Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius
Latviešu
ČeštinaDeutschFrançaisEspañolPolskiItalianoNederlandsÖsterreichBelgiquePortuguêsSvenskaDanskSuomiSlovenčinaIrelandMagyarEestiLietuviųSlovenščinaHrvatskiΚύπροςMaltiRomânăΕλληνικάLuxembourgБългарски
Latviešu

Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu

Īsumā

Šis dokuments ir Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums lietā, kas izvērtē divu likumu un Latvijas un Krievijas valsts robežas līguma atbilstību Latvijas Republikas Satversmei un Neatkarības deklarācijai. Spriedums analizē, vai šie tiesību akti ir saskaņā ar Latvijas valstiskuma nepārtrauktības principu un valsts robežu nemainības principu.

Ko tas regulē

  • Likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam.
  • Likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Neatkarības deklarācijas preambulai un 9. punktam.
  • 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam.
  • Likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam.

Kam tas attiecas

  • Latvijas Republikas Saeima, kas pieņēma attiecīgos likumus.
  • Ministru kabinets, kas tika pilnvarots parakstīt robežlīgumu.
  • Divdesmit viens Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāts, kuri iesniedza pieteikumu Satversmes tiesai.

Galvenie punkti

  • Tiek izvērtēta likumu un robežlīguma atbilstība Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam.
  • Tiek izvērtēta robežlīguma un ratifikācijas likuma atbilstība Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam.
  • Pieteikuma iesniedzēji apšauba, vai Pilnvarojuma likums un Ratifikācijas likuma 1. panta vārdi "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" ir saskaņā ar Neatkarības deklarāciju.
  • Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Robežlīgums un Ratifikācijas likums neatbilst Satversmes 3. pantam, kas, viņuprāt, neparedz valsts robežu grozīšanu ar starptautiskiem līgumiem.
Likuma teksts
Likuma teksts

Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt

  1. gada
  2. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu"
  3. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes
  4. gada
  5. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un
  6. punktam un
  7. gada
  8. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu"atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  9. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
  10. gada
  11. novembrī lietā Nr. 2007-10-0102 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Viktors Skudra, pēc divdesmit viena Latvijas Republikas
  12. Saeimas deputāta - Artura Krišjāņa Kariņa (pirmais, kas parakstījis pieteikumu), Solvitas Āboltiņas, Silvas Bendrātes, Ingrīdas Circenes, Ilmas Čepānes, Inas Druvietes, Ulda Gravas, Sandras Kalnietes, Arta Kampara, Ausmas Kantānes, Sarmītes Ķikustes, Gunāra Laicāna, Ainara Latkovska, Visvalža Lāča, Lindas Mūrnieces, Jāņa Reira, Einara Repšes, Ingūnas Rībenas, Annas Seiles, Kārļa Šadurska un Dzintara Zaķa - pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
  13. pantu un Satversmes tiesas likuma
  14. panta
  15. un
  16. punktu,
  17. panta pirmās daļas
  18. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā
  19. gada
  20. oktobrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt
  21. gada
  22. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu"
  23. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes
  24. gada
  25. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un
  26. punktam un
  27. gada
  28. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  29. pantam". Konstatējošā daļa
  31. gada
  32. februārī Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma likumu "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt
  33. gada
  34. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" (turpmāk - Pilnvarojuma likums). Likums paredz: "Pamatojoties uz Latvijas Republikas Augstākās padomes
  35. gada
  36. augustā pieņemto Latvijas Republikas konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", kā arī ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību, pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt
  37. gada
  38. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu."
  40. gada
  41. martā Ministru kabinets izdeva rīkojumu Nr. 151 "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projekta par Latvijas un Krievijas valsts robežu parakstīšanu". Ar rīkojumu tika noteikts, ka, pamatojoties uz Pilnvarojuma likumu, "kā arī respektējot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu [..] Latvijas Republikas vārdā līgumu paraksta Ministru prezidents Aigars Kalvītis".
  43. gada
  44. martā Latvijas Republikas Ministru prezidents Aigars Kalvītis un Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētājs Mihails Fradkovs parakstīja Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu (turpmāk - Robežlīgums). Robežlīgums noslēgts, "savstarpēji cienot otras valsts suverenitāti un neatkarību, līdztiesību un teritoriālo vienotību, apliecinot uzticību ANO un EDSO principiem, atzīstot Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežas līgumtiesiska noformējuma labvēlīgu ietekmi uz labu kaimiņattiecību turpmāko attīstību" un "pamatojoties uz pušu labo gribu".
  46. gada
  47. maijā Saeima Robežlīgumu ratificēja, pieņemot likumu "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" (turpmāk - Ratifikācijas likums). Ratifikācijas likuma
  48. pants noteic, ka Robežlīgums "tiek pieņemts un apstiprināts, ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu".
  49. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit viens Saeimas deputāts - lūdz: 1) atzīt Pilnvarojuma likumu un Ratifikācijas likuma
  50. panta vārdus "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" par neatbilstošiem Latvijas PSR Augstākās padomes
  51. gada
  52. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (turpmāk - Neatkarības deklarācija) preambulai un
  53. punktam; 2) atzīt Robežlīgumu un Ratifikācijas likumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
  54. pantam. 5.
  55. Pieteikumā norādīts, ka Neatkarības deklarācija esot konstitucionālo tiesību norma materiālā izpratnē, jo nosakot divu citu konstitucionālo pamatdokumentu - Satversmes un Latvijas PSR Konstitūcijas - darbības apjomu un savstarpējās attiecības. Tā kā Neatkarības deklarācijas regulējums varot būt efektīvs tikai tādā gadījumā, ja Neatkarības deklarācijas normām tiesību normu hierarhijā ir vismaz tāds pats spēks kā iepriekšminētajiem konstitucionālajiem aktiem, deklarācijai esot konstitucionāls rangs, proti, tā esot konstitucionālo tiesību norma arī formālā nozīmē. Satversme, stājoties spēkā pilnā apjomā, neesot "pārsegusi" visu Neatkarības deklarācijas regulējumu. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, spēkā esošie Neatkarības deklarācijas regulējumi kā formālā, tā arī materiālā nozīmē piederot pie Latvijas konstitucionālo tiesību normām. Taču Neatkarības deklarācijai esot zemāks juridiskais spēks nekā Satversmei. Par spēkā esošām Neatkarības deklarācijas normām Pieteikuma iesniedzējs atzīst deklarācijas preambulu un 1., 2.,
  56. un
  57. punktu. Neatkarības deklarācijas normas kopā ar Satversmi veidojot spēkā esošo Latvijas "rakstīto konstitūciju". 5.
  58. No Neatkarības deklarācijas izrietot divi fakti - Latvija
  59. gadā tika okupēta, un
  60. gadā tās neatkarība tika atjaunota, proti, preambula noteicot Latvijas valstiskuma nepārtrauktību (continuity). Savukārt no deklarācijas
  61. punkta izrietot pilnvarojums valdībai nokārtot Latvijas attiecības ar PSRS un šā pilnvarojuma galvenie virzieni. Šis Neatkarības deklarācijas punkts attiecoties arī uz PSRS tiesisko mantinieci - Krievijas Federāciju. Iekams Neatkarības deklarācijas
  62. punkts neesot atcelts, Latvija visas līgumattiecības ar Krieviju varot veidot vienīgi tā, lai jaunākie līgumi nenonāktu pretrunā ar
  63. gada
  64. augustā noslēgto Miera līgumu starp Latviju un Krieviju (turpmāk - Miera līgums). 5.
  65. Ar Pilnvarojuma likumu Saeima pilnvaro Ministru kabinetu parakstīt Robežlīgumu, bet tas esot pretrunā ar Miera līgumu, jo groza Miera līgumā noteikto Latvijas un Krievijas valsts robežu. Pilnvarojuma likumā, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Saeima esot grozījusi to pilnvarojumu attiecību veidošanai ar Krievijas Federāciju, kāds noteikts Neatkarības deklarācijas
  66. punktā. Tā kā Pilnvarojuma likumam esot zemāks juridiskais spēks un Neatkarības deklarācijas
  67. punkts nav grozīts, Pilnvarojuma likums neatbilstot Neatkarības deklarācijas
  68. punktam. Tāpat pieteikumā norādīts, ka Pilnvarojuma likums pietiekami skaidri nenoteic valsts nepārtrauktības doktrīnu. Šā iemesla dēļ likums neatbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai. 5.
  69. Satversmes
  70. pantā esot nostiprināta Latvijas valsts teritorija. Lai noskaidrotu Latvijas valsts teritorijas grozīšanas kārtību, vajagot izmantot Satversmes sagatavošanas materiālus. Vērā ņemams esot Latvijas Satversmes sapulces locekļa Friča Mendera paustais viedoklis, ka Satversme nedrīkst pieļaut iespēju svešai varai atdot daļu Latvijas. Pieteikuma iesniedzējs akcentē arī Satversmes komisijas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka viedokli, ka Satversmes
  71. pants neparedzot iespēju ar starptautiskiem līgumiem grozīt Latvijas valsts robežu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Satversmes
  72. pantā noteiktās valsts robežas pēc Satversmes spēkā stāšanās ar starptautiskajiem līgumiem vairs neesot grozāmas. Satversmes pieņemšanas dienā Latvijai jau bijuši noslēgti līgumi ar Igauniju, Krieviju un Lietuvu, un tajos bijusi precīzi noteikta Latvijas ārējā robeža. Šī robeža pēc Satversmes spēkā stāšanās neesot grozāma. Jebkādu Latvijas teritoriju atdošana citām valstīm, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, būtu pretrunā ar Latvijas valsts izveidošanas mērķi - apvienot visas latviešu apdzīvotās zemes vienotā valstī. Pieteikumā apšaubīts, ka Satversmes
  73. pants varētu būt pieņemts ar mērķi novērst Latgales iespējamo atdalīšanos no Latvijas. Latgales kongresā (
  74. gada 26.-
  75. aprīlī) pieņemtie vēsturiskie lēmumi par apvienošanos ar pārējo Latviju un latgaliešu politisko partiju programmas neliecinot, ka pastāvējusi reāla Latgales atdalīšanās prasība. 5.
  76. Ar Miera līgumu Krievija uz mūžīgiem laikiem esot atteikusies no savām suverēnajām tiesībām uz Latvijas teritoriju, tostarp arī uz Pitalovas dzelzceļa staciju un citām Latvijai nodotajām Pleskavas guberņas teritorijām. Latgale Satversmes
  77. panta izpratnē, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, sevī ietverot Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Jaunlatgales (Abrenes) apriņķus. Robežlīgums fiksējot Latvijas un Krievijas valsts robežu, ņemot vērā
  78. gadā notikušās valsts teritorijas izmaiņas, kuras veikusi Latvijas PSR valdība un kuras nav saistošas Latvijas Republikai. Tā kā Satversmes
  79. pants neparedzot iespēju grozīt valsts robežas pēc Satversmes spēkā stāšanās, Robežlīgums neatbilstot Satversmes
  80. pantam. 5.
  81. Tā kā Saeima apstiprināja Robežlīgumu, pieņemot Ratifikācijas likumu, Robežlīguma satversmība nevarot tikt vērtēta atrauti no Ratifikācijas likuma atbilstības Satversmes
  82. pantam izvērtēšanas. Satversmes
  83. pants neparedzot iespēju grozīt valsts robežas ar starptautiskajiem līgumiem. Tā kā Robežlīgums tās grozot, tas neatbilstot Satversmei. Satversmei neatbilstot arī Ratifikācijas likums, jo ar to Saeima uzņēmusies tādas starptautiskās saistības, kādas Satversme tai liedzot uzņemties, proti, Saeima apstiprinājusi valsts teritorijas grozīšanu, ko Satversmes
  84. pants aizliedzot. 5.
  85. Ar Ratifikācijas likuma
  86. pantā ietvertajiem vārdiem "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas atzīto robežu nemainības principu" Saeima esot atzinusi Krievijas oficiālo Helsinku nobeiguma akta interpretāciju un ignorējusi šā akta patieso saturu. Robežu nemainības princips neliedzot savulaik okupētajām Baltijas valstīm atgūt neatkarību un atjaunot savu suverenitāti tajās robežās, kādās tās pastāvējušas
  87. gadā. Atsaukšanās uz EDSO robežu nemainības principu atbilstoši Krievijas oficiālajai šā principa interpretācijai apšaubot Latvijas valsts atjaunošanu un esot vērtējama kā valsts nepārtrauktības doktrīnai neatbilstoša rīcība. Tādēļ, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Ratifikācijas likuma
  88. pantā ietvertie vārdi "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas atzīto robežu nemainības principu" neatbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai. Tāpat iepriekšminētie Ratifikācijas likuma
  89. pantā ietvertie vārdi neatbilstot Neatkarības deklarācijas
  90. punktam, jo ar šādu atsauci
  91. gadā notikušās teritoriālās izmaiņas tiekot atzītas par likumīgām.
  92. Institūcija, kas izdevusi Pilnvarojuma likumu un Ratifikācijas likumu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka Pilnvarojuma likums atbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai un
  93. punktam, savukārt Ratifikācijas likums atbilstot Neatkarības deklarācijas preambulai un
  94. punktam un Satversmes
  95. pantam. Saeima atbildes rakstā norāda, ka tai neesot nekādu šaubu par to, ka Neatkarības deklarācija ir spēkā esošs konstitucionāla ranga dokuments. 6.
  96. Neatkarības deklarācijas preambula liekot pamatus Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai. Jebkura publiskās varas institūciju rīcība, kas būtu pretrunā ar šo doktrīnu, esot vērtējama kā Neatkarības deklarācijas pārkāpums un līdz ar to prettiesiska rīcība. Pilnvarojuma likums neradot pretrunu ar valsts nepārtrauktības doktrīnu, bet - tieši pretēji - to īpaši uzsverot un attīstot. Pilnvarojuma likuma tekstā likumdevējs esot ietvēris tiešu norādi uz Latvijas valsts nepārtrauktību. Tāpat, apspriežot Pilnvarojuma likumu Saeimas debatēs, esot pausts skaidrs viedoklis, ka tas atbilst
  97. -
  98. gadā pieņemtajiem konstitucionālā ranga aktiem un tālāk attīsta šajos aktos nostiprinātās atziņas. Nedz Saeimas pilnvarojums Ministru kabinetam noslēgt Robežlīgumu, nedz arī Robežlīguma noslēgšana pati par sevi neapdraudot Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu, jo Pilnvarojuma likums neesot atkāpies no valsts nepārtrauktības doktrīnas, bet vēlreiz to konsekventi un skaidri apliecinājis. 6.
  99. Neatkarības deklarācijas
  100. punkts neietverot atsauci uz Miera līguma
  101. pantu, kas noteic starpvalstu, proti, Latvijas un Krievijas, robežu. Saeima norāda, ka Neatkarības deklarācijas
  102. punkta teksts esot sasaistīts ar Miera līguma
  103. pantu un harmoniski pieskaņots deklarācijas
  104. punktam. Šīs trīs normas kopumā
  105. gada
  106. maijā veidojušas vienotu noregulējumu: pārejas periodā (ko paredzēja Neatkarības deklarācijas
  107. punkts) de facto jāatjauno Latvijas Republikas neatkarība, šo jautājumu risinot sarunās ar PSRS un pamatojoties uz Miera līguma
  108. pantā Krievijas pausto atteikšanos no Latvijas uz mūžīgiem laikiem. Vērtējot Neatkarības deklarācijas
  109. punktu, vajagot ņemt vērā arī
  110. gada
  111. augusta konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" (turpmāk - Konstitucionālais likums) preambulu. Konstitucionālā likuma preambulā Augstākā padome deklarēja, ka vairs nepastāv PSRS konstitucionālās valsts varas un valsts pārvaldes institūcijas un nav iespējams realizēt Neatkarības deklarācijas
  112. punktu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu sarunu ceļā. Lai gan Konstitucionālā likuma
  113. pants par spēkā neesošu pasludina tikai Neatkarības deklarācijas
  114. punktu, no šā likuma preambulas un Augstākās padomes plenārsēžu stenogrammām skaidri izrietot Augstākās padomes viedoklis, ka Neatkarības deklarācijas
  115. punkts definē tikai
  116. punkta izpildes mehānismu. 6.
  117. Neatkarības deklarācijas
  118. punkts nepadarot Miera līgumu par absolūti negrozāmu un neuzliekot Latvijas valstij pienākumu neatkāpties no Miera līguma normām. Atsauce uz Miera līgumu Neatkarības deklarācijas
  119. punktā esot vērtējama tikai kā normatīvais ietvars tēzei par Latvijas valsts neatkarību. Tāpat Neatkarības deklarācijas
  120. punkts paredzot pienākumu veidot attiecības saskaņā ar Miera līgumu. Šis punkts neprasot katrā konkrētā jautājumā pilnībā izpildīt Miera līguma normas. Neatkarības deklarācija ieskicējot sarunu vispārīgo stratēģiju, bet atsevišķos gadījumos atstājot plašu rīcības brīvību. Saeima vērš uzmanību uz apstākli, ka Miera līguma pārjaunošana jau ir notikusi
  121. gadā, noslēdzot Latvijas un Baltkrievijas robežlīgumu. Šajā līgumā aprakstītā robeža posmā no Daugavas līdz Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežas krustpunktam atbilst Miera līguma
  122. pantā paredzētajai robežai, kas veido apmēram 30 procentus no
  123. gadā noteiktās Latvijas un Krievijas robežas. Līdz ar to esot uzskatāms, ka Miera līguma
  124. pants attiecīgajā daļā ir zaudējis spēku. 6.
