Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911 galaziņojums

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojums Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums SATURS Lietotie saīsinājumi, apzīmējumi un termini 1. daļa. Parlamentāro izmeklēšanas komisiju mandāts un darbības principi 2. daļa. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 izveidošana un darbība 2.1. Komisijas izveidošana, mērķis un uzdevumi 2.2. Komisijas sastāvs 2.3. Komisijas darbībā iesaistītās personas 2.4. Komisijas sēdēs izskatītie jautājumi 2.5. Komisijas secinājumi 3. daļa. Lietā esošā informācija par iespējamu valsts nozagšanu 3.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 3.2. Komisijas secinājumi 4. daļa. Faktori, kas noveda pie krimināllietas Nr. 16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā 4.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 4.2. Komisijas secinājumi 5. daļa. Publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstība krimināllietas Nr. 16870000911 materiāliem 5.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 5.2. Komisijas secinājumi 6. daļa. Saistībā ar krimināllietu Nr. 16870000911 izskanējusī informācija par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā, tostarp iespējamu nelikumīgu uzturēšanās atļauju un citu dokumentu izsniegšanas ietekmēšanu, kā arī potenciālie riski cilvēkiem un videi 6.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 6.2. Komisijas secinājumi 7. daļa. Informācija, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus 7.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 7.2. Komisijas secinājumi 8. daļa. Pielikumi Lietotie saīsinājumi, apzīmējumi un jēdzieni • Komisija - Saeimas 2017. gada 21. jūlijā izveidotā Parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 • Kriminālprocess - kriminālprocess Nr. 16870000911 • Operatīvā lieta - operatīvā lieta, uz kuras pamata tika uzsākts kriminālprocess Nr. 16870000911 • KNAB - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs • Ģenerālprokuratūra - Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra • Rīdzenes sarunas:

1. a)vairākās publikācijās žurnālā un portālā "Ir" atspoguļoto Kriminālprocesa un/vai Operatīvās lietas materiālu - personu sarunu audioierakstu un/vai to atšifrējumu - izklāsti, izvilkumi un citāti, kas minētajā žurnālā un tā portālā ir apkopoti un sagrupēti atbilstoši noteiktiem tematiem (personu sarunu priekšmetiem)1;
2. b)Kriminālprocesa un/vai Operatīvās lietas materiālos esoši citi personu sarunu audioieraksti un/vai to atšifrējumi • "valsts sagrābšana" (Komisijas nosaukumā un Galaziņojuma tekstā arī "valsts nozagšana") - "politiskā korupcija, kas izpaužas kā apzināta valsts amatpersonu rīcība normatīvo aktu, administratīvo aktu un politisku lēmumu pieņemšanā vai to pieņemšanas procesu ietekmēšanā, lai gūtu sev vai sev pietuvinātām personām ekonomisku labumu" (plašāk sk. Galaziņojuma 3. daļu) • RTO - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Rīgas tirdzniecības osta" (reģ. Nr. 40003755064) • ZZS - politiskā apvienība "Zaļo un Zemnieku savienība" (reģ. Nr. 40008068957), kuru veido politiskās partijas "Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība" (reģ. Nr. 40008044840) un "Latvijas Zaļā partija" (reģ. Nr. 40008044893) un kura sadarbojas ar politiskajām partijām "Latvijai un Ventspilij" (reģ. Nr. 40008045009) un "Liepājas partija" (reģ. Nr. 40008087572) 1. daļa. Parlamentāro izmeklēšanas komisiju mandāts un darbības principi 1. Saskaņā ar Satversmes 26. pantu un Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 1. pantu Saeima ieceļ parlamentārās izmeklēšanas komisiju, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Parlamentārās izmeklēšanas komisija vadās pēc Satversmes, Saeimas kārtības ruļļa, Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma un citiem likumiem. 2. Parlamentārās izmeklēšanas komisijai pamatdarbības veids ir sēdes. Izmeklēšanas komisijas darbības noslēgumā ar absolūto komisijas locekļu balsu vairākumu tiek apstiprināts galaziņojums, kurā atspoguļo ziņas par komisiju, komisijas konstatētos faktus un to novērtējumu, kā arī priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai. 3. Parlamentārās izmeklēšanas komisija savā darbībā vadās pēc šādiem principiem2: 1) parlamentārās izmeklēšanas princips - parlamentārās izmeklēšanas komisijas veic parlamentāro izmeklēšanu, kas atšķiras no tiesībaizsardzības institūciju veiktās izmeklēšanas. Parlamentārā izmeklēšana primāri ir parlamenta kontrole pār izpildvaras darbībām saistībā ar kādu notikumu vai faktu, kas liek domāt par valsts pārvaldes bezdarbību vai mazspēju kādas konkrētas funkcijas izpildē.3 Komisijas darbības rezultāts nav un nevar būt personu krimināltiesiskās atbildības izvērtēšana, personu saukšana pie kriminālatbildības, sodīšana u. tml. Komisija neietilpst t. s. kriminālprocesuālajā institucionālajā hierarhijā. Komisijas darbības mērķis nav jauna kriminālprocesa veikšana vai izbeigtā Kriminālprocesa atjaunošana vai atkārtošana. Komisija nepilda (neaizstāj) policijas, prokuratūras vai tiesas funkcijas. Komisijas kompetencē nav arī tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku, amatpersonu disciplināra vai citāda sodīšana. Komisija var izteikt priekšlikumus normatīvā regulējuma un cita veida uzlabojumiem tiesībaizsardzības iestāžu un citu valsts institūciju un to amatpersonu darbā (tostarp - operatīvās darbības un izmeklēšanas uzraudzības sistēmā). Komisija var paust arī politisku vērtējumu par personu rīcību; 2) nevainīguma prezumpcijas princips - ikvienā tiesiskā un demokrātiskā valstī darbojas nevainīguma prezumpcija, saskaņā ar kuru nevienu personu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kamēr tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.4 Šis princips ir īpaši svarīgs saistībā ar konkrētās Komisijas specifiskajiem uzdevumiem. Saskaņā ar šo principu nekas nedz Komisijas darbībā kopumā, nedz arī jebkurā no Galaziņojumā minētajiem apsvērumiem nav domāts un nevar tikt interpretēts kā pretējs tam. Nevainīguma prezumpcijas princips ir saistošs un nepārkāpjams gan Komisijas locekļiem, gan ikvienai citai valsts amatpersonai, kas izteikusies, izsakās vai izteiksies saistībā ar Komisijas darbu un šo Galaziņojumu. Neviens Komisijas vērtējums neprezumē attiecīgo personu vainu. Taču šis princips nenozīmē, ka parlamentārās izmeklēšanas laikā Komisijas konstatētie fakti nevar būt par pamatu jauniem kriminālprocesiem, resoriskām pārbaudēm, disciplinārlietām u. tml.; 3) neitralitātes un objektivitātes princips - lai novērstu jebkuras aizdomas par iespējamu ietekmi uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļu lēmumiem, ikviens loceklis paraksta apliecinājumu par interešu konflikta neesamību viņa darbībā parlamentārās izmeklēšanas komisijā, kā arī apliecina, ka uz viņu neattiecas Saeimas deputātu ētikas kodeksa 10. punkts (deputāts atturas no iesaistīšanās parlamentārās izmeklēšanas komisijās, ja izmeklējamā joma un periods ir saistīti ar viņa darbību); 4) labas pārvaldības un atgriezeniskās saites principi - saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu komisijas galaziņojumā atspoguļotos priekšlikumus izmeklēšanas komisija nosūta Saeimas komisijām, Ministru kabinetam, ministrijām un citām publiskas personas institūcijām, kuru kompetencē ietilpst attiecīgo priekšlikumu ieviešana. Minētajā likumā ir iestrādāts arī atgriezeniskās saites princips, jo Komisijas priekšlikumu adresātiem ir ar likumu noteikts pienākums izvērtēt priekšlikumus un lemt par to ieviešanu; 5) atklātības un informācijas pieejamības princips - lai gan var būt parlamentārās izmeklēšanas komisijas, kuras savas darbības specifikas dēļ informāciju, kas ir to rīcībā, nepublisko un kuru sēdes ir aizklātas, lielākoties parlamentārā izmeklēšana notiek sabiedrībai pilnībā atklāti. 2. daļa. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 izveidošana un darbība 2.1. Komisijas izveidošana, mērķis un uzdevumi 1. Komisiju 2017. gada 21. jūlijā izveidoja Saeima pēc 35 deputātu5 pieprasījuma. 2. Komisija tika izveidota, jo publiskajā telpā nonāca Operatīvās lietas un Kriminālprocesa materiālu daļa (Rīdzenes sarunas), kas sabiedrībā un arī masu informācijas līdzekļos izraisīja negatīvu reakciju pret Rīdzenes sarunu saturu un tajās pausto. Īpašu uzmanību ir izpelnījusies arī pati Operatīvās lietas un Kriminālprocesa materiālu daļas (Rīdzenes sarunu) nonākšana publiskajā telpā. 3. Saeimas paziņojumā par Komisijas izveidošanu6 ir norādīti Komisijas uzdevumi: 1) izvērtēt šajā lietā esošo informāciju par iespējamu valsts nozagšanu; 2) izvērtēt faktorus, kas noveda pie krimināllietas Nr. 16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā; 3) pārbaudīt publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstību krimināllietas Nr. 16870000911 materiāliem; 4) izvērtēt saistībā ar krimināllietu Nr. 16870000911 izskanējušo informāciju par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā, tostarp iespējamu nelikumīgu uzturēšanās atļauju un citu dokumentu izsniegšanas ietekmēšanu, kā arī potenciālos riskus cilvēkiem un videi; 5) izvērtēt informāciju, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus. 4. Atbilstoši iepriekš minētajiem Komisijas uzdevumiem ir strukturēts Galaziņojums7, katra uzdevuma veikšanas ietvaros norādot: 1) būtiskākos Komisijas uzklausītos viedokļus un konstatētos faktus; 2) Komisijas izdarītos secinājumus. 5. Komisija ir izveidota uz sešiem mēnešiem. 6. Komisijas darbs norisinājās sēdēs. Tika nodrošināta Komisijas sēžu (izņemot slēgto sēžu un atklāto sēžu slēgto daļu) tiešraide. 7. Lai veicinātu sabiedrības informētību un izglītošanu par valstiski un sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem un nodrošinātu Komisijas darba caurredzamību, Saeimas mājaslapā ir izveidota atsevišķa interneta vietne http://izmeklekomisija.saeima.lv, kurā atainots Komisijas darbs (Komisijas sēžu darba kārtības un protokoli, Komisijas sēžu videoieraksti, Komisijas sarakste u. c.). 2.2. Komisijas sastāvs 1. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu izmeklēšanas komisiju locekļi tiek iecelti vienādā skaitā (proporcionāli) no katras Saeimas frakcijas. 2. Komisijas sastāvā ir seši Saeimas deputāti no sešām Saeimas frakcijām: Inguna Sudraba ("No sirds Latvijai"), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Mārtiņš Šics (Latvijas Reģionu apvienība), Ritvars Jansons (Nacionālā apvienība), Ainārs Mežulis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Igors Pimenovs (SASKAŅA). 3. 2017. gada 27. jūlijā Komisijas pirmajā sēdē (protokols Nr. 1) par Komisijas priekšsēdētāju tika ievēlēta Inguna Sudraba ("No sirds Latvijai") un par Komisijas sekretāru tika ievēlēts Mārtiņš Šics (Latvijas Reģionu apvienība). 2.3. Komisijas darbībā iesaistītās personas 1. Ņemot vērā Komisijas mērķu un uzdevumu specifiku, Komisijas darbībā saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 8. pantu tika iesaistīts prokurors. Atsaucoties uz Komisijas ierosinājumu, Latvijas Republikas ģenerālprokurors dalībai Komisijā norīkoja Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroru Māri Leju. 2. No 2017. gada 8. augusta darbu Komisijā uzsāka Komisijas konsultants Aldis Alliks un Komisijas tehniskais sekretārs Pauls Zenķis. 3. Ņemot vērā Komisijas uzdevumu specifiku, lai Komisijas darbībā kā padomdevējus saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 169. pantu iesaistītu arī attiecīgo jomu (krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību, kā arī politikas zinātnes) lietpratējus, ekspertus, Komisija vērsās pie Latvijas Juristu biedrības. Pastāvīgi Komisijas darbībā uz sabiedriskiem pamatiem (bez atlīdzības) tika iesaistīti pieredzējuši juristi - Latvijas Juristu biedrības prezidents, bijušais prokuratūras svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs, Dr. iur., profesore, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, policijas ģenerāle, bijusī Policijas akadēmijas rektore Ārija Meikališa un bijušais Latvijas Republikas Augstākās tiesas senators, Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs un Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītājs, tagad Goda tiesnesis Pāvels Gruziņš, kā arī - jēdziena "valsts sagrābšana" izpratnes veidošanai un veicināšanai - domnīcas PROVIDUS pētnieks Dr. sc. pol. Valts Kalniņš (turpmāk visi kopā un katrs atsevišķi saukti arī - pieaicinātie eksperti). 4. Komisijas sēdēs piedalījās un paskaidrojumus sniedza šādas personas: Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers un Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss, KNAB priekšnieks Jēkabs Straume, KNAB priekšnieka vietnieks Jānis Roze, KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece, KNAB Analītiskās nodaļas vadītāja Jeļena Rutkovska, Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, Valsts kancelejas direktora vietniece Baiba Medvecka, Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ilze Cīrule, Valsts ieņēmumu dienesta konsultante komunikācijas un sabiedrisko attiecību jautājumos Aļona Zandere, Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes direktors Edijs Ceipe, Valsts ieņēmumu dinesta Finanšu policijas pārvaldes Otrās izmeklēšanas daļas vadītāja Inna Kuzmina, domnīcas PROVIDUS pētnieks Dr. sc. pol. Valts Kalniņš, domnīcas PROVIDUS direktore Krista Baumane, Mārupes novada domes deputāts Edgars Jansons, mediju nozares arodbiedrības "Latvijas Žurnālistu savienība" valdes loceklis Imants Liepiņš, Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Rita Ruduša, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Anda Rožukalne, žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele un žurnāliste Indra Sprance, Satversmes aizsardzības biroja direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis, uzņēmējs Ainārs Šlesers, zvērināts advokāts Gvido Zemribo, SIA "Reģionu mediji" valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš, SIA "Lattelecom" valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, žurnālists Guntis Bojārs, bijušais Rīgas brīvostas valdes loceklis Jānis Straume, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, jurists Ivars Gulbis, RTO valdes priekšsēdētājs Ralfs Kļaviņš, SIA "Dienas žurnāli" valdes loceklis Jānis Maršāns, uzņēmējs Andris Šķēle, uzņēmējs Aleksandrs Tralmaks, uzņēmējs Viesturs Koziols, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, bijušie KNAB darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs, bijušais KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, Latvijas Republikas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers un bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks Juris Leitietis. 