Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.-2006.gadam"

Attēlotā redakcija Ministru kabineta noteikumi Nr.1002 Rīgā 2004.gada 30.novembrī (prot. Nr.68 76.§) Kārtība, kādā ieviešams programmdokuments "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.-2006.gadam" Izdoti saskaņā ar Lauksaimniecības un lauku attīstības likuma 5.panta septīto daļu

1. Noteikumi apstiprina programmdokumentu "Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006.gadam" (turpmāk – programmdokuments) un nosaka tā ieviešanas kārtību. 2 (MK 23.08.
2. noteikumu Nr.632 redakcijā)
3. Lai nodrošinātu programmdokumentā minēto pasākumu ieviešanu, Lauku atbalsta dienests izstrādā paredzēto pasākumu ieviešanas rokasgrāmatas vai vadlīnijas. 3
4. Programmdokumentā paredzēta šādu atbalsta pasākumu administrēšana: 3.
5. "Agrovide" ar apakšpasākumiem: 3.1.
6. "Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība"; 3.1.
7. "Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos"; 3.1.
8. "Buferjoslu ierīkošana"; 3.1.
9. "Lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšana"; 3.
10. "Mazāk labvēlīgie apvidi un apvidi ar ierobežojumiem vides aizsardzības nolūkā"; 3.
11. "Priekšlaicīgā pensionēšanās"; 3.
12. "Atbalsts ražotāju grupām"; 3.
13. "Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai"; 3.
14. "Standartu sasniegšana"; 3.
15. "Tehniskā palīdzība". 4
16. Lauku atbalsta dienests izsludina pieteikšanos un pārtrauc pieteikšanos uz programmdokumentā minētajiem atbalsta pasākumiem laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", iepriekš to saskaņojot ar Zemkopības ministriju. 5
17. Uz šo noteikumu 3.punktā minētajiem atbalsta pasākumiem var pretendēt jebkura juridiskā vai fiziskā persona, kura atbilst programmdokumentā minētajām prasībām attiecīgajam atbalsta pasākumam. 6
18. Atbalsta pretendents piesakās Lauku atbalsta dienestā, iesniedzot iesniegumu un programmdokumentā noteiktos attiecīgajam atbalsta pasākumam nepieciešamos dokumentus. Iesniegumā norāda: 6.
19. atbalsta pasākumu, uz kuru pretendents piesakās; 6.
20. Lauku atbalsta dienesta klienta reģistrācijas numuru; 6.
21. juridiskās personas nosaukumu un komercdarbības formu vai fiziskās personas vārdu, uzvārdu; 6.
22. adresi korespondencei, tālruņa numuru; 6.
23. iesnieguma iesniegšanas datumu un laiku; 6.
24. pievieno citus dokumentus saskaņā ar programmdokumenta 10.pielikumu. 7
25. Atbalsta pretendents: 7.
26. iesniegumu iesniedz Lauku atbal- sta dienestā vai nosūta pa pastu; 7.
27. pēc Lauku atbalsta dienesta pieprasījuma divu kalendāra nedēļu laikā no vēstules saņemšanas dienas sniedz tam rakstisku atbildi; 7.
28. turpmāk par izmaiņām sniegtajās ziņās divu kalendāra nedēļu laikā sniedz Lauku atbalsta dienestam rakstisku informāciju. 8
29. Iesniegumu par šo noteikumu 3.3., 3.4., 3.
30. un 3.6.apakšpunktā minētajiem pasākumiem un tam pievienotos dokumentus Lauku atbalsta dienests izskata triju mēnešu laikā, bet par 3.
31. un 3.2.apakšpunktā minētajiem pasākumiem - sešu mēnešu laikā. Pēc iesnieguma un dokumentu izskatīšanas Lauku atbalsta dienests pieņem attiecīgu lēmumu: 8.
32. par atbalsta piešķiršanu; 8.
33. par atteikumu piešķirt pabalstu. 9
34. Šo noteikumu 8.punktā minētais lēmums apstrīdams un pārsūdzams Lauku atbalsta dienesta likumā noteiktajā kārtībā. 10
35. Ja atbalsta pretendents laikus nesniedz atbildi uz Lauku atbalsta dienesta vēstuli vai nesniedz informāciju par izmaiņām sniegtajās ziņās, saskaņā ar programmdokumentu atbalstu samazina vai nepiešķir. 11 Ministru prezidents I.Emsis Zemkopības ministrs M.Roze Zemkopības ministrijas iesniegtajā redakcijā Pielikums Ministru kabineta 2006.gada 31.oktobra noteikumiem Nr.903 Latvijas Lauku attīstības plāns Lauku attīstības programmas īstenošanai 2004.–2006.gadam(Programmdokuments MK 31.10.
36. noteikumu Nr.903 redakcijā, kas grozīta ar MK 20.03.
37. noteikumiem Nr.184; MK 23.10.
38. noteikumiem Nr.719; MK 02.12.
39. noteikumiem Nr.998; MK 14.04.
40. noteikumiem Nr.187) SATURA RĀDĪTĀJS
41. Ievads
42. Valsts teritorija un teritoriālais iedalījums2.
43. Teritorija2.
44. Ainava2.
45. Klimats2.
46. Administratīvi teritoriālais iedalījums2.
47. Atbilstība NUTS līmeņiem
48. Latvijas Lauku attīstības plāna darbības teritorija un Mērķa Nr. 1 teritorija3.
49. Latvijas atbilstība Mērķa Nr. 1 teritorijai3.
50. Lauku attīstības plāna mērķa teritorija
51. Plānošana atbilstošā ģeogrāfiskā līmenī
52. Pašreizējās situācijas raksturojums5.
53. Mērķa teritorijas vispārējais raksturojums5.1.
54. Cilvēkresursi un labklājība5.1.
55. Lauku ekonomika5.1.
56. Infrastruktūra5.1.
57. Lauku vides kvalitāte un bioloģiskā daudzveidība5.
58. nacionālā lauku attīstības politika5.2.
59. Stratēģijas pārklātās jomas5.2.
60. Finansiālais atbalsts5.2.
61. Īpaša rīcība lauku attīstības politikas pilnveidošanai5.
62. SVID kopsavilkums5.
63. Iepriekšējā programmēšanas perioda rezultāti un ietekme
64. Stratēģijas apraksts, tās mērķi, lauku attīstības prioritātes un ģeogrāfiskais pārklājums Latvijas lauku attīstības plāna īstenošanā6.
65. ES un nacionālā politika6.
66. Stratēģija, prioritātes un mērķi Latvijas Lauku attīstības plāna īstenošanā6.2.
67. Latvijas Lauku attīstības plāna prioritātes, mērķi un īstenošanas principi6.2.
68. Pasākumi un to īstenošanas mērķi6.2.
69. Integrētās pieejas ievērošana6.2.
70. Dzimumu vienlīdzības principa ievērošana stratēģijas īstenošanā6.2.
71. Stratēģijas saskaņotība ar starp­tautiskajām, ES un nacionālajām prasībām un normatīvajiem aktiem6.
72. Citu pasākumu apraksts un efektivitāte6.3.
73. Lauku attīstības pasākumu ietekme uz nacionālo lauku attīstības politikas mērķu sasniegšanu6.3.
74. ZM rīcības stratēģijas ietekme uz lauku attīstības pasākumu īstenošanu6.
75. Specifisko pasākumu ģeogrāfiskais pārklājums6.
76. Pasākumu uzsākšanas un īstenošanas laiks
77. Pasākumu īstenošanas ietekme uz ekonomiku, vidi, sociālo sfēru7.
78. Kopējais finansējuma apjoms Latvijas lauku attīstībai7.
79. Plāna pasākumu īstenošanas sagaidāmā ietekme
80. Finansējuma sadalījuma tabulas
81. Lauku attīstības plāna pasākumu apraksts9.
82. Pasākums: Agrovide9.1.
83. Apakšpasākums: Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība9.1.2.Apakšpasākums:Bioloģiskās daudz­veidības uzturēšana zālājos9.1.
84. Apakšpasākums: Buferjoslu ierīkošana9.1.
85. Apakšpasākums: Lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšana9.1.
86. Apakšpasākums: Erozijas ierobežošana9.
87. Pasākums: Mazāk labvēlīgie apvidi un apvidi ar ierobežojumiem vides aizsardzības nolūkā9.
88. Pasākums: Priekšlaicīgā pensionēšanās9.
89. Pasākums: Atbalsts ražotāju grupām9.
90. Pasākums: Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai9.6.Pasākums: Standartu sasniegšana9.
91. Tehniskā palīdzība9.
92. Lauku attīstības pasākumi Vienotajā programmdokumentā
93. Nepieciešamība pēc tehniskās palīdzības, apmācībām, pētījumiem un demonstrējumu projektiem Plāna īstenošanas nodrošināšanai10.1 Pētījumi10.
94. Apmācības10.
95. Demonstrējumu projekti10.
96. Tehniskās palīdzības nepieciešamība
97. Atbildīgās institūcijas11.
98. Zemkopības ministrija11.
99. Lauku atbalsta dienests
100. Plāna īstenošana, ietverot uzraudzību, novērtēšanu un sabiedrības informēšanu12.
101. Pasākumu īstenošanas koordinācija12.
102. Uzraudzības komiteja12.
103. Atbalsta maksājumu administrēšana pasākumu īstenošanā12.3.
104. Administrēšanas vispārējie principi12.3.
105. Katra pasākuma administrēšanas specifika12.
106. Kontrole un sankcijas12.4.
107. Kontroles un sankciju vispārējie principi12.4.
108. Labas saimniekošanas prakses kontrole12.4.
109. Katra pasākuma kontroles un sankciju specifika12.
110. Plāna īstenošanas uzraudzība un novērtēšana12.
111. Sabiedrības informēšana
112. Sociālo partneru iesaistes rezultāti
113. Līdzsvars jeb saskaņotība starp dažādiem atbalsta pasākumiem
114. Saskaņotība un atbilstība15.
115. Ar ES atbalsta instrumentiem15.
116. Ar nacionāliem atbalsta instrumentiem1.pielikums. Situācijas analīzes rādītāji2.pielikums. Labas saimniekošanas prakses nosacījumi3.pielikums. Bioloģiski vērtīgie zālāji4.pielikums. Valsts tiesību akti, ratificētās konvencijas, stratēģiskie dokumenti un ES tiesību akti5.pielikums. Lauku attīstības plāna stratēģijas izvērtējums6.Pielikums. ZM darbības stratēģijas ietekmes vērtējums LAP pasākumu īstenošanā7.pielikums. LAP mērķi, indikatori un sasniedzamie rezultāti LAP īstenošanas laikā8.pielikums. Sociālekonomiskie partneri9.pielikums. Latvijas vietējās izcelsmes nozīmīgo šķirņu lauksaimniecības dzīvnieku raksturojums un priekšrocības10.pielikums. Iesniedzamie dokumenti LAD11.pielikums. Sankcijas un sodi Lauku attīstības plāna ietvaros12.pielikums. Atbalsta maksājumu aprēķini pasākumam: Mazāk labvēlīgie apvidi un apvidi ar ierobežojumiem vides aizsardzības nolūkā13.pielikums. Atbalsta maksājumu aprēķini pasākumam: Agrovide14.pielikums. Atbalsta maksājumu aprēķini pasākumam: Standartu sasniegšana15.pielikums. Teritoriju saraksts, kuras saskaņā ar Regulas 1257/1999 19.pantu ir noteiktas kā Latvijas mazāk labvēlīgie apvidi16.pielikums. Piedāvātās NATURA 2000 teritorijas17.pielikums. Jaunieviestie ES standarti, kas ir atbalstāmi saskaņā ar pasākumu: Standartu sasniegšana18.pielikums. Dzīvnieku vienības atbilstoši dzīvnieku grupām ekstensīvās ganīšanas aktivitātēmDzīvnieku vienības atbilstoši dzīvnieku grupām pasākuma “Mazāk labvēlīgie apvidi un apvidi ar ierobežojumiem vides aizsardzīvas nolūkā“ lopu blīvuma nosacījumu izpildei19.pielikums.Nacionālā pensiju sistēmaIevadsPamatojoties uz to, ka par atbildīgo institūciju lauku attīstības pasākumu īstenošanai saskaņā ar Padomes
117. gada
118. maija Regulu (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai un dažu regulu grozīšanu un atcelšanu (turpmāk– Padomes Regulu Nr. 1257/1999) un Komisijas 2004.gada 29.aprīļa Regulu (EK) Nr. 817/2004, ar ko paredz sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus Padomes Regulai (EK) Nr. 1257/1999 par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) atbalstu lauku attīstībai (turpmāk– Komisijas Regula Nr. 817/2004), ir noteikta LR Zemkopības ministrija, ministrija ir izstrādājusi un Eiropas Komisijā (turpmāk– Komisijā) iesniegusi Latvijas Lauku attīstības plānu Lauku attīstības programmas ieviešanai (turpmāk– Plāns) atbalsta līdzfinansējuma saņemšanai programmēšanas periodam no 2004.gada līdz 2006.gadam. Plāna izstrāde, ieviešana un tā īstenošanai noteiktie mehānismi ir saskaņoti ar Komisijas tiesību aktos definētajām prasībām.Plāna izstrādes mērķis ir, ievērojot Eiropas Savienības (turpmāk– ES) un nacionālajos tiesību aktos noteiktās prasības, nodrošināt atbalstāmām rīcībām mērķtiecīgu un Latvijas apstākļiem pamatotu nacionālā un ES līdzfinansētā finansiālā atbalsta izmantošanu Latvijas lauku attīstības veicināšanai 2004.-
119. gada laika periodā.Plāna īstenošanas mērķis ir paaugstināt lauku saimniecību ienākumu līmeni, attīstīt un paaugstināt ražošanas efektivitāti lauku saimniecībās, ievērojot vides prasības, un dažādot lauku ekonomiskās aktivitātes un ienākumus un saglabāt lauku apdzīvotību.Plāna struktūra. Plāna aprakstošajās daļās (1.–5.daļa) ir raksturota Plāna īstenošanas mērķa teritorija, definētas galvenās problēmas un raksturota nacionālā atbalsta politika lauku attīstības veicināšanā, parādīta SVID (stiprās puses, vājās puses, iespējas, draudi) analīze, rezultāti. Plāna stratēģiskajās daļās (6.–8.daļa) ir definēti valsts stratēģiskie mērķi lauku attīstībā, Plāna attīstības prioritātes, atbalsta pasākumi un sasniedzamie rezultāti Plāna īstenošanā. Plāna pasākumu daļās (9.–15.daļa) ir ietverti visu īstenojamo pasākumu apraksti, pasākumu administrēšanas un īstenošanas uzraudzības raksturs, Plāna īstenošanā iesaistīto institūciju sadarbība un Plāna pasākumu saskaņotība ar ES un nacionālo politiku un citiem atbalsta pasākumiem. Plāna pielikumos ir ietverta papildu informācija, kura ir ļoti nozīmīga Plāna īstenošanas procesa saprotamības nodrošināšanai.Plāna sagatavošanas process. Plānu ir izstrādājusi LR Zemkopības ministrija ciešā sadarbībā ar Komisiju, atbildīgajām Latvijas institūcijām, jo īpaši, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtu, un dažādu līmeņu ekonomiskajiem un sociālajiem partneriem (skatīt
120. pielikumā).Balstoties uz veikto pētījumu, rīkoto semināru un diskusiju rezultātiem, Plāna izstrādē izveidotā ekspertu grupa sagatavoja vispārējās situācijas novērtējumu par Latvijas lauku sociāli ekonomisko attīstību, iezīmējot galvenās problēmas un nacionālajā lauku attīstības politikā veiktos uzdevumus primāro vajadzību apmierināšanai. Ciešā sadarbībā ar visiem partneriem un iesaistot diskusijās Latvijas sabiedrību, ekspertu grupa definēja Plāna prioritātes un, balstoties uz sabiedrības interesēm, izvēlējās Plāna ietvaros īstenojamos prioritāros pasākumus. 2002.gada sākumā Zemkopības ministrija veica aptauju (aptaujājot lauku iedzīvotājus, uzņēmējus, vietējās pašvaldības un sabiedriskās organizācijas) par Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) līdzfinansētajiem un ES piedāvātajiem papildus lauku attīstības pasākumiem, kuri būtu prioritāri jāiekļauj Lauku attīstības plānā un Vienotajā programmdokumentā 2004.-2006.gada programmas periodam. Apkopotie rezultāti norādīja, ka Plānā iekļaujamie pasākumi pēc to īstenošanas nepieciešamības sakārtojas šādā secībā: Agrovide, Mazāk labvēlīgie apvidi un apvidi ar ierobežojumiem vides aizsardzībā; Atbalsts ražotāju grupām; Priekšlaicīgā pensionēšanās; Lauksaimniecības zemju apmežošana un Atbalsts daļēji naturālo saimniecību pārstrukturizācijai. Savukārt par īstenošanai aktuāliem Vienotajā programmdokumentā iekļaujamiem pasākumiem sabiedrība izvēlējās sekojošos: Investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos; Lauku teritoriju pārveidošanās un attīstības veicināšana; Vietējo rīcību attīstība (“LEADER +” veida pasākums (LEADER tulkojumā no franču valodas (Liaison Entre Actions pour le Développement de L’Economie Rurale) nozīmē “mērķtiecīgas un koordinētas rīcības lauku ekonomikas attīstībai”)); Atbalsts jaunajiem zemniekiem; Apmācības; Lauksaimniecības produktu pārstrādes un mārketinga uzlabošana, Mežsaimniecības attīstība. Plāna pasākumu īstenošanas mehānisma noteikšanā ekspertu grupa, ievērojot Latvijas lauku sabiedrības izvirzītās intereses un izmantojot nacionālajā lauku attīstības atbalsta politikā (t.sk. SAPARD (Special Assistance Programme for Agricultural and Rural Development– īpašā palīdzības programma lauksaimniecībai un lauku attīstībai) īstenošanā) gūto pieredzi un ES un nacionālos tiesību aktus, izstrādāja Plāna pasākumu īstenošanas un uzraudzības mehānismu.Plāna pasākumu īstenošanas mehānismu izstrādei tika izveidotas 10 darba grupas, kurās tika iesaistīti specifisko jautājumu eksperti, politikas veidotāji un lēmumu pieņēmēji nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī, pasākumus administrējošo un kontroles institūciju pārstāvji, nevalstisko organizāciju pārstāvji un sabiedrība. Katra darba grupa strādāja pie viena Plāna pasākuma (Agrovides pasākumā– pie apakšpasākuma), horizontālā līmeņa darba grupa strādāja pie visu pasākumu administrēšanas procesa pilnveidošanas. Pasākuma izstrādes procesā katra darba grupa tikās sešas reizes.Plāna izstrādes procesa vadībai un Plāna izvērtēšanai tika izveidota Nacionālā vadības komiteja, kura atbildēja par to, lai Plānā noteiktie īstenošanas mehānismi būtu saskaņoti ar citiem nacionālā un reģionālā līmenī īstenojamiem mehānismiem, tos papildinātu un risinātu problēmas, kas būtiskas visu līmeņu mērogos.
