Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911 galaziņojums

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojums Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums SATURS Lietotie saīsinājumi, apzīmējumi un termini 1. daļa. Parlamentāro izmeklēšanas komisiju mandāts un darbības principi 2. daļa. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 izveidošana un darbība 2.1. Komisijas izveidošana, mērķis un uzdevumi 2.2. Komisijas sastāvs 2.3. Komisijas darbībā iesaistītās personas 2.4. Komisijas sēdēs izskatītie jautājumi 2.5. Komisijas secinājumi 3. daļa. Lietā esošā informācija par iespējamu valsts nozagšanu 3.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 3.2. Komisijas secinājumi 4. daļa. Faktori, kas noveda pie krimināllietas Nr.

16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā 4.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 4.2. Komisijas secinājumi 5. daļa. Publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstība krimināllietas Nr. 16870000911 materiāliem 5.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 5.2. Komisijas secinājumi 6. daļa. Saistībā ar krimināllietu Nr. 16870000911 izskanējusī informācija par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā, tostarp iespējamu nelikumīgu uzturēšanās atļauju un citu dokumentu izsniegšanas ietekmēšanu, kā arī potenciālie riski cilvēkiem un videi 6.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 6.2. Komisijas secinājumi 7. daļa. Informācija, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus 7.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 7.2. Komisijas secinājumi 8. daļa. Pielikumi Lietotie saīsinājumi, apzīmējumi un jēdzieni

16870000911

Galaziņojuma 3. daļu)

Nr. 40003755064)

Nr. 40008045009) un "Liepājas partija" (reģ. Nr.

40008087572) 1. daļa. Parlamentāro izmeklēšanas komisiju mandāts un darbības principi 1. Saskaņā ar Satversmes 26. pantu un Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 1. pantu Saeima ieceļ parlamentārās izmeklēšanas komisiju, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Parlamentārās izmeklēšanas komisija vadās pēc Satversmes, Saeimas kārtības ruļļa, Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma un citiem likumiem.

Parlamentārā izmeklēšana primāri ir parlamenta kontrole pār izpildvaras darbībām saistībā ar kādu notikumu vai faktu, kas liek domāt par valsts pārvaldes bezdarbību vai mazspēju kādas konkrētas funkcijas izpildē.3 Komisijas darbības rezultāts nav un nevar būt personu krimināltiesiskās atbildības izvērtēšana, personu saukšana pie kriminālatbildības, sodīšana u. tml. Komisija neietilpst t. s. kriminālprocesuālajā institucionālajā hierarhijā. Komisijas darbības mērķis nav jauna kriminālprocesa veikšana vai izbeigtā Kriminālprocesa atjaunošana vai atkārtošana. Komisija nepilda (neaizstāj) policijas, prokuratūras vai tiesas funkcijas. Komisijas kompetencē nav arī tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku, amatpersonu disciplināra vai citāda sodīšana. Komisija var izteikt priekšlikumus normatīvā regulējuma un cita veida uzlabojumiem tiesībaizsardzības iestāžu un citu valsts institūciju un to amatpersonu darbā (tostarp - operatīvās darbības un izmeklēšanas uzraudzības sistēmā).

Komisija var paust arī politisku vērtējumu par personu rīcību;

Saskaņā ar šo principu nekas nedz Komisijas darbībā kopumā, nedz arī jebkurā no Galaziņojumā minētajiem apsvērumiem nav domāts un nevar tikt interpretēts kā pretējs tam. Nevainīguma prezumpcijas princips ir saistošs un nepārkāpjams gan Komisijas locekļiem, gan ikvienai citai valsts amatpersonai, kas izteikusies, izsakās vai izteiksies saistībā ar Komisijas darbu un šo Galaziņojumu.

Neviens Komisijas vērtējums neprezumē attiecīgo personu vainu.

Taču šis princips nenozīmē, ka parlamentārās izmeklēšanas laikā Komisijas konstatētie fakti nevar būt par pamatu jauniem kriminālprocesiem, resoriskām pārbaudēm, disciplinārlietām u. tml.;

16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā;

2.2. Komisijas sastāvs 1. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu izmeklēšanas komisiju locekļi tiek iecelti vienādā skaitā (proporcionāli) no katras Saeimas frakcijas.

2.3. Komisijas darbībā iesaistītās personas 1. Ņemot vērā Komisijas mērķu un uzdevumu specifiku, Komisijas darbībā saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 8. pantu tika iesaistīts prokurors. Atsaucoties uz Komisijas ierosinājumu, Latvijas Republikas ģenerālprokurors dalībai Komisijā norīkoja Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroru Māri Leju.

Pastāvīgi Komisijas darbībā uz sabiedriskiem pamatiem (bez atlīdzības) tika iesaistīti pieredzējuši juristi - Latvijas Juristu biedrības prezidents, bijušais prokuratūras svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs, Dr. iur., profesore, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, policijas ģenerāle, bijusī Policijas akadēmijas rektore Ārija Meikališa un bijušais Latvijas Republikas Augstākās tiesas senators, Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs un Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītājs, tagad Goda tiesnesis Pāvels Gruziņš, kā arī - jēdziena "valsts sagrābšana" izpratnes veidošanai un veicināšanai - domnīcas PROVIDUS pētnieks Dr. sc. pol.

Valts Kalniņš (turpmāk visi kopā un katrs atsevišķi saukti arī - pieaicinātie eksperti).

2.4. Komisijas sēdēs izskatītie jautājumi 1. Ir notikusi 21 Komisijas sēde.

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja iepazīstināja ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta 2017. gada 14. augusta atzinumu par prokuroru veiktajām darbībām Kriminālprocesā (Pielikums Nr. 2). Uzaicināti un piedalījās arī:

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers, Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss;

Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. Komisijas loceklis Ritvars Jansons sniedza prezentāciju par Kriminālprocesa faktu par termiņuzturēšanās atļauju iegūšanas veicināšanas saistību ar valsts drošības apdraudējumu (Pielikums Nr. 4);

Aiga Grišāne sniedza paskaidrojumus par tematu "Mediju reģistra un mediju īpašnieku atklātības nodrošināšana";

Uzaicināts un piedalījās: uzņēmējs Ainārs Šlesers;

Uzaicināti un piedalījās: bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš;

Uzaicināti un piedalījās: Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, jurists Ivars Gulbis, RTO valdes priekšsēdētājs Ralfs Kļaviņš, SIA "Dienas žurnāli" valdes loceklis Jānis Maršāns;

Uzaicināti un piedalījās: uzņēmējs Andris Šķēle, uzņēmējs Aleksandrs Tralmaks, uzņēmējs Viesturs Koziols, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Aivars Lembergs sniedza prezentāciju ""Oligarhu lieta" kā propagandas un izrēķināšanās ierocis" (Pielikums Nr. 10);

2.5. Komisijas secinājumi Balstoties uz savā darbībā pieredzēto, Komisija secina, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības uzlabošanai ir jāpapildina Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 5. pants, iekļaujot priekšlikumu, ka komisijas sēdēs var piedalīties citi Saeimas deputāti, bet padomdevēja tiesības viņi bauda tikai uz īpaša komisijas lēmuma pamata.

Mūsu komisijas nosaukumā mēs redzam divus svarīgus blokus.

Tātad mūsu komisija izveidota, lai noskaidrotu, lai pētītu jautājumu saistībā ar valsts nozagšanas pazīmēm. Un otrs svarīgs bloks ir saistīts ar kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti. Tas ir nosaukumā. Tas ir mūsu uzdevumos. Un kā to saprast, ko tas nozīmē? Ja mēs paskatīsimies un tad sāksim domāt, ko tas nozīmē, tad mana atbilde ir šāda. Veicot parlamentāro izmeklēšanu, komisijai ir jāanalizē iegūtā informācija un jāizdara secinājumi, vai tika veiktas darbības, kas atbilst valsts nozagšanas pazīmēm, šim jēdzienam. Tātad tas ir pirmais bloks, mums jāsaprot, vai ir informācija, kas norāda uz valsts nozagšanu.

Saistībā ar otro jautājumu jāņem vērā, ka Krimināllikumā ir vairāki panti, proti, tādi kā dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kukuļdošana, kukuļņemšana, starpniecība kukuļošanā, tirgošanās ar ietekmi, krāpšana, dokumentu viltošana, noziedzīgā ceļā iegūto līdzekļu legalizācija un vairāki citi. Un, veicot darbību, kas vērsta uz valsts nozagšanu, cilvēki izdara šos noziegumus. Līdz ar to saistībā ar kriminālprocesu ir svarīgi saprast, vai bija izmantots viss iespējamais, lai atklātu un pierādītu šos noziedzīgos nodarījumus, un, ja bija pazīmes, kas norādīja uz tiem pārkāpumiem, bet tomēr kriminālprocess nenodrošināja iespēju atklāt un izmeklēt efektīvi, tad ir jāsaprot, kas traucēja attiecīgo mērķu sasniegšanu. Tāds ir mūsu uzdevums.

