Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911 galaziņojums

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911 galaziņojums Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojums Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par Valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 galaziņojums SATURS Lietotie saīsinājumi, apzīmējumi un termini 1. daļa. Parlamentāro izmeklēšanas komisiju mandāts un darbības principi 2. daļa. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 izveidošana un darbība 2.1. Komisijas izveidošana, mērķis un uzdevumi 2.2. Komisijas sastāvs 2.3. Komisijas darbībā iesaistītās personas 2.4. Komisijas sēdēs izskatītie jautājumi 2.5. Komisijas secinājumi 3. daļa. Lietā esošā informācija par iespējamu valsts nozagšanu 3.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 3.2. Komisijas secinājumi 4. daļa. Faktori, kas noveda pie krimināllietas Nr. 16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā 4.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 4.2. Komisijas secinājumi 5. daļa. Publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstība krimināllietas Nr. 16870000911 materiāliem 5.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 5.2. Komisijas secinājumi 6. daļa. Saistībā ar krimināllietu Nr. 16870000911 izskanējusī informācija par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā, tostarp iespējamu nelikumīgu uzturēšanās atļauju un citu dokumentu izsniegšanas ietekmēšanu, kā arī potenciālie riski cilvēkiem un videi 6.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 6.2. Komisijas secinājumi 7. daļa. Informācija, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus 7.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 7.2. Komisijas secinājumi 8. daļa. Pielikumi Lietotie saīsinājumi, apzīmējumi un jēdzieni • Komisija - Saeimas 2017. gada 21. jūlijā izveidotā Parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 • Kriminālprocess - kriminālprocess Nr. 16870000911 • Operatīvā lieta - operatīvā lieta, uz kuras pamata tika uzsākts kriminālprocess Nr. 16870000911 • KNAB - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs • Ģenerālprokuratūra - Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra • Rīdzenes sarunas: a) vairākās publikācijās žurnālā un portālā "Ir" atspoguļoto Kriminālprocesa un/vai Operatīvās lietas materiālu - personu sarunu audioierakstu un/vai to atšifrējumu - izklāsti, izvilkumi un citāti, kas minētajā žurnālā un tā portālā ir apkopoti un sagrupēti atbilstoši noteiktiem tematiem (personu sarunu priekšmetiem)1; b) Kriminālprocesa un/vai Operatīvās lietas materiālos esoši citi personu sarunu audioieraksti un/vai to atšifrējumi • "valsts sagrābšana" (Komisijas nosaukumā un Galaziņojuma tekstā arī "valsts nozagšana") - "politiskā korupcija, kas izpaužas kā apzināta valsts amatpersonu rīcība normatīvo aktu, administratīvo aktu un politisku lēmumu pieņemšanā vai to pieņemšanas procesu ietekmēšanā, lai gūtu sev vai sev pietuvinātām personām ekonomisku labumu" (plašāk sk. Galaziņojuma 3. daļu) • RTO - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Rīgas tirdzniecības osta" (reģ. Nr. 40003755064) • ZZS - politiskā apvienība "Zaļo un Zemnieku savienība" (reģ. Nr. 40008068957), kuru veido politiskās partijas "Centriskā partija Latvijas Zemnieku savienība" (reģ. Nr. 40008044840) un "Latvijas Zaļā partija" (reģ. Nr. 40008044893) un kura sadarbojas ar politiskajām partijām "Latvijai un Ventspilij" (reģ. Nr. 40008045009) un "Liepājas partija" (reģ. Nr. 40008087572) 1. daļa. Parlamentāro izmeklēšanas komisiju mandāts un darbības principi 1. Saskaņā ar Satversmes 26. pantu un Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 1. pantu Saeima ieceļ parlamentārās izmeklēšanas komisiju, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešā daļa Saeimas locekļu. Parlamentārās izmeklēšanas komisija vadās pēc Satversmes, Saeimas kārtības ruļļa, Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma un citiem likumiem. 2. Parlamentārās izmeklēšanas komisijai pamatdarbības veids ir sēdes. Izmeklēšanas komisijas darbības noslēgumā ar absolūto komisijas locekļu balsu vairākumu tiek apstiprināts galaziņojums, kurā atspoguļo ziņas par komisiju, komisijas konstatētos faktus un to novērtējumu, kā arī priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai. 3. Parlamentārās izmeklēšanas komisija savā darbībā vadās pēc šādiem principiem2: 1) parlamentārās izmeklēšanas princips - parlamentārās izmeklēšanas komisijas veic parlamentāro izmeklēšanu, kas atšķiras no tiesībaizsardzības institūciju veiktās izmeklēšanas. Parlamentārā izmeklēšana primāri ir parlamenta kontrole pār izpildvaras darbībām saistībā ar kādu notikumu vai faktu, kas liek domāt par valsts pārvaldes bezdarbību vai mazspēju kādas konkrētas funkcijas izpildē.3 Komisijas darbības rezultāts nav un nevar būt personu krimināltiesiskās atbildības izvērtēšana, personu saukšana pie kriminālatbildības, sodīšana u. tml. Komisija neietilpst t. s. kriminālprocesuālajā institucionālajā hierarhijā. Komisijas darbības mērķis nav jauna kriminālprocesa veikšana vai izbeigtā Kriminālprocesa atjaunošana vai atkārtošana. Komisija nepilda (neaizstāj) policijas, prokuratūras vai tiesas funkcijas. Komisijas kompetencē nav arī tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku, amatpersonu disciplināra vai citāda sodīšana. Komisija var izteikt priekšlikumus normatīvā regulējuma un cita veida uzlabojumiem tiesībaizsardzības iestāžu un citu valsts institūciju un to amatpersonu darbā (tostarp - operatīvās darbības un izmeklēšanas uzraudzības sistēmā). Komisija var paust arī politisku vērtējumu par personu rīcību; 2) nevainīguma prezumpcijas princips - ikvienā tiesiskā un demokrātiskā valstī darbojas nevainīguma prezumpcija, saskaņā ar kuru nevienu personu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kamēr tās vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā.4 Šis princips ir īpaši svarīgs saistībā ar konkrētās Komisijas specifiskajiem uzdevumiem. Saskaņā ar šo principu nekas nedz Komisijas darbībā kopumā, nedz arī jebkurā no Galaziņojumā minētajiem apsvērumiem nav domāts un nevar tikt interpretēts kā pretējs tam. Nevainīguma prezumpcijas princips ir saistošs un nepārkāpjams gan Komisijas locekļiem, gan ikvienai citai valsts amatpersonai, kas izteikusies, izsakās vai izteiksies saistībā ar Komisijas darbu un šo Galaziņojumu. Neviens Komisijas vērtējums neprezumē attiecīgo personu vainu. Taču šis princips nenozīmē, ka parlamentārās izmeklēšanas laikā Komisijas konstatētie fakti nevar būt par pamatu jauniem kriminālprocesiem, resoriskām pārbaudēm, disciplinārlietām u. tml.; 3) neitralitātes un objektivitātes princips - lai novērstu jebkuras aizdomas par iespējamu ietekmi uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas locekļu lēmumiem, ikviens loceklis paraksta apliecinājumu par interešu konflikta neesamību viņa darbībā parlamentārās izmeklēšanas komisijā, kā arī apliecina, ka uz viņu neattiecas Saeimas deputātu ētikas kodeksa 10. punkts (deputāts atturas no iesaistīšanās parlamentārās izmeklēšanas komisijās, ja izmeklējamā joma un periods ir saistīti ar viņa darbību); 4) labas pārvaldības un atgriezeniskās saites principi - saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu komisijas galaziņojumā atspoguļotos priekšlikumus izmeklēšanas komisija nosūta Saeimas komisijām, Ministru kabinetam, ministrijām un citām publiskas personas institūcijām, kuru kompetencē ietilpst attiecīgo priekšlikumu ieviešana. Minētajā likumā ir iestrādāts arī atgriezeniskās saites princips, jo Komisijas priekšlikumu adresātiem ir ar likumu noteikts pienākums izvērtēt priekšlikumus un lemt par to ieviešanu; 5) atklātības un informācijas pieejamības princips - lai gan var būt parlamentārās izmeklēšanas komisijas, kuras savas darbības specifikas dēļ informāciju, kas ir to rīcībā, nepublisko un kuru sēdes ir aizklātas, lielākoties parlamentārā izmeklēšana notiek sabiedrībai pilnībā atklāti. 