedriskiem pamatiem darbā iesaistīja virkni savas jomas lietpratēju. Uz Komisijas sēdēm tika aicinātas arī atbildīgās valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonas un liecinieki. 4.3.1. Lietpratēji no nevalstiskajām organizācijām, kas iesaistījās Komisijas darbā, bija pārstāvji no Latvijas Arhitektu savienības, Būvindustrijas nevalstisko organizāciju koordinācijas centra, Latvijas Būvinženieru savienības, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas, Latvijas Būvnieku asociācijas, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības, biedrības "Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS", Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas, biedrības "Sabiedrība par atklātību - Delna", Drošības nozares kompāniju asociācijas, Latvijas Drošības biznesa asociācijas, Latvijas Juristu apvienības, Latvijas Tirgotāju asociācijas, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons", Latvijas Pasākumu centru asociācijas, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas, fonda "Ziedot.lv", Latvijas Sarkanā Krusta, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas, Romas Katoļu baznīcas, Latvijas Pašvaldību savienības, biedrības "Zolitūde 21.11.", kas pārstāvēja Traģēdijā cietušos. 4.3.2. Komisijas sēdēs piedalījās pārstāvji no šādām valsts un pašvaldību institūcijām: Valsts kancelejas, Pārresoru koordinācijas centra, Valsts kontroles, Tiesībsarga biroja, Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja, Ekonomikas ministrijas un tās padotības iestādēm - Būvniecības biroja un Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Finanšu ministrijas un tās padotības iestādes - Iepirkumu uzraudzības biroja, Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestādēm - Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Aizsardzības ministrijas, Zemessardzes, Veselības ministrijas un tās padotības iestādes - Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Izglītības un zinātnes ministrijas un tās padotības iestādes - Valsts izglītības satura centra, Labklājības ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Komisijas sēdēs ir piedalījušies un savus viedokļus pauduši Rīgas, Liepājas, Jelgavas, Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, Ogres un Tukuma pašvaldību pārstāvji. 4.3.3. Komisijas sēdēs piedalījās arī Saeimas deputāti, kas nav Komisijas locekļi: Inesis Boķis, Aleksandrs Kiršteins, Māris Kučinskis, Juris Šulcs, Ivars Zariņš, kā arī pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji: Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš. 4.3.4. Komisijas sēdēs piedalījās Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Biznesa augstskolas "Turība" un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pārstāvji. 4.3.5. Komisijas sēdēs liecības sniedza šādas personas: bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, bijušie ekonomikas ministri Artis Kampars un Daniels Pavļuts, 11.Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs un bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce, 11.Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, bijušais Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Edgars Pastars, Valsts kancelejas vadītāja Elita Dreimane, Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks, SIA "Maxima Latvija" pārstāvji: korporatīvo attiecību vadītājs Ivars Svilāns un Juridiskā departamenta direktors Andrejs Šteinmanis, SIA "Tilts" vadītājs Sergejs Gridņevs (glābšanas darbos tika piesaistīta SIA "Tilts" tehnika), Traģēdijā cietušie un bojāgājušo tuvinieki Valērijs Sliņko, Aļona Burve-Želudkova, Imants Burvis, Marija Mizula. 4.3.6. Komisijas sēdēs piedalījušies un savu ekspertīzi un konsultācijas snieguši arī atsevišķi eksperti - korupcijas novēršanas un apkarošanas jomas eksperte Juta Strīķe un būvniecības tiesību eksperts Jānis Bramanis. 5. Komisijas paveiktais 5.1. Ir notikušas 27 Izmeklēšanas komisijas sēdes, kurās kopumā piedalījušies vairāk nekā 160 cilvēku. 2015.gada 7.septembra Komisijas izbraukuma sēdē uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāru "Gaiļezers" deputāti klātienē piedalījās slimnīcas ēkas vecā korpusa ekspluatācijas pārbaudē un iepazinās ar Būvniecības biroja darbu. Sēdē bez deputātiem piedalījās četri Būvniecības biroja pārstāvji, kā arī atzīti būvniecības eksperti no Latvijas Būvinženieru savienības.16 Kopumā Komisijas sēdēs iztaujāti vairāk nekā 70 liecinieki un amatpersonas. Savu vērtējumu snieguši vairāk nekā 30 būvniecības, civilās aizsardzības, ugunsdrošības, apsardzes un citu jomu nevalstisko organizāciju pārstāvji. 