Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi La

Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr.225 Rīgā 2003.gada 16.aprīlī (prot. Nr.21, 7.§) Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim 1. Akceptēt Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim. 2. Ārlietu ministrijai nodrošināt šī rīkojuma 1.punktā minētā ziņojuma tulkojumu angļu valodā, saskaņot ziņojuma tulkojumu ar darba grupā (apstiprināta ar Ministru kabineta 2001.gada 18.janvāra rīkojumu Nr.37 "Par darba grupu nacionālā ziņojuma par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā sagatavošanai") iesaistītajām ministrijām un iesniegt ziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ministru prezidenta vietā - Ministru prezidenta biedrs A.Šlesers Ārlietu ministra vietā - tieslietu ministrs A.Aksenoks Akceptēts ar Ministru kabineta 2003.gada 16.aprīļa rīkojumu Nr.225 Latvijas Republikas sākotnējais ziņojums par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim Ievads 1. Latvijas sākotnējais ziņojums par 1966.gada paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts), kas Latvijai ir saistošs kopš 1992.gada 14.jūlija, ir sagatavots saskaņā ar Pakta 16.pantu. Šajā sākotnējā ziņojumā tiek sniegta informācija par laika posmu līdz 2002.gada 1.janvārim. Ziņojums ir izstrādāts saskaņā ar Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (turpmāk - Komiteja) 1976.gadā pieņemtajām un 1990.gadā pārstrādātajām vadlīnijām nacionālo ziņojumu sagatavošanai, kā arī ņemot vērā Komitejas vispārējās rekomendācijas par Konvencijas pantu interpretāciju. 2. Ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvētas Ārlietu, Tieslietu, Iekšlietu, Aizsardzības, Ekonomikas, Labklājības, Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrijas un kuru saskaņā ar 1998.gada 17.marta noteikumiem "Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās" vadīja Ministru kabineta pilnvarots Pārstāvis. Savus komentārus par darba grupā sagatavoto ziņojumus sniedza Valsts Cilvēktiesību birojs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, Invalīdu apvienība "Apeirons", Klubs "Māja". Pilnveidotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Ministru kabinetā ….. 1.DAĻA Pakta 1.pants Pašnoteikšanās tiesības 3. Latvijas sākotnējā ziņojumā par 1966.gada starptautiskā pilsonisko un politisko tiesību pakta izpildi (CCPR/C/81/Add.1/Rev.1, 59.-63.paragrāfi) ir sniegta informācija par Latvijas tautas 1920.gadā īstenotajām pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes sapulci, kura 1922.gadā pieņemta joprojām spēkā esošo Satversmi. 4. Satversmē noteikts, ka tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti šādi Satversmes panti, kuros ietvertās normas pēc būtības ir pašnoteikšanās tiesību atspoguļojums: a) Satversmes 1.pants noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika"; b) Satversmes 2.pants paredz, ka "Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai"; c) Satversmes 3.pantā paredzēts, ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale"; d) Satversmes 6.pants paredz, ka "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās". 5. Latvijas tautas nepārprotama griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta 1990.gada Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu deputātu mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas un politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu. Pārejas periods Latvijas starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības atjaunošanai beidzās līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanu 1991.gada 21.augustā. 6. No starptautisko tiesību viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga ne par vienas citas teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav koloniju. Tai pat laikā Latvija ir vairākkārt paudusi savu atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām. Dabas resursu izmantošana 7. Atbilstoši 1991. gada 6. augusta likumam "Par vides aizsardzību" kā dabas resursi Latvijā ir definētas dabas daļas, to skaitā zeme, augsne, zemes dzīles, gaiss, ūdens, flora un fauna, kurām ir ekonomiska, sociāla vai kultūras vērtība. Latvijā dabas resursi ir iekļauti civiltiesiskajā apritē un var būt par civiltiesiska darījuma priekšmetu. 8. Latvijas Satversmes 105.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, kuru nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Šādā veidā konstitucionālā līmenī ir noteikta valsts aizsardzība personas tiesībām iegūt savā īpašumā dabas resursus. Konstitucionālā līmenī ir arī noteikts personas brīvas rīcības ar īpašumu un tā netraucētas ieguves apjoms - īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu un tā atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Indivīda rīcības ar dabas resursiem brīvības ierobežojumi Latvijā tiek noteikti, vadoties pēc principa, ka dabas resursi nav tikai privātīpašums un ka tiem ir jādarbojas arī sabiedrības labā. Šī iemesla dēļ valsts likumā noteiktā kārtībā ir tiesīga noteikt privātīpašuma parobežojumus dabas resursu īpašniekiem. 9. Tiesības uz zemes privātīpašumu tiek regulētas vairākos likumos atkarībā no zemes kategorijas. Saskaņa ar 1991. gada 21. jūnija likumu "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" visa Latvijas teritorija veido valsts zemes fondu, kas atbilstoši administratīvi teritoriālajam iedalījumam sastāv no divu kategoriju zemes: lauku apvidu zemes un pilsētu zemes. Pilsētu zeme ir visa zeme, kas atrodas pilsētu administratīvajās robežās. Visa pārējā Latvijas Republikas teritorija, ko neaizņem pilsētu zeme, ir lauku apvidu zeme. 10. Atbilstoši 1992. gada 9. jūlija likumam "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" lauku apvidu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu un citiem likumiem: a) Latvijas pilsoņi; valsts un pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi (statūtsabiedrības); b) Latvijas Uzņēmumu reģistrā reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, katram atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā; (b) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām Latvijas ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz 1996.gada 31.decembrim (minētais attiecināms arī uz fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām starptautiskie līgumi noslēgti pēc 1996.gada 31.decembra, ja šajos līgumos paredzētas Latvijas reģistrēto fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī); (c) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder vairākiem "a" un "b" punktos minētajiem subjektiem kopā; (d) kura ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā; c) Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas, kuru darbības laiks, skaitot no reģistrēšanas brīža Latvijas Republikā, ir ne mazāk kā trīs gadi; 11. Citas fiziskās un juridiskās personas savā īpašumā nevar iegūt zemi valsts pierobežas joslās, zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei atbilstoši pagasta ģenerālplānam, valsts rezervātu zemi, lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām izmantojamo zemi atbilstoši pagasta ģenerālplānam. 