Administratīvā procesa likums

Administratīvā procesa likums Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Attēlotā redakcija Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu: Administratīvā procesa likums A DAĻA VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI 1.nodaļa Administratīvā procesa pamatnoteikumi 1.pants. Likumā lietotie termini (1) Iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kurai ar normatīvo aktu vai publisko tiesību līgumu piešķirtas noteiktas valsts varas pilnvaras valsts pārvaldes jomā. (2) Augstāka iestāde ir tiesību subjekts, tā struktūrvienība vai amatpersona, kas hierarhiskā kārtībā var dot rīkojumu iestādei vai atcelt tās lēmumu. (3) Administratīvais akts ir uz āru vērsts tiesību akts, ko iestāde izdod publisko tiesību jomā attiecībā uz individuāli noteiktu personu vai personām, nodibinot, grozot, konstatējot vai izbeidzot konkrētas tiesiskās attiecības vai konstatējot faktisko situāciju. Administratīvais akts ir arī tāds lēmums, kuru likumā paredzētajos gadījumos iestāde izdod attiecībā uz individuāli nenoteiktu personu loku, kas atrodas konkrētos un identificējamos apstākļos (vispārīgais administratīvais akts). Administratīvais akts ir arī lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības. Amatpersona šīs daļas izpratnē nav iestādes darbinieks, ar kuru atbilstoši normatīvajiem aktiem dibināmas darba tiesiskās attiecības. Administratīvais akts nav: 1) iestādes lēmums vai cita veida darbība privāto tiesību jomā; 2) iestādes iekšējs lēmums, kas skar tikai pašu iestādi, tai padotu iestādi vai īpaši pakļautu personu; 3) starplēmums (tostarp procesuāls lēmums) administratīvā procesa ietvaros, izņemot gadījumu, kad tas pats par sevi skar būtiskas personas tiesības vai tiesiskas intereses vai būtiski apgrūtina to īstenošanu; 4) Saeimas, Valsts prezidenta, Ministru kabineta vai pašvaldības domes (padomes) politisks lēmums (politisks paziņojums, deklarācija, aicinājums un paziņojums par amatpersonu ievēlēšanu u. tml.); 5) tiesas nolēmums, kriminālprocesuāls lēmums, kā arī lēmums, kas pieņemts administratīvā pārkāpuma procesā. (4) Tiesību norma ir normatīvs akts (tā daļa) un vispārējie tiesību principi. (5) Ārējais normatīvais akts ir Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī starptautiskie līgumi un Eiropas Savienības pamatlīgumi un uz to pamata izdotie normatīvie akti. (6) Iekšējais normatīvais akts ir tiesību akts, kuru publisko tiesību subjekts izdevis ar mērķi noteikt savas vai sev padotas institūcijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārējā normatīvā akta piemērošanas kārtību savā darbības jomā (instrukcija, ieteikumi, nolikums u.c.). (7) Starptautisko tiesību norma ir Latvijai saistoši starptautiskie līgumi, starptautiskās paražu tiesības un starptautisko tiesību vispārējie principi. (8) Privātpersona ir fiziskā persona, privāto tiesību juridiskā persona vai šādu personu apvienība. (9) Publisko tiesību subjekts ir publisko tiesību juridiskā persona tās orgāna vai cita tāda institucionāla veidojuma personā, kuram piemīt administratīvi procesuālā rīcībspēja. 2 (15.01.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006., 18.12.2008., 01.11.2012. un 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2021.) 2.pants. Likuma pamatmērķi Šā likuma pamatmērķi ir šādi: 1) nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu; 2) pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu; 3) nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās. 3 (15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 3.pants. Likuma darbība (1) Šo likumu piemēro administratīvajā procesā iestādē, ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikta cita kārtība. (2) Administratīvais process tiesā notiek saskaņā ar šo likumu. Ja cita likuma speciālā tiesību norma nosaka citu kārtību, kas nav pretrunā ar šā likuma pamatmērķiem un principiem, administratīvajā procesā tiesā piemēro cita likuma speciālo tiesību normu. (3) Šā likuma noteikumi, kas attiecas uz administratīvo aktu, ir attiecināmi arī uz faktisko rīcību un publisko tiesību līgumu tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šo administratīvā procesa institūtu būtību vai ciktāl citas tiesību normas nenosaka citādi. 4 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2009.) 4.pants. Administratīvā procesa principi (1) Administratīvajā procesā piemēro šādus vispārējos tiesību principus: 1) privātpersonas tiesību ievērošanas princips (5.pants); 2) vienlīdzības princips (6.pants); 3) tiesiskuma princips (7.pants); 4) tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips (8.pants); 5) patvaļas aizlieguma princips (9.pants); 6) tiesiskās paļāvības princips (10.pants); 7) likuma atrunas princips (11.pants); 8) demokrātiskās iekārtas princips (12.pants); 9) samērīguma princips (13.pants); 10) likuma prioritātes princips (14.pants); 11) procesuālā taisnīguma princips (14.1 pants). (2) Administratīvajā procesā piemēro arī šā panta pirmajā daļā neminētus vispārējos tiesību principus, kuri atklāti, atvasināti vai attīstīti iestāžu praksē vai tiesu judikatūrā, kā arī tiesību zinātnē. (3) Administratīvajam aktam un iestādes faktiskajai rīcībai (7.nodaļa) jāatbilst šā panta pirmajā daļā minētajiem vispārējiem tiesību principiem. (4) Šajā likumā privātpersonai noteikto tiesību izmantošana pati par sevi nevar privātpersonai radīt nelabvēlīgas, tai skaitā privāttiesiskas sekas. 5 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. un 26.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 5.pants. Privātpersonas tiesību ievērošanas princips Administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. 6 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 6.pants. Vienlīdzības princips Pastāvot vienādiem faktiskajiem un tiesiskajiem lietas apstākļiem, iestāde un tiesa pieņem vienādus lēmumus (pastāvot atšķirīgiem faktiskajiem vai tiesiskajiem lietas apstākļiem, — atšķirīgus lēmumus) neatkarīgi no administratīvā procesa dalībnieku dzimuma, vecuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģiskās pārliecības, politiskajiem vai citiem uzskatiem, sociālās izcelšanās, tautības, izglītības, sociālā un mantiskā stāvokļa, nodarbošanās veida un citiem apstākļiem. 7 (15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 7.pants. Tiesiskuma princips Iestādes un tiesas rīcībai jāatbilst tiesību normām. Iestāde un tiesa darbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros un savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim. 8 8.pants. Tiesību normu saprātīgas piemērošanas princips Iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, izmanto tiesību normu interpretācijas pamatmetodes (gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko metodi), lai sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu (17.pants). 9 9.pants. Patvaļas aizlieguma princips Administratīvo aktu un tiesas nolēmumu var pamatot ar faktiem, kuri ir nepieciešami lēmuma pieņemšanai, un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem. 10 10.pants. Tiesiskās paļāvības princips Privātpersona var paļauties, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes kļūda, kuras pieļaušanā privātpersona nav vainojama, nedrīkst radīt privātpersonai nelabvēlīgas sekas. 