📄 Likuma teksts
Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu
Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu.
Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem).
nerādīt turpmāk šo paziņojumu
Apstiprināt
Paldies par viedokli!
Rādīt vēlāk
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
veidi
tēmas
visvairāk skatītie
jaunākie
LV
EN
uz sākumu
meklēt
Izvērstā meklēšana
Noklusējuma vērtības
Izvērstā meklēšana
Kā meklēt?
Meklēt nosaukumā
meklēt locījumos
meklēt frāzi
Meklēt tekstā
meklēt locījumos
meklēt frāzi
Izdevējs
Veids
nemeklēt grozījumos
Pieņemts
Stājas spēkā
Dokumenta Nr.
līdz
līdz
Publicēts LV
Zaudējis spēku
Redakcija uz
līdz
līdz
Statuss:
spēkā esošs
vēl nav spēkā
zaudējis spēku
meklēt
notīrīt
Attēlotā redakcija
Ministru kabineta noteikumi Nr. 617
Rīgā 2024. gada 24. septembrī (prot. Nr. 39 16. §)
Noteikumi par ārstniecības personu un studējošo, kuri apgūst medicīniskās izglītības programmas, kompetenci ārstniecībā un šo personu teorētisko un praktisko zināšanu apjomu
Izdoti saskaņā ar Ārstniecības likuma 27. pantu un 33. panta trešo daļu
1. Vispārīgie jautājumi
1. Noteikumi nosaka:
1.1. profesionālās kvalifikācijas līmeni, mācību ilgumu, profesionālās kvalifikācijas prasības un attiecīgajai profesijai un specialitātei nepieciešamo kompetenci un teorētisko un praktisko zināšanu apjomu;
1.2. ārstniecības personu kompetenci ārstniecībā;
1.3. teorētisko un praktisko zināšanu apjomu, ārstniecības personām nosakāmos kritērijus jaunizveidotās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes iegūšanai, neapgūstot izglītības programmu jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē, un laikposmu, kurā ārstniecības personām, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem, ir tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu minētajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē.
2
2. Noteikumos lietoti šādi termini:
2.1. simulāciju mācību vide – fiziska vide (apkārtne vai apstākļi), kas atdarina citas reālas vides aspektus un elementus un kurā tiek īstenota kontrolēta simulācijā balstīta izglītības aktivitāte, nodrošinot dalībnieku fizisko, emocionālo un psiholoģisko drošību, ar nolūku mācīties, novērtēt vai testēt. Prasmju (praktisko manipulāciju) apguves līmeņi:
2.1.1. A līmenis jeb iesācēja līmenis – izglītojamam ir teorētiskas zināšanas par prasmi, tās mērķi un pielietojumu;
2.1.2. B1 līmenis jeb pamatlīmenis – izglītojamam ir iemaņas praktiski īstenot prasmi, izmantojot simulāciju resursus simulāciju vidē;
2.1.3. B2 līmenis jeb vidējais līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas simulāciju vidē pielietot prasmi simulācijas scenārija ietvaros (simulācijas scenāriju veido klīniskais algoritms un klīniska situācija);
2.1.4. C1 līmenis jeb augsts līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas pielietot prasmi reālā darba vides situācijā apmācīttiesīgas personas vai sertificētas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā;
2.1.5. C2 līmenis jeb eksperta līmenis – izglītojamam ir izpratne, spējas un praktiskās iemaņas patstāvīgi veikt situācijas analīzi un pielietot prasmi reālā darba vides situācijā apmācīttiesīgas personas vai sertificētas ārstniecības personas vadībā;
2.2. tieša uzraudzība – studiju programmā noteikto zināšanu, prasmju un kompetenču apguve klīniskā vidē, kur ārstniecības persona nodrošina studējošā apmācību, strādājot kopā ar studējošo, vai ir nekavējoties pieejama studējošajam;
2.3. vadība – studiju programmā pielietošanas līmenī apgūto un sekmīgi novērtēto zināšanu, prasmju un kompetenču pielietošana klīniskā vidē, kur ārstniecības persona sniedz studējošajam profesionālo atbalstu un ir pieejama tiešām vai attālinātām konsultācijām, kā arī Ārstniecības likuma 39.1 un 43.2 pantā minētajā gadījumā sertificēts speciālists sniedz ārstam stažierim profesionālo atbalstu un ir pieejams tiešām vai attālinātām konsultācijām. Vadība ietver regulāras konsultācijas, viedokļu un pieredzes apmaiņu, lai pilnveidotu studējošā prasmes, zināšanas un attieksmi klīniskās darbības laikā.
3
3. Teorētisko un praktisko zināšanu apjomā un kompetences apguvē ietver caurviju kompetenču apguvi, izmantojot supervīziju kā pašvadītās mācīšanās, emocionālās inteliģences, komunikācijas prasmju (tai skaitā seksuālās un reproduktīvās veselības jomā), sadarbības un refleksijas spēju pilnveidošanas metodi, kā arī ietver kompetences tiesību un ētikas jomā, pacientu datu aizsardzībā, digitālajās prasmēs, pacientu drošībā, bērnu tiesību aizsardzībā, vardarbības atpazīšanā un dzimumu līdztiesībā.
4
4. Prasmes (praktiskās manipulācijas) medicīnas un veselības aprūpes izglītības programmu ietvaros studējošajiem jāapgūst simulāciju vidē, kā to nosaka attiecīgās profesijas standarts un tajā iekļautās profesionālās kvalifikācijas prasības (turpmāk – profesijas standarts). Prasmju (praktisko manipulāciju) apguve simulāciju vidē paredzama vismaz šādos gadījumos:
4.1. klīnisko prasmju apguve un pilnveide ārstniecības iestādē ir ierobežota vai arī vispār nav iespējama;
4.2. klīnisko prasmju apguve un pilnveide pie pacienta var ierobežot pacienta tiesības saņemt veselības stāvoklim atbilstošu, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību;
4.3. klīnisko prasmju apguve praktisku, ētisku un tiesisku aspektu dēļ nav iespējama citādā veidā.
5
5. Studējošajiem, kuri apgūst medicīnas studiju programmu piektajā un sestajā studiju gadā vai apgūst zobārstniecības studiju programmu piektajā studiju gadā, ir kompetence asistēt un sniegt atbalstu ārstam vai zobārstam pacientu aprūpē, praktisko manipulāciju veikšanā (studējošais apguvis attiecīgas prasmes un tās ir novērtētas), medicīnas dokumentācijas aizpildīšanā un citās darbībās, kuras studējošais ārsta vai zobārsta tiešā uzraudzībā var nodrošināt atbilstošā kvalitātē un kuras atbilst ārsta vai zobārsta kompetencei, izņemot nāves iestāšanās konstatēšanu, primārās diagnozes noteikšanu un racionāla un mērķtiecīga izmeklēšanas plāna sastādīšanu, diferenciāldiagnozes analīzes veikšanu, medikamentozās terapijas blakņu izvērtēšanu un darbības to novēršanai, sirds netiešās masāžas veikšanu, neatliekamo reanimācijas pasākumu nodrošināšanu vitālo funkciju nodrošināšanai dzīvībai bīstamās situācijās, pacienta ārstniecības procesa plānošanu individuāli un multiprofesionālas speciālistu komandas sastāvā.
6
6. Ārstniecības personas, kuras apgūst pamatspecialitāti, apakšspecialitāti, papildspecialitāti, veic profesionālo darbību attiecīgajā pamatspecialitātē, apakšspecialitātē, papildspecialitātē atbilstoši šajos noteikumos noteiktajai kompetencei ārstniecībā, kā arī attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes ārstniecības personu zināšanu, prasmju un kompetences apjomam un sertificētas un apmācīttiesīgas attiecīgās pamatspecialitātes, apakšspecialitātes, papildspecialitātes ārstniecības personas tiešā uzraudzībā vai vadībā.
7
7. Rezidents, kas apgūst pamatspecialitāti, pirmajā un otrajā rezidentūras gadā atbilstoši izglītības programmai profesionālās patstāvības un atbildības kopumu īsteno attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista tiešā uzraudzībā, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi.