5.2. Paralēli Komisijas sēdēm noritēja apjomīga sarakste ar valsts un pašvaldību iestādēm, augstākajām izglītības iestādēm, ekspertiem un arī fiziskajām personām. Uz Komisijas rakstiskajiem jautājumiem atbildes tika saņemtas no Ekonomikas ministrijas un tās padotības iestādes - Būvniecības biroja, bijušā Ministru prezidenta, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka eiro un sociālā dialoga jautājumos Valda Dombrovska, Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas, Valsts kancelejas, Ādažu, Aizkraukles, Carnikavas, Cēsu, Daugavpils, Dobeles, Garkalnes, Grobiņas, Gulbenes, Ikšķiles, Jēkabpils, Jelgavas, Jūrmalas, Ķekavas, Liepājas, Limbažu, Ogres, Olaines, Rēzeknes, Rīgas, Salacgrīvas, Siguldas, Talsu, Tukuma, Valmieras, Ventspils būvvaldēm un pašvaldībām, Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestādēm - Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Veselības ministrijas un tās padotības iestādēm - Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centra un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas, biedrības "Skalbes". Pēc savas iniciatīvas Komisijai rakstiskus viedokļus sniedza bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars, bijusī 11. Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Ilma Čepāne, Rīgas pilsētas būvvalde, kā arī Latvijas Pašvaldību savienība. 5.3. Izmeklēšanas komisija savas darbības laikā izjuta lielu sabiedrības atsaucību, gan no uzaicināto ekspertu, gan no iztaujāto liecinieku puses, tomēr jānorāda, ka netika saņemta vēlamā atsaucība uz aicinājumu piedalīties Komisijas sēdēs no Rīgas Stradiņa universitātes puses. Tika saņemti vairāk nekā 30 privātpersonu, nevalstisko organizāciju un amatpersonu (Latvijas Pašvaldību savienības, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS, biedrības "Sabiedrība par atklātību - Delna", Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Būvindustrijas nevalstisko organizāciju koordinācijas centra, Latvijas Arhitektu savienības, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes, būvniecības tiesību eksperta Jāņa Bramaņa u.c.) rakstiski priekšlikumi Komisijas galaziņojumam. Liela daļa no tiem arī tika iekļauti šajā galaziņojumā. Tāpat tika saņemtas vairāk nekā 200 privātpersonu vēstules. 5.4. Komisijas sēdēs tika analizēti šādi jautājumi: 5.4.1. Valsts būvinspekcijas likvidācijas iemesli un tās ietekme uz būvniecības uzraudzības sistēmas efektivitāti; 5.4.2. no 2008.gada 1.janvāra līdz 2013.gada 21.novembrim izdarītie grozījumi būvniecības jomu regulējošos normatīvajos aktos un Ekonomikas ministrijas veiktie pasākumi, lai ieviestu Valsts kontroles 2010.gada 26.novembra revīzijas ziņojuma ieteikumus būvniecības jomā; 5.4.3. jaunā būvniecības jomas normatīvā regulējuma kvalitāte, tā salīdzinājums ar iepriekšējo regulējumu; 5.4.4. Ekonomikas ministrijas realizētā politika būvniecības jomā pirms un pēc Zolitūdes traģēdijas, kā arī ministrijas kapacitāte, lai nodrošinātu būvniecības vispārējo uzraudzību un koordināciju; 5.4.5. Būvniecības biroja izveides nepieciešamība, tam piešķirto resursu pietiekamība un funkciju apjoms; 5.4.6. pašvaldību īstenotā būvniecības kontrole; 5.4.7. publisku ēku ekspluatācija būvdarbu laikā un būvizstrādājumu tirgus uzraudzība; 5.4.8. būvniecības jomas informācijas sistēmas un pakalpojumu ieviešana elektroniskajā vidē; 5.4.9. būvspeciālistu izglītības un sertifikācijas kvalitāte; 5.4.10. publisko iepirkumu procedūra būvniecības nozarē; 5.4.11. būvprojekta autora un eksperta atbildība; 5.4.12. Ekonomikas ministrijas veiktās darbības, lai aicinātu iedzīvotājus ziņot par pārkāpumiem būvniecībā, par iedzīvotāju aktivitāti šajā jomā un institūciju reakciju uz attiecīgajām sūdzībām; 5.4.13. apsardzes darbinieku zināšanu apjoms un faktiskā izpratne par rīcību trauksmes gadījumā; 5.4.14. publisku ēku ekspluatācijas apturēšanas iespējas drošības riska situācijās; 5.4.15. glābšanas dienestu sadarbība ar pašvaldībām ārkārtējās situācijās, glābšanas darbu organizēšana un seku novēršana katastrofu gadījumos, iesaistīto dienestu nodrošinājums; 5.4.16. civilās aizsardzības plānošana un valdības koordinējošā loma krīzes situācijās; 5.4.17. Valsts policijas īstenotās izmeklēšanas gaita; 5.4.18. nevalstisko organizāciju iesaiste ārkārtējās situācijās sociālā atbalsta organizēšanai; 5.4.19. valsts un pašvaldību sniegtais sociālais nodrošinājums ārkārtējās situācijās; 5.4.20. pārliecināšanās praksē par Būvniecības biroja spēju veikt tam Būvniecības likumā noteiktos uzdevumus (izbraukuma sēde). 6. Komisijas vērtējums par Valsts policijas veikto izmeklēšanu un Rīgas pilsētas pašvaldības īstenoto būvniecības kontroli 6.1. Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka Traģēdijas izmeklēšana ir bijusi pārāk gausa, tādēļ Komisija uzskatīja par savu pienākumu izvērtēt, vai šāds apgalvojums ir pamatots. Pēc izmeklēto krimināllietu nodošanas prokuratūrai Komisijas 2015.gada 20.aprīļa sēdē Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins sniedza ziņojumu par Traģēdijas izmeklēšanas rezultātiem. Tāpat informācija par izmeklēšanas gaitu ir saņemta no Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža. Izvērtējot iegūto informāciju, kā arī publiskajā telpā pieejamos avotus, Komisija ir nākusi pie šādiem secinājumiem: 6.1.1. Traģēdijas dienā, 2013.gada 21.novembrī, policija uzsāka kriminālprocesu, kas tika kvalificēts pēc Krimināllikuma17 239.panta otrās daļas (būvniecības noteikumu pārkāpšana, kā rezultātā iestājušās smagas sekas). Šajā krimināllietā par cietušajiem atzīta 251 persona, kopējā materiālā zaudējuma summa - 98 387 732 eiro. Sākotnēji tika izveidota izmeklētāju grupa 47 cilvēku sastāvā, dažbrīd izmeklēšanā vienlaikus strādāja pat 100 policijas darbinieku. Izmeklēšanas darbības notikuma vietā