121. Valsts teritorija un teritoriālais iedalījums2.
122. TeritorijaLatvijas teritorija kopumā aizņem 64589km
123. Lielāko daļu veido meži– 44,5%, kā arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes– 38,3%, kas, arī kopā ņemot, veido Latvijas lauku ainavu. Pēc Valsts zemes dienesta (turpmāk– VZD) datiem zemes iedalījums pēc tās lietošanas veida pēdējos piecos gados nav būtiski mainījies.
124. tabula. Zemes iedalījums pēc zemes lietošanas veida
125. gada
126. janvārīZemes lietošanas veidiTūkst. ha%Lauksaimniecībā izmantojamā zeme2474,438,3Meži2877,244,5Krūmāji116,61,8Purvi257,94,0Zem ūdeņiem227,93,5Pagalmi90,71,4Ceļi131,82,0Pārējās zemes282,44,5Kopā Latvijas Republikā6458,9100,0Avots: VZD Zemes bilance 2003.Valsts garums ziemeļu ‑ dienvidu virzienā ir 210 km, platums rietumu– austrumu virzienā– 450 km. Latvija atrodas Ziemeļeiropā, Baltijas jūras dienvidaustrumu krastā. Kopējais sauszemes robežas garums ir 1368km, bet jūras robežas garums ir 494km. Ziemeļos Latvija robežojas ar Igauniju, dienvidos– ar Lietuvu un Baltkrieviju, un austrumos– ar Krieviju.2.
127. AinavaLatvijā vidējais augstums ir 87m virs jūras līmeņa. Latvijas augstākais punkts ir Gaiziņkalns– 311,6m virs jūras līmeņa tas atrodas Vidzemes augstienē Madonas rajonā. Lai gan zemes reljefs Latvijā pārsvarā ir līdzens, gandrīz puse Latvijas teritorijas atrodas paugurainēs. Līdz 100m augstumam virs jūras līmeņa atrodas 57%, no 100 līdz 200m– 40,5% un augstāk par 200 m– 2,5% no valsts teritorijas.Latvijā ir 140 ezeri, kas lielāki par 1km², un 12400 upes ar kopējo garumu 38000km. 777 upes ir garākas par 10km (garākās ir Daugava, Gauja un Venta) un lielākais no ezeriem ir Lubānas ezers (81km2).2.
128. KlimatsLatvijas teritorija atrodas reģionā ar intensīvu mitro gaisa masu kustību no Atlantijas okeāna uz kontinentu. Vidēji gadā valsti šķērso 120– 140 ciklonu, 170– 200 dienās ir nokrišņi.Vidējais nokrišņu daudzums gadā ir apmēram 680mm un vidējā iztvaikošana ir 450mm, tādējādi nokrišņu daudzums pārsniedz summāro iztvaikošanu par 250 mm, bet īpaši lietainos gados– pat par 500mm, kas izraisa noteci.Ūdens līdzsvars gada griezumā ir ļoti atšķirīgs. Intensīva notece novērojama martā, aprīlī, oktobrī, novembrī, bet mitruma deficīts ‑ jūnijā, jūlijā un augustā.Gada vidējā gaisa temperatūra Rīgā ir +6 °C, janvāra vidējā gaisa temperatūra ir–4,7 °C un jūlija-+16,9 °C.2.
129. Administratīvi teritoriālais iedalījumsPašreizējo Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu (skatīt 1.karti) nosaka 1991.gadā pieņemtais likums “Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu”. Latvijas Republika sastāv no Vidzemes, Latgales, Kurzemes un Zemgales; to iedala šādās administratīvajās teritorijās: republikas pilsētās un rajonos, kuri savukārt iedalās rajonu pilsētās, novados, pagastos. Rajonu pilsētām var būt lauku teritorijas. Rīgas pilsēta ir Latvijas Republikas galvaspilsēta.1.karte. Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums
130. gada sākumāVietējo un rajonu (reģionālo) pārvaldi administratīvajās teritorijās veic 2 veidu pašvaldības:- vietējās pašvaldības (pilsētu domes, novadu domes, pagastu padomes, kas ir pilsoņu vēlētas pārstāvniecības);- rajonu pašvaldības (padomes, kas ir vietējo pašvaldību deleģētas pārstāvniecības) un republikas pilsētu domes (kas ir pilsoņu vēlētas pašvaldības).Abu veidu pašvaldības darbojas patstāvīgi savas likumā1 noteiktās kompetences ietvaros.Ar 1998.gadā pieņemto Administratīvi teritoriālās reformas likumu aizsākās vietējo pašvaldību apvienošanās process, kura nobeigums likumā paredzēts 2004.gada 30.novembrī un kura gaita tiek virzīta uz 102 novadu izveidošanu
131. Latvijas administratīvo teritoriju skaits 2003.gada 1.janvārī redzams 2.tabulā.2.tabula. Administratīvo teritoriju skaits
132. gada
133. janvārīReģionālās pašvaldībasVietējās pašvaldībasUz
134. gadu 26 rajoni7 republikas pilsētas15 novadi(kas apvieno tādas teritoriālas vienības kā rajonu pilsētas, pilsētu lauku teritorijas vai pagastus)37 rajonu pilsētas22 pilsētas ar lauku teritorijām rajonos461 pagastsUz
135. gadu 5 reģionālās pašvaldības102 vietējās pašvaldības– novadiAvots: Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Administratīvi teritoriālo vienību klasifikators (ATVK)Reģionālo pašvaldību reforma tiek realizēta pakāpeniski laika posmā līdz 2005.gadam. Līdz 2005.gada martam ir noteikts pārejas periods liela mēroga reģionālo pašvaldību izveidošanai. Šajā laikā tiek nostiprināti un attīstīti 5 plānošanas reģioni un saglabātas rajonu pašvaldības. Reģionālās attīstības likumā (2002.) noteikts, ka reģionālās attīstības plānošanai, koordinācijai un pašvaldību sadarbības nodrošināšanai pašvaldības izveido piecus plānošanas reģionus: Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales.Ar Ministru kabineta
136. gada
137. marta noteikumiem Nr. 133 ”Noteikumi par plānošanas reģionu teritorijām” ir noteiktas piecu plānošanas reģionu teritorijas. Teritoriālo izvietojumu skatīt 2.kartē.2.karte. Latvijas teritoriālais iedalījums plānošanas reģionos,
138. gads2.
139. Atbilstība NUTS3 līmeņiemLatvijas valdība ir nolēmusi, ka I NUTS un II NUTS līmenim atbilst visa Latvijas teritorija, kas tālāk ir sadalīta piecos III NUTS līmeņos. To teritorijas neatbilst piecu plānošanas reģionu teritorijām (skatīt
140. kartē). Tie ir: Rīgas, Latgales, Zemgales, Vidzemes un Kurzemes reģioni.3.tabula Statistisko reģionu nomenklatūras līmeņi Latvijā
141. līmenisI NUTSValsts
142. līmenisII NUTSValsts
143. līmenisIII NUTSReģioni: Rīgas, Latgales, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales
144. līmenisIV NUTSrajoni + republikas pilsētas
145. līmenisV NUTSpagasti + novadi + rajonu pilsētasAvots: www.csb.lv NUTS klasifikatora apraksts3.karte. Latvijas teritoriālais iedalījums statistikas reģionos,
146. gads
147. Latvijas Lauku attīstības plāna darbības teritorija un Mērķa Nr. 1 teritorija3.
148. Latvijas atbilstība Mērķa Nr. 1 teritorijaiES un Latvijas sarunu sadaļā “Reģionālā politika un strukturālie instrumenti” ir panākta vienošanās, ka līdz 2006.gadam Latvija ietilps ES teritoriālās statistikas vienību nomenklatūras (NUTS) II līmeņa teritorijā, kas atbilst ES struktūrfondu “Mērķa Nr. 1” reģionam. “Mērķa Nr. 1” teritorijas definētas tāpēc, lai nodrošinātu atbalstu attīstības un strukturālo izmaiņu veicināšanai tajos reģionos, kur iekšzemes kopprodukts (turpmāk– IKP) uz vienu iedzīvotāju ir zemāks par 75% no ES vidējā rādītāja. Tā kā Latvija atbilst šim kritērijam, tā ir atzīta par “Mērķa Nr. 1” teritoriju (Latvijas Vienotais programmdokuments).3.
149. Lauku attīstības plāna mērķa teritorijaPlāna īstenošanas mērķa teritorija ir visa Latvijas teritorija. Konkrētas katra pasākuma īstenošanas teritorijas ir noteiktas
150. nodaļā.Pēc Administratīvi teritoriālā iedalījuma reformas pabeigšanas
151. gadā no jauna tiek pārskatīts un apstiprināts Plāna mērķa teritorijas statuss.Tā kā visa Latvijas lauku teritorija ir Mērķa Nr. 1 teritorijas lauku teritorija, tad uz to attiecas visi Mērķa Nr. 1 atbalsta nosacījumi.
152. Plānošana atbilstošā ģeogrāfiskā līmenīPlānā noteiktā stratēģija ir kopēja visai teritorijai un papildus saistošu reģionāla līmeņa apakšdokumentu nav. Saskaņā ar Padomes Regulā Nr. 1257/1999 (4., 5., 6., nodaļas) un Komisijas Regulā Nr. 817/2004 un Pievienošanās līgumā paredzētajiem papildus pasākumiem definētajiem nosacījumiem katram pasākumam var būt sava īstenošanas mērķa teritorija kopējā Plāna mērķa teritorijā.
153. Pašreizējās situācijas raksturojums5.
154. Mērķa teritorijas vispārējais raksturojumsNodaļā dots ieskats par lauku ekonomikas nozīmīgāko sektoru attīstību, raksturota demogrāfiskā un sociālā situācija un vides kvalitāte.Piezīme: Plāna mērķa teritorijas analīzē “lauku teritorija” ietver administratīvās teritorijas: novadus, pilsētas ar lauku teritorijām, pagastus.5.1.
155. Cilvēkresursi un labklājība5.1.1.
156. Iedzīvotāji2001.gada sākumā Latvijā bija 2 364 254 iedzīvotāji, no kuriem 757 695 jeb 32% dzīvoja laukos. Vidējais iedzīvotāju blīvums valstī bija 36,6iedz./km2, lauku teritorijās– 11,7 iedz./km2.
157. tabula. Latvijas iedzīvotāji, 1935.– 2001.RādītājsVienības1935.1959.1989.2001.Iedzīvotāji kopātūkst.1906208026672364Iedzīvotāji laukostūkst.1197980778758Lauku iedzīvotāju īpatsvars%62,8 29,232Iedzīvotāji pilsētāstūkst.709110018891606Iedzīvotāji Rīgātūkst.385575910757Rīgas iedzīvotāju īpatsvars%20,227,634,132Iedzīvotāju blīvums vidēji valstīiedz./km²29,532,241,336,6Iedzīvotāju blīvums vidēji pagastosiedz./km²18,515,515,511,7Avots: CSP Latvijas 2000.gada tautas skaitīšanas rezultāti, 2002;1935.,
158. un
159. gadā pilsētu un lauku iedzīvotāju skaits dots atbilstoši administratīvajam iedalījumam attiecīgajā gadāSalīdzinot ar citām valstīm, Latvija ir ļoti mazapdzīvota, pastāv lauku teritorijas ar iedzīvotāju blīvumu 2iedz./km
160. 1990.gadā aizsākušās strukturālās pārmaiņas lauksaimniecībā, zemie ienākumi no lauksaimnieciskās darbības, neesošie finanšu līdzekļi investīcijām, ierobežotais lauksaimniecības produkcijas noieta tirgus (īpaši lokālais), saimnieciskās pieredzes trūkums patstāvīgas nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības uzsākšanai, sociālās un ekonomiskās infrastruktūras kvalitātes pasliktināšanās ir iemesli tam, ka ekonomiski aktīvākie iedzīvotāji emigrē no laukiem uz pilsētām, sevišķi uz valsts centrālo daļu– Rīgu un tās reģionu. Tā rezultātā lauki ir kļuvuši ļoti mazapdzīvoti.
161. pielikumā ir redzamas teritoriālās atšķirības pēc iedzīvotāju blīvuma katrā teritorijā. 1.pielikuma 33.tabulā ir apkopoti galvenie rādītāji, kuri parāda demogrāfiskās atšķirības starp pilsētām un laukiem.5.1.1.
162. IzglītībaPieprasījums pēc izglītota un augsti kvalificēta darbaspēka Latvijā pieaug. Šis faktors būtiski ietekmē attīstības nozīmi. Cilvēki ar zemu kvalifikāciju un nepietiekamu apmācību ir pakļauti bezdarba riskam un attiecīgām sociālajām sekām.
163. gadā veiktās tautas skaitīšanas dati liecina, ka lauku teritorijā salīdzinoši ir vismazāk iedzīvotāju ar augstāko izglītību, bet visvairāk ‑ iedzīvotāju vecumā no 15 gadiem– ar pamatskolas izglītību (LVAEI,
164. gads, pēc CSP 2000.gada tautas skaitīšanas rezultātiem Latvijā). Patreizējā situācija sīkāk ir izklāstīta nodaļā “Nodarbinātība saimniecībās, lauksaimnieku vecums un izglītība”.5.tabula. Iedzīvotāju īpatsvars pēc izglītības līmeņa no 15 gadu vecuma, %Izglītības līmenisValstīLauku teritorijāLauku teritorijā minimālā-maksimālāIedzīvotāji vecumā no 15 gadiem82,07970– 86Mazāk par 4 klasēm2,530,3– 13Sākumskolas izglītība5,961– 16Pamatskolas izglītība26,52814– 41Vispārējā vidējā izglītība31,0218– 31Vidējā speciālā izglītība20,2145– 23Augstākā izglītība13,971– 14Avots: LVAEI, pēc CSP 2000.gada tautas skaitīšanas rezultātiem, 2002.Pieaugušo izglītības un mūžizglītības pieejamība lauku iedzīvotājiem paaugstinās lauksaimnieku un citu lauksaimniecībā iesaistīto personu kvalifikāciju un zināšanas saskaņā ar ES mūžizglītības memorandu, un sagatavos mežu īpašniekus un citas mežsaimniecībā iesaistītās personas mežsaimniecības prakses ieviešanai, lai veicinātu mežu ekonomiskās, ekoloģiskās un sociālās funkcijas.5.1.1.
165. NodarbinātībaGalvenā ekonomiskā aktivitāte laukos ir lauksaimniecība. Lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā iesaistīto lauku iedzīvotāju skaits4 no
166. gada līdz
167. gadam ir samazinājies, un pašlaik šajās nozarēs kopumā ir nodarbināti aptuveni 140 tūkstoši iedzīvotāju. 2001.gadā veiktās lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti liecina, ka kopumā laukos lauksaimnieciskās produkcijas ražošanā, tai skaitā, pašapgādes nolūkā, ir iesaistīti 271,2tūkst. jeb 45,0 %5 no visiem lauku iedzīvotājiem.Saskaņā ar darbaspēka apsekojuma rezultātiem lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju skaits laika posmā no
168. gada līdz
169. gadam Latvijā ir samazinājies par 3,2 procentiem (attiecīgi, no 16,6% līdz 13,40% no strādājošo kopskaita) (skat.