Bet kas ir svarīgi? Tie ir divi dažādi bloki. Tie bloki stāv ļoti tuvu. Bet kas ir slikti? Slikti, ja mēs sākam jaukt šīs divas lietas. Tas var noteikti traucēt. Un diemžēl es redzu, ka vairāki juristi, kad uztver to... jauc šīs divas lietas. Bet ir svarīgi norobežot. Un, runājot par valsts nozagšanu... Es jau minēju, nosaucu vairākus Krimināllikuma pantus, un nevar teikt tā, ka tie pārkāpumi var tikt izdarīti tikai saistībā ar valsts nozagšanu. Bet ir jāsaprot - ja cilvēks dod kukuli, piemēram, vai, teiksim, saņem kukuli, piemēram, par to, ka viņš nesodīs ceļu satiksmes pārkāpēju, tā nav valsts nozagšana. Tā ir tā saucamā administratīvā korupcija. Cilvēks saņēma naudu, viņš nesodīja pārkāpēju, un tas ir viss. Viņš to var darīt vairākkārt, bet vienalga, pat ja viņš izdarīs 20 reižu vai vairāk, tā nebūs valsts nozagšana. Bet, ja kāds dod naudu, lai Saeima balsotu un pieņemtu kaut kādu likumu vai likuma grozījumu, ja kāds grib ietekmēt likumdošanas procesu, ja kāds grib taisīt tādus valdības lēmumus vai, teiksim, noteikumus, kas viņam ir izdevīgi, kas viņam nodrošinās kaut kādus labumus saistībā ar biznesu, te jau ir pamats domāt un runāt par valsts nozagšanu. Un ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka panti, ko es nosaucu, un arī vairāki citi paši par sevi nenorāda, ka ir izdarīta valsts nozagšana. Bet, ja ir valsts nozagšanas gadījumi, tad ir jāskatās, vai netika izdarīti minētie nodarījumi. Un, runājot par valsts nozagšanu, kā mēs to saprotam, kā to var definēt?

Pirmkārt, es gribu uzsvērt - tas nav krimināltiesību jēdziens.

Nav Krimināllikuma panta ar tādu nosaukumu. Tā ir parādība, tas ir fenomens, tā ir situācija, kad cilvēki izmanto valsti, valsts instrumentus, lai gūtu sev labumus, lai nodrošinātu labumus saviem draugiem, paziņām, lai veidotu sistēmu, lai sagrābtu varu.

Citiem vārdiem, viņi sagrābj valsti. Un, starp citu, runājot par terminoloģiju. Jā, mēs lietojam vārdus "valsts nozagšana". Bet, ja mēs paskatīsimies, tad 2000. gadā publicētajā Pasaules Bankas pētījumā lietoti tādi vārdi kā state capture - valsts sagrābšana, un tie, kas veic šo darbību, būtībā grib veidot citu demokrātiju, kur tauta it kā balso, it kā kaut ko ievēlē, taču vara pieder nevis tautai, bet atsevišķiem cilvēkiem, kas veido tādu izskatu, ka viss ir demokrātiski. Bet pēc būtības valsts instrumenti, valsts ierēdņi, valsts likumi apkalpo atsevišķu personu privātās intereses. Tā ir tā būtība. Un tā ir politiska korupcija, tā ir sistēmiska politiska korupcija, un korupciju mēs varam... nu to politisko korupciju varam definēt kā manipulāciju ar rīcībpolitikām, institūcijām, procedūrām, ko veic politisko lēmumu pieņēmēji, ļaunprātīgi izmantojot savu stāvokli, lai iegūtu, vairotu un saglabātu varu, statusu, teiksim... un citas intereses. Tā ir tā būtība.

Un, kā es jau minēju, ja kolēģiem ir interese, tad var iepazīties... arī elektroniski ir pieejams dokuments, Pasaules Bankas pētījums, kur jau 2000. gadā tiek skaidrots šis jautājums.

Un kas šajā pētījumā ir interesanti? Tur pētīta arī Latvija.

Latvija minēta tajā pētījumā. Latvija ir tā zeme, kur vēl 2000. gadā konstatēja, ka ir tie riski, un pēc atsevišķiem parametriem mūsu pozīcijas ir ļoti augstas. Tie riski ir ļoti lieli. Fakti norādīja tobrīd, ka valsts nozagšana - tā nav vienkārši kaut kāda abstrakta lieta, jo ir tiešām darbības, kas liecina, ka tas viss notiek.

Runājot par definīciju, varbūt labāk patīk cits variants, kā to var definēt, jā - tās ir darbības, kas veiktas nolūkā nelikumīgā un necaurskatāmā ceļā ietekmēt likumdošanu, rīkojumu un lēmumu pieņemšanu, lai nodrošinātu iespēju atsevišķām personām gūt sev labumus uz sabiedrības rēķina. Tā ir būtība. Ja kādam gribētos kaut ko aktuālāku un varbūt citus autorus, lūdzu, var lasīt arī Levita kunga skaidrojumu, kuru, starp citu, kas ir interesanti un pat ironiski, nopublicēja "Neatkarīgā Rīta Avīze"9. Tur bija intervija par kaut ko citu, tomēr Levita kungs izmantoja iespēju arī skaidrot, kā viņš saprot valsts nozagšanu. Un Levits tad tieši norādīja, ka Latvijā pastāv arī tāda lieta kā neleģitīma ietekme uz demokrātiskiem procesiem.

To mēs saucam arī par valsts nozagšanu. Valsts nozagšana nenozīmē vienkārši piesavināties miljonu un tad pazust. Valsts nozagšana nozīmē gūt neleģitīmu ietekmi uz valsts lēmumiem ārpus demokrātiskā procesa un izmantot to, lai gūtu sev materiālos labumus vai ietekmi. Redziet, tas ir tas pats būtībā... Ir cilvēki, kas izmanto varu, lai viņiem būtu labi dzīvot šajā valstī. Un, teiksim, sabiedrības intereses varbūt ir ievērotas, varbūt nav ievērotas, bet tas ir pakārtots jautājums. Primārais ir savas intereses. Tā ir tā būtība.

Ja mēs gribam vēl vairāk saprast un uzzināt, lūdzu, var palasīt 2017. gadā izdoto "Rokasgrāmata valsts sagrābšanas monitoringam parlamentā". Par mūsu parlamentu šeit rakstīts.

2017. gadā izdotā grāmata skaidro, kas ir valsts nozagšana. Un tā

Tātad - kādas pazīmes mēs meklējam? Kas norāda tieši, un kā var konstatēt valsts sagrābšanu vai nozagšanu?

Pirmais, kam vajadzētu pievērst uzmanību, tā ir neleģitīma likumdošanas procesa ietekmēšana, kā arī tās mēģinājumi un sagatavošanās tai, lai nodrošinātu personiskā labuma gūšanu.

Proti, ja mēs redzam materiālus, faktus, kas norāda, ka kāds prettiesiski darbojas, lai būtu pieņemti kādi lēmumi, kādi likumi, - tas ir signāls, ka jā, te var būt runa par valsts nozagšanu.

Nākamais, kam arī vajadzētu pievērst uzmanību lasot, ir demokrātiskā procesa traucēšana, kas saistīta ar slēptu partiju finansēšanu, proti, naudas piešķiršanu, līdzekļu piešķiršanu, stipendiju maksāšanu vai citu labumu nodrošināšanu deputātiem, citām valsts amatpersonām. Tā arī ir valsts sagrābšanas sastāvdaļa. Jo, kad deputāts vairs nedomā par sabiedrības interesēm, bet domā, kā apkalpot naudas devēja intereses, tas traucē viņam strādāt sabiedrības labā. Viņš tad ir persona, kas kalpo atsevišķu cilvēku interesēm vai organizāciju interesēm.

Nākamā pazīme saistīta ar izpildvaras darbību. To mēs varbūt redzam mazāk, bet tur tiešām ir ļoti apjomīgi darbi un izpildvara varbūt nav tik lielā kontrolē. Nē, nu kontrolēt var, bet tur lielā apjomā ir vairākas nianses un arī plašākas iespējas izmantot resursus savtīgiem mērķiem. Un arī, ja mēs redzam, ka valdības lēmumi vai kādu atsevišķu iestāžu, organizāciju lēmumi ir pieņemti, lai kādiem cilvēkiem dotu priekšrocības, tas arī ir signāls, kas norāda uz iespējamu valsts nozagšanu.

Tālāk - darbības, kas veiktas, lai ietekmētu tiesu varu, tiesībaizsardzības institūciju darbību, lai tās nevarētu strādāt.

Mēs šodien tikko runājām par naudu. Kā var, piemēram, tad sarežģīt dzīvi, teiksim, institūcijām un sev nodrošināt plašākas iespējas veikt šīs darbības? Nemaksāt atbilstošas algas. Tas arī veicina valsts sagrābšanu. Var, piemēram, mēģināt saistībā ar kadru politiku panākt, lai tie cilvēki, kas var strādāt, tur nestrādātu. Var meklēt cilvēkus, kuri pildīs kaut kādus uzdevumus un būs lojāli tiem, kas pasūta, teiksim, attiecīgu darbību izdarīšanu. Un tā arī ir valsts nozagšana. Tās ir pazīmes, kas norāda uz to. Nu, es jau faktiski sāku stāstīt. Tā savu cilvēku iecelšana visdažādākajos amatos, lai kontrolētu situāciju, jo, ja stratēģiskajos posteņos, attiecīgos amatos, strādā cilvēki, kas ir lojāli (nav obligāti tie, kas kalpo, kas ikdienā atskaitās, bet tie, kas netraucēs veikt valsts nozagšanu), tas arī ir izdevīgi tiem, kas grib izmantot valsti savtīgos nolūkos.

Tālāk saistībā ar mediju darbu. Tas arī ir ļoti būtiski, jo tiem, kas mēģina sagrābt valsti un saglabāt ilūziju, ka demokrātija pastāv, ir svarīgi arī pakļaut savai gribai medijus.

Tas nepieciešams, lai demokrātijas apstākļos novērstu risku, ka sabiedriskā viedokļa ietekmē varētu tikt apdraudētas viņu iespējas turpināt uz valsts sagrābšanu virzītās darbības. Tātad, proti, viņiem svarīgi panākt, lai nebūtu neatkarīgu mediju, lai nebūtu žurnālistu, kas strādā sabiedrības interesēs, bet gan pilda pasūtījumus, lai būtu mediji, kas atspoguļo viņu viedokli, kas būtībā ļoti nepamatoti kritiski, teiksim, vērtē darbību, kas veikta valsts, patiešām valsts, interesēs, un darbības, kas veiktas uz žurnālistikas, brīvas žurnālistikas, "piežmiegšanu", kas tieši veiktas, lai traucētu mediju darbu. Tā arī ir valsts nozagšana. Tās arī ir pazīmes.

Varbūt viena atsevišķa pazīme nedod pamatu izdarīt secinājumus, bet, kad mēs redzam, ka tādu pazīmju ir ļoti daudz, tad ikvienam no mums ir iespēja izdarīt secinājumus. Un tas nav secinājums par to - ir vai nav izdarīts noziegums, jo par tādiem jautājumiem var runāt juridiski. Šeit ir jautājums par to, vai mēs varēsim konstatēt šo parādību vai mēs tomēr apgalvosim, ka nekas nenotiek.

Nu, un varbūt tieši saistībā ar lietu. Es neizmantoju materiālus un faktus, kas ir minēti krimināllietā un nav publicēti, jo par tādiem jautājumiem varbūt labāk, pareizāk runāt slēgtās sēdēs, un tādi jautājumi ir. Bet ir atsevišķi fakti, kas bija publicēti un kas ir publiski zināmi.

RTO. Ir jautājums - kam pieder un piederēja? Izskanēja informācija, ka bija cilvēki, kas nebija valsts reģistros minētās personas, bet faktiski kontrolēja uzņēmumu. Bija nosaukti vārdi un uzvārdi, kas arī tobrīd, kad notika sarunas, faktiski kontrolēja attiecīgo uzņēmumu. Viņi bija patiesie labuma guvēji.

Un ir fakti, kas norāda, ka šie cilvēki pieņēma lēmumus, deva norādījumus, kā tam uzņēmumam strādāt, ir fakti, kas norāda uz šo cilvēku saikni ar valsts nozagšanu. Būtībā šis uzņēmums ir guvis lielus panākumus, ne tikai pateicoties tam, ka tur strādāja ģeniāli cilvēki, bet lielākoties tāpēc, ka bija pieņemti vairāki politiski lēmumi, kas nodrošināja tam iespēju strādāt, - valsts lēmumi, kas bija pieņemti. Bija nodrošināta ļoti labvēlīga situācija no Rīgas brīvostas, un tad bija veiktas darbības, lai konkurenti netraucētu. Un tas viss tika darīts ne jau tāpēc, ka kādam bija lielas rūpes par Latviju kā tranzīta valsti. Tas tika darīts tāpēc, ka šis uzņēmums faktiski piederēja tām personām, kam bija iespēja politiski ietekmēt biznesa vidi. Un kas vēl interesanti? Tagad mēs saprotam, ka īpašnieku sastāvs nedaudz ir mainījies, un tagad vairs nav noslēpums, kam tas pieder. Un tas arī ir fakts, kas palīdz saprast to situāciju.

Būvniecības projekti. Ja mēs, lasot materiālus, redzam, ka personai pastarpināti pieder zeme, uz tās zemes ir paredzēts būvēt kaut ko, attīstīt un runa ir nevis par, teiksim, tūkstoti, miljonu, bet faktiski tur jau miljardi izskan. Tādas lielas summas. Un, ja ir tādi būvniecības projekti un amatpersona strādājot nodrošina tāda projekta attīstību, pieņem tādus lēmumus, sarunā ar citiem, ka viņi netraucēs, nodrošinās labvēlību, tā arī ir pazīme, kas norāda uz valsts nozagšanu.

Termiņuzturēšanās atļauju politika. Arī būtisks jautājums. Ja kādam politiķim ir pārliecība, ka Latvijai jābūt atvērtai, lai brauc cilvēki no visām zemēm un šeit dzīvo, un strādā, te maksā nodokļus, šeit nav nekādu problēmu. Bet, ja loģika ir cita - un no sarunām mēs redzam, ka loģika ir cita -, proti, ir zeme, uz zemes var kaut ko būvēt, bet, lai to pārdotu, vajadzīgi cilvēki, kas brauks uz Latviju. Līdz ar to ir paredzēts mainīt politiku attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu, pat paredzēts tirgot pilsonību, būs cilvēki, kas nopirks attiecīgu nekustamo īpašumu - un tad būs labums. Nu, tas ir savtīgums. Tas ir skaidrojums, kāpēc tāda politika bija iecerēta un kāpēc tādi lēmumi bija pieņemti. Un tas nepārprotami norāda uz valsts sagrābšanu vai valsts nozagšanu.

Plāni iegūt airBaltic. Tur atklāti izskan, kā viņi sadalīs, kam būs kura daļa un kā šis kopuzņēmums, tātad oligarhu kopuzņēmums, funkcionēs. Jā, arī tā ir informācija, kas var palīdzēt saprast valsts nozagšanas reālu izpildījumu Latvijā. "Mediju nama" finansēšana. Ir vairākas reizes skaidrots, un ir vēl vairāk informācijas, kas norāda, ka būtībā šis uzņēmums ir slēpti atkarīgs no atsevišķa cilvēka (amatpersonas) un būtībā ir izmantoti resursi, faktiski valsts resursi vai atsevišķu kapitālsabiedrību resursi, lai finansētu šo uzņēmumu. Tātad principā uzņēmums apkalpo atsevišķas personas intereses un finansējums ir tam nodrošināts.

Tālāk. Runājot par amatpersonām. Ģenerālprokurora ievēlēšana, plāni par prezidenta un premjera ievēlēšanu. Tas nav tikai, nu, tā: "Vai, cik interesanti, kā viņi tur runā!" Pēc būtības šīs amatpersonas pilda ļoti svarīgas funkcijas. Un, kad atsevišķi cilvēki domā tā: "Kurus tur ielikt attiecīgajos amatos, lai viņi būtu lojāli, lai viņi nodrošinātu iespēju kaut ko darīt, lai viņi netraucētu..." - tas ir apdraudējums valstij. Jo būtībā ir doma nevis par to, lai būtu cilvēks, kas ir kompetents, godīgs, nē, galvenais kritērijs - lojalitāte, lai netraucētu vai, tā kā tur sarunā izskanēja, - x brīdī arī palīdzētu.

Tātad iecere iegūt kontroli pār pašvaldību kapitālsabiedrībām.

Tur, ja jūs atceraties, bija tāda viena interesanta saruna, kur vienkārši uzskaitīti dažādi uzņēmumi un domāts, kā sagrābt, jo tur ir nauda. Tur tieši jau ir tāda sajūta, ka tur var dabūt naudu, un līdz ar to, teiksim, "Rīgas siltums" vai "Rīgas ūdens", vai "Rīgas meži" var būt tie uzņēmumi, kurus vajadzētu paņemt savā kontrolē. Nu, kaut ko izdevās īstenot, kaut kur nesanāca. Bet principā to uzskaitījumu var turpināt. Visas šīs darbības palīdz saprast, kā Latvijā daži cilvēki mēģina izmantot valsti sev par labu.

Tālāk jautājums par Šlesera iecerēto viņa īpašumtiesību legalizēšanu. Vairāki cilvēki viņam skaidro: "Ko tu gribi darīt? Tevi atmaskos. Tu pieņem vairākus lēmumus, kas saistīti ar attiecīgo uzņēmumu." Nē, nu viņš pieņem lēmumu, un tad, kad viņš grib tomēr kļūt par īpašnieku, legālu īpašnieku, viss ir skaidrs. Bet - lūdzu, var pētīt tos lēmumus! Un tad es ļoti ceru, ka, arī lasot materiālus, mēs redzēsim, kā šie lēmumi tika izpētīti un kāda bija nozīme, jo tie sabiedrotie saprot, ka to lēmumu bija daudz, ārkārtīgi daudz, un tie norāda, ka cilvēks strādāja, nevis domājot par tranzītu, par biznesu, kas būtu svarīgs Latvijai, bet par savtīgām lietām, par savām interesēm.