12. Ja fiziskā persona, kas nav Latvijas pilsonis, iegūst zemi īpašumā mantošanas ceļā, šai personai mēneša laikā zemes īpašuma tiesību turpmākai saglabāšanai ir jāsaņem pagasta padomes (novada, pilsētas domes) priekšsēdētāja piekrišana šā likuma noteiktajā kārtībā. Iesniegumam pievienojams tiesas spriedums par apstiprināšanu mantojuma tiesībās vai testaments ar atzīmi par tā stāšanos likumīgā spēkā. Ja, ievērojot šā likuma minētos ierobežojumus zemes iegūšanā, pagasta padomes (novada, pilsētas domes) priekšsēdētājs savu piekrišanu nedod, zemes īpašums divu gadu laikā ir jāatsavina. 13. Atbilstoši 1991. gada 20. novembra likumam "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās" pilsētu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu un citiem likumiem: a) Latvijas pilsoņi; b) valsts un pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi (statūtsabiedrības); c) Latvijas Uzņēmumu reģistrā reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai - katram subjektam atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā; (b) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām Latvijas ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz 1996.gada 31.decembrim (minētais attiecināms arī uz fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām starptautiskie līgumi noslēgti pēc 1996.gada 31.decembra, ja šajos līgumos paredzēts Latvijā reģistrēto fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī.); (c) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder vairākiem (a) un (b) apakšpunktā minētajiem subjektiem kopā; (d) kura ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā; d) līdz 1940.gada 21.jūlijam Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas. 14. Citas juridiskas un fiziskas personas nevar iegūt īpašumā: zemi valsts pierobežas joslās; zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei atbilstoši pilsētas ģenerālplānam; lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamo zemi atbilstoši pilsētas ģenerālplānam. 15. Uz fiziskajām personām, kas nav Latvijas pilsoņi un zemi iegūst mantošanas ceļā, attiecas tādi paši noteikumi, kā saistībā ar zemi lauku apvidos. 16. Galvenie personas rīcības ar zemes īpašumu aprobežojumi saistās ar aizsargājamām dabas teritorijām. Saskaņā ar 1993. gada 2. marta likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" nosacījumiem zeme aizsargājamās teritorijās var būt valsts, pašvaldību, kā arī fizisko un juridisko personu īpašumā. Valstij piederošā un piekrītošā zeme dabas rezervātos, dabas liegumos un citu aizsargājamo teritoriju dabas rezervātu un dabas liegumu zonās nav privatizējama vai atsavināma. Aizsargājamās teritorijās zemes īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem var atjaunot un zemi fizisko un juridisko personu īpašumā var nodot tikai tad, ja šīs personas apņemas ievērot aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumus un dabas aizsardzības plānu. 17. Viens no personas brīvas rīcības ierobežojumiem ar zemi īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ir nosacījums, ka šādām teritorijām zemes pirmpirkuma tiesības pieder valstij un zemes īpašniekam ir pienākums informēt reģionālo vides pārvaldi par nodomu pārdot sev piederošo zemi aizsargājamā teritorijā. 18. Tāpat likumā "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" ir noteikts, ka aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumu pārkāpšanas, kā arī dabas aizsardzības plāna neievērošanas gadījumā valstij ir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piespiedu kārtā atsavināt zemi tās īpašniekam. 19. Saskaņā ar 1996. gada 2. maija likumu "Par zemes dzīlēm" zemes dzīles un visi derīgie izrakteņi, kas tajās atrodas, pieder zemes īpašniekam. Zemes īpašnieks var rīkoties ar zemes dzīlēm, ciktāl šis likums un citi normatīvie akti neierobežo viņa tiesības. 20. Zemes dzīļu izmantošana balstās uz principiem, kas noteic, ka, pirmkārt zemes dzīles ir neatjaunojama vērtība, kas izmantojama vienlaikus zemes īpašnieku, valsts un sabiedrības labā. Otrkārt, zemes dzīļu vērtība netiek ietverta īpašuma kadastrālajā vērtībā, un par zemes dzīlēm nav jāmaksā īpašuma nodoklis. Zemes dzīļu izmantotāji personisko vajadzību apmierināšanai zemes dzīles to īpašumā vai pastāvīgā lietošanā esošajā zemē izmanto bez maksas. Zemes dzīļu izmantošana peļņas nolūkos ir pieļaujama, ja saņemta attiecīga atļauja (licence) šā likuma noteiktajā kārtībā. Treškārt, zemes dzīļu izmantošanā jāievēro īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un objektu aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi, kā arī citi zemes dzīļu izmantošanu ierobežojoši noteikumi. Ceturtkārt, nodrošinot zemes dzīļu racionālu izmantošanu un aizsardzību, valsts un pašvaldības šajā likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajos gadījumos un noteiktajā kārtībā var ierobežot, apturēt vai pārtraukt jebkuru juridisko un fizisko personu darbību zemes dzīļu izmantošanā. 21. Zemes dzīles var izmantot zemes īpašnieks, persona, ka zeme piešķirta pastāvīgā lietošanā, juridiskā vai fiziskā persona, arī ārvalstnieks vai ārvalsts juridiskā persona, kas ar zemes īpašnieku noslēgusi līgumu. 