Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu

Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu"atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu"atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2007. gada 29. novembrī lietā Nr. 2007-10-0102 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Viktors Skudra, pēc divdesmit viena Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāta - Artura Krišjāņa Kariņa (pirmais, kas parakstījis pieteikumu), Solvitas Āboltiņas, Silvas Bendrātes, Ingrīdas Circenes, Ilmas Čepānes, Inas Druvietes, Ulda Gravas, Sandras Kalnietes, Arta Kampara, Ausmas Kantānes, Sarmītes Ķikustes, Gunāra Laicāna, Ainara Latkovska, Visvalža Lāča, Lindas Mūrnieces, Jāņa Reira, Einara Repšes, Ingūnas Rībenas, Annas Seiles, Kārļa Šadurska un Dzintara Zaķa - pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 2. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2007. gada 30. oktobrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam". Konstatējošā daļa 1. 2007. gada 8. februārī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma likumu "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" (turpmāk - Pilnvarojuma likums). Likums paredz: "Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 21. augustā pieņemto Latvijas Republikas konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", kā arī ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību, pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu." 2. 2007. gada 19. martā Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 151 "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projekta par Latvijas un Krievijas valsts robežu parakstīšanu". Ar rīkojumu tika noteikts, ka, pamatojoties uz Pilnvarojuma likumu, "kā arī respektējot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu [..] Latvijas Republikas vārdā līgumu paraksta Ministru prezidents Aigars Kalvītis". 3. 2007. gada 27. martā Latvijas Republikas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētājs Mihails Fradkovs parakstīja Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu (turpmāk - Robežlīgums). Robežlīgums noslēgts, "savstarpēji cienot otras valsts suverenitāti un neatkarību, līdztiesību un teritoriālo vienotību, apliecinot uzticību ANO un EDSO principiem, atzīstot Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežas līgumtiesiska noformējuma labvēlīgu ietekmi uz labu kaimiņattiecību turpmāko attīstību" un "pamatojoties uz pušu labo gribu". 4. 2007. gada 29. maijā Saeima Robežlīgumu ratificēja, pieņemot likumu "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" (turpmāk - Ratifikācijas likums). Ratifikācijas likuma 1. pants noteic, ka Robežlīgums "tiek pieņemts un apstiprināts, ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu". 5. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit viens Saeimas deputāts - lūdz: 1) atzīt Pilnvarojuma likumu un Ratifikācijas likuma 1. panta vārdus "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" par neatbilstošiem Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (turpmāk - Neatkarības deklarācija) preambulai un 9. punktam; 2) atzīt Robežlīgumu un Ratifikācijas likumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 3. pantam. 5.1. Pieteikumā norādīts, ka Neatkarības deklarācija esot konstitucionālo tiesību norma materiālā izpratnē, jo nosakot divu citu konstitucionālo pamatdokumentu - Satversmes un Latvijas PSR Konstitūcijas - darbības apjomu un savstarpējās attiecības. Tā kā Neatkarības deklarācijas regulējums varot būt efektīvs tikai tādā gadījumā, ja Neatkarības deklarācijas normām tiesību normu hierarhijā ir vismaz tāds pats spēks kā iepriekšminētajiem konstitucionālajiem aktiem, deklarācijai esot konstitucionāls rangs, proti, tā esot konstitucionālo tiesību norma arī formālā nozīmē. Satversme, stājoties spēkā pilnā apjomā, neesot "pārsegusi" visu Neatkarības deklarācijas regulējumu. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, spēkā esošie Neatkarības deklarācijas regulējumi kā formālā, tā arī materiālā nozīmē piederot pie Latvijas konstitucionālo tiesību normām. Taču Neatkarības deklarācijai esot zemāks juridiskais spēks nekā Satversmei. Par spēkā esošām Neatkarības deklarācijas normām Pieteikuma iesniedzējs atzīst deklarācijas preambulu un 1., 2., 8. un 9. punktu. Neatkarības deklarācijas normas kopā ar Satversmi veidojot spēkā esošo Latvijas "rakstīto konstitūciju". 5.2. No Neatkarības deklarācijas izrietot divi fakti - Latvija 1940. gadā tika okupēta, un 1990. gadā tās neatkarība tika atjaunota, proti, preambula noteicot Latvijas valstiskuma nepārtrauktību (continuity). Savukārt no deklarācijas 9. punkta izrietot pilnvarojums valdībai nokārtot Latvijas attiecības ar PSRS un šā pilnvarojuma galvenie virzieni. Šis Neatkarības deklarācijas punkts attiecoties arī uz PSRS tiesisko mantinieci - Krievijas Federāciju. Iekams Neatkarības deklarācijas 9. punkts neesot atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju varot veidot vienīgi tā, lai jaunākie līgumi nenonāktu pretrunā ar 1920. gada 11. augustā noslēgto Miera līgumu starp Latviju un Krieviju (turpmāk - Miera līgums). 5.3. Ar Pilnvarojuma likumu Saeima pilnvaro Ministru kabinetu parakstīt Robežlīgumu, bet tas esot pretrunā ar Miera līgumu, jo groza Miera līgumā noteikto Latvijas un Krievijas valsts robežu. Pilnvarojuma likumā, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Saeima esot grozījusi to pilnvarojumu attiecību veidošanai ar Krievijas Federāciju, kāds noteikts Neatkarības deklarācijas 9. punktā. Tā kā Pilnvarojuma likumam esot zemāks juridiskais spēks un Neatkarības deklarācijas 9. punkts nav grozīts, Pilnvarojuma likums neatbilstot Neatkarības deklarācijas 9. punktam. Tāpat pieteikumā norādīts, ka Pilnvarojuma likums pietiekami skaidri nenoteic valsts nepārtrauktības doktrīnu. Šā iemesla dēļ likums neatbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai. 5.4. Satversmes 3. pantā esot nostiprināta Latvijas valsts teritorija. Lai noskaidrotu Latvijas valsts teritorijas grozīšanas kārtību, vajagot izmantot Satversmes sagatavošanas materiālus. Vērā ņemams esot Latvijas Satversmes sapulces locekļa Friča Mendera paustais viedoklis, ka Satversme nedrīkst pieļaut iespēju svešai varai atdot daļu Latvijas. Pieteikuma iesniedzējs akcentē arī Satversmes komisijas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka viedokli, ka Satversmes 3. pants neparedzot iespēju ar starptautiskiem līgumiem grozīt Latvijas valsts robežu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Satversmes 3. pantā noteiktās valsts robežas pēc Satversmes spēkā stāšanās ar starptautiskajiem līgumiem vairs neesot grozāmas. Satversmes pieņemšanas dienā Latvijai jau bijuši noslēgti līgumi ar Igauniju, Krieviju un Lietuvu, un tajos bijusi precīzi noteikta Latvijas ārējā robeža. Šī robeža pēc Satversmes spēkā stāšanās neesot grozāma. Jebkādu Latvijas teritoriju atdošana citām valstīm, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, būtu pretrunā ar Latvijas valsts izveidošanas mērķi - apvienot visas latviešu apdzīvotās zemes vienotā valstī. Pieteikumā apšaubīts, ka Satversmes 3. pants varētu būt pieņemts ar mērķi novērst Latgales iespējamo atdalīšanos no Latvijas. Latgales kongresā (1917. gada 26.-27. aprīlī) pieņemtie vēsturiskie lēmumi par apvienošanos ar pārējo Latviju un latgaliešu politisko partiju programmas neliecinot, ka pastāvējusi reāla Latgales atdalīšanās prasība. 5.5. Ar Miera līgumu Krievija uz mūžīgiem laikiem esot atteikusies no savām suverēnajām tiesībām uz Latvijas teritoriju, tostarp arī uz Pitalovas dzelzceļa staciju un citām Latvijai nodotajām Pleskavas guberņas teritorijām. Latgale Satversmes 3. panta izpratnē, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, sevī ietverot Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Jaunlatgales (Abrenes) apriņķus. Robežlīgums fiksējot Latvijas un Krievijas valsts robežu, ņemot vērā 1944. gadā notikušās valsts teritorijas izmaiņas, kuras veikusi Latvijas PSR valdība un kuras nav saistošas Latvijas Republikai. Tā kā Satversmes 3. pants neparedzot iespēju grozīt valsts robežas pēc Satversmes spēkā stāšanās, Robežlīgums neatbilstot Satversmes 3. pantam. 5.6. Tā kā Saeima apstiprināja Robežlīgumu, pieņemot Ratifikācijas likumu, Robežlīguma satversmība nevarot tikt vērtēta atrauti no Ratifikācijas likuma atbilstības Satversmes 3. pantam izvērtēšanas. Satversmes 3. pants neparedzot iespēju grozīt valsts robežas ar starptautiskajiem līgumiem. Tā kā Robežlīgums tās grozot, tas neatbilstot Satversmei. Satversmei neatbilstot arī Ratifikācijas likums, jo ar to Saeima uzņēmusies tādas starptautiskās saistības, kādas Satversme tai liedzot uzņemties, proti, Saeima apstiprinājusi valsts teritorijas grozīšanu, ko Satversmes 3. pants aizliedzot. 5.7. Ar Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertajiem vārdiem "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas atzīto robežu nemainības principu" Saeima esot atzinusi Krievijas oficiālo Helsinku nobeiguma akta interpretāciju un ignorējusi šā akta patieso saturu. Robežu nemainības princips neliedzot savulaik okupētajām Baltijas valstīm atgūt neatkarību un atjaunot savu suverenitāti tajās robežās, kādās tās pastāvējušas 1940. gadā. Atsaukšanās uz EDSO robežu nemainības principu atbilstoši Krievijas oficiālajai šā principa interpretācijai apšaubot Latvijas valsts atjaunošanu un esot vērtējama kā valsts nepārtrauktības doktrīnai neatbilstoša rīcība. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie vārdi "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas atzīto robežu nemainības principu" neatbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai. Tāpat iepriekšminētie Ratifikācijas likuma 1. pantā ietvertie vārdi neatbilstot Neatkarības deklarācijas 9. punktam, jo ar šādu atsauci 1944. gadā notikušās teritoriālās izmaiņas tiekot atzītas par likumīgām. 6. Institūcija, kas izdevusi Pilnvarojuma likumu un Ratifikācijas likumu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka Pilnvarojuma likums atbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam, savukārt Ratifikācijas likums atbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam un Satversmes 3. pantam. Saeima atbildes rakstā norāda, ka tai neesot nekādu šaubu par to, ka Neatkarības deklarācija ir spēkā esošs konstitucionāla ranga dokuments. 6.1. Neatkarības deklarācijas preambula liekot pamatus Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai. Jebkura publiskās varas institūciju rīcība, kas būtu pretrunā ar šo doktrīnu, esot vērtējama kā Neatkarības deklarācijas pārkāpums un līdz ar to prettiesiska rīcība. Pilnvarojuma likums neradot pretrunu ar valsts nepārtrauktības doktrīnu, bet - tieši pretēji - to īpaši uzsverot un attīstot. Pilnvarojuma likuma tekstā likumdevējs esot ietvēris tiešu norādi uz Latvijas valsts nepārtrauktību. Tāpat, apspriežot Pilnvarojuma likumu Saeimas debatēs, esot pausts skaidrs viedoklis, ka tas atbilst 1990. - 1991. gadā pieņemtajiem konstitucionālā ranga aktiem un tālāk attīsta šajos aktos nostiprinātās atziņas. Nedz Saeimas pilnvarojums Ministru kabinetam noslēgt Robežlīgumu, nedz arī Robežlīguma noslēgšana pati par sevi neapdraudot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, jo Pilnvarojuma likums neesot atkāpies no valsts nepārtrauktības doktrīnas, bet vēlreiz to konsekventi un skaidri apliecinājis. 6.2. Neatkarības deklarācijas 9. punkts neietverot atsauci uz Miera līguma 3. pantu, kas noteic starpvalstu, proti, Latvijas un Krievijas, robežu. Saeima norāda, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkta teksts esot sasaistīts ar Miera līguma 2. pantu un harmoniski pieskaņots deklarācijas 5. punktam. Šīs trīs normas kopumā 1990. gada 4. maijā veidojušas vienotu noregulējumu: pārejas periodā (ko paredzēja Neatkarības deklarācijas 5. punkts) de facto jāatjauno Latvijas Republikas neatkarība, šo jautājumu risinot sarunās ar PSRS un pamatojoties uz Miera līguma 2. pantā Krievijas pausto atteikšanos no Latvijas uz mūžīgiem laikiem. Vērtējot Neatkarības deklarācijas 9. punktu, vajagot ņemt vērā arī 1991. gada 21. augusta konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" (turpmāk - Konstitucionālais likums) preambulu. Konstitucionālā likuma preambulā Augstākā padome deklarēja, ka vairs nepastāv PSRS konstitucionālās valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt Neatkarības deklarācijas 9. punktu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā. Lai gan Konstitucionālā likuma 2. pants par spēkā neesošu pasludina tikai Neatkarības deklarācijas 5. punktu, no šā likuma preambulas un Augstākās padomes plenārsēžu stenogrammām skaidri izrietot Augstākās padomes viedoklis, ka Neatkarības deklarācijas 9. punkts definē tikai 5. punkta izpildes mehānismu. 6.3. Neatkarības deklarācijas 9. punkts nepadarot Miera līgumu par absolūti negrozāmu un neuzliekot Latvijas valstij pienākumu neatkāpties no Miera līguma normām. Atsauce uz Miera līgumu Neatkarības deklarācijas 9. punktā esot vērtējama tikai kā normatīvais ietvars tēzei par Latvijas valsts neatkarību. Tāpat Neatkarības deklarācijas 9. punkts paredzot pienākumu veidot attiecības saskaņā ar Miera līgumu. Šis punkts neprasot katrā konkrētā jautājumā pilnībā izpildīt Miera līguma normas. Neatkarības deklarācija ieskicējot sarunu vispārīgo stratēģiju, bet atsevišķos gadījumos atstājot plašu rīcības brīvību. Saeima vērš uzmanību uz apstākli, ka Miera līguma pārjaunošana jau ir notikusi 1994. gadā, noslēdzot Latvijas un Baltkrievijas robežlīgumu. Šajā līgumā aprakstītā robeža posmā no Daugavas līdz Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežas krustpunktam atbilst Miera līguma 3. pantā paredzētajai robežai, kas veido apmēram 30 procentus no 1920. gadā noteiktās Latvijas un Krievijas robežas. Līdz ar to esot uzskatāms, ka Miera līguma 3. pants attiecīgajā daļā ir zaudējis spēku. 