170. tabulu).
171. tabula. Lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā nodarbinātie iedzīvotāji (vecumā no 15 līdz 74 gadiem) Nodarbinātie iedzīvotāji, tūkst.% no visiem nodarbinātajiem 1996200020012002200319962000200120022003Kopā156,5131,8141,1146.9135.016,614,014,714.913.4Lauksaimniecībā, medniecībā136,3112,5118,2112.3104.414,412,012,311.410,4Mežsaimniecībā20,119,422,934.730.62,12,12,43.53,0Avots: CSP, darbaspēka apsekojums, 2003Dažādos lauku reģionos lauksaimniecības sektora nozīme nodarbinātības un ienākumu nodrošināšanā ir atšķirīga. Otrs nozīmīgākais darba devējs gan pilsētās, gan lauku apvidos ir mežsaimniecība un kokap­strāde, un tā nozīme pieaug– kā redzams
172. tabulā, šajā sektorā nodarbināto iedzīvotāju skaits laikā no
173. gada līdz
174. gadam ir pieaudzis no 2,1% līdz 3,0% no nodarbināto kopskaita valstī. Ļoti lēni pieaug nodarbinātība citās nozarēs, jo lauku ekonomikā esošajām pamatnozarēm ir salīdzinoši ierobežotas alternatīvas. Lauku iedzīvotājiem trūkst finanšu kapitāla, ideju un zināšanu uzņēmējdarbībā, lai attīstītu jau esošās un apzinātu visas iespējamās nozares.Saskaņā ar darbaspēka apsekojuma rezultātiem (skat.
175. tabulu) vidējais nodarbināto vīriešu un sieviešu skaits no 2001.– 2003.gadam ir pieaudzis gan pilsētās, gan laukos. Pilsētās ir pieaudzis vidējais nodarbināto vīriešu un sieviešu skaits, bet laukos par 1,7% (no 136,6% 2001.gadā līdz 134,9% 2003.gadā) ir samazinājies vidējais nodarbināto sieviešu skaits. Laukos vērojams nodarbināto vīriešu pieaugums vecumā no 15 līdz 34 un no 45 līdz 54 gadiem, bet pilsētās– visu vecumu grupās, izņemot vecumā no 35 līdz 44 gadiem. Nodarbināto sieviešu pieaugums laukos vērojams vecumā no 15 līdz 24 un no 35 līdz 54 gadiem, bet pilsētās– vecumā no 15– 24 un 45 līdz 74 gadiem. Tas nozīmē, ka gan pilsētās, gan laukos sievietes vecumā pēc 40 gadiem, kad rūpes par bērniem mazinās, aktīvāk piedalās darba tirgū, un tā rezultātā paaugstinās nodarbināto sieviešu skaits. Statistikas rezultāti liecina, ka vīrieši ir visaktīvākā ekonomiski aktīvo lauku iedzīvotāju daļa un tādējādi ir perspektīvs lauku teritorijas turpmākas attīstības virzītājspēks.
176. tabula. Nodarbināto iedzīvotāju skaits pēc dzimuma un vecuma (vecumā no 15 līdz 74 gadiem, vidēji tūkst. iedzīvotāju) 20012003 PilsētāsLaukosPilsētāsLaukos KopāVīr.Siev.KopāVīr.Siev.KopāVīr.Siev.KopāVīr.Siev.Kopā663,4325,9337,5296,6160,0136,6704,3349,0355,3302,5167,7134,9Vecums: 15– 2467,837,230,630,519,311,276,543,333,234,222,611,625– 34167,685,881,874,041,232,8172,591,081,574,743,631,035– 44188,590,997,685,644,940,7187,690,996,784,543,441,145– 54159,769,790,059,329,729,7165,874,891,067,835,232,655– 6469,936,433,235,119,215,984,439,744,733,418,914,565– 7410,36,04,412,25,86,417,49,28,28,04,04,0Avots: CSP, darbaspēka apsekojums, 2002 un 2003.Saskaņā ar darbaspēka apsekojuma rezultātiem bezdarba līmenis laukos 2003.gada sākumā bija 7,8%, kas ir zemāks nekā vidēji valstī– 10,6%. Faktiskais bezdarba līmenis laukos ir būtiski augstāks, jo ir izplatītas dažas slēptās bezdarba formas, piemēram, neapmaksātā darbā iesaistīto ģimenes locekļu īpatsvars laukos ir 11,2%, bet pilsētās ‑ 0,4%, nepilnu darba laiku strādājošo īpatsvars laukos ir 14,4 %, bet pilsētās ‑ tikai 8,5%6.Latvijā ir vērojams bezdarbnieku skaita pieaugums, īpaši jauniešu vidū, kuriem nav profesionālās izglītības vai pat pamatizglītības, kā arī nav darba pieredzes, lai konkurētu darba tirgū, vai pietrūkst zināšanu un kapitāla savas uzņēmējdarbības uzsākšanai.Būtiska problēma ir bezdarba pieaugums pirmspensijas vecuma (sākot no 50 gadiem) lauku iedzīvotāju vidū. Lielākā daļa šo cilvēku grib strādāt, tomēr nepietiekamās kvalifikācijas dēļ viņi nespēj konkurēt darba tirgū. Turklāt darba vietu skaits laukos ir ierobežots, un viņi nav gatavi vai arī tiem nav pietiekoši kapitāla, lai uzsāktu komercdarbību. Pirmspensijas vecuma cilvēkam atgriešanos darba tirgū apgrūtina arī psiholoģiskas dabas grūtības. Daudziem cilvēkiem nav pietiekamas pašapziņas, lai piedāvātu sevi darba tirgū vai iegūtu jaunas prasmes (Labklājības ministrija, 2002).5.1.1.
177. Ienākumi un labklājībaNeskatoties uz to, ka ekonomiskie rādītāji pastāvīgi uzlabojas, sabiedrības labklājības līmenis joprojām ir zems. Iedzīvotāju ienākumu pieaugums ir ļoti nevienmērīgs. Materiālās labklājības polarizācija, kā arī nabadzīgo cilvēku skaits pamazām pieaug. Turklāt ir vērojama nabadzības feminizācija. Saskaņā ar Kopējo sociālās iekļaušanās memorandu
178. gadā 16% Latvijas iedzīvotāji bija pakļauti nabadzības riskam.Mājsaimniecību budžetu apsekojuma dati liecina, ka reālie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli katru gadu laikā no 1996.līdz 2000.gadam ir samazinājušies, būtiski pieaugot starpībai starp pilsētu un lauku iedzīvotāju ienākumiem (skat. 1.attēlu).1.attēls. Lauku un pilsētu mājsaimniecību ienākumu dinamika 2000.gada cenāsAvots: LVAEI pēc CSP, “Mājsaimniecību budžeti” 1997.-2000., Jansone, Krastiņš.
179. gadā 20% nabadzīgāko mājsaimniecību veidoja 10% no kopējiem mājsaimniecību ienākumiem, vidējais ienākums uz personu šajās mājsaimniecības bija 31 LVL (53,17 EUR) un 27% no visiem iedzīvotājiem nāca no šādām mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem. Turklāt 20% no vairāk pārtikušajām mājsaimniecībām ar tikai 18% iedzīvotāju veidoja 40% no kopējiem mājsaimniecību ienākumiem.Neskatoties uz to, ka tautsaimniecībā nodarbināto vidējā mēnešalga
180. gadā sasniedza 159 LVL (skat.
181. pielikuma
182. tabulu), laukos nodarbinātajiem tā ir par aptuveni 30% zemāka. Skatoties pēc reģioniem, augstākie ienākumi pēc nodokļu atskaitījumiem uz mājsaimniecības locekli
183. gadā bija Rīgas rajonā– 102,43 LVL, zemākie (58,44 LVL)– Latgalē. Vairāk nekā pusi no visiem mājsaimniecību ienākumiem pēc nodokļu atskaitījumiem veido darba algas (61%), vienu piektdaļu (21%)– pensijas un tikai 9,4% ir “tīrie ienākumi” no lauksaimnieciskās ražošanas un privātās uzņēmējdarbības. (CSP, darbaspēka apsekojums
184. gadā).Labklājības ministrijas veiktie pētījumi pierāda, ka salīdzinoši plaša lauku sabiedrība dzīvo arvien pieaugošā nabadzībā un mājsaimniecībā iztikas nolūkiem tiek uzturēta naturālā saimniecība. To apliecina arī būtiskā starpība starp valstī noteikto viena iedzīvotāja pilna iztikas minimuma preču un pakalpojuma groza vērtību, kas valstī ir noteikta 87LVL apmērā, un vidējo mājsaimniecības ienākumu uz vienu lauku iedzīvotāju– 52LVL . Neskatoties uz to, ka 57% no laukos dzīvojošiem (skat. 1.pielikuma 33.tabulu) ir darbspējas vecuma iedzīvotāji, tikai 28% lauku iedzīvotāju galvenais iztikas līdzekļu avots ir ekonomiskā darbība, tajā skaitā darbība daļēji naturālajā saimniecībā. (skat. 8.tabulu)8.tabula. Lauku iedzīvotāju skaita īpatsvars pēc uzrādītā galvenā iztikas līdzekļu avota,
185. g.Galvenais iztikas līdzekļu avotsValstīLauku teritorijāLauku teritorijā minimālā-maksimālāEkonomiskā darbība34,7299– 43Pensijas24,52413– 38Pabalsti un cita finansiālā palīdzība5,470,5– 29Citu personu vai iestāžu apgādība30,43210– 51Cits iztikas līdzekļu avots5120– 30Avots: LVAEI, pēc CSP
186. gada tautas skaitīšanas rezultātiem, 2002.Viena no bažām, kas kļūst arvien aktuālāka Latvijā, ir nabadzība. Lai raksturotu nabadzību un nabadzības lielumu, tiek izmantots nabadzības riska slieksnis, kuru Eiropas Kopienu Statistikas pārvaldes “Eurostat” izmanto starptautiskajiem salīdzinājumiem, un nabadzības riska koeficients. Atbilstoši “Eurostat” metodoloģijai par nabadzības riska slieksni uzskatāmi 60% no nacionālās mediānas ekvivalentajiem7 ienākumiem. Salīdzinot valstu nabadzības rādītājus, tiek izmantoti monetārie nabadzības rādītāji, kurus
187. gada decembrī Lākenā apstiprinājusi Padome. Informācijas avots ir mājsaimniecības budžetu apsekojuma dati laikposmā no
188. gada līdz
189. gadam, izņemot
190. gadu, jo attiecīgajā gadā apsekojums tika pārtraukts.
191. tabulā norādīti nabadzības sliekšņi attiecībā uz mājsaimniecību, kurā ir viena persona, un mājsaimniecību, kurā ir 2 pieaugušie un 2 bērni vecumā līdz 14 gadiem.
192. tabula. Nabadzības riska slieksnis ilustratīvās vērtībās8 mēnesī, LVL 19971998199920002002Mājsaimniecība, kurā ir viena persona4347495059Mājsaimniecība, kurā ir 2 pieaugušie un 2 bērni (vecumā no 0 līdz 14 gadiem)89100103106124Avots: CSP mājsaimniecības budžetu apsekojums, 2003Jāpiebilst, ka norādītais nabadzības slieksnis (
193. gadā) ir viens no zemākajiem to 10 valstu grupā, kuras
194. gada maijā pievienojās ES
195. Latvijas salīdzinājums ar 15 ES valstīm liecina, ka nabadzības riska slieksnis ES dalībvalstīs
196. gadā bija 3,3 reizes augstāks: mājsaimniecības, kurā ir viena persona, nabadzības slieksnis 15 ES valstīs bija 7263 pirktspējas standartu (PPS) nosacītās valūtas vienības, savukārt Latvijā tas bija tikai 2196 PPS.
197. attēlā redzamas izmaiņas nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvarā, ja to ienākumi ir zemāki par 60% no nacionālās mediānas ekvivalences ienākumiem. Laikposmā no
198. līdz
199. gadam nabadzības riska koeficients10 svārstījās robežās no 16 līdz 17%, savukārt 15 ES valstīs šīs rādītājs
200. gadā bija 15%. Būtiski, ka bērni vecumā līdz 14 gadiem tiek pakļauti augstākam nabadzības riskam un nabadzības riska koeficients svārstījās no 17 līdz 21%.
201. attēls. Nabadzības riska koeficientsNodarbinātās sievietes ir daudz vairāk pakļautas nabadzības riskam nekā vīrieši. Tādējādi, piemēram,
202. gadā nabadzības riska koeficients attiecībā uz algotu darbu strādājošām sievietēm bija 9% un vīriešiem– 8%. Pašnodarbinātas personas ir daudz vairāk pakļautas nabadzības riskam: nabadzības riska koeficients sievietēm bija 23%, bet vīriešiem – 21%.Saskaņā ar mājsaimniecības budžetu apsekojuma datiem līdz ar bērnu skaita palielināšanos ģimenēs, paaugstinās arī nabadzības riska koeficients. Tādējādi, piemēram, nabadzības riska koeficients ģimenēm ar vienu bērnu bija 15%, ģimenēm ar 2 bērniem– 16% un ģimenēm ar 3 un vairāk bērniem– 26% .Novērtējot situāciju visā valstī,
203. gadā gan vīrieši, gan sievietes bija pakļauti vienādam nabadzības riskam. Augstākais nabadzības riska koeficients bija personu grupā no 0 līdz 15 gadiem, proti, bērni un to vecāki tika pakļauti vislielākajam nabadzības riskam. Iedzīvotāju grupa vecumā virs 65 gadiem bija salīdzinoši vismazāk pakļauta nabadzības riskam. Šajā grupā vērojama arī visievērojamākā atšķirība starp dzimumiem– 13% sieviešu un 6% vīriešu tika pakļauti nabadzības riskam (skat.
204. attēlu).
205. attēls. Nabadzības riska koeficients pēc vecuma un dzimumaStatistikas datu trūkums ierobežo iespēju raksturot sociālo izstumtību kā laukos pieaugošu negatīvu parādību, kuras pamatā ir lauku sabiedrības noslāņošanās dažādās sociālās grupās un tajās pieaugošās psiholoģiskās, sociālās un ekonomiskās problēmas. Tomēr ir skaidrs, ka nabadzība un bezdarbs ir lielu sabiedrības grupu sociālās izstumtības galvenie riska faktori un tās samazināšana ir galvenais ilgtermiņa sociālās politikas mērķis Latvijā.Nākotnē sociālo spriedzi palielinās tālākā lauksaimniecības sektora pārstrukturēšanās, kas praksē saistīta ar lauksaimniecībā strādājošo skaita samazināšanos. Līdz ar to pieaugs vēl lielāka nepieciešamība pēc iedzīvotāju izglītošanas un lauku ekonomikas dažādošanas atbalsta pasākumiem, kas samazinātu lauku iedzīvotāju ienākumu atkarību no naturālās lauksaimniecības, veicinātu nelauksaimnieciskās darbības uzņēmumu attīstību laukos un nodrošinātu no lauksaimniecības aizejošā darbaspēka pārorientēšanu uz citiem uzņēmējdarbības veidiem.5.1.
206. Lauku ekonomika5.1.2.
207. LauksaimniecībaLaika posmā no
208. līdz 1999.gadam lauksaimniecības īpatsvars IKP samazinājās līdz 2,4% (1996.gadā bija 6,9%), un pēdējo trīs gadu laikā ir nostabilizējies 2,8– 3,0% līmenī (skat.4.attēlu).Pēc CSP datiem lauksaimniecības bruto pievienotā vērtība
209. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu faktiskajās cenās pieauga par 16,3%. Bruto pievienotās vērtības apjoms pieauga par 7,0%, bet cenu indekss- 8,7%. [1,163=1,070-1,087]. Lauksaimniecībā radītās gala produkcijas bruto pievienotā vērtība 2001.gadā pieauga par 20,8% (bāzes cenās)11, galvenokārt palielinoties produkcijas cenām par 7,2% un samazinoties ražošanas resursu cenām par 0,3%, bet kopējais produkcijas apjoma pieaugums augkopībā un lopkopībā bija tikai 4,1%.Lauksaimniecības gala produkcijas struktūrā
210. gadā (bāzes cenās) lopkopība veidoja 52%, (tai skaitā piens– 24%, cūkgaļa– 13%, olas– 6%), augkopība– 42%, (tai skaitā graudi– 18%, kartupeļi– 8%, dārzeņi– 4%), bet pārējā lauksaimniecības produkcija– 6%.