  125. Vērtējot Ratifikācijas likuma atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, Saeima norāda: šis likums ir pieņemts tādā redakcijā, kādā to iesniedza Ministru kabinets. Ārlietu ministrijas pārstāve, informējot deputātus par iesniegto likumprojektu, esot uzsvērusi, ka iesniegtais Ratifikācijas likuma projekts sagatavots saskaņā ar likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" un Satversmes prasībām. Savukārt Ministru prezidenta biroja pārstāvis norādījis, ka Robežlīguma atbilstība Satversmes
  126. pantam ir izvērtēta un pretruna nav konstatēta. Ministru kabinets Satversmes tiesā ierosinātās lietas ietvaros esot iesniedzis atbildes rakstu, kurā vispusīgi izvērtēts Satversmes
  127. panta, Neatkarības deklarācijas un Helsinku nobeiguma akta saturs. Tā kā Saeima, pieņemot Ratifikācijas likumu, balstījusies uz Ministru kabineta sniegto Robežlīguma juridisko izvērtējumu, tā pievienojoties Ministru kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim par Robežlīguma atbilstību Satversmes
  128. pantam.
  129. Institūcija, kuras pilnvarotais pārstāvis parakstījis Robežlīgumu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā lūdz Satversmes tiesu atzīt Pilnvarojuma likumu par atbilstošu Neatkarības deklarācijas preambulai un
  130. punktam, savukārt Robežlīgumu - par atbilstošu Satversmes
  131. pantam. 7.
  132. Neatkarības deklarācijā esot ietverts Latvijas neatkarības iegūšanas un zaudēšanas apstākļu apraksts un to juridiskais novērtējums. No tā izrietot valsts nepārtrauktības doktrīna. Pilnvarojuma likums neesot pretrunā ar Neatkarības deklarācijas preambulā minētajiem vēsturiskajiem faktiem. Līdz ar to, pēc Ministru kabineta ieskata, esot jāvērtē, vai Pilnvarojuma likums nenonāk pretrunā ar Latvijas nepārtrauktības doktrīnu. Pilnvarojuma likumā esot vēlreiz skaidri un nepārprotami atkārtota Latvijas nepārtrauktības doktrīna, un šis likums konsekventi apliecinot Latvijas kontinuitāti. Neatkarības deklarācijas
  133. punktu vajagot interpretēt saistībā ar šīs deklarācijas
  134. punktu. Tā kā deklarācijas
  135. punkts ar Konstitucionālo likumu esot atcelts, vairs neesot nepieciešams vest sarunas ar PSRS par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. Līdz ar to Konstitucionālais likums atceļot arī deklarācijas
  136. punktu kā
  137. punkta izpildes mehānismu. Neatkarības deklarācijas
  138. punkts neesot interpretējams tā, kā tas darīts pieteikumā.
  139. punktā esot ietverta atsauce tikai uz Miera līguma
  140. pantu, nevis šā līguma
  141. pantu. Tāpat
  142. punkts neparedzot absolūtu pienākumu pilnībā panākt Miera līgumā noteiktā regulējuma atjaunošanu, jo pienākums vest sarunas nenozīmējot pienākumu panākt vienošanos. 7.
  143. Helsinku nobeiguma aktā nostiprinātais robežu nemainības princips atzīstot status quo robežas par negrozāmām. Taču vienprātīgi tiekot atzīts arī tas, ka robežas, kas noteiktas, pārkāpjot starptautiskās tiesības, netiek aizsargātas ar robežu nemainības principu. Ministru kabinets īpaši uzsver, ka, atsaucoties uz robežu nemainības principu, neesot piekritis Krievijas Federācijas izpratnei par šā principa saturu. Atsaukšanās uz Helsinku nobeiguma aktu nozīmējot arī atsaukšanos uz Rietumvalstu deklarācijām, kuras tika paustas līdz ar Helsinku nobeiguma akta pieņemšanu un uzsvēra Baltijas valstu tiesības atjaunot savu valstiskumu. 7.
  144. Satversmes
  145. pants, kā uzsver Ministru kabinets, sevī ietverot trīs elementus. Pirmkārt, tālaika politisko mērķu īstenošanu, proti, Latvijas valsts kā četru etnogrāfisku (latviešu tautas apdzīvotu) novadu vienota veseluma izveidi. Otrkārt, nosacījumu, ka nevienam no novadiem nav piešķirams īpašs statuss. Treškārt, šo novadu ārējo robežu noteikšanas metodoloģiju, proti, tās nosakāmas, izmantojot starptautisko tiesību instrumentus - līgumus. Ministru kabinets norāda, ka Satversmes
  146. pants esot pieņemts, lai novērstu (apgrūtinātu) Latgales iespējamo atdalīšanos no Latvijas. Satversmes
  147. pants neietverot konstitucionālu aizliegumu Latvijai grozīt valsts robežas, jo atbilstoši starptautiskajām tiesībām neesot iespējams faktiski nodrošināt robežu negrozāmību. Tāpat Latvijas valsts robežas esot mainītas pēc Satversmes spēkā stāšanās gan starpkaru periodā, gan pēc neatkarības atjaunošanas. Izstrādājot Satversmi, Satversmes sapulce esot rēķinājusies ar to, ka Satversmes pieņemšanas laikā robežu jautājumi ar visām kaimiņvalstīm līdz galam vēl nebūs sakārtoti, un tādēļ paredzējusi iespēju arī turpmāk noslēgt starptautiskos līgumus, kas regulētu valsts robežu. Satversmes
  148. pants nosakot tikai vispārīgo metodoloģisko robežas noteikšanas principu, atsaucoties uz Satversmes noteikumiem par starptautisko līgumu noslēgšanu (Satversmes
  149. panta pirmā daļa un
  150. pants). Satversmes
  151. pants, kā atzīst Ministru kabinets, esot interpretējams dinamiski, jo Satversmes sapulce nevarēja paredzēt Otro pasaules karu, Auksto karu un no šiem notikumiem izrietošās ģeopolitiskās izmaiņas pasaules kartē. XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas valsts galvenā prioritāte esot bijusi Latvijas valsts neatkarības atjaunošana un nostiprināšana, nevis iepriekšējo robežu atjaunošana. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, Latvijas valsts esot apliecinājusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret kaimiņvalstīm. 7.
  152. Robežlīgums neesot pretrunā ar Satversmes
  153. pantu, jo nevis rada starpvalstu robežu, kura groza
  154. gadā Satversmes
  155. pantā noteiktās robežas, bet gan rakstveida starptautiskā līguma formā fiksē Latvijas un Krievijas robežu atbilstoši līguma noslēgšanas brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām. Starptautiskajās tiesībās starpvalstu robežas un teritoriālās izmaiņas radot ne tikai rakstveida vienošanās starp valstīm, bet arī citās formās ietverti gribas izteikumi. Valsts teritorijas izmaiņas varot noteikt arī mutvārdu vienošanās, ilglaicīga valstu prakse un valstu vienpusēji paziņojumi. Krievijas Federācija kopš
  156. gada esot pastāvīgi un nepārprotami izvirzījusi prasību, lai Latvijas Republika atsakās no teritoriālās suverenitātes pretenzijām uz Abrenes pilsētu un tai piegulošajiem pagastiem. Latvijas Republika laika posmā starp
  157. gada sākumu un
  158. gada beigām ar savu rīcību esot akceptējusi šo Krievijas Federācijas prasību. Šādu pozīciju Latvijas valsts augstākās amatpersonas sistemātiski apliecinājušas publiskajos izteikumos no
  159. gada līdz
  160. gadam. Šie paziņojumi esot radījuši spēkā esošo teritoriālās suverenitātes pār Abreni un tai piegulošajiem pagastiem titula nodošanu Krievijas Federācijai.
  161. Sniedzot papildu paskaidrojumus par atbildes rakstu, Ministru kabinets norāda, ka sarunas ar Krievijas Federāciju ilga no
  162. gada līdz
  163. gadam un to gaitā esot mainījies arī Latvijas Republikas delegācijai dotais sarunu mandāts. Sarunu sākuma posmā Latvija esot izvirzījusi noteiktu prasību par
  164. gada
  165. jūnija starpvalstu robežas atjaunošanu. Taču šis sarunu mandāts neesot izrietējis no Neatkarības deklarācijas
  166. punkta un, ņemot vērā Krievijas Federācijas nostāju, sarunu gaitā grozīts. Par pēdējo Latvijas Republikas delegācijai doto mandātu esot uzskatāms
  167. gada
  168. decembra Ministru kabineta sēdē apstiprinātais mandāts. Tas esot pilnvarojis delegāciju vest sarunas, izstrādāt un saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp abām valstīm un, ja tas nav iespējams, tad līgumā neiekļaut atsauci uz Miera līgumu, kā arī nepieļaut ar robežu delimitāciju nesaistītu jautājumu ietveršanu līgumā. Pilnvarojuma likums, kā uzsver Ministru kabinets savos papildu paskaidrojumos, esot pieņemts ar mērķi ievērot likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem" 3.,
  169. un
  170. panta prasības. Tāpat Pilnvarojuma likums pildot noteiktu politisku funkciju - tā pieņemšana esot apliecinājusi Saeimas vairākuma politisko atbalstu Robežlīguma parakstīšanai, kā arī nodrošinājusi valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu. Ministru kabinets atzīst, ka Robežlīguma
  171. pielikumā aprakstītā abu valstu robeža ir pastāvīga robeža. Līgumā neesot ietvertas normas, kas ļautu šo robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu robežu. Satversmes
  172. pants esot piemērojams, ja Satversmes
  173. pants tiek grozīts gramatiski vai pēc būtības. Latvijas teritorijas atdošana ārvalstij, ja šī darbība neskar kādu no vēsturiskajiem novadiem kopumā vai vismaz neattiecas uz tik lielu novada daļu, ka šis novads de facto pārstātu eksistēt, neesot uzskatāma par fundamentālu Latvijas valstiskuma izmaiņu, par ko būtu rīkojama tautas nobalsošana.
  174. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras docents Dr. iur. Jānis Neimanis atzinumā norāda, ka Satversmes
  175. panta satura noskaidrošanā paļauties uz vēsturiskās interpretācijas rezultātiem neesot pilnīgi droši. Tiesību normas saturs pēc tās pieņemšanas varot būtiski mainīties dažādu vēsturiskā likumdevēja iepriekš neparedzētu iemeslu dēļ. Saeimas un Ministru kabineta paustais viedoklis par Neatkarības deklarācijas
  176. punkta saturu esot apstrīdams. Neatkarības deklarācijas
  177. punkts esot lasāms kopā ar deklarācijas preambulu, kurā norādīts, ka Satversme nekad nav zaudējusi savu juridisko spēku un okupācijas laikā noslēgtie līgumi ar PSRS nav bijuši likumīgi. Miera līgums sastāvot no vairākām nodaļām, un tādēļ neesot pamata ierobežot Neatkarības deklarācijas
  178. punkta nozīmi tikai ar vienu no Miera līguma sadaļām. Ja ievērojot preambulā noteikto, proti, ka
  179. gada
  180. jūnijā tika likvidēta Latvijas suverēnā valsts vara, tad tiesību akti, ar kuriem Abrene tika nodota PSRS, esot pretēji Miera līgumam un Neatkarības deklarācijas
  181. punkts aicinot Latvijas valsts varas konstitucionālās institūcijas pieņemt tādus lēmumus, ar kuriem būtu iespējams teritoriju atgūt. J. Neimanis īpaši uzsver, ka Neatkarības deklarācijas
  182. punktu nevarot traktēt kā šīs deklarācijas
  183. punkta izpildes mehānismu. Ja tas tā būtu bijis, tad ar Konstitucionālo likumu par spēkā neesošu tiktu atzīts arī Neatkarības deklarācijas
  184. punkts. Normatīvā akta preambula esot normatīvā akta sastāvdaļa. To apliecinot preambulas teksta pakārtojums zem normatīvā akta nosaukuma un tekstuālā piederība normatīvajam aktam. Neatkarības deklarācijas preambula neesot vienīgi vēsturisku notikumu apraksts, kam piemistu tikai deklaratīva vai politiska nozīme. Šai preambulai piemītot arī tiesību raksturs, jo tā noteic, ka Satversme juridiski ir bijusi spēkā visu laiku un Latvijas Republika ir pastāvējusi un turpina pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts. Neatkarības deklarācijas preambulas tiesiskās sekas izpaužoties tādējādi, ka visām valsts varas konstitucionālajām institūcijām esot pienākums ņemt vērā gan preambulā konstatētos vēsturiskos faktus, gan arī to juridisko novērtējumu.
  185. Oksfordas universitātes doktorants Mārtiņš Paparinskis, analizējot Latvijas un citu Baltijas valstu pievienošanu PSRS, uzsver, ka šis jautājums esot jāvērtē, ņemot vērā Latvijai un PSRS saistošās starptautisko tiesību normas, kas bija spēkā tajā laikā.
  186. gada notikumu juridiskai izvērtēšanai nevarot piemērot starptautisko tiesību normas, kas tajā laikā vēl nebija vai vairs nebija spēkā. PSRS rīcības tiesiskuma izvērtēšanai esot iespējams izmantot to starptautisko līgumu tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties pret Latviju. Par šādiem līgumiem esot uzskatāmi: Miera līgums,
  187. gada Kelloga - Briāna pakts,
  188. gada
  189. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību noslēgtais līgums (turpmāk - Neuzbrukšanas līgums),
  190. gada Londonas konvencija par agresijas definīciju (turpmāk - Londonas konvencija) un
  191. gada
  192. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk - Palīdzības pakts). Tāpat
  193. gada notikumu analīzē varētu būt nepieciešams izmantot starptautisko paražu tiesības. M. Paparinskis norāda:
  194. gada notikumu iespējamais prettiesiskums izriet nevis no neatkarības zaudēšanas fakta, bet gan no tās procedūras. Starptautiskās tiesības nevienai valstij neliedzot tiesības atteikties no savas neatkarības. Prettiesiskums varot izrietēt no apstākļa, ka neatkarības zaudēšana nav notikusi brīvprātīgi. Ņemot vērā
  195. gada notikumu faktiskos apstākļus, M. Paparinskis iesaka laika posmu no
  196. gada
  197. jūnija līdz
  198. augustam vērtēt kā PSRS agresiju (ar tai sekojošu prettiesisku okupāciju) un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, savukārt laika posmu pēc
  199. gada
  200. augusta - kā Latvijas aneksiju. PSRS
  201. gada
  202. jūnija ultimātā minētos PSRS rīcības iemeslus Londonas konvencijas
  203. pants un tās pielikums expressis verbis izslēdzot kā agresijas attaisnojumus. Tāpat Londonas konvencijas
  204. panta otrā daļa neprasot, lai agresijas gadījumos vienmēr tiktu pieteikts karš. Ņemot vērā Nirnbergas tribunāla un citu pēckara tribunālu spriedumus, iespējams secināt, ka ne vienmēr jābūt bruņotam iebrukumam, lai valsts rīcību kvalificētu kā agresiju. Tāpat arī vienas valsts nepretošanās citai valstij vēl nenozīmējot, ka iebrukums nenotiek. Kārļa Ulmaņa valdība piekritusi PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā spēka lietošanas draudu ietekmē, un tāpēc starptautisko tiesību izpratnē šī piekrišana neesot spēkā. PSRS prasība izveidot tai draudzīgu valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildīšanu, pārkāpjot tā paša pakta
  205. pantu. Šī prasība aizskārusi Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, ko garantēja Palīdzības pakta
  206. pants. PSRS iejaukusies Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu normas. Ar aneksiju starptautiskajās tiesībās apzīmējot vienas valsts pievienošanu citai valstij, it īpaši militāra konflikta rezultātā. M. Paparinskis uzsver: pamatojoties uz principu ex injuria ius non oritur, prettiesiska spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevar baudīt starptautisko tiesiskumu. Pēc PSRS agresijas un iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās notika gan Tautas Saeimas vēlēšanas, gan arī - pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas lūguma -Latvijas uzņemšana PSRS. Teritorijas statusa izmaiņas par labu agresorvalstij pēc agresijas un iejaukšanās citas valsts iekšējās lietās ir starptautiski prettiesiskas, lai arī kādu formu un procedūru agresorvalsts izvēlētos. Latvijas valsts tiesiskā nepārtrauktība esot
  207. gada prettiesisko notikumu sekas - Latvijas valsts izzudusi de facto, bet ne de iure. Starptautiskā kopiena neesot atzinusi Latvijas okupāciju un prettiesisko aneksiju, ar retiem izņēmumiem uzturējusi šo neatzīšanu aneksijas gadu laikā un apstiprinājusi Latvijas neatkarības de facto atjaunošanu. Attiecībā uz neseno Latvijas praksi esot jāatzīmē, ka starptautiskās tiesības neliedz valstīm mainīt viedokli par savu tiesisko identitāti, it īpaši valstij atsakoties no prasības tikt uzskatītai par kādas valsts turpinātāju. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai Latvija, slēdzot Robežlīgumu, ir atteikusies no savas nepārtrauktības. Expressis verbis šāda atteikšanās neesot notikusi, jo parlamenta debatēs par Pilnvarojuma likuma pieņemšanu un arī vēlāk nepārtrauktības prasība visu laiku tikusi uzsvērta. Noslēdzot Robežlīgumu, neesot notikusi netieša atkāpšanās no nepārtrauktības doktrīnas, jo Krievija apšaubot tikai Latvijas nepārtrauktību. Tā kā Krievija neapšaubot Latvijas valsts pastāvēšanu, Robežlīgums kā tāds neskarot Latvijas valsts nepārtrauktību, ja vien Latvijas puse šajā līgumā expressis verbis no tās neatsakās. Vērtējot Ratifikācijas likumā ietverto atsauci uz Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu nemainības principu, M. Paparinskis norāda: prima facie šāda atsauce, ņemot vērā Ministru prezidenta A. Kalvīša un ārlietu ministra Arta Pabrika runas Saeimas debatēs par Pilnvarojuma likumu, varētu liecināt atteikšanos no nepārtrauktības doktrīnas, jo prettiesiski nodibināto de facto robežu atzīšana par likumīgām nav savienojama ar šo doktrīnu. Ministru kabinets atbildes rakstā esot oficiāli izskaidrojis savu rīcību sakarā ar A. Kalvīša pilnvarošanu parakstīt Robežlīgumu un atsauces uz robežu nemainības principu iekļaušanu Ratifikācijas likumā. Spriežot pēc šā atbildes raksta, Ministru kabinets ar Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu nemainības principu nesaprotot neko vairāk kā ANO Statūtu
  208. panta trešajā daļā noteikto pienākumu teritoriālos strīdus risināt mierīgā ceļā. Robežlīguma interpretācijā primārs esot tā teksts, nevis valstu parlamentos paustie paziņojumi. Robežlīguma preambula, runājot par uzticību ANO un EDSO principiem, īpaši neizceļot robežu nemainības principu. ANO un EDSO galvenais princips, kas ieguvis ius cogens normas raksturu, esot prettiesiska spēka lietošanas aizliegums. Tā kā no šīs normas izrietot Latvijas nepārtrauktības prasība, Robežlīguma preambula expressis verbis to pastiprinot. Ratifikācijas likumā ietverot atsauci uz robežu nemainības principu, likumdevējs esot atsaucies uz normas objektīvo saturu, nevis uz pušu subjektīvajām domām par normas saturu. Interpretējot Helsinku nobeiguma akta tekstu visās tā oficiālajās valodās, M. Paparinskis secina, ka Helsinku nobeiguma akta
  209. pants, kas nostiprina robežu nemainības principu, neveikli atkārto prettiesiska spēka lietošanas aizliegumu, "nesastindzinot" valstu robežas nekādā citā nozīmē. Helsinku nobeiguma akta
  210. pants paredzot, ka aktā ietvertie principi ir vienādi svarīgi un piemērojami tādā veidā, lai neizslēgtu cits citu. Ratifikācijas likumā ietvertā atsauce uz robežu nemainības principu nozīmējot Latvijas atsaukšanos arī uz citiem Helsinku nobeiguma aktā ietvertajiem principiem, kas nostiprināti tā 1., 2.,
  211. un
  212. pantā. Uz šiem akta pantiem atsaucoties arī Robežlīguma preambula. Pēc M. Paparinska domām, sevišķi svarīga esot Helsinku nobeiguma akta
  213. panta otrā daļa, kas nostiprinot jebkad notikušu aneksiju neatzīšanas principu. Ar šo normu Helsinku nobeiguma aktā tiekot pasvītrotas PSRS starptautisko tiesību pārkāpumu sekas. Šādus secinājumus par Helsinku nobeiguma akta saturu apstiprinot arī Pieteikuma iesniedzēja un Ministru kabineta citētās Rietumvalstu vadītāju deklarācijas, kurās tie skaidrojuši Helsinku nobeiguma akta ietekmi uz Baltijas valstu jautājumu. Satversmes
  214. pants liedzot Latvijas valstij savas robežas noteikt vienpusējos aktos. Tāpat arī Ministru kabineta norādītie valsts amatpersonu pārstāvju paziņojumi nevarot pārliecinoši apstiprināt Ministru kabineta tēzi, ka valsts robeža esot juridiski noteikta nevis ar Robežlīgumu, bet gan iepriekš - ar Latvijas valsts amatpersonu vienpusējiem paziņojumiem. M. Paparinskis īpaši uzsver, ka Latvijai de iure pieder Abrene un tai piegulošie pagasti un Latvija tos ar Robežlīgumu nodod Krievijas Federācijai, nosakot jaunu valsts robežu, kas atšķiras no Miera līgumā noteiktās robežas.
  215. Tartu universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību katedras asociētais profesors Dr. iur. Lauri Melkso (Lauri Mälksoo) Satversmes tiesai iesniegtajā viedoklī norāda, ka Miera līguma pusēm, proti, Latvijai un Krievijai, esot atšķirīgi viedokļi par šā līguma spēkā esamību un šo jautājumu izšķiršot abu līgumslēdzēju rīcība. Ja Latvija piekritīšot Krievijas Federācijai, ka Miera līgums nav spēkā, neviena trešā valsts arī šo līgumu neuzskatīšot par spēkā esošu. Latvijas Republikas robežu jautājums un valstiskās nepārtrauktības jautājums esot savstarpēji nesaraujami saistīti. Vismaz Krievijas Federācija tos cieši sa-saistot. Latvija iedragātu savas tiesiskās nepārtrauktības prasījumu, ja pēc Robežlīguma ratifikācijas nesekotu nekādi paziņojumi par valsts tiesisko nepārtrauktību un Miera līguma spēkā esamību. Lai Latvija saglabātu valstiskās nepārtrauktības doktrīnu, valsts institūcijām būtu jānāk klajā ar paziņojumu, kas būtu daudz spēcīgāks par Ministru prezidenta un ārlietu ministra
  216. gada
  217. aprīļa deklarāciju. Miera līgums Latvijas valstij esot svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tajā Krievija, pamatojoties uz Latvijas iedzīvotāju pašnoteikšanās tiesībām, atzinusi Latvijas valstiskumu uz visiem laikiem. Otrkārt, fakts, ka Miera līgums (izņemot tajā aprakstītās robežas) joprojām ir spēkā, uzsverot valsts tiesiskās nepārtrauktības principu. L. Melkso norāda, ka robežu nemainības princips neļaujot valstīm pieprasīt teritorijas, kas no tām prettiesiski atkarotas. Šis princips apgrūtinot Latvijas tiesības izvirzīt teritoriālus prasījumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Savukārt princips ex injuria ius non oritur starptautiskajās tiesībās neesot absolūta dogma, un valstis tā piemērošanā vienmēr meklējot kompromisus. Neesot iespējams apgalvot, ka šāds kompromiss a priori neatbilstu starptautiskajām tiesībām.
  218. Viļņas universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas Savienības tiesību katedras asociētais profesors Dr. iur. Daiņus Žalims (Dainius Žalimas) atzinumā norāda, ka atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem esot sniedzis, vadoties no stingra pieņēmuma par Latvijas Republikas tiesisko nepārtrauktību. Valstiskuma nepārtrauktība sevī ietverot arī valsts starptautiskā statusa nepārtrauktību, proti, valsts starptautisko tiesību un pienākumu nepārtrauktību. Tādēļ esot jāizmanto Miera līguma spēkā esamības prezumpcija, ja vien netiek pierādīts, ka tas zaudējis spēku. D. Žalims uzsver: neesot iespējams atrast nevienu pārliecinošu vai labi pamatotu pierādījumu tam, ka Miera līgums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām būtu zaudējis savu juridisko spēku. Kaut arī Krievijas Federācija uzskata, ka Miera līgums savu spēku ir zaudējis ar Latvijas pievienošanos PSRS, nevarot atzīt, ka Latvijas valsts beigusi pastāvēt
  219. gadā ar tās pievienošanu PSRS. Tā kā PSRS
  220. gadā Latviju un citas Baltijas valstis sev pievienojusi, pārkāpjot starptautisko tiesību normas, saskaņā ar principu ex injuria ius non oritur PSRS nevarot gūt juridisku labumu no starptautisko tiesību pārkāpuma, proti, tai neesot bijis tiesību paziņot par Latvijas valsts pastāvēšanas beigām un Miera līguma izbeigšanu. Tas, ka
  221. gada notikumi Baltijas valstīs bijuši prettiesiski, esot konstatēts Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas
  222. gada
  223. marta spriedumā lietā Zdanoka v. Latvia, Eiropas Cilvēktiesību tiesas
  224. gada
  225. janvāra spriedumā lietā Kolk and Kislyiy v. Estonia un
  226. gada
  227. janvāra spriedumā lietā Penart v. Estonia. Tāpat esot jāņem vērā PSRS Tautas deputātu kongresa
  228. gada
  229. decembra lēmums par PSRS un Vācijas
  230. gada neuzbrukšanas līgumu, kurā atzīta
  231. gada agresija pret Baltijas valstīm, ko aizliedza Londonas konvencijas
  232. panta otrā daļa. Tas, ka Miera līgums ir spēkā, tomēr nenozīmējot, ka puses nevar mainīt tā nosacījumus, slēdzot jaunus starptautiskos līgumus. Robežlīgums neietekmējot Miera līguma spēkā esamību, jo Miera līgums paliekot spēkā tiktāl, ciktāl tas netiek aizstāts ar jauno līgumu. Latvijas Republika ir pasludinājusi savu tiesisko nepārtrauktību, un šo nepārtrauktības prasību esot atzinusi starptautiskā kopiena. Tas, piemēram, esot konstatēts Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas
  233. gada
  234. septembra rezolūcijā Nr. 189

(1960)un Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijā par Baltijas valstīm. Vienas valsts pretēja nostāja nevarot ietekmēt Latvijas valsts nepārtrauktību. Šajā aspektā, kā norāda D. Žalims, esot jāņem vērā arī tas, ka Krievijas Federācija saglabā PSRS starptautisko juridisko statusu un pārņēmusi PSRS starptautiskās saistības, kas izriet no atbildības par 1940. gadā veikto agresiju pret Baltijas valstīm un to prettiesisko iekļaušanu PSRS sastāvā. Līdz ar to, pēc D. Žalima domām, Krievijas Federācijai esot pienākums ne tikai atzīt, ka Latvijas pievienošana PSRS bija prettiesiska, bet arī pārtraukt starptautiski prettiesiskās darbības un izmaksāt Latvijai kompensāciju. Tāpat Krievijas pienākums esot atdot Latvijai prettiesiski iegūto Abrenes teritoriju. Robežlīguma noslēgšana ar Krievijas Federāciju nevarot ietekmēt Latvijas valsts tiesisko nepārtrauktību, ja vien Latvija pati nepaziņo par atteikšanos no tās. Robežas maiņa, pēc D. Žalima domām, nevarot ietekmēt Latvijas nepārtrauktību, jo saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valsts nepārtrauktību neietekmē nelieli teritorijas grozījumi vai nelielu teritoriju zaudēšana. Lai vērtētu robežu nemainības principu, būtu nepieciešams noskaidrot šā principa precīzu saturu. D. Žalims uzsver, ka nevienu starptautisko tiesību principu nevarot interpretēt gramatiski vai atsevišķi no citiem starptautisko tiesību principiem un normām. Katra tiesību principa vai normas saturu un precīzo nozīmi esot iespējams noteikt tikai visas starptautisko tiesību sistēmas ietvaros un saistībā ar citiem starptautisko tiesību principiem un normām. Helsinku nobeiguma aktā ietverto robežu nemainības principu vajagot interpretēt citu šajā aktā ietverto principu gaismā. Ņemot vērā aizliegumu lietot spēku pret citām valstīm un teritoriālās integritātes principu, varot secināt, ka robežu nemainības princips aizsargā tikai likumīgas robežas, proti, robežas, kas nospraustas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Robežu nemainības princips neaizsargājot de facto demarkācijas līnijas starp valstīm, kas izveidojušās agresijas, tai sekojošās okupācijas un aneksijas rezultātā. Helsinku nobeiguma aktā demokrātiskās Rietumu pasaules valstis esot iestājušās pret PSRS mēģinājumiem definēt robežu nemainības principu tā, ka tas Baltijas valstu pievienošanu PSRS padarītu par likumīgu. Robežu nemainības princips, kā savā atzinumā uzsver D. Žalims, aizsargājot Miera līgumā starp Latviju un Krieviju novilkto valsts robežu, nevis daļēji PSRS okupācijas gados de facto izveidojušos līniju, kas atdala Krieviju no Latvijas. Ratifikācijas likumā ietvertā atsauce uz robežu nemainības principu liekot secināt, ka Latvijas valdība par negrozāmu uzskata de facto robežlīniju ar Krieviju, nevis de iure robežu, kas noteikta Miera līgumā. Tas varētu būt par pamatu secinājumam, ka Latvija izvēlas principu ex factis ius oritur, nevis principu ex injuria ius non oritur. Šādā veidā Latvija par tiesiskām un neaizskaramām robežām atzīst de facto robežlīniju, ko daļēji noteikusi PSRS un Krievija, veicot prettiesiskus vienpusējus pasākumus. Ratifikācijas likumā ietvertā atsauce uz robežu nemainības principu esot kļūdaina, maldinoša un nevajadzīga. Šāda atsauce varētu dot Krievijas Federācijai pamatu uzskatīt, ka Latvija ir noliegusi savu tiesisko nepārtrauktību vismaz attiecībā uz tās robežu jautājumiem. 