2.4. Komisijas sēdēs izskatītie jautājumi 1. Ir notikusi 21 Komisijas sēde. 2. Komisijas sēdēs tika izskatīti šādi jautājumi: 1) 2017. gada 8. augusta sēdē (protokols Nr. 2) - "KNAB informācija par operatīvās darbības un kriminālprocesa galvenajiem posmiem un savstarpējo saistību; par notiekošām pārbaudēm par "oligarhu sarunu" gaitu un iespējamo tālāko virzību, iespēju komisijas locekļiem iepazīties ar operatīvās lietas un krimināllietas materiāliem". Uzaicināti un piedalījās: KNAB priekšnieks Jēkabs Straume un KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece. KNAB priekšnieks Jēkabs Straume sniedza prezentāciju par mijiedarbību starp operatīvās darbības procesu un kriminālprocesu (Pielikums Nr. 1); 2) 2017. gada 15. augusta sēdē (protokols Nr. 3) - "Prokuroru veikto darbību Kriminālprocesā izvērtēšana". Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja iepazīstināja ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta 2017. gada 14. augusta atzinumu par prokuroru veiktajām darbībām Kriminālprocesā (Pielikums Nr. 2). Uzaicināti un piedalījās arī: Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers, Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss; 3) 2017. gada 22. augusta izbraukuma slēgtā sēdē (protokols Nr. 4) - "Kriminālprocesa pirmstiesas stadijas izvērtēšana KNAB". Uzaicināti un piedalījās: KNAB priekšnieks Jēkabs Straume, KNAB priekšnieka vietnieks Jānis Roze, KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece un KNAB Analītiskās nodaļas vadītāja Jeļena Rutkovska; 4) 2017. gada 29. augusta sēdē (protokols Nr. 5) - "Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu atlīdzības modeļa pilnveidošana. Valsts kancelejas paveiktais vienotās atlīdzības sistēmas uzlabošanā". Uzaicināti un piedalījās: Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, Valsts kancelejas direktora vietniece Baiba Medvecka, KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. Komisijas loceklis Andrejs Judins sniedza prezentāciju par valsts nozagšanas pazīmēm Kriminālprocesā (Pielikums Nr. 3); 5) 2017. gada 4. septembra sēdē (protokols Nr. 6) - "Termiņa uzturēšanās atļauju ieviešana un izsniegšana no valsts drošības viedokļa". Uzaicināti un piedalījās: Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. Komisijas loceklis Ritvars Jansons sniedza prezentāciju par Kriminālprocesa faktu par termiņuzturēšanās atļauju iegūšanas veicināšanas saistību ar valsts drošības apdraudējumu (Pielikums Nr. 4); 6) 2017. gada 11. septembra sēdē (protokols Nr. 7) - ""Valsts nozagšanas" sabiedriski politiskie aspekti. "Valsts nozagšanas" teorētiskie un praktiskie aspekti Latvijā" un "Valsts ieņēmumu dienesta atbalsts Komisijas darbam". Uzaicināti un piedalījās: KNAB priekšnieks Jēkabs Straume, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ilze Cīrule, Valsts ieņēmumu dienesta konsultante komunikācijas un sabiedrisko attiecību jautājumos Aļona Zandere, Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes direktors Edijs Ceipe, Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes Otrās izmeklēšanas daļas vadītāja Inna Kuzmina, domnīcas PROVIDUS pētnieks Dr. sc. pol. Valts Kalniņš, domnīcas PROVIDUS direktore Krista Baumane, Mārupes novada domes deputāts Edgars Jansons. Domnīcas PROVIDUS pētnieks Valts Kalniņš izskaidroja jēdzienu "valsts nozagšana" un tā sabiedriski politiskos, teorētiskos un praktiskos aspektus Latvijā. Mārupes novada domes deputāts Edgars Jansons sniedza paskaidrojumus, tostarp saistībā ar Rīdzenes sarunās pieminēto viņa agrāk vadīto SIA "LSF Holdings". Valsts ieņēmumu dienesta finanšu policijas direktors Edijs Ceipe sniedza paskaidrojumus par Valsts ieņēmumu dienesta atbalstu Komisijas darbam; 7) 2017. gada 18. septembra sēdē (protokols Nr. 8) - "Par iespējamu mediju ietekmēšanu un prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli". Uzaicināti un piedalījās: mediju nozares arodbiedrības "Latvijas Žurnālistu savienība" valdes loceklis Imants Liepiņš, Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Rita Ruduša, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Anda Rožukalne, Kultūras ministrijas Mediju nodaļas vadītāja Aiga Grišāne. Juris Paiders iesniedza Komisijai rakstisku viedokli (Pielikums Nr. 5). Imants Liepiņš sniedza ziņojumu (Pielikums Nr. 6). Anda Rožukalne sniedza prezentāciju par faktoriem, pēc kuriem var spriest par mediju politisko ietekmēšanu (Pielikums Nr. 7). Aiga Grišāne sniedza paskaidrojumus par tematu "Mediju reģistra un mediju īpašnieku atklātības nodrošināšana"; 8) 2017. gada 25. septembra sēdē (protokols Nr. 9) - "Žurnālistu un redakcijas atbildība par sniegtās informācijas patiesumu". Uzaicinātas un piedalījās: žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele, žurnāla "Ir" žurnāliste Indra Sprance. Iesniedza rakstisku viedokli "'Žurnāla IR paskaidrojumi par Rīdzenes sarunu publikāciju patiesumu" (Pielikums Nr. 8) un sniedza prezentāciju "Žurnāla IR paskaidrojumi par Rīdzenes sarunu publikāciju patiesumu" (Pielikums Nr. 9); 9) 2017. gada 2. oktobra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 10) - "Komisijas turpmākās darbības virzieni" un "Komisijā saņemto iesniegumu izskatīšana"; 10) 2017. gada 9. oktobra daļēji slēgtajā sēdē (protokols Nr. 11) - "Iespējamie valsts nacionālās drošības apdraudējumi un iespējamā atsevišķu personu darbība citu valstu interešu labā". Uzaicināti un piedalījās: Satversmes aizsardzības biroja direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis; 11) 2017. gada 30. oktobra sēdē (protokols Nr. 12) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināts un piedalījās: uzņēmējs Ainārs Šlesers; 12) 2017. gada 6. novembra sēdē (protokols Nr. 13) - "Iespējamie Satversmes pārkāpumi" un "Iespējamā mediju ietekmēšana". Uzaicināti un piedalījās: zvērināts advokāts, bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, SIA "Reģionu mediji" valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš. Uzaicināts, bet nepiedalījās: Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns Andrejs Vilks; 13) 2017. gada 27. novembra sēdē (protokols Nr. 14) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana" un "Iespējamā mediju ietekmēšana". Uzaicināti un piedalījās: SIA "Lattelecom" valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, žurnālists Guntis Bojārs, bijušais Rīgas brīvostas valdes loceklis Jānis Straume; 14) 2017. gada 4. decembra sēdē (protokols Nr. 15) - "Iespējamie Satversmes pārkāpumi" un "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināti un piedalījās: bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš; 15) 2017. gada 11. decembra sēdē (protokols Nr. 16) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināti un piedalījās: Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, jurists Ivars Gulbis, RTO valdes priekšsēdētājs Ralfs Kļaviņš, SIA "Dienas žurnāli" valdes loceklis Jānis Maršāns; 16) 2017. gada 18. decembra sēdē (protokols Nr. 17) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināti un piedalījās: uzņēmējs Andris Šķēle, uzņēmējs Aleksandrs Tralmaks, uzņēmējs Viesturs Koziols, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Aivars Lembergs sniedza prezentāciju ""Oligarhu lieta" kā propagandas un izrēķināšanās ierocis" (Pielikums Nr. 10); 17) 2018. gada 4. janvāra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 18) - "Kriminālprocesa Nr. 16870000911 pirmstiesas stadijas izvērtēšana". Uzaicināti un piedalījās: bijušie KNAB darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs, bijušais KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks Juris Leitietis; 18) 2018. gada 8. janvāra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 20) - "Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojuma projekta apspriede"; 19) 2018. gada 15. janvāra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 21) - "Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojuma projekta apspriede". 2.5. Komisijas secinājumi Balstoties uz savā darbībā pieredzēto, Komisija secina, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības uzlabošanai ir jāpapildina Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 5. pants, iekļaujot priekšlikumu, ka komisijas sēdēs var piedalīties citi Saeimas deputāti, bet padomdevēja tiesības viņi bauda tikai uz īpaša komisijas lēmuma pamata. 3. daļa. Lietā esošā informācija par iespējamu valsts nozagšanu 3.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Darbību uzsākot, Komisija konstatēja objektīvas grūtības jēdziena "valsts sagrābšana" (Komisijas nosaukumā un Galaziņojumā arī "valsts nozagšana") satura izpratnē, jo šāda jēdziena nav nevienā Latvijas Republikas likumā (tostarp - Satversmē un Krimināllikumā) un starptautiskajos normatīvajos aktos. Līdz ar to pastāv dažādas šā jēdziena izpratnes un interpretācijas. 2. Lai gūtu priekšstatu par jēdziena "valsts sagrābšana" saturu un tvērumu, Komisija uzklausīja: 1) Komisijas locekli Andreju Judinu; 2) domnīcas PROVIDUS pētnieku Valtu Kalniņu. 3. Komisijas 2017. gada 29. augusta sēdē tās loceklis Andrejs Judins paskaidroja8: "Protams, mans skaidrojums nevienam nav saistošs, un kolēģi var palikt pie sava viedokļa, bet es izmantošu iespēju, lai pastāstītu, kā es redzu komisijas darba uzdevumu saistībā ar valsts nozagšanas pazīmju izpēti. Mūsu komisijas nosaukumā mēs redzam divus svarīgus blokus. Tātad mūsu komisija izveidota, lai noskaidrotu, lai pētītu jautājumu saistībā ar valsts nozagšanas pazīmēm. Un otrs svarīgs bloks ir saistīts ar kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti. Tas ir nosaukumā. Tas ir mūsu uzdevumos. Un kā to saprast, ko tas nozīmē? Ja mēs paskatīsimies un tad sāksim domāt, ko tas nozīmē, tad mana atbilde ir šāda. Veicot parlamentāro izmeklēšanu, komisijai ir jāanalizē iegūtā informācija un jāizdara secinājumi, vai tika veiktas darbības, kas atbilst valsts nozagšanas pazīmēm, šim jēdzienam. Tātad tas ir pirmais bloks, mums jāsaprot, vai ir informācija, kas norāda uz valsts nozagšanu. Saistībā ar otro jautājumu jāņem vērā, ka Krimināllikumā ir vairāki panti, proti, tādi kā dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kukuļdošana, kukuļņemšana, starpniecība kukuļošanā, tirgošanās ar ietekmi, krāpšana, dokumentu viltošana, noziedzīgā ceļā iegūto līdzekļu legalizācija un vairāki citi. Un, veicot darbību, kas vērsta uz valsts nozagšanu, cilvēki izdara šos noziegumus. Līdz ar to saistībā ar kriminālprocesu ir svarīgi saprast, vai bija izmantots viss iespējamais, lai atklātu un pierādītu šos noziedzīgos nodarījumus, un, ja bija pazīmes, kas norādīja uz tiem pārkāpumiem, bet tomēr kriminālprocess nenodrošināja iespēju atklāt un izmeklēt efektīvi, tad ir jāsaprot, kas traucēja attiecīgo mērķu sasniegšanu. Tāds ir mūsu uzdevums. Bet kas ir svarīgi? Tie ir divi dažādi bloki. Tie bloki stāv ļoti tuvu. Bet kas ir slikti? Slikti, ja mēs sākam jaukt šīs divas lietas. Tas var noteikti traucēt. Un diemžēl es redzu, ka vairāki juristi, kad uztver to... jauc šīs divas lietas. Bet ir svarīgi norobežot. Un, runājot par valsts nozagšanu... Es jau minēju, nosaucu vairākus Krimināllikuma pantus, un nevar teikt tā, ka tie pārkāpumi var tikt izdarīti tikai saistībā ar valsts nozagšanu. Bet ir jāsaprot - ja cilvēks dod kukuli, piemēram, vai, teiksim, saņem kukuli, piemēram, par to, ka viņš nesodīs ceļu satiksmes pārkāpēju, tā nav valsts nozagšana. Tā ir tā saucamā administratīvā korupcija. Cilvēks saņēma naudu, viņš nesodīja pārkāpēju, un tas ir viss. Viņš to var darīt vairākkārt, bet vienalga, pat ja viņš izdarīs 20 reižu vai vairāk, tā nebūs valsts nozagšana. Bet, ja kāds dod naudu, lai Saeima balsotu un pieņemtu kaut kādu likumu vai likuma grozījumu, ja kāds grib ietekmēt likumdošanas procesu, ja kāds grib taisīt tādus valdības lēmumus vai, teiksim, noteikumus, kas viņam ir izdevīgi, kas viņam nodrošinās kaut kādus labumus saistībā ar biznesu, te jau ir pamats domāt un runāt par valsts nozagšanu. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka panti, ko es nosaucu, un arī vairāki citi paši par sevi nenorāda, ka ir izdarīta valsts nozagšana. Bet, ja ir valsts nozagšanas gadījumi, tad ir jāskatās, vai netika izdarīti minētie nodarījumi. Un, runājot par valsts nozagšanu, kā mēs to saprotam, kā to var definēt? Pirmkārt, es gribu uzsvērt - tas nav krimināltiesību jēdziens. Nav Krimināllikuma panta ar tādu nosaukumu. Tā ir parādība, tas ir fenomens, tā ir situācija, kad cilvēki izmanto valsti, valsts instrumentus, lai gūtu sev labumus, lai nodrošinātu labumus saviem draugiem, paziņām, lai veidotu sistēmu, lai sagrābtu varu. Citiem vārdiem, viņi sagrābj valsti. Un, starp citu, runājot par terminoloģiju. Jā, mēs lietojam vārdus "valsts nozagšana". Bet, ja mēs paskatīsimies, tad 2000. gadā publicētajā Pasaules Bankas pētījumā lietoti tādi vārdi kā state capture - valsts sagrābšana, un tie, kas veic šo darbību, būtībā grib veidot citu demokrātiju, kur tauta it kā balso, it kā kaut ko ievēlē, taču vara pieder nevis tautai, bet atsevišķiem cilvēkiem, kas veido tādu izskatu, ka viss ir demokrātiski. Bet pēc būtības valsts instrumenti, valsts ierēdņi, valsts likumi apkalpo atsevišķu personu privātās intereses. Tā ir tā būtība. Un tā ir politiska korupcija, tā ir sistēmiska politiska korupcija, un korupciju mēs varam... nu to politisko korupciju varam definēt kā manipulāciju ar rīcībpolitikām, institūcijām, procedūrām, ko veic politisko lēmumu pieņēmēji, ļaunprātīgi izmantojot savu stāvokli, lai iegūtu, vairotu un saglabātu varu, statusu, teiksim... un citas intereses. Tā ir tā būtība. Un, kā es jau minēju, ja kolēģiem ir interese, tad var iepazīties... arī elektroniski ir pieejams dokuments, Pasaules Bankas pētījums, kur jau 2000. gadā tiek skaidrots šis jautājums. Un kas šajā pētījumā ir interesanti? Tur pētīta arī Latvija. Latvija minēta tajā pētījumā. Latvija ir tā zeme, kur vēl 2000. gadā konstatēja, ka ir tie riski, un pēc atsevišķiem parametriem mūsu pozīcijas ir ļoti augstas. Tie riski ir ļoti lieli. Fakti norādīja tobrīd, ka valsts nozagšana - tā nav vienkārši kaut kāda abstrakta lieta, jo ir tiešām darbības, kas liecina, ka tas viss notiek. Runājot par definīciju, varbūt labāk patīk cits variants, kā to var definēt, jā - tās ir darbības, kas veiktas nolūkā nelikumīgā un necaurskatāmā ceļā ietekmēt likumdošanu, rīkojumu un lēmumu pieņemšanu, lai nodrošinātu iespēju atsevišķām personām gūt sev labumus uz sabiedrības rēķina. Tā ir būtība. Ja kādam gribētos kaut ko aktuālāku un varbūt citus autorus, lūdzu, var lasīt arī Levita kunga skaidrojumu, kuru, starp citu, kas ir interesanti un pat ironiski, nopublicēja "Neatkarīgā Rīta Avīze"9. Tur bija intervija par kaut ko citu, tomēr Levita kungs izmantoja iespēju arī skaidrot, kā viņš saprot valsts nozagšanu. Un Levits tad tieši norādīja, ka Latvijā pastāv arī tāda lieta kā neleģitīma ietekme uz demokrātiskiem procesiem. To mēs saucam arī par valsts nozagšanu. Valsts nozagšana nenozīmē vienkārši piesavināties miljonu un tad pazust. Valsts nozagšana nozīmē gūt neleģitīmu ietekmi uz valsts lēmumiem ārpus demokrātiskā procesa un izmantot to, lai gūtu sev materiālos labumus vai ietekmi. Redziet, tas ir tas pats būtībā... Ir cilvēki, kas izmanto varu, lai viņiem būtu labi dzīvot šajā valstī. Un, teiksim, sabiedrības intereses varbūt ir ievērotas, varbūt nav ievērotas, bet tas ir pakārtots jautājums. Primārais ir savas intereses. Tā ir tā būtība. Ja mēs gribam vēl vairāk saprast un uzzināt, lūdzu, var palasīt 2017. gadā izdoto "Rokasgrāmata valsts sagrābšanas monitoringam parlamentā". Par mūsu parlamentu šeit rakstīts. 2017. gadā izdotā grāmata skaidro, kas ir valsts nozagšana. Un tā - viens salīdzinājums, tas ir, salīdzinājums ar datorvīrusu, kas ir ielaists un pārņem kontroli, un dators vairs nestrādā īpašnieka labā, bet apkalpo tā hakera intereses, nodrošina viņam kaut kādas iespējas. Un tad faktiski īpašnieks, datora īpašnieks, labumus vairs nevar saņemt, nevar izmantot datoru pēc saviem ieskatiem. Tas pats notiek arī ar valsti. Ja ir cilvēki, kas pakļauj lēmumu pieņemšanu, likumu pieņemšanu, institūciju darbu savām interesēm, valsts vairs nestrādā sabiedrības labā. Un tā ir liela problēma. Un diemžēl, lasot lietas materiālus, es redzu - tā ir Latvijas realitāte. Tātad - kādas pazīmes mēs meklējam? Kas norāda tieši, un kā var konstatēt valsts sagrābšanu vai nozagšanu? Pirmais, kam vajadzētu pievērst uzmanību, tā ir neleģitīma likumdošanas procesa ietekmēšana, kā arī tās mēģinājumi un sagatavošanās tai, lai nodrošinātu personiskā labuma gūšanu. Proti, ja mēs redzam materiālus, faktus, kas norāda, ka kāds prettiesiski darbojas, lai būtu pieņemti kādi lēmumi, kādi likumi, - tas ir signāls, ka jā, te var būt runa par valsts nozagšanu. Nākamais, kam arī vajadzētu pievērst uzmanību lasot, ir demokrātiskā procesa traucēšana, kas saistīta ar slēptu partiju finansēšanu, proti, naudas piešķiršanu, līdzekļu piešķiršanu, stipendiju maksāšanu vai citu labumu nodrošināšanu deputātiem, citām valsts amatpersonām. Tā arī ir valsts sagrābšanas sastāvdaļa. Jo, kad deputāts vairs nedomā par sabiedrības interesēm, bet domā, kā apkalpot naudas devēja intereses, tas traucē viņam strādāt sabiedrības labā. Viņš tad ir persona, kas kalpo atsevišķu cilvēku interesēm vai organizāciju interesēm. Nākamā pazīme saistīta ar izpildvaras darbību. To mēs varbūt redzam mazāk, bet tur tiešām ir ļoti apjomīgi darbi un izpildvara varbūt nav tik lielā kontrolē. Nē, nu kontrolēt var, bet tur lielā apjomā ir vairākas nianses un arī plašākas iespējas izmantot resursus savtīgiem mērķiem. Un arī, ja mēs redzam, ka valdības lēmumi vai kādu atsevišķu iestāžu, organizāciju lēmumi ir pieņemti, lai kādiem cilvēkiem dotu priekšrocības, tas arī ir signāls, kas norāda uz iespējamu valsts nozagšanu. Tālāk - darbības, kas veiktas, lai ietekmētu tiesu varu, tiesībaizsardzības institūciju darbību, lai tās nevarētu strādāt. Mēs šodien tikko runājām par naudu. Kā var, piemēram, tad sarežģīt dzīvi, teiksim, institūcijām un sev nodrošināt plašākas iespējas veikt šīs darbības? Nemaksāt atbilstošas algas. Tas arī veicina valsts sagrābšanu. Var, piemēram, mēģināt saistībā ar kadru politiku panākt, lai tie cilvēki, kas var strādāt, tur nestrādātu. Var meklēt cilvēkus, kuri pildīs kaut kādus uzdevumus un būs lojāli tiem, kas pasūta, teiksim, attiecīgu darbību izdarīšanu. Un tā arī ir valsts nozagšana. Tās ir pazīmes, kas norāda uz to. Nu, es jau faktiski sāku stāstīt. Tā savu cilvēku iecelšana visdažādākajos amatos, lai kontrolētu situāciju, jo, ja stratēģiskajos posteņos, attiecīgos amatos, strādā cilvēki, kas ir lojāli (nav obligāti tie, kas kalpo, kas ikdienā atskaitās, bet tie, kas netraucēs veikt valsts nozagšanu), tas arī ir izdevīgi tiem, kas grib izmantot valsti savtīgos nolūkos. Tālāk saistībā ar mediju darbu. Tas arī ir ļoti būtiski, jo tiem, kas mēģina sagrābt valsti un saglabāt ilūziju, ka demokrātija pastāv, ir svarīgi arī pakļaut savai gribai medijus. Tas nepieciešams, lai demokrātijas apstākļos novērstu risku, ka sabiedriskā viedokļa ietekmē varētu tikt apdraudētas viņu iespējas turpināt uz valsts sagrābšanu virzītās darbības. Tātad, proti, viņiem svarīgi panākt, lai nebūtu neatkarīgu mediju, lai nebūtu žurnālistu, kas strādā sabiedrības interesēs, bet gan pilda pasūtījumus, lai būtu mediji, kas atspoguļo viņu viedokli, kas būtībā ļoti nepamatoti kritiski, teiksim, vērtē darbību, kas veikta valsts, patiešām valsts, interesēs, un darbības, kas veiktas uz žurnālistikas, brīvas žurnālistikas, "piežmiegšanu", kas tieši veiktas, lai traucētu mediju darbu. Tā arī ir valsts nozagšana. Tās arī ir pazīmes. Varbūt viena atsevišķa pazīme nedod pamatu izdarīt secinājumus, bet, kad mēs redzam, ka tādu pazīmju ir ļoti daudz, tad ikvienam no mums ir iespēja izdarīt secinājumus. Un tas nav secinājums par to - ir vai nav izdarīts noziegums, jo par tādiem jautājumiem var runāt juridiski. Šeit ir jautājums par to, vai mēs varēsim konstatēt šo parādību vai mēs tomēr apgalvosim, ka nekas nenotiek. Nu, un varbūt tieši saistībā ar lietu. Es neizmantoju materiālus un faktus, kas ir minēti krimināllietā un nav publicēti, jo par tādiem jautājumiem varbūt labāk, pareizāk runāt slēgtās sēdēs, un tādi jautājumi ir. Bet ir atsevišķi fakti, kas bija publicēti un kas ir publiski zināmi. RTO. Ir jautājums - kam pieder un piederēja? Izskanēja informācija, ka bija cilvēki, kas nebija valsts reģistros minētās personas, bet faktiski kontrolēja uzņēmumu. Bija nosaukti vārdi un uzvārdi, kas arī tobrīd, kad notika sarunas, faktiski kontrolēja attiecīgo uzņēmumu. Viņi bija patiesie labuma guvēji. Un ir fakti, kas norāda, ka šie cilvēki pieņēma lēmumus, deva norādījumus, kā tam uzņēmumam strādāt, ir fakti, kas norāda uz šo cilvēku saikni ar valsts nozagšanu. Būtībā šis uzņēmums ir guvis lielus panākumus, ne tikai pateicoties tam, ka tur strādāja ģeniāli cilvēki, bet lielākoties tāpēc, ka bija pieņemti vairāki politiski lēmumi, kas nodrošināja tam iespēju strādāt, - valsts lēmumi, kas bija pieņemti. Bija nodrošināta ļoti labvēlīga situācija no Rīgas brīvostas, un tad bija veiktas darbības, lai konkurenti netraucētu. Un tas viss tika darīts ne jau tāpēc, ka kādam bija lielas rūpes par Latviju kā tranzīta valsti. Tas tika darīts tāpēc, ka šis uzņēmums faktiski piederēja tām personām, kam bija iespēja politiski ietekmēt biznesa vidi. Un kas vēl interesanti? Tagad mēs saprotam, ka īpašnieku sastāvs nedaudz ir mainījies, un tagad vairs nav noslēpums, kam tas pieder. Un tas arī ir fakts, kas palīdz saprast to situāciju. Būvniecības projekti. Ja mēs, lasot materiālus, redzam, ka personai pastarpināti pieder zeme, uz tās zemes ir paredzēts būvēt kaut ko, attīstīt un runa ir nevis par, teiksim, tūkstoti, miljonu, bet faktiski tur jau miljardi izskan. Tādas lielas summas. Un, ja ir tādi būvniecības projekti un amatpersona strādājot nodrošina tāda projekta attīstību, pieņem tādus lēmumus, sarunā ar citiem, ka viņi netraucēs, nodrošinās labvēlību, tā arī ir pazīme, kas norāda uz valsts nozagšanu. Termiņuzturēšanās atļauju politika. Arī būtisks jautājums. Ja kādam politiķim ir pārliecība, ka Latvijai jābūt atvērtai, lai brauc cilvēki no visām zemēm un šeit dzīvo, un strādā, te maksā nodokļus, šeit nav nekādu problēmu. Bet, ja loģika ir cita - un no sarunām mēs redzam, ka loģika ir cita -, proti, ir zeme, uz zemes var kaut ko būvēt, bet, lai to pārdotu, vajadzīgi cilvēki, kas brauks uz Latviju. Līdz ar to ir paredzēts mainīt politiku attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu, pat paredzēts tirgot pilsonību, būs cilvēki, kas nopirks attiecīgu nekustamo īpašumu - un tad būs labums. Nu, tas ir savtīgums. Tas ir skaidrojums, kāpēc tāda politika bija iecerēta un kāpēc tādi lēmumi bija pieņemti. Un tas nepārprotami norāda uz valsts sagrābšanu vai valsts nozagšanu. Plāni iegūt airBaltic. Tur atklāti izskan, kā viņi sadalīs, kam būs kura daļa un kā šis kopuzņēmums, tātad oligarhu kopuzņēmums, funkcionēs. Jā, arī tā ir informācija, kas var palīdzēt saprast valsts nozagšanas reālu izpildījumu Latvijā. "Mediju nama" finansēšana. Ir vairākas reizes skaidrots, un ir vēl vairāk informācijas, kas norāda, ka būtībā šis uzņēmums ir slēpti atkarīgs no atsevišķa cilvēka (amatpersonas) un būtībā ir izmantoti resursi, faktiski valsts resursi vai atsevišķu kapitālsabiedrību resursi, lai finansētu šo uzņēmumu. Tātad principā uzņēmums apkalpo atsevišķas personas intereses un finansējums ir tam nodrošināts. Tālāk. Runājot par amatpersonām. Ģenerālprokurora ievēlēšana, plāni par prezidenta un premjera ievēlēšanu. Tas nav tikai, nu, tā: "Vai, cik interesanti, kā viņi tur runā!" Pēc būtības šīs amatpersonas pilda ļoti svarīgas funkcijas. Un, kad atsevišķi cilvēki domā tā: "Kurus tur ielikt attiecīgajos amatos, lai viņi būtu lojāli, lai viņi nodrošinātu iespēju kaut ko darīt, lai viņi netraucētu..." - tas ir apdraudējums valstij. Jo būtībā ir doma nevis par to, lai būtu cilvēks, kas ir kompetents, godīgs, nē, galvenais kritērijs - lojalitāte, lai netraucētu vai, tā kā tur sarunā izskanēja, - x brīdī arī palīdzētu. Tātad iecere iegūt kontroli pār pašvaldību kapitālsabiedrībām. Tur, ja jūs atceraties, bija tāda viena interesanta saruna, kur vienkārši uzskaitīti dažādi uzņēmumi un domāts, kā sagrābt, jo tur ir nauda. Tur tieši jau ir tāda sajūta, ka tur var dabūt naudu, un līdz ar to, teiksim, "Rīgas siltums" vai "Rīgas ūdens", vai "Rīgas meži" var būt tie uzņēmumi, kurus vajadzētu paņemt savā kontrolē. Nu, kaut ko izdevās īstenot, kaut kur nesanāca. Bet principā to uzskaitījumu var turpināt. Visas šīs darbības palīdz saprast, kā Latvijā daži cilvēki mēģina izmantot valsti sev par labu. Tālāk jautājums par Šlesera iecerēto viņa īpašumtiesību legalizēšanu. Vairāki cilvēki viņam skaidro: "Ko tu gribi darīt? Tevi atmaskos. Tu pieņem vairākus lēmumus, kas saistīti ar attiecīgo uzņēmumu." Nē, nu viņš pieņem lēmumu, un tad, kad viņš grib tomēr kļūt par īpašnieku, legālu īpašnieku, viss ir skaidrs. Bet - lūdzu, var pētīt tos lēmumus! Un tad es ļoti ceru, ka, arī lasot materiālus, mēs redzēsim, kā šie lēmumi tika izpētīti un kāda bija nozīme, jo tie sabiedrotie saprot, ka to lēmumu bija daudz, ārkārtīgi daudz, un tie norāda, ka cilvēks strādāja, nevis domājot par tranzītu, par biznesu, kas būtu svarīgs Latvijai, bet par savtīgām lietām, par savām interesēm. Vēl daži piemēri. Un tad, teiksim tā, Ameriks: "Nu, lai Kļaviņš skraida. Ne šitais Kļaviņš, bet Askolds. Samaksājiet viņam naudu, lai viņš skraida!" Ko nozīmē - samaksājiet viņam naudu, lai skraida? Tas nozīmē, manā uztverē, kā es saprotu: dodiet viņam naudu, piekukuļojiet viņu, lai viņš izpilda to, ko vajag. Vai arī bija noslēgts kaut kāds līgums ar viņu, ar to cilvēku? Es domāju, ka mēs paskatīsimies materiālos, tad arī redzēsim, vai attiecīgā epizode bija izpētīta vai ne. Bet, runājot saistībā ar valsts nozagšanu, uz ko norāda, teiksim, šis teksts? Tas ilustrē, kā var risināt problēmu. Var iedot kādam naudu, lai viņš strādātu (acīmredzami ārpus darbtiesisko attiecību formāta), lai viņš darītu to, ko vajag tiem cilvēkiem, kas pasūta attiecīgas darbības izdarīšanu. Tālāk interesanti, piemēram: "SAS saprata, ka viņš nafig negrib vairs tur stūrēt. Patiesībā es tur drusciņ piestrādāju," - pavisam atklāti! - "radīju apstākļus, lai viņi nestrādātu Latvijā." Tātad jautājums - kas tika izdarīts? Kas te par darbību? Ko izdarīja amatpersona, lai uzņēmums, starptautisks uzņēmums, pamestu Latviju? Jā, viņš gribēja atbrīvot laukumu, jā, viņš pats skaidro, ka viņš kaut ko ir izdarījis. Tas arī ir fakts, kas uz to pašu norāda. Piemēram, Lembergs skaidro: "Es tev pateikšu - tieslietas... es nevaru šobrīd pieļaut, ka tās nonāk Единствo kontrolē, jo tas ir saistīts ar mūsu kariņiem. Šajā gadījumā, ja tur būs svešs tieslietu ministrs, viņš piespiedīs reģistru darīt to, kas nav darāms." Tātad ir cilvēks, kurš atkal nav deputāts, nav ministrs, bet vienkārši cilvēks ar ietekmi, un viņš lemj, ka ministriju nevar nodot citiem, jānodod tam, kam ir jānodod, un viņš zina labāk - kam. Un viņš arī atklāti skaidro, kāpēc tas jādara. Tāpēc, ka viņam ir savas intereses un bažas par to, ka valsts iestādes varētu sākt strādāt sabiedrības labā (pretēji viņa personīgajām vēlmēm). Un tas ir galvenais, pieņemot attiecīgo lēmumu. Nākamais jautājums arī. Tātad kā viņi paredzēja sadalīt intereses airBaltic. Kādam tur ceturtdaļa, kādam - cik tur. Politiķi lemj par to, ka viņi šo uzņēmumu privatizēs, protams, slepeni privatizēs, un tad dabūs savu kontroli. Tas arī norāda uz valsts nozagšanu. Nu, arī interesanti, protams, ka tas ir tā otra cilvēka vērtējums. Bet interesanti arī skan, jo viņi ir sapratuši: "Kamēr ir Lembergs, tikmēr zaļie zemnieki skatīsies mutē Lembergam un klausīs Lembergam. Ja vajadzēs, gāzīs Dombrovski. Principā no tevis ir atkarīgs šīs valdības mūžs." Tātad Lembergs neiebilst. Jā, viņš klausās, jā, protams, viņam ir ietekme, viņš saprot, ka ir vesela frakcija, kas droši vien skatīsies viņam mutē un tad darīs tā, kā vajag. Un tā ir tā reālā dzīve. Un tad ir jautājums - vai ar krimināltiesību instrumentiem var pierādīt nozieguma izdarīšanu šajā gadījumā? Šeit varbūt nav nozieguma tādā klasiskā izpratnē, jo tā nav varas izmantošana, tā ir vienkārši ilustrācija, pazīme, kas norāda, kāda ir situācija valstī un kam tad pieder vara. Tālāk, teiksim, vēl viens citāts. "Ir jāliek pareizs prezidents. Man ir priekšlikums sekojošs: tev jānozīmē prezidents, mēs ar SASKAŅU nobalsosim par to. Un viss. Tev ir savs prezidents. Šoreiz nevis tā, ka trīspusēji saskaņots, bet tu uzņemsies atbildību par šo posteni. Tev ir savs prezidents, kurš x stundā varēs tev palīdzēt." Jautājums - nu, tā ir pazīme, kas skaidri norāda uz valsts nozagšanu? Tālāk tur vairāki runā par "Mediju namu": "Un klausies, "Mediju namam" bija ar mums tāda vienošanās par airBaltic, ka viņi slēdz līgumu ar "Mediju namu" par 50 latiem." Un tad tur pauze kaut kāda. Es sapratu, ka droši vien tur nebija par 50, bet tur kaut kādi tūkstoši droši vien bija domāti. Bet tiem izpildītājiem neesot dota komanda. Tātad ir kapitālsabiedrība, starp citu, kura daļēji piederēja tobrīd arī valstij. Ir jādod kaut kāda komanda, lai tā piespiedu kārtā iepērk pakalpojumus nevis tāpēc, ka tai vajag tos pakalpojumus, bet tāpēc, ka pakalpojuma sniedzējam vajag tos pārdot, lai slēpti nofinansētu kaut ko. Tā ir pazīme, kas norāda uz valsts nozagšanu. Tālāk, arī ilustrācija par "Mediju namu", tad par Melngaili un tad... Tātad: "Es viņam palūdzu, lai viņš ar "Mediju namu" noslēgtu reklāmas līgumu. Viņš atteica..." Nu un tālāk te daži necenzēti vārdi, kā viņš novērtēja cilvēku, kurš negrib dot naudu "Mediju namam". Tas viss liecina par valsts nozagšanu. Tātad arī par to, kā ievēlēja prezidentu Gunti Ulmani. Manuprāt, svarīgi pievērst uzmanību vienam teikumam: "Un tur bija zināms budžetiņš." Tātad - maksājiet deputātiem, lai viņi balsotu. Lūdzu! Tā ir valsts nozagšana! Krimināllietā ir arī vairāki citi fakti, kas norāda uz valsts nozagšanu un tās pazīmēm. Protams, es saprotu arī prokuratūru, es saprotu kriminālprocesuālo standartu, cik grūti pierādīt, cik grūti tieši pierādīt, izmantojot mūsu kriminālprocesu, kur mūsu aizdomās turamie skaidro: "Mēs neko neliecināsim, jo mums ir tādas tiesības!" Cik grūti pierādīt, kur mūsu liecinieki skaidro, stāsta to pašu: "Mēs neliecināsim, jo, ja mēs sāksim stāstīt, tad mēs vairs nebūsim liecinieki, mēs būsim aizdomās turamie vai apsūdzētie!" Es saprotu! Un kriminālprocesam tiešām bija grūti, un saistībā ar kriminālprocesu, es uzskatu, komisijas uzdevums ir pārbaudīt, vai tika izdarīts viss iespējamais, lai atklātu šos faktus. Bet tas ir otrais bloks. Bet pamatjautājums, pirmais - primārais jautājums: mums ir jāizvērtē - ir vai nav notikusi valsts nozagšana vai valsts nozagšanas mēģinājumi? Un, lai izdarītu secinājumus, kriminālprocess nav vajadzīgs. Jums katram - man un jums, ikvienam cilvēkam - ir iespēja, lasot šos materiālus, tādus secinājumus izdarīt. Diemžēl mani secinājumi šobrīd ir tādi, ka valsts nozagšana nav fantāzija. Ir cilvēki, kas ieņem augstus amatus un kam ir liela ietekme uz politiskajiem procesiem, kas valstī dzīvo un strādā, domājot nevis par valsts interesēm, bet domājot tikai par savu privāto interesi, un tā ir Latvijas realitāte. Un es domāju, ka arī no mūsu komisijas ir atkarīgs, vai viss tā arī turpināsies vai tomēr mēs varēsim kaut ko mainīt. Es ceru, ka komisija tomēr varēs strādāt un no tā būs kaut kāds labums." 4. Komisijas 2017. gada 11. septembra sēdē pieaicinātais eksperts Valts Kalniņš paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: 1) Latvijā paralēli figurē divi tulkojumi no angļu valodas frāzes "state capture" - "valsts nozagšana" un "valsts sagrābšana". Es vienmēr lietoju tulkojumu "valsts sagrābšana", jo, manā ieskatā, šajā gadījumā primāri ir runa par kontroles iegūšanu pār lēmumiem, nevis par to, ka valsti kaut kādā veidā kāds paņemtu un aiznestu, un sev iegūtu kā īpašumu. Primāri ir runa par kontroli; 2) "valsts sagrābšana" nav juridisks jēdziens; 3) "valsts sagrābšana" nav kaut kāds starptautiskās konvencijās ieviests jēdziens, tas nav kaut kāds jēdziens, attiecībā uz kuru pastāv starptautisks juridisks standarts. Piemēram, attiecībā uz kukuļošanu ir starptautiskie standarti, konvencijas, kuras pasaka, kas ir pamatelementi kukuļošanā. "Valsts sagrābšana" nav kaut kas tāds, kam pastāv tāds stingrs, nemainīgs starptautisks standarts; 4) ir darbības "valsts sagrābšanas" ietvaros, kuras ir sodāmas saskaņā ar likumu, un var arī būt darbības "valsts sagrābšanas" ietvaros, kuras konkrēti saskaņā ar Krimināllikuma normām vai Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām nav sodāmas; 5) jēdzienu "valsts sagrābšana" izstrādāja ap 2000. gadu Pasaules Bankas speciālisti, lai apzīmētu sistēmisku politisku korupciju. Galvenā atšķirība starp šo sistēmisko politisko korupciju, sauktu par "valsts sagrābšanu", un pārējo korupciju ir tā, ka valsts sagrābšanas gadījumā korumpanti ietekmē "spēles noteikumu" saturu, likumu saturu, tos principus, saskaņā ar kuriem valsts darbojas. Pārējos korupcijas gadījumos pārsvarā korumpants ietekmē likuma piemērošanu konkrētā gadījumā. "Valsts sagrābšanas" gadījumā mērķis ir likuma vai tiesas sprieduma, kas arī principā veido daļu no likuma, ietekmēšana. Bet ne jebkura ietekmēšana; 6) sākotnējā definīcija, ko 2000. gadā publicēja Pasaules Banka, skanēja sekojoši: "Valsts sagrābšana ir likumu, noteikumu, politisko lēmumu veidošanas ietekmēšana ar nelikumīgu un necaurskatāmu privātu maksājumu palīdzību valsts amatpersonām."; 7) tā ir oriģinālā definīcija - likumu ietekmēšana ar privātu un necaurskatāmu maksājumu valsts amatpersonām palīdzību. Tā sākumā jēdziens "valsts sagrābšana" tika pasaulei prezentēts, un tā tas pamazām ieviesās. Te var redzēt, ka ir ļoti principiāla atšķirība, piemēram, starp "valsts sagrābšanu" un leģitīmu lobēšanu. Leģitīms lobētājs nemaksā deputātam, nemaksā ministram, nemaksā tiesnesim utt. Tā ir principiālā atšķirība; 8) sākotnēji Pasaules Banka savās publikācijās "valsts sagrābšanas" ietvaros aplūkoja korupciju, kas skar parlamentus, izpildvaru, valdību, valsts prezidentu, centrālo banku, tiesas un - kas ir interesanti - arī politiskās partijas. Šajā Pasaules Bankas ekspertu skatījumā arī situācijas, kur tiek maksāts politisko partiju līderiem par to, lai viņi caur politiskajām partijām pārveido likumus kaut kādā veidā, - arī tā ir "valsts sagrābšana". Tātad šajā oriģinālajā izpratnē, vienkāršoti sakot, "valsts sagrābšana" ir tāda kā politisko lēmumu pieņēmēju piekukuļošana. "Valsts sagrābšanas" gadījumā kukuli maksā nevis ierēdnim vai policistam par to, lai viņš kukuļdevēja interesēs likumu nepiemēro vai piemēro nepareizi, bet tiek piekukuļoti tie, kuri pieņem lēmumus, kas pēc tam veido likumu ietvaru, - deputāti, tiesneši. Arī citās institūcijās (piemēram, centrālajā bankā) var būt tāda lēmumu pieņemšana, kas veido to kopējo valsts ietvaru; 9) ieskatījos dažās jaunākās akadēmiskās publikācijās - ir redzams, ka pētnieku uzskati par "valsts sagrābšanas" jēdzienu laika gaitā mainās, šis jēdziens maina savu saturu. Tas arī ir iemesls, kāpēc es lietoju apzīmējumu "sākotnējā (jeb oriģinālā) izpratne". Sākotnējā izpratne būtībā ir kukuļu došana valsts amatpersonām, kuras pieņem politiskos lēmumus. Literatūrā var redzēt, ka šis "valsts sagrābšanas" jēdziens ir mazliet mainījies - tādā ziņā, ka tas ir mazliet paplašinājies divos aspektos. Viens ir mazāk principiāls, otrs ir vairāk principiāls. Tas mazāk fundamentālais aspekts, kas mainījies, ir - pie "valsts sagrābšanas" varētu pieskaitīt arī darbības, kuras krimināltiesiski tiktu klasificētas kā tirgošanās ar ietekmi. Vienkāršoti runājot, ja amatpersona tiek piekukuļota, tad ir kukuļošana. Amatpersona pati, izmantojot savas pilnvaras, kaut ko izdara vai neizdara tā kukuļdevēja interesēs. Ja ir tirgošanās ar ietekmi, tad cilvēks, kurš saņem naudu un pārdod savu ietekmi, prettiesiski ietekmē citus cilvēkus, lai ar citu cilvēku rokām izdarītu to, ko tam maksātājam vajag. Tā ir tā nianse - kukuļņēmējs pats savām rokām izdara to, ko kukuļdevējam vajag. Ietekmes tirgotājs ar prettiesiskām metodēm panāk to, lai citi izdara, kas tam naudas maksātājam ir nepieciešams. Tirgošanās ar ietekmi kriminalizēšanas mērķis nekad nav bijis kriminalizēt leģitīmus lobētājus un viņu darbību. Otrs ir būtiskāks aspekts, kurā "valsts sagrābšanas" jēdziens literatūrā ir evolucionējis. Ir tādas situācijas, kad "sagrābējs" un tas, kurš pieņem politiskos lēmumus, tos "sagrābšanas" lēmumus, sanāk it kā viena un tā pati persona, jo var būt situācija, kad kāds politisko lēmumu pieņēmējs, lai gūtu ekonomisku labumu sev, pats pieņem politiskus lēmumus tādā veidā, lai viņam rezultātā tiktu nodrošināta kaut kāda biznesa iespēja, kaut kāda īpašuma ieguve u. tml. Līdz ar to, ja tā sākotnējā "valsts sagrābšanas" izpratne gandrīz paredzēja, ka vienmēr jābūt "sagrābējam" un tam, kurš nosacīti tiek "sagrābts" vai kura lēmuma pieņemšana tiek "sagrābta", tad jaunākajās publikācijās runa ir arī par iespēju, ka īstenībā šī "sagrābšana" tika realizēta kaut kādas vienas personas pašas darbības rezultātā. Persona pati ir politiskā amatā un pati gūst labumu (ekonomisku labumu) no tiem lēmumiem, kurus pieņem. Analizējot, ko tas nozīmē no tiesiskā viedokļa, var teikt, ka politiskā lēmuma pieņemšana notiek interešu konflikta situācijā. Te vairs nav runa par kukuļa došanu un ņemšanu, jo kukuli pats sev iedot nevar, tas nav iespējams. Arī par tirgošanos ar ietekmi nevar būt runa, jo pats no sevis nevar pirkt un pats sev nevar pārdot ietekmi. Bet interešu konflikts gan var būt. Interešu konflikts ir tā situācija, kad valsts amatpersona pieņem kaut kādu lēmumu vai veic kaut kādas darbības, kurās pati personiski ir ieinteresēta, proti, gūst kaut kādu specifisku personisku labumu no konkrēta lēmuma vai konkrētas darbības. To, ka valsts sagrābšanas konkrētās izpausmes bieži vien ir prettiesiskas, sodāmas, bet dažreiz arī nav sodāmas, šis interešu konflikta aspekts pietiekami labi parāda, jo mēs zinām, ka likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" Latvijā un likumos, kas regulē interešu konflikta jautājumu citās valstīs, konkrētie aizliegumi un veids, kā ierobežojumi ir formulēti, atšķiras. Latvijā attiecībā uz politisko lēmumu pieņemšanu interešu konflikta novēršanas likums ir ļoti liberāls. Uz daudziem politiskiem lēmumiem interešu konflikta novēršanas likums neattiecas. Tas ir skaidri un gaiši ierakstīts šajā likumā, ka ir izņēmums attiecībā uz noteiktiem politiskiem lēmumiem. Un te var redzēt, ka, ja mēs iedomātos, ka tiesiski sodāmas darbības ir kaut kāds viens aplis un "valsts sagrābšana" (darbības, kas veido "valsts sagrābšanu") ir otrs aplis, šie abi apļi noteikti lielā daļā pārklātos, bet tie nepārklātos pilnīgi, būtu kaut kāda joma, ko droši vien vēl aizvien varētu saukt par "valsts sagrābšanu", bet konkrētos tiesiskos ietvaros nebūtu kvalificējama kā pārkāpums vai kā noziegums; 10) principā pati esence "valsts sagrābšanas" jēdzienam ir situācijas, kurās politisko lēmumu pieņēmēji pieņem lēmumus, lai gūtu prettiesisku vai slēptu ekonomisko labumu. Lēmumu pieņēmējs saņem ekonomisku labumu par to, ko viņš nolemj: vai nu kāds viņam iedod to ekonomisko labumu, vai arī viņš pats apzināti izmanto iespēju pieņemt likumu, grozīt likumu vai kaut kādus noteikumus tā, lai viņa ekonomiskās intereses no tā gūtu labumu; 11) te, protams, nav runa par situācijām, kurās politisko lēmumu pieņēmēji vienkārši balso par noteikumiem, kas neizbēgami attiecas uz visiem, arī uz viņiem pašiem. Deputāti lemj par daudziem likumiem, kas ietekmē viņu ekonomiskās intereses - viņu kā nodokļu maksātāju intereses utt. -, un tas ir normāli un dabiski. Šeit runa būtu par situācijām, kurās mērķtiecīgi notiek kaut kāda darbība ar mērķi, ar nodomu - es panākšu grozījumu tādā noteikumā, un mana vai manas ģimenes uzņēmējdarbība gūs tādu un tādu papildu peļņu. Ar nodomu, specifiski tas tiek darīts; 12) būtu svarīgi tiesiski noregulēt kaut kādus jautājumus attiecībā uz lobēšanu, jo sabiedrības diskusijās pamatoti tā robežšķirtne starp "valsts sagrābšanu" un lobēšanu, dažādu interešu pārstāvēšanu nav tik skaidra. Sabiedrības vairākums nav eksperti, un ir loģiski, ka viņi - atšķirībā no ekspertiem - nedomā definīciju formātos, katru reizi apsverot specifiskus kritērijus utt. Ļoti, ļoti palīdzētu, ja normatīvajā aktā būtu šie lobēšanas pamatprincipi vismaz noteikti, un tālāk ir iespējami dažādi mehānismi, kā to lobēšanu regulē un kontrolē utt. Būtu svarīgi, ka tie principi būtu nodefinēti, proti, kas ir leģitīma mijiedarbība starp dažādu interešu pārstāvjiem un lēmumu pieņēmējiem. Jo lēmumu pieņēmēji demokrātiskā valstī jau nevar strādāt, neuzklausot visdažādākos cilvēkus un cilvēku viedokļus par to, kā būtu pareizi veidot politiku tajā vai citā jomā. Principiālā atšķirība ir tā, ka "valsts sagrābšanas" gadījumā tiek nelikumīgs vai slēpts ekonomisks labums dots lēmumu pieņēmējam, kamēr leģitīms lobētājs to nedara. Es pilnīgi 13) attiecībā uz šo "valsts sagrābšanas" jēdzienu pievienotā vērtība būtu tam, ja Komisija tiešām varētu šīs Krimināllietas ietvaros sniegt konstatēto darbību analīzi, sabiedrībai skaidrojot šīs situācijas, kur, kādos aspektos "valsts sagrābšana" ir saskatāma un kur un kāpēc nav saskatāma. Tas nav jautājums, ko var darīt tiesībaizsardzības iestādes. Prokuratūra vai tiesa droši vien nebūtu tās institūcijas, kuras varētu vērtēt to, vai kaut kādas politiķu darbības ir vai nav "valsts sagrābšana", jo tas nav tiesisks, tiesībās paredzēts jēdziens. Bet Komisija jau var mēģināt ieviest skaidrību, vai šādās situācijās ir runa par "valsts sagrābšanu" un tieši kurās epizodēs, kādās situācijās varbūt ir un kurās nav. Tas varētu būt sabiedrībai noderīgs skaidrojums. Šajā aspektā es saskatu, ka tas varētu būt vērtīgi; 14) tas atslēgas vārds ir - prettiesisks vai necaurredzams ekonomisks labums lēmuma pieņēmējam. Piemēram, kāds ministrs ar saviem lēmumiem pats sev izkārto to izdevīgumu. Viņš par savu biznesu parūpējas ar savas varas palīdzību, viņam neviens nemaksā, bet viņš rīkojas, lai gūtu ekonomisku labumu. Vai arī viņš vienkārši sagroza likumu tā, lai viņam būtu izdevīgi; 15) "valsts sagrābšana" nav tās situācijas, kurās kādu politiķi - lēmumu pieņēmēju - ar vārdiem, ar argumentiem pārliecina, stāstot kaut kādus lietas, situācijas apstākļus, kā rezultātā politiķis pamaina savas domas vai nostāju utt. Es negribētu runāt par "valsts sagrābšanu" nekādā gadījumā, ja ir runa vienkārši par lēmumu pieņēmēja pārliecināšanu vai pierunāšanu. Ar vārdiem vien valsti "sagrābt" nevar; 16) "valsts sagrābšana" ir tad, ja var pieņemt politiskus lēmumus, veidot likumus, noteikumus. Ja viņš tikai piemēro likumu, tad tā nav "valsts sagrābšana"; 17) ja runa ir par savas ģimenes vai savu biznesa partneru ekonomisko labumu, arī tas atbilst šim jēdzienam; 18) "valsts sagrābšana" ir tāds analītisks, akadēmisks jēdziens. Tas ir jauns, nesens jēdziens. Varētu diskutēt par to, vai kādā situācijā nevis to noteikumu pieņemšana, bet liela apjoma valsts resursu novirzīšana kaut kādām privātām vajadzībām (primitīvi izsakoties - valsts uzņēmuma izzagšana) arī varētu būt "valsts sagrābšana", kaut arī tās rezultātā netiek grozīts likums vai kaut kāds noteikums utt. Šis ir diskutējams jautājums. Man nav tādas kategoriskas atbildes - jā vai nē, jo tās akadēmiskās definīcijas, kuras es esmu lasījis, it kā par šo niansi nerunā. Bet lielu valsts resursu novirzīšanā privātam labumam arī varētu būt "valsts sagrābšanas" elements; 19) ja runa ir par Komisijas darbu, jaunu jēdzienu pulcēšana klāt varētu radīt jaunas grūtības efektīvi sabiedrībai skaidrot to lietu. "Valsts sagrābšana" ir diezgan grūts jēdziens no skaidrošanas viedokļa. Protams, ir vēl daudzi dažādi veidi, kā klasificē korupciju - augsta līmeņa korupcija, zema līmeņa korupcija. Galu galā jēdziens vienkārši "politiskā korupcija" arī ir ļoti daudz literatūrā lietots. Īstenībā daudz vairāk lietots nekā "valsts sagrābšana"; 20) domāju, ka žurnāla "Ir" publikācijā ir situācijas, kurās politiskas valsts amatpersonas apspriež to, kā tās varētu izmantot savu politiskā amata varu kaut kādu ekonomisku resursu sagrābšanai un iegūšanai, - tik tālu tur katrā ziņā, vismaz noteiktās epizodēs, "valsts sagrābšana" tiek apspriesta; 21) strikti juridiski raugoties, tas, ka Latvijā nav lobēšanas likuma, nevienam neaizliedz ar tiesiskām metodēm lobēt. Bet šos lobēšanas pamatprincipus nostiprinot likumā, sabiedrībai būtu krietni skaidrāk, kas ir šīs atļautās, leģitīmās politiķu ietekmēšanas metodes un ar ko tās atšķiras no tām sliktajām, prettiesiskajām, noziedzīgajām ietekmēšanas metodēm. Tas, ka ar lobēšanas likuma palīdzību ir iespējams padarīt leģitīmu lobētāju darbību caurskatāmāku, arī palīdzētu lobēšanas darbības leģitimitāti celt un varbūt sabiedrības daļai mazinātu bailes no jēdziena "lobēšana", jo ir jau arī pietiekami daudz cilvēku, kuri jēdzienu "lobēšana" uzskata par kaut ko katrā ziņā sliktu, nevēlamu, ja ne gluži noziedzīgu; 22) ja mēs skatāmies valstis, kur mēģina likumā konkrēti regulēt politisko lēmumu pieņēmēju interešu konfliktus, redzam, ka vienmēr ar diezgan lielām pūlēm mēģināts likumā ietvert un kaut kā novilkt šo robežu - kur tad īsti tas ir vai nav. Tāpēc, ka tas ir neizbēgami - deputāti neizbēgami lemj par jautājumiem, kas ietekmē viņu pašu ekonomiskās intereses daudzās situācijās, un tur neko nevar darīt. Ir dažādi veidi, kā tajās valstīs, kur to cenšas regulēt, to dara, bet, konceptuāli uz to raugoties, tā pazīme, kas mani interesētu: vai ir kaut kāds specifisks (īpašs) ekonomisks labums? Respektīvi, ir atšķirība, vai es balsoju par nodokļu likmēm vai arī veicu kaut kādas darbības, lai mana ģimene vai es, vai kāds man tuvs cilvēks iegūtu kapitāla daļas kaut kādā uzņēmumā. Tātad šis ekonomiskais labums ir specifisks, un principā būtu jābūt arī nodomam, kāpēc es rīkojos - tāpēc, lai, lūk, šeit ir šis īpašums, šeit ir šis uzņēmums un es vai man tuvi cilvēki dabūs šo īpašumu, dabūs šo uzņēmumu, ja tiks pieņemts tāds un tāds valdības lēmums vai tāds un tāds parlamenta lēmums. To ir vieglāk pateikt nekā ieregulēt kaut kādā likumā, bet konceptuāli man tas šķistu - specifisks ekonomisks labums un nodoms konkrēti gūt šo ekonomisko labumu; 23) es neaizstāvu jēdziena "valsts sagrābšana" iestrādāšanu likumos. Es arī nezinu nevienu valsti, kurā šis jēdziens būtu iestrādāts likumā. Varbūt kaut kur ir, bet es nekad to neesmu dzirdējis. Ir svarīgi likumos ierobežot un, kur nepieciešams, paredzēt sodu par bīstamākajām darbībām, kuras "valsts sagrābšanas" ietvaros var tikt veiktas, un tas ir, piemēram, sods par kukuļņemšanu, sods par tirgošanos ar ietekmi utt. "Valsts sagrābšana" ir mazliet līdzīgs jēdziens korupcijas jēdzienam tādā ziņā, ka Krimināllikumā, Administratīvo pārkāpumu kodeksā jau nav jēdziena "korupcija". Tur ir definēti konkrēti noziedzīgi nodarījumi ar savu sastāvu, ko mēs saprotam, ka tā ir korupcija, bet Krimināllikumā nav jāraksta tas vārds "korupcija". Mums ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā jēdziens "korupcija", bet tikpat labi, ja tā tur nebūtu, tas fundamentāli cīņu pret korupciju netraucētu. Ir labi, ka tas ir likumā, bet principā varētu arī iztikt bez tāda jēdziena. Un tāpat, es domāju, ir ar "valsts sagrābšanu". Ja vēlētos skatīties likumdošanas līmenī, par ko varbūt būtu jēga diskutēt Latvijā - vai tas izņēmums, kas ir paredzēts likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" attiecībā uz Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem politisku lēmumu pieņemšanā, nav pārāk "devīgs" un pārāk vispārīgs: ja jūs pieņemat politiskos lēmumus, tad uz jums neattiecas ierobežojums lemt situācijās, kas skar jūsu personiskās intereses. Kādreiz to ieviesa tieši tāpēc, ka praktiski bieži vien ir lielas grūtības pateikt, kad tad tā, teiksim, deputāta personiskā ieinteresētība ir tāda, ka tā būtu jāaizliedz un jākvalificē kā interešu konflikts, un kad ir šī vispārīgā situācija, kurā pieņemamais likums skar deputātus tāpat kā visus citus sabiedrības locekļus. Par to varētu diskutēt. Bet "valsts sagrābšanas" jēdzienu ieviest likumos nav nekādas vajadzības; 24) runa ir par cilvēku motivāciju, par tādu mentālo stāvokli, kas viņu motivē, kāpēc viņš kaut ko dara vai nedara. Un šis ir varbūt viens no iemesliem, kāpēc mēs Krimināllikumā varētu negribēt jēdzienu "valsts sagrābšana", jo to nošķirt varētu būt ļoti sarežģīti. Bet konceptuāli atšķirība ir diezgan skaidra - viena lieta ir zināt, ka kaut kāds lēmums man nesīs kaut kādu labumu, un otra lieta ir rīkoties, lai es gūtu šo labumu. Konceptuāli nošķirt to nav sarežģīti. Cita lieta, protams, ja to no malas vajadzētu kādam pārbaudīt, kā īstenībā ir, - tad tas kļūst sarežģīti; 25) ja runājam par šādu konceptuālu parādību, ka lēmumu pieņēmēji pieņem lēmumus par kaut kādiem labumiem, tas jau droši vien kopš aizvēstures laikiem ir ne tikai Latvijā, bet visur kur. Tādas situācijas ir notikušas, un tas ir tikai tāds izvēles jautājums, ja kāds gribētu to pētīt un analizēt caur "valsts sagrābšanas" prizmu - cik senu pagātni izvēlēties. Es ne līdz galam būtu gatavs piekrist tam, ka tiesneši nebūtu tie, caur kuriem var tikt "sagrābta valsts", ja augstāka līmeņa tiesu mēs aplūkojam. Galu galā to, kas ir likums kopumā, jau veido tas teksts, dokuments, kas ir nosaukts kā likums, bet to arī pilnīgi noteikti tālāk veido, piemēram, Augstākās tiesas atziņas par to, kā ir jāsaprot tā vai cita likuma norma. Tā īstenībā arī tālāk veido likumu. Un es domāju, ka no tāda viedokļa arī caur tiesu varu principā "valsts sagrābšana" teorētiski varētu notikt. 5. Citi Komisijas 2017. gada 29. augusta sēdē un 11. septembra sēdē izskanējušie viedokļi: 1) Igora Pimenova viedoklis [komentāru kopsavilkums]: jēdzienu "valsts nozagšana" vajadzētu reducēt līdz kodificētiem jēdzieniem, kas jau ir nostiprināti likumā, lai mēs izmantotu tādus nosaukumus, jēdzienus, kategorijas, kurus pēc tam varētu izmantot savā darbībā prokuratūra, nevis tikai deputāti vai žurnālisti. Jēdziens "valsts nozagšana" ir atšifrējams, tomēr nepieciešama konkretizācija. Ja tiešām vēlamies objektīvi, skrupulozi izskatīt problēmu, nevis vienkārši "piekarināt birkas" konkrētiem politiķiem un politiskajām partijām, vajag rīkoties sistēmiski, analizējot šo parādību. Svarīgi ir būt ļoti konkrētiem. Ja izmantosim savā retorikā kategorijas, kuras nav definētas likumos, varam aiziet pārāk tālu un īstenībā maldināt vēlētājus ar jēdzieniem, kuri pēc tam "aizies" žurnālos, avīzēs, televīzijas pārraidēs, tiks nekritiski izmantoti un tiks piemēroti gadījumos, kuros šie jēdzieni nemaz nav piemērojami. Priekšlikums - burtiski noteikt konkrētus jēdzienus, konkrētas normas, kuru pārkāpumu mēs meklējam un mēģinām apzīmēt, lai neizietu ārpus šā loka un nepārkāptu neviena tiesības. Ir lietderīgi būt informētiem par citu valstu labajām praksēm tādā jomā kā neleģitīmās ietekmes ierobežošana uz valsts lēmumiem ārpus demokrātiskiem procesiem. Piemēram, Norvēģijā politisko partiju pārstāvji nedrīkst piedalīties valstij piederošu uzņēmumu padomju un valžu darbībā. Mums ir pavisam cita situācija. Ja būtu Norvēģijas paraugs šeit īstenots, dažām personām, kas pieminētas arī žurnālā "Ir", nebūtu, ko sacīt un kā ietekmēt notikumus. Iespēja ietekmēt parlamentu lēmumu pieņemšanā būtu ierobežota, ja deputāti tiktu ievēlēti nevis no savu partiju sarakstiem, bet, piemēram, no vēlēšanu apgabaliem. Šajā ziņā jauktas, proporcionālas un mažoritāras vēlēšanu sistēmas ieviešana Latvijā būtu lietderīga, jo tas nodrošinātu politisko interešu nostiprināšanu parlamenta lēmumu pieņemšanā, no vienas puses, un politiķu lielāku atkarību no vēlētājiem, no otras puses. Pilnībā rosināt mažoritāras sistēmas nodrošināšanu Latvijā būtu vieglprātīgi, jo ir ļoti daudz risku. Bet Vācijas un Lietuvas piemērs liecina, ka tas ir ceļš, kurš ejams. Arī tādā gadījumā iespējas neleģitīmi ietekmēt valsts lēmumus būtu ierobežotas; 2) Mārtiņa Šica viedoklis [komentāru kopsavilkums]: pārkāpt var tikai to, kas ir definēts. Gribētu atgriezties pie daudzkārt jau diskutēta jautājuma Latvijā - par lobēšanu, legālu lobēšanu. Es kā nejurists saprotu to, ka es varu pārsniegt ātrumu un par ātruma pārsniegšanu ir pateikta norma, cik es drīkstu. Ja cilvēki lieto alkoholu, tad viņi pie stūres nevar piesēsties, ja ir vairāk nekā 0,5 promiles. Piemēram, arī dāvanas vai diplomātiskās dāvanas - tas viss ir regulēts. Ir pateikts, ko mēs drīkstam. Ir problēma, ka neesam Latvijā sakārtojuši jautājumu par legālu darbību politisko mērķu sasniegšanai. Tagad diskutējam par neleģitīmu ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu, bet nav jau arī nekur pateikti šie "leģitīms - neleģitīms" kritēriji; 3) Ritvara Jansona viedoklis [komentāru kopsavilkums]: pilnībā atbalstu to, ka Komisijai galaziņojumā vajadzētu dot "valsts nozagšanas" definīciju. Tas arī palīdzētu tālāk, tiesību filozofijas izpratnē. Galvenais, ko Komisija varētu dot, ir rekomendācijas, lai neleģitīmas darbības, kas vērstas uz atsevišķu personu interešu apmierināšanu, netiktu tālāk pieļautas, graujot sistēmu. Piemēram, ja Saeima šobrīd vētī likumprojektu par vēlētu Valsts prezidentu, tad ir jābūt jau skaidrai šai sistēmai, kā tiek vēlēts tautas vēlēts prezidents, lai nebūtu šādu neleģitīmu darījumu kādu personu grupu interesēs un lai šis prezidents tiktu ievēlēts, maksimāli izvairoties no kaut kādiem savtīgiem lēmumiem. Arī mediju ietekmes jautājums, kad atsevišķas fiziskās personas mēģina ietekmēt medijus, - Komisija var dot rekomendācijas, kas nav līdz šim sekmējies, piemēram, kā tas, ka fiziskās personas kā patiesā labuma guvējas un pārvalda mediju, faktiski ir šo mediju īpašnieces, atspoguļojas arī realitātē. Respektīvi, tās ir izmaiņas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas likumā, kur parādās "patiesā labuma guvējs", šajā gadījumā - medijos. Tādas rekomendācijas būtu tas, ko Komisija varētu dot, lai "valsts nozagšanas" sistēmu lauztu; 4) prokurora Māra Lejas viedoklis [komentāru kopsavilkums]: jārisina jautājums, vai jāievieto likumā tieši tāds jēdziens "valsts nozagšana" un tā skaidrojums. Jāparaugās, vai visas tās darbības, kuras tika vismaz plānotas vai daļēji realizētas, kas redzams no sarunām un citiem krimināllietas materiāliem, šobrīd ir atzīstamas par kaitīgām. Iespējams, par tām nav paredzēta kriminālatbildība un tieši par tādām būtu jāparedz kriminālatbildība vai kāda cita veida atbildība. Piemēram, tā pati mediju ietekmēšana vai kontrolēšana. Vai, piemēram, solījums ietekmēt, kontrolēt medijus varētu tikt atzīts par sodāmu rīcību, vienalga - administratīvi vai krimināli. Aplūkot šīs kaitīgās darbības vai apņemšanās veikt šīs kaitīgās darbības, kas redzamas no sarunām, kuras šobrīd nav kriminalizētas, un apsvērt, vai ir paredzēta citāda veida atbildība vai varbūt pastāv "likuma robs". Tad ir jāparedz atbildība par konkrētām darbībām, nevis vienkārši par "valsts nozagšanu", kas ir ļoti abstrakts jēdziens. Pat ja to mēģināsim definēt, praksē to būs ļoti grūti piemērot. Par noziedzīga nodarījuma mēģinājumu un sagatavošanos ne vienmēr ir paredzēta atbildība, ir jāskatās - par kādu noziedzīgu nodarījumu ir runa. Jo smagāks noziedzīgs nodarījums, jo salīdzinoši agrākā stadijā tiek kriminalizēts. Savukārt vieglāki noziedzīgi nodarījumi tiek kriminalizēti vēlākā stadijā; 5) pieaicinātā eksperta Aivara Borovkova viedoklis [komentāru kopsavilkums]: daudz loģiskāk būtu, ka prokuratūra izdarītu izšķirīgu soli un ierosinātu lietu par šīs lietas izmeklēšanu, dotu kriminālprocesuālu vērtējumu. Tur ir lietpratēji, kuriem ir visas nepieciešamās procesuālās un citas pielaides, lai šādu lietu izmeklētu. Ja mēs gribam saprast, kāpēc šī lieta ir beigusies bez rezultāta, ir vajadzīgs jauns process. To, ka politika netiek veidota Jēkaba ielā vai Brīvības ielā, manuprāt, ļoti daudzi sen jau sapratuši, arī to, ka šī politika tiek veidota pilnīgi citās vietās un citu cilvēku sastāvā, un tie nebūt nav tautas priekšstāvji, kas ir demokrātiskās vēlēšanās izvēlēti. Ja runā par valsts nozagšanu, tad te varētu būt piemēri, varbūt varat tos apzināt. Te pieminējām tikai airBaltic, bet ir arī "Citadeles" pārdošana, "Liepājas metalurgs". Nevajadzīgo robežpunktu būvniecība, zinot, ka tie nebūs vajadzīgi, un tagad tie stāv kā korupcijas apsūdzības pieminekļi uz valsts robežas un grūst kopā. Tā arī ir valsts nauda. Ja runā no tiesību teorijas viedokļa, politiski pieņemts lēmums par partiju finansēšanu no valsts budžeta arī ir sava veida "valsts nozagšana", jo tie, kas ir pie varas, sevi "nobetonē" tā, ka jauni politiski spēki daudz grūtāk tiek pie varas, jo viņiem nav šī valsts finansējuma. Kopumā Latvijas valstī runāt par to, ka trūkst informācijas, no krimināllietas izmeklēšanas tehnikas viedokļa ir pilnīgi naivi. Jo Latvijā ir maz cilvēku, šeit ir pietiekami maz notikumu, un var apskatīties, kas un kādā secībā pēc kāda politiska lēmuma, likuma pieņemšanas vai kaut kādas regulas izmainīšanas notiek sabiedrībā un kādi cilvēki ap šo procesu grozās. Droši vien Komisijas darbam derētu izmantot kā piemēru politiķu atkarību no politiskajiem sponsoriem vai donoriem - bankas, farmācija, celtniecība, IT joma, kur apgrozās vislielākā nauda. Vienmēr pie biznesa galda, kur apgrozās liela nauda, noteikti tuvumā parādās kāds politiķis. Būtu varbūt vērts padomāt par to, vai nav nepieciešams process, kriminālprocess, par lietas izmeklēšanu vai neizmeklēšanu. Par to, protams, prokuratūrai jāpieņem lēmums; 6) pieaicinātā eksperta Pāvela Gruziņa viedoklis [komentāru kopsavilkums]: "valsts nozagšanas" jēdzienu Krimināllikumā, krimināltiesību normās neatradīsim, tas jāvērtē kopā ar citiem noziegumiem (amatnoziegumiem, dienesta noziegumiem). Bet, lai tos izmeklētu, ir jākonstatē noziedzīga nodarījuma sastāvs. Ar to ir sasaistīti visi izmeklētāji, prokuratūra un tiesas. Tas, ka tikai teorētiski kaut kur lietojam jēdzienu "valsts nozagšana", ir par maz praktiķim. Un vēl jo vairāk tiesnesim, lai konkrētu personu notiesātu. Jāpierāda, ka persona ir pastrādājusi noziegumu vai gatavojusies pastrādāt smagu noziegumu. Ne visi mēģinājumi ir sodāmi, ir jāiestājas konkrētām sekām, lai var tiesāt. Komisijai vajadzētu savā ziņojumā pateikt, kas ir domāts ar to "valsts nozagšanu" vai "sagrābšanu". Un tad jau likumdevējam un tālāk arī praktiķiem būtu, no kā vadīties. 6. Komisijas 2017. gada 25. septembra sēdē žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele par "valsts nozagšanu [sagrābšanu]" nosauca "politiskās varas izmantošanu savtīgos nolūkos". Šajā sēdē žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele un žurnāla "Ir" žurnāliste Indra Sprance paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]10: 1) par valsts nozagšanas pazīmēm, kuras, ejot cauri Rīdzenes sarunu saturam, esam identificējuši, - tieši aizdomas par "valsts nozagšanu" jeb politiskās varas izmantošanu savtīgās interesēs, kas līdz ar "oligarhu lietas" izbeigšanu palikusi nesodīta, bija galvenais iemesls, kādēļ žurnāls "Ir" nolēma publiskot Rīdzenes sarunas; 2) pārzinot Rīdzenes sarunu saturu, varam apliecināt, ka tajās ir daudz norāžu par iespējamiem valsts amatpersonu noziegumiem, kas atbilst "valsts nozagšanas" pazīmēm. Pirmkārt, to var attiecināt uz valsts amatpersonu lēmumiem savtīgās biznesa interesēs; 3) Rīdzenes sarunās runātais liek domāt, ka Aināram Šleseram slēpti piederējušas daļas vairākos uzņēmumos, kuru labā viņš pieņēmis lēmumus kā Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks un Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs. Šie uzņēmumi ir miljonus pelnošā kravu pārkraušanas kompānija RTO, "Jaunrīgas attīstības uzņēmums", kuram pieder Andrejsalas īpašumi, "Zaķusala Estates", kas plānoja vērienīgu nekustamo īpašumu attīstību Zaķusalā, un transporta kompānija "Euroline". Izmeklētāji "oligarhu lietā" ir identificējuši veselu virkni lēmumu šo uzņēmumu interesēs. 2009. gada 14. augustā A. Šlesera vadītā Rīgas brīvostas valde atbalstīja "Jaunrīgas attīstības uzņēmuma" iniciatīvu par kuģu piestātņu infrastruktūras attīstīšanu. Tajā pašā dienā brīvostas valde atbalstīja arī kruīza kuģu piestātņu izbūvi "Euroline" iznomātajos zemesgabalos, savukārt 2009. gada 15. oktobrī brīvostas valde nolēma uz 30 gadiem iznomāt pagaidu piestātni Žurku salā "Panamax" kuģu apkalpošanai, un tas arī bija RTO meitas kompānijai "Rīgas centrālais terminālis". 2009. gada 28. oktobrī brīvostas valde piešķīra 100 procentu kanāla maksas atlaidi RTO kuģu pārkraušanai pie piestātnes Z19. 2010. gada 3. jūnijā brīvostas valde nolēma uz 45 gadiem iznomāt 42 hektārus zemes Kundziņsalā - RTO saistītajam uzņēmumam "Riga Fertilizer Terminal". 2010. gada 28. jūlijā brīvostas valde, pamatojoties uz firmas "Euroline" vēstuli, akceptēja izmaiņas Rīgas brīvostas robežās. Tajā pašā dienā brīvostas valde atļāva "Euroline" izmantot aptuveni 7,5 hektārus zemes laivu un jahtu piestātņu ierīkošanai. Kā Rīgas domes deputāts A. Šlesers piedalījās arī vairāku pašvaldības kompetencē esošu jautājumu izlemšanā. Tajā skaitā 2010. gada 6. jūlijā pieņēma lēmumu par "Zaķusala Estates" zemes nomaksas pirkuma līgumu. Lai gan oficiāli A. Šlesera kapitāldaļas šajos uzņēmumos tolaik nav redzamas, Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs bija darījumu attiecībās ar savu biznesa partneri Viesturu Koziolu, kurš Rīdzenes sarunās parādās kā viņa īpašuma tiesību piesegs Šveicē vai Norvēģijā reģistrētiem uzņēmumiem, kam tālāk pastarpināti pieder daļas RTO, "Jaunrīgas attīstības uzņēmumā", "Zaķusala Estates" un "Euroline". No 2002. gada līdz 2011. gadam A. Šlesers bija V. Koziolam aizdevis vairāk nekā astoņus miljonus eiro. "Rīdzenē" runātais un informācija par atsevišķiem pārskaitījumiem liecina, ka savstarpējie darījumi kalpoja kā piesegs, lai legalizētu Šleseru ģimenes uzņēmumu ienākumus no V. Koziola pārvaldītā kapitāla. Rīdzenes sarunas arī liecina, ka A. Šlesers kā Rīgas pašvaldības amatpersona ir ne vien pats piedalījies lēmumu pieņemšanā Zaķusalas, Andrejsalas un ostas uzņēmēju interesēs, bet arī citādi rūpējies par šo uzņēmumu problēmu risināšanu valsts un pašvaldību iestādēs. Par to liecina 2011. gada sākumā notikusī saruna starp A. Šleseru un vienu no RTO grupas menedžeriem Ivaru Sormuli. Sarunā A. Šlesers atklāj, ka viņš pats RTO valdē ir ielicis bijušo Satiksmes ministrijas valsts sekretāru Jāni Maršānu. "Viņš neko daudz nedarīs, bet no viņa sausais atlikums varētu būt labāks nekā dažiem citiem," sacīja A. Šlesers. Kādā citā sarunā "Rīdzenē" viņš informē RTO vadītāju Ralfu Kļaviņu, ka turpmāk viņi regulāri tiksies trijatā - A. Šlesers, R. Kļaviņš un J. Maršāns. "Ideja ir tāda: jāuzliek ir jautājumi, un tad mēs apskatāmies, ko man vajag palīdzēt, nevis tā, ka viņš iet tur un kā aklais mēģina. Jo mans uzdevums ir tāds: vajag Uģi pasaukt - pasaucam, vajag Marču pasaukt - pasaucam, vajag kādu no domes - viss, saliekam. Maršāna uzdevums esot komunikācija ar ierēdņiem, un, tikko kāds tur čakarē, tā uzreiz ziņot, un es attiecīgi pieslēdzos un skatos, kā mēs to risinām," skaidroja A. Šlesers. Kad pēc 10. Saeimas vēlēšanām A. Šlesers pameta Rīgas domi, biznesa jautājumu risināšanā tika iesaistīts viņa partijas biedrs, pašreizējais Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Tolaik uzņēmējiem bija svarīgi saņemt visas nepieciešamās atļaujas jaunā minerālmēslu termināļa būvniecībai Kundziņsalā, ko RTO veidoja kopā ar Krievijas koncernu "Уралхим". "Andri, šito jautājumu mums ir jāatrisina кровь c носy," A. Šlesers 2011. gada februārī skaidroja A. Amerikam. A. Ameriks atbildēja, ka neesot problēmu: "Lai Askolds skraida! Samaksā viņam naudu, lai viņš skraida!" Ameriks visam nevarot izsekot līdzi, tāpēc Šlesers no domes kā politiski atbildīgo par termināļa virzību nozīmēja citu savu partijas biedru - Mājokļu un vides komitejas vadītāju Vjačeslavu Stepaņenko. A. Šlesera slēptās īpašuma tiesības izgaismojas vairākās Rīdzenes sarunās 2010. un 2011. gadā. Atklāti par sev piederošajiem uzņēmumiem 2010. gada novembrī Šlesers "Rīdzenē" runāja ar uzņēmēju Ivo Zonni. "Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, nu, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, ka tur ir perspektīvas," skaidroja A. Šlesers. Viņš stāstīja, ka ar norvēģu uzņēmumu "Varner", iesaistoties nekustamo īpašumu biznesā Rīgā, viņi noslēguši vienošanos ar ostu par Andrejsalas zemēm un izpirkuši daudzas privātas kompānijas, tajā skaitā - RTO. "Kad pirkām, tas bija mazs uzņēmums," stāstīja A. Šlesers. Tiek pieminēts arī jaunais "Riga Fertilizer Terminal". "Es koncentrējos uz to, ka šitas ir pamatbizness. Jāuzbūvē viens ķīmijas kravu terminālis, viens konteineru terminālis." Viņš arī lielījās, ka RTO apgrozīšot 150 miljonus gadā. "Tāds ir mērķis, pa druskai neko nevar izdarīt. Man tur pietiekami lielas, kā saka, daļas ir tajā struktūrā." Daudzās sarunās 2010. un 2011. gadā arī tiek apspriesti A. Šlesera plāni, ar kādu shēmu palīdzību legalizēt savas īpašuma tiesības. "Man ir nepieciešams kaut vienā vietā parādīt savu dalību," 2011. gada janvārī saka A. Šlesers. Savukārt V. Koziols brīdina: "Kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks, un tu pieņēmi lēmumu savā labā." - "No 2004. līdz 2011. gadam ir septiņi gadi, kuru ietvaros ir pieņemti desmitiem dažādu lēmumu," atgādināja arī sarunā klātesošais RTO vadītājs Ralfs Kļaviņš. Tomēr A. Šlesera vēlmes piepildījās: kopš 2016. gada Aināra Šlesera un arī Andra Šķēles uzvārdi ir oficiāli atrodami RTO īpašnieku struktūrā; 4) Rīdzenes sarunas atklāj ne vien savtīgos nolūkos pieņemtus lēmumus Rīgas brīvostā un Rīgas pašvaldībā, bet arī liecina par iespējamu ietekmi uz likumdošanas procesu Saeimā. Vairākās sarunās tiek spriests par grozījumiem likumos, kas atvieglotu uzturēšanās atļauju izsniegšanu. No sarunām izriet, ka Šleseram grozījumi nepieciešami, jo tas sekmētu biznesu Zaķusalā. Šleseram šajā vietā ir grandiozi plāni, kuru īstenošanai ir nepieciešami 100 investoru - pa 100 tūkstošiem katram. Oficiāli viņa vārds Zaķusalas attīstītāja "Zaķusala Estates" īpašnieku vidū nav atrodams kopš 2002. gada, kad viņš sāka gaitas politikā. Taču sarunu saturs nepārprotami liecina, ka viņš personiski plāno biznesa attīstību šajā teritorijā; 5) tāpat Rīdzenes sarunas liecina, ka A. Šlesers, esot satiksmes ministra amatā, iespējams, pieņēmis lēmumus personiska labuma, nevis valsts interesēs. Proti, 2009. gada februārī, neilgi pirms tam, kad A. Šlesers kā satiksmes ministrs parakstīja jauno airBaltic akcionāru līgumu ar Bertolda Flika kompāniju "Baltijas Aviācijas sistēmas", abi tikās "Rīdzenes" numuriņā un pārrunāja līguma detaļas. A. Šlesers norādīja, ka jaunais akcionāru līgums ir jāveido pēc principa, ka valsts vēlāk kļūs par mazākuma akcionāru lidsabiedrībā. B. Flikam esot jācenšas iegūt vairākumu, papildus nopirktajām akcijām izmantojot arī uzņēmuma obligāciju konvertēšanu. "Tev vajadzēs pateikt, ka tu gribi konvertēt, ka tu gribi pārņemt un ka tu vēl neesi sameklējis naudu, bet ka tu to izdarīsi," B. Fliku pamācīja A. Šlesers. Bertolds Fliks bija biežs viesis "Rīdzenē". Abu sarunas liecina, ka B. Fliks regulāri atskaitījās A. Šleseram par savu darbu, abi sīki un smalki plānoja Rīgas lidostas apkaimes teritorijas attīstību un sprieda par airBaltic finanšu grūtību risināšanu. 2011. gada sākumā A. Šlesers airBaltic nākotni pārrunāja arī ar Aivaru Lembergu. Sarunā A. Šlesers atklāja: "airBaltic ir mans projekts, kuru es esmu virzījis - man liekas, gana veiksmīgi -, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja." Cita starpā A. Šlesers pavēstīja, ka ir piestrādājis pie tā, lai no airBaltic aizietu investors SAS un pavērtos iespējas iegūt lidsabiedrības kapitāla daļas. Viņš arī piedāvāja A. Lembergam kopā ar viņu, Andri Šķēli un Vladimiru Antonovu kļūt par uzņēmuma līdzīpašniekiem. "Uztaisīt struktūru Luksemburgā pēc pilnīga konsensusa formāta, kur Antonovam jāsaņem ceturtā daļa un mums jāpatur trīs." Lembergs piekrita, taču vēlējās kaut ko samaksāt, lai nebūtu tā, ka vienā jaukā brīdī kāds atnāks un teiks: "A kā tu te nokļuvi?" A. Šlesers sacīja: "Kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka, bet tik, cik naudu vajadzēs, mēs sakārtosim."; 6) līdzīgi kā Satiksmes ministrijā, arī Rīgas domē A. Šlesers kala plānus saviem projektiem, liecina Rīdzenes sarunas. 2009. gada decembrī viņš ar "Lattelecom" vadītāju Juri Gulbi sprieda, kā sakārtot jautājumus Rīgā. Esot nepieciešams vienots menedžments, citādi katrs darot kaut ko savu. "Uzliekam tādu ilgtermiņa programmu, jo Rīgas dome, ja šoreiz mēs varam sapakot, nu, tas ir kaut kas liels," sacīja A. Šlesers. Abi sprieda arī par LMT un "Lattelecom" nākotni. "Nododam viņiem to LMT, uztaisām dīlu, ka mēs savācam "Lattelecom"." saka A. Šlesers. 7. Komisijas 2017. gada 4. decembra sēdē, kurā tika izskatīts jautājums "Iespējamie Satversmes pārkāpumi", bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: 1) viennozīmīgi mēs Rīdzenes sarunu dalībnieku grupu varam saukt par ietekmes tirgus dalīšanas grupu. Šeit tas arī parādās, ka tiek dalīta ietekme, un šeit nav svarīgi, vai tu piederi pozīcijai vai opozīcijai, - piedalās gan valdošās koalīcijas pārstāvji, gan opozīcijas pārstāvji. Tātad tam nav nekāda sakara ar politisko procesu, tā ir tiešā nozīmē ietekmes dalīšanas vai ietekmes tirgus vieta, kur dalībnieki to arī paši skaidri apzinās un pat lepojas ar to; 2) katra prezidenta amata kandidāta sameklēšana un izvirzīšana ir politisks process, kurā notiek sarunas starp dažādiem politiskiem spēkiem ar vienu mērķi - savākt vairākumu konkrētajam kandidātam. Kā tieši konkrēti tika vāktas šīs balsis, man nav zināms tieši tāpēc, ka prezidenta ievēlēšana ir aizklāts process. Un varu pateikt tikai vienu, ka visas partijas - gan opozīcijas, gan pozīcijas - priecīgas stāstīja, ka ar viņu balsīm es esmu ievēlēts. Tātad šī norma, kad it kā tiek noslēpts, kas tad īsti ir balsojis, īstenībā veicina to, ka ir balsojuši visi un visi ir priecīgi izmantot prezidenta politisko ietekmi. Kad šī ietekme beidzas? Tajā brīdī, kad tiek dots prezidenta zvērests, kur ir skaidri pateikts, ka ir jākalpo tautas interesēs, tautas labklājībai, pret visiem jāizturas taisnīgi un vienādi. Tātad tajā brīdī arī ir prezidenta morālā atbildība izbeigt kalpot kādam konkrētam politiskam spēkam, bet kalpot valstij. Tā ka, manuprāt, tas beidzas tajā brīdī, kad Valsts prezidents dod zvērestu; 3) ja prezidents piekrīt balotēties otrajam termiņam, viņam ir skaidri jāsaprot, kas viņu atbalstīs un vai būs vairākums. Un, ziniet, mūsu valstī tagad pieņemts tā, ka to nevienu brīdi nevar zināt, jo tad ir balsis, tad nav balsu. Un tā ir ļoti normāla, ierasta politiskā prakse Latvijā, ka var pucēt kurpes un gludināt bikses un pēc trīs dienām atkal ir cits paziņojums: "Ziniet, nav balsu, nav balsu!" Tā ka prezidentam pašam šo procesu ir grūti ietekmēt. Es pats personīgi uzskatīju, ka tas ir zem mana goda - kādam lūgties. Un šajā ziņā es varu viennozīmīgi pateikt, ka Šlesera kunga vārdi, ka es esmu zvanījis un lūdzies, ir absolūti meli. Tas droši vien liecina par Šlesera kungu daudz vairāk, nekā mēs šobrīd iedomājamies. Tas nozīmē, ka viņam melot ir norma; 4) der apzināties to, ka tieši tajās debatēs, kur bija valdošā koalīcija (tātad - ZZS ar VIENOTĪBU), uz tikšanos aicināja potenciālo prezidenta kandidātu Valdi Zatleru. Un man uzdeva tādu jautājumu: "Vai jūs otrajā termiņā būsiet tikpat nevaldāms kā Vaira Vīķe-Freiberga?", kur, manuprāt, liekas, ka šo cilvēku izpratnē "nevaldāms" nozīmē "patstāvīgs". Un prezidentam ir jābūt patstāvīgam no pirmās ievēlēšanas dienas, nevis dalot - pirmais, otrais termiņš, pieradinātais, nepieradinātais prezidents. Tas ir pārāk nopietns postenis valstī, lai pret viņu tā izturētos; 5) [2011.gads. Kā jūs uzskatāt: vai, jūsuprāt, Saeima lika (un, ja lika, - tad kādus) šķēršļus šīs lietas izmeklēšanai par konkrēto krimināllietu, par ko mēs visu laiku runājam?] Tad mums jārunā arī par konkrēto balsojumu. Es vēlreiz atgriezīšos pie šīs domas, ka eksistē divas paralēlās varas: tautas vēlētu pārstāvju veidota vara, tātad likumīgā vara, kuru reprezentē valdība, kas tajā laikā bija unikāla parādība Latvijas vēsturē - tikai divas partijas veidoja valdību ar 55 balsīm Saeimā. Tātad valdība, kuru mēs visi gaidām un gribam, lai tā būtu lemtspējīga, kurā ir tikai divi partneri, kas spēja samērā ātri vienoties par valdības prioritātēm un arī veidiem, kā šīs prioritātes tiks īstenotas. Šādā situācijā, kas bija ļoti liela priekšrocība tā laika valdībai, valdība ir irdināta no iekšpuses. Pamazām parādās balsojumi, kur vairākums tiek veidots no ZZS, "Saskaņas centra" un "Par labu Latviju" deputātiem. Tātad faktiski mūsdienās teiktu: netiek pildīts koalīcijas līgums. Bet, ja mēs paskatāmies dziļāk Rīdzenes sarunu kontekstā, tā ir tieši tā vide, kas realizēja šo paralēlo varu vai tirdzniecību, vai vienošanos par ietekmi varā, ar saviem mērķiem, un kur nebija šīs robežas starp pozīciju un opozīciju. Tā tas veidojās. Un, manuprāt, tas liecina par zināma veida divvaldību vai arī, teiksim, paralēlo varu. Var teikt arī - par demokrātijas privatizāciju, kā es to teicu tajā laikā. Balsojums par iespējām izdarīt kratīšanu Šlesera mājās bija konkrēta Saeimas izšķiršanās: vai iestāties par taisnīgumu, par tiesiskumu un paust tautai gatavību to darīt. Un valdošajai koalīcijai bija pietiekami daudz balsu, lai to varētu izdarīt. Bet notika pretējais: tika aizstāvētas viena cilvēka personiskās intereses, un šo aizstāvību veica gan daļa pozīcijas, tātad valdošās partijas, ZZS, gan opozīcijas partija. Tātad faktiski Saeima demonstrēja gatavību aizstāvēt viena cilvēka individuālās intereses [ar to domāju lēmumu atteikt dot piekrišanu Šlesera kratīšanai] vairāk nekā valstiskās intereses par tiesiskumu, par patiesības noskaidrošanu, arī būtiski - par sava prestiža celšanu. Tātad šis divvaldības moments vai paralēlo varu moments bija tas, kas lika man izšķirties par rīkojumu Nr.2. Pēdējā izšķiršanās bija tāda, ka es pajautāju gan tā laika valdības vadītājam Valdim Dombrovskim, gan tā laika Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, vai viņi ir spējīgi panākt valdības turpmāko rīcību kā pozīcijai. Viņi atbildēja, ka nē, viņi šo stāvokli nespēj ietekmēt. Es pajautāju, vai viņi ir spējīgi izveidot kādu citu valdību, kur šis moments neeksistētu, viņi atbildēja, ka nē, viņi nav spējīgi. Un tad katrā ziņā bija jāķeras pie Satversmē noteiktās iespējas: ja Saeima nespēj pati lemt, dot iespēju lemt tautai referendumā, kur tauta arī parādīja savu attieksmi pret Saeimu un pret šo procesu, ko mēs vienkāršāk saucam par "valsts nozagšanas" procesu; 6) tas, ko es runāju par divvaldību, ir, ka ir vēlēta valdība, ir skaidra pozīcija un cilvēki - tauta - nespēj saprast, kas tad ir atbildīgs. Un tai pašā laikā lēmumi tiek pieņemti ne jau pat Koalīcijas padomes sēdēs, ne valdības sēdēs, bet ļoti dīvainā cilvēku kombinācijā, kur vienīgais, kas viņus vieno, ir ietekmes dalīšana savās personiskajās interesēs. Es vēlreiz atkārtoju: kur notiek sarunas? Kādu cilvēku starpā? Ar kādu mērķi? Politiskās sarunas starp partijām, politiskās sarunas ar partijām un prezidentu - jā, tas viss ir politiskā procesa sastāvdaļas, ieskaitot Koalīcijas padomi. Tātad tautai ir skaidri redzami instrumenti, kā notiek politiskais process un kā notiek politiskās sarunas. Sarunas "Rīdzenē" nebija politiskās sarunas; 7) [jēdziens "valsts nozagšana", "sagrābšana", alternatīvi - "demokrātijas privatizācija"] ir figurējis vienmēr. Un šīs Rīdzenes sarunas ir pierādījums tam, ka bija pamats, lai šādus terminus lietotu. 2007., 2008. gads bija, kad par tām lietām tika runāts. Man ir grūti pateikt, vai es esmu vai neesmu lietojis šos terminus, bet es zinu, ka, stājoties amatā, tieši sarunas par "valsts nozagšanu" bija ļoti aktuālas Latvijas medijos; 8) visi tie, kas centās pastāvēt uz slēgtām vēlēšanām, dod iespēju slēptam tirgum, nevis atklātām politiskām sarunām, kur katrs argumentē un arī vienojas, kas ir normāli. Bet kaut kur, kad daži cilvēki tikai, varbūt tajās pašās "Rīdzenes" telpās sarunā uzspiež savu viedokli citiem, un kāpēc ir tie argumenti, tā arī nekļūst zināms. Tāpēc tās visas lietas faktiski pēc rīkojuma Nr.2 ir vērstas par labu. Un šobrīd tas vairs nav iespējams. Vai tāpēc politiskā cīņa ir kļuvusi, teiksim, maigāka? Nē, politiskā cīņa ir tikpat asa kā vienmēr. Bet tā tomēr vairāk virzās uz ideju cīņas pusi, nevis uz vienkārši tādas "zem galda" sarunāšanas cīņas pusi. Redziet, visiem šiem cilvēkiem piemīt arī viena īpašība - šad tad palielīties ar to, ko viņi ir panākuši, ko viņi ir ievēlējuši, ko viņi un kā viņi to ir sarunājuši. Tā ka gan jau paši atzīstas ik pa brīdim, kā tas ir noticis. Bet atklātais balsojums ir liels solis uz priekšu, jo ir jāargumentē publiski; 9) [atsevišķi cilvēki varēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu Saeimā, varēja ietekmēt rezultātus] tieši ar to pozīcijas un opozīcijas partijas biedru pārklāšanos. Un katrai partijai tomēr bija kāds līderis vai ideoloģijas tēvs, pat grūti to nosaukt, drīzāk - līderis, jo tas, kas uzdod toni, tas pasaka, kā jādara, un pārējie seko. Atkārtošu vēlreiz: tā problēma jau bija, ka tas process nebija koalīcijas ietvaros, tas process, teiksim, nebija valdības ietvaros, tas nebija pat Koalīcijas padomes ietvaros. Tas bija slēpts, slepens process, kur nebija robežas pozīcija-opozīcija, kur vienkārši bija: man ir ietekme, tev ir ietekme, mums visiem ir ietekme. Un tas arī parāda to, ka caur dažādiem ceļiem - gan caur opozīciju, gan caur pozīciju, manipulējot caur savām partijām, iestāstot viņiem kaut kādus ļoti labus, sirsnīgus argumentus, kāpēc jābalso tieši tā, - varēja manipulēt ar pašas Saeimas lēmumu; 10) pajautājiet tai partiju apvienībai, cik liela ietekme tajā ir Lembergam. Un vienmēr ir jāpajautā, ko Lembergs teiks, ja. Un, redziet, Lemberga kungs ir darba spējīgs, ar lielām darba spējām, un viņš vienmēr atnāk uz šo koalīciju vai savas partijas, vai savas partijas apvienības sapulci sagatavojies. Un, ja pārējie atnāk nesagatavojušies, loģiski, ka viņš dominē. Un viņš to ir iemācījies. Tā ka pašās partijās jāmeklē iemesls, kāpēc viņš spēj ietekmēt; 11) vēsture ir tāda, ka mums bija tā saucamais prihvatizācijas periods, mums bija jaunas varas veidošanas periods, mums bija periods, kad faktiski cilvēku, viņa viedokli vai viņa balsojumu varēja nopirkt par ļoti lētu cenu. Un tie "faili" jau glabājas. Un ir iespējas šantažēt šos cilvēkus līdz pat šai dienai - vai par kādu saimniecisku nodarījumu, vai par kādu politisku balsojumu. Ja mēs atcerēsimies deviņdesmitos gadus, tas nebija nekas jauns. Pat ministrus iecēla uz laiku, lai tie izdarītu konkrētu uzdevumu un pēc tam mierīgi ietu pensijā. Es domāju, visi atceras - varbūt arī neatceras - ministru L. Strujeviču. Viņš savu darbu padarīja un aizgāja. Un tā bija tāda deviņdesmito gadu prakse. Un šeit ir tas paradokss, ka faktiski Ainārs Šlesers ienāca politikā ar skaidru mērķi - iet pret šo praksi. Paskatīsimies viņa pirmās vēlēšanas, viņa saukļus, viņa gandarījumu par to, ka viņi ies līdz galam un nepieļaus šādu politiku vairs Latvijā. Beidzās ar to, ka visi bija vienā laivā. Bet es domāju, ka mums jāsaprot, ka šis pārejas periods, teiksim, no padomju okupācijas, plānveida ekonomikas uz brīvu pasauli, demokrātisku iekārtu un arī uz brīvu tirgu - tas jau nav vienkāršs. Un joprojām mēs esam mantojumā saņēmuši to, ka ir iespējas ietekmēt cilvēkus par to, ko viņi ir darījuši deviņdesmitajos gados. Un ir cilvēki, kas ļoti efektīvi to izmanto. Ir vēl otra lieta, par ko noteikti jārunā. Šādā jaunā demokrātijā - kam tad bija faktiski partiju organizēšanas pieredze? Komunistiskās partijas biedriem. Tiem, kas kalpoja komunistiskajam režīmam. Un, kā mēs redzam līdz šai dienai, viņi ir labāk organizēti, viņi zina arī, kā ietekmēt savus partijas biedrus, jo komunistiskā partija bija specifiska, tā bija vienīgā partija Padomju Savienībā. Tā ka, es domāju, vēl jāpaiet gadiem 20, lai mēs atbrīvotos no šādiem mantojumiem; 12) klasiskā veidā, kā mēs runājam par demokrātiju un politisko procesu demokrātijā, tās [Rīdzenes sarunas] noteikti nebija politiskās sarunas. Ir zināmi instrumenti, institūcijas, kur notiek politiskās sarunas. Šeit mijās, kā es vēlreiz atkārtošu, pozīcija, opozīcija un saimnieciskie darbinieki. Šeit savijās viss kopā, un te nevar runāt par kaut kādu politisku procesu ar mēģinājumu nodibināt valdību vai mēģinājumu nosacīti lobēt kādu konkrētu likumu. Šeit bija, teiksim, kaut kas tik netipisks, kas ir iespējams tikai postpadomju laikā. Tas tomēr bija savējo klubiņš, kurā cilvēki runājās diezgan atklāti; 13) pieņemsim, viens no dalībniekiem faktiski atzinās likuma pārkāpumā - ja viņš to pašu, ka viņam caur citiem cilvēkiem, caur citiem uzvārdiem, pieder īpašums, līdz ar to viņš nav to deklarējis, atkārtotu izmeklētājam, tas tiktu uzskatīts par pierādījumu. Viennozīmīgi tas tiktu uzskatīts par pierādījumu. Tas, ka šobrīd izmeklēšanas iestādes nespēj atrast pierādījumus šim faktam, kurā pats cilvēks atzinās, tas vien liecina par to, kādi procesi notika "Rīdzenē". Tātad ļoti atklāti. Tai pašā laikā, teiksim, arī ar visiem, kā saka, viena, otra uzmešanas un blefošanas elementiem. Tas ir vairāk raksturīgi tomēr saimnieciskas ietekmes dalīšanai personiskās interesēs. Rīdzenes sarunās nav tekstu konkrēti par politiskām idejām. Tur neatradīsiet nevienu tekstu par politiskām idejām; 14) es jums minēšu dažas atšķirības [starp Rīdzenes sarunām un Koalīcijas padomi]. Pirmkārt, Koalīcijas padome notiek atklāti, notiek Saeimas telpās. Tas, ka tās notiek, ir atklāts fakts. Un notiek Saeimas telpās. Tātad tur, kur sēž visi deputāti. Tajās piedalās tikai valdošās koalīcijas politiķi, un pēc tām seko preses konference. Un tagad liksim pretī Rīdzenes sarunas. Par tām neviens neko nezina, tajās piedalās gan pozīcija, gan opozīcija, un pēc tām nenotiek preses konference; 15) šeit jāsaprot tas, ka nevajag sacerēt kaut ko klāt. Vajag rēķināties ar to, kas notika, kas piedalījās, par ko runāja, un vai tur bija likuma pārkāpumi. Tas bija jānoskaidro. Politiskā procesā normāli cilvēki runā viens ar otru, partijas tiekas ar partijām, prezidents tiekas ar partijām, ir Koalīcijas padome, tas ir samērā atklāts process, kurš vienmēr beidzas ar sabiedrības informēšanu. Šeit nekā tāda nebija. Šeit bija slepenas sarunas, slepenā sastāvā, slēptas no sabiedrības, ar ļoti savtīgām interesēm. Es vēlreiz atkārtošu - tās nebija politiskās sarunas starp valdošo koalīciju vai nosacīti starp opozīciju. Tās bija sarunas principā starp ietekmīgiem cilvēkiem; 16) mana prakse bija ļoti vienkārša. Valsts prezidentam jārunā ar visiem politiskajiem spēkiem, pat ar tiem, kas izstājas no savām partijām, no savām frakcijām, jā, arī tās es aicināju. Un šādas sarunas notika vai nu Rīgas pilī, vai Jūrmalas rezidencē, tātad Valsts prezidenta darbavietā. Un pilnīgi skaidrs, ka tas notika katru gadu, jūnijā, pirms prezidenta uzrunas Saeimā, tas notika katru reizi, kad bija jāveido valdība, tas notika tajā ekonomiski grūtajā laikā, kad bija jāpieņem visi šie nepopulārie fiskālās disciplīnas likumi. Saprotiet, ir pietiekami daudz procesu jeb, kā saka, institūciju, kur tas viss risinās. Bet to dara valdība. Jūs saprotat? Jūs jau varat teikt, ka katrā virtuvē var sanākt trīs cilvēki un par kaut ko runāt. Bet saprotiet - tas nav politiskais process; 17) es domāju, ka lobēšanas likums noteikti ir vajadzīgs. Bet lobisti parasti lobē kādu vienu konkrētu tēmu, kādas konkrētas intereses, un tās ir redzamas, utt. Viņi lobē, pārliecina publiku, pārliecina deputātus, pārliecina faktiski arī par šāda likuma nepieciešamību. Rīdzenes sarunas nav nekāds lobisms. Tas nav lobisms! Tā ir ietekmes sarunāšana, ietekmes pārdalīšana vai apmaiņa vai ietekme uz bartera darījumu. Tam nav nekāda sakara ar lobismu. Tā ir pilnīgi kaitīga parādība, kam nav sakara ar lobismu. Jo tas, ka ir cilvēku pilsoniskās grupas, kam ir kādas intereses, un viņi grib tās fiksēt likumos, un lobists ir tas cilvēks, kas iet viņu vārdā, to dara, tas daudzviet pasaulē notiek, un tas ir caurspīdīgi, tas ir redzami. Mēs zinām, šis cilvēks ir reģistrējies. Mēs zinām, kā vārdā viņš runā. Saprotiet, tas palielina atklātību. Lobists darbojas atklāti; 18) tas ir Satversmes tiesas kompetencē - [noteikt, vai] ir ievērota vai nav ievērota Satversme. Un es atturēšos no komentāriem, šeit ir pārkāpta vai nav pārkāpta Satversme. Tātad mūsu valstī ir Satversmes tiesa, kura vērtē, vai kāds normatīvais akts vai process ir atbilstošs mūsu Satversmei. Tās ir Satversmes tiesas tiesības, un es negribētu šeit jaukties iekšā Satversmes tiesas kompetencē. 3.2. Komisijas secinājumi 1. Komisija par atbilstošāko, precīzāko angļu valodas frāzes "state capture" tulkojumu latviešu valodā ir atzinusi vārdus "valsts sagrābšana". 2. Komisija ņem vērā, ka jēdziens "valsts sagrābšana" nav juridisks (tostarp - krimināltiesisks) jēdziens. Tas nav arī starptautiskās konvencijās lietots jēdziens (tāds, attiecībā uz kuru pastāvētu stingrs, nemainīgs, vienots starptautisks juridisks standarts). To lieto noteiktas situācijas raksturošanai analītiskos un pētnieciskos darbos, taču tā saturs nav precīzi definēts. Komisija atbalsta juristu diskusijas organizēšanu par jēdziena "valsts sagrābšana" iestrādāšanu normatīvajos aktos. 3. Jēdziena "valsts sagrābšana" vietā dažkārt tiek lietots jēdziens "politiskā korupcija". Savukārt jēdziena "korupcija" legālā jeb likumā ietvertā definīcija zināmā mērā aptver tādu valsts amatpersonu rīcību (darbību vai darbību kopumu), kuru varētu attiecināt uz "valsts sagrābšanu" tajā izpratnē, kādu to skaidrojušas Komisijas sēdēs uzklausītās personas. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 1. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka "Korupcija šā likuma izpratnē ir kukuļošana vai jebkura cita valsts amatpersonas rīcība, kas vērsta uz to, lai, izmantojot dienesta stāvokli, savas pilnvaras vai pārsniedzot tās, iegūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām". 4. Latvijā ir pieņemts un ir spēkā likums "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā". Saskaņā ar tā 2. pantu likuma mērķis ir "nodrošināt valsts amatpersonu darbību sabiedrības interesēs, novēršot jebkuras valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekmi uz valsts amatpersonas darbību, veicināt valsts amatpersonu darbības atklātumu un atbildību sabiedrības priekšā, kā arī sabiedrības uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai". 5. Tādējādi jau šobrīd ar spēkā esošiem likumiem valsts varā ir aizliegta: 1) kukuļošana vai jebkura cita valsts amatpersonas rīcība, kas vērsta uz to, lai, izmantojot dienesta stāvokli, savas pilnvaras vai pārsniedzot tās, iegūtu nepelnītu labumu sev vai citām personām (korupcija), un 2) valsts amatpersonas darbība, kas nav sabiedrības interesēs vai ir pretēja tām un kas izpaužas kā valsts amatpersonas, tās radinieku vai darījumu partneru personiskās vai mantiskās ieinteresētības ietekme uz valsts amatpersonas darbību (interešu konflikts). 6. Komisija secina, ka jēdzienu "valsts sagrābšana" raksturo: 1) situācijas, kurās politisko lēmumu pieņēmēji pieņem lēmumus, lai gūtu prettiesisku vai slēptu (necaurredzamu) ekonomisko labumu, proti, persona apzināti, ar nodomu izmanto iespēju pieņemt vai grozīt likumu nolūkā panākt, lai gūtu labumu tās personiskās ekonomiskās intereses; 2) personu rīcības motivācija (nodoms), proti, ar politisku lēmumu pieņemšanu var gūt personisku ekonomisko labumu un personai ir nodoms to gūt sev vai sev pietuvinātām personām; 3) valsts amatpersonu - politisko lēmumu pieņēmēju - rīkošanās savtīgos nolūkos (personiskās ekonomiskās interesēs), izmantojot tām piešķirto valsts varu (savu politisko varu) kā savu ekonomisko interešu apmierināšanas instrumentu, proti, lai iegūtu, saglabātu un vairotu sev ekonomiskus labumus uz valsts un sabiedrības rēķina; 4) darbības ar mērķi nodrošināt tiešu vai pastarpinātu personisku ekonomisko labumu, kuru iespējamās pazīmes var būt, piemēram:
3. a)valsts varas (likumdevējas varas, izpildvaras u. c.) procesa neleģitīma ietekmēšana;
4. b)partiju vai atsevišķu politiķu slēpta finansēšana;
5. c)mantisku un nemantisku labumu prettiesiska nodrošināšana konkrētām valsts amatpersonām;
6. d)"uzticamu personu" iecelšanas un/vai "nelojālu personu" atcelšanas (aizstāšanas) nodrošināšana noteiktos valsts institūciju amatos nolūkā kontrolēt un ietekmēt lēmumu pieņemšanu konkrētās institūcijās, nozarēs, jomās u. tml. 7. Likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 11. pants "Administratīvo aktu izdošanas, uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkciju veikšanas un līgumu slēgšanas ierobežojumi" nosaka:
7. a)valsts amatpersonai ir aizliegts, pildot valsts amatpersonas pienākumus, sagatavot vai izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti (pirmā daļa);
8. b)valsts amatpersona nedrīkst izdot administratīvos aktus, veikt uzraudzības, kontroles, izziņas vai sodīšanas funkcijas, slēgt līgumus vai veikt citas darbības attiecībā uz saviem darījumu partneriem arī divus gadus pēc līgumisko attiecību izbeigšanās (otrā daļa). Likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 11. panta piektajā daļā noteikts, ka "šajā pantā noteiktie administratīvo aktu izdošanas ierobežojumi neattiecas uz Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem gadījumos, kad minētās valsts amatpersonas piedalās attiecīgi Saeimas vai Ministru kabineta administratīvo aktu izdošanā". Līdzīgi arī šā panta sestās daļas 1. punktā noteikts, ka "šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktie ierobežojumi neattiecas uz [...] Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem vai pašvaldības domes deputātiem gadījumos, kad minētās valsts amatpersonas piedalās ārējo normatīvo aktu vai politisko lēmumu pieņemšanā". 8. Līdz ar to Komisija secina, ka jēdziens "valsts sagrābšana" nav pilnībā aptverts ar likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" regulējumu. Interešu konflikts var pastāvēt arī gadījumos, kad Saeimas deputāti un Ministru kabineta locekļi piedalās attiecīgi Saeimas vai Ministru kabineta administratīvo aktu izdošanā vai kad minētās valsts amatpersonas piedalās ārējo normatīvo aktu vai politisko lēmumu pieņemšanā, ļaunprātīgi izmantojot sev ar likumu piešķirtās tiesības. Tie ir gadījumi, kad valsts amatpersona, pildot valsts amatpersonas pienākumus, veic darbības, kurās šī valsts amatpersona, tās radinieki vai darījumu partneri ir personiski vai mantiski ieinteresēti. Taču šādas darbības un to aizliegums jau ir aptverts ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 1. panta pirmajā daļā minēto "korupcijas" legālo definīciju. 9. Komisija secina, ka darbības, kas tiek klasificētas kā "valsts sagrābšana", var izdarīt kā valsts amatpersonas, tā arī citas personas - ietekmējot valsts amatpersonu rīcību. 10. Jēdziens "valsts sagrābšana" galvenokārt ir izmantojams politisku procesu vai notikumu sabiedriski politiskā analizēšanā un izvērtēšanā. Lai veicinātu sabiedrības izpratni par jēdziena "valsts sagrābšana" būtību, Komisija vienojas par šādu šā jēdziena darba definīciju: "Valsts sagrābšana ir politiskā korupcija, kas izpaužas kā apzināta valsts amatpersonu rīcība normatīvo aktu, administratīvo aktu un politisku lēmumu pieņemšanā vai to pieņemšanas procesu ietekmēšanā, lai gūtu sev vai sev pietuvinātām personām ekonomisku labumu." 11. Jēdziens "valsts sagrābšana" galvenokārt ir izmantojams politisku procesu, faktu, notikumu sabiedriski politiskā analizēšanā un izvērtēšanā (tostarp - masu informācijas līdzekļos). 12. Komisijas ieskatā "valsts sagrābšanas" ietvaros var tikt veiktas darbības, kuras ir sodāmas saskaņā ar Krimināllikuma normām, tiesībaizsardzības iestādēm konstatējot un likumā noteiktajā kārtībā pierādot konkrētu noziedzīgu nodarījumu sastāvu konkrētu personu rīcībā, piemēram: 1) krāpšana (Krimināllikuma 177. pants); 2) noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana (Krimināllikuma 195. pants); 3) ziņu nesniegšana un nepatiesu ziņu sniegšana par līdzekļu piederību un patieso labuma guvēju (Krimināllikuma 195.1 pants); 4) izvairīšanās no deklarācijas iesniegšanas (Krimināllikuma 219. pants); 5) dokumenta viltošana, viltota dokumenta izmantošana (Krimināllikuma 275. pants); 6) dienesta pilnvaru pārsniegšana (Krimināllikuma 317. pants); 7) ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana (Krimināllikuma 318. pants); 8) kukuļņemšana (Krimināllikuma 320. pants); 9) starpniecība kukuļošanā (Krimināllikuma 322. pants); 10) kukuļdošana (Krimināllikuma 323. pants); 11) valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšana (Krimināllikuma 325. pants); 12) neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos (Krimināllikuma 326. pants); 13) tirgošanās ar ietekmi (Krimināllikuma 326.1 pants). 13. Tā kā jēdziens "valsts sagrābšana" nav juridisks jēdziens un agrāk nav bijis ietverts un skaidrots nevienā likumā, kriminālprocesos nav pamata izmeklēt politiskos procesus, jo tie likumā nav definējami kā noziedzīgi nodarījumi. Jāizmeklē un jāpierāda konkrētas noziedzīgas darbības. Taču, Komisijas ieskatā, "valsts sagrābšanas" izpratne un tās pazīmju konstatēšana turpmāk kriminālprocesu ietvaros var tiesībaizsardzības iestādēm palīdzēt noteikt konkrētu noziedzīgu nodarījumu patieso raksturu, sabiedrisko bīstamību un kaitīgās sekas (analoģiski kā ar "organizētās noziedzības" izpratni, kur atsevišķu noziegumu kaitējums iegūst citu vērtējumu, ja tiek konstatētas organizētās noziedzības pazīmes). 14. Valsts sagrābšana un tās centieni ir ne tikai morāli un politiski nosodāmi, bet arī var tikt sodīti saskaņā ar Krimināllikuma un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām, konstatējot minētajos normatīvajos aktos paredzēto nodarījumu sastāvu. 15. Komisijas ieskatā, tāda valsts amatpersonu rīcība, kas atzīstama par "valsts sagrābšanu", var būt pretrunā Satversmei, jo ar "valsts sagrābšanu" var tikt pārkāpts Satversmes 2. pants, kas noteic, ka "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Savukārt ja "valsts sagrābšanā" ir iesaistīti Saeimas deputāti, viņi pārkāpj arī Satversmes 18. pantu, jo ir devuši deputāta svinīgo solījumu, ka būs uzticīgi Latvijai un stiprinās tās suverenitāti. Par Satversmes pārkāpumu būtu ierosināma procedūra Saeimas deputāta atstādināšanai. Likumos ir jāiestrādā deputāta atstādināšanas procedūra. 16. Rīdzenes sarunās var saskatīt "valsts sagrābšanas" pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai. Piemēram, Komisija secināja, ka Rīdzenes sarunas norāda uz valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas ne vien apdraud sabiedrības intereses atsevišķu lēmumu pieņemšanā, bet arī var radīt būtiskus draudus Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajam varas dalījumam, amatpersonu ievēlēšanas/iecelšanas kārtībai un Satversmes 2. pantā garantētajai varas piederībai Latvijas tautai. 17. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka ar attiecīgiem lēmumiem Kriminālprocess ir izbeigts, jo pirmstiesas izmeklēšanas stadijā netika konstatēti vai pierādīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi, līdz ar to visas personas, kurām Kriminālprocesā bija tiesības uz aizstāvību, no krimināltiesiskā viedokļa uzskatāmas par nevainīgām. Tā kā Kriminālprocesa un Operatīvās lietas materiāli ir klasificēta informācija, Komisija atturas no to satura publiskas apspriešanas un konkrētu personu teiktā iztirzāšanas. Pretējā gadījumā Komisijas secinājumi var tikt uztverti kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi. 18. Komisijas ieskatā, Latvijā ir beidzot jāpieņem likums par lobēšanu. Tas palīdzēs noteikt robežšķirtni starp atļautām, leģitīmām un neatļautām, prettiesiskām politikas ietekmēšanas metodēm. 19. Komisija papildus norāda, ka Ģenerālprokuratūra ir veikusi pārbaudi saistībā ar A. Šlesera iesniegumu par to, ka, iespējams, V. Zatlers ir sniedzis apzināti nepatiesas ziņas. Taču šīs pārbaudes gaitā tas nav apstiprinājies un 2018. gada 3. janvārī pieņemts lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. 4. daļa. Faktori, kas noveda pie krimināllietas Nr. 16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā 4.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Lai izvērtētu Kriminālprocesa pirmstiesas stadiju, Komisija iepazinās ar Operatīvās lietas materiāliem un Kriminālprocesa materiāliem. 2. Komisijas izvērtējamie notikumi un fakti risinājušies šādos posmos: 1) ir notikušas sarunas starp personām, kuras Operatīvās lietas ietvaros ir fiksētas ar tehniskiem līdzekļiem; 2) uz Operatīvās lietas materiālu pamata ir uzsākts Kriminālprocess un tā ietvaros notikusi pirmstiesas izmeklēšana (veiktas kriminālprocesuālas darbības); 3) ir pieņemti kriminālprocesuāli lēmumi par Kriminālprocesa izbeigšanu. 3. Operatīvās darbības ir ilgušas apmēram trīs gadus. Kriminālprocess norisinājies no 2011. gada 20. maija līdz 2016. gada 12. decembrim, tas ir, gandrīz piecus gadus un sešus mēnešus. 4. Komisijas 2017. gada 8. augusta sēdē KNAB priekšnieks Jēkabs Straume un KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: 1) ir izveidota darba grupa un uzsākta pārbaude - izmeklētāji pārskata operatīvās darbības lietu (kuras daļējs saturs izmantots Kriminālprocesa izmeklēšanā), lai atkārtoti pārliecinātos, vai ir atrodama tāda informācija, kura varētu liecināt, ka nepieciešams uzsākt kriminālprocesu vai resorisko pārbaudi; 2) KNAB bija ierosināta resoriskā pārbaude par žurnālā "Ir" un plašsaziņas līdzekļos izskanējušo informāciju par kādas amatpersonas iespējami nedeklarētām īpašuma tiesībām RTO teritorijā, un tā ir beigusies ar lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu; 3) darba grupas ietvaros uzsākta un notiek jauna resoriskā pārbaude par iespējamu prettiesiska labuma pieņemšanu no amatpersonu puses; 4) turpinās dienesta izmeklēšanas komisijas darbs attiecībā uz iespējamu valsts noslēpuma objektu nozaudēšanu vai izpaušanu, un pastāv iespējamība, ka tiks arī uzsākts kriminālprocess par valsts noslēpuma izpaušanu un nozaudēšanu; 5) valsts noslēpuma objektu uzturēšanā, pārvaldīšanā un kontrolē KNAB tiek darīts viss, lai situāciju uzlabotu. Agrāk darbs bija balstījies uz paļaušanos, uzticēšanos cits citam. Tomēr ir vairāki gadījumi, kad noplūdusi informācija, un personas ir notiesātas par šādas informācijas izpaušanu; 6) šobrīd nav nepieciešami grozījumi Kriminālprocesa likumā, jo esošais ļauj pietiekami kvalitatīvi izmeklēt lietas, bet attiecīgi priekšlikumi, iespējams, būs. 5. Komisija ir iepazinusies ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta 2017. gada 14. augusta ziņojumu "Par izmeklēšanas uzraudzību kriminālprocesā Nr.16870000911"11, kuru ir parakstījis prokurors M. Leja un kurā ir norādīts: "Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 37. panta pirmo daļu kopš kriminālprocesa Nr. 16870000911 uzsākšanas visā tā izmeklēšanas laikā biju izmeklēšanu uzraugošais prokurors. Uzraugošā prokurora pienākumi noteikti Kriminālprocesa likuma 37. panta otrajā daļā. Svarīgākie uzraugošā prokurora pienākumi ir šādi: • dot norādījumus par izmeklēšanas virzienu un izmeklēšanas darbību veikšanu, ja procesa virzītājs nenodrošina mērķtiecīgu izmeklēšanu un pieļauj neattaisnotu iejaukšanos personas dzīvē vai vilcināšanos; • izskatīt sūdzības savas kompetences ietvaros. Vispirms nepieciešams paskaidrot, kādi noziedzīgie nodarījumi izmeklēti šajā kriminālprocesā un kādi bija svarīgākie pierādāmie fakti, jo, tikai sniedzot šo informāciju, iespējams vispusīgi atspoguļot jautājumu par prokurora veiktajām darbībām un norādījumiem. Kriminālprocesā galvenā uzmanība veltīta šādiem izmeklēšanas virzieniem: • A. Šlesera slēptās īpašuma tiesības RTO (Krimināllikuma 219. p. 2. d., 325. p., 326. p., 318. p. 2. d.); • A. Šlesera iespējamās pretlikumīgās darbības, lai par Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāju ieceltu A. Ameriku (Krimināllikuma 320. p. 4. d., 323. p. 2. d.). Par pirmo izmeklēšanas virzienu vispirms norādāms, ka īpašuma tiesību noformēšana uz citas personas vārda kā tāda neveido nevienu no Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Civiltiesiskajā literatūrā norādīts, ka šāda rīcība var būt tiesiska, ja tai nav prettiesiska mērķa, piemēram, lai atvieglotu īpašuma pārvaldīšanu vai apsaimniekošanu, ja īstais īpašnieks nav spējīgs vai nevēlas to darīt pats. Iemesls šādu rīcību vērtēt no krimināltiesiskā viedokļa rodas tad, ja persona, kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas personas vārda, nepilda pienākumu, par kura neizpildīšanu var iestāties kriminālatbildība, piemēram, nenorāda šo īpašumu deklarācijā, vai veic citas darbības, kas var veidot noziedzīga nodarījuma sastāvu. Persona, kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas personas vārda, tiek dēvēta par saimniecisko (faktisko jeb slēpto) īpašnieku. Atkarībā no tā, vai būtu pierādīts, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), viņa rīcībā varēja būt konstatēti vairāki noziedzīgi nodarījumi: • apzināti nepatiesu ziņu norādīšana valsts amatpersonas deklarācijā, kas izpaudusies kā attiecīgo kapitāla daļu nenorādīšana (Krimināllikuma 219. p. 2. d.); • valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšana un neatļauta piedalīšanās mantiskos darījumos, ja būtu konstatēts, ka A. Šlesers pieņēmis lēmumus par labu uzņēmumam, kurā viņam saimnieciski (faktiski vai slēpti) piederēja kapitāla daļas (Krimināllikuma 325. un 326. p.); • dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ja būtu konstatēts, ka A. Šlesers pieņēmis lēmumus par labu uzņēmumam, kurā viņam saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas, un šādi lēmumi radījuši būtisku kaitējumu (Krimināllikuma 318. p.). Turpretim nepierādot, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas, nebija pamata uzskatīt, ka viņš izdarījis kādu no iepriekš minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tātad jautājumam, vai tiktu pierādīts, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), bija izšķirošā [nozīme] kriminālprocesā. Lai kriminālprocesā atzītu par pierādītu, ka persona ir saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks, jākonstatē pietiekams apstākļu kopums, kas liecina, ka tā, nebūdama juridiskais īpašnieks, izmanto juridiskā īpašnieka tiesības un/vai pilda tā pienākumus, savukārt šīs tiesības neizmanto un/vai pienākumus nepilda juridiskais īpašnieks. Tādā veidā kapitāla daļu juridiskais īpašnieks "tiek nobīdīts pie malas" un pats neizmanto šo tiesību un pienākumu kopumu. Iepriekš minētais nozīmē arī to, ka jākonstatē, kura juridiskā īpašnieka vietā stājies saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) īpašnieks. To, kādas tiesības un pienākumi ir kapitāla daļu juridiskajam īpašniekam, nosaka Komerclikums. Saskaņā ar Komerclikumu kapitāla daļas īpašnieku raksturo vairākas pazīmes, tajā skaitā: • pamatkapitāla apmaksa, nodibinot kapitālsabiedrību (Komerclikuma 147. p.) vai kapitāla daļas iegāde no iepriekšējā īpašnieka, ja kapitāla daļas īpašnieks nav bijis dibinātājs; • daļa dod tiesības dalībniekam piedalīties sabiedrības pārvaldē, peļņas sadalē u. c. likumā un statūtos paredzētās tiesības (Komerclikuma 186. p. 3. d.). Lai gan tas nenozīmē, ka obligāti jākonstatē, ka A. Šlesers bija izmantojis visas kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis visus iespējamos pienākumus, tomēr šo izmantoto tiesību un pildīto pienākumu kopumam jābūt pietiekami nozīmīgam, lai neradītu saprātīgas šaubas par viņa statusu RTO. Piemēram, būtu pietiekami konstatēt, ka A. Šlesers saņēmis dividendes no šā uzņēmuma vai veicis kapitāla daļu apmaksu, jo šādas tiesības ir tikai kapitāla daļu īpašniekam. Turpretim ne tik viennozīmīgi vērtējama interesēšanās par uzņēmuma darbību, padomu došana, darbinieku ieteikšana u. tml., jo šādas darbības var veikt jebkura persona neatkarīgi no tā, kāda ir tās saistība ar uzņēmumu. Tātad tikai atkarībā no tiesību izmantošanas un pienākumu pildīšanas apjoma, rakstura un ilguma konkrētajā situācijā vērtējams, vai persona bija saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks. Turklāt izmeklēšanā bija papildus jāidentificē laika periods, kurā A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas. Operatīvās darbības pasākumos iegūtās nepubliskās sarunas, kas pievienotas kriminālprocesam, radīja vienīgi aizdomas, ka A. Šlesers varētu būt saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks (un līdz ar to izdarījis iepriekš minētos noziedzīgos nodarījumus, izmantojot savu amata stāvokli). Tātad bija pamats gan operatīvās darbības pasākumu veikšanai, gan kriminālprocesa uzsākšanai. Taču sarunas nebija pietiekamas, lai celtu apsūdzību, bet vēl jo mazāk - lai kriminālprocesu nodotu tiesai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 5. punktu, pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai, prokuroram