211. gadā primārajā lauksaimniecībā bija nodarbināti 12,5%12 no tautsaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem. Palielinoties lauksaimniecības sektora modernizācijai, nodarbināto skaits samazināsies.4.attēls. Lauksaimniecības IKP dinamika, 1996.-2001.g., (faktiskajās cenās)Avots: CSPPārtikas produktu pārstrāde vēl joprojām ieņem ievērojamu vietu Latvijas pārstrādes rūpniecībā– tā dod 27% no visas Latvijas rūpniecībā saražotās produkcijas kopapjoma un nodarbina 22% no rūpniecībā strādājošajiem. 2000.gadā valstī darbojās aptuveni 225 lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumi. Pēdējos gados ir sākusies lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu koncentrācija, tāpēc mazo uzņēmumu skaits samazinās, ražošana koncentrējas lielākās, ES prasībām atbilstošās ražotnēs.Arī 2001.gadā lauksaimniecības precēm (neietverot zivsaimniecības produkciju) negatīvais saldo ārējās tirdzniecības bilancē ir palielinājies par 10milj.LVL. 2001.gadā ir panākts kopš 1996.gada krasākais eksporta apjomu pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējo gadu– par 48%. Importa apjoms 2001.gadā ir pieaudzis par 14%. Lielāko īpatsvaru 2001.gada lauksaimniecības produktu eksporta struktūrā sastādīja piens un piena produkti–12,8milj. LVL; graudaugi– 6,1milj. LVL; augļu un dārzeņu konservi, sulas– 5,3milj. LVL.5.1.2.
212. Lauksaimniecībā izmantojamie zemes resursi un to kvalitāteResursi. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme (LIZ) no Latvijas kopējās teritorijas (uz 01.01.2003.) aizņem 38,3% jeb 2473,8tūkst.ha, no tās aptuveni 76% ir aramzeme. 23% aizņem pļavas un ganības, 1% ‑ ilggadīgie stādījumi. 63,0% no LIZ kopplatības ir veikta melioratīvā būvniecība, kuras apsaimniekošanā ir iesaistīta gan valsts, gan arī privātie zemes īpašnieki.Auglība. Ja Latvijas klimatiskie apstākļi visumā spēj nodrošināt daudzveidīgas lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu, tad nepietiekamā augsnes auglība ir bremzējošs faktors. Visauglīgākās augsnes ir Zemgalē– Dobeles un Jelgavas rajonā. Tālāk uz austrumiem– Rēzeknes virzienā– augsnes kļūst arvien neauglīgākas un akmeņainākas, bet tomēr ir spējīgas dot labu labības, zālāju vai pākšaugu ražu.Visizplatītākās ir podzolētās augsnes, kuras ir salīdzinoši mazauglīgākas un raksturīgas mežiem. Tās aizņem aptuveni 54,5% no augšņu kopplatības. Pēc ģenēzes tām ir raksturīga skāba augsnes reakcija, zems organisko vielu saturs un ir nabadzīgs ar augu uzņemamajiem barības elementiem. Ļoti auglīgas, organiskām vielām bagātas augsnes aizņem apmēram 7% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Pārējās pieder mazauglīgāku augšņu kategorijai.Latvijā eksistē zemes kvalitātes novērtēšanas sistēma (skat. 10.tabulu), kurā zemes gabalus ar augkopības ražošanai visvairāk atbilstošiem apstākļiem un lielāko zemes ražotspēju novērtē ar 100ballēm. (Boruks A., 1996). Sistēma tika ieviesta atbilstoši rudzu ražas apjomam uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes ha, kur 1 balle tiek noteikta attiecībā uz 70 kg/ ha rudzu.10.tabula.Zemes kvalitātes novērtējuma sistēma ballēsZemes lietošanas veidsZemes kvalitāte, ballesļoti labavirs vidējāsvidējasalīdzinoši sliktasliktaAramzeme70-10050-7040-5020-4012-20Pļavas50-6040-5030-4020-305-20Dabīgās ganības40-5030-4025-3015-255-15Avots: Boruks A., Lauksaimniecības reģionālā specializācija un teritoriālais izvietojums Latvijā, Rīga, 1996.1.pielikuma
213. kartē ir redzams vidējais zemes kvalitātes novērtējums katrā pagastā.Skābums. Latvijas augšņu lielākajai daļai jau pēc ģenēzes raksturīga skāba reakcija (pHkcl 5,5 un zemāka). Līdz ar to aptuveni 40% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes nepieciešama kaļķošana. Skābās augsnēs nav iespējams veikt pastāvīgu lauksaimniecības ražošanu un iegūt augstas kvalitātes produkciju nelabvēlīgo fizikāli ķīmisko īpašību, zemās mikrobioloģiskās aktivitātes un augu barības vielu trūkuma dēļ.Pēdējos 10 gados skābo augšņu kaļķošana Latvijā ir katastrofāli samazinājusies no 150-200tūkst.ha gadā līdz vidēji 7,5tūkst.ha gadā pēdējos trijos gados. Kaļķošanas efekts ilgst tikai apmēram 10 gadus, un ar katru gadu pieaug kaļķošanas darbu izmaksas. Kaļķošanas rezultātā paaugstinās augsnes buferspēja, samazinās dažādu videi kaitīgu organisko un neorganisko savienojumu notece no augsnes un toksisko vielu nelabvēlīgā ietekme uz augsni un lauksaimniecisko produkciju. Tādējādi mazinās arī ūdens ekosistēmu eitrofikācija un draudi cilvēku un dzīvnieku veselībai.Mitruma režīms. Latvijas klimatā ar samērā īsu vasaru īpaši svarīga nozīme ir agrai kultūraugu pavasara sējai. Pavasarī par 10-15 dienām agrāk var apstrādāt un apsēt meliorētus laukus nekā nemeliorētus. Lietainos rudeņos ražu no nedrenētiem laukiem dažkārt pat nav iespējams novākt. Nosusināšana Latvijā ir vajadzīga aptuveni 94% no lauksaimniecībā izmantojamo zemju kopplatības, kas, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir ievērojami vairāk. Igaunijā nosusināšana ir vajadzīga 72%, Lietuvā– 60%, bet Vācijā ‑ tikai 31% lauksaimniecībā izmantojamo zemju.Lai novadītu lieko mitrumu, valsts veikusi hidromelioratīvo būvniecību 1,56 milj.ha jeb 63% lauksaimniecībā izmantojamās zemēs, tai skaitā 37 tūkst.ha applūšanai apdraudētu teritoriju saimnieciskajai darbībai nepieciešamo zemes mitruma režīmu nodrošina polderu sistēmas ar 45 valsts pārziņā esošām sūkņu stacijām.Lai gan lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir zemnieku saimniecības ražošanas pamatlīdzeklis, to uzturēšana kārtībā nav atkarīga tikai no viņa. Atbilstoši meliorācijas sistēmu būvju un ierīču piederībai izšķir valsts meliorācijas sistēmu būves un ierīces, koplietošanas meliorācijas sistēmu būves un ierīces un vienas saimniecības meliorācijas sistēmu būves un ierīces. Viss komplekss darbojas ciešā mijiedarbībā, un vienas daļas neuzturēšana kārtībā var nodarīt kaitējumu veselam reģionam.Meliorācijas sistēmas ir izbūvētas pirms 20-30 gadiem, un ir nepieciešams to remonts vai rekonstrukcija, kas rada ievērojamas izmaksas. Modernizācija nepieciešama arī 10 polderu sūkņu stacijām, kas regulē mitruma režīmu ievērojamā daļā LIZ platību.Reālā situācija liecina, ka lielākā daļa privāto meliorācijas objektu nav pienācīgi apsaimniekota un uzturēta kārtībā, jo trūkst finansējuma vai vienkārši nav īpašnieka.Izmantošana. Laika posmā no
214. līdz 1999.gadam, samazinoties lauksaimniecības ražošanas apjomiem, ieviešot modernas tehnoloģijas un palielinot produktivitāti uz vienu ha LIZ, ir palielinājusies lauksaimniecībā neizmantotās zemes platība. Pēc VZD datiem lauksaimniecības produktu ražošanai (01.01.2002.) tiek izmantoti aptuveni 1,8milj.ha LIZ, un pēc VZD datiem netiek izmantots 21% ha no kopējās LIZ.Aptuveni 44,6tūkst.ha LIZ aizauguši ar krūmiem (no tiem 14,0tūkst.ha– meliorētās zemes). Neapsaimniekotajās zemēs šo 10 gadu laikā turpinās pārpurvošanās un aizaugšana ar mazvērtīgiem krūmiem. Pastāv draudi, ka šīs zemes var tikt izslēgtas no ražošanas un ekonomiskās aprites un, aizaugot ar krūmiem, degradēs lauku ainavu un vidē esošās kvalitātes (biotopus, savvaļas populācijas), bet nākotnē tās radīs ekonomiskus zaudējumus valstij, jo samazinās atpūtas industrijas potenciālās attīstības iespējas. Savukārt to atgūšanai būs nepieciešamas ļoti lielas izmaksas.Apzinoties tālāko lauksaimniecības attīstību, jaunu intensīvu tehnoloģiju ieviešanu, kultūru ražības paaugstināšanos atsevišķās teritorijās, pārtikas produktu ražošanai nepieciešamās LIZ platības turpināsies samazināties13.Tas negatīvi ietekmētu lauku vidi, kurā notiek ilgstoša lauksaimnieciskā darbība. Latvijas tradicionālā ainava izveidojusies, mijoties mežiem, lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, purviem, dabiskajām ganībām, upēm un ezeriem, kas veido sadrumstalotas mozaīkas veida ainavu. Šāda ainava ir svarīga Latvijai tradicionālu augu un dzīvnieku valsts sugu izplatībai. Daudzām putnu un dzīvnieku sugām ir dzīvotnes, pateicoties lauksaimnieciskajai darbībai, kas nodrošina barošanās un vairošanās vietas. Pamesto zemju palielināšanās rezultātā varētu samazināties ar lauksaimniecību saistīto sugu skaits.Viens no risinājumiem ir palielināt platības netradicionālo kultūru, kā arī nepārtikas izejvielu un produktu ražošanai (rapsis – biodegvielai, graudi – etanolam, lini – tekstilam, celulozei, krāšņumaugi– apzaļumošanai utt.), kā arī pakāpeniski pievērsties alternatīvajai lauksaimniecībai. Atsevišķos reģionos daļa zemes jau tiek pakāpeniski apmežota, izmantota meža dzīvnieku audzēšanai, sportam, atpūtai, tūrismam un citām nelauksaimnieciskām vai ar lauksaimniecību netieši saistītām darbībām.Neizmantotās LIZ apmežošana ir viens no risinājumiem daļai to saimniecību, kuras lauksaimnieciskajā darbībā nesaskata savu perspektīvu. Savukārt saimniecības, kuras arī nākotnē vēlas saglabāt LIZ platības, var pievērsties alternatīvas saimnieciskās darbības attīstīšanai šajās platībās.Valsts un ES tiešā atbalsta programmu (“Lauksaimniecībā izmantojamās zemes iegādes kreditēšanas programma”, “Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma”, SAPARD atbalsta programmas “Investīcijas lauksaimniecības uzņēmumos” un “Vidi saudzējošas lauksaimniecības metodes”, kā arī “Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programma”) īstenošana netieši palīdz pārstrukturizēt LIZ izlietojumu atbilstoši lauku uzņēmēju izvēlētajiem saimniekošanas mērķiem. Informāciju par katras atbalsta programmas mērķiem un īstenošanas nosacījumiem skatīt 5.1.4.
215. nodaļā.5.1.2.
216. Lauku saimniecību struktūraPēc 2001.gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultātiem14 Latvijā ir 180tūkst. saimniecību; 99,8% no tām ir privātās saimniecības. Viena zemnieku saimniecība vidēji apsaimnieko zemi 33,2ha (t.sk. 20,1haLIZ), bet piemājas saimniecība– 12,2ha (7,4ha LIZ) platībā (skat. 1.pielikuma 34.tabulu). 42% zemes reformas rezultātā izveidoto saimniecību sastāv no atsevišķiem (2-15) zemes gabaliem, kas atrodas tālu viens no otra un kuriem ir neizdevīgas robežas. Tas apgrūtina un sadārdzina saimniecisko darbību.
217. pielikuma 35.tabulā ir redzams saimniecību sadalījums pa zemes lieluma grupām pēc LIZ platības.39,4 tūkst. saimniecībās jeb 21,9% no apsekoto saimniecību kopskaita nekāda lauksaimnieciskā darbība nenotika. Šo saimniecību īpašumā vai lietošanā atradās gandrīz 800 tūkst.ha zemes, bet 140,8 tūkst. ekonomiski aktīvo saimniecību īpašumā vai lietošanā atradās 2800,1 tūkst.ha zemes, no tās 1834,0 tūkst.ha LIZ (skat.11.tabulu).11.tabula. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes izmantošana ekonomiski aktīvajās lauku saimniecībāsLIZ izmantošanas veids un meliorācijas stāvoklisPlatība, tūkst.haSaimniecību skaits140835Pavisam LIZ1834,0Tai skaitā meliorēta939,2no tās: nepieciešama meliorācijas sistēmu rekonstrukcija, remonts79,7Nepieciešama meliorācija81,0Aramzeme1178,1tai skaitā: apsētā platība856,2atmatas226,0papuves88,3Ilggadīgie stādījumi20,8Pļavas217,2Ganības246,4Neizmantota lauksaimniecībā izmantojamā zeme171,5Avots: CSP, Latvijas
218. gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti, CSP, 200359,8% no kopējā saimniecību skaita 2001.gadā produkciju ražoja pašu patēriņa vajadzībām, nepārdodot neko. Katra ceturtā saimniecība ir tāda, kas pārdod mazāk nekā pusi no saražotās produkcijas apjoma. Tikai 11,8% no kopējā skaita ir saimniecības, kas vairāk nekā pusi produkcijas ražo pārdošanai, un tās apsaimnieko tikai 38% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes.5.1.2.
219. Nodarbinātība saimniecībās, lauksaimnieku vecums un izglītībaVidēji katrā saimniecībā ir nodarbināti 1,9cilvēki, taču tikai katrs ceturtais ir nodarbināts uz pilnu darba laiku. Neskatoties uz to, ka ienākumi no lauksaimnieciskās darbības ir zemi, aptuveni 36% no visiem lauku saimniecībās nodarbinātajiem tas ir galvenais ienākumu avots (skat. 12.tabulu).12.tabula. Nodarbināto skaits lauku saimniecībās Nodarbināto skaits tūkst.% no saimniecībā nodarbinātiem visās nozarēsVisu nodarbināto skaits saimniecībā271,2100Lauksaimniecībā nodarbināto skaits265,597.9tai skaitā strādā: pilnu darba dienu66,224,4nepilnu darba dienu199,373,5Nodarbinātie, kas gūst pamatieņēmumus no darba saimniecībā97,836,1Avots: CSP, Latvijas
220. gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti, CSP, 2003Sīkāku nodarbināto skaita un noslodzes sadalījumu pa ekonomiski aktīvo saimniecību LIZ platības grupām skatīt 1.pielikuma 35.tabulā.Lauku saimniecībās pārsvarā ir nodarbināti cilvēki, kas ir vecāki par 50gadiem. 37,5% no kopējā saimniecību īpašnieku skaita (skat. 13.tabulu) saskaņā ar nacionālo pensiju sistēmu saņem lauksaimniecības ieņēmumiem papildus ienākumus– pensiju.13.tabula. Lauksaimniecībā nodarbināto fizisku personu kā vienīgo īpašnieku skaits un vecuma struktūraVecuma grupasLauku saimniecību īpašnieku skaita īpatsvarsKopā127383= 100%Līdz 5041,750-549,955-5910,960 un vecāki37,5Avots: CSP, Latvijas
221. gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti, CSP, 2003Pēc Lauksaimniecības skaitīšanas rezultātiem, tikai 21,4% no ekonomiski aktīvo saimniecību vadītājiem ir augstākā vai cita profesionālā lauksaimnieciskā izglītība (skatīt 14.tabulu). Lielākajai daļai jeb 70% lauku saimniecību vadītāju lauksaimnieciskās zināšanas ir iegūtas tikai praktiskās pieredzes rezultātā. Ekonomiskās zināšanas darbībai tirgus ekonomikas apstākļos lielākajai daļai saimniecību vadītāju ir nepietiekamas un tiek iegūtas praktiskajā pieredzē. Daudzi saimniecību vadītāji nespēj vai baidās uzņemties kredītsaistības saimniecības tālākai attīstībai savas nedrošības dēļ, jo trūkst biznesa uzsākšanai nepieciešamās pieredzes un prasmju, nav pietiekamu zināšanu par produkcijas realizācijas tirgiem. Pietrūkst ražotāju sadarbības informācijas apmaiņā un kopēju ekonomisko aktivitāšu attīstīšanā, stimulējot ekonomiski vājākos un nedrošākos komerciālai attīstībai.14.tabula. Saimniecību īpašnieku15 un vadītāju sadalījums pēc lauksaimnieciskās izglītības līmeņa katrā saimniecību grupā pēc saimniecību pārdotās produkcijas īpatsvaraIzglītības līmenis saimniecību grupāSaimniecību īpašnieku vecumā līdz 50 gadiem īpatsvars noteiktajā izglītības līmeņa grupāSaražoto produkciju nepārdod39682=100%tikai praktiskā pieredze73,47pamatizglītība lauksaimniecībā5,56profesionālā izglītība lauksaimniecībā16,76augstākā izglītība lauksaimniecībā4,21Saražoto produkciju pārdod līdz 50 %13257=100%tikai praktiskā pieredze57,08Pamatizglītība lauksaimniecībā10,99profesionālā izglītība lauksaimniecībā27,40augstākā izglītība lauksaimniecībā4,54Saražoto produkciju pārdod no 50-100%10525=100%tikai praktiskā pieredze34,61pamatizglītība lauksaimniecībā19,89profesionālā izglītība lauksaimniecībā34,62augstākā izglītība lauksaimniecībā10,88Avots: CSP, Latvijas
222. gada lauksaimniecības skaitīšanas provizoriskie rezultāti, 2002.Lauksaimnieku konsultēšanu un tālākizglītību Latvijā nodrošina galvenokārt SIA Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs (turpmāk LLKC) ar 26 rajonu birojiem. Lauku uzņēmēji tur var saņemt palīdzību ar lauksaimniecību un nelauksaimniecisko komercdarbību saistītajos jautājumos, t.sk. biznesa plāna izstrādāšanā. Ražotājiem un pārstrādātājiem ir iespējams iegūt informāciju par produkcijas noieta iespējām Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta (LVAEI) Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centrā. Taču šādas iespējas neatkarīgi no vecuma izmanto ekonomiski aktīvākie un zinošākie lauksaimnieki, kuri parasti ir jau komerciāli spējīgu lauku saimniecību vadītāji. Tiek meklēti risinājumi, kā motivēt lielāko lauksaimnieku daļu (tiem, kuri produkciju ražo pašapgādei vai kuri realizē tikai daļu) uz aktīvāku saimnieciskās darbības uzsākšanu.Valstī tiek īstenotas dažādas atbalsta programmas (skat. 5.1.4.4.nodaļu), kā arī tiek pilnveidota un atbalstīta LLKC darbība.