tika veiktas 249 dienas. Izmeklēšanas laikā kriminālprocesam tika noteikta papildu kvalifikācija pēc Krimināllikuma 319.panta trešās daļas (valsts amatpersonas bezdarbība, ja ar to izraisītas smagas sekas). Vairāk nekā pēc gada, proti, 2015.gada 7.aprīlī, krimināllieta tika nodota prokuratūrai, lūdzot uzsākt kriminālvajāšanu pret astoņām personām: pret piecām personām pēc Krimināllikuma 239.panta otrās daļas un pret trim personām pēc Krimināllikuma 319.panta trešās daļas. Ar kriminālprocesu saistītās izmaksas sasniedza 1,3 miljonus eiro. Prokuratūrai nodotā krimināllieta sastāv no 56 sējumiem, bet procesuālo dokumentu apjoms ir vairāk nekā 14 000 lappušu;18 6.1.2. par Traģēdiju atbildīgo vainas pierādīšana nav iespējama bez ekspertīzes slēdziena, un ir likumsakarīgi, ka 2014.gada sākumā policija noteica komplekso būvniecības ekspertīzi, ko veica 10 Latvijas būvniecības speciālisti. Sākotnēji bija plānots, ka ekspertīze varētu tikt pabeigta oktobra beigās vai novembra sākumā, bet sakarā ar to, ka notikuma vietas izpētes gaitā tika atklātas būtiskas nianses un augustā tika uzdoti svarīgi papildu jautājumi, ekspertīze tika pabeigta gada nogalē. Ekspertīzes gaitā tika veikti divi izmeklēšanas eksperimenti. Pirmais - no 2014.gada 15.aprīļa līdz 17.aprīlim - noslogojot konstrukciju kopnes. Otrais - 2014.gada 27.maijā - veicot kontrolētu dedzināšanu, lai izpētītu, kā uguns varēja ietekmēt jumta stiprību (aptuveni divus gadus pirms Traģēdijas uz Lielveikala jumta bija izcēlies ugunsgrēks). Visiem ekspertīzē iesaistītajiem ekspertiem tika apmaksāts darbs visa gada garumā. Ekspertīze kopumā izmaksāja 180 tūkstošus eiro; 19 6.1.3. saistībā ar Traģēdiju Valsts darba inspekcija veica pārbaudi attiecībā uz Lielveikala darbinieku bojāeju un traumu gūšanu nogruvuma rezultātā. Pārbaudes slēdzienā Valsts darba inspekcija saskatīja noziedzīga nodarījuma pazīmes minētā uzņēmuma darbinieku rīcībā. Pamatojoties uz Valsts darba inspekcijas slēdzienu, 2014.gada 9.jūnijā pēc Krimināllikuma 146.panta otrās daļas tika uzsākts kriminālprocess par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, ja tas izraisījis cilvēka nāvi vai smagus miesas bojājumus vairākiem cilvēkiem. Šajā kriminālprocesā par aizdomās turamo tika atzīta viena persona, un 2015.gada 15.aprīlī šis kriminālprocess tika nodots prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai;20 6.1.4. ņemot vērā to, ka policija un prokuratūra Komisijas darbības laikā veica kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanu un apsūdzības izvirzīšanu, Izmeklēšanas komisijai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 396.pantu nebija iespējas iepazīties ar lietas materiāliem un aizsargājamo informāciju,21 līdz ar to Komisija nevar vērtēt Valsts policijas veiktās izmeklēšanas kvalitāti. 6.2. Lai varētu izdarīt secinājumus par izmeklēšanas virzību Latvijā, Komisija analizēja līdzīgu būvniecības traģēdiju izmeklēšanas praksi citās valstīs (piemēram, Polijā, Vācijā un Kanādā). 6.2.1. 2006.gada 28.janvāra traģēdija Polijas pilsētas Katovices Starptautiskajā izstāžu centrā (Międzynarodowe Targi Katowickie), kad no sniega segas smaguma nogruva izstāžu zāles jumts, ievainojot 170 apmeklētājus un atņemot dzīvību 65 personām, tostarp 13 ārvalstu pilsoņiem, ir lielākā pēdējo gadu būvniecības katastrofa Eiropā.22 Izmeklēšanas procesu personiski pārraudzīja toreizējais Polijas prezidents Lehs Kačiņskis, krimināllieta tika ierosināta uzreiz pēc negadījuma, pirmie aresti sekoja jau pēc trim nedēļām, pirmās apsūdzības - pēc sešiem mēnešiem, kopumā izvirzot apsūdzības 12 cilvēkiem un 2008.gada jūlija beigās, apsūdzētajiem piespriežot 8-12 gadus ilgus cietumsodus. Tie tika pārsūdzēti apelācijas kārtībā,23 kā rezultātā pašlaik notiesāta ir tikai viena persona, tiesvedība saistībā ar pārējiem apsūdzētajiem turpinās.24 Katastrofas rezultātā Polijas Seims 2007.gadā izdarīja grozījumus Polijas normatīvajos aktos, turpmāk paredzot veikt ēku apsekošanu divreiz gadā - pirms ziemas iestāšanās un pēc tās - un par neatbilstībām nosakot naudas sodu vai pat cietumsodu atkarībā no konstatēto pārkāpumu apmēra.25 Katovices tirdzniecības centra gadījumā bija svarīga atbildīgo izmeklēšanas iestāžu ātra reakcija, jo, neskatoties uz nekavējoties uzsākto kriminālprocesu, ēkas īpašnieks un pārvaldītājs - uzņēmums "International Katowice Fair"-, zinot par savu vēlāk pierādīto nolaidību ēkas drošības prasību nodrošināšanā, bija mēģinājis iznīcināt lielu daļu dokumentācijas, tai skaitā uzņēmuma datoros glabāto, bet vēlāk atjaunoto informāciju.26 Uzņēmuma amatpersonu aresti tika uzskatīti arī par preventīvu līdzekli, lai novērstu iespējamo liecinieku ietekmēšanas varbūtību.27 Katovices izmeklēšanas eksperti secināja, ka galvenais katastrofas iemesls ir kļūdas ēkas projektā, kas vairākkārt grozīts, lai samazinātu būvniecības izmaksas.28 No plašsaziņas līdzekļos izskanējušās informācijas ir zināms, ka Latvijas policijas darbinieki 2014.gada janvārī devās uz Katovici, lai apmainītos pieredzē ar Polijas traģēdijas izmeklētājiem.29 6.2.2. Līdzīga rakstura traģēdija, konstrukcijām neizturot sasnigušā sniega smagumu, notika dažas nedēļas pirms nelaimes Katovicē, 