2. daļa. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 izveidošana un darbība 2.1. Komisijas izveidošana, mērķis un uzdevumi 1. Komisiju 2017. gada 21. jūlijā izveidoja Saeima pēc 35 deputātu5 pieprasījuma. 2. Komisija tika izveidota, jo publiskajā telpā nonāca Operatīvās lietas un Kriminālprocesa materiālu daļa (Rīdzenes sarunas), kas sabiedrībā un arī masu informācijas līdzekļos izraisīja negatīvu reakciju pret Rīdzenes sarunu saturu un tajās pausto. Īpašu uzmanību ir izpelnījusies arī pati Operatīvās lietas un Kriminālprocesa materiālu daļas (Rīdzenes sarunu) nonākšana publiskajā telpā. 3. Saeimas paziņojumā par Komisijas izveidošanu6 ir norādīti Komisijas uzdevumi: 1) izvērtēt šajā lietā esošo informāciju par iespējamu valsts nozagšanu; 2) izvērtēt faktorus, kas noveda pie krimināllietas Nr. 16870000911 izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā; 3) pārbaudīt publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstību krimināllietas Nr. 16870000911 materiāliem; 4) izvērtēt saistībā ar krimināllietu Nr. 16870000911 izskanējušo informāciju par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā, tostarp iespējamu nelikumīgu uzturēšanās atļauju un citu dokumentu izsniegšanas ietekmēšanu, kā arī potenciālos riskus cilvēkiem un videi; 5) izvērtēt informāciju, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus. 4. Atbilstoši iepriekš minētajiem Komisijas uzdevumiem ir strukturēts Galaziņojums7, katra uzdevuma veikšanas ietvaros norādot: 1) būtiskākos Komisijas uzklausītos viedokļus un konstatētos faktus; 2) Komisijas izdarītos secinājumus. 5. Komisija ir izveidota uz sešiem mēnešiem. 6. Komisijas darbs norisinājās sēdēs. Tika nodrošināta Komisijas sēžu (izņemot slēgto sēžu un atklāto sēžu slēgto daļu) tiešraide. 7. Lai veicinātu sabiedrības informētību un izglītošanu par valstiski un sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem un nodrošinātu Komisijas darba caurredzamību, Saeimas mājaslapā ir izveidota atsevišķa interneta vietne http://izmeklekomisija.saeima.lv, kurā atainots Komisijas darbs (Komisijas sēžu darba kārtības un protokoli, Komisijas sēžu videoieraksti, Komisijas sarakste u. c.). 2.2. Komisijas sastāvs 1. Saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likumu izmeklēšanas komisiju locekļi tiek iecelti vienādā skaitā (proporcionāli) no katras Saeimas frakcijas. 2. Komisijas sastāvā ir seši Saeimas deputāti no sešām Saeimas frakcijām: Inguna Sudraba ("No sirds Latvijai"), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Mārtiņš Šics (Latvijas Reģionu apvienība), Ritvars Jansons (Nacionālā apvienība), Ainārs Mežulis (Zaļo un Zemnieku savienība) un Igors Pimenovs (SASKAŅA). 3. 2017. gada 27. jūlijā Komisijas pirmajā sēdē (protokols Nr. 1) par Komisijas priekšsēdētāju tika ievēlēta Inguna Sudraba ("No sirds Latvijai") un par Komisijas sekretāru tika ievēlēts Mārtiņš Šics (Latvijas Reģionu apvienība). 2.3. Komisijas darbībā iesaistītās personas 1. Ņemot vērā Komisijas mērķu un uzdevumu specifiku, Komisijas darbībā saskaņā ar Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 8. pantu tika iesaistīts prokurors. Atsaucoties uz Komisijas ierosinājumu, Latvijas Republikas ģenerālprokurors dalībai Komisijā norīkoja Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokuroru Māri Leju. 2. No 2017. gada 8. augusta darbu Komisijā uzsāka Komisijas konsultants Aldis Alliks un Komisijas tehniskais sekretārs Pauls Zenķis. 3. Ņemot vērā Komisijas uzdevumu specifiku, lai Komisijas darbībā kā padomdevējus saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 169. pantu iesaistītu arī attiecīgo jomu (krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību, kā arī politikas zinātnes) lietpratējus, ekspertus, Komisija vērsās pie Latvijas Juristu biedrības. Pastāvīgi Komisijas darbībā uz sabiedriskiem pamatiem (bez atlīdzības) tika iesaistīti pieredzējuši juristi - Latvijas Juristu biedrības prezidents, bijušais prokuratūras svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs, Dr. iur., profesore, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, policijas ģenerāle, bijusī Policijas akadēmijas rektore Ārija Meikališa un bijušais Latvijas Republikas Augstākās tiesas senators, Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs un Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītājs, tagad Goda tiesnesis Pāvels Gruziņš, kā arī - jēdziena "valsts sagrābšana" izpratnes veidošanai un veicināšanai - domnīcas PROVIDUS pētnieks Dr. sc. pol. Valts Kalniņš (turpmāk visi kopā un katrs atsevišķi saukti arī - pieaicinātie eksperti). 4. Komisijas sēdēs piedalījās un paskaidrojumus sniedza šādas personas: Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers un Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss, KNAB priekšnieks Jēkabs Straume, KNAB priekšnieka vietnieks Jānis Roze, KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece, KNAB Analītiskās nodaļas vadītāja Jeļena Rutkovska, Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, Valsts kancelejas direktora vietniece Baiba Medvecka, Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ilze Cīrule, Valsts ieņēmumu dienesta konsultante komunikācijas un sabiedrisko attiecību jautājumos Aļona Zandere, Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes direktors Edijs Ceipe, Valsts ieņēmumu dinesta Finanšu policijas pārvaldes Otrās izmeklēšanas daļas vadītāja Inna Kuzmina, domnīcas PROVIDUS pētnieks Dr. sc. pol. Valts Kalniņš, domnīcas PROVIDUS direktore Krista Baumane, Mārupes novada domes deputāts Edgars Jansons, mediju nozares arodbiedrības "Latvijas Žurnālistu savienība" valdes loceklis Imants Liepiņš, Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Rita Ruduša, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Anda Rožukalne, žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele un žurnāliste Indra Sprance, Satversmes aizsardzības biroja direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis, uzņēmējs Ainārs Šlesers, zvērināts advokāts Gvido Zemribo, SIA "Reģionu mediji" valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš, SIA "Lattelecom" valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, žurnālists Guntis Bojārs, bijušais Rīgas brīvostas valdes loceklis Jānis Straume, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, jurists Ivars Gulbis, RTO valdes priekšsēdētājs Ralfs Kļaviņš, SIA "Dienas žurnāli" valdes loceklis Jānis Maršāns, uzņēmējs Andris Šķēle, uzņēmējs Aleksandrs Tralmaks, uzņēmējs Viesturs Koziols, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs, bijušie KNAB darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs, bijušais KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, Latvijas Republikas ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers un bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks Juris Leitietis. 