Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam

Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 129 Rīgā 2016. gada 9. februārī (prot. Nr. 6 42. §) Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam 1. Atbalstīt Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2016.-2020. gadam (turpmāk - pamatnostādnes). 2. Noteikt Ekonomikas ministriju par atbildīgo institūciju pamatnostādņu īstenošanā, bet par līdzatbildīgajām institūcijām - Finanšu ministriju, Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Satiksmes ministriju, Zemkopības ministriju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. 3. Pamatnostādņu īstenošanā iesaistītajām institūcijām līdz 2017. gada 1. decembrim un 2020. gada 1. decembrim iesniegt Ekonomikas ministrijā pārskatu par pamatnostādnēs paredzēto darbību īstenošanas rezultātiem. 4. Ekonomikas ministram iesniegt Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu: 4.1. līdz 2018. gada 1. oktobrim - par pamatnostādņu īstenošanu 2016.-2017. gadā; 4.2. līdz 2021. gada 1. oktobrim - par pamatnostādņu īstenošanu 2018.-2020. gadā. 5. Pamatnostādņu īstenošanā iesaistītajām institūcijām 2016. gadā pamatnostādnēs ietverto pasākumu īstenošanu nodrošināt piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu 2017. un turpmākajiem gadiem skatīt likumprojekta "Par valsts budžetu 2017. gadam" un likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2017., 2018., 2019. gadam" sagatavošanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu jauno politikas iniciatīvu pieteikumiem, ievērojot valsts budžeta finansiālās iespējas. 6. Atzīt par spēku zaudējušu Ministru kabineta 2006. gada 1. augusta rīkojumu Nr. 571 "Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2007.-2016. gadam" (Latvijas Vēstnesis, 2006, 122. nr.). Ministru prezidente Laimdota Straujuma Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola (Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra rīkojums Nr. 129) ENERĢĒTIKAS ATTĪSTĪBAS PAMATNOSTĀDNES 2016.-2020.gadam (Informatīvā daļa) Ekonomikas ministrija Rīga, 2016 SATURS Ievads 1. Enerģētikas politikas mērķi 1.1. ES enerģētikas politikas mērķi 1.2. Latvijas enerģētikas politikas ilgtermiņa mērķi 1.3. Sasniedzamie politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji 2. Enerģētikas politikas pamatprincipi 3. Enerģētikas sektora vispārējs raksturojums un attīstības tendences 3.1. Primārie energoresursi 3.1.1. Atjaunojamie energoresursi 3.1.2. Fosilie energoresursi 3.1.3. Citi energoresursi 3.2. Iekšējā enerģijas tirgus izveide 3.2.1. Elektroenerģijas tirgus 3.2.2. Dabasgāzes tirgus 3.3. Enerģijas infrastruktūra 3.3.1. Elektroenerģijas infrastruktūra 3.3.2. Dabasgāzes infrastruktūra 3.3.3. Transporta uzlādes/uzpildes infrastruktūra 3.4. Siltumapgāde 3.5. Atjaunojamie energoresursi 3.6. Energoefektivitāte 3.7. Krīzes situācijas pārvaldība 3.8. Inovatīvi risinājumi enerģētikas nozarē 3.9. Starptautiskās un reģionālās sadarbības stiprināšana 4. SVID analīze 4.1. Elektroenerģija 4.2. Dabasgāze 4.3. Siltumapgāde 4.4. Energoefektivitāte 4.5. Būtiskākās risināmās problēmas 5. Turpmākās rīcības plānojums 6. Politikas ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem Pielikumi: 1. Latvijas dalība starptautiskajās enerģētikas organizācijās un platformās 2. Sasaiste ar citiem plānošanas dokumentiem 3. Eiropas Savienības atbalsts enerģētikas jomā 4. Ekspertīze par galveno plānoto pasākumu Enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020.gadam ietekmi. 5. Stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2015.-2020.gadam (turpmāk - SIVN) ar pielikumiem: 1. SIVN 2015.gada 29.aprīļa sabiedriskās apspriešanas protokols; 2. Pārskats par SIVN sniegtajiem komentāriem; 3. Par SIVN sniegtie atzinumi. Izmantoto saīsinājumu saraksts ACER Eiropas regulatoru sadarbības aģentūra AER Atjaunojamie energoresursi ASV Amerikas Savienotās valstis BEMIP Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (reģionālā sadarbība un koordinācija ar valstīm ap Baltijas jūru) BRELL Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pārvades sistēmu operatoru noslēgtais līgums EISI Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments (Connecting Europe Facility) CSP Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde EM Ekonomikas ministrija ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds ES Eiropas Savienība ESKO energoservisa kompānija ETS emisijas kvotu tirdzniecības sistēma EUROSTAT Eiropas Savienības Statistikas birojs ETS emisijas kvotu tirdzniecības sistēma FM Finanšu ministrija GIPL Polijas - Lietuvas gāzes starpsavienojums IKP Iekšzemes kopprodukts IRENA Starptautiskā atjaunojamās enerģijas aģentūra KIP Kopīgo interešu projekti MK Ministru kabinets NAP2020 Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam NPS Elektroenerģijas birža Nord Pool Spot NVO Nevalstiskās organizācijas OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija OI Obligātais iepirkums OIK Obligātā iepirkuma komponente PGK Pazemes gāzes krātuve PSO Pārvades sistēmas operators SAIDI Elektroenerģijas padeves pārtraukumu ilgums 1 klientam gadā SAIFI Elektroenerģijas padeves pārtraukumu biežums 1 klientam gadā SDG Sašķidrinātā dabasgāze SEA Starptautiskā enerģētikas aģentūra SEG Siltumnīcefekta gāzes SEN Subsidētās enerģijas nodoklis SPRK Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija SVID Stiprās un vājās puses, iespējas un draudi Mērvienības: GWh Gigavatstunda ha Hektārs J Džouls kW Kilovats kWh Kilovatstunda kV Kilovolts Mtoe Miljons tonnas naftas ekvivalenta MWel Elektriskā jauda megavatos MW Megavats MWh Megavatstunda m2 Kvadrātmetrs m3 Kubikmetrs PJ Peta džouls TWh Teravatstunda V Volts W Vats Ievads Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2016.-2020.gadam (turpmāk - Pamatnostādnes) ir politikas plānošanas dokuments, kas nosaka Latvijas valdības politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus enerģētikā laika posmam no 2016.gada līdz 2020.gadam. To mērķis ir definēt stratēģiju konkurētspējīgai, drošai un ilgtspējīgai enerģētikas politikai, vienlaicīgi iezīmējot nozares ilgtermiņa attīstības tendences visās enerģētikas nozares jomās. 2013.gada 28.maijā Ministru kabinets (turpmāk - MK) pieņēma zināšanai informatīvo ziņojumu "Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 - konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai"1 (turpmāk - Enerģētikas stratēģija 2030), uzdodot Ekonomikas ministrijai (turpmāk - EM) izstrādāt un iesniegt izskatīšanai MK enerģētikas politikas pamatnostādnes laika periodam līdz 2020.gadam. Enerģētikas politikas pamatnostādņu izstrādes laikā tika sagatavots informatīvais ziņojums "Par enerģētikas politikas finansēšanu laika posmā no 2014.-2020.gadam"2, kas tika izskatīts MK 2014.gada 20.maija sēdē. Pamatnostādnes izstrādātas, balstoties uz MK 2010.gada 23.marta noteikumu Nr.271 "Ekonomikas ministrijas nolikums" 5.3.apakšpunktā noteikto EM kompetenci izstrādāt un īstenot politiku konkrētās tautsaimniecības nozarēs, tajā skaitā enerģētikā, un attīstības plānošanas dokumentu izstrādi regulējošajiem normatīvajiem aktiem, kuri nosaka Pamatnostādņu saturā ietveramo informāciju un dokumenta struktūru, kā arī paredzētos uzdevumus un to risināšanai realizējamos pasākumus. Pamatnostādnes detalizē arī NAP2020 enerģētikas politikas uzstādījumus, kā arī Eiropas Savienības (turpmāk - ES) Padomes rekomendācijas mērķus par Latvijas 2014.gada valsts reformu programmu (skat. 2.pielikumu). Pastāv vēl vairāki faktori, kas pamato Pamatnostādņu izstrādes nepieciešamību. 