223. gada sākumā Zemkopības ministrijas pārziņā bija 33 profesionālās izglītības iestādes. Tajās ir iespējams apgūt apmēram 90 izglītības programmas. No tām 25% ir lauksaimniecības profila izglītības programmas, mācību ilgums ir 2, 3 un 4 gadi, 90% auditorijas ir cilvēki ar pamatizglītību.Latvijas Lauksaimniecības universitāte nodrošina augstāko akadēmisko un profesionālo izglītību lauksaimniecības, mežzinības, kokapstrādes un mežinženieru, veterinārmedicīnas, pārtikas, lauku sociāli ekonomiskās attīstības, inženierzinātņu, informācijas tehnoloģiju un dabas vides apsaimniekošanas specialitātēs, taču tradicionālajās lauksaimniecības fakultātēs ir vērojams studējošo skaita samazinājums, kas nākotnē varētu apgrūtināt šo nozaru attīstību. Lauksaimniecības sektora ienesīgums nav pietiekams, lai motivētu jauniešus uz šim sektoram raksturīgās specifiskās izglītības iegūšanu, bet uzņēmumus– uz līdzekļu ieguldīšanu speciālistu sagatavošanā citās valstīs.5.1.2.
224. Ražošanas efektivitāte un lauku saimniecību ienākumiLauksaimnieciskās produkcijas ražotāju ienākumi, salīdzinot ar citām nozarēm, ir zemi un atkarīgi no klimatiskajiem laika apstākļiem, sezonalitātes, produkcijas cenu izmaiņām un no valstī īstenotās atbalsta politikas. Banku mazās intereses dēļ (augsti kredītprocenti, īss kredīta atmaksas termiņš) lauksaimniekiem līdz
225. gada vidum ir bijušas ierobežotas iespējas ražošanas modernizācijai piesaistīt kapitālieguldījumos apjomīgas investīcijas un kredītresursus ar ilgu atmaksāšanas periodu, bet savukārt pašu ieņēmumi ir nepietiekoši, lai investīcijas modernizācijā veiktu pašu spēkiem. Lielākajā daļā saimniecību tiek izmantota nolietota tehnika un tehnoloģiskās iekārtas (2001.gadā no lauksaimnieku īpašumā esošajiem traktoriem tikai 24% bija jaunāki par 10 gadiem), kas sadārdzina ražošanas procesu. Arī lielākā daļa lauksaimniecības ēku, būvju un izmantotā ražošanas tehnoloģija neatbilst mūsdienu ražošanas prasībām. Lai gan valstī tiek īstenoti atbalsta pasākumi un ir pieejamas ES atbalsta programmas, vēl joprojām lielākajā daļā lauku saimniecību ir salīdzinoši zems ražošanas specializācijas un tehnoloģiskās attīstības līmenis, bet ekonomiski mazie saimniekošanas apmēri turpina kavēt ražošanas efektivitātes, kā arī produkcijas kvalitātes un konkurētspējas paaugstināšanas iespējas.Lopkopības prioritārajā nozarē‑ piena ražošanā– aktuāla problēma ir ražošanas sadrumstalotība. 70,5% no slaucamajām govīm atrodas ganāmpulkos ar govju skaitu līdz 10 (skat. 1.pielikuma 37.tabulu). Nozares attīstību un potenciālo iespēju izmantošanu kavē augstas ražošanas, pārstrādes un pārdošanas izmaksas, nepietiekama produktu kvalitāte, apgrozāmo un investīciju līdzekļu trūkums.Līdzīga situācija ir liellopu gaļas un cūkgaļas ražošanā. Patreiz 83% no liellopu skaita atrodas saimniecībās ar liellopu skaitu līdz
226. Cūkkopībā tikai 3% no kopējo saimniecību skaita ir saimniecības ar 20 un vairāk cūkām, bet tikai 36% cūku ir izvietotas saimniecībās, kur to mītnes un turēšana atbilst ES vides, veselības, higiēnas un labturības prasībām.Tā kā augsnes auglība ir salīdzinoši zema un augšanas sezona ir īsa (skat. 1.pielikuma 15.karti “Augšanas perioda ilgums (dienās) Eiropas valstīs”), augkopībā kultūru dabiskā ražība ir zema un atpaliek no kultūraugu ražības ES valstīs. Graudaugu ražība laika posmā no
227. līdz 2001.gadam svārstījās no 1,9t/ha līdz 2,2t/ha, (ES valstīs vidēji 4,7 t/ha), kartupeļu ražība no 11,2t/ha līdz 15,9t/ha (ES vidēji 15,7t/ha). Saimniecībās, kas kultūraugus audzē lielās platībās, pielietojot intensīvās tehnoloģijas, kultūraugu ražība ir daudz augstāka par vidējo valstī, piemēram, graudiem 3-6t/ha. Ļoti atšķirīgo agroklimatisko nosacījumu dēļ dažādās lauku teritorijās, būtiskas atšķirības zemnieku ienākumos ir Latvijas reģionos– Latgalē, Kurzemē un Vidzemē tie ir mazāki nekā, piemēram, Zemgalē.23,1% no kopējā saimniecību skaita galvenos ieņēmumus gūst tikai no lauksaimniecības, 11,2% saimniecības gūst papildus ieņēmumus no citiem saimnieciskās darbības veidiem. Lauksaimniecībā tīrie (bez nodokļiem) ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto joprojām ir kritiski zemi– vidēji 60 LVL mēnesī (tas ir tikai 52% no strādājošo vidējās neto darba samaksas valstī 2001.gadā, skatīt 1.pielikuma 32.tabulu).5.1.2.
228. Latvijas vietējās izcelsmes lauksaimniecības dzīvnieku un kultūraugu šķirnesKultūraugi. Pamatojoties uz konvenciju “Par bioloģisko daudzveidību”, katra valsts ir atbildīga par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu savā teritorijā, t.sk. ģenētiskās dažādības līmenī. Augu ģenētisko resursu saglabāšanai, atjaunošanai un papildināšanai LU Bioloģijas institūta Augu ģenētikas laboratorijā veikta un turpinās Latvijas kultūraugu ģenētisko resursu bankas izveide. Izveidota datu bāze, kurā ietverta informācija par dažādu kultūraugu šķirņu paraugiem darba kolekcijās. Nodibināta sadarbība ar vadošajiem pasaules augu ģenētisko resursu centriem par pieredzes un informācijas apmaiņu, laba sadarbība izvērsusies ar Ziemeļu gēnu banku datorizēta informācijas centra izveidošanā.Latvijas apstākļos izaudzētās šķirnes ir plastiskākas, neuzņēmīgākas pret izplatītākajām augu slimībām, ar potenciāli augstu ražību un saimnieciski konkurētspējīgas. Mehāniska tādu ārzemju šķirņu ievešana, kuras nav Latvijā izvērtētas, ir ekonomiski neizdevīgs pasākums. Tādēļ jāturpina jau daudzus gadus veiktais darbs jaunu šķirņu veidošanā šādām kultūrām: ziemas un vasaras kviešiem, ziemas rudziem, vasaras miežiem, auzām, zirņiem, kartupeļiem, āboliņam, lucernai, stiebrzālēm. Īpaša vērība veltāma augu kvalitatīvo īpašību uzlabošanai, prioritāri jāveido agrīnās šķirnes.Pēc Latvijas Augu šķirņu nacionālās padomes informācijas
229. gadā audzēt ieteicamo šķirņu sarakstā pavisam graudaugu un pākšaugu grupā iekļauta 51 šķirne– no tām 20 jeb 39% ir Latvijā selekcionētas; kartupeļu– 27 šķirnes, no tām 13 jeb 48% ir Latvijas šķirnes; zālaugu– 34 šķirnes, no tām 24 jeb 71% ir Latvijā selekcionētas.Norit zinātniskais darbs kultūraugu ģenētisko resursu izpētē un paplašināšanā, jauno selekcionēto līniju bioloģisko un tehnoloģisko īpašību novērtēšanā, selekcijas metožu pilnveidošanā, lai paātrinātu selekcijas procesa veikšanu, kā arī paredzēta modernu biotehnoloģijas metožu ieviešana Latvijas kultūraugu selekcijā.Lauksaimniecības dzīvnieki. Latvijā pēdējos gados ievērojami samazinājies produktīvo dzīvnieku un mājputnu skaits, mainījušies turēšanas un ēdināšanas apstākļi, kas kopumā nenodrošina galveno pārtikas produktu ieguves apjomus un kvalitāti ne iekšējam tirgum, ne eksportam. Tirgus piesātinās ar lētu un vilinošu importētu produkciju, kas rada vitālu nepieciešamību attīstīt konkurētspējīgu vietējo ražošanu. Lopkopības produktu konkurējošā ražošanā galvenais uzdevums ir uzlabot dzīvnieku selekciju, jo lētas un kvalitatīvas produkcijas ražošanas pamats ir augstražīgi šķirnes ganāmpulki, kas piemēroti vietējiem apstākļiem, rezistenti pret slimībām, labi izmanto lopbarību un dod daudz augstvērtīgas un garšīgas produkcijas. Neatkarīgi no selekcijas darba metodēm dzīvnieku audzēšanā– tīraudzēšanā un krustošanā, ir svarīgi sasniegt vēlamos rezultātus.Lai valstī nodrošinātu šķirnes dzīvnieku genofonda saglabāšanu, uzlabošanu, vaislas dzīvnieku izlasi un novērtēšanu, vismaz pusei no dzīvnieku kopskaita katrā populācijā jānodrošina pārraudzība, t.i., dzīvnieku individuālās produktivitātes un izcelšanās uzskaite, kas nodrošina ražības un produkcijas kvalitātes datu ieguvi ganāmpulka racionālai izmantošanai un dzīvnieku ciltsvērtības noteikšanai. Šo darbu praktiski risina šķirņu dzīvnieku audzētāju savienības un Valsts ciltsdarba informācijas datu apstrādes centrs.Ar LR ZM
230. gada
231. jūlija rīkojumu Nr. 235 tika apstiprinātas šķirnes dzīvnieku audzēšanas konsultatīvās padomes un arī Šķirnes dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanas konsultatīvā padome. Ir noteikts, ka 5 Latvijas vietējo mājlopu šķirņu ganāmpulku saglabāšanai veltāms īpašs valsts atbalsts, lai neizzustu unikāls, Latvijas apstākļiem piemērotu šķirņu veidošanai nepieciešamais ģenētiskais materiāls, ir nepieciešams, lai pietiekoši lielos ganāmpulkos pastāvētu Latvijas brūnās šķirnes un Latvijas zilās šķirnes govis, Latvijas zirgu šķirnes braucamā tipa zirgi, Latvijas baltās šķirnes cūkas un Latvijas tumšgalves šķirnes aitas. Šķirņu raksturojums ir 9.pielikumā.5.1.2.
232. Bioloģiskā lauksaimniecība, netradicionālās lauksaimniecības nozares un nelauksaimnieciskā darbība lauku saimniecībās.Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība. Bioloģiskā ražošana ir saistīta ar attiecīgiem ierobežojumiem minerālmēslu un pesticīdu lietošanā, kā arī ierobežotu nesintētisko un vāji šķīstošo mēslojumu lietošanā. Līdz ar to bioloģiskās lauksaimniecības produktu ražība ir mazāka nekā intensīvas ražošanas saimniecībās. Augsnes auglība un bioloģiskā aktivitāte tiek uzturēta ar organiskajiem mēslošanas līdzekļiem un atbilstošu augu seku, nezāļu un kaitēkļu ierobežošanai izmanto agrotehniskos pasākumus. Visas bioloģiskās produkcijas ražošanas stadijas jāpakļauj inspekcijai, līdz pat tirdzniecībai. Visi, kas ražo, pārstrādā, tirgo vai importē produkciju ar norādi par bioloģiskās lauksaimniecības metodes lietošanu, ir inspekcijas sistēmas subjekti. Tas bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanu sadārdzina. Lai nodrošinātu bioloģiskās lauksaimniecības konkurētspēju un kompensētu neiegūtos ienākumus, nepieciešams atbalsts bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem.
233. gadā, ievērojot Latvijas bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienības izstrādātos un Padomes
234. gada
235. jūnija Regulai (EEK) Nr. 2092/91 par lauksaimniecības produktu bioloģisko ražošanu un attiecīgām norādēm uz lauksaimniecības produktiem un pārtikas produktiem (turpmāk– Regulai Nr. 2092/91) atbilstošos noteikumus, bija sertificētas tikai 39 bioloģiskās saimniecības 1426ha platībā. Uz
236. gada sākumu sertificēto saimniecību skaits jau sasniedzis 352 saimniecību (to izvietojumu Latvijā skatīt
237. pielikuma
238. kartē). Tikai pēdējā gada laikā sertificētā platība pieaugusi no 0,2% līdz 0,7% no kopējās lauksaimniecības zemju platības. Bioloģisko produktu ražošana galvenokārt notiek tādās lauksaimniecības nozarēs kā graudkopība un dārzeņkopība, piena lopkopība un biškopība (saražotās produkcijas apjomu izmaiņas skatīt 15.tabulā). Tā kā nav attīstīta bioloģisko produktu pārstrāde, pārsvarā tiek realizēti nepārstrādāti produkti: galvenokārt dārzeņi, griķi, medus un biškopības produkti.
239. tabula. Bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas apjoms 1999.–
240. gadā, tonnāsProdukts1999.2000.2002.Graudaugi1702082186Piens22813003692Gaļa 270Kartupeļi un dārzeņi91,7263349Augļi 87,6Medus9,22869,8Avots: Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienībaLatvijā ir divas sabiedriskas organizācijas, kas darbojas bioloģiskās lauksaimniecības jomā: Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības organizāciju apvienība– dibināta
241. gadā, un sertifikācijas institūcija “Vides kvalitāte”– izveidota
242. gada novembrī.Ir izveidota bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles sistēma, kuras ietvaros bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātus izsniedz kontroles institūcijas “Vides kvalitāte” un Valsts SIA Sertifikācijas un testēšanas centrs, bet kompetentās institūcijas funkcijas veic Pārtikas un veterinārais dienests un Valsts augu aizsardzības dienests.Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas sistēmas darbību nodrošina 2004.gada 22.aprīļa MK noteikumi Nr. 414 “Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtība”.Galvenais uzsvars bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai Latvijā tiek likts uz bioloģiskās lauksaimniecības produktu apjomu palielināšanu iekšējā tirgū, bioloģiskās lauksaimniecības produktu pārstrādes attīstību un bioloģiskās lauksaimniecības izglītības sistēmas izveidi.Bioloģiskās lauksaimniecības attīstība tiek veicināta ar valsts subsīdiju programmas palīdzību, kurā atbalsta maksājumus var saņemt par jau sertificētām platībām, par platībām, kuras ir
243. pārejas gadā, kā arī par mājlopiem un mājputniem.Netradicionālās lauksaimniecības nozares. Neliels skaits saimniecību nodarbojas ar netradicionālās augkopības (dzērvenes, ārstniecības augi, sēnes utt.) un lopkopības (kažokzvēri, brieži, paipalas utt.) produkcijas ražošanu.Zvērkopība. Latvijā ar rūpniecisko kažokzvēru audzēšanu nodarbojas 14 Zvērkopības asociācijā ietilpstošas zvērsaimniecības. Pārsvarā tās audzē ūdeles, polārlapsas un sudrablapsas.