2.4. Komisijas sēdēs izskatītie jautājumi 1. Ir notikusi 21 Komisijas sēde. 2. Komisijas sēdēs tika izskatīti šādi jautājumi: 1) 2017. gada 8. augusta sēdē (protokols Nr. 2) - "KNAB informācija par operatīvās darbības un kriminālprocesa galvenajiem posmiem un savstarpējo saistību; par notiekošām pārbaudēm par "oligarhu sarunu" gaitu un iespējamo tālāko virzību, iespēju komisijas locekļiem iepazīties ar operatīvās lietas un krimināllietas materiāliem". Uzaicināti un piedalījās: KNAB priekšnieks Jēkabs Straume un KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece. KNAB priekšnieks Jēkabs Straume sniedza prezentāciju par mijiedarbību starp operatīvās darbības procesu un kriminālprocesu (Pielikums Nr. 1); 2) 2017. gada 15. augusta sēdē (protokols Nr. 3) - "Prokuroru veikto darbību Kriminālprocesā izvērtēšana". Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja iepazīstināja ar Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta 2017. gada 14. augusta atzinumu par prokuroru veiktajām darbībām Kriminālprocesā (Pielikums Nr. 2). Uzaicināti un piedalījās arī: Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas virsprokurors Modris Adlers, Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Juris Juriss; 3) 2017. gada 22. augusta izbraukuma slēgtā sēdē (protokols Nr. 4) - "Kriminālprocesa pirmstiesas stadijas izvērtēšana KNAB". Uzaicināti un piedalījās: KNAB priekšnieks Jēkabs Straume, KNAB priekšnieka vietnieks Jānis Roze, KNAB Izmeklēšanas nodaļas vadītāja Ilze Kivleniece un KNAB Analītiskās nodaļas vadītāja Jeļena Rutkovska; 4) 2017. gada 29. augusta sēdē (protokols Nr. 5) - "Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu atlīdzības modeļa pilnveidošana. Valsts kancelejas paveiktais vienotās atlīdzības sistēmas uzlabošanā". Uzaicināti un piedalījās: Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, Valsts kancelejas direktora vietniece Baiba Medvecka, KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. Komisijas loceklis Andrejs Judins sniedza prezentāciju par valsts nozagšanas pazīmēm Kriminālprocesā (Pielikums Nr. 3); 5) 2017. gada 4. septembra sēdē (protokols Nr. 6) - "Termiņa uzturēšanās atļauju ieviešana un izsniegšana no valsts drošības viedokļa". Uzaicināti un piedalījās: Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ēriks Cinkus, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Migrācijas nodaļas vadītāja Ilze Briede, KNAB priekšnieks Jēkabs Straume. Komisijas loceklis Ritvars Jansons sniedza prezentāciju par Kriminālprocesa faktu par termiņuzturēšanās atļauju iegūšanas veicināšanas saistību ar valsts drošības apdraudējumu (Pielikums Nr. 4); 6) 2017. gada 11. septembra sēdē (protokols Nr. 7) - ""Valsts nozagšanas" sabiedriski politiskie aspekti. "Valsts nozagšanas" teorētiskie un praktiskie aspekti Latvijā" un "Valsts ieņēmumu dienesta atbalsts Komisijas darbam". Uzaicināti un piedalījās: KNAB priekšnieks Jēkabs Straume, Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ilze Cīrule, Valsts ieņēmumu dienesta konsultante komunikācijas un sabiedrisko attiecību jautājumos Aļona Zandere, Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes direktors Edijs Ceipe, Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu policijas pārvaldes Otrās izmeklēšanas daļas vadītāja Inna Kuzmina, domnīcas PROVIDUS pētnieks Dr. sc. pol. Valts Kalniņš, domnīcas PROVIDUS direktore Krista Baumane, Mārupes novada domes deputāts Edgars Jansons. Domnīcas PROVIDUS pētnieks Valts Kalniņš izskaidroja jēdzienu "valsts nozagšana" un tā sabiedriski politiskos, teorētiskos un praktiskos aspektus Latvijā. Mārupes novada domes deputāts Edgars Jansons sniedza paskaidrojumus, tostarp saistībā ar Rīdzenes sarunās pieminēto viņa agrāk vadīto SIA "LSF Holdings". Valsts ieņēmumu dienesta finanšu policijas direktors Edijs Ceipe sniedza paskaidrojumus par Valsts ieņēmumu dienesta atbalstu Komisijas darbam; 7) 2017. gada 18. septembra sēdē (protokols Nr. 8) - "Par iespējamu mediju ietekmēšanu un prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli". Uzaicināti un piedalījās: mediju nozares arodbiedrības "Latvijas Žurnālistu savienība" valdes loceklis Imants Liepiņš, Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs Juris Paiders, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Rita Ruduša, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekle Anda Rožukalne, Kultūras ministrijas Mediju nodaļas vadītāja Aiga Grišāne. Juris Paiders iesniedza Komisijai rakstisku viedokli (Pielikums Nr. 5). Imants Liepiņš sniedza ziņojumu (Pielikums Nr. 6). Anda Rožukalne sniedza prezentāciju par faktoriem, pēc kuriem var spriest par mediju politisko ietekmēšanu (Pielikums Nr. 7). Aiga Grišāne sniedza paskaidrojumus par tematu "Mediju reģistra un mediju īpašnieku atklātības nodrošināšana"; 8) 2017. gada 25. septembra sēdē (protokols Nr. 9) - "Žurnālistu un redakcijas atbildība par sniegtās informācijas patiesumu". Uzaicinātas un piedalījās: žurnāla "Ir" galvenā redaktore Nellija Ločmele, žurnāla "Ir" žurnāliste Indra Sprance. Iesniedza rakstisku viedokli "'Žurnāla IR paskaidrojumi par Rīdzenes sarunu publikāciju patiesumu" (Pielikums Nr. 8) un sniedza prezentāciju "Žurnāla IR paskaidrojumi par Rīdzenes sarunu publikāciju patiesumu" (Pielikums Nr. 9); 9) 2017. gada 2. oktobra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 10) - "Komisijas turpmākās darbības virzieni" un "Komisijā saņemto iesniegumu izskatīšana"; 10) 2017. gada 9. oktobra daļēji slēgtajā sēdē (protokols Nr. 11) - "Iespējamie valsts nacionālās drošības apdraudējumi un iespējamā atsevišķu personu darbība citu valstu interešu labā". Uzaicināti un piedalījās: Satversmes aizsardzības biroja direktora pirmais vietnieks Andis Freimanis, Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis; 11) 2017. gada 30. oktobra sēdē (protokols Nr. 12) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināts un piedalījās: uzņēmējs Ainārs Šlesers; 12) 2017. gada 6. novembra sēdē (protokols Nr. 13) - "Iespējamie Satversmes pārkāpumi" un "Iespējamā mediju ietekmēšana". Uzaicināti un piedalījās: zvērināts advokāts, bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, SIA "Reģionu mediji" valdes priekšsēdētājs Uldis Salmiņš. Uzaicināts, bet nepiedalījās: Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekāns Andrejs Vilks; 13) 2017. gada 27. novembra sēdē (protokols Nr. 14) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana" un "Iespējamā mediju ietekmēšana". Uzaicināti un piedalījās: SIA "Lattelecom" valdes priekšsēdētājs Juris Gulbis, žurnālists Guntis Bojārs, bijušais Rīgas brīvostas valdes loceklis Jānis Straume; 14) 2017. gada 4. decembra sēdē (protokols Nr. 15) - "Iespējamie Satversmes pārkāpumi" un "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināti un piedalījās: bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš; 