6.4. Vērtējot Ratifikācijas likuma atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, Saeima norāda: šis likums ir pieņemts tādā redakcijā, kādā to iesniedza Ministru kabinets. Ārlietu ministrijas pārstāve, informējot deputātus par iesniegto likumprojektu, esot uzsvērusi, ka iesniegtais Ratifikācijas likuma projekts sagatavots saskaņā ar likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" un Satversmes prasībām. Savukārt Ministru prezidenta biroja pārstāvis norādījis, ka Robežlīguma atbilstība Satversmes 3. pantam ir izvērtēta un pretruna nav konstatēta. Ministru kabinets Satversmes tiesā ierosinātās lietas ietvaros esot iesniedzis atbildes rakstu, kurā vispusīgi izvērtēts Satversmes 3. panta, Neatkarības deklarācijas un Helsinku nobeiguma akta saturs. Tā kā Saeima, pieņemot Ratifikācijas likumu, balstījusies uz Ministru kabineta sniegto Robežlīguma juridisko izvērtējumu, tā pievienojoties Ministru kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim par Robežlīguma atbilstību Satversmes 3. pantam. 7. Institūcija, kuras pilnvarotais pārstāvis parakstījis Robežlīgumu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā lūdz Satversmes tiesu atzīt Pilnvarojuma likumu par atbilstošu Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam, savukārt Robežlīgumu - par atbilstošu Satversmes 3. pantam. 7.1. Neatkarības deklarācijā esot ietverts Latvijas neatkarības iegūšanas un zaudēšanas apstākļu apraksts un to juridiskais novērtējums. No tā izrietot valsts nepārtrauktības doktrīna. Pilnvarojuma likums neesot pretrunā ar Neatkarības deklarācijas preambulā minētajiem vēsturiskajiem faktiem. Līdz ar to, pēc Ministru kabineta ieskata, esot jāvērtē, vai Pilnvarojuma likums nenonāk pretrunā ar Latvijas nepārtrauktības doktrīnu. Pilnvarojuma likumā esot vēlreiz skaidri un nepārprotami atkārtota Latvijas nepārtrauktības doktrīna, un šis likums konsekventi apliecinot Latvijas kontinuitāti. Neatkarības deklarācijas 9. punktu vajagot interpretēt saistībā ar šīs deklarācijas 5. punktu. Tā kā deklarācijas 5. punkts ar Konstitucionālo likumu esot atcelts, vairs neesot nepieciešams vest sarunas ar PSRS par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Līdz ar to Konstitucionālais likums atceļot arī deklarācijas 9. punktu kā 5. punkta izpildes mehānismu. Neatkarības deklarācijas 9. punkts neesot interpretējams tā, kā tas darīts pieteikumā. 9. punktā esot ietverta atsauce tikai uz Miera līguma 2. pantu, nevis šā līguma 3. pantu. Tāpat 9. punkts neparedzot absolūtu pienākumu pilnībā panākt Miera līgumā noteiktā regulējuma atjaunošanu, jo pienākums vest sarunas nenozīmējot pienākumu panākt vienošanos. 7.2. Helsinku nobeiguma aktā nostiprinātais robežu nemainības princips atzīstot status quo robežas par negrozāmām. Taču vienprātīgi tiekot atzīts arī tas, ka robežas, kas noteiktas, pārkāpjot starptautiskās tiesības, netiek aizsargātas ar robežu nemainības principu. Ministru kabinets īpaši uzsver, ka, atsaucoties uz robežu nemainības principu, neesot piekritis Krievijas Federācijas izpratnei par šā principa saturu. Atsaukšanās uz Helsinku nobeiguma aktu nozīmējot arī atsaukšanos uz Rietumvalstu deklarācijām, kuras tika paustas līdz ar Helsinku nobeiguma akta pieņemšanu un uzsvēra Baltijas valstu tiesības atjaunot savu valstiskumu. 7.3. Satversmes 3. pants, kā uzsver Ministru kabinets, sevī ietverot trīs elementus. Pirmkārt, tālaika politisko mērķu īstenošanu, proti, Latvijas valsts kā četru etnogrāfisku (latviešu tautas apdzīvotu) novadu vienota veseluma izveidi. Otrkārt, nosacījumu, ka nevienam no novadiem nav piešķirams īpašs statuss. Treškārt, šo novadu ārējo robežu noteikšanas metodoloģiju, proti, tās nosakāmas, izmantojot starptautisko tiesību instrumentus - līgumus. Ministru kabinets norāda, ka Satversmes 3. pants esot pieņemts, lai novērstu (apgrūtinātu) Latgales iespējamo atdalīšanos no Latvijas. Satversmes 3. pants neietverot konstitucionālu aizliegumu Latvijai grozīt valsts robežas, jo atbilstoši starptautiskajām tiesībām neesot iespējams faktiski nodrošināt robežu negrozāmību. Tāpat Latvijas valsts robežas esot mainītas pēc Satversmes spēkā stāšanās gan starpkaru periodā, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Izstrādājot Satversmi, Satversmes sapulce esot rēķinājusies ar to, ka Satversmes pieņemšanas laikā robežu jautājumi ar visām kaimiņvalstīm līdz galam vēl nebūs sakārtoti, un tādēļ paredzējusi iespēju arī turpmāk noslēgt starptautiskos līgumus, kas regulētu valsts robežu. Satversmes 3. pants nosakot tikai vispārīgo metodoloģisko robežas noteikšanas principu, atsaucoties uz Satversmes noteikumiem par starptautisko līgumu noslēgšanu (Satversmes 68. panta pirmā daļa un 73. pants). Satversmes 3. pants, kā atzīst Ministru kabinets, esot interpretējams dinamiski, jo Satversmes sapulce nevarēja paredzēt Otro pasaules karu, Auksto karu un no šiem notikumiem izrietošās ģeopolitiskās izmaiņas pasaules kartē. XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas valsts galvenā prioritāte esot bijusi Latvijas valsts neatkarības atjaunošana un nostiprināšana, nevis iepriekšējo robežu atjaunošana. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, Latvijas valsts esot apliecinājusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret kaimiņvalstīm. 7.4. Robežlīgums neesot pretrunā ar Satversmes 3. pantu, jo nevis rada starpvalstu robežu, kura groza 1922. gadā Satversmes 3. pantā noteiktās robežas, bet gan rakstveida starptautiskā līguma formā fiksē Latvijas un Krievijas robežu atbilstoši līguma noslēgšanas brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām. Starptautiskajās tiesībās starpvalstu robežas un teritoriālās izmaiņas radot ne tikai rakstveida vienošanās starp valstīm, bet arī citās formās ietverti gribas izteikumi. Valsts teritorijas izmaiņas varot noteikt arī mutvārdu vienošanās, ilglaicīga valstu prakse un valstu vienpusēji paziņojumi. Krievijas Federācija kopš 1992. gada esot pastāvīgi un nepārprotami izvirzījusi prasību, lai Latvijas Republika atsakās no teritoriālās suverenitātes pretenzijām uz Abrenes pilsētu un tai piegulošajiem pagastiem. Latvijas Republika laika posmā starp 1996. gada sākumu un 1997. gada beigām ar savu rīcību esot akceptējusi šo Krievijas Federācijas prasību. Šādu pozīciju Latvijas valsts augstākās amatpersonas sistemātiski apliecinājušas publiskajos izteikumos no 1997. gada līdz 2005. gadam. Šie paziņojumi esot radījuši spēkā esošo teritoriālās suverenitātes pār Abreni un tai piegulošajiem pagastiem titula nodošanu Krievijas Federācijai. 