11 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 11.pants. Likuma atrunas princips Privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu izdot vai faktisku rīcību veikt iestāde var uz Satversmes, likuma, kā arī uz starptautisko tiesību normas pamata. Ministru kabineta noteikumi vai pašvaldību saistošie noteikumi var būt par pamatu šādam administratīvajam aktam vai faktiskai rīcībai tikai tad, ja Satversmē, likumā vai starptautisko tiesību normā tieši vai netieši ir ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam, izdodot noteikumus, vai pašvaldībām, izdodot saistošos noteikumus, tajos paredzēt šādus administratīvos aktus vai faktisko rīcību. Ja Satversme, likums vai starptautisko tiesību norma ir pilnvarojusi Ministru kabinetu, tad Ministru kabinets savukārt ar noteikumiem var pilnvarot pašvaldības. 12 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 12.pants. Demokrātiskās iekārtas princips Iestāde un tiesa, piemērojot tiesību normas, apsver, vai privātpersonai nelabvēlīgs administratīvais akts vai faktiskā rīcība ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu citu privātpersonu tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību. 13 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 13.pants. Samērīguma princips Labumam, ko sabiedrība iegūst ar ierobežojumiem, kas uzlikti adresātam, ir jābūt lielākam nekā viņa tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumam. Būtiski privātpersonas tiesību vai tiesisko interešu ierobežojumi ir attaisnojami tikai ar nozīmīgu sabiedrības labumu. 14 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. un 26.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 14.pants. Likuma prioritātes princips Privātpersonai labvēlīgu administratīvo aktu, kas regulē tiesiskās attiecības demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgā jautājumā (vārda un preses brīvība, domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība, pulcēšanās un biedrošanās brīvība, kā arī politiskā sistēma), iestāde var izdot uz Satversmes vai likuma pamata. 15 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 14.1 pants. Procesuālā taisnīguma princips Iestāde un tiesa, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Amatpersona, par kuras objektivitāti var pastāvēt pamatotas šaubas, nepiedalās lēmuma pieņemšanā. 16 (15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 15.pants. Ārējo normatīvo aktu, vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu piemērošana (1) Iestāde un tiesa administratīvajā procesā piemēro ārējos normatīvos aktus, starptautisko tiesību un Eiropas Savienības tiesību normas, kā arī vispārējos tiesību principus (4.pants). (2) Iestāde un tiesa ievēro šādu ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju: 1) Satversme; 2) likums; 3) Ministru kabineta noteikumi; 4) pašvaldību saistošie noteikumi. (3) Starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Ja konstatē pretrunu starp starptautisko tiesību normu un tāda paša juridiskā spēka Latvijas tiesību normu, piemēro starptautisko tiesību normu. (4) Eiropas Savienības tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Piemērojot Eiropas Savienības tiesību normas, iestāde un tiesa ņem vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. (5) Vispārējos tiesību principus piemēro, ja attiecīgo jautājumu neregulē ārējais normatīvais akts, kā arī lai interpretētu normatīvos aktus (17.pants). (6) Ja konstatē pretrunu starp dažāda juridiskā spēka tiesību normām, piemēro to tiesību normu, kurai ir augstāks juridiskais spēks. (7) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka vispārējo un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. (8) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka ārējiem normatīvajiem aktiem, piemēro jaunāko ārējo normatīvo aktu. Noteicošs ir ārējā normatīvā akta pieņemšanas datums. (9) Ja konstatē pretrunu starp vienāda juridiskā spēka jaunāku vispārējo un vecāku speciālo tiesību normu, vecāko speciālo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl tās mērķis nav pretrunā ar jaunākās vispārējās tiesību normas (normatīvā akta) mērķi. (10) Izlemjot, kurai no vienāda juridiskā spēka tiesību normām dodama priekšroka, jāņem vērā arī to objektīvais nozīmīgums kopējā kontekstā, ko veido šīs tiesību normas, un priekšroka dodama tai tiesību normai, kura regulē demokrātiskai sabiedrībai un valsts iekārtai būtiski svarīgu jautājumu. (11) Ja iestādei jāpiemēro tiesību norma, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai šī tiesību norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai, iestāde šo tiesību normu piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē augstāku iestādi un Tieslietu ministriju. (12) Iestāde un tiesa nedrīkst atteikties izlemt jautājumu, pamatojoties uz to, ka šis jautājums nav noregulēts ar likumu vai citu ārējo normatīvo aktu (iestāžu un tiesu juridiskās obstrukcijas aizliegums). Tās nedrīkst atteikties piemērot tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šī tiesību norma neparedz piemērošanas mehānismu, ka tas nav pilnīgs vai nav izdoti citi normatīvie akti, kas tuvāk regulētu attiecīgās tiesību normas piemērošanu. Tas neattiecas tikai uz gadījumu, kad nav izveidota vai nedarbojas iestāde, kurai šī tiesību norma ir jāpiemēro vai citādā veidā jāpiedalās tās piemērošanā. 17 (15.01.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. un 01.11.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2013.) 16.pants. Iekšējo normatīvo aktu piemērošana (1) Iekšējais normatīvais akts ir saistošs tam publisko tiesību subjektam, kas šo aktu izdevis, kā arī šim publisko tiesību subjektam padotajām institūcijām. Privātpersonām iekšējais normatīvais akts nav saistošs. (2) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi institucionāli augstāka iestāde. Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējiem normatīvajiem aktiem, kurus izdevusi institucionāli augstāka iestāde un funkcionāli augstāka iestāde, tā piemēro to aktu, kuru izdevusi funkcionāli augstāka iestāde. (3) Ja iestāde konstatē pretrunu starp iekšējos normatīvajos aktos ietverto vienāda juridiskā spēka vispārējo tiesību normu un speciālo tiesību normu, vispārējo tiesību normu piemēro tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma. (4) Ja iestāde konstatē pretrunu starp viena publisko tiesību subjekta izdotiem iekšējiem normatīvajiem aktiem, tā piemēro jaunāko aktu. Noteicošs ir normatīvā akta pieņemšanas datums. (5) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst cita publisko tiesību subjekta izdotam iekšējam normatīvajam aktam, iestāde to piemēro, bet par savām šaubām nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē institucionāli augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis. (6) Ja iestādei jāpiemēro iekšējais normatīvais akts, bet tai rodas pamatotas šaubas, vai tas atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību vai Eiropas Savienības tiesību normām, iestāde šo iekšējo normatīvo aktu nepiemēro un nekavējoties motivētā rakstveida ziņojumā informē par to augstāku iestādi un publisko tiesību subjektu, kas šo normatīvo aktu izdevis. Publisko tiesību subjekts, kas šo normatīvo aktu izdevis, var dot rakstveida rīkojumu to piemērot. Ja publisko tiesību subjekta rīkojums satur juridisku pamatojumu, kādēļ iestādes šaubas ir noraidāmas un attiecīgais iekšējais normatīvais akts atbilst ārējam normatīvajam aktam un vispārējiem tiesību principiem, kā arī starptautisko tiesību un Eiropas Savienības tiesību normām, iestāde to izpilda. 18 (15.01.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.11.2012. un 02.02.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2017.) 17.pants. Tiesību normu interpretācija un analoģija (1) Iestāde un tiesa, interpretējot (tulkojot) tiesību normu, lieto šādas interpretācijas pamatmetodes: 1) gramatisko (filoloģisko) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu no valodnieciskā viedokļa; 2) vēsturisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, ņemot vērā apstākļus, uz kuriem pamatojoties tā radīta; 3) sistēmisko interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu saistībā ar citām tiesību normām; 4) teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, tas ir, noskaidro tiesību normas jēgu, pamatojoties uz lietderīgu un taisnīgu mērķi, kas ar attiecīgo tiesību normu jāsasniedz. (2) Ja iestāde vai tiesa konstatē tiesību sistēmā nepilnību, tā var šo nepilnību novērst, arī lietojot analoģijas metodi, tas ir, sistēmiski analizējot līdzīgu gadījumu tiesisko regulējumu un šīs analīzes rezultātā konstatētos tiesību principus piemērojot konkrētajā gadījumā. Ar analoģiju nedrīkst pamatot tādu administratīvo aktu, kurš ierobežo adresāta cilvēktiesības. (3) Ja, interpretējot tiesību normu pēc dažādām metodēm, iespējams nonākt gan pie rezultāta, kas atbilst tiesību sistēmai, gan pie rezultāta, kas ir pretrunā ar kādu tiesību normu, lieto to interpretācijas metodi, kuras rezultāts konkrētajā gadījumā atbilst tiesību sistēmai. (4) Ja, interpretējot tiesību normu pēc dažādām metodēm, iespējams nonākt pie dažādiem rezultātiem, kas visi atbilst tiesību sistēmai, lieto to interpretācijas metodi, ar kuru konkrētajā gadījumā iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu. (5) Ja Satversmes tiesa attiecīgo tiesību normu ir interpretējusi spriedumā, iestāde un tiesa piemēro šo interpretāciju. (6) Ja augstāka iestāde iekšējā normatīvajā aktā interpretējusi tiesību normu, iestāde piemēro šo interpretāciju. Iestādes pilnvaras, kas minētas šā likuma 16.panta piektajā un sestajā daļā, paliek neskartas. 19 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 18. pants. Administratīvā procesa izdevumi un valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība (1) Administratīvais process iestādē privātpersonai ir bez maksas, ja likumā nav noteikts citādi. (2) Par administratīvo procesu tiesā maksā valsts nodevu un drošības naudu šā likuma 13. nodaļā noteiktajā kārtībā un apmērā. (3) Ministru kabinets nosaka, kādā kārtībā un apmērā administratīvajā procesā tiesā no valsts budžeta izmaksā atlīdzību lieciniekiem, tulkiem un ekspertiem. (4) Ja iestādē izskatāmā administratīvā lieta ir sarežģīta, iestāde pēc fiziskās personas lūguma, ievērojot šīs personas mantisko stāvokli, lemj par atlīdzību tās pārstāvim. Par pārstāvi šādos gadījumos var būt persona, kura var būt par juridiskās palīdzības sniedzēju Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma izpratnē. Atlīdzību izmaksā iestāde. Pārstāvim izmaksājamās atlīdzības apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. (5) Valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ievērojot lietas sarežģītību un fiziskās personas mantisko stāvokli, pēc personas lūguma piešķir, pamatojoties uz tiesas (tiesneša) lēmumu, pēc pieteikuma saņemšanas tiesā līdz galīgā tiesas nolēmuma spēkā stāšanās brīdim. Tiesa (tiesnesis) lēmumu par lūgumu piešķirt juridisko palīdzību pieņem mēneša laikā pēc lūguma izteikšanas dienas. (6) Juridiskās palīdzības administrācija valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzēju norīko septiņu dienu laikā pēc tiesas (tiesneša) lēmuma saņemšanas. Juridiskās palīdzības apjomu un atlīdzības apmēru nosaka saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības apjomu, samaksas apmēru, atlīdzināmajiem izdevumiem un to samaksas kārtību. (7) Ja zudis pamats valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanai vai tiek konstatēti apstākļi juridiskās palīdzības pārtraukšanai, tiesa (tiesnesis) pieņem lēmumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pārtraukšanu un triju dienu laikā to nosūta Juridiskās palīdzības administrācijai. 20 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. un 02.02.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2017.) 2.nodaļa Administratīvi procesuālā tiesībspēja un rīcībspēja 19.pants. Tiesībspēja un rīcībspēja (1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja ir spēja būt apveltītam ar administratīvi procesuālajām tiesībām un pienākumiem. (2) Administratīvi procesuālā rīcībspēja ir spēja īstenot administratīvi procesuālās tiesības un izpildīt administratīvi procesuālos pienākumus. 21 20.pants. Privātpersonas administratīvi procesuālā tiesībspēja (1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja atzīstama vienlīdzīgi fiziskajām un privāto tiesību juridiskajām personām. (2) Administratīvi procesuālā tiesībspēja atzīstama arī personu apvienībai, ja personas ir saistītas ar pietiekami noturīgu saikni, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un personu apvienībai ir noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība. 22 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 21.pants. Privātpersonas administratīvi procesuālā rīcībspēja (1) Administratīvi procesuālā rīcībspēja ir: 1) pilngadīgai fiziskajai personai tiktāl, ciktāl tās rīcībspēju nav ierobežojusi tiesa; 2) privāto tiesību juridiskajai personai; 3) personu apvienībai, kurai ir atzīstama procesuālā tiesībspēja. (2) Tās fiziskās personas procesuālās tiesības, kura nav sasniegusi 15 gadu vecumu vai kuras rīcībspēju ierobežojusi tiesa, īsteno šīs personas likumiskais pārstāvis. Ja likumisko pārstāvju savstarpējās intereses vai likumisko pārstāvju un nepilngadīgās personas intereses ir atšķirīgas un ja tiesa atzīst to par lietderīgu, tā par nepilngadīgās personas pārstāvi var iecelt citu personu, izprasot bāriņtiesas viedokli, vai personu no bāriņtiesas uzturētā sevišķo aizbildņu saraksta. Ja tiesa uzskata, ka aizgādņa un tās pilngadīgās personas intereses, kuras rīcībspēju ierobežojusi tiesa, ir savstarpēji atšķirīgas, tā pēc sava ieskata, izprasot bāriņtiesas viedokli, par attiecīgās pilngadīgās personas pārstāvi var noteikt citu personu vai lūgt bāriņtiesu iecelt pilngadīgajai personai aizgādni šīs personas tiesību un interešu aizsardzībai konkrētajā lietā. (21) Sevišķā aizbildņa pienākums ir uzklausīt nepilngadīgās personas viedokli, darīt to zināmu tiesai un aizsargāt nepilngadīgās personas tiesības un intereses konkrētajā administratīvajā lietā. Ja bāriņtiesa vai tiesa konstatē, ka sevišķais aizbildnis nepienācīgi pilda likumā noteiktos pienākumus, tiesa nepilngadīgajai personai ieceļ citu sevišķo aizbildni. (22) Prasības sevišķajam aizbildnim, kārtību, kādā bāriņtiesa veido un aktualizē sevišķo aizbildņu sarakstu, kā arī sevišķajam aizbildnim izmaksājamās atlīdzības apmēru, piešķiršanas un izmaksas kārtību nosaka Ministru kabinets. (3) Tās fiziskās personas procesuālās tiesības, kura sasniegusi vecumu no 15 līdz 18 gadiem, īsteno šīs personas likumiskais pārstāvis. Šādās lietās iestāde vai tiesa uzaicina piedalīties arī attiecīgo nepilngadīgo personu. (4) Likumā noteiktajos gadījumos nepilngadīgā persona ir tiesīga patstāvīgi īstenot savas procesuālās tiesības un izpildīt pienākumus. Ja likums nepilngadīgai personai, kas sasniegusi 15 gadu vecumu, piešķīris tiesības patstāvīgi vērsties iestādē, tai ir tiesības administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību patstāvīgi pārsūdzēt tiesā. Šādā lietā pēc iestādes vai tiesas ieskata var pieaicināt šīs personas likumisko pārstāvi, lai viņš sniegtu tai palīdzību lietas vešanā. (5) Privāto tiesību juridiskās personas lietas ved tās orgāns vai pilnvarota persona. (6) Personu apvienības lietas ved tās līgumiskais pārstāvis vai pilnvarota persona. 23 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004., 26.10.2006., 18.12.2008., 02.02.2017. un 11.11. 2021. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2021. Otrās daļas otrā teikuma jaunā redakcija, 2.1 un 2.2 daļa stājas spēkā 01.01.2023. Sk. pārejas noteikumu 25. punktu) 22.pants. Publisko tiesību subjekta administratīvi procesuālā tiesībspēja (1) Administratīvi procesuālā tiesībspēja pilnā apjomā piemīt: 1) Latvijas Republikai kā sākotnējai publisko tiesību juridiskajai personai; 2) pašvaldībai un citai atvasinātai publisko tiesību juridiskajai personai. (2) Citiem publisko tiesību subjektiem administratīvi procesuālā tiesībspēja piemīt lietās, kas attiecas uz jomām, kurās tie saskaņā ar likumu darbojas sava patstāvīgā budžeta ietvaros. 24 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 23.pants. Publisko tiesību subjekta administratīvi procesuālā rīcībspēja (1) Publisko tiesību juridiskās personas vārdā rīkojas piekritīgais orgāns, iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts. (2) Publisko tiesību subjektam, kuram piemīt administratīvi procesuālā tiesībspēja (22.panta otrā daļa), tādā pašā apjomā piemīt arī administratīvi procesuālā rīcībspēja, un tā vārdā rīkojas iestāde (amatpersona) vai cits pilnvarots tiesību subjekts. 25 (15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 3.nodaļa Administratīvā procesa dalībnieki iestādē un tiesā 24.pants. Administratīvā procesa dalībnieki Administratīvā procesa dalībnieki ir: 1) iesniedzējs (25.pants); 2) iestāde, kuras lietvedībā ir administratīvā lieta; 3) adresāts (27.pants); 4) trešā persona (28.pants); 5) tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi (29.pants); 6) pieteicējs (31.pants); 7) atbildētājs (34.pants); 8) pārstāvis (35.- 40.pants). 26 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 25.pants. Iesniedzējs (1) Iesniedzējs ir privātpersona, kura griežas iestādē, lai nodibinātu, grozītu, konstatētu vai izbeigtu konkrētas publiski tiesiskās attiecības. Par iesniedzēju uzskatāma arī privātpersona, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai lieta uzsākta pēc šā likuma 29.pantā minētā tiesību subjekta iesnieguma. (2) Gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai to var skart faktiskā rīcība, kā arī citos ārējā normatīvajā aktā noteiktajos gadījumos iesniedzējs var būt arī publisko tiesību juridiskā persona. Administratīvajā procesā, kurā iesniedzējs vai adresāts ir publisko tiesību subjekts, tiek attiecīgi piemērotas šā likuma normas, izņemot gadījumus, kad no publisko tiesību subjekta būtības izriet, ka tās nav piemērojamas. 27 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 26.pants. Procesuālā līdzdalība iestādē (1) Iesniegumu iestādei var iesniegt vairāki iesniedzēji (līdziesniedzēji). (2) Katrs līdziesniedzējs procesā piedalās patstāvīgi. (3) Līdziesniedzēji var uzdot lietas vešanu vienam no sava vidus vai vienam kopējam pārstāvim. (4) Iestādes procesuālās darbības un lēmumi, ieskaitot administratīvo aktu, nodibina, groza, konstatē vai izbeidz tiesiskās attiecības ar katru līdziesniedzēju atsevišķi. Katrs līdziesniedzējs savas procesuālās tiesības, it sevišķi tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt procesuālās darbības un administratīvo aktu, var izmantot neatkarīgi no pārējiem līdziesniedzējiem. 28 27.pants. Adresāts (1) Adresāts ir privātpersona, attiecībā uz kuru izdots administratīvais akts vai veikta (tiks veikta) faktiskā rīcība. (2) Publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai to var skart faktiskā rīcība gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu un konkrētajā gadījumā ir pakļauts tādiem pašiem tiesību priekšrakstiem kā privātpersona. 29 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 28.pants. Trešā persona (1) Par trešo personu administratīvajā procesā var būt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses attiecīgais administratīvais akts var ierobežot vai kuru var skart tiesas spriedums lietā. (2) Publisko tiesību subjekts var būt par trešo personu gadījumos, kad tas atrodas salīdzināmā situācijā ar privātpersonu, kura var būt par trešo personu administratīvajā procesā, kā arī tad, ja tas noteikts ārējā normatīvajā aktā. (3) Trešās personas statusu personai piešķir ar iestādes vai tiesas (tiesneša) lēmumu. Pamatotu lūgumu par trešās personas pieaicināšanu var iesniegt persona, kura uzskata sevi par atbilstošu trešās personas statusam, vai administratīvā procesa dalībnieks. Trešo personu var pieaicināt arī pēc iestādes vai tiesas (tiesneša) iniciatīvas. (31) Ja lietā kā trešās personas pieaicināmas konkrēti neidentificētas personas, tiesa (tiesnesis) oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" publicē paziņojumu par ierosināto lietu ar aicinājumu personām, kuras atbilst trešās personas statusam lietā, mēneša laikā vērsties tiesā ar lūgumu par pieaicināšanu trešās personas statusā. Persona, kura minētajā termiņā lūgumu neiesniedz, zaudē tiesības kļūt par trešo personu. (4) Uz trešo personu attiecas administratīvā procesa dalībnieku procesuālās tiesībspējas un rīcībspējas noteikumi. Tai ir iesniedzēja vai pieteicēja procesuālās tiesības ar izņēmumiem, kas noteikti šajā likumā. (5) Lēmumu par atteikšanos pieaicināt trešo personu iestādē šī persona, adresāts vai iespējamais adresāts septiņu dienu laikā pēc tam, kad lēmums attiecīgajai personai paziņots vai citādi kļuvis zināms, var apstrīdēt augstākā iestādē, bet, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, — pārsūdzēt tiesā. Augstākas iestādes lēmumu septiņu dienu laikā var pārsūdzēt tiesā. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. (6) Par tiesas (tiesneša) lēmumu, ar kuru noraidīts lūgums par trešās personas pieaicināšanu lietā, var iesniegt blakus sūdzību, ja šāds lūgums izteikts līdz tiesas sēdei vai rakstveida procesā līdz dienai, kad administratīvā procesa dalībnieki ir tiesīgi īstenot šā likuma 204. panta otrajā daļā paredzētās tiesības. (7) Ja tiesa (tiesnesis) konstatē, ka trešā persona lietā pieaicināta nepamatoti, tiesa (tiesnesis) lemj par trešās personas statusa atņemšanu šai personai. Par tiesas (tiesneša) lēmumu, ar kuru personai atņemts trešās personas statuss, šī persona var iesniegt blakus sūdzību. 30 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004., 26.10.2006., 18.12.2008., 01.11.2012. un 02.02.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2017.) 29.pants. Tiesību subjekts, kuram ir tiesības būt par privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizstāvi (1) Likumā paredzētajos gadījumos publisko tiesību subjektam vai privāto tiesību juridiskajai personai ir tiesības iesniegt iestādē iesniegumu vai tiesā pieteikumu, lai aizstāvētu privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses. (2) Šā panta pirmajā daļā minētais tiesību subjekts var iepazīties ar lietas materiāliem, pieteikt noraidījumus, dot paskaidrojumus, iesniegt pierādījumus, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, iesniegt lūgumus, apstrīdēt un pārsūdzēt administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kā arī izdarīt citas likumā iesniedzējam vai pieteicējam paredzētās procesuālās darbības. (3) Šā panta pirmajā daļā minētā tiesību subjekta atteikšanās no iesnieguma vai pieteikuma, ko tas iesniedzis saskaņā ar šā panta pirmo daļu, neatņem privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, tiesības prasīt, lai iestāde vai tiesa lietu izskata pēc būtības. (4) Ja administratīvajā procesā šā panta pirmajā daļā minētajam tiesību subjektam un privātpersonai, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai iesniegums vai pieteikums iesniegts, ir atšķirīgi viedokļi par procesa virzību vai par lietu pēc būtības, noteicošais ir privātpersonas viedoklis. Pēc attiecīgās personas iesnieguma iestāde pieņem lēmumu par lietas izbeigšanu vai tiesa izbeidz tiesvedību. 31 (15.01.2004. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 30.pants. Institūcijas piedalīšanās procesā atzinuma došanai (1) Iestāde vai tiesa likumā noteiktajos gadījumos pieaicina piedalīties procesā institūciju, lai tā savas kompetences ietvaros dotu atzinumu lietā. (2) Šā panta pirmajā daļā minētajai institūcijai ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā, iesniegt lūgumus. (3) Tiesa var pieaicināt procesā iestādi, lai tā savas kompetences ietvaros sniegtu atzinumu lietā. Pieaicinātajai iestādei ir pienākums sniegt tiesai pieprasīto atzinumu. 32 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 31.pants. Pieteicējs (1) Pieteicējs ir privātpersona, kura griežas tiesā, lai tā veiktu kontroli pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, lai izlemtu par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi vai arī konstatētu privātpersonas publiski tiesiskos pienākumus vai tiesības. Par pieteicēju uzskatāma arī privātpersona, kuras tiesību vai tiesisko interešu aizstāvēšanai lieta ierosināta pēc šā likuma 29.pantā minētā tiesību subjekta pieteikuma. (2) Pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas. (3) Publisko tiesību juridiskā persona var būt pieteicējs: 1) lietās par publisko tiesību līgumiem; 2) gadījumos, kad publisko tiesību subjekts var būt administratīvā akta adresāts vai to var skart faktiskā rīcība; 3) citos ārējā normatīvajā aktā noteiktajos gadījumos. 33 (15.01.2004. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 32.pants. Procesuālā līdzdalība tiesā (1) Pieteikumu tiesā var iesniegt vairāki pieteicēji (līdzpieteicēji). (2) Katrs līdzpieteicējs procesā piedalās patstāvīgi. (3) Līdzpieteicēji var uzdot lietas vešanu vienam no sava vidus vai vienam kopējam pārstāvim. (4) Tiesas nolēmumu pieņem attiecībā uz katru līdzpieteicēju atsevišķi. Katrs līdzpieteicējs savas procesuālās tiesības var izmantot neatkarīgi no pārējiem līdzpieteicējiem. 34 33.pants. Administratīvā procesa dalībnieku procesuālo tiesību pārņemšana (1) Ja kāds no administratīvā procesa dalībniekiem lietā izstājas (fiziskās personas nāve, juridiskās personas izbeigšanās u.c.), iestāde vai tiesa var aizstāt šo administratīvā procesa dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju. (2) Procesuālo tiesību pārņemšana iespējama jebkurā procesa stadijā. (3) Tiesību pārņēmējam visas darbības, kas izpildītas procesā līdz viņa iestāšanās brīdim, ir tikpat obligātas, kā tās bija personai, kuras tiesības pārņemtas. (4) Lēmumu par atteikšanos aizstāt procesa dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju iestādē attiecīgā persona, adresāts vai iespējamais adresāts septiņu dienu laikā pēc tam, kad lēmums attiecīgajai personai paziņots vai citādi kļuvis zināms, var apstrīdēt augstākā iestādē, bet, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, — pārsūdzēt tiesā. Augstākas iestādes lēmumu septiņu dienu laikā var pārsūdzēt tiesā. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. (5) Par tiesas (tiesneša) lēmumu, ar kuru atteikts aizstāt procesa dalībnieku ar viņa tiesību pārņēmēju, var iesniegt blakus sūdzību. 35 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.02.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2017.) 34.pants. Atbildētājs (1) Atbildētājs tiesā ir Latvijas Republika, pašvaldība vai cita atvasināta publisko tiesību juridiskā persona (22.panta pirmā daļa) vai cits publisko tiesību subjekts šā likuma 22.panta otrajā daļā minētajā gadījumā. (2) Atbildētāja pusē pieaicina iestādi, no kuras pieteicējs prasa attiecīgu rīcību, vai citu institūciju, ja tas noteikts normatīvajā aktā. (3) Ja pieteicējs lietā par publisko tiesību līguma spēkā esamību vai izpildi ir publisko tiesību juridiskā persona (103.panta trešās daļas 3.punkts), atbildētājs var būt arī privātpersona. Šādā gadījumā attiecīgi piemērojamas šā likuma C un D daļas tiesību normas. 36 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. likumu, kas stājas spēkā 01.02.2004.) 35.pants. Tiesības uz pārstāvību administratīvajā procesā Administratīvā procesa dalībnieks procesā var piedalīties ar pārstāvja palīdzību vai starpniecību. Pārstāvis var būt jebkura fiziskā persona, kuras rīcībspēju nav ierobežojusi tiesa, vai juridiskā persona ar ierobežojumiem, kas norādīti šā likuma 36. un 37.pantā. 37 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.02.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2017.) 36.pants. Personas, kuras nevar būt par pārstāvjiem administratīvajā procesā (1) Par pārstāvi nevar būt persona: 1) kura nav sasniegusi pilngadību vai kuras rīcībspēju ir ierobežojusi tiesa; 2) kurai ar tiesas spriedumu atņemtas tiesības vest citu personu lietas; 3) kura tajā pašā lietā sniegusi juridisko palīdzību citam šā administratīvā procesa dalībniekam (izņemot 26. un 32.pantā noteiktos gadījumus). (2) Ja konstatēts kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem apstākļiem, iestāde vai tiesa šādu personu lietas izskatīšanā nepielaiž. 38 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 02.02.2017. likumu, kas stājas spēkā 01.03.2017.) 37.pants. Personas, kuras nevar pārstāvēt iestādi (1) Iestādi administratīvajā procesā nevar pārstāvēt vai iestādes pusē procesuāli darboties nevar persona: 1) kurai konkrētajā lietā rodas vai var rasties interešu konflikts; 2) par kuras objektivitāti pastāv pamatotas šaubas; 3) uz kuru attiecas citi likumā paredzētie ierobežojumi. (2) Administratīvā procesa dalībnieks, pamatojot lūgumu, var rakstveidā lūgt iestādi vai tiesu nomainīt personu, kura piedalās lietā iestādes pusē. Iestāde lēmumu sakarā ar šādu lūgumu pieņem septiņu dienu laikā. Ja lūgumu noraida, pēc lūguma iesniedzēja pieprasījuma lēmums par noraidījumu izsniedzams rakstveidā. Septiņu dienu laikā pēc tam, kad lēmums attiecīgajai personai paziņots vai citādi kļuvis zināms, to var apstrīdēt augstākā iestādē, bet, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, - pārsūdzēt tiesā. Augstākas iestādes lēmumu septiņu dienu laikā var pārsūdzēt tiesā. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. 39 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006. un 01.11.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2013.) 38.pants. Pārstāvības noformēšana (1) Fiziskās personas pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru. Ja fiziskās personas pārstāvis ir zvērināts advokāts, šo pilnvarojumu apliecina ar rakstveida pilnvaru bez notariāla apliecinājuma. Fiziskā persona var pilnvarot savu pārstāvi arī mutvārdos iestādē vai tiesā uz vietas. Iestāde šo pilnvarojumu noformē rakstveidā, un pilnvarotājs to paraksta, bet tiesas sēdē dotais mutvārdu pilnvarojums fiksējams, izmantojot tehniskos līdzekļus. Ja tiesas sēdes gaitu fiksē, rakstot pilnu tiesas sēdes protokolu, tiesas sēdē dotais mutvārdu pilnvarojums ierakstāms tiesas sēdes protokolā. (2) Personu apvienības pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru vai apliecina ar līgumu, no kura izriet attiecīgās personas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt personu apvienību. Ja personu apvienības pārstāvis ir zvērināts advokāts, šo pilnvarojumu apliecina ar rakstveida pilnvaru bez notariāla apliecinājuma. (3) Juridiskās personas vai iestādes pārstāvību noformē ar rakstveida pilnvaru vai apliecina ar dokumentiem, no kuriem izriet amatpersonas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt juridisko personu vai iestādi. Attiecībā uz iestādes pilnvarotu pārstāvi nav piemērojami šā likuma 39. un 147.panta noteikumi par īpaša pilnvarojuma nepieciešamību. (4) Uz iestādes norīkotu darbinieku (amatpersonu) nav attiecināmi šā likuma 40.panta noteikumi par atteikšanos no pārstāvības, kā arī 39. un 147.panta noteikumi par īpaša pilnvarojuma nepieciešamību. (5) Vecāki, aizbildņi un aizgādņi uzrāda iestādei vai tiesai dokumentus, kas apliecina viņu tiesības. (6) Ja administratīvā procesa dalībnieks pats piedalās lietā, viņam ir tiesības uzaicināt juridiskās palīdzības sniegšanai zvērinātu advokātu. Advokāta pilnvarojumu šādā gadījumā apliecina orderis. Ja juridisko palīdzību sniedz valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzējs, viņa pilnvarojumu apliecina Juridiskās palīdzības administrācijas izdots norīkojums par juridiskās palīdzības nodrošināšanu. 40 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004., 26.10.2006., 18.12.2008. un 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2021.) 39.pants. Pārstāvja pilnvaru apjoms (1) Pilnvarojums vest lietu dod pārstāvim tiesības pārstāvamā vārdā izpildīt visas procesuālās darbības, izņemot darbības, kuru izpildīšanai likums prasa īpašu pilnvarojumu. (2) Pārstāvamajam ir saistošas visas procesuālās darbības, ko pārstāvis izpildījis viņam dotā pilnvarojuma ietvaros. 41 40.pants. Pārstāvības atsaukšana vai atteikšanās no pārstāvības (1) Pārstāvamais var katrā laikā atsaukt pārstāvim doto pilnvarojumu, paziņodams par to rakstveidā vai mutvārdos. Iestāde šo paziņojumu noformē rakstveidā, bet tiesa fiksē, izmantojot tehniskos līdzekļus. Ja tiesas sēdes gaitu fiksē, rakstot pilnu tiesas sēdes protokolu, tiesas sēdē atsaukto pilnvarojumu ieraksta tiesas sēdes protokolā. (2) Pārstāvim ir tiesības atteikties no lietas vešanas, par to laikus rakstveidā paziņojot pārstāvamajam un iestādei vai tiesai. 42 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2021.) 4. nodaļa Procesuālie termiņi 41.pants. Procesuālā termiņa noteikšana Procesuālās darbības izpilda likumā noteiktajos termiņos. Ja procesuālais termiņš nav noteikts likumā, to nosaka iestāde, tiesa vai tiesnesis. Iestādes, tiesas vai tiesneša noteiktā termiņa ilgumam jābūt tādam, lai procesuālo darbību varētu izpildīt. 43 42.pants. Procesuālā termiņa sākums (1) Procesuālais termiņš, kas aprēķināms gados, mēnešos vai dienās, sākas nākamajā dienā pēc datuma vai pēc notikuma, kurš nosaka tā sākumu. (2) Procesuālais termiņš, kas aprēķināms stundās, sākas nākamajā stundā pēc notikuma, kurš nosaka tā sākumu. 44 43.pants. Procesuālā termiņa izbeigšanās (1) Termiņam, kuru skaita mēnešos, pēdējā diena ir termiņa pēdējā mēneša attiecīgais datums. Ja termiņa pēdējā mēnesī nav attiecīgā datuma, termiņa pēdējā diena ir šā mēneša pēdējā diena. (2) Ja termiņa pēdējā diena ir sestdiena, svētdiena vai likumā noteikta svētku diena, termiņa pēdējā diena ir nākamā darba diena. (3) Termiņš, kas noteikts līdz konkrētam datumam, beidzas šajā datumā. (4) Procesuālo darbību, kurai beidzas termiņš, var izpildīt termiņa pēdējā dienā līdz pulksten 24. Ja dokuments nodots sakaru institūcijai (pastam) termiņa pēdējā dienā līdz pulksten 24, tas uzskatāms par nodotu termiņā. Ja šī darbība jāizpilda iestādē vai tiesā, termiņu uzskata par beigušos tai stundā, kad attiecīgā iestāde vai tiesa beidz darbu. 45 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 44.pants. Procesuālā termiņa nokavējuma sekas Tiesības izpildīt procesuālās darbības zūd līdz ar likuma, iestādes, tiesas vai tiesneša noteiktā termiņa izbeigšanos. Dokumentus, kas iesniegti pēc procesuālā termiņa izbeigšanās, neizskata. 46 45.pants. Procesuālā termiņa apturēšana Apturot tiesvedību lietā vai adresātam nelabvēlīga administratīvā akta izpildi, termiņa skaitījumu aptur. Termiņa skaitījums apstājas brīdī, kad radies apstāklis, kas ir par pamatu termiņa apturēšanai. Procesuālā termiņa skaitījums turpinās no dienas, kad atjaunota tiesvedība lietā vai administratīvā akta izpilde. 47 46.pants. Procesuālā termiņa atjaunošana (1) Nokavēto procesuālo termiņu var atjaunot iestāde, tiesa vai tiesnesis pēc administratīvā procesa dalībnieka lūguma, ja atzīst nokavēšanas iemeslu par attaisnojošu. (2) Atjaunojot nokavēto termiņu, iestāde vai tiesa vienlaikus atļauj izpildīt nokavēto procesuālo darbību. 48 47.pants. Procesuālā termiņa pagarināšana (1) Iestādes, tiesas vai tiesneša noteikto termiņu var pagarināt pēc administratīvā procesa dalībnieka lūguma. (2) Lūgumu par procesuālā termiņa pagarināšanu var iesniegt pirms iestādes, tiesas vai tiesneša noteiktā termiņa beigām. Lūgums par procesuālā termiņa pagarināšanu, kas iesniegts pēc termiņa beigām, uzskatāms par procesuālā termiņa atjaunošanas lūgumu. 49 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2009.) 48.pants. Procesuālā termiņa pagarināšanas un atjaunošanas kārtība (1) Motivētu lūgumu par procesuālā termiņa pagarināšanu vai nokavētā termiņa atjaunošanu iesniedz iestādei vai tiesai, attiecībā uz kuru nokavēto darbību vajadzēja izpildīt. Lūgumam par nokavētā termiņa atjaunošanu pievieno pierādījumus, kas apliecina termiņa nokavējuma attaisnojošus iemeslus. (2) Iestāde vai tiesa (tiesnesis) jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu vai pagarināšanu izlemj viena mēneša laikā rakstveida procesā. (3) Ja jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu vai pagarināšanu izlemj iestāde, tās atteikumu pagarināt vai atjaunot termiņu var apstrīdēt un pārsūdzēt. Tiesa šo jautājumu rakstveida procesā izlemj viena mēneša laikā. (4) Ja jautājumu par procesuālā termiņa atjaunošanu izlemj tiesa (tiesnesis), par tiesas (tiesneša) atteikumu pagarināt vai atjaunot termiņu var iesniegt blakus sūdzību. 50 (26.10.2006. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. un 01.11.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2013.) 49.pants. Iestādei noteiktā termiņa neievērošanas sekas (1) Uz iestādei šajā likumā vai citos normatīvajos aktos noteikto termiņu, kurā tai jāizpilda kāda procesuālā darbība, attiecas šīs nodaļas noteikumi par procesuālā termiņa skaitījuma sākumu (42.pants), par procesuālā termiņa izbeigšanos (43.pants) un šā panta noteikumi. (2) Ja iestāde neievēro šajā likumā vai citā ārējā normatīvajā aktā noteikto termiņu, kurā tai administratīvā procesa gaitā jāizpilda procesuālā darbība kāda administratīvā procesa dalībnieka labā, šis administratīvā procesa dalībnieks var iesniegt sūdzību augstākā iestādē, bet, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, - tiesā. Augstāka iestāde septiņu dienu laikā, bet tiesa saprātīgā termiņā pieņem lēmumu, ar kuru uzdod iestādei izpildīt attiecīgo procesuālo darbību, nosakot konkrētu termiņu. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. (3) Ja iestāde šā panta otrajā daļā minēto augstākas iestādes vai tiesas lēmumu noteiktā termiņā neizpilda, attiecīgā procesuālā darbība, ja tas faktiski un tiesiski ir iespējams, uzskatāma par izpildītu. Ja tas faktiski vai tiesiski nav iespējams, administratīvā procesa dalībniekam, kura labā attiecīgais termiņš noteikts, ir tiesības saskaņā ar šā likuma 8. nodaļas noteikumiem prasīt atlīdzinājumu. (4) Ja šis likums vai cits normatīvais akts nosaka termiņu, kurā iestādei administratīvā procesa gaitā jāizpilda procesuālā darbība, kas iesniedzējam vai iespējamam administratīvā akta adresātam ir nelabvēlīga, pēc termiņa izbeigšanās šo procesuālo darbību vairs nevar izpildīt, ja vien iestādes pieļautajam termiņa nokavējumam nav pienācīga pamatojuma. 51 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006., 01.11.2012. un 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2021.) 50.pants. Tiesai noteiktā termiņa neievērošanas sekas (1) Tiesa pilda procesuālās darbības, ievērojot šajā likumā noteikto procesuālā termiņa skaitījuma sākumu (42.pants), procesuālā termiņa izbeigšanos (43.pants) un šā panta noteikumus. (2) Ja tiesa neievēro šajā likumā noteikto procesuālās darbības izpildes termiņu, administratīvā procesa dalībnieks var iesniegt tiesas priekšsēdētājam vai tiesu nama priekšsēdētājam sūdzību. Tiesas priekšsēdētājs vai tiesu nama priekšsēdētājs var uzdot tiesnesim izpildīt attiecīgo procesuālo darbību, nosakot konkrētu termiņu. (3) Sūdzības iesniegšana par tiesneša rīcību var būt par pamatu tiesneša noraidīšanai. (4) (Izslēgta ar 18.12.2008. likumu) 52 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006., 18.12.2008. un 01.11.2012. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2013.) B DAĻA ADMINISTRATĪVAIS PROCESS IESTĀDĒ 5.nodaļa Piekritība, sadarbība un informācijas atklātība 51.pants. Administratīvās lietas piekritība Administratīvo lietu izskata iestāde atbilstoši savai kompetencei, kas tai piešķirta ar normatīvo aktu. 53 52.pants. Piekritības maiņa (1) Ja administratīvā procesa laikā mainās iestāde, kurai lieta ir piekritīga, vai tiek konstatēts, ka iestādei, kas ar lietu nodarbojas, šī lieta nav piekritīga, lietu nodod tai iestādei, kurai lieta ir piekritīga. (2) Ja administratīvā procesa laikā mainās teritoriālā piekritība, lietu ar abu iestāžu un iesniedzēja rakstveida piekrišanu var atstāt izskatīšanai iepriekšējā iestādē. 54 53.pants. Sadarbība administratīvajā procesā (1) Pēc tās iestādes pieprasījuma, kurai lieta ir piekritīga, cita institūcija neatkarīgi no padotības sniedz nepieciešamo informāciju, kas ir tās rīcībā, vai cita veida palīdzību. Palīdzība tiek sniegta bez maksas, izņemot normatīvajos aktos paredzētos gadījumus. (2) Šā panta pirmajā daļā minēto palīdzību var atteikt, rakstveidā pamatojot, ka: 1) tā nav iespējama faktisku iemeslu dēļ; 2) tā nav iespējama tiesisku iemeslu dēļ, it sevišķi tad, ja pieprasīto informāciju nedrīkst sniegt saskaņā ar normatīvajiem aktiem par informācijas aizsardzību; 3) to var sniegt cita iestāde ar mazāku resursu patēriņu; 4) palīdzības sniegšanai nepieciešamais resursu patēriņš pārsniedz attiecīgās iestādes nepieciešamību pēc šīs palīdzības. (3) Iestāde var lūgt, lai attiecīgās institūcijas padotības kārtībā augstāka institūcija izvērtē palīdzības atteikuma pamatotību. Ja tādas institūcijas nav vai tā ir Ministru kabinets, — jautājumu izlemj Ministru kabineta pilnvarota institūcija. 55 54.pants. Informācijas sniegšana (1) Privātpersonai un iestādei, kas nav administratīvā procesa dalībnieks, informāciju sniedz saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, Fizisko personu datu aizsardzības likumu un citiem normatīvajiem aktiem. (2) Informāciju, kas atklāj tās personas identitāti, kura ziņojusi par tiesībpārkāpumu, var sniegt tikai ar šīs personas piekrišanu, izņemot tiesību normās noteiktos gadījumus. 56 (26.10.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 6.nodaļa Administratīvā procesa virzība iestādē 55.pants. Administratīvās lietas ierosināšana iestādē Administratīvo lietu iestādē ierosina: 1) uz iesnieguma pamata; 2) uz iestādes iniciatīvas pamata; 3) uz augstākas iestādes rīkojuma vai citas institūcijas ziņojuma pamata. 57 56.pants. Lietas ierosināšana uz iesnieguma pamata (1) Iesniegumu var iesniegt mutvārdos vai rakstveidā, arī elektroniski bez droša elektroniskā paraksta, ja iestāde nodrošina, ka fiziskās personas identitāte ir pārbaudīta saskaņā ar Fizisko personu elektroniskās identifikācijas likumu. Iesniegumā norādāms iesniedzēja vārds un uzvārds, dzīvesvieta (juridiskajai personai — nosaukums, adrese, reģistrācijas numurs), prasījums; uz tā jābūt iesniedzēja parakstam. Mutvārdu iesniegumu iestāde tūlīt noformē rakstveidā, un iesniedzējs to paraksta. (11) Ja iesniegums nav parakstīts, ir iesniegts, neievērojot Valsts valodas likuma prasības, vai tam nav pievienoti pilnvarojumu apliecinoši dokumenti, iestāde iesniegumu atstāj bez virzības un nosaka iesniedzējam saprātīgu termiņu tās norādīto trūkumu novēršanai. Ja iestādes norādītie trūkumi noteiktajā termiņā netiek novērsti, iestāde iesniegumu atzīst par neiesniegtu un var atdot to atpakaļ iesniedzējam. (12) Ja iesnieguma saturs ir klaji aizskarošs un izaicinošs, iestāde var atstāt iesniegumu bez izskatīšanas. (2) Ja iesniegums nav iesniegts pēc piekritības, institūcija var šo iesniegumu nepieņemt. Par to iesniedzējam nekavējoties izdod rakstveida izziņu, kurā norāda arī iestādi, kam lieta ir piekritīga. Institūcija, kurā iesniedzējs griezies, var arī iesniegumu pieņemt un nogādāt iestādei, kurai lieta ir piekritīga. Ja šāds iesniegums atsūtīts pa pastu, attiecīgā institūcija septiņu dienu laikā to nosūta pēc piekritības un paziņo par to iesniedzējam. (3) Strīdus par lietas piekritību izšķir padotības kārtībā kopīga augstāka institūcija vai Ministru kabineta noteikta institūcija. (4) Iestāde, kurai lieta ir piekritīga, pieņem personas iesniegumu arī tad, ja tā uzskata, ka iesniegums nav pareizi noformēts vai nav pamatots. (5) Iestāde pēc iespējas sniedz iesniedzējam nepieciešamo informāciju vai cita veida palīdzību jautājuma sekmīgai atrisināšanai atbilstoši iesniedzēja interesēm. 58 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.11.2012. un 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2021.) 57.pants. Lietas ierosināšana pēc iestādes iniciatīvas Iestāde, kurai lieta ir piekritīga, ierosina administratīvo lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvais akts, kā arī tad, ja iestādei ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt. 59 58.pants. Lietas ierosināšana uz augstākas iestādes rīkojuma vai citas institūcijas ziņojuma pamata (1) Ja lieta ir piekritīga nevis iestādei, kurai kļuvuši zināmi attiecīgie fakti, bet zemākai iestādei, augstāka iestāde dod rīkojumu zemākai iestādei ierosināt administratīvo lietu. (2) Ja lieta ir piekritīga citai iestādei, institūcija, kurai kļuvuši zināmi attiecīgie fakti, ziņo par to iestādei, kurai lieta ir piekritīga. Iestāde, kurai lieta ir piekritīga, lemj par administratīvās lietas ierosināšanu. 60 59.pants. Informācijas iegūšana (1) Pēc administratīvās lietas ierosināšanas iestāde iegūst informāciju, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešama, lai pieņemtu attiecīgo lēmumu. Lai iegūtu nepieciešamo informāciju un panāktu tiesisku, taisnīgu un efektīvu lietas izskatīšanu, iestāde pēc iespējas dod administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus. (2) Iegūstot informāciju, iestāde var izmantot visas tiesiskās metodes, arī iegūt informāciju no administratīvā procesa dalībniekiem, citām institūcijām, kā arī ar liecinieku, ekspertu, apskates, dokumentu un cita veida pierādījumu palīdzību. Ja iestādei nepieciešamā informācija ir nevis administratīvā procesa dalībnieku, bet gan citas institūcijas rīcībā, iestāde to iegūst pati, nevis pieprasa no administratīvā procesa dalībniekiem. (3) Ja nepieciešamā informācija satur ziņas par fiziskās personas privāto dzīvi (personas kods, tautība, pilsonība, dzīvesvieta, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, sodāmība, ienākumi, īpašums, reliģiskie vai politiskie uzskati vai citas ziņas), iestāde paskaidro privātpersonai, uz kāda normatīvā akta pamata un kādam mērķim iestāde šīs ziņas vēlas iegūt, kā arī to, vai privātpersonai šīs ziņas saskaņā ar ārējo normatīvo aktu jāsniedz obligāti vai to sniegšana ir brīvprātīga. (4) Procesa dalībniekam ir pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā varētu būt būtiski. 61 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.01.2004. un 26.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 60.pants. Informācijas iegūšanas ierobežojumi (1) Iestāde var vākt vai pieprasīt iesniegt to informāciju, kura ir paredzēta attiecīgajā normatīvajā aktā vai tieši nepieciešama lietas izlemšanai. Citu informāciju drīkst pievienot lietai tikai tad, ja to nav iespējams nodalīt no lēmuma pieņemšanai nepieciešamās informācijas. (2) Iestāde nedrīkst vākt un administratīvajā procesā izmantot informāciju, kas iegūta ar prettiesiskām metodēm. 62 61.pants. Tiesības iepazīties ar lietu Administratīvā procesa dalībniekam ir tiesības iepazīties ar lietu un izteikt savu viedokli jebkurā procesa stadijā. Šīs tiesības neaptver informāciju, kas saskaņā ar šā likuma 54.panta otro daļu vai citiem likumiem nav izpaužama. Iestādei rakstveidā iesniegto viedokli pievieno lietai. 63 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 26.10.2006. un 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2009.) 62.pants. Administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšana (1) Lemjot par tāda administratīvā akta izdošanu, kurš varētu būt nelabvēlīgs adresātam vai trešajai personai, iestāde noskaidro un izvērtē adresāta vai trešās personas viedokli un argumentus šajā lietā. (2) Personas viedokļa un argumentu noskaidrošana nav nepieciešama, ja: 1) administratīvā akta izdošana ir steidzama un jebkura kavēšanās tieši apdraud valsts drošību, sabiedrisko kārtību, vidi, personas dzīvību, veselību vai mantu; 2) gadījums ir objektīvi mazsvarīgs; 3) no gadījuma būtības izriet, ka personas viedokļa noskaidrošana nav iespējama vai nav adekvāta. (3) Ja administratīvais akts ir izdots rakstveidā un personas viedoklis un argumenti nav noskaidroti, administratīvā akta pamatojumā norāda iemeslu. 64 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 18.12.2008. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2009.) 63.pants. Administratīvā akta izdošana vai lēmums par lietas izbeigšanu (1) Pēc nepieciešamo faktu konstatēšanas un administratīvā procesa dalībnieku uzklausīšanas iestāde nekavējoties izvērtē lietas apstākļus un izdod: 1) obligāto administratīvo aktu, ja piemērojamā tiesību norma paredz, ka administratīvais akts jāizdod; 2) brīvo administratīvo aktu, ja iestādei ir rīcības brīvība un administratīvā akta izdošana ir lietderīga; 3) administratīvo aktu, ar kuru pilnībā vai daļēji atteikts izdot iesniedzējam labvēlīgu administratīvo aktu sakarā ar to, ka administratīvā akta izdošanai nav pamata vai tā nav lietderīga; 4) lēmumu par lietas izbeigšanu faktu trūkuma vai nelietderīguma dēļ, ja lieta ierosināta pēc iestādes iniciatīvas, tai skaitā uz citas privātpersonas sniegtas informācijas (sūdzības) pamata. (2) Lēmumu par lietas izbeigšanu un tā motivāciju iestāde paziņo iesniedzējam, kā arī citiem administratīvā procesa dalībniekiem, kuri bijuši aicināti izteikt savu viedokli. 65 (26.10.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.12.2006.) 63.1 pants. Administratīvā līguma noslēgšana Iestāde jebkurā administratīvā procesa stadijā var vienoties ar procesa dalībniekiem par administratīvā līguma slēgšanu Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā. Administratīvā līguma slēgšanu var ierosināt gan iestāde, gan privātpersona. 66 (18.12.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.01.2009.) 64.pants. Administratīvā akta izdošanas termiņš (1) Ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, iestāde pieņem lēmumu par administratīvā akta izdošanu viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas, ja likumā nav noteikts cits termiņš vai citā normatīvajā aktā — īsāks termiņš administratīvā akta izdošanai. (11) Ja iestāde iesniegumu atstājusi bez virzības šā likuma 56.panta 1.1 daļā noteiktajā kārtībā, administratīvā akta izdošanas termiņš skaitāms no trūkumu novēršanas dienas. (2) Ja objektīvu iemeslu dēļ šā panta pirmajā daļā noteikto termiņu nav iespējams ievērot, iestāde to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam. Ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija, administratīvā akta izdošanas termiņu ar motivētu lēmumu, par to paziņojot iesniedzējam, var pagarināt līdz gadam tā iestāde, kurā administratīvo aktu var apstrīdēt, bet, ja šādas augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, lēmumu pieņem tās iestādes vadītājs, kura izdod administratīvo aktu. Lēmumu par termiņa pagarināšanu var apstrīdēt un pārsūdzēt. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. (3) Steidzamos gadījumos iesniedzējs, iesniedzot motivētu iesniegumu, var lūgt, lai administratīvo aktu izdod saīsinātā termiņā. Iestāde šādu iesniegumu nekavējoties izskata un pieņem rakstveida lēmumu. Atteikuma gadījumā lēmumu nekavējoties paziņo iesniedzējam. Šo lēmumu var apstrīdēt un pārsūdzēt. Tiesa sūdzību izskata rakstveida procesā. (4) Ja iestāde attiecīgo administratīvo aktu izdod, pirms tiesa izskatījusi sūdzību par iestādes lēmumu, ar kuru bijis pagarināts administratīvā akta izdošanas termiņš vai atteikts šo aktu izdot saīsinātā termiņā, tiesa ierosināto tiesvedību šajā jautājumā izbeidz. (5) Iestāde ir tiesīga iesnieguma par administratīvā akta izdošanu izskatīšanu atlikt, ja mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas diena …