15) 2017. gada 11. decembra sēdē (protokols Nr. 16) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināti un piedalījās: Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks, jurists Ivars Gulbis, RTO valdes priekšsēdētājs Ralfs Kļaviņš, SIA "Dienas žurnāli" valdes loceklis Jānis Maršāns; 16) 2017. gada 18. decembra sēdē (protokols Nr. 17) - "Kriminālprocesā iesaistīto personu uzklausīšana". Uzaicināti un piedalījās: uzņēmējs Andris Šķēle, uzņēmējs Aleksandrs Tralmaks, uzņēmējs Viesturs Koziols, Ventspils domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs. Aivars Lembergs sniedza prezentāciju ""Oligarhu lieta" kā propagandas un izrēķināšanās ierocis" (Pielikums Nr. 10); 17) 2018. gada 4. janvāra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 18) - "Kriminālprocesa Nr. 16870000911 pirmstiesas stadijas izvērtēšana". Uzaicināti un piedalījās: bijušie KNAB darbinieki Juta Strīķe un Juris Jurašs, bijušais KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks, KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča, ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, bijušais Drošības policijas priekšnieka vietnieks Juris Leitietis; 18) 2018. gada 8. janvāra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 20) - "Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojuma projekta apspriede"; 19) 2018. gada 15. janvāra slēgtajā sēdē (protokols Nr. 21) - "Parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojuma projekta apspriede". 2.5. Komisijas secinājumi Balstoties uz savā darbībā pieredzēto, Komisija secina, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbības uzlabošanai ir jāpapildina Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 5. pants, iekļaujot priekšlikumu, ka komisijas sēdēs var piedalīties citi Saeimas deputāti, bet padomdevēja tiesības viņi bauda tikai uz īpaša komisijas lēmuma pamata. 3. daļa. Lietā esošā informācija par iespējamu valsts nozagšanu 3.1. Komisijas uzklausītie viedokļi un konstatētie fakti 1. Darbību uzsākot, Komisija konstatēja objektīvas grūtības jēdziena "valsts sagrābšana" (Komisijas nosaukumā un Galaziņojumā arī "valsts nozagšana") satura izpratnē, jo šāda jēdziena nav nevienā Latvijas Republikas likumā (tostarp - Satversmē un Krimināllikumā) un starptautiskajos normatīvajos aktos. Līdz ar to pastāv dažādas šā jēdziena izpratnes un interpretācijas. 2. Lai gūtu priekšstatu par jēdziena "valsts sagrābšana" saturu un tvērumu, Komisija uzklausīja: 1) Komisijas locekli Andreju Judinu; 2) domnīcas PROVIDUS pētnieku Valtu Kalniņu. 3. Komisijas 2017. gada 29. augusta sēdē tās loceklis Andrejs Judins paskaidroja8: "Protams, mans skaidrojums nevienam nav saistošs, un kolēģi var palikt pie sava viedokļa, bet es izmantošu iespēju, lai pastāstītu, kā es redzu komisijas darba uzdevumu saistībā ar valsts nozagšanas pazīmju izpēti. Mūsu komisijas nosaukumā mēs redzam divus svarīgus blokus. Tātad mūsu komisija izveidota, lai noskaidrotu, lai pētītu jautājumu saistībā ar valsts nozagšanas pazīmēm. Un otrs svarīgs bloks ir saistīts ar kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti. Tas ir nosaukumā. Tas ir mūsu uzdevumos. Un kā to saprast, ko tas nozīmē? Ja mēs paskatīsimies un tad sāksim domāt, ko tas nozīmē, tad mana atbilde ir šāda. Veicot parlamentāro izmeklēšanu, komisijai ir jāanalizē iegūtā informācija un jāizdara secinājumi, vai tika veiktas darbības, kas atbilst valsts nozagšanas pazīmēm, šim jēdzienam. Tātad tas ir pirmais bloks, mums jāsaprot, vai ir informācija, kas norāda uz valsts nozagšanu. Saistībā ar otro jautājumu jāņem vērā, ka Krimināllikumā ir vairāki panti, proti, tādi kā dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kukuļdošana, kukuļņemšana, starpniecība kukuļošanā, tirgošanās ar ietekmi, krāpšana, dokumentu viltošana, noziedzīgā ceļā iegūto līdzekļu legalizācija un vairāki citi. Un, veicot darbību, kas vērsta uz valsts nozagšanu, cilvēki izdara šos noziegumus. Līdz ar to saistībā ar kriminālprocesu ir svarīgi saprast, vai bija izmantots viss iespējamais, lai atklātu un pierādītu šos noziedzīgos nodarījumus, un, ja bija pazīmes, kas norādīja uz tiem pārkāpumiem, bet tomēr kriminālprocess nenodrošināja iespēju atklāt un izmeklēt efektīvi, tad ir jāsaprot, kas traucēja attiecīgo mērķu sasniegšanu. Tāds ir mūsu uzdevums. Bet kas ir svarīgi? Tie ir divi dažādi bloki. Tie bloki stāv ļoti tuvu. Bet kas ir slikti? Slikti, ja mēs sākam jaukt šīs divas lietas. Tas var noteikti traucēt. Un diemžēl es redzu, ka vairāki juristi, kad uztver to... jauc šīs divas lietas. Bet ir svarīgi norobežot. Un, runājot par valsts nozagšanu... Es jau minēju, nosaucu vairākus Krimināllikuma pantus, un nevar teikt tā, ka tie pārkāpumi var tikt izdarīti tikai saistībā ar valsts nozagšanu. Bet ir jāsaprot - ja cilvēks dod kukuli, piemēram, vai, teiksim, saņem kukuli, piemēram, par to, ka viņš nesodīs ceļu satiksmes pārkāpēju, tā nav valsts nozagšana. Tā ir tā saucamā administratīvā korupcija. Cilvēks saņēma naudu, viņš nesodīja pārkāpēju, un tas ir viss. Viņš to var darīt vairākkārt, bet vienalga, pat ja viņš izdarīs 20 reižu vai vairāk, tā nebūs valsts nozagšana. Bet, ja kāds dod naudu, lai Saeima balsotu un pieņemtu kaut kādu likumu vai likuma grozījumu, ja kāds grib ietekmēt likumdošanas procesu, ja kāds grib taisīt tādus valdības lēmumus vai, teiksim, noteikumus, kas viņam ir izdevīgi, kas viņam nodrošinās kaut kādus labumus saistībā ar biznesu, te jau ir pamats domāt un runāt par valsts nozagšanu. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka panti, ko es nosaucu, un arī vairāki citi paši par sevi nenorāda, ka ir izdarīta valsts nozagšana. Bet, ja ir valsts nozagšanas gadījumi, tad ir jāskatās, vai netika izdarīti minētie nodarījumi. Un, runājot par valsts nozagšanu, kā mēs to saprotam, kā to var definēt? Pirmkārt, es gribu uzsvērt - tas nav krimināltiesību jēdziens. Nav Krimināllikuma panta ar tādu nosaukumu. Tā ir parādība, tas ir fenomens, tā ir situācija, kad cilvēki izmanto valsti, valsts instrumentus, lai gūtu sev labumus, lai nodrošinātu labumus saviem draugiem, paziņām, lai veidotu sistēmu, lai sagrābtu varu. Citiem vārdiem, viņi sagrābj valsti. Un, starp citu, runājot par terminoloģiju. Jā, mēs lietojam vārdus "valsts nozagšana". Bet, ja mēs paskatīsimies, tad 2000. gadā publicētajā Pasaules Bankas pētījumā lietoti tādi vārdi kā state capture - valsts sagrābšana, un tie, kas veic šo darbību, būtībā grib veidot citu demokrātiju, kur tauta it kā balso, it kā kaut ko ievēlē, taču vara pieder nevis tautai, bet atsevišķiem cilvēkiem, kas veido tādu izskatu, ka viss ir demokrātiski. Bet pēc būtības valsts instrumenti, valsts ierēdņi, valsts likumi apkalpo atsevišķu personu privātās intereses. Tā ir tā būtība. Un tā ir politiska korupcija, tā ir sistēmiska politiska korupcija, un korupciju mēs varam... nu to politisko korupciju varam definēt kā manipulāciju ar rīcībpolitikām, institūcijām, procedūrām, ko veic politisko lēmumu pieņēmēji, ļaunprātīgi izmantojot savu stāvokli, lai iegūtu, vairotu un saglabātu varu, statusu, teiksim... un citas intereses. Tā ir tā būtība. Un, kā es jau minēju, ja kolēģiem ir interese, tad var iepazīties... arī elektroniski ir pieejams dokuments, Pasaules Bankas pētījums, kur jau 2000. gadā tiek skaidrots šis jautājums. Un kas šajā pētījumā ir interesanti? Tur pētīta arī Latvija. Latvija minēta tajā pētījumā. Latvija ir tā zeme, kur vēl 2000. gadā konstatēja, ka ir tie riski, un pēc atsevišķiem parametriem mūsu pozīcijas ir ļoti augstas. Tie riski ir ļoti lieli. Fakti norādīja tobrīd, ka valsts nozagšana - tā nav vienkārši kaut kāda abstrakta lieta, jo ir tiešām darbības, kas liecina, ka tas viss notiek. Runājot par definīciju, varbūt labāk patīk cits variants, kā to var definēt, jā - tās ir darbības, kas veiktas nolūkā nelikumīgā un necaurskatāmā ceļā ietekmēt likumdošanu, rīkojumu un lēmumu pieņemšanu, lai nodrošinātu iespēju atsevišķām personām gūt sev labumus uz sabiedrības rēķina. Tā ir būtība. Ja kādam gribētos kaut ko aktuālāku un varbūt citus autorus, lūdzu, var lasīt arī Levita kunga skaidrojumu, kuru, starp citu, kas ir interesanti un pat ironiski, nopublicēja "Neatkarīgā Rīta Avīze"9. Tur bija intervija par kaut ko citu, tomēr Levita kungs izmantoja iespēju arī skaidrot, kā viņš saprot valsts nozagšanu. Un Levits tad tieši norādīja, ka Latvijā pastāv arī tāda lieta kā neleģitīma ietekme uz demokrātiskiem procesiem. To mēs saucam arī par valsts nozagšanu. Valsts nozagšana nenozīmē vienkārši piesavināties miljonu un tad pazust. Valsts nozagšana nozīmē gūt neleģitīmu ietekmi uz valsts lēmumiem ārpus demokrātiskā procesa un izmantot to, lai gūtu sev materiālos labumus vai ietekmi. Redziet, tas ir tas pats būtībā... Ir cilvēki, kas izmanto varu, lai viņiem būtu labi dzīvot šajā valstī. Un, teiksim, sabiedrības intereses varbūt ir ievērotas, varbūt nav ievērotas, bet tas ir pakārtots jautājums. Primārais ir savas intereses. Tā ir tā būtība. Ja mēs gribam vēl vairāk saprast un uzzināt, lūdzu, var palasīt 2017. gadā izdoto "Rokasgrāmata valsts sagrābšanas monitoringam parlamentā". Par mūsu parlamentu šeit rakstīts. 2017. gadā izdotā grāmata skaidro, kas ir valsts nozagšana. Un tā - viens salīdzinājums, tas ir, salīdzinājums ar datorvīrusu, kas ir ielaists un pārņem kontroli, un dators vairs nestrādā īpašnieka labā, bet apkalpo tā hakera intereses, nodrošina viņam kaut kādas iespējas. Un tad faktiski īpašnieks, datora īpašnieks, labumus vairs nevar saņemt, nevar izmantot datoru pēc saviem ieskatiem. Tas pats notiek arī ar valsti. Ja ir cilvēki, kas pakļauj lēmumu pieņemšanu, likumu pieņemšanu, institūciju darbu savām interesēm, valsts vairs nestrādā sabiedrības labā. Un tā ir liela problēma. Un diemžēl, lasot lietas materiālus, es redzu - tā ir Latvijas realitāte. Tātad - kādas pazīmes mēs meklējam? Kas norāda tieši, un kā var konstatēt valsts sagrābšanu vai nozagšanu? Pirmais, kam vajadzētu pievērst uzmanību, tā ir neleģitīma likumdošanas procesa ietekmēšana, kā arī tās mēģinājumi un sagatavošanās tai, lai nodrošinātu personiskā labuma gūšanu. Proti, ja mēs redzam materiālus, faktus, kas norāda, ka kāds prettiesiski darbojas, lai būtu pieņemti kādi lēmumi, kādi likumi, - tas ir signāls, ka jā, te var būt runa par valsts nozagšanu. Nākamais, kam arī vajadzētu pievērst uzmanību lasot, ir demokrātiskā procesa traucēšana, kas saistīta ar slēptu partiju finansēšanu, proti, naudas piešķiršanu, līdzekļu piešķiršanu, stipendiju maksāšanu vai citu labumu nodrošināšanu deputātiem, citām valsts amatpersonām. Tā arī ir valsts sagrābšanas sastāvdaļa. Jo, kad deputāts vairs nedomā par sabiedrības interesēm, bet domā, kā apkalpot naudas devēja intereses, tas traucē viņam strādāt sabiedrības labā. Viņš tad ir persona, kas kalpo atsevišķu cilvēku interesēm vai organizāciju interesēm. Nākamā pazīme saistīta ar izpildvaras darbību. To mēs varbūt redzam mazāk, bet tur tiešām ir ļoti apjomīgi darbi un izpildvara varbūt nav tik lielā kontrolē. Nē, nu kontrolēt var, bet tur lielā apjomā ir vairākas nianses un arī plašākas iespējas izmantot resursus savtīgiem mērķiem. Un arī, ja mēs redzam, ka valdības lēmumi vai kādu atsevišķu iestāžu, organizāciju lēmumi ir pieņemti, lai kādiem cilvēkiem dotu priekšrocības, tas arī ir signāls, kas norāda uz iespējamu valsts nozagšanu. Tālāk - darbības, kas veiktas, lai ietekmētu tiesu varu, tiesībaizsardzības institūciju darbību, lai tās nevarētu strādāt. Mēs šodien tikko runājām par naudu. Kā var, piemēram, tad sarežģīt dzīvi, teiksim, institūcijām un sev nodrošināt plašākas iespējas veikt šīs darbības? Nemaksāt atbilstošas algas. Tas arī veicina valsts sagrābšanu. Var, piemēram, mēģināt saistībā ar kadru politiku panākt, lai tie cilvēki, kas var strādāt, tur nestrādātu. Var meklēt cilvēkus, kuri pildīs kaut kādus uzdevumus un būs lojāli tiem, kas pasūta, teiksim, attiecīgu darbību izdarīšanu. Un tā arī ir valsts nozagšana. Tās ir pazīmes, kas norāda uz to. Nu, es jau faktiski sāku stāstīt. Tā savu cilvēku iecelšana visdažādākajos amatos, lai kontrolētu situāciju, jo, ja stratēģiskajos posteņos, attiecīgos amatos, strādā cilvēki, kas ir lojāli (nav obligāti tie, kas kalpo, kas ikdienā atskaitās, bet tie, kas netraucēs veikt valsts nozagšanu), tas arī ir izdevīgi tiem, kas grib izmantot valsti savtīgos nolūkos. Tālāk saistībā ar mediju darbu. Tas arī ir ļoti būtiski, jo tiem, kas mēģina sagrābt valsti un saglabāt ilūziju, ka demokrātija pastāv, ir svarīgi arī pakļaut savai gribai medijus. Tas nepieciešams, lai demokrātijas apstākļos novērstu risku, ka sabiedriskā viedokļa ietekmē varētu tikt apdraudētas viņu iespējas turpināt uz valsts sagrābšanu virzītās darbības. Tātad, proti, viņiem svarīgi panākt, lai nebūtu neatkarīgu mediju, lai nebūtu žurnālistu, kas strādā sabiedrības interesēs, bet gan pilda pasūtījumus, lai būtu mediji, kas atspoguļo viņu viedokli, kas būtībā ļoti nepamatoti kritiski, teiksim, vērtē darbību, kas veikta valsts, patiešām valsts, interesēs, un darbības, kas veiktas uz žurnālistikas, brīvas žurnālistikas, "piežmiegšanu", kas tieši veiktas, lai traucētu mediju darbu. Tā arī ir valsts nozagšana. Tās arī ir pazīmes. Varbūt viena atsevišķa pazīme nedod pamatu izdarīt secinājumus, bet, kad mēs redzam, ka tādu pazīmju ir ļoti daudz, tad ikvienam no mums ir iespēja izdarīt secinājumus. Un tas nav secinājums par to - ir vai nav izdarīts noziegums, jo par tādiem jautājumiem var runāt juridiski. Šeit ir jautājums par to, vai mēs varēsim konstatēt šo parādību vai mēs tomēr apgalvosim, ka nekas nenotiek. Nu, un varbūt tieši saistībā ar lietu. Es neizmantoju materiālus un faktus, kas ir minēti krimināllietā un nav publicēti, jo par tādiem jautājumiem varbūt labāk, pareizāk runāt slēgtās sēdēs, un tādi jautājumi ir. Bet ir atsevišķi fakti, kas bija publicēti un kas ir publiski zināmi. RTO. Ir jautājums - kam pieder un piederēja? Izskanēja informācija, ka bija cilvēki, kas nebija valsts reģistros minētās personas, bet faktiski kontrolēja uzņēmumu. Bija nosaukti vārdi un uzvārdi, kas arī tobrīd, kad notika sarunas, faktiski kontrolēja attiecīgo uzņēmumu. Viņi bija patiesie labuma guvēji. Un ir fakti, kas norāda, ka šie cilvēki pieņēma lēmumus, deva norādījumus, kā tam uzņēmumam strādāt, ir fakti, kas norāda uz šo cilvēku saikni ar valsts nozagšanu. Būtībā šis uzņēmums ir guvis lielus panākumus, ne tikai pateicoties tam, ka tur strādāja ģeniāli cilvēki, bet lielākoties tāpēc, ka bija pieņemti vairāki politiski lēmumi, kas nodrošināja tam iespēju strādāt, - valsts lēmumi, kas bija pieņemti. Bija nodrošināta ļoti labvēlīga situācija no Rīgas brīvostas, un tad bija veiktas darbības, lai konkurenti netraucētu. Un tas viss tika darīts ne jau tāpēc, ka kādam bija lielas rūpes par Latviju kā tranzīta valsti. Tas tika darīts tāpēc, ka šis uzņēmums faktiski piederēja tām personām, kam bija iespēja politiski ietekmēt biznesa vidi. Un kas vēl interesanti? Tagad mēs saprotam, ka īpašnieku sastāvs nedaudz ir mainījies, un tagad vairs nav noslēpums, kam tas pieder. Un tas arī ir fakts, kas palīdz saprast to situāciju. Būvniecības projekti. Ja mēs, lasot materiālus, redzam, ka personai pastarpināti pieder zeme, uz tās zemes ir paredzēts būvēt kaut ko, attīstīt un runa ir nevis par, teiksim, tūkstoti, miljonu, bet faktiski tur jau miljardi izskan. Tādas lielas summas. Un, ja ir tādi būvniecības projekti un amatpersona strādājot nodrošina tāda projekta attīstību, pieņem tādus lēmumus, sarunā ar citiem, ka viņi netraucēs, nodrošinās labvēlību, tā arī ir pazīme, kas norāda uz valsts nozagšanu. Termiņuzturēšanās atļauju politika. Arī būtisks jautājums. Ja kādam politiķim ir pārliecība, ka Latvijai jābūt atvērtai, lai brauc cilvēki no visām zemēm un šeit dzīvo, un strādā, te maksā nodokļus, šeit nav nekādu problēmu. Bet, ja loģika ir cita - un no sarunām mēs redzam, ka loģika ir cita -, proti, ir zeme, uz zemes var kaut ko būvēt, bet, lai to pārdotu, vajadzīgi cilvēki, kas brauks uz Latviju. Līdz ar to ir paredzēts mainīt politiku attiecībā uz termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanu, pat paredzēts tirgot pilsonību, būs cilvēki, kas nopirks attiecīgu nekustamo īpašumu - un tad būs labums. Nu, tas ir savtīgums. Tas ir skaidrojums, kāpēc tāda politika bija iecerēta un kāpēc tādi lēmumi bija pieņemti. Un tas nepārprotami norāda uz valsts sagrābšanu vai valsts nozagšanu. Plāni iegūt airBaltic. Tur atklāti izskan, kā viņi sadalīs, kam būs kura daļa un kā šis kopuzņēmums, tātad oligarhu kopuzņēmums, funkcionēs. Jā, arī tā ir informācija, kas var palīdzēt saprast valsts nozagšanas reālu izpildījumu Latvijā. "Mediju nama" finansēšana. Ir vairākas reizes skaidrots, un ir vēl vairāk informācijas, kas norāda, ka būtībā šis uzņēmums ir slēpti atkarīgs no atsevišķa cilvēka (amatpersonas) un būtībā ir izmantoti resursi, faktiski valsts resursi vai atsevišķu kapitālsabiedrību resursi, lai finansētu šo uzņēmumu. Tātad principā uzņēmums apkalpo atsevišķas personas intereses un finansējums ir tam nodrošināts. Tālāk. Runājot par amatpersonām. Ģenerālprokurora ievēlēšana, plāni par prezidenta un premjera ievēlēšanu. Tas nav tikai, nu, tā: "Vai, cik interesanti, kā viņi tur runā!" Pēc būtības šīs amatpersonas pilda ļoti svarīgas funkcijas. Un, kad atsevišķi cilvēki domā tā: "Kurus tur ielikt attiecīgajos amatos, lai viņi būtu lojāli, lai viņi nodrošinātu iespēju kaut ko darīt, lai viņi netraucētu..." - tas ir apdraudējums valstij. Jo būtībā ir doma nevis par to, lai būtu cilvēks, kas ir kompetents, godīgs, nē, galvenais kritērijs - lojalitāte, lai netraucētu vai, tā kā tur sarunā izskanēja, - x brīdī arī palīdzētu. Tātad iecere iegūt kontroli pār pašvaldību kapitālsabiedrībām. Tur, ja jūs atceraties, bija tāda viena interesanta saruna, kur vienkārši uzskaitīti dažādi uzņēmumi un domāts, kā sagrābt, jo tur ir nauda. Tur tieši jau ir tāda sajūta, ka tur var dabūt naudu, un līdz ar to, teiksim, "Rīgas siltums" vai "Rīgas ūdens", vai "Rīgas meži" var būt tie uzņēmumi, kurus vajadzētu paņemt savā kontrolē. Nu, kaut ko izdevās īstenot, kaut kur nesanāca. Bet principā to uzskaitījumu var turpināt. Visas šīs darbības palīdz saprast, kā Latvijā daži cilvēki mēģina izmantot valsti sev par labu. Tālāk jautājums par Šlesera iecerēto viņa īpašumtiesību legalizēšanu. Vairāki cilvēki viņam skaidro: "Ko tu gribi darīt? Tevi atmaskos. Tu pieņem vairākus lēmumus, kas saistīti ar attiecīgo uzņēmumu." Nē, nu viņš pieņem lēmumu, un tad, kad viņš grib tomēr kļūt par īpašnieku, legālu īpašnieku, viss ir skaidrs. Bet - lūdzu, var pētīt tos lēmumus! Un tad es ļoti ceru, ka, arī lasot materiālus, mēs redzēsim, kā šie lēmumi tika izpētīti un kāda bija nozīme, jo tie sabiedrotie saprot, ka to lēmumu bija daudz, ārkārtīgi daudz, un tie norāda, ka cilvēks strādāja, nevis domājot par tranzītu, par biznesu, kas būtu svarīgs Latvijai, bet par savtīgām lietām, par savām interesēm. Vēl daži piemēri. Un tad, teiksim tā, Ameriks: "Nu, lai Kļaviņš skraida. Ne šitais Kļaviņš, bet Askolds. Samaksājiet viņam naudu, lai viņš skraida!" Ko nozīmē - samaksājiet viņam naudu, lai skraida? Tas nozīmē, manā uztverē, kā es saprotu: dodiet viņam naudu, piekukuļojiet viņu, lai viņš izpilda to, ko vajag. Vai arī bija noslēgts kaut kāds līgums ar viņu, ar to cilvēku? Es domāju, ka mēs paskatīsimies materiālos, tad arī redzēsim, vai attiecīgā epizode bija izpētīta vai ne. Bet, runājot saistībā ar valsts nozagšanu, uz ko norāda, teiksim, šis teksts? Tas ilustrē, kā var risināt problēmu. Var iedot kādam naudu, lai viņš strādātu (acīmredzami ārpus darbtiesisko attiecību formāta), lai viņš darītu to, ko vajag tiem cilvēkiem, kas pasūta attiecīgas darbības izdarīšanu. Tālāk interesanti, piemēram: "SAS saprata, ka viņš nafig negrib vairs tur stūrēt. Patiesībā es tur drusciņ piestrādāju," - pavisam atklāti! - "radīju apstākļus, lai viņi nestrādātu Latvijā." Tātad jautājums - kas tika izdarīts? Kas te par darbību? Ko izdarīja amatpersona, lai uzņēmums, starptautisks uzņēmums, pamestu Latviju? Jā, viņš gribēja atbrīvot laukumu, jā, viņš pats skaidro, ka viņš kaut ko ir izdarījis. Tas arī ir fakts, kas uz to pašu norāda. Piemēram, Lembergs skaidro: "Es tev pateikšu - tieslietas... es nevaru šobrīd pieļaut, ka tās nonāk Единствo kontrolē, jo tas ir saistīts ar mūsu kariņiem. Šajā gadījumā, ja tur būs svešs tieslietu ministrs, viņš piespiedīs reģistru darīt to, kas nav darāms." Tātad ir cilvēks, kurš atkal nav deputāts, nav ministrs, bet vienkārši cilvēks ar ietekmi, un viņš lemj, ka ministriju nevar nodot citiem, jānodod tam, kam ir jānodod, un viņš zina labāk - kam. Un viņš arī atklāti skaidro, kāpēc tas jādara. Tāpēc, ka viņam ir savas intereses un bažas par to, ka valsts iestādes varētu sākt strādāt sabiedrības labā (pretēji viņa personīgajām vēlmēm). Un tas ir galvenais, pieņemot attiecīgo lēmumu. Nākamais jautājums arī. Tātad kā viņi paredzēja sadalīt intereses airBaltic. Kādam tur ceturtdaļa, kādam - cik tur. Politiķi lemj par to, ka viņi šo uzņēmumu privatizēs, protams, slepeni privatizēs, un tad dabūs savu kontroli. Tas arī norāda uz valsts nozagšanu. Nu, arī interesanti, protams, ka tas ir tā otra cilvēka vērtējums. Bet interesanti arī skan, jo viņi ir sapratuši: "Kamēr ir Lembergs, tikmēr zaļie zemnieki skatīsies mutē Lembergam un klausīs Lembergam. Ja vajadzēs, gāzīs Dombrovski. Principā no tevis ir atkarīgs šīs valdības mūžs." Tātad Lembergs neiebilst. Jā, viņš klausās, jā, protams, viņam ir ietekme, viņš saprot, ka ir vesela frakcija, kas droši vien skatīsies viņam mutē un tad darīs tā, kā vajag. Un tā ir tā reālā dzīve. Un tad ir jautājums - vai ar krimināltiesību instrumentiem var pierādīt nozieguma izdarīšanu šajā gadījumā? Šeit varbūt nav nozieguma tādā klasiskā izpratnē, jo tā nav varas izmantošana, tā ir vienkārši ilustrācija, pazīme, kas norāda, kāda ir situācija valstī un kam tad pieder vara. Tālāk, teiksim, vēl viens citāts. "Ir jāliek pareizs prezidents. Man ir priekšlikums sekojošs: tev jānozīmē prezidents, mēs ar SASKAŅU nobalsosim par to. Un viss. Tev ir savs prezidents. Šoreiz nevis tā, ka trīspusēji saskaņots, bet tu uzņemsies atbildību par šo posteni. Tev ir savs prezidents, kurš x stundā varēs tev palīdzēt." Jautājums - nu, tā ir pazīme, kas skaidri norāda uz valsts nozagšanu? Tālāk tur vairāki runā par "Mediju namu": "Un klausies, "Mediju namam" bija ar mums tāda vienošanās par airBaltic, ka viņi slēdz līgumu ar "Mediju namu" par 50 latiem." Un tad tur pauze kaut kāda. Es sapratu, ka droši vien tur nebija par 50, bet tur kaut kādi tūkstoši droši vien bija domāti. Bet tiem izpildītājiem neesot dota komanda. Tātad ir kapitālsabiedrība, starp citu, kura daļēji piederēja tobrīd arī valstij. Ir jādod kaut kāda komanda, lai tā piespiedu kārtā iepērk pakalpojumus nevis tāpēc, ka tai vajag tos pakalpojumus, bet tāpēc, ka pakalpojuma sniedzējam vajag tos pārdot, lai slēpti nofinansētu kaut ko. Tā ir pazīme, kas norāda uz valsts nozagšanu. Tālāk, arī ilustrācija par "Mediju namu", tad par Melngaili un tad... Tātad: "Es viņam palūdzu, lai viņš ar "Mediju namu" noslēgtu reklāmas līgumu. Viņš atteica..." Nu un tālāk te daži necenzēti vārdi, kā viņš novērtēja cilvēku, kurš negrib dot naudu "Mediju namam". Tas viss liecina par valsts nozagšanu. Tātad arī par to, kā ievēlēja prezidentu Gunti Ulmani. Manuprāt, svarīgi pievērst uzmanību vienam teikumam: "Un tur bija zināms budžetiņš." Tātad - maksājiet deputātiem, lai viņi balsotu. Lūdzu! Tā ir valsts nozagšana! Krimināllietā ir arī vairāki citi fakti, kas norāda uz valsts nozagšanu un tās pazīmēm. Protams, es saprotu arī prokuratūru, es saprotu kriminālprocesuālo standartu, cik grūti pierādīt, cik grūti tieši pierādīt, izmantojot mūsu kriminālprocesu, kur mūsu aizdomās turamie skaidro: "Mēs neko neliecināsim, jo mums ir tādas tiesības!" Cik grūti pierādīt, kur mūsu liecinieki skaidro, stāsta to pašu: "Mēs neliecināsim, jo, ja mēs sāksim stāstīt, tad mēs vairs nebūsim liecinieki, mēs būsim aizdomās turamie vai apsūdzētie!" Es saprotu! Un kriminālprocesam tiešām bija grūti, un saistībā ar kriminālprocesu, es uzskatu, komisijas uzdevums ir pārbaudīt, vai tika izdarīts viss iespējamais, lai atklātu šos faktus. Bet tas ir otrais bloks. Bet pamatjautājums, pirmais - primārais jautājums: mums ir jāizvērtē - ir vai nav notikusi valsts nozagšana vai valsts nozagšanas mēģinājumi? Un, lai izdarītu secinājumus, kriminālprocess nav vajadzīgs. Jums katram - man un jums, ikvienam cilvēkam - ir iespēja, lasot šos materiālus, tādus secinājumus izdarīt. Diemžēl mani secinājumi šobrīd ir tādi, ka valsts nozagšana nav fantāzija. Ir cilvēki, kas ieņem augstus amatus un kam ir liela ietekme uz politiskajiem procesiem, kas valstī dzīvo un strādā, domājot nevis par valsts interesēm, bet domājot tikai par savu privāto interesi, un tā ir Latvijas realitāte. Un es domāju, ka arī no mūsu komisijas ir atkarīgs, vai viss tā arī turpināsies vai tomēr mēs varēsim kaut ko mainīt. Es ceru, ka komisija tomēr varēs strādāt un no tā būs kaut kāds labums." 4. Komisijas 2017. gada 11. septembra sēdē pieaicinātais eksperts Valts Kalniņš paskaidroja [paskaidrojumu kopsavilkums]: 1) Latvijā paralēli figurē divi tulkojumi no angļu valodas frāzes "state capture" - "valsts nozagšana" un "valsts sagrābšana". Es vienmēr lietoju tulkojumu "valsts sagrābšana", jo, manā ieskatā, šajā gadījumā primāri ir runa par kontroles iegūšanu pār lēmumiem, nevis par to, ka valsti kaut kādā veidā kāds paņemtu un aiznestu, un sev iegūtu kā īpašumu. Primāri ir runa par kontroli; 2) "valsts sagrābšana" nav juridisks jēdziens; 3) "valsts sagrābšana" nav kaut kāds starptautiskās konvencijās ieviests jēdziens, tas nav kaut kāds jēdziens, attiecībā uz kuru pastāv starptautisks juridisks standarts. Piemēram, attiecībā uz kukuļošanu ir starptautiskie standarti, konvencijas, kuras pasaka, kas ir pamatelementi kukuļošanā. "Valsts sagrābšana" nav kaut kas tāds, kam pastāv tāds stingrs, nemainīgs starptautisks standarts; 4) ir darbības "valsts sagrābšanas" ietvaros, kuras ir sodāmas saskaņā ar likumu, un var arī būt darbības "valsts sagrābšanas" ietvaros, kuras konkrēti saskaņā ar Krimināllikuma normām vai Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām nav sodāmas; 5) jēdzienu "valsts sagrābšana" izstrādāja ap 2000. gadu Pasaules Bankas speciālisti, lai apzīmētu sistēmisku politisku korupciju. Galvenā atšķirība starp šo sistēmisko politisko korupciju, sauktu par "valsts sagrābšanu", un pārējo korupciju ir tā, ka valsts sagrābšanas gadījumā korumpanti ietekmē "spēles noteikumu" saturu, likumu saturu, tos principus, saskaņā ar kuriem valsts darbojas. Pārējos korupcijas gadījumos pārsvarā korumpants ietekmē likuma piemērošanu konkrētā gadījumā. "Valsts sagrābšanas" gadījumā mērķis ir likuma vai tiesas sprieduma, kas arī principā veido daļu no likuma, ietekmēšana. Bet ne jebkura ietekmēšana; 6) sākotnējā definīcija, ko 2000. gadā publicēja Pasaules Banka, skanēja sekojoši: "Valsts sagrābšana ir likumu, noteikumu, politisko lēmumu veidošanas ietekmēšana ar nelikumīgu un necaurskatāmu privātu maksājumu palīdzību valsts amatpersonām."; 7) tā ir oriģinālā definīcija - likumu ietekmēšana ar privātu un necaurskatāmu maksājumu valsts amatpersonām palīdzību. Tā sākumā jēdziens "valsts sagrābšana" tika pasaulei prezentēts, un tā tas pamazām ieviesās. Te var redzēt, ka ir ļoti principiāla atšķirība, piemēram, starp "valsts sagrābšanu" un leģitīmu lobēšanu. Leģitīms lobētājs nemaksā deputātam, nemaksā ministram, nemaksā tiesnesim utt. Tā ir principiālā atšķirība; 8) sākotnēji Pasaules Banka savās publikācijās "valsts sagrābšanas" ietvaros aplūkoja korupciju, kas skar parlamentus, izpildvaru, valdību, valsts prezidentu, centrālo banku, tiesas un - kas ir interesanti - arī politiskās partijas. Šajā Pasaules Bankas ekspertu skatījumā arī situācijas, kur tiek maksāts politisko partiju līderiem par to, lai viņi caur politiskajām partijām pārveido likumus kaut kādā veidā, - arī tā ir "valsts sagrābšana". Tātad šajā oriģinālajā izpratnē, vienkāršoti sakot, "valsts sagrābšana" ir tāda kā politisko lēmumu pieņēmēju piekukuļošana. "Valsts sagrābšanas" gadījumā kukuli maksā nevis ierēdnim vai policistam par to, lai viņš kukuļdevēja interesēs likumu nepiemēro vai piemēro nepareizi, bet tiek piekukuļoti tie, kuri pieņem lēmumus, kas pēc tam veido likumu ietvaru, - deputāti, tiesneši. Arī citās institūcijās (piemēram, centrālajā bankā) var būt tāda lēmumu pieņemšana, kas veido to kopējo valsts ietvaru; 9) ieskatījos dažās jaunākās akadēmiskās publikācijās - ir redzams, ka pētnieku uzskati par "valsts sagrābšanas" jēdzienu laika gaitā mainās, šis jēdziens maina savu saturu. Tas arī ir iemesls, kāpēc es lietoju apzīmējumu "sākotnējā (jeb oriģinālā) izpratne". Sākotnējā izpratne būtībā ir kukuļu došana valsts amatpersonām, kuras pieņem politiskos lēmumus. Literatūrā var redzēt, ka šis "valsts sagrābšanas" jēdziens ir mazliet mainījies - tādā ziņā, ka tas ir mazliet paplašinājies divos aspektos. Viens ir mazāk principiāls, otrs ir vairāk principiāls. Tas mazāk fundamentālais aspekts, kas mainījies, ir - pie "valsts sagrābšanas" varētu pieskaitīt arī darbības, kuras krimināltiesiski tiktu klasificētas kā tirgošanās ar ietekmi. Vienkāršoti runājot, ja amatpersona tiek piekukuļota, tad ir kukuļošana. Amatpersona pati, izmantojot savas pilnvaras, kaut ko izdara vai neizdara tā kukuļdevēja interesēs. Ja ir tirgošanās ar ietekmi, tad cilvēks, kurš saņem naudu un pārdod savu ietekmi, prettiesiski ietekmē citus cilvēkus, lai ar citu cilvēku rokām izdarītu to, ko tam maksātājam vajag. Tā ir tā nianse - kukuļņēmējs pats savām rokām izdara to, ko kukuļdevējam vajag. Ietekmes tirgotājs ar prettiesiskām metodēm panāk to, lai citi izdara, kas tam naudas maksātājam ir nepieciešams. Tirgošanās ar ietekmi kriminalizēšanas mērķis nekad nav bijis kriminalizēt leģitīmus lobētājus un viņu darbību. Otrs ir būtiskāks aspekts, kurā "valsts sagrābšanas" jēdziens literatūrā ir evolucionējis. Ir tādas situācijas, kad "sagrābējs" un tas, kurš pieņem politiskos lēmumus, tos "sagrābšanas" lēmumus, sanāk it kā viena un tā pati persona, jo var būt situācija, kad kāds politisko lēmumu pieņēmējs, lai gūtu ekonomisku labumu sev, pats pieņem politiskus lēmumus tādā veidā, lai viņam rezultātā tiktu nodrošināta kaut kāda biznesa iespēja, kaut kāda īpašuma ieguve u. tml. Līdz ar to, ja tā sākotnējā "valsts sagrābšanas" izpratne gandrīz paredzēja, ka vienmēr jābūt "sagrābējam" un tam, kurš nosacīti tiek "sagrābts" vai kura lēmuma pieņemšana tiek "sagrābta", tad jaunākajās publikācijās runa ir arī par iespēju, ka īstenībā šī "sagrābšana" tika realizēta kaut kādas vienas personas pašas darbības rezultātā. Persona pati ir politiskā amatā un pati gūst labumu (ekonomisku labumu) no tiem lēmumiem, kurus pieņem. Analizējot, ko tas nozīmē no tiesiskā viedokļa, var teikt, ka politiskā lēmuma pieņemšana notiek interešu konflikta situācijā. Te vairs nav runa par kukuļa došanu un ņemšanu, jo kukuli pats sev iedot nevar, tas nav iespējams. Arī par tirgošanos ar ietekmi nevar būt runa, jo pats no sevis nevar pirkt un pats sev nevar pārdot ietekmi. Bet interešu konflikts gan var būt. Interešu konflikts ir tā situācija, kad valsts amatpersona pieņem kaut kādu lēmumu vai veic kaut kādas darbības, kurās pati personiski ir ieinteresēta, proti, gūst kaut kādu specifisku personisku labumu no konkrēta lēmuma vai konkrētas darbības. To, ka valsts sagrābšanas konkrētās izpausmes bieži vien ir prettiesiskas, sodāmas, bet dažreiz arī nav sodāmas, šis interešu konflikta aspekts pietiekami labi parāda, jo mēs zinām, ka likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" Latvijā un likumos, kas regulē interešu konflikta jautājumu citās valstīs, konkrētie aizliegumi un veids, kā ierobežojumi ir formulēti, atšķiras. Latvijā attiecībā uz politisko lēmumu pieņemšanu interešu konflikta novēršanas likums ir ļoti liberāls. Uz daudziem politiskiem lēmumiem interešu konflikta novēršanas likums neattiecas. Tas ir skaidri un gaiši ierakstīts šajā likumā, ka ir izņēmums attiecībā uz noteiktiem politiskiem lēmumiem. Un te var redzēt, ka, ja mēs iedomātos, ka tiesiski sodāmas darbības ir kaut kāds viens aplis un "valsts sagrābšana" (darbības, kas veido "valsts sagrābšanu") ir otrs aplis, šie abi apļi noteikti lielā daļā pārklātos, bet tie nepārklātos pilnīgi, būtu kaut kāda joma, ko droši vien vēl aizvien varētu saukt par "valsts sagrābšanu", bet konkrētos tiesiskos ietvaros nebūtu kvalificējama kā pārkāpums vai kā noziegums; 10) principā pati esence "valsts sagrābšanas" jēdzienam ir situācijas, kurās politisko lēmumu pieņēmēji pieņem lēmumus, lai gūtu prettiesisku vai slēptu ekonomisko labumu. Lēmumu pieņēmējs saņem ekonomisku labumu par to, ko viņš nolemj: vai nu kāds viņam iedod to ekonomisko labumu, vai arī viņš pats apzināti izmanto iespēju pieņemt likumu, grozīt likumu vai kaut kādus noteikumus tā, lai viņa ekonomiskās intereses no tā gūtu labumu; 11) te, protams, nav runa par situācijām, kurās politisko lēmumu pieņēmēji vienkārši balso par noteikumiem, kas neizbēgami attiecas uz visiem, arī uz viņiem pašiem. Deputāti lemj par daudziem likumiem, kas ietekmē viņu ekonomiskās intereses - viņu kā nodokļu maksātāju intereses utt. -, un tas ir normāli un dabiski. Šeit runa būtu par situācijām, kurās mērķtiecīgi notiek kaut kāda darbība ar mērķi, ar nodomu - es panākšu grozījumu tādā noteikumā, un mana vai manas ģimenes uzņēmējdarbība gūs tādu un tādu papildu peļņu. Ar nodomu, specifiski tas tiek darīts; 12) būtu svarīgi tiesiski noregulēt kaut kādus jautājumus attiecībā uz lobēšanu, jo sabiedrības diskusijās pamatoti tā robežšķirtne starp "valsts sagrābšanu" un lobēšanu, dažādu interešu pārstāvēšanu nav tik skaidra. Sabiedrības vairākums nav eksperti, un ir loģiski, ka viņi - atšķirībā no ekspertiem - nedomā definīciju formātos, katru reizi apsverot specifiskus kritērijus utt. Ļoti, ļoti palīdzētu, ja normatīvajā aktā būtu šie lobēšanas pamatprincipi vismaz noteikti, un tālāk ir iespējami dažādi mehānismi, kā to lobēšanu regulē un kontrolē utt. Būtu svarīgi, ka tie principi būtu nodefinēti, proti, kas ir leģitīma mijiedarbība starp dažādu interešu pārstāvjiem un lēmumu pieņēmējiem. Jo lēmumu pieņēmēji demokrātiskā valstī jau nevar strādāt, neuzklausot visdažādākos cilvēkus un cilvēku viedokļus par to, kā būtu pareizi veidot politiku tajā vai citā jomā. Principiālā atšķirība ir tā, ka "valsts sagrābšanas" gadījumā tiek nelikumīgs vai slēpts ekonomisks labums dots lēmumu pieņēmējam, kamēr leģitīms lobētājs to nedara. Es pilnīgi 13) attiecībā uz šo "valsts sagrābšanas" jēdzienu pievienotā vērtība būtu tam, ja Komisija tiešām varētu šīs Krimināllietas ietvaros sniegt konstatēto darbību analīzi, sabiedrībai skaidrojot šīs situācijas, kur, kādos aspektos "valsts sagrābšana" ir saskatāma un kur un kāpēc nav saskatāma. Tas nav jautājums, ko var darīt tiesībaizsardzības iestādes. Prokuratūra vai tiesa droši vien nebūtu tās institūcijas, kuras varētu vērtēt to, vai kaut kādas politiķu darbības ir vai nav "valsts sagrābšana", jo tas nav tiesisks, tiesībās paredzēts jēdziens. Bet Komisija jau var mēģināt ieviest skaidrību, vai šādās situācijās ir runa par "valsts sagrābšanu" un tieši kurās epizodēs, kādās situācijās varbūt ir un kurās nav. Tas varētu būt sabiedrībai noderīgs skaidrojums. Šajā aspektā es saskatu, ka tas varētu būt vērtīgi; 14) tas atslēgas vārds ir - prettiesisks vai necaurredzams ekonomisks labums lēmuma pieņēmējam. Piemēram, kāds ministrs ar saviem lēmumiem pats sev izkārto to izdevīgumu. Viņš par savu biznesu parūpējas ar savas varas palīdzību, viņam neviens nemaksā, bet viņš rīkojas, lai gūtu ekonomisku labumu. Vai arī viņš vienkārši sagroza likumu tā, lai viņam būtu izdevīgi; 15) "valsts sagrābšana" nav tās situācijas, kurās kādu politiķi - lēmumu pieņēmēju - ar vārdiem, ar argumentiem pārliecina, stāstot kaut kādus lietas, situācijas apstākļus, kā rezultātā politiķis pamaina savas domas vai nostāju utt. Es negribētu runāt par "valsts sagrābšanu" nekādā gadījumā, ja ir runa vienkārši par lēmumu pieņēmēja pārliecināšanu vai pierunāšanu. Ar …