8. Sniedzot papildu paskaidrojumus par atbildes rakstu, Ministru kabinets norāda, ka sarunas ar Krievijas Federāciju ilga no 1992. gada līdz 1997. gadam un to gaitā esot mainījies arī Latvijas Republikas delegācijai dotais sarunu mandāts. Sarunu sākuma posmā Latvija esot izvirzījusi noteiktu prasību par 1940. gada 16. jūnija starpvalstu robežas atjaunošanu. Taču šis sarunu mandāts neesot izrietējis no Neatkarības deklarācijas 9. punkta un, ņemot vērā Krievijas Federācijas nostāju, sarunu gaitā grozīts. Par pēdējo Latvijas Republikas delegācijai doto mandātu esot uzskatāms 1996. gada 17. decembra Ministru kabineta sēdē apstiprinātais mandāts. Tas esot pilnvarojis delegāciju vest sarunas, izstrādāt un saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp abām valstīm un, ja tas nav iespējams, tad līgumā neiekļaut atsauci uz Miera līgumu, kā arī nepieļaut ar robežu delimitāciju nesaistītu jautājumu ietveršanu līgumā. Pilnvarojuma likums, kā uzsver Ministru kabinets savos papildu paskaidrojumos, esot pieņemts ar mērķi ievērot likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 3., 4. un 7. panta prasības. Tāpat Pilnvarojuma likums pildot noteiktu politisku funkciju - tā pieņemšana esot apliecinājusi Saeimas vairākuma politisko atbalstu Robežlīguma parakstīšanai, kā arī nodrošinājusi valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu. Ministru kabinets atzīst, ka Robežlīguma 1. pielikumā aprakstītā abu valstu robeža ir pastāvīga robeža. Līgumā neesot ietvertas normas, kas ļautu šo robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu robežu. Satversmes 77. pants esot piemērojams, ja Satversmes 3. pants tiek grozīts gramatiski vai pēc būtības. Latvijas teritorijas atdošana ārvalstij, ja šī darbība neskar kādu no vēsturiskajiem novadiem kopumā vai vismaz neattiecas uz tik lielu novada daļu, ka šis novads de facto pārstātu eksistēt, neesot uzskatāma par fundamentālu Latvijas valstiskuma izmaiņu, par ko būtu rīkojama tautas nobalsošana. 9. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras docents Dr. iur. Jānis Neimanis atzinumā norāda, ka Satversmes 3. panta satura noskaidrošanā paļauties uz vēsturiskās interpretācijas rezultātiem neesot pilnīgi droši. Tiesību normas saturs pēc tās pieņemšanas varot būtiski mainīties dažādu vēsturiskā likumdevēja iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ. Saeimas un Ministru kabineta paustais viedoklis par Neatkarības deklarācijas 9. punkta saturu esot apstrīdams. Neatkarības deklarācijas 9. punkts esot lasāms kopā ar deklarācijas preambulu, kurā norādīts, ka Satversme nekad nav zaudējusi savu juridisko spēku un okupācijas laikā noslēgtie līgumi ar PSRS nav bijuši likumīgi. Miera līgums sastāvot no vairākām nodaļām, un tādēļ neesot pamata ierobežot Neatkarības deklarācijas 9. punkta nozīmi tikai ar vienu no Miera līguma sadaļām. Ja ievērojot preambulā noteikto, proti, ka 1940. gada 17. jūnijā tika likvidēta Latvijas suverēnā valsts vara, tad tiesību akti, ar kuriem Abrene tika nodota PSRS, esot pretēji Miera līgumam un Neatkarības deklarācijas 9. punkts aicinot Latvijas valsts varas konstitucionālās institūcijas pieņemt tādus lēmumus, ar kuriem būtu iespējams teritoriju atgūt. J. Neimanis īpaši uzsver, ka Neatkarības deklarācijas 9. punktu nevarot traktēt kā šīs deklarācijas 5. punkta izpildes mehānismu. Ja tas tā būtu bijis, tad ar Konstitucionālo likumu par spēkā neesošu tiktu atzīts arī Neatkarības deklarācijas 9. punkts. Normatīvā akta preambula esot normatīvā akta sastāvdaļa. To apliecinot preambulas teksta pakārtojums zem normatīvā akta nosaukuma un tekstuālā piederība normatīvajam aktam. Neatkarības deklarācijas preambula neesot vienīgi vēsturisku notikumu apraksts, kam piemistu tikai deklaratīva vai politiska nozīme. Šai preambulai piemītot arī tiesību raksturs, jo tā noteic, ka Satversme juridiski ir bijusi spēkā visu laiku un Latvijas Republika ir pastāvējusi un turpina pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Neatkarības deklarācijas preambulas tiesiskās sekas izpaužoties tādējādi, ka visām valsts varas konstitucionālajām institūcijām esot pienākums ņemt vērā gan preambulā konstatētos vēsturiskos faktus, gan arī to juridisko novērtējumu. 10. Oksfordas universitātes doktorants Mārtiņš Paparinskis, analizējot Latvijas un citu Baltijas valstu pievienošanu PSRS, uzsver, ka šis jautājums esot jāvērtē, ņemot vērā Latvijai un PSRS saistošās starptautisko tiesību normas, kas bija spēkā tajā laikā. 1940. gada notikumu juridiskai izvērtēšanai nevarot piemērot starptautisko tiesību normas, kas tajā laikā vēl nebija vai vairs nebija spēkā. PSRS rīcības tiesiskuma izvērtēšanai esot iespējams izmantot to starptautisko līgumu tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties pret Latviju. Par šādiem līgumiem esot uzskatāmi: Miera līgums, 1928. gada Kelloga - Briāna pakts, 1932. gada 5. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību noslēgtais līgums (turpmāk - Neuzbrukšanas līgums), 1933. gada Londonas konvencija par agresijas definīciju (turpmāk - Londonas konvencija) un 1939. gada 5. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk - Palīdzības pakts). Tāpat 1940. gada notikumu analīzē varētu būt nepieciešams izmantot starptautisko paražu tiesības. M. Paparinskis norāda: 1940. gada notikumu iespējamais prettiesiskums izriet nevis no neatkarības zaudēšanas fakta, bet gan no tās procedūras. Starptautiskās tiesības nevienai valstij neliedzot tiesības atteikties no savas neatkarības. Prettiesiskums varot izrietēt no apstākļa, ka neatkarības zaudēšana nav notikusi brīvprātīgi. Ņemot vērā 1940. gada notikumu faktiskos apstākļus, M. Paparinskis iesaka laika posmu no 1940. gada 16. jūnija līdz 5. augustam vērtēt kā PSRS agresiju (ar tai sekojošu prettiesisku okupāciju) un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, savukārt laika posmu pēc 1940. gada 5. augusta - kā Latvijas aneksiju. PSRS 1940. gada 16. jūnija ultimātā minētos PSRS rīcības iemeslus Londonas konvencijas 3. pants un tās pielikums expressis verbis izslēdzot kā agresijas attaisnojumus. Tāpat Londonas konvencijas 2. panta otrā daļa neprasot, lai agresijas gadījumos vienmēr tiktu pieteikts karš. Ņemot vērā Nirnbergas tribunāla un citu pēckara tribunālu spriedumus, iespējams secināt, ka ne vienmēr jābūt bruņotam iebrukumam, lai valsts rīcību kvalificētu kā agresiju. Tāpat arī vienas valsts nepretošanās citai valstij vēl nenozīmējot, ka iebrukums nenotiek. Kārļa Ulmaņa valdība piekritusi PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā spēka lietošanas draudu ietekmē, un tāpēc starptautisko tiesību izpratnē šī piekrišana neesot spēkā. PSRS prasība izveidot tai draudzīgu valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildīšanu, pārkāpjot tā paša pakta 5. pantu. Šī prasība aizskārusi Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, ko garantēja Palīdzības pakta 5. pants. PSRS iejaukusies Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu normas. Ar aneksiju starptautiskajās tiesībās apzīmējot vienas valsts pievienošanu citai valstij, it īpaši militāra konflikta rezultātā. M. Paparinskis uzsver: pamatojoties uz principu ex injuria ius non oritur, prettiesiska spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevar baudīt starptautisko tiesiskumu. Pēc PSRS agresijas un iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās notika gan Tautas Saeimas vēlēšanas, gan arī - pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas lūguma -Latvijas uzņemšana PSRS. Teritorijas statusa izmaiņas par labu agresorvalstij pēc agresijas un iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās ir starptautiski prettiesiskas, lai arī kādu formu un procedūru agresorvalsts izvēlētos. Latvijas valsts tiesiskā nepārtrauktība esot 1940. gada prettiesisko notikumu sekas - Latvijas valsts izzudusi de facto, bet ne de iure. Starptautiskā kopiena neesot atzinusi Latvijas okupāciju un prettiesisko aneksiju, ar retiem izņēmumiem uzturējusi šo neatzīšanu aneksijas gadu laikā un apstiprinājusi Latvijas neatkarības de facto atjaunošanu. Attiecībā uz neseno Latvijas praksi esot jāatzīmē, ka starptautiskās tiesības neliedz valstīm mainīt viedokli par savu tiesisko identitāti, it īpaši valstij atsakoties no prasības tikt uzskatītai par kādas valsts turpinātāju. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai Latvija, slēdzot Robežlīgumu, ir atteikusies no savas nepārtrauktības. Expressis verbis šāda atteikšanās neesot notikusi, jo parlamenta debatēs par Pilnvarojuma likuma pieņemšanu un arī vēlāk nepārtrauktības prasība visu laiku tikusi uzsvērta. Noslēdzot Robežlīgumu, neesot notikusi netieša atkāpšanās no nepārtrauktības doktrīnas, jo Krievija apšaubot tikai Latvijas nepārtrauktību. Tā kā Krievija neapšaubot Latvijas valsts pastāvēšanu, Robežlīgums kā tāds neskarot Latvijas valsts nepārtrauktību, ja vien Latvijas puse šajā līgumā expressis verbis no tās neatsakās. Vērtējot Ratifikācijas likumā ietverto atsauci uz Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu nemainības principu, M. Paparinskis norāda: prima facie šāda atsauce, ņemot vērā Ministru prezidenta A. Kalvīša un ārlietu ministra Arta Pabrika runas Saeimas debatēs par Pilnvarojuma likumu, varētu liecināt atteikšanos no nepārtrauktības doktrīnas, jo prettiesiski nodibināto de facto robežu atzīšana par likumīgām nav savienojama ar šo doktrīnu. Ministru kabinets atbildes rakstā esot oficiāli izskaidrojis savu rīcību sakarā ar A. Kalvīša pilnvarošanu parakstīt Robežlīgumu un atsauces uz robežu nemainības principu iekļaušanu Ratifikācijas likumā. Spriežot pēc šā atbildes raksta, Ministru kabinets ar Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu nemainības principu nesaprotot neko vairāk kā ANO Statūtu 2. panta trešajā daļā noteikto pienākumu teritoriālos strīdus risināt mierīgā ceļā. Robežlīguma interpretācijā primārs esot tā teksts, nevis valstu parlamentos paustie paziņojumi. Robežlīguma preambula, runājot par uzticību ANO un EDSO principiem, īpaši neizceļot robežu nemainības principu. ANO un EDSO galvenais princips, kas ieguvis ius cogens normas raksturu, esot prettiesiska spēka lietošanas aizliegums. Tā kā no šīs normas izrietot Latvijas nepārtrauktības prasība, Robežlīguma preambula expressis verbis to pastiprinot. Ratifikācijas likumā ietverot atsauci uz robežu nemainības principu, likumdevējs esot atsaucies uz normas objektīvo saturu, nevis uz pušu subjektīvajām domām par normas saturu. Interpretējot Helsinku nobeiguma akta tekstu visās tā oficiālajās valodās, M. Paparinskis secina, ka Helsinku nobeiguma akta 3. pants, kas nostiprina robežu nemainības principu, neveikli atkārto prettiesiska spēka lietošanas aizliegumu, "nesastindzinot" valstu robežas nekādā citā nozīmē. Helsinku nobeiguma akta 10. pants paredzot, ka aktā ietvertie principi ir vienādi svarīgi un piemērojami tādā veidā, lai neizslēgtu cits citu. Ratifikācijas likumā ietvertā atsauce uz robežu nemainības principu nozīmējot Latvijas atsaukšanos arī uz citiem Helsinku nobeiguma aktā ietvertajiem principiem, kas nostiprināti tā 1., 2., 4. un 6. pantā. Uz šiem akta pantiem atsaucoties arī Robežlīguma preambula. Pēc M. Paparinska domām, sevišķi svarīga esot Helsinku nobeiguma akta 4. panta otrā daļa, kas nostiprinot jebkad notikušu aneksiju neatzīšanas principu. Ar šo normu Helsinku nobeiguma aktā tiekot pasvītrotas PSRS starptautisko tiesību pārkāpumu sekas. Šādus secinājumus par Helsinku nobeiguma akta saturu apstiprinot arī Pieteikuma iesniedzēja un Ministru kabineta citētās Rietumvalstu vadītāju deklarācijas, kurās tie skaidrojuši Helsinku nobeiguma akta ietekmi uz Baltijas valstu jautājumu. Satversmes 3. pants liedzot Latvijas valstij savas robežas noteikt vienpusējos aktos. Tāpat arī Ministru kabineta norādītie valsts amatpersonu pārstāvju paziņojumi nevarot pārliecinoši apstiprināt Ministru kabineta tēzi, ka valsts robeža esot juridiski noteikta nevis ar Robežlīgumu, bet gan iepriekš - ar Latvijas valsts amatpersonu vienpusējiem paziņojumiem. M. Paparinskis īpaši uzsver, ka Latvijai de iure pieder Abrene un tai piegulošie pagasti un Latvija tos ar Robežlīgumu nodod Krievijas Federācijai, nosakot jaunu valsts robežu, kas atšķiras no Miera līgumā noteiktās robežas. 11. Tartu universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību katedras asociētais profesors Dr. iur. Lauri Melkso (Lauri Mälksoo) Satversmes tiesai iesniegtajā viedoklī norāda, ka Miera līguma pusēm, proti, Latvijai un Krievijai, esot atšķirīgi viedokļi par šā līguma spēkā esamību un šo jautājumu izšķiršot abu līgumslēdzēju rīcība. Ja Latvija piekritīšot Krievijas Federācijai, ka Miera līgums nav spēkā, neviena trešā valsts arī šo līgumu neuzskatīšot par spēkā esošu. Latvijas Republikas robežu jautājums un valstiskās nepārtrauktības jautājums esot savstarpēji nesaraujami saistīti. Vismaz Krievijas Federācija tos cieši sa-saistot. Latvija iedragātu savas tiesiskās nepārtrauktības prasījumu, ja pēc Robežlīguma ratifikācijas nesekotu nekādi paziņojumi par valsts tiesisko nepārtrauktību un Miera līguma spēkā esamību. Lai Latvija saglabātu valstiskās nepārtrauktības doktrīnu, valsts institūcijām būtu jānāk klajā ar paziņojumu, kas būtu daudz spēcīgāks par Ministru prezidenta un ārlietu ministra 2005. gada 26. aprīļa deklarāciju. Miera līgums Latvijas valstij esot svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā Krievija, pamatojoties uz Latvijas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām, atzinusi Latvijas valstiskumu uz visiem laikiem. Otrkārt, fakts, ka Miera līgums (izņemot tajā aprakstītās robežas) joprojām ir spēkā, uzsverot valsts tiesiskās nepārtrauktības principu. L. Melkso norāda, ka robežu nemainības princips neļaujot valstīm pieprasīt teritorijas, kas no tām prettiesiski atkarotas. Šis princips apgrūtinot Latvijas tiesības izvirzīt teritoriālus prasījumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Savukārt princips ex injuria ius non oritur starptautiskajās tiesībās neesot absolūta dogma, un valstis tā piemērošanā vienmēr meklējot kompromisus. Neesot iespējams apgalvot, ka šāds kompromiss a priori neatbilstu starptautiskajām tiesībām. 12. Viļņas universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību katedras asociētais profesors Dr. iur. Daiņus Žalims (Dainius Žalimas) atzinumā norāda, ka atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem esot sniedzis, vadoties no stingra pieņēmuma par Latvijas Republikas tiesisko nepārtrauktību. Valstiskuma nepārtrauktība sevī ietverot arī valsts starptautiskā statusa nepārtrauktību, proti, valsts starptautisko tiesību un pienākumu nepārtrauktību. Tādēļ esot jāizmanto Miera līguma spēkā esamības prezumpcija, ja vien netiek pierādīts, ka tas zaudējis spēku. D. Žalims uzsver: neesot iespējams atrast nevienu pārliecinošu vai labi pamatotu pierādījumu tam, ka Miera līgums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būtu zaudējis savu juridisko spēku. Kaut arī Krievijas Federācija uzskata, ka Miera līgums savu spēku ir zaudējis ar Latvijas pievienošanos PSRS, nevarot atzīt, ka Latvijas valsts beigusi pastāvēt 1940. gadā ar tās pievienošanu PSRS. Tā kā PSRS 1940. gadā Latviju un citas Baltijas valstis sev pievienojusi, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, saskaņā ar principu ex injuria ius non oritur PSRS nevarot gūt juridisku labumu no starptautisko tiesību pārkāpuma, proti, tai neesot bijis tiesību paziņot par Latvijas valsts pastāvēšanas beigām un Miera līguma izbeigšanu. Tas, ka 1940. gada notikumi Baltijas valstīs bijuši prettiesiski, esot konstatēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada 16. marta spriedumā lietā Zdanoka v. Latvia, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2006. gada 17. janvāra spriedumā lietā Kolk and Kislyiy v. Estonia un 2006. gada 24. janvāra spriedumā lietā Penart v. Estonia. Tāpat esot jāņem vērā PSRS Tautas deputātu kongresa 1989. gada 24. decembra lēmums par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līgumu, kurā atzīta 1940. gada agresija pret Baltijas valstīm, ko aizliedza Londonas konvencijas 2. panta otrā daļa. Tas, ka Miera līgums ir spēkā, tomēr nenozīmējot, ka puses nevar mainīt tā nosacījumus, slēdzot jaunus starptautiskos līgumus. Robežlīgums neietekmējot Miera līguma spēkā esamību, jo Miera līgums paliekot spēkā tiktāl, ciktāl tas netiek aizstāts ar jauno līgumu. Latvijas Republika ir pasludinājusi savu tiesisko nepārtrauktību, un šo nepārtrauktības prasību esot atzinusi starptautiskā kopiena. Tas, piemēram, esot konstatēts Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas 1960. gada 29. septembra rezolūcijā Nr. 189(1960) un Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijā par Baltijas valstīm. Vienas valsts pretēja nostāja nevarot ietekmēt Latvijas valsts nepārtrauktību. Šajā aspektā, kā norāda D. Žalims, esot jāņem vērā arī tas, ka Krievijas Federācija saglabā PSRS starptautisko juridisko statusu un pārņēmusi PSRS starptautiskās saistības, kas izriet no atbildības par 1940. gadā veikto agresiju pret Baltijas valstīm un to prettiesisko iekļaušanu PSRS sastāvā. Līdz ar to, pēc D. Žalima domām, Krievijas Federācijai esot pienākums ne tikai atzīt, ka Latvijas pievienošana PSRS bija prettiesiska, bet arī pārtraukt starptautiski prettiesiskās darbības un izmaksāt Latvijai kompensāciju. Tāpat Krievijas pienākums esot atdot Latvijai prettiesiski iegūto Abrenes teritoriju. Robežlīguma noslēgšana ar Krievijas Federāciju nevarot ietekmēt Latvijas valsts tiesisko nepārtrauktību, ja vien Latvija pati nepaziņo par atteikšanos no tās. Robežas maiņa, pēc D. Žalima domām, nevarot ietekmēt Latvijas nepārtrauktību, jo saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valsts nepārtrauktību neietekmē nelieli teritorijas grozījumi vai nelielu teritoriju zaudēšana. Lai vērtētu robežu nemainības principu, būtu nepieciešams noskaidrot šā principa precīzu saturu. D. Žalims uzsver, ka nevienu starptautisko tiesību principu nevarot interpretēt gramatiski vai atsevišķi no citiem starptautisko tiesību principiem un normām. Katra tiesību principa vai normas saturu un precīzo nozīmi esot iespējams noteikt tikai visas starptautisko tiesību sistēmas ietvaros un saistībā ar citiem starptautisko tiesību principiem un normām. Helsinku nobeiguma aktā ietverto robežu nemainības principu vajagot interpretēt citu šajā aktā ietverto principu gaismā. Ņemot vērā aizliegumu lietot spēku pret citām valstīm un teritoriālās integritātes principu, varot secināt, ka robežu nemainības princips aizsargā tikai likumīgas robežas, proti, robežas, kas nospraustas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Robežu nemainības princips neaizsargājot de facto demarkācijas līnijas starp valstīm, kas izveidojušās agresijas, tai sekojošās okupācijas un aneksijas rezultātā. Helsinku nobeiguma aktā demokrātiskās Rietumu pasaules valstis esot iestājušās pret PSRS mēģinājumiem definēt robežu nemainības principu tā, ka tas Baltijas valstu pievienošanu PSRS padarītu par likumīgu. Robežu nemainības princips, kā savā atzinumā uzsver D. Žalims, aizsargājot Miera līgumā starp Latviju un Krieviju novilkto valsts robežu, nevis daļēji PSRS okupācijas gados de facto izveidojušos līniju, kas atdala Krieviju no Latvijas. Ratifikācijas likumā ietvertā atsauce uz robežu nemainības principu liekot secināt, ka Latvijas valdība par negrozāmu uzskata de facto robežlīniju ar Krieviju, nevis de iure robežu, kas noteikta Miera līgumā. Tas varētu būt par pamatu secinājumam, ka Latvija izvēlas principu ex factis ius oritur, nevis principu ex injuria ius non oritur. Šādā veidā Latvija par tiesiskām un neaizskaramām robežām atzīst de facto robežlīniju, ko daļēji noteikusi PSRS un Krievija, veicot prettiesiskus vienpusējus pasākumus. Ratifikācijas likumā ietvertā atsauce uz robežu nemainības principu esot kļūdaina, maldinoša un nevajadzīga. Šāda atsauce varētu dot Krievijas Federācijai pamatu uzskatīt, ka Latvija ir noliegusi savu tiesisko nepārtrauktību vismaz attiecībā uz tās robežu jautājumiem. 13. Biznesa augstskolas "Turība" Publisko tiesību katedras asociētais profesors Dr. hist. Valdis Blūzma, analizējot Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas politiku, norāda: arī Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (SPR) 1919. gadā īstenoja Kurzemes, Vidzemes un Latgales apvienošanu teritoriālā veselumā. Pitalovas jautājums gan Latvijas SPR neesot bijis aktuāls, jo Latvijas SPR sevi uztvēra nevis kā suverēnu valsti, bet drīzāk kā Padomju Krievijas politisku autonomiju. Tā kā saglabājusies ļoti cieša saistība ar Padomju Krieviju, Latvijas SPR neesot bijis nepieciešams prasīt Pitalovas teritorijas iekļaušanu Latvijas SPR sastāvā ērtākas satiksmes nodrošināšanai. Latvijas etnogrāfiskās robežas Miera līguma slēgšanas laikā vislabāk, pēc V. Blūzmas ieskata, atspoguļojot Latvijas delegācijas Parīzes miera konferencē iesniegtais 1919. gada 11. jūnija memorands. No tā izrietot, ka latviešu etnogrāfiskā robeža austrumos pārsniegusi tālaika administratīvā iedalījuma robežas, bet nav aptvērusi visu Latvijai pēc Miera līguma noslēgšanas pievienoto teritoriju. V. Blūzma norāda: argumentācija par nepieciešamību Pitalovu pievienot Latvijas teritorijai izrietējusi no ekonomiskajiem un satiksmes apstākļiem, jo bija nepieciešams nodrošināt dzelzceļa satiksmi starp Vidzemi un Latgali pa Latvijas teritoriju. Parīzes miera konferencei adresētā memoranda teksts varētu liecināt, ka Pitalovas apgabals neietilpst Latgales novadā. Šādu secinājumu varētu pamatot arī Pitalovai pēc tās pievienošanas Latvijai piešķirtais nosaukums - Jaunlatgale. Pitalova esot bijusi jauna teritorija, kas pievienota Latvijas kultūrvēsturiskajam novadam, bet atradusies ārpus latviešu etnogrāfiskajām robežām. Tā kā Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas notika pirms Miera līguma noslēgšanas, Latvijai neesot bijis tiesiska pamata rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas jauniegūtajās teritorijās, tostarp arī Pitalovas apgabalā, jo tās tolaik bijušas okupētas, bet ne Latvijas valstī inkorporētas teritorijas. Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likuma 22. pants liedza ievēlēt Satversmes sapulci pirms Latgales teritorijas atsvabināšanas. Tā kā jauniegūtajās teritorijās Latvijas austrumos Satversmes sapulces vēlēšanas nenotika, V. Blūzma pieļauj, ka tolaik šīs teritorijas netika uztvertas kā Latgales kultūrvēsturiskā novada teritoriālās sastāvdaļas. 14. Rēzeknes augstskolas Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātes Vēstures un filozofijas katedras profesors Dr. hab. hist. Kārlis Počs uzsver, ka I Latgales kongresā, kas notika 1917. gada 26.-27. aprīlī, un II Latgales kongresā, kas notika 1917. gada 16.-17. decembrī, tikusi deklarēta Latgales apriņķu un pagastu pārstāvju vēlme apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem. Šo kongresu rezolūcijās prasība pievienot Latvijai Pitalovu vai citas Pleskavas guberņas teritorijas neesot fiksētas, un oficiāla Pitalovas vai citu Pleskavas guberņas apriņķu latviešu piedalīšanās Latgales kongresos arī neesot fiksēta. K. Počs norāda, ka Latvijas un Padomju Krievijas miera sarunās esot izmantoti Augusta Bīlenšteina pētījumi un viņa sagatavotā karte ar latviešu etnogrāfisko robežu austrumos. Tomēr trimdā tapušajos vēsturnieku pētījumos latviešu etnogrāfiskā robeža esot pavirzīta apmēram par 20 - 50 kilometriem tālāk Krievijas teritorijā. Abrenes teritorija neapšaubāmi bijusi seno latgaļu apdzīvots novads, ko Livonija zaudējusi XV gadsimtā. Pēc tam notikusi šā novada kolonizācija, un XX gadsimta sākumā tā iedzīvotāju vairākumu latvieši noteikti neveidoja. Taču, ja Latvija nebūtu okupēta 1940. gadā, Abrene būtu varējusi kļūt par latvisku novadu. 15. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras profesors Dr. hist. Aivars Stranga apšauba, vai 1918. gada 18. novembrī vispār kādam varēja būt pilnīga skaidrība par Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Tajā laikā esot uzskatījuši, ka triju Latgales apriņķu robežas ir ļoti tuvas Latvijas etnogrāfiskajām robežām austrumos. Šis viedoklis esot pamatojies uz Augusta Bīlenšteina pētījumiem, taču Jānis Endzelīns uzskatījis, ka robežai ar Krieviju jābūt vēl tālāk uz austrumiem, nekā tā tika noteikta ar Miera līgumu. Pitalovas apgabala pievienošanu Latvijai miera noslēgšanas sarunās Latvijas puse prasījusi, atsaucoties uz saimnieciskas dabas argumentiem un vēsturisku faktu, ka Pitalova ir sena latgaļu apdzīvota teritorija, kas līdz 1470. gadam piederēja Livonijai. Latvijas puse esot minējusi arī etniskas dabas argumentus, proti, ka latviešu apdzīvotas vietas bijušas pat vēl tālāk uz austrumiem, taču šo argumentu A. Stranga uzskata par visvājāko. To, kāpēc Pitalovas apgabalā nenotika Satversmes sapulces vēlēšanas, neesot iespējams pārliecinoši izskaidrot, jo līdz šim neesot atrasti materiāli, kas norādītu uz attiecīgajiem iemesliem. 16. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Ministru kabinets rakstveidā par tiem izteicis savu viedokli. Ministru kabinets atkārtoti norāda: nekad Latvijas Republika robežu nemainības principu nav uzskatījusi par normu, kas liegtu atjaunot Latvijas un Krievijas valsts robežu atbilstoši Miera līguma 3. pantam. Robežsarunu laikā Latvijas delegācija ne reizi vien esot kategoriski noraidījusi Krievijas delegācijas pausto viedokli, ka robežu nemainības princips liedzot atjaunot starpvalstu robežu atbilstoši tās stāvoklim 1940. gada 16. jūnijā. Ministru kabinets uzsver: Latvijas nepārtrauktības doktrīnu noslēgtais Robežlīgums neietekmē. Tāpat Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu vēlreiz uzsverot Pilnvarojuma likums. Vērtējot M. Paparinska viedokli par okupācijas jēdziena lietošanas lietderīgumu attiecībā uz 1940. gada notikumiem disputā, kurā precīzas un juridiski korektas terminoloģijas lietošana esot ļoti būtiska, Ministru kabinets atzīst Satversmes tiesu par viskompetentāko institūciju, kura varētu veicināt korektas juridiskās terminoloģijas lietošanu Latvijā, atklājot gan tamlīdzīgu jēdzienu saturu, gan to lietošanas juridiskās nianses. Viedoklī par lietas materiāliem Ministru kabinets arī paudis cerību, ka Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 gan nostiprinās Latvijas Republikai fundamentāli svarīgo Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu, gan arī apliecinās Latvijas kā uzticama un godprātīga starptautisko attiecību partnera reputāciju. Secinājumu daļa I 17. 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku kā neatkarīgu un patstāvīgu valsti. Latvijas Tautas padome ar proklamēšanas aktu noslēdza Latvijas valstiskuma sagatavošanas posmu, kas bija sācies jau XIX gadsimtā līdz ar nacionālo atmodu, kad latvieši sevi apzinājās kā pilntiesīgu Eiropas nāciju. Šajā posmā latviešu tautas prasība pēc arvien plašākām tiesībām attīstījās līdz pat nacionālas valsts idejai. Proklamēšanas aktā Latvijas Tautas padome pasludināja: "Latvija - apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata" (Latvijas pilsoņiem! // Pagaidu Valdības Vēstnesis, 1918. gada 14. decembris, Nr. 1). Latvijas Tautas padomes loceklis Atis Ķeniņš Latvijas proklamēšanas svinīgajā sēdē uzsvēra: "Tautas ieņem savas sensenās mītnes un nodibina valstis savās etnogrāfiskās robežās uz apvienošanās un pašnoteikšanās pamatiem. Tas dod latviešiem no Kurzemes, Vidzemes un sengaidītās Latgales sasniegties rokās apvienotās Latvijas vidū. Latvijas brīvības karogu tātad saņemam ne no varas - bet no taisnības dievietes rokas" (Latvijas Tautas padomes veiktā svinīgas Latvijas neatkarības proklamēšanas akta 1918. gada 18. novembrī stenogramma). 18. Latvijas valsts tika proklamēta, īstenojot tautu pašnoteikšanās principu. Tautu pašnoteikšanās ideja iezīmējās jau Lielbritānijas Ziemeļamerikas koloniju neatkarības cīņās un Lielās franču revolūcijas laikā. Pirmā pasaules kara gados šī ideja tika plaši atzīta un laika gaitā kļuva par nozīmīgu starptautisko tiesību normu (sk.: Cassese A. Self-Determination of Peoples. A Legal Reappraisal. Cambridge: Cambridge University Press, 1995, pp. 11 - 66). 18.1. Laikā starp pasaules kariem tautu pašnoteikšanās princips tika definēts kā politiska prasība, saskaņā ar kuru teritorijas iedzīvotājiem ir jāpiešķir tiesības brīvi lemt par viņu apdzīvotās teritorijas valstisko piederību (sk.: Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches. Berlin: Karl Henmanns Verlag, 1931, S. 43). Tautu pašnoteikšanās principa saturā ietilpst trīs elementi: pašnolemšanās tiesības, pašorganizēšanās tiesības un pašvaldīšanas tiesības. Tautas pašnolemšanās tiesības kā pašnoteikšanās principa elements nozīmē tautas tiesības brīvi un patstāvīgi lemt par savu politisko statusu, pievienojoties kādai citai valstij uz autonomijas pamatiem vai arī atdaloties no citas valsts un dibinot savu patstāvīgu valsti saskaņā ar nacionālo tiesību normām. Tautas pašorganizēšanās tiesības ir tiesības brīvi un patstāvīgi noteikt savas valsts iekārtu konstitūcijā, kas pieņemta tautas nobalsošanā vai satversmes sapulcē. Tautas pašvaldīšanas tiesības ir tiesības īstenot valsts varu saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs. Rīga: Latvijas Universitāte, 1932, 134. - 135. lpp.). Profesors Frīdrihs Gīze gan uzskatīja, ka pašnoteikšanās prasība nav kļuvusi par valststiesību normu vai starptautisko tiesību principu, bet palikusi tikai kā tiesībpolitisks postulāts (sk.: Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches, S. 43). Daži zinātnieki pašnoteikšanās principu traktēja kā politiskā taisnīguma prasību, kuru valstis brīvprātīgi var atzīt par sev saistošu (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919. Berlin, Zürich: Verlag Gehlen Bad Homburg V. D. H., 1968, S. 46). Savukārt citi zinātnieki bija pārliecināti, ka tautu pašnoteikšanās princips ir kļuvis par juridiski saistošu tiesību principu: "Tautu pašnoteikšanās princips netiek atzīts un ievērots tikai, tā sakot, no augšas, no Tautu Savienības puses vien. Šim modernās politiskās un tiesiskās dzīves pamatprincipam ir vēl stiprāki pozitīvi balsti: to atzīst tautas pašas, un kā pozitīvs tiesisks princips tas ietverts viņu vadītāju orgānu tiesiskajos aktos - lēmumos, deklarācijās, pat satversmēs. Tautu pašnoteikšanās princips tātad jāpieskaita tiem civilizēto tautu atzītajiem vispārējiem tiesiskiem principiem, ko līdzās pozitīvām tiesībām un starptautiskām konvencijām lieto Patstāvīgā starptautiskā tiesa" (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 102. - 103. lpp.). 18.2. Tautu pašnoteikšanās tiesību ideja būtiski attīstījās Pirmā pasaules kara gados. Līdz tam valstis veidojās uz iekarojuma tiesību, nevis tautu pašnoteikšanās principa pamata. "Ilgi sasāpējušais tautu pašnoteikšanās tiesību jautājums izvirzījās un izkūņojās pasaules politikas dienas kārtībā un tika pasludināts par starptautiskās tiesas un taisnības mērķi. Pasaules karam radās sava politiska, tiesiska ideoloģija - tautu tiesību aizstāvēšana. Tautu pašnoteikšanās tiesību ideja tapa par vienu no tiem motīviem, ar ko abas karotāju valstu grupas mēģināja stiprināt tautu cīņas gribu ilgstošajā karā" [Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi (1914 - 1921). Rīga: Balta, 1991, 145. - 146. lpp.]. Tautu pašnoteikšanās principu sevišķi plaši izmantoja Antantes valstis, lai vājinātu daudznacionālās impērijas - Austroungāriju un Turciju. Šajās impērijās iekļauto tautu "cerības un gaidas nepalika apslēptas galveno sabiedroto valstu vadītājiem politiķiem, tāpēc viņi uzstājās kā apspiesto tautu aizstāvji un atklāti deklarēja tautu pašnoteikšanās principu, kuram tika atzīti divi uzdevumi: pirmkārt, apmierināt tautu dibinātās prasības pēc brīvības un patstāvības, un, otrkārt, radot taisnīgāku politisko sistēmu, mazināt turpmāko karu draudus" (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 101. lpp.). Vispilnīgāk Antantes valstu viedokli par tautu pašnoteikšanās principu pauda ASV prezidents Vudro Vilsons. 1918. gada 8. janvārī formulētajos 14 punktos par miera ar Trejsavienības valstīm noteikumiem un starptautisko attiecību reformēšanu V. Vilsons tautu pašnoteikšanās principu expressis verbis nav nosaucis, taču tas izriet no šā dokumenta 9., 10., 13. un 14. punkta, kas prasa Itālijas robežu noteikšanu atbilstoši tās etnogrāfiskajām robežām, autonomiju Austroungārijas impērijas tautām, Polijas valsts atjaunošanu un Tautu Savienības dibināšanu (sk.: Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 101. - 102. lpp.). Savukārt 1918. gada 4. jūlija runā V. Vilsons vēl skaidrāk uzsvēra tautu pašnoteikšanās principa nozīmi pēckara Eiropā: "Katrs teritorijas, suverenitātes, saimnieciska līguma vai politisku sakaru jautājums jāatrisina, pieņemot nokārtojumu uz brīvas vienošanās pamata no tās tautas puses, ko šis līgums tieši skar, bet nevis uz kādas citas nācijas vai tautas interešu vai priekšrocību pamata, kura gribētu citādu lietu nokārtojumu sava ārējā iespaida vai varas dēļ" (Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē, 154. lpp.). "Šīs pašnoteikšanās tiesības atzina Brestļitovskas miera sarunās arī Krievija, Vācija un Austroungārija. [..] Prof. Vilsona proklamētās pašnoteikšanās tiesības sankcionēja vēlāk visas Antantes valstis" (Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr. 5/6, 213. lpp.). Pamatojoties uz šo principu un vēršoties pie Antantes valstīm, savas prasības pēc nacionālas valsts izvirzīja Austroungārijas un vēlāk arī Krievijas impērijas tautas. Lielā mērā šo tautu pašnoteikšanos sekmēja arī Pirmā pasaules kara un revolūciju rezultāti, proti, Austroungārijas, Vācijas un Krievijas impēriju sabrukums. Pirms pašnoteikšanās tiesību nostiprināšanas ANO Statūtos 1945. gadā jautājums par pašnoteikšanās tiesību izmantošanas tiesisko dabu nebija viennozīmīgi atbildams (sk.: Woolsey T. W. Self-Determination // American Journal of International Law, 1919, pp. 302 - 305). Attiecībā uz Latviju būtisks ir Tautu Savienības Ziņotāju komitejas atzinums t.s. Olandes lietā. Komiteja expressis verbis atzina, ka Somija ir nācija, kurai attiecīgi būtu bijušas tiesības izstāties no Krievijas impērijas (sk.: Cassese A. Self-Determination of Peoples, pp. 27 - 31). Mutatis mutandis, arī Latvija bija pašnoteikšanās tiesību subjekts ar tiesībām izstāties no Krievijas impērijas. 18.3. Tāpat kā vairums Eiropas tautu, arī latviešu tauta sevi sāka apzināties savas pirmās atmodas laikā XIX gadsimta otrajā pusē. Laika gaitā, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, tā arvien noteiktāk pieprasīja tiesības brīvi pašai lemt par savu likteni. 1917. gada jūlijā Vidzemes pagaidu zemes padomes valde sasauca Latvijas autonomijas apspriešanai konferenci, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām. Šajā konferencē tika pieņemta rezolūcija, kas paredzēja: "Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos" ( …