22. Galvenās prasības, kas ir jāievēro zemes dzīļu izmantotājiem zemes dzīļu aizsardzībā saskaņā ar likuma "Par zemes dzīlēm" nosacījumiem, ir šādas: zemes dzīļu pilnīga un kompleksa izpēte; racionāla derīgo izrakteņu ieguve, kā arī atradnēs sastopamo blakusproduktu izmantošana; zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot kaitīgu ietekmi uz derīgo izrakteņu krājumiem un zemes dzīļu īpašībām; zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot piesārņošanu ar pazemes un virszemes būvēs un krātuvēs glabājamām ekoloģiski bīstamām vielām, kā arī notekūdeņiem; zemes dzīļu izmantošanas regulēšana un kontrole. 23. Kā tas ir noteikts 1992. gada 15. septembra likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" nekustamā īpašuma atsavināšana valsts un sabiebrības vajadzībām ir pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos un uz atsevišķa likuma pamata. Saskaņa ar šī likuma noteikumiem atlīdzība par īpašuma atsavināšanu ir nosakāma naudā. Priekšlikumu par nekustamā īpašuma atsavināšanu iesniedz valdība uz attiecīgās valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijas ierosinājuma pamata, ja šī institūcija nekustamo īpašumu nevar iegūt, vienojoties ar īpašnieku. Institūcija, uz kuras ierosinājuma pamata notiek atsavināšana, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas piedāvā īpašniekam noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu, piesolot viņam pēc saviem ieskatiem taisnīgu atlīdzību vai piedāvājot apmainīt to pret līdzvērtīgu mantu. Ja atlīdzība noteikta uz labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā nekustamā īpašuma vērtība tiek atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu mantu, noslēdzams attiecīgs līgums. Ja vienošanās nav panākta, uz attiecīgās institūcijas pieteikuma pamata lietu izskata tiesa. 24. Tiesības izmantot kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu regulē 1993. gada 2. februāra likums "Par Latvijas republikas kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu", kurā noteikts, ka kontinentālā šelfa dabas bagātības ir Latvijas īpašums. Kontinentālā šelfa izpēti un dabas resursu izstrādi var veikt tikai pēc speciālas atļaujas saņemšanas. 25. Kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā juridiskās un fiziskās personas var veikt: dabas bagātību zinātnisko izpēti; dabas bagātību izstrādi; dzīvo dabas resursu ieguvi; iekārtu, ierīču ierīkošanu, mākslīgo salu izveidošanu, to ekspluatāciju; zemūdens kabeļu un cauruļvadu izlikšanu; spridzināšanas darbus (kontinentālajā šelfā). Juridiskās un fiziskās personas šos darbus var veikt, ja ir saņemta atļauja un noformēta licence Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Dzīvo dabas resursu iegūšana un izstrāde kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pieļaujama tikai izsniegtās licences apjomā. Ārvalstu juridisko un fizisko personu zinātniskā darbība kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tas nepieciešams jūras vides izzināšanai miera un cilvēces labā. 26. Latvijā nenosaka īpašuma tiesības uz gaisu. Savukārt nacionālos vides kvalitātes normatīvus attiecībā uz gaisa kvalitāti, kā arī gaisa piesārņojuma novērtēšanas kārtību un gaisa aizsardzības pasākumus, lai izvairītos no gaisa piesārņojuma kaitīgās ietekmes uz cilvēka veselību vai vidi, novērstu vai mazinātu to nosaka 1999. gada 15. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.219 "Noteikumi par gaisa kvalitāti" 27. Civillikumā ir noteikts, ka ūdeņi atkarībā no to īpašuma tiesībām ir privātie un publiskie. 28. Pie publiskiem ūdeņiem pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikumā uzskaitītie ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti. Publisko ūdeņu sarakstu var grozīt vienīgi likumdošanas ceļā. Ja ieskaitot privātus ūdeņus publiskos, vai atsavinot nekustama īpašuma daļas, vai ierobežojot pastāvošās ietaises, kādai personai nodarītu zaudējumus, tad viņai pienākas samērīga atlīdzība no valsts.. Publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv īpašuma tiesības privātai personai. Jūras piekraste pieder valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas. Saskaņā ar Civillikumu publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības. 29. Tiesības uz privātiem ūdeņiem Latvijā izriet no tiesībām uz zemi. Savukārt tekošs ūdens nevar būt īpašuma tiesību objekts - īpašums uz upi nozīmē īpašuma tiesības uz upes gultni un tiesības izmantos upi, arī tās ūdeņu spēku. Kā stāvošie, tā tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesība lietot to ūdens daļu, kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei. Zemes īpašnieka tiesība ierīkot ūdens spēka izmantošanas ietaises nav nekādi aprobežota tikai tajā gadījumā, kad upe, uz kuras šīs ietaises ierīkojamas, iesākas viņa paša robežās un kad nevienam no augšgala kaimiņiem nevar rasties zaudējumi no ūdens aizsprostojumiem vai aizdambējumiem. 30. Saskaņā ar Civillikumu zvejas tiesība pieder katram sava īpašuma robežās, un īpašnieks var aizliegt, ciktāl likums nenosaka citādi, trešam personām zvejot tajās. Jūras piekrastes ūdeņos zveja ir brīva katram Latvijas pilsonim zvejniecības likumā paredzētā kārtībā. Kopīpašumā esošos ūdeņos zvejas tiesība pieder katram piekrastes īpašniekam tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei. Publiskās upēs zvejas tiesība pieder katram piekrastes īpašniekam gar viņa robežu tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei. Civillikumā ir noteiktas arī upes un ezeri, kur zvejas tiesības pieder vienīgi valstij. 31. Civillikums noteic, ka katrs, kam pieder zvejas tiesība, var lietot tauvas joslu zvejas vajadzībām. Saskaņā ar 1995. gada 12. aprīļa Zvejniecības likumu piekrastes zemes īpašniekiem ir tiesības lietot tauvas joslu, ciktāl šīs tiesības neierobežo šis likums, citi likumi un normatīvie akti. Dabiskās tauvas joslas platums ir: gar privāto ūdeņu krastiem - 4 metri; gar pārējo ūdeņu krastiem - 10 metru; gar jūras piekrasti - 20 metru. Tauvas joslas bezmaksas lietošana ir paredzēta: 1) kājāmgājējiem; 2) zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai; 3) robežapsardzībai; 4) vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. 32. Latvijas iekšējo ūdeņu, teritoriālo jūras ūdeņu (turpmāk - teritoriālie ūdeņi) un ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu iegūšanu, izmantošanu, pētīšanu, saglabāšanu, pavairošanu un uzraudzīšanu regulē 1995. gada 12. aprīļa Zvejniecības likums. Saskaņā ar šo likumu zivju resursus Latvijas iekšējos ūdeņos un teritoriālajos ūdeņos pārvalda valsts. Saskaņā ar Zvejniecības likumu Latvijas ūdeņi zvejas tiesību jomā tiek iedalīti šādi: publiskie ūdeņi (uzskaitīti Civillikumā), kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas tiesības pieder valstij; ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder valstij (uzskaitīti Civillikumā); privātie ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. 33. Zvejas tiesības Latvijas ekonomiskās zonas ūdeņos, kā arī starptautiskajos ūdeņos un citu valstu ūdeņos, kuros atbilstoši starptautisko zvejniecības organizāciju lēmumiem vai saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem Latvijai ir iedalīta nozvejas kvota, iedalīto kvotu apjomā pieder Latvijai. Latvijas teritoriālajos ūdeņos un Rīgas jūras līča ūdeņos zvejas tiesības pieder Latvijā reģistrētām juridiskajām un fiziskajām personām, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Zvejas tiesības publiskajās upēs pieder katram piekrastes zemes īpašniekam gar viņa īpašuma robežu tajā ūdeņu daļā, kas viņa zemei ir tuvāka nekā cita īpašnieka zemei, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Zvejas tiesības privātajos ūdeņos (izņemot gadījumus, kad zvejas tiesības pieder vienīgi valstij) pieder ūdeņu īpašniekam, un tās tiek izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Minētās rūpnieciskās zvejas tiesības var izmantot, ja attiecīgajos ūdeņos vai to daļā ir brīvi nozvejas limiti vai zvejas rīku limita daļa rūpnieciskajai zvejai, kā arī brīvas rūpnieciskās zvejas vietas. 34. Zvejniecības likums noteic arī to, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības nodarboties ar amatiera zveju - makšķerēšanu - visos Latvijas ūdeņos, ja tajos amatiera zveja - makšķerēšana - nav aizliegta, izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena zemes īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder valstij. 35. Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, visiem meža īpašniekiem vai tiesiskajiem valdītājiem garantējot vienādas tiesības, īpašumtiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību un nosakot vienādus pienākumus regulē 2000. gada 24. februāra Meža likums1. Šī likuma objekts ir mežs un meža zeme. Mežs šī likuma izpratnē ir ekosistēma visās tā attīstības stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās platības. Meža zeme ir zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie un tam piegulošie pārplūstošie klajumi, purvi un lauces. Par mežu neuzskata: atsevišķi no mežiem esošas platības, kuras apaugušas ar kokiem un kuru lielums nepārsniedz 0,1 hektāru; mākslīgas vai dabiskas izcelsmes koku rindas, kuru platums ir mazāks par 20 metriem; augļu dārzus, parkus, kapsētas un meža koku sēklu ieguves plantācijas. 36. Saskaņā ar Meža likumu fiziskajām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts citādi. Transportlīdzekļus drīkst lietot, tikai pārvietojoties pa meža ceļiem, izņemot gadījumus, kad drīkst pārvietoties arī mežā meža apsaimniekošanas un aizsardzības nolūkos. Fizisko personu uzturēšanos un brīvu pārvietošanos citā mežā var ierobežot to īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Meža nekoksnes materiālās vērtības - savvaļas ogas, augļus, riekstus, sēnes un ārstniecības augus - personas var iegūt pēc sava ieskata, ja meža īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nav noteicis ierobežojumus uzturēties un brīvi pārvietoties mežā saskaņā ar Meža likuma noteikumiem. Tas pats attiecas arī uz mežam piemītošo rekreatīvo, vidi stabilizējošo un ekoloģisko īpašību izmantošanu. 37. Ņemot vērā to, ka mežs kā dabas resurss kalpo ne tikai tā īpašnieka, bet gan visas sabiedrības labā, valsts ir uzlikusi meža īpašniekam par pienākumu atjaunot mežaudzi triju līdz desmit gadu (atsevišķu koku sugu) laikā pēc cirtes veikšanas (ieskaitot ciršanas gadu) vai citu faktoru ietekmes, ja tās dēļ mežaudzes šķērslaukums ir kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un nodrošināt atjaunotās mežaudzes kopšanu. Tāpat meža īpašnieka pienākums ir veikt darbības, kas samazina meža bojājumu iespējamību un ierobežo to izplatību; uzraudzīt meža stāvokli un informēt Valsts meža dienestu par konstatētajiem meža bojājumiem. 38. Saskaņā ar Civillikumu dzīvnieki, kas vēl atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par tā īpašumu, kas viņus noķer vai nogalina, ciktāl likums nenosaka citādi. Īpašuma tiesības iegūšana uz noķertu vai nogalinātu savvaļas dzīvnieku nav atkarīga no tā, vai tas noķerts vai nogalināts uz savas vai svešas zemes. Zemes īpašniekam ir tiesība aizliegt ikvienai svešai personai ķert vai medīt dzīvniekus viņam piederošās zemes robežās, bet aizliegumu pārkāpjot - prasīt no pārkāpēja atlīdzību. 1995. gada 1. jūnija Medību likums noteic, ka medību dzīvnieki ir savvaļā dzīvojošie zīdītāji un putni, kuru pārstrādes produktus izmanto tautsaimniecībā. savukārt medību platības ir medījamo dzīvnieku brīvai dzīvošanai derīgā un medībām izmantojamā platība. 39. Medību resursus Latvijas teritorijā pārvalda (uzskaita un aizsargā) valsts. Medību resursi izmantojami tā, lai nenodarītu zaudējumus citām saimniecības nozarēm, nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu, genofonda un to apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu. 2.DAĻA Pakta 2.pants 40. Lai objektīvi varētu izvērtēt Latvijas paveikto Paktā paredzēto tiesību nodrošināšanai, jāņem vērā, ka laika posmā no 1940.gada līdz 1990.gadam neatkarīgā Latvija pastāvēja tikai de iure, kamēr de facto Latvijas teritoriju kontrolēja PSRS. Līdz ar to Latvijai nebija iespējas ietekmēt tās teritorijā notiekšos tautsaimniecības procesus, kuru vadība plānveida ekonomikas apstākļos notika no Maskavas. 41. Starpkaru periodā Latvija bija neatkarīga un lielā mērā pasaules ekonomikā integrēta valsts, kuras tautsaimniecībā dominēja privātīpašums. 1940.gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un tika ieviesta centralizēta plānošana. Ražošanas un pakalpojumu uzņēmumi, namīpašumi, lauksaimniecības zeme un iekārtas tika nacionalizētas. Latvijā tika izveidoti arī lieli un pēc padomju mērogiem moderni rūpniecības kompleksi. Šajā laikā Latvijā tika ražots katrs otrais motovelosipēds, katrs piektais radioaparāts un katra astotā veļas mašīna Padomju Savienībā. Perestroikas laikā Latvijā uzreiz tika uzsāktas dažādas ekonomiskās reformas, ko pieļāva padomju likumi: no visām bijušajām padomju republikām tieši Latvijas uzņēmums saņēma pirmo oficiālo valūtas maiņas licenci, Latvijā bija pirmās privātās bankas, zemnieku saimniecības, ražošanas kooperatīvi. 42. Līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijā tika uzsākta ekonomikas pārstrukturēšana no plānveida uz tirgus ekonomiku, balstoties uz precīzi definētiem principiem - demokrātija, likuma vara, cilvēktiesību ievērošana, aktīva starptautiska sadarbība ar mērķi iestāties NATO un ES. Šo principu ievērošana garantē Latvijas valsts stabilitāti un drošību, tādējādi veicinot valsts tālāku attīstību. 43. Viens no nozīmīgākajiem procesiem pārejas uz tirgus ekonomiku laikā ir privatizācijas process, kas Latvijā ir jādala divos nozīmīgos periodos: decentralizētais laika posms līdz 1994.gadam un centralizētais - pēc Privatizācijas aģentūras nodibināšanas 1994.gadā. 44. Līdz 1994.gadam Latvijā tika privatizēti vairāki nozīmīgi uzņēmumi, kas pēc privatizācijas tika modernizēti, paplašināja ražošanu un veiksmīgi konkurē gan iekšzemes, gan importa tirgos. Privātais kapitāls tika piesaistīts virknei pārtikas rūpniecības uzņēmumu, ieskaitot lielāko saldumu rūpnīcu Baltijā "Laima". No lielākajiem ārvalstu investīciju projektiem līdz 1994.gadam ir jāmin "Brocēnu šīfera kombināta" privatizācija, ko veica Vācijas "Reademix group". Vēl ir jāatzīmē 1993.gadā notikusī privātā kapitāla piesaiste Ventspils ostas stividorkompānijām. 45. No daudziem tiesiskajiem aktiem, kas sākotnēji noteica valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, jāatzīmē 1992.gada 19. maija likums "Par Latvijas Banku", kas radīja priekšnosacījumus privātā finansu sektora attīstībai uz valsts banku tīkla bāzes. Latvijas centrālās bankas restrukturizāciju veica 1993.gadā nodibinātais Latvijas banku privatizācijas fonds, kas uz 15 Latvijas Bankas nodaļu bāzes izveidoja astoņas privātās akciju sabiedrības, 11 nodaļas pārdeva izsolēs četrām komercbankām, bet 21 nodaļu apvienoja "Unibankā", ko divus gadus vēlāk jau kopumā privatizēja Latvijas Privatizācijas aģentūra. 46. Laiku līdz 1994.gadam arī ir pieņemts saukt par "mazo privatizāciju" - pateicoties apjomīgai pašvaldību īpašumā esošo nelielo sadzīves servisa uzņēmumu nodošanai privātās rokās. Šai laikā Latvijas pašvaldības pārdeva un iznomāja ap 3500 mazo sadzīves objektu - veikalus, kafejnīcas, frizētavas, ķīmiskās tīrītavas un citus. 47. Likums, kas paredzēja centralizētu privatizācijas modeli, tika pieņemts 1994.gadā. Privatizācijas aģentūra tika veidota pēc Vācijas Treuhand modeļa, kas nodrošināja maksimālo iespējamo neatkarību. 48. 1996.gada sākums bija lūzuma brīdis privatizācijas procesā: valdības uzdevumā Privatizācijas aģentūra pārņēma vairāk nekā 300 uzņēmumu, to starpā arī lielos monopoluzņēmumus. Sadarbībā ar Vācijas Finansu ministrijas konsultantiem notika četri starptautisko piedāvājumu konkursi. Paralēli privatizācijas aģentūra strādāja pie publiskās privatizācijas programmas privatizācijai par sertifikātiem. Kopš 1995.gada par sertifikātiem publiskajās izsolēs ir piedāvātas 85 uzņēmumu akcijas. Parasti publiski par sertifikātiem tika izsolīti ap 25% uzņēmuma akciju. Šie uzņēmumi kļuva par pirmajās publiski tirgotajām kompānijām Latvijas fondu tirgū. 49. Pateicoties publiskā piedāvājuma programmai par privatizācijas sertifikātiem, Latvijā vērtspapīri pieder ap 111 000 peronu, no kuriem lielākais vairums ir privātpersonas. Tādējādi akcionāri ir 4% no Latvijas iedzīvotājiem. Ar publiskā piedāvājuma palīdzību dzēsti privatizācijas sertifikāti 1,791 miljardu dolāru apjomā. 50. Privatizācija ir devusi Latvijas fondu biržai absolūti lielāko daļu tās produktu. No aptuveni 65 akciju sabiedrībām, kas 2000.gadā tika kotētas Rīgas Fondu biržā, 60 ir publiskotas ar privatizācijas palīdzību. 51. 2000.gada pavasarī bija palikuši tikai nedaudzi lielie uzņēmumi, kurus Latvijas valsts nolēmusi paturēt savā īpašumā: "Latvijas pasts", "Latvijas dzelzsceļš", "Lidosta Rīga". Pagaidām ir sperti tikai pirmie soļi sociālās aprūpes un izglītības iestāžu privatizācijā. 52. Latvijai ir izdevies piesaistīt ievērojamas ārvalstu investīcijas, kļūstot par vienu no vadošajām valstīm pēc to apjoma uz vienu iedzīvotāju Centrālajā un Austrumeiropā. Paralēli privatizācijai ir uzlabojusies investīciju vide Latvijā. Joprojām turpinās likumdošanas sakārtošanas darbs, lai turpmākajos gados neapsīktu ārvalstu investīciju straume. Latvijas ekonomiskās attīstības tempus un pozitīvo tendenci ir novērtējusi arī The Economist Intelligence Unit savā 2001.gada pārskatā. Šajā pārskatā valstis tiek izvērtētas pēc tā, kā tās ir īstenojušas savas pilnveides iespējas vai arī pasliktinājušas savu stāvokli. Galvenās vērtēšanas kategorijas ir politiskais risks, ekonomiskās politikas risks, ekonomiskā struktūra un likviditātes risks. Kopumā Latvija ir 2001.gada pārskata līdere un ieņem arī pirmo vietu ekonomiskā riska uzlabošanas ziņā. Pētījumā ir atzīts, ka šajā gadā vislielākie panākumi vispārējā riska, ekonomiskās politikas riska un banku sektora riska likvidēšanās ir bijuši Latvijai. Kā Latvijas straujas attīstības pamatakmens ir minēts IKP pieaugums vairāk kā 6% apmērā, apdomīga fiskālā politika, nacionālās valūtas saistības ar SDR. Atzīmēts arī Latvijas progress ES iestāšanās sarunās un cerības tikt iekļautai pirmajā paplašināšanās kārtā 2005.gadā. 53. Neraugoties uz nozīmīgajiem sasniegumiem un valsts ekonomikas izaugsmi, Latvijā joprojām turpinās sabiedrības polarizācija. Mājsaimniecības budžeta pētījumu rezultāti rāda, ka vidēji valstī mājsaimniecības ieņēmumi uz vienu personu pakāpeniski pieaug, kamēr vistrūcīgākās sabiedrības daļas ienākumi vēl vairāk samazinās. 54. Savos komentāros par sagatavoto ziņojuma projektu Valsts Cilvēktiesību birojs atzīst, ka cilvēktiesību aizsardzības līmeni Latvijā sociālo tiesību jomā joprojām negatīvi ietekmē nepietiekamie resursi. Valsts Cilvēktiesību birojs uzskata, ka spēkā esošās tiesību aktu normas šī iemesla dēļ ne vienmēr tiek īstenotas visā pilnībā un ka paredzētais sociālā nodrošinājuma un pabalstu līmenis ne vienmēr nodrošina cilvēku minimālās vajadzības. Tā, piemēram, 2001. gadā Valsts Cilvēktiesību birojs kopā saņēma 969 rakstveida sūdzības un sniedza 3939 mutiskas konsultācijas, no kurām 100 rakstveida sūdzības un 584 mutiskas konsultācijas skāra indivīda tiesības uz sociālo drošību, bet 163 rakstveida sūdzības un 936 mutiskas konsultācijas - indivīda tiesības uz mājokli. Diskriminācijas aizliegums 55. 1998.gada 15.oktobrī tika pieņemti grozījumi Satversmē, kas to papildināja ar jaunu sadaļu - "Cilvēka pamattiesības", tādējādi nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību konstitucinālā līmenī. Līdz ar šo Satversmes grozījumu pieņemšanu zaudēja spēku 1991.gada 10. decembrī pieņemtais konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi". 56. Satversmes 89.pants noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.". Savukārt 91.pantā ir iekļauts gan diskriminācijas aizlieguma princips, gan vienlīdzības princips. Šis pants paredz, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.". 57. Jēdziena "diskriminācija" skaidrojums pēc būtības ir sniegts Latvijas Krimināllikumā, kurš stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī. Krimināllikuma 78.pants ("Nacionālās vai rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēka tiesību ierobežošana") par kriminālsodāmām atzīst darbību, kas izpaužas kā "apzināta personu ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tieša vai netieša ierobežošana vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšana personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības". 58. 2001. gada 20. jūnija Darba likumā ir iekļauta netiešās diskriminācijas definīcija. Saskaņā ar šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu". Savukārt minētā 29.panta 5.daļa netiešās diskriminācijas jēdzienu attiecina arī uz darbībām, kuras izdarītas, pamatojoties, cita starpā, uz personas rasi, ādas krāsu, nacionālo izcelsmi. 59. Diskriminācijas aizliegums ir fiksēts arī vairākos citos spēkā esošos tiesību aktos. 1990. gada 20. decembra likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 7.pantā noteikts, ka ir "Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propogandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu un neiecietību, kūda uz kādu noziegumu.". 60. Savukārt 1997. gada 16. janvāra likums "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 10.pantā paredz, ka "Minēto pasākumu [sapulču, gājienu un piketu] laikā aizliegts vērsties pret Latvijas Republikas neatkarību, izteikt priekšlikumus par Latvijas valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, sludināt vardarbību, nacionālo un rasu naidu, klaju fašisma vai komunisma ideoloģiju, veikt kara propogandu, kā arī slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus un citus likumpārkāpumus.". 61. Savu attieksmi pret nepieļaujamību paust idejas, kas pamatojās uz rasu pārākumu vai naidu vai kūda uz rasu diskrimināciju Latvija ir izteikusi arī 1994. gada 22. jūlija Pilsonības likumā, kura 11.pants paredz, ka "Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitāras idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu.". 62. Saskaņā ar minēto Krimināllikuma 78.pantu, sods par darbībām, kuras izpaudušās kā personu diskriminācija ir brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem vai naudas sods līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Savukārt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem var sodīt personas par iepriekš aprakstītajām darbībām, ja tās ir saistītas ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks. 63. Latvija ir vairāku būtisku starptautisko tiesību dokumentus cilvēktiesību jomā dalībvalsts. Jau 1990.gada 4.maijā Latvijas Republikas Augstākā Padome pasludināja, ka Latvija atzīst par sev saistošām 1965.gada konvenciju par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu; 1960.gada konvenciju pret diskrimināciju izglītībā; 1979.gada konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu; 1989.gada konvenciju par bērna tiesībām, kā arī citas konvencijas un deklarācijas. 64. 1997.gada 27.jūnijā attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tās 1. un 4.protokoli (6.protokols Latvijai kļuva saistošs 1999.gada 1.jūnijā, savukārt 7.protokols - 1997.gada 1.septembrī). Latvija ir arī atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetenci saņemt un izskatīt sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. 2000.gada 4.novembrī Latvija parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12.papildprotokolu, kas paredz iedibināt diskriminācijas aizliegumu kā atsevišķu tiesību. Cilvēku ar invaliditāti tiesības 65. Pamatlikums, kas reglamentē cilvēku ar invaliditāti sociālās garantijas, ir 1992.gada 29. septembrī pieņemtais likums "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību". Šis likums nosaka cilvēku ar invaliditāti tiesības un valsts un pašvaldību pienākumus pret cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā. 66. Latvijā nav vienas konkrētas institūcijas, kas strādātu ar visiem jautājumiem, kas skar cilvēku ar invaliditāti. Katra institūcija, kas ir atbildīga par kādu noteiktu jautājumu loku, ir atbildīga par invaliditātes jautājumiem šajā sfērā. Lai veicinātu dažādu institūciju iesaistīšanos cilvēku ar invaliditāti integrācijas pasākumu īstenošanā, 1998.gadā tika izstrādāta koncepcija "Vienādas iespējas visiem". 1998.gada 30.jūnijā to akceptēja Ministru kabinets. Tās mērķis ir iezīmēt pamatnostādnes, lai radītu vienlīdzīgas iespējas visiem sabiedrības locekļiem veikt to lomu, kas ir normāla atkarībā no vecuma, dzimuma, sociālajiem un kultūras faktoriem katram indivīdam. Ikvienam ir nepieciešams respektēt citu sabiedrības locekļu vajadzības un tiesības, lai tiktu respektētas viņa vajadzības. Koncepcijā ietvertās pamatnostādnes lielā mērā sasaucas ar ANO Invalīdu tiesību deklarācijas normām un ANO Paraugnoteikumiem "Par vienlīdzīgām iespējām cilvēkiem ar invaliditāti". Koncepcija ir izstrādāta laika periodam līdz 2010.gadam, un tās īstenošanā ir iesaistītas visdažādākās valsts, pašvaldību un sabiedriskās organizācijas. Lai novērtētu, kas ir sasniegts cilvēku ar invaliditāti integrācijas jomā kopš koncepcijas pieņemšanas, 2001.gadā Labklājības ministrija veica pētījumu par situāciju cilvēku ar invaliditāti integrācijas jomā, aptaujājot iesaistītās ministrijas, pašvaldības un sabiedriskās organizācijas. 67. Valsts garantē noteikta pakalpojumu loka saņemšanu personām noteiktās dzīves situācijās, taču to saņemšanas iespējas ne vienmēr ir savlaicīgas un to apjoms pietiekams. Personas darbspēju atgūšana un dzīves kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no personas pašas motivācijas un individuāli pieejamajiem resursiem. 68. Neskatoties uz to, ka diskriminācijas aizliegums attiecībā uz personām ar invaliditāti darba tiesisko attiecību jomā ir noteikts likumā "Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību", kā arī Darba likumā, kurš ietver tiešu norādi uz diskriminācijas aizliegumu šādu personu pieņemšanai darbā un uz diskriminācijas aizliegumu visā darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, praksē sastopami gadījumi, kad darba devēji nevēlas dibināt darba tiesiskās attiecības ar personām, kurām noteikta invaliditāte. 69. Palīdzību nodarbinātības jautājumu risināšanā personām, kurām noteikta invaliditāte un kurām 2002. gada 9. maija Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā noteiktajā kārtībā piešķirts bezdarbnieka statuss, sniedz likumā minētais Nodarbinātības valsts dienests, kurš piedāvā šīm personām iesaistīties kādā no aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem - profesionālajā apmācībā un pārkvalifikācijā, pasākumos konkurētspējas paaugstināšanai, algotajos pagaidu sabiedriskajos darbos un pasākumos noteiktām personu grupām, piemēram, pasākumā "Subsidētās darba vietas invalīdiem - bezdarbniekiem". 70. Tomēr pieredze liecina, ka darba devēju atsaucība piedalīties minētajā pasākumā ir zema. Kā iemeslus šādai zemai darba devēju atsaucībai varētu minēt papildus finansiālos izdevumus, kas saistīti ar darba vietu pielāgošanu personu ar invaliditāti vajadzībām, īpaša materiālā stimula neesamību nodokļu atvieglojumu vai dotāciju veidā, kā arī tehnisko palīglīdzekļu nepietiekamo sortimentu un daudzumu. Ir arī gadījumi, kad sekmīga cilvēka ar invaliditāti integrācija atklātā darba tirgū ir jāpārtrauc, jo pasliktinās veselības stāvoklis. 71. Vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanā ietilpst tāds atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti, lai viņi spētu uzņemties pilnu atbildību kā ikviens cits sabiedrības loceklis. Bieži tam nav gatavi ne cilvēki ar invaliditāti, ne arī apkārtējā sabiedrība. Lai sekmētu cilvēku ar invaliditāti vienlīdzīgu un pilnīgāku integrāciju sabiedrībā, 1997.gadā tika izveidota Invalīdu lietu nacionālā padome, kur ministriju, Latvijas pašvaldību savienības un cilvēku ar invaliditāti sabiedrisko organizāciju pārstāvji ne retāk kā reizi trīs mēnešos tiekas, lai izvērtētu cilvēku ar invaliditāti problēmas valstī, sniegtu priekšlikumus tiesību aktu izstrādei un īstenošanai un konkrētu problēmu risināšanai ar cilvēkiem ar invaliditāti saistīto ekonomiskajā, politiskajā un sociālajā dzīvē. Cilvēku ar invaliditāti sabiedrisko organizāciju līdzdalība Invalīdu lietu nacionālajā padomē nodrošina informācijas apriti par invaliditātes jautājumiem un dod iespēju ar konstruktīviem priekšlikumiem piedalīties cilvēku ar invaliditāti integrācijas politikas veidošanas procesā. Gados vecāku cilvēku tiesības 72. Patlaban spēkā esošie tiesību akti nedefinē jēdzienu "gados vecākie cilvēki". Savukārt personu iespējas īstenot Paktā garantētās tiesības bez jebkādas diskriminācijas atkarībā no vecuma ir aplūkotas konkrētu Pakta pantu iztirzājumā. 73. Pensionēšanās vecumu sasniegušiem cilvēkiem kā pensiju shēmas dalībniekiem saskaņā ar 1995. gada 2. novembra likumu "Par valsts pensijām" ir tiesības uz materiālu nodrošinājumu vecuma gadījumā. 1996.gadā ieviestā pensiju sistēma tiek sakārtota atbilstoši sākotnējām vadlīnijām. Nabadzīgo gados veco cilvēku diferenciācijas samazināšanai tiek paaugstinātas minimālās vecuma pensijas. Kā viens no pēdējiem panākumiem pensiju sistēmas sakārtošanā minams tiesību atjaunošana strādājošiem pensionāriem uz sociālo nodrošinājumu - strādājot saņemt pensiju pilnā apmērā. 74. 1972. gada 14. aprīļa Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pants paredz, ka "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa". Darba likumu kodeksa 15.pants savukārt noteic, ka "pieņemot darbā, nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana, kā arī tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās vai mantiskā stāvokļa, izņemot tos ierobežojumus vai priekšrocības, ko nosaka likumi un citi normatīvie akti". 75. Latvijas Darba likuma, kas stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, 7.pants noteic, ka tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī taisnīgu darba samaksu ir nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Savukārt šā likuma 29.pants noteic, ka dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Pakta 3.pants 76. Dzimumu līdztiesības jautājums konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas "Cilvēka pamattiesības" 91.pantā, kurš noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Minētie vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši jebkuru tiesību - pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras - īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa ir arī 1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija. Izpratnes par dzimumu līdztiesību vēsturiskā attīstība 77. Latvijā sieviešu un vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras tradīcija. 78. Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas, savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju. 79. Kristietības tradīcijas un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē) un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu. 80. Demokrātijas tradīcijas un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāko izglītības līmeni un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā līdz I Pasaules kara sākumam. 81. Līdz ar valsts nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā. 82. Padomju varas gados tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. lai gan šāda koncepcija balstījās uz vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu efektu.  83. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domas attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme. Tiesību akti, kas garantē dzimumu līdztiesību, un to piemērošanas prakse 84. Latvijai nav raksturīgi tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas. Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba likumā, kas stājas spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī netiešās diskriminācijas definīcija un tās azliegums. Saskaņā ar šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu". 85. Tāpat Latvija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz personas dzimumu. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likums noteic, ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur ir tās pēdējā pieraksta vieta. 86. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas tiesības tikt ievēlētām (skat.tabulu). Sievietes . Vīrieši . Kandidāti Ievēlētie Kandidāti Ievēlētie 1997.gada vietējo 4843 nav datu 7099 nav datu pašvaldību vēlēšanas (41%) (59%) 1998.gada 288 17 793 83 7.Saeimas vēlēšanas (26,64%) (17%) (73,36%) (83%) 2001.gada vietējo 5933 1784 7627 2551 pašvaldību vēlēšanas (43,75%) (41,15%) (56,25%) (58,85%) 87. Latvijas tiesību akti neparedz nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš 1999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe - Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Arī tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma. 88. Latvijā tiesības uz darbu kā neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa". Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem uz veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas, tādēļ ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības. 89. Darba likumu kodeksā nav noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem, savukārt jaunajā Darba likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma diskriminācijai, veicot darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba sludinājums nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums. 90. Latvijas tiesību aktos nav ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem izvirzīties amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā neierobežošanas pēc dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa. Savukārt Valsts civildienesta likumā ir noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās prasības, kas neietver dzimumu diskriminējošas prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst pieteikšanās konkursam uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīšanās apmācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai nepieciešamās iemaņas un prasmes. Pēc Valsts Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada 31.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu, un šī ir lielākā vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirība kopš civildienesta ieviešanas valstī. 91. Tabulā norādīts statistikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības, tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās (Centrālās statistikas pārvaldes dati). Nodarbināto iedzīvotāju gada vidējais skaits sadalījumā pa darbības veidiem (pēc darbaspēka izlasveida apsekojuma datiem, tūkst. cilvēku) (1995. - 2001.g.) Vīrieši . Sievietes . 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 1995 1996 1997 1998 1999 2000 2001 Nodarbināti visos darbības veidos 534,3 494,0 508,3 511,8 502,9 479,7 486,4 511,3 454,7 482,0 474,3 465,6 461,4 475,7 Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība 118,7 98,0 117,9 106,1 89,7 77,5 87,7 69,5 60,7 90,1 77,2 66,8 56,4 55,1 lauksaimniecība un medniecība 105,9 80,0 99,6 88,7 72,5 61,2 67,5 67,8 58,6 87,7 75,2 64,7 53,3 52,3 mežsaimniecība 12,8 18,0 18,3 17,4 17,2 16,3 20,2 1,7 2,1 2,4 2,1 2,0 3,1 2,7 Zvejniecība 4,5 3,6 4,0 3,5 3,7 1,3 1,9 0,7 1,4 1,2 1,1 0,7 0,8 0,5 Rūpniecība - kopā 118,3 123,0 119,1 122,5 117,1 113,8 105,8 95,4 84,0 85,2 85,7 76,0 79,2 80,5 ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde 2,2 1,9 0,7 0,9 1,1 1,6 1,1 0,9 0,6 0,1 0,1 0,1 0,2 0,3 apstrādes rūpniecība 102,7 104,7 102,4 104,7 100,4 97,3 88,9 90,7 78,7 80,5 78,6 69,9 72,9 76,7 elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde 13,4 16,4 16,0 16,9 15,5 15,0 15,8 3,8 4,8 4,6 7,0 6,1 6,1 3,5 Būvniecība 48,1 43,5 45,5 48,1 51,6 51,0 62,1 8,3 7,6 6,0 5,9 6,3 5,1 5,8 Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automobiļu, motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras un iekārtu remonts 56,9 53,3 58,4 60,0 64,9 60,6 61,2 89,7 63,7 74,1 84,9 77,0 84,7 89,6 Viesnīcas un restorāni 5,8 4,7 4,7 3,9 4,9 5,6 5,1 17,2 10,9 11,2 13,6 15,8 16,5 17,1 Transports, glabāšana un sakari 60,7 56,2 58,1 55,3 55,5 55,2 54,1 31,3 28,1 23,5 23,3 26,1 23,5 24,1 Finansu starpniecība 4,8 4,9 3,6 3,4 3,8 4,7 4,8 9,1 9,5 7,0 8,3 7,8 7,6 8,9 Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība 27,6 18,2 14,9 17,9 21,4 23,5 22,0 22,6 13,3 11,5 16,1 19,3 21,3 18,9 Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana 33,6 34,7 33,4 39,1 41,1 39,6 38,0 23,5 25,4 24,7 28,0 33,1 31,4 29,5 Izglītība 18,9 20,2 18,2 20,2 18,8 18,5 16,0 71,6 74,6 74,1 63,9 68,2 68,2 72,3 Veselība un sociālā parūpe 10,7 10,6 8,9 11,5 9,9 6,7 8,0 54,1 47,2 44,3 40,7 42,4 41,3 41,8 Pārējie komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi 25,7 22,5 20,8 19,5 20,0 20,6 18,7 18,3 27,9 27,6 24,8 24,2 23,7 30,4 92. Saskaņā ar 1998. gada 29. oktobra Izglītības likumu, Latvijā izglītības iegūšanas iespējas nav atkarīgas no personas dzimuma. Latvijā nepastāv dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes skolas, skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas jebkuras specialitātes apgūšana, gan profesionālās izglītības mācību centros, koledžās un augstskolās. skolēnu skaits meiteņu skaits meiteņu skaits % 2000/2001.mācību gads Vispārizglītojošās (dienas) skolās mācās 344822 173238 50,24 1999/2000. mācību gads Beigušo skaits 1. - 4.klasi vispārizglītojošās (dienas) skolās 133039 64542 48,51 Beigušo skaits 5. - 9. klasi vispārizglītojošās (dienas) skolās 159601 78128 …