244. gadā tika izveidota saimniecība, kurā audzē šinšillas.Sēņu audzēšana. Latvijā tiek audzētas trīs veidu sēnes– šampinjoni, austersēnes un šitakē sēnes. Ir izveidotas 9 lielražošanas šampinjonu audzētāju saimniecības ar kopējo audzēšanas platību 6650m
245. Pašreiz nozarē tiek nodrošinātas vairāk nekā 180 darba vietas. Ikgadējā svaigo šampinjonu daudzuma palielināšanās tirgū ir 18– 20%. Austersēņu audzēšanu koordinē Austersēņu audzētāju asociācija. Audzēšanas apjomi ir palielinājušies, tomēr aktuāla ir šo produktu realizācija un noieta tirgus meklēšana.Latvijā šitakē sēņu audzēšanu koordinē Šitakē sēņu audzētāju asociācija. Šitakē sēņu audzētājiem ir lielas produkcijas eksporta iespējas. Svaigo sēņu eksports uz Vāciju vien dotu peļņu 0,25 milj.LVL gadā.Truškopība. Latvijā truši tiek audzēti gaļas un kvalitatīvu ādiņu ieguvei. Šīs nozares interesentus ar labu vaislas materiālu var nodrošināt pietiekoši daudz saimniecību, kurās ir lieli šķirnes trušu pamatganāmpulki, līdz ar to
246. gadā trušu skaits Latvijā ir palielinājies par 35%.Paipalu, fazānu un strausu audzēšana. Plašāk izplatīta ir paipalu audzēšana. Paipalas tiek audzētas olu un arī gaļas ieguvei. Produkcija tiek realizēta gan Latvijas lielveikalos, gan restorānos. Paipalu bizness ir labi attīstīts pasaulē, un tā ir perspektīva nozare Latvijā. Taču šīs netradicionālās lauksaimniecības nozares pārstāvjiem ir aktīvāk jāmeklē noieta tirgi, kā arī jāizvērš savas produkcijas reklamēšana.Pašreiz Latvijā ir 2 saimniecības, kuras audzē fazānus un 5 saimniecības, kuras audzē strausus. Strausu gaļas ražošana ir perspektīvs lauksaimniecības virziens. Lai nodarbotos ar šo putnu audzēšanu, nepieciešami prāvi ieguldījumi.Savvaļas dzīvnieku audzēšana. Pašlaik Latvijā ir apmēram 20 pilnīgi ierīkoti savvaļas dzīvnieku dārzi. Nepabeigti vai tapšanas stadijā ir apmēram 18 dārzi. Pārsvarā šeit tiek audzēti staltbrieži un dambrieži. Kopējā zemes platība ir 5723 ha, iežogotās platības 1463 ha. Kopējais savvaļas dzīvnieku skaits– ap
247. Kopumā asociācijas biedru saimniecībās tiek audzēti 867 dzīvnieki, kuru skaits kopš
248. gada marta ir pieaudzis par 31%.Ārstniecības augu audzēšana. Kopumā var uzskatīt, ka ārstniecības augu audzēšana ir samērā izdevīga, taču process ir ļoti darbietilpīgs. Sagatavojot ārstniecības augus tirgum, uzmanība jāpievērš nevis izaudzēšanai un novākšanai, bet gan produkcijas sagatavošanai atbilstoši farmācijas prasībām. Latvijā populārākās kultūras ir baldriāns, kumelīte, kliņģerīte, ķimene, piparmētra, raudene un asinszāle.Pagaidām pieprasījums pēc netradicionālās lauksaimniecības produkcijas pārsniedz piedāvājumu, bet, lai šis sektors būtu konkurētspējīgs ES, ir nepieciešamas investīcijas ražošanas uzsākšanai, attīstībai un izglītošanai.Netradicionālās un bioloģiskās lauksaimniecības plašāku attīstību saimniecībās kavē gan zināšanu un finansu trūkums, gan neapzinātās tirgus iespējas šo preču realizācijai.Nelauksaimnieciskā darbība lauku saimniecībās. Galvenās nelauksaimnieciskās aktivitātes lauku saimniecībās ir lauku tūrisms, mežsaimniecība, kokapstrāde, akvakultūras audzēšana, lauksaimniecības produktu pārstāde, kā arī darbs ārpus saimniecības, piemēram, darbs pašvaldībā, pilsētā u.c. 16.tabulā ir redzami papildus ienākumu avotu veidi un saimniecību skaits, kuras gūst ienākumus no lauksaimnieciskai ražošanai alternatīvām aktivitātēm.Ar lauksaimniecisko ražošanu nesaistītu aktivitāšu attīstību lauku saimniecībās kavē nepietiekami attīstītā infrastruktūra, sākumkapitāla trūkums un nepietiekamais zināšanu līmenis par uzņēmējdarbību.16.tabula. Saimniecību skaits pēc papildu ienākumu avotiem un saražotās lauksaimniecības produkcijas pārdošanas īpatsvaraPapildu ienākumus veidojošā nozare:Saražotās lauksaimniecības produkcijas pārdošanas īpatsvara grupaKopānepārdodpārdodlīdz 50%pārdod 50‑100%Lauku tūrisms1935976328Mājamatniecība2288141350Lauksaimniecības produktu pārstrāde124124196444Mežsaimniecība4182168119127775Kokapstrāde5892342751098Zivju, vēžu utt. audzēšana703657163Zvejniecība1264222190Enerģijas ražošana365647Līgumdarbi, izmantojot saimniecības tehniku un iekārtas8316848492364Cita nozare5757167310418471Kopā114374240390419581Avots: CSP, Latvijas
249. gada lauksaimniecības skaitīšanas provizoriskie rezultāti, 2002.Lai veicinātu lauku saimniecības aktīvai savas darbības pārstrukturēšanai, papildus ienākumu avotu veidošanai, valstī tiek īstenotas nacionālās un ES līdzfinansētās atbalsta programmas. Lauku iedzīvotāju aktivitāti ierobežo lauksaimniecībai alternatīvu ideju trūkums un finanšu līdzekļi. Dažkārt lauku iedzīvotāju vidū nepieciešams radīt apziņu, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt savā saimniekošanā, lai paaugstinātu savus ienākumus un labklājību. Ir gan nacionālās, gan ārzemju līdzfinansētās atbalsta programmas, kuru īstenošanā tiek iesaistīti speciālisti vietējās iniciatīvas veicināšanai un apmācībām (skat. 5.1.4.4.nodaļu).5.1.2.
250. Ekonomiskā sadarbībaLēni attīstās savstarpējā sadarbība starp produkcijas ražotājiem, kā arī starp lauksaimniecības produkcijas ražotājiem un pārstrādātājiem, un tas ierobežo produkcijas ražošanas un realizācijas procesu racionalizēšanu un efektivitātes un līdz ar to arī ienākumu pieaugumu.Latvijā izteiktākā lauksaimnieku sadarbības juridiskā forma ir kooperatīvās sabiedrības.
251. gadā veiktās apsekošanas rezultātā tika konstatēts, ka Latvijā reāli darbojas 57416 kooperatīvās sabiedrības, kuru profils ir lauksaimniecība.Tās mazāk vai vairāk aktīvi darbojas šādās lauksaimniecības nozarēs:−graudkopībā, kur ražotāji gūst lielāku peļņu, kooperējoties transporta un graudu kaltes izmantošanā;−piensaimniecībā, kur mazie ražotāji sadarbojas, lai kopīgi segtu transporta izmaksas, kas būtu salīdzinoši lielas, ja katram individuāli katru dienu būtu jānogādā saražotā produkcija līdz tuvākajam pārstrādes uzņēmumam vai piena savākšanas punktam;−ar lauksaimniecisko ražošanu saistīto lauksaimniecības tehnikas pakalpojumu sniegšanā;−dārzeņu, augļu un cukurbiešu audzēšanā, kur, ar atsevišķiem izņēmumiem, kooperācija ir vāji izteikta.Galvenie kooperatīvās sabiedrības veidošanas mērķi ir ‑ radīt iespēju tās biedriem ar kooperatīvās sabiedrības starpniecību realizēt savā saimniecībā saražoto produkciju, atbalstīt savus biedrus efektīva ražošanas procesa nodrošināšanā un produkcijas sagatavošanā realizācijai (pirmapstrāde, fasēšana, pārstrāde u.c.). Ražotāju zemā aktivitāte kooperatīvo sabiedrību veidošanā vai atturēšanās no iesaistīšanās tajās ir saistīta ar mazo izpratni par šādu organizāciju būtību, struktūru, darbības mērķiem un ienākumu sadali. Bremzējošs faktors kooperatīvo sabiedrību veidošanā ir sākotnējās izmaksas sabiedrības darba uzsākšanai un vēlākai tās vadībai.Juridiski to darbību regulē Kooperatīvo sabiedrību likums. Likuma grozījumi, kas pieņemti
252. gada
253. jūnijā, paredz jaunu kooperatīvās sabiedrības veidu– lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību, kura sniedz pakalpojumus lauksaimniecības produktu ražotājiem, bet pati nenodarbojas ar lauksaimniecisko produktu ražošanu.
254. gadā nacionālo atbalstu sadarbības veicināšanai laukos saņēma 32 kooperatīvās sabiedrības, kuru
255. gada neto apgrozījums vidēji bija aptuveni 200 tūkst. LVL , bet maksimālais ‑ tuvu miljonam. Vidējais biedru skaits – 112, kas mainījās robežās no 10 līdz
256. Turpmāka kooperatīvo sabiedrību attīstība ir nepieciešama, lai garantētu lauksaimniecisko ražotāju ienākumu līmeni, un tai ir vajadzīgs finansiāls atbalsts.Latvijai pārņemot un piemērojot Latvijas nosacījumiem pasaules pieredzi,
257. gada beigās tika izstrādāti jauni noteikumi par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvo sabiedrību, kas nosaka ražotāju grupu atzīšanas kritērijus, atzīšanas kārtību un darbības kontroli. To ieviešanas mērķis ir nacionālā līmenī pilnveidot finansiālā atbalsta mehānismu šādu sabiedrību darbības atbalstīšanai, tādējādi papildus veicinot Latvijas uzņēmēju/ražotāju sadarbību, atvieglojot juridiskos nosacījumus uzņēmēju ekonomiskās sadarbības īstenošanā un administratīvā darba veikšanā.5.1.2.
258. Lauksaimniecības produktu pārstrāde un pārtikas ražošana2002.gadā darbību uzsāk vienotais pārtikas valsts uzraudzības un kontroles dienests– Pārtikas un veterinārais dienests (PVD)– nodrošinot pārtikas nekaitīguma, kvalitātes un higiēnas apstākļu kontroli visā pārtikas aprites ķēdē atbilstoši modernajai koncepcijai “no fermas līdz galdam”. 2002.gadā pārtikas uzņēmumu apzināšana un reģistrācija atbilstoši uzņēmumu klasifikācijai, iegūtie dati un izveidotais pārtikas uzņēmumu reģistrs ir svarīgi priekšnoteikumi valsts uzraudzības un kontroles kapacitātes noteikšanai un attīstībai, uzraudzībai nepieciešamo resursu nodrošināšanai.
259. gada
260. janvārī PVD uzskaitē bija 14792 pārtikas uzņēmumi. Precizēt kontrolējamo uzņēmumu skaitu veicināja arī grozījumi Pārtikas aprites uzraudzības likumā, kuri noteica, ka līdz 2002.gada beigām visiem pārtikas apritē iesaistītiem uzņēmumiem jāreģistrējas PVD Pārtikas uzņēmumu reģistrā. Tādējādi tika atklāti vēl papildus kontrolējamie objekti.Kā atsevišķs, ļoti komplicēts un būtisks pasākums Latvijas ekonomiskajai attīstībai un plānotajai darbībai ES kopējā tirgū bija dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrādes uzņēmumu atbilstības izvērtēšana ES prasībām un vienošanās par neatbilstību novēršanas rīcības plānu un termiņiem. Darba rezultāts tika atzinīgi novērtēts arī vairākās ES ekspertu un inspektoru vizītēs. Tikai tie uzņēmumi, kas saņems apliecinājumu par atbilstību ES prasībām, pēc Latvijas iestāšanās ES varēs pretendēt uz pārtikas izplatīšanu bez ierobežojumiem visā ES.Kā liecina Pārtikas un Veterinārā dienesta informācija (skat. 17.tabulu),
261. gada
262. janvārī pārraudzībā bija 1001 ar augu izcelsmes produktu pārstrādi saistīti uzņēmumi un 699 ar dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrādi saistīti uzņēmumi, no kuriem 18 ir tiesīgi savu produkciju eksportēt uz ES valstīm.17.tabula. PVD uzraudzībā esošo augu un dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrādes uzņēmumu skaits (uz 01.01.03.)Darbības veidsUzņēmumu skaitsIr tiesības eksportēt uz ESIr pārejas periodsGraudu malšanas uzņēmumi51 Graudaugu produktu ražošanas uzņēmumi399 Saldumu ražošanas uzņēmumi25 Augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmumi51 Pārtikas produktu iesaiņošanas uzņēmumi163 Taukvielu ražošanas uzņēmumi18 Cukura ražošanas uzņēmumi2 Jaukto produktu ražošanas uzņēmumi16 Kulinārijas un pusfabrikātu ražošanas uzņēmumi43 Graudu intervences noliktavas233 Kopā augu izcelsmes produktu pārstrādes uzņēmumi1001 Zvejas produktu apstrādes uzņēmumi1281029Piena savāktuves17 Piena pārstrādes uzņēmumi59811Olu šķirošanas un iepakošanas uzņēmumi19 Olu produktu ražošanas uzņēmumi2 Medus apstrādes un biškopības produktu ražošanas uzņēmumi73 Kautuves225 12Gaļas pārstrādes uzņēmumi168 Specifisko un pārtikā neizmantojamo produktu apstrādes un pārstrādes uzņēmumi8 Kopā dzīvnieku izcelsmes produktu pārstrādes uzņēmumi6991852Avots: PVD dati, ZM Lauksaimniecības gada ziņojums,
263. pielikuma
264. un
265. tabulā ir ievietota informācija par pārtikas produktu realizācijas apjomiem vietējā un ārējā tirgū sadalījumā pa produktu grupām
266. un
267. gadā.5.1.2.
268. Meža nozareĢeogrāfiskais stāvoklis, mežu daudzums un to kvalitāte nosaka Latvijas piederību valstīm, kurās meža nozare ieņem nozīmīgu lomu valsts tautsaimniecībā un tās produkcija kalpo ne tikai vietējā patēriņa apmierināšanai, bet ieņem ievērojamu vietu ārējā tirdzniecībā.
269. gada sākumā kopējās mežu platības aizņēma 2,87 milj. ha jeb 44,5 procentus no visas valsts teritorijas. Uz
270. gada
271. janvāri Latvijas mežaudžu krāja bija 544 miljoni kubikmetru un ikgadējais kopējais krājas pieaugums– 16,3 miljoni kubikmetru.Zemes reformas laikā īpašuma tiesību veida sadalījums attiecībā uz meža platībām
272. gada
273. janvārī bija šāds: valstij piederošie meži– 50,4 % kopējās platības, privātie– 43,1 %, pašvaldību uzņēmumu un citi meži aizņem 6,5 procentus Latvijas mežu kopējās platības.Mežizstrādi un koksnes apstrādi valstī veic privāti uzņēmumi– vairāk nekā 300 mežizstrādes firmas un vairāk nekā 2000 kokrūpniecības uzņēmumu, no kuriem apmēram 1400 ir zāģētavas. Meža nozarē ir nodarbināti apmēram 6% no kopējā nodarbināto Latvijas iedzīvotāju skaita.Meža nozare darbojas kā stabilizējošs faktors lauku teritoriju ekonomiskai, ekoloģiskai un sociālai attīstībai. Mežs un meža produkti sniedz būtisku atbalstu daudziem lauksaimniekiem viņu ekonomiskajā darbībā, kā arī veicina lauku infrastruktūras attīstību.Mežsaimniecības un kokrūpniecības uzņēmumi nodrošina darba vietas gan pilsētu, gan lauku teritoriju iedzīvotājiem.Meža nozares tiešais ieguldījums Latvijas iekšzemes kopproduktā saskaņā ar ekspertu vērtējumu ir 10– 14 procenti. Aptuveni 85 procentus no visas saražotās produkcijas eksportē.
274. gadā eksportēto koksnes produktu kopējā vērtība bija 503 milj. LVL, kas veidoja 40% no Latvijas eksporta kopējās vērtības. 87 procentus no šīs produkcijas Latvija eksportēja uz ES valstīm.Eksporta apjomā vislielāko īpatsvaru pēc savas vērtības deva zāģmateriāli– 45%, savukārt apaļkoki (galvenokārt papīrmalka)– 13%, mēbeles– 11%, saplāksnis– 9%, kurināmā koksne– 3% un cita produkcija– 19%. No
275. gada zāģmateriālu eksporta apjomi ir palielinājušies gandrīz desmit reizes,
276. gadā sasniedzot 2,85 miljonus m3.Meža atjaunošana nodrošina mežaudžu nepārtrauktu un efektīvu atražošanu. Pēdējo gadu laikā meža atjaunošanas kopējie apjomi pieaug, lai gan pieaugums joprojām nav pietiekams.Meža atjaunošanas apjomu pieaugums izskaidrojams ar to, ka pieaug arī galvenajā cirtē izcirsto platību īpatsvars. Obligāti atjaunojamās platības
277. gadā bija 3947,3 ha valsts mežos un 20889,4 ha pārējos mežos, bet
278. gadā– 3990,8 ha valsts mežos un 29768,8 ha pārējos mežos. Mežs tiek atjaunots gan mākslīgi, gan dabiski.