13. Biznesa augstskolas "Turība" Publisko tiesību katedras asociētais profesors Dr. hist. Valdis Blūzma, analizējot Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas politiku, norāda: arī Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (SPR) 1919. gadā īstenoja Kurzemes, Vidzemes un Latgales apvienošanu teritoriālā veselumā. Pitalovas jautājums gan Latvijas SPR neesot bijis aktuāls, jo Latvijas SPR sevi uztvēra nevis kā suverēnu valsti, bet drīzāk kā Padomju Krievijas politisku autonomiju. Tā kā saglabājusies ļoti cieša saistība ar Padomju Krieviju, Latvijas SPR neesot bijis nepieciešams prasīt Pitalovas teritorijas iekļaušanu Latvijas SPR sastāvā ērtākas satiksmes nodrošināšanai. Latvijas etnogrāfiskās robežas Miera līguma slēgšanas laikā vislabāk, pēc V. Blūzmas ieskata, atspoguļojot Latvijas delegācijas Parīzes miera konferencē iesniegtais 1919. gada 11. jūnija memorands. No tā izrietot, ka latviešu etnogrāfiskā robeža austrumos pārsniegusi tālaika administratīvā iedalījuma robežas, bet nav aptvērusi visu Latvijai pēc Miera līguma noslēgšanas pievienoto teritoriju. V. Blūzma norāda: argumentācija par nepieciešamību Pitalovu pievienot Latvijas teritorijai izrietējusi no ekonomiskajiem un satiksmes apstākļiem, jo bija nepieciešams nodrošināt dzelzceļa satiksmi starp Vidzemi un Latgali pa Latvijas teritoriju. Parīzes miera konferencei adresētā memoranda teksts varētu liecināt, ka Pitalovas apgabals neietilpst Latgales novadā. Šādu secinājumu varētu pamatot arī Pitalovai pēc tās pievienošanas Latvijai piešķirtais nosaukums - Jaunlatgale. Pitalova esot bijusi jauna teritorija, kas pievienota Latvijas kultūrvēsturiskajam novadam, bet atradusies ārpus latviešu etnogrāfiskajām robežām. Tā kā Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanas notika pirms Miera līguma noslēgšanas, Latvijai neesot bijis tiesiska pamata rīkot Satversmes sapulces vēlēšanas jauniegūtajās teritorijās, tostarp arī Pitalovas apgabalā, jo tās tolaik bijušas okupētas, bet ne Latvijas valstī inkorporētas teritorijas. Latvijas Satversmes sapulces vēlēšanu likuma 22. pants liedza ievēlēt Satversmes sapulci pirms Latgales teritorijas atsvabināšanas. Tā kā jauniegūtajās teritorijās Latvijas austrumos Satversmes sapulces vēlēšanas nenotika, V. Blūzma pieļauj, ka tolaik šīs teritorijas netika uztvertas kā Latgales kultūrvēsturiskā novada teritoriālās sastāvdaļas. 14. Rēzeknes augstskolas Humanitāro un juridisko zinātņu fakultātes Vēstures un filozofijas katedras profesors Dr. hab. hist. Kārlis Počs uzsver, ka I Latgales kongresā, kas notika 1917. gada 26.-27. aprīlī, un II Latgales kongresā, kas notika 1917. gada 16.-17. decembrī, tikusi deklarēta Latgales apriņķu un pagastu pārstāvju vēlme apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem. Šo kongresu rezolūcijās prasība pievienot Latvijai Pitalovu vai citas Pleskavas guberņas teritorijas neesot fiksētas, un oficiāla Pitalovas vai citu Pleskavas guberņas apriņķu latviešu piedalīšanās Latgales kongresos arī neesot fiksēta. K. Počs norāda, ka Latvijas un Padomju Krievijas miera sarunās esot izmantoti Augusta Bīlenšteina pētījumi un viņa sagatavotā karte ar latviešu etnogrāfisko robežu austrumos. Tomēr trimdā tapušajos vēsturnieku pētījumos latviešu etnogrāfiskā robeža esot pavirzīta apmēram par 20 - 50 kilometriem tālāk Krievijas teritorijā. Abrenes teritorija neapšaubāmi bijusi seno latgaļu apdzīvots novads, ko Livonija zaudējusi XV gadsimtā. Pēc tam notikusi šā novada kolonizācija, un XX gadsimta sākumā tā iedzīvotāju vairākumu latvieši noteikti neveidoja. Taču, ja Latvija nebūtu okupēta 1940. gadā, Abrene būtu varējusi kļūt par latvisku novadu. 15. Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras profesors Dr. hist. Aivars Stranga apšauba, vai 1918. gada 18. novembrī vispār kādam varēja būt pilnīga skaidrība par Latvijas etnogrāfiskajām robežām. Tajā laikā esot uzskatījuši, ka triju Latgales apriņķu robežas ir ļoti tuvas Latvijas etnogrāfiskajām robežām austrumos. Šis viedoklis esot pamatojies uz Augusta Bīlenšteina pētījumiem, taču Jānis Endzelīns uzskatījis, ka robežai ar Krieviju jābūt vēl tālāk uz austrumiem, nekā tā tika noteikta ar Miera līgumu. Pitalovas apgabala pievienošanu Latvijai miera noslēgšanas sarunās Latvijas puse prasījusi, atsaucoties uz saimnieciskas dabas argumentiem un vēsturisku faktu, ka Pitalova ir sena latgaļu apdzīvota teritorija, kas līdz 1470. gadam piederēja Livonijai. Latvijas puse esot minējusi arī etniskas dabas argumentus, proti, ka latviešu apdzīvotas vietas bijušas pat vēl tālāk uz austrumiem, taču šo argumentu A. Stranga uzskata par visvājāko. To, kāpēc Pitalovas apgabalā nenotika Satversmes sapulces vēlēšanas, neesot iespējams pārliecinoši izskaidrot, jo līdz šim neesot atrasti materiāli, kas norādītu uz attiecīgajiem iemesliem. 16. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Ministru kabinets rakstveidā par tiem izteicis savu viedokli. Ministru kabinets atkārtoti norāda: nekad Latvijas Republika robežu nemainības principu nav uzskatījusi par normu, kas liegtu atjaunot Latvijas un Krievijas valsts robežu atbilstoši Miera līguma 3. pantam. Robežsarunu laikā Latvijas delegācija ne reizi vien esot kategoriski noraidījusi Krievijas delegācijas pausto viedokli, ka robežu nemainības princips liedzot atjaunot starpvalstu robežu atbilstoši tās stāvoklim 1940. gada 16. jūnijā. Ministru kabinets uzsver: Latvijas nepārtrauktības doktrīnu noslēgtais Robežlīgums neietekmē. Tāpat Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu vēlreiz uzsverot Pilnvarojuma likums. Vērtējot M. Paparinska viedokli par okupācijas jēdziena lietošanas lietderīgumu attiecībā uz 1940. gada notikumiem disputā, kurā precīzas un juridiski korektas terminoloģijas lietošana esot ļoti būtiska, Ministru kabinets atzīst Satversmes tiesu par viskompetentāko institūciju, kura varētu veicināt korektas juridiskās terminoloģijas lietošanu Latvijā, atklājot gan tamlīdzīgu jēdzienu saturu, gan to lietošanas juridiskās nianses. Viedoklī par lietas materiāliem Ministru kabinets arī paudis cerību, ka Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 gan nostiprinās Latvijas Republikai fundamentāli svarīgo Latvijas valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu, gan arī apliecinās Latvijas kā uzticama un godprātīga starptautisko attiecību partnera reputāciju. Secinājumu daļa I 17. 1918. gada 18. novembrī Latvijas Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku kā neatkarīgu un patstāvīgu valsti. Latvijas Tautas padome ar proklamēšanas aktu noslēdza Latvijas valstiskuma sagatavošanas posmu, kas bija sācies jau XIX gadsimtā līdz ar nacionālo atmodu, kad latvieši sevi apzinājās kā pilntiesīgu Eiropas nāciju. Šajā posmā latviešu tautas prasība pēc arvien plašākām tiesībām attīstījās līdz pat nacionālas valsts idejai. Proklamēšanas aktā Latvijas Tautas padome pasludināja: "Latvija - apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) - ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārīgu, abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata" (Latvijas pilsoņiem! // Pagaidu Valdības Vēstnesis, 1918. gada 14. decembris, Nr. 1). Latvijas Tautas padomes loceklis Atis Ķeniņš Latvijas proklamēšanas svinīgajā sēdē uzsvēra: "Tautas ieņem savas sensenās mītnes un nodibina valstis savās etnogrāfiskās robežās uz apvienošanās un pašnoteikšanās pamatiem. Tas dod latviešiem no Kurzemes, Vidzemes un sengaidītās Latgales sasniegties rokās apvienotās Latvijas vidū. Latvijas brīvības karogu tātad saņemam ne no varas - bet no taisnības dievietes rokas" (Latvijas Tautas padomes veiktā svinīgas Latvijas neatkarības proklamēšanas akta 1918. gada 18. novembrī stenogramma). 18. Latvijas valsts tika proklamēta, īstenojot tautu pašnoteikšanās principu. Tautu pašnoteikšanās ideja iezīmējās jau Lielbritānijas Ziemeļamerikas koloniju neatkarības cīņās un Lielās franču revolūcijas laikā. Pirmā pasaules kara gados šī ideja tika plaši atzīta un laika gaitā kļuva par nozīmīgu starptautisko tiesību normu (sk.: Cassese A. Self-Determination of Peoples. A Legal Reappraisal. Cambridge: Cambridge University Press, 1995, pp. 11 - 66). 18.1. Laikā starp pasaules kariem tautu pašnoteikšanās princips tika definēts kā politiska prasība, saskaņā ar kuru teritorijas iedzīvotājiem ir jāpiešķir tiesības brīvi lemt par viņu apdzīvotās teritorijas valstisko piederību (sk.: Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches. Berlin: Karl Henmanns Verlag, 1931, S. 43). Tautu pašnoteikšanās principa saturā ietilpst trīs elementi: pašnolemšanās tiesības, pašorganizēšanās tiesības un pašvaldīšanas tiesības. Tautas pašnolemšanās tiesības kā pašnoteikšanās principa elements nozīmē tautas tiesības brīvi un patstāvīgi lemt par savu politisko statusu, pievienojoties kādai citai valstij uz autonomijas pamatiem vai arī atdaloties no citas valsts un dibinot savu patstāvīgu valsti saskaņā ar nacionālo tiesību normām. Tautas pašorganizēšanās tiesības ir tiesības brīvi un patstāvīgi noteikt savas valsts iekārtu konstitūcijā, kas pieņemta tautas nobalsošanā vai satversmes sapulcē. Tautas pašvaldīšanas tiesības ir tiesības īstenot valsts varu saskaņā ar konstitūcijas noteikumiem (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs. Rīga: Latvijas Universitāte, 1932, 134. - 135. lpp.). Profesors Frīdrihs Gīze gan uzskatīja, ka pašnoteikšanās prasība nav kļuvusi par valststiesību normu vai starptautisko tiesību principu, bet palikusi tikai kā tiesībpolitisks postulāts (sk.: Giese F. Der Verfassung des Deutschen Reiches, S. 43). Daži zinātnieki pašnoteikšanās principu traktēja kā politiskā taisnīguma prasību, kuru valstis brīvprātīgi var atzīt par sev saistošu (sk.: Anschütz G. Die Verfassung des Deutschen Reichs vom 11. August 1919. Berlin, Zürich: Verlag Gehlen Bad Homburg V. D. H., 1968, S. 46). Savukārt citi zinātnieki bija pārliecināti, ka tautu pašnoteikšanās princips ir kļuvis par juridiski saistošu tiesību principu: "Tautu pašnoteikšanās princips netiek atzīts un ievērots tikai, tā sakot, no augšas, no Tautu Savienības puses vien. Šim modernās politiskās un tiesiskās dzīves pamatprincipam ir vēl stiprāki pozitīvi balsti: to atzīst tautas pašas, un kā pozitīvs tiesisks princips tas ietverts viņu vadītāju orgānu tiesiskajos aktos - lēmumos, deklarācijās, pat satversmēs. Tautu pašnoteikšanās princips tātad jāpieskaita tiem civilizēto tautu atzītajiem vispārējiem tiesiskiem principiem, ko līdzās pozitīvām tiesībām un starptautiskām konvencijām lieto Patstāvīgā starptautiskā tiesa" (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 102. - 103. lpp.). 18.2. Tautu pašnoteikšanās tiesību ideja būtiski attīstījās Pirmā pasaules kara gados. Līdz tam valstis veidojās uz iekarojuma tiesību, nevis tautu pašnoteikšanās principa pamata. "Ilgi sasāpējušais tautu pašnoteikšanās tiesību jautājums izvirzījās un izkūņojās pasaules politikas dienas kārtībā un tika pasludināts par starptautiskās tiesas un taisnības mērķi. Pasaules karam radās sava politiska, tiesiska ideoloģija - tautu tiesību aizstāvēšana. Tautu pašnoteikšanās tiesību ideja tapa par vienu no tiem motīviem, ar ko abas karotāju valstu grupas mēģināja stiprināt tautu cīņas gribu ilgstošajā karā" [Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē. Atmiņas un apcerējumi (1914 - 1921). Rīga: Balta, 1991, 145. - 146. lpp.]. Tautu pašnoteikšanās principu sevišķi plaši izmantoja Antantes valstis, lai vājinātu daudznacionālās impērijas - Austroungāriju un Turciju. Šajās impērijās iekļauto tautu "cerības un gaidas nepalika apslēptas galveno sabiedroto valstu vadītājiem politiķiem, tāpēc viņi uzstājās kā apspiesto tautu aizstāvji un atklāti deklarēja tautu pašnoteikšanās principu, kuram tika atzīti divi uzdevumi: pirmkārt, apmierināt tautu dibinātās prasības pēc brīvības un patstāvības, un, otrkārt, radot taisnīgāku politisko sistēmu, mazināt turpmāko karu draudus" (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 101. lpp.). Vispilnīgāk Antantes valstu viedokli par tautu pašnoteikšanās principu pauda ASV prezidents Vudro Vilsons. 1918. gada 8. janvārī formulētajos 14 punktos par miera ar Trejsavienības valstīm noteikumiem un starptautisko attiecību reformēšanu V. Vilsons tautu pašnoteikšanās principu expressis verbis nav nosaucis, taču tas izriet no šā dokumenta 9., 10., 13. un 14. punkta, kas prasa Itālijas robežu noteikšanu atbilstoši tās etnogrāfiskajām robežām, autonomiju Austroungārijas impērijas tautām, Polijas valsts atjaunošanu un Tautu Savienības dibināšanu (sk.: Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 101. - 102. lpp.). Savukārt 1918. gada 4. jūlija runā V. Vilsons vēl skaidrāk uzsvēra tautu pašnoteikšanās principa nozīmi pēckara Eiropā: "Katrs teritorijas, suverenitātes, saimnieciska līguma vai politisku sakaru jautājums jāatrisina, pieņemot nokārtojumu uz brīvas vienošanās pamata no tās tautas puses, ko šis līgums tieši skar, bet nevis uz kādas citas nācijas vai tautas interešu vai priekšrocību pamata, kura gribētu citādu lietu nokārtojumu sava ārējā iespaida vai varas dēļ" (Seskis J. Latvijas valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē, 154. lpp.). "Šīs pašnoteikšanās tiesības atzina Brestļitovskas miera sarunās arī Krievija, Vācija un Austroungārija. [..] Prof. Vilsona proklamētās pašnoteikšanās tiesības sankcionēja vēlāk visas Antantes valstis" (Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr. 5/6, 213. lpp.). Pamatojoties uz šo principu un vēršoties pie Antantes valstīm, savas prasības pēc nacionālas valsts izvirzīja Austroungārijas un vēlāk arī Krievijas impērijas tautas. Lielā mērā šo tautu pašnoteikšanos sekmēja arī Pirmā pasaules kara un revolūciju rezultāti, proti, Austroungārijas, Vācijas un Krievijas impēriju sabrukums. Pirms pašnoteikšanās tiesību nostiprināšanas ANO Statūtos 1945. gadā jautājums par pašnoteikšanās tiesību izmantošanas tiesisko dabu nebija viennozīmīgi atbildams (sk.: Woolsey T. W. Self-Determination // American Journal of International Law, 1919, pp. 302 - 305). Attiecībā uz Latviju būtisks ir Tautu Savienības Ziņotāju komitejas atzinums t.s. Olandes lietā. Komiteja expressis verbis atzina, ka Somija ir nācija, kurai attiecīgi būtu bijušas tiesības izstāties no Krievijas impērijas (sk.: Cassese A. Self-Determination of Peoples, pp. 27 - 31). Mutatis mutandis, arī Latvija bija pašnoteikšanās tiesību subjekts ar tiesībām izstāties no Krievijas impērijas. 18.3. Tāpat kā vairums Eiropas tautu, arī latviešu tauta sevi sāka apzināties savas pirmās atmodas laikā XIX gadsimta otrajā pusē. Laika gaitā, pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, tā arvien noteiktāk pieprasīja tiesības brīvi pašai lemt par savu likteni. 1917. gada jūlijā Vidzemes pagaidu zemes padomes valde sasauca Latvijas autonomijas apspriešanai konferenci, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām. Šajā konferencē tika pieņemta rezolūcija, kas paredzēja: "Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos" (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 56. - 57. lpp.). Latviešu pagaidu nacionālās padomes I sesijā 1917. gada 16.-19. decembrī Valkā tika pieņemti vairāki akti par Latvijas nākotni. Paziņojumā ārvalstīm Latviešu pagaidu nacionālā padome norādīja: "Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. g. atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts" (Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē, 58. lpp.). Latviešu pagaidu nacionālā padome dibināja arī pirmos diplomātiskos kontaktus, cenšoties panākt ārvalstu un jo sevišķi Antantes valstu labvēlību saviem politiskajiem centieniem (sk.: Lerhis A. Latvijas Republikas ārlietu dienests. 1918 - 1941. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005, 47. - 60. lpp.). Latviešu pagaidu nacionālās padomes II sesijā, kas notika Petrogradā 1918. gada 15.-18. janvārī, tika sperts izšķirošais solis ceļā uz Latvijas neatkarību. Pēc plašām debatēm tika pieņemta rezolūcija, kurā Latviešu pagaidu nacionālā padome, "dibinādamās uz visas pasaules demokrātijas atzītām un pasludinātām tautu pašnoteikšanās tiesībām", atzina, ka "Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali" (Šulcs L. Atskats uz Latvijas valstiskās idejas izveidošanos // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1926, Nr. 7/8, 288. - 291. lpp.). Lielbritānijas ārlietu ministrs Artūrs Džeimss Balfūrs 1918. gada 23. oktobrī, tiekoties ar Latviešu pagaidu nacionālās padomes pārstāvi Zigfrīdu Annu Meierovicu, mutvārdos deklarēja, ka Lielbritānijas valdība ar simpātijām vēro latviešu tautas centienus atbrīvoties no vācu jūga un atzīst Latviešu pagaidu nacionālo padomi par de facto neatkarīgu iestādi līdz tam laikam, kad Latvijas jautājumu galīgi izlems miera konference. 1918. gada 11. novembrī šo deklarāciju A. Dž. Balfūrs pēc Z. A. Meierovica pieprasījuma noformēja arī rakstveidā (sk.: Andersons E. Latvijas vēsture. 1914 - 1920. Stokholma: Apgāds Daugava, 1967, 324. lpp.). Latviešu pagaidu nacionālās padomes darbu turpināja 1918. gada 17. novembrī izveidotā Latvijas Tautas padome, kura jau tā paša gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku. "Latvijas valsts proklamēšana bija neapšaubāmi revolucionārs akts. Pirmo reizi Latvijas vēsturē latviešu tauta apvienojās vienā valstī un kļuva noteicēja zemē, kas bija tās piederums no neatminamiem laikiem un kur tā vēl joprojām veidoja lielumlielo iedzīvotāju vairākumu. Valsts dibinājās uz tautu pašnoteikšanās tiesību principiem laikā, kad lielvaras bija to īslaicīgi pametušas savam liktenim. [..] Igaunija un Lietuva jau bija proklamējušas savu neatkarību - līdzīgi Somijai, Polijai, Baltkrievijai, Ukrainai un Kaukāza valstīm. Latvija bija pēdējais loceklis garajā jauno valstu virknē" (Andersons E. Latvijas vēsture, 355. lpp.). 18.4. Tautu pašnoteikšanās principu atzina arī Padomju Krievija. 1917. gada 2. decembrī pieņemtajā Krievijas Tautas komisāru padomes Krievijas tautu tiesību deklarācijā tika pasludināta Krievijas tautu vienlīdzība un Krievijas tautu tiesības uz brīvu pašnoteikšanos līdz pat tiesībām atdalīties un nodibināt patstāvīgu valsti (sk.: Миллер В. О. Первое суверенное государство латышского народа. Рига: Авотс, 1988, c. 3 - 6). Pamatojoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, Miera līguma 2. pantā Padomju Krievija atzina Latvijas neatkarību: "Izejot no Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas pasludinātām visu tautu tiesībām uz brīvu pašnoteikšanos, neizņemot pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā viņas ietilpst, un ievērojot Latvijas valsts noteikti izsacīto gribu uz patstāvīgu valsts dzīvi, Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valststiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem" (Miera līgums starp Latviju un Krieviju // Likumu un valdības rīkojumu krājums, 1920. gada 18. septembris, Nr. 7 ). 19. Latviešu pagaidu nacionālā padome izveidojās pēc Krievijas Valsts domes locekļu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša aicinājuma, apvienojoties kopējā darbā tajā laikā nozīmīgākajām latviešu pašpārvaldes un sabiedriskajām organizācijām - Vidzemes zemes padomes pilsoniskajiem delegātiem, Latgales zemes padomei un Kurzemes zemes padomei, Latviešu bēgļu centrālkomitejai Petrogradā, Baltijas bēgļu apgādāšanas komitejai Rīgā, Latgales palīdzības komitejai kara upuriem Petrogradā un Rēzeknē, Rīgas lauksaimniecības centrālbiedrībai, Latviešu zemnieku savienībai, Nacionāldemokrātu partijai, Radikāldemokrātu partijai, Demokrātu partijai, Latviešu karavīru nacionālajai apvienībai un Vidzemes zemes ierīcības komitejai. Darboties Latviešu pagaidu nacionālajā padomē atteicās sociāldemokrāti un lielinieciski noskaņotās organizācijas (Latvijas Strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes Izpildu komiteja, Latviešu strēlnieku deputātu padomes izpildkomiteja, Maskavas kultūras birojs, Bezzemnieku kongresa izpildu komiteja, Vidzemes zemes padomes un Kurzemes bēgļu kongresa komunistiskie spārni) (sk.: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks. Politiķis. Diktators. Moceklis. Rīga: Zinātne, 1992, 76. lpp.). Vienlaikus ar Latviešu nacionālo padomi Rīgā izveidojās Demokrātiskais bloks, kurā piedalījās vāciešu okupētajā Rīgā palikušie politiķi, tostarp arī sociāldemokrāti. Demokrātiskais bloks 1917. gada beigās sastādīja Vācijas valdībai adresētu rezolūciju, kurā prasīja republikānisku, neitralizētu un nedalītu Latviju "starpvalsts autonomijas" formā (sk.: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve, 79. - 81. lpp.). Latvijas Tautas padome veidojās uz Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Demokrātiskā bloka bāzes, apvienojoties latviešu politisko partiju pārstāvjiem. Latvijas Tautas padomē piedalījās Latviešu zemnieku savienības, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas, Latvijas Demokrātiskās partijas, Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas, Latvijas revolucionāro sociālistu partijas, Nacionāldemokrātu partijas, Republikāņu partijas un Latvijas neatkarības partijas deleģētie pārstāvji, rezervējot noteiktu vietu skaitu arī mazākumtautību un to Latvijas apgabalu, kuros tobrīd nepastāvēja politiskās partijas, t.i., Kurzemes un Latgales, delegātiem (Latvijas Tautas padomes veiktā svinīgas Latvijas neatkarības proklamēšanas akta 1918. gada 18. novembrī stenogramma). 19.1. Latvija līdzīgi kā citas jaunās valstis pēc Pirmā pasaules kara veidojās revolūcijas vai kara apstākļos. Šādos apstākļos "nav iespējams izdarīt vispārējas vēlēšanas vai formālu tautas nobalsošanu; tāpēc rodas vienkāršāka veida sabiedriskās uzticības orgāni, no sabiedrisko organizāciju delegātiem sastāvošas komitejas vai padomes, kas, pamatojoties uz vispārējo noskaņojumu tautā, uzstājas un rīkojas tautas vārdā" (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 128. - 129. lpp.). Viens no svarīgākajiem un tuvākajiem šādu pagaidu institūciju mērķiem ir "īstu tautas pilnvaroto orgānu radīšana tautas vēlētas nacionālsapulces vai satversmes sapulces veidā, kam tad nākas galīgi izlemt jautājumu par tautas turpmāko politisko statusu, vai arī nodot šo jautājumu tautas pašas nobalsošanai" (Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs, 129. lpp.). 19.2. Gan Latviešu pagaidu nacionālā padome, gan Latvijas Tautas padome kā vienu no primārajiem mērķiem deklarēja iespējami drīzu Satversmes sapulces sa-saukšanu Latvijas likteņa izlemšanai. Latvijas Tautas padome nepieciešamību sasaukt Satversmes sapulci, kas noteiktu Satversmi un attiecības ar ārvalstīm, atzina jau proklamēšanas aktā. Arī Latvijas Republikas pirmajā pagaidu satversmē - Latvijas Tautas padomes politiskajā platformā - uzmanība bija veltīta Satversmes sapulces jautājumam, norādot, ka "Latvijas Satversmes sapulce sasaucama pēc iespējas drīzā laikā" (Pagaidu Valdības Vēstnesis, 1918. gada 14. decembris, Nr. 1). Tomēr Latvijas Satversmes sapulci bija iespējams ievēlēt tikai 1920. gada 17. un 18. aprīlī - pēc tam, kad bija izcīnītas Latvijas atbrīvošanas kara kaujas. 1920. gada 1. maijā Latvijas Satversmes sapulce uzsāka savu darbu. Latviešu tautas pašnoteikšanās īstenojās 1918. - 1920. gadā kā vairāku secīgu notikumu virkne, kas aizsākās ar Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gada 18. novembrī un noslēdzās ar 1920. gada 27. maija Deklarācijas par Latvijas valsti pieņemšanu Latvijas Satversmes sapulcē. Šajā laikā jaunā Latvijas valsts ieguva plašu sabiedrības un ārvalstu atbalstu, kā arī Brīvības cīņās aizstāvēja savas tiesības pastāvēt kā valstij. Var piekrist Augstākās padomes deputāta Rolanda Rikarda vērtējumam, ka "latviešu nācija savu pašnoteikšanos realizēja klasiskā veidā, vispirms 1919. gadā un 1920. gada sākumā, kad ar ieročiem rokās aizstāvēja Latviju. Pēc tam sekoja tiesiskā pašnoteikšanās ar Satversmes sapulci. Šo tiesisko pašnoteikšanos izteica Satversmes sapulces 1920. gada 27. maija deklarācija par Latvijas valsti" (Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija vakara plenārsēdes stenogramma). Deklarācijas par Latvijas valsti pieņemšanas nepieciešamību pamatoja M. Skujenieks: "Tomēr, dažreiz tiek celti nepamatoti iebildumi, ka tās personas un partijas, kuras 18. novembrī 1918. gadā izsludināja Latvijas neatkarību, neesot bijušas uz to pilnvarotas. Lai izkliedētu visas šaubas, lai būtu skaidrs, ko Latvijas tauta grib, šis lēmums jāpieņem, Latvijas tautas ievēlētiem priekšstāvjiem jāsaka, kādu tie vēlas redzēt un izbūvēt Latviju, un tikai pēc šī lēmuma pieņemšanas neviens nevarēs celt iebildumus, ka Latvijas tautas griba nav izteikta pietiekoši skaidri" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes 1920. gada 27. maijā stenogramma). Pieņemot Deklarāciju par Latvijas valsti, Latvijas tautas ievēlētā Latvijas Satversmes sapulce Latvijas tautas vārdā akceptēja iepriekšējo institūciju veikto darbu Latvijas valsts izveidošanā. II 20. Viens no galvenajiem jaunās valsts uzdevumiem bija noteikt robežas ar kaimiņvalstīm. Latvija veidojās, saliedējoties vienā valstī visiem latviešu apdzīvotajiem vēsturiski etnogrāfiskajiem apgabaliem. Šā iemesla dēļ Latvijas valsts izveidošanās brīdī bija iespējams pietiekami skaidri noteikt jaunās valsts vēlamās robežas. 20.1. Latvijas valsts vēlamās robežas pamatā bija latviešu apdzīvoto apgabalu ārējās etnogrāfiskās robežas, un tās bija zināmas. Latviešu pagaidu nacionālās padomes oficiālajā izdevumā tika sniegts šāds Latvijas valsts vēlamās teritorijas apraksts: "Latvijas nedalāmā un apvienojamā teritorija ir - Kurzeme, Vidzeme, Latgale un tie Kauņas un Pleskavas [guberņu] robežu apgabali, kurus apdzīvo latvieši, un tāpat arī aiz dienvidus Kurzemes pie Prūsijas piedalītais kūru apgabals ar kūru kāpām" (Ziņas par Latviju. Rakstu krājums, 1918. gada jūnijs, Nr. 4). Savukārt Latviešu pagaidu nacionālās padomes loceklis Arveds Bergs uzsvēra, ka "Latvijas zeme jeb teritorija sastādās no trijām viņas atsevišķām daļām - Kurzemes, Vidzemes, t.i., Rīgas, Valmieras, Cēsu un Valkas apriņķiem, un Latgales, t.i., Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem Vitebskas guberņā, kas pazīstami arī zem nosaukuma Inflantija" (sk.: Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918. g. Rakstu vainags H. J. sakopots. Rīga: apgādniecība "Astra", 1918, 5. lpp.). Līdzīgu viedokli paudis arī M. Skujenieks: "Latviešu tautas etnogrāfiskās robežas vietām nesakrīt ar pastāvošo administratīvo iedalījumu robežām, kaut gan vispārējos vilcienos var teikt, ka latvieši apdzīvo Kurzemi, Vidzemes dienvidus daļu (4 apriņķus) un Latgali (Vitebskas guberņas 3 ziemeļrietumu apriņķus). Līdz ar to latvieši ciešās masās apdzīvo 17 apriņķus [..] Vietām latvieši kompaktās masās apdzīvo apgabalus, kuri atrodas ārpus šīm robežām un citur kaimiņu tautu teritorija pārsniedz Latviju sastādošo apriņķu robežas" (Skujenieks M. Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Ar J. Bokaldera nodaļu par lauksaimniecību. Rīga: 1920, 1. - 2. lpp.). 20.2. Baltijas valstu iekļaušanās starptautiskajā apritē nebija iedomājama bez Parīzes miera konferences lēmumiem. Latvijas Pagaidu valdības pilnvarotā delegācija Parīzes miera konferencē vispirms centās izskaidrot patstāvīgas Latvijas valsts veidošanas nepieciešamību un sniegt Parīzes miera konferences dalībniekiem informāciju par Latviju. Līdz ar to vispilnīgāk Latvijas viedoklis par vēlamajām valsts robežām atspoguļots Latvijas delegācijas Parīzes miera konferencē sastādītajā memorandā. Šis memorands tika iesniegts Parīzes miera konferences Baltijas komisijai 1919. gada 10. jūnijā. Latvijas delegācijas deklarācijā, kas tika pievienota memorandam, bija ietverta prasība atzīt suverēno, neatkarīgo un nedalāmo Latviju, kā arī minēts robežu jautājuma risināšanas pamatprincips: "Robežas, kuras šķir Latviju no kaimiņu valstīm - Igaunijas, Lielkrievijas, Baltkrievijas un Lietavas -, jānoteic uz nacionāli etnogrāfiskiem pamatiem, daži pārlabojumi, ja viņus prasa ekonomiskas intereses, izdarāmi uz savstarpējas kompensācijas pamata. Var teikt a priori, ka pa daļai jau izšķirtais robežu jautājums nokārtosies bez grūtībām galējā veidā" (Latvijas delegācijas deklarācija, iesniegta Baltijas komisijai Parīzē // Valdības Vēstnesis, 1919. gada 2. augusts, Nr. 2). Parīzes miera konferences Baltijas komisijai iesniegtā memoranda pirmā daļa veltīta latviešu apdzīvoto zemju robežu aprakstam: "Jau no tālas senatnes latvieši apdzīvo Baltijas jūras piekrasti, sākot no Ainažu ostas, gar Rīgas jūras līča rīta piekrasti līdz Palangai, galējam robežu punktam starp Prūsiju un Kurzemi. Latvieši apdzīvo vienkopus: Kurzemē 27023,3 kvadr. kilometrus, četros Vidzemes (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas) apriņķos 22570,9 kv. kilometrus un Latgalē, Vitebskas guberņas ziemeļvakaru daļā, 13704,8 kv. kilometrus zemes platības, kura sastāv no trīs apriņķiem - Daugavpils, Rēzeknes un Ludzes. [..] Galvenos vilcienos Latvijas robežas sakrīt ar bijušās Krievijas valsts guberņu un apriņķu administratīvām robežām. Uz vakariem un pa daļai uz ziemeļiem robežā ir Baltijas jūra, galvenā kārtā Rīgas jūras līcis. No visām 1777 kilom. garajām robežām 519 kilom. iztaisa jūras robežas. Dienvidus robeža sakrīt ar Kurzemes administratīvajām robežām. Rītos robeža ir Ludzes apriņķa administratīvā robeža un ziemeļos Valkas un Valmieras apriņķu ziemeļu robeža, kur viņa saiet kopā ar Pērnavas, Vilandes un Verovas apriņķiem. Ziemeļos Latvijai 308 kilometru garumā par kaimiņu ir Igaunija; rītos caur Pleskavas guberņu 168 kilometru garumā Latvija nāk sakarā ar Lielkrieviju; dienvidrītos 177 kilometru garumā ar Baltkrieviju un rietumos 605 kilometru garumā ar Lietavu. Latvijas etnogrāfiskās robežas pārsniedz administratīvās robežas sekošās vietās: 1) uz ziemeļiem no Ainažiem gar Baltijas jūras piekrasti uz nelielu apgabalu; 2) uz ziemeļiem no Opes gar dzelzceļu Valka-Alūksne-Stukmaņi, kur Jaunrozes pagasts ir apdzīvots no latviešiem; 3) Lucenieku pagasts Verovas apriņķī uz rītiem no Jaunrozes ir apdzīvots no latviešiem; 4) latvieši apdzīvo Pleskavas guberņā šauru zemes strēmeli gar Vidzemes robežu uz rītiem no Baltinavas starp Ludzes apriņķa robežu un Petrogradas-Varšavas dzelzceļu, starp Korsovkas un Pitalovas stacijām; 5) latvieši dzīvo Kauņas guberņā, Aknīšu apgabalā, kurš iespiežas Kurzemē starp Ilūkstes un Jaunjelgavas apriņķiem; 6) latvieši apdzīvo apgabalu uz dienvidiem no Kurzemes starp Mēmeli, Jaunjelgavas apriņķi un stūri zemes, kur Mūsa ieiet Kurzemē; 7) latvieši apdzīvo arī zemes strēmeli 4 līdz 9 kilometri platumā Kauņas gub., gar Kurzemes robežu starp Žagares un Piķeles miestiem; 8) latvieši apdzīvo Prūsijā 40 kilometru garumā Kūru jomu (Kurische Nehrung). Kaimiņu tautu etnogrāfiskās robežas iespiežas Latvijas robežās sekošās vietās: 1) igauņi apdzīvo Valmieras apriņķa ziemeļus ap 100 kv. kilom. uz ziemeļiem no Maizeküles. 2) igauņi apdzīvo apgabalu uz ziemeļrītiem no Valkas, Liellugažu muižas apkārtnē. 3) Ilūkstes apriņķī lietavieši un baltkrievi apdzīvo šī apriņķa dienvidusrīta daļu, latviešu-lietaviešu robeža mazulietu stiepjas uz dienvidiem no Daugavpils-Panevēžas dzelzceļa līnijas. 4) lietavieši apdzīvo uz dienvidvakariem no Kurzemes Palangas miesta apkārtni, kaut gan šis apgabals ir apdzīvots arī no ievērojama daudzuma latviešu. Pievestie apgabali nevar izsaukt konfliktus starp latviešiem un viņu kaimiņiem, jo etnogrāfiskās robežas viscaur ir stingri uzzīmētas un diference starp etnogrāfiskām un administratīvām robežām ir neievērojama. Apgabali ar jauktiem iedzīvotājiem ir: 1) Valka, pilsēta, kura atrodas tuvu pie Igaunijas robežām un dabīgi ietver sevī arī igauņu tautības iedzīvotājus. Bet Valkas pilsētai jāpieder pie Latvijas tāpēc, ka:
  1. a)iedzīvotāju lielākā daļa ir latvieši; pēdējā ļaužu skaitīšana (1897.g.) rāda, ka Valkā ir 4453 latvieši un 3594 igauņi; 1917.g. latviešiem bija balsu pārsvars pilsētas vēlēšanās, kas pierāda latviešu tautības iedzīvotāju pārsvaru pilsētā;
  2. b)Valka ir gluži latviskā apriņķa galvenā pilsēta (93,2% no visa iedzīvotāju skaita);
  3. c)Valka atrodas apgabalā, kas no nezināmiem laikiem piederējis latviešiem, un viņa visapkārt apdzīvota no latviešu iedzīvotājiem;
  4. d)no piecām dzelzceļa līnijām, kuras satiekas Valkā, trīs pāršķeļ latviskas zemes;
  5. e)1917.g., kad kņaza Ļvova valdība sadalīja provinci starp igauņiem ziemeļos un latviešiem dienvidos, Valka tika piešķirta latviešiem, bet latvieši un igauņi nolēma šo jautājumu izšķirt caur referendumu mierīgākos apstākļos. 2) gar austrumu robežu abās pusēs administratīvai robežai atrodas apgabali, kuri apdzīvoti no jauktiem latviešu, baltkrievu un lielkrievu iedzīvotājiem. 3) Ilūkstes apriņķī, apriņķa vidū, ir pagasti, apdzīvoti no latviešiem un lietaviešiem. Latvijas valsts ir deklarēta latviešu etnogrāfiskās robežās, bet dažos gadījumos ekonomiski apstākļi un satiksmes ērtība prasa dažu etnogrāfisku un administratīvu robežu pārlabojumu. Ņemot to vērā, Latvija prasa, lai viņai tiktu pievienota: 1) Mažeiķu (Muravjevo) stacija Kauņas guberņā, tāpēc ka šinī stacijā Rīgas, Jelgavas, Liepājas un Romnu dzelzceļi satiekas. Šī līnija ir vienīgā, kura savieno Liepāju ar pārējo Latviju. Pievienojot Latvijai Mažeiķu staciju ar dzelzceļa gabalu līdz Kurzemes robežai Liepājas virzienā un velkot demarkācijas līniju gar kaimiņu upēm, tiktu pievienots Latvijai apmēram 90 kv. kilometru liels apgabals, kurā dzīvo leiši un latvieši, bet kurā leišu ir vairākums. 2) Pitalova Pleskavas guberņā jāpievieno Latvijai. Tas ir 9 kilometrus no Latgales stāvošs apgabals. Tā ir veca latviešu zeme, kaut gan iedzīvotāju vairums viņā ir krievi. Šās stacijas pievienošana Latvijai ir nepieciešama tāpēc, ka latviešu Rīgas-Ramockas-Sitas-Pitalovas un Daugavpils-Rēzeknes-Pleskavas dzelzceļa līnijas še sastopas un ka, pievienojot Pitalovu Krievijai, satiksme starp Vidzemi un Latgali tiek pārtraukta. 3) dzelzceļa līnija Stukmaņi-Alūksne-Valka iet starp Valku un Opi uz igauņu-latviešu robežu, un ir vēlams visu šo līniju ieslēgt Latvijas valsts robežās, lai uzturētu tiešu satiksmi starp dienvidus Vidzemi un Valku. 4) Runo salai Rīgas jūras līcī jātiek pievienotai pie Latvijas. Šī sala ir 9 kv. kilometrus liela, apdzīvota no 250 zviedriem. Tā kā šī sala atrodas Latvijas teritorijas ūdeņos un bezdrāts telegrāfa stacija un bāka ir nepieciešama ziemā un pavasarī Rīgas kuģniecībai, viņa jāpievieno Latvijas teritorijai. Šī sala ir pieskaitīta Ārensburgas apriņķim. Senāk viņa bija daļa no Rīgas apriņķa vai atkal bija pieskaitīta Kurzemei, no kuras viņa nava tālu" (Memorandums par Latviju, stādīts priekšā no Latvijas delegācijas Miera konferencei // Valdības Vēstnesis, 1919. gada 1. - 10. augusts, Nr. 1 - 9). 20.3. Latvijas Republikas dibināšanas laikā tapušie politiskie dokumenti un veiktie pētījumi liecina, ka Latvijas valsts dibinātājiem bija skaidrs priekšstats par to, kādām teritorijām jāietilpst Latvijas valstī. Šajā laikā sastādītie dokumenti liecina, ka latviešu tautas etnogrāfiskās robežas tikai atsevišķos gadījumos pārsniedza Krievijas impērijas laika Baltijas guberņu administratīvā iedalījuma robežas. Visos gadījumos teritorijas, kuras atrodas ārpus administratīvā iedalījuma robežām, bet kuru pievienošanu savai teritorijai Latvija prasīja, ir skaidri identificētas. Tāpat šajos dokumentos ietverts arī pamatojums tam, kāpēc attiecīgā teritorija Latvijas valstij ir nepieciešama. Taču noteiktas pretenzijas attiecībā uz savām vēlamajām robežām bija arī Latvijas kaimiņvalstīm, visupirms Igaunijai, Lietuvai un Polijai. Tādēļ Latvijai ar šīm valstīm un Padomju Krieviju bija jāvienojas par valsts robežu un jāslēdz par to starptautiski līgumi. Lai gan robežu noteikšanas sarunās visas valstis pamatojās uz etnogrāfisko principu kā galveno robežu noteikšanas pamatu, tomēr atsevišķas robežu daļas noteica arī saimnieciska un vēsturiska rakstura apsvērumi (sk.: Andersons E. Latvijas vēsture, 601. lpp.). 21. Šīs lietas ietvaros nepieciešams aplūkot, kā tika noteikta Latvijas un Padomju Krievijas valsts robeža. Jautājums par valsts robežu sarunās tika risināts līdztekus ar jautājumu par karadarbības pārtraukšanu starp Latviju un Padomju Krieviju un Latvijas neatkarības atzīšanu, bēgļu un evakuēto materiālo vērtību atdošanu atpakaļ Latvijai un citiem nozīmīgiem jautājumiem. 21.1. Latvija Miera līgumu ar Padomju Krieviju slēdza kā trešā no Baltijas valstīm, jo Igaunijas un Padomju Krievijas miera līgums tika parakstīts 1920. gada 2. februārī, bet Lietuvas un Padomju Krievijas miera līgums - 1920. gada 12. jūlijā. "Latvija bija trešā Baltijas valsts, ko Padomju Krievija "uz mūžīgiem laikiem" atzina par suverēnu republiku, un Latvija bija trešā valsts pasaulē, kas atzina Padomju Krieviju" (Andersons E. Latvijas vēsture, 582. lpp.). Robežu jautājums šajos miera līgumos starp Baltijas valstīm un Padomju Krieviju bija viens no visgrūtāk risināmajiem jautājumiem, ko noteica gan vēsturiskā, gan tālaika starptautiskā un militārā situācija. Baltijas valstis baidījās, ka Padomju Krievija nākotnē varētu tām uzbrukt, un centās iegūt aizsardzības ziņā stratēģiski izdevīgākas pozīcijas. Līdzīgas bažas bija arī Padomju Krievijai. Kā situāciju raksturoja Padomju Krievijas diplomāts Ādolfs Joffe: "Mēs nevaram rēķināties tikai ar etnogrāfisko principu un tautu pašnoteikšanos [..] Mums nepieciešamas tādas stratēģiskās robežas, kuras garantētu mūsu drošību" (sk.: Stranga A. Ceļā uz mieru. Krievijas - Latvijas 1920. gada 11. augusta miera līgums // Pretstatu cīņā. Latvija 1917. - 1950. Rīga: Avots, 1990, 115. - 116. lpp.). 21.2. Lai miera sarunās ar Padomju Krieviju iegūtu priekšrocības, Latvija pirms šo sarunu uzsākšanas īstenoja plašu militāru operāciju, kuras rezultātā atbrīvoja Latgali un sasniedza Latvijas etnogrāfiskās robežas. Tas bija nepieciešams, lai miera sarunu laikā Latgale neatrastos Padomju Krievijas varā un šo iemeslu dēļ Padomju Krievija nevarētu izvirzīt pretenzijas uz Latgali, kas apdraudētu vienotās Latvijas izveidošanu (sk. Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada 2. septembrī stenogrammu). 1920. gada 19. janvārī Latvijas Tautas padomes prezidents Jānis Čakste Tautas padomes sēdē paziņoja, ka "iestājusies mūsu Latvijas nedalāmās daļas Latgales atbrīvošana. Šis pasākums ir veicies ar vislabākām sekmēm, pateicoties mūsu varonīgajai armijai" (Latvijas Tautas padomes septītās sesijas pirmās sēdes 1920. gada 19. janvārī stenogramma). Latvijas armija Latgales atbrīvošanas operācijas gaitā ieņēma arī Pitalovas staciju un citas Pleskavas guberņas daļas. Šis apstāklis miera sarunās bija par pamatu plašām diskusijām starp Padomju Krievijas pārstāvi Ā. Joffi un Latvijas pārstāvi A. Zēbergu, proti, diskusijām par to, vai Latvijas armija nav pārkāpusi deklarētās etnogrāfiskās robežas. Tāpat šīs ofensīvas rezultāti bija par pamatu secinājumam, ka atsevišķas Pleskavas guberņas daļas esot ietilpušas Latvijas etnogrāfiskajās robežās (sk.: Latvijas atbrīvošanas kara vēsture. II. Rīga: Literatūra, 1938, 332. lpp.). Tomēr, pēc Satversmes tiesas ieskata, šā jautājuma interpretācijā ir izmantojams tālaika Latvijas armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka Pētera Radziņa vērtējums. Ģenerālis P. Radziņš rakstīja: "Operācijas mērķis - ieņemt un noturēt mūsu rokās visu to teritoriju, kuru mēs uzskatām par latviešu apdzīvotu. Lai būtu izdevīgi noturēt un aizsargāt ieņemto teritoriju, tad iebrukums jāved pāri par etnogrāfiskajām robežām. Izdevīga aizsargāšanās josla, uz kuras apstāties un nostiprināties, bij jāmeklē viņpus Latvijas etnogrāfiskās robežas. [..] bij jāmeklē aizsargāšanās, apstāšanās josla, vadoties vienīgi no militārā redzes stāvokļa. [..] Par izdevīgu aizsargāšanās joslu varēja tikt uzskatīta Siņajas upe ar tās purviem: tātad centrā par galamērķi - robežu bij jāpieņem Siņajas upe; [..] Tātad: Osvejas ezers, Siņajas upe un tālāk apmēram līnija Grivi - Ovsiče - Muravina - Kačanovo tika pieņemta par operācijas galamērķi; uz šīs līnijas bija nolemts apstāties" (Radziņš P. Latvijas atbrīvošanas karš. II daļa. Rīga, 1922, 134. - 135. lpp.). Šāds tālaika armijas virspavēlnieka štāba priekšnieka viedoklis liecina, ka Latvijas armija Latgales atbrīvošanas operācijas laikā apzināti pārsniedza Latvijas etnogrāfiskās robežas. 21.3. Pamatā Latvijas prasībām par valsts robežu bija gan etnogrāfiski, gan ekonomiski un militāri stratēģiski apsvērumi. Latvijas armijas štābs ierosināja "pēc iespējas censties, lai valsts robežas līnija tiktu nosprausta pa pašas dabas radītu robežu, lai tiktu panākti priekš mums izdevīgi apstākļi ne tikai tiešai robežas apsardzībai miera laikā, bet arī kara gadījumā" (Latvijas valsts vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 36. l. 316. lp.). Savukārt Latvijas valdības instrukcija miera sarunu delegācijai uzlika pienākumu panākt, ka "Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti viņas etnogrāfiskajās robežās, kurās ietilpst Kurzeme, Vidzemes latviešu daļa un Latgale". Tāpat delegācijai bija pienākums panākt tādu robežu ar Padomju Krieviju, lai Latgales etnogrāfiskā josla pēc iespējas būtu nodrošināta ar dabiskām robežu līnijām (sk. Latvijas valsts vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 35. l. 2. lp.). Miera sarunās Latvijas delegācijas priekšsēdētājs ārlietu ministra biedrs Aurēlijs Zēbergs, paziņojot Latvijas puses prasības robežu jautājumā, deklarēja, ka Latvija vadījusies no etnogrāfiskiem un saimnieciskiem apsvērumiem un no tā, lai robežas būtu pēc iespējas dabiskas un taisnas [sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts robežas (1918 - 1940) // Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999, 186. lpp.]. Līdz ar Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķiem Latvijas puse no Padomju Krievijas prasīja arī Ludzas apriņķa ziemeļos esošo Pleskavas guberņas Ostrovas (Ostravas) apriņķa teritoriju ar Pitalovas dzelzceļa mezglu, vidusdaļā - nelielu Opočkas un Sebežas apriņķa daļu līdz Zeplinkas upei un dienvidu daļā - nelielu teritoriju Drisas apriņķī līdz Sarjankas upes ietekai Daugavā (sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts robežas, 186. lpp.). Padomju Krievijas delegācijas vadītājs Ā. Joffe, deklarējot visu tautu tiesības uz pašnoteikšanos un pat pilnīgu atdalīšanos no valsts, kuras sastāvā tās ietilpst, tomēr uzskatīja, ka robežai ar Latviju ir jāiet pa Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu administratīvo robežu. Ā. Joffe norādīja, ka Latvijas prasības pēc Ostrovas, Opočkas (Opožas), Sebežas un Drisas apriņķu daļām noteicot nevis etnogrāfiski apsvērumi, jo šajās teritorijās latvieši esot mazākumā, bet gan agresīvi un militāri stratēģiski mērķi, jo Latvija vēloties robežas izlīdzināt savā labā nevis lai aizsargātos, bet lai uzbruktu (sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts robežas, 187. lpp.). 21.4. Ministru kabinets 1920. gada 14. maija sēdē pilnvaroja Latvijas delegāciju piekāpties, lai robežas ar Opočkas un Sebežas apriņķi ietu nevis pa Zeplinkas upi, bet Ludzas upi līdz Pitela ezeram, kā vēlējās Padomju Krievija (sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts robežas, 187. lpp.). Savukārt Padomju Krievijas delegācija piekāpās Ostrovas apriņķa teritoriju jautājumā. Kā miera sarunu sestajā sēdē 1920. gada 27. aprīlī deklarēja Ā. Joffe: "No Krievijas puses tikusi izdarīta piekāpšanās Latvijas ekonomiskajām prasībām par tā saucamo Pitalovas dzelzceļa mezglu, kura rajonu, tāpat kā visus strīdus apgabalus, lielākoties apdzīvo ne latviešu tautības iedzīvotāji. [Šā mezgla] nepievienošana radītu Latvijai tādas sekas, ka Latvijas dzelzceļi tiktu pārtraukti un dzelzceļa satiksme starp Latvijas atsevišķām daļām nebūtu iespējama līdz jaunu ceļu izbūvei. Vadoties no pastāvīgās vēlmes visādi atbalstīt pašnoteikušos mazo tautu dabiskās vajadzības, Krievijas valdība uzskata par iespējamu izdarīt izņēmumu no pašnoteikšanās principa un atteikties no šīs teritorijas daļas" (Latvijas valsts vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 35. l. 42. lp.). Pamatojot šo pozīciju, Ā. Joffe arī citēja Latvijas delegācijas memorandu Parīzes miera konferencei, kurā prasība par Pitalovas stacijas pievienošanu Latvijai bija saistīta ar ekonomiskiem apsvērumiem. A. Zēbergs neiebilda pret šādu Ā. Joffes pamatojumu tam, ka daļa no Ostrovas apriņķa teritorijas tiek atstāta Latvijai (sk. Latvijas valsts vēstures arhīva 1313. f. 2. apr. 35. l. 42. lp.). Visplašākās diskusijas miera sarunās izraisīja Latvijas pretenzijas uz daļu no Drisas apriņķa. Galīgā vienošanās šajā jautājumā tika panākta tikai 1920. gada 9. augustā, proti, apriņķa mazāko - rietumu daļu pievienoja Latvijai, bet lielāko daļu austrumos saglabāja Krievija. Kā kompensācija Latvijai par piekāpšanos Drisas jautājumā tika atdots Ostrovas apriņķa Pokrovas pagasts (sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts robežas, 188. lpp.). Miera līgums tika parakstīts Rīgā 1920. gada 11. augustā. "Latvijas un Krievijas robeža, kas pastāvēja pēc [..] Miera līguma, tika noteikta ne tikai pēc etnogrāfiskā principa, bet tajā tika ņemts vērā ekonomiskais faktors, kas bija svarīgs apstāklis, kad Latvija izdalījās no agrākā vienotā Krievijas ekonomiskā organisma" (Stranga A. Ceļā uz mieru, 118. - 119. lpp.). 21.5. Miera līguma ratifikācijas debatēs Latvijas Satversmes sapulcē referents F. Menders uzsvēra: "11. augustā izdevīgāku līgumu, pēc manas dziļākās pārliecības - un tas ir arī ārlietu komisijas vienbalsīgs konstatējums - noslēgt nevarēja. [..] Trešais pants nosprauž robežas, kuras visumā sakrīt ar Latvijas etnogrāfiskām robežām un ieslēdz vēl dažus Latvijai izdevīgus dzelzceļa mezglus, kā, piemēram, Pitalovu" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada 2. septembrī stenogramma). Līdzīgi Miera līgumu no robežu viedokļa vērtēja arī Fēlikss Cielēns: "Krievijas valsts atzīst tautu pašnolemšanās principu pret Latviju. Šī pašnolemšanās principa atzīšana izpaužas Latvijas valsts de iure atzīšanā un Latvijas valsts tādas teritorijas atzīšanā, kura sakrīt ar Latvijas tautas nacionālo teritoriju. [..] Miera līgums šinī ziņā ir ļoti izdevīgs tāpēc, ka viņš piešķir mums pat tādas teritorijas, kuras nav vairākumā apdzīvotas no latviešiem, kā Pitalovas rajonu un teritoriju Vitebskas guberņā, Drisas apriņķī" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada 2. septembrī stenogramma). Padomju Krievijas ārlietu tautas komisārs Georgijs Čičerins Viskrievijas centrālās izpildu komitejas 1920. gada 17. jūnija sēdē, ziņojot par miera sarunām ar Latviju, atzīmēja, ka Padomju Krievija, pamatojoties uz etnogrāfisko principu, uzskatīja, ka valsts robežai ir jāsakrīt ar Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķu administratīvajām robežām. Ņemot vērā Latvijas ekonomiskās vajadzības dzelzceļa satiksmes jomā, Padomju Krievija piekritusi tam, ka Pitalovas dzelzceļa mezgls tiek pievienots Latvijai (sk. K. Poča viedokli lietas materiālu 10. sējuma 130. - 131. lpp.). Var secināt, ka Latvija sarunās ar Padomju Krieviju ir panākusi izdevīgas valsts robežas nospraušanu, papildus Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķiem iegūstot vēl daļu no Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa un daļu no Vitebskas guberņas Drisas apriņķa. 21.6. Vērtējot Miera līgumu, samērā plaši tika iztirzāts jautājums, vai tajā noteiktās robežas aptver visus latviešu apdzīvotos apgabalus austrumos. Profesors Edgars Dunsdorfs uzskatīja, ka Latvijas austrumu robeža visumā saskanēja ar latviešu apdzīvoto etnogrāfisko robežu (sk.: Dunsdorfs E. Vai Latvijas austrumu robeža bija pareizi noteikta? // Laika Mēnešraksts, 1955, Nr. 3, 87. - 89. lpp.; Dunsdorfs E. Drauds Latgales vēsturei // Laika Mēnešraksts, 1956, Nr. 2, 60. - 61. lpp.). Citi autori pauda viedokli, ka Latvijas robeža novilkta nepamatoti un bijis nepieciešams to noteikt vēl tālāk uz austrumiem (sk.: Stalšans K. Latvijas robeža austrumos // Latvju Žurnāls, 1952, Nr. 11, 1. - 2. lpp.; Rupainis A. Patiesība nenoveco // Laika Mēnešraksts, 1955, Nr. 8, 251. - 253. lpp.; Puisāns T. Latvijas austrumu robežas jautājums // Dzimtenes kalendārs 1986. gadam, 92. - 104. lpp.). Savukārt profesors Edgars Andersons, vērtējot valsts robežu ar Padomju Krieviju, secinājis: "Noteiktā robeža ietvēra dažus pilnīgi krieviskus apgabalus, bet tālāk nosprausta robeža ietvertu vēl vairāk krievu apdzīvotas teritorijas. Senie latviešu pilskalni iedzīvotājus latviskākus nevarētu padarīt. Bija jāievēro reālie apstākļi" (Andersons E. Latvijas vēsture, 582. - 583. lpp.). Vistrāpīgāk pārmetumu par to, ka aiz austrumu robežas nepamatoti atstātas vēl dažas latviešu apdzīvotas teritorijas, jau Satversmes sapulces debatēs komentēja Latvijas Republikas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics: "etnogrāfiskais princips ir pilnā mērā ievērots", jo "nevar pastāvēt uz to, lai visi kolonisti tiktu ieslēgti iekšā, jo tad arī Krievijā un Sibīrijā kolonisti būtu jāieslēdz" (Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 28. sēdes 1920. gada 2. septembrī stenogramma). 21.7. Ar Miera līgumu Latvija papildus Vitebskas guberņas Ludzas, Rēzeknes un Daugavpils apriņķiem ieguva Vitebskas guberņas Drisas apriņķa Piedrujas un Pustiņas (vēlāk Robežnieku) pagastu un trīs Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa pagastus: Višgorodas, Tolkovas un Pokrovas (vēlāk Kačanovas) pagastus (sk.: Mieriņa A. Latvijas valsts robežas, 193. lpp.). Višgorodas, Tolkovas un Pokrovas pagasti tika pievienoti Ludzas apriņķim, savukārt Piedrujas un Pustiņas pagasti - Daugavpils apriņķim. Tolkovas, Višgorodas un Kacēnu (Kačanovas) pagasti tika sadalīti sešos pagastos - Linavas, Purvmalas, Augšpils, Gauru, Kacēnu un Upmales pagastos [sk.: Mieriņa A. Latvijas administratīvais iedalījums (1918 - 1940) // Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 1999, 224. - 225. lpp.]. Ar 1924. gada 26. jūnija Likumu par Latvijas teritorijas iedalījumu apriņķos tika izveidots Jaunlatgales (Pitalovas) apriņķis, tajā ietverot Augšpils (Višgorodas), Gauru, Linavas (Tolkovas) un Kacēnu (Pokrovas, vēlāk Kačanovas) pagastus no kādreizējās Pleskavas guberņas Ostrovas apriņķa un Baltinavas, Balvu, Domopoles (Bērzpils), Kokarevas (Tilžas), Liepnas, Rugāju un Viļakas pagastus no kādreizējās Vitebskas guberņas Ludzas apriņķa (sk.: Mieriņa A. Latvijas administratīvais iedalījums, 217. lpp.). Jaunlatgalei 1933. gada 9. jūnijā tika piešķirtas pilsētas tiesības, savukārt 1938. gada 1. aprīlī tā tika pārdēvēta par Abreni (sk.: Mieriņa A. Latvijas administratīvais iedalījums, 229. lpp.). III 22. 1939. gada 23. augustā PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs un ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un PSRS. Neuzbrukšanas līgumam tika pievienots slepenais papildu protokols. Slepenā protokola teksts liecina, ka abu valstu pilnvarotie pārstāvji apsprieda jautājumu "par abu pušu interešu sfēru norobežošanu" un "teritoriāli politiskiem pārkārtojumiem" Austrumeiropā. Saskaņā ar to Latvijas valsts teritorija nonāca PSRS interešu sfērā. 22.1. Vācija Molotova - Ribentropa paktu atzina par spēkā neesošu 1989. gada 1. septembrī (sk.: Loeber D. A. Legal Consequences of the Molotov - Ribbentrop Pact for the Baltic States on the Obligation "to Overcom the Problems Inherited from the Past" // Baltic Yearbook of International Law. Volume 1, 2001. The Hague / London / New York: Kluwer Law International, 2002, p. 131). Savukārt 1989. gada 24. decembrī PSRS Tautas deputātu 2. kongress pieņēma lēmumu "Par PSRS un Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu". Šajā lēmumā kongress konstatēja, ka 1939. gada 23. augusta slepenajā protokolā tika fiksēta PSRS un Vācijas "interešu sfēru" nošķiršana un citas darbības, kas "no juridiskā viedokļa bija pretrunā ar vairāku trešo valstu suverenitāti un neatkarību". Kongress atzīmēja, ka tajā laikā "PSRS attiecības ar Latviju, Lietuvu un Igauniju regulēja līgumu sistēma. Saskaņā ar 1920. gada miera līgumiem un 1926. - 1933. gadā noslēgtajiem neuzbrukšanas līgumiem to dalībnieces apņēmās visos apstākļos abpusēji respektēt viena otras suverenitāti un teritoriālo integritāti un neaizskaramību". Ņemot vērā konstatēto, kongress nosodīja faktu, ka ar Vāciju tika parakstīts "slepenais papildprotokols", un atzina šo papildprotokolu par juridiski nepamatotu un spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. Kongresa lēmumā tika norādīts, ka "protokoli neradīja jaunu tiesisko bāzi Padomju Savienības savstarpējām attiecībām ar trešajām valstīm, taču Staļins un viņa domubiedri tos izmantoja, lai uzstādītu ultimātus citām valstīm un izdarītu uz tām spēka spiedienu, tādējādi pārkāpjot tiesiskās saistības ar tām" (Второй съезд народных депутатов СССР. Стенографический отчет. Том IV. Москва, 1990. с. 612 - 614). Minētā Tautas deputātu kongresa lēmuma projektu sagatavojušās komisijas priekšsēdētājs Aleksandrs Jakovļevs ziņojumā kongresam norādīja: Josifam Staļinam neuzbrukšanas līguma slēgšanas "galvenais motīvs bija nevis pats līgums, bet tas, kas kļuva par slepeno protokolu priekšmetu, proti, iespēja ievest karaspēku Baltijas valstīs, Polijā un Besarābijā un perspektīvā pat Somijā. Citiem vārdiem sakot, galvenais līguma motīvs bija impēriskās ambīcijas" (Второй съезд народных депутатов СССР, c. 269). A. Jakovļeva vadītā komisija savā slēdzienā secināja, ka J. Staļins izmantoja ultimātu un draudus īpaši attiecībā uz nelielajām kaimiņvalstīm (sk.: Второй съезд народных депутатов СССР, c. 271). Ar šo lēmumu PSRS atzina, ka 1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm tā pārkāpusi starp PSRS un šīm valstīm noslēgtos līgumus. 22.2. Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins vairākkārt paskaidrojis, ka jautājums par Molotova-Ribentropa paktu ir izvērtēts PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumā. Krievija uzskata šo jautājumu par izlemtu un nedomā pie tā atgriezties (sk. piemēram: Кузьмин В. Саммит Россия - ЕС завершился // Российская газета, №3766 от 11 мая 2005 г.). V. Putins kā Krievijas prezidents ex officio pauž Krievijas viedokli starptautisko tiesību jautājumos (sk.: ILC 2006 Guiding Principles Applicable to Unilateral Declarations of States Capable of Creating Legal Obligations, with Commentaries Thereto // Yearbook of the International Law Commission, 2006, vol. II, Part Two, http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/ commentaries/9_9_2006.pd, p. 372, Principle 4). Turklāt PSRS Tautas deputātu kongresa paustais viedoklis par Molotova - Ribentropa pakta radīto seku prettiesiskumu ir saistošs arī Krievijas Federācijai kā PSRS turpinātājai (sk.: Zie-mele I. State Continuity and Nationality: the Baltic States and Russia: Past, Present and Future as Defined by International Law. Leiden: Martinus Nijhoff Publishers, 2005, pp. 45 - 62, 66 - 68, 69, 72 - 75, 82 - 84, 87, 90, 92 - 94; Crawford J. Creation of States in International Law. 2nd ed. Oxford: Oxford University Press, 2006, p. 671). 22.3. Līdzīgu vērtējumu par Molotova - Ribentropa paktu ir sniegusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa: "1939. gada 23. augustā Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ārlietu ministri parakstīja neuzbrukšanas līgumu (Molotova - Ribentropa paktu). Līgums ietvēra slepenu papildprotokolu, kurš tika apstiprināts 1939. gada 23. augustā un grozīts 1939. gada 28. septembrī un saskaņā ar kuru Vācija un Padomju Savienība vienojās par "savu ietekmes sfēru" kartes noteikšanu sakarā ar nākotnē iespējamiem "teritoriāliem un politiskiem pārkārtojumiem" tolaik neatkarīgo Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu, tai skaitā triju Baltijas valstu - Lietuvas, Latvijas un Igaunijas, teritorijās. Pēc Vācijas iebrukuma Polijā 1939. gada 1. septembrī un tam sekojošā Otrā pasaules kara sākuma Padomju Savienība sāka izdarīt vērā ņemamu spiedienu uz Baltijas valstu valdībām, lai saskaņā ar Molotova - Ribentropa paktu un tā papildprotokolu pārņemtu šīs valstis savā kontrolē" (Ždanoka v. Latvia [GC], no. 58278/00, para. 12, ECHR 2006). Līdzīgus secinājumus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izdarījusi arī citās lietās (sk.: Kolk and Kislyiy v. Estonia, App. Nos. 23052/04 and 24018/04, ECHR, Decision, 17.01.2006; Penart v. Estonia, App. No. 14685/04, ECHR, Decision, 24.01.2006). 23. Baltijas valstu iekļaušana PSRS "interešu sfērā" sākās ar savstarpējās palīdzības paktu noslēgšanu [sk.: Strods H. Latvijas okupācijas pirmais posms (1939. gada 23. augusts - 1940. gada sākums) // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 10. sējums. Okupācijas režīmi Latvijā 1940. - 1959. gadā. Otrais izdevums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, 13. - 87. lpp.]. 23.1. Latvija šādu paktu (turpmāk - Palīdzības pakts) noslēdza 1939. gada 5. oktobrī. Saskaņā ar Palīdzības pakta 3. pantu Latvijas Republika piekrita PSRS karaspēka izvietošanai savā teritorijā, proti: "Latvijas Republika nolūkā nodrošināt Padomju Savienības drošību un savas pašas neatkarības nostiprināšanai piešķir Padomju Savienībai tiesību turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai uz nomas pamata par salīgstamu cenu. [..] Irbes jūras šauruma apsardzības nolūkā Padomju Savienībai piešķirta tiesība uz tiem pašiem noteikumiem ierīkot kara artilērijas bāzi jūrmalā starp Venstpili un Pitragu. Flotes bāzu, aerodromu un krasta artilērijas bāzes aizsardzības nolūkā Padomju Savienībai ir tiesība turēt šīm bāzēm un aerodromiem ierādītos iecirkņos uz sava rēķina stingri ierobežotu padomju bruņoto sauszemes un gaisa spēku daudzumu." 23.2. Sarunas par PSRS bruņoto spēku bāzu izvietošanu Latvijas teritorijā sākās 1939. gada 2. oktobrī. 1939. gada 28. septembrī līdzīga satura līgums jau bija noslēgts ar Igauniju. Sarunās par Palīdzības pakta noslēgšanu J. Staļins, komentējot Miera līgumā atzīto Latvijas neatkarību, Latvijas ārlietu ministram Vilhelmam Munteram paziņoja: "Tas, kas noteikts 1920. gadā, tas nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru. Mēs esam tagad bez izejas, un tādā stāvoklī, kādā mēs tagad esam, tas nevar tā palikt" (Архив Внешней политики России, ф. 38-д., оп. 1, с. 30 - 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija. 1939. gada septembris - 1940. gada jūlijs. Rīga: izdevniecība "Izglītība", 1992, 19. lpp.). Tāpat J. Staļins, netieši atsaucoties uz Molotova - Ribentropa paktu, norādīja, ka Vācija neiebildīs pret PSRS veiktu Latvijas okupāciju (Архив Внешней политики России, ф. 38-д., оп. 1, с. 30 - 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 19. lpp.). PSRS ārlietu tautas komisārs V. Molotovs sākumā prasīja piekrišanu tam, ka padomju armijas bāzēs Latvijas teritorijā tiks izvietoti 50 000 vīru, t.i., divreiz vairāk cilvēku nekā visā tālaika Latvijas armijā. Latvijas valdībai atbildes sniegšanai tika dotas 48 stundas, un tā tika informēta, ka pretējā gadījumā PSRS "spers atbildīgus soļus" (Архив Внешней политики России, ф. 38-д., оп. 1, с. 30 - 31. Citēts pēc: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 19. lpp.). No sarunu konteksta izriet, ka šādu soļu speršana nozīmētu agresiju pret Latvijas valsti (sk.: Marek K. Identity and Continuity of States in Public International Law. Geneve: Librairie E. Droz, 1954, pp. 376-377). Latvijas Republikas Ministru kabinets piekrita PSRS valdības prasībām. Latvijas sūtnis Briselē Miķelis Valters savā 1940. gada 20. janvāra vēstulē K. Ulmanim rakstīja: "5. oktobra aktu nedrīkst nemaz uzskatīt par brīvu līgumu [..] tas ir uzspiests, ir ar to nemorāls [..] ja nevaram to pateikt, klusēsim, vismaz to neslavēsim" (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 28., 261. lpp.). 24. Latvijas valsts pastāvēšanu de facto PSRS pārtrauca 1940. gada vasarā. Vienlaikus de facto tika pārtraukts arī Igaunijas un Lietuvas valstiskums. Baltijas valstis ļoti līdzīgā procedūrā tika prettiesiski pārveidotas par padomju sociālistiskajām republikām un iekļautas PSRS sastāvā kā savienotās republikas. Šīs lietas ietvaros nepieciešams izvērtēt šo notikumu atbilstību starptautiskajām tiesībām. Pirmkārt, nepieciešams konstatēt starptautiskās saistības, ko PSRS bija uzņēmusies pret Latviju. Otrkārt, nepieciešams konstatēt faktisko notikumu attīstību. Treškārt, nepieciešams izvērtēt PSRS rīcības atbilstību tās starptautiskajām saistībām. Lai varētu izdarīt secinājumu, ka PSRS ir pārkāpusi starptautiskās tiesības, nepieciešams pierādīt, ka, pirmkārt, attiecīgā rīcība ir attiecināma uz PSRS un, otrkārt, ka šī rīcība ir PSRS starptautisko saistību pārkāpums (sk.: Ago R. Le délit international // 68 Recueil des Cours de l'Académie de Droit International, 1939, pp. 450 et seq., ILC 2001 Articles on Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts, Yearbook of the International Law Commission, 2001, vol. II, Part Two // http://untreaty.un.org/ilc/texts/instruments/english/commentaries/9_6_2001.pdf, Article 2, pp. 68 - 74). Tā kā attiecīgās darbības veica PSRS iestādes, tās ir attiecināmas uz PSRS atbilstoši Starptautisko tiesību komisijas 2001. gada Valsts atbildības pantiem, kas atspoguļo starptautisko paražu tiesību normu saturu gan šobrīd, gan 1940. gadā (sk. ILC 2001 Articles, Article 4, pp. 88 - 92). Tādēļ Satversmes tiesai ir jāvērtē tikai jautājums par starptautisko saistību saturu un to pārkāpuma esamību. 24.1. Izvērtējot 1940. gadā starp PSRS un Latviju pastāvējušās starptautiskās saistības, tās iedalāmas vairākās grupās. Ar Miera līguma 2. pantu Padomju Krievija atzina Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atteicās no visām suverēnajām tiesībām uz Latvijas teritoriju. Ar Kelloga - Briāna paktu, Neuzbrukšanas līgumu un Londonas konvenciju PSRS bija uzņēmusies saistības neveikt agresiju pret Latviju. Attiecīgi starptautiskie līgumi arī Latvijai paredzēja analogu starptautisko pienākumu. Spēka lietošanas aizliegums pastāvēja arī pirmskara starptautiskajās paražu tiesībās (sk.: Brownlie I. International Law and the Use of Force by States. Oxford: Clarendon Press, 1963, pp. 108 - 111). Līdzīgs pienākums izrietēja arī no abām pusēm saistošās 1932. gada Konvencijas par samierināšanu. Ar Palīdzības pakta 5. pantu PSRS bija uzņēmusies pienākumu neiejaukties Latvijas iekšējās lietās saistībā ar šā līguma izpildi. PSRS un Latvijas attiecības regulēja arī 1907. gada 18. oktobrī parakstītās Hāgas konvencijas, kas, pēc Nirnbergas tribunāla atzinuma, vismaz no 1939. gada definēja starptautisko paražu tiesību normas (sk.: http://www.yale.edu/lawweb/avalon/imt/proc/judlawre.htm). Šo viedokli ir akceptējusi arī Starptautiskā tiesa konsultatīvajā viedoklī par kodolieroču lietošanas draudu legalitāti (sk.: Legality of the Threat or Use of Nuclear Weapons, Advisory Opinion, I.C.J. Reports 1996, p. 226, 258, para. 80). No starptautisko paražu tiesībām tobrīd izrietēja arī pienākums neanektēt valstis prettiesiskas spēka lietošanas rezultātā (sk.: Crawford J. Creation of States, p. 689). 24.2. 1940. gada 16. jūnijā V. Molotovs Latvijas sūtnim PSRS Fricim Kociņam nodeva PSRS valdības paziņojumu Latvijas valdībai. Tajā norādīts: "Uz Padomju valdības rīcībā esošā faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā notika Maskavā starp PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Merķi, Padomju valdība uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav likvidējusi vēl pirms Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta pret PSRS, bet arī to paplašinājusi, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšas iesaistīt tajā arī Somiju. Līdz Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai 1939. gada rudenī Padomju valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības bija pretrunā ar agrāk noslēgto PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktu. Bet pēc Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai. Padomju valdība rēķinājusies ar to, ka pēc Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta. Taču Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par ko liecina tādi fakti kā divu slepenu trīs Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939. gada decembrī un 1940. gada martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar Igauniju un Lietuvu; Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS; speciāla militārās Baltijas antantes preses orgāna radīšana 1940. gada februārī - "Revue Baltique", ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinā, un tamlīdzīgi. Visi šie fakti runā par to, ka Latvijas valdība rupji pārkāpusi Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības paktu, kurš aizliedz abām pusēm "noslēgt jebkādas savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no līgumslēdzējām pusēm" (līguma 4.pants). Šī Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta rupjā pārkāpšana no Latvijas valdības puses notiek tai laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku politiku, punktuāli izpildīdama visas Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta prasības. Padomju valdība atrod, ka tādu stāvokli tālāk vairs nevar paciest. PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo: 1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē; 2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā. Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams panākt Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu. Padomju valdība gaidīs Latvijas valdības atbildi līdz 16. jūnija plkst. 11 naktī. Latvijas valdības atbildes nepiesūtīšana līdz šim termiņam tiks uzskatīta par atteikumu izpildīt augšminētās Padomju Savienības prasības" (Полпреды сообщают. Сборник документов об отношениях СССР с Латвией, Литвой и Эстонией, август 1939 г. - август 1940 г. Москва: Международные отношения, 1990, с. 386 - 387. Citēts pēc: Latvijas okupācija un aneksija. 1939 - 1940. Dokumenti un materiāli. Sastādījuši I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis un A. Stranga. Rīga: Preses nams, 1995, 340. - 342. lpp.). PSRS valdības paziņojums kvalificējams kā ultimāts. Starptautiskajās tiesībās ultimāts tiek definēts kā vienpusējs paziņojums, kas izvirza vienas valsts prasības otrai valstij, viennozīmīgi piedraudot ar zināmām sekām gadījumā, ja prasības netiks izpildītas noteiktajā laikā. PSRS valdības paziņojumā sekas nav konkretizētas, bet prasība par karaspēka ielaišanu liek saprast, ka atteikuma gadījumā karaspēks šķērsotu Latvijas robežu vardarbīgi (sk.: Lēbers D. A. Latvijas valsts bojāeja 1940. gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti // Latvijas valsts atjaunošana. 1986 - 1993. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 1998, 10. lpp.). 24.3. Ministru kabinets savā 1940. gada 16. jūnija sēdē, kas sākās plkst. 19.00, noklausījās Latvijas Republikas ārlietu ministra V. Muntera ziņojumu "par ultimātu, ko PSRS komisāru padomes priekšsēdētājs iesniedzis Latvijas sūtnim Maskavā 1940. g. 16. jūnijā plkst. 14.00 (13.00 pēc Latvijas laika)". Pēc apspriešanās Ministru kabinets nolēma "pieņemt Padomju Savienības valdības prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā" un "pieteikt Valsts prezidentam Ministru kabineta atkāpšanos un uzskatīt šo lēmumu par tūliņ paziņotu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim" (Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli: 1940. gada 16. jūnijs - 19. jūlijs. Sastādījuši un komentējuši I. Šneidere, A. Žvinklis. Rīga: Zinātne, 1991, 9. lpp.). 24.4. 1940. gada 16. jūnijā plkst. 19.45 F. Kociņš informēja V. Molotovu par Latvijas valdības piekrišanu (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 115. - 117. lpp.). 1940. gada 17. jūnijā plkst. 5.00 no rīta PSRS karaspēks sāka pāriet Latvijas robežu. Rīgas centru karaspēks sasniedza 17. jūnijā plkst. 13.30. Savukārt 17. jūnija vakarā uz Rīgu devās PSRS valdības pārstāvis Andrejs Višinskis (sk.: Gore I., Stranga A. Latvija: neatkarības mijkrēslis, 122. - 134. lpp.). 24.5. PSRS pieņemama valdība tika izveidota 1940. gada 21. jūnijā profesora Augusta Kirhenšteina vadībā. 1940. gada 19. jūnijā A. Višinskis, tiekoties ar Valsts prezidentu K. Ulmani, iesniedza viņam šīs valdības locekļu sarakstu (sk.: Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve, 326. lpp.). A. Bergs savā dienasgrāmatā 1940. gada 22. jūnijā ietvēris A. Kirhenšteina valdības sastādīšanas vērtējumu: "Līdz ar Pad. Krievijas karaspēku ieradās Rīgā arī Pad. Krievijas augst. valstsvīrs Višinskis [..] Ar to sākās Ulmaņa sarunas par jaunās valdības sastādīšanu. [..] šis kabinets nebūs nekas cits, kā spēles lieta komunistu rokās. [..] nodoms daudzmaz skaidrs: satversme, protams, komunistiskā garā, vēlēšanas, protams, zem komunistu terora un tad "likumīgi" lēmumi par pievienošanos Pad. Krievijai un komunisma ieviešanu. Lūk, jaunā programma un izredzes, ko mums gatavo!" (Lasmanis U. Arveds Bergs. Politiskas apceres. Ceturtā grāmata. 1934 - 1941. Neizsūtīta trimdinieka piezīmes. Pēdējais vārds. Rīga: autora izdevums, 2000, 318. lpp.). 25. PSRS karaspēka ievešana Latvijas teritorijā 1940. gada 17. jūnijā vērtējama kā PSRS īstenota agresija pret Latvijas valsti (sk.: Šneidere I. The Occupation of Latvia in June 1940: A Few Aspects of the Technology of Soviet Aggression // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 14. sējums. The Hidden and Forbidden History of Latvia under Soviet and Nazi Occupations 1940 - 1991. Second edition. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007, pp. 43 - 52). 25.1. Londonas konvencijā iekļauta visizvērstākā un detalizētākā agresijas definīcija, kas ir saistoša arī PSRS, tādēļ Satversmes tiesa vadīsies no tās (sk.: Brownlie I. International Law and the Use of Force by States, p. 103). Londonas konvencija bija viens no starptautiskajiem līgumiem, kas ietilpa starptautisko tiesību sistēmā, kura bija izveidota pēc Pirmā pasaules kara un kuras mērķis bija novērst bruņotus starpvalstu konfliktus. Saskaņā ar Londonas konvencijas 2. panta 2. punktu par agresoru starptautiskā bruņotā konfliktā uzskatāma tā konfliktā iesaistītā puse, kura veikusi bruņoto spēku invāziju otras valsts teritorijā, arī tādā gadījumā, ja tā nav pieteikusi karu. Savukārt Londonas konvencijas 3. pants aizliedza konvencijas dalībvalstīm agresijas attaisnošanai atsaukties uz jebkādiem politiska, militāra, ekonomiska vai citāda rakstura apstākļiem. Londonas konvencijas pielikumā dalībvalstis, skaidrojot tās 3. pantu, uzskaitījušas iemeslus, kas nevar kalpot par attaisnojumu agresijai (sk.: Convention Defining Agression // American Journal of International Law Supplement, 1933, pp. 192 - 194). Latvija un PSRS Neuzbrukšanas līgumā bija apņēmušās "atturēties no jebkāda uzbrukuma viena pret otru, kā arī no jebkādiem varas darbiem, kas vērstos pret otras līdzējas puses teritoriālo integritāti un neaizskaramību vai politisko neatkarību, neievērojot to, vai tāds uzbrukums vai varas akts notiktu atsevišķi vai kopā ar citām valstīm, pieteicot vai nepieteicot karu" (Likums par 1932. gada 5. februārī starp Latviju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību Rīgā noslēgto līgumu // Valdības Vēstnesis, 1932. gada 5. jūlijs, Nr. 146). Saskaņā ar Konvencijas par samierināšanu 1. pantu puses apņēmās "samierināšanas ceļā nokārtot visāda veida strīdus izlīgšanas komisijā", tostarp arī strīdus par līgumu izpildi. 25.2. Lai novērtētu PSRS karaspēka ievešanu 1940. gada 17. jūnijā, nepieciešams izvērtēt PSRS valdības ultimātā norādītos iemeslus papildu karaspēka kontingenta ievešanai Latvijas teritorijā un Latvijas valdības piekrišanu šai PSRS darbībai. Tāpat jāņem vērā, ka PSRS nepieteica Latvijai karu un pēc PSRS karaspēka ievešanas nesākās militārs konflikts. 25.3. PSRS 1940. gada 16. jūnija ultimātā ir minēti iemesli, kāpēc bija nepieciešama PSRS karaspēka papildu kontingenta ievešana un PSRS draudzīgas valdības sastādīšana, un pats galvenais iemesls ir šāds: Latvija ne tikai neesot likvidējusi militāru savienību ar Igauniju, bet pat esot to paplašinājusi, piesaistot Lietuvu un Somiju. PSRS šādu rīcību vērtēja kā rupju Palīdzības pakta 4. panta pārkāpumu. Latvijai un PSRS 1940. gada 16. jūnijā saistošās starptautisko tiesību normas - Londonas konvencijas 3. pants un tās pielikums - expressis verbis aizliedza attaisnot agresijas aktu ar tādiem iemesliem, kādi minēti ultimātā. Londonas konvencijas 3. pants liedza attaisnot agresiju ar atsaucēm uz politiskas vai militāras dabas iemesliem. Savukārt Londonas konvencijas pielikumā norādīts, ka agresiju nevar attaisnot ar domstarpībām, kas radušās ar citu valsti par ekonomiskas, finansiālas vai citas dabas saistību izpildi. Pat nepievēršoties ultimātā minēto apstākļu faktiskajai pamatotībai, Satversmes tiesa secina, ka PSRS starptautiskās saistības expressis verbis izslēdza iespēju šos argumentus izmantot par tiesisku agresijas attaisnojumu. Starptautisko tiesību asociācijas 1934.gada Budapeštas deklarācijā (Budapest Articles) expressis verbis bija norādīts, ka "valsts, kura draud lietot bruņotu spēku [...], ir vainīga [Kelloga - Briāna] pakta pārkāpumā". (Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.) 25.4. PSRS karaspēks Latvijas teritorijā ienāca bez formālas kara pieteikšanas. Saskaņā ar tajā laikā PSRS saistošajām starptautisko tiesību normām kara pieteikšana vairs nebija obligāts agresijas fakta konstatācijas priekšnoteikums. Londonas konvencijas 2. pants expressis verbis agresiju definēja kā bruņotu spēku iebrukumu pat bez kara pieteikšanas. Tāpat arī Neuzbrukšanas līguma 1. pants liedza jebkurai valstij uzbrukt otrai valstij ar vai bez kara pieteikšanas. Satversmes tiesa secina, ka kara pieteikums šajos apstākļos būtu bijis pietiekams, bet ne sine qua non nepieciešams elements secinājumam par agresiju. 25.5. Latvijas valdība 1940. gada 16. jūnijā pieņēma PSRS valdības izteikto ultimātu un nolēma nepretoties. PSRS armijai ienākot Latvijā, neizcēlās tiešs militārs konflikts un liela mēroga bruņotu sadursmju nebija. Tomēr, piemērojot starptautisko tiesību normas PSRS rīcībai pret Baltijas valstīm, jāņem vērā Nirnbergas tribunālā, kurā citastarp kā tiesneši un apsūdzību uzturētāji piedalījās arī PSRS pārstāvji, izteiktais vispārīgais viedoklis par starptautisko tiesību normu saturu Otrā pasaules kara laikā (sk. D. Žalima viedokli lietas materiālu 10. sējuma 223. lpp.). Satversmes tiesa uzskata par pieļaujamu šajā lietā piemērot Nirnbergas tribunālā izteiktās juridiskās atziņas, lai gan tribunāls vērtēja individuālo kriminālatbildību, bet Satversmes tiesa analizē PSRS valsts atbildību. Agresijas kā indivīda veikta starptautiska nozieguma apjoms ir vai nu identisks agresijas kā valsts izdarītas starptautiski prettiesiskas rīcības apjomam, vai arī šaurāks par to, bet būtu grūti iedomāties pretējo, proti, ka rīcība, par kuru paredzēta individuālā atbildība šajā jomā, būtu plašāka par valsts atbildību. Šo iemeslu pēc Nirnbergas tribunāla spriedums ir mutatis mutandis vai pat a fortiori piemērojams šajā situācijā. Vērtējot PSRS rīcību pret Baltijas valstīm, jāņem vērā, ka līdzīgā kārtībā Vācija 1938. gadā savā teritorijā iekļāva Austriju un Čehoslovākijas daļu, ar draudiem, bez atklāta militāra konflikta panākot šo valstu pakļaušanu. Satversmes tiesa secina, ka Nirnbergas tribunāls atzinis, ka vismaz kopš 1938. gada pastāv šāda satura starptautisko tiesību norma, jo tas atbilstoši šai normai tas vērtēja Vācijas rīcību. Nirnbergas tribunāls atzina, ka Vācija pret minētajām valstīm ir veikusi agresijas aktus, lai gan ne starp Vāciju un Austriju, nedz arī starp Vāciju un Čehoslovākiju nebija bruņota konflikta. Nirnbergas tribunāls norādīja: "Tribunālam ir izvirzīti argumenti, ka Austrijas aneksiju attaisnoja daudzu personu pārliecinoši paustā vēlēšanās, lai Austrija un Vācija apvienotos; ka abām tautām bija daudz kopīgu apstākļu, kas padarīja šo savienību par vēlamu, un ka galu galā šis rezultāts tika sasniegts bez asinsizliešanas. Šie apstākļi, pat ja tie būtu patiesi, ir pilnīgi nesvarīgi, jo fakti skaidri pierāda to, ka mērķa sasniegšanai ir izmantotas agresoram raksturīgas metodes. Galīgais faktors bija Vācijas militārā varenība, kas tiktu izmantota, ja būtu bijusi jebkāda pretošanās" (International Military Tribunal for the Trial of German Major War Criminals judgement of 1 October 1946 // American Journal of International Law, Vol. 41, 1947, pp. 192 - 194). Savukārt Latvijas iedzīvotāju vairākums nevēlējās Latvijas pievienošanu PSRS (sk.: Note of K. Zarins, Latvian Envoy in London, Protesting against the Incorporation of Latvia into U.S.S.R. as being Unconstitutional and Illegal // Latvian - Russian Relations. Documents. Second printing. Lincoln: Augstums Printing Service, Inc., 1978, pp. 209 - 210). Tribunāls lietā ASV pret Ernstu fon Veiczekeru un citiem norādīja: "Gan attiecībā uz Austriju, gan attiecībā uz Čehoslovākiju pierādījumi liecina par to, ka iebrukumi bija naidīgi un agresīvi. [..] Nav saprātīgi pieņemt, ka karš jeb iebrukums otras valsts teritorijā, kuras iekarošana un izlaupīšana notiek bez pret

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.