8
8. Rezidents attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā atbilstoši izglītības programmai īsteno profesionālās patstāvības un atbilstības kopumu, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi:
8.1. sākot ar trešo studiju gadu, – rezidents, kurš apgūst pamatspecialitāti;
8.2. rezidents, kurš apgūst apakšspecialitāti vai papildspecialitāti.
9
9. Studējošie ārpus studiju programmas apguves medicīnas asistenta amatā attiecīgās profesijas sertificētas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā (izņemot māsas (vispārējās aprūpes māsas)) ārstniecības iestādē īsteno ārstniecības iestādes vadītāja noteikto profesionālās patstāvības un atbildības kopumu atbilstoši studiju laikā apgūtajām un novērtētajām profesionālajām zināšanām un prasmēm (studējošais iesniedz ziņas par apgūtajiem studiju kursiem, prasmēm (praktiskajām manipulācijām) un to apguves līmeni, praksēm un to vērtējumiem), ko ārstniecības iestādes vadītājs noteicis, ņemot vērā arī attiecīgās profesijas ārstniecības personas ieteikumus. Māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā medicīnas asistenta tiešo uzraudzību nodrošina māsa (vispārējās aprūpes māsa), kura ir reģistrēta ārstniecības personu reģistrā.
10
10. Šo noteikumu 8. punktā minētajai personai profesionālās patstāvības un atbildības kopumu ārstniecības iestādē ārpus izglītības programmas apguves nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, ņemot vērā, ka rezidenta patstāvīgā darba apjoms attiecīgajā specialitātē ir atbilstošs augstskolas apliecinājumam par rezidentūras programmā apgūtajiem profesionālās darbības pienākumiem un uzdevumiem, kā arī ievērojot šādus nosacījumus:
10.1. persona strādā attiecīgajā specialitātē sertificēta speciālista vadībā;
10.2. par personas darbu ārpus rezidentūras studiju programmas ir atbildīgs attiecīgajā specialitātē sertificēts ārstniecības iestādes speciālists.
11
10.1 Ārstniecības personām (izņemot Ārstniecības likuma 39.¹ un 43.² pantā minētās ārstniecības personas), kuras nav nokārtojušas ārstniecības personas sertifikācijas eksāmenu vai kurām ir bijis ārstniecības personas sertifikāts, profesionālās patstāvības un atbildības kopumu pamatspecialitātē nosaka ārstniecības iestādes vadītājs. Šāda ārstniecības persona ir tiesīga strādā kā stažieris specialitātē sertificētas ārstniecības personas vadībā. Ārstniecības persona visā profesionālās darbības laikā var strādāt stažiera amatā ne ilgāk kā piecus gadus (skaitot summāri).
12
(MK 25.06.2025. noteikumu Nr. 389 redakcijā; punkts stājas spēkā 01.03.2026., sk. grozījumu 2. punktu)
11. Ārstniecības personām, kurām saskaņā ar likumu "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" profesijā vai specialitātē ir noteikts adaptācijas periods, profesionālās darbības veikšanai nepieciešamo zināšanu, prasmju, profesionālās patstāvības un atbildības kopums ir atbilstošs šajos noteikumos noteiktajai attiecīgās profesijas vai specialitātes kompetencei un to īsteno attiecīgajā specialitātē sertificētas ārstniecības personas uzraudzībā, kura noteikta lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu, dokumentējot iegūto klīnisko pieredzi. Māsas (vispārējās aprūpes māsas) profesijā adaptāciju īsteno ārstniecības personu reģistrā reģistrētas māsas uzraudzībā, kura noteikta lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu.
13
12. Šo noteikumu 11. punktā minēto ārstniecības personu profesionālās patstāvības un atbildības kopumu ārstniecības iestādē nosaka ārstniecības iestādes vadītājs, ņemot vērā lēmumu par adaptācijas perioda piemērošanu, ko pieņēmusi institūcija, kura izsniedz profesionālās kvalifikācijas atzīšanas apliecības reglamentētajās profesijās veselības aprūpes jomā, kā arī pamatojoties uz lēmumā par adaptācijas perioda piemērošanu noteiktās attiecīgajā specialitātē sertificētās ārstniecības personas ieteikumiem.
14
13. Jaunizveidotu papildspecialitāti vai apakšspecialitāti bez rezidentūras programmas apgūšanas var iegūt attiecīgajā pamatspecialitātē izglītības programmu apguvis sertificēts ārsts un zobārsts, kurš šajos noteikumos ietvertajā jaunizveidotās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes aprakstā noteiktajā laikposmā var apliecināt praktiskās iemaņas jaunizveidotajā papildspecialitātē vai apakšspecialitātē.
15
2. Ārsts
2.1. Ārsts (P 00)
14. Ārsta kompetence atbilst ārsta profesijas standartam un tajā iekļautajām profesionālās kvalifikācijas prasībām (turpmāk – profesijas standarts). Lai veiktu ārstniecisko darbību, ārstam ir zināšanu, prasmju un kompetences apjoms atbilstoši ārsta profesijas standartam.
16
15. Ārsta profesionālā kvalifikācija atbilst septītajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
17
2.2. Internists (P 01)
16. Internists ir ārsta pamatspecialitāte. Internista profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
18
17. Internista kompetencē ir:
17.1. pacienta veselības stāvokļa izvērtēšana kopumā, izmantojot zināšanas alergoloģijā, arodmedicīnā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, geriatrijā, hematoloģijā, kardioloģijā, nefroloģijā, onkoloģijā, pneimonoloģijā, reimatoloģijā un neatliekamos stāvokļos medicīnā par iekšķīgo slimību etioloģiju un patoģenēzi, šo slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse;
17.2. pareiza un veselīga dzīvesveida popularizēšana, iedzīvotāju izglītošana par dažādām paškontroles medicīniskām ierīcēm un to lietošanas iespējām dažādu veselības problēmu gadījumā.
19
18. Lai veiktu ārstniecisko darbību, internistam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
18.1. neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana;
18.2. iekšķīgo slimību etioloģija un patoģenēze;
18.3. anamnēzes ievākšanas metodika dažādu vecuma grupu un izglītības līmeņu pacientu vidū un īpatnības dažādu iekšķīgo slimību gadījumos;
18.4. fizikālās izmeklēšanas metodes;
18.5. dažādu instrumentālo un laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu interpretācija;
18.6. vispārējā veselības stāvokļa izvērtēšana invazīvo un operatīvo manipulāciju veikšanai;
18.7. akūtu ķirurģisku stāvokļu simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;
18.8. akūtu infekcijas slimību simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;
18.9. akūtu neiroloģisku stāvokļu simptomi un ārstēšanas stratēģijas izstrāde;
18.10. primārās diagnozes noteikšana un izmeklēšanas plāna izveidošana;
18.11. diferenciāldiagnostikas realizēšana un diagnozes precizēšana;
18.12. atbilstošu ārstēšanas metožu piemērošana un kompleksas terapijas principu lietošana;
18.13. dažādu medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu blakņu izvērtēšana un farmakovigilances principi;
18.14. internās medicīnas profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā, dažādu slimību dinamiskās novērošanas principi;
18.15. skrīninga metodes internajā medicīnā;
18.16. indikācijas koronārās angiogrāfijas veikšanai;
18.17. iekšķīgo slimību pacientu dinamiska novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm;
18.18. intravenozās manipulācijas (injekcijas, katetru ievadīšana, darbs ar perfuzoriem un infuzomatiem), artēriju punkcija asins gāzu analīzes iegūšanai, pleiras dobuma punkcija, locītavu punkcijas, nazogastrālās zondes ievadīšana un izņemšana, urīnpūšļa katetrizācija, kuņģa skalošana, rektālā izmeklēšana un informācijas izvērtēšana;
18.19. iekšķīgo slimību pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);
18.20. dokumentācijas sagatavošana pacienta nosūtīšanai prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzes veikšanai;
18.21. profesionālās darbības juridiskie pamati.
20
19. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
19.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
19.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas geriatrijā, medicīniskajā ekspertīzē, medicīniskajā ģenētikā, internista darbā klīnikā un ambulatorās ārstniecības iestādēs dažādās internās medicīnas nozarēs (alergoloģijā, endokrinoloģijā, gastroenteroloģijā, kardioloģijā, nefroloģijā, pneimonoloģijā un reimatoloģijā), neiroloģijā, dermatoloģijā, arodmedicīnā, akūtā abdominālā ķirurģiskā patoloģijā, skrīninga elektrokardiogrāfijā, standarta slodzes testos ar elektrokardiogrammas pierakstu, skrīninga transtorakālajā ehokardiogrāfijā un ultrasonogrāfiskajā izmeklēšanā šīs metodes standarta prasību līmenī (ultrasonogrāfijas veikšanai nepieciešams diagnostiskās metodes sertifikāts "M33 – Vispārējā ultrasonogrāfija") vai mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos internista profesionālo pienākumu un uzdevumu ietvaros.
21
20. Ja ārsts ir ieguvis izglītības dokumentu, kas apliecina rezidentūras izglītības programmas apguvi kādā no šo noteikumu 2.3., 2.4., 2.5., 2.6., 2.7., 2.32., 2.33., 2.45., 2.59., 2.63., 2.64. vai 2.67. apakšnodaļā minētajām ārsta pamatspecialitātēm, rezidentūras izglītības programmas apguvē šo noteikumu 2.2. apakšnodaļā minētajā pamatspecialitātē augstskola var piemērot daļēju atbrīvojumu, ņemot vērā iepriekš iegūtās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas:
20.1. šo noteikumu 2.3. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos:
20.1.1. balsta un kustību sistēmas struktūru normālā un patoloģiskā anatomija un fizioloģija un to loma slimību attīstībā, normāla imūnsistēmas darbība un tās traucējumi slimību etioloģijā un patoģenēzē, hroniska imūnsistēmas un autoimūna iekaisuma veidošanās mehānismi;
20.1.2. reimatisko slimību etioloģija un patoģenēze;
20.1.3. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības balsta un kustību slimību un sistēmas saistaudu slimību gadījumā, fizikālās izmeklēšanas metodes;
20.1.4. funkcionālās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, laboratorisko un imunoloģisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija;
20.1.5. balsta un kustību sistēmas radioloģiskās izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;
20.1.6. reimatisko slimību klasifikācijas kritēriji un to nozīme klīniskajā praksē un pētniecībā reimatoloģijā;
20.1.7. reimatisko slimību aktivitātes un funkcionālo izmaiņu indeksi, to aprēķināšanas metodes, lietošana ikdienas darbā un pētniecībā;
20.1.8. balsta un kustību slimību riska faktoru izvērtēšana, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;
20.1.9. balsta un kustību slimību pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultāti un ilgtermiņa prognoze;
20.1.10. hronisku imūnsistēmas un autoimūnu iekaisuma slimību riska faktoru izvērtēšana, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;
20.1.11. hronisku imūnsistēmas un autoimūnu iekaisuma slimību pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultāti un ilgtermiņa prognoze;
20.1.12. kristālisko artropātiju etioloģija, patoģenēze, riska faktoru izvērtēšana, polarizējošā mikroskopa izmantošana sinoviālā šķidruma vai tofu aspirāta analīzē, nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās metodes un iespējamie rezultāti, ārstēšanas izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;
20.1.13. kristālisko artropātiju pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā, stacionārā, izvērtējot nefarmakoloģisko un farmakoloģisko terapijas rezultātu efektivitāti un ilgtermiņa prognozi;
20.1.14. paraneoplastisku reimatisku sindromu etioloģija, patoģenēze, diagnostikas algoritms un sadarbība ar citu specialitāšu ārstiem diagnozes precizēšanai;
20.1.15. agrīnu aterosklerozes un sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izvērtēšana visiem reimatiskiem pacientiem un nefarmakoloģiskas un farmakoloģiskas terapijas uzsākšana un terapijas drošības aspektu izvērtēšana ilgtermiņā un kombinācijā ar slimību modificējošiem pretreimatiskiem līdzekļiem;
20.1.16. kortikosteroīdu loma reimatisko slimību ārstēšanā, nevēlamo blakņu novērošana, uzsākot terapiju un ilgtermiņā;
20.1.17. bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu indikācijas, kontrindikācijas, blakņu regulāra izvērtēšana, terapijas maiņa medikamentu neefektivitātes dēļ un terapijas drošības aspektu nepārtraukta monitorēšana ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā;
20.1.18. reimatisko pacientu ar pulmonālas hipertensijas agrīnām pazīmēm identificēšana, regulāri veicot monitorēšanu pēc skrīninga algoritma, sagatavošana sirds labās puses katetrizācijai, izvērtējot indikācijas un kontrindikācijas, un pulmonālas hipertensijas terapijas drošības aspektu izvērtēšana kombinācijā ar slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem;
20.1.19. reimatisko slimību pacientu rehabilitācija, reimatisko slimību pacientu novērošana ārstēšanas laikā ar sintētiskajiem un bioloģiskajiem slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem no terapijas efektivitātes viedokļa un no terapijas nevēlamo blakņu viedokļa, uzsākot terapiju un terapijas laikā, tas ir, ārstēšanas drošības aspekti;
20.1.20. hronisku sāpju diagnostikas algoritmi, terapijas principi, rehabilitācija un ilgtermiņa prognoze pacientiem ar reimatiskām slimībām;
20.1.21. juvenila idiopātiska artrīta pacientu aprūpe, pārnākot no bērnu reimatologu aprūpes pieaugušo reimatologu aprūpē, – slimības aktivitātes izvērtēšanas principi, funkcionālā deficīta noteikšana, terapijas ar sintētiskajiem un bioloģiskajiem slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem uzraudzīšana ilgtermiņā;
20.1.22. reimatisku pacientu ar nieru mazspēju terapijas aspekti un nevēlamo blakņu analīze, izvēloties piemērotāko aprūpi un ārstēšanu šai pacientu grupai;
20.1.23. reimatisku slimību diagnostikas, ārstēšanas un terapijas nevēlamo blakņu analīze, terapijas mijiedarbība ar citiem medikamentiem geriatriskiem pacientiem;
20.1.24. reimatisku slimību pacientu aprūpe fertilā vecumā, gatavojoties grūtniecībai, grūtniecības laikā un krūts barošanas laikā – dažādu reimatisku slimību klīniskās gaitas norises īpatnības, terapijas ar sintētiskajiem un bioloģiskajiem slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem optimālākā izvēle un nevēlamo blakņu risku izvērtēšana;
20.1.25. vakcinācijas principi reimatisku slimību pacientiem;
20.1.26. reimatisku slimību pacientu sagatavošana ķirurģiskām manipulācijām, uzraudzības principi no infekciju manifestācijas viedokļa un sintētisko un bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu lietošanas aspekti dažādu infekcijas slimību laikā;
20.1.27. pacienta psiholoģiska raksturojuma īpatnības un terapijas principi hronisku reimatisku slimību gadījumā;
20.1.28. pacientu balsta un kustību sistēmas funkcionālo spēju izvērtēšanas indeksu noteikšana un lietošana praksē;
20.2. šo noteikumu 2.4. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos:
20.2.1. radioloģija, bērnu pneimonoloģija un tuberkuloze, plaušu funkcionālā diagnostika, torakālā ķirurģija, torakālā onkoloģija, alergoloģija, medicīniskā ģenētika, kā arī miega apnojas diagnostika un ārstēšana;
20.2.2. bronhoskopija, klīniskā prakse pneimonoloģijā un klīniskā prakse ftiziatrijā;
20.3. šo noteikumu 2.5. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos – endokrinoloģijā lietojamās laboratorijas metodes un iegūto rezultātu izvērtēšana, endokrīnās sistēmas radioloģijas izmeklēšanas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati, endokrīno dziedzeru histoloģiskās un citoloģiskās izmeklēšanas metodes, endokrīnā oftalmoloģija, klīniskā endokrinoloģija stacionārās daudzprofilu ārstniecības iestādēs, bērnu endokrinoloģija stacionārās daudzprofilu ārstniecības iestādēs, klīniskā endokrinoloģija stacionārās daudzprofilu ārstniecības iestādēs, diabēta izraisīto ekstremitāšu asinsvadu un nervu bojājumi – "diabētiskā pēda" (diabētiskās pēdas aprūpes kabinetos), endokrīno pacientu ambulatorā aprūpe, cukura diabēta pacientu apmācība paškontrolei un diabēta kontrolei, kā arī rehabilitācijai (indikāciju noteikšana un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);
20.4. šo noteikumu 2.6. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – klīniskā nefroloģija (nieru slimības, arteriālā hipertensija, ar endokrīnām slimībām saistītās nieru izpausmes), skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu līdzsvara problēmas (akūtās un hroniskās), akūtā un hroniskā hemodialīze un tās veidi, peritoneālā dialīze, nieru transplantāta recipientu pirmstransplantācijas un pēctransplantācijas uzraudzība, manipulācijas un procedūras (nieru biopsija, hemodialīze, akūta vaskulāra pieeja, peritoneālā katetra implantācija, automatizētā peritoneālā dialīze);
20.5. šo noteikumu 2.7. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas daudzprofilu stacionārā ārstniecības iestādē, kurā sniedz terciārā līmeņa gastroenteroloģiskā profila palīdzību, ieskaitot gastroķirurģiju, transplantoloģiju un gastroenteroloģijas radioloģiju, šādos jautājumos – terapeitiskā gastroenteroloģija, gastroinestinālā endoskopija, terapeitiskā endoskopija ārstniecības iestādē ar specialitātei atbilstošu profilu, pediatriskā gastroenteroloģija, kā arī terapeitiskā gastroenteroloģija;
20.6. šo noteikumu 2.32. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – onkoloģiskā ķirurģija (visi profili, kā arī prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), onkoloģiskā ginekoloģija, radioloģija, terapeitiskā radioloģija, morfoloģiskā diagnostika, medikamentozā onkoloģija (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē), laboratoriskā un imunoloģiskā diagnostika, bērnu onkoloģija, paliatīvā aprūpe, onkoloģiskās palīdzības organizācija un vadīšana, onkoloģija un ķīmijterapija, tai skaitā hematoloģija (prakse ambulatorā ārstniecības iestādē);
20.7. šo noteikumu 2.33. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – asins šūnu morfoloģija, šūnu imūnfenotipēšana ar plūsmas citometriju, imunoloģija, laboratoriskā diagnostika, transfuzioloģija un imūnhematoloģija, ģenētiskā un molekulāri bioloģiskā diagnostika, hematoloģisko slimību ārstēšanas principi, terapeitiskā radioloģija onkoloģijā, bērnu hematoloģija, cilmes šūnu transplantācija, hematoloģisko pacientu aprūpe geriatrijā, vispārējā hematoloģija un šādu patoloģiju diagnostika un ārstēšana: akūtu leikožu un mielodisplastisku sindromu, limfoīdo malignitāšu, plazmas šūnu patoloģiju, mieloproliferatīvo onkohematoloģisko slimību, hemorāģisko stāvokļu un trombožu gadījumos;
20.8. šo noteikumu 2.45. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas specializētajā infektoloģijas stacionārā vai daudzprofilu slimnīcas specializētajās struktūrās, konsultatīvajā ambulatora tipa blokā un vakcinācijas iestādē šādos jautājumos – bērnu infektoloģija, neiroloģija, narkoloģija, darbs ar nozokomiālo infekciju un infekciju pacientiem dažādu profilu nodaļās daudzprofilu slimnīcās – strutainā ķirurģija, transplantoloģija, hematoonkoloģija, reanimācija, dermatoveneroloģija, radioloģijas metožu izvēle un rezultātu interpretācija klīniski diagnostiskajā laboratorijā un citās specializētajās struktūrās;
20.9. šo noteikumu 2.59. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – geriatrija, dabīgas novecošanās mehānismi dažādās organisma sistēmās, farmakoloģija un farmakodinamika vecumā, psihes izmaiņas vecumā, vizuālās un neirofizioloģiskās diagnostikas un novērtēšanas metodes, vitalitātes izmaiņas vecumā, režīma ieteikumi, asistīvās tehnoloģijas, ētiskie aspekti geriatrijā, traumatoloģija un ortopēdija, geriatriskā neiroloģija un balsta kustību aparāta ārstniecība;
20.10. šo noteikumu 2.63. apakšnodaļā minētajai specialitātei šādos jautājumos:
20.10.1. sirds struktūru, koronāro asinsvadu un citu lielo asinsvadu normālā un patoloģiskā anatomija un fizioloģija un to loma slimību attīstībā, normāla lipīdu vielmaiņa un tās traucējumi slimību etioloģijā un patoģenēzē, trombožu veidošanās mehānismi;
20.10.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības sirds un asinsvadu slimību gadījumā, fizikālās izmeklēšanas metodes;
20.10.3. funkcionālās un instrumentālās izmeklēšanas metodes, laboratorisko izmeklējumu indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija, arteriālā asinsspiediena monitorēšanas metodes, asinsvadu elasticitātes un reģionālās asinsrites novērtēšanas metodes;
20.10.4. sirds un asinsvadu slimību, dislipidēmiju, citu riska faktoru un trombožu medikamentozās ārstēšanas metodes un iespējamie rezultāti, sirds un asinsvadu slimību nemedikamentozā ārstēšana, medikamentu, farmakoloģisko līdzekļu, kontrastvielu ietekme, to izraisītās blaknes, iespējamais zāļu kombināciju radītais risks;
20.10.5. primārā un sekundārā kardiovaskulārā profilakse, kardiovaskulārā riska novērtēšanas metodes un rīcības plāns atbilstoši riska pakāpei;
20.10.6. kardioloģiska profila pacientu aprūpe ambulatori un stacionārā, kardioloģiskā intensīvā terapija un reanimācija, tai skaitā kardiopulmonālā reanimācija – sirds masāža, mākslīgā plaušu ventilācija, tai skaitā trahejas intubācija un respiratoru izmantošana, elektrokardioversija un defibrilācija;
20.10.7. skrīninga un padziļināta elektrokardiogrāfija, standarta un padziļinātie slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, miokarda perfūzijas scintigrāfija, farmakoloģiskie slodzes testi, skrīninga transtorakāla ehokardiogrāfija, standarta transtorakāla ehokardiogrāfija, izvērsta ehokardiogrāfija, tai skaitā transezofageāla ehokardiogrāfija, stresa ehokardiogrāfija, trīsdimensiju ehokardiogrāfija, kontrasta ehokardiogrāfija, fiziskās slodzes testi ar elektrokardiogrammas pierakstu, slodzes testi ar miokarda vizualizācijas metodēm, tai skaitā miokarda perfūzijas scintigrāfiju, farmakoloģiskie slodzes testi;
20.10.8. diagnostiskā sirds daļu, koronāro artēriju un lielo asinsvadu katetrizācija un digitālā angiogrāfija, hemodinamikas parametru analīze, diagnostiskā un ārstnieciskā perkutānā koronāro un citu lielo asinsvadu intervence, ieskaitot invazīvās papildu izmeklēšanas un ārstniecības metodes, tai skaitā intravaskulārā ultrasonoskopija, optiskās koherences tomogrāfija, frakcionētā plūsmas rezerve, aortas balonkontrapulsācijas sistēmas un citu perkutānu cirkulācijas palīgierīču sistēmu izveidošana un monitorēšana, endomiokarda biopsija, centrālo un perifēro asinsvadu punkcija un katetrizācija, perikardiocentēze, torakocentēze, perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas invazīvās ārstēšanas metodes;
20.10.9. sirds un asinsvadu radioloģijas metožu izvēle, rezultātu izvērtēšana un interpretācija;
20.10.10. neinvazīva un invazīva elektrofizioloģiskā izmeklēšana, Holtera monitorēšana, transezofageāla elektrofizioloģiska izmeklēšana, transezofageāla elektrokardiostimulācija, invazīvās sirds ritma traucējumu korekcijas metodes, radiofrekvences katetrablācija, pastāvīgās sirds ritmu regulējošās un diagnosticējošās iekārtas, tai skaitā elektrokardiostimulatori, sirds resinhronizācijas terapijas ierīces, implantējamie elektrokardioverteri – defibrilatori un cilpas pieraksta iekārtas, implantēto diagnostisko un ārstniecisko ierīču darbības pārbaude un programmēšana, transkutānas vai transvenozas pagaidu elektrokardiostimulācijas sistēmas izveide, īslaicīga intravenoza vispārēja anestēzija neatliekamai, steidzamai un plānveida ritma traucējumu ārstēšanai ar elektroimpulsu terapiju;
20.10.11. koronārās sirds slimības ķirurģiskās ārstēšanas metodes, iegūto un iedzimto strukturālo sirds un asinsvadu slimību ķirurģiskā ārstēšana;
20.10.12. perkutānās invazīvās iegūto un iedzimto strukturālo sirds slimību un lielo asinsvadu slimību ārstēšanas metodes, sirds mazspējas ķirurģiskās ārstēšanas metodes;
20.10.13. kardioloģisko pacientu rehabilitācija, kardioloģisko pacientu novērošana pēc ārstēšanas ar neinvazīvām, invazīvām un ķirurģiskām metodēm;
20.11. šo noteikumu 2.64. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – pediatrija, dzemdniecība un ginekoloģija, oftalmoloģija, klīniskā mikrobioloģija, otolaringoloģija, darba higiēna, statistikas un pētījumu datu apstrāde, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, juridiskie pamati, aroda toksikoloģija, aroda medicīna, radiācijas medicīna, arodslimības, ergonomika, arodveselība, arodslimnieku rehabilitācija, aroda medicīnas prakse un darba fizioloģija;
20.12. šo noteikumu 2.67. apakšnodaļā minētajai specialitātei, ja augstākās izglītības programmas ietvaros iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – akupunktūras vēsture, Ķīnas un Dienvidaustrumāzijas reģiona tradicionālā filozofija, terminoloģija un koncepcija akupunktūras praksē, ādas anatomija un fizioloģija, Zang–Fu orgāni, ekstraorgāni, to morfoloģija un fizioloģija organismā, enerģijas un organisma bioloģisko šķidrumu morfoloģija un fizioloģija, fundamentālo substanču savstarpējā saistība, fizioloģija un bioritmi, kanālu un kolaterāļu sistēma akupunktūrā, to topogrāfija un fizioloģija, akupunktūras punktu sistēma akupunktūrā, to topogrāfija un fizioloģija, etioloģiskie faktori akupunktūrā, eksogēnā un endogēnā jēdziens, etiopatoģenēze akupunktūrā, sindromu fizioloģija, savstarpējā saistība, diagnostikas pamatprincipi, metodes un manipulācijas akupunktūrā, ulsolingvālās diagnostikas metode akupunktūrā, klīnisko sindromu diferenciācijas astoņi pamatetapi, instrumentālās diagnostikas metodes akupunktūrā, klīnisko sindromu terapijas principi akupunktūrā, akupunktūras medicīniskās tehnoloģijas, akupunktūras terapijas kursa izvēle, noteikšana un analīze, uz akupunktūru balstītās ārstnieciskās un diagnostiskās metodes, citas komplementārās un nekonvenciālās medicīnas metodes, pneimonoloģisko, kardioloģisko, gastroenteroloģisko, nefroloģisko, uroloģisko, endokrinoloģisko, hematoloģisko, sistēmas saistaudu, reimatoloģisko, neiroloģisko, psihiatrisko, psiholoģisko, psihosomatiskās medicīnas, ķirurģisko, oftalmoloģisko, otolaringoloģisko, narkoloģisko, dermatoloģisko, ginekoloģisko, dzemdniecisko, pediatrisko, stomatoloģisko, arodslimību, anestezioloģisko, sporta medicīnas, hepatoloģisko, infektoloģisko, onkoloģisko, alergoloģisko, imunoloģisko, traumatoloģisko un ortopēdisko, kustību balsta fizioloģisko stāvokļu un slimību nozoloģiskā forma, kā arī termināli fizioloģisko stāvokļu interpretācija akupunktūrā.
22
21. Šo noteikumu 20. punktā minētais daļējais atbrīvojums nedrīkst pārsniegt vairāk par pusi no šajos noteikumos noteiktā attiecīgās ārsta pamatspecialitātes rezidentūras izglītības programmas ilguma.
23
2.3. Reimatologs (P 56)
22. Reimatologs ir ārsta pamatspecialitāte. Reimatologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
24
23. Reimatologa kompetencē ir:
23.1. izmantojot zināšanas par sistēmas saistaudu slimību un balsta un kustību sistēmas slimību etioloģiju, patoģenēzi un klīniskajām izpausmēm, veikt šo slimību diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju un profilaksi;
23.2. neinvazīvo un invazīvo manipulāciju veikšana un iegūto rezultātu interpretācija reimatoloģijas profila ietvaros.
25
24. Lai veiktu ārstniecisko darbību, reimatologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
24.1. mīksto audu reimatisma, hronisku imūnsistēmas un autoimūno iekaisuma slimību (turpmāk – reimatiskā slimība) etioloģija un patoģenēze;
24.2. anamnēzes ievākšanas metodika un īpatnības reimatisko slimību gadījumā (sākot no bērnības un ietverot visu orgānu sistēmu iespējamos slimību simptomus, anamnēzes datus un riska faktorus par reimatoloģijai specifiskiem jautājumiem);
24.3. fizikālās izmeklēšanas metodes, kas ietver vispārējo novērtējumu un balsta un kustību sistēmas novērtējumu;
24.4. reimatiskās slimības aktivitātes skalu izmantošana/aprēķins;
24.5. reimatiskās slimības funkcionālo aktivitāšu indekss (piemēram, Bath Ankylosing Spondylitis Functional Index), veselības pašnovērtējuma anketu aizpildīšana, tai skaitā izskaidrojot jautājumu būtību pacientam, ja nepieciešams;
24.6. blakusslimību izvērtējums pacientam ar reimatisko slimību pirms imūnsupresīvās terapijas noteikšanas;
24.7. reimatiskās slimības prognozes noteikšana (prognostiski nelabvēlīgo faktoru noteikšana un novērtējums);
24.8. reimatiskās slimības ietekme uz ikdienas aktivitātēm, grūtniecības iespējas un riski, vakcinācijas īpatnības, taktika infekcijas slimības gadījumā, iedzimtība;
24.9. reimatiskās slimības terapijas drošības aspektu, zāļu nevēlamo blakņu, kontroles analīžu veikšanas nepieciešamības noteikšana, uzraudzība un detalizēts skaidrojums pacientam un rakstiskas rekomendācijas pacientam un ģimenes (vispārējās prakses) ārstam;
24.10. sintētisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu indikācijas, kontrindikācijas, blakņu regulāra izvērtēšana, terapijas maiņa medikamentu neefektivitātes dēļ un terapija, drošības aspektu nepārtraukta monitorēšana ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā;
24.11. bioloģisko slimību modificējošo antireimatisko līdzekļu indikācijas, kontrindikācijas, blakņu regulāra izvērtēšana, terapijas maiņa medikamentu neefektivitātes dēļ un terapija, drošības aspektu nepārtraukta monitorēšana ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā;
24.12. laboratorisko izmeklējumu noteikšanas indikācijas un rezultātu klīniskā interpretācija;
24.13. neinvazīvo manipulāciju veikšana diagnozes noteikšanai, diferenciāldiagnostikas nolūkos, slimības aktivitātes un terapijas efektivitātes novērtējumā – sinoviālā šķidruma analīze polarizējošā mikroskopā kristālisku artropātiju noteikšanā, kapilaroskopija;
24.14. invazīvo manipulāciju veikšana diagnozes noteikšanai, diferenciāldiagnostikas nolūkos, slimības aktivitātes un terapijas efektivitātes novērtējumā – sinoviālā šķidruma aspirācija, mīksto audu un locītavu injekcijas, sinoviālo audu, muskuļu, ādas, zemādas taukaudu, siekalu dziedzeru un kaulu biopsijas;
24.15. radioloģijas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati;
24.16. individuālā aprūpes plāna sastādīšana, nosakot izmeklējumus, kas pacientam nepieciešami, lai precizētu diagnozi, kā arī izvērtētu drošības aspektus pirms terapijas uzsākšanas un nepieciešamību uzsākt ārstēšanu nekavējoties, lai izvērtētu pacienta izmeklēšanas un medicīniskās aprūpes steidzamības pakāpi;
24.17. reimatoloģiskā profila pacientu aprūpe ambulatori, dienas stacionārā un stacionārā, tai skaitā nefarmakoloģiskās un farmakoloģiskās terapijas rezultātu novērtēšana un ilgtermiņa prognoze;
24.18. skrīninga muskuloskeletālās ultrasonogrāfijas veikšana un iegūto rezultātu interpretācija, kā arī metodes izmantošana invazīvo manipulāciju veikšanā;
24.19. indikācijas standarta un izvērstai izmeklēšanai paraneoplastisku reimatisku sindromu gadījumā;
24.20. agrīnu aterosklerozes un sirds un asinsvadu slimību riska faktoru izvērtēšana visiem reimatiskiem pacientiem, nefarmakoloģiskas un farmakoloģiskas terapijas uzsākšana un terapijas drošības aspektu izvērtēšana ilgtermiņā un kombinācijā ar slimību modificējošiem pretreimatiskiem līdzekļiem;
24.21. vakcinācijas indikācijas un kontrindikācijas pacientiem, kuri lieto imūnsupresīvo terapiju;
24.22. reimatisko pacientu ar pulmonālas hipertensijas agrīnām pazīmēm identificēšana, sagatavošana sirds labās puses katetrizācijai un pulmonālas hipertensijas terapijas drošības aspektu izvērtēšana kombinācijā ar slimību modificējošiem antireimatiskiem līdzekļiem;
24.23. reimatisko pacientu ar nieru funkcijas traucējumiem un aknu funkcijas traucējumiem aprūpes aspekti – terapijas drošība un uzraudzība;
24.24. reimatisko pacientu fertilā vecumā aprūpes īpatnības;
24.25. reimatisko slimību pacientu rehabilitācija (nosūtīšanas indikācijas un rehabilitācijas rezultātu novērtēšana);
24.26. hronisku sāpju diagnostikas algoritmu lietošana, terapijas principi, rehabilitācijas un ilgtermiņa prognozes pacientiem ar reimatiskām slimībām;
24.27. reimatiskās slimības diagnostiskās un ārstnieciskās metodes;
24.28. rekomendāciju sagatavošana pacienta nosūtīšanai prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju ekspertīzes veikšanai;
24.29. profesionālās darbības juridiskie pamati.
26
25. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
25.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
25.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas dermatoveneroloģijā, fizikālajā terapijā, fizioterapijā un rehabilitācijā, radioloģijā, traumatoloģijā un ortopēdijā, bērnu reimatoloģijā un reimatoloģijā. Rezidenti tiek padziļināti apmācīti reimatologa darbam nepieciešamajās specifiskajās zināšanās reimatoloģiskā klīnikā stacionārās ārstniecības iestādēs un ambulatorās ārstniecības iestādēs, kā arī mērķētās ultrasonogrāfijas veikšanā diferenciāldiagnostikas nolūkos reimatologa kompetences ietvaros.
27
2.4. Pneimonologs (P 57)
26. Pneimonologs ir ārsta pamatspecialitāte. Pneimonologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
28
27. Pneimonologa kompetencē ir:
27.1. elpceļu, plaušu, bronhu, videnes un pleiras slimību diagnostika, terapija un profilakse;
27.2. akūtas un hroniskas elpošanas nepietiekamības, elpošanas traucējumu miegā, diagnostika, terapija un profilakse;
27.3. neinvazīvo un invazīvo manipulāciju veikšana un iegūto rezultātu interpretācija pneimonoloģijas specialitātes ietvaros;
27.4. jebkuras lokalizācijas tuberkulozes diagnostika, terapija un profilakse.
29
28. Lai veiktu ārstniecisko darbību, pneimonologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
28.1. plaušu, bronhu, videnes un pleiras slimību diagnostika, terapija un profilakse, kā arī jebkuras lokalizācijas tuberkulozes diagnostika, terapija un profilakse pieaugušajiem pacientiem;
28.2. pneimonoloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu un manipulāciju lietošana un izvērtēšana:
28.2.1. krēpu, bronhu skalojumu, bronhu alveolārās lavāžas un pleiras punktāta klīniskā, bakterioloģiskā un citoloģiskā izmeklēšana;
28.2.2. pneimonoloģijā izmantojamās laboratoriskās izmeklēšanas metodes;
28.2.3. elpošanas orgānu un videnes radioloģiskā izmeklēšana (tai skaitā rentgenoskopija, rentgenogrāfija, perfūzijas un inhalācijas scintigrāfija, datortomogrāfija un kodolmagnētiskās rezonanses tomogrāfija, pozitronu emisijas tomogrāfija);
28.2.4. plaušu un pleiras ultrasonogrāfija;
28.2.5. elpošanas orgānu izmeklēšana ar funkcionālās diagnostikas metodēm, tai skaitā plaušu difūzijas spēju noteikšana, ķermeņa pletismogrāfija, kardiopulmonālās slodzes testi, elpošanas muskulatūras spēka novērtēšana;
28.2.6. bronhoskopija ar rigīdo un fleksiblo bronhoskopu (sanācijas un diagnostiskā), ieskaitot bronhu gļotādas biopsiju, transbronhiālu plaušu biopsiju, transbronhiālu limfmezglu punkcijas biopsiju ultraskaņas kontrolē, bronhoalveolāro lavāžu;
28.2.7. mediastinoskopija;
28.2.8. transtorakāla plaušu un pleiras biopsija, tai skaitā ultrasonogrāfijas un datortomogrāfijas kontrolē;
28.2.9. torakostomija ar pleiras dobuma drenāžu;
28.2.10. videoasistēta pleirodēze un pleirodēze caur drenu ar talka suspensiju;
28.2.11. videoasistēta torakoskopija un torakoskopiskas biopsijas metodes;
28.2.12. miega apnojas un citu elpošanas traucējumu miegā diagnostika un ārstēšana;
28.2.13. artērijas punkcija un kateterizācija arteriālo asiņu paraugu iegūšanai, arteriālo asiņu gāzu analīzes interpretācija;
28.2.14. neinvazīvās un invazīvās plaušu ventilācijas nodrošināšana ambulatori un stacionārā;
28.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.
30
29. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
29.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
29.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas radioloģijā, bērnu pneimonoloģijā, tuberkulozes diagnostikā un ārstēšanā pieaugušajiem, plaušu funkcionālajā diagnostikā, torakālajā ķirurģijā, torakālajā onkoloģijā, alergoloģijā, medicīniskajā ģenētikā, elpošanas traucējumu miegā diagnostikā un ārstēšanā, kā arī iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas bronhoskopijā, klīniskajā praksē pneimonoloģijā, neinvazīvajā un invazīvajā plaušu ventilācijā.
31
2.5. Endokrinologs (P 58)
30. Endokrinologs ir ārsta pamatspecialitāte. Endokrinologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
32
31. Endokrinologa kompetencē ir veikt endokrīno slimību un vielmaiņas traucējumu diagnostiku, ārstēšanu un profilaksi.
33
32. Lai veiktu ārstniecisko darbību, endokrinologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
32.1. endokrīno dziedzeru funkciju traucējumu un vielmaiņas traucējumu izraisīto slimību etioloģija, patoģenēze, klīnika, diagnostika, ārstēšana un profilakse;
32.2. endokrinoloģijā izmantojamo diagnostisko un ārstniecisko metožu pielietošana un izvērtēšana;
32.3. profesionālās darbības juridiskie pamati.
34
33. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
33.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
33.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos – endokrinoloģijā lietojamās laboratoriskās metodes un iegūto rezultātu izvērtēšana, endokrīnās sistēmas radioloģijas metožu izvēle un rezultātu izvērtēšanas pamati, spēja patstāvīgi veikt vairogdziedzera ultrasonogrāfisku izmeklēšanu, endokrīno dziedzeru histoloģiskās un citoloģiskās izmeklēšanas metodes, endokrīnā oftalmoloģija, klīniskā endokrinoloģija stacionārā daudzprofilu ārstniecības iestādē, bērnu endokrinoloģija stacionārā daudzprofilu ārstniecības iestādē, diabēta izraisīto ekstremitāšu asinsvadu un nervu bojājumi – "diabētiskā pēda" (diabētiskās pēdas aprūpes kabinetos), endokrīno pacientu ambulatorā aprūpe, cukura diabēta pacientu apmācība paškontrolei un diabēta kontrolei, kā arī rehabilitācijai (indikāciju noteikšanai un rehabilitācijas rezultātu novērtēšanai).
35
2.6. Nefrologs (P 59)
34. Nefrologs ir ārsta pamatspecialitāte. Nefrologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
36
35. Nefrologa kompetencē ir slimību diagnostika, ārstēšana, rehabilitācija un profilakse, izmantojot zināšanas par nierēm, nieru slimībām, to izcelsmi, simptomatoloģiju, saikni ar citu orgānu slimībām, kā arī visu veidu akūtu (nepārtrauktu vai intermitējošu) un hronisku nieru aizstājterapiju.
37
36. Lai veiktu ārstniecisko darbību, nefrologam ir teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
36.1. nieru slimību histopatoloģiskā diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
36.2. nieru izpausmes citu iekšķīgo orgānu slimību gadījumos, to patoloģiskā fizioloģija, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
36.3. skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu vielmaiņas traucējumi, to patoloģiskā fizioloģija, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
36.4. akūta un hroniska nieru mazspēja, tās patoloģiskā fizioloģija, simptomatoloģija, diagnostika, diferenciāldiagnostika un ārstēšana;
36.5. visos dialīzes veidos iekļaujot:
36.5.1. nepārtrauktu akūtu un hronisku hemodialīzi, hemofiltrāciju, hemodiafiltrāciju, hemadsorbciju un ar tām saistītās komplikācijas;
36.5.2. akūtu un hronisku peritoneālo dialīzi;
36.6. nieru transplantācijas recipientu pirmstransplantācijas un pēctransplantācijas sagatavošana, novērtēšana, vadīšana, imūnsupresīvās terapijas ordinēšana, dzīvo nieru transplantāta donoru novērtēšana;
36.7. plazmas apmaiņas un plazmaferēzes procedūras un ar tām saistītās komplikācijas;
36.8. nieru (natīvo un transplantēto) punkcijas biopsija, akūtas vaskulāras pieejas izveide hemodialīzei, centrālās venozās pieejas nodrošināšana;
36.9. peritoneālās dialīzes katetra implantācija, dislokācijas korekcija;
36.10. visu veidu hemodialīzes un peritoneālās dialīzes procedūru veikšana;
36.11. automatizētās peritoneālās dialīzes veikšana;
36.12. urīna sedimenta mikroskopija nieru slimību diagnostikā;
36.13. mērķētas ultrasonogrāfijas veikšana uropoētiskās sistēmas izvērtēšanai nieru slimību diagnostikā;
36.14. profesionālās darbības juridiskie pamati.
38
37. Rezidentūras ilgums specialitātē ir pieci gadi:
37.1. pirmajā un otrajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas kardioloģijā, pneimonoloģijā, nefroloģijā, gastroenteroloģijā, tai skaitā nutrīcijas un dietoloģijas pamatos, reimatoloģijā, endokrinoloģijā, hematoloģijā, ftiziatrijā, intensīvajā terapijā, infektoloģijā, alergoloģijā un imunoloģijā, onkoloģijā, neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā stacionārā un internās medicīnas diferenciāldiagnostikā;
37.2. trešajā, ceturtajā un piektajā studiju gadā tiek iegūtas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas klīniskajā nefroloģijā (nieru slimības, arteriālā hipertensija, ar endokrīnām slimībām saistītās nieru izpausmes), skābju–sārmu un ūdens–elektrolītu līdzsvara problēmās (akūtās un hroniskās), akūtā un hroniskā hemodialīzē ar tās veidiem, peritoneālā dialīzē, nieru transplantāta recipientu pirmstransplantācijas un pēctransplantācijas uzraudzībā, manipulācijās un procedūrās (nieru biopsija, hemodialīze, akūta vaskulāra pieeja, peritoneālā katetra implantācija, automatizētā peritoneālā dialīze).
39
2.7. Gastroenterologs (P 60)
38. Gastroenterologs ir ārsta pamatspecialitāte. Gastroenterologa profesionālā kvalifikācija atbilst astotajam profesionālās kvalifikācijas līmenim.
40
39. Gastroenterologam ir šādas kompetences:
39.1. vispārējās kompetences;
39.2. gastroenteroloģijas un hepatoloģijas pamatkompetences;
39.3. ar noteiktiem stāvokļiem saistītas kompetences;
39.4. kompetences par slimībām un to vadību.
41
40. Vispārējai kompetencei nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos: attiecību nodibināšana un pacienta nomierināšana, anamnēzes ievākšana, fizikālās izmeklēšanas veikšana, izmaksu efektīvu un ētisku diagnostisko pasākumu rekomendēšana, secinājumu izdarīšana pēc izmeklējumu rezultātu saņemšanas, skaidra un empātiska komunikācija un atbalsts, pacienta izglītošana un izglītības resursu veidošana, palīdzības vai otrā viedokļa iegūšana no kolēģiem vai citiem veselības aprūpes speciālistiem vajadzības gadījumā, terapijas vai terapeitisku procedūru rekomendēšana, diagnostisku vai terapeitisku procedūru veikšana, pacienta datu konfidencialitātes ievērošana, pacienta datu dokumentēšana, profesionālās darbības juridiskie pamati.
42
41. Gastroenteroloģijas un hepatoloģijas pamatkompetencei nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
41.1. kuņģa–zarnu trakta, aknu, žultsceļu un aizkuņģa dziedzera struktūras un normālas funkcijas, aizkuņģa dziedzera un kuņģa–zarnu trakta anatomija, histoloģija un embrioloģija;
41.2. bioķīmija, īpaši gremošanas trakta hormoni un neirotransmiteri;
41.3. aknu metabolisms un transports, žultsceļu fizioloģija un patofizioloģija;
41.4. gremošanas trakta gļotādas imunitāte un imunoloģija;
41.5. farmakoloģija;
41.6. fizioloģija, tostarp motilitāte, gremošana, uzsūkšanās un sekrēcija;
41.7. klasiskā un molekulārā ģenētika;
41.8. normāla zarnu mikrobioloģija un infekcija kā slimības cēlonis;
41.9. aknu un kuņģa–zarnu trakta slimību epidemioloģija;
41.10. profilaktiskās medicīnas principi gastroenteroloģijā un hepatoloģijā;
41.11. fizioloģiskas un citas izmaiņas gremošanas traktā un hepatopankreatobiliārā sistēmā, kas saistītas ar īpašiem stāvokļiem, piemēram, grūtniecību.
43
42. Ar noteiktiem stāvokļiem saistītai kompetencei nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
42.1. gremošanas trakta asiņošana – augšējā un apakšējā gremošanas trakta asiņošanas smaguma un avota noteikšana, diagnostika un terapeitiskā iejaukšanās (vazoaktīvās zāles, tilpuma aizstāšana, asins pārliešana, terapeitiskā endoskopija un ķirurģiska iejaukšanās), prasme atšķirt varikozu gremošanas trakta asiņošanu no nevarikozas asiņošanas un rīcības taktika katrā asiņošanas gadījumā;
42.2. dzelte un izmainīti aknu fermenti – bilirubīna metabolisms, laboratoriskie rādītāji, dažādu bilirubīna metabolisma traucējumu un dzeltes (hepatocelulārā disfunkcija, holestāze) diagnostika, anamnēzes ievākšana par dzelti un patoloģiskiem aknu bioķīmiskiem rādītājiem (piemēram, informācija par medikamentu vai citu toksisku vielu lietošanu, iepriekšējām ķirurģiskām manipulācijām, ceļojumiem un ģimenes anamnēzi), akūtas un hroniskas aknu slimības pazīmes, obstruktīvas un hepatocelulāras aknu fermentu izmaiņas, atbilstošu radioloģisko izmeklējumu, funkcionālo testu, seruma analīžu vai morfoloģisko testu nepieciešamība;
42.3. ascīts un ascīta cēloņi – infekcijas, sirds mazspēja, nieru mazspēja un ļaundabīgi audzēji, portālas hipertensijas patoģenēze, aizkuņģa dziedzera izvada bojājumi, žults ascīts, hilozais ascīts un hipotireoze.
44
43. Kompetencei par slimībām un to vadību nepieciešamas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas šādos jautājumos:
43.1. zarnu un smadzeņu mijiedarbības traucējumi – kairinātu zarnu sindroms, zināšanas par zarnu–smadzeņu asi, viscerālo hiperjutību, zarnu mikrobiomu un gremošanas trakta motilitāti, psihosociālo faktoru, seksuālās un fiziskās vardarbības, depresijas, trauksmes un onkofobijas ietekme un spēja risināt šos faktorus, zināšanas par testiem – barības vada pHmetriju, manometriju, kuņģa iztukšošanas testiem, anorektālās funkcijas izvērtēšanu, anorektālo biofeedback, resnās zarnas tranzītu, elptestiem;
43.2. funkcionāla dispepsija, barības vada un kuņģa dismotilitātes sindromi, psihogēnas sliktas dūšas un vemšanas sindroms un cikliskās vemšanas sindroms, kairinātas zarnas sindroms, funkcionāla caureja un aizcietējums, fēču nesaturēšana;
43.3. oroezofageālie traucējumi:
43.3.1. barības vada motorā funkcija un ar to saistītie traucējumi;
43.3.2. GERS patoģenēze un klīniskā nozīme;
43.3.3. Bareta barības vads (īpaši skrīninga protokoli);
43.3.4. displāzijas diagnostika, novērošana un ārstēšana Bareta barības vada gadījumā;
43.3.5. eozinofīls ezofagīts;
43.3.6. barības vada audzēji;
43.3.7. barības vada traucējumi, ko izraisa kairinoši līdzekļi, medikamenti, infekcija un traumas;
43.3.8. disfāgijas diagnostika, izmeklēšana un vadība;
43.3.9. ahalāzijas diagnostika un ārstēšana;
43.3.10. rīšanas traucējumi gados vecākiem cilvēkiem un orofaringeāla disfāgija;
43.3.11. refluksa ezofagīta ārstēšana;
43.3.12. barības vada struktūru diagnostika un vadība;
43.3.13. barības vada divertikulu ārstēšana;
43.4. barības vada akūti bojājumi:
43.4.1. akūta disfāgija – svešķermeņi;
43.4.2. Mallory–Weiss sindroms;
43.4.3. spontāna barības vada perforācija;
43.4.4. pēcprocedūras perforācija;
43.4.5. akūta ezofagospasma;
43.4.6. asiņojošas barības vada varikozās vēnas;
43.5. kuņģis un divpadsmitpirkstu zarna:
43.5.1. H. pylori, NSPL izraisīta čūla un idiopātiska čūla;
43.5.2. specifiski gastrīti un gastropātijas;
43.5.3. eozinofīls gastrīts;
43.5.4. refraktāra peptiska čūla;
43.5.5. ar stresu saistīta čūlas slimība;
43.5.6. peptiskas čūlas slimības komplikācijas, ķirurģiska terapija;
43.5.7. bariatriskas ķirurģijas indikācijas un komplikācijas;
43.5.8. pirmsvēža kuņģa bojājumu ārstēšana;
43.5.9. kuņģa adenokarcinoma, izmeklēšana un ārstēšana;
43.5.10. kuņģa polipi, neiroendokrīni tumori, gastrointestināli stromāli tumori un Zolindžera-Elisona sindroms;
43.6. aizkuņģa dziedzera darbības traucējumi:
43.6.1. akūts un hronisks pankreatīts, ģenētiskie traucējumi;
43.6.2. pankreatīta etioloģija;
43.6.3. autoimūns pankreatīts un IgG4 slimības;
43.6.4. komplikācijas: inficētas nekrozes, pseidocistas un portālu vēnu tromboze;
43.6.5. uztura atbalsts pankreatīta gadījumā;
43.6.6. uztura atbalsts pankreatīta gadījumā;
43.6.7. multidisciplināra pieeja akūta pankreatīta ārstēšanā (radioloģija, ķirurģija);
43.6.8. aizkuņģa dziedzera audzēju un aizkuņģa dziedzera cistisku struktūru diagnostika un vadība;
43.7. žultsceļu bojājumi – žults veidošanās fizioloģija, bioķīmija un žultsakmeņu patoģenēze, žultsakmeņu slimības komplikāciju simptomi (žults kolika, akūts holecistīts, žultsvadu obstrukcija un holangīts), prasme atšķirt simptomātiskus un asimptomātiskus žultsakmeņus, diferenciācijas klīniskās sekas, ārstēšana, komplikācijas, indikācijas operatīvai un neoperatīvai ārstēšanai, sklerozējoša holangīta, citu holangīta cēloņu, žultsvadu, žultspūšļa un ampulas audzēju ārstēšana, endoskopiskās un radioloģiskās žults ceļu slimību ārstēšanas indikācijas un komplikācijas;
43.8. hepatoloģijas pamati, aknu mikroanatomija, fizioloģija un bioķīmija saistībā ar slimības procesu, aknu slimību izpausmes, izmainītas transamināžu aktivitātes, dzelte, akūta aknu mazspēja, akūts un hronisks hepatīts, ciroze, dzelzs un vara vielmaiņas traucējumi, intrahepatiska un ekstrahepatiska holestāze, holangīts, asinsvadu aknu slimības, abscesi/lokalizētas infekcijas un audzēji. Pēc izvēles var apgūt hepatoloģiju padziļināti, kas ietver apmācību aknu mazspējas, endovaskulāras iejaukšanās un aknu transplantācijas jautājumos;
43.9. tievā zarna:
43.9.1. malabsorbcijas pārvaldība;
43.9.2. celiakija;
43.9.3. laktozes un fruktozes malabsorbcija un nealerģiska nepanesība;
43.9.4. pārtikas olbaltumvielu izraisīts enterokolīta sindroms;
43.9.5. tievās zarnas bakteriāla, parazitāra un helmintu infekcijas diagnostika un ārstēšana;
43.9.6. tievās zarnas baktēriju proliferācijas sindroms (SIBO);
43.9.7. olbaltumvielu zuduma enteropātija – Vipla slimība;
43.9.8. tievās zarnas limfoma;
43.9.9. tievās zarnas audzēji – adenokarcinoma, GIST, NET;
43.9.10. tievās zarnas akūti bojājumi – perforācija, invaginācija, obstrukcija, išēmija;
43.10. resnā zarna:
43.10.1. infekcioza caureja;
43.10.2. ar antibiotikām saistīta caureja – Clostridioides Difficile caureja;
43.10.3. zarnas mikrobiots;
43.10.4. divertikulārā slimība, divertikulīts;
43.10.5. mezenteriska išēmija;
43.10.6. aklās zarnas slimības;
43.10.7. kolorektāli polipi;
43.10.8. anālais un kolorektālais vēzis;
43.10.9. izolēta taisnās zarnas čūla;
43.10.10. invaginācija;
43.10.11. rektocēle;
43.10.12. labdabīgi anorektāli veidojumi;
43.10.13. Bovena slimība, kondilomas;
43.10.14. proktīts;
43.10.15. seksuāli transmisīvās perianālās slimības;
43.10.16. sistēmiskās slimības – infekciju, endokrīnās, hematoloģiskās, infiltratīvās, reimatoloģiskās un asinsvadu slimības, primāro imūndeficīta slimību GI izpausmes;
43.11. iekaisīga zarnu slimība (IZS):
43.11.1. IZS patoģenēze, klasifikācija, čūlainais kolīts (ČK), Krona slimība (KS), neklasificēts IZS un mikroskopisks kolīts (limfocītu kolīts un kolagēna kolīts), IZS imunoloģija un tās sasaiste ar dažādām ārstēšanas metodēm;
43.11.2. IZS diagnostika: diagnostikas instrumenti, prasme diferencēt IZS no citām iespējamām slimībām – infekcijām, vaskulīta, išēmijas, Behčeta slimības, kairinātu zarnu sindroma (KZS), medikamentu izraisīta kolīta, prasme atšķirt IZS no SIBO, žults sāļu malabsorbcijas, obstrukcijas, infekcijām un funkcionālām zarnu slimībām, zināšanas par atbilstošiem izmeklējumiem – biomarķieri (asinis un fēču), endoskopija (augšējā un apakšējā, kapsulas endoskopija, enteroskopija), radioloģiskās metodes (CT, MRI, vēdera dobuma ultraskaņa un zarnu ultraskaņa), prasme klasificēt slimību, izmantojot standarta klasifi …
MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.