2006.gada 2.janvārī iebrūkot ledus halles jumtam Bādreihenhallas pilsētā (Bad Reichenhall) Vācijā, kur dzīvību zaudēja 15 cilvēki, galvenokārt bērni, un smagus ievainojumus guva 34 personas.30 Apsūdzības tika izvirzītas piecām personām tikai pusotru gadu pēc traģēdijas, 31 gandrīz visi apsūdzētie tika attaisnoti, un tikai par halli atbildīgajam būvinženierim piesprieda 18 mēnešus brīvības atņemšanas.32 Otrs kriminālprocesā apsūdzētais būvinženieris, kas trīs gadus pirms negadījuma bija apstiprinājis ēkas drošību un pārbaudījis būvkonstrukciju stāvokli, 2011.gada apelācijas procesa rezultātā tika atkārtoti attaisnots.33 Vācijas sabiedriskajos medijos galvenie pārmetumi izskanēja par kavēšanos vērtēt amatpersonu atbildību, kā arī par nesamērīgi ilgo atbildīgo meklēšanas un sodīšanas procesu.34 6.2.3. Trešais Komisijas aplūkotais izmeklēšanas piemērs ir 2012.gada 23.jūnijā Kanādas Ontārio provinces Eliotleikas (Elliot Lake) pilsētā iebrukušais "Algo" tirdzniecības centrs (Algo Centre Mall, no 2005.gada - Īstvudas tirdzniecības centrs (Eastwood Mall)). Šajā traģēdijā dzīvību zaudēja divas sievietes, bet ievainojumus guva 19 personas.35 Glābšanas darbi ilga 48 stundas, bet tika pārtraukti glābēju drošības apsvērumu dēļ, tad atkal atsākti, noslēdzot tos 27.jūnijā, kad no gruvešiem tika iznestas abu sieviešu mirstīgās atliekas.36 Šīs traģēdijas izmeklēšanai izveidotās komisijas ziņojums tapa divus gadus, un tajā komisija iedziļinājās visos 33 tirdzniecības centra pastāvēšanas gados, no kuriem lielākā daļa pagāja, cīnoties ar likstām ēkas konstrukcijās.37 Izmeklēšana, kurā tikai 2014.gada 31.janvārī tika celta apsūdzība pret bijušo tirdzniecības centra inženieri,38 kā arī tiesāšanās civilā kārtā ar 13 atbildētājiem turpinās vēl pašlaik, vismaz 300 personas prasa zaudējumu atlīdzināšanu. 6.3. Attiecībā uz izmeklēšanas ilgumu Komisijas slēdziens ir piesardzīgi nogaidošs. Ņemot vērā Zolitūdes traģēdijas krimināllietu apjomu, kā arī nepieciešamību pēc kvalitatīva, juridiski korekta ekspertīzes atzinuma, pašreizējā kriminālprocesa stadijā, Komisijas ieskatā, nav pamata pārmest policijai krimināllietu pārāk ilgu izmeklēšanu. Lietas izmeklēšanā tika iesaistīti ievērojami finansiāli un cilvēku resursi. Ja policija būtu pakļāvusies sabiedrības un politiķu spiedienam, pastāv liela iespējamība, ka šāda sasteigta izmeklēšana varētu beigties ar fiasko tiesā. Par izmeklēšanas kvalitāti varēs spriest tikai pēc tiesas procesa noslēguma. 6.4. Kā jau iepriekš norādīts, izmeklēšanas komisijām nav tiesību veikt tiesībaizsardzības institūciju kompetencē esošo izmeklēšanu,39 turklāt, kā norādījis Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, kriminālprocesā iegūto pierādījumu publicēšana varētu nopietni ietekmēt tiesas procesa iznākumu.40 Ņemot vērā to, ka Komisijas sēdes ir atklātas un aizklātās sēdēs nebūtu izslēdzama informācijas noplūde, Rīgas pilsētas būvvaldes darbinieku iztaujāšana un citu ziņu iegūšana varētu tikt izmantota par labu apsūdzētajiem. Lielveikala projektēšanas un celtniecības laikā vienīgā publiskā institūcija, kurai bija pienākums nodrošināt būvniecības procesa tiesiskumu Rīgas pilsētā, bija Rīgas pilsētas pašvaldība. Tas, vai Rīgas pilsētas pašvaldības amatpersonas saistībā ar Lielveikala būvniecības procesa uzraudzību izpildīja visus tām normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, noskaidrosies pēc tiesas procesa beigām, kad tiks atzīta vai neatzīta būvvaldes amatpersonu bezdarbība, veicot savus pienākumus. Vienlaikus jāatzīmē, ka konkrēto amatpersonu vaina vai nevainība Zolitūdes traģēdijā neatbrīvo Komisiju no pienākuma izvērtēt, vai Rīgas pilsētas pašvaldības izveidotā būvniecības uzraudzības sistēma bija efektīva un atbilstoša Valsts pārvaldes iekārtas likumā41 (turpmāk nodaļā - VPIeL) ietvertajiem principiem. 6.5. Rīgas pilsētas pašvaldībā ir izveidota Rīgas pilsētas būvvalde (turpmāk nodaļā - Būvvalde vai Rīgas būvvalde). Būvvaldei un tās sastāvā ietilpstošajiem būvinspektoriem Lielveikala būvniecības procesa laikā būvniecības normatīvajos aktos bija noteikti konkrēti pienākumi, kā arī piešķirtas samērā plašas tiesības šo pienākumu īstenošanai. Citu būvniecības procesa dalībnieku tiesības un pienākumi neatbrīvoja pašvaldību un tās Būvvaldi no pienākuma nodrošināt būvniecības procesa tiesiskumu.42 Atsevišķas funkcijas būvniecības jomā līdztekus Būvvaldei veic arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments (turpmāk nodaļā - Departaments) unRīgas pilsētas arhitekta birojs. Saskaņā ar Rīgas pilsētas pašvaldības nolikumu43 Rīgas būvvaldes faktisko rīcību un izdoto sākotnējo administratīvo aktu privātpersona var apstrīdēt, vēršoties pie Departamenta direktora, vienlaikus Būvvalde ir Rīgas domes priekšsēdētāja pakļautībā. Izvērtējot iepriekš minēto institūciju funkcijas, Komisija Rīgas pilsētas pašvaldības izveidotajā būvniecības uzraudzības institucionālajā sistēmā ir konstatējusi šādus trūkumus: 6.5.1. Rīgas būvvaldes administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšanas sistēma neatbilst ne Rīgas pilsētas pašvaldības nolikuma 19.2.3.punktā noteiktajai Rīgas būvvaldes institucionālajai padotībai (Būvvaldes pakļautība domes priekšsēdētājam), ne arī nolikuma 2.pielikumam "Rīgas pašvaldības pārvaldes struktūra", kurā noteikts, ka Departaments ir padots pakļautības formā Rīgas domes priekšsēdētāja vietniekam, savukārt Rīgas būvvalde padota pakļautības formā domes priekšsēdētājam kā "īpaša statusa institūcija"; 6.5.2. Departamentam nav tiesību dot rīkojumus Rīgas būvvaldei, padotības neesamība neļauj dot rīkojumus arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā, kā tas paredzēts VPIeL 5.panta septītajā daļā. Departaments pret Būvvaldi nevar izmantot VPIeL paredzētās augstākas iestādes tiesības (tiesības iegūt informāciju (34.pants), dienesta pārbaudes tiesības (35.pants), tiesības ierosināt disciplinārlietu (36.pants), pilnvaru pārņemšanas tiesības (37.pants)). Līdz ar to, ka Rīgas domes priekšsēdētājs nav izveidojis atsevišķu kontroles sistēmu Rīgas būvvaldei, bet Departamentam to nav tiesību darīt, nepastāv augstākas iestādes kontrole pār Rīgas būvvaldi; 6.5.3. funkcionāli tādu savstarpēji loģiski saistītu iestāžu kā Rīgas pilsētas arhitekta birojs, Departaments un Rīgas būvvalde neiekļaušana hierarhiskā sistēmā, proti, racionāli, pakāpeniski, savstarpēji padotā sistēmā, bet formāla padotība Rīgas domes priekšsēdētājam jau pirmšķietami vien palielina Rīgas domes priekšsēdētāja neformālo varu un politisko ietekmi, taču nerod tiesiskus risinājumus no VPIeL 10.panta principiem izrietošajai pastāvīgi pārbaudītai, efektīvai, subsidiārai, priekšpārbaudei un pēcpārbaudei pakļautai pastāvīgi funkcionējošai pastarpinātās pārvaldes iestāžu tiesiskajai sistēmai. 6.6. Ņemot vērā secināto, Komisijas ieskatā Lielveikala celtniecības laikā Rīgas pilsētas pašvaldībā pastāvošā būvniecības uzraudzības sistēma bija neefektīva un nevajadzīgi sadrumstalota. Minēto iemeslu dēļ par Zolitūdes traģēdiju gan politiski, gan morāli ir atbildīgs Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (amatā no 01.07.2009.) un Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs (amatā no 07.03.2012.). Sabiedrība pieprasa morālo un politisko atbildību par Traģēdiju, un tā gulstas uz Nilu Ušakovu un Ingusu Vircavu. Būvniecības jomas nesakārtotā vide Rīgas pilsētas pašvaldībā noveda pie Zolitūdes traģēdijas. 6.7. Komisijas viedoklis ir, ka pašreizējais VPIeL regulējums ir veicinājis nepareizi izveidoto būvniecības uzraudzības sistēmu Rīgas pilsētā. VPIeL 76.panta pirmā daļa noteic, ka atvasinātas publiskas personas iestāžu un amatpersonu iekšējo normatīvo aktu izdošanas un spēkā stāšanās kārtību nosaka tās orgāns, kas pašvaldību gadījumā ir dome. Tas nozīmē, ka teorētiski var veidoties vairāk nekā simts iekšējo normatīvo aktu sistēmu, kas ir savstarpēji atšķirīgas to funkcionālās un institucionālās uzbūves, izdošanas kārtības, saskaņošanas kārtības un spēkā stāšanās ziņā. Šāda situācija ir pretrunā ne tikai ar VPIeL 10.pantā nostiprinātajiem tiesību principiem, bet arī ar Satversmes 90.pantā nostiprinātajām pamattiesībām ikvienam zināt savas tiesības. Tāpēc VPIeL 76.pants būtu papildināms, paredzot vismaz vienotus principus iekšējo normatīvo aktu veidošanā, kā arī nosacījumus un vienotu kārtību iekšējo normatīvo aktu saskaņošanā, kas paredzētu arī Tieslietu ministrijas vienotu metodoloģisko kontroli pār visu atvasinātu publisku personu iekšējiem normatīvajiem aktiem. B. Būvniecības jomas normatīvais regulējums un uzraudzības sistēma 7. Valsts atteikšanās no būvniecības kontroles Ņemot vērāt to, ka viens no Komisijas uzdevumiem ir noskaidrot cēloņus, kas noveda pie 2013.gada 21.novembra traģiskajiem notikumiem, Komisija ir noskaidrojusi Valsts būvinspekcijas likvidācijas iemeslus un sekas, kā arī par šo lēmumu atbildīgās institūcijas. 7.1. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas būvniecības sistēma tika veidota, balstoties uz pārmantotiem PSRS normatīvajiem aktiem un pieredzi.44 Izprotot nepieciešamību radīt savu normatīvo bāzi, Latvijas valdība 1992.gadā apstiprināja Latvijas būvnormatīvu pamatnolikumu, kas ļāva uzsākt Latvijas būvnormatīvu izstrādi.45 1995.gada 10.augustā Saeima pieņēma Būvniecības likumu,46 kurā cita starpā bija noteikts, ka būvniecības kontroli īsteno pašvaldības un Valsts būvinspekcija, tomēr šāda uzraudzības sistēma reāli sāka darboties vien 1998.gadā, kad tika izveidota Valsts būvinspekcija.47 7.2. Izveidotā būvniecības uzraudzības sistēma, kuru īstenoja gan valsts, gan pašvaldības, pastāvēja līdz 2009.gada 1.jūlijam, kad spēkā stājās grozījumi Būvniecības likumā,48 ar kuriem tika likvidēta Valsts būvinspekcija, bet tas faktiski nozīmēja valsts pilnīgu atteikšanos no būvniecības uzraudzības funkcijas, to atstājot tikai pašvaldību (konkrēti - pašvaldību būvvalžu) ziņā. 7.3. Valstij ir pienākums ieviest nepieciešamos normatīvos aktus un veikt nepieciešamos administratīvos pasākumus, lai pēc iespējas novērstu draudus personas dzīvībai un nodrošinātu personu drošu atrašanos publiskās vietās.49 Tieši Zolitūdes traģēdija aktualizēja jautājumu par valsts atbildību būvniecības jomā, it sevišķi tas attiecas uz būvniecības procesa uzraudzību. Šajā sakarā vairāki būvniecības jomas eksperti (Traģēdijas kontekstā) norādīja, ka tieši ar Valsts būvinspekcijas likvidāciju notikusī valsts atteikšanās no būvniecības uzraudzības to ir būtiski samazinājusi, jo ar pašvaldību īstenoto kontroli vien nepietika.50 7.4. Izmeklēšanas komisija analizēja Valsts būvinspekcijas likvidācijas apstākļus un sekas vairākās sēdēs (2015.gada 12. un 19.janvāra, 16.februāra un 16.marta sēdē). Par iemesliem, kuru rezultātā institūcija tika likvidēta, Komisijai savas liecības ir sniegušas tās amatpersonas, kuras ir līdzatbildīgas Valsts būvinspekcijas likvidācijā, proti, bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars un bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. 