279. gadā valsts mežos 63% atjaunoto platību atjaunotas mākslīgi, 37% dabiski, bet pārējos mežos 39% – mākslīgi un 61% – dabiski. Meža mākslīgā atjaunošanai nepieciešamas lielākas izmaksas, bet šādā veidā atjaunošanu var veikt ar vēlamāko un saimnieciski vērtīgāko koku sugu. Meža mākslīgās atjaunošanas izdevumi par hektāru veido 220 līdz 250 latus.Mežs tiek izmantots ne tikai koksnes ieguvei, bet arī nekoksnes vērtību ieguvei. Meža nekoksnes vērtības ir savvaļas ogas, augļi, rieksti, sēnes un ārstniecības augi, ko saskaņā ar Meža likumu personas var iegūt pēc sava ieskata, ja meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs savā īpašumā nav noteicis ierobežojumus saskaņā ar likumu. Bez tam meža platības tiek izmantotas rekreācijai, medībām, savvaļas dzīvnieku audzēšanai iežogotās platībās. Populārākās vietas Latvijā, kuras iedzīvotāji un tūristi izmanto atpūtai, pastaigām, kā arī izglītošanas nolūkā, ir nacionālie parki un dabas parki. Diezgan populārs atpūtas veids ir medības. Latvijā ir ap 1000 mednieku kolektīvu. Savvaļas dzīvnieku audzēšanai iežogojumos ir izsniegtas 20 atļaujas, bet reāli darbojas 15 savvaļas dzīvnieku audzētāji.Lauksaimniekiem, kuri ir arī privāto mežu apsaimniekotāji, šādu aktivitāšu attīstība saimniecībā ir perspektīvs papildu ienākumu avots, īpaši veidojot savstarpējo sadarbību ar citiem mežu apsaimniekotājiem– lauksaimniekiem un tūrisma uzņēmumiem.5.1.2.
280. Cita ekonomiskā darbībaKopumā uzņēmējdarbības aktivitāte laukos ir zema, par to liecina aktīvo uzņēmumu skaits un tajos nodarbināto iedzīvotāju skaits. Gandrīz pusei no Latvijas pagastiem, aktīvo uzņēmumu (neskaitot zemnieku un piemājas saimniecības) skaits nepārsniedz piecus. Latvijā ir arī 12 pagasti, kuros nav neviena aktīvā uzņēmuma. Šajos pagastos cilvēki ir nodarbināti vienīgi savās zemnieku vai piemājas saimniecībās, iestādēs un organizācijās (piem., pagastu padomēs, skolās, veselības aprūpes iestādēs). Uzņēmējdarbība galvenokārt attīstās tādos virzienos kā tirdzniecība, transporta pakalpojumi, agroserviss, pārstrāde un kokapstrāde. Dažviet attīstās pakalpojumu sniedzēju uzņēmumi, taču būtisks to attīstības kavēklis ir lauku iedzīvotāju zemā pirktspēja. Lielākie investori un jaunu darba vietu radītāji ir pārtikas un kokapstrādes uzņēmumi, kas arī ir nozīmīgākie un ekonomiski spēcīgākie laukos.Galvenās problēmas patstāvīgas uzņēmējdarbības uzsākšanai laukos ir:- nedrošība, pieredzes un prasmju trūkums biznesa uzsākšanai, kā arī nepietiekošas zināšanas par produkcijas realizācijas tirgiem, līdz ar to ir lielas grūtības izstrādāt uzņēmējdarbības plānus un attīstības perspektīvas;- nepietiekošs uzkrātais kapitāls, ierobežotās iespējas kredītu saņemšanai, sākuma kapitāla trūkums uzņēmējdarbības uzsākšanai;- neattīstīta saimnieciskā infrastruktūra ārpus Rīgas reģiona.5.1.
281. InfrastruktūraPēdējos gados laukos ir samazinājies gan izglītības iestāžu, bibliotēku, kultūras namu, veselības iestāžu, gan citu sabiedrisko pakalpojumu iestāžu, piemēram, pasta nodaļu skaits. Katra pašvaldība ir atbildīga par primāro pakalpojumu sniegšanu, t.sk. infrastruktūras uzturēšanu un uzlabošanu savā teritorijā. Šīs funkcijas tiek finansētas no lauku pašvaldību budžeta, kura ieņēmumu apjoms ir atkarīgs no ekonomiskās aktivitātes un iedzīvotāju nodarbinātības līmeņa teritorijā (LR pašvaldību budžeti). Vairāk nekā 80% lauku pašvaldības līdzekļus saņem no Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, kas nozīmē, ka lielākā daļa lauku pašvaldību ar saviem līdzekļiem nespēj pilnībā veikt likumā noteiktās funkcijas. Agrāk izveidotā ekonomiskā un sociālā infrastruktūra ir pakāpeniski nolietojusies, tās uzturēšana lauku teritorijās ir salīdzinoši dārga sakarā ar disperso apdzīvotību un mazaktīvu ekonomisko vidi. Bez tam, ievērojot lauku iedzīvotāju skaita samazināšanās tendences, gan sociālās, gan ekonomiskās infrastruktūras uzturēšana turpmāk tikai sadārdzināsies. Tas savukārt nozīmē, ka nākotnē tiks ierobežota tūrisma attīstība un ar šo nozari saistītu un nesaistītu uzņēmumu attīstība šajā teritorijā.5.1.
282. Lauku vides kvalitāte un bioloģiskā daudzveidība5.1.4.
283. SugasLatvijā kopumā ir reģistrētas 18047 dzīvnieku, 5396 augu un apmēram 4000 sēņu sugas (skat. 18.tabulu). Visās organismu grupās nozīmīgu daļu no kopējā sugu skaita veido sugas, kuru dzīvesvieta ir saistīta ar laukiem.18.tabula. Reto un apdraudēto savvaļas sugu skaits LatvijāSugu grupaSugu skaitsApdraudētās, jutīgās un retās savvaļas sugasSkaits% no sugu kopskaitaZīdītāji641523Putni3206721Rāpuļi7229Abinieki13538Saldūdens zivis66711Bezmugurkaulnieki175401350,8Vaskulārie augi (ziedaugi un filices)167828417Sūnas49812725Sēnesapm. 400038apm. 0,7Ķērpji492326Avots: VARAM, Sugu un Biotopu projekts (1998.-2000.)No pasaulē apdraudētajām sugām Latvijā ir sastopamas sešas zīdītāju sugas, piecas putnu sugas un divas zivju sugas (IUCN Red Data List, 1996).Latvijas faunai pieder 62 zīdītāju sugas. Lielais vairums Latvijas zīdītāju (63%) apdzīvo meža biotopus, aptuveni 24% sugu saistītas galvenokārt ar kultūrainavu– parkiem u.c., vai arī ar atklātām ūdenstilpēm. Ar atklātu ainavu biotopiem saistītas tikai piecas sugas (piem., svītrainās klaidoņpeles Apodemus agrarius, pelēkie zaķi Lepus europaeus), bet tipiskas sinantropas ir trīs sugas– mājas peles Mus musculus, pelēkās un melnās žurkas (Rattus norvegicus un Rattus rattus).Daudzas zīdītāju sugas pārmaiņus izmanto dažādus biotopus– vienā barojas, citu izmanto par slēptuvi, piemēram, stirnas Capreolus capreolus un staltbrieži Cervus elaphus galvenokārt uzturas mežā, bet baroties dodas uz atklātiem biotopiem– pļavām, ganībām, laukiem vai izcirtumiem.Latvijas putnu fauna ir samērā bagāta, pateicoties teritorijas ģeogrāfiskajam stāvoklim un ligzdošanai, atpūtai un barības ieguvei noderīgo biotopu daudzveidībai. Baltijas jūru un tās piekrasti daudzie Eirāzijas attālo ziemeļu novadu putni izmanto par tradicionālo sezonālo migrācijas trasi, pa kuru tie dodas uz saviem ziemošanas apgabaliem Rietumeiropā, Āfrikā un Vidējos Austrumos, bet pavasarī– uz ligzdošanas vietām ziemeļu novadu tundrā un taigā.Pie īstajiem ceļotājiem (vismaz 140 sugas) pieder baltie stārķi Ciconia ciconia, lauku cīruļi Alauda arvensis, visas ķauķu (Sylviinae) sugas u.c. Tipiski caurceļotāji (55-60 sugas) Latvijā neligzdo vispār vai ligzdo nelielā skaitā (mazie gulbji Cygnus columbianus, sējas zosis Anser fabalis). Pie ziemotājiem, kas ierodas pavadīt tikai ziemu, pieder ap 15 sugu, piem., bikšainie klijāni Buteo lagopus, zīdastes Bombicilla garrulus. Diezgan daudz ir “maldu viesu” sugu, kas Latvijā parasti nav sastopamas. Latvijā ligzdo 223 putnu sugas, starp tām arī daudzas citur pasaulē ļoti reti sastopamas sugas, piem., jūras ērgļi Haliaeetus albicilla, čūskērgļi Circaetus gallicus, melnie stārķi Ciconia nigra.No Latvijā sastopamajām putnu sugām 152 ir minētas Putnu direktīvā 79/409/EEK, un gandrīz visas sugas (99%)–
284. gada Bernes konvencijas “Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu “ pielikumos.Vēsā klimata dēļ abinieku un rāpuļu sugu skaits nav liels. Gandrīz puse no to sugām ir ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.5.1.4.
285. Lauksaimniecības zemju ekosistēmu daudzveidībaPēdējās desmitgadēs ekstensīvi izmantotajām lauksaimniecības zemēm plašās teritorijās ar dabiski atšķirīgajiem reljefa un hidroloģiskajiem apstākļiem ir svarīga loma bioloģiskās daudzveidības nodrošināšanā. Latvijas lauksaimniecības ainavas raksturīga sastāvdaļa ir vairāku Eiropā aizsargātu sugu populācijas. Piemēram, baltā stārķa (Ciconia ciconia) populāciju Latvijā veido vairāk nekā 10 000 pāru. Mazā ērgļa (Aquila pomarina), kas ligzdo mežmalās lauku tuvumā un barojas lauksaimnieciskā ainavā, Latvijas populācija ir apmēram 2 400 pāru liela un veido 13% no visas Eiropas populācijas.
286. gadā Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes bija 26 000 līdz 30 000 griežu (Crex crex) pāru ligzdošanas vieta. Tomēr pēdējo desmitgažu laikā vērojama arī pretēja tendence: lauka piekūna (Falco tinnunculus) un liju (Circus cyaneus) skaits ir ievērojami samazinājies.Lai gan pašreizējais lauksaimnieciskās intensitātes samazinājums visumā labvēlīgi iespaido bioloģisko daudzveidību, ir novērojamas arī negatīvas tendences. Lielas aramzemes un pļavu platības aizaug ar nezālēm un krūmiem.Visstraujāk samazinās to pļavu augu sugu izplatība, kurām nepieciešama pastāvīga noganīšana. Strauji samazinās mitrajām un slapjajām pļavām un ganībām raksturīgo sugu izplatība, jo pļavas, kurās tās aug, nav piemērotas pļaušanai ar tehniku, kā arī nav nepieciešamības tās izmantot par ganībām. Savukārt sausās pļavas līdztekus aizaugšanai apdraud arī iespējamā apmežošana, jo to ražība ir zema un tajās jau sen vairs negana. Pašlaik pļavu un ganību (zālāju) platības aizņem aptuveni 570tūkst.ha, kas ir 23% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes jeb 8,8% no kopējās valsts teritorijas. Pēc Latvijas Dabas fonda 2000.‑
287. gadā veiktās inventarizācijas rezultātiem dabiskie zālāji aizņem tikai 0,4% (aptuveni 25,6tūkst.ha) no visas valsts teritorijas. Aptuveni 18,6tūkst.ha ir uzskatāmi par bioloģiski vērtīgajām pļavām (pļavu atrašanās vietas skatīt
288. pielikuma 41.tabulā Bioloģiski vērtīgie zālāji).Pļavās ir sastopamas aptuveni 40% aizsargājamo augu sugu. Piekrastes pļavas ir tādu reto putnu sugu ļoti svarīgi biotopi kā parastais šņibītis (Calidris alpina), pļavas tilbīte (Tringa totanus), melnā puskuitala (Limosa limosa) un gugatnis (Philomachus pugnax). Vissvarīgākie pļavu kompleksi atrodas ap Papes un Liepājas ezeru, Kalnciemā, Daugavgrīvā, Lubānas zemienē, Daugavas, Ventas, Gaujas un citu upju ielejās un Randu pļavās.Lai gan tradicionālās lauksaimniecības metodes ganībās un pļavās sekmē sugu daudzveidības saglabāšanos, intensīvi izmantotās platībās to apdraud minerālmēslojuma izmantošana, kā arī tradicionālās saimniekošanas metožu pārtraukšana. Tas veicina pļavu aizaugšanu ar krūmiem.Nozīmīgākās pļavām klātās platības attēlotas 4.kartē.4.karte. Nozīmīgākās pļavas LatvijāAvots: SAPARD5.1.4.
289. Upes un ezeriLatvijā ir 140 ezeri (lielāki par 1 km²) un 12400 upes ar kopējo garumu 38000km. 777 upes ir garākas par 10km. Lielākā, jo īpaši ūdensputnu sugu, daudzveidība ir sastopama seklajās piekrastes lagūnās, piemēram, Papes, Liepājas, Engures, Kaņiera un Babītes ezeros. Engures ezers un tā apkārtne ir viena ar sugām visbagātākajām Latvijas teritorijām. Tur aug 800 ziedaugu un paparžaugu sugu, no kurām 40 ir aizsargājamas. Vismaz 30 retās putnu sugas, kuras ir apdraudētas citur Eiropā, ligzdo Engures ezera tuvumā. Lubānas ezers un zemiene tiek uzskatīta par vienu no vissvarīgākajiem iekšzemes mitrāju kompleksiem Baltijas valstīs, kurā, īpaši migrācijas laikā, koncentrējas liels skaits putnu.Saskaņā ar CORINE Biotopu datu bāzes informāciju 22,6% ezeru teritoriju ir iekļauti aizsargājamās teritorijās. Ezeru bioloģisko daudzveidību būtiski ietekmē eitrofikācijas process.Latvija ir starp tām Baltijas jūras reģiona valstīm, kur ir saglabātas lašu nārstošanas vietas upēs. Salacas upe ir lielākā dabiskā lašu nārstošanas vieta Austrumbaltijā. Latvijas upēs dzīvo apmēram 26000 bebru un gandrīz 5000 ūdru. Upju vēžu populāciju atjaunošanās liecina par ūdens kvalitātes uzlabošanos mazajās upēs. Saskaņā ar CORINE Biotopu datu bāzes informāciju 20,3% upju teritoriju ir noteikts aizsardzības režīms. Piesārņotie notekūdeņi un lauksaimniecības noteces var apdraudēt upju ekosistēmu bioloģisko daudzveidību. No
290. līdz
291. gadam veiktie ūdens bioloģiskās kvalitātes pētījumi liecina, ka 66% visu upju ir zems piesārņojuma līmenis un aptuveni 21% ir tīras vai gandrīz tīras. Tomēr aptuveni 90% visu ezeru ir pakļauti antropogēnajai eitrofikācijai. Slāpekļa un fosfora ietekme tika novērota gan iekšējos ūdeņos, gan jūrā.90-ajos gados būtiski samazinājās notekūdeņu, lauksaimniecības zemju noteču radītais piesārņojums ar nitrātiem un fosfātiem un punktveida piesārņojums no minerālmēslu un pesticīdu glabātuvēm. Tomēr, līdz ar ekonomiskās situācijas stabilizēšanos un intensīvāku lauksaimniecības metožu attīstību, kopējais pesticīdu un minerālmēslu lietošanas apjoms pakāpeniski pieaug ( skat.
292. attēls).
293. attēls. Augu aizsardzības līdzekļu lietošanaVisintensīvākā pesticīdu un minerālmēslu lietošana ir vērojama Latvijas centrālajās daļās. Visintensīvākā augkopība tiek veikta attiecībā labības un cukurbiešu audzēšanu. Detalizētāku karti skatīt
294. kartē “Minerālmēslojuma lietošana uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm”. Lauksaimniecības noteces visvairāk ir ietekmējušas Lielupes baseinu, kas arī ir bijis galvenais iemesls īpaši jutīgās teritorijas statusa piešķiršanai šai teritorijai.5.1.4.
295. GruntsūdeņiLatvijas gruntsūdeņu fona nitrātu koncentrācija ir daudz mazāka nekā maksimālais dzeramajā ūdenī pieļaujamais apjoms sakarā ar zemo antropogēno slodzi (salīdzinājumā ar ES valstīm Latvijā ir ekstensīva lauksaimnieciskā darbība un zems iedzīvotāju blīvums). Novērotais mainīgais nitrātu līmenis ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, galvenokārt, pārraugāmā ūdens nesējslāņa norobežotības pakāpes. Tādējādi nitrātu problēma tiek aprakstīta atsevišķi attiecībā uz norobežotu ūdens nesējslāni, daļēji norobežotu ūdens nesējslāni un nenorobežotu ūdens nesējslāni.Nitrāti nepiesārņo norobežotu devona ūdens nesējslāni, kas parasti tiek izmantots centrālajai ūdens apgādei Latvijā. Nitrātu koncentrācija norobežotajos ūdens nesējslāņos parasti ir mazāka par zemāko konstatācijas robežu, t.i. 0,005 mg N/l. Norobežotos nesējslāņos nav nitrātu galvenokārt šādu divu iemeslu dēļ:- Glaciolakustrīna un glikogēno māla nogulumu aizsargājošās īpašības.- Ātra nitrātu reducēšana amonjakā sakarā ar dziļo gruntsūdeņu zemo red-ox (0– 100 mV).Turklāt 92% pārbaudīto aku kvartāra un pirmskvartāra daļēji norobežotajos ūdens nesējslāņos nitrātu koncentrācija ir zemāka nekā 0,005 mg N/l. Maksimālās daļēji norobežotajos ūdens nesējslāņos konstatētās nitrātu koncentrācijas ir 0,3– 0,8 mg N/l, t.i. tās ir vismaz 14 reizes zemākas par Maksimāli pieļaujamo līmeni dzeramajā ūdenī.Augšminētā zemā nitrātu koncentrācija norobežotajos un daļēji norobežotajos ūdens nesējslāņos nenozīmē, ka šie ūdens nesējslāņi ir pilnīgi brīvi no piesārņojuma. Paaugstinātā amonjaka koncentrāciju atsevišķās vietās var rasties no primāras formas nitrātiem, kas rodas gruntsūdeņos reducēta slāpekļa formā.Difūzā piesārņojuma izraisīts nitrātu vidējās koncentrācijas pieaugums līdz 1,0– 1,5 mg N/l ir konstatēts seklos gruntsūdeņos intensīvi kultivētās aramzemēs un ganībās. Maksimālais pieļaujamais apjoms dzeramajam ūdenim (11 mg N/l) tiek pārsniegts dažās ilgtermiņā pārmēslotās nelielās vietās, kurās viegli ģeoloģiskā griezuma augšpusē ir caurlaidīgas rupjās smiltis, kā arī pie punktveida piesārņojuma avotiem, piemēram, mēslojuma atkritumu krātuvēm, agrākajām agroķīmiskajām noliktavām u.tml.Vispārīgi nitrātu problēmai Latvijas gruntsūdeņos ir lokāls raksturs un tikai nenorobežotajos ūdens nesējslāņos iespējama ievērojama nitrātu koncentrācija. Tomēr lauksaimniecības radītais sekundārais amonjaks var nākotnē apdraudēt centralizēto ūdens apgādi.5.1.4.
296. Gaisa kvalitāteSakarā ar ekonomisko lejupslīdi 90-to gadu sākumā siltumnīcefekta gāzu emisijas ievērojami samazinājās. Kopējais emisiju apjoms
297. gadā bija aptuveni 34,4% no
298. gada apjomiem. Paredzams, ka turpmākajos 20 gados emisiju līmenis nesasniegs
299. gadā vērojamo līmeni, tādējādi Latvijā tiks ievērotas Kioto protokola prasības. Tomēr Latvija saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem piedalās projektos, kuru mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, tādējādi sekmējot gaisa kvalitātes uzlabošanas globālo mērķu sasniegšanu.5.1.4.
300. Augsnes degradācijaPatreiz Latvijas augsnes ir uzskatāmas par nepiesārņotām. Galvenās problēmas saistībā ar augsnes kvalitāti rada nepārdomāta saimnieciskā darbība lauksaimniecībā un rūpniecībā, kā arī dabiski procesi,piemēram, augsnes auglības mazināšanās un skābināšanās. Zemes degradācijas blakusiedarbība ir virszemes ūdeņu ekosistēmu degradācija, lauku ainavas pasliktināšanās un bioloģiskās daudzveidības mazināšanās. Augsnes piesārņojums ietekmē pārtikas kvalitāti un cilvēku veselību. (Latvijas Lauksaimniecības Universitātes ziņojums).Ūdens erozijas skartās augsnes platība sastāda 380 000 jeb 24,3 % no lauksaimniecībā izmantojamās zemes Latvijā (VARAM, 1995). Eroziju izraisa vējš un ūdens un to veicina atsevišķas topogrāfijas un zemes lietošanas formas, kurās ūdens erozija visspēcīgāk ietekmē lauksaimniecības zemi. Pamestās zemes galvenokārt atrodas teritorijās ar nelīdzenu un paugurainu topogrāfiju un mazāk auglīgām augsnēm, kurās apstākļi lauksaimniecībai nav labvēlīgi. Tādējādi var pieņemt, ka augsnes erozijas ietekme Latvijā patreiz ir būtiski samazinājusies.Vēja erozijas apdraudētās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība ir 230 000 ha jeb 14,7 % no kopējās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības (VARAM, 1995). Vēja erozija Latvijā var rasties vieglās lauksaimniecības augsnēs galvenokārt agros pavasara un rudens periodos, ja augsne ir sausa. Aizsargjoslu izveidošana piekrastes kāpu aizsardzībai tika uzsākta
301. gadsimtā. Aizsargjoslas 1980.-
302. gadā tika ietvertas Baltijas jūras piekrastes reģionu zemes reklamācijas projektos. Detalizētu abu erozijas veidu sadalījumu skatīt
303. kartē.
304. karte. Vēja un augsnes erozijas skartā lauksaimniecībā izmantojamā zeme5.
305. nacionālā lauku attīstības politika5.2.
306. Stratēģijas pārklātās jomasNepārtraukts lauksaimniecības, mežsaimniecības un lauku attīstības politikas vadības pilnveidošanas process, ietverot strukturālās izmaiņas institucionālajā mehānismā, atbalsta politikas plānošanas principos un kvalitātē, rada labvēlīgāku vidi pakāpeniskas un mērķtiecīgas sektoru un arī teritorijas attīstības nodrošināšanai.Saskaņā ar Ministru kabineta
307. gada
308. marta sēdes protokola Nr. 13 34.paragrāfa
309. punktu Zemkopības ministrijai ir uzdots turpmāk paralēli lauksaimniecības sektora attīstības politikas jautājumu risināšanai koordinēt Latvijas lauku attīstības programmas īstenošanu, kas aptver plašāku jautājumu loku. Līdz ar to ministrija ir uzņēmusies līdzšinējās nacionālās programmas aktualizāciju, pasākumu koordināciju un programmas īstenošanas uzraudzību.Zemkopības ministrija ir izstrādājusi un Ministru kabinets ir akceptējis
310. gada
311. aprīlī ar protokolu Nr.
313. rindkopu Lauku problēmu risināšanas un lauku attīstības koncepciju, kas paredz darbu uzsākšanu pie jauna stratēģiska dokumenta izstrādes lauku attīstības politikas vadīšanai. Tajā būtu ievērotas jaunās tendences lauku un visas valsts stratēģiskajā attīstībā, iestāšanās ES, kā arī būtu nodrošināts tas, ka lauku attīstības atbalsta politika ir stratēģiski plānota un īstenota ar rīcībspējīgu, koordinētu un finansētu darbības programmu palīdzību. Koncepcijā ir noteikti pamatuzdevumi jeb stratēģiskie mērķi nacionālās lauku attīstības politikas īstenošanai, un tie izvirzīti kā jaunās aktualizējamās Lauku attīstības programmas ilgtermiņa stratēģiskie mērķi:- sekmēt dinamisku lauku ekonomikas attīstību, tādējādi nodrošinot lauku iedzīvotāju labklājības līmeņa pieaugumu;- uzturēt lauku apdzīvotību un nodrošināt lauku teritorijā pilsētas līmenim līdzvērtīgus dažādus sociālās infrastruktūras pakalpojumus;- nodrošināt lauku resursu ilgtspējīgu un efektīvu izmantošanu, uzturot un saglabājot sakoptu un bioloģiski daudzveidīgu lauku vidi un ainavu nākamajām paaudzēm.Tā kā Latvija pašlaik apgūst un ievieš jaunas metodes attīstības un finansu programmēšanas nodrošināšanai, izmantojot ES pieredzi, pašreiz notiek detalizēta situācijas apzināšana un dažādu datu bāzu veidošana, kas palīdzētu plānot atbalsta piešķiršanas nepieciešamības izvērtēšanu, pielāgot objektīvākus atbalsta instrumentus attīstības procesa veicināšanai, gūstot rezultātus, pēc kuriem vērtēt nacionālās atbalsta politikas efektivitāti. Jaunā lauku attīstības stratēģijā apgūtā informācija un esošie tiesību akti būs par pamatu atbalsta plānošanai un dažādu pieejamo finansējumu mērķtiecīgai vadīšanai un efektīvai izmantošanai, lai sasniegtu definētos stratēģiskos mērķus. Tiek noteikti šādi galvenie faktori stratēģijas īstenošanā:- reģionālā pieeja attīstības sekmēšanai;- ilgspējīga ekonomiskā attīstība;- cilvēkresursu attīstība, sociālās izslēgtības mazināšana;- bioloģiski daudzveidīgas lauku vides veidošana;- teritorijas apdzīvotības un pieejamības saglabāšana.Mērķa “Sekmēt lauku ekonomikas dinamisku attīstību, tādējādi nodrošinot lauku iedzīvotāju labklājības līmeņa pieaugumu” sasniegšanai tiek īstenoti un/vai īstenošanai plānoti pasākumi, lai:lauksaimniecības un tās produktu pārstrādes sektorā (saskaņā ar Lauksaimniecības un lauku attīstības likumu un ZM darbības stratēģijā 2003.-
314. gadam noteikto rīcību):- ražotu un realizētu ārējā un iekšējā tirgus prasībām atbilstošu un konkurētspējīgu produkciju, kurā īpaša nozīme būtu specifisku (nišas) vietējo produktu attīstībai un noietam;- uzturētu pieejamos lauksaimniecības zemju resursus ražošanai atbilstošā kvalitātē, saglabātu Latvijas laukiem raksturīgo lauksaimniecisko un bioloģiski daudzveidīgo ainavu; saglabātu, uzlabotu un popularizētu vietējo mājlopu un mājputnu šķirņu ģenētisko daudzveidību;- nodrošinātu tajā nodarbināto iedzīvotāju ienākumu līmeņa un labklājības pieaugumu;meža nozarē (saskaņā ar Meža likumu un ZM darbības stratēģijā 2003.-
315. gadam noteikto rīcību):- apsaimniekojot mežus un palielinot tajos esošo resursu vērtību, uzturētu un vairotu bioloģisko daudzveidību un nodrošinātu iedzīvotājiem drošu tās pieejamību rekreatīviem nolūkiem;- attīstot bezatlikuma tehnoloģijas un nodrošinot sadarbību ar citām nozarēm, ražotu un realizētu vietējā un ārējā tirgū konkurētspējīgu produkciju, kurā īpaša nozīme būtu augstas pievienotās vērtības produkcijai;- stabilizētu savu ekonomisko un sociālo ietekmi uz lauku ekonomiku un vidi, lauku iedzīvotāju nodarbinātību un labklājības pieaugumu;augsnes aizsardzībā (saskaņā ar likumu “Par vides aizsardzību” un likuma “Par lauksaimniecību un lauku attīstību” projektu):- ieviestu nacionālo politiku attiecībā uz vides aizsardzību, dabas aizsardzību, dabas resursu aizsardzību un racionālu izmantošanu, reģionālās attīstības plānošanu, apbūvi un augsnes apakšslāņa izmantošanu.- paredzētu īpašnieka/lietotāja/turētāja pienākumu nepieļaut, ka cilvēku darbības rezultātā tiek degradēta vai bojāta augsne.zivsaimniecībā (saskaņā ar Zvejniecības likumu un ZM darbības stratēģijā 2003.-
316. gadam noteikto rīcību):- apsaimniekojot un palielinot zivju resursus un akvakultūras dažādību iekšzemes ūdenstilpēs, uzturētu un vairotu bioloģisko daudzveidību un nodrošinātu tās pieejamību rekreatīviem nolūkiem (makšķerēšanas un lauku tūrisma attīstībai), kā arī palielinātu savu ekonomisko ietekmi uz lauku ekonomiku un lauku iedzīvotāju ienākumu pieaugumu;- realizētu ārējā un iekšējā tirgus prasībām atbilstošu un konkurētspējīgu zivju un akvakultūras produkciju, kurā īpaša vieta būtu specifiskas (nišas) produkcijas noietam;- ievērotu vides aizsardzības prasības, mazinot ar zivju un akvakultūras audzēšanu, produktu apstrādes procesu saistīto negatīvo ietekmi uz lauku vidi;ar lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību nesaistītās ekonomiskās aktivitātēs (saskaņā ar Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu, Nacionālo nodarbinātības plānu, ZM darbības stratēģijā 2003.-
317. gadam noteikto rīcību u.c.) :- lietderīgi izmantotu visus lauku vidē pieejamos resursus, tādējādi sekmējot nodarbinātības un lauku iedzīvotāju labklājības pieaugumu;- uzturētu un attīstītu lauku vidi kā atraktīvas dzīves, darba un rekreācijas vietu jebkuram;- nodrošinātu lauku ekonomikas elastību pret pārmaiņām ārējā un iekšējā tirgū un stabili uzturētu lauku iedzīvotāju labklājības līmeni;tūrismā (saskaņā ar Lauku tūrisma attīstības programmu):- nodrošinātu sakoptu Latvijas lauku vidē esošā kultūras un vēstures mantojuma un ainavisko kvalitāšu pieejamību jebkuram;- nodrošinātu kvalitatīvu un vides prasībām atbilstošu saimniecisko infrastruktūru iedzīvotāju mobilitātes, komunikāciju un saimnieciskās darbības vajadzībām (saskaņā ar Valsts investīciju programmu);- uzlabotu, vairotu un dažādotu lauku iedzīvotāju darba prasmes (saskaņā ar Nacionālo nodarbinātības plānu, Labklājības nozares investīciju stratēģiju 2003.-
318. gadam un Studentu kreditēšanas pamatnostādnēm);- radītu un atbalstītu ekonomiskās sadarbības grupas/ organizācijas, kas sekmē un atbalsta lauku ekonomisko attīstību, iesaista sociāli izslēgto iedzīvotāju grupas uzņēmējdarbībā, tādējādi mazinot nabadzību (saskaņā ar LR Komerclikumu, Kooperatīvo sabiedrību likumu, Lauksaimniecības un lauku attīstības likumu, Labklājības nozares investīciju stratēģiju 2003.-
319. gadam).Mērķa “Uzturēt lauku apdzīvotību un nodrošināt lauku teritorijā pilsētas līmenim līdzvērtīgu pieejamību dažādiem sociālās infrastruktūras pakalpojumiem” sasniegšanai pasākumi tiek īstenoti un/vai īstenošanai plānoti pasākumi, lai :- racionalizētu un attīstītu sociālās infrastruktūras (izglītības un mācību sistēmas, veselības un sociālās nodrošināšanas sistēmas, kultūras u.c.) pakalpojumus un sakoptu un uzturētu vēsturiskās un kultūras vērtības/ mantojumu (saskaņā ar Valsts investīciju programmu);- radītu un atbalstītu vietējo iniciatīvu saimnieciskās un sociālās dzīves aktivizēšanai teritorijā, sekmētu iedzīvotāju sadarbību sociālo un saimniecisko aktivitāšu veikšanai teritorijā un mazinātu dažādu sociālo grupu izslēgtību lauku ciematos/ kopienās;- veidotu un atbalstītu dažādas sociālo jautājumu grupas/ organizācijas sociālās palīdzības jautājumu risināšanā un ekonomisko aktivitāšu iniciēšanai lauku teritorijā (saskaņā ar Labklājības nozares investīciju stratēģiju 2003.-
320. gadam);- uzlabotu un racionalizētu vietējo administratīvo, reģionālo pārvalžu darbību, nodrošinot informācijas apriti ,un mazinātu informatīva rakstura izslēgtību perifērijā (saskaņā ar LR Reģionālās attīstības likumu un Administratīvi teritoriālās reformas likumu).Mērķa “Nodrošināt lauku resursu ilgtspējīgu un efektīvu izmantošanu, uzturot un saglabājot sakoptu un bioloģiski daudzveidīgu lauku vidi un ainavu nākamajām paaudzēm” sasniegšanai ir pieņemti normatīvie akti un stratēģiskie dokumenti- LR likumi18, MKnoteikumi19 un īstenota Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma