Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajā

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojums Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā galaziņojums Saturs Lietoto saīsinājumu saraksts A. Ievads

1. Komisijas mandāts un darbības principi
2. Komisijas mērķis un uzdevumi
3. Komisijas sastāvs
4. Komisijas darbībā iesaistītās personas
5. Komisijas paveiktais
6. Komisijas vērtējums par Valsts policijas veikto izmeklēšanu un Rīgas pilsētas pašvaldības īstenoto būvniecības kontroli B. Būvniecības jomas normatīvais regulējums un uzraudzības sistēma
7. Valsts atteikšanās no būvniecības kontroles
8. Valsts īstenotas būvniecības kontroles atjaunošana un pašreizējā būvniecības uzraudzības sistēma
9. Spēkā esošā būvniecības jomas normatīvā regulējuma vērtējums
10. Būvspeciālistu augstākās izglītības kvalitāte un kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības (sertifikācijas) kārtība
11. Būvizstrādājumu tirgus uzraudzība
12. Publiskie iepirkumi būvniecībā
13. Par nepieciešamību ieviest identifikācijas kartes būvniecībā nodarbinātajiem
14. Prasības vides pieejamībai būvniecībā personām ar invaliditāti
15. Par nepieciešamību ieviest lobisma tiesisko reglamentāciju C. Valsts un pašvaldības dienestu gatavība rīcībai ārkārtējās situācijās
16. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta veikto darbību un tehnisko iespēju novērtējums saistībā ar Zolitūdes traģēdiju
17. Traģēdijas ietekmē veiktie uzlabojumi ugunsdrošības un civilās aizsardzības jomu regulējošos normatīvajos aktos
18. Vienotas agrīnās apziņošanas platformas ieviešana un civilās trauksmes sistēmas modernizēšana
19. Par nepieciešamību izstrādāt informatīvus un izglītojošus materiālus tirdzniecības darbinieku drošībai darba vietās
20. Valsts un pašvaldību uzdevumi ārkārtējās situācijās
21. Apsardzes darbinieku apmācības un sertifikācijas kārtības uzlabošanas nepieciešamība
22. Trauksmes cēlēju tiesiskās aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamība D. Traģēdijas seku novēršana
23. Ar Traģēdijā cietušajiem saistītie sociālās nodrošināšanas jautājumi
24. Seku pārvaldībā iesaistīto dienestu un organizāciju norādītās problēmsituācijas, kuras nepieciešams risināt valstiski
25. Traģēdijas izgaismotais morāles jautājums Kopsavilkums Izmantoto avotu saraksts Komisijas locekļa Inta Dāldera atsevišķās domas Komisijas locekles Zentas Tretjakas atsevišķās domas Lietoto saīsinājumu saraksts Būvniecības birojs - Būvniecības valsts kontroles birojs; KNAB - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs; Komisija vai Izmeklēšanas komisija - 2014.gada 11.novembrī Saeimas izveidotā Parlamentārās izmeklēšanas komisija par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā; Lielveikals - SIA "Homburg Zolitude" un SIA "Tineo" kopīpašumā esošā ēka Rīgā, Zolitūdes mikrorajonā, Priedaines ielā 20, kurā uz nomas līguma pamata darbojās SIA "Maxima Latvija" veikals "Maxima xx" un kuras jumta konstrukcijas 2013.gada 21.novembrī iebruka; Talsu traģēdija - 1997.gada 28.jūnija traģēdija Talsos, kad Iekšlietu ministrijas organizēto ugunsdzēsēju un policijas svētku laikā, deformējoties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autopacēlāja strēlei notrūka grozs ar tajā esošajiem cilvēkiem, no kuriem vairākums bija bērni. Dzīvību zaudēja deviņi bērni, bet traumas guva 21 persona; Tautsaimniecības komisija - Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija; VUGD - Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests; Zolitūdes traģēdija vai Traģēdija - 2013.gada 21.novembrī Rīgā, Zolitūdes mikrorajonā, Priedaines ielā 20, notikusī traģēdija, kad, iebrūkot veikala "Maxima xx" jumtam, bojā gāja 54 cilvēki, bet traumas guva 59 cilvēki. A. Ievads 2013.gada 21.novembrī Rīgā, Priedaines ielā 20, iebruka lielveikala "Maxima xx" jumts un tā rezultātā bojā gāja 54 cilvēki, bet 59 tika ievainoti.1 Pēc bojāgājušo skaita tā ir viena no lielākajām traģēdijām, kas Latvijā notikusi miera laikā. Saistībā ar Zolitūdes traģēdiju veiktie glābšanas darbi ir paši apjomīgākie Latvijas Republikā. Tajos jau pirmajās 14 stundās tika iesaistīti vairāk nekā 192 ugunsdzēsēji, 17 Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādes, 215 policijas amatpersonas, 46 Rīgas pašvaldības policijas darbinieki, 110 Nacionālo bruņoto spēku karavīri un zemessargi. Glābšanas darbi kopumā ilga četras dienas (94 stundas).2 Ņemot vērā Zolitūdes traģēdijas apmēru un sabiedrības lielo sašutumu, valdība dažas nedēļas pēc notikušā - 2013.gada 11.decembrī - izveidoja Zolitūdes traģēdijas sabiedrisko izmeklēšanas komisiju. Tai vajadzēja izvērtēt Traģēdijas tiešos un netiešos cēloņus, glābšanas darbus un Traģēdijas seku likvidēšanas procesu, atbildīgo dienestu un amatpersonu rīcības efektivitāti, kā arī normatīvā regulējuma darbības efektivitāti būvniecības, publisko iepirkumu un civilās aizsardzības jomā.3 Pastrādājusi vien dažas dienas, sabiedriskās izmeklēšanas komisija jau bija paspējusi pieprasīt sev dārgu biroja tehniku un apvainot fondu "Ziedot.lv" kapacitātes trūkumā.4 Tas raisīja diskusijas sabiedrībā un šaubas par šādas komisijas spējām kaut ko izmeklēt. Līdz ar sabiedrības uzticības zaudēšanu komisija izjuka. Visa gada garumā valdība darbojās, lai novērstu Traģēdijas sekas un veiktu izmaiņas normatīvajos aktos un valsts iestāžu darbībā.5 2014.gada 11.novembrī jaunievēlētā 12.Saeima izveidoja Parlamentārās izmeklēšanas komisiju par Latvijas valsts rīcību, izvērtējot 2013.gada 21.novembrī Zolitūdē notikušās traģēdijas cēloņus, un turpmākajām darbībām, kas veiktas normatīvo aktu un valsts pārvaldes un pašvaldību darbības sakārtošanā, lai nepieļautu līdzīgu traģēdiju atkārtošanos, kā arī par darbībām minētās traģēdijas seku novēršanā.6
26. Komisijas mandāts un darbības principi 1.
27. Saskaņā ar Satversmes7 26.pantu Saeima ieceļ parlamentārās izmeklēšanas komisiju, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Minēto komisiju izveidoja pēc 36 deputātu pieprasījuma. Izmeklēšanas komisiju darbību regulē ne tikai minētais Satversmes 26.pants, bet arī Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likums8 un Saeimas kārtības rullis.9 1.
28. Saskaņā ar normatīvajiem aktiem izmeklēšanas komisijām ir šādas tiesības: 1) pieprasīt savai darbībai vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus no Ministru kabineta locekļiem un viņiem padotajām iestādēm, kā arī no pašvaldībām un citām publiskajām institūcijām; 2) uzaicināt jebkuru personu uz komisijas sēdēm; 3) uzdot izdarīt revīziju valsts un pašvaldību iestādēs un citās institūcijās; 4) iesniegt likumprojektu izskatīšanai Saeimā; 5) sagatavot secinājumus un priekšlikumus, kurus valdība un parlaments ņem vērā savā darbībā vai iestrādā normatīvajos aktos. 1.
29. Kā jebkurai Saeimas komisijai, arī parlamentārās izmeklēšanas komisijai pamatdarbības veids ir sēdes. Izmeklēšanas komisijas darbības noslēgumā, ar absolūto komisijas locekļu balsu vairākumu tiek apstiprināts galaziņojums par izmeklēšanu, kurā atspoguļo ziņas par komisiju, komisijas konstatētos faktus un to novērtējumu, kā arī priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai. Galaziņojums tiek izskatīts Saeimas sēdē, par to notiek debates, un tas tiek publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis". 1.
30. Komisija darbojas, pamatojoties uz Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu un vadoties pēc šādiem principiem: 1.4.
31. Parlamentārās izmeklēšanas princips. Izmeklēšanas komisijas veic parlamentāro izmeklēšanu, kas atšķiras no tiesībaizsardzības institūciju veiktās izmeklēšanas. Parlamentārā izmeklēšana primāri ir parlamenta kontrole pār izpildvaras darbībām saistībā ar kādu notikumu vai faktu, kas liek domāt par valsts pārvaldes bezdarbību vai mazspēju kādas konkrētas funkcijas izpildē. Parlamentārās izmeklēšanas priekšmets nav tiesas process un kriminālvajāšana, lai gan komisija var paust politisku vērtējumu par tiesībaizsardzības institūciju darbu;10 1.4.
32. Nevainīguma prezumpcijas princips. Ikvienā tiesiskā un demokrātiskā valstī darbojas nevainīguma prezumpcija, saskaņā ar kuru nevienu personu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kamēr tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.11 Komisija, pildot savus uzdevumus, ievēro minēto principu, un neviens šajā ziņojumā minētais apsvērums nevar tikt interpretēts pretēji nevainīguma prezumpcijas principam. Šis princips ir saistošs un nepārkāpjams gan Komisijai, gan ikvienai valsts amatpersonai, kas izteikusies, izsakās vai izteiksies saistībā ar Zolitūdes traģēdiju. Minētais princips kā krimināltiesisks ir jānošķir no Izmeklēšanas komisijas vērtējuma. Komisijas vērtējums neprezumē attiecīgo personu vainu, tomēr parlamentārās izmeklēšanas laikā konstatētie fakti var būt par pamatu tiesībaizsardzības iestāžu ierosinātam kriminālprocesam vai valsts pārvaldes iestādes ierosinātai disciplinārlietai; 1.4.
33. Neitralitātes un objektivitātes princips. Lai novērstu jebkuras aizdomas par iespējamu ietekmi uz Komisijas locekļu lēmumiem, ikviens Komisijas loceklis ir parakstījis apliecinājumu par interešu konflikta neesamību viņa darbībā Izmeklēšanas komisijā, kā arī apliecinājis, ka uz viņu neattiecas Saeimas deputātu ētikas kodeksa 10.punkts (deputāts atturas no iesaistīšanās parlamentārās izmeklēšanas komisijās, ja izmeklējamā joma un periods ir saistīti ar viņa darbību); 1.4.
34. Labas pārvaldības un atgriezeniskās saites principi. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu komisijas galaziņojumā atspoguļotos priekšlikumus izmeklēšanas komisija nosūta Saeimas komisijām, Ministru kabinetam, ministrijām vai citai publiskas personas institūcijai, kuras kompetencē ietilpst attiecīgo priekšlikumu ieviešana. Turklāt likumā ir iestrādāts atgriezeniskās saites princips, jo adresātam ir ar likumu noteikts pienākums izvērtēt priekšlikumus un lemt par to ieviešanu. Izmeklēšanas komisijas viedokļa respektēšana ir atkarīga ne tikai no galaziņojuma kvalitātes un komisijas spējas argumentēt, bet arī no Saeimas vairākuma un valdības politiskās gribas un vēlmes uzlabot valsts pārvaldes darbību un garantēt valsts iedzīvotāju drošību; 1.4.
35. Atklātības un informācijas pieejamības princips. Lai gan var būt izmeklēšanas komisijas, kuras savas darbības specifikas dēļ informāciju, kas ir to rīcībā, nepublisko un kuru sēdes ir aizklātas, šī izmeklēšana notika sabiedrībai pilnībā atklāti. Ņemot vērā sabiedrības lielo interesi un vēlmi līdzdarboties Komisijas darbā, tika nodrošināta Komisijas sēžu tiešraide, kas ir pirmais gadījums Saeimas vēsturē, kad kādas komisijas sēdes regulāri tiek translētas tiešraidē. Sēdes tiešraidē skatīja vidēji 3000 cilvēku, un tas, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu (divi miljoni), ir izcils rādītājs, kas apliecina sabiedrības lielo interesi par Komisijas darbu. Tas ir četras reizes vairāk nekā 2015.gadā vidēji skatītas Saeimas sēdes (izņemot Valsts prezidenta vēlēšanas 2015.gada 3.jūnijā, kuras tiešraidē skatījās aptuveni 7000 cilvēku).12 Lai nodrošinātu Izmeklēšanas komisijas darba caurredzamību, Saeimas mājaslapā ir izveidota atsevišķa interneta vietne http://zolitude.saeima.lv/, kurā aprakstīts ne tikai Komisijas darbs un apkopota Komisijas sarakste ar valsts institūcijām, pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām, bet arī ikvienam interesentam tiek nodrošināta iespēja aplūkot visu Komisijas sēžu video un audio ierakstu arhīvu un Komisijas sēžu protokolus. Komisijas mājaslapa no 2015.gada februāra līdz septembrim kopumā ir tikusi skatīta 26 640 reizes. Savukārt Komisijas locekļa Artusa Kaimiņa videosižeti par Izmeklēšanas komisijas darbību kopumā ir skatīti 483 000 reizes, katrs sižets vidēji ir skatīts 37 154 reizes. Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija ir pirmā parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas izveidojusi savu mājaslapu. Šobrīd, no 16 Saeimas pastāvīgajām komisijām, vien četrām ir sava mājaslapa.13
36. Komisijas mērķis un uzdevumi Komisijas darbības mērķis ir konstatēt un izvērtēt Zolitūdes traģēdiju veicinošas nepilnības valsts un pašvaldību iestāžu darbā un normatīvajā regulējumā, identificējot arī par nepilnībām atbildīgās amatpersonas, kā arī formulēt priekšlikumus normatīvā regulējuma un valsts un pašvaldību iestāžu darba uzlabošanai. Ņemot vērā to, ka policija un prokuratūra Komisijas darbības laikā veica kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanu un apsūdzības izvirzīšanu, Komisijai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma14 396.pantu nebija iespējams iepazīties ar lietas materiāliem un aizsargājamo informāciju.15 Komisija respektēja tās 2014.gada 15.decembra sēdē izteikto ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera ierosinājumu, proti, izmeklēt trūkumus normatīvo aktu sistēmā un valsts iestāžu darbībā, neiejaucoties tiesībaizsardzības iestāžu darbā. Izmeklēšanas komisijas uzdevumi ir izmeklēt Traģēdijas cēloņus, primāri analizējot Lielveikala celtniecības un ekspluatācijas laikā pastāvošo būvniecības uzraudzības sistēmu, kā arī analizēt valsts un pašvaldību veiktās darbības Zolitūdes traģēdijas seku novēršanā, normatīvo aktu sakārtošanā un iestāžu darba uzlabošanā, lai līdzīgas traģēdijas neatkārtotos.
37. Komisijas sastāvs 3.
38. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu izmeklēšanas komisiju locekļi tiek iecelti vienādā skaitā (proporcionāli) no katras Saeimas frakcijas. Izmeklēšanas komisijas sastāvā ir 12 tautas priekšstāvji no sešām 12.Saeimā izveidotajām frakcijām: Ringolds Balodis (NSL), Ints Dālderis (V), Artuss Kaimiņš (LRA), Kārlis Krēsliņš (NA), Aleksejs Loskutovs (V), Inguna Rībena (NA), Kārlis Seržants (ZZS), Inguna Sudraba (NSL), Mārtiņš Šics (LRA), Zenta Tretjaka (S), Juris Vectirāns (ZZS), Igors Zujevs (S). 3.
39. Komisijas locekļi par Komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Ringoldu Balodi (NSL), bet par Komisijas sekretāru - Intu Dālderi (V).
40. gada
41. oktobrī komisijas locekļi atbrīvoja Intu Dālderi no komisijas sekretāra amata un par komisijas sekretāru ievēlēja Kārli Krēsliņu. 3.
42. Komisijas sākotnējā sastāvā no 2014.gada 27.novembra līdz 2015.gada 7.maijam bija arī deputāte Regīna Ločmele-Luņova (S), kas tika ievēlēta par priekšsēdētāja biedri. Regīnas Ločmeles-Luņovas (S) vietā Saeima par Komisijas locekli ievēlēja Igoru Zujevu (S). 3.
43. Komisijas konsultante no 2015.gada 5.janvāra līdz 2015.gada 31.maijam bija Sandra Notruma, pēc viņas šos pienākumus pildīja Krišjānis Bebers. No 2015.gada 1.jūnija līdz 24.septembrim par Komisijas sekretāri strādāja Asnāte Streļča.
44. Komisijas darbībā iesaistītās personas 4.
45. Balstoties uz Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 8.pantu, jau pirmajā Izmeklēšanas komisijas sēdē tika vienbalsīgi nolemts Komisijas darbā iesaistīt prokuroru. Atsaucoties uz Komisijas ierosinājumu, ģenerālprokurors dalībai Komisijā norīkoja Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroru Arvīdu Kalniņu, kuru nepieciešamības gadījumā aizvietoja Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas izmeklēšanas uzraudzības nodaļas prokurors Ivo Ivanovs. 4.
46. Komisijai, iztaujājot lieciniekus saistībā ar bijušā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces sievas vadītās biedrības "Ascendum" saņemtajiem ziedojumiem no vairākiem būvniecības uzņēmumiem, radās aizdomas par korupciju būvniecības normatīvo aktu izstrādes jomā. Tādēļ Komisija 2015.gada 15.janvārī vērsās pie KNAB, lūdzot uz Komisijas sēdēm deleģēt KNAB pārstāvi. No 2015.gada 19.janvāra līdz 2015.gada 2.martam Komisijas sēdēs piedalījās KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča. 4.
47. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 169.pantu Komisijai ir tiesības savā darbā iesaistīt lietpratējus - gan pastāvīgus, gan atsevišķiem gadījumiem. Komisijas darbā iesaistītajiem ekspertiem, kuriem sniedzot liecības un viedokļus par sēdēs apskatītajiem jautājumiem, iespējams, veidojās interešu konflikta situācija, pirms sēdes bija jāparaksta apliecinājums, ka viņš ir iepazinies ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 11.pantu, kurā noteikts, ka par apzināti nepatiesu paskaidrojumu vai atzinumu sniegšanu komisijai persona saucama pie kriminālatbildības. Savu uzdevumu izpildei Komisija uz sabiedriskiem pamatiem darbā iesaistīja virkni savas jomas lietpratēju. Uz Komisijas sēdēm tika aicinātas arī atbildīgās valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonas un liecinieki. 4.3.
48. Lietpratēji no nevalstiskajām organizācijām, kas iesaistījās Komisijas darbā, bija pārstāvji no Latvijas Arhitektu savienības, Būvindustrijas nevalstisko organizāciju koordinācijas centra, Latvijas Būvinženieru savienības, Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas, Latvijas Būvnieku asociācijas, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Krimināllietu advokātu biedrības, biedrības "Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS", Latvijas Ugunsdzēsības asociācijas, biedrības "Sabiedrība par atklātību - Delna", Drošības nozares kompāniju asociācijas, Latvijas Drošības biznesa asociācijas, Latvijas Juristu apvienības, Latvijas Tirgotāju asociācijas, Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons", Latvijas Pasākumu centru asociācijas, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas, fonda "Ziedot.lv", Latvijas Sarkanā Krusta, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas, Romas Katoļu baznīcas, Latvijas Pašvaldību savienības, biedrības "Zolitūde 21.11.", kas pārstāvēja Traģēdijā cietušos. 4.3.
49. Komisijas sēdēs piedalījās pārstāvji no šādām valsts un pašvaldību institūcijām: Valsts kancelejas, Pārresoru koordinācijas centra, Valsts kontroles, Tiesībsarga biroja, Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja, Ekonomikas ministrijas un tās padotības iestādēm - Būvniecības biroja un Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Finanšu ministrijas un tās padotības iestādes - Iepirkumu uzraudzības biroja, Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestādēm - Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Aizsardzības ministrijas, Zemessardzes, Veselības ministrijas un tās padotības iestādes - Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Izglītības un zinātnes ministrijas un tās padotības iestādes - Valsts izglītības satura centra, Labklājības ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Komisijas sēdēs ir piedalījušies un savus viedokļus pauduši Rīgas, Liepājas, Jelgavas, Jūrmalas, Daugavpils, Ventspils, Ogres un Tukuma pašvaldību pārstāvji. 4.3.
50. Komisijas sēdēs piedalījās arī Saeimas deputāti, kas nav Komisijas locekļi: Inesis Boķis, Aleksandrs Kiršteins, Māris Kučinskis, Juris Šulcs, Ivars Zariņš, kā arī pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji: Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis, Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš. 4.3.
51. Komisijas sēdēs piedalījās Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Biznesa augstskolas "Turība" un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pārstāvji. 4.3.
52. Komisijas sēdēs liecības sniedza šādas personas: bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, bijušie ekonomikas ministri Artis Kampars un Daniels Pavļuts, 11.Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs un bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce, 11.Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne, bijušais Saeimas Juridiskā biroja juridiskais padomnieks Edgars Pastars, Valsts kancelejas vadītāja Elita Dreimane, Pārresoru koordinācijas centra vadītājs Pēteris Vilks, SIA "Maxima Latvija" pārstāvji: korporatīvo attiecību vadītājs Ivars Svilāns un Juridiskā departamenta direktors Andrejs Šteinmanis, SIA "Tilts" vadītājs Sergejs Gridņevs (glābšanas darbos tika piesaistīta SIA "Tilts" tehnika), Traģēdijā cietušie un bojāgājušo tuvinieki Valērijs Sliņko, Aļona Burve-Želudkova, Imants Burvis, Marija Mizula. 4.3.
53. Komisijas sēdēs piedalījušies un savu ekspertīzi un konsultācijas snieguši arī atsevišķi eksperti - korupcijas novēršanas un apkarošanas jomas eksperte Juta Strīķe un būvniecības tiesību eksperts Jānis Bramanis.
54. Komisijas paveiktais 5.
55. Ir notikušas 27 Izmeklēšanas komisijas sēdes, kurās kopumā piedalījušies vairāk nekā 160 cilvēku. 2015.gada 7.septembra Komisijas izbraukuma sēdē uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāru "Gaiļezers" deputāti klātienē piedalījās slimnīcas ēkas vecā korpusa ekspluatācijas pārbaudē un iepazinās ar Būvniecības biroja darbu. Sēdē bez deputātiem piedalījās četri Būvniecības biroja pārstāvji, kā arī atzīti būvniecības eksperti no Latvijas Būvinženieru savienības.16 Kopumā Komisijas sēdēs iztaujāti vairāk nekā 70 liecinieki un amatpersonas. Savu vērtējumu snieguši vairāk nekā 30 būvniecības, civilās aizsardzības, ugunsdrošības, apsardzes un citu jomu nevalstisko organizāciju pārstāvji. 5.
56. Paralēli Komisijas sēdēm noritēja apjomīga sarakste ar valsts un pašvaldību iestādēm, augstākajām izglītības iestādēm, ekspertiem un arī fiziskajām personām. Uz Komisijas rakstiskajiem jautājumiem atbildes tika saņemtas no Ekonomikas ministrijas un tās padotības iestādes - Būvniecības biroja, bijušā Ministru prezidenta, Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka eiro un sociālā dialoga jautājumos Valda Dombrovska, Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas, Valsts kancelejas, Ādažu, Aizkraukles, Carnikavas, Cēsu, Daugavpils, Dobeles, Garkalnes, Grobiņas, Gulbenes, Ikšķiles, Jēkabpils, Jelgavas, Jūrmalas, Ķekavas, Liepājas, Limbažu, Ogres, Olaines, Rēzeknes, Rīgas, Salacgrīvas, Siguldas, Talsu, Tukuma, Valmieras, Ventspils būvvaldēm un pašvaldībām, Iekšlietu ministrijas un tās padotības iestādēm - Valsts policijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Veselības ministrijas un tās padotības iestādēm - Valsts tiesu medicīnas ekspertīžu centra un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas, biedrības "Skalbes". Pēc savas iniciatīvas Komisijai rakstiskus viedokļus sniedza bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars, bijusī
57. Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Ilma Čepāne, Rīgas pilsētas būvvalde, kā arī Latvijas Pašvaldību savienība. 5.
58. Izmeklēšanas komisija savas darbības laikā izjuta lielu sabiedrības atsaucību, gan no uzaicināto ekspertu, gan no iztaujāto liecinieku puses, tomēr jānorāda, ka netika saņemta vēlamā atsaucība uz aicinājumu piedalīties Komisijas sēdēs no Rīgas Stradiņa universitātes puses. Tika saņemti vairāk nekā 30 privātpersonu, nevalstisko organizāciju un amatpersonu (Latvijas Pašvaldību savienības, Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS, biedrības "Sabiedrība par atklātību - Delna", Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Būvindustrijas nevalstisko organizāciju koordinācijas centra, Latvijas Arhitektu savienības, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes, būvniecības tiesību eksperta Jāņa Bramaņa u.c.) rakstiski priekšlikumi Komisijas galaziņojumam. Liela daļa no tiem arī tika iekļauti šajā galaziņojumā. Tāpat tika saņemtas vairāk nekā 200 privātpersonu vēstules. 5.
59. Komisijas sēdēs tika analizēti šādi jautājumi: 5.4.
60. Valsts būvinspekcijas likvidācijas iemesli un tās ietekme uz būvniecības uzraudzības sistēmas efektivitāti; 5.4.
61. no 2008.gada 1.janvāra līdz 2013.gada 21.novembrim izdarītie grozījumi būvniecības jomu regulējošos normatīvajos aktos un Ekonomikas ministrijas veiktie pasākumi, lai ieviestu Valsts kontroles 2010.gada 26.novembra revīzijas ziņojuma ieteikumus būvniecības jomā; 5.4.
62. jaunā būvniecības jomas normatīvā regulējuma kvalitāte, tā salīdzinājums ar iepriekšējo regulējumu; 5.4.
63. Ekonomikas ministrijas realizētā politika būvniecības jomā pirms un pēc Zolitūdes traģēdijas, kā arī ministrijas kapacitāte, lai nodrošinātu būvniecības vispārējo uzraudzību un koordināciju; 5.4.
64. Būvniecības biroja izveides nepieciešamība, tam piešķirto resursu pietiekamība un funkciju apjoms; 5.4.
65. pašvaldību īstenotā būvniecības kontrole; 5.4.
66. publisku ēku ekspluatācija būvdarbu laikā un būvizstrādājumu tirgus uzraudzība; 5.4.
67. būvniecības jomas informācijas sistēmas un pakalpojumu ieviešana elektroniskajā vidē; 5.4.
68. būvspeciālistu izglītības un sertifikācijas kvalitāte; 5.4.
69. publisko iepirkumu procedūra būvniecības nozarē; 5.4.
70. būvprojekta autora un eksperta atbildība; 5.4.
71. Ekonomikas ministrijas veiktās darbības, lai aicinātu iedzīvotājus ziņot par pārkāpumiem būvniecībā, par iedzīvotāju aktivitāti šajā jomā un institūciju reakciju uz attiecīgajām sūdzībām; 5.4.
72. apsardzes darbinieku zināšanu apjoms un faktiskā izpratne par rīcību trauksmes gadījumā; 5.4.
73. publisku ēku ekspluatācijas apturēšanas iespējas drošības riska situācijās; 5.4.
74. glābšanas dienestu sadarbība ar pašvaldībām ārkārtējās situācijās, glābšanas darbu organizēšana un seku novēršana katastrofu gadījumos, iesaistīto dienestu nodrošinājums; 5.4.
75. civilās aizsardzības plānošana un valdības koordinējošā loma krīzes situācijās; 5.4.
76. Valsts policijas īstenotās izmeklēšanas gaita; 5.4.
77. nevalstisko organizāciju iesaiste ārkārtējās situācijās sociālā atbalsta organizēšanai; 5.4.
78. valsts un pašvaldību sniegtais sociālais nodrošinājums ārkārtējās situācijās; 5.4.
79. pārliecināšanās praksē par Būvniecības biroja spēju veikt tam Būvniecības likumā noteiktos uzdevumus (izbraukuma sēde).
80. Komisijas vērtējums par Valsts policijas veikto izmeklēšanu un Rīgas pilsētas pašvaldības īstenoto būvniecības kontroli 6.
81. Sabiedrībā pastāv viedoklis, ka Traģēdijas izmeklēšana ir bijusi pārāk gausa, tādēļ Komisija uzskatīja par savu pienākumu izvērtēt, vai šāds apgalvojums ir pamatots. Pēc izmeklēto krimināllietu nodošanas prokuratūrai Komisijas 2015.gada 20.aprīļa sēdē Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins sniedza ziņojumu par Traģēdijas izmeklēšanas rezultātiem. Tāpat informācija par izmeklēšanas gaitu ir saņemta no Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža. Izvērtējot iegūto informāciju, kā arī publiskajā telpā pieejamos avotus, Komisija ir nākusi pie šādiem secinājumiem: 6.1.
82. Traģēdijas dienā, 2013.gada 21.novembrī, policija uzsāka kriminālprocesu, kas tika kvalificēts pēc Krimināllikuma17 239.panta otrās daļas (būvniecības noteikumu pārkāpšana, kā rezultātā iestājušās smagas sekas). Šajā krimināllietā par cietušajiem atzīta 251 persona, kopējā materiālā zaudējuma summa - 98 387 732 eiro. Sākotnēji tika izveidota izmeklētāju grupa 47 cilvēku sastāvā, dažbrīd izmeklēšanā vienlaikus strādāja pat 100 policijas darbinieku. Izmeklēšanas darbības notikuma vietā tika veiktas 249 dienas. Izmeklēšanas laikā kriminālprocesam tika noteikta papildu kvalifikācija pēc Krimināllikuma 319.panta trešās daļas (valsts amatpersonas bezdarbība, ja ar to izraisītas smagas sekas). Vairāk nekā pēc gada, proti, 2015.gada 7.aprīlī, krimināllieta tika nodota prokuratūrai, lūdzot uzsākt kriminālvajāšanu pret astoņām personām: pret piecām personām pēc Krimināllikuma 239.panta otrās daļas un pret trim personām pēc Krimināllikuma 319.panta trešās daļas. Ar kriminālprocesu saistītās izmaksas sasniedza 1,3 miljonus eiro. Prokuratūrai nodotā krimināllieta sastāv no 56 sējumiem, bet procesuālo dokumentu apjoms ir vairāk nekā 14 000 lappušu;18 6.1.
83. par Traģēdiju atbildīgo vainas pierādīšana nav iespējama bez ekspertīzes slēdziena, un ir likumsakarīgi, ka 2014.gada sākumā policija noteica komplekso būvniecības ekspertīzi, ko veica 10 Latvijas būvniecības speciālisti. Sākotnēji bija plānots, ka ekspertīze varētu tikt pabeigta oktobra beigās vai novembra sākumā, bet sakarā ar to, ka notikuma vietas izpētes gaitā tika atklātas būtiskas nianses un augustā tika uzdoti svarīgi papildu jautājumi, ekspertīze tika pabeigta gada nogalē. Ekspertīzes gaitā tika veikti divi izmeklēšanas eksperimenti. Pirmais - no 2014.gada 15.aprīļa līdz 17.aprīlim - noslogojot konstrukciju kopnes. Otrais - 2014.gada 27.maijā - veicot kontrolētu dedzināšanu, lai izpētītu, kā uguns varēja ietekmēt jumta stiprību (aptuveni divus gadus pirms Traģēdijas uz Lielveikala jumta bija izcēlies ugunsgrēks). Visiem ekspertīzē iesaistītajiem ekspertiem tika apmaksāts darbs visa gada garumā. Ekspertīze kopumā izmaksāja 180 tūkstošus eiro; 19 6.1.
84. saistībā ar Traģēdiju Valsts darba inspekcija veica pārbaudi attiecībā uz Lielveikala darbinieku bojāeju un traumu gūšanu nogruvuma rezultātā. Pārbaudes slēdzienā Valsts darba inspekcija saskatīja noziedzīga nodarījuma pazīmes minētā uzņēmuma darbinieku rīcībā. Pamatojoties uz Valsts darba inspekcijas slēdzienu, 2014.gada 9.jūnijā pēc Krimināllikuma 146.panta otrās daļas tika uzsākts kriminālprocess par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu, ja tas izraisījis cilvēka nāvi vai smagus miesas bojājumus vairākiem cilvēkiem. Šajā kriminālprocesā par aizdomās turamo tika atzīta viena persona, un 2015.gada 15.aprīlī šis kriminālprocess tika nodots prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai;20 6.1.
85. ņemot vērā to, ka policija un prokuratūra Komisijas darbības laikā veica kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanu un apsūdzības izvirzīšanu, Izmeklēšanas komisijai saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 396.pantu nebija iespējas iepazīties ar lietas materiāliem un aizsargājamo informāciju,21 līdz ar to Komisija nevar vērtēt Valsts policijas veiktās izmeklēšanas kvalitāti. 6.
86. Lai varētu izdarīt secinājumus par izmeklēšanas virzību Latvijā, Komisija analizēja līdzīgu būvniecības traģēdiju izmeklēšanas praksi citās valstīs (piemēram, Polijā, Vācijā un Kanādā). 6.2.
87. 2006.gada 28.janvāra traģēdija Polijas pilsētas Katovices Starptautiskajā izstāžu centrā (Międzynarodowe Targi Katowickie), kad no sniega segas smaguma nogruva izstāžu zāles jumts, ievainojot 170 apmeklētājus un atņemot dzīvību 65 personām, tostarp 13 ārvalstu pilsoņiem, ir lielākā pēdējo gadu būvniecības katastrofa Eiropā.22 Izmeklēšanas procesu personiski pārraudzīja toreizējais Polijas prezidents Lehs Kačiņskis, krimināllieta tika ierosināta uzreiz pēc negadījuma, pirmie aresti sekoja jau pēc trim nedēļām, pirmās apsūdzības - pēc sešiem mēnešiem, kopumā izvirzot apsūdzības 12 cilvēkiem un 2008.gada jūlija beigās, apsūdzētajiem piespriežot 8-12 gadus ilgus cietumsodus. Tie tika pārsūdzēti apelācijas kārtībā,23 kā rezultātā pašlaik notiesāta ir tikai viena persona, tiesvedība saistībā ar pārējiem apsūdzētajiem turpinās.24 Katastrofas rezultātā Polijas Seims 2007.gadā izdarīja grozījumus Polijas normatīvajos aktos, turpmāk paredzot veikt ēku apsekošanu divreiz gadā - pirms ziemas iestāšanās un pēc tās - un par neatbilstībām nosakot naudas sodu vai pat cietumsodu atkarībā no konstatēto pārkāpumu apmēra.25 Katovices tirdzniecības centra gadījumā bija svarīga atbildīgo izmeklēšanas iestāžu ātra reakcija, jo, neskatoties uz nekavējoties uzsākto kriminālprocesu, ēkas īpašnieks un pārvaldītājs - uzņēmums "International Katowice Fair"-, zinot par savu vēlāk pierādīto nolaidību ēkas drošības prasību nodrošināšanā, bija mēģinājis iznīcināt lielu daļu dokumentācijas, tai skaitā uzņēmuma datoros glabāto, bet vēlāk atjaunoto informāciju.26 Uzņēmuma amatpersonu aresti tika uzskatīti arī par preventīvu līdzekli, lai novērstu iespējamo liecinieku ietekmēšanas varbūtību.27 Katovices izmeklēšanas eksperti secināja, ka galvenais katastrofas iemesls ir kļūdas ēkas projektā, kas vairākkārt grozīts, lai samazinātu būvniecības izmaksas.28 No plašsaziņas līdzekļos izskanējušās informācijas ir zināms, ka Latvijas policijas darbinieki 2014.gada janvārī devās uz Katovici, lai apmainītos pieredzē ar Polijas traģēdijas izmeklētājiem.29 6.2.
88. Līdzīga rakstura traģēdija, konstrukcijām neizturot sasnigušā sniega smagumu, notika dažas nedēļas pirms nelaimes Katovicē, 2006.gada 2.janvārī iebrūkot ledus halles jumtam Bādreihenhallas pilsētā (Bad Reichenhall) Vācijā, kur dzīvību zaudēja 15 cilvēki, galvenokārt bērni, un smagus ievainojumus guva 34 personas.30 Apsūdzības tika izvirzītas piecām personām tikai pusotru gadu pēc traģēdijas, 31 gandrīz visi apsūdzētie tika attaisnoti, un tikai par halli atbildīgajam būvinženierim piesprieda 18 mēnešus brīvības atņemšanas.32 Otrs kriminālprocesā apsūdzētais būvinženieris, kas trīs gadus pirms negadījuma bija apstiprinājis ēkas drošību un pārbaudījis būvkonstrukciju stāvokli, 2011.gada apelācijas procesa rezultātā tika atkārtoti attaisnots.33 Vācijas sabiedriskajos medijos galvenie pārmetumi izskanēja par kavēšanos vērtēt amatpersonu atbildību, kā arī par nesamērīgi ilgo atbildīgo meklēšanas un sodīšanas procesu.34 6.2.
89. Trešais Komisijas aplūkotais izmeklēšanas piemērs ir 2012.gada 23.jūnijā Kanādas Ontārio provinces Eliotleikas (Elliot Lake) pilsētā iebrukušais "Algo" tirdzniecības centrs (Algo Centre Mall, no 2005.gada - Īstvudas tirdzniecības centrs (Eastwood Mall)). Šajā traģēdijā dzīvību zaudēja divas sievietes, bet ievainojumus guva 19 personas.35 Glābšanas darbi ilga 48 stundas, bet tika pārtraukti glābēju drošības apsvērumu dēļ, tad atkal atsākti, noslēdzot tos 27.jūnijā, kad no gruvešiem tika iznestas abu sieviešu mirstīgās atliekas.36 Šīs traģēdijas izmeklēšanai izveidotās komisijas ziņojums tapa divus gadus, un tajā komisija iedziļinājās visos 33 tirdzniecības centra pastāvēšanas gados, no kuriem lielākā daļa pagāja, cīnoties ar likstām ēkas konstrukcijās.37 Izmeklēšana, kurā tikai 2014.gada 31.janvārī tika celta apsūdzība pret bijušo tirdzniecības centra inženieri,38 kā arī tiesāšanās civilā kārtā ar 13 atbildētājiem turpinās vēl pašlaik, vismaz 300 personas prasa zaudējumu atlīdzināšanu. 6.
90. Attiecībā uz izmeklēšanas ilgumu Komisijas slēdziens ir piesardzīgi nogaidošs. Ņemot vērā Zolitūdes traģēdijas krimināllietu apjomu, kā arī nepieciešamību pēc kvalitatīva, juridiski korekta ekspertīzes atzinuma, pašreizējā kriminālprocesa stadijā, Komisijas ieskatā, nav pamata pārmest policijai krimināllietu pārāk ilgu izmeklēšanu. Lietas izmeklēšanā tika iesaistīti ievērojami finansiāli un cilvēku resursi. Ja policija būtu pakļāvusies sabiedrības un politiķu spiedienam, pastāv liela iespējamība, ka šāda sasteigta izmeklēšana varētu beigties ar fiasko tiesā. Par izmeklēšanas kvalitāti varēs spriest tikai pēc tiesas procesa noslēguma. 6.
91. Kā jau iepriekš norādīts, izmeklēšanas komisijām nav tiesību veikt tiesībaizsardzības institūciju kompetencē esošo izmeklēšanu,39 turklāt, kā norādījis Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis, kriminālprocesā iegūto pierādījumu publicēšana varētu nopietni ietekmēt tiesas procesa iznākumu.40 Ņemot vērā to, ka Komisijas sēdes ir atklātas un aizklātās sēdēs nebūtu izslēdzama informācijas noplūde, Rīgas pilsētas būvvaldes darbinieku iztaujāšana un citu ziņu iegūšana varētu tikt izmantota par labu apsūdzētajiem. Lielveikala projektēšanas un celtniecības laikā vienīgā publiskā institūcija, kurai bija pienākums nodrošināt būvniecības procesa tiesiskumu Rīgas pilsētā, bija Rīgas pilsētas pašvaldība. Tas, vai Rīgas pilsētas pašvaldības amatpersonas saistībā ar Lielveikala būvniecības procesa uzraudzību izpildīja visus tām normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, noskaidrosies pēc tiesas procesa beigām, kad tiks atzīta vai neatzīta būvvaldes amatpersonu bezdarbība, veicot savus pienākumus. Vienlaikus jāatzīmē, ka konkrēto amatpersonu vaina vai nevainība Zolitūdes traģēdijā neatbrīvo Komisiju no pienākuma izvērtēt, vai Rīgas pilsētas pašvaldības izveidotā būvniecības uzraudzības sistēma bija efektīva un atbilstoša Valsts pārvaldes iekārtas likumā41 (turpmāk nodaļā - VPIeL) ietvertajiem principiem. 6.
92. Rīgas pilsētas pašvaldībā ir izveidota Rīgas pilsētas būvvalde (turpmāk nodaļā - Būvvalde vai Rīgas būvvalde). Būvvaldei un tās sastāvā ietilpstošajiem būvinspektoriem Lielveikala būvniecības procesa laikā būvniecības normatīvajos aktos bija noteikti konkrēti pienākumi, kā arī piešķirtas samērā plašas tiesības šo pienākumu īstenošanai. Citu būvniecības procesa dalībnieku tiesības un pienākumi neatbrīvoja pašvaldību un tās Būvvaldi no pienākuma nodrošināt būvniecības procesa tiesiskumu.42 Atsevišķas funkcijas būvniecības jomā līdztekus Būvvaldei veic arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments (turpmāk nodaļā - Departaments) unRīgas pilsētas arhitekta birojs. Saskaņā ar Rīgas pilsētas pašvaldības nolikumu43 Rīgas būvvaldes faktisko rīcību un izdoto sākotnējo administratīvo aktu privātpersona var apstrīdēt, vēršoties pie Departamenta direktora, vienlaikus Būvvalde ir Rīgas domes priekšsēdētāja pakļautībā. Izvērtējot iepriekš minēto institūciju funkcijas, Komisija Rīgas pilsētas pašvaldības izveidotajā būvniecības uzraudzības institucionālajā sistēmā ir konstatējusi šādus trūkumus: 6.5.
93. Rīgas būvvaldes administratīvo aktu un faktiskās rīcības apstrīdēšanas sistēma neatbilst ne Rīgas pilsētas pašvaldības nolikuma 19.2.3.punktā noteiktajai Rīgas būvvaldes institucionālajai padotībai (Būvvaldes pakļautība domes priekšsēdētājam), ne arī nolikuma 2.pielikumam "Rīgas pašvaldības pārvaldes struktūra", kurā noteikts, ka Departaments ir padots pakļautības formā Rīgas domes priekšsēdētāja vietniekam, savukārt Rīgas būvvalde padota pakļautības formā domes priekšsēdētājam kā "īpaša statusa institūcija"; 6.5.
94. Departamentam nav tiesību dot rīkojumus Rīgas būvvaldei, padotības neesamība neļauj dot rīkojumus arī prettiesiskas bezdarbības gadījumā, kā tas paredzēts VPIeL 5.panta septītajā daļā. Departaments pret Būvvaldi nevar izmantot VPIeL paredzētās augstākas iestādes tiesības (tiesības iegūt informāciju (34.pants), dienesta pārbaudes tiesības (35.pants), tiesības ierosināt disciplinārlietu (36.pants), pilnvaru pārņemšanas tiesības (37.pants)). Līdz ar to, ka Rīgas domes priekšsēdētājs nav izveidojis atsevišķu kontroles sistēmu Rīgas būvvaldei, bet Departamentam to nav tiesību darīt, nepastāv augstākas iestādes kontrole pār Rīgas būvvaldi; 6.5.
95. funkcionāli tādu savstarpēji loģiski saistītu iestāžu kā Rīgas pilsētas arhitekta birojs, Departaments un Rīgas būvvalde neiekļaušana hierarhiskā sistēmā, proti, racionāli, pakāpeniski, savstarpēji padotā sistēmā, bet formāla padotība Rīgas domes priekšsēdētājam jau pirmšķietami vien palielina Rīgas domes priekšsēdētāja neformālo varu un politisko ietekmi, taču nerod tiesiskus risinājumus no VPIeL 10.panta principiem izrietošajai pastāvīgi pārbaudītai, efektīvai, subsidiārai, priekšpārbaudei un pēcpārbaudei pakļautai pastāvīgi funkcionējošai pastarpinātās pārvaldes iestāžu tiesiskajai sistēmai. 6.
96. Ņemot vērā secināto, Komisijas ieskatā Lielveikala celtniecības laikā Rīgas pilsētas pašvaldībā pastāvošā būvniecības uzraudzības sistēma bija neefektīva un nevajadzīgi sadrumstalota. Minēto iemeslu dēļ par Zolitūdes traģēdiju gan politiski, gan morāli ir atbildīgs Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (amatā no 01.07.2009.) un Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs (amatā no 07.03.2012.). Sabiedrība pieprasa morālo un politisko atbildību par Traģēdiju, un tā gulstas uz Nilu Ušakovu un Ingusu Vircavu. Būvniecības jomas nesakārtotā vide Rīgas pilsētas pašvaldībā noveda pie Zolitūdes traģēdijas. 6.
97. Komisijas viedoklis ir, ka pašreizējais VPIeL regulējums ir veicinājis nepareizi izveidoto būvniecības uzraudzības sistēmu Rīgas pilsētā. VPIeL 76.panta pirmā daļa noteic, ka atvasinātas publiskas personas iestāžu un amatpersonu iekšējo normatīvo aktu izdošanas un spēkā stāšanās kārtību nosaka tās orgāns, kas pašvaldību gadījumā ir dome. Tas nozīmē, ka teorētiski var veidoties vairāk nekā simts iekšējo normatīvo aktu sistēmu, kas ir savstarpēji atšķirīgas to funkcionālās un institucionālās uzbūves, izdošanas kārtības, saskaņošanas kārtības un spēkā stāšanās ziņā. Šāda situācija ir pretrunā ne tikai ar VPIeL 10.pantā nostiprinātajiem tiesību principiem, bet arī ar Satversmes 90.pantā nostiprinātajām pamattiesībām ikvienam zināt savas tiesības. Tāpēc VPIeL 76.pants būtu papildināms, paredzot vismaz vienotus principus iekšējo normatīvo aktu veidošanā, kā arī nosacījumus un vienotu kārtību iekšējo normatīvo aktu saskaņošanā, kas paredzētu arī Tieslietu ministrijas vienotu metodoloģisko kontroli pār visu atvasinātu publisku personu iekšējiem normatīvajiem aktiem. B. Būvniecības jomas normatīvais regulējums un uzraudzības sistēma
98. Valsts atteikšanās no būvniecības kontroles Ņemot vērāt to, ka viens no Komisijas uzdevumiem ir noskaidrot cēloņus, kas noveda pie 2013.gada 21.novembra traģiskajiem notikumiem, Komisija ir noskaidrojusi Valsts būvinspekcijas likvidācijas iemeslus un sekas, kā arī par šo lēmumu atbildīgās institūcijas. 7.
99. Pēc valsts neatkarības atgūšanas Latvijas būvniecības sistēma tika veidota, balstoties uz pārmantotiem PSRS normatīvajiem aktiem un pieredzi.44 Izprotot nepieciešamību radīt savu normatīvo bāzi, Latvijas valdība 1992.gadā apstiprināja Latvijas būvnormatīvu pamatnolikumu, kas ļāva uzsākt Latvijas būvnormatīvu izstrādi.45 1995.gada 10.augustā Saeima pieņēma Būvniecības likumu,46 kurā cita starpā bija noteikts, ka būvniecības kontroli īsteno pašvaldības un Valsts būvinspekcija, tomēr šāda uzraudzības sistēma reāli sāka darboties vien 1998.gadā, kad tika izveidota Valsts būvinspekcija.47 7.
100. Izveidotā būvniecības uzraudzības sistēma, kuru īstenoja gan valsts, gan pašvaldības, pastāvēja līdz 2009.gada 1.jūlijam, kad spēkā stājās grozījumi Būvniecības likumā,48 ar kuriem tika likvidēta Valsts būvinspekcija, bet tas faktiski nozīmēja valsts pilnīgu atteikšanos no būvniecības uzraudzības funkcijas, to atstājot tikai pašvaldību (konkrēti - pašvaldību būvvalžu) ziņā. 7.
101. Valstij ir pienākums ieviest nepieciešamos normatīvos aktus un veikt nepieciešamos administratīvos pasākumus, lai pēc iespējas novērstu draudus personas dzīvībai un nodrošinātu personu drošu atrašanos publiskās vietās.49 Tieši Zolitūdes traģēdija aktualizēja jautājumu par valsts atbildību būvniecības jomā, it sevišķi tas attiecas uz būvniecības procesa uzraudzību. Šajā sakarā vairāki būvniecības jomas eksperti (Traģēdijas kontekstā) norādīja, ka tieši ar Valsts būvinspekcijas likvidāciju notikusī valsts atteikšanās no būvniecības uzraudzības to ir būtiski samazinājusi, jo ar pašvaldību īstenoto kontroli vien nepietika.50 7.
102. Izmeklēšanas komisija analizēja Valsts būvinspekcijas likvidācijas apstākļus un sekas vairākās sēdēs (2015.gada
103. un 19.janvāra, 16.februāra un 16.marta sēdē). Par iemesliem, kuru rezultātā institūcija tika likvidēta, Komisijai savas liecības ir sniegušas tās amatpersonas, kuras ir līdzatbildīgas Valsts būvinspekcijas likvidācijā, proti, bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars un bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. 7.4.
104. No Arta Kampara un Valda Dombrovska izteikumiem secināms, ka, viņuprāt, pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas valstī nav samazinājusies būvniecības uzraudzība, jo pilnīgi visas Valsts būvinspekcijas funkcijas tika nodotas citām institūcijām.51 7.4.
105. Vairāki būvniecības jomas pārstāvji, piemēram, Latvijas Būvinženieru savienības vadītājs Mārtiņš Straume un valdes loceklis Leonīds Jākobsons, kā arī Būvindustrijas nevalstisko organizāciju Koordinācijas centra Prezidija priekšsēdētājs Valdis Birkavs, Komisijas sēdēs skaidri norādīja, ka Valsts būvinspekcijas likvidācija ir bijusi kļūda.52 7.4.
106. Ekonomikas ministrija, atbildot uz Komisijas lūgumu, rakstiskā atbildē par Valsts būvinspekcijas likvidācijas apstākļiem norādīja, ka sākotnējā Ekonomikas ministrijas iecere bija būvniecības uzraudzības funkcijas centralizācija, Valsts būvinspekcijas sastāvā iekļaujot pašvaldību būvvalžu būvinspektorus. Centralizācijas ideja tika atmesta, jo tai kategoriski nepiekrita Latvijas Pašvaldību savienība. Pēcāk, finanšu krīzes ietekmē, veicot budžeta konsolidāciju, tika pieņemts lēmums par Valsts būvinspekcijas likvidāciju.53 7.4.
107. Papildus tika izpētīti vairāki citi avoti, tai skaitā Valsts kontroles revīzijas ziņojums "Būvniecības uzraudzības un kontroles funkciju īstenošana pēc Valsts būvinspekcijas reorganizācijas", kurā secināts, ka pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas būvniecības uzraudzība valstī ir samazinājusies.54 7.
108. Apkopojusi un izanalizējusi savā rīcībā esošo informāciju, Komisija secina: 7.5.
109. Valsts būvinspekcijas reorganizācijas nepieciešamība iezīmējās jau 2008.gadā, kad Ekonomikas ministrija bija sagatavojusi un iesniegusi valdībai Būvniecības nozares attīstības pamatnostādnes 2009.-2013.gadam.55 Dokumentā kā pamats reorganizācijas veikšanai minēta Valsts būvinspekcijas un pašvaldību būvvalžu funkciju dublēšanās;56 7.5.
110. sākotnējā Ekonomikas ministrijas pozīcija bija vērsta nevis uz Valsts būvinspekcijas likvidāciju, bet gan uz tās stiprināšanu, piedāvājot noteikt, ka Valsts būvinspekcijas sastāvā tiek iekļauti pašvaldību būvvalžu būvinspektori,57 tomēr šādai iecerei kategoriski nepiekrita Latvijas Pašvaldību savienība, un līdz ar to centralizācijas ideja tika atmesta;58 7.5.
111. Latvijas ekonomiskajai situācijai strauji pasliktinoties, 2008.gada nogalē valsts uzsāka starptautiskā aizdevuma programmu. Īstenojot šo programmu, valdība veica būtiskus budžeta deficīta samazināšanas pasākumus. Daudzi tā laika lēmumi bija sasteigti un nepārdomāti.59 Kā sekas minētajiem taupības pasākumiem, ko veica valdība, bija arī 2009.gada 12.jūnijā pieņemtie grozījumi Būvniecības likumā, ar kuriem tika likvidēta Valsts būvinspekcija. Minētie grozījumi bija iekļauti 2009.gada valsts budžeta grozījumu likumprojektu paketē, kas paredzēja budžeta deficīta samazināšanu par 500 miljoniem latu.60 Par pamatu Valsts būvinspekcijas likvidācijai Saeimā atrodamos dokumentos norādīti divi iemesli, proti, funkciju dublēšanās novēršana61 un budžeta līdzekļu ietaupīšana.62 Komisijas ieskatā Valsts būvinspekcijas likvidācijas mērķis bija steidzama nepieciešamība ietaupīt valsts budžeta līdzekļus, nerēķinoties ne ar ko. Funkciju dublēšanās novēršana tika izmantota vien kā papildu arguments, kuram nebija izšķirošas nozīmes.63 Pats Ministru kabinets savā atbildes vēstulē uz 11.Saeimas Pieprasījumu komisijas vēstuli, kurā pēc iedzīvotāju iesnieguma izskatīšanas tika lūgts atjaunot Valsts būvinspekciju, norādījis: "Valsts būvinspekcijas reorganizācija ir notikusi, lai ietaupītu valsts budžeta līdzekļus, veicot 2009.gada valsts budžeta konsolidācijas pasākumus";64 7.5.
112. lai gan tēzi par funkciju dublēšanos apšauba tādi būvniecības nozarē atzīti eksperti kā Latvijas Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Straume un Latvijas Būvinženieru savienības valdes loceklis Leonīds Jākobsons,65 tomēr var piekrist apgalvojumam, ka Valsts būvinspekcijas un pašvaldību būvvalžu funkcijas nebija skaidri nodalītas. Divu dažādu institūciju tiesības kontrolēt privātpersonu rīcību, turklāt abām šīm institūcijām neatrodoties otras padotībā, radīja tiesisko nenoteiktību, aizskarot privātpersonas tiesisko paļāvību.66 Vienlaikus jāatzīmē, ka šī jautājuma sakārtošanai bija jāveic grozījumi normatīvajos aktos, nevis vieglprātīgi jālikvidē Valsts būvinspekcija; 7.5.
113. pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas atsevišķas tās funkcijas pārņēma Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, Ekonomikas ministrija un Iekšlietu ministrija,67 bet Būvniecības likuma 29.pantā noteiktā Valsts būvinspekcijas funkcija - pārbaudīt, kā pašvaldību institūcijas ievēro likumu un citu normatīvo aktu prasības būvniecības jomā, kā arī dot pašvaldību būvvaldēm norādījumus konstatēto būvniecības pārkāpumu novēršanai un uzraudzīt to izpildi - netika nodota nevienai institūcijai. Būvniecības procesa uzraudzību iepriekšējo pilnvaru apjomā turpmāk īstenoja tikai pašvaldību būvvaldes; 7.5.
114. Valsts būvinspekcijas pamatuzdevums bija uzraudzīt pašvaldību būvvalžu darbu, kontrolējot pieņemto lēmumu atbilstību normatīvajiem aktiem un to, kā uzraudzības funkcija tiek reāli izpildīta dabā.68 Tā, piemēram, 2008.gadā Valsts būvinspekcija, veicot pārbaudes, konstatēja, ka 14,4 procentos no pārbaudītajiem būvobjektiem būvdarbu žurnāls netiek regulāri pildīts, 14,1 procentā no pārbaudītajiem būvobjektiem nebija autoruzraudzības žurnāla, 13,1 procentā no pārbaudītajiem objektiem nebija sagatavoti segto darbu akti, bet 7,3 procentos no pārbaudītajiem būvprojektiem normatīvajos aktos ietvertajos gadījumos nebija veikta ekspertīze.69 Augstie pārkāpumu rādītāji liecina, ka pašvaldību īstenotā kontrole bija nepietiekama. Tajā pašā laikā nesaprotama un pretēja labas pārvaldības principa izpratnei ir Ekonomikas ministrijas nostāja 2010.gadā. Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce nevarēja nezināt par kritisko situāciju būvniecības kontroles jomā, bet saistībā ar Valsts kontroles minētajiem trūkumiem pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas norādīja uz toreizējā ministra Arta Kampara politisko nostāju: "[..] Valsts būvinspekcijas likvidācija ir konkrētā ministra (Arta Kampara) pārliecība, ka pašvaldībām autonomo funkciju realizācijai ir jādod vairāk rīcības brīvības. Runājot par konkrēto funkciju, ministra nostāja ir, ka pašvaldības labāk zina, kas ir tie riski, kuri varētu ietekmēt būvniecības procesa norisi";70 7.5.
115. līdz ar Valsts būvinspekcijas likvidāciju pieauga interešu konflikta riski gadījumos, kad būvniecības iniciators bija pati pašvaldība.71 Bez šaubām, būvinspektori, atrodoties darba tiesiskajās attiecībās ar pašvaldību, nevarēja būt objektīvi, uzraugot pašvaldību objektus. Ņemot vērā apstākli, ka pašvaldību būvvaldes pēc Valsts būvinspekcijas likvidācijas neviens neuzraudzīja, pašvaldību būvinspektoru neatkarība bija būtiski apdraudēta. Vairs netika veiktas Valsts būvinspekcijas būvprojektu ekspertīžu pārbaudes, kuras pamatā tika veiktas, koncentrējoties uz sabiedriski nozīmīgām būvēm,72 šo būvju kategorijā ietilpa arī Lielveikals. Saskaņā ar Vispārīgajiem būvnoteikumiem,73 Valsts būvinspekcijai bija arī tiesības organizēt būvprojekta ekspertīzi, lai novērtētu būvprojekta atbilstību normatīvajos aktos un tehniskajos noteikumos noteiktajām prasībām. Līdz ar Valsts būvinspekcijas likvidāciju tika zaudēta iespēja realizēt vienotu valsts politiku būvniecībā.74 7.
116. Grozījumus Būvniecības likumā, ar kuriem tika likvidēta Valsts būvinspekcija, Saeimā iesniedza Ministru kabinets. Lēmums par Valsts būvinspekcijas likvidāciju tika pieņemts
117. gada
118. maija Ministru kabineta sēdē. 75 Ne visi valdības ministri bija par Valsts būvinspekcijas likvidāciju, toreizējais vides ministrs R. Vējonis norādīja, ka: "tas nav īsti tālredzīgs lēmums attiecībā uz būvniecības kontroli," jo šādi tiks zaudēts efektīvs instruments, ar ko īstenot valsts politiku būvniecībā.76 Latvijas Pašvaldību savienība, līdzīgi citiem sociālajiem partneriem neiebilda pret Valsts būvinspekcijas likvidāciju, lai gan pauda viedokli par nepieciešamību pēc valsts regulējošas lomas būvekspertīžu jomā un norādīja uz interešu konflikta riskiem.77 Saeimā likumprojekts tika nodots Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai un Tautsaimniecības komisijai.78 Minētās komisijas bez diskusijām un priekšlikumiem lēma par šo grozījumu atbalstīšanu, vienīgie priekšlikumi, likumprojektu virzot uz otro lasījumu, bija Saeimas Juridiskajam birojam.79 Saeimā šie grozījumi tika pieņemti 2009.gada 12.jūnijā, tos atbalstīja visi pozīcijas un opozīcijas deputāti, kuri piedalījās balsojumā.80 Viena no ļoti vājajām vietām Saeimas darbībā ir deputātu analītiskais nodrošinājums. Saeima Rietumu demokrātijā ir viens no retajiem parlamentiem, kurā nav pat nelielas nodaļas, kuras pienākumos būtu apkopot informāciju. Iespējams, ja būtu šāda nodaļa, kas gatavotu analīzes, apskates un pētījumus, Valsts būvinspekcija netiktu likvidēta.81 Kā norādījis Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, prof., Dr. iur.h.c. Egils Levits: "Šī traģēdija pēc būtības ir nepārdomātu likumdošanas izmaiņu radīta riska realizācija".82 Komisijas atzinums: Valsts būvinspekcijas likvidācija ievērojami samazināja būvniecības uzraudzību, tādējādi palielinot Zolitūdes traģēdijas iespējamību. Par Valsts būvinspekcijas likvidāciju solidāra atbildība ir jāuzņemas 9.Saeimai un tās apstiprinātajai valdībai, bet it sevišķi Ekonomikas ministrijai, kas, būdama atbildīgā par būvniecības jomu, iniciēja Valsts būvinspekcijas likvidāciju. 7.
119. Zolitūdes traģēdija ir ārkārtējs notikums, par kuru sabiedrība pieprasa politisko un morālo atbildību no amatpersonām, kuru pārraudzībā atradās būvniecības joma. Atšķirībā no kriminālatbildības politiskā un morālā atbildība nav saistāma ar amatpersonu motīviem vai Traģēdijas tehniskajiem cēloņiem. Politiskā un morālā atbildība ir rodama valsts pārvaldības attiecībās ar sabiedrību, kas uztur morālu prasību par notikušo. Taču atbildību var pieprasīt tikai un vienīgi no indivīdiem, jo tie ir spējīgi izdarīt izvēli. Līdz ar to neatkarīgi no motīviem sabiedrības priekšā par Traģēdiju morāli un politiski atbildīgas var būt tikai amatpersonas. Ņemot vērā būvniecības jomas pārstāvju viedokli, kā arī iepriekš minētajā Valsts kontroles revīzijas ziņojumā pausto un to, ka lēmumu par Valsts būvinspekcijas reorganizāciju (likvidāciju) pieņēma amatpersonas, par Zolitūdes traģēdiju un tās izraisītajām sekām politiski un morāli atbildīgi ir šādi bijušie valdības locekļi: Valdis Dombrovskis, bijušais Ministru prezidents, kas ieņēma šo amatu, kad tika likvidēta būvniecības kontrole valsts līmenī, reorganizējot Valsts būvinspekciju 2009.gada 1.jūlijā; Artis Kampars, bijušais ekonomikas ministrs, kas ieņēma šo amatu, kad tika likvidēta būvniecības kontrole valsts līmenī; kā arī Anrijs Matīss, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs, kas strādāja Arta Kampara vadībā. No 2011.gada 25.oktobra līdz 2014.gada 22.janvārim ekonomikas ministra amatu ieņēma Daniels Pavļuts. No 2010.gada 8.februāra līdz 2013.gada novembra beigām Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amatu ieņēma Juris Pūce, kas no amata atkāpās tieši pēc Zolitūdes traģēdijas, jo tapa zināms, ka Jura Pūces sievas vadītā organizācija Ascendum saņēmusi ziedojumus no RE&RE. Ne Daniela Pavļuta kā ekonomikas ministra un par būvniecības nozari atbildīgās amatpersonas, ne Jura Pūces kā Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra rīcība nebija vērsta uz būvniecības kontroles atjaunošanu un stiprināšanu. Gan Valda Dombrovska vadītās valdības 2009.gada 11.marta deklarācijā,83 gan Valda Dombrovska vadītās valdības 2010.gada 3.novembra deklarācijā,84 gan Valda Dombrovska vadītās valdības 2011.gada 25.oktobra deklarācijā85 tika iekļauti punkti, kuros attiecīgā valdība apņemas izstrādāt un pieņemt jaunu Būvniecības likumu un izveidot sabiedrībai drošu, videi un cilvēka veselībai draudzīgu būvniecību, nodrošināt kompetentu būvuzraudzību. Neraugoties uz deklarēto, jaunu Būvniecības likumu valdība apstiprināja tikai 2011.gada 12.aprīlī, un tajā nebija paredzēta būvniecības kontroles atjaunošana valsts līmenī, tādējādi nenodrošinot sabiedrībai un videi drošu būvniecību. Minēto valdības deklarāciju darbības laikā par būvniecības nozari valstī - tātad par deklarētā izpildi - atbildīgas bija iepriekš nosauktās piecas amatpersonas. Tieši Komisijas minēto iemeslu dēļ par Zolitūdes traģēdiju gan politiski, gan morāli ir atbildīgs bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un pārējās nosauktās amatpersonas. Sabiedrība pieprasa morālo un politisko atbildību par Traģēdiju, un tā gulstas uz Valdi Dombrovski, Arti Kamparu, Anriju Matīsu, Danielu Pavļutu un Juri Pūci. Politiski dotie solījumi un apņemšanās netika pildīti, kā rezultātā būvniecības nozares nekontrolētā un nesakārtotā vide noveda pie Zolitūdes traģēdijas. 7.
120. Komisijas ieskatā Saeimas Kancelejas ietvaros beidzot būtu jāizveido dienests, kura pienākums būtu apkopot informāciju un veikt analīzi likumdevēja darba kvalitātes uzlabošanai. Šī analīze ietvertu pirmslikumdošanas (ex ante) un pēclikumdošanas (ex post) novērtēšanas sistēmu. Tas gan uzlabotu likumprojektu izstrādātāju darba kvalitāti, gan palielinātu likumdevēju atbildību par pieņemto tiesību normu efektivitāti. Šāda likumdošanas analīzes dienesta izveide stiprinātu Latvijas parlamentārismu un novērstu valstiskus riskus un traģēdijas. Likumdošanas analīze arī uzlabotu varas dalīšanas sistēmu un mazinātu ierēdniecības/birokrātijas ietekmi uz tautas ievēlētu tās priekšstāvju lēmumiem, tādējādi atjaunojot tautas uzticību demokrātijai un parlamentārismam kopumā. 86 7.
121. Zīmīgi, ka līdztekus būvniecības uzraudzības sistēmas vājināšanai, valstī būtiski tika samazināta arī būvniecības procesā iesaistīto atbildība. Ar
122. gada
123. decembra grozījumiem Krimināllikumā,87
124. panta otrajā daļā ietvertajam nodarījumam (būvniecības noteikumu pārkāpšana, kā rezultātā iestājušās smagas sekas) tika samazināta soda veida - brīvības atņemšana - maksimālā robeža, no astoņiem gadiem uz četriem.88 Saskaņā ar Krimināllikuma
125. pantu, šiem grozījumiem ir atpakaļejošs spēks un tie ir attiecināmi uz Zolitūdes traģēdijas krimināllietā apsūdzētajām amatpersonām. 7.
126. Komisija pievienojas Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras paustajam viedoklim, ka
127. Saeima pieņemot grozījumus Krimināllikuma
128. pantā, nepietiekami izvērtēja šī nozieguma kaitīguma pakāpi un to, ka ēkai vai tās daļai sabrūkot, dzīvību var zaudēt liels skaits cilvēku.89 Kļūdu atzinis arī pats parlaments, jo ar
129. gada
130. septembra grozījumiem Krimināllikumā,90
131. pants tika papildināts ar jaunu ceturto daļu, nosakot, ka par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, ja tas izraisījis divu vai vairāku cilvēku nāvi, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos vai tiesības ieņemt noteiktu amatu uz laiku līdz desmit gadiem.
132. Valsts īstenotas būvniecības kontroles atjaunošana un pašreizējā būvniecības uzraudzības sistēma 8.
133. Valda Dombrovska vadītais Ministru kabinets, kas tika apstiprināts 2009.gada 12.martā, savā deklarācijā par iecerēto darbību apņēmās izstrādāt un pieņemt jaunu Būvniecības likumu.91 Pēc diviem gadiem, 2011.gada 12.aprīlī, Ekonomikas ministrijas izstrādātais Būvniecības likuma projekts tika atbalstīts Ministru kabinetā un iesniegts izskatīšanai Saeimā.92 Saeima šo likumprojektu skatīja divus gadus, līdz 2013.gada 9.jūlijā tika pieņemts pašreiz spēkā esošais Būvniecības likums.93 Tā sākotnējā redakcija neparedzēja valsts iesaisti būvniecības procesa uzraudzībā, šo uzdevumu atstājot vien pašvaldību un to būvvalžu ziņā. 8.
134. Lai arī Būvniecības likuma sākotnējā redakcija neparedzēja valsts īstenotas būvniecības kontroles atjaunošanu, tomēr likumprojektu skatot Saeimā, šāda iespēja tika apsvērta. Saeimas Tautsaimniecības komisijā tika apskatīts jautājums par tādu Valsts būvinspekciju, kas pārņemtu visas pašvaldību funkcijas šajā jomā.94 Tāpat tika apspriesta iespēja izveidot reģionālās būvvaldes, kas darbotos pie plānošanas reģioniem.95 No deputātu puses bija arī priekšlikumi atjaunot Valsts būvinspekciju, kas darbotos paralēli pašvaldību būvvaldēm.96 Saeimas plenārsēdē saistībā ar atsevišķu deputātu (I. Līdaka, R. Vējonis un A. Bērziņš) priekšlikumiem atjaunot Valsts būvinspekciju, Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis atzina, ka komisijā ir bijusi liela vienprātība par to, ka Valsts būvinspekcija kā tāda ir jāatjauno. Dombrovskis atzina: "To (Būvinspekcijas atjaunošanu) atbalstīja gan darba grupā, gan arī komisijā. Bet tas, protams, ir fiskāls jautājums - budžeta līdzekļu jautājums, jo tas izmaksā 2 miljonus latu."97 Priekšlikumi par valsts īstenotas būvniecības kontroles atjaunošanu tika noraidīti, pamatojoties uz līdzekļu trūkumu.98 8.
135. Tikai Zolitūdes traģēdijas iespaidā, reaģējot uz sabiedrības kategorisko prasību palielināt būvniecības uzraudzību, Saeima jaunajā Būvniecības likumā iekļāva normu,99 kas atjaunoja valsts būvniecības kontroli. Būvniecības likuma 6.pants tika papildināts ar jaunu septīto daļu un izveidots jauns 6.1 pants, kas paredzēja Būvniecības biroja īstenotu būvniecības kontroli.100 Tādējādi līdztekus jau esošajai pašvaldību būvniecības kontrolei tika izveidota valsts būvniecības kontrole. Tika radīti priekšnosacījumi tam, lai Zolitūdes traģēdijai līdzīgas nelaimes vairs neatkārtotos paviršas kontroles dēļ. Sabiedrībā tika radīts iespaids, ka kontrole būvniecības jomā ir būtiski pastiprinājusies. 8.
136. Būvniecības kontroles jomā valsts un pašvaldību funkcijas ir nodalītas. Ekonomikas ministrijas padotībā esošā Būvniecības biroja uzdevumos ietilpst uzraudzīt noteiktu kategoriju būvju būvniecības procesu un ekspluatācijas drošumu, organizēt būvprojektu ekspertīzes likumā noteiktajos gadījumos, kā arī veikt būvekspertu sertifikāciju. Pašvaldību būvvalžu kompetencē ir uzraudzīt visu pārējo būvju būvniecības procesu un ekspluatācijas drošumu, kā arī lemt ar būvniecības ieceri saistītus jautājumus. 8.
137. Izmeklēšanas komisija pašvaldību īstenotās būvniecības kontroles jautājumus analizēja 2015.gada 26.janvāra sēdē, kurā piedalījās arī Latvijas lielāko pašvaldību būvvalžu pārstāvji. Divdesmit piecu pašvaldību būvvaldēm tika lūgts sniegt rakstiskas atbildes par sadarbību ar valsts iestādēm, tostarp Ekonomikas ministriju, un par veiktajiem pasākumiem būvniecības uzraudzības jomā pēc Traģēdijas, kā arī par būvprojektu un būvprojektu ekspertīžu kontroli. 8.5.
138. Pašvaldību būvvalžu pienākumi, kas būvniecības kontroles jomā izriet no Būvniecības likuma un Vispārīgajiem būvnoteikumiem,101 pēc būtības ir birokrātiska procedūra, kuras ietvaros galvenokārt notiek dokumentu pārbaude.102 Būvvaldes nepārbauda būvprojektu aprēķinu pareizību, un būvinspektoru veiktā būvdarbu kontrole nevar tikt pielīdzināta būvuzrauga veiktajai kontrolei.103 Pēc Zolitūdes traģēdijas sabiedrība ir satraukta par drošumu publiskās ēkās (veikalos, koncertzālēs, skolās, iestādēs u.tml.), nav apmierināta ar šādas kārtības pastāvēšanu, un tas spiež politiķus domāt par būvvalžu funkciju paplašināšanu. Lai gan sabiedrības nostāja ir saprotama, tomēr, lai būtiski stiprinātu pašvaldību īstenoto kontroli būvniecības jomā, nepieciešams ievērojami palielināt būvvaldēs nodarbināto būvinspektoru un citu speciālistu skaitu. Tas praktiski nav realizējams, jo jau tagad valstī trūkst speciālistu, kuri vēlētos strādāt par pašvaldību būvinspektoriem.104 Lai gan Zolitūdes traģēdija neapšaubāmi apliecināja, ka būvniecības ekonomisko efektivitāti nedrīkst vērtēt augstāk par drošību, tomēr, nosakot būvvaldēm par pienākumu veikt būvprojektu aprēķinu pārbaudi, būvniecības process tiktu nesamērīgi pagarināts.105 Komisija, ņemot vērā minētos apsvērumus, pievienojas vairāku pašvaldību paustajam viedoklim,106 ka drošu būvniecību nenodrošinās visaptveroša valsts un pašvaldību kontrole katrā būvniecības procesa stadijā. Drošu būvniecību nodrošinās saprātīgs līdzsvars starp valsts un pašvaldību būvniecības kontroli un katra būvniecības procesa dalībnieka atbildību un kompetenci. Komisija vienprātīgi uzskata, ka pastāvošās sistēmas ietvaros ir jāstiprina pašvaldību būvvalžu kapacitāte un pilnvaras, tajā pašā laikā cenšoties nepaplašināt būvvalžu funkcijas. Līdztekus tam jādomā par būvniecības procesa dalībnieku atbildības un kompetences stiprināšanu. 8.5.
139. Piemērojot vieniem un tiem pašiem lietas faktiskajiem apstākļiem vienas un tās pašas tiesību normas, pašvaldību būvvaldēm būtu jānonāk pie vienādas tiesību normu interpretācijas. Tomēr pašvaldību sniegtās atbildes liecina, ka būvniecības normatīvie akti katrā pašvaldībā tiek piemēroti atšķirīgi,107 turklāt kompetences trūkuma dēļ pašvaldības izdara pārkāpumus.108 Šāda situācija ir izveidojusies tādēļ, ka daudzām pašvaldībām trūkst finanšu un cilvēku resursu, lai nodrošinātu profesionālu tiesiskā regulējuma interpretēšanu, turklāt būvniecības jomas normatīvais regulējums ir sarežģīts un stājies spēkā salīdzinoši nesen.109 Tādēļ Izmeklēšanas komisija pievienojas viedoklim, ka nepieciešams palielināt Ekonomikas ministrijas sniegto metodisko palīdzību pašvaldību būvvaldēm būvniecības normatīvo aktu piemērošanas jomā, bet valdības un Saeimas uzdevums ir piešķirt attiecīgu finansējumu metodiskās palīdzības palielināšanai. 8.5.
140. Būvniecības likuma
141. un 12.pants uzliek par pienākumu katrai Latvijas pašvaldībai patstāvīgi vai kopā ar citām pašvaldībām izveidot būvvaldi, kurā jābūt nodarbinātam vismaz vienam arhitektam un vienam būvinspektoram. 2014.gadā Latvijas 119 pašvaldībās darbojās 86 būvvaldes, kurās tika nodarbināti 144 būvinspektori, kopumā tika izsniegtas 9110 būvatļaujas un veiktas 13 100 pārbaudes.110 Kā liecina Ekonomikas ministrijas dati par 2014.gadu, 14 būvvalžu teritorijās tika izsniegts 30 vai mazāk būvatļauju,111 turklāt Komisijas sēdēs vairākkārt ir izskanējis, ka mazajām pašvaldībām trūkst kapacitātes sarežģītāku objektu kontrolei.112 Komisijas ieskatā Latvijā pastāvošais administratīvais iedalījums ir novedis pie situācijas, ka vairākās pašvaldībās atsevišķas būvvaldes pastāvēšana nav lietderīga, tāpēc Ekonomikas ministrijai ir jāizstrādā pasākumi, kas veicinātu apvienoto būvvalžu veidošanu. Samazinot būvvalžu skaitu, tās apvienojot, būvinspektora slodze un atalgojums palielinātos, bet tas ļautu attiecīgi palielināt būvinspektoru skaitu un viņiem izvirzāmās prasības, turklāt izzustu atšķirība starp mazo un pārējo pašvaldību būvvalžu kapacitātēm. 8.
142. Ar Būvniecības biroju saistītos jautājumus Komisija skatīja 2015.gada 2.februāra sēdē un 20.aprīļa sēdē, papildus tam Ekonomikas ministrija sniedza informāciju par Būvniecības biroja nodrošinājumu. Izvērtējot šos un citus avotus, Komisija par Būvniecības likumā noteiktajām Būvniecības biroja funkcijām secina: 8.6.
143. līdz Būvniecības biroja izveidei pašvaldību būvvalžu darbiniekiem bija jākontrolē arī tie objekti, kuros būvniecības ieceres iesniedzējs bija pati pašvaldība. Tādējādi neizbēgami radās interešu konflikta situācijas, jo pastāvēja iespēja, ka būvvalžu darbiniekiem, vienlaikus esot darba tiesiskajās attiecībās ar pašvaldību, būs jāpieņem tai nelabvēlīgi lēmumi. Būvniecības likuma 6.1 pantā nosakot, ka Būvniecības birojs veic būvdarbu kontroli un būvju pieņemšanu ekspluatācijā gadījumos, kad būvniecības ieceres iesniedzējs ir pašvaldība un būvniecības izmaksas pārsniedz 1,5 miljonus eiro, šādu gadījumu skaits tiks ievērojami samazināts; 8.6.
144. daudzām pašvaldībām trūkst kompetences un kapacitātes sarežģītāku objektu uzraudzībai. Komisija uzskata, ka, Būvniecības likuma 6.1 pantā Būvniecības birojam uzliekot par pienākumu veikt publisku ēku būvniecības un ekspluatācijas uzraudzību, valsts ir rīkojusies pareizi. Turklāt šādā veidā visā valsts teritorijā tiks nodrošināta vienota publisku ēku uzraudzības prakse; 8.6.
145. šo un citu113 Būvniecības likumā noteikto Būvniecības biroja funkciju izvērtējums kontekstā ar Komisijas secinājumiem par pašvaldību īstenoto būvniecības uzraudzību Komisijai ļauj pievienoties Latvijas vadošā politikas pētniecības centra PROVIDUS paustajam viedoklim, ka Būvniecības likumā noteiktās Būvniecības biroja funkcijas ir vērstas uz jēgpilnu un efektīvu būvniecības procesa uzraudzību.114 Līdz ar to Būvniecības biroja kompetenču sašaurināšana ir nepieļaujama. Tieši otrādi - Komisija tuvāko divu līdz triju gadu laikā aicina Ekonomikas ministriju un Saeimu paplašināt Būvniecības biroja funkcijas, nosakot šo biroju par pirmstiesas strīdu risināšanas iestādi, tādējādi samazinot ar būvniecību saistītu tiesvedības procesu skaitu. Tāpat Būvniecības birojam vajadzētu uzlikt par pienākumu organizēt regulāras pašvaldību būvinspektoru apmācības un, iespējams, būvinspektoru sertifikāciju, tādējādi stiprinot pašvaldību būvvaldes.115 8.
146. Attiecībā uz Būvniecības birojam paredzēto nodrošinājumu Komisijas secinājums ir šāds. Šogad Būvniecības biroja budžets ir 1 629 684 eiro, no kuriem 80 procenti paredzēti atlīdzībai, bet tuvākos divus gadus katru gadu Būvniecības birojam paredzēts finansējums 1 902 123 eiro apmērā, no kura 82 procenti paredzēti atlīdzībai. Būvniecības birojā plānots nodarbināt 63 darbiniekus.116 Būvniecības biroja vadītājs Pēteris Druķis ir atzinis, ka Būvniecības birojam trūkst finansējuma aprīkojuma iegādei, bet attiecībā uz darbinieku skaitu pieļāvis iespējamību, ka tas nav pietiekams.117 Komisija aicina Ministru kabinetu un Saeimu, sastādot nākamā gada budžetu, būtiski palielināt Būvniecības biroja finansējumu. Pretējā gadījumā Būvniecības likumā noteiktās Būvniecības biroja funkcijas paliks vien uz papīra, bet biroja izveide būs tikai politisks "ķeksis" sabiedrības nomierināšanai, radot tai maldīgu priekšstatu par drošu būvniecību. 8.
147. Līdz šā gada oktobrim beidzot118 būs pabeigta Būvniecības informācijas sistēmas izveide (turpmāk nodaļā - Informācijas sistēma).119 Patlaban tīmekļa vietnē www.bis.gov.lv ir pieejami četri reģistri,120 plānots, ka līdz oktobrim būs pieejami vēl divi reģistri,121 kā arī četri e-pakalpojumi.122 Informācijas sistēmas izveide ir nepieciešama, jo būvniecības informācijas aprite līdz šim notika lokālā mērogā papīra dokumentu formātā, tādēļ informācijas lietotāju loks ir ierobežots, līdz ar to sabiedrības un valsts iesaistīšanās būvniecības procesos un būvniecības kontrolē ir apgrūtināta.123 Komisija uzskata, ka Informācijas sistēma pašreizējā attīstības stadijā nenodrošina informāciju par būvniecības procesā esošajiem objektiem (par objektos paredzētajiem darbiem, būvdarbu apjomu, ģenerāluzņēmēju, būvdarbu uzsākšanas termiņu un citiem aspektiem), 124tādēļ ir nepieciešams nekavējoties rast resursus tālākai Informācijas sistēmas attīstīšanai. Informācijas sistēmas tālāka attīstīšana samazinās birokrātiju un padarīs efektīvāku uzraugošo iestāžu darbu. Tāpēc Ekonomikas ministrijai ir jāizstrādā plāns Informācijas sistēmas tālākai attīstībai, bet valdībai un Saeimai jānodrošina pietiekams finansējums.
148. Spēkā esošā būvniecības jomas normatīvā regulējuma vērtējums 9.
149. Būvniecības jomu reglamentējošo normatīvo aktu sistēmu veido Būvniecības likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi, tajā skaitā Vispārīgie būvnoteikumi, speciālie būvnoteikumi un būvnormatīvi.125
150. gada
151. oktobrī, spēkā stājoties jaunajam Būvniecības likumam, spēku zaudēja iepriekšējais Būvniecības likums un visi uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi.126 Tāpēc līdz ar jaunā Būvniecības likuma pieņemšanu tika izstrādāti un pieņemti arī jauni būvniecības jomu reglamentējoši Ministru kabineta noteikumi. 9.
152. Saistībā ar jaunā Būvniecības likuma izstrādes gaitu Latvijas Arhitektu savienība un Latvijas Būvinženieru savienība norādīja, ka nevalstisko organizāciju viedokļi nereti ir ignorēti.127 Būvniecības jomā iesaistītie uzsver, ka, veidojot jauno regulējumu, nav veikta pietiekama būvniecības jomas problēmu izpēte un konceptuāli nav definēti mērķi, kas ar jauno regulējumu būtu jāsasniedz. Tāpat Ekonomikas ministrija nekad nav veikusi padziļinātu un sistēmisku ārzemju būvniecības regulējumu analīzi.128Komisijas ieskatā minētie pārmetumi ir pamatoti, jo būvniecības jomas politikas plānošanas dokumenti - Būvniecības nozares attīstības pamatnostādnes 2009.-
153. gadam un Būvniecības nozares attīstības pamatnostādnes 2011.-
154. gadam ­- tā arī netika apstiprināti Ministru kabinetā. Arī krasā uzstādījumu maiņa pēc Zolitūdes traģēdijas un veiktie grozījumi vēl nesen pieņemtajā Būvniecības likumā, liecina par analīzes trūkumu jaunā regulējuma izstrādes gaitā. Ir pamats domāt, ka šajā laikā ministrijā nebija labas pārvaldības.129 Ar būvniecību saistītie norāda,130ka jaunais regulējums ir nekvalitatīvs, tas satur savstarpēji pretrunīgas normas un ir mākslīgi sarežģīts, kas rada riskus sabiedrības drošībai. 9.
155. Pašlaik Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi grozījumus Vispārīgajos būvnoteikumos131 un Ēku būvnoteikumos,132 ar kuriem tiks novērsta daļa no jaunā regulējuma neprecizitātēm un problēmām. Tiek gatavoti arī grozījumi Noteikumos par būvspeciālistu un būvdarbu veicēju civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu un veidota darba grupa, lai risinātu vairākas Latvijas Pašvaldību savienības aktualizētās problēmas. Turklāt šogad ir piešķirts finansējums piecu Latvijas būvnormatīvu pārstrādāšanai,133 un tuvāko gadu laikā ir plānots pārstrādāt visus Latvijas būvnormatīvus.134 Ir sagatavots Eirokodeksu standartu uzlabošanas pasākumu plāns.135 Tajā pašā laikā Komisija uzskata: ja Ekonomikas ministrija būtiski nemainīs lēmumu pieņemšanas kultūru, pirms normatīvo aktu izstrādāšanas neveicot analīzi un neieklausoties nevalstisko organizāciju viedoklī, nozares sakārtošana ir maz ticama. To parāda vēl nesen pieņemtā būvniecības normatīvā regulējuma zemā kvalitāte. Visbeidzot, sadarbībā ar būvniecības nevalstiskajām organizācijām un ekspertiem ir jāizstrādā politikas plānošanas dokuments tuvākajiem gadiem. Bez šāda dokumenta nozares attīstība joprojām paliks haotiska. Meklējot risinājumus nozares sakārtošanai, nepieciešams pievērst uzmanību arī ārzemju būvniecības regulējumiem, un tas nenozīmē nevis iepriekšējos gados Ekonomikas ministrijas piekopto praksi izvērtēt vien atsevišķus aspektus, turklāt atrauti no sistēmas,136bet gan sistēmisku un visaptverošu analīzi. Komisija arī aicina lēmumu pieņēmējus nesteigties ar pārsteidzīgiem lēmumiem, jo to, kas netika izdarīts daudzu gadu laikā, nav iespējams atrisināt "vienā rāvienā", neveicot rūpīgu analīzi. 9.
156. Apkopojusi un izanalizējusi nevalstisko organizāciju viedokļus, Izmeklēšanas komisija sniedz šādus priekšlikumus: 9.4.
157. Būvniecības likuma
158. pantā ir noteikts, ka: "likuma mērķis ir kvalitatīvas dzīves vides radīšana, nosakot efektīvu būvniecības procesa regulējumu, lai nodrošinātu ilgtspējīgu valsts ekonomisko un sociālo attīstību, kultūrvēsturisko un vides vērtību saglabāšanu, kā arī energoresursu racionālu izmantošanu." Lai gan likuma mērķis pats par sevi nesatur tieši piemērojamas tiesību normas, tomēr tam ir liela nozīme to interpretēšanā. Tāpēc Saeimas Tautsaimniecības komisijai ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem grozījumi Būvniecības likuma
159. pantā, nosakot, ka arī būvju ekspluatācijas drošums ir mērķis, kas ar Būvniecības likumu ir jāsasniedz. Tāpat jāprecizē Būvniecības likuma
160. pantā noteiktā likuma darbības joma, papildinot pantu ar norādi uz būvju ekspluatācijas uzraudzību; 9.4.
161. būvniecības jomu regulējošie normatīvie akti pašvaldībām nedod tiesības pieņemt lēmumu, kas aizliedz ierosināt vai turpināt būvniecību zemes gabalā morāli ētisku apsvērumu dēļ. Sabiedrībā, bet it sevišķi Zolitūdes traģēdijā cietušo vidū, lielu sašutumu ir izraisījusi sabrukušā Lielveikala ēkas īpašnieku vēlme pabeigt Lielveikalam blakus esošo daudzdzīvokļu māju.137 Komisija uzskata, ka būvniecība vietā, kur bojā gāja 54 cilvēki, ir necieņa pret Traģēdijā cietušajiem. Izmeklēšanas komisija aicina Saeimas Tautsaimniecības komisiju izvērtēt Rīgas pilsētas būvvaldes priekšlikumu izdarīt Būvniecības likumā grozījumus, piešķirot pašvaldībām tiesības aizliegt ierosināt vai turpināt būvniecību zemes gabalā morāli ētisku apsvērumu dēļ; 138 9.4.
162. Lielveikala projektēšanas laikā saskaņā ar toreiz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem Lielveikala projektam bija jāveic ekspertīze. Būvprojekta ekspertīze tiek veikta pirms būvdarbu uzsākšanas ar mērķi sniegt izvērtējumu par būvprojekta tehniskā risinājuma atbilstību normatīvo aktu un tehnisko noteikumu prasībām.139 Tādā veidā tiek nodrošināts tā sauktais četru acu princips, kad vēl kāds bez paša projektētāja vēlreiz pārbauda projekta saturu. Pastāv liela iespējamība, ka Lielveikala projekta ekspertīze tika veikta formāli, jo iepriekšējais regulējums aprakstīja ekspertīzes formālo pusi, paredzot, ka ekspertīze ir veicama un ka ekspertam ir jāsniedz savs atzinums par izvērtējamo būvprojektu, bet ekspertīzes saturs netika noteikts. Tomēr arī pēc Traģēdijas pieņemtajos un pašreiz spēkā esošajos Vispārīgajos būvnoteikumos šī problēma netiek risināta. Tāpēc Komisija aicina Saeimas Tautsaimniecības komisiju izvērtēt priekšlikumu Būvniecības likumā izdarīt grozījumus, paredzot Ministru kabinetam tiesības izstrādāt atsevišķus Ministru kabineta noteikumus, kuros būtu regulēta būvprojekta ekspertīzes gaita, precīzi nosakot arī obligāti izdarāmos aprēķinus un dokumentācijas uzglabāšanas kārtību;140 9.4.
163. šobrīd Būvniecības likums paredz pienākumu informēt sabiedrību par būvatļaujas izdošanas faktu, bet neparedz šādu pienākumu attiecībā uz būvatļaujā ietverto nosacījumu izpildi, lai gan tieši nosacījumu izpilde ir priekšnoteikums būvatļaujas izpildei - būvdarbu uzsākšanai. Praksē strīdi pamatā attiecas uz būvatļaujā ietverto nosacījumu faktisko izpildi. Lai gan tiesu prakse par būvatļaujas pārsūdzību pēc jaunā regulējuma vēl tikai veidojas, ļoti iespējams, ka privātpersonas būs tiesīgas lūgt tiesu pārbaudīt, vai pasūtītājs ir pareizi izpildījis būvatļaujā ietvertos nosacījumus. Tajā pašā laikā sabiedrībai nav reālu iespēju uzzināt, vai un kad pasūtītājs ir izpildījis būvatļaujas nosacījumus. Tāpēc Saeimas Tautsaimniecības komisijai ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem grozījumi Būvniecības likumā, nosakot pienākumu informēt sabiedrību par būvatļaujā noteikto nosacījumu izpildi;141 9.4.
164. Latvijā ir vesela virkne vēsturiski (pirms 20-30 un vairāk gadiem) uzbūvētu ēku, kuras tiek ekspluatētas, kaut arī pienācīgā kārtībā nav pieņemtas ekspluatācijā vai nav saglabājušies dokumenti, kas apliecinātu to pieņemšanu ekspluatācijā. Tādējādi rodas draudi sabiedrības drošībai, jo nav zināms, kā notikusi šo ēku būvniecība un vai to ekspluatācija šobrīd ir droša. Tāpēc Saeimas Tautsaimniecības komisijai ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem grozījumi Būvniecības likumā, piešķirot Ministru kabinetam deleģējumu izstrādāt regulējumu vēsturiski uzbūvēto būvju ekspluatācijas drošuma pārbaudei;142 9.4.
165. būvdarbu garantijas termiņš ir laiks, kurā pasūtītājs var prasīt, lai būvdarbu veicējs par saviem līdzekļiem novērš būvdarbu defektus, kas atklājušies pēc būves pieņemšanas ekspluatācijā.143 Līdz 2014.gada 1.oktobrim šā termiņa minimums bija divi gadi, bet no 2014.gada 1.oktobra termiņa minimums trešās grupas ēkām ir pieci gadi. Būvdarbu garantijas termiņš tiek skaitīts no brīža, kad būve pieņemta ekspluatācijā. Šā iemesla dēļ arī pašas garantijas saistības sākas ar brīdi, kad attiecīgo aktu paraksta būvvalde. Pirms jauno noteikumu spēkā stāšanās ievērojams skaits būvniecības uzņēmumu ar pasūtītājiem bija noslēguši būvniecības līgumus, kuros būvdarbu garantijas termiņš bija īsāks par pieciem gadiem. Minētais attiecas arī uz publiskajiem iepirkumiem gadījumos, kad piedāvājumi tika iesniegti līdz 2014.gada 1.oktobrim, bet līgumi slēgti pēc šā datuma. Tādēļ rodas juridiski strīdi, kuru skaits tuvākajā laikā var ievērojami palielināties. Līdz ar to Ministru kabinetam Ēku būvnoteikumos jāparedz pārejas regulējums, kas attiektos uz iepriekš minētajiem gadījumiem, nosakot, ka garantijas termiņi netiek mainīti;144 9.4.
166. jaunais būvniecības regulējums paredz būvju iedalījumu trijās grupās. No piederības grupai ir atkarīgs, cik stingra būs būvniecības procesa uzraudzība. Vispārīgajos būvnoteikumos noteikts, ka trešās grupas ēka ir publiska ēka, kurā paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem. Šo ēku uzraudzība jāveic Būvniecības birojam (pārējās ēkas kontrolē pašvaldības). Ir vairākkārt izskanējis, ka praksē rodas problēmas noteikt, kas ir publiska ēka, 145 turklāt 100 cilvēku kritērijs ir atkarīgs no projektā norādītā. Jau tagad ir sastopami gadījumi, kad norādīts, ka ēkā vienlaikus uzturēsies mazāk nekā 100 cilvēku, kaut arī labi zināms, ka tā nav tiesa.146 Tāpēc Ministru kabinetam ir jāizdara grozījumi Būvniecības likumam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos, lai precizētu publiskas ēkas jēdzienu; 9.4.
167. līdz ar jauno Būvniecības likumu pašvaldību būvvaldēm un Būvniecības birojam tika uzdota jauna funkcija - ēku ekspluatācijas uzraudzība. Tomēr pat teorētiski nav iespējams nodrošināt tādu būvinspektoru skaitu, lai varētu pilnībā izkontrolēt visas ēkas. Jau tagad atsevišķas pašvaldības šo funkciju veic, atbildot tikai uz sūdzībām.147 Tāpēc Komisija uzskata, ka ir loģiski stiprināt ēkas īpašnieka pienākumu pašam rūpēties par ēkas drošumu ekspluatācijas laikā. Ēku būvnoteikumu 191.punktā noteikts, ka otrās vai trešās grupas publiskas ēkas īpašniekam ir pienākums veikt ēkas tehnisko apsekošanu ne retāk kā reizi 10 gados; ja tiek konstatēti būtiski bojājumi, tad īpašnieks "veic nepieciešamos pasākumus to novēršanai". Ministru kabinetam Būvniecības likumam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos ir jānosaka kārtība, kad būvspeciālistam, tehniskās apsekošanas laikā konstatējot būtiskus trūkumus, ir jāpaziņo par to pašvaldības būvvaldei vai Būvniecības birojam (pēc piekritības), kurš tālāk kontrolētu pienākuma izpildi; 148 9.4.
168. Būvniecības likums katram būvspeciālistam uzliek par pienākumu apdrošināt savu profesionālo darbību, tomēr, ņemot vērā, ka pastāv neatbilstības starp likumu un Ministru kabineta noteikumiem Nr.502 "Noteikumi par būvspeciālistu un būvdarbu veicēju civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu",149 rodas juridiskas problēmas, kas ir jānovērš. Izmeklēšanas komisija aicina Ekonomikas ministriju sadarbībā ar Saeimas Tautsaimniecības komisiju būvniecības normatīvajos aktos sakārtot jautājumus, kas saistīti ar juridisko personu lomu un atbildību būvniecības procesā, kā arī novērst neprecizitātes būvniecības apdrošināšanas regulējumā; 9.4.
169. Vispārīgo būvnoteikumu 49.punktā noteiktie obligāti iesniedzamie dokumenti, kas ekspertīzes pasūtītājam jāiesniedz ekspertīzes veicējam, attiecas tikai uz būvju būvkonstrukciju ekspertīzi. Iesniedzamos dokumentus nepieciešams detalizēt pa būvniecības nozarēm un būvprojekta daļām, jo ekspertīze ietver arī citas jomas; 150 9.4.
170. Vispārīgo būvnoteikumu
171. punkts noteic, ka būvprojekta izstrādātājs izstrādā būvprojektu atbilstoši normatīvajiem aktiem, līgumam par būvprojekta izstrādi un labai profesionālajai praksei noteikumos paredzētajā apjomā. Nepieciešams definēt labu profesionālo praksi; 9.4.
172. Vispārīgo būvnoteikumu 95.punkts nosaka būvdarbu vadītāja pienākumu nodrošināt konkrētā darba kvalitāti atbilstoši būvprojektam. Speciālajos būvnoteikumos nepieciešams definēt būvprojekta kvalitāti; 9.4.
173. Vispārīgajos būvnoteikumos nepieciešams iekļaut regulējumu attiecībā uz autoruzraudzības plānu, nosakot, ka autoruzraugs piedalās segto darbu pieņemšanā; 9.4.
174. Vispārīgo būvnoteikumu 125.9.punktā ir jādefinē kritēriji attiecībā uz būvdarbu vadītāja prombūtni; 9.4.
175. Vispārīgo būvnoteikumu 125.20.punktā ir jādefinē, kuri dokumenti tiks uzskatīti par uzskaiti pamatojošo dokumentāciju; 9.4.
176. Vispārīgo būvnoteikumu 127.1.punktā noteikts, ka būvuzraudzības plānā, ņemot vērā būves specifiku, sākotnēji ietver informāciju par nepieciešamajām pārbaudēm un to apjomu. Ir jānosaka minimālās prasības pārbaudēm; 9.4.
177. Vispārīgo būvnoteikumu
178. punkts noteic: "Būvuzraugs pirms būves nodošanas ekspluatācijā iesniedz pasūtītājam un būvvaldei vai birojam pārskatu par būvuzraudzības plānā norādīto pasākumu savlaicīgu izpildi un apliecina, ka būve ir uzbūvēta atbilstoši būvdarbu kvalitātes prasībām un normatīvajiem aktiem." Nepieciešams noteikt pārskata saturu. 9.
179. Komisija, atsevišķi analizējot būvniecības procesā iesaistīto personu atbildības jautājumus, secina sekojošo: 9.5.
180. Būvniecības likuma 19.panta otrajā un trešajā daļā noteikta zemes un būves īpašnieka atbildība, kas aprobežojas ar atbildību par normatīvajiem aktiem atbilstošu būvspeciālistu izvēli, kā arī ar atbildību par patvaļīgu būvniecību, ja tā notiek līdz atzīmes par būvdarbu nosacījumu izpildi izdarīšanai. 19.pantā noteikta arī būvprojekta izstrādātāja, būvdarbu veicēja, būvuzrauga un būveksperta atbildība. Tādējādi Būvniecības likuma 19.pantā vērojama nekonsekvence - atbildība noteikta atsevišķām fiziskajām personām (būvuzraugs un būveksperts) un atsevišķām juridiskajām personām (būvprojekta izstrādātājs, būvdarbu veicējs); 9.5.
181. savukārt Būvniecības likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos šobrīd sastopami termini "būvniecības ierosinātājs", "pasūtītājs", taču nav dots šo terminu skaidrojums, līdz ar to nav skaidrs, vai un kāda saistība pastāv starp šīm divām personām. Tiek lietoti arī termini "īpašnieks" un "persona, kurai izdota būvatļauja". Būvniecības likumā un uz tā pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos fragmentāri definēti vairāki šo personu pienākumi un tiesības; 9.5.
182. būvniecība ir nepieciešama īpašnieka/valdītāja/pasūtītāja/būvniecības ierosinātāja interešu īstenošanai, turklāt par viņa līdzekļiem, bet tas savukārt nozīmē būtisku īpašnieka lēmumu ietekmi uz būvprojekta risinājumu kvalitāti/būvdarbu kvalitāti, tāpēc nav pieļaujams, ka aktuālā Būvniecības likuma redakcija būtiski samazina īpašnieka/valdītāja/pasūtītāja/būvniecības ierosinātāja noteikto atbildību, aprobežojot to ar Būvniecības likumā, Vispārīgajos būvnoteikumos un Civillikumā151 noteiktajām atbildības jomām. Likumā noteikto savukārt grūti realizēt, ja īpašnieks nav bijis kompetents izvērtēt būvprojektu un ar tā risinājumiem saistītos riskus; 9.5.
183. īpašnieka izpratnes/kompetences trūkums būvprojektēšanas procesā noved pie vēlākas nepieciešamības koriģēt būvprojekta risinājumus un izmaksas jau būvniecības laikā. Ņemot vērā īsos termiņus, tas būtiski palielina būvprojekta autoru/būvuzraugu kļūdu risku. Īpašnieka atbildības samazināšana/ierobežošana un objektīvas statistikas trūkums par objektu būvizmaksām un to būvprojektēšanas un būvniecības termiņiem izraisa kļūdas arī finanšu un termiņu plānošanā, turklāt palielina iespēju būvniecības kreditētājiem/finansētājiem savās savtīgajās interesēs ietekmēt būvniecības un būvprojektēšanas izmaksas/kvalitāti un termiņus. Svarīgi būtu risināt objektīvas statistikas un dažādu datu uzkrāšanas un pieejamības jautājumu, kam būtu īpaši nozīmīga loma publiskajos iepirkumos. 9.
184. Ņemot vērā iepriekšminēto (9.5.) Saeimai, Ministru kabinetam, Saeimas Tautsaimniecības komisijai un Ekonomikas ministrijai Būvniecības likumā un tam pakārtotajos Ministru kabineta noteikumos ir jāveic šādi uzlabojumi: 9.6.
185. Būvniecības likumā skaidri un saprotami jānosaka: būves īpašnieki savas ieceres realizācijai piesaista konsultantus - būvuzraugus, būvprojektētājus un būvuzņēmējus, kas sniedz savus pakalpojumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā; 9.6.
186. normatīvajos aktos jāprecizē dažādo būvniecības dalībnieku definīcijas un terminu lietojums normatīvu tekstā; 9.6.
187. jāprecizē būvniecības dalībnieku - juridisko un fizisko personu - atbildība pēc vienotiem principiem, ņemot vērā tām noteiktos pienākumus, tiesības un katra kompetenci; 9.6.
188. jāpapildina Vispārīgie būvnoteikumi, nosakot visu būvniecības procesa dalībnieku - gan fizisko, gan juridisko personu, to skaitā īpašnieka/valdītāja/pasūtītāja/būvniecības ierosinātāja - pienākumus; 9.6.
189. jāprecizē atbildīgais par patvaļīgu būvniecību pēc atzīmes par būvdarbu nosacījumu izpildi izdarīšanas; 9.6.
190. jāparedz, ka
191. grupas būvobjekta īpašniekam būvprojektēšanas procesā ir jānodrošina atbilstoša kompetence, piesaistot nepieciešamos būvspeciālistus un pilnvarojot viņus apstiprināt būvprojekta risinājumus.
192. Būvspeciālistu augstākās izglītības kvalitāte un kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības (sertifikācijas) kārtība 10.
193. Saistībā ar uzsākto krimināllietu par Zolitūdes traģēdiju Valsts policija 2015.gada 7.aprīlī prokuratūrai lūdza uzsākt kriminālvajāšanu pret pieciem būvspeciālistiem, kuriem tika inkriminēts Krimināllikuma 239.panta otrajā daļā ietvertais noziedzīgais nodarījums - būvniecības noteikumu pārkāpšana, kā rezultātā iestājušās smagas sekas.152 Šis apstāklis, kā arī Komisijas sēdēs vairākkārt izskanējusī kritika attiecībā uz būvspeciālistu augstākās izglītības kvalitāti un kompetences novērtēšanas un patstāvīgās prakses uzraudzības kārtību153 Komisijai lika pievērst pastiprinātu uzmanību šiem jautājumiem, kā rezultātā tā nonāca pie turpmāk minētajiem secinājumiem un priekšlikumiem. 10.
194. Lai iegūtu patstāvīgās prakses tiesības inženierizpētes, projektēšanas, būvdarbu vadīšanas, būvuzraudzības vai būvekspertīzes jomā, vispirms ir nepieciešama noteikta līmeņa profesionālā augstākā izglītība, kuru var iegūt Rīgas Tehniskajā universitātē (turpmāk nodaļā - RTU) un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Izmeklēšanas komisija, uzklausot sēdēs pieaicinātos ekspertus un izvērtējot citu tai pieejamo informāciju, būvspeciālistu augstākās izglītības jomā ir konstatējusi vairākas problēmas un izvirzījusi priekšlikumus to risināšanai: 10.2.
195. Ministru kabineta noteikumos,154 kuri nosaka pirmā un otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības standartu, ir noteikts, ka izglītības programmas saturā vismaz 20 kredītpunkti jāatvēl vispārizglītojošajiem studiju kursiem, kas sevī ietver humanitāro un sociālo zinātņu priekšmetus. Ņemot vērā to, ka Boloņas koncepcijas noteikumi ierobežo apmaksāto kontaktstundu skaitu semestrī ar 20 kredītpunktiem, nespecializācijas priekšmeti tiek ieviesti uz specializācijas priekšmetu rēķina, bet tas augstskolai neļauj dot nepieciešamo zināšanu apjomu topošajiem būvspeciālistiem.155 Tāpēc Ministru kabinetam izglītības standartu regulējošos Ministru kabineta noteikumos ir jāizdara grozījumi, samazinot nespecializācijas priekšmetu īpatsvaru gan obligātajā, gan izvēles priekšmetu daļā; 10.2.
196. iepriekšējos gados valsts budžeta konsolidācijas ietvaros tika būtiski samazināts valsts dotācijas apjoms vienai RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes pasniedzamā darba vienībai. Pašreizējais dotācijas apjoms sasniedz aptuveni 25 procentus no 2008.gada dotācijas apjoma un nesasniedz pat 2005.gada līmeni, kaut gan darba apjoms kopš 2005.gada ir palielinājies aptuveni par 20 procentiem. Pašlaik RTU Būvniecības inženierzinātņu fakultātes pedagoģiskā un palīgpersonāla vidējā bruto alga mēnesī par pedagoģisko darbību ir aptuveni 560 eiro. Šī iemesla dēļ RTU pamet augsti kvalificēti speciālisti ar doktora grādu, turklāt ir gandrīz neiespējami piesaistīt jaunus mācībspēkus, tādējādi ir būtiski apdraudēta akadēmiskā personāla pēctecība.156 Pastāvot šādai finansiālai situācijai, Komisijas ieskatā ačgārna ir situācija, ka Būvniecības inženierzinātņu fakultāte saņem mazāk nekā pusi no tai paredzētā finansējuma, bet atlikusī daļa tiek izlietota augstskolas administratīvajiem izdevumiem.157 Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar Saeimas Izglītības, kultūras uz zinātnes komisijuir jāizstrādā mehānisms, kā ierobežot augstskolu administratīvos tēriņus; 10.2.
197. bez obligātajiem priekšmetiem ar būvniecību saistītajās profesionālajās bakalaura studiju programmās ir iekļauti arī obligātie izvēles priekšmeti ar teorētisku iespēju specializēties kādā jomā. Praksē studenti izvēlas priekšmetus no visiem specializācijas blokiem, tādēļ nav iespējams sagatavot būvspeciālistus kādā konkrētā būvniecības jomā, piemēram, projektēšanā, līdz ar to pašlaik tiek gatavoti būvinženieri bez specializācijas.158 Izglītības un zinātnes ministrijai sadarbībā ar Saeimas Izglītības, kultūras uz zinātnes komisijuir jāizveido kārtība, saskaņā ar kuru studentiem, apgūstot izvēles priekšmetus, ir jāizvēlas priekšmeti kādā konkrētā būvspeciālista specializācijas jomā. Īstenojot šo priekšlikumu, atbildīgajām institūcijām ir arī jāizvērtē iespēja noteikt kārtību, kādā sertifikācijas institūcijas, piešķirot sertifikātu, ņem vērā apgūto priekšmetu un sekmju atbilstību sertificējamai specialitātei. 10.
198. Pēc augstākās izglītības iegūšanas jaunajiem speciālistiem ir jāiziet būvspeciālistu sertifikācijas procedūra, kurā topošajiem arhitektiem, būvinženieriem un elektroinženieriem tiek noteikts kompetences līmenis un piešķirtas patstāvīgās prakses tiesības,159kā arī veikta patstāvīgās prakses uzraudzība (turpmāk - sertifikācijas kārtība). Saskaņā ar Būvniecības likuma 13.panta trīspadsmito daļu būvspeciālistu sertifikācija ir valsts uzdevums. Par būvniecības nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija160 slēdz deleģēšanas līgumus, deleģējot šo uzdevumu nevalstiskajām profesionālajām organizācijām. Šobrīd būvspeciālistu sertifikācijas pienākums ir uzticēts Latvijas Arhitektu savienībai, Latvijas Būvinženieru savienībai, Latvijas Dzelzceļnieku biedrībai, Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienībai, Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijai, Latvijas Elektriķu brālībai, Latvijas Jūrniecības savienībai, kā arī Latvijas Melioratoru biedrībai (turpmāk - sertifikācijas institūcijas).161 10.
199. Komisijas sēdēs pieaicināto ekspertu un atbildīgo institūciju pārstāvju sniegtā informācija Izmeklēšanas komisijai parādīja, ka Lielveikala celtniecības laikā spēkā esošajā sertifikācijas kārtībā bija vairāki būtiski trūkumi, kas dod pamatu secināt, ka attiecīgajā laikā spēkā esošā sertifikācijas kārtība neveicināja drošu un kvalitatīvu būvspeciālista darba izpildījumu. Tie ir šādi: 10.4.
200. par visiem būvspeciālista patstāvīgās prakses pārkāpumiem neatkarīgi no to nozīmības un rakstura bija noteikta viena sankcija (sertifikāta anulēšana), kas izslēdza soda diferenciācijas iespēju; 10.4.
201. sertifikācijas institūcijām bija gandrīz neiespējami anulēt sertifikātu tajos gadījumos, kad būvspeciālists izdarīja rupjus, sabiedrībai bīstamus profesionālās darbības pārkāpumus;162 10.4.
202. nepastāvēja atsevišķs sertifikāts tiem būvspeciālistiem, kuri darbojās būvekspertīzes jomā, līdz ar to būvekspertīze netika īpaši kontrolēta, tādējādi veicinot tās zemo kvalitāti.163 10.
203. Līdz ar jaunā Būvniecības likuma spēkā stāšanos un Ministru kabineta noteikumu Nr.610 "Būvspeciālistu kompetences novērtēšana un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi"164 pieņemšanu iepriekšējā sertifikācijas kārtība tika būtiski uzlabota. Tagad par būvspeciālista patstāvīgās prakses pārkāpumiem ir paredzēta sankciju diferenciācija, kā arī paplašināts patstāvīgās prakses pārkāpuma jēdziens, un tas sertifikācijas institūcijām ļauj veikt efektīvāku patstāvīgās prakses uzraudzību.165 Paredzēts, ka ar 2016.gada 1.janvāri, nosakot pretendentiem augstākas kvalifikācijas prasības, sāks funkcionēt būvekspertīžu veicēju sertifikācija, kas daļēji risinās būvekspertīžu kvalitātes problēmas. Bez iepriekš minētajiem būtiskajiem uzlabojumiem ir vēl virkne citu,166 tādēļ Izmeklēšanas komisija pievienojas Latvijas Arhitektu savienības Sertificēšanas centra paustajam viedoklim,167 ka pašreizējā sertifikācijas kārtība ir ievērojami labāka par iepriekšējo. 10.
204. Tajā pašā laikā, izvērtējot pastāvošo sertifikācijas kārtību, Komisija ir identificējusi atsevišķas nepilnības un trūkumus, tāpēc izvirza valdībai un Saeimai priekšlikumus to novēršanai: 10.6.
205. sertifikāciju regulējošo Ministru kabineta noteikumu Nr.610 45.punktā precīzi norādīti tie gadījumi, kad sertifikācijas institūcija ir tiesīga anulēt būvspeciālista sertifikātu. Sertifikācijas institūcija par būvspeciālista patstāvīgās prakses pārkāpumiem, kas radījuši apdraudējumu cilvēku dzīvībai, veselībai vai videi, sertifikātu ir tiesīga anulēt tikai tad, ja ir saņemts spēkā stājies tiesas spriedums, kurā šie fakti ir konstatēti. Līdz ar to sertifikācijas institūcijām gadījumos, kad tās pašas konstatē iepriekš minētos pārkāpumus, nav tiesību anulēt sertifikātu. Tas ir nepareizi, jo lielākā daļa no šāda veida pārkāpumiem nekad nenonāks tiesas redzeslokā, turpretī sertifikācijas institūcijas ir pirmās, kas saņem informāciju par iespējamiem pārkāpumiem. Turklāt tās ir viskompetentākās šādu jautājumu izlemšanā. Ministru kabinetam ir jāgroza Ministru kabineta noteikumi Nr.610 "Būvspeciālistu kompetences novērtēšana un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi", paredzot sertifikācijas institūcijām tiesības anulēt sertifikātus gadījumos, kad tās konstatē rupjus profesionālās darbības pārkāpumus; 10.6.
206. Vispārīgo būvnoteikumu 43.punkts noteic, ka "būvprojekta ekspertīze ir obligāta trešās grupas būvju būvprojektiem". Būvprojekta ekspertīze tiek veikta pirms būvdarbu uzsākšanas ar mērķi sniegt izvērtējumu par būvprojekta tehniskā risinājuma atbilstību normatīvo aktu un tehnisko noteikumu prasībām.168 Tādā veidā tiek nodrošināts tā sauktais četru acu princips, kad vēl kāds bez paša projektētāja vēlreiz pārbauda projekta saturu. Latvijas būvniecības sistēmā trešās grupas būves ir tehniski vissarežģītākās, piemēram, būves, kurās paredzēts vienlaikus uzturēties vairāk nekā 100 cilvēkiem, vai ražošanas ēkas, kuru kopējā platība ir lielāka par 1000 m
207. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka Ministru kabinetam ir jāizdara grozījumi Ministru kabineta noteikumos Nr.610 "Būvspeciālistu kompetences novērtēšana un patstāvīgās prakses uzraudzības noteikumi", nosakot, ka būvprojekta ekspertīzes veicējiem ir jābūt pieredzei to būvju projektēšanā, kurām ekspertīze noteikta kā obligāta, kā arī jāietver prasība par profesionālās darbības un ētikas pārkāpumu neesamību; 10.6.
208. Ekonomikas ministrija, slēdzot ar sertifikācijas institūcijām būvspeciālistu sertifikācijas deleģējuma līgumus, vērtē vairākus kritērijus. Tostarp tiek vērtēta organizācijas kompetence un sertifikācijas institūcijas iespējamā atrašanās interešu konfliktā. Bet šādu kritēriju vērtēšana Ekonomikas ministrijai nav saistoša, tā ir atkarīga no ministrijas ierēdņu nostājas. Tādēļ pastāv iespēja izveidot sertifikācijas institūciju, kura ir ieinteresēta nevis speciālistu kompetencē un atbildībā, bet gan sev izdevīgu nosacījumu piemērošanā sertificētajām personām. Turklāt Ministru kabineta noteikumu Nr.610 5.punkts noteic, ka maksimālais deleģēšanas līgumu termiņš ir pieci gadi. Tas nozīmē periodisku deleģēšanas līgumu pārslēgšanu, kas neveicina sertifikācijas pēctecību.169 Iepriekš minēto iemeslu dēļ Saeimas Tautsaimniecības komisijai ir jāizstrādā un Saeimai jāizdara grozījumi Būvniecības likumā, nosakot tiešu deleģējumu būvspeciālistu sertifikācijas institūcijām. Gan spēku zaudējušais, gan spēkā esošais būvspeciālistu sertifikācijas normatīvais regulējums paredz, ka persona, kas saņēmusi būvspeciālista sertifikātu, ir tiesīga veikt savu patstāvīgo praksi attiecībā uz visu veidu objektiem. Tomēr, pastāvot iepriekšējai būvspeciālistu sertifikācijas kārtībai, sertifikācijas institūcijām bija tiesības sašaurināt kompetences jomu, kurā sertificētais būvspeciālists drīkst darboties. Šīs tiesības tika plaši izmantotas tajos gadījumos, kad persona bija pietiekami kompetenta, lai darbotos kādā specifiskā jomā, bet vienlaikus pārējās sertifikāta darbības sfērās tās darbība bija nepieļaujama. Piemēram, Latvijas Būvinženieru savienība ugunsdrošības risinājumu ekspertiem piešķīra sertifikātu "Ēku konstrukciju projektēšana" ar piebildi, ka atļautās darbības sfēra ir "Ugunsdrošības konstrukciju projektēšana". Taču šāds mehānisms vairs nepastāv, jo Ekonomikas ministrijas un sertifikācijas institūciju noslēgtajos deleģēšanas līgumos ir noteikts aizliegums veikt šādas darbības. Tas nozīmē, ka visiem šiem speciālistiem, kas gadiem ilgi ir sekmīgi darbojušies kādā specifiskā jomā, sava darbība tajā būs jāpārtrauc.170Tādēļ, īstenojot Izmeklēšanas komisijas priekšlikumu par būvspeciālistu sertifikācijas deleģēšanu ar Būvniecības likumu, ir jānosaka sertifikācijas institūciju tiesības sašaurināt kompetences jomu, vienlaikus normatīvi paredzot kritērijus un kārtību, kādā sertifikācijas institūcijas veic prakses sašaurināšanu.
209. Būvizstrādājumu tirgus uzraudzība 11.
210. Pēc Zolitūdes traģēdijas publiskajā telpā ir izskanējušas aizdomas par Lielveikala celtniecībā izmantoto būvizstrādājumu kvalitāti un to pielietojumu.171 Ņemot vērā šīs aizdomas un lielo pārkāpumu skaitu būvizstrādājumu tirgus uzraudzības jomā,172 Komisija ir izvērtējusi būvizstrādājumu tirgus uzraudzības sistēmas efektivitāti un nākusi pie vairākiem secinājumiem un priekšlikumiem. 11.
211. Būvizstrādājums ir ikviens iestrādāšanai būvē paredzēts izstrādājums vai rūpnieciski izgatavota konstrukcija.173 Būvizstrādājumu tirgus uzraudzību primāri regulē Eiropas Parlamenta un Padomes 2011.gada 9.marta regula Nr. 305/2011,174 kā arī Ministru kabineta noteikumi Nr.156 "Būvizstrādājumu tirgus uzraudzības kārtība".175 Būvizstrādājumu tirgus uzraudzību Latvijā veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (turpmāk nodaļā - PTAC), Būvniecības birojs un pašvaldību būvvaldes. Savukārt būvdarbu dalībniekiem ir noteikts pienākums izvēlēties atbilstošas kvalitātes būvizstrādājumus. 11.
212. PTAC 2013.gadā ir pārbaudījis 243 būvizstrādājumus un 130 būvizstrādājumu modeļiem (53%) konstatējis neatbilstības normatīvo aktu prasībām. 2014.gadā PTAC pārbaudīja 582 būvizstrādājumus un 277 būvizstrādājumu modeļiem (47%) konstatēja neatbilstības normatīvo aktu prasībām. Divdesmit diviem būvizstrādājumu paraugiem tika veikta ekspertīze un 10 gadījumos konstatētas neatbilstības deklarētajām īpašībām. No būvobjektos pārbaudītajiem būvizstrādājumiem 150 būvizstrādājumu modeļiem nebija nodrošināta ražotāja sastādīta deklarācija, un tas liek secināt, ka būvdarbu dalībnieki nav pārbaudījuši būvizstrādājumu ekspluatācijas īpašības un to atbilstību projektā paredzētajam.176 PTAC gada pārskatos apkopotie dati liecina, ka arī iepriekšējos gados veiktajās pārbaudēs konstatēti augsti pārkāpumu procenti,177 bet uz būvmateriālu tirgus uzraudzības problēmām eksperti norādījuši jau agrāk.178 Izmeklēšanas komisijas secinājums ir šāds: gan Lielveikala celtniecības laikā, gan šobrīd būvizstrādājumu tirgus uzraudzības sistēma nenodrošina būvju drošumu. Komisijas ieskatā būtu jāveic virkne uzlabojumu. 11.3.
213. Būvdarbu procesā galvenajam būvdarbu veicējam un galvenajam būvdarbu vadītājam ir pienākums nodrošināt, lai būvdarbos tiek izmantoti tikai būvprojektam atbilstoši būvizstrādājumi, kuriem ir atbilstību apliecinošie dokumenti. Toties būvuzraugam ir pienākums pārbaudīt šo prasību ievērošanu. Pēc piekritības būvvaldes vai Būvniecības biroja būvinspektoriem ir pienākums pārliecināties par būvizstrādājumu atbilstību apliecinošas dokumentācijas esamību būvlaukumā un par konstatētajiem trūkumiem informēt PTAC, savukārt PTAC pienākums ir pārliecināties par būvizstrādājumu atbilstību apliecinošas dokumentācijas pamatotību. Šāds funkciju sadalījums Komisijai liek secināt, ka valsts institūcijas būvlaukumos kontrolē būvizstrādājumu atbilstību normatīvo aktu prasībām, toties netiek kontrolēts, vai būvizstrādājumi tiek pareizi pielietoti. Šajā sakarā PTAC ir ierosinājis normatīvajos aktos noteikt, ka par būvdarbu kontroli atbildīgās iestādes būvinspektori pārliecinās ne tikai par būvizstrādājumu atbilstību apliecinošu dokumentu esamību būvlaukumos, bet arī par būvizstrādājumu atbilstību paredzētajam mērķim un projektā izvirzītajām prasībām.179 Tomēr šādas kārtības ieviešanai būtu nepieciešams būtiski palielināt būvinspektoru skaitu, turklāt, lai varētu pilnībā uzņemties atbildību, būvinspektoriem faktiski visu laiku būtu jāuzturas būvlaukumā,180 tāpēc, lai uzlabotu būvizstrādājumu tirgus uzraudzības kvalitāti, primāri nepieciešams stiprināt būvniecības procesa dalībnieku atbildību. 11.3.
214. Lai gan ir noteikti būvdarbu dalībnieku pienākumi un atbildība, tomēr nav skaidrības, kas uzņemas galveno atbildību par neatbilstoša būvizstrādājuma iestrādāšanu būvē. Komisijas ieskatā Būvniecības likumā jānosaka, ka galvenā atbildība jāuzņemas būvdarbu veicējam (ģenerāluzņēmējam), tāpēc Saeimas Tautsaimniecības komisijai ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem attiecīgi grozījumi Būvniecības likumā. 11.3.
215. Lai stiprinātu būvizstrādājumu tirgus dalībnieku atbildību, Saeimas Juridiskajai komisijai ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem grozījumi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā,181 nosakot administratīvo atbildību: 1) par tādu būvizstrādājumu piedāvāšanu tirgū, kuriem nav nodrošināta normatīvajos aktos noteiktā informācija par to tehniskajām un fizikālajām īpašībām; 2) par tādu būvizstrādājumu piedāvāšanu tirgū, kuru tehniskās un fizikālās īpašības nav noteiktas saskaņā ar piemērojamām tehniskajām specifikācijām; 3) par tādu būvizstrādājumu piedāvāšanu tirgū, kuru faktiskās ekspluatācijas īpašības neatbilst deklarētajām. 11.3.
216. Gadījumos, kad PTAC konstatē, ka komersants laidis apgrozībā neatbilstošus būvizstrādājumus, ir būtiski gan ierobežot turpmāku to piegādāšanu, gan informēt par neatbilstības faktu tās personas, kurām šādi būvizstrādājumi jau ir piegādāti. Šīs personas visefektīvāk var informēt pats piegādātājs, tāpēc Saeimas Tautsaimniecības komisijai ir jāizstrādā un Saeimai jāpieņem grozījumi Būvniecības likumā, nosakot, ka PTAC šādos gadījumos ir tiesības uzlikt piegādātājam par pienākumu pašam informēt būvizstrādājumu pircējus par neatbilstības faktu un ar to saistītiem riskiem. Turklāt šādā veidā tiktu palielināta piegādātāja atbildība. 11.3.
217. Būvniecības likuma
218. panta 6.1 daļā ir noteikts, ka tad, ja būvinspektors būvlaukumā konstatē neatbilstības normatīvo aktu prasībām, viņš ir tiesīgs apturēt būvdarbus. Būvvalde var pieņemt lēmumu par atļauju turpināt būvdarbus pēc tam, kad no PTAC saņemta informācija par trūkumu novēršanu, bet gadījumos, kad būvvalde uzdevusi izvērtēt būvizstrādājumu neatbilstības ietekmi uz būtiskām būvei izvirzītām prasībām, - arī izvērtējums. Būvvaldei, saņemot informāciju par būvizstrādājumu neatbilstību normatīvo aktu prasībām, Būvniecības likuma
219. panta trešās daļas 5.2 punktā ir paredzēta rīcības brīvība lemt par nepieciešamību uzdot būvniecības ieceres iesniedzējam izvērtēt neatbilstības ietekmi uz būtiskām būvei izvirzītām prasībām. Kā norādījis PTAC, nav iespējams saņemt pozitīvu PTAC atzinumu par būvizstrādājumiem, kurus centrs ir atzinis par neatbilstošiem normatīvo aktu prasībām, piemēram, ir konstatējis, ka ražotājs nav ieviesis ražošanas procesa kontroles sistēmu. Par ražotāja korektīvu darbību uzskatāma ražošanas procesa kontroles sistēmas ieviešana. Par atbilstošiem būvizstrādājumiem tiks uzskatīti tikai tie, kuri ražoti un laisti tirgū pēc minētās sistēmas ieviešanas, bet tas nebūs attiecināms uz jau piegādātajiem būvizstrādājumiem.182 Neatbilstības var būt dažādas, un tās dažādi ietekmē būvēm izvirzītās pamatprasības. Līdz ar to par būvdarbu kontroli atbildīgajām iestādēm, saņemot informāciju par būvizstrādājumu neatbilstību normatīvo aktu prasībām, ir jāorganizē konstatētās neatbilstības ietekmes uz būvei izvirzītajām pamatprasībām izvērtēšana, jo citādi nav iespējams pārbaudīt, vai pielietotie materiāli neietekmē ēkas drošumu. Komisija atbalsta PTAC priekšlikumu183 grozīt Būvniecības likuma
220. panta 6.1 daļu un
221. panta trešās daļas 5.2 punktu, nosakot, ka būvvalde var pieņemt lēmumu par atļauju turpināt būvdarbus pēc tam, kad ir novērsta vai nepastāv konstatētās neatbilstības negatīvā ietekme uz būvei izvirzītajām pamatprasībām, paredzot gadījumus, kad obligāti jāveic izvērtējums. Šādas tiesības jāpiešķir arī Būvniecības birojam. 11.3.
222. Būvizstrādājumu tirgus uzraudzību veic četras PTAC amatpersonas, kuru pienākumos ietilpst arī citu produktu uzraudzība. Tirgus uzraudzība tiek veikta tirdzniecības un ražošanas vietās, uz valsts robežas, kā arī būvlaukumos.184 Pats PTAC ir norādījis, ka tā plašā kompetence dažādās tehniski sarežģītās jomās pretstatā mazajam darbinieku skaitam var radīt nepilnīgas uzraudzības risku.185 Komisija uzskata, ka, ņemot vērā augstos pārkāpumu rādītājus, ir jāpalielina PTAC kapacitāte būvizstrādājumu uzraudzības jomā, palielinot finansējumu ekspertīžu veikšanai un, iespējams, arī darbinieku skaitu, tālab Ministru kabinetam un Saeimai ir jāpalielina PTAC finansējums. 11.3.
223. Ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes regulas Nr. 305/2011 sarežģītību, būvniecībā iesaistītajiem lielas problēmas sagādā pašiem izspriest, uz kuriem būvizstrādājumiem minētā regula ir attiecināma. Tas ir viens no faktoriem, kas veicina lielo pārkāpumu skaitu būvizstrādājumu tirgus jomā. Tāpēc Ekonomikas ministrijai steidzami jāizveido internetā datubāze, kurā būtu pieejama informācija par būvizstrādājumu atbilstību apliecinošu dokumentāciju, kritērijiem, pēc kuriem tā jāvērtē, kā arī cita nepieciešamā informācija. Datubāzes izveidošanai valdībai un Saeimai ir jāparedz attiecīgs finansējums.186 Iespējams, šāda datubāze būtu jāizveido Būvniecības informācijas sistēmas ietvaros.
224. Publiskie iepirkumi būvniecībā 12.
225. Viens no drošas būvniecības elementiem ir kvalitatīvi celtniecības materiāli. Pēc Zolitūdes traģēdijas publiskajā telpā ir izskanējušas bažas par Lielveikala celtniecībā izmantoto materiālu kvalitāti un pat pieņēmums, ka tas varēja būt iemesls Traģēdijai.187 Publiskie pasūtījumi aizņem būtisku būvniecības tirgus daļu - 2014.gadā 2652 publiskie iepirkumi celtniecības jomā sastādīja 898 miljonus eiro jeb 32 procentus no visiem publiskajiem iepirkumiem.188 Ņemot vērā to, ka lielākajai daļai sabiedriski nozīmīgu būvju celtniecībā izmanto publisko iepirkumu procedūras rezultātā iegādātus materiālus, Komisija iedziļinājās publisko iepirkumu procedūrās un analizēja to normatīvo regulējumu. 12.
226. Publisko iepirkumu procedūras regulē Publisko iepirkumu likums,189 Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likums,190 kā arī Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums.191 2014.gadā publisko iepirkumu jomā ir pieņemtas trīs jaunas direktīvas,192 kuru vadlīnijas nacionālajā normatīvajā regulējumā Latvijai ir jāiestrādā līdz 2016.gada aprīlim.193 Tas nozīmē, ka Publisko iepirkumu likumā ir jāiestrādā principi ne tikai ēnu ekonomikas ietekmes mazināšanai, bet arī jāstiprina apakšuzņēmēju uzraudzība un, pats galvenais, augstākā līmenī jānodrošina pasūtījuma izpildes kvalitātes uzraudzība.194 Jaunās direktīvas Publisko iepirkumu likumā liek mainīt prioritātes par labu sociālajiem, vides un darba tiesību jautājumiem, mazinot zemākās cenas kritērija lomu.195 Līdz šim neskaitāmie likuma uzlabojumi196 iepirkumu jomā nav varējuši ietekmēt valsts un pašvaldību iesīkstējušo praksi, kurā priekšroka tiek dota finansiāli izdevīgākajam piedāvājumam, kā galveno vērtēšanas kritēriju izvēloties zemāko cenu ("lētākās naglas" princips).197 Jāatzīmē, ka no 2015.gada 1.augusta, kad stājās spēkā jaunākie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, 198 ir palielināts pasūtītāju pienākums izvērtēt, vai piedāvājums nav nepamatoti lēts, kā arī izanalizēt, vai pretendenti (un to apakšuzņēmēji) atbilst izslēgšanas noteikumiem. Tāpat pasūtītājam jau šobrīd ir pienākums no Valsts ieņēmumu dienesta pieprasīt atzinumu par ģenerāluzņēmēja un apakšuzņēmēju darba stundas likmes atbilstību vidējam atalgojumam sfērā.199 Minēto grozījumu ieviešana praksē ir būtiska arī drošas būvniecības jomā, tiem vajadzētu novērst situācijas, kad lētāki celtniecības materiāli vai pārlieku lēts darbaspēks rada apdraudējumu drošai celtniecībai. Pastāv risks, ka šie grozījumi pagarinās piedāvājumu pārbaudes laiku, palielinās korupcijas riskus un administratīvo slogu gan pretendentiem, gan pašvaldību iepirkumu komisijām.200 12.
227. Publisko iepirkumu likums nosaka divus piedāvājuma izvēles kritērijus: saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu vai piedāvājumu ar viszemāko cenu. Lai gan ir gadījumi, kad izvēle tiek izdarīta par labu zināmam pretendentam, lai izvairītos no situācijas, kad par zemāko cenu tiek iegādātas apšaubāmas kvalitātes preces,201 būvniecības publisko iepirkumu konkursu lielākajā daļā uzvar tie pretendenti, kuri norāda zemāko cenu. Iemesli šādai praksei ir bailes zaudēt Eiropas Savienības finansējumu,202 iestigt tiesvedības procesos vai saņemt Valsts kontroles pārmetumus.203 Tas kropļo tirgu, neļaujot izraudzīties labākos materiālus un kvalitatīvākos darba veicējus.204 Būtībā, izvēloties pretendentu, kurš piedāvā zemāko cenu, jau a priori tiek izslēgta iespēja iegūt kvalitatīvu rezultātu. Komisija ir vienisprātis ar Būvindustrijas nevalstisko organizāciju koordinācijas centru un uzskata, ka Publisko iepirkumu likumā ir jāiestrādā regulējums, kas nepieļautu zemākās cenas dominēšanu.205Jāveicina saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma kritērija izvēle, lai izskaustu būvniecības iepirkumos zemākās cenas principu, kas rada nelabvēlīgus apstākļus kvalitatīva rezultāta sasniegšanai. Ekonomikas ministrijai, sadarbojoties ar nozares speciālistiem, būtu jāizstrādā vadlīnijas un kritēriji saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma izvērtēšanai, ņemot vērā ne vien cenu, bet arī būvdarbu izpildes termiņu, garantijas un defektu novēršanas laiku u.c.206 12.
228. Viena no būtiskākajām problēmām, kuru Komisija nevar nepieminēt, aplūkojot iepirkumu procedūras, ir lielais sūdzību skaits gan Iepirkumu uzraudzības birojā ( turpmāk nodaļā - IUB ), apstrīdot iepirkumus, gan tiesās, pārsūdzot IUB lēmumus. Tas nopietni aizkavē publisko iepirkumu procesu būvniecībā un tautsaimniecībā kopumā.207 Arī pašvaldības ir norādījušas,208 ka būtu jāmazina lielais nepamatoto sūdzību skaits IUB, nosakot iepirkuma noteikumu un procedūras pārsūdzībai drošības naudas iemaksu, kura tiktu atmaksāta pamatotas sūdzības gadījumā.209 Lai gan norma par iesniegumu depozītiem Satversmes tiesā ar 2010.gada 19.aprīļa spriedumu lietā Nr.2009-77-01 ir tikusi atzīta par nesamērīgu, IUB ir jāizstrādā samērīgi kritēriji drošības naudas ieviešanai. Tas būtu neatsverams līdzeklis nepamatoto iesniegumu atsijāšanā, jo tie veido pusi no visiem saņemtajiem iesniegumiem.210 12.
229. Iepirkumu komisiju locekļiem bieži vien trūkst nepieciešamo zināšanu, lai kvalitatīvi izvērtētu pretendentu iesniegtos piedāvājumus, vadoties ne tikai pēc cenas, bet arī pēc piedāvātajiem risinājumiem, izmantotajiem materiāliem, piesaistīto ekspertu kvalifikācijas, pieredzes un citiem kritērijiem.211 Uzlabot situāciju varētu metodoloģiski ieteikumi, kas iepirkuma speciālistiem paaugstinātu izpratni par iepirkuma procedūru un novērstu nepilnības iepirkuma dokumentācijas sagatavošanas procesā.212Ieteikumus (t.sk. standartlīgumus un vadlīnijas) konkrētu nozaru iepirkuma procedūrām IUB jāizstrādā, sadarbojoties ar nozares speciālistiem. 12.
230. Lai uzvarētu iepirkumu konkursos, būvnieki, kā arī citu nozaru pārstāvji (piemēram, apsardzes kompānijas) startē kā cita ģenerāluzņēmēja apakšuzņēmēji. Oficiāli pieteiktie pretendenti atbilst iepirkumam izvirzītajām prasībām un iesniegtajai dokumentācijai. Pēc uzvaras konkursos, ignorējot dokumentācijā uzrādītās kvalifikācijas, pie darba ķeras apakšuzņēmēju darbinieki, kuri neatbilst prasībām. 12.6.
231. Saskaņā ar pašreizējo normatīvo regulējumu pretendents iepirkuma piedāvājumā var norādīt speciālistus ar atbilstošu kvalifikāciju, bet reāli objektā strādās citi strādnieki, kuriem šādas kvalifikācijas vai izglītības nav. Lai gan Publisko iepirkumu likumā ir noteiktas prasības apakšuzņēmējiem, praksē nav izstrādāts kontroles mehānisms, kas liktu ģenerāluzņēmējiem izmantot tikai to apakšuzņēmēju pakalpojumus, kuri norādīti konkursiem iesniegtajos dokumentos.213Ir normatīvi jānostiprina efektīvi kontroles mehānismi, kas nepieļautu manipulācijas ar izvirzītajām prasībām un neļautu konkursu uzvarētājus aizstāt ar citiem uzņēmējiem. 12.6.
232. Publisko iepirkumu likumā noteikts, ka pasūtītājs var vienpusēji atkāpties no līguma, izslēdzot kandidātu vai pretendentu no turpmākās dalības iepirkumu procedūrā, ja viņš iepriekš nav pildījis ar konkrēto pasūtītāju noslēgtu iepirkuma līgumu vai vienošanos.214 Iespēja izslēgt pretendentu no dalības publiskajā iepirkumā ir pieļaujama tikai tad, ja šāds noteikums precīzi ierakstīts iepirkuma nolikumā,215 turklāt tam ir jāatbilst Eiropas Savienības direktīvās pieļautajiem izslēgšanas pamatiem un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai.216 Pašreizējā normatīvajā regulējumā nav paredzēts vērtēt pretendenta reputāciju, būvniecības normatīvo aktu pārkāpumu esamību un pretendenta iepriekš veikto darbu kvalitāti, kuri nav saistīti tikai ar konkrēto pasūtītāju. Publisko iepirkumu konkursos var piedalīties arī tie uzņēmēji, kuri ir pārkāpuši būvniecības normatīvos aktus vai kuru iepriekš celtie objekti ir atzīti par nekvalitatīviem, ja vien tas nav bijis saistīts ar konkrēto pasūtītāju. Iestrādājot Latvijas tiesību aktos direktīvas 2014/24/ES 101.pantu, nekvalificētu vai negodīgu pretendentu varētu izslēgt no konkursa par pārkāpumiem iepirkuma līgumos arī ar citiem pasūtītājiem.217 Minētajam piekrīt arī Latvijas Pašvaldību savienība, aicinot Publisko iepirkumu likuma 46.panta pirmās daļas 1.punktu papildināt ar vārdiem "pieredze, personāla kvalifikācija".218 12.
233. Pēc iepirkuma līguma noslēgšanas nereti tiek veikti grozījumi līguma nosacījumos, pēc kuru izdarīšanas likumā noteiktajā kārtībā būtu jāizsludina atkārtots konkurss, tomēr praksē šī kārtība nereti netiek ievērota, turklāt IUB nav tiesīgs iejaukties iepirkumos jau pēc līguma noslēgšanas, turpretī pretendents uz tā pamata tiesā var lūgt, lai līgums tiek atzīts par spēkā neesošu.219 Lai nodrošinātu lielāku atklātumu iepirkuma procesā, iepirkuma līgumus un to grozījumus vajadzētu publicēt IUB mājaslapā. Tas ļautu izvairīties no būtisku līguma noteikumu grozīšanas jau tūlīt pēc iepirkuma līguma noslēgšanas. Šāda prakse mazinātu tiesvedības riskus, kas bieži vien ir sekas šādām darbībām.220 12.
234. Eiropas Savienības struktūrfondu finansējuma nosacījumi degradē būvniecības nozari, jo to ietvaros tiek noteikti pārāk īsi termiņi, kuros nav iespējams kvalitatīvi izstrādāt tehnisko projektu.221 Nereti pieteikšanās Eiropas Savienības fondu finansējumam tiek izsludināta pēdējā brīdī, kā rezultātā pieteikuma iesniegšanas termiņš ir vien daži mēneši, kuru laikā valsts vai pašvaldību iestādēm ir ne vien jāizraugās piemērotākā publiskā iepirkuma procedūra tehniskā projekta projektētāju izvēlei, bet šis tehniskais projekts ir arī jāizstrādā. Projektiem, kurus finansē no Eiropas Savienības fondiem, būtu jānosaka pietiekams laiks, lai varētu paspēt izstrādāt kvalitatīvu projektu, kā arī nodrošināt piemērotāko iepirkuma procedūru. 12.8.
235. Ir jārada centralizētas iepirkuma institūcijas, kas organizētu publisko iepirkumu procedūru iepirkumiem, kuri pārsniedz konkrētu naudas summu. Centralizētas publisko iepirkumu procedūras ieviešana veicinātu to, ka lielākajiem būvprojektiem tiktu piesaistīti iepirkuma jomas eksperti, kuru piesaistīšana tikai ar pašvaldību rīcībā esošajiem līdzekļiem varētu būt apgrūtinoša. 12.
236. Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas stājās spēkā 2015.gada 1.augustā, vietējos uzņēmumus nostāda nevienlīdzīgākās pozīcijās, jo liedz iespēju pārbaudīt citu valstu uzņēmumu stundas atalgojumu attiecīgajā nozarē.222 Normatīvajā regulējumā būtu jānoteic, ka atbildīgākie ar būves drošumu saistītie darbi būvobjektā ir jāveic pašam ģenerāluzņēmējam, izslēdzot iespēju tos nodot apakšuzņēmējiem, kuriem nav attiecīgās pieredzes un kvalifikācijas, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgākas iespējas visiem pretendentiem. 12.
237. Izstrādājot jauno Publisko iepirkumu likumu, jāapsver iespēja nošķirt iepirkumus būvniecības jomā no pārējiem iepirkumiem, paredzot tiem jaunajā likumā atsevišķu nodaļu.223 12.
238. Iepirkuma speciālistu profesionālās sagatavotības trūkums kontekstā ar nespēju pamatot iepirkuma procesā pieņemtos lēmumus ir praksē bieži novērojama parādība, kas likumsakarīgi izriet no profesionālās apmācības programmas trūkuma Latvijas izglītības sistēmā.224 Būtu jāizvērtē iespēja ieviest iepirkuma speciālista profesijai atbilstošu izglītības programmu, lai vismaz lielākajiem iepirkumiem varētu piesaistīt kvalificētus speciālistus, kuri spētu sagatavot kvalitatīvu iepirkuma dokumentāciju.
239. Par nepieciešamību ieviest identifikācijas kartes būvniecībā nodarbinātajiem 13.
240. Vispārīgajos būvnoteikumos galvenajam būvdarbu veicējam un atbildīgajam būvdarbu vadītājam ir noteikts pienākums iesaistīt būvniecības procesā tikai atbilstošas kvalifikācijas būvdarbu izpildītājus, tādējādi faktiski ietverot jebkuru būvobjektā nodarbināto. Tomēr minētais pienākums ir tikai deklaratīva prasība, kas praksē reti kad tiek īstenota, jo nav izveidots kontroles mehānisms.225 Reālā situācija darba tirgū ir tāda, ka faktiski jebkurš cilvēks neatkarīgi no savas kvalifikācijas un prasmēm var atrast darbu celtniecībā. Līdz ar to viena no būvniecības procesa stadijām - būvdarbi - lielā mērā netiek kontrolēta. To pierāda arī augstais ēnu ekonomikas īpatsvars būvniecības nozarē, kas
241. gadā tiek lēsts līdz pat 48,9 procentu apmērā.226 Pastāvot šādai problēmai, nav izslēdzama Zolitūdes traģēdijai līdzīgas nelaimes atkārtošanās. 13.
242. Viens no risinājumiem šai problēmai ir identifikācijas karšu ieviešana visiem būvniecībā nodarbinātajiem.227 Šādu karšu ieviešana ļautu visiem būvstrādniekiem izvirzīt notei