Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi La

Ministru kabineta rīkojums Nr.225 Rīgā 2003.gada 16.aprīlī (prot. Nr.21, 7.§) Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim 1. Akceptēt Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim. 2. Ārlietu ministrijai nodrošināt šī rīkojuma 1.punktā minētā ziņojuma tulkojumu angļu valodā, saskaņot ziņojuma tulkojumu ar darba grupā (apstiprināta ar Ministru kabineta 2001.gada 18.janvāra rīkojumu Nr.37 "Par darba grupu nacionālā ziņojuma par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā sagatavošanai") iesaistītajām ministrijām un iesniegt ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ministru prezidenta vietā - Ministru prezidenta biedrs A.Šlesers Ārlietu ministra vietā - tieslietu ministrs A.Aksenoks Akceptēts ar Ministru kabineta 2003.gada 16.aprīļa rīkojumu Nr.225 Latvijas Republikas sākotnējais ziņojums par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim Ievads 1. Latvijas sākotnējais ziņojums par 1966.gada paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts), kas Latvijai ir saistošs kopš 1992.gada 14.jūlija, ir sagatavots saskaņā ar Pakta 16.pantu. Šajā sākotnējā ziņojumā tiek sniegta informācija par laika posmu līdz 2002.gada 1.janvārim. Ziņojums ir izstrādāts saskaņā ar Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (turpmāk - Komiteja) 1976.gadā pieņemtajām un 1990.gadā pārstrādātajām vadlīnijām nacionālo ziņojumu sagatavošanai, kā arī ņemot vērā Komitejas vispārējās rekomendācijas par Konvencijas pantu interpretāciju. 2. Ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvētas Ārlietu, Tieslietu, Iekšlietu, Aizsardzības, Ekonomikas, Labklājības, Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrijas un kuru saskaņā ar 1998.gada 17.marta noteikumiem "Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās" vadīja Ministru kabineta pilnvarots Pārstāvis. Savus komentārus par darba grupā sagatavoto ziņojumus sniedza Valsts Cilvēktiesību birojs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, Invalīdu apvienība "Apeirons", Klubs "Māja". Pilnveidotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Ministru kabinetā ….. 1.DAĻA Pakta 1.pants Pašnoteikšanās tiesības 3. Latvijas sākotnējā ziņojumā par 1966.gada starptautiskā pilsonisko un politisko tiesību pakta izpildi (CCPR/C/81/Add.1/Rev.1, 59.-63.paragrāfi) ir sniegta informācija par Latvijas tautas 1920.gadā īstenotajām pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes sapulci, kura 1922.gadā pieņemta joprojām spēkā esošo Satversmi. 4. Satversmē noteikts, ka tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti šādi Satversmes panti, kuros ietvertās normas pēc būtības ir pašnoteikšanās tiesību atspoguļojums:

1. a)Satversmes 1.pants noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika";
2. b)Satversmes 2.pants paredz, ka "Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai";
3. c)Satversmes 3.pantā paredzēts, ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale";
4. d)Satversmes 6.pants paredz, ka "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās". 5. Latvijas tautas nepārprotama griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta 1990.gada Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu deputātu mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas un politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu. Pārejas periods Latvijas starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības atjaunošanai beidzās līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanu 1991.gada 21.augustā. 6. No starptautisko tiesību viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga ne par vienas citas teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav koloniju. Tai pat laikā Latvija ir vairākkārt paudusi savu atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām. Dabas resursu izmantošana 7. Atbilstoši 1991. gada 6. augusta likumam "Par vides aizsardzību" kā dabas resursi Latvijā ir definētas dabas daļas, to skaitā zeme, augsne, zemes dzīles, gaiss, ūdens, flora un fauna, kurām ir ekonomiska, sociāla vai kultūras vērtība. Latvijā dabas resursi ir iekļauti civiltiesiskajā apritē un var būt par civiltiesiska darījuma priekšmetu. 8. Latvijas Satversmes 105.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, kuru nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Šādā veidā konstitucionālā līmenī ir noteikta valsts aizsardzība personas tiesībām iegūt savā īpašumā dabas resursus. Konstitucionālā līmenī ir arī noteikts personas brīvas rīcības ar īpašumu un tā netraucētas ieguves apjoms - īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu un tā atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Indivīda rīcības ar dabas resursiem brīvības ierobežojumi Latvijā tiek noteikti, vadoties pēc principa, ka dabas resursi nav tikai privātīpašums un ka tiem ir jādarbojas arī sabiedrības labā. Šī iemesla dēļ valsts likumā noteiktā kārtībā ir tiesīga noteikt privātīpašuma parobežojumus dabas resursu īpašniekiem. 9. Tiesības uz zemes privātīpašumu tiek regulētas vairākos likumos atkarībā no zemes kategorijas. Saskaņa ar 1991. gada 21. jūnija likumu "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" visa Latvijas teritorija veido valsts zemes fondu, kas atbilstoši administratīvi teritoriālajam iedalījumam sastāv no divu kategoriju zemes: lauku apvidu zemes un pilsētu zemes. Pilsētu zeme ir visa zeme, kas atrodas pilsētu administratīvajās robežās. Visa pārējā Latvijas Republikas teritorija, ko neaizņem pilsētu zeme, ir lauku apvidu zeme. 10. Atbilstoši 1992. gada 9. jūlija likumam "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" lauku apvidu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu un citiem likumiem:
5. a)Latvijas pilsoņi; valsts un pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi (statūtsabiedrības);
6. b)Latvijas Uzņēmumu reģistrā reģistrēta statūtsabiedrība, (
7. a)kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, katram atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā; (
8. b)kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām Latvijas ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz 1996.gada 31.decembrim (minētais attiecināms arī uz fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām starptautiskie līgumi noslēgti pēc 1996.gada 31.decembra, ja šajos līgumos paredzētas Latvijas reģistrēto fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī); (
9. c)kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder vairākiem "a" un "b" punktos minētajiem subjektiem kopā; (
10. d)kura ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā;
11. c)Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas, kuru darbības laiks, skaitot no reģistrēšanas brīža Latvijas Republikā, ir ne mazāk kā trīs gadi; 11. Citas fiziskās un juridiskās personas savā īpašumā nevar iegūt zemi valsts pierobežas joslās, zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei atbilstoši pagasta ģenerālplānam, valsts rezervātu zemi, lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām izmantojamo zemi atbilstoši pagasta ģenerālplānam. 12. Ja fiziskā persona, kas nav Latvijas pilsonis, iegūst zemi īpašumā mantošanas ceļā, šai personai mēneša laikā zemes īpašuma tiesību turpmākai saglabāšanai ir jāsaņem pagasta padomes (novada, pilsētas domes) priekšsēdētāja piekrišana šā likuma noteiktajā kārtībā. Iesniegumam pievienojams tiesas spriedums par apstiprināšanu mantojuma tiesībās vai testaments ar atzīmi par tā stāšanos likumīgā spēkā. Ja, ievērojot šā likuma minētos ierobežojumus zemes iegūšanā, pagasta padomes (novada, pilsētas domes) priekšsēdētājs savu piekrišanu nedod, zemes īpašums divu gadu laikā ir jāatsavina. 13. Atbilstoši 1991. gada 20. novembra likumam "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" pilsētu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu un citiem likumiem:
12. a)Latvijas pilsoņi;
13. b)valsts un pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi (statūtsabiedrības);
14. c)Latvijas Uzņēmumu reģistrā reģistrēta statūtsabiedrība, (
15. a)kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai - katram subjektam atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā; (
16. b)kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām Latvijas ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz 1996.gada 31.decembrim (minētais attiecināms arī uz fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām starptautiskie līgumi noslēgti pēc 1996.gada 31.decembra, ja šajos līgumos paredzēts Latvijā reģistrēto fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī.); (
17. c)kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder vairākiem (
18. a)un (
19. b)apakšpunktā minētajiem subjektiem kopā; (
20. d)kura ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā;
21. d)līdz 1940.gada 21.jūlijam Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas. 14. Citas juridiskas un fiziskas personas nevar iegūt īpašumā: zemi valsts pierobežas joslās; zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei atbilstoši pilsētas ģenerālplānam; lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamo zemi atbilstoši pilsētas ģenerālplānam. 15. Uz fiziskajām personām, kas nav Latvijas pilsoņi un zemi iegūst mantošanas ceļā, attiecas tādi paši noteikumi, kā saistībā ar zemi lauku apvidos. 16. Galvenie personas rīcības ar zemes īpašumu aprobežojumi saistās ar aizsargājamām dabas teritorijām. Saskaņā ar 1993. gada 2. marta likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" nosacījumiem zeme aizsargājamās teritorijās var būt valsts, pašvaldību, kā arī fizisko un juridisko personu īpašumā. Valstij piederošā un piekrītošā zeme dabas rezervātos, dabas liegumos un citu aizsargājamo teritoriju dabas rezervātu un dabas liegumu zonās nav privatizējama vai atsavināma. Aizsargājamās teritorijās zemes īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem var atjaunot un zemi fizisko un juridisko personu īpašumā var nodot tikai tad, ja šīs personas apņemas ievērot aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumus un dabas aizsardzības plānu. 17. Viens no personas brīvas rīcības ierobežojumiem ar zemi īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir nosacījums, ka šādām teritorijām zemes pirmpirkuma tiesības pieder valstij un zemes īpašniekam ir pienākums informēt reģionālo vides pārvaldi par nodomu pārdot sev piederošo zemi aizsargājamā teritorijā. 18. Tāpat likumā "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" ir noteikts, ka aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumu pārkāpšanas, kā arī dabas aizsardzības plāna neievērošanas gadījumā valstij ir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piespiedu kārtā atsavināt zemi tās īpašniekam. 19. Saskaņā ar 1996. gada 2. maija likumu "Par zemes dzīlēm" zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi, kas tajās atrodas, pieder zemes īpašniekam. Zemes īpašnieks var rīkoties ar zemes dzīlēm, ciktāl šis likums un citi normatīvie akti neierobežo viņa tiesības. 20. Zemes dzīļu izmantošana balstās uz principiem, kas noteic, ka, pirmkārt zemes dzīles ir neatjaunojama vērtība, kas izmantojama vienlaikus zemes īpašnieku, valsts un sabiedrības labā. Otrkārt, zemes dzīļu vērtība netiek ietverta īpašuma kadastrālajā vērtībā, un par zemes dzīlēm nav jāmaksā īpašuma nodoklis. Zemes dzīļu izmantotāji personisko vajadzību apmierināšanai zemes dzīles to īpašumā vai pastāvīgā lietošanā esošajā zemē izmanto bez maksas. Zemes dzīļu izmantošana peļņas nolūkos ir pieļaujama, ja saņemta attiecīga atļauja (licence) šā likuma noteiktajā kārtībā. Treškārt, zemes dzīļu izmantošanā jāievēro īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un objektu aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi, kā arī citi zemes dzīļu izmantošanu ierobežojoši noteikumi. Ceturtkārt, nodrošinot zemes dzīļu racionālu izmantošanu un aizsardzību, valsts un pašvaldības šajā likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos un noteiktajā kārtībā var ierobežot, apturēt vai pārtraukt jebkuru juridisko un fizisko personu darbību zemes dzīļu izmantošanā. 21. Zemes dzīles var izmantot zemes īpašnieks, persona, ka zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā, juridiskā vai fiziskā persona, arī ārvalstnieks vai ārvalsts juridiskā persona, kas ar zemes īpašnieku noslēgusi līgumu. 22. Galvenās prasības, kas ir jāievēro zemes dzīļu izmantotājiem zemes dzīļu aizsardzībā saskaņā ar likuma "Par zemes dzīlēm" nosacījumiem, ir šādas: zemes dzīļu pilnīga un kompleksa izpēte; racionāla derīgo izrakteņu ieguve, kā arī atradnēs sastopamo blakusproduktu izmantošana; zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot kaitīgu ietekmi uz derīgo izrakteņu krājumiem un zemes dzīļu īpašībām; zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot piesārņošanu ar pazemes un virszemes būvēs un krātuvēs glabājamām ekoloģiski bīstamām vielām, kā arī notekūdeņiem; zemes dzīļu izmantošanas regulēšana un kontrole. 23. Kā tas ir noteikts 1992. gada 15. septembra likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" nekustamā īpašuma atsavināšana valsts un sabiebrības vajadzībām ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos un uz atsevišķa likuma pamata. Saskaņa ar šī likuma noteikumiem atlīdzība par īpašuma atsavināšanu ir nosakāma naudā. Priekšlikumu par nekustamā īpašuma atsavināšanu iesniedz valdība uz attiecīgās valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijas ierosinājuma pamata, ja šī institūcija nekustamo īpašumu nevar iegūt, vienojoties ar īpašnieku. Institūcija, uz kuras ierosinājuma pamata notiek atsavināšana, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas piedāvā īpašniekam noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu, piesolot viņam pēc saviem ieskatiem taisnīgu atlīdzību vai piedāvājot apmainīt to pret līdzvērtīgu mantu. Ja atlīdzība noteikta uz labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā nekustamā īpašuma vērtība tiek atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu mantu, noslēdzams attiecīgs līgums. Ja vienošanās nav panākta, uz attiecīgās institūcijas pieteikuma pamata lietu izskata tiesa. 24. Tiesības izmantot kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu regulē 1993. gada 2. februāra likums "Par Latvijas republikas kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu", kurā noteikts, ka kontinentālā šelfa dabas bagātības ir Latvijas īpašums. Kontinentālā šelfa izpēti un dabas resursu izstrādi var veikt tikai pēc speciālas atļaujas saņemšanas. 25. Kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā juridiskās un fiziskās personas var veikt: dabas bagātību zinātnisko izpēti; dabas bagātību izstrādi; dzīvo dabas resursu ieguvi; iekārtu, ierīču ierīkošanu, mākslīgo salu izveidošanu, to ekspluatāciju; zemūdens kabeļu un cauruļvadu izlikšanu; spridzināšanas darbus (kontinentālajā šelfā). Juridiskās un fiziskās personas šos darbus var veikt, ja ir saņemta atļauja un noformēta licence Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Dzīvo dabas resursu iegūšana un izstrāde kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pieļaujama tikai izsniegtās licences apjomā. Ārvalstu juridisko un fizisko personu zinātniskā darbība kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tas nepieciešams jūras vides izzināšanai miera un cilvēces labā. 26. Latvijā nenosaka īpašuma tiesības uz gaisu. Savukārt nacionālos vides kvalitātes normatīvus attiecībā uz gaisa kvalitāti, kā arī gaisa piesārņojuma novērtēšanas kārtību un gaisa aizsardzības pasākumus, lai izvairītos no gaisa piesārņojuma kaitīgās ietekmes uz cilvēka veselību vai vidi, novērstu vai mazinātu to nosaka 1999. gada 15. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.219 "Noteikumi par gaisa kvalitāti" 27. Civillikumā ir noteikts, ka ūdeņi atkarībā no to īpašuma tiesībām ir privātie un publiskie. 28. Pie publiskiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikumā uzskaitītie ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti. Publisko ūdeņu sarakstu var grozīt vienīgi likumdošanas ceļā. Ja ieskaitot privātus ūdeņus publiskos, vai atsavinot nekustama īpašuma daļas, vai ierobežojot pastāvošās ietaises, kādai personai nodarītu zaudējumus, tad viņai pienākas samērīga atlīdzība no valsts.. Publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv īpašuma tiesības privātai personai. Jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Saskaņā ar Civillikumu publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības. 29. Tiesības uz privātiem ūdeņiem Latvijā izriet no tiesībām uz zemi. Savukārt tekošs ūdens nevar būt īpašuma tiesību objekts - īpašums uz upi nozīmē īpašuma tiesības uz upes gultni un tiesības izmantos upi, arī tās ūdeņu spēku. Kā stāvošie, tā tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesība lietot to ūdens daļu, kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei. Zemes īpašnieka tiesība ierīkot ūdens spēka izmantošanas ietaises nav nekādi aprobežota tikai tajā gadījumā, kad upe, uz kuras šīs ietaises ierīkojamas, iesākas viņa paša robežās un kad nevienam no augšgala kaimiņiem nevar rasties zaudējumi no ūdens aizsprostojumiem vai aizdambējumiem. 30. Saskaņā ar Civillikumu zvejas tiesība pieder katram sava īpašuma robežās, un īpašnieks var aizliegt, ciktāl likums nenosaka citādi, trešam personām zvejot tajās. Jūras piekrastes ūdeņos zveja ir brīva katram Latvijas pilsonim zvejniecības likumā paredzētā kārtībā. Kopīpašumā esošos ūdeņos zvejas tiesība pieder katram piekrastes īpašniekam tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei. Publiskās upēs zvejas tiesība pieder katram piekrastes īpašniekam gar viņa robežu tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei. Civillikumā ir noteiktas arī upes un ezeri, kur zvejas tiesības pieder vienīgi valstij. 31. Civillikums noteic, ka katrs, kam pieder zvejas tiesība, var lietot tauvas joslu zvejas vajadzībām. Saskaņā ar 1995. gada 12. aprīļa Zvejniecības likumu piekrastes zemes īpašniekiem ir tiesības lietot tauvas joslu, ciktāl šīs tiesības neierobežo šis likums, citi likumi un normatīvie akti. Dabiskās tauvas joslas platums ir: gar privāto ūdeņu krastiem - 4 metri; gar pārējo ūdeņu krastiem - 10 metru; gar jūras piekrasti - 20 metru. Tauvas joslas bezmaksas lietošana ir paredzēta: 1) kājāmgājējiem; 2) zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai; 3) robežapsardzībai; 4) vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. 32. Latvijas iekšējo ūdeņu, teritoriālo jūras ūdeņu (turpmāk - teritoriālie ūdeņi) un ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu iegūšanu, izmantošanu, pētīšanu, saglabāšanu, pavairošanu un uzraudzīšanu regulē 1995. gada 12. aprīļa Zvejniecības likums. Saskaņā ar šo likumu zivju resursus Latvijas iekšējos ūdeņos un teritoriālajos ūdeņos pārvalda valsts. Saskaņā ar Zvejniecības likumu Latvijas ūdeņi zvejas tiesību jomā tiek iedalīti šādi: publiskie ūdeņi (uzskaitīti Civillikumā), kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas tiesības pieder valstij; ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder valstij (uzskaitīti Civillikumā); privātie ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. 33. Zvejas tiesības Latvijas ekonomiskās zonas ūdeņos, kā arī starptautiskajos ūdeņos un citu valstu ūdeņos, kuros atbilstoši starptautisko zvejniecības organizāciju lēmumiem vai saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem Latvijai ir iedalīta nozvejas kvota, iedalīto kvotu apjomā pieder Latvijai. Latvijas teritoriālajos ūdeņos un Rīgas jūras līča ūdeņos zvejas tiesības pieder Latvijā reģistrētām juridiskajām un fiziskajām personām, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Zvejas tiesības publiskajās upēs pieder katram piekrastes zemes īpašniekam gar viņa īpašuma robežu tajā ūdeņu daļā, kas viņa zemei ir tuvāka nekā cita īpašnieka zemei, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Zvejas tiesības privātajos ūdeņos (izņemot gadījumus, kad zvejas tiesības pieder vienīgi valstij) pieder ūdeņu īpašniekam, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Minētās rūpnieciskās zvejas tiesības var izmantot, ja attiecīgajos ūdeņos vai to daļā ir brīvi nozvejas limiti vai zvejas rīku limita daļa rūpnieciskajai zvejai, kā arī brīvas rūpnieciskās zvejas vietas. 34. Zvejniecības likums noteic arī to, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības nodarboties ar amatiera zveju - makšķerēšanu - visos Latvijas ūdeņos, ja tajos amatiera zveja - makšķerēšana - nav aizliegta, izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena zemes īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder valstij. 35. Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, visiem meža īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem garantējot vienādas tiesības, īpašumtiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību un nosakot vienādus pienākumus regulē 2000. gada 24. februāra Meža likums1. Šī likuma objekts ir mežs un meža zeme. Mežs šī likuma izpratnē ir ekosistēma visās tā attīstības stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās platības. Meža zeme ir zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie un tam piegulošie pārplūstošie klajumi, purvi un lauces. Par mežu neuzskata: atsevišķi no mežiem esošas platības, kuras apaugušas ar kokiem un kuru lielums nepārsniedz 0,1 hektāru; mākslīgas vai dabiskas izcelsmes koku rindas, kuru platums ir mazāks par 20 metriem; augļu dārzus, parkus, kapsētas un meža koku sēklu ieguves plantācijas. 36. Saskaņā ar Meža likumu fiziskajām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Transportlīdzekļus drīkst lietot, tikai pārvietojoties pa meža ceļiem, izņemot gadījumus, kad drīkst pārvietoties arī mežā meža apsaimniekošanas un aizsardzības nolūkos. Fizisko personu uzturēšanos un brīvu pārvietošanos citā mežā var ierobežot to īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Meža nekoksnes materiālās vērtības - savvaļas ogas, augļus, riekstus, sēnes un ārstniecības augus - personas var iegūt pēc sava ieskata, ja meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nav noteicis ierobežojumus uzturēties un brīvi pārvietoties mežā saskaņā ar Meža likuma noteikumiem. Tas pats attiecas arī uz mežam piemītošo rekreatīvo, vidi stabilizējošo un ekoloģisko īpašību izmantošanu. 37. Ņemot vērā to, ka mežs kā dabas resurss kalpo ne tikai tā īpašnieka, bet gan visas sabiedrības labā, valsts ir uzlikusi meža īpašniekam par pienākumu atjaunot mežaudzi triju līdz desmit gadu (atsevišķu koku sugu) laikā pēc cirtes veikšanas (ieskaitot ciršanas gadu) vai citu faktoru ietekmes, ja tās dēļ mežaudzes šķērslaukums ir kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un nodrošināt atjaunotās mežaudzes kopšanu. Tāpat meža īpašnieka pienākums ir veikt darbības, kas samazina meža bojājumu iespējamību un ierobežo to izplatību; uzraudzīt meža stāvokli un informēt Valsts meža dienestu par konstatētajiem meža bojājumiem. 38. Saskaņā ar Civillikumu dzīvnieki, kas vēl atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par tā īpašumu, kas viņus noķer vai nogalina, ciktāl likums nenosaka citādi. Īpašuma tiesības iegūšana uz noķertu vai nogalinātu savvaļas dzīvnieku nav atkarīga no tā, vai tas noķerts vai nogalināts uz savas vai svešas zemes. Zemes īpašniekam ir tiesība aizliegt ikvienai svešai personai ķert vai medīt dzīvniekus viņam piederošās zemes robežās, bet aizliegumu pārkāpjot - prasīt no pārkāpēja atlīdzību. 1995. gada 1. jūnija Medību likums noteic, ka medību dzīvnieki ir savvaļā dzīvojošie zīdītāji un putni, kuru pārstrādes produktus izmanto tautsaimniecībā. savukārt medību platības ir medījamo dzīvnieku brīvai dzīvošanai derīgā un medībām izmantojamā platība. 39. Medību resursus Latvijas teritorijā pārvalda (uzskaita un aizsargā) valsts. Medību resursi izmantojami tā, lai nenodarītu zaudējumus citām saimniecības nozarēm, nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu, genofonda un to apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu. 2.DAĻA Pakta 2.pants 40. Lai objektīvi varētu izvērtēt Latvijas paveikto Paktā paredzēto tiesību nodrošināšanai, jāņem vērā, ka laika posmā no 1940.gada līdz 1990.gadam neatkarīgā Latvija pastāvēja tikai de iure, kamēr de facto Latvijas teritoriju kontrolēja PSRS. Līdz ar to Latvijai nebija iespējas ietekmēt tās teritorijā notiekšos tautsaimniecības procesus, kuru vadība plānveida ekonomikas apstākļos notika no Maskavas. 41. Starpkaru periodā Latvija bija neatkarīga un lielā mērā pasaules ekonomikā integrēta valsts, kuras tautsaimniecībā dominēja privātīpašums. 1940.gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un tika ieviesta centralizēta plānošana. Ražošanas un pakalpojumu uzņēmumi, namīpašumi, lauksaimniecības zeme un iekārtas tika nacionalizētas. Latvijā tika izveidoti arī lieli un pēc padomju mērogiem moderni rūpniecības kompleksi. Šajā laikā Latvijā tika ražots katrs otrais motovelosipēds, katrs piektais radioaparāts un katra astotā veļas mašīna Padomju Savienībā. Perestroikas laikā Latvijā uzreiz tika uzsāktas dažādas ekonomiskās reformas, ko pieļāva padomju likumi: no visām bijušajām padomju republikām tieši Latvijas uzņēmums saņēma pirmo oficiālo valūtas maiņas licenci, Latvijā bija pirmās privātās bankas, zemnieku saimniecības, ražošanas kooperatīvi. 42. Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā tika uzsākta ekonomikas pārstrukturēšana no plānveida uz tirgus ekonomiku, balstoties uz precīzi definētiem principiem - demokrātija, likuma vara, cilvēktiesību ievērošana, aktīva starptautiska sadarbība ar mērķi iestāties NATO un ES. Šo principu ievērošana garantē Latvijas valsts stabilitāti un drošību, tādējādi veicinot valsts tālāku attīstību. 43. Viens no nozīmīgākajiem procesiem pārejas uz tirgus ekonomiku laikā ir privatizācijas process, kas Latvijā ir jādala divos nozīmīgos periodos: decentralizētais laika posms līdz 1994.gadam un centralizētais - pēc Privatizācijas aģentūras nodibināšanas 1994.gadā. 44. Līdz 1994.gadam Latvijā tika privatizēti vairāki nozīmīgi uzņēmumi, kas pēc privatizācijas tika modernizēti, paplašināja ražošanu un veiksmīgi konkurē gan iekšzemes, gan importa tirgos. Privātais kapitāls tika piesaistīts virknei pārtikas rūpniecības uzņēmumu, ieskaitot lielāko saldumu rūpnīcu Baltijā "Laima". No lielākajiem ārvalstu investīciju projektiem līdz 1994.gadam ir jāmin "Brocēnu šīfera kombināta" privatizācija, ko veica Vācijas "Reademix group". Vēl ir jāatzīmē 1993.gadā notikusī privātā kapitāla piesaiste Ventspils ostas stividorkompānijām. 45. No daudziem tiesiskajiem aktiem, kas sākotnēji noteica valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, jāatzīmē 1992.gada 19. maija likums "Par Latvijas Banku", kas radīja priekšnosacījumus privātā finansu sektora attīstībai uz valsts banku tīkla bāzes. Latvijas centrālās bankas restrukturizāciju veica 1993.gadā nodibinātais Latvijas banku privatizācijas fonds, kas uz 15 Latvijas Bankas nodaļu bāzes izveidoja astoņas privātās akciju sabiedrības, 11 nodaļas pārdeva izsolēs četrām komercbankām, bet 21 nodaļu apvienoja "Unibankā", ko divus gadus vēlāk jau kopumā privatizēja Latvijas Privatizācijas aģentūra. 46. Laiku līdz 1994.gadam arī ir pieņemts saukt par "mazo privatizāciju" - pateicoties apjomīgai pašvaldību īpašumā esošo nelielo sadzīves servisa uzņēmumu nodošanai privātās rokās. Šai laikā Latvijas pašvaldības pārdeva un iznomāja ap 3500 mazo sadzīves objektu - veikalus, kafejnīcas, frizētavas, ķīmiskās tīrītavas un citus. 47. Likums, kas paredzēja centralizētu privatizācijas modeli, tika pieņemts 1994.gadā. Privatizācijas aģentūra tika veidota pēc Vācijas Treuhand modeļa, kas nodrošināja maksimālo iespējamo neatkarību. 48. 1996.gada sākums bija lūzuma brīdis privatizācijas procesā: valdības uzdevumā Privatizācijas aģentūra pārņēma vairāk nekā 300 uzņēmumu, to starpā arī lielos monopoluzņēmumus. Sadarbībā ar Vācijas Finansu ministrijas konsultantiem notika četri starptautisko piedāvājumu konkursi. Paralēli privatizācijas aģentūra strādāja pie publiskās privatizācijas programmas privatizācijai par sertifikātiem. Kopš 1995.gada par sertifikātiem publiskajās izsolēs ir piedāvātas 85 uzņēmumu akcijas. Parasti publiski par sertifikātiem tika izsolīti ap 25% uzņēmuma akciju. Šie uzņēmumi kļuva par pirmajās publiski tirgotajām kompānijām Latvijas fondu tirgū. 49. Pateicoties publiskā piedāvājuma programmai par privatizācijas sertifikātiem, Latvijā vērtspapīri pieder ap 111 000 peronu, no kuriem lielākais vairums ir privātpersonas. Tādējādi akcionāri ir 4% no Latvijas iedzīvotājiem. Ar publiskā piedāvājuma palīdzību dzēsti privatizācijas sertifikāti 1,791 miljardu dolāru apjomā. 50. Privatizācija ir devusi Latvijas fondu biržai absolūti lielāko daļu tās produktu. No aptuveni 65 akciju sabiedrībām, kas 2000.gadā tika kotētas Rīgas Fondu biržā, 60 ir publiskotas ar privatizācijas palīdzību. 51. 2000.gada pavasarī bija palikuši tikai nedaudzi lielie uzņēmumi, kurus Latvijas valsts nolēmusi paturēt savā īpašumā: "Latvijas pasts", "Latvijas dzelzsceļš", "Lidosta Rīga". Pagaidām ir sperti tikai pirmie soļi sociālās aprūpes un izglītības iestāžu privatizācijā. 52. Latvijai ir izdevies piesaistīt ievērojamas ārvalstu investīcijas, kļūstot par vienu no vadošajām valstīm pēc to apjoma uz vienu iedzīvotāju Centrālajā un Austrumeiropā. Paralēli privatizācijai ir uzlabojusies investīciju vide Latvijā. Joprojām turpinās likumdošanas sakārtošanas darbs, lai turpmākajos gados neapsīktu ārvalstu investīciju straume. Latvijas ekonomiskās attīstības tempus un pozitīvo tendenci ir novērtējusi arī The Economist Intelligence Unit savā 2001.gada pārskatā. Šajā pārskatā valstis tiek izvērtētas pēc tā, kā tās ir īstenojušas savas pilnveides iespējas vai arī pasliktinājušas savu stāvokli. Galvenās vērtēšanas kategorijas ir politiskais risks, ekonomiskās politikas risks, ekonomiskā struktūra un likviditātes risks. Kopumā Latvija ir 2001.gada pārskata līdere un ieņem arī pirmo vietu ekonomiskā riska uzlabošanas ziņā. Pētījumā ir atzīts, ka šajā gadā vislielākie panākumi vispārējā riska, ekonomiskās politikas riska un banku sektora riska likvidēšanās ir bijuši Latvijai. Kā Latvijas straujas attīstības pamatakmens ir minēts IKP pieaugums vairāk kā 6% apmērā, apdomīga fiskālā politika, nacionālās valūtas saistības ar SDR. Atzīmēts arī Latvijas progress ES iestāšanās sarunās un cerības tikt iekļautai pirmajā paplašināšanās kārtā 2005.gadā. 53. Neraugoties uz nozīmīgajiem sasniegumiem un valsts ekonomikas izaugsmi, Latvijā joprojām turpinās sabiedrības polarizācija. Mājsaimniecības budžeta pētījumu rezultāti rāda, ka vidēji valstī mājsaimniecības ieņēmumi uz vienu personu pakāpeniski pieaug, kamēr vistrūcīgākās sabiedrības daļas ienākumi vēl vairāk samazinās. 54. Savos komentāros par sagatavoto ziņojuma projektu Valsts Cilvēktiesību birojs atzīst, ka cilvēktiesību aizsardzības līmeni Latvijā sociālo tiesību jomā joprojām negatīvi ietekmē nepietiekamie resursi. Valsts Cilvēktiesību birojs uzskata, ka spēkā esošās tiesību aktu normas šī iemesla dēļ ne vienmēr tiek īstenotas visā pilnībā un ka paredzētais sociālā nodrošinājuma un pabalstu līmenis ne vienmēr nodrošina cilvēku minimālās vajadzības. Tā, piemēram, 2001. gadā Valsts Cilvēktiesību birojs kopā saņēma 969 rakstveida sūdzības un sniedza 3939 mutiskas konsultācijas, no kurām 100 rakstveida sūdzības un 584 mutiskas konsultācijas skāra indivīda tiesības uz sociālo drošību, bet 163 rakstveida sūdzības un 936 mutiskas konsultācijas - indivīda tiesības uz mājokli. Diskriminācijas aizliegums 55. 1998.gada 15.oktobrī tika pieņemti grozījumi Satversmē, kas to papildināja ar jaunu sadaļu - "Cilvēka pamattiesības", tādējādi nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību konstitucinālā līmenī. Līdz ar šo Satversmes grozījumu pieņemšanu zaudēja spēku 1991.gada 10. decembrī pieņemtais konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi". 56. Satversmes 89.pants noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.". Savukārt 91.pantā ir iekļauts gan diskriminācijas aizlieguma princips, gan vienlīdzības princips. Šis pants paredz, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.". 57. Jēdziena "diskriminācija" skaidrojums pēc būtības ir sniegts Latvijas Krimināllikumā, kurš stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī. Krimināllikuma 78.pants ("Nacionālās vai rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēka tiesību ierobežošana") par kriminālsodāmām atzīst darbību, kas izpaužas kā "apzināta personu ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tieša vai netieša ierobežošana vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšana personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības". 58. 2001. gada 20. jūnija Darba likumā ir iekļauta netiešās diskriminācijas definīcija. Saskaņā ar šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu". Savukārt minētā 29.panta 5.daļa netiešās diskriminācijas jēdzienu attiecina arī uz darbībām, kuras izdarītas, pamatojoties, cita starpā, uz personas rasi, ādas krāsu, nacionālo izcelsmi. 59. Diskriminācijas aizliegums ir fiksēts arī vairākos citos spēkā esošos tiesību aktos. 1990. gada 20. decembra likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7.pantā noteikts, ka ir "Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propogandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz kādu noziegumu.". 60. Savukārt 1997. gada 16. janvāra likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 10.pantā paredz, ka "Minēto pasākumu [sapulču, gājienu un piketu] laikā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propogandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.". 61. Savu attieksmi pret nepieļaujamību paust idejas, kas pamatojās uz rasu pārākumu vai naidu vai kūda uz rasu diskrimināciju Latvija ir izteikusi arī 1994. gada 22. jūlija Pilsonības likumā, kura 11.pants paredz, ka "Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitāras idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu.". 62. Saskaņā ar minēto Krimināllikuma 78.pantu, sods par darbībām, kuras izpaudušās kā personu diskriminācija ir brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Savukārt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem var sodīt personas par iepriekš aprakstītajām darbībām, ja tās ir saistītas ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks. 63. Latvija ir vairāku būtisku starptautisko tiesību dokumentus cilvēktiesību jomā dalībvalsts. Jau 1990.gada 4.maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja, ka Latvija atzīst par sev saistošām 1965.gada konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu; 1960.gada konvenciju pret diskrimināciju izglītībā; 1979.gada konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu; 1989.gada konvenciju par bērna tiesībām, kā arī citas konvencijas un deklarācijas. 64. 1997.gada 27.jūnijā attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tās 1. un 4.protokoli (6.protokols Latvijai kļuva saistošs 1999.gada 1.jūnijā, savukārt 7.protokols - 1997.gada 1.septembrī). Latvija ir arī atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetenci saņemt un izskatīt sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. 2000.gada 4.novembrī Latvija parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12.papildprotokolu, kas paredz iedibināt diskriminācijas aizliegumu kā atsevišķu tiesību. Cilvēku ar invaliditāti tiesības 65. Pamatlikums, kas reglamentē cilvēku ar invaliditāti sociālās garantijas, ir 1992.gada 29. septembrī pieņemtais likums "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību". Šis likums nosaka cilvēku ar invaliditāti tiesības un valsts un pašvaldību pienākumus pret cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā. 66. Latvijā nav vienas konkrētas institūcijas, kas strādātu ar visiem jautājumiem, kas skar cilvēku ar invaliditāti. Katra institūcija, kas ir atbildīga par kādu noteiktu jautājumu loku, ir atbildīga par invaliditātes jautājumiem šajā sfērā. Lai veicinātu dažādu institūciju iesaistīšanos cilvēku ar invaliditāti integrācijas pasākumu īstenošanā, 1998.gadā tika izstrādāta koncepcija "Vienādas iespējas visiem". 1998.gada 30.jūnijā to akceptēja Ministru kabinets. Tās mērķis ir iezīmēt pamatnostādnes, lai radītu vienlīdzīgas iespējas visiem sabiedrības locekļiem veikt to lomu, kas ir normāla atkarībā no vecuma, dzimuma, sociālajiem un kultūras faktoriem katram indivīdam. Ikvienam ir nepieciešams respektēt citu sabiedrības locekļu vajadzības un tiesības, lai tiktu respektētas viņa vajadzības. Koncepcijā ietvertās pamatnostādnes lielā mērā sasaucas ar ANO Invalīdu tiesību deklarācijas normām un ANO Paraugnoteikumiem "Par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti". Koncepcija ir izstrādāta laika periodam līdz 2010.gadam, un tās īstenošanā ir iesaistītas visdažādākās valsts, pašvaldību un sabiedriskās organizācijas. Lai novērtētu, kas ir sasniegts cilvēku ar invaliditāti integrācijas jomā kopš koncepcijas pieņemšanas, 2001.gadā Labklājības ministrija veica pētījumu par situāciju cilvēku ar invaliditāti integrācijas jomā, aptaujājot iesaistītās ministrijas, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. 67. Valsts garantē noteikta pakalpojumu loka saņemšanu personām noteiktās dzīves situācijās, taču to saņemšanas iespējas ne vienmēr ir savlaicīgas un to apjoms pietiekams. Personas darbspēju atgūšana un dzīves kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no personas pašas motivācijas un individuāli pieejamajiem resursiem. 68. Neskatoties uz to, ka diskriminācijas aizliegums attiecībā uz personām ar invaliditāti darba tiesisko attiecību jomā ir noteikts likumā "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību", kā arī Darba likumā, kurš ietver tiešu norādi uz diskriminācijas aizliegumu šādu personu pieņemšanai darbā un uz diskriminācijas aizliegumu visā darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, praksē sastopami gadījumi, kad darba devēji nevēlas dibināt darba tiesiskās attiecības ar personām, kurām noteikta invaliditāte. 69. Palīdzību nodarbinātības jautājumu risināšanā personām, kurām noteikta invaliditāte un kurām 2002. gada 9. maija Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajā kārtībā piešķirts bezdarbnieka statuss, sniedz likumā minētais Nodarbinātības valsts dienests, kurš piedāvā šīm personām iesaistīties kādā no aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem - profesionālajā apmācībā un pārkvalifikācijā, pasākumos konkurētspējas paaugstināšanai, algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos un pasākumos noteiktām personu grupām, piemēram, pasākumā "Subsidētās darba vietas invalīdiem - bezdarbniekiem". 70. Tomēr pieredze liecina, ka darba devēju atsaucība piedalīties minētajā pasākumā ir zema. Kā iemeslus šādai zemai darba devēju atsaucībai varētu minēt papildus finansiālos izdevumus, kas saistīti ar darba vietu pielāgošanu personu ar invaliditāti vajadzībām, īpaša materiālā stimula neesamību nodokļu atvieglojumu vai dotāciju veidā, kā arī tehnisko palīglīdzekļu nepietiekamo sortimentu un daudzumu. Ir arī gadījumi, kad sekmīga cilvēka ar invaliditāti integrācija atklātā darba tirgū ir jāpārtrauc, jo pasliktinās veselības stāvoklis. 71. Vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanā ietilpst tāds atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, lai viņi spētu uzņemties pilnu atbildību kā ikviens cits sabiedrības loceklis. Bieži tam nav gatavi ne cilvēki ar invaliditāti, ne arī apkārtējā sabiedrība. Lai sekmētu cilvēku ar invaliditāti vienlīdzīgu un pilnīgāku integrāciju sabiedrībā, 1997.gadā tika izveidota Invalīdu lietu nacionālā padome, kur ministriju, Latvijas pašvaldību savienības un cilvēku ar invaliditāti sabiedrisko organizāciju pārstāvji ne retāk kā reizi trīs mēnešos tiekas, lai izvērtētu cilvēku ar invaliditāti problēmas valstī, sniegtu priekšlikumus tiesību aktu izstrādei un īstenošanai un konkrētu problēmu risināšanai ar cilvēkiem ar invaliditāti saistīto ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā dzīvē. Cilvēku ar invaliditāti sabiedrisko organizāciju līdzdalība Invalīdu lietu nacionālajā padomē nodrošina informācijas apriti par invaliditātes jautājumiem un dod iespēju ar konstruktīviem priekšlikumiem piedalīties cilvēku ar invaliditāti integrācijas politikas veidošanas procesā. Gados vecāku cilvēku tiesības 72. Patlaban spēkā esošie tiesību akti nedefinē jēdzienu "gados vecākie cilvēki". Savukārt personu iespējas īstenot Paktā garantētās tiesības bez jebkādas diskriminācijas atkarībā no vecuma ir aplūkotas konkrētu Pakta pantu iztirzājumā. 73. Pensionēšanās vecumu sasniegušiem cilvēkiem kā pensiju shēmas dalībniekiem saskaņā ar 1995. gada 2. novembra likumu "Par valsts pensijām" ir tiesības uz materiālu nodrošinājumu vecuma gadījumā. 1996.gadā ieviestā pensiju sistēma tiek sakārtota atbilstoši sākotnējām vadlīnijām. Nabadzīgo gados veco cilvēku diferenciācijas samazināšanai tiek paaugstinātas minimālās vecuma pensijas. Kā viens no pēdējiem panākumiem pensiju sistēmas sakārtošanā minams tiesību atjaunošana strādājošiem pensionāriem uz sociālo nodrošinājumu - strādājot saņemt pensiju pilnā apmērā. 74. 1972. gada 14. aprīļa Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pants paredz, ka "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa". Darba likumu kodeksa 15.pants savukārt noteic, ka "pieņemot darbā, nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana, kā arī tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās vai mantiskā stāvokļa, izņemot tos ierobežojumus vai priekšrocības, ko nosaka likumi un citi normatīvie akti". 75. Latvijas Darba likuma, kas stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, 7.pants noteic, ka tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī taisnīgu darba samaksu ir nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Savukārt šā likuma 29.pants noteic, ka dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Pakta 3.pants 76. Dzimumu līdztiesības jautājums konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas "Cilvēka pamattiesības" 91.pantā, kurš noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Minētie vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši jebkuru tiesību - pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras - īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa ir arī 1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija. Izpratnes par dzimumu līdztiesību vēsturiskā attīstība 77. Latvijā sieviešu un vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras tradīcija. 78. Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas, savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju. 79. Kristietības tradīcijas un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē) un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu. 80. Demokrātijas tradīcijas un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāko izglītības līmeni un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā līdz I Pasaules kara sākumam. 81. Līdz ar valsts nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā. 82. Padomju varas gados tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. lai gan šāda koncepcija balstījās uz vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu efektu. 83. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domas attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme. Tiesību akti, kas garantē dzimumu līdztiesību, un to piemērošanas prakse 84. Latvijai nav raksturīgi tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas. Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba likumā, kas stājas spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī netiešās diskriminācijas definīcija un tās azliegums. Saskaņā ar šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu". 85. Tāpat Latvija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz personas dzimumu. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likums noteic, ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur ir tās pēdējā pieraksta vieta. 86. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas tiesības tikt ievēlētām (skat.tabulu). Sievietes . Vīrieši . Kandidāti Ievēlētie Kandidāti Ievēlētie 1997.gada vietējo 4843 nav datu 7099 nav datu pašvaldību vēlēšanas (41%) (59%) 1998.gada 288 17 793 83 7.Saeimas vēlēšanas (26,64%) (17%) (73,36%) (83%) 2001.gada vietējo 5933 1784 7627 2551 pašvaldību vēlēšanas (43,75%) (41,15%) (56,25%) (58,85%) 87. Latvijas tiesību akti neparedz nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš 1999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe - Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Arī tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma. 88. Latvijā tiesības uz darbu kā neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa". Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem uz veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas, tādēļ ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības. 89. Darba likumu kodeksā nav noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem, savukārt jaunajā Darba likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma diskriminācijai, veicot darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba sludinājums nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums. 90. Latvijas tiesību aktos nav ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem izvirzīties amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā neierobežošanas pēc dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa. Savukārt Valsts civildienesta likumā ir noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās prasības, kas neietver dzimumu diskriminējošas prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst pieteikšanās konkursam uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīšanās apmācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai nepieciešamās iemaņas un prasmes. Pēc Valsts Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada 31.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu, un šī ir lielākā vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirība kopš civildienesta ieviešanas valstī. 91. Tabulā norādīts statistikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības, tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās (Centrālās statistikas pārvaldes dati). Nodarbināto iedzīvotāju gada vidējais skaits sadalījumā pa darbības veidiem (pēc darbaspēka izlasveida apsekojuma datiem, tūkst. cilvēku) (1995. - 2001.g.) Vīrieši . Sievietes . 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Nodarbināti visos darbības veidos 534,3 494,0 508,3 511,8 502,9 479,7 486,4 511,3 454,7 482,0 474,3 465,6 461,4 475,7 Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība 118,7 98,0 117,9 106,1 89,7 77,5 87,7 69,5 60,7 90,1 77,2 66,8 56,4 55,1 lauksaimniecība un medniecība 105,9 80,0 99,6 88,7 72,5 61,2 67,5 67,8 58,6 87,7 75,2 64,7 53,3 52,3 mežsaimniecība 12,8 18,0 18,3 17,4 17,2 16,3 20,2 1,7 2,1 2,4 2,1 2,0 3,1 2,7 Zvejniecība 4,5 3,6 4,0 3,5 3,7 1,3 1,9 0,7 1,4 1,2 1,1 0,7 0,8 0,5 Rūpniecība - kopā 118,3 123,0 119,1 122,5 117,1 113,8 105,8 95,4 84,0 85,2 85,7 76,0 79,2 80,5 ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde 2,2 1,9 0,7 0,9 1,1 1,6 1,1 0,9 0,6 0,1 0,1 0,1 0,2 0,3 apstrādes rūpniecība 102,7 104,7 102,4 104,7 100,4 97,3 88,9 90,7 78,7 80,5 78,6 69,9 72,9 76,7 elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde 13,4 16,4 16,0 16,9 15,5 15,0 15,8 3,8 4,8 4,6 7,0 6,1 6,1 3,5 Būvniecība 48,1 43,5 45,5 48,1 51,6 51,0 62,1 8,3 7,6 6,0 5,9 6,3 5,1 5,8 Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automobiļu, motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras un iekārtu remonts 56,9 53,3 58,4 60,0 64,9 60,6 61,2 89,7 63,7 74,1 84,9 77,0 84,7 89,6 Viesnīcas un restorāni 5,8 4,7 4,7 3,9 4,9 5,6 5,1 17,2 10,9 11,2 13,6 15,8 16,5 17,1 Transports, glabāšana un sakari 60,7 56,2 58,1 55,3 55,5 55,2 54,1 31,3 28,1 23,5 23,3 26,1 23,5 24,1 Finansu starpniecība 4,8 4,9 3,6 3,4 3,8 4,7 4,8 9,1 9,5 7,0 8,3 7,8 7,6 8,9 Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība 27,6 18,2 14,9 17,9 21,4 23,5 22,0 22,6 13,3 11,5 16,1 19,3 21,3 18,9 Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana 33,6 34,7 33,4 39,1 41,1 39,6 38,0 23,5 25,4 24,7 28,0 33,1 31,4 29,5 Izglītība 18,9 20,2 18,2 20,2 18,8 18,5 16,0 71,6 74,6 74,1 63,9 68,2 68,2 72,3 Veselība un sociālā parūpe 10,7 10,6 8,9 11,5 9,9 6,7 8,0 54,1 47,2 44,3 40,7 42,4 41,3 41,8 Pārējie komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi 25,7 22,5 20,8 19,5 20,0 20,6 18,7 18,3 27,9 27,6 24,8 24,2 23,7 30,4 92. Saskaņā ar 1998. gada 29. oktobra Izglītības likumu, Latvijā izglītības iegūšanas iespējas nav atkarīgas no personas dzimuma. Latvijā nepastāv dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes skolas, skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas jebkuras specialitātes apgūšana, gan profesionālās izglītības mācību centros, koledžās un augstskolās. skolēnu skaits meiteņu skaits meiteņu skaits % 2000/2001.mācību gads Vispārizglītojošās (dienas) skolās mācās 344822 173238 50,24 1999/2000. mācību gads Beigušo skaits 1. - 4.klasi vispārizglītojošās (dienas) skolās 133039 64542 48,51 Beigušo skaits 5. - 9. klasi vispārizglītojošās (dienas) skolās 159601 78128 48,95 beigušo skaits 10.-12.klasi vispārizglītojošās (dienas) skolās 49148 29853 60,74 beigušo skaits vakara maiņu skolā 11765 5844 49,67 Veiktie pasākumi dzimumu līdztiesības veicināšanai 93. Kopš 1999.gada janvāra Labklājības ministrijas Sociālās politikas attīstības departaments ir atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu līdztiesības jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota Sabiedrības integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa. Dzimumu līdztiesības jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir koordinēt dzimumu līdztiesības jautājumus Labklājības ministrijā un sadarboties ar citām valsts institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām; organizēt seminārus, vākt un apkopot materiālus par dzimumu līdztiesības jautājumiem un attīstības tendencēm šajā jomā; sadarboties ar starptautiskajām organizācijām un to ekspertiem jautājumos, kas attiecas uz dzimumu līdztiesību; sagatavot priekšlikumus un projektus saistībā ar dzimumu līdztiesības jautājumiem. 94. Pašreiz ir izstrādāta koncepcija dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā, kurā ir iestrādāts institucionālais mehānisms dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai. 95. Sievietes Latvijā iesaistās dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan netieši. Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences (piem., 2001. gada maijā notika 1.nacionālā konference par dzimumu līdztiesības jautājumiem, kuru organizēja Labklājības ministrija sadarbībā ar Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienību). Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās darbinieces, publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret dzīvi, apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā. 96. Latvijas divos valsts televīzijas un divos komerctelevīzijas kanālos ziņu dienestos, kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas profesionālās karjeras veidošanā. Arī Latvijas valsts radio un komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes. Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem, radio raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz brīvu personisku izvēli. 97. Latvijas tiesas vairākkārt ir piemērojušas 1979.gada konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, lai izlemtu jautājumu par diskrimināciju dzimuma dēļ fakta esamību. Piemēram, atsaucoties uz minēto 1979.gada konvenciju, Satversmi un Darla likumu kodeksu, tiesa secināja, ka atteikums pieņemt sievieti darbā par uzraudzi cietumā, pamatojoties uz to, ka kandidāte ir sieviete un ka uzrauga darbs saistīts ar smagiem fiziskiem apstākļiem un specifiskām prasībām, ir kandidātes pamattiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu pārkāpums. Citā gadījumā tiesa atzina, ka zemākas darba algas noteikšana sievietei, salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, kas ir vīrieši, nav savienojama ar diskriminācijas aizliegumu un tiesībām saņemt vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu. Šāda tiesu prakse liecina, ka dzimumu līdztiesība tik būtiskā jomā kā darba tiesiskās attiecības tiek garantēta ne tikai tiesību aktu tekstos, bet arī tiesu praksē, kas nodrošina vienlīdzības principa piemērošanu praksē. Pakta 4. un 5.pants 98. Satversmes 89.pantā noteikts, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". 99. Satversme nepieļauj lielākā daļa Paktā paredzēto tiesību ierobežojumus. Saskaņā ar Satversmes 116.pantu, kurā izsmeļoši uzskaitītas tiesības, kuras var tikt ierobežotas, personas tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā un brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesības brīvi izbraukt no Latvijas, tiesības uz vārda un uzskatu brīvību un tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, tiesības uz biedrošanās un sapulču brīvību, tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un tiesības streikot var tikt ierobežotas likumā paredzētos gadījumos ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Minētais Satversmes pants paredz, ka uz šo nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. 100. Papildus 116.pantam, Satversmes 105.pants pieļauj ierobežojumus arī tiesībām uz īpašumu. Šis pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.". 101. Savukārt Krimināllikuma 78.pantā paredzēta atbildība par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo pantu par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem. 3.DAĻA Pakta 6.pants Tiesības uz darbu; tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos 102. Satversmes 106.pantā noteikts, ka "ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." Šis pants lasāms saistībā ar Satversmes 91.pantu, kas paredz, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". 103. Darba likuma kodeksa 15.pantā ir noteiktas garantijas, pieņemot darbā: "Pieņemot darbā nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana, kā arī tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa, izņemot tos ierobežojumus un priekšrocības, ko nosaka likumi un citi normatīvie akti." 104. 2001.gada 20.jūnijā tika pieņemts jauns Darba likums, kas stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā. Šī likuma 7.pantā noteikts, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu un ka šīs tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas. 105. Tabulās tiek sniegta statistiskā informācija par tendencēm iedzīvotāju nodarbinātībā, kā arī informācija par bezdarbnieku skaitu un sadalījumu pēc vecuma un dzimuma. Saskaņā ar Statistikas pārvaldes 2001. gada maijā veikto darbaspēka apsekojumu, 2001.gadā lielākais nodarbināto skaits bija apstrādājošā rūpniecībā - 166,4 tūkst.; tirdzniecībā - 149,0 tūkst.; lauksaimniecībā - 143,0 tūkst.; izglītībā - 87,0 tūkst (Centrālās statistikas pārvaldes dati). Nodarbināto iedzīvotāju gada vidējais skaits (tūkst. cilvēku) 1998 1999 2000 2001 Visi nodarbinātie 986 968 941 962 t.sk. Sabiedriskajā sektorā (%) 34 32 32 30 Privātajā sektorā (%) 66 68 68 70 pa darbības veidiem Lauksaimniecība 183 156 134 143 Rūpniecība 208 193 193 186 Būvniecība 54 58 56 68 Tirdzniecība 145 142 145 151 Transports, glabāšana un sakari 79 82 79 78 Finansu starpniecība un operācijas ar nekustamo īpašumu 46 52 57 55 Valsts pārvalde, izglītība un veselības aizsardzība 203 213 206 206 Pārējās nozares 68 72 71 76 106. Bezdarba līmeni un tā dinamiku un bezdarbu sieviešu, jauniešu, gados vecāku cilvēku un cilvēku ar invaliditāti vidū raksturo šādi dati (skat. tabulu, Centrālās statistikas pārvaldes dati): Bezdarba līmenis Latvijā pārskata perioda beigās, procentos Mēnesis 1997.g. 1998.g. 1999.g. 2000.g. 2001.g. 1 7,3 7,0 9,4 9,1 7,9 2 7,5 7,0 9,8 9,1 8,0 3 7,7 7,1 10,1 9,0 8,1 4 7,8 7,1 10,2 9,0 8,0 5 7,9 7,0 10,1 8,6 7,9 6 7,8 7,2 10,0 8,4 7,8 7 7,7 7,3 9,9 8,2 7,7 8 7,5 7,4 9,8 8,1 7,7 9 7,3 7,6 9,5 7,9 7,6 10 7,1 8,2 9,3 7,8 7,6 11 7,0 8,8 9,1 7,8 7,6 12 7,0 9,2 9,1 7,8 7,7 Sieviešu - bezdarbnieču skaits pārskata perioda beigās Mēnesis 1999.gads % no bezdarbnieku skaita 2000.gads % no bezdarbnieku skaita 2001.gads % no bezdarbnieku skaita 1 66513 58,2 61811 56,7 53805 57,3 2 68132 58,0 61425 56,3 54330 56,7 3 69509 57,7 60890 56,1 54657 56,5 4 70316 57,7 60626 56,3 54358 56,6 5 69632 57,6 58152 56,3 53564 56,5 6 69613 57,9 57173 56,8 53498 57,1 7 69247 58,1 56602 57,5 53191 57,5 8 68526 58,3 55831 57,6 53159 57,7 9 66455 58,1 54514 57,8 52657 57,7 10 64551 58,2 54018 58,2 52477 57,9 11 63308 57,9 53942 58,1 52455 57,7 12 62830 57,4 53768 57,6 52573 57,4 Jaunieši - bezdarbnieki vecumā 15-24 gadi 1999.gads % no bezdarbnieku skaita 2000.gads % no bezdarbnieku skaita 2001.gads % no bezdarbnieku skaita 18366 16,1 15956 14,6 13618 14,5 19069 16,2 16342 15,0 14089 14,7 19720 16,4 16199 14,9 14230 14,7 19565 16,1 15872 14,7 13943 14,5 18925 15,7 15011 14,5 13629 14,4 18086 15,1 14309 14,2 13147 14,0 18306 15,4 14420 14,6 13317 14,4 18024 15,3 14573 15,0 13623 14,8 17306 15,1 14055 14,9 13474 14,8 16700 15,0 13707 14,8 13365 14,8 16369 15,0 13794 14,9 13612 15,0 16226 14,8 13713 14,7 13374 14,6 Sievietes vecumā no 50 gadiem un vīrieši vecumā no 55 gadiem līdz likuma "Par valsts pensijām" noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai Mēnesis 1999.gads % no bezdarbnieku skaita 2000.gads % no bezdarbnieku skaita 2001.gads % no bezdarbnieku skaita 1 15218 13,3 15120 13,9 13881 14,8 2 15554 13,2 15200 13,9 14041 14,7 3 15918 13,2 15307 14,1 14265 14,7 4 16289 13,4 15428 14,3 14324 14,9 5 16356 13,5 15043 14,6 14287 15,1 6 16535 13,8 14792 14,7 14176 15,1 7 16479 13,8 14533 14,8 14043 15,2 8 16245 13,8 14203 14,7 13960 15,1 9 15748 13,8 13949 14,8 13867 15,2 10 15252 13,7 13675 14,7 13782 15,2 11 15054 13,8 13638 14,7 13758 15,1 12 15025 13,7 13745 14,7 13977 15,3 Cilvēku ar invaliditāti - bezdarbnieku skaits pārskata perioda beigās Mēnesis 1999.gads % no bezdarbnieku skaita 2000.gads % no bezdarbnieku skaita 2001.gads % no bezdarbnieku skaita 1 1108 1,0 1451 1,3 1521 1,6 2 1174 1,0 1503 1,4 1614 1,7 3 1240 1,0 1541 1,4 1653 1,7 4 1273 1,0 1530 1,4 1655 1,7 5 1280 1,1 1454 1,4 1618 1,7 6 1319 1,1 1439 1,4 1619 1,7 7 1286 1,1 1414 1,4 1615 1,7 8 1252 1,1 1404 1,4 1639 1,8 9 1239 1,1 1442 1,5 1670 1,8 10 1287 1,2 1441 1,6 1711 1,9 11 1350 1,2 1479 1,6 1733 1,9 12 1431 1,3 1504 1,6 1804 2,0 107. Valstī veiktie pasākumi, lai uzlabotu situāciju nodarbinātības jomā, tiek koordinēti ikgadējā Nacionālajā nodarbinātības plānā. Jāatzīst, ka Latvijā pagaidām nav izstrādāta nacionālā nodarbinātības stratēģija. 2001.gada Nacionālais nodarbinātības plāns sagatavots, pamatojoties uz ES Padomes apstiprinātām nodarbinātības vadlīnijām 2000.gadam, 2000.gada NNP analīzes rezultātiem un uz iegūto pieredzi nodarbinātības pasākumu noteikšanas un definēšanas jomā. 108. Nodarbinātības veicināšanas pasākumu izvēlē ņemta vērā to prioritāte atbilstoši Latvijas ekonomiskajai, sociālajai un politiskajai situācijai. Plānā lielāka uzmanība veltīta aktīviem pasākumiem nodarbinātības veicināšanai, līdz ar to atbalstot bezdarbnieku personisko iniciatīvu sava statusa mainīšanai darba tirgū. Nacionālajā nodarbinātības plānā 2000.gadam ietvēra 36 nodarbinātības veicināšanas pasākumus, savukārt 2001.gadam paredzēti 43 šādi pasākumus ar kopējo finansējumu 16 milj. latu apmērā (aptuveni par 9% vairāk nekā 2000. gadā salīdzināmā pasākumu lokā). Latvijas nodarbinātības politikā 2001. gadam ietverti šādi aktuāli virzieni: 1) darbaspēka kvalitātes paaugstināšana; 2) jauniešu nodarbinātības veicināšana; 3) bezdarba ilguma samazināšana; 4) pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšana darba tirgū; 5) darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu uzlabošana. 109. Izstrādātais Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likums paredz iespēju organizēt jaunus aktīvās nodarbinātības pasākumus bezdarbniekiem, jo īpaši personām vecumā no 15 līdz 25 gadiem; personām, kurām ir noteikta invaliditāte; personām pēc bērna kopšanas atvaļinājuma; personām, kurām līdz likumā "Par valsts pensijām" noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai atlikuši ne vairāk kā pieci gadi; personām, kuras Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē ir ilgāk par vienu gadu (ilgstošajiem bezdarbniekiem); personām pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādēs. Likumā noteikta valsts un pašvaldību institūciju kompetence nodarbinātības veicināšanas un bezdarba samazināšanas jomā (Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna izstrādāšanā un īstenošanā, uzņēmējdarbības veicināšanā, aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanā un īstenošanā, pakalpojumu sniegšanā bezdarbniekiem un darba meklētājiem). 110. Saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem persona vienlaicīgi var ieņemt vairākus amatus un būt nodarbināta vairākās darba vietās, no kurām viena ir tās pamata darba vieta. Daudzos gadījumos personas, kas ir nodarbinātas vairākās darba vietās, papildus savam pamatdarbam strādā izglītības iestādēs vai zinātnisku darbu, kā arī ir eksperti specifiskās nozarēs, kur speciālistu skaits Latvijā ir salīdzinoši neliels. 2000.g.maijs . 2001.g.maijs . tūkst. cilv. % tūkst. cilv. % Nodarbinātie kopā 968,7 963,9 Nodarbinātie, kam ir papilddarbs 45,1 4,7 47,7 4,9 Bezdarbnieku pārkvalifikācijas un kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas 111. Atbilstoši 1991. gada 23. decembra likuma "Par nodarbinātību" 7.pantam bezdarbniekam ir tiesības un pienākums iesaistīties Nodarbinātības valsts dienesta organizētajos aktīvās nodarbinātības pasākumos, tai skaitā profesionālajā apmācībā un pārkvalifikācijā. 112. Saskaņā ar šo likumu bezdarbniekam ir tiesības: saņemt informāciju par brīvajām darba vietām; saņemt piemērota darba piedāvājumus; iesaistīties profesionālajā apmācībā un pārkvalificēties; saņemt bezdarbnieka pabalstu; saņemt stipendiju profesionālās apmācības vai pārkvalificēšanās laikā; piedalīties algotos pagaidu sabiedriskajos darbos un citos nodarbinātības valsts dienesta organizētajos aktīvās nodarbinātības pasākumos; pārsūdzēt Nodarbinātības Valsts Dienesta lēmumu tiesā. 113. Savukārt bezdarbnieka pienākumos ietilpst: patstāvīgi un ar nodarbinātības valsts dienesta palīdzību meklēt darbu; reizi mēnesī ierasties nodarbinātības valsts dienestā; ierasties nodarbinātības valsts dienestā divu darbadienu laikā no izsaukuma saņemšanas dienas; piedalīties nodarbinātības valsts dienesta organizētajos bezdarbnieku aktīvās nodarbinātības pasākumos (profesionālajā apmācībā un pārkvalificēšanās kursos, darba praksē pie darba devēja vai amata meistara pēc arodapmācības, darba meklētāju kluba darbā, individuālo darba plānu pildīšanā un citos pasākumos), kā arī pildīt darba līgumu par algotu pagaidu sabiedrisko darbu veikšanu; personām, kurām atlicis mazāk par pieciem gadiem līdz vecumam, kas dod tiesības uz vecuma pensiju saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām", ir pienākums iesaistīties pasākumos, kuru mērķis ir šīs personas integrēt darba tirgū; ziņot nodarbinātības valsts dienestam:
22. a)triju darbadienu laikā - par pārmaiņām, uz kuru pamata tiek zaudēts bezdarbnieka statuss;
23. b)triju darbadienu laikā - par dzīvesvietas maiņu;
24. c)triju nedēļu laikā no slimošanas sākuma - par slimības laiku, kas ir bijis ilgāks par divām nedēļām. 114. Likuma "Par nodarbinātību" 12.pantā ir noteikts, ka to bezdarbnieku apmācība, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu, tiek veikta par nodarbinātības speciālā budžeta līdzekļiem, bet to bezdarbnieku apmācība, kuri ir jaunāki par 18 gadiem - par profesionālajai izglītībai paredzētajiem valsts pamatbudžeta līdzekļiem: "Bezdarbniekam, kurš sasniedzis 18 gadu vecumu, ir tiesības uz profesionālo apmācību vai pārkvalificēšanos ar nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu, ja viņš: 1) nevar atrast darbu tāpēc, ka trūkst profesionālo zināšanu; 2) nevar atrast darbu iepriekš apgūtajā profesijā vai specialitātē; 3) ir zaudējis profesionālās iemaņas. 115. Bezdarbnieku profesionālā apmācība, pārkvalificēšana un kvalifikācijas paaugstināšana ir aktīvās nodarbinātības pasākums, kas palīdz bezdarbniekiem ātrāk atgriezties darba tirgū, palielinot bezdarbnieku konkurētspēju un tiek organizēts, ievērojot ražošanas nozaru, kā arī modernu tehnoloģiju, attīstību un darba devēju pieprasījumu pēc augstas kvalifikācijas darbiniekiem. 116. Bezdarbnieku iespējas saņemt profesionālo apmācību, pārkvalificēšanu un kvalifikācijas paaugstināšanu nodrošina Nodarbinātības Valsts Dienests (skatīt tabulu). 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Izteikuši vēlmi mācīties, pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju 13 857 16 589 15 337 24 542 29 395 28 025 31 192 Nosūtīti mācīties, pārkvalificēties vai paaugstināt kvalifikāciju 6 339 8 831 7 950 16 602 9 704 10 267 10 269 117. Saskaņā ar likuma "Par nodarbinātību" 12.pantu bezdarbnieku apmācība, kuri ir sasnieguši 18 gadu vecumu, tiek veikta par nodarbinātības speciālā budžeta līdzekļiem, bet to bezdarbnieku apmācība, kuri ir jaunāki par 18 gadiem, - par profesionālajai izglītībai paredzētajiem valsts pamatbudžeta līdzekļiem. Iespējas cilvēkiem ar invaliditāti iegūt profesionālo apmācību un iesaistīties darba tirgū 118. Kopš 1998.gada, kad Ministru kabinetā tika apstiprināta koncepcija "Vienādas iespējas visiem", pastiprināta uzmanība sabiedrībā tiek pievērsta cilvēku ar invaliditāti integrācijai sabiedrībā. 119. Koncepcijas "Vienādas iespējas visiem" mērķis ir iezīmēt pamatnostādnes, lai radītu vienlīdzīgas iespējas visiem sabiedrības locekļiem, tai skaitā personām, kurām noteikta invaliditāte, veikt to lomu, kas ir normāla atkarībā no vecuma, dzimuma, sociālajiem un kultūras faktoriem katram indivīdam. Ikvienam ir nepieciešams respektēt citu sabiedrības locekļu vajadzības un ir tiesības, lai tiktu respektētas viņa vajadzības. 120. Cilvēku ar invaliditāti profesionālā rehabilitācija ir uzskatāma par vienu no aktuālākajām pasākumu grupām cilvēku ar invaliditāti pilnvērtīgas sociālās funkcionēšanas nodrošināšanai. Tā dod iespējas cilvēkiem ar invaliditāti apgūt savām fiziskajām un garīgajām spējām atbilstošu profesiju un iekļauties darba tirgū. Cilvēku ar invaliditāti profesionālajai rehabilitācijai 2001.gadā izlietots Ls 637 649, kas nodrošina 288 personu profesionālo rehabilitāciju gadā. 121. Profesionālās rehabilitācijas centros cilvēki ar invaliditāti, kuriem ir noteikta smaga vai mēreni izteikta invaliditāte un kuri slimības vai traumas dēļ nespēj strādāt iepriekšējā profesijā, var apgūt 13 dažādas profesijas. 2001.gadā profesionālās rehabilitācijas centros profesijas ieguvi pabeiguši 134 cilvēki ar invaliditāti. 122. 2001.gada 28.augustā tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi nr.383 "Kārtība, kādā personas saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus un prasības profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem", nosakot profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem izvirzāmās prasības un pakalpojuma saņemšanas kārtību. 123. Pašlaik Latvijā darbojas 2 profesionālās rehabilitācijas centri: Republikas Rehabilitācijas Centrs un Arodapmācības un rehabilitācijas centrs "Alsviķi". 124. Republikas rehabilitācijas centrs nodrošina cilvēkiem ar invaliditāti piemērotus profesionālās apmācības un rehabilitācijas pakalpojumus. 2000.gadā Koledža RRC nodrošināja profesionālo pamata, vidējo un pirmā līmeņa profesionālo augstāko (koledžas) izglītību dienas, vakara un tālmācības nodaļās gan jauniešiem, gan pieaugušajiem, ņemot vērā viņu funkcionālo traucējumu smaguma pakāpi un raksturu. Pēc Koledžas RRC datiem atkarībā no iegūtās profesijas 80% RRC absolventu iesaistās darba tirgū. Republikas rehabilitācijas centrs nodrošina šādu apmācību: apmācību dienas nodaļā (koledža) ekonomika, grāmatvedība un nodokļi, (vidējā speciālā izglītība) rūpniecības tirgzinis, programmējamās automātikas mehāniķis, komercdarbinieks rūpniecībā, (arodizglītība) elektronikas montētājs, biroja komercdarbinieks, pavārs, uzskaitvedis; apmācību vakara nodaļā (koledža) ekonomika, grāmatvedība un nodokļi, mārketings un pārdošana, cilvēku resursu vadīšana; apmācību tālmācībā (vidējā speciālā izglītība) sociālās apdrošināšanas speciālists, rūpniecības tirgzinis; PRC tāpat nodrošina profesionālās piemērotības noteikšanu cilvēkiem ar invaliditāti. Paralēli mācībām Republikas rehabilitācijas centrs nodrošina medicīniskās un psiholoģiskās palīdzības sniegšanu, sporta un atpūtas pasākumu organizēšanu saviem audzēkņiem. 125. Arodapmācības un rehabilitācijas centrs "Alsviķi" ir profesionālās rehabilitācijas iestāde, kas atrodas Labklājības ministrijas pārziņā. 2001.gadā ARC "Alsviķi" bija 95 audzēkņi, to absolvēja 28 personas. Arodapmācības un rehabilitācijas centrs "Alsviķi" piedāvā apgūt šādas profesijas: šuvējs, mājkalpotāja, mājas amatnieks, kurpnieks. 126. Darbā rehabilitācijas centros ir iezīmējušās pirmās grūtības - audzēkņiem bieži ir grūtības atrast prakses vietu ārpus centriem, dažās profesijās ir grūti atrast darbu. Neskatoties uz minētajām grūtībām gados jaunie cilvēki ar invaliditāti labprāt izmanto iespējas sev piemērotas profesijas apgūšanai. Profesionālās rehabilitācijas centriem ir pienākums sadarboties ar darba devējiem, Nodarbinātības valsts dienestu, personu radiniekiem, sabiedriskajām organizācijām, kuras pārstāv cilvēku ar invaliditāti intereses, un pašvaldībām, kuru administratīvajā teritorijā ir personu pamatdzīvesvieta, lai nodrošinātu profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu efektivitāti un personu iesaistīšanos darba tirgū. 127. Savos komentāros par sagatavoto ziņojuma projektu invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons" kā pozitīvas iniciatīvas cilvēku ar invaliditāti iesaistīšanai darba tirgū min arī Nodarbinātības valsts dienesta organizētās speciālās apmācības grupas cilvēkiem ar invaliditāti tādās specialitātēs kā datorapmācība, datoroperatora specialitāte, informācijas apstrāde ar datoru, klūdziņu izstrādājumu izgatavošana, skārdnieka-jumiķa specilitāte, iekšējo apdares darbu veikšana, kā arī projekta "THINK Baltijā" ieviešanu, kura ietvaros ar informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju palīdzību paredzēts nodarbināt 20 cilvēkus ar invaliditāti. Minētais projekts sācis darboties 2002. gadā un konkursam uz 20 darba vietām jau pietiekušies 150 cilvēki ar invaliditāti, kas norāda uz šāda darba augsto pieprasījumu. Projekts paredzēts uz diviem gadiem. Pakta 7.pants Tiesības uz taisnīgu darba atalgojumu 128. Satversmes 107.pants nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu. 129. Bez tam, Latvijā darba līgumu nosacījumi nedrīkst pasliktināt darbinieku stāvokli. To nosaka Latvijas Darba likumu kodeksa 7.pants: "Nav spēkā darba līgumu nosacījumi, kas salīdzinājumā ar Latvijas Republikas darba likumdošanas aktiem pasliktina darbinieku stāvokli." Tiesības uz minimālo darba algu 130. Latvijas Darba likumu kodeksa 84.pants noteic: "Darbinieku minimālās algas (stundas tarifa likmes, mēneša algas un mēneša amatalgas) nosaka Latvijas Republikas Ministru kabinets." Minimālā mēneša darba alga ir zemākā darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika ietvaros (40 stundas nedēļā). 131. Minimālās mēneša darba algas noteikšanas mērķis ir garantēt vismaz izdzīvošanas minimumu visiem darbiniekiem - gan privātajā, gan valsts sektorā strādājošajiem. Tādēļ minimālā darba alga tiek noteikta vienota visā valstī un tā ir obligāta visiem darba devējiem, neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas. Nosakot minimālās mēneša darba algas līmeni valstī, tiek ņemts vērā attiecīgajā laika posmā valsts noteiktais iztikas minimums. Šī norma ir paredzēta Latvijas Darba likumu kodeksa 83.pantā: "Minimāla mēneša darba samaksa normāla darba laika ietvaros pamatdarbā nedrīkst būt mazāka par Latvijas Republikā attiecīgajā laika posmā valsts noteikto iztikas minimumu.", kā arī 84.pantā: "minimālās algas nedrīkst būt mazākas par valsts noteikto iztikas minimumu". 132. Iztikas minimumu pēc Ministru kabineta uzdevuma aprēķina Centrālā statistikas pārvalde un atbilstoši Latvijas Darba likumu kodeksam tam būtu jākalpo par pamatu minimālās mēnešalgas noteikšanai valstī. Ņemot vērā valsts budžeta ierobežotās iespējas finansēt no tā uzturamo budžeta sfēru, Ministru kabinets no gada gadā minimālo mēnešalgu nosaka zemāku nekā iztikas minimumu (skat. tabulu zemāk). 133. Minimālā mēneša darba alga (amatalga) ir apstiprināta ar 2001.gada 6.marta Ministru kabineta noteikumiem Nr.103 "Noteikumi par minimālo darba algu", un tā ir 60 lati (minimālā stundas tarifa likme - 0,355 lati). 134. Minimālā mēneša darba alga valstī periodiski tiek paaugstināta (skatīt tabulu). Pirms minimālās mēnešalgas (amatalgas) paaugstināšanas, jautājums tiek saskaņots Nacionālās trīspusējā sadarbības padomē (darba devēji, valsts un arodbiedrība). Galvenais faktors, kas ietekmē minimālās mēneša darba algas apmēru, ir valsts budžeta iespējas, no kurām atkarīgs minimālās mēneša darba algas palielinājums no budžeta finansējamo iestāžu darbiniekiem. Jāņem vērā apstāklis, ka paaugstinot minimālo darba algu, būtu jāpārskata un jāpaaugstina no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbinieku mēneša darba algu skalas, līdz ar to ievērojami palielinās nepieciešamo budžeta līdzekļu daudzums. Darba samaksa, minimālā mēneša darba alga un iztikas minimums (1993. - 2001.g.) Gads Minimālā mēneša darba alga vidēji gadā, Ls Iztikas minimum vidēji gadā, Ls Minimālā mēneša darba alg % no iztika alga minimuma Tautsaimniecībā nodarbināt mēneša vidēj darba samaksa, Ls Minimālā mēneš darba alga % no tautsaimniecīb nodarbināto mēneša vidējās darba samaksas 1993 12,50 37,59 33,3 47,23 26,5 1994 22,00 51,50 42,7 71,87 30,6 1995 28,00 63,82 43,9 89,50 31,3 1996 35,50 73,78 48,1 98,73 36,0 1997 38,00 78,78 48,2 120,03 31,7 1998 42,00 82,15 51,1 133,30 31,5 1999 50,00 83,18 60,1 140,99 35,5 2000 50,00 84,47 59,2 149,53 33,4 2001 55,00 86,93 63,3 159,30 34,5 135. 2000.gada 1.augustā Ministru kabinets pieņema lēmumu par minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu no 2001.gada 1.jūlija. Pamatojoties uz šo lēmumu tika izstrādāti un apstiprināti 2001.gada 6.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.103 "Noteikumi par minimālo darba algu", kas paredz, ka sākot no 2001.gada 1.jūlija minimālā mēneša darba alga valstī ir 60 lati (minimālā stundas tarifa likme - 0,355 lati). 136. Darba algas apmērs var būt mazāks par valdības noteikto minimālo mēneša darba algu tikai gadījumos, kad darbiniekam ir noteikts nepilnais darba laiks (nepilna darba diena vai darba nedēļa), kuru nosaka saskaņā ar Latvijas Darba likumu kodeksa 52.pantu: "Ja darbinieks vienojas ar darba devēju, tad pieņemot darbā, kā arī vēlāk viņam var noteikt nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Ja to lūdz grūtniece, viens no laulātajiem, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam, vai tēvs, kurš bez mātes audzina bērnu līdz 14 gadu vecumam (bērnu ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam), minētā vecuma bērnu aizbildnis vai persona, kas saskaņā ar medicīnisko atzinumu kopj slimu ģimenes locekli, darba devējs nosaka viņiem nepilnu darba dienu vai nepilnu darba nedēļu. Darba samaksa šajos gadījumos ir proporcionāla nostrādātajam laikam vai atkarīga no izstrādes". 137. Atsevišķi Latvijas Darba likumu kodeksa panti paredz, kādos gadījumos darbiniekiem tiek garantēta minimālā darba samaksa: 1) Latvijas Darba likumu kodeksa 97.pants paredz: "Ja darbinieks nav vainīgs darba normu neizpildē, viņam samaksā kā par izpildītu darba normu. Mēneša darba samaksa šādā gadījumā nedrīkst būt mazāka par minimālo darba samaksu."; 2) Latvijas Darba likumu kodeksa 98.pants paredz: "Ja darbinieks nav vainīgs brāķa produkcijas izgatavošanā, viņam par tās izgatavošanu samaksā vidējās izpeļņas apmērā. Darbinieka mēneša darba samaksa šādā gadījumā nedrīkst būt mazāka par minimālo darba samaksu." 138. Savukārt Latvijas Darba likumu kodeksa 185.pants nosaka jauniešu darba samaksu: "Darbiniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem un kas ik dienas strādā saīsinātu darba laiku, par darbu samaksā atbilstoši padarītajam darbam, bet ne mazāk par valsts noteikto minimālo darba samaksu." 139. Veicot profilaktisko darbu, Valsts darba inspekcija 2000.gadā atklājusi vairākus gadījumus, kad kopumā 30 darbiniekiem nav bijusi nodrošināta valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas ievērošana. Bez tam, apsekojot uzņēmumus, Valsts darba inspekcija 2000.gadā valstī ir atklājusi 2451 gadījumu, kad darba devēji nav ievērojuši Latvijas Darba likumu kodeksa prasības darba samaksas jautājumos. Visos gadījumos, par konstatētiem pārkāpumiem darba samaksas jautājumos Valsts darba inspekcijas inspektori darba devējam ir izsnieguši aktus - rīkojumus par konstatēto pārkāpumu novēršanu līdz noteiktam termiņam, kā arī vairākos gadījumos darba devēji tikuši saukti pie administratīvās atbildības, sodot ar naudas sodu. Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas datiem likumdošanas pārkāpumi darba samaksas jautājumos 2000.gadā, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir konstatēti vairāk, jo šim jautājumam tiek pievērsta lielāka uzmanība gan no inspektoru puses, gan no pašiem darbiniekiem. Tiesības uz vienādu darba samaksu 140. Konstitucionālā līmenī tiesības uz vienādu darba samaksu ir noteiktas Satversmes 107.pantā, kur norādīts, ka ikvienam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu. 141. Civillikuma Saistību tiesību daļā ir noteikts, ka darba devējam jāsamaksā darbiniekam par darbu attiecīgā atlīdzība. Atlīdzība var būt noteikta kā naudā, tā arī citās lietās, un tāpat arī vienā un otrā veidā kopīgi. 142. Ja darba devējs neievēro spēkā esošās tiesību normas, viņam var piemērot sankcijas saskaņā ar Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa 41.pantu: "Par darba vai darba aizsardzības likumu vai citu šos jautājumus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu - uzliek naudas sodu darba devējiem vai amatpersonām līdz divsimt piecdesmit latiem (…)" 143. Nolūkā pilnveidot tiesisko regulējumu šajā jomā, kā arī veicināt vienlīdzīgas darba samaksas principa ieviešanu ir izstrādāts un 2001.gada 20.jūnijā Saeimā pieņemts jaunais Darba likums, kurā ir iekļauta norma, kas tieši nosaka darba devējam pienākumu nodrošināt vīrietim un sievietei vienādu darba samaksu, ja viņi veic vienādas vērtības darbu vai tādu pašu darbu. Tāpat arī jaunajā Darba likumā ir dots termina "darba samaksa" skaidrojums: "darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu". Darba likums paredz arī atšķirīgu atlaišanas pabalstu regulējumu, proti, tā apmērs būs atkarīgs no tā, cik ilgu laiku darbinieks pie attiecīgā darba devēja ir bijis nodarbināts. 144. Darba likuma, kas stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā, 60.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Panta otrā daļa noteic, ka "ja darba devējs pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Darbinieks var celt šā panta otrajā daļā paredzēto prasību tiesā viena mēneša laikā no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu. 145. Darba samaksu valsts un pašvaldību uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbiniekiem, neatkarīgi no dzimuma, nosaka darba koplīgumos vai darba līguma pusēm vienojoties uzņēmuma, iestādes un organizācijas līdzekļu ietvaros (Latvijas Darba likumu kodeksa 85.pants). Saskaņā ar šo pantu: "Darba devējs amatu, arodu, profesiju un specialitāšu nosaukumus izraugās atbilstoši Profesiju klasifikatoram, bet kvalifikācijas kategorijas darbiniekiem piešķir atbilstoši izpildāmajam darbam." 146. Latvijā eksistē vairāki tiesību akti, (piemēram, likumi "Par tiesu varu", "Par Valsts kontroli", Prokuratūras likums un Ministru kabineta noteikumi), kas reglamentē darba samaksas sistēmas no valsts budžeta finansētu iestāžu darbiniekiem. Šajā gadījumā darba samaksa darbiniekiem tiek noteikta atkarībā no amata un kvalifikācijas kategorijas. 147. Katrs no šiem normatīvajiem aktiem nodrošina principu "vienāda darba samaksa par vienādas vērtības darbiem". Tomēr, ņemot vērā to, ka dažādu no valsts budžeta finansētu iestāžu darbinieku darba samaksu reglamentē atšķirīgi tiesību akti, šis princips ne vienmēr tiek ievērots un samaksa par līdzvērtīgu darbu dažādās iestādēs ir atšķirīga. Tomēr šī diskriminācija ir saistīta nevis ar personas dzimumu, vecumu, tautību vai reliģisko pārliecību, bet gan ar dažādo darba samaksas sistēmu pastāvēšanu - amatalgu pārskatīšana šajās sistēmās netika savstarpēji saskaņota, līdz ar to ir izveidojušās lielas atšķirības amatalgās un pārējās izmaksās par līdzīgu darbu. Lai novērstu pastāvošās pretrunas un uzlabotu situāciju darba samaksas jomā, Finansu ministrija ir uzsākusi darbu pie darba samaksas reformas īstenošanas, kura ietver divu jaunu darba samaksas sistēmu izstrādi. 148. Patreiz tiek īstenots darba samaksas reformas pirmais posms: vienotas darba samaksas sistēmas izstrāde valsts pārvaldes iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem, kas ir viens no valsts pārvaldes reformas elementiem. Saskaņā ar jauno darba samaksas sistēmu valsts pārvaldes iestāžu ierēdņu un darbinieku atalgojums tiks noteikts, ņemot vērā amatu kvalifikācijas kategorijas, kuras noteiks, novērtējot amatu saskaņā ar amatu novērtēšanas metodiku un ierēdņu un darbinieku kvalifikācijas pakāpes, kuras tiks piešķirtas, pamatojoties uz darba novērtēšanas metodiku. 149. Tādējādi jaunajā darba samaksas sistēmā noteicošais kritērijs būs ierēdņa un darbinieka darba ieguldījums, darba izpildes kvalitātes paaugstināšana un katra ierēdņa un darbinieka atalgojums būs atkarīgs no viņa darba rezultātiem. Saskaņā ar augstāk minēto, arī jaunajā darba samaksas sistēmā tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips, konkrētas personas atalgojums nav atkarīgs no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa. 150. Saskaņā ar statistikas datiem, normatīvajos aktos pastāvot vienlīdzībai vīriešu un sieviešu darba atalgojumā, tomēr nav izdevies panākt to starpā sociālo līdzsvaru. Sievietes biežāk nekā vīrieši saskaras ar nevienlīdzīgām atalgojuma saņemšanas iespējām darba tirgū. Salīdzinoši maz ir sieviešu darba devēju (skatīt tabulu, Centrālās statistikas pārvaldes dati). Nodarbināto iedzīvotāju skaita sadalījums pēc nodarbinātības statusa, procentos Darba ņēmēji Darba devēji Pašnodarbinātie Neapmaksātie ģimenes locekļi, radinieki . Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes Vīrieši Sievietes 1995 51,7 48,3 70,3 29,7 64,6 35,4 45,3 54,7 1996 50,9 49,1 72,2 27,8 61,4 38,6 45,0 55,0 1997 50,5 49,5 74,2 25,8 55,5 44,5 42,7 57,3 1998 51,2 48,8 69,2 30,8 56,7 43,3 44,8 55,2 1999 51,3 48,7 68,6 31,4 54,7 45,3 46,3 53,7 2000 50,1 49,9 70,9 29,1 52,6 47,4 45,5 54,5 2001 49,2 50,8 73,0 27,0 54,9 45,1 48,5 51,5 151. Tāpat pēc Centrālās Statistikas pārvaldes sniegtās informācijas sieviešu vidējā bruto darba samaksa mēnesī ir zemāka par vīriešu darba samaksu visās profesijās (skatīt tabulu). Tautsaimniecībā strādājošo vīriešu un sieviešu vidējā bruto darba samaksa Sieviešu Vīriešu Sieviešu alga % pret vīriešu algu 1995 72,64 92,82 78,3 1996 79,07 100,73 78,5 1997 97,91 122,83 79,7 1998 109,26 137,71 79,3 1999 118,48 148,10 80,0 2000 126,16 160,45 78,6 2001 133,39 166,41 80,2 152. Problēmas ir saistāmas ar darba tirgus dzimumu segregāciju - nodarbinātības dalījumu t.s. "sieviešu" un "vīriešu" nozarēs. Pašlaik tādās nozarēs kā izglītība, veselības aprūpe, sociālā aprūpe pārsvarā ir nodarbinātas sievietes, un to vidējais atalgojums, kā arī izaugsmes iespējas, ir mazākas nekā nozarēs, kurās dominē vīrieši. Tiesības uz drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem 153. Šīs Pakta normas izpildi Latvijā nodrošina Darba aizsardzības likums, Ministru kabineta noteikumi, Labklājības ministrijas rīkojumi un citi normatīvie akti, kas nosaka nepieciešamās darba drošības prasības. Uzraudzību par šo prasību ievērošanu saskaņā ar Valsts darba inspekcijas likumu un MK noteikumiem "Valsts darba inspekcijas nolikums" veic Valsts darba inspekcija. 154. Latvijas tiesību akti darba aizsardzības jomā tiek saskaņota ar Eiropas Savienības normām un prasībām, transponējot ES direktīvas. Pavisam darba drošības jomā ir aptuveni 25 ES direktīvas no kurām 15 jau ir transponētas kā Ministru kabineta noteikumi un ieviestas. ES darba drošības un veselības aizsardzības "jumta" direktīvas 89/391/EEC prasības, ir iestrādātas jaunajā Darba aizsardzības likumā, kuru Saeima pieņēma 2001.gada 20.jūnijā. Darba aizsardzības likums stājas spēkā ar 2002. gada 1. janvāri un aizstāj 1993.gada 4.maija likumu "Par darba aizsardzību". Papildus ES direktīvām tiek izstrādāti nacionālie darba drošības un veselības aizsardzības normatīvie akti tajās tautsaimniecības nozarēs, kur ir paaugstināts risks darbinieku veselībai un drošībai, piemēram - strādājot elektroietaisēs, mežistrādē un koksnes industrijā, gāzes saimniecībā u.c. 155. 2001.gada 20.jūnijā pieņemtajā likumā "Par darba aizsardzību" ir noteikts, ka likums ir piemērojams visās nodarbinātības jomās, ja citos likumos nav noteikts citādi. Savukārt attiecībā uz pašnodarbinātajiem, likums noteic, ka viņiem ir pienākums rūpēties par savu drošību un veselību darbā, kā arī par to personu drošību un veselību, kuras ietekmē vai var ietekmēt viņu darbs. Turklāt ar šo likumu ir noteikts, ka tiem nodarbinātajiem, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība (personām līdz 18 gadu vecumam, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā, cilvēkiem ar invaliditāti, nodarbinātajiem, kas iekļauti šā likuma 7.panta otrajā daļā minētajos sarakstos), atbilstoši darba vides riska novērtējumam, kā arī ārsta atzinumam ir tiesības uz darba devēja noteiktiem papildu atvieglojumiem. 156. Darba aizsardzības likuma 4.pantā ir noteikti vispārīgie darba aizsardzības principi, saskaņā ar kuriem darba devējs veic darba aizsardzības pasākumu. Tie ir: darba vidi izveido tā, lai izvairītos no darba vides riska vai mazinātu nenovēršama darba vides riska ietekmi; novērš darba vides riska cēloņus; darbu pielāgo indivīdam, galvenokārt darba vietas iekārtojuma, darba aprīkojuma, kā arī darba un ražošanas metožu izvēles ziņā, īpašu uzmanību pievērš tam, lai atvieglotu vienmuļu darbu un darbu ar iepriekš noteiktu ritmu un mazinātu tā negatīvo ietekmi uz veselību; ņem vērā tehnikas, higiēnas un medicīnas attīstību; bīstamo aizstāj ar drošo vai mazāk bīstamo; izveido saskaņotu un visaptverošu darba aizsardzības pasākumu sistēmu; dod priekšroku kolektīvajiem darba aizsardzības pasākumiem salīdzinājumā ar individuālajiem darba aizsardzības pasākumiem; novērš darba vides riska ietekmi uz to nodarbināto drošību un veselību, kuriem saskaņā ar normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība; veic nodarbināto instruktāžu un apmācību darba aizsardzības jomā; darba aizsardzības jomā sadarbojas ar nodarbinātajiem un uzticības personām. 157. Krimināllikuma 146.pantā ir paredzēta kriminālatbildība par darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu. Par darba aizsardzību vai tehnisko drošību reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, ja to izdarījis uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes vai organizācijas vadītājs vai cita persona, kas atbildīga par šo noteikumu ievērošanu, un ja šis nodarījums izraisījis miesas bojājumus ar veselības traucējumu vai darbspēju paliekošu zaudējumu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā. Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cilvēka nāvi vai smagus miesas bojājumus vairākiem cilvēkiem, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā. 158. Spēkā esošo tiesību aktu izpildi nodrošina Valsts darba inspekcija, kura darbu veic saskaņā ar nolikumu, kas apstiprināts ar Ministru kabineta 1995.gada 14.marta noteikumiem Nr.53. Šā nolikuma 2.punktā ir noteikts, ka Valsts darba inspekcija īsteno valsts kontroli un uzraudzību par darba, darba aizsardzības, nodarbinātības un bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā pieņemto likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu. Valsts darba inspekcija veic arī uzraudzību darba samaksas, t.sk., minimālās darba algas ievērošanas jomā. 159. Jāatzīmē, ka pēc Valsts darba inspekcijas anketēšanas rezultātā iegūtās informācijas aptuveni 55% darba devēju pašlaik nav skaidrības par darba aizsardzības normatīvajiem aktiem. Spriežot pēc šīs anketēšanas rezultātiem, 61% uzņēmumu darbinieki Latvijā ir nodrošināti ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, 45% darba devēju izvērtē riskus pirms aizsardzības līdzekļu izsniegšanas un 35% uzņēmumu tiek veikti kolektīvie aizsardzības pasākumi risku novēršanai. Galvenās ar darba drošības un veselības aizsardzības pasākumiem saistītās problēmas uzņēmumos ir lielie finansiālie izdevumi, informācijas iegūšana, nekaitīgas tehnoloģijas iegāde, kvalificēta darba aizsardzības speciālista trūkums, nepietiekama apmācība un atbilstošu individuālo darba aizsardzības līdzekļu pieejamība. 160. Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas datiem, 2001.gadā kopā ir notikuši 1314 nelaimes gadījumi darbā, tai skaitā 413 smagi vai vidēji smagi nelaimes gadījumi un 68 nelaimes gadījumi ar letālām sekām. Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, kopējais nelaimes gadījumu darbā skaits ir samazinājies par gandrīz 100 gadījumiem, jeb 7%, taču letālo nelaimes gadījumu skaits ir katastrofāli pieaudzis (skatīt tabulu). Ievērojamais letālo nelaimes gadījumu skaita pieaugums skaidrojams gan ar darba aizsardzības likumdošanas prasību neievērošanu, gan arī ar 2001.gadā notikušajām avārijām, kas prasīja vairāku darbinieku dzīvības. Nelaimes gadījumu sadalījums pa gadiem 1997 1998 1999 2000 2001 Nelaimes gadījumu skaits 1328 1364 1422 1408 1314 t.sk. letālie nelaimes gadījumi 57 58 64 49 68 161. Analizējot nelaimes gadījumu darbā statistiku, jāsecina, ka visbiežāk sastopamie nelaimes gadījumu cēloņi ir slikta darba organizācija (34%) un darba drošības noteikumu un instrukciju neievērošana (33%). 2001.gadā par bīstamākajiem darbības veidiem, ņemot vērā nelaimes gadījumu skaitu, joprojām uzskatāma kokapstrāde (22% no kopējā nel. gad. skaita), mehānismu, iekārtu ekspluatācija (10%) un celtniecības darbi (7,6%). 162. Vīrieši ir vairāk cietuši nelaimes gadījumos nekā sievietes, kas saistīts ar to, ka vīrieši biežāk strādā kādā no bīstamākajām nozarēm. Liela nozīme ir arī darba stāžam, jeb pieredzei, jo kā rāda statistika, visvairāk nelaimes gadījumos cietuši tieši darbinieki ar vismazāko darba stāžu (līdz 1 gadam). Bet tas, ka visvairāk nelaimes gadījumu notikuši ar darbiniekiem vecuma grupās no 26 līdz 40 un no 41 līdz 55 gadiem, ir skaidrojams ar to, ka šajās vecuma grupās ir ieskaitāma lielākā daļa nodarbināto. Nelaimes gadījumu sadalījums pēc dzimuma, vecuma un darba stāža ir redzams tabulā. Nelaimes gadījumos cietušo sadalījums pēc dzimuma, vecuma un darba stāža 2001 2000 - sievietes 356 389 - vīrieši 958 1019 Nelaimes gadījumos cietušo sadalījums pēc to vecuma 1314 1408 līdz 18 gadiem 82 115 no 18 līdz 25 gadiem 244 275 no 26 līdz 40 gadiem 414 456 no 41 līdz 55 gadiem 418 425 no 56 līdz 60 gadiem 100 88 virs 60 gadiem 56 49 Nelaimes gadījumos cietušo sadalījums pēc darba stāža 1314 1408 līdz 1 gadam 464 515 no 1 līdz 3 gadiem 366 421 no 4 līdz 10 gadiem 286 295 no 11 līdz 15 gadiem 51 48 no 16 līdz 20 gadiem 38 33 virs 20 gadiem 109 96 Tiesības tikt paaugstinātam, pamatojoties tikai uz darba stāžu un pieredzi 163. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir iekļauta vispārīga darbinieku līdztiesības norma, kura nosaka: "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa" No šīs tiesību normas izriet, ka darbinieku aizliegts diskriminēt uz jebkura iepriekš minētā faktora pamata. Tas attiecas arī uz iespēju izvirzīties darbā. 164. Darba likumā, kurš stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, 29.pantā noteikts, ka "Dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma". Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai atkarībā no dzimuma, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka dzimumu, vai arī to, ka darbinieka piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums. 165. Šie noteikumi attiecas arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes un mantiskā stāvokļa. No minētā izriet, ka ir aizliegta jebkāda diskriminācija pret darbinieku un visiem tiek nodrošinātas vienādas iespējas izvirzīties darbā, pamatojoties vienīgi uz darba stāžu un kvalifikāciju. 166. Karjeras iespēju privātajā sektorā neierobežošana pēc dzimuma vai kādas citas pazīmes izriet no atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa. Savukārt Valsts civildienesta likumā ir noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās prasības, kas neietver diskriminējošas prasības. Ierēdnim ir tiesības pieteikties konkursam uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīties apmācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai nepieciešamos iemaņas un prasmes. 167. Pēc Valsts Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada 31.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu un šī ir lielākā vīriešu un sieviešu īpatsvara diference kopš civildienesta ieviešanas valstī. 168. Analizējot sieviešu un vīriešu īpatsvaru sadalījumā pa amatiem, jāatzīmē, ka vadošajos ierēdņu amatos saglabājas vīriešu pārsvars, kaut arī sieviešu īpatsvaram minētajos amatos ir tendence pieaugt. Piemēram, salīdzinājumā ar situāciju uz 1999.gada 31.decembri sieviešu īpatsvars Valsts sekretāru amatos ir palielinājies, 2000.gadā - 27%