2016.gadā spēkā esošās Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007.-2016.gadam ir daļēji zaudējušas aktualitāti, kā arī ir spēkā vairāki plānošanas dokumenti līdz 2020.gadam, kas arī ietver enerģētikas jautājumus. Enerģētikas pamatnostādņu 2007.-2016.gadam darbības periodā pieņemti jauni hierarhiski augstāki valsts attīstības plānošanas dokumenti (Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam, NAP2020), mainījusies situācija Latvijas un Baltijas elektroenerģijas sektora stratēģiskajā plānošanā un pārskatīts enerģētikas politikas ieviešanas instrumentu klāsts. 2014.gada 23.oktobrī EM izstrādātais pamatnostādņu projekts tika nodots publiskajai apspriešanai un ievietots EM tīmekļa vietnē (https://em.gov.lv/lv/par_ministriju/sabiedribas_lidzdaliba/diskusijai_nodotie_dokumenti/), nodrošinot MK 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr.970 "Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā" (turpmāk - MK Noteikumi Nr.970) 10.2.apakšpunktā noteikto pienākumu par apspriežamo dokumentu publisku pieejamību visā publiskās apspriešanas laikā. Izpildot MK Noteikumu Nr.970 10.1.apakšpunktā minēto, pamatnostādņu projekta publiskās apspriešanas laika posms, kurā sabiedrības pārstāvji sniedza priekšlikumus, bija vismaz 30 dienas pirms pamatnostādņu projekta izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē. Papildus sabiedriskajai apspriešanai EM tīmekļa vietnē, 2014.gada 22.novembrī EM un 24.novembrī Tautsaimniecības padomes Enerģētikas apakškomitejā, tika rīkota pamatnostādņu projekta apspriešanas sanāksme ar nozares un sabiedrības pārstāvju līdzdalību. Bez minētajām sanāksmēm, notika arī vairākas tikšanās ar atsevišķu nozaru pārstāvjiem, lai pārrunātu pamatnostādņu projektā risināmos jautājumus. No nozares pārstāvjiem iesniegtie priekšlikumi pirms un pēc pamatnostādņu projekta izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē tika izvērtēti un pamatnostādņu projekts precizēts. Pamatnostādņu sagatavošanas laikā, atbilstoši likumā "Par ietekmi uz vidi novērtējumu" noteiktajā kārtībā, lai izvērtētu iespējamo ietekmi uz vidi un iesaistītu sabiedrību dokumenta apspriešanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī izstrādātu priekšlikumus, lai novērstu vai samazinātu iespējamo negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, tika veikts stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējums. 1. Enerģētikas politikas mērķi 1.1. ES enerģētikas politikas mērķi Saskaņā ar Līguma par ES darbību 4.pantu enerģētika ir viena no jomām, kurā ES un dalībvalstīm ir dalīta kompetence. Līdz 2020.gadam ES ir jāsasniedz šādi klimata un enerģētikas politikas mērķi, kas tika izvirzīti 2007.gada 8.- 9.marta Eiropadomē3: - samazināt SEG emisijas par 20%, salīdzinot ar 1990.gada līmeni; - palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 20%; - palielināt energoefektivitāti par 20%. Lai 2050.gadā ES sasniegtu ceļakartē4 pārejai uz konkurētspējīgu zema oglekļa ekonomiku noteikto mērķi - samazināt SEG emisijas par 80-95% un dotu skaidrību investoriem par abu politiku attīstību pēc 2020.gada, 2014.gada 23.-24.oktobrī Eiropadome pieņēma lēmumu5 par klimata un enerģētikas mērķiem laika posmam no 2020. līdz 2030.gadam, un tie ir šādi: - Samazināt SEG emisijas vismaz par 40% salīdzinājumā ar 1990.gada līmeni. ES dalībvalstīm kopīgi jāsasniedz augstāk minētais mērķis izmaksu efektīvākā veidā, paredzot, ka salīdzinājumā ar 2005.gadu, līdz 2030.gadam tiek panākts samazinājums: - 43% apjomā emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (turpmāk - ETS) aptvertajos sektoros, un; - 30% apjomā ne-ETS6 sektoriem. ETS mērķis noteikts kopīgs visām ES dalībvalstīm - visiem dalībniekiem noteikti individuāli mērķi un izvēles brīvība to sasniegšanai (samazina emisijas vai pērk emisijas kvotas), bet ne-ETS sektoru SEG emisiju mērķis tiks noteikts katrai dalībvalstij atsevišķi (nacionālā līmenī ar saistošu mērķi), pārdalot emisiju samazināšanas saistības. - Palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas patēriņā vismaz 27% apmērā. Šis mērķis ir saistošs ES līmenī, kas nozīmē, ka dalībvalstīm būs tiesības pašām noteikt nacionāla līmeņa mērķus. - Paaugstināt energoefektivitātes mērķi vismaz 27% apmērā salīdzinājumā ar aplēsēm par enerģijas patēriņu nākotnē. Šis mērķis ir indikatīvs ES līmenī. Eiropadomes secinājumos norādīta mērķa pārskata klauzula, kas nosaka, ka mērķi līdz 2020.gadam var pārskatīt un palielināt līdz pat 30%. - Starpsavienojumu nepietiekamības novēršana starp dalībvalstu gāzes apgādes un elektroapgādes tīkliem, kā arī dalībvalstu sinhronas darbības nodrošināšana Eiropas tīklos, kā tas paredzēts Eiropas enerģētikas drošības stratēģijā, būs prioritāte arī pēc 2020.gada. Līdz ar to, līdz 2030.gadam, paredzēts sasniegt vismaz 15% starpsavienojuma mērķi. Jau 2002.gada Eiropadomē tika noteikts 10% starpsavienojuma mērķis, kas bija jāsasniedz līdz 2005.gadam, bet atsevišķās dalībvalstīs tas aizvien nav sasniegts. Eiropas Enerģētikas savienības izveide ir viena no EK prezidenta Žana Kloda Junkera, kas kļuva par Eiropas Komisijas prezidentu 2014.gada 1.novembrī, prioritātēm. Tā ir saistīta ar enerģētikas politikas reformām ES, uzsvaru liekot uz enerģētikas politikas pārvaldību. Reformas mērķi ir: - solidaritāte un uzticība, lai kopīgi sadarbojoties dalībvalstīm tiktu uzlabots energoapgādes drošums; - koordinācija starp dalībvalstīm izstrādājot nacionālo enerģētikas politiku; - kopīgas investīcijas dalībvalstīm, koordinējot investīciju programmas un to nosacījumus; - funkcionējoša ES iekšējā tirgus izveidošana paredzot, ka dalībvalstis aizvien mazāk aizsargās nacionālos tirgus no citām ES dalībvalstīm vai pieņems lēmumus konkrētu kompāniju labā; - ES dalībvalstu koordinācija pirms sarunām ar trešajām valstīm. Enerģētikas Savienība ir vērsta uz enerģijas avotu dažādošanu, ES dalībvalstu enerģētiskās atkarības mazināšanu, ES spēju nepieciešamības gadījumā mainīt energoresursu plūsmu virzienu un ceļus, kā arī palielināt atjaunojamo energoresursu (tajā skaitā vietējo atjaunojamo energoresursu) izmantošanu Enerģētikas Savienībā. 1.2. Latvijas enerģētikas politikas ilgtermiņa mērķi Latvijas enerģētikas politika ir vērsta uz Latvijas ekonomikas tālākas attīstības, tās konkurētspējas reģionā un pasaulē, kā arī sabiedrības labklājības un vides kvalitātes paaugstināšanas nodrošināšanu. Latvijas enerģētikas politikas galvenais mērķis ir kopā ar citu nozaru politiku īstenošanu paaugstināt tautsaimniecības konkurētspēju, sekmējot piegāžu drošumu, brīvā tirgus un konkurences noteiktu energoresursu un enerģijas cenu veidošanos, ilgtspējīgu enerģijas ražošanu un patēriņu ar diviem enerģētikas politikas apakšmērķiem: - energoapgādes drošuma paaugstināšana, kas paredz enerģijas lietotājiem pieejamas, stabilas enerģijas piegādes, mazinot ģeopolitiskos riskus, dažādojot enerģijas resursu piegāžu avotus un ceļus, attīstot starpsavienojumus un valsts iekšējās energoapgādes infrastruktūru, ieviešot energoapgādes tīklos viedās tehnoloģijas, veidojot energoresursu rezerves un iesaistoties tiesiskā regulējuma pilnveidošanā. Lai ilgtermiņā optimizētu energoapgādes drošuma izmaksas, nepieciešama arī reģionāla sadarbība: • turpmāka integrācija ES un Skandināvijas valstu tīklos, panākot cenu izlīdzinājumu reģionā; • enerģijas piegāžu dažādošana, risinot gan elektroenerģijas, gan gāzes infrastruktūras jautājumus ES līmenī enerģijas iekšējā tirgus ietvaros. - ilgtspējīga enerģētika, kas nodrošina enerģētikas ilgtspēju gan ekonomiskā, gan sociālā, gan vides izpratnē. To plānots panākt, uzlabojot energoefektivitāti, ieviešot viedās tehnoloģijas un veicinot augsti efektīvu ražošanas tehnoloģiju un atjaunojamo energoresursu (turpmāk - AER) izmantošanas tehnoloģijas. • Attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, laika posmā līdz 2020.gadam Latvijā ir noteikti vairāki mērķi: ○ AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā 2020.gadā - 40%, mērķis ir saistošs, noteikts AER Direktīvā 2009/28/EK7 un Latvijas nacionālajā reformu programmā "ES 2020"; ○ AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā transporta sektorā 2020.gadā - 10%, mērķis ir saistošs, noteikts AER Direktīvā 2009/28/EK un Latvijas nacionālajā reformu programmā "ES 2020"; • Samazināt SEG emisijas uz vienu piegādātās degvielas vai enerģijas vienību līdz 2020.gadam par 6%. • Attiecībā uz energoefektivitāti laika posmā līdz 2020.gadam Latvijā8 ir noteikti vairāki mērķi: ○ primārās enerģijas ietaupījums 2020.gadā - 0,670 Mtoe (28 PJ), mērķis nesaistošs, noteikts Latvijas nacionālajā reformu programmā "ES 2020"; ○ valsts obligātais uzkrātais gala enerģijas ietaupījums līdz 2020.gadam - 0,850 Mtoe, mērķis saistošs, noteikts saskaņā ar Energoefektivitātes Direktīvu 2012/27/ES9; ○ katru gadu renovēti 3% no tiešās pārvaldes ēku platības (maksimālā prognoze - kopā renovēti 678 460 m2) - mērķis saistošs, noteikts Energoefektivitātes Direktīvā 2012/27/ES; ○ samazināt vidējo siltumenerģijas patēriņu apkurei (ar klimata korekciju) par 50% pret 2009.gada patēriņu (202 kWh/m2), līdz 2020.gadam jāsasniedz mērķis 150 kWh/m2 gadā. Mērķis nesaistošs, definēts Enerģētikas stratēģijā 2030. ○ energointensitātes samazināšanos no 372,9 kg naftas ekvivalenta uz 1000 euro no IKP 2010.gadā līdz 280 kg naftas ekvivalenta uz 1000 euro no IKP 2020.gadā. Avots: Eiropas Komisijas Klimata pārmaiņu ģenerāldirektorāts 1.attēls. ES dalībvalstu ne-ETS mērķi 2020.gadam10 • Eiropas līmenī SEG emisijas līdz 2020.gadam jāsamazina par 20% pret emisiju apjomu 1990.gadā. Līdz ar to Latvijai11 ir obligāti mērķi vides sektorā, kas vistiešāk skar arī enerģētiku: ∘ ierobežot siltumnīcefekta gāzu emisijas nozarēs ne-ETS tā, lai pieaugums nepārsniegtu 17%, salīdzinot ar 2005.gadu (salīdzinājumu pret citām ES dalībvalstīm skat. 1.attēlā); ∘ ierobežot valsts kopējās SEG emisijas, lai 2020.gadā tās nepārsniegtu 12,16 Mt CO2 ekvivalenta. 1.3. Sasniedzamie politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji Lai novērtētu sekmes mērķu sasniegšanā, ir noteikti sasniedzamie politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji, kuri ir gan saistoši, gan indikatīvi ES vai dalībvalstu līmenī (skat. 1.tabulu). 1.tabula ES un Latvijas enerģētikas politikas rezultāti un to rezultatīvie radītāji Politikas rezultāts (rezultatīvais rādītājs) ES-27/ES-28 Latvija Mērķa vērtība Faktiskā vērtība Indikatīvā starpvērtība Mērķa vērtība 2020 2030 Bāzes vērtība (gads) 2013 2017 2020 Ilgtspējīga enerģētika Rīcības virzieni mērķa sasniegšanai: Primāro energoresursu diversifikācija, AER īpatsvara pieaugums 1.1. Enerģijas, kas ražota no AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā (%) 20 27 34,3 (2009) 37,1 37 40 1.2. Enerģijas, kas ražota no AER īpatsvars enerģijas bruto gala patēriņā transportā (%) 10 1,35 (2005) 3,1 5 10 Rīcības virzieni mērķa sasniegšanai: 4. Efektīvs siltumenerģijas tirgus; 6. Uzlabota energoefektivitāte 1.3. Energoefektivitātes pieaugums (%) 20 27 1.4. Primārās enerģijas ietaupījums (bruto iekšzemes enerģijas patēriņš, Mtoe) 0,144 (2012) 0,160 n/a 0,670 1.5. Valsts obligātais uzkrātais gala enerģijas ietaupījums, Mtoe (GWh; PJ) 1161 (2012) 1896 3483 0,85 Mtoe (9897 GWh; 35,6 PJ) 1.6. Katru gadu renovētas 3% no tiešās pārvaldes ēku platības (kopā renovēti, m2) 678 460 m2 1.7. Īpatnējais siltumenerģijas patēriņš ēkās (kWh/m2/gadā) 250 (2012) 230 160 150 1.8. Enerģijas patēriņš iekšzemes kopprodukta radīšanai (kg naftas ekvivalenta uz 1000 euro no IKP) 280 <150 372,9 350 320 280 Energoapgādes drošības paaugstināšana reģionā Rīcības virzieni mērķa sasniegšanai Primāro energoresursu diversifikācija, Efektīva enerģijas tirgus izveide, Efektīva enerģijas infrastruktūra, Starptautiskās un reģionālās sadarbības stiprināšana 2.1. Infrastruktūras savienojumi elektrības tirgū (starpsavienojumu jauda pret uzstādīto ģenerējošo jaudu, %) 10% 15% 4%12 n/a 10% 2.2. Infrastruktūras savienojumi gāzes tirgū Integrācija ES tīklos, iespējas pirkt dabasgāzi no dažādiem avotiem (avotu skaits) 1 1 ≥ 1 ≥ 1 2.3. Energoatkarība - neto energoresursu imports/bruto iekšzemes enerģijas patēriņš plus bunkurēšana (%) n/a n/a 41,6 (2010) 42,4 (2014) 43,2 44,1 2. Enerģētikas politikas pamatprincipi Nākotnes enerģētikas politika tiks veidota, balstoties uz šādiem pamatprincipiem: - ES klimata un enerģētikas politikas mērķu integrēšana nacionālajā politikā. - Reģionālā sadarbība ar Igauniju un Lietuvu un citām valstīm ap Baltijas jūru (Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojumu plāns (turpmāk - BEMIP )) (skat. 3.9.sadaļu), lai nodrošinātu koordinētu enerģētikas politikas izstrādi un ieviešanu reģionā. - Konkurētspējīga enerģijas cena, kas balstās uz tirgus darbības principiem un respektē dažādu sektoru mijiedarbību. - Energoapgādes drošums, kas ir katra lēmuma pieņemšanas pamatā, lai energoresursu nodrošinājums būtu pietiekams tautsaimniecībai, tajā skaitā mājsaimniecībām. - Energoapgādes drošuma un kvalitātes uzlabošana kā pamats esošās infrastruktūras atjaunošanā un attīstībā ar mērķi veicināt tautsaimniecības konkurētspēju. - Resursu efektīva izmantošana, tajā skaitā izmaksu efektivitāte tiek veicināta visos enerģijas ražošanas, pārveidošanas, transportēšanas un izmantošanas posmos. - Vienlīdzīgi konkurences apstākļi atsevišķām ražotāju vai piegādātāju grupām. - Enerģijas pieejamība lietotājiem ar salīdzinoši zemu ienākumu līmeni . - Informācijas pieejamība par pasākumiem, kas nodrošina enerģētikas politikas ieviešanu. - Inovatīvu risinājumu, tajā skaitā viedo tehnoloģiju, ieviešana. - Apzinoties vides aizsardzības un klimata pārmaiņu problēmas, uz SEG emisijas samazināšanu orientēta ilgtspējīga politika. - Energoefektivitāte kā viens no galvenajiem politikas instrumentiem kas ļauj samazināt izmaksas un samazinot enerģijas patēriņu tādejādi paaugstina energoapgādes drošuma līmeni. - Atjaunojamo energoresursu efektīva izmantošana visos sektoros, tajā skaitā transportā. 3. Enerģētikas sektora vispārējs raksturojums un attīstības tendences 3.1. Primārie energoresursi Eiropas atkarība no importētajiem energoresursiem aizvien pieaug. Saskaņā ar Starptautiskās enerģētikas aģentūras (turpmāk - SEA) prognozēm 2035.gadā vairāk kā 80% no patērētās naftas un gāzes tiks importēts. Globālais enerģijas patēriņš 2035.gadā varētu pieaugt vairāk kā par trešdaļu, kur Ķīna, Indija un vidējo austrumu valstis patērēs vairāk kā 60% no prognozētā pieauguma. Elektrības cenu atšķirības globālajā tirgū ievērojami ietekmē fosilās enerģijas cenas. Piemēram, slānekļa gāzes revolūcija Amerikas Savienotajās valstīs (turpmāk - ASV) nodrošina attiecīgas priekšrocības ASV energointensīvajiem rūpnieciskajiem ražotājiem salīdzinājumā ar ES ražotājiem. 2012.gadā gāzes cena rūpnieciskajiem ražotājiem ASV bija vairāk kā četras reizes zemāka nekā ES ražotājiem. 7 gadu laikā (2005-2012), SEA noteiktais industriālais cenu indekss reālajai elektrības cenai pieauga par 37% starp Eiropas dalībvalstīm Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (turpmāk - OECD (skat. 1.pielikumu), kamēr ASV tas samazinājās par 4%. Slānekļa gāzes revolūcija ASV izraisīja arī intensīvāku akmeņogļu izmantošanu ES, jo pretējā gadījumā samazinātos ES konkurētspēja. Latvijā pārsvarā izmanto importētos energoresursus. 2013.gadā vietējie energoresursi nodrošināja 34,9% no kopējā primāro energoresursu patēriņa. Lielākā daļa no tiem bija AER - koksnes biomasa, hidroresursi, vējš, biogāze, biodegvielas un vietējie energoresursi - kūdra, atkritumi. Pārējā daļa jeb 65,1% energoresursu, starp kuriem svarīgākie ir naftas produkti un dabasgāze, tika importēti no dažādām Baltijas reģiona, ES un trešajām valstīm, tajā skaitā no Krievijas. Dabasgāze tika piegādāta tikai no Krievijas, kas sastādīja 26,9% (50,27 PJ) (skat. 2.attēlu). Avots: Aprēķinos izmantota Eiropas Savienības Statistikas biroja (turpmāk - EUROSTAT) External trade datu bāze * Neatkarīgo Valstu Sadraudzība 2.attēls. Primāro energoresursu plūsma Latvijā 2013.gadā Latvijas primāro energoresursu struktūrā dominē atjaunojamie energoresursi, naftas produkti un dabasgāze (skat. 3.attēlu). Latvijā pretēji atsevišķām ES valstīm, akmeņogļu patēriņš aizvien samazinās un 2013.gadā tas bija vien 121 tūkst. tonnu. Laika posmā līdz 2020.gadam būtiskas izmaiņas primāro energoresursu struktūrā netiek plānotas. Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde (turpmāk - CSP) 3.attēls. Latvijas primāro energoresursu patēriņa struktūra 2013.gadā (pa energoresursu veidiem), PJ un % 3.1.1. Atjaunojamie energoresursi Faktiskais AER īpatsvars kopējā primāro energoresursu turpina palēnām pieaugt (skat. 4.attēlu). Paredzams, ka līdz 2020.gadam tas sasniegs AER Direktīvā 2009/28/EK noteikto mērķi - 40%. Svarīgākie AER Latvijā ir koksnes biomasa un hidroenerģija. Koksnes biomasa ir nozīmīgākais vietējais kurināmais, kuru Latvijā izmanto centralizētajā un lokālajā siltumapgādē, kā arī koģenerācijā. Kurināmās koksnes kopējais patēriņš pēdējos piecos gados ir nepārtraukti audzis. 2010.gadā tika patērēts 6477 cieš.m3 (45,65 PJ) kurināmās koksnes, 2011.gadā - 6677 cieš.m3 (46,90 PJ), 2012.gadā - 7314 cieš.m3 (52,50 PJ), 2013.gadā - 7327 cieš.m3 (53,11 PJ) un 2014.gadā - 7668 cieš.m3 (55,92 PJ). Tās īpatsvars 2014.gada Latvijas primāro energoresursu bilancē sastādīja 30% no kopējā primāro energoresursu patēriņa. Arī turpmāk enerģētikas sektorā tiek prognozēts biomasas patēriņa pieaugums. Avots: EUROSTAT 4.attēls. Faktiskais AER īpatsvars kopējā primāro energoresursu patēriņā13 Izmaksu ziņā hidroenerģija14 ir raksturīga ar salīdzinoši viszemāko kapitālieguldījumu apjomu uz saražoto enerģijas daudzumu. Latvijā piemēroti apstākļi hidroenerģijas izmantošanai un atsevišķas hidroelektrostacijas kombinācijā ar enerģijas uzkrāšanu ūdenskrātuvēs ar elastīgu ražošanas iespējām no fosilajiem vai no biogāzes energoresursiem var tikt izmantotas arī kā bāzes elektrostacijas. Ņemot vērā mūsdienu moderno un videi draudzīgo tehnoloģiju attīstību, hidroenerģijas resursu izmantošanai visās upēs ir jābalstās tikai uz saudzējošām un ar vides saglabāšanu saistītām metodēm. Šis princips ir jāattiecina arī uz visām darbināmajām hidroelektrostacijām. Lai to varētu īstenot, nepieciešams pārskatīt dabas resursu nodokļa piemērošanas nosacījumus un likmes visām hidroelektrostacijām. Latvijas vidējo un mazo upju teorētiskie hidroenerģijas resursi ir 900 GWh elektroenerģijas gadā, neizmantojot Ventu, Lielupi un Gaujas vidus un lejas posmus. Praktiski izmantojamie mazo upju hidroenerģijas resursi tiek lēsti robežās no 250-300 GWh elektroenerģijas gadā. Līdz šim apgūti tikai 70 GWh, tātad 23-28 % no agrāko ūdensdzirnavu un bijušo mazo HES potenciālās jaudas. Ņemot vērā spēkā esošo tiesisko regulējumu15, uz noteiktām upēm un upju posmiem ir aizliegums būvēt un atjaunot hidroelektrostacijas. Attiecībā uz pārējām upēm un upju posmiem, kas nav iekļauti minētajā regulējumā, ir nepieciešams saņemt būvniecībai nepieciešamo dokumentāciju un veikt ar vides aizsardzību nepieciešamās procedūras par jaunu hidroelektrostaciju būvniecību. Elektroenerģijas izstrādes daudzums Latvijā ir atkarīgs no Daugavas caurteces. Daugavas kaskāde - Rīgas HES, Ķeguma HES un Pļaviņu HES nodrošina vidēji 40% no Latvijā patērētās elektroenerģijas. Rūpējoties par efektīvu ūdens resursu izmantošanu un videi drošu saimniecisko darbību, tiek veikta pakāpeniska Daugavas HES hidroagregātu atjaunošanu. Rekonstrukcijas projektu galvenais mērķis ir nomainīt novecojušās hidroturbīnas, lai nodrošinātu drošu, efektīvu, ilgstošu un konkurētspējīgu Daugavas HES darbību kopējā energoapgādes sistēmā. Rekonstrukcijas rezultātā tiks uzlaboti hidroturbīnu darbības parametri, tādi kā uzstādītā jauda un lietderības koeficienti, tādējādi palielinot elektroenerģijas izstrādi gada griezumā. Kopumā no visiem Daugavas HES divdesmit trīs hidroagregātiem 2015.gadā ir modernizēti divpadsmit. 2013.gada nogalē ir noslēgts līgums par divu hidroagregātu nomaiņu Pļaviņu HES, savukārt 2014.gada sākumā - par trīs hidroagregātu rekonstrukciju Ķeguma HES. Visu pagaidām nerekonstruēto 11 hidroagregātu rekonstrukcijas procesu plānots noslēgt 2022.gadā, un paredzams, ka to kopējās atjaunošanas izmaksas varētu pārsniegt 200 miljonus euro. 2014.gadā kopējās investīcijas Daugavas HES aktīvos ir 20,4 miljoni euro, no tiem 9,9 miljoni euro ir ieguldīti Daugavas HES hidroagregātu atjaunošanas programmā un 8,1 miljons euro ir ieguldīts dažādu hidrobūvju drošuma projektu realizācijā. Attiecībā uz iespējamiem draudiem nozarē, plūdi Daugavā pie Pļaviņu HES var apdraudēt pašu hidrobūvi, kā arī pārraut Rīgas un Ķeguma HES aizsprostus. Secīgi, postījumi tiktu nodarīti visā Daugavas lejtecē līdz pat jūrai. Šo draudu mazinoši risinājumi būtu jāvērtē pēc 2020.gada. Savukārt, vēja energoresursu sadalījums Latvijā ir izteikti nevienmērīgs (skat. 5.attēlu). Latvijas vēju atlasā ir iezīmētas zonas ar dažādiem gada vidējiem vēja ātruma intervāliem - no 2,8 m/s līdz pat vairāk kā 5,4 m/s. Vēja turbīnas enerģiju sāk ražot, līdz ko vēja ātrums sasniedz 2,5 m/s. Latvijas teritorijas iekšienē labvēlīgi vēja enerģijai ir tikai tie rajoni, kur vējš veidojas paaugstinājuma rezultātā. Latvijā rajons ar vislielāko vēja ātrumu ir Baltijas jūras piekraste un Rīgas jūras līča rietumu piekraste, tās ziemeļu daļa. Vēja ātrums šajās zonās ir 5,1-5,8m/s. Latvijas teritorija iekšienē vēja potenciāls ir līdz 1,5TWh (racionāli iegūstamā elektroenerģija gadā). Saskaņā ar pārvades sistēmas operatoru (turpmāk - PSO) prognozi vēja enerģijas potenciāls selgā varētu sasniegt 95 MWh. 2014.gadā Latvijā kopējā uzstādītā elektriskā jauda vēja parkos bija 69 MW (no tiem atbalstu obligātā iepirkuma (turpmāk - OI)) ietvaros saņēma 53 vēja parki ar kopējo uzstādīto jaudu 58,3 MW) un potenciāli varētu tikt īstenoti divi vēja parku projekti ar kopējo elektrisko jaudu 73 MW. Avots: http://www.windenergy.lv 5.attēls. Latvijas vēju atlass (vidējais vēja ātrums gadā 100 m augstumā) Latvijā saules enerģija kā resurss elektroenerģijas vai siltuma enerģijas ražošanai ir izmantots ierobežoti, jo augstās tehnoloģiskās izmaksas16 līdz šim ir traucējušas pilnvērtīgi izmantot esošo resursu. 2013.gadā no saules saražotā atjaunojamā enerģija ir mazāka par procentu Latvijas atjaunojamo energoresursu bilancē, neskatoties uz to, ka pasaulē saules energotehnoloģijas tiek uzskatītas par vienu no nozīmīgākajiem nākotnes enerģijas avotiem17. Attīstoties atjaunojamās enerģijas uzglabāšanas iespējām, būtiska uzmanība būtu jāpievērš enerģijas akumulēšanas un uzkrāšanas risinājumiem, kā arī saules energotehnoloģiju kombinēšanai ar citiem atjaunojamajiem energoresursiem. Šāda pieeja nodrošina ilgtspējīgu energoapgādi un ļauj optimāli izmantot pieejamo saules starojuma potenciālu. Latvijas teritorijas galvenie ģeotermālie resursi ir saistīti ar pazemes ūdeņiem, kuru temperatūra pārsniedz 30ºC, un pamatklintāja karstajiem iežiem. Ģeotermālo ūdeņu izmantošanas iespējas saistās ar Elejas un Dienvidlatvijas ģeotermālajām anomālijām, kur temperatūra sasniedz 57ºC uz pamatklintāja Elejas rajonā un 50ºC līdz 65ºC Baltijas jūras piekrastes daļā. No 1993. līdz 1996.gadam Latvija un Lietuva Dānijas uzņēmuma "Petroleum Geology Investigators" vadībā īstenoja projektu, kura ietvaros tika veikts ģeotermālās enerģijas potenciāla izvērtējums Latvijā. Tika novērtēts, ka devona un kembrija slāņos tā ir 65 000 PJ liels, pielīdzinot 1,6 miljardiem toe. Ņemot vērā pētījumā veiktos aprēķinus, ja Latvijas teritorijā tiktu apgūti siltie ūdeņi, kopējā termālo staciju jauda var būt sākot no 175 MW18. Ģeotermālās enerģijas izmantošana Latvijā ir perspektīvs virziens, jo ģeotermālās enerģijas izmantošana augstas efektivitātes apkures tehnoloģijās ļauj samazināt CO2 emisijas, ļaujot daļēji atteikties no fosilā kurināma izmantošanas un paaugstināt neatkarību no importēta kurināma. Savukārt, viens no pašlaik būtiskākajiem ierobežojumiem ģeotermālās enerģijas izmantošanai Latvijā ir samērā lielas investīcijas, kas nepieciešamas, lai ieviestu Latvijā jaunos tehnoloģiskos risinājumus. 3.1.2. Fosilie energoresursi Latvijai ir potenciāls ogļūdeņražu ieguvei (skat. 6.attēlu). Kā sauszemē, tā arī Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā kopā Latvijā ir atklātas apmēram 35 ogļūdeņražu iegulas, tajā skaitā viena naftas atradne (Kuldīgas). Bez tam, daudzviet naftas meklēšanas un izpētes urbumos bija novērotas naftas izpausmes (pazīmēs) iežu porās vai plaisās. Vienā licences laukumā sauszemē notiek eksperimentālā ogļūdeņražu ieguve. Tajā pašā laikā līdz 2020.gadam būtiskas izmaiņas Latvijas energobilancē nav paredzētas. Visperspektīvākā ir Latvijas šelfa dienviddaļa ar mazāko ģeoloģiskā riska pakāpi, proti, prognozējamo naftas iegulu atklāšanas iespējas ir vislielākās. Šeit liela un vidēja izmēra lokālpacēlumos varētu būt izveidojušās komerciālas naftas iegulas. Vairāki no naftas meklēšanas viedokļa nozīmīgi objekti atrodas Latvijas-Lietuvas robežas strīdus zonā, un neskatoties uz interesi, 2015.gadā nav pieejami izpētei. Otra naftas perspektīvo objektu grupa ir centrālajā šelfā un tam piekļautajā sauszemē apzinātie objekti. Daudzos no tiem tika konstatētas naftas izpausmes un nelielas naftas iegulas, kā arī atklāta vienīgā Latvijā Kuldīgas naftas atradne. 2015.gada beigās bija spēkā vairākas Ekonomikas ministrijas izsniegtās zemes dzīļu izmantošanas licences ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei gan Baltijas jūrā (E6, E5, E23 struktūras) - Latvijas Republikas iekšējos jūras ūdeņos, teritoriālajā jūrā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā, gan teritorijā uz sauszemes. Ogļūdeņražu meklēšanai, izpētei un ieguvei jūrā19 zemes dzīļu izmantošanas licence ir uzņēmumam SIA "Odin Energi Latvija". Savukārt ogļūdeņražu izpētei un ieguvei uz sauszemes10 Latvijas Republikas teritorijā: • Liepājas rajona Dunalkas pagastā un Durbes novadā licence izsniegta uzņēmumam GotOil Recources Limited, Loon Energy, Alvils Baušenieks; • Liepājas rajona Nīcas pagastā licence izsniegta uzņēmumam PS "Baltic Oil Corporation"; • Kuldīgas rajona Gudenieku pagastā licence izsniegta uzņēmumam SIA "Baltic Oil Management". Avots: Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs 6.attēls. Ogļūdeņražu iegulas un naftas ieguve Baltijas naftas provincē Dabasgāzei ir nozīmīga vieta Latvijas primāro energoresursu struktūrā, 2013.gadā tā aizņēma 26,9% jeb 50,27 PJ no kopējā primāro energoresursu patēriņa, bet 2014.gadā - 24,4,% jeb 45,39 PJ. 2013.gadā Latvijā dabasgāzes kopējais patēriņš bija 1461 milj. m3, kas ir par 3,1% mazāk nekā 2012.gadā. Lielākā daļa no dabasgāzes - 1007 milj. m3 jeb 68,9%, izlietota pārveidošanas sektorā, tajā skaitā 877 milj. m3 patērēti elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai koģenerācijā, bet 130 milj. m3 - siltumenerģijas ražošanai katlumājās. Mājsaimniecību sektorā 2013.gadā izlietoti 124 milj. m3 dabasgāzes jeb 8,5% no kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņa, rūpniecībā - 174 milj. m3 (11,9%) un pārējos sektoros - 156 milj. m3 (10,7%). 2014.gadā dabasgāzes patēriņš saruka līdz 1313 mij m3. Galvenais dabasgāzes piegādes ceļš Latvijas patērētājiem ir maģistrālie gāzesvadu tīkli, kuri atzarojas no Jamalas - Eiropas gāzes vada Tveras apgabalā Krievijā, uz Sanktpēterburgu, Pleskavu un tālāk uz Igauniju, Latviju. Baltijas valstu maģistrālie dabasgāzes tīkli ir labi attīstīti un to spēju nodrošināt stabilas piegādes paaugstina Inčukalna pazemes gāzes krātuve (turpmāk - PGK), kuras ietilpība ir 2,3 miljrd. m3 aktīvās gāzes. Inčukalna PGK ir vienīgā funkcionējošā krātuve Baltijas valstīs un tā nodrošina reģionālās gāzapgādes stabilitāti. Vasaras sezonā, kad dabasgāzes patēriņš reģionā ir mazāks nekā aukstajā laikā, dabasgāze tiek iesūknēta krātuvē, lai apkures sezonā to piegādātu patērētājiem Latvijā, Igaunijā, Krievijas ziemeļrietumu reģionā un (mazākos apjomos) Lietuvā. Inčukalna PGK krātuve dod iespēju nodrošināt Latvijas patērētājiem dabasgāzi, un to neietekmē īslaicīgas dabasgāzes pieprasījuma izmaiņas citās valstīs. 2015.gada sākumā ekspluatācija tika nodots sašķidrinātās dabasgāzes terminālis Klaipēdā (Lietuvā), tādejādi pastāv iespēja iegādāties ar kuģiem vesto SDG, un līdz ar to, vēl vairāk uzlabot situāciju gāzes apgādes drošuma jomā. Bez tam, līdz ar Klaipēdas-Kuršēnu cauruļvada pabeigšanu, uz Latviju var nogādāt papildus gāzes apjomus, ļaujot būtiskai daļai no Latvijas 12,5 miljonu kubikmetru lielā dienas patēriņa nākt no alternatīva avota. Termināli naftas produktu tranzīta nodrošināšanai pa jūras ceļiem Latvijā ir labi attīstīti (Rīga, Ventspils), kas ievērojami paplašina piegāžu daudzveidību un konkurenci. Naftas produktu piegādes kanāli ir pietiekami diversificēti, jo naftas produkti tiek piegādāti gan no Austrumu, gan Rietumu tirgiem. Latvijā darbojas starptautiskas mazumtirdzniecības naftas kompānijas, kuras naftas un naftas produktu iepirkumus var veikt dažādos pasaules reģionos. Autobenzīna un dīzeļdegvielas ievešana vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības vajadzībām Latvijā iespējama no vismaz 10 naftas pārstrādes uzņēmumiem 1000 - 1500 km rādiusā. Naftas produktu cauruļvads no Samāras Krievijā, un Novopolockas Baltkrievijā, ļauj transportēt dīzeļdegvielu ar iespēju to piegādāt Ilūkstē un Ventspilī. Vērtējumā pa produktu kategorijām 2014.gadā salīdzinot ar 2013.gadu - palielinājies realizācijas apjoms dīzeļdegvielai (par 7%), autogāzei (par 13%), kurināmai gāzei (par 9%). Savukārt samazinājies realizācijas apjoms benzīnam (par 3%), petrolejai (par 32%), degvieleļļai (par 57%)9. 3.1.3. Citi energoresursi Atlikušo daļu Latvijas primāro energoresursu struktūrā veido elektroenerģijas neto imports, kā arī kūdra, ogles, kokss un atkritumi. Zināms potenciāls ir kūdras ieguvei enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai. Enerģētiskās kūdras ieguvi jau sagatavotās kūdras atradnēs, kuru izstrādei ir spēkā esošas licences, var uzsākt aptuveni 4000 ha platībā, iegūstot vismaz 700 tūkst. t enerģētiskās kūdras gadā20. Latvijā 2015.gadā darbojas vairāk nekā 300 ūdenssildāmie katli, kuros iespējams sadedzināt kūdru. Siltumenerģijas ražošanai var izmantot ap 462 tūkst. t kūdras gadā. Tai pat laikā, izmantojot kūdru kā kurināmo, ir svarīgi, ka nepasliktinās vides kvalitāte, it īpaši tas nav pieļaujami blīvāk apdzīvotajās vietās un, galvenokārt, Rīgā. Vienlaikus ir svarīgi, lai kūdras izmantošana neapdraud SEG emisiju samazināšanas mērķu sasniegšanu. Latvijā aizvien ir saglabājies neliels skaits ogļu katlu iekārtu, galvenokārt, privātajā sektorā, daļa no tiem Rīgā. Atkritumu izmantošana enerģijas ražošanā pašlaik Latvijā nav plaši attīstīta. Primāri šis jautājums ir jārisina atkritumu apsaimniekošanas politikas ietvaros. Šeit būtiski ir tādi priekšnoteikumi kā atkritumu sagatavošana reģenerācijai, kā arī ekonomiskā efektivitāte raugoties no atkritumu pārstrādes aspekta. Ja tiek izbūvētas jaunas atkritumu šķirošanas rūpnīcas, tad, piemēram, tādi sadzīves atkritumi kā tekstils, koks, kartons, polimēru piemaisījumi vai tā saucamais alternatīvais kurināmais (RDF) var tikt izmantots enerģijas ražošanai. 3.2. Iekšējā enerģijas tirgus izveide Integrētā un efektīvi funkcionējošā Eiropas iekšējā enerģijas tirgus izveide ilgtermiņā nodrošina lielāku sistēmas elastību, konkurenci starp uzņēmumiem, tādējādi veicinot pakalpojumu attīstību un konkurētspējīgas cenas, kā arī stiprina tirgus caurspīdību un uzlabo enerģētisko drošumu. Trešā enerģētikas pakete nosaka, ka nepieciešams stiprināt un padziļināt ES dalībvalstu PSO sadarbību, kas garantētu pārvades sistēmu vadības efektivitāti un caurredzamu pieeju elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades infrastruktūrai uz nacionālo valstu robežām. Ar trešo enerģētikas paketi ir izveidots institucionāls satvars tīkla kodeksu un vadlīniju izstrādei ar mērķi vajadzības gadījumā saskaņot tehniskos, darbības un tirgus noteikumus, kuri regulē elektroenerģijas un gāzes tīklus. Elektroenerģijas jomā 2013.gadā EK nāca klajā ar iniciatīvu izstrādāt ES dokumentu paketi, nosakot ES līmeņa tīklu kodeksus, kas līdz šim tika noteikti tikai dalībvalstu vai elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (ENTSO-E) regulējumos. Eiropas elektroenerģijas pārvades sektorā tīkla kodeksi aptvers trīs jomas - tīkla savienojumus, tīkla darbību un pārrobežu elektroenerģijas tirgu. Šajās trīs jomās, kopumā tiks izveidoti 10 tīkla kodeksi (skat. 2.tabulu). Līdz ar noris darbs pie tehniskāka līmeņa regulējuma izstrādes -tīkla kodeksiem elektrības un dabasgāzes sektoros. 2.tabula Tīkla kodeksi elektroenerģētikā 1.Tīkla pieslēgumu prasības - elektroenerģijas ražotājiem - elektroenerģijas lietotājiem - augstsprieguma līdzstrāvas sistēmām un elektroenerģijas parka moduļiem 2.Tīkla darbība - darbības drošība - darbības plānošana un grafiks - tīkla frekvences regulēšana un rezerves - avārijas un darbības atjaunošana 3.Vienots elektroenerģijas tirgus - jaudas piešķiršanas un pārslodzes vadības vadlīnijas - nākotnes jaudas piešķiršana - elektroenerģijas balansēšana Savukārt dabasgāzes sektorā, laika posmā līdz 2015.gadam ir pieņemti gāzes noteikumi par pārslodzes vadības procedūrām, jaudas piešķiršanu, balansēšanu un sadarbības spēju un datu apmaiņu. 2016.gada paredzēts izstrādāt šādus dokumentus: - noteikumi par saskaņotām pārvades tarifu struktūrām, - noteikumi par ES mēroga tirgus orientētu pieeju jaunizbūvētās gāzes pārvades jaudas sadalei, - noteikumi attiecībā uz gaidāmo CEN standartu par augstas kaloritātes gāzes kvalitāti. Tīklu kodeksi veicinās pārvades sistēmu vadības efektivitāti, vienotus nosacījumus reģionālo tirgu sasaistīšanai, nodrošinot elektroenerģijas un dabasgāzes pārvades infrastruktūras izmantošanu starp ES dalībvalstu robežām vienotajam ES enerģijas tirgum. 3.2.1. Elektroenerģijas tirgus Elektroenerģijas patēriņš. Latvijas bruto elektroenerģijas patēriņš 2013.gadā bija 7564 GWh, kas ir par 3,8% mazāk nekā 2012.gadā. 2014.gadā bruto elektroenerģijas patēriņš bija 7457 GWh, kas ir par 19% mazāk nekā 2013.gadā. 2014.gada bruto elektroenerģijas patēriņa struktūrā izceļami trīs dominējošie patēriņa sektori ˗ komercpakalpojumi un sabiedriskie pakalpojumi (38,7%), mājsaimniecību sektors (23,4%) un rūpniecība un būvniecība (22,4%) (skat. 7.attēlu). Rūpniecība un būvniecība ir otrais lielākais elektroenerģijas galapatērētājs Latvijā. Apstrādes rūpniecībā lielākie enerģijas patērētāji ir koksnes izstrādājumu (izņemot mēbeļu ražošanu) ražošanas nozare, metālu ražošanas nozare, pārtikas produktu un dzērienu ražošanas nozare, kā arī nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanas nozare. Energoresursu tālāka sadārdzināšanās var ietekmēt vairākas ekonomikā būtiskas nozares, kā piemēram, komerciālo un sabiedrisko pakalpojumu sektoru, pārstrādes rūpniecību (tostarp, visa veida kokapstrādi), kā arī pārtikas ražošanu un būvniecību. Būtisku ietekmi uz elektroenerģijas patēriņu atstāj Latvijā lielākais metalurģijas uzņēmums AS "Liepājas metalurgs", kura enerģijas patēriņš 2014.gadā ievērojami saruka. Avots: CSP 7.attēls. Bruto elektroenerģijas patēriņa struktūra Latvijā 2014.gadā, GWh, PJ, %21 Elektroenerģijas ražošana No 2014.gada kopējā bruto elektroenerģijas patēriņa 7457GWh AS "Latvenergo" savās stacijās (Rīgas TEC-1 un TEC-2; Daugavas HES kaskādes elektrostacijas, Aiviekstes HES, Ainažu vēja elektrostacija, Liepājas ražotnes) saražoja 64,2%, 17,9% - iepirka no mazajiem elektroenerģijas ražotājiem, kā arī 17,9% - veidoja elektroenerģijas neto imports. Rīgas TEC-1 un TEC-2 ir vienīgās bāzes jaudu elektrostacijas Latvijā ar uzstādīto jaudu virs 100 MW, kas var nodrošināt nepārtrauktu elektroenerģijas un siltuma ražošanu gan koģenerācijas, gan kondensācijas režīmā ar maksimālo summāro gada noslodzi līdz 7500 h. Dabasgāzes cena ir viens no būtiskākajiem izmaksu faktoriem, kas ietekmē TEC-1 un TEC-2 darbību. Īslaicīga maksimuma cenas sasniegšana Nord Pool Spot (turpmāk - NPS) Latvijas tirdzniecības apgabalā ir mazāk motivējoša Rīgas TEC-2 darbināšanai kondensācijas režīmā, tomēr pieļauj stacijas darbināšanu koģenerācijas režīmā - gan rēķinoties ar nelielo Rīgas pilsētas siltumslodzi vasaras sezonā, jo saražotās siltumenerģijas nelietderīga izmantošana mazina stacijas ekspluatācijas efektivitāti un, attiecīgi, palielina izmaksas uz vienu saražoto MWh. Ierobežota TEC-2 slogošana koģenerācijas režīmā vasaras sezonā iespējama, ja elektroenerģijas cena NPS Latvijas tirdzniecības apgabalā diennakts griezumā pārsniedz 45 EUR/MWh. Vienlaikus jāatzīmē, ka samazinoties naftas cenām pasaules tirgū, palielinās arī dabasgāzes tehnoloģiju konkurētspēja - pie relatīvi zemam dabasgāzes cenām TEC varētu realizēt būtisku iekšzemes elektroenerģijas izstrādes pieaugumu, kas savukārt radītu dabasgāzes patēriņa pieaugumu, aktivizējot dabasgāzes tirgu. Latvijā lielākā daļa elektroenerģijas tiek ģenerēta trīs Daugavas HES kaskādes elektrostacijās - Ķeguma, Pļaviņu un Rīgas HES, kuru kopējā uzstādītā jauda 2013.gadā bija 1559,5 MW. 2013.gadā šajās stacijās tika saražotas 2852 GWh elektroenerģijas, kas veido 46% no kopējā Latvijā saražotā bruto elektroenerģijas apjoma. HES uzstādīto jaudu pilnā apmērā ir iespējams izmantot tikai pavasarī palu jeb pilnūdens periodā, kas ilgst aptuveni divus mēnešus. Vislielākais elektroenerģijas izstrādes apjoms parasti ir aprīlī. Atsevišķos gadījumos arī ziemā ir vērojami īsi pilnūdens periodi. Gada griezumā Daugavas HES kaskādes elektrostacijas bāzes režīmā spēj nodrošināt 200-250 MW. Daugavas HES kaskādes stacijas kalpo arī kā elektroenerģijas sistēmas balansēšanas un pīķa (maksimuma) segšanas jaudas. Pilnūdens perioda elektroenerģijas izstrādes ļauj Daugavas HES kaskādei veiksmīgi konkurēt Baltijas un Somijas NPS elektroenerģijas tirgū. Laika posmā līdz 2020.gadam jaunu lielākas jaudas HES būvniecība uz Daugavas nav paredzēta. Nākotnē lielāka loma varētu būt arī izkliedētajai elektroenerģijas ražošanai, it īpaši potenciāls varētu būt tajās vietās, kur nav pieejami sistēmas pakalpojumi. Elektroenerģijas pašnodrošinājums Latvijā pa gadiem ir mainīgs (skat. 8.attēlu), attiecīgi 2013.gadā tas sastādīja 61% (2014.gadā - 88%). Savukārt PSO ikgadējā novērtējuma ziņojumā par 2015.gadu izvērtējot elektroenerģijas un elektriskās jaudas bilanču prognozi pie konservarīvā scenārija22 tiek norādīts, ka jaudu deficīts varētu pieaugt no 60MW 2015.gadā līdz 160MW 2020.gadā, kas savukārt veido 96% pašanodrošinājumu 2015.gadā, bet 89% - 2020.gadā. Aptuveni 1/5 daļu no kopējā Latvijas bruto elektroenerģijas patēriņa veido elektroenerģijas neto imports (2013.gadā - 17,9%). Elektroenerģija tiek importēta pārsvarā, kad nav pietiekams ūdens līmenis hidroelektroenerģijas ražošanai, kā arī, kad TEC nav nepieciešams darbināt koģenerācijas režīmā, pārsvarā vasarā. Nodrošinot pietiekamus starpsavienojumus ES globālajā tirgū, pašnodrošinājumam ir mazāka nozīme drošai energoapgādei. Avots: CSP 8.attēls. Latvijas elektroenerģijas piegādes struktūra Elektroenerģijas vairumtirdzniecība. Lai attīstītu pārrobežu tirdzniecību, kā arī stimulētu konkurenci Baltijas elektroenerģijas tirgū, Baltijā tika atvērti elektroenerģijas biržas platformas NPS tirdzniecības apgabali. Latvijas tirdzniecības apgabals uzsāka darbību 2013.gada 3.jūnijā, savukārt, Lietuva NPS elektroenerģijas biržai pievienojās 2012.gada jūnijā, bet Igaunija - 2010.gadā. Avots: NPS 9.attēls. Elektroenerģijas cenas NSP biržā 2014.gadā, EUR/MWH Izteiktas cenu atšķirības vērojamas Latvijas - Lietuvas tirdzniecības apgabaliem pret Igaunijas - Somijas tirdzniecības apgabaliem (skat. 9.attēlu). Cenu atšķirības veidošanās pamatā ir nepietiekama jaudu pārvades spēja Igaunijas - Latvijas šķērsgriezumā, un tirgū konkurētspējīgas ģenerācijas nepietiekamība Latvijā un Lietuvā dēļ samērā augstām elektroenerģijas ģenerācijas mainīgajām izmaksām. Latvijas un Lietuvas kā elektroenerģijas deficīta reģionu cenas ir vienādas, jo pārvades jauda starp abām valstīm ir pietiekama. Pēc NordBalt (Zviedrijas-Lietuvas starpsavienojums, caurlaides jauda 700 MW) kabeļa ieslēgšanas 2015.gada beigās, sagaidāma cenu izlīdzināšanās dažādos reģiona tirdzniecības apgabalos. 2014.gadā tika uzsākta arī finanšu instrumentu Nasdaq OMX Commodities biržas kontraktu darbība Latvijā. Ziemeļvalstīs jau desmit gadus darbojas finanšu instrumentu tirgus, ko organizē Nasdaq OMX Commodities birža. Līdz Igaunijas - Latvijas trešā starpsavienojuma izveidei 2020.gadā Nasdaq OMX Commodities finanšu instrumentu tirgū šajās valstīs ir prognozējama ierobežota likviditāte, tomēr cenu svārstību risks varētu samazināties. Elektroenerģijas mazumtirdzniecība. Ilgtermiņā visefektīvāk tiek noteikta elektroenerģijas cena brīva tirgus apstākļos. Līdz ar to atvērtā elektroenerģijas tirgū vairs nepastāv regulēti elektroenerģijas tarifi, bet regulēti tiek sistēmas pakalpojumi un obligātā iepirkuma komponente. Elektroenerģijas lietotāji var izvēlēties savam elektroenerģijas patēriņam atbilstošāko elektroenerģijas tirdzniecības piedāvājumu. Latvijā elektroenerģijas tirgus atvēršana aizsākās 2007.gadā 1.jūlijā. Elektroenerģijas tirgus atvēršanas dažādi posmi ir attēloti 10.attēlā: Avots: Ekonomikas ministrija 10.attēls. Elektroenerģijas tirgus sadalījums pa posmiem Saskaņā ar Eurostat datiem elektroenerģijas cena (ieskaitot visus nodokļus un nodevas) mājsaimniecībām (ar gada patēriņu 1000-2500 kWh) Latvijā 2015.gada pirmajā pusgadā bija desmitā zemākā ES - 164 euro/MWh (skat. 11.attēlu). Attiecīgi Igaunijā - 133.8 euro/MWh un Lietuvā - 127,8 euro/MWh. Avots: Eurostat 11.attēls. Elektroenerģijas cena (ieskaitot visus nodokļus un nodevas) mājsaimniecībām (ar gada patēriņu 1000-2500 kWh) 2015.gada 1.pusgadā, euro/MWh Elektroenerģijas kopējā cena veidojas no elektroenerģijas cenas, pārvades un sadales tīkla pakalpojumiem, obligātā iepirkuma komponentes (turpmāk - OIK), tirdzniecības pakalpojuma un pievienotās vērtības nodokļa (PVN 21%). Pēc elektroenerģijas tirgus liberalizācijas 2015.gadā ir spēkā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk - SPRK) apstiprinātās tīkla pakalpojumu izmaksas - 5,63 centi/kWh un OIK, kas pašlaik noteikts 2,68 centi/ kWh un tiek daļēji finansēts no valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to mainīga ir tikai elektroenerģijas vairumcena, kas mainās atkarībā no tirgus situācijas. 2014.gadā elektrības vidējā vairumcena Latvijas cenu zonā bija 50,12 centi/kWh, kas pārsniedza gan starta, gan pamata tarifā iekļautu elektrības vairumcenu (skat. 12.attēlu). Avots: Ekonomikas ministrija 12.attēls. Elektroenerģijas tarifa struktūra mājsaimniecību elektroenerģijas lietotājiem (spēkā no 2011.gada 1.aprīļa līdz 2014.gada 31.decembrim) 2015.gada 1.janvārī tika atvērts elektroenerģijas tirgus arī mājsaimniecībām, kā to paredz 2014.gada 20.marta grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā. Līdz ar elektroenerģijas tirgus atvēršanu mājsaimniecībām, tirgū nonāca aptuveni 847 300 mājsaimniecību lietotāji, kas veido aptuveni 90% no kopējā lietotāju skaita. Pilnīgi visām mājsaimniecībām elektroenerģijas cena vairs netiek subsidēta. Samazinātā elektroenerģijas cena tiek nodrošināta mazaizsargātajām iedzīvotāju grupām - trūcīgām vai maznodrošinātām ģimenēm (personām), ģimenēm ar bērnu invalīdu, personām ar pirmās grupas invaliditāti un daudzbērnu ģimenēm (tiek subsidēta elektroenerģijas cenas starpība). Trūcīgai vai maznodrošinātai ģimenei (personai), kā arī ģimenei ar bērnu invalīdu un personai ar pirmās grupas invaliditāti tiek nodrošināti 100 kilovatstundu elektroenerģijas par subsidēto cenu 0,0131 euro par vienu kilovatstundu katrā norēķinu periodā (kalendāra mēnesī) un daudzbērnu ģimenei - 300 kilovatstundu elektroenerģijas par cenu 0,0131 euro par vienu kilovatstundu katrā norēķinu periodā (kalendāra mēnesī). Šajā gadījumā kopējā elektroenerģijas cena (ieskaitot elektroenerģijas cenu, tirdzniecības pakalpojumus, obligāto iepirkuma komponenti, pievienotās vērtības nodokli un tīkla pakalpojumus) ir vienāda ar iepriekšējo starta tarifu - 11,64 centi par vienu kilovatstundu. Savukārt par elektroenerģijas apjomu, kas norēķinu periodā pārsniedz minētās 100 kilovatstundas trūcīgai vai maznodrošinātai ģimenei (personai), kā arī ģimenei ar bērnu invalīdu un personai ar pirmās grupas invaliditāti, un 300 kilovatstundas daudzbērnu ģimenei, aizsargātais lietotājs maksā elektroenerģijas tirgotāja piedāvāto un aizsargātā lietotāja izvēlēto elektroenerģijas cenu vai noteikto universālā pakalpojuma cenu. Aizsargātā lietotāja pakalpojuma sniedzēja pienākumu 2015.gadā pildīja AS Latvenergo, bet turpmāk tas tiks izvēlēts konkursa kārtībā saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likumā un Publisko iepirkumu likumā noteiktajām prasībām. Turpmāk būtu jāvērtē šī risinājuma darbība, nepieciešamības gadījumā to pilnveidojot (tajā skaitā vērtējot iespējas sniegt palīdzību mazāk aizsargātajām sociālajām grupām arī citu pirmās nepieciešamības pakalpojumu nodrošināšanai). 3.2.2. Dabasgāzes tirgus Eiropas Savienība kopumā joprojām ir ļoti atkarīga no trešo valstu dabasgāzes piegādēm. Latvijas dabasgāzes apgādes sistēma nav tieši savienota ar citu ES dalībvalstu, izņemot Lietuvu un Igauniju, sistēmām. Toties kopš darbojas Klaipēdas SDG terminālis, pastāv iespēja fiziski saņemt dabasgāzi ne tikai no Krievijas, bet arī citām valstīm. Dabasgāzes patēriņš. Latvijas dabasgāzes patēriņa struktūra ir ar izteikti sezonālu raksturu (skat. 13.attēlu). Ziemā centralizētās siltumapgādes sistēmas siltumslodzes būtiski pieaug. Avots: CSP 13.attēls. Dabasgāzes patēriņa svārstības 2012.-2013.gadā pa mēnešiem, milj.m3 Kopš 2010.gada dabasgāzes patēriņš Latvijā ir samazinājies (skat. 14.attēlu). Galvenās nozares, kur patērē dabasgāzi, ir pārveidošanas sektors (enerģētika), rūpniecība un būvniecība, kā arī mājsaimniecību jeb individuālā patēriņa sektors. Elektroenerģijas un centralizētās siltumenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās tiek izmantots aptuveni vairāk nekā 50% no kopējā dabasgāzes patēriņa valstī. Divas lielākās Latvijas elektrostacijas (Rīgas TEC˗1 un Rīgas TEC-2) ir kombinētā cikla dabasgāzes stacijas, kurās vienlaikus tiek ražota elektroenerģija un siltums Rīgas pilsētas siltumapgādei. Ņemot vērā lielu siltumslodžu sezonālo raksturu, arī lielo koģenerācijas staciju enerģijas ražošanas intensitāte koģenerācijas režīmā ir sezonāla. Avots: CSP 14.attēls. Kopējais dabasgāzes patēriņš Latvijā 2000.-2013.g., milj. m3/gadā Dabasgāzes kopējo patēriņu ietekmē šādi faktori: • ārējā gaisa temperatūra, kā piemēram 2013.gadā siltās ziemas periodā tā ievērojami pārsniedza vidējo statistisko normu; • kopējā tautsaimniecības, tajā skaitā rūpniecības, attīstība. Piemēram 2013.gadā uz laiku tika apturēta AS "Liepājas Metalurgs" darbība, kas bija viens no lielākajiem enerģijas patērētājiem valstī; • pāreja no dabasgāzes uz alternatīviem kurināmā veidiem centralizētā siltuma ražošanā, • energoefektivitātes pasākumu ieviešana, kā piemēram ēku siltināšana. Dabasgāzes pārvades sistēmas operators Latvijas dabasgāzes patēriņa prognozi ir izstrādājis diviem scenārijiem - pesimistiskajam un optimistiskajam (skat. 15.attēlu). Pesimistiskajā scenārijā tiek ņemti vērā konkrētie mērķi energoefektivitātes uzlabošanai un attiecīgi primāro energoresursu kopējā patēriņa samazināšanās, importēto energoresursu aizvietošanai ar vietējiem energoresursiem, tostarp AER, kā rezultātā tiek paredzēts pakāpenisks dabasgāzes patēriņa samazinājums Latvijā no 1260 milj.m3 2015.gadā līdz 1100 milj.m3 2024.gadā (skat.15.att.). Avots: Dabasgāzes pārvades sistēmas operatora ikgadējā novērtējuma ziņojums par 2014.gadu. 15.attēls. Dabasgāzes patēriņa prognoze 2015.-2020.gadam (pesimistiskais un optimistiskais scenārijs),milj. m3 Optimistiskajā scenārijā dabasgāzes patēriņa izmaiņas tiek prognozētas, ņemot vērā dabasgāzes tirgus globalizācijas tendences un jauno tehnoloģiju attīstību, kā rezultātā energoresursu cenas varētu izlīdzināties, kā arī plānoto dabasgāzes tirgus attīstību, kuras rezultātā Austrumbaltijas reģionam, tostarp Latvijai, tiks nodrošinātas piegādēm no Krievijas alternatīvas dabasgāzes piegādes un novērsta Baltijas valstu un Somijas dabasgāzes tirgus izolāciju no kopējā ES dabasgāzes tirgus. Dabasgāzes patēriņa pieaugumu varētu sekmēt naftas produktu cenu, un līdz ar to arī dabasgāzes cenu, samazināšanās. Tādejādi dabasgāzes kā videi visdraudzīgākā fosilā kurināmā īpatsvars kopējā energoresursu bilancē varētu palikt līdzšinējā līmenī, nodrošinot nelielu dabasgāzes pieprasījuma pieaugumu no 1300 milj.m3 2015.gadā līdz 1800 milj.m3 2024.gadā (skat. 21.att.). Optimistiskā scenārija gadījumā paredzēts, ka mainīsies dabasgāzes izmantošanas struktūra, un energoefektivitātes pasākumu un atjaunojamo energoresursu atbalsta rezultātā samazināsies dabasgāzes patēriņš centralizētajā siltumapgādē, taču tas pieaugs transportā, rūpniecībā un decentralizētās apkures sistēmās. Dabasgāze, ņemot vērā ievērojami zemāku emisiju intensitāti, salīdzinot ar oglēm un naftas produktiem, un tirgus attīstību pasaulē, saglabās nozīmīgu lomu Latvijas primāro energoresursu bilancē līdztekus atjaunojamiem energoresursiem. Dabasgāzes patēriņu var ietekmēt arī dabasgāzes plašāka izmantošana transporta nozarē. Saistībā ar Direktīvas 2014/94EK prasību ieviešanu (skatīt 3.3.3.sadaļu). Pēc nozares pārstāvju prognozēm līdz 2020.gada beigām ar dabasgāzi darbināmo transportlīdzekļu skaits varētu pieaugt. Dabasgāzes kopējā cena veidojas no dabasgāzes cenas, tirdzniecība komponentes, uzglabāšanas, pārvades un sadales sistēmas pakalpojumiem, tirdzniecības pakalpojuma un nodokļa (skat. 16.attēlu). Avots: Ekonomikas ministrija 16.attēls. Dabasgāzes cenas/ tarifa struktūra (%) AS "Latvijas Gāze" 2009.gadā ir noslēgusi ilgtermiņa līgumus ar gāzes piegādātājiem AAS "Gazprom" un SIA "ITERA Latvija" līdz 2030.gadam, kas paredz dabasgāzes piegādes pietiekamā apjomā Latvijas lietotājiem. Šajos līgumos noteikti arī dabasgāzes piegādes tehniskie parametri (spiediens, kaloritāte u.c.), piegādes un uzglabāšanas apjomi (gada un mēneša), dabasgāzes cenu aprēķina formula, maksājumu nosacījumi, nosacījumi līgumu pārskatīšanai un citas saistības. Kā tas ir izplatīts dabasgāzes biznesā, piegādes līgumos ir "ņem vai maksā (take-or-pay)" klauzula. Līgumos noteiktajā dabasgāzes cenas aprēķina formulā tiek ņemta vērā mazuta ar sēra saturu līdz 1% un dīzeļdegvielas ar sēra saturu līdz 0,1% cenas/kotācijas indekss FOB ARA (Free On Board Amsterdam, Rotterdam, Antwerp) naftas produktu biržās, kā arī Eiropas Centrālās bankas noteiktā euro un ASV dolāra kursa attiecība. 2014.gadā par dabasgāzes transportēšanu un uzglabāšanu Inčukalna PGK noslēgti 5 līgumi (skat. 3.tabulu). 3.tabula Esošie AS "Latvijas Gāzes" dabasgāzes ilgtermiņa dabasgāzes piegādes līgumi Līgumslēdzējs Parakstīšanas datums Darbības laiks Pakalpojums AS "LITGAS" 30.12.2013. 10.02.2017. Transports, glabāšana AS "Lietuvos duju tiekimas" 19.12.2014. 01.04.2017. Transports, glabāšana OU "Baltic Energy Partners" 30.10.2014 31.12.2014. Transp …