Vēl daži piemēri. Un tad, teiksim tā, Ameriks: "Nu, lai Kļaviņš skraida. Ne šitais Kļaviņš, bet Askolds. Samaksājiet viņam naudu, lai viņš skraida!" Ko nozīmē - samaksājiet viņam naudu, lai skraida? Tas nozīmē, manā uztverē, kā es saprotu: dodiet viņam naudu, piekukuļojiet viņu, lai viņš izpilda to, ko vajag. Vai arī bija noslēgts kaut kāds līgums ar viņu, ar to cilvēku? Es domāju, ka mēs paskatīsimies materiālos, tad arī redzēsim, vai attiecīgā epizode bija izpētīta vai ne. Bet, runājot saistībā ar valsts nozagšanu, uz ko norāda, teiksim, šis teksts? Tas ilustrē, kā var risināt problēmu. Var iedot kādam naudu, lai viņš strādātu (acīmredzami ārpus darbtiesisko attiecību formāta), lai viņš darītu to, ko vajag tiem cilvēkiem, kas pasūta attiecīgas darbības izdarīšanu.

Tālāk interesanti, piemēram: "SAS saprata, ka viņš nafig negrib vairs tur stūrēt. Patiesībā es tur drusciņ piestrādāju," - pavisam atklāti! - "radīju apstākļus, lai viņi nestrādātu Latvijā." Tātad jautājums - kas tika izdarīts? Kas te par darbību? Ko izdarīja amatpersona, lai uzņēmums, starptautisks uzņēmums, pamestu Latviju? Jā, viņš gribēja atbrīvot laukumu, jā, viņš pats skaidro, ka viņš kaut ko ir izdarījis. Tas arī ir fakts, kas uz to pašu norāda.

Piemēram, Lembergs skaidro: "Es tev pateikšu - tieslietas... es nevaru šobrīd pieļaut, ka tās nonāk Единствo kontrolē, jo tas ir saistīts ar mūsu kariņiem.

Šajā gadījumā, ja tur būs svešs tieslietu ministrs, viņš piespiedīs reģistru darīt to, kas nav darāms." Tātad ir cilvēks, kurš atkal nav deputāts, nav ministrs, bet vienkārši cilvēks ar ietekmi, un viņš lemj, ka ministriju nevar nodot citiem, jānodod tam, kam ir jānodod, un viņš zina labāk - kam. Un viņš arī atklāti skaidro, kāpēc tas jādara. Tāpēc, ka viņam ir savas intereses un bažas par to, ka valsts iestādes varētu sākt strādāt sabiedrības labā (pretēji viņa personīgajām vēlmēm). Un tas ir galvenais, pieņemot attiecīgo lēmumu.

Nākamais jautājums arī. Tātad kā viņi paredzēja sadalīt intereses airBaltic. Kādam tur ceturtdaļa, kādam - cik tur. Politiķi lemj par to, ka viņi šo uzņēmumu privatizēs, protams, slepeni privatizēs, un tad dabūs savu kontroli. Tas arī norāda uz valsts nozagšanu.

Nu, arī interesanti, protams, ka tas ir tā otra cilvēka vērtējums. Bet interesanti arī skan, jo viņi ir sapratuši: "Kamēr ir Lembergs, tikmēr zaļie zemnieki skatīsies mutē Lembergam un klausīs Lembergam. Ja vajadzēs, gāzīs Dombrovski. Principā no tevis ir atkarīgs šīs valdības mūžs." Tātad Lembergs neiebilst. Jā, viņš klausās, jā, protams, viņam ir ietekme, viņš saprot, ka ir vesela frakcija, kas droši vien skatīsies viņam mutē un tad darīs tā, kā vajag.

Un tā ir tā reālā dzīve. Un tad ir jautājums - vai ar krimināltiesību instrumentiem var pierādīt nozieguma izdarīšanu šajā gadījumā? Šeit varbūt nav nozieguma tādā klasiskā izpratnē, jo tā nav varas izmantošana, tā ir vienkārši ilustrācija, pazīme, kas norāda, kāda ir situācija valstī un kam tad pieder vara.

Tālāk, teiksim, vēl viens citāts. "Ir jāliek pareizs prezidents. Man ir priekšlikums sekojošs: tev jānozīmē prezidents, mēs ar SASKAŅU nobalsosim par to. Un viss. Tev ir savs prezidents. Šoreiz nevis tā, ka trīspusēji saskaņots, bet tu uzņemsies atbildību par šo posteni. Tev ir savs prezidents, kurš x stundā varēs tev palīdzēt." Jautājums - nu, tā ir pazīme, kas skaidri norāda uz valsts nozagšanu?

Tālāk tur vairāki runā par "Mediju namu": "Un klausies, "Mediju namam" bija ar mums tāda vienošanās par airBaltic, ka viņi slēdz līgumu ar "Mediju namu" par 50 latiem." Un tad tur pauze kaut kāda. Es sapratu, ka droši vien tur nebija par 50, bet tur kaut kādi tūkstoši droši vien bija domāti. Bet tiem izpildītājiem neesot dota komanda. Tātad ir kapitālsabiedrība, starp citu, kura daļēji piederēja tobrīd arī valstij. Ir jādod kaut kāda komanda, lai tā piespiedu kārtā iepērk pakalpojumus nevis tāpēc, ka tai vajag tos pakalpojumus, bet tāpēc, ka pakalpojuma sniedzējam vajag tos pārdot, lai slēpti nofinansētu kaut ko. Tā ir pazīme, kas norāda uz valsts nozagšanu.

Tālāk, arī ilustrācija par "Mediju namu", tad par Melngaili un tad... Tātad: "Es viņam palūdzu, lai viņš ar "Mediju namu" noslēgtu reklāmas līgumu. Viņš atteica..." Nu un tālāk te daži necenzēti vārdi, kā viņš novērtēja cilvēku, kurš negrib dot naudu "Mediju namam". Tas viss liecina par valsts nozagšanu.

Tātad arī par to, kā ievēlēja prezidentu Gunti Ulmani.

Manuprāt, svarīgi pievērst uzmanību vienam teikumam: "Un tur bija zināms budžetiņš." Tātad - maksājiet deputātiem, lai viņi balsotu. Lūdzu! Tā ir valsts nozagšana!

Krimināllietā ir arī vairāki citi fakti, kas norāda uz valsts nozagšanu un tās pazīmēm.

Protams, es saprotu arī prokuratūru, es saprotu kriminālprocesuālo standartu, cik grūti pierādīt, cik grūti tieši pierādīt, izmantojot mūsu kriminālprocesu, kur mūsu aizdomās turamie skaidro: "Mēs neko neliecināsim, jo mums ir tādas tiesības!" Cik grūti pierādīt, kur mūsu liecinieki skaidro, stāsta to pašu: "Mēs neliecināsim, jo, ja mēs sāksim stāstīt, tad mēs vairs nebūsim liecinieki, mēs būsim aizdomās turamie vai apsūdzētie!" Es saprotu! Un kriminālprocesam tiešām bija grūti, un saistībā ar kriminālprocesu, es uzskatu, komisijas uzdevums ir pārbaudīt, vai tika izdarīts viss iespējamais, lai atklātu šos faktus. Bet tas ir otrais bloks.

Bet pamatjautājums, pirmais - primārais jautājums: mums ir jāizvērtē - ir vai nav notikusi valsts nozagšana vai valsts nozagšanas mēģinājumi? Un, lai izdarītu secinājumus, kriminālprocess nav vajadzīgs. Jums katram - man un jums, ikvienam cilvēkam - ir iespēja, lasot šos materiālus, tādus secinājumus izdarīt.

Diemžēl mani secinājumi šobrīd ir tādi, ka valsts nozagšana nav fantāzija. Ir cilvēki, kas ieņem augstus amatus un kam ir liela ietekme uz politiskajiem procesiem, kas valstī dzīvo un strādā, domājot nevis par valsts interesēm, bet domājot tikai par savu privāto interesi, un tā ir Latvijas realitāte.

Un es domāju, ka arī no mūsu komisijas ir atkarīgs, vai viss tā arī turpināsies vai tomēr mēs varēsim kaut ko mainīt. Es ceru, ka komisija tomēr varēs strādāt un no tā būs kaut kāds labums."

Piemēram, attiecībā uz kukuļošanu ir starptautiskie standarti, konvencijas, kuras pasaka, kas ir pamatelementi kukuļošanā. "Valsts sagrābšana" nav kaut kas tāds, kam pastāv tāds stingrs, nemainīgs starptautisks standarts;

Šajā Pasaules Bankas ekspertu skatījumā arī situācijas, kur tiek maksāts politisko partiju līderiem par to, lai viņi caur politiskajām partijām pārveido likumus kaut kādā veidā, - arī tā ir "valsts sagrābšana". Tātad šajā oriģinālajā izpratnē, vienkāršoti sakot, "valsts sagrābšana" ir tāda kā politisko lēmumu pieņēmēju piekukuļošana. "Valsts sagrābšanas" gadījumā kukuli maksā nevis ierēdnim vai policistam par to, lai viņš kukuļdevēja interesēs likumu nepiemēro vai piemēro nepareizi, bet tiek piekukuļoti tie, kuri pieņem lēmumus, kas pēc tam veido likumu ietvaru, - deputāti, tiesneši. Arī citās institūcijās (piemēram, centrālajā bankā) var būt tāda lēmumu pieņemšana, kas veido to kopējo valsts ietvaru;

Literatūrā var redzēt, ka šis "valsts sagrābšanas" jēdziens ir mazliet mainījies - tādā ziņā, ka tas ir mazliet paplašinājies divos aspektos. Viens ir mazāk principiāls, otrs ir vairāk principiāls. Tas mazāk fundamentālais aspekts, kas mainījies, ir - pie "valsts sagrābšanas" varētu pieskaitīt arī darbības, kuras krimināltiesiski tiktu klasificētas kā tirgošanās ar ietekmi. Vienkāršoti runājot, ja amatpersona tiek piekukuļota, tad ir kukuļošana. Amatpersona pati, izmantojot savas pilnvaras, kaut ko izdara vai neizdara tā kukuļdevēja interesēs. Ja ir tirgošanās ar ietekmi, tad cilvēks, kurš saņem naudu un pārdod savu ietekmi, prettiesiski ietekmē citus cilvēkus, lai ar citu cilvēku rokām izdarītu to, ko tam maksātājam vajag. Tā ir tā nianse - kukuļņēmējs pats savām rokām izdara to, ko kukuļdevējam vajag. Ietekmes tirgotājs ar prettiesiskām metodēm panāk to, lai citi izdara, kas tam naudas maksātājam ir nepieciešams. Tirgošanās ar ietekmi kriminalizēšanas mērķis nekad nav bijis kriminalizēt leģitīmus lobētājus un viņu darbību. Otrs ir būtiskāks aspekts, kurā "valsts sagrābšanas" jēdziens literatūrā ir evolucionējis. Ir tādas situācijas, kad "sagrābējs" un tas, kurš pieņem politiskos lēmumus, tos "sagrābšanas" lēmumus, sanāk it kā viena un tā pati persona, jo var būt situācija, kad kāds politisko lēmumu pieņēmējs, lai gūtu ekonomisku labumu sev, pats pieņem politiskus lēmumus tādā veidā, lai viņam rezultātā tiktu nodrošināta kaut kāda biznesa iespēja, kaut kāda īpašuma ieguve u. tml. Līdz ar to, ja tā sākotnējā "valsts sagrābšanas" izpratne gandrīz paredzēja, ka vienmēr jābūt "sagrābējam" un tam, kurš nosacīti tiek "sagrābts" vai kura lēmuma pieņemšana tiek "sagrābta", tad jaunākajās publikācijās runa ir arī par iespēju, ka īstenībā šī "sagrābšana" tika realizēta kaut kādas vienas personas pašas darbības rezultātā. Persona pati ir politiskā amatā un pati gūst labumu (ekonomisku labumu) no tiem lēmumiem, kurus pieņem. Analizējot, ko tas nozīmē no tiesiskā viedokļa, var teikt, ka politiskā lēmuma pieņemšana notiek interešu konflikta situācijā. Te vairs nav runa par kukuļa došanu un ņemšanu, jo kukuli pats sev iedot nevar, tas nav iespējams. Arī par tirgošanos ar ietekmi nevar būt runa, jo pats no sevis nevar pirkt un pats sev nevar pārdot ietekmi. Bet interešu konflikts gan var būt. Interešu konflikts ir tā situācija, kad valsts amatpersona pieņem kaut kādu lēmumu vai veic kaut kādas darbības, kurās pati personiski ir ieinteresēta, proti, gūst kaut kādu specifisku personisku labumu no konkrēta lēmuma vai konkrētas darbības. To, ka valsts sagrābšanas

konkrētās izpausmes bieži vien ir prettiesiskas, sodāmas, bet dažreiz arī nav sodāmas, šis interešu konflikta aspekts pietiekami labi parāda, jo mēs zinām, ka likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"

Latvijā un likumos, kas regulē interešu konflikta jautājumu citās valstīs, konkrētie aizliegumi un veids, kā ierobežojumi ir formulēti, atšķiras. Latvijā attiecībā uz politisko lēmumu pieņemšanu interešu konflikta novēršanas likums ir ļoti liberāls.

Uz daudziem politiskiem lēmumiem interešu konflikta novēršanas likums neattiecas. Tas ir skaidri un gaiši ierakstīts šajā likumā, ka ir izņēmums attiecībā uz noteiktiem politiskiem lēmumiem. Un te var redzēt, ka, ja mēs iedomātos, ka tiesiski sodāmas darbības ir kaut kāds viens aplis un "valsts sagrābšana" (darbības, kas veido "valsts sagrābšanu") ir otrs aplis, šie abi apļi noteikti lielā daļā pārklātos, bet tie nepārklātos pilnīgi, būtu kaut kāda joma, ko droši vien vēl aizvien varētu saukt par "valsts sagrābšanu", bet konkrētos tiesiskos ietvaros nebūtu kvalificējama kā pārkāpums vai kā noziegums;

Lēmumu pieņēmējs saņem ekonomisku labumu par to, ko viņš nolemj: vai nu kāds viņam iedod to ekonomisko labumu, vai arī viņš pats apzināti izmanto iespēju pieņemt likumu, grozīt likumu vai kaut kādus noteikumus tā, lai viņa ekonomiskās intereses no tā gūtu labumu;

Principiālā atšķirība ir tā, ka "valsts sagrābšanas" gadījumā tiek nelikumīgs vai slēpts ekonomisks labums dots lēmumu pieņēmējam, kamēr leģitīms lobētājs to nedara. Es pilnīgi

Šis ir diskutējams jautājums. Man nav tādas kategoriskas atbildes

To ir vieglāk pateikt nekā ieregulēt kaut kādā likumā, bet konceptuāli man tas šķistu - specifisks ekonomisks labums un nodoms konkrēti gūt šo ekonomisko labumu;

Mums ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā jēdziens "korupcija", bet tikpat labi, ja tā tur nebūtu, tas fundamentāli cīņu pret korupciju netraucētu. Ir labi, ka tas ir likumā, bet principā varētu arī iztikt bez tāda jēdziena. Un tāpat, es domāju, ir ar "valsts sagrābšanu". Ja vēlētos skatīties likumdošanas līmenī, par ko varbūt būtu jēga diskutēt Latvijā - vai tas izņēmums, kas ir paredzēts likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" attiecībā uz Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem politisku lēmumu pieņemšanā, nav pārāk "devīgs" un pārāk vispārīgs: ja jūs pieņemat politiskos lēmumus, tad uz jums neattiecas ierobežojums lemt situācijās, kas skar jūsu personiskās intereses. Kādreiz to ieviesa tieši tāpēc, ka praktiski bieži vien ir lielas grūtības pateikt, kad tad tā, teiksim, deputāta personiskā ieinteresētība ir tāda, ka tā būtu jāaizliedz un jākvalificē kā interešu konflikts, un kad ir šī vispārīgā situācija, kurā pieņemamais likums skar deputātus tāpat kā visus citus sabiedrības locekļus.

Par to varētu diskutēt. Bet "valsts sagrābšanas" jēdzienu ieviest likumos nav nekādas vajadzības;

Tādas situācijas ir notikušas, un tas ir tikai tāds izvēles jautājums, ja kāds gribētu to pētīt un analizēt caur "valsts sagrābšanas" prizmu - cik senu pagātni izvēlēties. Es ne līdz galam būtu gatavs piekrist tam, ka tiesneši nebūtu tie, caur kuriem var tikt "sagrābta valsts", ja augstāka līmeņa tiesu mēs aplūkojam. Galu galā to, kas ir likums kopumā, jau veido tas teksts, dokuments, kas ir nosaukts kā likums, bet to arī pilnīgi noteikti tālāk veido, piemēram, Augstākās tiesas atziņas par to, kā ir jāsaprot tā vai cita likuma norma. Tā īstenībā arī tālāk veido likumu. Un es domāju, ka no tāda viedokļa arī caur tiesu varu principā "valsts sagrābšana" teorētiski varētu notikt.

Bet Vācijas un Lietuvas piemērs liecina, ka tas ir ceļš, kurš ejams. Arī tādā gadījumā iespējas neleģitīmi ietekmēt valsts lēmumus būtu ierobežotas;

Es kā nejurists saprotu to, ka es varu pārsniegt ātrumu un par ātruma pārsniegšanu ir pateikta norma, cik es drīkstu. Ja cilvēki lieto alkoholu, tad viņi pie stūres nevar piesēsties, ja ir vairāk nekā 0,5 promiles. Piemēram, arī dāvanas vai diplomātiskās dāvanas - tas viss ir regulēts. Ir pateikts, ko mēs drīkstam. Ir problēma, ka neesam Latvijā sakārtojuši jautājumu par legālu darbību politisko mērķu sasniegšanai. Tagad diskutējam par neleģitīmu ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu, bet nav jau arī nekur pateikti šie "leģitīms - neleģitīms" kritēriji;

Piemēram, tā pati mediju ietekmēšana vai kontrolēšana. Vai, piemēram, solījums ietekmēt, kontrolēt medijus varētu tikt atzīts par sodāmu rīcību, vienalga - administratīvi vai krimināli.

Aplūkot šīs kaitīgās darbības vai apņemšanās veikt šīs kaitīgās darbības, kas redzamas no sarunām, kuras šobrīd nav kriminalizētas, un apsvērt, vai ir paredzēta citāda veida atbildība vai varbūt pastāv "likuma robs". Tad ir jāparedz atbildība par konkrētām darbībām, nevis vienkārši par "valsts nozagšanu", kas ir ļoti abstrakts jēdziens. Pat ja to mēģināsim definēt, praksē to būs ļoti grūti piemērot. Par noziedzīga nodarījuma mēģinājumu un sagatavošanos ne vienmēr ir paredzēta atbildība, ir jāskatās - par kādu noziedzīgu nodarījumu ir runa. Jo smagāks noziedzīgs nodarījums, jo salīdzinoši agrākā stadijā tiek kriminalizēts. Savukārt vieglāki noziedzīgi nodarījumi tiek kriminalizēti vēlākā stadijā;

Tā arī ir valsts nauda. Ja runā no tiesību teorijas viedokļa, politiski pieņemts lēmums par partiju finansēšanu no valsts budžeta arī ir sava veida "valsts nozagšana", jo tie, kas ir pie varas, sevi "nobetonē" tā, ka jauni politiski spēki daudz grūtāk tiek pie varas, jo viņiem nav šī valsts finansējuma. Kopumā Latvijas valstī runāt par to, ka trūkst informācijas, no krimināllietas izmeklēšanas tehnikas viedokļa ir pilnīgi naivi. Jo Latvijā ir maz cilvēku, šeit ir pietiekami maz notikumu, un var apskatīties, kas un kādā secībā pēc kāda politiska lēmuma, likuma pieņemšanas vai kaut kādas regulas izmainīšanas notiek sabiedrībā un kādi cilvēki ap šo procesu grozās. Droši vien Komisijas darbam derētu izmantot kā piemēru politiķu atkarību no politiskajiem sponsoriem vai donoriem - bankas, farmācija, celtniecība, IT joma, kur apgrozās vislielākā nauda. Vienmēr pie biznesa galda, kur apgrozās liela nauda, noteikti tuvumā parādās kāds politiķis. Būtu varbūt vērts padomāt par to, vai nav nepieciešams process, kriminālprocess, par lietas izmeklēšanu vai neizmeklēšanu. Par to, protams, prokuratūrai jāpieņem lēmums;

Jāpierāda, ka persona ir pastrādājusi noziegumu vai gatavojusies pastrādāt smagu noziegumu. Ne visi mēģinājumi ir sodāmi, ir jāiestājas konkrētām sekām, lai var tiesāt. Komisijai vajadzētu savā ziņojumā pateikt, kas ir domāts ar to "valsts nozagšanu" vai "sagrābšanu". Un tad jau likumdevējam un tālāk arī praktiķiem būtu, no kā vadīties.

Pirmkārt, to var attiecināt uz valsts amatpersonu lēmumiem savtīgās biznesa interesēs;

2010. gada 28. jūlijā brīvostas valde, pamatojoties uz firmas "Euroline" vēstuli, akceptēja izmaiņas Rīgas brīvostas robežās. Tajā pašā dienā brīvostas valde atļāva "Euroline" izmantot aptuveni 7,5 hektārus zemes laivu un jahtu piestātņu ierīkošanai. Kā Rīgas domes deputāts A.

Šlesers piedalījās arī vairāku pašvaldības kompetencē esošu jautājumu izlemšanā. Tajā skaitā 2010. gada 6. jūlijā pieņēma lēmumu par "Zaķusala Estates" zemes nomaksas pirkuma līgumu. Lai gan oficiāli A. Šlesera kapitāldaļas šajos uzņēmumos tolaik nav redzamas, Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs bija darījumu attiecībās ar savu biznesa partneri Viesturu Koziolu, kurš Rīdzenes sarunās parādās kā viņa īpašuma tiesību piesegs Šveicē vai Norvēģijā reģistrētiem uzņēmumiem, kam tālāk pastarpināti pieder daļas RTO, "Jaunrīgas attīstības uzņēmumā", "Zaķusala Estates" un "Euroline". No 2002. gada līdz 2011. gadam A. Šlesers bija V. Koziolam aizdevis vairāk nekā astoņus miljonus eiro. "Rīdzenē" runātais un informācija par atsevišķiem pārskaitījumiem liecina, ka savstarpējie darījumi kalpoja kā piesegs, lai legalizētu Šleseru ģimenes uzņēmumu ienākumus no V.

Koziola pārvaldītā kapitāla. Rīdzenes sarunas arī liecina, ka A. Šlesers kā Rīgas pašvaldības amatpersona ir ne vien pats piedalījies lēmumu pieņemšanā Zaķusalas, Andrejsalas un ostas uzņēmēju interesēs, bet arī citādi rūpējies par šo uzņēmumu problēmu risināšanu valsts un pašvaldību iestādēs. Par to liecina 2011. gada sākumā notikusī saruna starp A. Šleseru un vienu no RTO grupas menedžeriem Ivaru Sormuli. Sarunā A. Šlesers atklāj, ka viņš pats RTO valdē ir ielicis bijušo Satiksmes ministrijas valsts sekretāru Jāni Maršānu. "Viņš neko daudz nedarīs, bet no viņa sausais atlikums varētu būt labāks nekā dažiem citiem," sacīja A. Šlesers. Kādā citā sarunā "Rīdzenē" viņš informē RTO vadītāju Ralfu Kļaviņu, ka turpmāk viņi regulāri tiksies trijatā - A. Šlesers, R. Kļaviņš un J. Maršāns. "Ideja ir tāda: jāuzliek ir jautājumi, un tad mēs apskatāmies, ko man vajag palīdzēt, nevis tā, ka viņš iet tur un kā aklais mēģina. Jo mans uzdevums ir tāds: vajag Uģi pasaukt

Šlesers. Kad pēc 10. Saeimas vēlēšanām A. Šlesers pameta Rīgas domi, biznesa jautājumu risināšanā tika iesaistīts viņa partijas biedrs, pašreizējais Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Tolaik uzņēmējiem bija svarīgi saņemt visas nepieciešamās atļaujas jaunā minerālmēslu termināļa būvniecībai Kundziņsalā, ko RTO veidoja kopā ar Krievijas koncernu "Уралхим". "Andri, šito jautājumu mums ir jāatrisina кровь c носy," A.

Šlesers 2011. gada februārī skaidroja A. Amerikam. A. Ameriks atbildēja, ka neesot problēmu: "Lai Askolds skraida! Samaksā viņam naudu, lai viņš skraida!" Ameriks visam nevarot izsekot līdzi, tāpēc Šlesers no domes kā politiski atbildīgo par termināļa virzību nozīmēja citu savu partijas biedru - Mājokļu un vides komitejas vadītāju Vjačeslavu Stepaņenko. A. Šlesera slēptās īpašuma tiesības izgaismojas vairākās Rīdzenes sarunās 2010. un 2011. gadā. Atklāti par sev piederošajiem uzņēmumiem 2010. gada novembrī Šlesers "Rīdzenē" runāja ar uzņēmēju Ivo Zonni. "Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, nu, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, ka tur ir perspektīvas," skaidroja A. Šlesers. Viņš stāstīja, ka ar norvēģu uzņēmumu "Varner", iesaistoties nekustamo īpašumu biznesā Rīgā, viņi noslēguši vienošanos ar ostu par Andrejsalas zemēm un izpirkuši daudzas privātas kompānijas, tajā skaitā - RTO. "Kad pirkām, tas bija mazs uzņēmums," stāstīja A. Šlesers. Tiek pieminēts arī jaunais "Riga Fertilizer Terminal". "Es koncentrējos uz to, ka šitas ir pamatbizness. Jāuzbūvē viens ķīmijas kravu terminālis, viens konteineru terminālis." Viņš arī lielījās, ka RTO apgrozīšot 150 miljonus gadā. "Tāds ir mērķis, pa druskai neko nevar izdarīt. Man tur pietiekami lielas, kā saka, daļas ir tajā struktūrā." Daudzās sarunās 2010. un 2011. gadā arī tiek apspriesti A. Šlesera plāni, ar kādu shēmu palīdzību legalizēt savas īpašuma tiesības. "Man ir nepieciešams kaut vienā vietā parādīt savu dalību," 2011. gada janvārī saka A.