7.4.1. No Arta Kampara un Valda Dombrovska izteikumiem secināms, ka, viņuprāt, pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas valstī nav samazinājusies būvniecības uzraudzība, jo pilnīgi visas Valsts būvinspekcijas funkcijas tika nodotas citām institūcijām.51 7.4.2. Vairāki būvniecības jomas pārstāvji, piemēram, Latvijas Būvinženieru savienības vadītājs Mārtiņš Straume un valdes loceklis Leonīds Jākobsons, kā arī Būvindustrijas nevalstisko organizāciju Koordinācijas centra Prezidija priekšsēdētājs Valdis Birkavs, Komisijas sēdēs skaidri norādīja, ka Valsts būvinspekcijas likvidācija ir bijusi kļūda.52 7.4.3. Ekonomikas ministrija, atbildot uz Komisijas lūgumu, rakstiskā atbildē par Valsts būvinspekcijas likvidācijas apstākļiem norādīja, ka sākotnējā Ekonomikas ministrijas iecere bija būvniecības uzraudzības funkcijas centralizācija, Valsts būvinspekcijas sastāvā iekļaujot pašvaldību būvvalžu būvinspektorus. Centralizācijas ideja tika atmesta, jo tai kategoriski nepiekrita Latvijas Pašvaldību savienība. Pēcāk, finanšu krīzes ietekmē, veicot budžeta konsolidāciju, tika pieņemts lēmums par Valsts būvinspekcijas likvidāciju.53 7.4.4. Papildus tika izpētīti vairāki citi avoti, tai skaitā Valsts kontroles revīzijas ziņojums "Būvniecības uzraudzības un kontroles funkciju īstenošana pēc Valsts būvinspekcijas reorganizācijas", kurā secināts, ka pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas būvniecības uzraudzība valstī ir samazinājusies.54 7.5. Apkopojusi un izanalizējusi savā rīcībā esošo informāciju, Komisija secina: 7.5.1. Valsts būvinspekcijas reorganizācijas nepieciešamība iezīmējās jau 2008.gadā, kad Ekonomikas ministrija bija sagatavojusi un iesniegusi valdībai Būvniecības nozares attīstības pamatnostādnes 2009.-2013.gadam.55 Dokumentā kā pamats reorganizācijas veikšanai minēta Valsts būvinspekcijas un pašvaldību būvvalžu funkciju dublēšanās;56 7.5.2. sākotnējā Ekonomikas ministrijas pozīcija bija vērsta nevis uz Valsts būvinspekcijas likvidāciju, bet gan uz tās stiprināšanu, piedāvājot noteikt, ka Valsts būvinspekcijas sastāvā tiek iekļauti pašvaldību būvvalžu būvinspektori,57 tomēr šādai iecerei kategoriski nepiekrita Latvijas Pašvaldību savienība, un līdz ar to centralizācijas ideja tika atmesta;58 7.5.3. Latvijas ekonomiskajai situācijai strauji pasliktinoties, 2008.gada nogalē valsts uzsāka starptautiskā aizdevuma programmu. Īstenojot šo programmu, valdība veica būtiskus budžeta deficīta samazināšanas pasākumus. Daudzi tā laika lēmumi bija sasteigti un nepārdomāti.59 Kā sekas minētajiem taupības pasākumiem, ko veica valdība, bija arī 2009.gada 12.jūnijā pieņemtie grozījumi Būvniecības likumā, ar kuriem tika likvidēta Valsts būvinspekcija. Minētie grozījumi bija iekļauti 2009.gada valsts budžeta grozījumu likumprojektu paketē, kas paredzēja budžeta deficīta samazināšanu par 500 miljoniem latu.60 Par pamatu Valsts būvinspekcijas likvidācijai Saeimā atrodamos dokumentos norādīti divi iemesli, proti, funkciju dublēšanās novēršana61 un budžeta līdzekļu ietaupīšana.62 Komisijas ieskatā Valsts būvinspekcijas likvidācijas mērķis bija steidzama nepieciešamība ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, nerēķinoties ne ar ko. Funkciju dublēšanās novēršana tika izmantota vien kā papildu arguments, kuram nebija izšķirošas nozīmes.63 Pats Ministru kabinets savā atbildes vēstulē uz 11.Saeimas Pieprasījumu komisijas vēstuli, kurā pēc iedzīvotāju iesnieguma izskatīšanas tika lūgts atjaunot Valsts būvinspekciju, norādījis: "Valsts būvinspekcijas reorganizācija ir notikusi, lai ietaupītu valsts budžeta līdzekļus, veicot 2009.gada valsts budžeta konsolidācijas pasākumus";64 7.5.4. lai gan tēzi par funkciju dublēšanos apšauba tādi būvniecības nozarē atzīti eksperti kā Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume un Latvijas Būvinženieru savienības valdes loceklis Leonīds Jākobsons,65 tomēr var piekrist apgalvojumam, ka Valsts būvinspekcijas un pašvaldību būvvalžu funkcijas nebija skaidri nodalītas. Divu dažādu institūciju tiesības kontrolēt privātpersonu rīcību, turklāt abām šīm institūcijām neatrodoties otras padotībā, radīja tiesisko nenoteiktību, aizskarot privātpersonas tiesisko paļāvību.66 Vienlaikus jāatzīmē, ka šī jautājuma sakārtošanai bija jāveic grozījumi normatīvajos aktos, nevis vieglprātīgi jālikvidē Valsts būvinspekcija; 7.5.5. pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas atsevišķas tās funkcijas pārņēma Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Ekonomikas ministrija un Iekšlietu ministrija,67 bet Būvniecības likuma 29.pantā noteiktā Valsts būvinspekcijas funkcija - pārbaudīt, kā pašvaldību institūcijas ievēro likumu un citu normatīvo aktu prasības būvniecības jomā, kā arī dot pašvaldību būvvaldēm norādījumus konstatēto būvniecības pārkāpumu novēršanai un uzraudzīt to izpildi - netika nodota nevienai institūcijai. Būvniecības procesa uzraudzību iepriekšējo pilnvaru apjomā turpmāk īstenoja tikai pašvaldību būvvaldes; 7.5.6. Valsts būvinspekcijas pamatuzdevums bija uzraudzīt pašvaldību būvvalžu darbu, kontrolējot pieņemto lēmumu atbilstību normatīvajiem aktiem un to, kā uzraudzības funkcija tiek reāli izpildīta dabā.68 Tā, piemēram, 2008.gadā Valsts būvinspekcija, veicot pārbaudes, konstatēja, ka 14,4 procentos no pārbaudītajiem būvobjektiem būvdarbu žurnāls netiek regulāri pildīts, 14,1 procentā no pārbaudītajiem būvobjektiem nebija autoruzraudzības žurnāla, 13,1 procentā no pārbaudītajiem objektiem nebija sagatavoti segto darbu akti, bet 7,3 procentos no pārbaudītajiem būvprojektiem normatīvajos aktos ietvertajos gadījumos nebija veikta ekspertīze.69 Augstie pārkāpumu rādītāji liecina, ka pašvaldību īstenotā kontrole bija nepietiekama. Tajā pašā laikā nesaprotama un pretēja labas pārvaldības principa izpratnei ir Ekonomikas ministrijas nostāja 2010.gadā. Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce nevarēja nezināt par kritisko situāciju būvniecības kontroles jomā, bet saistībā ar Valsts kontroles minētajiem trūkumiem pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas norādīja uz toreizējā ministra Arta Kampara politisko nostāju: "[..] Valsts būvinspekcijas likvidācija ir konkrētā ministra (Arta Kampara) pārliecība, ka pašvaldībām autonomo funkciju realizācijai ir jādod vairāk rīcības brīvības. Runājot par konkrēto funkciju, ministra nostāja ir, ka pašvaldības labāk zina, kas ir tie riski, kuri varētu ietekmēt būvniecības procesa norisi";70 7.5.7. līdz ar Valsts būvinspekcijas likvidāciju pieauga interešu konflikta riski gadījumos, kad būvniecības iniciators bija pati pašvaldība.71 Bez šaubām, būvinspektori, atrodoties darba tiesiskajās attiecībās ar pašvaldību, nevarēja būt objektīvi, uzraugot pašvaldību objektus. Ņemot vērā apstākli, ka pašvaldību būvvaldes pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas neviens neuzraudzīja, pašvaldību būvinspektoru neatkarība bija būtiski apdraudēta. Vairs netika veiktas Valsts būvinspekcijas būvprojektu ekspertīžu pārbaudes, kuras pamatā tika veiktas, koncentrējoties uz sabiedriski nozīmīgām būvēm,72 šo būvju kategorijā ietilpa arī Lielveikals. Saskaņā ar Vispārīgajiem būvnoteikumiem,73 Valsts būvinspekcijai bija arī tiesības organizēt būvprojekta ekspertīzi, lai novērtētu būvprojekta atbilstību normatīvajos aktos un tehniskajos noteikumos noteiktajām prasībām. Līdz ar Valsts būvinspekcijas likvidāciju tika zaudēta iespēja realizēt vienotu valsts politiku būvniecībā.74 7.6. Grozījumus Būvniecības likumā, ar kuriem tika likvidēta Valsts būvinspekcija, Saeimā iesniedza Ministru kabinets. Lēmums par Valsts būvinspekcijas likvidāciju tika pieņemts 2009. gada 26. maija Ministru kabineta sēdē. 75 Ne visi valdības ministri bija par Valsts būvinspekcijas likvidāciju, toreizējais vides ministrs R. Vējonis norādīja, ka: "tas nav īsti tālredzīgs lēmums attiecībā uz būvniecības kontroli," jo šādi tiks zaudēts efektīvs instruments, ar ko īstenot valsts politiku būvniecībā.76 Latvijas Pašvaldību savienība, līdzīgi citiem sociālajiem partneriem neiebilda pret Valsts būvinspekcijas likvidāciju, lai gan pauda viedokli par nepieciešamību pēc valsts regulējošas lomas būvekspertīžu jomā un norādīja uz interešu konflikta riskiem.77 Saeimā likumprojekts tika nodots Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai un Tautsaimniecības komisijai.78 Minētās komisijas bez diskusijām un priekšlikumiem lēma par šo grozījumu atbalstīšanu, vienīgie priekšlikumi, likumprojektu virzot uz otro lasījumu, bija Saeimas Juridiskajam birojam.79 Saeimā šie grozījumi tika pieņemti 2009.gada 12.jūnijā, tos atbalstīja visi pozīcijas un opozīcijas deputāti, kuri piedalījās balsojumā.80 Viena no ļoti vājajām vietām Saeimas darbībā ir deputātu analītiskais nodrošinājums. Saeima Rietumu demokrātijā ir viens no retajiem parlamentiem, kurā nav pat nelielas nodaļas, kuras pienākumos būtu apkopot informāciju. Iespējams, ja būtu šāda nodaļa, kas gatavotu analīzes, apskates un pētījumus, Valsts būvinspekcija netiktu likvidēta.81 Kā norādījis Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, prof., Dr. iur.h.c. Egils Levits: "Šī traģēdija pēc būtības ir nepārdomātu likumdošanas izmaiņu radīta riska realizācija".82 Komisijas atzinums: Valsts būvinspekcijas likvidācija ievērojami samazināja būvniecības uzraudzību, tādējādi palielinot Zolitūdes traģēdijas iespējamību. Par Valsts būvinspekcijas likvidāciju solidāra atbildība ir jāuzņemas 9.Saeimai un tās apstiprinātajai valdībai, bet it sevišķi Ekonomikas ministrijai, kas, būdama atbildīgā par būvniecības jomu, iniciēja Valsts būvinspekcijas likvidāciju. 7.7. Zolitūdes traģēdija ir ārkārtējs notikums, par kuru sabiedrība pieprasa politisko un morālo atbildību no amatpersonām, kuru pārraudzībā atradās būvniecības joma. Atšķirībā no kriminālatbildības politiskā un morālā atbildība nav saistāma ar amatpersonu motīviem vai Traģēdijas tehniskajiem cēloņiem. Politiskā un morālā atbildība ir rodama valsts pārvaldības attiecībās ar sabiedrību, kas uztur morālu prasību par notikušo. Taču atbildību var pieprasīt tikai un vienīgi no indivīdiem, jo tie ir spējīgi izdarīt izvēli. Līdz ar to neatkarīgi no motīviem sabiedrības priekšā par Traģēdiju morāli un politiski atbildīgas var būt tikai amatpersonas. Ņemot vērā būvniecības jomas pārstāvju viedokli, kā arī iepriekš minētajā Valsts kontroles revīzijas ziņojumā pausto un to, ka lēmumu par Valsts būvinspekcijas reorganizāciju (likvidāciju) pieņēma amatpersonas, par Zolitūdes traģēdiju un tās izraisītajām sekām politiski un morāli atbildīgi ir šādi bijušie valdības locekļi: Valdis Dombrovskis, bijušais Ministru prezidents, kas ieņēma šo amatu, kad tika likvidēta būvniecības kontrole valsts līmenī, reorganizējot Valsts būvinspekciju 2009.gada 1.jūlijā; Artis Kampars, bijušais ekonomikas ministrs, kas ieņēma šo amatu, kad tika likvidēta būvniecības kontrole valsts līmenī; kā arī Anrijs Matīss, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, kas strādāja Arta Kampara vadībā. No 2011.gada 25.oktobra līdz 2014.gada 22.janvārim ekonomikas ministra amatu ieņēma Daniels Pavļuts. No 2010.gada 8.februāra līdz 2013.gada novembra beigām Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amatu ieņēma Juris Pūce, kas no amata atkāpās tieši pēc Zolitūdes traģēdijas, jo tapa zināms, ka Jura Pūces sievas vadītā organizācija Ascendum saņēmusi ziedojumus no RE&RE. Ne Daniela Pavļuta kā ekonomikas ministra un par būvniecības nozari atbildīgās amatpersonas, ne Jura Pūces kā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra rīcība nebija vērsta uz būvniecības kontroles atjaunošanu un stiprināšanu. Gan Valda Dombrovska vadītās valdības 2009.gada 11.marta deklarācijā,83 gan Valda Dombrovska vadītās valdības 2010.gada 3.novembra deklarācijā,84 gan Valda Dombrovska vadītās valdības 2011.gada 25.oktobra deklarācijā85 tika iekļauti punkti, kuros attiecīgā valdība apņemas izstrādāt un pieņemt jaunu Būvniecības likumu un izveidot sabiedrībai drošu, videi un cilvēka veselībai draudzīgu būvniecību, nodrošināt kompetentu būvuzraudzību. Neraugoties uz deklarēto, jaunu Būvniecības likumu valdība apstiprināja tikai 2011.gada 12.aprīlī, un tajā nebija paredzēta būvniecības kontroles atjaunošana valsts līmenī, tādējādi nenodrošinot sabiedrībai un videi drošu būvniecību. Minēto valdības deklarāciju darbības laikā par būvniecības nozari valstī - tātad par deklarētā izpildi - atbildīgas bija iepriekš nosauktās piecas amatpersonas. Tieši Komisijas minēto iemeslu dēļ par Zolitūdes traģēdiju gan politiski, gan morāli ir atbildīgs bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un pārējās nosauktās amatpersonas. Sabiedrība pieprasa morālo un politisko atbildību par Traģēdiju, un tā gulstas uz Valdi Dombrovski, Arti Kamparu, Anriju Matīsu, Danielu Pavļutu un Juri Pūci. Politiski dotie solījumi un apņemšanās netika pildīti, kā rezultātā būvniecības nozares nekontrolētā un nesakārtotā vide noveda pie Zolitūdes traģēdijas. 7.8. Komisijas ieskatā Saeimas Kancelejas ietvaros beidzot būtu jāizveido dienests, kura pienākums būtu apkopot informāciju un veikt analīzi likumdevēja darba kvalitātes uzlabošanai. Šī analīze ietvertu pirmslikumdošanas (ex ante) un pēclikumdošanas (ex post) novērtēšanas sistēmu. Tas gan uzlabotu likumprojektu izstrādātāju darba kvalitāti, gan palielinātu likumdevēju atbildību par pieņemto tiesību normu efektivitāti. Šāda likumdošanas analīzes dienesta izveide stiprinātu Latvijas parlamentārismu un novērstu valstiskus riskus un traģēdijas. Likumdošanas analīze arī uzlabotu varas dalīšanas sistēmu un mazinātu ierēdniecības/birokrātijas ietekmi uz tautas ievēlētu tās priekšstāvju lēmumiem, tādējādi atjaunojot tautas uzticību demokrātijai un parlamentārismam kopumā. 86 7.9. Zīmīgi, ka līdztekus būvniecības uzraudzības sistēmas vājināšanai, valstī būtiski tika samazināta arī būvniecības procesā iesaistīto atbildība. Ar 2012. gada 13. decembra grozījumiem Krimināllikumā,87 239. panta otrajā daļā ietvertajam nodarījumam (būvniecības noteikumu pārkāpšana, kā rezultātā iestājušās smagas sekas) tika samazināta soda veida - brīvības atņemšana - maksimālā robeža, no astoņiem gadiem uz četriem.88 Saskaņā ar Krimināllikuma 5. pantu, šiem grozījumiem ir atpakaļejošs spēks un tie ir attiecināmi uz Zolitūdes traģēdijas krimināllietā apsūdzētajām amatpersonām. 7.10. Komisija pievienojas Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras paustajam viedoklim, ka 11. Saeima pieņemot grozījumus Krimināllikuma 239. pantā, nepietiekami izvērtēja šī nozieguma kaitīguma pakāpi un to, ka ēkai vai tās daļai sabrūkot, dzīvību var zaudēt liels skaits cilvēku.89 Kļūdu atzinis arī pats parlaments, jo ar 2014. gada 25. septembra grozījumiem Krimināllikumā,90 239. pants tika papildināts ar jaunu ceturto daļu, nosakot, ka par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, ja tas izraisījis divu vai vairāku cilvēku nāvi, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz …