Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam

Īsumā

Šis dokuments ir politikas plānošanas dokuments, kas nosaka Latvijas valdības politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus enerģētikā laika posmam no 2016. gada līdz 2020. gadam. Tā mērķis ir definēt stratēģiju konkurētspējīgai, drošai un ilgtspējīgai enerģētikas politikai.

Ko tas regulē

Latvijas enerģētikas politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus 2016.-2020. gadam.
Stratēģiju konkurētspējīgai, drošai un ilgtspējīgai enerģētikas politikai.
Nozares ilgtermiņa attīstības tendences visās enerģētikas nozares jomās.
ES klimata un enerģētikas politikas mērķus līdz 2020. un 2030. gadam.

Kas tas attiecas

Ekonomikas ministrija un citas līdzatbildīgās institūcijas (Finanšu ministrija, Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Satiksmes ministrija, Zemkopības ministrija un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija).
Sabiedrība un nozares pārstāvji, kas piedalās pamatnostādņu apspriešanā.

Galvenie punkti

Līdz 2020. gadam ES jāsamazina SEG emisijas par 20% (salīdzinot ar 1990. gada līmeni), jāpalielina atjaunojamās enerģijas īpatsvars enerģijas patēriņā līdz 20% un jāpalielina energoefektivitāte par 20%.
Līdz 2030. gadam ES jāsamazina SEG emisijas vismaz par 40% (salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni).
Ekonomikas ministrija ir atbildīgā institūcija par pamatnostādņu īstenošanu.
Pamatnostādņu īstenošanā iesaistītajām institūcijām līdz 2017. gada 1. decembrim un 2020. gada 1. decembrim jāiesniedz pārskats par darbību īstenošanas rezultātiem.

Likuma teksts

Ministru kabineta rīkojums Nr. 129 Rīgā

gada
februārī (prot. Nr. 6
§) Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2016.-
gadam
Atbalstīt Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2016.-
gadam (turpmāk - pamatnostādnes).
Noteikt Ekonomikas ministriju par atbildīgo institūciju pamatnostādņu īstenošanā, bet par līdzatbildīgajām institūcijām - Finanšu ministriju, Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Satiksmes ministriju, Zemkopības ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.
Pamatnostādņu īstenošanā iesaistītajām institūcijām līdz
gada
decembrim un
gada
decembrim iesniegt Ekonomikas ministrijā pārskatu par pamatnostādnēs paredzēto darbību īstenošanas rezultātiem.
Ekonomikas ministram iesniegt Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu: 4.
līdz
gada
oktobrim - par pamatnostādņu īstenošanu 2016.-
gadā; 4.
līdz
gada
oktobrim - par pamatnostādņu īstenošanu 2018.-
gadā.
Pamatnostādņu īstenošanā iesaistītajām institūcijām
gadā pamatnostādnēs ietverto pasākumu īstenošanu nodrošināt piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu
un turpmākajiem gadiem skatīt likumprojekta "Par valsts budžetu
gadam" un likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017., 2018.,
gadam" sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu jauno politikas iniciatīvu pieteikumiem, ievērojot valsts budžeta finansiālās iespējas.
Atzīt par spēku zaudējušu Ministru kabineta
gada
augusta rīkojumu Nr. 571 "Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2007.-
gadam" (Latvijas Vēstnesis, 2006,
nr.). Ministru prezidente Laimdota Straujuma Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (Ministru kabineta
gada
februāra rīkojums Nr. 129) ENERĢĒTIKAS ATTĪSTĪBAS PAMATNOSTĀDNES 2016.-2020.gadam (Informatīvā daļa) Ekonomikas ministrija Rīga, 2016 SATURS Ievads
Enerģētikas politikas mērķi 1.
ES enerģētikas politikas mērķi 1.
Latvijas enerģētikas politikas ilgtermiņa mērķi 1.
Sasniedzamie politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji
Enerģētikas politikas pamatprincipi
Enerģētikas sektora vispārējs raksturojums un attīstības tendences 3.
Primārie energoresursi 3.1.
Atjaunojamie energoresursi 3.1.
Fosilie energoresursi 3.1.
Citi energoresursi 3.
Iekšējā enerģijas tirgus izveide 3.2.
Elektroenerģijas tirgus 3.2.
Dabasgāzes tirgus 3.
Enerģijas infrastruktūra 3.3.
Elektroenerģijas infrastruktūra 3.3.
Dabasgāzes infrastruktūra 3.3.
Transporta uzlādes/uzpildes infrastruktūra 3.
Siltumapgāde 3.
Atjaunojamie energoresursi 3.
Energoefektivitāte 3.
Krīzes situācijas pārvaldība 3.
Inovatīvi risinājumi enerģētikas nozarē 3.
Starptautiskās un reģionālās sadarbības stiprināšana
SVID analīze 4.
Elektroenerģija 4.
Dabasgāze 4.
Siltumapgāde 4.
Energoefektivitāte 4.
Būtiskākās risināmās problēmas
Turpmākās rīcības plānojums
Politikas ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem Pielikumi:
Latvijas dalība starptautiskajās enerģētikas organizācijās un platformās
Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem
Eiropas Savienības atbalsts enerģētikas jomā
Ekspertīze par galveno plānoto pasākumu Enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam ietekmi.
Stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2015.-2020.gadam (turpmāk - SIVN) ar pielikumiem:
SIVN 2015.gada 29.aprīļa sabiedriskās apspriešanas protokols;
Pārskats par SIVN sniegtajiem komentāriem;
Par SIVN sniegtie atzinumi. Izmantoto saīsinājumu saraksts ACER Eiropas regulatoru sadarbības aģentūra AER Atjaunojamie energoresursi ASV Amerikas Savienotās valstis BEMIP Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (reģionālā sadarbība un koordinācija ar valstīm ap Baltijas jūru) BRELL Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārvades sistēmu operatoru noslēgtais līgums EISI Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (Connecting Europe Facility) CSP Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde EM Ekonomikas ministrija ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds ES Eiropas Savienība ESKO energoservisa kompānija ETS emisijas kvotu tirdzniecības sistēma EUROSTAT Eiropas Savienības Statistikas birojs ETS emisijas kvotu tirdzniecības sistēma FM Finanšu ministrija GIPL Polijas - Lietuvas gāzes starpsavienojums IKP Iekšzemes kopprodukts IRENA Starptautiskā atjaunojamās enerģijas aģentūra KIP Kopīgo interešu projekti MK Ministru kabinets NAP2020 Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam NPS Elektroenerģijas birža Nord Pool Spot NVO Nevalstiskās organizācijas OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija OI Obligātais iepirkums OIK Obligātā iepirkuma komponente PGK Pazemes gāzes krātuve PSO Pārvades sistēmas operators SAIDI Elektroenerģijas padeves pārtraukumu ilgums 1 klientam gadā SAIFI Elektroenerģijas padeves pārtraukumu biežums 1 klientam gadā SDG Sašķidrinātā dabasgāze SEA Starptautiskā enerģētikas aģentūra SEG Siltumnīcefekta gāzes SEN Subsidētās enerģijas nodoklis SPRK Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija SVID Stiprās un vājās puses, iespējas un draudi Mērvienības: GWh Gigavatstunda ha Hektārs J Džouls kW Kilovats kWh Kilovatstunda kV Kilovolts Mtoe Miljons tonnas naftas ekvivalenta MWel Elektriskā jauda megavatos MW Megavats MWh Megavatstunda m2 Kvadrātmetrs m3 Kubikmetrs PJ Peta džouls TWh Teravatstunda V Volts W Vats Ievads Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2016.-2020.gadam (turpmāk - Pamatnostādnes) ir politikas plānošanas dokuments, kas nosaka Latvijas valdības politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus enerģētikā laika posmam no 2016.gada līdz 2020.gadam. To mērķis ir definēt stratēģiju konkurētspējīgai, drošai un ilgtspējīgai enerģētikas politikai, vienlaicīgi iezīmējot nozares ilgtermiņa attīstības tendences visās enerģētikas nozares jomās. 2013.gada 28.maijā Ministru kabinets (turpmāk - MK) pieņēma zināšanai informatīvo ziņojumu "Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 - konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai"1 (turpmāk - Enerģētikas stratēģija 2030), uzdodot Ekonomikas ministrijai (turpmāk - EM) izstrādāt un iesniegt izskatīšanai MK enerģētikas politikas pamatnostādnes laika periodam līdz 2020.gadam. Enerģētikas politikas pamatnostādņu izstrādes laikā tika sagatavots informatīvais ziņojums "Par enerģētikas politikas finansēšanu laika posmā no 2014.-2020.gadam"2, kas tika izskatīts MK 2014.gada 20.maija sēdē. Pamatnostādnes izstrādātas, balstoties uz MK 2010.gada 23.marta noteikumu Nr.271 "Ekonomikas ministrijas nolikums" 5.3.apakšpunktā noteikto EM kompetenci izstrādāt un īstenot politiku konkrētās tautsaimniecības nozarēs, tajā skaitā enerģētikā, un attīstības plānošanas dokumentu izstrādi regulējošajiem normatīvajiem aktiem, kuri nosaka Pamatnostādņu saturā ietveramo informāciju un dokumenta struktūru, kā arī paredzētos uzdevumus un to risināšanai realizējamos pasākumus. Pamatnostādnes detalizē arī NAP2020 enerģētikas politikas uzstādījumus, kā arī Eiropas Savienības (turpmāk - ES) Padomes rekomendācijas mērķus par Latvijas 2014.gada valsts reformu programmu (skat. 2.pielikumu). Pastāv vēl vairāki faktori, kas pamato Pamatnostādņu izstrādes nepieciešamību. 2016.gadā spēkā esošās Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.-2016.gadam ir daļēji zaudējušas aktualitāti, kā arī ir spēkā vairāki plānošanas dokumenti līdz 2020.gadam, kas arī ietver enerģētikas jautājumus. Enerģētikas pamatnostādņu 2007.-2016.gadam darbības periodā pieņemti jauni hierarhiski augstāki valsts attīstības plānošanas dokumenti (Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam, NAP2020), mainījusies situācija Latvijas un Baltijas elektroenerģijas sektora stratēģiskajā plānošanā un pārskatīts enerģētikas politikas ieviešanas instrumentu klāsts. 2014.gada 23.oktobrī EM izstrādātais pamatnostādņu projekts tika nodots publiskajai apspriešanai un ievietots EM tīmekļa vietnē (https://em.gov.lv/lv/par_ministriju/sabiedribas_lidzdaliba/diskusijai_nodotie_dokumenti/), nodrošinot MK 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr.970 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā" (turpmāk - MK Noteikumi Nr.970) 10.2.apakšpunktā noteikto pienākumu par apspriežamo dokumentu publisku pieejamību visā publiskās apspriešanas laikā. Izpildot MK Noteikumu Nr.970 10.1.apakšpunktā minēto, pamatnostādņu projekta publiskās apspriešanas laika posms, kurā sabiedrības pārstāvji sniedza priekšlikumus, bija vismaz 30 dienas pirms pamatnostādņu projekta izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē. Papildus sabiedriskajai apspriešanai EM tīmekļa vietnē, 2014.gada 22.novembrī EM un 24.novembrī Tautsaimniecības padomes Enerģētikas apakškomitejā, tika rīkota pamatnostādņu projekta apspriešanas sanāksme ar nozares un sabiedrības pārstāvju līdzdalību. Bez minētajām sanāksmēm, notika arī vairākas tikšanās ar atsevišķu nozaru pārstāvjiem, lai pārrunātu pamatnostādņu projektā risināmos jautājumus. No nozares pārstāvjiem iesniegtie priekšlikumi pirms un pēc pamatnostādņu projekta izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē tika izvērtēti un pamatnostādņu projekts precizēts. Pamatnostādņu sagatavošanas laikā, atbilstoši likumā "Par ietekmi uz vidi novērtējumu" noteiktajā kārtībā, lai izvērtētu iespējamo ietekmi uz vidi un iesaistītu sabiedrību dokumenta apspriešanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī izstrādātu priekšlikumus, lai novērstu vai samazinātu iespējamo negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, tika veikts stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums.
Enerģētikas politikas mērķi 1.
ES enerģētikas politikas mērķi Saskaņā ar Līguma par ES darbību 4.pantu enerģētika ir viena no jomām, kurā ES un dalībvalstīm ir dalīta kompetence. Līdz 2020.gadam ES ir jāsasniedz šādi klimata un enerģētikas politikas mērķi, kas tika izvirzīti 2007.gada 8.- 9.marta Eiropadomē3: - samazināt SEG emisijas par 20%, salīdzinot ar 1990.gada līmeni; - palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 20%; - palielināt energoefektivitāti par 20%. Lai 2050.gadā ES sasniegtu ceļakartē4 pārejai uz konkurētspējīgu zema oglekļa ekonomiku noteikto mērķi - samazināt SEG emisijas par 80-95% un dotu skaidrību investoriem par abu politiku attīstību pēc 2020.gada, 2014.gada 23.-24.oktobrī Eiropadome pieņēma lēmumu5 par klimata un enerģētikas mērķiem laika posmam no
līdz 2030.gadam, un tie ir šādi: - Samazināt SEG emisijas vismaz par 40% salīdzinājumā ar 1990.gada līmeni. ES dalībvalstīm kopīgi jāsasniedz augstāk minētais mērķis izmaksu efektīvākā veidā, paredzot, ka salīdzinājumā ar 2005.gadu, līdz 2030.gadam tiek panākts samazinājums: - 43% apjomā emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (turpmāk - ETS) aptvertajos sektoros, un; - 30% apjomā ne-ETS6 sektoriem. ETS mērķis noteikts kopīgs visām ES dalībvalstīm - visiem dalībniekiem noteikti individuāli mērķi un izvēles brīvība to sasniegšanai (samazina emisijas vai pērk emisijas kvotas), bet ne-ETS sektoru SEG emisiju mērķis tiks noteikts katrai dalībvalstij atsevišķi (nacionālā līmenī ar saistošu mērķi), pārdalot emisiju samazināšanas saistības. - Palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā vismaz 27% apmērā. Šis mērķis ir saistošs ES līmenī, kas nozīmē, ka dalībvalstīm būs tiesības pašām noteikt nacionāla līmeņa mērķus. - Paaugstināt energoefektivitātes mērķi vismaz 27% apmērā salīdzinājumā ar aplēsēm par enerģijas patēriņu nākotnē. Šis mērķis ir indikatīvs ES līmenī. Eiropadomes secinājumos norādīta mērķa pārskata klauzula, kas nosaka, ka mērķi līdz 2020.gadam var pārskatīt un palielināt līdz pat 30%. - Starpsavienojumu nepietiekamības novēršana starp dalībvalstu gāzes apgādes un elektroapgādes tīkliem, kā arī dalībvalstu sinhronas darbības nodrošināšana Eiropas tīklos, kā tas paredzēts Eiropas enerģētikas drošības stratēģijā, būs prioritāte arī pēc 2020.gada. Līdz ar to, līdz 2030.gadam, paredzēts sasniegt vismaz 15% starpsavienojuma mērķi. Jau 2002.gada Eiropadomē tika noteikts 10% starpsavienojuma mērķis, kas bija jāsasniedz līdz 2005.gadam, bet atsevišķās dalībvalstīs tas aizvien nav sasniegts. Eiropas Enerģētikas savienības izveide ir viena no EK prezidenta Žana Kloda Junkera, kas kļuva par Eiropas Komisijas prezidentu 2014.gada 1.novembrī, prioritātēm. Tā ir saistīta ar enerģētikas politikas reformām ES, uzsvaru liekot uz enerģētikas politikas pārvaldību. Reformas mērķi ir: - solidaritāte un uzticība, lai kopīgi sadarbojoties dalībvalstīm tiktu uzlabots energoapgādes drošums; - koordinācija starp dalībvalstīm izstrādājot nacionālo enerģētikas politiku; - kopīgas investīcijas dalībvalstīm, koordinējot investīciju programmas un to nosacījumus; - funkcionējoša ES iekšējā tirgus izveidošana paredzot, ka dalībvalstis aizvien mazāk aizsargās nacionālos tirgus no citām ES dalībvalstīm vai pieņems lēmumus konkrētu kompāniju labā; - ES dalībvalstu koordinācija pirms sarunām ar trešajām valstīm. Enerģētikas Savienība ir vērsta uz enerģijas avotu dažādošanu, ES dalībvalstu enerģētiskās atkarības mazināšanu, ES spēju nepieciešamības gadījumā mainīt energoresursu plūsmu virzienu un ceļus, kā arī palielināt atjaunojamo energoresursu (tajā skaitā vietējo atjaunojamo energoresursu) izmantošanu Enerģētikas Savienībā. 1.
Latvijas enerģētikas politikas ilgtermiņa mērķi Latvijas enerģētikas politika ir vērsta uz Latvijas ekonomikas tālākas attīstības, tās konkurētspējas reģionā un pasaulē, kā arī sabiedrības labklājības un vides kvalitātes paaugstināšanas nodrošināšanu. Latvijas enerģētikas politikas galvenais mērķis ir kopā ar citu nozaru politiku īstenošanu paaugstināt tautsaimniecības konkurētspēju, sekmējot piegāžu drošumu, brīvā tirgus un konkurences noteiktu energoresursu un enerģijas cenu veidošanos, ilgtspējīgu enerģijas ražošanu un patēriņu ar diviem enerģētikas politikas apakšmērķiem: - energoapgādes drošuma paaugstināšana, kas paredz enerģijas lietotājiem pieejamas, stabilas enerģijas piegādes, mazinot ģeopolitiskos riskus, dažādojot enerģijas resursu piegāžu avotus un ceļus, attīstot starpsavienojumus un valsts iekšējās energoapgādes infrastruktūru, ieviešot energoapgādes tīklos viedās tehnoloģijas, veidojot energoresursu rezerves un iesaistoties tiesiskā regulējuma pilnveidošanā. Lai ilgtermiņā optimizētu energoapgādes drošuma izmaksas, nepieciešama arī reģionāla sadarbība: • turpmāka integrācija ES un Skandināvijas valstu tīklos, panākot cenu izlīdzinājumu reģionā; • enerģijas piegāžu dažādošana, risinot gan elektroenerģijas, gan gāzes infrastruktūras jautājumus ES līmenī enerģijas iekšējā tirgus ietvaros. - ilgtspējīga enerģētika, kas nodrošina enerģētikas ilgtspēju gan ekonomiskā, gan sociālā, gan vides izpratnē. To plānots panākt, uzlabojot energoefektivitāti, ieviešot viedās tehnoloģijas un veicinot augsti efektīvu ražošanas tehnoloģiju un atjaunojamo energoresursu (turpmāk - AER) izmantošanas tehnoloģijas. • Attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, laika posmā līdz 2020.gadam Latvijā ir noteikti vairāki mērķi: ○ AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā 2020.gadā - 40%, mērķis ir saistošs, noteikts AER Direktīvā 2009/28/EK7 un Latvijas nacionālajā reformu programmā "ES 2020"; ○ AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā transporta sektorā 2020.gadā - 10%, mērķis ir saistošs, noteikts AER Direktīvā 2009/28/EK un Latvijas nacionālajā reformu programmā "ES 2020"; • Samazināt SEG emisijas uz vienu piegādātās degvielas vai enerģijas vienību līdz 2020.gadam par 6%. • Attiecībā uz energoefektivitāti laika posmā līdz 2020.gadam Latvijā8 ir noteikti vairāki mērķi: ○ primārās enerģijas ietaupījums 2020.gadā - 0,670 Mtoe (28 PJ), mērķis nesaistošs, noteikts Latvijas nacionālajā reformu programmā "ES 2020"; ○ valsts obligātais uzkrātais gala enerģijas ietaupījums līdz 2020.gadam - 0,850 Mtoe, mērķis saistošs, noteikts saskaņā ar Energoefektivitātes Direktīvu 2012/27/ES9; ○ katru gadu renovēti 3% no tiešās pārvaldes ēku platības (maksimālā prognoze - kopā renovēti 678 460 m2) - mērķis saistošs, noteikts Energoefektivitātes Direktīvā 2012/27/ES; ○ samazināt vidējo siltumenerģijas patēriņu apkurei (ar klimata korekciju) par 50% pret 2009.gada patēriņu (202 kWh/m2), līdz 2020.gadam jāsasniedz mērķis 150 kWh/m2 gadā. Mērķis nesaistošs, definēts Enerģētikas stratēģijā
○ energointensitātes samazināšanos no 372,9 kg naftas ekvivalenta uz 1000 euro no IKP 2010.gadā līdz 280 kg naftas ekvivalenta uz 1000 euro no IKP 2020.gadā. Avots: Eiropas Komisijas Klimata pārmaiņu ģenerāldirektorāts 1.attēls. ES dalībvalstu ne-ETS mērķi 2020.gadam10 • Eiropas līmenī SEG emisijas līdz 2020.gadam jāsamazina par 20% pret emisiju apjomu 1990.gadā. Līdz ar to Latvijai11 ir obligāti mērķi vides sektorā, kas vistiešāk skar arī enerģētiku: ∘ ierobežot siltumnīcefekta gāzu emisijas nozarēs ne-ETS tā, lai pieaugums nepārsniegtu 17%, salīdzinot ar 2005.gadu (salīdzinājumu pret citām ES dalībvalstīm skat. 1.attēlā); ∘ ierobežot valsts kopējās SEG emisijas, lai 2020.gadā tās nepārsniegtu 12,16 Mt CO2 ekvivalenta. 1.
Sasniedzamie politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji Lai novērtētu sekmes mērķu sasniegšanā, ir noteikti sasniedzamie politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji, kuri ir gan saistoši, gan indikatīvi ES vai dalībvalstu līmenī (skat. 1.tabulu). 1.tabula ES un Latvijas enerģētikas politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji Politikas rezultāts (rezultatīvais rādītājs) ES-27/ES-28 Latvija Mērķa vērtība Faktiskā vērtība Indikatīvā starpvērtība Mērķa vērtība 2020 2030 Bāzes vērtība (gads) 2013 2017 2020 Ilgtspējīga enerģētika Rīcības virzieni mērķa sasniegšanai: Primāro energoresursu diversifikācija, AER īpatsvara pieaugums 1.
Enerģijas, kas ražota no AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā (%) 20 27 34,3

(2009)37,1 37 40 1.2. Enerģijas, kas ražota no AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā transportā (%) 10 1,35

(2005)3,1 5 10 Rīcības virzieni mērķa sasniegšanai:

Efektīvs siltumenerģijas tirgus;
Uzlabota energoefektivitāte 1.
Energoefektivitātes pieaugums (%) 20 27 1.
Primārās enerģijas ietaupījums (bruto iekšzemes enerģijas patēriņš, Mtoe) 0,144

(2012)0,160 n/a 0,670 1.5. Valsts obligātais uzkrātais gala enerģijas ietaupījums, Mtoe (GWh; PJ) 1161

(2012)1896 3483 0,85 Mtoe (9897 GWh; 35,6 PJ) 1.

Katru gadu renovētas 3% no tiešās pārvaldes ēku platības (kopā renovēti, m2) 678 460 m2 1.
Īpatnējais siltumenerģijas patēriņš ēkās (kWh/m2/gadā) 250

(2012)230 160 150 1.

Enerģijas patēriņš iekšzemes kopprodukta radīšanai (kg naftas ekvivalenta uz 1000 euro no IKP) 280 <150 372,9 350 320 280 Energoapgādes drošības paaugstināšana reģionā Rīcības virzieni mērķa sasniegšanai Primāro energoresursu diversifikācija, Efektīva enerģijas tirgus izveide, Efektīva enerģijas infrastruktūra, Starptautiskās un reģionālās sadarbības stiprināšana 2.
Infrastruktūras savienojumi elektrības tirgū (starpsavienojumu jauda pret uzstādīto ģenerējošo jaudu, %) 10% 15% 4%12 n/a 10% 2.
Infrastruktūras savienojumi gāzes tirgū Integrācija ES tīklos, iespējas pirkt dabasgāzi no dažādiem avotiem (avotu skaits) 1 1 ≥ 1 ≥ 1 2.
Energoatkarība - neto energoresursu imports/bruto iekšzemes enerģijas patēriņš plus bunkurēšana (%) n/a n/a 41,6

(2010)42,4

(2014)43,2 44,1

Enerģētikas politikas pamatprincipi Nākotnes enerģētikas politika tiks veidota, balstoties uz šādiem pamatprincipiem: - ES klimata un enerģētikas politikas mērķu integrēšana nacionālajā politikā. - Reģionālā sadarbība ar Igauniju un Lietuvu un citām valstīm ap Baltijas jūru (Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (turpmāk - BEMIP )) (skat. 3.9.sadaļu), lai nodrošinātu koordinētu enerģētikas politikas izstrādi un ieviešanu reģionā. - Konkurētspējīga enerģijas cena, kas balstās uz tirgus darbības principiem un respektē dažādu sektoru mijiedarbību. - Energoapgādes drošums, kas ir katra lēmuma pieņemšanas pamatā, lai energoresursu nodrošinājums būtu pietiekams tautsaimniecībai, tajā skaitā mājsaimniecībām. - Energoapgādes drošuma un kvalitātes uzlabošana kā pamats esošās infrastruktūras atjaunošanā un attīstībā ar mērķi veicināt tautsaimniecības konkurētspēju. - Resursu efektīva izmantošana, tajā skaitā izmaksu efektivitāte tiek veicināta visos enerģijas ražošanas, pārveidošanas, transportēšanas un izmantošanas posmos. - Vienlīdzīgi konkurences apstākļi atsevišķām ražotāju vai piegādātāju grupām. - Enerģijas pieejamība lietotājiem ar salīdzinoši zemu ienākumu līmeni . - Informācijas pieejamība par pasākumiem, kas nodrošina enerģētikas politikas ieviešanu. - Inovatīvu risinājumu, tajā skaitā viedo tehnoloģiju, ieviešana. - Apzinoties vides aizsardzības un klimata pārmaiņu problēmas, uz SEG emisijas samazināšanu orientēta ilgtspējīga politika. - Energoefektivitāte kā viens no galvenajiem politikas instrumentiem kas ļauj samazināt izmaksas un samazinot enerģijas patēriņu tādejādi paaugstina energoapgādes drošuma līmeni. - Atjaunojamo energoresursu efektīva izmantošana visos sektoros, tajā skaitā transportā.
Enerģētikas sektora vispārējs raksturojums un attīstības tendences 3.
Primārie energoresursi Eiropas atkarība no importētajiem energoresursiem aizvien pieaug. Saskaņā ar Starptautiskās enerģētikas aģentūras (turpmāk - SEA) prognozēm 2035.gadā vairāk kā 80% no patērētās naftas un gāzes tiks importēts. Globālais enerģijas patēriņš 2035.gadā varētu pieaugt vairāk kā par trešdaļu, kur Ķīna, Indija un vidējo austrumu valstis patērēs vairāk kā 60% no prognozētā pieauguma. Elektrības cenu atšķirības globālajā tirgū ievērojami ietekmē fosilās enerģijas cenas. Piemēram, slānekļa gāzes revolūcija Amerikas Savienotajās valstīs (turpmāk - ASV) nodrošina attiecīgas priekšrocības ASV energointensīvajiem rūpnieciskajiem ražotājiem salīdzinājumā ar ES ražotājiem. 2012.gadā gāzes cena rūpnieciskajiem ražotājiem ASV bija vairāk kā četras reizes zemāka nekā ES ražotājiem. 7 gadu laikā (2005-2012), SEA noteiktais industriālais cenu indekss reālajai elektrības cenai pieauga par 37% starp Eiropas dalībvalstīm Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (turpmāk - OECD (skat. 1.pielikumu), kamēr ASV tas samazinājās par 4%. Slānekļa gāzes revolūcija ASV izraisīja arī intensīvāku akmeņogļu izmantošanu ES, jo pretējā gadījumā samazinātos ES konkurētspēja. Latvijā pārsvarā izmanto importētos energoresursus. 2013.gadā vietējie energoresursi nodrošināja 34,9% no kopējā primāro energoresursu patēriņa. Lielākā daļa no tiem bija AER - koksnes biomasa, hidroresursi, vējš, biogāze, biodegvielas un vietējie energoresursi - kūdra, atkritumi. Pārējā daļa jeb 65,1% energoresursu, starp kuriem svarīgākie ir naftas produkti un dabasgāze, tika importēti no dažādām Baltijas reģiona, ES un trešajām valstīm, tajā skaitā no Krievijas. Dabasgāze tika piegādāta tikai no Krievijas, kas sastādīja 26,9% (50,27 PJ) (skat. 2.attēlu). Avots: Aprēķinos izmantota Eiropas Savienības Statistikas biroja (turpmāk - EUROSTAT) External trade datu bāze * Neatkarīgo Valstu Sadraudzība 2.attēls. Primāro energoresursu plūsma Latvijā 2013.gadā Latvijas primāro energoresursu struktūrā dominē atjaunojamie energoresursi, naftas produkti un dabasgāze (skat. 3.attēlu). Latvijā pretēji atsevišķām ES valstīm, akmeņogļu patēriņš aizvien samazinās un 2013.gadā tas bija vien 121 tūkst. tonnu. Laika posmā līdz 2020.gadam būtiskas izmaiņas primāro energoresursu struktūrā netiek plānotas. Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde (turpmāk - CSP) 3.attēls. Latvijas primāro energoresursu patēriņa struktūra 2013.gadā (pa energoresursu veidiem), PJ un % 3.1.
Atjaunojamie energoresursi Faktiskais AER īpatsvars kopējā primāro energoresursu turpina palēnām pieaugt (skat. 4.attēlu). Paredzams, ka līdz 2020.gadam tas sasniegs AER Direktīvā 2009/28/EK noteikto mērķi - 40%. Svarīgākie AER Latvijā ir koksnes biomasa un hidroenerģija. Koksnes biomasa ir nozīmīgākais vietējais kurināmais, kuru Latvijā izmanto centralizētajā un lokālajā siltumapgādē, kā arī koģenerācijā. Kurināmās koksnes kopējais patēriņš pēdējos piecos gados ir nepārtraukti audzis. 2010.gadā tika patērēts 6477 cieš.m3 (45,65 PJ) kurināmās koksnes, 2011.gadā - 6677 cieš.m3 (46,90 PJ), 2012.gadā - 7314 cieš.m3 (52,50 PJ), 2013.gadā - 7327 cieš.m3 (53,11 PJ) un 2014.gadā - 7668 cieš.m3 (55,92 PJ). Tās īpatsvars 2014.gada Latvijas primāro energoresursu bilancē sastādīja 30% no kopējā primāro energoresursu patēriņa. Arī turpmāk enerģētikas sektorā tiek prognozēts biomasas patēriņa pieaugums. Avots: EUROSTAT 4.attēls. Faktiskais AER īpatsvars kopējā primāro energoresursu patēriņā13 Izmaksu ziņā hidroenerģija14 ir raksturīga ar salīdzinoši viszemāko kapitālieguldījumu apjomu uz saražoto enerģijas daudzumu. Latvijā piemēroti apstākļi hidroenerģijas izmantošanai un atsevišķas hidroelektrostacijas kombinācijā ar enerģijas uzkrāšanu ūdenskrātuvēs ar elastīgu ražošanas iespējām no fosilajiem vai no biogāzes energoresursiem var tikt izmantotas arī kā bāzes elektrostacijas. Ņemot vērā mūsdienu moderno un videi draudzīgo tehnoloģiju attīstību, hidroenerģijas resursu izmantošanai visās upēs ir jābalstās tikai uz saudzējošām un ar vides saglabāšanu saistītām metodēm. Šis princips ir jāattiecina arī uz visām darbināmajām hidroelektrostacijām. Lai to varētu īstenot, nepieciešams pārskatīt dabas resursu nodokļa piemērošanas nosacījumus un likmes visām hidroelektrostacijām. Latvijas vidējo un mazo upju teorētiskie hidroenerģijas resursi ir 900 GWh elektroenerģijas gadā, neizmantojot Ventu, Lielupi un Gaujas vidus un lejas posmus. Praktiski izmantojamie mazo upju hidroenerģijas resursi tiek lēsti robežās no 250-300 GWh elektroenerģijas gadā. Līdz šim apgūti tikai 70 GWh, tātad 23-28 % no agrāko ūdensdzirnavu un bijušo mazo HES potenciālās jaudas. Ņemot vērā spēkā esošo tiesisko regulējumu15, uz noteiktām upēm un upju posmiem ir aizliegums būvēt un atjaunot hidroelektrostacijas. Attiecībā uz pārējām upēm un upju posmiem, kas nav iekļauti minētajā regulējumā, ir nepieciešams saņemt būvniecībai nepieciešamo dokumentāciju un veikt ar vides aizsardzību nepieciešamās procedūras par jaunu hidroelektrostaciju būvniecību. Elektroenerģijas izstrādes daudzums Latvijā ir atkarīgs no Daugavas caurteces. Daugavas kaskāde - Rīgas HES, Ķeguma HES un Pļaviņu HES nodrošina vidēji 40% no Latvijā patērētās elektroenerģijas. Rūpējoties par efektīvu ūdens resursu izmantošanu un videi drošu saimniecisko darbību, tiek veikta pakāpeniska Daugavas HES hidroagregātu atjaunošanu. Rekonstrukcijas projektu galvenais mērķis ir nomainīt novecojušās hidroturbīnas, lai nodrošinātu drošu, efektīvu, ilgstošu un konkurētspējīgu Daugavas HES darbību kopējā energoapgādes sistēmā. Rekonstrukcijas rezultātā tiks uzlaboti hidroturbīnu darbības parametri, tādi kā uzstādītā jauda un lietderības koeficienti, tādējādi palielinot elektroenerģijas izstrādi gada griezumā. Kopumā no visiem Daugavas HES divdesmit trīs hidroagregātiem 2015.gadā ir modernizēti divpadsmit. 2013.gada nogalē ir noslēgts līgums par divu hidroagregātu nomaiņu Pļaviņu HES, savukārt 2014.gada sākumā - par trīs hidroagregātu rekonstrukciju Ķeguma HES. Visu pagaidām nerekonstruēto 11 hidroagregātu rekonstrukcijas procesu plānots noslēgt 2022.gadā, un paredzams, ka to kopējās atjaunošanas izmaksas varētu pārsniegt 200 miljonus euro. 2014.gadā kopējās investīcijas Daugavas HES aktīvos ir 20,4 miljoni euro, no tiem 9,9 miljoni euro ir ieguldīti Daugavas HES hidroagregātu atjaunošanas programmā un 8,1 miljons euro ir ieguldīts dažādu hidrobūvju drošuma projektu realizācijā. Attiecībā uz iespējamiem draudiem nozarē, plūdi Daugavā pie Pļaviņu HES var apdraudēt pašu hidrobūvi, kā arī pārraut Rīgas un Ķeguma HES aizsprostus. Secīgi, postījumi tiktu nodarīti visā Daugavas lejtecē līdz pat jūrai. Šo draudu mazinoši risinājumi būtu jāvērtē pēc 2020.gada. Savukārt, vēja energoresursu sadalījums Latvijā ir izteikti nevienmērīgs (skat. 5.attēlu). Latvijas vēju atlasā ir iezīmētas zonas ar dažādiem gada vidējiem vēja ātruma intervāliem - no 2,8 m/s līdz pat vairāk kā 5,4 m/s. Vēja turbīnas enerģiju sāk ražot, līdz ko vēja ātrums sasniedz 2,5 m/s. Latvijas teritorijas iekšienē labvēlīgi vēja enerģijai ir tikai tie rajoni, kur vējš veidojas paaugstinājuma rezultātā. Latvijā rajons ar vislielāko vēja ātrumu ir Baltijas jūras piekraste un Rīgas jūras līča rietumu piekraste, tās ziemeļu daļa. Vēja ātrums šajās zonās ir 5,1-5,8m/s. Latvijas teritorija iekšienē vēja potenciāls ir līdz 1,5TWh (racionāli iegūstamā elektroenerģija gadā). Saskaņā ar pārvades sistēmas operatoru (turpmāk - PSO) prognozi vēja enerģijas potenciāls selgā varētu sasniegt 95 MWh. 2014.gadā Latvijā kopējā uzstādītā elektriskā jauda vēja parkos bija 69 MW (no tiem atbalstu obligātā iepirkuma (turpmāk - OI)) ietvaros saņēma 53 vēja parki ar kopējo uzstādīto jaudu 58,3 MW) un potenciāli varētu tikt īstenoti divi vēja parku projekti ar kopējo elektrisko jaudu 73 MW. Avots: http://www.windenergy.lv 5.attēls. Latvijas vēju atlass (vidējais vēja ātrums gadā 100 m augstumā) Latvijā saules enerģija kā resurss elektroenerģijas vai siltuma enerģijas ražošanai ir izmantots ierobežoti, jo augstās tehnoloģiskās izmaksas16 līdz šim ir traucējušas pilnvērtīgi izmantot esošo resursu. 2013.gadā no saules saražotā atjaunojamā enerģija ir mazāka par procentu Latvijas atjaunojamo energoresursu bilancē, neskatoties uz to, ka pasaulē saules energotehnoloģijas tiek uzskatītas par vienu no nozīmīgākajiem nākotnes enerģijas avotiem
Attīstoties atjaunojamās enerģijas uzglabāšanas iespējām, būtiska uzmanība būtu jāpievērš enerģijas akumulēšanas un uzkrāšanas risinājumiem, kā arī saules energotehnoloģiju kombinēšanai ar citiem atjaunojamajiem energoresursiem. Šāda pieeja nodrošina ilgtspējīgu energoapgādi un ļauj optimāli izmantot pieejamo saules starojuma potenciālu. Latvijas teritorijas galvenie ģeotermālie resursi ir saistīti ar pazemes ūdeņiem, kuru temperatūra pārsniedz 30ºC, un pamatklintāja karstajiem iežiem. Ģeotermālo ūdeņu izmantošanas iespējas saistās ar Elejas un Dienvidlatvijas ģeotermālajām anomālijām, kur temperatūra sasniedz 57ºC uz pamatklintāja Elejas rajonā un 50ºC līdz 65ºC Baltijas jūras piekrastes daļā. No
līdz 1996.gadam Latvija un Lietuva Dānijas uzņēmuma "Petroleum Geology Investigators" vadībā īstenoja projektu, kura ietvaros tika veikts ģeotermālās enerģijas potenciāla izvērtējums Latvijā. Tika novērtēts, ka devona un kembrija slāņos tā ir 65 000 PJ liels, pielīdzinot 1,6 miljardiem toe. Ņemot vērā pētījumā veiktos aprēķinus, ja Latvijas teritorijā tiktu apgūti siltie ūdeņi, kopējā termālo staciju jauda var būt sākot no 175 MW
Ģeotermālās enerģijas izmantošana Latvijā ir perspektīvs virziens, jo ģeotermālās enerģijas izmantošana augstas efektivitātes apkures tehnoloģijās ļauj samazināt CO2 emisijas, ļaujot daļēji atteikties no fosilā kurināma izmantošanas un paaugstināt neatkarību no importēta kurināma. Savukārt, viens no pašlaik būtiskākajiem ierobežojumiem ģeotermālās enerģijas izmantošanai Latvijā ir samērā lielas investīcijas, kas nepieciešamas, lai ieviestu Latvijā jaunos tehnoloģiskos risinājumus. 3.1.
Fosilie energoresursi Latvijai ir potenciāls ogļūdeņražu ieguvei (skat. 6.attēlu). Kā sauszemē, tā arī Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā kopā Latvijā ir atklātas apmēram 35 ogļūdeņražu iegulas, tajā skaitā viena naftas atradne (Kuldīgas). Bez tam, daudzviet naftas meklēšanas un izpētes urbumos bija novērotas naftas izpausmes (pazīmēs) iežu porās vai plaisās. Vienā licences laukumā sauszemē notiek eksperimentālā ogļūdeņražu ieguve. Tajā pašā laikā līdz 2020.gadam būtiskas izmaiņas Latvijas energobilancē nav paredzētas. Visperspektīvākā ir Latvijas šelfa dienviddaļa ar mazāko ģeoloģiskā riska pakāpi, proti, prognozējamo naftas iegulu atklāšanas iespējas ir vislielākās. Šeit liela un vidēja izmēra lokālpacēlumos varētu būt izveidojušās komerciālas naftas iegulas. Vairāki no naftas meklēšanas viedokļa nozīmīgi objekti atrodas Latvijas-Lietuvas robežas strīdus zonā, un neskatoties uz interesi, 2015.gadā nav pieejami izpētei. Otra naftas perspektīvo objektu grupa ir centrālajā šelfā un tam piekļautajā sauszemē apzinātie objekti. Daudzos no tiem tika konstatētas naftas izpausmes un nelielas naftas iegulas, kā arī atklāta vienīgā Latvijā Kuldīgas naftas atradne. 2015.gada beigās bija spēkā vairākas Ekonomikas ministrijas izsniegtās zemes dzīļu izmantošanas licences ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei gan Baltijas jūrā (E6, E5, E23 struktūras) - Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, gan teritorijā uz sauszemes. Ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei jūrā19 zemes dzīļu izmantošanas licence ir uzņēmumam SIA "Odin Energi Latvija". Savukārt ogļūdeņražu izpētei un ieguvei uz sauszemes10 Latvijas Republikas teritorijā: • Liepājas rajona Dunalkas pagastā un Durbes novadā licence izsniegta uzņēmumam GotOil Recources Limited, Loon Energy, Alvils Baušenieks; • Liepājas rajona Nīcas pagastā licence izsniegta uzņēmumam PS "Baltic Oil Corporation"; • Kuldīgas rajona Gudenieku pagastā licence izsniegta uzņēmumam SIA "Baltic Oil Management". Avots: Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs 6.attēls. Ogļūdeņražu iegulas un naftas ieguve Baltijas naftas provincē Dabasgāzei ir nozīmīga vieta Latvijas primāro energoresursu struktūrā, 2013.gadā tā aizņēma 26,9% jeb 50,27 PJ no kopējā primāro energoresursu patēriņa, bet 2014.gadā - 24,4,% jeb 45,39 PJ. 2013.gadā Latvijā dabasgāzes kopējais patēriņš bija 1461 milj. m3, kas ir par 3,1% mazāk nekā 2012.gadā. Lielākā daļa no dabasgāzes - 1007 milj. m3 jeb 68,9%, izlietota pārveidošanas sektorā, tajā skaitā 877 milj. m3 patērēti elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai koģenerācijā, bet 130 milj. m3 - siltumenerģijas ražošanai katlumājās. Mājsaimniecību sektorā 2013.gadā izlietoti 124 milj. m3 dabasgāzes jeb 8,5% no kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņa, rūpniecībā - 174 milj. m3 (11,9%) un pārējos sektoros - 156 milj. m3 (10,7%). 2014.gadā dabasgāzes patēriņš saruka līdz 1313 mij m
Galvenais dabasgāzes piegādes ceļš Latvijas patērētājiem ir maģistrālie gāzesvadu tīkli, kuri atzarojas no Jamalas - Eiropas gāzes vada Tveras apgabalā Krievijā, uz Sanktpēterburgu, Pleskavu un tālāk uz Igauniju, Latviju. Baltijas valstu maģistrālie dabasgāzes tīkli ir labi attīstīti un to spēju nodrošināt stabilas piegādes paaugstina Inčukalna pazemes gāzes krātuve (turpmāk - PGK), kuras ietilpība ir 2,3 miljrd. m3 aktīvās gāzes. Inčukalna PGK ir vienīgā funkcionējošā krātuve Baltijas valstīs un tā nodrošina reģionālās gāzapgādes stabilitāti. Vasaras sezonā, kad dabasgāzes patēriņš reģionā ir mazāks nekā aukstajā laikā, dabasgāze tiek iesūknēta krātuvē, lai apkures sezonā to piegādātu patērētājiem Latvijā, Igaunijā, Krievijas ziemeļrietumu reģionā un (mazākos apjomos) Lietuvā. Inčukalna PGK krātuve dod iespēju nodrošināt Latvijas patērētājiem dabasgāzi, un to neietekmē īslaicīgas dabasgāzes pieprasījuma izmaiņas citās valstīs. 2015.gada sākumā ekspluatācija tika nodots sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Klaipēdā (Lietuvā), tādejādi pastāv iespēja iegādāties ar kuģiem vesto SDG, un līdz ar to, vēl vairāk uzlabot situāciju gāzes apgādes drošuma jomā. Bez tam, līdz ar Klaipēdas-Kuršēnu cauruļvada pabeigšanu, uz Latviju var nogādāt papildus gāzes apjomus, ļaujot būtiskai daļai no Latvijas 12,5 miljonu kubikmetru lielā dienas patēriņa nākt no alternatīva avota. Termināli naftas produktu tranzīta nodrošināšanai pa jūras ceļiem Latvijā ir labi attīstīti (Rīga, Ventspils), kas ievērojami paplašina piegāžu daudzveidību un konkurenci. Naftas produktu piegādes kanāli ir pietiekami diversificēti, jo naftas produkti tiek piegādāti gan no Austrumu, gan Rietumu tirgiem. Latvijā darbojas starptautiskas mazumtirdzniecības naftas kompānijas, kuras naftas un naftas produktu iepirkumus var veikt dažādos pasaules reģionos. Autobenzīna un dīzeļdegvielas ievešana vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības vajadzībām Latvijā iespējama no vismaz 10 naftas pārstrādes uzņēmumiem 1000 - 1500 km rādiusā. Naftas produktu cauruļvads no Samāras Krievijā, un Novopolockas Baltkrievijā, ļauj transportēt dīzeļdegvielu ar iespēju to piegādāt Ilūkstē un Ventspilī. Vērtējumā pa produktu kategorijām 2014.gadā salīdzinot ar 2013.gadu - palielinājies realizācijas apjoms dīzeļdegvielai (par 7%), autogāzei (par 13%), kurināmai gāzei (par 9%). Savukārt samazinājies realizācijas apjoms benzīnam (par 3%), petrolejai (par 32%), degvieleļļai (par 57%)
3.1.
Citi energoresursi Atlikušo daļu Latvijas primāro energoresursu struktūrā veido elektroenerģijas neto imports, kā arī kūdra, ogles, kokss un atkritumi. Zināms potenciāls ir kūdras ieguvei enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai. Enerģētiskās kūdras ieguvi jau sagatavotās kūdras atradnēs, kuru izstrādei ir spēkā esošas licences, var uzsākt aptuveni 4000 ha platībā, iegūstot vismaz 700 tūkst. t enerģētiskās kūdras gadā
Latvijā 2015.gadā darbojas vairāk nekā 300 ūdenssildāmie katli, kuros iespējams sadedzināt kūdru. Siltumenerģijas ražošanai var izmantot ap 462 tūkst. t kūdras gadā. Tai pat laikā, izmantojot kūdru kā kurināmo, ir svarīgi, ka nepasliktinās vides kvalitāte, it īpaši tas nav pieļaujami blīvāk apdzīvotajās vietās un, galvenokārt, Rīgā. Vienlaikus ir svarīgi, lai kūdras izmantošana neapdraud SEG emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanu. Latvijā aizvien ir saglabājies neliels skaits ogļu katlu iekārtu, galvenokārt, privātajā sektorā, daļa no tiem Rīgā. Atkritumu izmantošana enerģijas ražošanā pašlaik Latvijā nav plaši attīstīta. Primāri šis jautājums ir jārisina atkritumu apsaimniekošanas politikas ietvaros. Šeit būtiski ir tādi priekšnoteikumi kā atkritumu sagatavošana reģenerācijai, kā arī ekonomiskā efektivitāte raugoties no atkritumu pārstrādes aspekta. Ja tiek izbūvētas jaunas atkritumu šķirošanas rūpnīcas, tad, piemēram, tādi sadzīves atkritumi kā tekstils, koks, kartons, polimēru piemaisījumi vai tā saucamais alternatīvais kurināmais (RDF) var tikt izmantots enerģijas ražošanai. 3.
Iekšējā enerģijas tirgus izveide Integrētā un efektīvi funkcionējošā Eiropas iekšējā enerģijas tirgus izveide ilgtermiņā nodrošina lielāku sistēmas elastību, konkurenci starp uzņēmumiem, tādējādi veicinot pakalpojumu attīstību un konkurētspējīgas cenas, kā arī stiprina tirgus caurspīdību un uzlabo enerģētisko drošumu. Trešā enerģētikas pakete nosaka, ka nepieciešams stiprināt un padziļināt ES dalībvalstu PSO sadarbību, kas garantētu pārvades sistēmu vadības efektivitāti un caurredzamu pieeju elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades infrastruktūrai uz nacionālo valstu robežām. Ar trešo enerģētikas paketi ir izveidots institucionāls satvars tīkla kodeksu un vadlīniju izstrādei ar mērķi vajadzības gadījumā saskaņot tehniskos, darbības un tirgus noteikumus, kuri regulē elektroenerģijas un gāzes tīklus. Elektroenerģijas jomā 2013.gadā EK nāca klajā ar iniciatīvu izstrādāt ES dokumentu paketi, nosakot ES līmeņa tīklu kodeksus, kas līdz šim tika noteikti tikai dalībvalstu vai elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (ENTSO-E) regulējumos. Eiropas elektroenerģijas pārvades sektorā tīkla kodeksi aptvers trīs jomas - tīkla savienojumus, tīkla darbību un pārrobežu elektroenerģijas tirgu. Šajās trīs jomās, kopumā tiks izveidoti 10 tīkla kodeksi (skat. 2.tabulu). Līdz ar noris darbs pie tehniskāka līmeņa regulējuma izstrādes -tīkla kodeksiem elektrības un dabasgāzes sektoros. 2.tabula Tīkla kodeksi elektroenerģētikā 1.Tīkla pieslēgumu prasības - elektroenerģijas ražotājiem - elektroenerģijas lietotājiem - augstsprieguma līdzstrāvas sistēmām un elektroenerģijas parka moduļiem 2.Tīkla darbība - darbības drošība - darbības plānošana un grafiks - tīkla frekvences regulēšana un rezerves - avārijas un darbības atjaunošana 3.Vienots elektroenerģijas tirgus - jaudas piešķiršanas un pārslodzes vadības vadlīnijas - nākotnes jaudas piešķiršana - elektroenerģijas balansēšana Savukārt dabasgāzes sektorā, laika posmā līdz 2015.gadam ir pieņemti gāzes noteikumi par pārslodzes vadības procedūrām, jaudas piešķiršanu, balansēšanu un sadarbības spēju un datu apmaiņu. 2016.gada paredzēts izstrādāt šādus dokumentus: - noteikumi par saskaņotām pārvades tarifu struktūrām, - noteikumi par ES mēroga tirgus orientētu pieeju jaunizbūvētās gāzes pārvades jaudas sadalei, - noteikumi attiecībā uz gaidāmo CEN standartu par augstas kaloritātes gāzes kvalitāti. Tīklu kodeksi veicinās pārvades sistēmu vadības efektivitāti, vienotus nosacījumus reģionālo tirgu sasaistīšanai, nodrošinot elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades infrastruktūras izmantošanu starp ES dalībvalstu robežām vienotajam ES enerģijas tirgum. 3.2.
Elektroenerģijas tirgus Elektroenerģijas patēriņš. Latvijas bruto elektroenerģijas patēriņš 2013.gadā bija 7564 GWh, kas ir par 3,8% mazāk nekā 2012.gadā. 2014.gadā bruto elektroenerģijas patēriņš bija 7457 GWh, kas ir par 19% mazāk nekā 2013.gadā. 2014.gada bruto elektroenerģijas patēriņa struktūrā izceļami trīs dominējošie patēriņa sektori ˗ komercpakalpojumi un sabiedriskie pakalpojumi (38,7%), mājsaimniecību sektors (23,4%) un rūpniecība un būvniecība (22,4%) (skat. 7.attēlu). Rūpniecība un būvniecība ir otrais lielākais elektroenerģijas galapatērētājs Latvijā. Apstrādes rūpniecībā lielākie enerģijas patērētāji ir koksnes izstrādājumu (izņemot mēbeļu ražošanu) ražošanas nozare, metālu ražošanas nozare, pārtikas produktu un dzērienu ražošanas nozare, kā arī nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanas nozare. Energoresursu tālāka sadārdzināšanās var ietekmēt vairākas ekonomikā būtiskas nozares, kā piemēram, komerciālo un sabiedrisko pakalpojumu sektoru, pārstrādes rūpniecību (tostarp, visa veida kokapstrādi), kā arī pārtikas ražošanu un būvniecību. Būtisku ietekmi uz elektroenerģijas patēriņu atstāj Latvijā lielākais metalurģijas uzņēmums AS "Liepājas metalurgs", kura enerģijas patēriņš 2014.gadā ievērojami saruka. Avots: CSP 7.attēls. Bruto elektroenerģijas patēriņa struktūra Latvijā 2014.gadā, GWh, PJ, %21 Elektroenerģijas ražošana No 2014.gada kopējā bruto elektroenerģijas patēriņa 7457GWh AS "Latvenergo" savās stacijās (Rīgas TEC-1 un TEC-2; Daugavas HES kaskādes elektrostacijas, Aiviekstes HES, Ainažu vēja elektrostacija, Liepājas ražotnes) saražoja 64,2%, 17,9% - iepirka no mazajiem elektroenerģijas ražotājiem, kā arī 17,9% - veidoja elektroenerģijas neto imports. Rīgas TEC-1 un TEC-2 ir vienīgās bāzes jaudu elektrostacijas Latvijā ar uzstādīto jaudu virs 100 MW, kas var nodrošināt nepārtrauktu elektroenerģijas un siltuma ražošanu gan koģenerācijas, gan kondensācijas režīmā ar maksimālo summāro gada noslodzi līdz 7500 h. Dabasgāzes cena ir viens no būtiskākajiem izmaksu faktoriem, kas ietekmē TEC-1 un TEC-2 darbību. Īslaicīga maksimuma cenas sasniegšana Nord Pool Spot (turpmāk - NPS) Latvijas tirdzniecības apgabalā ir mazāk motivējoša Rīgas TEC-2 darbināšanai kondensācijas režīmā, tomēr pieļauj stacijas darbināšanu koģenerācijas režīmā - gan rēķinoties ar nelielo Rīgas pilsētas siltumslodzi vasaras sezonā, jo saražotās siltumenerģijas nelietderīga izmantošana mazina stacijas ekspluatācijas efektivitāti un, attiecīgi, palielina izmaksas uz vienu saražoto MWh. Ierobežota TEC-2 slogošana koģenerācijas režīmā vasaras sezonā iespējama, ja elektroenerģijas cena NPS Latvijas tirdzniecības apgabalā diennakts griezumā pārsniedz 45 EUR/MWh. Vienlaikus jāatzīmē, ka samazinoties naftas cenām pasaules tirgū, palielinās arī dabasgāzes tehnoloģiju konkurētspēja - pie relatīvi zemam dabasgāzes cenām TEC varētu realizēt būtisku iekšzemes elektroenerģijas izstrādes pieaugumu, kas savukārt radītu dabasgāzes patēriņa pieaugumu, aktivizējot dabasgāzes tirgu. Latvijā lielākā daļa elektroenerģijas tiek ģenerēta trīs Daugavas HES kaskādes elektrostacijās - Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas HES, kuru kopējā uzstādītā jauda 2013.gadā bija 1559,5 MW. 2013.gadā šajās stacijās tika saražotas 2852 GWh elektroenerģijas, kas veido 46% no kopējā Latvijā saražotā bruto elektroenerģijas apjoma. HES uzstādīto jaudu pilnā apmērā ir iespējams izmantot tikai pavasarī palu jeb pilnūdens periodā, kas ilgst aptuveni divus mēnešus. Vislielākais elektroenerģijas izstrādes apjoms parasti ir aprīlī. Atsevišķos gadījumos arī ziemā ir vērojami īsi pilnūdens periodi. Gada griezumā Daugavas HES kaskādes elektrostacijas bāzes režīmā spēj nodrošināt 200-250 MW. Daugavas HES kaskādes stacijas kalpo arī kā elektroenerģijas sistēmas balansēšanas un pīķa (maksimuma) segšanas jaudas. Pilnūdens perioda elektroenerģijas izstrādes ļauj Daugavas HES kaskādei veiksmīgi konkurēt Baltijas un Somijas NPS elektroenerģijas tirgū. Laika posmā līdz 2020.gadam jaunu lielākas jaudas HES būvniecība uz Daugavas nav paredzēta. Nākotnē lielāka loma varētu būt arī izkliedētajai elektroenerģijas ražošanai, it īpaši potenciāls varētu būt tajās vietās, kur nav pieejami sistēmas pakalpojumi. Elektroenerģijas pašnodrošinājums Latvijā pa gadiem ir mainīgs (skat. 8.attēlu), attiecīgi 2013.gadā tas sastādīja 61% (2014.gadā - 88%). Savukārt PSO ikgadējā novērtējuma ziņojumā par 2015.gadu izvērtējot elektroenerģijas un elektriskās jaudas bilanču prognozi pie konservarīvā scenārija22 tiek norādīts, ka jaudu deficīts varētu pieaugt no 60MW 2015.gadā līdz 160MW 2020.gadā, kas savukārt veido 96% pašanodrošinājumu 2015.gadā, bet 89% - 2020.gadā. Aptuveni 1/5 daļu no kopējā Latvijas bruto elektroenerģijas patēriņa veido elektroenerģijas neto imports (2013.gadā - 17,9%). Elektroenerģija tiek importēta pārsvarā, kad nav pietiekams ūdens līmenis hidroelektroenerģijas ražošanai, kā arī, kad TEC nav nepieciešams darbināt koģenerācijas režīmā, pārsvarā vasarā. Nodrošinot pietiekamus starpsavienojumus ES globālajā tirgū, pašnodrošinājumam ir mazāka nozīme drošai energoapgādei. Avots: CSP 8.attēls. Latvijas elektroenerģijas piegādes struktūra Elektroenerģijas vairumtirdzniecība. Lai attīstītu pārrobežu tirdzniecību, kā arī stimulētu konkurenci Baltijas elektroenerģijas tirgū, Baltijā tika atvērti elektroenerģijas biržas platformas NPS tirdzniecības apgabali. Latvijas tirdzniecības apgabals uzsāka darbību 2013.gada 3.jūnijā, savukārt, Lietuva NPS elektroenerģijas biržai pievienojās 2012.gada jūnijā, bet Igaunija - 2010.gadā. Avots: NPS 9.attēls. Elektroenerģijas cenas NSP biržā 2014.gadā, EUR/MWH Izteiktas cenu atšķirības vērojamas Latvijas - Lietuvas tirdzniecības apgabaliem pret Igaunijas - Somijas tirdzniecības apgabaliem (skat. 9.attēlu). Cenu atšķirības veidošanās pamatā ir nepietiekama jaudu pārvades spēja Igaunijas - Latvijas šķērsgriezumā, un tirgū konkurētspējīgas ģenerācijas nepietiekamība Latvijā un Lietuvā dēļ samērā augstām elektroenerģijas ģenerācijas mainīgajām izmaksām. Latvijas un Lietuvas kā elektroenerģijas deficīta reģionu cenas ir vienādas, jo pārvades jauda starp abām valstīm ir pietiekama. Pēc NordBalt (Zviedrijas-Lietuvas starpsavienojums, caurlaides jauda 700 MW) kabeļa ieslēgšanas 2015.gada beigās, sagaidāma cenu izlīdzināšanās dažādos reģiona tirdzniecības apgabalos. 2014.gadā tika uzsākta arī finanšu instrumentu Nasdaq OMX Commodities biržas kontraktu darbība Latvijā. Ziemeļvalstīs jau desmit gadus darbojas finanšu instrumentu tirgus, ko organizē Nasdaq OMX Commodities birža. Līdz Igaunijas - Latvijas trešā starpsavienojuma izveidei 2020.gadā Nasdaq OMX Commodities finanšu instrumentu tirgū šajās valstīs ir prognozējama ierobežota likviditāte, tomēr cenu svārstību risks varētu samazināties. Elektroenerģijas mazumtirdzniecība. Ilgtermiņā visefektīvāk tiek noteikta elektroenerģijas cena brīva tirgus apstākļos. Līdz ar to atvērtā elektroenerģijas tirgū vairs nepastāv regulēti elektroenerģijas tarifi, bet regulēti tiek sistēmas pakalpojumi un obligātā iepirkuma komponente. Elektroenerģijas lietotāji var izvēlēties savam elektroenerģijas patēriņam atbilstošāko elektroenerģijas tirdzniecības piedāvājumu. Latvijā elektroenerģijas tirgus atvēršana aizsākās 2007.gadā 1.jūlijā. Elektroenerģijas tirgus atvēršanas dažādi posmi ir attēloti 10.attēlā: Avots: Ekonomikas ministrija 10.attēls. Elektroenerģijas tirgus sadalījums pa posmiem Saskaņā ar Eurostat datiem elektroenerģijas cena (ieskaitot visus nodokļus un nodevas) mājsaimniecībām (ar gada patēriņu 1000-2500 kWh) Latvijā 2015.gada pirmajā pusgadā bija desmitā zemākā ES - 164 euro/MWh (skat. 11.attēlu). Attiecīgi Igaunijā - 133.8 euro/MWh un Lietuvā - 127,8 euro/MWh. Avots: Eurostat 11.attēls. Elektroenerģijas cena (ieskaitot visus nodokļus un nodevas) mājsaimniecībām (ar gada patēriņu 1000-2500 kWh) 2015.gada 1.pusgadā, euro/MWh Elektroenerģijas kopējā cena veidojas no elektroenerģijas cenas, pārvades un sadales tīkla pakalpojumiem, obligātā iepirkuma komponentes (turpmāk - OIK), tirdzniecības pakalpojuma un pievienotās vērtības nodokļa (PVN 21%). Pēc elektroenerģijas tirgus liberalizācijas 2015.gadā ir spēkā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk - SPRK) apstiprinātās tīkla pakalpojumu izmaksas - 5,63 centi/kWh un OIK, kas pašlaik noteikts 2,68 centi/ kWh un tiek daļēji finansēts no valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to mainīga ir tikai elektroenerģijas vairumcena, kas mainās atkarībā no tirgus situācijas. 2014.gadā elektrības vidējā vairumcena Latvijas cenu zonā bija 50,12 centi/kWh, kas pārsniedza gan starta, gan pamata tarifā iekļautu elektrības vairumcenu (skat. 12.attēlu). Avots: Ekonomikas ministrija 12.attēls. Elektroenerģijas tarifa struktūra mājsaimniecību elektroenerģijas lietotājiem (spēkā no 2011.gada 1.aprīļa līdz 2014.gada 31.decembrim) 2015.gada 1.janvārī tika atvērts elektroenerģijas tirgus arī mājsaimniecībām, kā to paredz 2014.gada 20.marta grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā. Līdz ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu mājsaimniecībām, tirgū nonāca aptuveni 847 300 mājsaimniecību lietotāji, kas veido aptuveni 90% no kopējā lietotāju skaita. Pilnīgi visām mājsaimniecībām elektroenerģijas cena vairs netiek subsidēta. Samazinātā elektroenerģijas cena tiek nodrošināta mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām - trūcīgām vai maznodrošinātām ģimenēm (personām), ģimenēm ar bērnu invalīdu, personām ar pirmās grupas invaliditāti un daudzbērnu ģimenēm (tiek subsidēta elektroenerģijas cenas starpība). Trūcīgai vai maznodrošinātai ģimenei (personai), kā arī ģimenei ar bērnu invalīdu un personai ar pirmās grupas invaliditāti tiek nodrošināti 100 kilovatstundu elektroenerģijas par subsidēto cenu 0,0131 euro par vienu kilovatstundu katrā norēķinu periodā (kalendāra mēnesī) un daudzbērnu ģimenei - 300 kilovatstundu elektroenerģijas par cenu 0,0131 euro par vienu kilovatstundu katrā norēķinu periodā (kalendāra mēnesī). Šajā gadījumā kopējā elektroenerģijas cena (ieskaitot elektroenerģijas cenu, tirdzniecības pakalpojumus, obligāto iepirkuma komponenti, pievienotās vērtības nodokli un tīkla pakalpojumus) ir vienāda ar iepriekšējo starta tarifu - 11,64 centi par vienu kilovatstundu. Savukārt par elektroenerģijas apjomu, kas norēķinu periodā pārsniedz minētās 100 kilovatstundas trūcīgai vai maznodrošinātai ģimenei (personai), kā arī ģimenei ar bērnu invalīdu un personai ar pirmās grupas invaliditāti, un 300 kilovatstundas daudzbērnu ģimenei, aizsargātais lietotājs maksā elektroenerģijas tirgotāja piedāvāto un aizsargātā lietotāja izvēlēto elektroenerģijas cenu vai noteikto universālā pakalpojuma cenu. Aizsargātā lietotāja pakalpojuma sniedzēja pienākumu 2015.gadā pildīja AS Latvenergo, bet turpmāk tas tiks izvēlēts konkursa kārtībā saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likumā un Publisko iepirkumu likumā noteiktajām prasībām. Turpmāk būtu jāvērtē šī risinājuma darbība, nepieciešamības gadījumā to pilnveidojot (tajā skaitā vērtējot iespējas sniegt palīdzību mazāk aizsargātajām sociālajām grupām arī citu pirmās nepieciešamības pakalpojumu nodrošināšanai). 3.2.
Dabasgāzes tirgus Eiropas Savienība kopumā joprojām ir ļoti atkarīga no trešo valstu dabasgāzes piegādēm. Latvijas dabasgāzes apgādes sistēma nav tieši savienota ar citu ES dalībvalstu, izņemot Lietuvu un Igauniju, sistēmām. Toties kopš darbojas Klaipēdas SDG terminālis, pastāv iespēja fiziski saņemt dabasgāzi ne tikai no Krievijas, bet arī citām valstīm. Dabasgāzes patēriņš. Latvijas dabasgāzes patēriņa struktūra ir ar izteikti sezonālu raksturu (skat. 13.attēlu). Ziemā centralizētās siltumapgādes sistēmas siltumslodzes būtiski pieaug. Avots: CSP 13.attēls. Dabasgāzes patēriņa svārstības 2012.-2013.gadā pa mēnešiem, milj.m3 Kopš 2010.gada dabasgāzes patēriņš Latvijā ir samazinājies (skat. 14.attēlu). Galvenās nozares, kur patērē dabasgāzi, ir pārveidošanas sektors (enerģētika), rūpniecība un būvniecība, kā arī mājsaimniecību jeb individuālā patēriņa sektors. Elektroenerģijas un centralizētās siltumenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās tiek izmantots aptuveni vairāk nekā 50% no kopējā dabasgāzes patēriņa valstī. Divas lielākās Latvijas elektrostacijas (Rīgas TEC˗1 un Rīgas TEC-2) ir kombinētā cikla dabasgāzes stacijas, kurās vienlaikus tiek ražota elektroenerģija un siltums Rīgas pilsētas siltumapgādei. Ņemot vērā lielu siltumslodžu sezonālo raksturu, arī lielo koģenerācijas staciju enerģijas ražošanas intensitāte koģenerācijas režīmā ir sezonāla. Avots: CSP 14.attēls. Kopējais dabasgāzes patēriņš Latvijā 2000.-2013.g., milj. m3/gadā Dabasgāzes kopējo patēriņu ietekmē šādi faktori: • ārējā gaisa temperatūra, kā piemēram 2013.gadā siltās ziemas periodā tā ievērojami pārsniedza vidējo statistisko normu; • kopējā tautsaimniecības, tajā skaitā rūpniecības, attīstība. Piemēram 2013.gadā uz laiku tika apturēta AS "Liepājas Metalurgs" darbība, kas bija viens no lielākajiem enerģijas patērētājiem valstī; • pāreja no dabasgāzes uz alternatīviem kurināmā veidiem centralizētā siltuma ražošanā, • energoefektivitātes pasākumu ieviešana, kā piemēram ēku siltināšana. Dabasgāzes pārvades sistēmas operators Latvijas dabasgāzes patēriņa prognozi ir izstrādājis diviem scenārijiem - pesimistiskajam un optimistiskajam (skat. 15.attēlu). Pesimistiskajā scenārijā tiek ņemti vērā konkrētie mērķi energoefektivitātes uzlabošanai un attiecīgi primāro energoresursu kopējā patēriņa samazināšanās, importēto energoresursu aizvietošanai ar vietējiem energoresursiem, tostarp AER, kā rezultātā tiek paredzēts pakāpenisks dabasgāzes patēriņa samazinājums Latvijā no 1260 milj.m3 2015.gadā līdz 1100 milj.m3 2024.gadā (skat.15.att.). Avots: Dabasgāzes pārvades sistēmas operatora ikgadējā novērtējuma ziņojums par 2014.gadu. 15.attēls. Dabasgāzes patēriņa prognoze 2015.-2020.gadam (pesimistiskais un optimistiskais scenārijs),milj. m3 Optimistiskajā scenārijā dabasgāzes patēriņa izmaiņas tiek prognozētas, ņemot vērā dabasgāzes tirgus globalizācijas tendences un jauno tehnoloģiju attīstību, kā rezultātā energoresursu cenas varētu izlīdzināties, kā arī plānoto dabasgāzes tirgus attīstību, kuras rezultātā Austrumbaltijas reģionam, tostarp Latvijai, tiks nodrošinātas piegādēm no Krievijas alternatīvas dabasgāzes piegādes un novērsta Baltijas valstu un Somijas dabasgāzes tirgus izolāciju no kopējā ES dabasgāzes tirgus. Dabasgāzes patēriņa pieaugumu varētu sekmēt naftas produktu cenu, un līdz ar to arī dabasgāzes cenu, samazināšanās. Tādejādi dabasgāzes kā videi visdraudzīgākā fosilā kurināmā īpatsvars kopējā energoresursu bilancē varētu palikt līdzšinējā līmenī, nodrošinot nelielu dabasgāzes pieprasījuma pieaugumu no 1300 milj.m3 2015.gadā līdz 1800 milj.m3 2024.gadā (skat. 21.att.). Optimistiskā scenārija gadījumā paredzēts, ka mainīsies dabasgāzes izmantošanas struktūra, un energoefektivitātes pasākumu un atjaunojamo energoresursu atbalsta rezultātā samazināsies dabasgāzes patēriņš centralizētajā siltumapgādē, taču tas pieaugs transportā, rūpniecībā un decentralizētās apkures sistēmās. Dabasgāze, ņemot vērā ievērojami zemāku emisiju intensitāti, salīdzinot ar oglēm un naftas produktiem, un tirgus attīstību pasaulē, saglabās nozīmīgu lomu Latvijas primāro energoresursu bilancē līdztekus atjaunojamiem energoresursiem. Dabasgāzes patēriņu var ietekmēt arī dabasgāzes plašāka izmantošana transporta nozarē. Saistībā ar Direktīvas 2014/94EK prasību ieviešanu (skatīt 3.3.3.sadaļu). Pēc nozares pārstāvju prognozēm līdz 2020.gada beigām ar dabasgāzi darbināmo transportlīdzekļu skaits varētu pieaugt. Dabasgāzes kopējā cena veidojas no dabasgāzes cenas, tirdzniecība komponentes, uzglabāšanas, pārvades un sadales sistēmas pakalpojumiem, tirdzniecības pakalpojuma un nodokļa (skat. 16.attēlu). Avots: Ekonomikas ministrija 16.attēls. Dabasgāzes cenas/ tarifa struktūra (%) AS "Latvijas Gāze" 2009.gadā ir noslēgusi ilgtermiņa līgumus ar gāzes piegādātājiem AAS "Gazprom" un SIA "ITERA Latvija" līdz 2030.gadam, kas paredz dabasgāzes piegādes pietiekamā apjomā Latvijas lietotājiem. Šajos līgumos noteikti arī dabasgāzes piegādes tehniskie parametri (spiediens, kaloritāte u.c.), piegādes un uzglabāšanas apjomi (gada un mēneša), dabasgāzes cenu aprēķina formula, maksājumu nosacījumi, nosacījumi līgumu pārskatīšanai un citas saistības. Kā tas ir izplatīts dabasgāzes biznesā, piegādes līgumos ir "ņem vai maksā (take-or-pay)" klauzula. Līgumos noteiktajā dabasgāzes cenas aprēķina formulā tiek ņemta vērā mazuta ar sēra saturu līdz 1% un dīzeļdegvielas ar sēra saturu līdz 0,1% cenas/kotācijas indekss FOB ARA (Free On Board Amsterdam, Rotterdam, Antwerp) naftas produktu biržās, kā arī Eiropas Centrālās bankas noteiktā euro un ASV dolāra kursa attiecība. 2014.gadā par dabasgāzes transportēšanu un uzglabāšanu Inčukalna PGK noslēgti 5 līgumi (skat. 3.tabulu). 3.tabula Esošie AS "Latvijas Gāzes" dabasgāzes ilgtermiņa dabasgāzes piegādes līgumi Līgumslēdzējs Parakstīšanas datums Darbības laiks Pakalpojums AS "LITGAS" 30.12.
10.02.
Transports, glabāšana AS "Lietuvos duju tiekimas" 19.12.
01.04.
Transports, glabāšana OU "Baltic Energy Partners" 30.10.2014 31.12.
Transports OU "Baltic Energy Partners" 19.12.
30.04.
Transports Elering Gaas AS (AS EG Võrguteenus) 19.12.
31.12.
PSO Vēl 5 līgumi par dabasgāzes transportēšanu un uzglabāšanu tika noslēgti 2015.gadā. AS "Latvijas Gāze". AS "Latvijas Gāze" lielākie akcionāri ir "E.ON Ruhrgas International GmbH", AAS Gazprom un SIA "ITERA Latvija" (skat. 17.attēlu). AS "Latvijas Gāze" lielākais akcionārs "E.ON Ruhrgas International" GmbH ir izteicis paziņojumu par plānoto aiziešanu no Baltijas valstu, tajā skaitā Latvijas, dabasgāzes tirgus. AS "Latvijas Gāze" akcijas tiek kotētas NASDAQ OMX Rīga biržā, un to kopējais skaits ir 39,9 miljoni. Avots: AS "Latvijas Gāze" 17.attēls. AS "Latvijas Gāze" akcionāru struktūra, uz 31.12.2013 Līdz dabasgāzes tirgus liberalizācijas pabeigšanai, AS "Latvijas Gāze" turpina būt vertikāli integrēts uzņēmums, kas nodrošina tirdzniecības, sadales, pārvades un uzglabāšanas pakalpojumus. Izpildot Direktīvas 2009/73/EK prasības paredzams, ka pēc 2017.gadam 3.aprīļa Latvijas dabasgāzes sektorā pārvades un uzglabāšanas funkcijas tiks pilnībā nodalītas no tirdzniecības. Direktīvas 2009/73/EK kontekstā Latvijai atbilst divas atsevišķas atkāpes no vairākām prasībām, kas piemērojamas atšķirīgos termiņos. - "Jauna tirgus" atkāpe bija spēkā līdz 2014.gada 4.aprīlim, kad apritējuši desmit gadi kopš pirmās komerciālās dabasgāzes piegādes saskaņā ar pirmo ilgtermiņa līgumu. Līdz ar to sākot ar 2014.gada 4.aprīli ir jānodrošina trešo pušu pieeja dabasgāzes sadales, pārvades sistēmām un dabasgāzes krātuvei, balansēšanas maksas ieviešana un šķērssubsīdiju aizliegums, kā to paredz 2014.gada 13.marta grozījumi Enerģētikas likumā. - "Izolēta tirgus" atkāpe, kas darbojās līdz brīdim, kad Latvija ir savienota ar jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts, izņemot caur Igaunijas, Lietuvas un Somijas dabasgāzes sistēmām vai dominējošā piegādātāja daļa kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņā samazināsies zem 75%. Ņemot vērā, ka no 2015.gada dabasgāzes piegādes fiziski ir iespējamas arī no Lietuvas SDG termināla un līdz ar Klaipēdas - Kimenai gāzes vada rekonstrukciju pastāv teorētiska iespēja, ka dominējošā piegādātāja daļa kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņa nodrošināšanā ir mazāka par 75%, uz Latviju vairs nav attiecināmas atkāpes no 2009/73/EK direktīvas. 3.
Enerģijas infrastruktūra Infrastruktūras projektu īstenošana ir nozīmīgs aspekts, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi. Ciešāka tīklu integrācija ir īpaši svarīga valstīm, kuru elektrības vai dabasgāzes tīkli nav saistīti ar citām ES valstīm, tā saucamajām "enerģijas salām". Laika posmam no
līdz 2020.gadam ES līmenī ir iedibināts jauns finanšu instruments, kura ietvaros tiks atbalstīti ieguldījumi ES infrastruktūras attīstībai transporta, enerģētikas un telekomunikāciju jomā - "Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments" (turpmāk - EISI). Enerģētikas sektoram paredzētais budžets laikposmam no
līdz 2020.gadam EISI ietvaros sastāda 4,7 mljrd. euro. Lai veicinātu projektu ieviešanu, ilgtermiņa enerģētikas infrastruktūras politikas īstenošanu nosaka Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 347/2013 (2013.gada 17.aprīlis), ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (turpmāk - Regula Nr. 347/2013). Regula Nr. 347/2013 nosaka Kopīgo interešu projektu (turpmāk - KIP) sarakstu izveidošanu ES līmenī. Regula Nr. 347/2013 paredz, ka projekti, kas iekļauti KIP sarakstā, varēs ne tikai pretendēt uz finansējumu, bet arī varēs izmantot ātras un efektīvas atļauju saņemšanas procedūras, vienlaikus ievērojot vides novērtēšanas un aizsardzības standartus. Lai īstenotu Regulas Nr. 347/2013 prasības, EK 2013.gada 14.oktobrī, izmantojot deleģēto aktu procedūru, ir pieņēmusi pirmo Eiropas Savienības KIP sarakstu (EK Regula Nr.1391/2013), kurā ietverti 248 projekti - elektroenerģijas un gāzes pārvades, uzglabāšanas un SDG projekti, kā arī projekti viedo tīklu un naftas jomā.2015.gada 18.novembrī EK nāca klajā ar otro Eiropas Savienības KIP sarakstu. Otrais Eiropas Savienības KIP saraksts, kurā kopumā iekļauti 195 projekti, oficiāli stāsies spēkā 2016.gada sākumā. Tāpat Regula Nr. 347/2013 paredz arī ES atbalsta saņemšanas iespējas, gadījumos, ja šie projekti ir stratēģiski svarīgi, tomēr nevar tikt īstenoti, ņemot vērā tikai tirgus intereses. Minētā regula būs spēkā līdz 2020.gadam un šajā laika periodā paredzēts ik pēc diviem gadiem (attiecīgi
un 2019.gadā) atjaunot šo KIP sarakstu. Regulas Nr. 347/2013 ietvaros paredzētās kompetentās iestādes lomu, kurai uzticēts atvieglot administratīvās procedūras saistībā ar enerģētikas nozares KIP ieviešanu, uzdots pildīt Ekonomikas ministrijai. Līdz ar to nepieciešama turpmāka KIP projektu ieviešanas nosacījumu atvieglošana. Runājot par enerģētikas infrastruktūras objektu izbūvi vai rekonstrukciju kopumā, jāatzīmē, ka nepieciešams ņemt vērā jaunu transporta infrastruktūras objektu izbūvi ar mērķi izmantot priekšrocības, ko rada vienota nozīmīgu projektu realizācija, piemēram, izmantojot kopīgus infrastruktūras koridorus. 3.3.
Elektroenerģijas infrastruktūra Pārvades sistēma Pietiekami starpsavienojumi ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem optimālai elektroenerģijas tirgus funkcionēšanai. Baltijas elektroenerģijas sistēmu starpsavienojumu daudzums un pārvades jauda starp Baltijas valstīm un citām ES dalībvalstīm pagaidām ir pietiekams tikai starp Somiju un Igauniju. Tie ir līdzstrāvas jūras kabeļi Estlink 1 un Estlink 2, kas savieno Somijas un Igaunijas energosistēmas. Estlink 1 (Harku - Espoo; pārvades jauda - 350 MW) un Estlink 2 (Puusi - Anttila; pārvades jauda - 650 MW). 2015.gada nogalē pabeigta elektroenerģijas starpsavienojuma izbūve starp Lietuvu un Zviedriju (NordBalt; pārvades jauda - 700 MW, no Klaipēdas, Lietuvā uz Nībo, Zviedrijā) (skat. 18.attēlu). Paredzams, ka NordBalt starpsavienojums palīdzēs izveidot kopīgu, vienotu Baltijas un Ziemeļvalstu elektroenerģijas tirgu un nodrošinās Lietuvai un Latvijai iespējas lielākā apjomā pirkt elektroenerģiju no hidroresursiem bagātajām Ziemeļeiropas valstīm. Notiek darbs arī pie Lietuvas - Polijas elektroenerģijas līdzstrāvas savienojuma LitPolLink 1 ar pārvades jaudu 1000 MW; no Kroņu hidroakumulējošās stacijas (HAES), Lietuvā, caur Alitus uz Narevu Lietuvā un Elku Polijā izveides. Šīs elektroenerģijas sistēmas starpsavienojuma saites pirmo kārtu (ar pārvades jaudu 500 MW) pabeigta 2015.gada nogalē. Notiek aktīvas diskusijas par otra LitPol Link 2 starpsavienojuma nepieciešamību, it īpaši Baltijas valstu sinhronizācijas gadījumā ar kontinentālo Eiropu. Avots: ENTSO-E 18.attēls. Energosistēmu starpsavienojumu karte Lai uzlabotu elektroenerģijas pārvades sistēmas infrastruktūru turpinās projekta "Kurzemes loks" realizācija Latvijā (skat. 3.pielikumu). "Kurzemes loka" pirmais posms ietvēra 330 kV augstsprieguma elektrolīnijas izbūvi, savienojot 330 kV apakšstaciju "Rīgas TEC-1" ar apakšstaciju "Imanta" (noslēdzot 330 kV loku ap Rīgu) un tika realizēts 2013.gadā. Otrais posms 330 kV augstsprieguma elektrolīnija Grobiņa - Ventspils izbūvēts 2014.gadā. Projekta pirmā un otrā posma izbūves izmaksas ir 98,5 milj. euro, no tiem 38,5 milj. euro sedza no Eiropas Enerģētikas atjaunošanas programmas līdzekļiem. Kurzemes loka 3.posma izmaksas ir 127,42 milj. euro un to plānots pabeigt 2019.gada beigās. Kurzemes loks ir iekļauts KIP sarakstā un projekta 3.posma realizācijai ir piešķirts EISI finansējums (55,09 milj. euro) saskaņā ar ES Regulu Nr. 1316/
Paralēli NordBalt projekta īstenošanai, tiek strādāts arī pie Latvijas - Igaunijas elektroenerģijas sistēmu 3.starpsavienojuma izveides (skat. 3.pielikumu). Projekts paredz savienot Rīgas TEC-2 apakšstaciju un Kilingi-Nomme Igaunijā, kā arī Igaunijas pusē izbūvēt savienojumu starp Harku un Sindi. Projektu paredzams realizēt līdz 2020.gadam tas nodrošinās caurlaides spējas palielinājumu starp Latviju un Igauniju 500-600 MW apjomā. Latvijas - Igaunijas elektroenerģijas sistēmu 3.starpsavienojums ir iekļauts Eiropas kopienas KIP sarakstā un tā realizācijai ir piešķirts EISI finansējums (112,3 milj. euro) saskaņā ar ES Regulu Nr. 1316/
Atšķirībā no citām ES valstīm, Baltijas valstu energosistēmas darbojas paralēlā, sinhronā režīmā ar IPS/UPS (Krievijas vienotā energosistēmu/Ukrainas, Baltkrievijas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Tadžikistānas, Moldovas un Mongolijas integrētā energosistēma) reģionu, nevis Eiropas energosistēmām. Baltijas valstu, Krievijas un Baltkrievijas elektroenerģijas tirgu pārrobežu darbību nosaka Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas PSO noslēgtais BRELL (saīsinājums no: Belarus, Russia, Estonia, Latvia, Lithuania) līgums. 2015.gadā pārrobežu tirgus darbība ar Krieviju un Baltkrieviju notiek NPS elektroenerģijas biržas platformā. Lai izvērtētu Baltijas valstu energosistēmu iekļaušanos ES iekšējā elektroenerģijas tirgū un iespējamo sinhrono darbu ar kontinentālās Eiropas elektriskajiem tīkliem, 2012./
gadā trīs Baltijas valstu PSO AS "Augstsprieguma tīkls", "Elering" un "Litgrid" piesaistot Zviedrijas enerģētikas nozares konsultantu "Gothia Power", veica priekšizpēti. Pētījums secināja, ka sinhronizācija ir tehniski iespējama, bet tās sasniegšanai būs nepieciešams vienots Baltijas valstu un Baltijas jūras reģiona valstu atbalsts, galvenokārt Polijas, sabiedrisko pakalpojumu regulējošo organizāciju atbalsts un atbalsts no Eiropas Komisijas puses, lai veiktu pārrunas ar Krieviju un Baltkrieviju, kā arī ievērojami finansiālie līdzekļi. 2015.gada nogalē Baltijas valstis un Eiropas Komisija pieņēma lēmumu veikt pētījumus, izvērtējot arī alternatīvos scenārijus - Baltijas valstu autonomo darbu "salas režīmā" un Baltijas valstu sinhrono darbu ar Skandināvijas valstīm. Pētījumus plānots pabeigt 2016.gadā. Papildus tam, 2015.gadā tika pieņemts lēmums izveidot tehnisko darba grupu BEMIP formāta ietvaros, kurā notiks darbs ar sinhronizācijas projektu. Baltijas valstu pārvades tīklu sinhrona darba uzsākšana ar Eiropas tīkliem ir plānota pēc 2025.gada. Sadales sistēma Lai nodrošinātu elektroenerģijas piegādi lietotāju objektiem, kas Latvijā ir vairāk nekā viens miljons, liela loma ir kvalitatīvu sadales sistēmas pakalpojumu sniegšanai. 2015.gadā Latvijā sadales sistēmas operatora funkcijas pildīja vienpadsmit uzņēmumi, no kuriem lielākais ir AS "Sadales tīkls", kas ir AS "Latvenergo" koncerna uzņēmums. Tas nodrošina elektroenerģijas piegādi vairāk nekā 99% no valsts elektroenerģijas lietotāju un jaunu elektroenerģijas lietotāju pieslēgšanu elektrotīklam, kā arī veic elektroenerģijas izlietošanas uzraudzību, elektroenerģijas patēriņa uzskaiti un sadales tīkla zudumu samazināšanas pasākumus. Elektroenerģijas sadales tīklu kopgarums Latvijā 2014.gadā sasniedz 94 609 kilometru. Sadales pakalpojumu sniegšanai tiek izmantotas zemsprieguma 0,4 kV un vidēja sprieguma 6-20 kV elektroiekārtas. Apmēram trešo daļu (35 648 kilometru) no sadales sistēmas veido vidēja sprieguma 6 - 20 kV tīkls un apmēram divas trešdaļas - 58 961 km zemsprieguma 0,4 kV tīkls. Elektrotīklam pieslēgto lietotāju elektroietaišu apgādi nodrošina 26 764 transformatoru apakšstacijas (6-20/ 0,4 kV). Kopš 2011.gada 1.aprīļa līdz 2014.gadam AS "Sadales tīkls" elektroenerģijas sadales sistēmas diferencētie tarifi netika pārskatīti.23 Elektroenerģijas piegādes drošums visbiežāk tiek vērtēts pēc diviem būtiskākajiem nozares rādītājiem - elektroapgādes pārtraukumu ilgums vienam klientam gadā (turpmāk - SAIDI) un elektroapgādes pārtraukumu biežums vienam klientam gadā (turpmāk - SAIFI) (skat.
un 20.attēlu). 19.attēls. Elektroapgādes pārtraukumu ilgums vienam klientam Eiropas valstīs gadā (SAIDI), minūtes Pēdējo 10 gadu laikā SAIDI un SAIFI parametru uzlabošana ir viens no Eiropas valstu sadales sistēmas operatoru galvenajiem uzdevumiem. 20.attēls. Elektroapgādes pārtraukumu biežums vienam klientam Eiropas valstīs gadā (SAIFI), reizes 2014.gadā elektroapgādes pārtraukumi gaisvadu elektrotīklā fiksēti 29 712 reizes, kas ir par 14% mazāk nekā 2013.gadā. Pārtraukumu skaita lielāko īpatsvaru sastāda pārtraukumi gaisvadu līnijās (GVL), it sevišķi zemsprieguma elektrotīklā. 43% no kopējā pārtraukumu skaita
gadā radušies nelabvēlīgu laika apstākļu ietekmē. Veicot gaisvadu līniju pārbūvi par kabeļu līnijām un palielinot GVL trašu tīrīšanu un bīstamo koku izciršanas apjomu ir izdevies samazināt bojājumu skaitu sadales elektrotīklos. 63% gadījumu kabeļu elektrotīklā tehnoloģiskos traucējumus izraisa kabeļu līniju izbūvē izmantoto materiālu novecošanās. Veicot kabeļu elektrotīkla atjaunošanu, izdevies samazināt kabeļu tīkla bojājumu skaitu par 9% - no 2 886 gadījumiem 2013.gadā līdz 2 644 gadījumiem
gadā. Lielu ietekmi elektroenerģijas piegādes kvalitātē rada trešo personu izraisītie elektrotīkla bojājumi. 2014.gadā trešo personu izraisītie bojājumi fiksēti 678 reizes, kas ir par 182 gadījumu jeb 37 % vairāk nekā 2013.gadā. AS "Sadales tīkls" mērķis ir ik gadu samazināt SAIDI un SAIFI rādītājus. 2014.gadā kopējais SAIDI rādītājs samazināts līdz 409 min (plānotiem atslēgumiem 256 min, neplānotiem 153 min), plānoto atslēgumu SAIFI līdz 0.99 reizēm, neplānoto atslēgumu SAIFI līdz 2.38 reizēm. Rādītājus ietekmē gan elektroapgādes tīkla bojājuma raksturs, gan veicamo darbu apjoms, kā arī vide, kurā atrodas elektrotīkls. 53% no Latvijas teritorijas ir meži, kuros ir apgrūtināta piekļuve pie elektrotīkla. SAIDI un SAIFI parametru uzlabošana ir AS "Sadales tīkls" pēdējo 3 gadu prioritāte un nākamo 10 gadu mērķis, kas definēts 2014.gadā apstiprinātajā AS "Sadales tīkls" Attīstības plānā elektrotīklu savlaicīgai un efektīvai atjaunošanai, lai paaugstinātu elektroapgādes kvalitāti un drošumu lietotājiem Latvijā līdz 2023.gadam. AS "Sadales tīkls" Attīstības plānā ir noteiktas sekojošas prioritātes: - elektrotīkla atjaunošana, izmantojot drošākus tehniskos risinājumus, un finansējumu prioritāri novirzot stratēģiski svarīgākā 6-20 kV elektrotīkla atjaunošanā; - paātrināta elektroapgādes kvalitātes uzlabošana, realizējot 20 kV gaisvadu līniju pārbūvi kabeļos, elektrotīkla automatizēšana un jaunu 110 kV apakšstaciju izbūve, lai samazinātu SAIDI un SAIFI rādītājus; - SAIDI samazināšana līdz 120 minūtēm; - SAIFI samazināšana līdz 1,7 reizēm; - pieslēgumu procesa uzlabošana, samazinot nepieciešamo dokumentu skaitu un paātrinot pieslēguma procesu; - elektrotīkla uzturēšanas darbu pilnveidošana, lai samazinātu tiem nepieciešamo atslēgumu ilgumu; - viedā tīkla attīstība un viedo skaitītāju ieviešana visiem klientiem; - tehnoloģiju izpēte un iekšējo procesu tālāka optimizācija, lai savlaicīgi varētu ieviest nepieciešamos tehniskos risinājumus, kuri efektīvāk ļauj sasniegt noteiktos mērķus; - sadarbības pilnveidošana ar pašvaldībām un citiem komunikāciju turētājiem, kas ļauj uzlabot elektrotīkla attīstību. AS "Sadales tīkls" 10 gadu periodā plānotās kapitālieguldījumu programmas, kas paredzētas elektroapgādes kvalitātes paaugstināšanai, ļaus uzlabot elektroenerģijas sadales sistēmas efektivitāti. Piemēram, viedā tīkla attīstība ietver sevī sadales tīkla automatizāciju, pakāpenisku viedā tīkla elementu ieviešanu (sensori, aktīvas operatīvās elektrotīkla vadības iekārtas) un viedās elektroenerģijas uzskaites ieviešanu, kas atļauj patērētājiem kontrolēt savu patēriņu. Plānots, ka līdz 2023.gadam viedo elektroenerģijas uzskaiti ieviesīs visiem elektroenerģijas gala patērētājiem. Uz doto brīdi, piemēram, lielajiem juridiskajiem elektroenerģijas patērētājiem jau ir uzstādīti 10 778 viedās uzskaites mēraparāti. Sadales tīkliem arvien vairāk tiek pieslēgti atjaunojamās elektroenerģijas ražotāju ģeneratori. Pieaugot to īpatsvaram pieaug ietekme uz tīkla normālu darbību, klientu elektroapgādes drošumu un sprieguma kvalitāti. Līdz ar to ir jāveic izmaiņas tīkla tehniskā un tehnoloģiskā aprīkojumā, lai nodrošinātu sadales sistēmas harmonisku, drošu un kvalitatīvu darbību nākotnē. Lai nodrošinātu elektroapgādes tīklu rekonstrukciju un modernizāciju, inovatīvu tehnisko risinājumu izmantošanu, uzlabojot drošu un kvalitatīvu sadales pakalpojuma sniegšanu, ik gadu tiek veikti ievērojami elektroapgādes kvalitātes un drošuma uzlabošanas projekti, kas prasa ilgtermiņa investīcijas. Lai īstenotu iepriekš minētos investīciju projektus, kopējais tarifa pieaugums varētu sastādīt 1-3% gadā atkarībā no tautsaimniecības izaugsmes un ar to saistīto elektroenerģijas patēriņu. Turpmāk līdz 2020.gadam nepieciešams arī atrisināt ieilgušo problēmu saistībā ar īpašuma piederības, elektrotīklu atjaunošanas un uzturēšanas jautājumiem tā dēvētajiem bezsaimnieku 20/0,4kV tīkliem, kuriem pieslēgtas lietotāju elektroietaises. 3.3.
Dabasgāzes infrastruktūra AS "Latvijas Gāze" nodrošina ekspluatāciju Inčukalna pazemes gāzes krātuvei, pārvades gāzesvadu sistēmai 1191km garumā, sadales gāzesvadu sistēmai 4950 km garumā, kas ietver dabasgāzes cauruļvadu tīklu, gāzes regulēšanas iekārtas, elektroaizsardzības iekārtas. Dabasgāzes apgādes infrastruktūras būvniecība, kas sākusies 1962.gadā, ir notikusi teritorijās, kuras ir ekonomiski aktīvākas un kurās ir augstāks teritorijas attīstības līmenis (sk. 21.attēlu). Vēsturiski ir izveidojies, ka AS "Latvijas gāze" investīcijas iegulda tikai ekonomiski pamatotos būvobjektos. Latvijas pārvades dabasgāzes infrastruktūra iekļaujas Baltijas valstu dabasgāzes pārvades sistēmā. Esošā dabasgāzes pārrobežu pārvades sistēma dod iespēju saņemt dabasgāzi no Krievijas pa pārrobežu pārvades gāzesvadiem Valdaja - Pleskava - Rīga un Izborska - Inčukalna PGK. Dabasgāzes piegāde virzienā no Pleskavas līdz Rīgai tiek nodrošināta ar diviem paralēliem gāzesvadiem, starp kuriem ir savienojošās līnijas. Lai nodrošinātu stabilu dabasgāzes piegādi Rīgas pilsētai un tās apkārtējai teritorijai - Mārupes, Babītes, Stopiņu, Ķekavas, Ādažu un Carnikavas novados, kā arī iespējamo dabasgāzes caurplūdes pieaugumu, laika periodā no
gada līdz
gadam veiktas ievērojamas investīcijas esošās sadales sistēmas dabasgāzes spiediena stabilizācijai un drošai ekspluatācijai. Atbilstoši AS "Latvijas gāze" tehniskajai politikai no
gada būvētas vidējā spiediena P<0,01 MPa un vidējā spiediena P<0,4 MPa sadales gāzesvadu sistēmas individuālās apbūves teritorijās un augstā spiediena P<1,6 MPa sadales gāzesvadu sistēmas rūpnieciskajās teritorijās, kas var nodrošināt iespējamo mikrokoģenerācijas un koģenerācijas iekārtu darbību no esošās sadales gāzesvadu sistēmas. AS "Latvijas gāze" investējusi 65 milj. euro jaunu sadales gāzesvadu būvniecībā, izbūvējot 4950 km sadales gāzesvadus, pie kuriem nodrošināti pieslēgumi 40,85 tūkst. klientu, kas orientējoši ir 50% no visiem iespējamiem pieslēgumiem jaunizbūvētajai sadales sistēmai. Pēdējos 15 gados ievērojamākais pieprasījumu un atbilstoši arī pieslēgumu skaits ir Rīgas reģiona teritorijās - Mārupē, Ķekavā, Carnikavā, Stopiņos, Ādažos, Olainē Jūrmalā, kur sadales tīkla attīstībā ir ieguldītas lielākās investīcijas. 2014.gadā jauni pieslēgumi tika izbūvēti 1211 klientiem, savukārt, jauda tika palielināta 435 klientiem, kopumā pieslēdzot un palielinot jaudu 1646 klientiem. 2014.gadā izbūvēti 31,3 km jaunu sadales sistēmas gāzesvadu, kopējām investīcijām sasniedzot 1,2 milj euro. Jauno pieslēgumu struktūra 2014.gadā ir sekojoša: individuālās mājas - 64%, komerciālie klienti - 17%, dzīvokļi ar apkuri - 11%, rūpnieciskie klienti - 5%, dzīvokļi ar plītīm (pavardiem) - 3%. Avots: AS "Latvijas Gāze" 21.attēls. Dabasgāzes pārvades sistēma Latvijā Pārvades sistēma nodrošina valsts lielāko pilsētu apgādi ar dabasgāzi pilnā apmērā, pastāvot dabasgāzes pārvades un sadales sistēmu savienojošam posmam - gāzes regulēšanas staciju caurlaides spēju rezervēm. Lai uzlabotu dabasgāzes piegādi un paaugstinātu dabasgāzes apgādes drošumu, AS "Latvijas Gāze" kopš tās privatizācijas
gadā ir modernizējusi dabasgāzes apgādes sistēmu kopā investējot 270,4 miljonus latu (384,7 miljonus euro). 2013.gadā Eiropas Enerģētikas atveseļošanas programmas ietvaros tika pabeigta projekta "Divvirzienu dabasgāzes plūsmas palielināšana starp Latviju un Lietuvu" īstenošana. Projektu īstenojot, Latvijā tika veikta jauna Daugavas zemūdens šķērsojuma izbūve, rekonstruēti 17 urbumi Inčukalna PGK un cauruļvadu diagnostikai izveidots jauns attīrošo un intelektuālo virzuļu pieņemšanas kameras mezgls, Lietuvā veikta Paņevežas gāzes kompresoru stacijas modernizācija un gāzes cauruļvadu modernizācija. No Eiropas Enerģētikas atveseļošanas programmas Inčukalna PGK 17 urbumu rekonstrukcijai tika piešķirti 7,5 milj. euro, zemūdens šķērsojuma zem Daugavas izbūvei un jauna cauruļvadu apkopes iekārtas pieņemšanas punkta būvniecībai - 2,5 milj. euro. Projekta "Divvirzienu dabasgāzes plūsmas palielināšana starp Latviju un Lietuvu" īstenošanas rezultātā Inčukalna PGK dabasgāzes izsūknēšanas jauda palielināta no 24 milj. m3 dienā uz 30 milj. m3 dienā un Latvijas - Lietuvas starpsavienojuma jauda palielināta līdz 6 milj.m3 dienā. Attiecībā uz dabasgāzes infrastruktūras attīstību jāņem vērā Baltijas valstu ierobežotais dabasgāzes tirgus, un līdz ar to projekta atmaksāšanās iespējas, ja tam nav investīciju atbalsta. Lai nodrošinātu enerģētisko neatkarību arī attiecībā uz dabasgāzes piegādēm, Baltijas reģionā BEMIP ietvaros pirmajam KIP sarakstam tika identificēti vairāki nozīmīgi starpsavienojumu infrastruktūras projekti, kā piemēram: - Polijas-Lietuvas gāzes starpsavienojuma izbūve (turpmāk - GIPL). - Latvijas-Lietuvas gāzes starpsavienojuma uzlabošana. - Reģionālais SDG terminālis. - Inčukalna PGK paplašināšana un modernizācija. - Latvijas-Igaunijas gāzes starpsavienojuma uzlabošana. GIPL projekta mērķis savienot Baltijas valstu izolēto dabasgāzes tirgu ar ES dabasgāzes tirgu, nodrošinot pieeju ES dabasgāzes tirdzniecības platformām (piemērām, Centrāleiropas gāzes tirdzniecības platformai), kā arī pasaules SDG tirgum. Projekta īstenošana veicinās dabasgāzes apgādes drošumu reģionā. Projekta attīstītāji ir Lietuvas pārvades sistēmas operators Amber Grid un Polijas pārvades sistēmas operators GazSystem S.A. GIPL priekšizpēte pabeigta 2013.gada maijā. Projekts ir iekļauts KIP projektu sarakstā un tā realizācijai ir piešķirts EISI finansējums. Plānotā starpsavienojuma kapacitāte sākotnēji būs 2,4 mljrd.m³ ar iespēju palielināt, sagaidāmās izmaksas - 558 milj. euro. Ar GIPL cieši saistīts ir arī cits BEMIP projekts - Polijas Svinojušče (Świnoujście) SDG termināļa izbūve, kas tika pabeigta 2015.gada rudenī. Polijas - Lietuvas gāzes starpsavienojuma (GIPL) pilnīgai izmantošanai no Latvijas interešu viedokļa ir svarīgi palielināt Latvijas-Lietuvas gāzes starpsavienojuma kapacitāti. Otrais etaps ir saistīts ar cauruļvada Iecava-Lietuvas robeža izbūve (plānotās izmaksas 31 milj. euro). Attiecībā uz reģionālā SDG izveidi, Latvija ir ieinteresēta tāda reģionālā SDG termināla izveidē, kas nodrošina dabasgāzes piegādes ceļu un avotu diversifikāciju valstī un visā Baltijas reģionā un kura darbība ir ekonomiski pamatota. Pēc EK pasūtītā pētījuma rezultātiem tika secināts, ka labākā reģionālā SDG termināļa vieta ir Somijas līcī. Latvijai ir svarīgi, ka reģionālais SDG projekts nodrošina reālu piegāžu diversifikāciju visekonomiskākā veidā. Alternatīvais dabasgāzes piegādes ceļš, sākot ar 2015.gadu, Latvijā ir no Klaipēdas SDG termināļa. Klaipēdas SDG termināls ir uzsācis darbību un varēs nodrošināt līdz pat 75% no kopējā Baltijas gāzes patēriņa. Termināļa jauda ir četri miljardi kubikmetru gadā. Savukārt Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kopējais patēriņš gada laikā ir nepilni pieci miljardi kubikmetru. 2014.gadā Lietuvas - Latvijas starpsavienojuma jauda bija 6 milj.m3/dienā pie Latvijas dienas dabasgāzes patēriņa ziemā 12,14 milj.m3/dienā. Savukārt, 2015.gada rudenī tika pabeigts projekts, kas paredz Klaipēdas - Kuršenai gāzes starpsavienojuma ieejas jaudu palielināšanu līdz 12 milj.m3/dienā. Inčukalna PGK ir viens no svarīgākajiem dabasgāzes infrastruktūras elementiem. Tas ir stratēģiski svarīgs energoapgādes objekts un saskaņā ar Enerģētikas likuma 20.pantu, PGK pazemes daļa ir saglabājama valsts īpašumā. Inčukalna PGK var uzglabāt līdz 2,32 miljrd. m3 aktīvās gāzes un ar tās palīdzību var balansēt pieprasījuma svārstības ne tikai Baltijas valstīs, bet arī Krievijas Ziemeļrietumu reģionā. Ziemas periodā Latvijas patērētāji saņem dabasgāzi tikai no Inčukalna PGK. Tāpat, dabasgāze tiek padota patērētājiem Krievijā, Igaunijā un periodiski arī Lietuvā. 22.attēlā parādīts no Inčukalna PGK piegādātās dabasgāzes sadalījums starp patērētājiem trijās Baltijas valstīs un Krievijā laika posmā no
- 2014.gadam. Šajā periodā lielākā daļa dabasgāzes no Inčukalna PGK ir piegādātas Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Krievijai. Avots: AS "Latvijas Gāze" 22.attēls. Dabasgāzes piegādes no Inčukalna PGK 2000.-2014.g., milj.m3 Inčukalna PGK ir iespējas nākotnē paplašināties un tādējādi uzglabāt vairāk gāzes. Aktīvās dabasgāzes apjoma uzglabāšanu iespējams palielināt no 2,32 mljrd. m3 līdz 2,6-2,8 mljrd. m
Pēc paplašināšanas arī dabasgāzes padošanas apjoms pieaugs no 28-30 milj.m3/dienā līdz 34-35 milj.m3/dienā. Baltijas jūras reģiona plānotie gāzapgādes starpsavienojumi 2020.gadā ir attēloti 23.attēlā. Papildus Inčukalna PGK, Latvijā ir arī citas potenciāli dabasgāzes uzglabāšanai izmantojamas vietas, kuras var iegūt papildus nozīmi pēc starpsavienojumu izbūves ar ES tīkliem. PGK pieejamība un pietiekamība reģionā ir nozīmīga, jo PGK būtiski uzlabo dabasgāzes piegādes drošumu un ļauj regulēt dabasgāzes piegādi atkarībā no sezonas. Avots: ENTSOG 23.attēls. Plānotā gāzapgādes infrastruktūra Baltijas jūras reģionā 2020.gadā Kopumā Latvijā atrodas vismaz 11 pazemes struktūras, kuras ir atzītas par perspektīvām tālākai izpētei (skat. 24 attēlu un 4.tabulu). 4.tabula Latvijas ģeoloģiskās struktūras, kas piemērotas pazemes gāzes krātuvju izveidei Pazemes krātuve Laukums, km2 Ietilpība, mljrd. m3 Snēpele 75 17,5 Aizpute 95 16,0 Dobeles struktūra 47 7,74 Z-Blīdene 47 9,0 Līči 65 2,5 Liepāja 39 2,5 Degoles 46 3,5 Līgas 40 2,5 Z-Līgatnes 3x8 2,5 Amatas 5x5 2,0 Valmieras 3x10 2,5 Dobeles pazemes struktūra ir visdetalizētāk izpētītā no Latvijas potenciālajām PGK un atzīta par piemērotu dabasgāzes krātuves izveidei. ES līdzfinansētā (ārvalstu finanšu palīdzība "Eiropas Kopienas atbalsts transporta, telekomunikāciju un enerģijas infrastruktūras tīkliem") projekta "Ģeoloģiskā un ekonomiskā izpēte par dabasgāzes pazemes krātuves iespējamo izveidi Latvijā, Dobeles rajonā" ietvaros tika atzīts, ka potenciālā Dobeles struktūras PGK izveides gadījumā, tā ietilpības ziņā būtu viena no lielākajām PGK ES valstīs. Avots: AS "Latvijas Gāze" 24.attēls. Latvijas esošās un potenciālo pazemes gāzes krātuvju izvietojums Dobeles struktūra tika atzīta par piemērotu dabasgāzes krātuves izveidei. Tās ietilpība ir apmēram 7,74 miljardi m3, tomēr visoptimistiskākās aplēses liecina, ka kopējā izbūvētās Dobeles struktūras PGK ietilpība varētu sasniegt 20 miljardus m3 dabasgāzes (no tiem 10 miljardi m3 bufergāzes). Reāli gan Dobeles struktūras dabasgāzes uzglabāšanas apjoms varētu būt 10 miljardi m3 dabasgāzes (5 miljardi m3 aktīvās gāzes). Tādā gadījumā būtu nepieciešams ierīkot 80 dziļos urbumus. Kopējās investīcijas Dobeles struktūras PGK izveidē tiek vērtētas aptuveni 1,3 miljardus euro. 3.3.
Transporta uzlādes/uzpildes infrastruktūra 2014.gada 22.oktobrī EK ir nākusi klājā ar jaunu direktīvu 2014/94/ES par alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanu. Ar šo direktīvu izveido vienotu pasākumu sistēmu alternatīvo degvielu infrastruktūras ieviešanai ES, lai līdz minimumam samazinātu transporta atkarību no naftas un mazinātu transporta ietekmi uz vidi. Ar šo direktīvu nosaka arī minimālās prasības alternatīvo degvielu infrastruktūras, tostarp elektrotransportlīdzekļu uzlādes punktu un dabasgāzes (SDG un saspiestā dabasgāze) un ūdeņraža uzpildes punktu, izbūvei, kuras īstenojamas ar dalībvalstu valsts politikas regulējumu, kā arī kopējas tehniskās specifikācijas attiecībā uz šādiem uzlādes un uzpildes punktiem, un prasības attiecībā uz lietotāju informēšanu. Līdz 2020.gada 31.decembrim dalībvalstīm jānodrošina, ka tiek izveidots atbilstošs skaits publiski pieejamu saspiestās dabasgāzes uzpildes punktu, lai panāktu, ka ar to darbināmi mehāniskie transportlīdzekļi var cirkulēt pilsētu/piepilsētu aglomerācijās un citās blīvi apdzīvotās vietās, un attiecīgos gadījumos dalībvalstu noteiktajos tīklos. Līdz 2025.gada 31.decembrim dalībvalstīm jānodrošina, ka vismaz pastāvošajā TEN-T pamattīklā tiek izvietots attiecīgs skaits publiski pieejamu SDG un saspiestās dabasgāzes uzpildes punktu, lai panāktu, ka ar SDG un saspiesto dabasgāzi darbināmi mehāniskie transportlīdzekļi var cirkulēt visā ES. Papildus tam, direktīva 2014/94/ES nosaka, ka dalībvalstis ar savu valsts politikas regulējumu nodrošina, ka līdz 2025.gada 31.decembrim jūras ostās un iekšzemes ostās tiek izvietots attiecīgs skaits SDG uzpildes punktu, lai SDG iekšzemes ūdensceļu kuģu vai jūras kuģu kustība būtu iespējama visā TEN-T pamattīklā. Latvijā ir izstrādāti inovatīvi risinājumi, lai nodrošinātu saspiestās dabasgāzes lietošanu transportā, tajā skaitā, arī autotransporta uzpildes tehnoloģiju jomā. Kā piemēru var minēt saspiestās dabasgāzes uzpildes iekārtu, kura dabasgāzi ņem no dabasgāzes sadales tīkla pieslēguma vietas, kompresē to un iepilda autotransporta degvielas tvertnē. Latvijā šī tehnoloģija ir izveidota un veiksmīgi testēta pilotprojekta ietvaros. Pilotprojektā iekļautā saspiestās dabasgāzes mobilā uzpildes sistēma paredzēta Jūrmalas autobusu parkā esošo ar saspiesto dabasgāzi darbināmo autobusu vienlaicīgai (paralēlajai) uzpildei. Saskaņā ar projekta sniegtajiem datiem, saspiestās dabasgāzes mobilās uzpildes stacijas lietošana ir devusi 40% finanšu līdzekļu ietaupījumu salīdzinot ar dīzeļdegvielas izmaksām. Inovatīvi risinājumi saspiestās dabasgāzes uzpildes jomā varētu kalpot par pamatu publisko stacionāro dabasgāzes uzpildes staciju izveidei, kuras piedāvātu uzpildīt transportu ar saspiesto dabasgāzi. Pie tam šīs tehnoloģijas ieviešana Latvijā ļautu izvietot saspiestās dabasgāzes uzpildes stacijas vietās, kur nav piekļuves dabasgāzes sadales tīklam. Viens no izaicinājumiem ir vienotas elektrouzlādes staciju infrastruktūras izbūve atbilstoši valstī apstiprinātajam Elektromobilitātes attīstības plānam 2014.-2016.gadam, kas apstiprināts ar Ministru kabineta 2014.gada 26.marta rīkojumu Nr.
Lai nodrošinātu ērti lietojamu publisko elektromobiļu uzlādes infrastruktūru, tai jāsastāv no ātrās un vidēji ātrās uzlādes stacijām, kuras aprīkotas ar auto identificēšanas, viedās elektroenerģijas uzskaites un centralizētas datu uzkrāšanas infrastruktūru optimālai norēķinu organizēšanai par uzlādes pakalpojumu. Ņemot vērā reģistrēto elektrotransportlīdzekļu paredzamo skaitu valstī, atbilstoši Elektromobilitātes attīstības plānam, līdz 2020.gadam būtu nepieciešams ierīkot aptuveni 235 šādu uzlādes staciju. Plānojot uzlādes staciju izbūvi, jāņem vērā arī esošās sadales elektrotīkla atrašanās vieta un pieejamās jaudas, lai lietderīgi izmantotu esošo infrastruktūru un optimizētu uzlādes infrastruktūras izbūves izmaksas. 3.
Siltumapgāde Latvijā siltumapgāde tiek nodrošināta, izmantojot centralizētās siltumapgādes sistēmas, lokālo siltumapgādi un individuālo siltumapgādi. Siltumapgādi savā administratīvajā teritorijā organizē pašvaldības saskaņā ar tām likumā noteikto autonomu funkciju. Centralizētas siltumapgādes sistēmas mērķis ir nodrošināt iedzīvotājiem, kā arī komerciāliem un industriāliem patērētājiem nepieciešamo siltumenerģijas daudzumu, izmantojot modernas un ilgtspējīgas siltumapgādes tehnoloģijas, nodrošināt šo tehnoloģiju konkurētspēju, drošumu un kvalitatīvu servisa līmeni patērētājiem, ieviešot ilgtspējīgus tehnoloģiskus risinājumus visos siltumapgādes posmos - avotā, siltumtīklos un pie gala patērētājā. 2013.gadā centralizēto siltumenerģiju pārdošanai ražoja 638 katlumājās un 166 koģenerācijas stacijās, kuras pārdošanai kopā saražoja 7,29 TWh centralizētās siltumenerģijas. Centralizētās siltumapgādes patērētāju struktūra, kas ir attēlota 25.attēlā, pēdējo gadu laikā nav mainījusies. Lielākais siltumenerģijas patēriņš 2013.gadā bija mājsaimniecībām - 71,1% no kopējā centralizētās siltumenerģijas galapatēriņa. Avots: CSP
attēls. Centralizētās siltumenerģijas gala patēriņš, 2013.gads Savukārt, sadalījumā pa reģioniem Rīgas reģions ar 55,7% patērē vairāk kā pusi no centralizētās siltumenerģijas valstī (skat. 26.attēlu). Lielākā daļa centralizētās siltumapgādes sistēmās saražotās siltumenerģijas apjomiem tiek saražoti Rīgā, pārsvarā augsti efektīvas koģenerācijas procesā. AS "Rīgas siltums" ir lielākais centralizētās siltumapgādes uzņēmums Latvijā un Baltijas valstīs. Avots:CSP 26.attēls. Centralizētās siltumenerģijas galapatēriņa sadalījums pa reģioniem 2013.gadā Saskaņā ar Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas sniegto informāciju, Latvijā dažādās pašvaldībās siltumenerģijas tarifi atšķiras būtiski (skat. 27.attēlu). 2014.gadā vieni no zemākajiem tarifiem bija Ludzas pilsētā, Mālpils novadā, Valkas novadā, Kuldīgas pilsētā, kur gala lietotājs par vienu MWh maksāja līdz 50 euro. Savukārt, vieni no augstākajiem tarifiem Saldus pilsētā, Olaines pilsētā, Jūrmalas pilsētā, Lielvārdes novadā un Grobiņas novadā, kur par vienu MWh bija jāmaksā vairāk kā 65 euro. Šīs siltumenerģijas tarifu atšķirības nosaka dažādi faktori, piemēram: • izmantotais kurināmā veids, jo līdz 90% siltumenerģijas ražošanas mainīgajās izmaksās veido tieši kurināmā izmaksas; • siltumapgādes sistēmas lielums un tehniskais stāvoklis; • siltumslodzes blīvums, t.i., siltumenerģijas patēriņa attiecība pret siltumapgādes sistēmas aptvertās teritorijas lielumu; • centralizētās siltumapgādes sistēmas jaudas atbilstība pieprasītajai slodzei. Avots: Latvijas Siltumuzņēmumu asociācija 27.attēls. Siltumenerģijas tarifi 2014.gada martā, euro/MWh Atšķirības starp siltumenerģijas augstākajiem un zemākajiem tarifiem pakāpeniski mazinās. Zemākie tarifi vairumā gadījumu nākotnē varētu tikt paaugstināti, jo tie varētu nesegt siltumenerģijas ražošanas un piegādes izmaksas, savukārt, augstākie tarifi varētu tikt samazināti, jo notiek nozīmīgi pilsētu siltumapgādes sistēmu optimizācijas pasākumi. Lai samazinātu grūtības norēķināties par mājokļa uzturēšanas izdevumiem valsts iedzīvotājiem nepieciešami kompleksi pasākumi, kas uzlabotu arī sociālās drošības sistēmu, tai skaitā sociālās palīdzības sistēmu saistībā ar atbalsta sniegšanu trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm un personām dzīvokļa jautājuma risināšanā. Siltumenerģijas pārvade ir viens no svarīgākajiem siltumapgādes posmiem, kas būtiski ietekmē kopējās sistēmas efektivitāti un rada papildus izdevumus salīdzinājumā ar individuālo un decentralizēto siltumapgādi. Pēdējos gados veiktie energoefektivitātes pasākumi ļāvuši siltumenerģijas zudumus tīklos samazināt, piemēram, Rīgā līdz 13% (skat. 28.attēlu). Straujāku energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu īstenošanu centralizētajā siltumapgādē kavē trūkstošais investīciju apjoms, pašvaldību ierobežotās spējas ņemt kredītu, kā arī lēnais kapitāla apgrozījuma ātrums. Šo iemeslu dēļ vēl aizvien pašvaldībās tiek darbinātas neefektīvas iekārtas, kas rada paaugstinātu kurināmā patēriņu un nespēj nodrošināt siltuma apgādi nepieciešamā kvalitātē. Veicot kompleksu sistēmas atjaunošanu, iespējams optimizēt enerģijas ražošanas procesu un samazināt siltumenerģijas zudumus pārvades sistēmās. Avots: Latvijas Siltumuzņēmumu asociācija 28.attēls. Vidējie siltumenerģijas zudumi Latvijā, % AER izmantojošu katlumāju jaudas pieaugums laika posmā no 2007.-2013.gadam tika sekmēts, novirzot ne tikai ES budžeta finanšu līdzekļus, bet arī Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finanšu līdzekļus. Piemēram, 2013.gadā AER īpatsvars centralizētajā siltumapgādē bija 26,8% un ir ar tendenci lēnām, bet konstanti pieaugt. Vērtējot AER tehnoloģiju izmaksu dinamikas perspektīvu, nozares attīstības stratēģiju, ka arī skatoties no sistēmas drošības viedokļa, centralizētās siltumapgādes sistēmā vēlams integrēt vairākas AER tehnoloģijas, kuru vienmērīgāks sadalījums padarīs centralizētās siltumapgādes sistēmas stabilākas kopumā. Līdz ar to arī nākošajā plānošanas periodā paredzēts turpināt ieguldīt ES fondu atbalstu fosilos energoresursus izmantojošo siltumavotu nomaiņai pret AER izmantojošiem siltumavotiem. Katrai no ES dalībvalstīm ir jāveic augstas efektivitātes koģenerācijas un centralizētās siltumapgādes izvērtējums, lai nodrošinātu rūpniecībā un elektroenerģijas ražošanā radītā pārpalikušā siltuma lietderīgu izmantošanu. Izvērtējuma mērķis ir nodrošināt, lai nākotnē visu līmeņu politikas veidotāji un lēmumu pieņēmēji apzinātu un ņemtu vērā katras nacionālās valsts potenciāla esamību vai neesamību, nodrošinot centralizētās siltumapgādes sistēmu efektīvu izmantošanu un attīstību. Latvijai šis novērtējums dos iespēju ne tikai novērtēt centralizētās siltumapgādes potenciālu, bet ļaus arī sakārtot koģenerācijas jomu, nodrošinot ilgtspējīgu un uz tirgus principiem balstītas siltumapgādes sistēmas attīstību. Latvija ieņem trešo vietu Eiropā aiz Islandes un Lietuvas pēc iedzīvotāju skaita (%), kuriem siltumenerģija tiek nodrošināta centralizēti. Nākotnes centralizētās siltumapgādes sistēmas izaicinājums saistīts ar šīs pozīcijas saglabāšanu un nostiprināšanu. Līdz ar to kā nākošais solis pēc koģenerācijas un centralizētās siltumapgādes sistēmas izvērtējuma sekos esošās uz siltumapgādes jomu regulējošās normatīvās bāzes pārskatīšana un sakārtošana, izveidojot vienotu tiesisko ietvaru ar mērķi pielāgot esošo siltumapgādes modeli nākotnes izaicinājumiem, tai skaitā, potenciāli pārejai no trešās paaudzes uz ceturtās paaudzes siltumapgādes modeli, kuram ir raksturīgi atvērtie pārvades tīkli, siltumenerģijas pārpalikuma savākšana un akumulācija, AER un citu inovatīvu enerģijas avotu izmantošanas palielināšana, patērētāju lomas stiprināšanu enerģijas tirgū. Izstrādājot centralizētās siltumapgādes sistēmas uzņēmumu nākotnes attīstības plānus un stratēģijas, uzņēmumu īpašniekiem būtu nepieciešams ņemt vērā siltumenerģijas pieprasījuma prognozes, pieejamo tehnoloģiju izmaksas un jaunu tehnoloģiju attīstības tendences, skatoties uz kompleksiem un inovatīviem risinājumiem, kas balstītos tai skaitā arī uz enerģijas ietaupījumu ne tikai centralizētās siltumapgādes sistēmas infrastruktūrā, bet arī pie galapatērētājiem. 3.
Atjaunojamie energoresursi ES atjaunojamās enerģijas veicināšanas politikas svarīgākais instruments ir AER direktīva. Tā nosaka nacionālos atjaunojamās enerģijas īpatsvara enerģijas patēriņā mērķus 2020.gadam. Ņemot vērā, ka AER direktīva noteica katrai ES dalībvalstij savu mērķi, tad zemāk esošajā attēlā var salīdzināt katras ES dalībvalsts sasniegto attiecībā uz sava nacionālā AER mērķa sasniegšanu. Saskaņā ar Eiropas Komisijas vērtējumu24 septiņas (tai skaitā, Francija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Lielbritānija, Beļģija un Spānija) no 28 ES dalībvalstīm varētu savus noteiktos mērķus līdz 2020.gadam nesasniegt. Avots: EUROSTAT 29.attēls. ES dalībvalstu progress AER īpatsvarā enerģijas bruto gala patēriņā 2013.gadā Analizējot sasniegto AER īpatsvaru kopējā Latvijas enerģijas bruto gala patēriņā, kas aprēķināts saskaņā ar AER direktīvas metodoloģiju, tad 2011.-2012.gadā tas bija 34,7% (2011.gadā - 33,55% un 2012.gadā - 35,78%). 30.attēlā atspoguļotas AER īpatsvara enerģijas bruto gala patēriņā plānotā trajektorija un sasniegtās vērtības. Avots: CSP 30.attēls. No AER saražotās enerģijas īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā Saskaņā ar CSP datiem AER izmantojošu elektrostaciju uzstādītā neto elektriskā jauda kopš 2008.gada pieauga par 206 MW, 2014.gadā sasniedzot 1780 MW, tostarp 1590 MW hidroelektrostacijas, 69 MW vēja elektrostacijas, 58 MW biogāzes elektrostacijas un 63 MW koksnes biomasas elektrostacijas. Pieaugot saražotās elektroenerģijas jaudām, pieaug to saražotais apjoms, piemēram, 2014.gadā saražotais apjoms, izmantojot koksnes biomasu un biogāzi, pieauga līdz 669 GWh, vēja elektrostacijās līdz 141 GWh, savukārt, HES ar jaudu līdz 10 MW sasniedza 68 GWh. AER izmantojošu siltumavotu uzstādītā siltumenerģijas jauda šajā periodā pieauga par 885 MW, 2014.gadā sasniedzot 1951 MW, tostarp 647 MW koģenerācijas stacijās un 1304 MW katlumājās. Atsevišķu tehnoloģiju praktiskais potenciāls, lai ražotu elektroenerģiju, izmantojot AER, ir zemāks nekā teorētiskais, ko pierāda līdzšinējo AER atbalsta mehānismu īstenošanā gūtā pieredze. Piemēram, mazo upju hidroenerģijas resursu praktiski izmantojamais potenciāls, kas tiek lēsts robežās no 250 - 300 GWh25 elektroenerģijas gadā, netiek apgūts, jo saskaņā ar spēkā esošās likumdošanas26 prasībām tika noteikti ierobežojumi mazo HES būvniecībai, lai aizsargātu zivju resursus un saglabātu upju bioloģisko daudzveidību. Vēja ātrums Latvijas piekrastē sasniedz 6-8m/s, kas atbilst mūsdienu turbīnu optimālu darbību nodrošinošam līmenim. Vidējais vēja enerģijas teorētiskais potenciāls gadā ir no 1000 - 3000 GWh.
gada sākumā Baltijas valstīs uzstādītā vēja enerģijas jauda sasniedza 657 MW, no kuriem Latvijā bija uzstādīts 67 MW (2014.gada beigās 69 MW), kamēr Igaunijā - 290 MW, Lietuvā - 300 MW. Baltijas vēja enerģijas potenciālu vērtē robežās no 4,5 līdz 7TWh gadā (Igaunijā - 4TWh, Latvijā līdz 1,5TWh, Lietuvā - 1,5TWh). Vēja enerģija ir izplatītākā un lētākā uzstādītā elektroenerģiju ražojošā tehnoloģija ES 28 dalībvalstīs
Ņemot vērā, ka Latvija ir apņēmusies sasniegt 40% AER mērķi kopējā enerģijas bruto gala patēriņā, tad laika periodā līdz 2020.gadam būs nepieciešams papildu progress attiecībā pret
gadā sasniegto 37,1% AER mērķi. Lai sasniegtu Latvijai noteikto mērķi, būs nepieciešams izmantot esošo AER potenciālu un izvērtēt AER direktīvā piedāvātās papildus iespējas (elektronerģijas neto uzskaites sistēmas pilnveidošana, AER statistiskās pārneses ieviešana, kopprojekti un harmonizētas valsts atbalsta shēmas). Obligātais iepirkums un garantētā maksa par uzstādīto elektrisko jaudu AER direktīva nosaka, ka nacionālajā līmenī valstis šīs politikas īstenošanai var izstrādāt dažādus nacionāla līmeņa valsts atbalsta pasākumus, gan veidot sadarbības mehānismus ar citām ES dalībvalstīm, kā arī nosaka ilgtspējības kritērijus biodegvielām un bioloģiski šķidrajiem kurināmajiem. Tomēr ES valstu centieni, izveidojot valsts atbalsta mehānismus AER Direktīvā noteikto mērķu izpildei, ir parādījusi nepieciešamību pievērst pastiprinātu uzmanību izmaksu efektivitātei, līdz ar ko Eiropas Komisija kā atbildi uz šo jautājumu publicēja Vadlīnijās par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai28 un noteikusi, ka ES dalībvalstīm ir jārada tādi valsts atbalsta mehānismi, kuru pamatā ir uz tirgus balstīti principi. ES līmenī 2015.gadā tika diskutēts par veidiem, kā šī sektora darbību pārveidot uz tirgus darbības principiem. Kā jau iepriekš minēts, tad arī Latvija ir ieviesusi valsts atbalsta mehānismu atjaunojamās enerģijas veicināšanai - obligāto iepirkumu un garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu. Latvijā izmaksas, kas rodas, atbalstot no AER vai augstas efektivitātes koģenerācijā saražotu elektroenerģiju, sedz visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli to elektroenerģijas patēriņam, jo cenā iekļauta OIK. Ja 2008.gadā aprēķinātā OIK bija 0,80 centi/kWh, tad jau no 2010.gada 1.aprīļa Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas aprēķinātā OIK bija 1,63 centi/kWh. 2012.gadā OIK bija pieaugusi līdz 1,75 centi/kWh un 2013.gadā līdz 2,69 centi/kWh. Salīdzinot ar 2008.gadu, kad sāka darboties OI atbalsta mehānisms, OIK ir pieaugusi par 1,89 centi/kWh jeb 3,3 reizes. Salīdzinot ar kaimiņvalstīm, Lietuvā 2013.gadā OIK sastādīja 2,72 centi/kWh, bet Igaunijā OIK 0,87 centi/kWh. OIK apmēra izmaiņas pa gadiem bez dotācijas no valsts budžeta saskaņā ar publiskā tirgotāja prognozēm, kuras izstrādātas sadarbībā ar neatkarīgiem enerģētikas nozares ekspertiem, atspoguļotas 31.attēlā. Avots: AS "Enerģijas publiskais tirgotājs" 31.attēls. Prognozētās atbalsta izmaksas virs tirgus cenas sadalījumā pa resursu veidiem OIK ir tieši atkarīga no iepriekšējā kalendāra gada faktiskajām izmaksām virs tirgus cenas un garantētās maksas par uzstādīto elektrisko jaudu. Tiek prognozēts, ka pieaugums maksimumu sasniegs 2017.gadā. Savukārt, ja netiks atsākta jaunu atļauju izsniegšana, tad, sākot ar
gadu, OI sāks samazināties (skat. 31.attēlu). Prognozēs ņemts vērā, ka līdz
gadam ekspluatācijā tiks nodotas jaunās biomasas un biogāzes koģenerācijas stacijas ar potenciālo uzstādīto jaudu 24,4 MW un vēja elektrostacijas ar jaudu 57 MW, kas arī pamatā izsauc OIK pieaugumu. No 5.tabulā iekļautās informācijas redzams, ka ar katru gadu pieaug ražotājiem, kas pārdod elektroenerģiju OI ietvaros vai saņem garantēto maksu par uzstādīto elektrisko jaudu, izmaksātais kopējais atbalsta apjoms, kā arī šī atbalsta apjoms virs tirgus cenas, kurš tiek iekļauts OIK.
tabula Obligātā iepirkuma ietvaros iepirktais elektroenerģijas apjoms un atbalsta izmaksas Iepirktais elektroenerģijas apjoms, GWh Ražotājiem izmaksātais atbalsts, milj. euro Atbalsta apjoms virs tirgus cenas, milj. euro 2013 2014
gada
pusgads 2013 2014
gada
pusgads 2013 2014
gada
pusgads AER 613,6 685,3 417,6 104,29 116,73 69,50 73,98 83,07 53,96 Biogāzes elektrostacijas 281,9 335,5 186,3 53,35 62,39 33,91 39,25 45,64 26,89 Biomasas elektrostacijas 163,1 195,3 131,10 28,56 32,92 20,99 20,42 23,24 16,10 Vēja elektrostacijas 109,6 87,8 48,4 11,71 9,42 5,27 6,46 5,36 3,55 Hidroelektrostacijas (līdz 5 MW) 59,0 66,6 51,7 10,67 12,00 9,32 7,85 8,83 7,42 Fosilās koģenerācijas stacijas 1996,1 598,3 335,1 236,99 79,23 42,26 135,92 49,72 29,67 Jaudas maksa (AER) n/a n/a n/a 1,29 5,16 2,58 1,29 5,16 2,58 Jaudas maksa (fosilās koģenerācijas stacijas) n/a n/a n/a 0 107,78 53,93 0 107,78 53,93 Kopā 2609,7 1283,6 752,6 342.58 308,90 168,27 211.19 245,74 140,15 Avots: Ekonomikas ministrija Ražotājiem, kas elektroenerģiju ražo no AER un to pārdod OI ietvaros, atbalsta apjoms virs tirgus cenas 2014.gadā, salīdzinot ar 2013.gadu, ir pieaudzis par 12,3% (no 73,98 milj. euro līdz 83,07 milj. euro), savukārt 2015.gada 1.pusgadā tas sastāda 65% no 2014.gadā izmaksātā atbalsta apjoma virs tirgus cenas. Tāpat pieaug arī koģenerācijas stacijām, kas enerģijas ražošanai izmanto fosilos energoresursus, izmaksātais atbalsta apjoms virs tirgus cenas, kas 2014.gadā, salīdzinot ar 2013.gadu, ir pieaudzis par 15,9% (no 135,92 milj. euro līdz 157,50 milj. euro), savukārt 2015.gada 1.pusgadā tas sastāda 53% no 2014.gadā izmaksātā atbalsta virs tirgus cenas. Ņemot vērā iepriekš minēto, MK, pieņemot zināšanai konceptuālo ziņojumu "Kompleksi pasākumi elektroenerģijas tirgus attīstībai"29 lēma saglabāt OIK 26,79 euro/MWh apmērā līdz 2019.gadam (skat. 32.attēlu). Lai kompensētu starpību starp reālo OIK un MK apstiprināto OIK, finansējumu nodrošinās ienākumi no subsidētās enerģijas nodokļa (turpmāk - SEN), pievienotās vērtības nodokļa un AS "Latvenergo" dividendēm. Paralēli tam 2015.gadā ir sagatavoti grozījumi OI regulējošajos normatīvajos aktos, lai pagarinātu moratoriju pēc 2016.gada 1.janvāra, kura laikā EM neizsniedz jaunas tiesības saņem valsts atbalstu. Avots:EM 32.attēls. Obligātā iepirkuma komponentes dinamika Atbalsts enerģijai, kas tiek ražota no AER vai augstas efektivitātes koģenerācijā, ir identificēts kā viens no faktoriem, kas ietekmē energointensīvo uzņēmumu starptautisko konkurētspēju. Lai risinātu šo problēmu un nodrošinātu energointensīvo nozaru uzņēmumu starptautiskās konkurētspēju, tika pieņemti MK 2015.gada 14.jūlija noteikumi Nr.395 "Kārtība, kādā energoietilpīgi apstrādes rūpniecības uzņēmumi iegūst tiesības uz samazinātu līdzdalību obligātā iepirkuma komponentes maksājumam", kas ļauj energointensīvajiem apstrādes rūpniecības komersantiem pretendēt uz samazinātu OIK līdzdalības maksājumu, sākot ar 2015.gada 1.jūliju. Minētie noteikumi stāsies spēkā tikai pēc EK lēmuma par pasākuma atbilstību ES iekšējam tirgum stāšanās spēkā. Līdz ar to komersants būs tiesīgs saņemt samazinātu OIK līdzdalības maksājumu, ja tā elektroenerģijas patēriņš vienā gadā vienā pieslēguma vietā būs 10 GWh apjomā. Komersantam jāizpilda sekojoši kritēriji:
elektroenerģijas izmaksu īpatsvaram bruto pievienotajā vērtībā iepriekšējā gadā ir jāsasniedz 20%;
komersants ir ieviesis energopārvaldības sistēmu, kas atbilst standartam LVS NE ISO 50001:2012 "Energopārvaldības sistēmas. Prasības un lietošanas norādījumi (ISO 50001:2011)";
sava uzņēmējdarbība jāveic noteiktās nozarēs, kas ir energointensīvas, piemēram, metalurģija, stikla šķiedra, cementa ražošana, elektroinstalāciju ražošana. Nākamais izaicinājums atjaunojamās enerģijas veicināšanai ir atbalsta veicinošu pasākumu (atbrīvojums no elektroenerģijas nodokļa AER un koģenerācijai, samazināto akcīzes nodokļa likmju piemērošanas degvielām ar augstu biodegvielu piejaukumu) reformēšanu. Ņemot vērā turpmāko no AER ražotas enerģijas attīstības dinamiku, ko ietekmē gan enerģijas patēriņš, gan īstenoto valsts atbalsta pasākumu rezultāti, un esošo atbalsta mehānismu ietekmi uz tautsaimniecību, ir nepieciešams vienoties par tādu atbalsta mehānismu, kas būtu vērst ne tikai uz AER mērķa sasniegšanu, bet arī pēc iespējas mazāk ietekmētu tautsaimniecības izaugsmi un mājsaimniecību maksātspēju. Lai nodrošinātu, ka enerģija tiek ražota maksimāli izmantojot izmaksu efektīvas tehnoloģijas, atbalsta pasākumiem jābūt tehnoloģiju neitrāliem. Ņemot vērā esošās tendences atjaunojamās enerģijas nozarē un tehnoloģiju izmaksu samazināšanos pasaulē, būtu nepieciešams veidot tādu atbalsta mehānismu, kas reaģētu uz enerģijas tirgus prasībām. Atbalsta mehānisma pamatprincipiem būtu jābalstās uz sekojošiem nosacījumiem: • atbalsts ir piemaksa tirgus cenai (feed-in-premium), un elektroenerģijas ražotājs elektroenerģiju pārdot tieši tirgū; • atbalsta saņēmējiem tiek noteikts pienākums attiecībā uz balansēšanas pakalpojumiem, izņemot ja neeksistē likvīds intra-dienas tirgus; • atbalsts netiek sniegts, ja enerģija tiek ražota pie negatīvas cenas30; • tiek nodrošināts pastāvīgs monitoringa process, lai nodrošinātu atbalsta mehānisma efektivitāti. Ņemot vērā, ka atbalsts atjaunojamās enerģijas veicināšanai ir ES iekšējā tirgus jautājums, tad pirms atbalsta mehānisma ieviešanas būs nepieciešams EK lēmums par atbilstību ES iekšējā tirgus prasībām. Subsidētās elektroenerģijas nodoklis Lai saglabātu atbalstu elektroenerģijas ražošanai, izmantojot AER vai augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtas, un nepieļaujot būtisku OIK palielinājumu un atstātu to 2013.gada līmenī (26,79 euro /MWh), ir ieviests SEN. Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likums tika pieņemts Latvijas Republikas Saeimā 2013.gada 6.novembrī un stājās spēkā 2014.gada 1.janvārī. Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likums paredz SEN piemērot no 2014.gada 1.janvāra līdz 2017.gada 31.decembrim. Šim nodoklim ir noteiktas trīs dažādas likmes: • 15% dabasgāzes koģenerācijas stacijām; • 10% AER izmantojošām stacijām; • 5% stacijām, kas atbilst noteiktiem nosacījumiem
SEN ieviešana bija nepieciešama, lai novērstu izmaksu palielināšanos gan elektroenerģijas lietotājiem, gan valsts budžetam, kas var apdraudēt atbalstu videi draudzīgas elektroenerģijas ražošanai esošajā apmērā. Pie tam jāņem vērā, ka elektroenerģijas ražošanai no AER izmantoto tehnoloģiju izmaksas ar laiku samazinās, palielinoties to izplatībai. AER saražotās enerģijas īpatsvars transportā Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm līdz 2020.gadam ir jāsasniedz 10% AER saražotās enerģijas īpatsvars enerģijas gala patēriņā transportā. 2011.gadā Latvija sasniedza 3,24% AER enerģijas īpatsvara transporta sektorā, 2012.gadā - 3,10%, 2013.gadā - 3,08%. Latvijai šī mērķa sasniegšana pamatā ir saistīta ar tehnoloģiskiem izaicinājumiem (to ietekmē novecojušais autoparks, kā arī degvielas patēriņa samazināšanās kopumā), gan sabiedrības transportlīdzekļu izvēles un izmantošanas paradumi, kas atstāj tiešu ietekmi uz enerģijas patēriņa struktūru transporta sektorā. Visplašāk pazīstamie pirmās paaudzes biodegvielas veidi ir bioetanols un biodīzeļdegviela, tomēr pasaulē kā autotransporta degvielu izmanto arī tīru augu eļļu. Latvijā bioetanola ražošanai izmanto graudaugus - kviešus, rudzus un tritikāli, bet tīras augu eļļas un biodīzeļdegvielas ražošanai - rapsi. Daļa no Latvijā saražotās biodegvielas tiek izvesta uz Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu, kur biodegviela tiek sajaukta ar fosilo degvielu atbilstoši Latvijas prasībai, ka fosilo degvielu atļauts realizēt tikai ar 5% biodegvielu piejaukumu, un pēc tam ievesta atpakaļ realizācijai Latvijas tirgū. Biodegvielas īpatsvars Latvijas primāro energoresursu patēriņā 2014.gadā bija neliels un atbilda vien 1,0 PJ, kas ir, attiecīgi, par 10 un 0,06 PJ vairāk nekā 2012.un 2013.gadā. Pašlaik Latvijā netiek ražotas un izmantotas otrās paaudzes biodegvielas, kas ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes izejvielām un lignocelulozes izejvielām. Lai veicinātu biodegvielas patēriņu Latvijā atbilstoši Biodegvielas likuma nosacījumiem, ar 2009.gada 1.oktobri tika ieviests obligātais 5% biodegvielas piejaukums fosilajai degvielai. Līdzšinējā biodegvielu ražošanas nozares attīstība Latvijā un valsts atbalsta instrumentu efektivitātes analīze32 rāda, ka pieprasījuma pieaugumu vislabāk stimulē tieši ar patēriņu saistīti politikas instrumenti, tāpēc biodegvielas izmantošanu būtu nepieciešams veicināt ar dažādiem netiešā atbalsta pasākumiem. Lai sekmētu AER mērķa sasniegšanu transporta sektorā līdz 2020.gadam, prioritārie rīcības virzieni ir biodegvielu nozares attīstība un transporta sektora elektrifikācija. Vienīgais atbalsta pasākums biodegvielas veicināšanai ir samazinātā akcīzes nodokļa likme B100, kas ir jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju par atbilstību ES iekšējā tirgus prasībām. Savukārt, attiecībā uz potenciālajiem atbalsta pasākumiem nākotnē ir iespēja atbalstīt tikai tos komersantus, kas plāno pārorientēšanos uz otrās paaudzes biodegvielas ražošanu. Ne tikai biodegviela dod ieguldījumu AER mērķa sasniegšanai transportā, bet arī transporta sektora elektrifikācija, piemēram, tramvaju un trolejbusu tīkla attīstība, dzelceļa tīkla elektrifikācija, elektromobilitāte. Līdz ar to Latvija laika posmā līdz 2020.gadam plāno īstenot vairākus videi draudzīga transporta attīstības pasākumus, sākot ar Latvijas dzelzceļa elektrifikāciju un beidzot ar bezizmešu transporta attīstību Rīgas pilsētā. Paralēli biodegvielu izmantošanas veicināšanai un transporta sektora elektrifikācijai, ir jāsekmē pasākumi enerģijas patēriņa samazināšanai transporta sektorā. 3.
Energoefektivitāte ES enerģētikas politikā būtiska loma ir energoefektivitātes veicināšanai, jo tā horizontāli sniedz ieguldījumu SEG emisiju samazināšanā un fosilās enerģijas importa samazināšanā. 2007.gada marta Eiropadomē nospraustā mērķa (paaugstināt energoefektivitāti par 20% līdz 2020.gadam) īstenošanai tika izstrādāti trīs galvenie instrumenti: • Ēku energoefektivitātes direktīva33 ir mērķtiecīgs instruments ēku sektora energoefektivitātes uzlabošanai, kas paredz noteikt minimālos ēku energoefektivitātes standartus jaunām un atjaunotām ēkām un to daļām, kā arī nacionālajā līmenī ieviest prasību virzīties uz gandrīz nulles enerģijas līmeņa ēkām. • Energomarķējuma direktīva34 un Ekodizaina direktīva35 nosaka vispārējas prasības preču marķēšanai un minimālajiem energoefektivitātes rādītājiem. • Energoefektivitātes direktīva36 nosaka, ka ES energoefektivitātes mērķis ir panākt, ka ES dalībvalstis kopumā nepatērē vairāk kā 1474 Mtoe enerģijas 2020.gadā, katrai valstij nosakot indikatīvu primārās enerģijas ietaupījuma mērķi. Direktīva nosaka arī virkni apakšmērķu: katrai valstij obligātu enerģijas gala patēriņa ietaupījuma mērķi, pienākumu valstij ik gadus renovēt 3% platības valsts īpašumā un izmantošanā esošās ēkās. Saskaņā ar EK paziņojumu37 2020.gadā būs iespējams energoefektivitāti paaugstināt par 18-19%. Energoefektivitātes direktīvā38 ir ietverti pasākumi, kuri aptver visu energoapgādes ķēdi, t.sk. enerģijas ražošanu, pārvadi un sadali, un ietver publiskā sektora svarīgo lomu energoefektivitātes jomā, ēkas un ierīces, rūpniecību, kā arī nepieciešamību sniegt iespēju galalietotājiem pārvaldīt savu enerģijas patēriņu. Augstas efektivitātes koģenerācijai un centralizētajai siltumapgādei un dzesēšanai ir ievērojams primārās enerģijas ietaupījuma potenciāls. Tāpēc Energoefektivitātes direktīva uzdod valstīm veikt izmaksu un ieguvumu izvērtējumu par augstas efektivitātes koģenerācijas un centralizētas siltumapgādes un dzesēšanas potenciālu. Ja valstī tiek konstatēts izmaksu efektīvs potenciāls rūpniecībā vai elektroenerģijas ražošanā pārpalikušā siltuma izmantošanai, jaunās rūpniecības un elektroenerģijas ražošanas iekārtas un iekārtas, kuras tiek būtiski modernizētas būtu, pamatojoties uz pozitīvu ieguvumu analīzi, jāaprīko ar augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtām, lai lietderīgi izmantotu siltuma pārpalikumu. EK ir aprēķinājusi, ka dzīvojamajā sektorā dzesēšanai patērētā enerģija ir tikai 1% no kopējā enerģijas patēriņa, bet pakalpojumu sektorā šis rādītājs ir 9%. Tas nozīmē, ka ES dzesēšanai patērētā enerģija sastāda mazu daļu no kopējā enerģijas patēriņa, kas skaidrojams arī ar ES valstu klimatiskajiem apstākļiem. Vairumā gadījumu elektroenerģijas patēriņš dzesēšanai netiek uzskaitīts atsevišķi, tāpēc ir grūti noteikt, cik daudz elektroenerģijas tiek patērēts dzesēšanai un cik lieli ir elektroenerģijas ietaupījumi, ja aukstumapgādes sistēmā tiek veikti energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi. Dzesēšanai patērēto enerģiju ietekmē daudzi faktori, piemēram, ēkas norobežojošo konstrukciju siltuma caurlaidība, dzesēšanas iekārtu efektivitāte, klimats, iedzīvotāju ienākumi un uzvedība. Realizējot pasākumus ēku norobežojošo konstrukciju siltuma caurlaidības uzlabošanā, iegādājoties energoefektīvākas dzesēšanas iekārtas un mainot iedzīvotāju paradumus dzesēšanas enerģijas izmantošanā, var panākt enerģijas ietaupījumu līdzīgi kā to panāk attiecībā uz siltumenerģijas patēriņu. Energomarķējuma un Ekodizaina direktīvu39 ietvaros tiek izstrādāti ieviešanas/deleģētie akti, kas nosaka konkrētas efektivitātes prasības noteiktām preču grupām
Latvijā energoefektivitātes un energomarķējuma prasību izpildes tirgus uzraudzību veic Patērētāju tiesību un aizsardzības centrs (PTAC). Atbilstoša uzraugošo iestāžu darbība (ieskaitot efektīvu sadarbību pārrobežu kontekstā) ir viens no būtiskākajiem rīkiem, lai nodrošinātu energomarķējuma un ekodizaina normu pareizu īstenošanu, novēršot pārkāpumus tirgū, nodrošinot godīgu konkurenci un motivāciju uzņēmumiem veikt inovācijas, un kopumā tiecoties pēc maksimāliem energoietaupījumiem. Ziņojumā par Energomarķējuma direktīvas un specifisku Ekodizaina direktīvas aspektu piemērošanu41 secināts, ka ES nepietiekošu piemērošanas pasākumu (tirgus uzraudzības) dēļ rodas ievērojami zaudējumi
Ņemot vērā spēkā esošo regulējumu, jaunu regulu izstrādes un pieņemšanas procesu ekodizaina un energomarķējuma jomās43, kā arī EK regulāru monitoringu par Ekodizaina un Energomarķējuma direktīvās minētajiem dalībvalstu tirgus uzraudzības iestāžu īstenotajiem pasākumiem, tiek prognozēts, ka, lai ievērotu prasības un uzlabotu ekodizaina un energomarķējuma prasību piemērošanu dažādām preču grupām, Patērētāju tiesību un aizsardzības centram (PTAC) būs nepieciešami papildus budžeta līdzekļi administratīvās kapacitātes stiprināšanai. Energoefektivitāte elektroenerģijas ražošanā, sadalē un pārvadē Elektroenerģijas ražošanas efektivitāti būtiski paaugstinājusi Rīgas TEC-1 un TEC-2 rekonstrukcija. TEC-1 rekonstrukcijas gaitā vecās iekārtas tika aizvietotas ar jaunām augsti efektīvam un videi draudzīgām iekārtam. Rekonstrukcijas rezultātā tika radīta iespēja koģenerācijas režīmā izstrādāt ap 3-4 reizes lielāku elektroenerģijas apjomu, ievērojami (no 74% līdz 87,7%) paaugstināts kurināmā izmantošanas koeficients. Līdz ar Rīgas TEC-2 rekonstrukcijas
kārtu ievērojami paaugstinājusies tās darbības efektivitāte. Ievērojami palielinājās attiecība starp elektrisko un siltuma jaudu koģenerācijā, no 0,5 līdz 1,5, tādējādi nodrošinot efektīvāku siltuma slodzes izmantošanu. Jaunais energobloks, arī strādājot kondensācijas režīmā, var sasniegt ļoti augstu lietderības koeficientu, līdz 57 - 58%.
gadā TEC-2 rekonstrukcija noslēdzās ar termoelektrostacijas otrā bloka rekonstrukciju. TEC-2 jaunajā blokā uz vienu siltuma vienību iespējams izstrādāt līdz pat 3 reizēm vairāk elektroenerģijas nekā iepriekš vecajos energoblokos. Papildus tam, 2013.gadā sāka darboties FORTUM koģenerācijas stacijas Jelgavā, kas nodrošina siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanu, tādā veidā ietaupot primāro energoresursu patēriņu. Elektroenerģijas pārvades efektivitāti raksturo zudumi AS "Augstsprieguma tīkls" elektroenerģijas pārvades sistēmā, kas 2013.gadā bija 2,4% no kopējā pārvadītā elektroenerģijas daudzuma. Ņemot vērā, ka zudumu apjomu elektroenerģijas pārvades sistēmā būtiski ietekmē klimatiskie apstākļi un ar tehniskiem risinājumiem (iekārtu nomaiņa u.c.) panākamais zudumu apjoma samazinājums prasa apjomīgus finanšu ieguldījumus, AS "Augstsprieguma tīkls" savā 10 gadu attīstības plānā ir paredzējis ekonomiski un tehniski pamatotus pasākumus zudumu samazināšanai elektroenerģijas pārvades sistēmā. Elektroenerģijas sadalē zudumu līmenis AS "Sadales tīkls" elektroenerģijas sadales sistēmā 2013.gadā bija 4,95% no pārvadītā elektroenerģijas daudzuma. Zudumu līmenis kopš 90.-to gadu vidus ir samazināts vairāk nekā trīs reizes. Lielāko zudumu daļu, 3,46% no pārvadītā elektroenerģijas daudzuma, veido tehniskie elektroenerģijas zudumi elektrolīnijās un transformatoros, t.sk. 2,43% vidējā/zemā sprieguma transformatoros un 0,50% zemsprieguma tīklos. Atlikušo zudumu daļu veido netehniskie elektroenerģijas zudumi - komercuzskaišu un norēķinu rezultējošā kļūda, neapmaksātais elektroenerģijas patēriņš, kā arī elektroenerģijas nelikumīga lietošana. Energoefektivitāte dabasgāzes sadalē un pārvadē44 Dabasgāzes apgādes sistēmas attīstībā un efektivitātē, nodrošinot tās drošu un stabilu darbību, ieguldīti ievērojami līdzekļi. Latvijā izveidotās dabasgāzes apgādes sistēmas darbības efektivitāt

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.