Šlesers. Savukārt V. Koziols brīdina: "Kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks, un tu pieņēmi lēmumu savā labā." - "No 2004. līdz 2011. gadam ir septiņi gadi, kuru ietvaros ir pieņemti desmitiem dažādu lēmumu," atgādināja arī sarunā klātesošais RTO vadītājs Ralfs Kļaviņš. Tomēr A. Šlesera vēlmes piepildījās: kopš 2016. gada Aināra Šlesera un arī Andra Šķēles uzvārdi ir oficiāli atrodami RTO īpašnieku struktūrā;

Vairākās sarunās tiek spriests par grozījumiem likumos, kas atvieglotu uzturēšanās atļauju izsniegšanu. No sarunām izriet, ka Šleseram grozījumi nepieciešami, jo tas sekmētu biznesu Zaķusalā.

Šleseram šajā vietā ir grandiozi plāni, kuru īstenošanai ir nepieciešami 100 investoru - pa 100 tūkstošiem katram. Oficiāli viņa vārds Zaķusalas attīstītāja "Zaķusala Estates" īpašnieku vidū nav atrodams kopš 2002. gada, kad viņš sāka gaitas politikā. Taču sarunu saturs nepārprotami liecina, ka viņš personiski plāno biznesa attīstību šajā teritorijā;

Šlesers norādīja, ka jaunais akcionāru līgums ir jāveido pēc principa, ka valsts vēlāk kļūs par mazākuma akcionāru lidsabiedrībā. B. Flikam esot jācenšas iegūt vairākumu, papildus nopirktajām akcijām izmantojot arī uzņēmuma obligāciju konvertēšanu. "Tev vajadzēs pateikt, ka tu gribi konvertēt, ka tu gribi pārņemt un ka tu vēl neesi sameklējis naudu, bet ka tu to izdarīsi," B. Fliku pamācīja A. Šlesers. Bertolds Fliks bija biežs viesis "Rīdzenē". Abu sarunas liecina, ka B. Fliks regulāri atskaitījās A. Šleseram par savu darbu, abi sīki un smalki plānoja Rīgas lidostas apkaimes teritorijas attīstību un sprieda par airBaltic finanšu grūtību risināšanu. 2011. gada sākumā A. Šlesers airBaltic nākotni pārrunāja arī ar Aivaru Lembergu. Sarunā A. Šlesers atklāja: "airBaltic ir mans projekts, kuru es esmu virzījis - man liekas, gana veiksmīgi -, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja." Cita starpā A. Šlesers pavēstīja, ka ir piestrādājis pie tā, lai no airBaltic aizietu investors SAS un pavērtos iespējas iegūt lidsabiedrības kapitāla daļas.

Viņš arī piedāvāja A. Lembergam kopā ar viņu, Andri Šķēli un Vladimiru Antonovu kļūt par uzņēmuma līdzīpašniekiem. "Uztaisīt struktūru Luksemburgā pēc pilnīga konsensusa formāta, kur Antonovam jāsaņem ceturtā daļa un mums jāpatur trīs." Lembergs piekrita, taču vēlējās kaut ko samaksāt, lai nebūtu tā, ka vienā jaukā brīdī kāds atnāks un teiks: "A kā tu te nokļuvi?" A. Šlesers sacīja: "Kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka, bet tik, cik naudu vajadzēs, mēs sakārtosim.";

2009. gada decembrī viņš ar "Lattelecom" vadītāju Juri Gulbi sprieda, kā sakārtot jautājumus Rīgā. Esot nepieciešams vienots menedžments, citādi katrs darot kaut ko savu. "Uzliekam tādu ilgtermiņa programmu, jo Rīgas dome, ja šoreiz mēs varam sapakot, nu, tas ir kaut kas liels," sacīja A. Šlesers. Abi sprieda arī par LMT un "Lattelecom" nākotni. "Nododam viņiem to LMT, uztaisām dīlu, ka mēs savācam "Lattelecom"." saka A. Šlesers.

Un varu pateikt tikai vienu, ka visas partijas - gan opozīcijas, gan pozīcijas - priecīgas stāstīja, ka ar viņu balsīm es esmu ievēlēts. Tātad šī norma, kad it kā tiek noslēpts, kas tad īsti ir balsojis, īstenībā veicina to, ka ir balsojuši visi un visi ir priecīgi izmantot prezidenta politisko ietekmi. Kad šī ietekme beidzas? Tajā brīdī, kad tiek dots prezidenta zvērests, kur ir skaidri pateikts, ka ir jākalpo tautas interesēs, tautas labklājībai, pret visiem jāizturas taisnīgi un vienādi. Tātad tajā brīdī arī ir prezidenta morālā atbildība izbeigt kalpot kādam konkrētam politiskam spēkam, bet kalpot valstij. Tā ka, manuprāt, tas beidzas tajā brīdī, kad Valsts prezidents dod zvērestu;

Šādā situācijā, kas bija ļoti liela priekšrocība tā laika valdībai, valdība ir irdināta no iekšpuses. Pamazām parādās balsojumi, kur vairākums tiek veidots no ZZS, "Saskaņas centra" un "Par labu Latviju" deputātiem. Tātad faktiski mūsdienās teiktu: netiek pildīts koalīcijas līgums. Bet, ja mēs paskatāmies dziļāk Rīdzenes sarunu kontekstā, tā ir tieši tā vide, kas realizēja šo paralēlo varu vai tirdzniecību, vai vienošanos par ietekmi varā, ar saviem mērķiem, un kur nebija šīs robežas starp pozīciju un opozīciju. Tā tas veidojās. Un, manuprāt, tas liecina par zināma veida divvaldību vai arī, teiksim, paralēlo varu. Var teikt arī - par demokrātijas privatizāciju, kā es to teicu tajā laikā. Balsojums par iespējām izdarīt kratīšanu Šlesera mājās bija konkrēta Saeimas izšķiršanās: vai iestāties par taisnīgumu, par tiesiskumu un paust tautai gatavību to darīt. Un valdošajai koalīcijai bija pietiekami daudz balsu, lai to varētu izdarīt. Bet notika pretējais: tika aizstāvētas viena cilvēka personiskās intereses, un šo aizstāvību veica gan daļa pozīcijas, tātad valdošās partijas, ZZS, gan opozīcijas partija. Tātad faktiski Saeima demonstrēja gatavību aizstāvēt viena cilvēka individuālās intereses [ar to domāju lēmumu atteikt dot piekrišanu Šlesera kratīšanai] vairāk nekā valstiskās intereses par tiesiskumu, par patiesības noskaidrošanu, arī būtiski - par sava prestiža celšanu. Tātad šis divvaldības moments vai paralēlo varu moments bija tas, kas lika man izšķirties par rīkojumu Nr.2. Pēdējā izšķiršanās bija tāda, ka es pajautāju gan tā laika valdības vadītājam Valdim Dombrovskim, gan tā laika Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, vai viņi ir spējīgi panākt valdības turpmāko rīcību kā pozīcijai. Viņi atbildēja, ka nē, viņi šo stāvokli nespēj ietekmēt. Es pajautāju, vai viņi ir spējīgi izveidot kādu citu valdību, kur šis moments neeksistētu, viņi atbildēja, ka nē, viņi nav spējīgi. Un tad katrā ziņā bija jāķeras pie Satversmē noteiktās iespējas: ja Saeima nespēj pati lemt, dot iespēju lemt tautai referendumā, kur tauta arī parādīja savu attieksmi pret Saeimu un pret šo procesu, ko mēs vienkāršāk saucam par "valsts nozagšanas" procesu;

Nē, politiskā cīņa ir tikpat asa kā vienmēr. Bet tā tomēr vairāk virzās uz ideju cīņas pusi, nevis uz vienkārši tādas "zem galda" sarunāšanas cīņas pusi. Redziet, visiem šiem cilvēkiem piemīt arī viena īpašība - šad tad palielīties ar to, ko viņi ir panākuši, ko viņi ir ievēlējuši, ko viņi un kā viņi to ir sarunājuši. Tā ka gan jau paši atzīstas ik pa brīdim, kā tas ir noticis. Bet atklātais balsojums ir liels solis uz priekšu, jo ir jāargumentē publiski;

Tas bija slēpts, slepens process, kur nebija robežas pozīcija-opozīcija, kur vienkārši bija: man ir ietekme, tev ir ietekme, mums visiem ir ietekme. Un tas arī parāda to, ka caur dažādiem ceļiem - gan caur opozīciju, gan caur pozīciju, manipulējot caur savām partijām, iestāstot viņiem kaut kādus ļoti labus, sirsnīgus argumentus, kāpēc jābalso tieši tā, - varēja manipulēt ar pašas Saeimas lēmumu;

Strujeviču. Viņš savu darbu padarīja un aizgāja. Un tā bija tāda deviņdesmito gadu prakse. Un šeit ir tas paradokss, ka faktiski Ainārs Šlesers ienāca politikā ar skaidru mērķi - iet pret šo praksi. Paskatīsimies viņa pirmās vēlēšanas, viņa saukļus, viņa gandarījumu par to, ka viņi ies līdz galam un nepieļaus šādu politiku vairs Latvijā. Beidzās ar to, ka visi bija vienā laivā.

Bet es domāju, ka mums jāsaprot, ka šis pārejas periods, teiksim, no padomju okupācijas, plānveida ekonomikas uz brīvu pasauli, demokrātisku iekārtu un arī uz brīvu tirgu - tas jau nav vienkāršs. Un joprojām mēs esam mantojumā saņēmuši to, ka ir iespējas ietekmēt cilvēkus par to, ko viņi ir darījuši deviņdesmitajos gados. Un ir cilvēki, kas ļoti efektīvi to izmanto. Ir vēl otra lieta, par ko noteikti jārunā. Šādā jaunā demokrātijā - kam tad bija faktiski partiju organizēšanas pieredze? Komunistiskās partijas biedriem. Tiem, kas kalpoja komunistiskajam režīmam. Un, kā mēs redzam līdz šai dienai, viņi ir labāk organizēti, viņi zina arī, kā ietekmēt savus partijas biedrus, jo komunistiskā partija bija specifiska, tā bija vienīgā partija Padomju Savienībā. Tā ka, es domāju, vēl jāpaiet gadiem 20, lai mēs atbrīvotos no šādiem mantojumiem;

Tas, ka šobrīd izmeklēšanas iestādes nespēj atrast pierādījumus šim faktam, kurā pats cilvēks atzinās, tas vien liecina par to, kādi procesi notika "Rīdzenē". Tātad ļoti atklāti. Tai pašā laikā, teiksim, arī ar visiem, kā saka, viena, otra uzmešanas un blefošanas elementiem. Tas ir vairāk raksturīgi tomēr saimnieciskas ietekmes dalīšanai personiskās interesēs.

Rīdzenes sarunās nav tekstu konkrēti par politiskām idejām. Tur neatradīsiet nevienu tekstu par politiskām idejām;

Saprotiet, tas palielina atklātību. Lobists darbojas atklāti;

3.2. Komisijas secinājumi 1. Komisija par atbilstošāko, precīzāko angļu valodas frāzes "state capture" tulkojumu latviešu valodā ir atzinusi vārdus "valsts sagrābšana".

Likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" 11. panta piektajā daļā noteikts, ka "šajā pantā noteiktie administratīvo aktu izdošanas ierobežojumi neattiecas uz Saeimas deputātiem un Ministru kabineta locekļiem gadījumos, kad minētās valsts amatpersonas piedalās attiecīgi Saeimas vai Ministru kabineta administratīvo aktu izdošanā". Līdzīgi arī šā panta sestās daļas 1. punktā noteikts, ka "šā panta pirmajā un otrajā daļā noteiktie ierobežojumi neattiecas uz [...] Saeimas deputātiem, Ministru kabineta locekļiem vai pašvaldības domes deputātiem gadījumos, kad minētās valsts amatpersonas piedalās ārējo normatīvo aktu vai politisko lēmumu pieņemšanā".

195. pants);

219. pants);

318. pants);

326. pants);

Piemēram, Komisija secināja, ka Rīdzenes sarunas norāda uz valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas ne vien apdraud sabiedrības intereses atsevišķu lēmumu pieņemšanā, bet arī var radīt būtiskus draudus Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajam varas dalījumam, amatpersonu ievēlēšanas/iecelšanas kārtībai un Satversmes 2. pantā garantētajai varas piederībai Latvijas tautai.

Pretējā gadījumā Komisijas secinājumi var tikt uztverti kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi.

16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā 4.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Lai izvērtētu Kriminālprocesa pirmstiesas stadiju, Komisija iepazinās ar Operatīvās lietas materiāliem un Kriminālprocesa materiāliem.

Kriminālprocess norisinājies no 2011. gada 20. maija līdz 2016. gada 12. decembrim, tas ir, gandrīz piecus gadus un sešus mēnešus.

Tomēr ir vairāki gadījumi, kad noplūdusi informācija, un personas ir notiesātas par šādas informācijas izpaušanu;

Uzraugošā prokurora pienākumi noteikti Kriminālprocesa likuma 37. panta otrajā daļā. Svarīgākie uzraugošā prokurora pienākumi ir šādi:

Vispirms nepieciešams paskaidrot, kādi noziedzīgie nodarījumi izmeklēti šajā kriminālprocesā un kādi bija svarīgākie pierādāmie fakti, jo, tikai sniedzot šo informāciju, iespējams vispusīgi atspoguļot jautājumu par prokurora veiktajām darbībām un norādījumiem.

Kriminālprocesā galvenā uzmanība veltīta šādiem izmeklēšanas virzieniem:

Par pirmo izmeklēšanas virzienu vispirms norādāms, ka īpašuma tiesību noformēšana uz citas personas vārda kā tāda neveido nevienu no Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Civiltiesiskajā literatūrā norādīts, ka šāda rīcība var būt tiesiska, ja tai nav prettiesiska mērķa, piemēram, lai atvieglotu īpašuma pārvaldīšanu vai apsaimniekošanu, ja īstais īpašnieks nav spējīgs vai nevēlas to darīt pats. Iemesls šādu rīcību vērtēt no krimināltiesiskā viedokļa rodas tad, ja persona, kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas personas vārda, nepilda pienākumu, par kura neizpildīšanu var iestāties kriminālatbildība, piemēram, nenorāda šo īpašumu deklarācijā, vai veic citas darbības, kas var veidot noziedzīga nodarījuma sastāvu.

Persona, kura savas īpašuma tiesības noformējusi uz citas personas vārda, tiek dēvēta par saimniecisko (faktisko jeb slēpto) īpašnieku.

Atkarībā no tā, vai būtu pierādīts, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), viņa rīcībā varēja būt konstatēti vairāki noziedzīgi nodarījumi:

Turpretim nepierādot, ka A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas, nebija pamata uzskatīt, ka viņš izdarījis kādu no iepriekš minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Tātad jautājumam, vai tiktu pierādīts, ka A.

Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas RTO (vai kādā citā uzņēmumā), bija izšķirošā [nozīme] kriminālprocesā.

Lai kriminālprocesā atzītu par pierādītu, ka persona ir saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks, jākonstatē pietiekams apstākļu kopums, kas liecina, ka tā, nebūdama juridiskais īpašnieks, izmanto juridiskā īpašnieka tiesības un/vai pilda tā pienākumus, savukārt šīs tiesības neizmanto un/vai pienākumus nepilda juridiskais īpašnieks. Tādā veidā kapitāla daļu juridiskais īpašnieks "tiek nobīdīts pie malas" un pats neizmanto šo tiesību un pienākumu kopumu.

Iepriekš minētais nozīmē arī to, ka jākonstatē, kura juridiskā īpašnieka vietā stājies saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) īpašnieks.

To, kādas tiesības un pienākumi ir kapitāla daļu juridiskajam īpašniekam, nosaka Komerclikums.

Saskaņā ar Komerclikumu kapitāla daļas īpašnieku raksturo vairākas pazīmes, tajā skaitā:

Lai gan tas nenozīmē, ka obligāti jākonstatē, ka A. Šlesers bija izmantojis visas kapitāla daļu īpašnieka tiesības un pildījis visus iespējamos pienākumus, tomēr šo izmantoto tiesību un pildīto pienākumu kopumam jābūt pietiekami nozīmīgam, lai neradītu saprātīgas šaubas par viņa statusu RTO. Piemēram, būtu pietiekami konstatēt, ka A. Šlesers saņēmis dividendes no šā uzņēmuma vai veicis kapitāla daļu apmaksu, jo šādas tiesības ir tikai kapitāla daļu īpašniekam. Turpretim ne tik viennozīmīgi vērtējama interesēšanās par uzņēmuma darbību, padomu došana, darbinieku ieteikšana u. tml., jo šādas darbības var veikt jebkura persona neatkarīgi no tā, kāda ir tās saistība ar uzņēmumu. Tātad tikai atkarībā no tiesību izmantošanas un pienākumu pildīšanas apjoma, rakstura un ilguma konkrētajā situācijā vērtējams, vai persona bija saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks.

Turklāt izmeklēšanā bija papildus jāidentificē laika periods, kurā A. Šleseram saimnieciski (faktiski jeb slēpti) piederēja kapitāla daļas.

Operatīvās darbības pasākumos iegūtās nepubliskās sarunas, kas pievienotas kriminālprocesam, radīja vienīgi aizdomas, ka A.

Šlesers varētu būt saimnieciskais (faktiskais jeb slēptais) kapitāla daļu īpašnieks (un līdz ar to izdarījis iepriekš minētos noziedzīgos nodarījumus, izmantojot savu amata stāvokli). Tātad bija pamats gan operatīvās darbības pasākumu veikšanai, gan kriminālprocesa uzsākšanai. Taču sarunas nebija pietiekamas, lai celtu apsūdzību, bet vēl jo mazāk - lai kriminālprocesu nodotu tiesai. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 59. panta otrās daļas 5. punktu, pieņemot lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai,