Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius
Latviešu
ČeštinaDeutschFrançaisEspañolPolskiItalianoNederlandsÖsterreichBelgiquePortuguêsSvenskaDanskSuomiSlovenčinaIrelandMagyarEestiLietuviųSlovenščinaHrvatskiΚύπροςMaltiRomânăΕλληνικάLuxembourgБългарски
Latviešu

Zaudējis spēku - Par Pirmspievienošanās ekonomisko programmu

Īsumā

Šis dokuments ir Ministru kabineta rīkojums par Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas akceptēšanu un iesniegšanu Eiropas Komisijā. Tas apraksta Latvijas makroekonomisko politiku, attīstības scenāriju un strukturālās reformas, gatavojoties dalībai Eiropas Ekonomiskajā un monetārajā savienībā.

Ko tas regulē

  • Valsts īstenoto un plānoto makroekonomisko politiku.
  • Vidēja termiņa ekonomiskās attīstības scenāriju.
  • Būtiskākās strukturālās reformas un to īstenošanas pasākumus.
  • Valsts finanšu vidēja termiņa politiku.

Kas tas attiecas

  • Latvijas valsts pārvalde, īpaši Finanšu ministrija un citas ministrijas (Ekonomikas, Satiksmes, Tieslietu, Labklājības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības), kā arī Latvijas Banka un Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisija.
  • Eiropas Komisija, kurai programma jāiesniedz.

Galvenie punkti

  • Programma tika akceptēta un tās tulkojums angļu valodā jāiesniedz Eiropas Komisijā līdz 2002. gada 15. augustam.
  • Makroekonomiskās attīstības scenārijs prognozē IKP pieaugumu 5-6% gadā.
  • Inflācijas līmenis vidējā termiņā nepārsniegs 3%.
  • Valdības fiskālās politikas mērķis ir saglabāt fiskālo deficītu stabilā līmenī un pakāpeniski to samazināt.
Likuma teksts
Likuma teksts

Precizēts 29.08.2002., Latvijas Vēstnesis Nr.121

(2696)Ministru kabineta rīkojums Nr. 428 Rīgā 2002.gada 14.augustā (prot. Nr.33, 40.§) Par Pirmspievienošanās ekonomisko programmu
  1. Akceptēt iesniegto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu.
  2. Finansu ministrijai nodrošināt Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas tulkojumu angļu valodā un līdz 2002.gada 15.augustam iesniegt to Eiropas Komisijā. Ministru prezidents A.Bērziņš Finansu ministrs G.Bērziņš Pirmspievienošanās ekonomiskā programma Saturs Saīsinājumi Ievads
  3. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība
  4. Makroekonomiskās attīstības scenārijs 2.
  5. Reālais sektors 2.1.
  6. IKP pēc izlietojuma 2.1.
  7. IKP pa nozarēm 2.1.
  8. Nodarbinātība 2.
  9. Inflācija 2.
  10. Monetārā un valūtas kursa politika 2.
  11. Ārējais sektors 2.
  12. Scenārija izpildes nozīmīgākie riski
  13. Valsts finanses 3.
  14. Vidēja termiņa fiskālais ietvars 3.1.
  15. Nodokļu politika 3.1.
  16. Izdevumu politika 3.1.
  17. Jūtīguma analīze 3.
  18. Valsts parāda vadība 3.2.
  19. Valsts parāda vadības institucionālā atbildība 3.2.
  20. Valsts parāda dinamika un parāda vadības politika 3.2.
  21. Valsts parāda saistību maksājumi 3.
  22. Deficīta finansēšana 3.
  23. Fiskālie riski
  24. Strukturālās reformas 4.
  25. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4.1.
  26. Privatizācija 4.1.
  27. Konkurences politika 4.1.
  28. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana 4.1.
  29. Bankrota procedūru regulējošā likumdošana 4.1.
  30. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības politika 4.1.
  31. Eksporta veicināšanas politika 4.1.
  32. Kvalitātes nodrošināšana 4.
  33. Finansu sektors 4.
  34. Darba tirgus 4.
  35. Valsts pārvaldes reforma 4.
  36. Lauksaimniecība 4.
  37. Citas reformas 4.6.
  38. Pensiju reforma 4.6.
  39. Veselības aprūpe 4.6.
  40. Transports, sakari un informātika 4.6.3.
  41. Transports 4.6.3.
  42. Sakari 4.6.3.
  43. Informātika 4.6.
  44. Reģionālā politika 4.6.
  45. Vide
  46. Politikas saistību matrica un ietekme uz budžetu 5.
  47. Politikas saistību matrica 5.
  48. Strukturālo reformu ietekme uz budžetu Pārskata datu tabulas Saīsinājumi A/S Akciju sabiedrība ASV Amerikas Savienotās Valstis BO Bezpeļņas organizācija CEN Eiropas Standartizācijas institūcija CENELEC Eiropas Elektrotehniskās Standartizācijas institūcija CHF Šveices franks DKK Dānijas krona EA Eiropas Akreditācijas korporācija ECB Eiropas Centrālā banka ECFIN Eiropas Komisijas Ekonomikas un Finansu lietu ģenerāldirektorāts EIC Eiropas Informācijas centrs EKS Eiropas kontu sistēma EM Ekonomikas ministrija EK Eiropas Kopienas ERM 2 Eiropas valūtas kursa mehānisms ES Eiropas Savienība ESA 95 Eiropas kontu sistēma EUR Eiro GFS Valdības Finansu statistika GSM Globālā mobilo sakaru sistēma IKP Iekšzemes kopprodukts INTERREG Pārrobežu, starpnacionālā un starpreģionālā sadarbība, kas veicinātu harmonisku un līdzsvarotu attīstību un vienotas Eiropas telpas plānošanu ISPA Pirmsiestāšanās atbalsts transporta un vides infrastruktūrai JPY Japānas jena LAA Latvijas Attīstības Aģentūra LDZ "Latvijas Dzelzceļš" LGS "Latvijas gaisa satiksme" LHZB Latvijas Hipotēku un zemes banka LM Labklājības ministrija LVL Latvijas lats MK Ministru kabinets MVU Mazie un vidējie uzņēmumi NUTS ES Teritoriālās statistikas vienību nomenklatūra NVS Neatkarīgo Valstu Sadraudzība OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija PB Pasaules Banka PCI patēriņa cenu indekss PECA Protokols Eiropas līgumam par asociācijas izveidošanu starp Kopienām un to dalībvalstīm un Latvijas Republiku, no otras puses, Par atbilstības novērtēšanu un rūpniecības preču atzīšanu PEP Pirmspievienošanās ekonomiskā programma PHARE Eiropas Savienības finansu instruments, kas atbalsta Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomikas pārstrukturēšanas procesu atbilstoši tirgus ekonomikai PTO Pasaules tirdzniecības organizācija RFB Rīgas Fondu birža SAPARD Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai SEK Zviedrijas krona SPRK Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija SDR speciālās aizņemšanās tiesības (Special Drawing Rights) SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību TINA Transport Infrastructure Needs Assessment - transporta infrastruktūras vajadzību novērtējums TM Tieslietu ministrija USD ASV dolārs VAF Valsts autoceļu fonds VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija VAS Valsts akciju sabiedrība VIP Valsts investīciju programma Ievads Sākot ar
  49. gadu, visas Eiropas Savienības kandidātvalstis izstrādā Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas. Pirmspievienošanās ekonomiskā programma (PEP) ir nozīmīga Pirmspievienošanās fiskālās uzraudzības procedūras starp Eiropas Komisiju un kandidātvalstīm sastāvdaļa. PEP apraksta valsts īstenoto un plānoto makroekonomisko politiku, rāda vidēja termiņa attīstības scenāriju, kā arī sniedz informāciju par būtiskākajām strukturālajām reformām, iezīmējot to īstenošanas pasākumus. Nozīmīgs PEP izstrādes uzdevums ir arī veicināt analītiskās kapacitātes veidošanu Latvijas valsts pārvaldē, lai pilnībā sagatavotos dalībai Eiropas Ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Pirmo Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Latvija izstrādāja un iesniedza Eiropas Komisijā
  50. gada maijā. Pamatā par to tika saņemtas pozitīvas atsauksmes, bet tika iezīmēti arī atsevišķi problēmjautājumi, t.sk. saistīti ar PEP izstrādes metodoloģijas nepilnībām.
  51. gada Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Latvija izstrādā, pamatojoties uz uzlabotu metodoloģiju, ko pieņēma
  52. gada
  53. marta Madrides Augsta līmeņa sanāksmē starp ES Ekonomikas un Finansu Komitejas dalībniekiem un kandidātvalstu pārstāvjiem.
  54. gada PEP ņemti vērā arī Eiropas Komisijas komentāri par iepriekšējā gada programmu. Latvijas
  55. gada PEP ir veidots kā vienots dokuments, lai atvieglotu tā uztveri un nodrošinātu apraksta loģisko sasaisti. Tāpēc ir iespējama zināma informācijas pārklāšanās ar iepriekšējā gada PEP. Pirmspievienošanās ekonomiskā programma tika izstrādāta atbilstoši Latvijas Republikas Eiropas Integrācijas padomes
  56. gada
  57. marta lēmumam, un tās sagatavošanu nodrošina Finansu ministrija sadarbībā ar Ekonomikas, Satiksmes, Tieslietu, Labklājības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Zemkopības ministrijām, Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariātu, Latvijas Banku, Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisiju. Pirmspievienošanās ekonomiskā programma sastāv no četrām galvenajām sadaļām - pašreizējās ekonomiskās situācijas analīzes, makroekonomiskās attīstības scenārija, valsts finansu vidēja termiņa politikas un ar ekonomikas attīstību saistīto svarīgāko strukturālo reformu apraksta, kas balstās uz atbildīgo ministriju sniegto informāciju. Latvijas tautsaimniecības attīstību pēdējos gados raksturo strauji izaugsmes tempi, aktivitāšu pieaugums visās nozīmīgās ekonomikas nozarēs, investīciju kāpums, zema inflācija. Joprojām galvenie ekonomikas problēmu indikatori Latvijā paliek relatīvi augstais maksājumu bilances tekošā konta deficīts un augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos. Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir ilgtspējīga un sabalansēta ekonomiskā un sociālā attīstība. Šī mērķa sasniegšanai svarīga ir pārdomātas fiskālās un monetārās politikas ievērošana, kā arī nosprausto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija. Turpmākajos gados ekonomikas pieaugums saistāms ar eksporta attīstību un investīciju palielināšanos. Programmas makroekonomiskās attīstības scenārijs prognozē IKP pieaugumu 5-6% gadā. Pieaugot ekonomiskai aktivitātei, sagaidāms nodarbinātības pieaugums, tomēr to ierobežos produktivitātes palielināšanās. Eksporta pieaugumam vidējā termiņā pārsniedzot importa pieaugumu, samazināsies maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Valūtas piesaiste SDR valūtu grozam un Latvijas Bankas īstenotā monetārā politika ir nodrošinājusi cenu stabilitāti - jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3 procentiem. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai. Latvijas fiskālās politikas galvenais uzdevums ir saglabāt fiskālo deficītu tādā līmenī, kas nodrošina stabilu makroekonomisko izaugsmi. Latvijas valdība turpinās stingras fiskālās politikas īstenošanu ar mērķi saglabāt stabilu fiskālo situāciju un samazināt tekošā konta deficītu. Latvijas valdība par fiskālās politikas vidēja termiņa mērķiem ir definējusi prognozējamas un stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšanu un nodokļa sloga samazināšanu uzņēmējdarbībā, kā arī valsts budžeta fiskālā deficīta pakāpenisku samazināšanu. Tas noteiks arī zema valsts parāda līmeņa saglabāšanos. Stabilu ekonomikas augšupeju veicinās strukturālo reformu veiksmīga realizācija un uzņēmējdarbības vides uzlabošana. Strukturālo reformu jomā tuvojas privatizācijas procesa noslēgums. Tā kā valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta, uzmanība tiks veltīta lielo uzņēmumu privatizācijas procesa pabeigšanai, zemes privatizācijas paātrināšanai un valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanai. Konkurences politikas jomā ir nodrošināta likumdošanas atbilstība ES un citām starptautiskajām normām. Turpmākajos gados paredzēts aktivizēt Konkurences uzraudzības institūciju starptautisko sadarbību, veicinot starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu rašanos. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu ar
  58. gada jūliju veic vienots regulators, nodrošinot visās regulējamās nozarēs vienādus regulēšanas principus un vienotu tarifu noteikšanas metodoloģiju. Būtisks notikums ir
  59. gadā paredzētā publiskā telekomunikāciju tīkla sektora liberalizācija. Bankrota procedūru regulējošās likumdošanas jomā tiks veicināta maksātnespējas procesa paātrināšana. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības jomā tiks veikti pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un inovācijām atvērtas ekonomikas izveidei, efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveidei, kā arī liels uzsvars būs likts uz mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšanu. Eksporta veicināšanas politikā paredzēti pasākumi, kas palīdzētu novērst problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, t.sk. eksporta mārketinga uzlabošana, specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem, valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana. Kvalitātes nodrošināšanas politikā turpmākajos gados paredzēti pasākumi likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā, lai tiktu novērstas barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm. Finansu sektorā ir panākts nozīmīgs progress reformu īstenošanā, ko apliecina gan straujā finansu sektora izaugsme un ietekmes palielināšanās ekonomikā, gan uzraudzības efektivitāte. Turpmākajos gados šajā sektorā notiks plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām. Svarīgākais valsts pārvaldes reformas uzdevums ir publiskā sektora caurskatāmības uzlabošana un efektivitātes palielināšana. Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku vides izveidošana. Latvijas lauksaimniecības nozares pamatmērķis, ir nodrošināt efektīvu lauksaimniecības ražošanu, kas būtu spējīga integrēties Eiropas Kopējā tirgū līdz ar iestāšanos un ražotu ES normām atbilstošu augstas kvalitātes produkciju. Veselības aizsardzības jomā turpināsies veselības aprūpes reforma un iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošana, kā arī šim mērķim paredzēto līdzekļu racionālas izmantošanas uzlabošana. Galvenais mērķis ir vērsts uz iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū. Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES. Valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai tuvākajā laikā šajā jomā nodrošinātu Latvijas likumdošanas pilnīgu atbilstību ES prasībām, kā arī lai Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība un pieejamība. Reģionālās attīstības jomā tiks veikta likumdošanas pilnveidošana un institucionālo struktūru sakārtošana. Vides aizsardzības jomā plānots saskaņot nacionālo likumdošanu ar acquis communautaire prasībām un nodrošināt vides infrastruktūras uzlabošanu.
  60. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība Latvijas vidējais iekšzemes kopprodukta pieaugums laika periodā no
  61. līdz
  62. gadam bija 5,2 procenti. Īpaši strauji Latvijas ekonomika attīstās pēdējos gados, kad vidējais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums 2000.-
  63. gadā sasniedza ir 7,3 procentus.
  64. gadā Latvijas ekonomikā turpinājās atveseļošanās pēc Krievijas krīzes, un IKP pieaugums salīdzināmās cenās sasniedza 6,8 procentus. Neskatoties uz pasaules ekonomiskās attīstības tempu palēnināšanos,
  65. gadā Latvijas IKP pieauga par 7,7%, kas ir augstākais pieaugums Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstu vidū. Pasaules ekonomiskās attīstības tempu samazināšanās sāka Latviju skart
  66. gada beigās un
  67. gada sākumā, kad saruka eksporta pieauguma tempi, un vairākās nozarēs bija vērojams izaugsmes tempu kritums. Ir sagaidāms, ka ekonomikas straujāka attīstība atsāksies
  68. gada otrajā pusē.
  69. gadā ekonomika attīstījās sabalansēti, un pieaugums bija vērojams visās galvenajās tautsaimniecības nozarēs. Sevišķi strauji attīstījās pakalpojumu sektors, kura pieaugums salīdzināmās cenās bija 8,3 procenti. Arī
  70. gadā turpinājās pakalpojuma sektora īpatsvara pieaugums kopējā pievienotajā vērtībā, un
  71. gadā tas sasniedza 70,4 procentus. Pakalpojuma sektora izaugsmi tāpat kā iepriekšējā gadā visvairāk sekmēja pieaugums tirdzniecības nozarē - 10,6% (tirdzniecības īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā 18,8%), transporta, glabāšanas un sakaru nozarē - 9,5% (īpatsvars - 15,3%), komercpakalpojumu nozarē - 13,9% (11,4%) un finansu starpniecībā - 7,3% (4,6%). IKP izaugsmi
  72. gadā veicināja arī rūpniecības nozares straujais pieaugums (8,8% salīdzināmās cenās). Strauja izaugsme bija vērojama gandrīz visos apstrādes rūpniecības sektoros. Pērn apstrādes rūpniecības apjomi pieauga par 9,5% (apstrādes rūpniecības īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā - 14,8%), un to visvairāk veicināja kāpums pārtikas produktu un dzērienu nozarē, ķīmiskajā rūpniecībā, nemetālisko minerālu, koksnes, celulozes un mašīnu un iekārtu ražošanā. Ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes apjomi pieauga par 7,9% (īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā 0,1%) un elektroenerģijas, gāzes un ūdens apgāde pieauga par 6,6% procentiem (īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā - 3,8%).
  73. gadā veiksmīgi attīstījās arī lauksaimniecība un mežsaimniecība (īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā 4,4%) un to pieaugums salīdzināmās cenās bija attiecīgi 5,3% un 10,2%, turpretī zvejniecībā bija vērojams kritums (īpatsvars - 0,3%) par 14,3 procentiem. Būvniecība ir viena no straujāk augošajām nozarēm Latvijā pēdējos gados, un
  74. gadā tās apjoms pieauga par 6,1 procentu. Būvniecības īpatsvars kopējā pievienotā vērtībā veido 6,2 procentus.
  75. gadā Latvijas straujo izaugsmi galvenokārt nodrošināja stabils un augsts iekšējais pieprasījums. Privātā patēriņa augsto pieaugumu (7,1% salīdzināmās cenās) galvenokārt ietekmēja reālās darba samaksas kāpums un kreditēšanas attīstība. Sabiedriskais patēriņš 2001.gadā samazinājās par 2,1% salīdzināmās cenās.
  76. gadā kopējā pamatkapitāla veidošana salīdzināmās cenās pieauga par 17,0 procentiem. Investīciju pieaugumu sekmēja stabila makroekonomiskā vide, banku sektora stabilitāte, ārzemju investīciju ieplūde un optimisms par Latvijas ekonomikas attīstību. Kopējā pamatkapitāla veidošana IKP izlietojuma struktūrā jau 4 gadus pārsniedz 25 procentus. Neskatoties uz ekonomikas straujo izaugsmi, nodarbinātība
  77. gadā samazinājās par 0,1 procentu. Kopš
  78. gada vidus Latvijā pakāpeniski samazinās reģistrētā bezdarba līmenis un
  79. gada beigās tas sasniedza 7,7%, kas ir zemākais rādītājs kopš
  80. gada septembra.
  81. gada vidējais reģistrētā bezdarba līmenis bija 7,8% (salīdzinājumā
  82. gadā - 8,5%). Latvijā pastāv ievērojama atšķirība starp bezdarba līmeni dažādos rajonos un pilsētās. Vidējais reģistrētais bezdarba līmenis Rīgā
  83. gadā bija 3,7%, kamēr atsevišķos rajonos Latgalē tas pārsniedz 20 procentus. Kopš
  84. gada samazinās ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars kopējā bezdarbnieku skaitā, un
  85. gadā tas sasniedza 27 procentus. Par situācijas uzlabošanos darba spēka tirgū liecina arī darba meklētāju īpatsvara samazināšanās.
  86. gada laikā tas pakāpeniski samazinājās, un gada beigās tas sasniedza 12,9% (
  87. gada beigās tas bija 13,3%).
  88. gadā produktivitātes pieaugums (7,8%) apsteidza reālās algas pieaugumu (3,9%), kas veicināja konkurētspējas palielināšanu iekšējā un ārējā tirgū.
  89. gadā strauji pieauga Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījums. Preču imports pieauga par 13,8% un preču eksports pieauga par 11,1 procentu. Ekonomiskās attīstības tempu palēnināšanās ES valstīs ietekmēja eksporta pieauguma tempu samazināšanos
  90. gada otrajā pusē, tomēr
  91. gada eksporta pieauguma temps palika gandrīz tāds pats kā
  92. gadā. Galvenās Latvijas importa preces ir mašīnas un mehānismi, elektriskās iekārtas, izejvielas un transporta līdzekļi. Latvijas eksporta struktūrā dominē koksne un tās izstrādājumi, tekstilmateriāli, metāli un to izstrādājumi. Eksporta pieauguma tempu krituma dēļ
  93. gadā samazinājās tirdzniecības īpatsvars ar ES valstīm, bet strauji pieauga tirdzniecība ar NVS valstīm, Lietuvu un Igauniju, kas liecina par Latvijas ekonomikas spēju piemēroties dažādām izmaiņām ārējā ekonomiskajā vidē. Jau vairākus gadus Latvijā ir vērojams liels maksājumu bilances tekošā konta deficīts, un
  94. gadā tas sasniedza -9,7% no IKP. Tekošā konta deficīta palielināšanos sekmēja vairāki faktori: iekšējā pieprasījuma kāpums, kas veicināja importa pieaugumu; ārējā pieprasījuma samazināšanās; "Latvijas Kuģniecības" iegādātie trīs kuģi, kuru vērtība bija 1,6% no IKP. Preču tirdzniecības negatīvo saldo daļēji palīdz ierobežot pakalpojumu pozitīvais saldo. Tekošā konta deficītu galvenokārt sedz ilgtermiņa aizņēmumi un tiešās ārvalstu investīcijas, un Latvijas bankas ārējās rezerves pastāvīgi palielinās. Neskatoties uz ekonomikas straujo attīstību,
  95. gadā patēriņa cenas pieauga tikai par 3,2 procentiem. Gada vidējā inflācija bija 2,5 procenti. Administratīvi regulējamās cenas paaugstinājās par 0,7 procentiem. Patēriņu cenu pieaugumu lielā mērā ietekmēja ārējie faktori, galvenokārt pārtikas cenu pieaugums Latvijas tirdzniecības partnervalstīs.
  96. gadā naudas piedāvājums pieauga lēnāk nekā
  97. gadā.
  98. gadā plašā nauda M2X palielinājās par 20,8 procentiem. Naudas piedāvājuma palielināšanos galvenokārt noteica iekšzemes noguldījumu apjoma pieaugums (par 24,5%). Skaidrā nauda apgrozībā (ar atlikumiem banku kasēs)
  99. gadā pieauga par 13,4 procentiem. Naudas bāze M0 pērn pieauga par 8,9 procentiem.
  100. gadā ievērojami palielinājās uzņēmumiem un privātpersonām izsniegto kredītu apjoms, salīdzinot ar iepriekšējo gadu tas pieauga par 49,8 procentiem. Latvijas valūta ir piesaistīta SDR valūtu grozam. Eiro un dolāra vērtības svārstības attiecībā pret latu nosaka izmaiņas pasaules valūtas tirgū.
  101. gada laikā ASV dolāra kurss attiecībā pret pārējām SDR valūtām pieauga, tādējādi dolāra kurss attiecībā pret latu nedaudz pieauga, un eiro vērtība attiecībā pret latu nedaudz samazinājās,
  102. gada pirmajos piecos mēnešos bija novērojama pretēja tendence, un LVL/USD kurss samazinājās, bet LVL/EUR kurss pieauga.
  103. gada Latvijas ekonomikas straujā un sekmīgā attīstība pārspēja prognozētos attīstības tempus. Neskatoties uz nelabvēlīgo ārējās vides ietekmi faktiskais IKP pieaugums (7,7%) pārsniedza paredzēto (5,5%), un attiecīgi straujāk pieauga arī privātais un sabiedriskais patēriņš, kopējā pamatkapitāla veidošanās, investīcijas un imports. Eksports salīdzināmās cenās pieauga lēnāk (6,9%) nekā tika prognozēts (9,0%) zemā arējā pieprasījuma dēļ. Tā kā faktiskais iekšējais pieprasījums apsteidza prognozēto, tad arī faktiskā inflācija (2,5%) attiecīgi nedaudz pārsniedza iepriekšējā Pirmspievienošanās ekonomiskajā programmā (PEP) prognozēto (2,0%).
  104. gada inflāciju lielā mērā ietekmēja arī ārējie faktori. Ievērojami straujāk kā tika prognozēts pieauga elektrības, gāzes un ūdens apgādes nozares apjomi. Šīs nozares attīstība ir ļoti svārstīga un grūti paredzama, jo tā lielā mērā ir atkarīga no dabas apstākļiem. Siltumapgāde ir atkarīga no gaisa temperatūras ziemā, un elektrības ražošanu ļoti lielā mērā ietekmē ūdens daudzuma svārstības Latvijas upēs. Pārējo nozaru attīstība būtiski neatšķīrās no iepriekš paredzētās. Īpaši veiksmīgi attīstījās privātie pakalpojumi, strauji pieauga ekonomiskā aktivitāte rūpniecības nozarē un pozitīvas attīstības tendences bija vērojamas lauksaimniecībā un būvniecībā.
  105. gada PEP prognozētā darbaspēka tirgus attīstības tendences lielā mērā atbilst faktiskajām tendencēm. Atbilstoši prognozēm produktivitātes pieaugums ievērojami pārsniedza algu pieaugumu, un bezdarba līmenis bija tuvs prognozētajiem 8 procentiem.
  106. gada PEP tika prognozēts, ka ekonomikas pieaugums galvenokārt balstīsies uz produktivitātes pieaugumu, tādējādi nodarbinātības izmaiņas būs nelielas. Tā kā Latvija ir maza ekonomika, tad prognozētos rādītājus var ievērojami ietekmēt viena uzņēmuma darījumi.
  107. gadā tekošo konta deficītu un ārvalstu investīciju plūsmas lielā mērā noteica viena uzņēmuma darījumi. Prognozētais tekošā konta deficīts ievērojami pārsniedza faktisko, kam par iemeslu galvenokārt bija "Latvijas Kuģniecības" iegādātie 3 kuģi, kas ievērojami pasliktināja tekošo kontu, kā arī ārējā pieprasījuma krišanās un iekšējā pieprasījuma straujais kāpums. No ārvalstīm saņemtajiem līdzekļiem pārsniedzot tekošos un kapitāla maksājumus nerezidentiem, laika posmā no
  108. gada līdz
  109. gadam maksājumu bilance bija pozitīva, un Latvijas Bankas rezerves aktīvi pieauga.
  110. gada pirmajā ceturksnī lēnā ekonomikas attīstība Latvijas galvenajās tirdzniecības partnervalstīs ietekmēja tautsaimniecības izaugsmes tempu samazināšanos, taču jau aprīļa dati liecina par būtisku eksporta un rūpniecības pieaugumu, kas norāda uz straujākas izaugsmes atsākšanos.
  111. gada I ceturksnī IKP pieauga par 3,8%, un to galvenokārt nodrošināja iekšējā pieprasījuma kāpums. Strauji attīstījās iekšzemes tirdzniecība (pieaugums salīdzināmās cenās 8,9%) un būvniecība (6,8%). Zemāki izaugsmes tempi bija vērojami nozarēs, kas ir cieši saistītas ar pieprasījumu ārējā tirgū, tādējādi transporta un sakaru nozares pieaugums bija 1,9% un apstrādes rūpniecības apjomu kāpums bija 2,9 procenti. Stabili pieauguma tempi bija vērojami lauksaimniecībā un mežsaimniecībā (3,7%), finansu starpniecībā (5,9%), viesnīcu un restorānu nozarē (5,4%) un komercpakalpojumos (4,1%). Enerģētikas sektorā bija vērojams kritums par 1,7 procentiem.
  112. gada sākumā, samazinoties ekonomiskās aktivitātes pieauguma tempiem kā arī sezonālu faktoru ietekmē, nedaudz pieauga reģistrētais bezdarbs (8,0%
  113. gada maijā) un darba meklētāju īpatsvars (13,0%
  114. gada pirmajā ceturksnī), kā arī kritās nodarbinātība, taču ir sagaidāms, ka, uzlabojoties ārējai ekonomiskai videi
  115. gada otrajā pusē, būs vērojama situācijas uzlabošanās darbaspēka tirgū.
  116. gada pirmajos piecos mēnešos eksports pieauga par 4,8% faktiskajās cenās un imports par 9,9% salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu, kā arī palielinājās starpība starp importa un eksporta kopvērtību (importa vērtība pārsniedz eksporta vērtību par 69,2%). Vājā pieprasījuma dēļ samazinājās eksports uz ES valstīm, turpretī būtiski pieauga eksports uz NVS valstīm.
  117. gada pirmajā ceturksnī pasliktinājās tirdzniecības nosacījumi. Tekošā konta deficīts
  118. gada pirmajā ceturksnī samazinājās līdz 3,9% no IKP.
  119. gada 6 mēnešos kopā patēriņa cenas ir pieaugušas par 0,7% (t. i., š. g. jūnija cenas, salīdzinot ar
  120. gada decembri). Pagājušā gadā cenu pieaugums attiecīgajā periodā bija 2,9 procenti.
  121. gada pirmajos piecos mēnešos plašā nauda M2X pieauga par 7,2% un to galvenokārt noteica iekšzemes noguldījumu apjoma kāpums (12,0%). Skaidrā nauda apgrozībā (ar atlikumiem banku kasēs) samazinājās par 3,1 procentu. Naudas bāze M0
  122. gada pirmajos piecos mēnešos palielinājās par 2,1 procentu.
  123. gada pirmajos piecos mēnešos tupināja pieaugt izsniegto kredītu apjoms (pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējā gada atbilstošo periodu 9,3%).
  124. Makroekonomiskās attīstības scenārijs1 Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir ilgtspējīga un sabalansēta ekonomiskā un sociālā attīstība. Valdības ekonomiskās politikas uzdevums vidējā termiņa ir stabila un prognozējama ekonomiskā politika un strukturālo reformu īstenošana, kas ir galvenie ekonomiskās attīstības priekšnoteikumi. Sadaļā aprakstītais makroekonomiskās attīstības scenārijs balstās uz pieņēmumu, ka arī nākotnē tiks saglabāta stingra fiskālā un monetārā politika. Latvijas konkurētspējas sekmēšanā un reālās konverģences veicināšanā noteicoša loma būs strukturālo reformu īstenošanai. Makroekonomiskās attīstības scenārijs balstās uz iepriekšējo gadu reformu rezultātiem un uz pieņēmumu, ka vidējā termiņā lielā mērā tiks īstenotas PEP aprakstītās strukturālās reformas.
  125. gada PEP makroekonomiskās attīstības scenārijā nav būtisku atšķirību salīdzinājumā ar
  126. gada PEP aprakstīto. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz stabilu ekonomikas izaugsmi. Prognozētais IKP pieauguma temps vidējā termiņā ir 5-6% gadā. Kā liecina pēdējo divu gadu straujā ekonomiskā attīstība, labvēlīgu apstākļu ietekmē Latvija var sasniegt arī augstākus izaugsmes tempus, taču Latvijas ekonomikas attīstību var apdraudēt arī dažādi riska faktori, kā rezultātā IKP pieauguma temps var būt zemāks. Tādējādi sadaļā aprakstīts iespējamākais ekonomiskās attīstības scenārijs. Prognozētais IKP pieauguma temps
  127. gadā ir 5 procenti. Pieauguma tempa samazinājumu salīdzinājumā ar
  128. gadu noteiks galvenokārt ārējās ekonomiskās vides pasliktināšanās, kas Latviju sāka skart
  129. gada beigās un
  130. gada sākumā. Gaidāmā ekonomikas augšupeja Latvijas galvenajās tirdzniecības partnervalstīs
  131. gada otrajā pusē ļauj prognozēt mazliet augstāku (5,5%) pieauguma tempu
  132. gadā. Šāds un mazliet augstāks pieauguma temps tiek prognozēts arī vidējā termiņā. 2.
  133. Reālais sektors Ekonomisko attīstību vidējā termiņā noteiks eksporta, investīciju un privātā patēriņa pieaugums. 2.1.
  134. IKP pēc izlietojuma Pēdējos gados privātais patēriņš bija nozīmīgs IKP pieauguma veicinātājs, un tāda tendence tiek paredzēta arī vidējā termiņā. Privātā patēriņa pieaugumu galvenokārt veicinās darba algas kāpums. Salīdzinājumā ar produktivitātes pieaugumu darba algas pieaugums būs zemāks, taču, pateicoties sagaidāmajam straujajam produktivitātes izaugsmes tempam, arī darba algas pieaugums būs salīdzinoši augsts. Privātā patēriņa pieaugumu veicinās arī stabils nodarbinātības līmenis un kreditēšanas attīstība. Privātā patēriņa paredzamais pieaugums ir vidēji 5,2% gadā. Lai sabalansētu valsts budžetu, sabiedriskā patēriņa pieauguma temps vidējā termiņa būs ierobežots, un tiek prognozēts, ka vidējā termiņā tā pieaugums salīdzināmajās cenās būs apmēram 1 procents. IKP izaugsmi būtiski ietekmēs kopējā pamatkapitāla veidošanas pieaugums. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz, ka investīciju pieauguma temps (vidēji 7,6% gadā salīdzināmās cenās) pārsniegs IKP pieauguma tempus. Vidējā termiņā investīcijas sekmēs stabila makroekonomiskā vide un ekonomiskās aktivitātes pieaugums. Investīciju veicināšanā liela loma ir uzņēmējdarbības videi, un ir sagaidāms, ka investīciju pieaugumu sekmēs valdības ekonomiskās politikas pasākumi, kas vērsti uz uzņēmējdarbības attīstības veicināšanu (aprakstīti 4.1.
  135. sadaļā). Investīcijas būtiski ietekmēs arī nodokļa sloga samazināšana uzņēmējdarbībā (3.1.
  136. sadaļa). Investīciju attīstība ir cieši saistīta ar kredītresursu pieejamību. Pēdējos gados ir novērojama arvien lielāka banku sektora iesaistīšanās vietējo uzņēmumu kreditēšanā. Sagaidāms, ka arī nākotnē pieaugs izsniegto kredītu apjoms un to veicinās gaidāmā procentu likmju un kredītriska samazināšanās (ķīlu reģistra izveide, uzņēmumu kredītinformācijas pieejamība u. c.). Kreditēšanas paplašināšanu veicinās arī plānotā rezervju prasību normas samazināšana. Investīcijas ir lielā mērā atkarīgas arī no iekšzemes uzkrājumu līmeņa. Sagaidāms, ka vidējā termiņā uzkrājumu pieaugumu veicinās noguldījumu apdrošināšanas attīstība (4.
  137. sadaļa), pensiju sistēmas reforma (4.6.1.), kā arī vērtspapīru tirgus attīstība. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz pastāvīgu starptautiskās tirdzniecības apgrozījuma pieaugumu. Ir sagaidāms, ka vidējā termiņā eksporta pieauguma tempi (vidēji 9,5% gadā, salīdzināmās cenās) pārsniegs importa pieauguma tempus (7,3%). Vairākas nozares iepriekšējos periodos ir saņēmušas ievērojamas investīcijas (piemēram, apstrādes rūpniecība, transports un sakari), kas ļauj cerēt uz ievērojamu produktivitātes un tādējādi arī konkurētspējas pieaugumu. Par sagaidāmo produktivitātes pieaugumu liecina arī augstais kapitālpreču īpatsvars Latvijas importa struktūrā. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz, ka produktivitātes pieaugums pārsniegs reālās algas pieaugumu, kas ļaus Latvijas uzņēmumiem saglabāt un palielināt konkurētspēju iekšējā un ārējā tirgū. Latvijas uzņēmumi pēdējos gados ir atraduši arvien jaunus noieta tirgus, un ir paredzams, ka arī vidējā termiņā turpināsies jaunu tirgu apgūšana un nostiprināšanās esošajos tirgos. Eksporta pieaugumu veicinās arī valdības ekonomiskās politikas pasākumi, kas vērsti uz eksporta veicināšanu (4.1.
  138. sadaļa). Konkurētspēju sekmēs arī preču un pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, ko veicinās arī dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi kvalitātes nodrošināšanā, kā piemēram, administratīvo barjeru novēršana preču brīvai kustībai uz ES (4.1.
  139. sadaļa) Ir sagaidāms, ka vidēja termiņā Latvijas eksporta struktūra dažādosies un tajā samazināsies koksnes īpatsvars, bet pieaugs preču ar augstāku pievienoto vērtību īpatsvars. Importa pieauguma tempi saglabāsies salīdzinoši augstā līmenī. Pieprasījumu pēc importa daļēji ierobežos reālās alga pieaugums, kas būs zemāks par IKP un produktivitātes pieaugumu. Taču būtisks importa pieauguma tempu samazinājums nav gaidāms tādēļ, ka importa struktūrā dominē preces, kas Latvijā netiek ražotas (dažādas iekārtas un mašīnas, izejvielas) un kas ir nepieciešamas tālākai ražošanas modernizācijai un ekonomikas attīstībai. Ir sagaidāms, ka vidējā termiņā importa struktūrā turpinās pieaugt iekārtu un investīciju preču īpatsvars. 2.1.
  140. IKP pa nozarēm Pēdējos divos gados rūpniecībā ir vērojama dinamiska attīstība, un ir sagaidāms, ka arī vidējā termiņā tā būs viena no visstraujāk augošajām nozarēm. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz vidēji 6,9% pieaugumu salīdzināmās cenās. Ir sagaidāms, ka arī turpmākajos gados rūpniecības pieaugumu lielā mērā nodrošinās apstrādes rūpniecības pieaugums, galvenokārt vieglās rūpniecības, pārtikas rūpniecības, kokapstrādes un metālapstrādes attīstība. Pārtikas rūpniecība un tekstilrūpniecība ir nozīmīgas rūpniecības nozares, un tās sastāda arī ievērojamu daļu no eksporta.
  141. gadā pārtikas rūpniecībā un tekstilrūpniecībā bija vērojama prognozētā izaugsme un
  142. gadā tās saņēma ievērojamas ārzemju investīcijas. Vidējā termiņā ir paredzama sekmīga šo nozaru attīstība. Pateicoties Latvijas bagātīgajiem mežu resursiem, arī turpmāk ir sagaidāma veiksmīga kokapstrādes nozares darbība. Liela daļa šīs nozares produkcijas tiek eksportēta, un tādējādi kokapstrādes nozares attīstība ir cieši saistīta ar pieprasījumu ārējā tirgū un tirgus cenu svārstībām. Pieprasījumu pēc koksnes būtiski ietekmē arī būvniecības attīstība. Turpmākajos gados ir gaidāma stabila un pastāvīga būvniecības attīstība, un tādējādi pieprasījums pēc koksnes saglabāsies augstā līmenī arī tad, ja samazināsies ārējais pieprasījums. Ķīmiskā rūpniecība pēdējā laikā ir saņēmusi būtiskas investīcijas, un ir sagaidāma turpmāka šīs nozares izaugsme vidējā termiņā. Ir paredzams, ka turpināsies arī metālapstrādes un mašīnbūves attīstība. Pēdējā gadā ir strauji pieauguši elektrotehnikas un elektronikas nozaru apjomi, un pastāv potenciāls šo nozaru tālākai attīstībai vidējā termiņā. Rūpniecības nozaru attīstību veicinās dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi, īpaši jauno tehnoloģiju attīstība un inovāciju politika (aprakstīti 4.1.
  143. sadaļā). Rūpniecības nozares attīstība ir cieši saistīta ar pieprasījumu ārējā tirgū, un nozares attīstību sekmēs dažādi eksporta veicināšanas pasākumi (4.1.6). Konkurētspējas veicināšanai ārējā tirgū liela nozīme ir saražotās produkcijas kvalitātei, un tādējādi atbalstu ražotājiem sniegs arī valdības veiktie pasākumi kvalitātes nodrošināšanā (4.1.
  144. sadaļa). Makroekonomiskās attīstības scenārijs vidējā termiņā neparedz nozīmīgu pieaugumu enerģētikas sektorā, jo nav sagaidāma energoietilpīgu nozaru attīstība. Elektroapgādi ietekmēs arī zudumu samazinājums elektrostaciju transformatoros, pārvades un sadales tīklos. Būtiski nepieaugs arī siltuma patēriņš, jo ir sagaidāma siltumenerģijas zudumu samazināšana. Arī gāzes un ūdensapgādes nozarē nav sagaidāms nozīmīgs pieaugums. Sagaidāmais enerģētikas sektora pieauguma temps ir vidēji 1% gadā. Pēdējos gados būvniecībā bija vērojami salīdzinoši augsti pieauguma tempi, un ir sagaidāms, ka arī vidējā termiņā tā būs viena no visdinamiskākajām nozarēm. Makroekonomiskās attīstības scenārijs vidējā termiņā paredz apmēram 6,1% būvniecības apjomu pieaugumu gadā. Būvniecības attīstību veicinās ekonomiskās aktivitātes un investīciju pieaugums. Privātpersonu pieprasījumu pēc būvniecības veicinās hipotekārās kreditēšanas attīstība. Pēdējā laikā ir novērojams straujš hipotekāro kredītu apjomu pieaugums. Ir paredzams, ka šādas tendences turpināsies arī vidējā termiņā. Paredzamais lauksaimniecības ražošanas apjomu pieaugums ir 3,6% gadā. Augstāki pieauguma tempi tiek prognozēti mežsaimniecībā. Lauksaimniecības attīstība būs atkarīga no vairākiem faktoriem, to skaitā, privātā patēriņa pieauguma, lauksaimniecības ražotņu un produktu pielāgošanas ES standartiem un kvalitātes kritērijiem un no ārējā, galvenokārt, Krievijas pieprasījuma. Lauksaimniecības produktu imports ievērojami pārsniedz lauksaimniecības produktu eksportu, un arī vidējā termiņā ir gaidāma sīva ārvalstu uzņēmumu konkurence iekšējā tirgū, un tādējādi lauksaimniecībā nav gaidāmi augsti pieauguma tempi. Latvijas lauksaimniecības produkcijas konkurenci ar ārzemju produktiem iekšējā tirgū lielā mērā apgrūtina nevienlīdzīgā konkurence (subsidētais imports). Lauksaimniecības attīstību kavē arī zemais ražošanas tehnoloģiju līmenis, un tādēļ liela nozīme lauksaimniecības veicināšanā būs dažādiem valdības politikas pasākumiem, kas veicinās investīcijas un lauksaimniecības ražošanas modernizāciju, no kuriem nozīmīgākie ir valsts subsīdiju programma un SAPARD. Pēc Latvijas iestāšanās ES, liela nozīme lauksaimniecības attīstībā būs arī ES piešķirtajām lauksaimnieciskās ražošanas kvotām. Lauksaimniecisko ražošanu sekmēs arī dažādi valdības pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstības veicināšanai (aprakstīti 4.
  145. sadaļā). Vidējā termiņā lauksaimniecībā tiek prognozēts produktivitātes pieaugums, strādājošo skaita kritums un lauksaimniecības īpatsvara IKP struktūrā samazinājums. Vidējā termiņā ir sagaidāms, ka privātie pakalpojumi būs viena no straujāk augošajām nozarēm, un to sagaidāmais vidējais pieauguma temps salīdzināmās cenās ir 6,6% gadā. Paredzams arī privāto pakalpojumu īpatsvara pieaugums IKP struktūrā. Palielināsies tirgojamo (market services) pakalpojumu īpatsvars, bet samazināsies netirgojamo (non-market) pakalpojumu īpatsvars. Privāto pakalpojumu attīstība būs atkarīga no dažādu pakalpojumu sektoru attīstības. Makroekonomiskās attīstības scenārijs paredz, ka arī turpmāk transports un sakari saglabās svarīgu lomu Latvijas ekonomikā. Īstermiņā ir sagaidāma naftas tranzīta apjomu pieauguma tempu samazināšanās, jo Krievija ir pabeigusi Primorskas naftas termināla pirmās kārtas būvniecību, kas, iespējams, novirzīs ievērojamu daļu Krievijas tranzīta no Latvijas uz Krievijas ostām, taču ir paredzams, ka nākotnē kravu pārvadājumu apjomi atkal pieaugs. Ostu un dzelzceļa kravu pārvadājumus ietekmēs situācija NVS valstīs, un ir gaidāms, ka arī turpmāk pieaugs Krievijas eksports. Latvijas tranzītpakalpojumu sektora konkurētspēju veicinās investīcijas, kas ļaus piedāvāt izdevīgākus pakalpojumus un konkurēt ar citām, galvenokārt, Krievijas ostām. Transporta nozares attīstību veicinās dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi transporta un sakaru jomā (aprakstīti 4.6.
  146. sadaļā). Jūras kravu pārvadājumi ir nozare, kuras potenciāls vēl nav pilnībā izmantots. "Latvijas Kuģniecības" privatizācija un modernizācija, kā arī kuģu flotes atjaunošana dos nozīmīgu ieguldījumu jūras kravu pārvadājumu apjomu pieaugumā, tādējādi vidējā termiņā ir sagaidāma šī sektora turpmāka attīstība. Pateicoties Latvijas izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim, neaizsalstošajām ostām un atbilstošai infrastruktūrai vidējā termiņā ir sagaidāmi stabili transporta pieauguma tempi. Ir sagaidāms, ka sakari būs viena no dinamiskākajām nozarēm vidējā termiņā. Sakaru apjoma pieaugumu būtiski sekmēs plānotā telekomunikāciju tirgus liberalizācija (aprakstīta 4.1.3.) un pārējie valdības pasākumi sakaru attīstības veicināšanā (4.6.3.
  147. sadaļa). Pieaugot iedzīvotāju ienākumiem ir paredzams arī turpmāks tirdzniecības (īpaši nepārtikas preču tirdzniecības) pieaugums, taču izaugsmes tempi būs zemāki nekā līdz šim, jo ir vērojama tirgus piesātināšanās un vidējā termiņā nebūs iespējams noturēt tik augstus pieauguma tempus kā līdz šim. Komercpakalpojumos un finansu pakalpojumos ir sagaidāmi augsti pieauguma tempi. Izaugsmes iespējas pastāv arī tūrisma nozarē. Sabiedrisko pakalpojumu nozarē sagaidāms salīdzinoši zems pieaugums - apmēram 1% gadā. 2.1.
  148. Nodarbinātība Zemās dzimstības, salīdzinoši lielās mirstības un negatīvā migrācijas saldo rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā pakāpeniski samazināsies. Salīdzinājumā ar
  149. gadu, iedzīvotāju skaits
  150. gadā samazināsies par 48 500 (-2,1 procenti). Zemā dzimstība ir tā, kas lielā mērā ir ietekmējusi iedzīvotāju sastāva novecošanos un ir palielinājusi nodarbināto iedzīvotāju demogrāfisko slogu. Tomēr darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits nesamazināsies ļoti strauji, jo pensionēšanās vecums pakāpeniski pieaugs, un pensionāru skaits palielināsies tikai nedaudz. Nodarbinātības pieaugums ir neliels, un tāda tendence tiek prognozēta arī nākotnē. Iedzīvotāju skaita samazināšanās ir viens no galvenajiem zemā nodarbinātības pieauguma tempa iemesliem. Zemā nodarbinātība ir daļēji izskaidrojama arī ar pastāvīgu studentu skaita pieaugumu. Līdz šim ekonomiskā attīstība veicināja galvenokārt reālās algas un produktivitātes pieaugumu, un tās ietekme uz nodarbinātības pieaugumu bija ierobežota. Lielā mērā to ietekmēja pārejas procesā radītās atšķirības starp darba tirgus pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī būtiskas reģionālās atšķirības. Tā kā ir nepieciešams ilgāks laiks līdz tiks īstenotas dažādas reformas (galvenokārt darbaspēka apmācības un reģionālās attīstības jomā) un līdz tās būtiski ietekmēs darbaspēka tirgu, tad arī vidējā termiņā tiek prognozēts, ka ekonomiskā attīstība galvenokārt veicinās produktivitātes nevis nodarbinātības pieaugumu. Taču ir paredzams, ka ilgākā termiņā ekonomiskās aktivitātes pieaugums arvien vairāk ietekmēs nodarbinātības attīstību. Ir sagaidāms, ka vidējā termiņā samazināsies bezdarbs, to veicinās ekonomiskās aktivitātes pieaugums un dažādi valdības ekonomiskās politikas pasākumi - profesionālās izglītības tuvināšana pieprasījumam, darbaspēka ekonomiskās, sociālās un reģionālās mobilitātes veicināšana, pasākumi mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam u. c. (aprakstīti 4.
  151. sadaļā). Latvijā pastāv ievērojamas bezdarba līmeņa atšķirības dažādos rajonos, un tādējādi bezdarba problēmas ir cieši saistītas ar reģionālo attīstību. Bezdarba samazināšanu veicinās dažādi valdības reģionālās politikas pasākumi, kas aprakstīti 4.6.
  152. sadaļā. Vidējā termiņā tiek prognozēts, ka vidējās reālās bruto darba algas pieaugums (apmēram 4,2% gadā) būs zemāks nekā produktivitātes pieaugums (5-6% gadā). 2.
  153. Inflācija Pēdējo trīs gadu laikā patēriņa cenu vidējais pieaugums nepārsniedza 3% robežu,
  154. gadā samazinoties līdz 2,5 procentiem. Cenu izmaiņu tendences pēdējos gados norāda uz kopējā inflācijas līmeņa stabilizāciju, kā arī atspoguļo relatīvo cenu strukturālās izmaiņas, pateicoties vērojamajiem ES konverģences procesiem. Svarīgākie Latvijas inflāciju ietekmējošie faktori pēdējos gados šādi: • centrālās bankas īstenotā monetārā un valūtas kursa politika; • importa cenu dinamika; • administratīvi regulējamo cenu izmaiņas; • degvielas cenu izmaiņas; • iedzīvotāju ienākumu dinamika. Kopš pērnā gada sākuma lielākā ietekme uz inflāciju ir bijusi tirgojamo preču cenu izmaiņām, un proti, uztura produktu cenu dinamikai.
  155. gadā pārtikas cenu pieaugums veidoja aptuveni 80% no kopējās gada inflācijas. Tajā pašā laikā pakalpojumu un nepārtikas preču cenu kāpums kopā veidoja nepilnus 15% no gada inflācijas. Pārtikas cenu strauju pieaugumu ietekmēja ievērojams importa cenu kāpums (krasi pieaugot gaļas un dārzeņu cenām Eiropā pagājušā gada pavasarī), kā arī vietējā piedāvājuma samazinājums nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ. Pretēji iepriekšējo gadu tendencēm, pērn administratīvi regulējamo cenu pieaugums neatstāja būtisku ietekmi uz kopējo inflāciju. Pagājušā gada regulējamo cenu pieaugums ietekmēja kopējā cenu līmeņa palielinājumu tikai par 0,1 procentpunktiem, kas kopā ar degvielas cenu straujāku kritumu nodrošināja pamatinflācijas līmeni augstāku par kopējo inflāciju (pamatinflācija tiek rēķināta atskaitot netiešos nodokļus, administratīvi regulējamo un degvielas cenu izmaiņas). Pēdējos mēnešos pamatinflācija nepārsniedza kopējo inflāciju, kaut gan palika ļoti tuvu kopējās inflācijas līmenim. Pamatinflācijas līmeni noteica galvenokārt pārtikas cenu izmaiņas, kas arī skaidro radītāja svārstīgumu apskatāmajā laika periodā. Viens no svarīgākiem faktoriem, kas ierobežo inflāciju tirgojamo preču grupā, ir fiksētais valūtas kurss. Lai nodrošinātu cenu stabilitāti, Latvijas Banka izvēlējusies nacionālās valūtas piesaisti SDR valūtas grozam. Fiksētā valūtas kursa politikas izvēlei ir vairāki izskaidrojumi: pirmkārt, augstais importa īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā (imports veido aptuveni pusi no valsts IKP). Otrkārt, aptuveni 30% no importa kopapjoma veido patēriņa preces, un līdz ar to importa cenas ievērojami ietekmē kopējo cenu līmeni. Treškārt, gan rūpnieciskās, gan lauksaimnieciskās ražošanas izmaksu, gan patēriņa struktūrā importa preces veido aptuveni 50 procentus. Tādējādi, fiksētais valūtas kurss nodrošina stabilas importa cenas, kas savukārt sekmē iekšzemes cenu stabilitāti kopumā. Pateicoties ciešajām tirdzniecības saitēm ar ES valstīm un fiksētajam valūtas kursam, var prognozēt, ka starptautiski tirgojamo preču cenas Latvijā arī turpmāk pieaugs aptuveni tādā pašā tempā kā ES valstīs. Tomēr jāatzīmē, ka tuvākajos gados tirgojamo preču cenu izmaiņu ietekme uz kopējo inflāciju var mainīties, Latvijas patēriņa cenām pielāgojoties ES relatīvo cenu struktūrai. Attiecībā uz pakalpojumu cenu izmaiņām jāatzīmē, ka pēdējā laikā to ietekme uz inflāciju ir daudz mazāka nekā pirms dažiem gadiem, kad pakalpojumu cenu pieaugums bija inflācijas līmeņa noteicošais faktors. Pašlaik pakalpojumu cenas kopumā ir diezgan stabilas, galvenokārt pateicoties administratīvi regulējamo cenu lēnākiem pieauguma tempiem, un ir sagaidāms, ka šī tendence saglabāsies līdz gada beigām.
  156. gadā ir sagaidāms pakalpojumu cenu lomas pieaugums inflācijas noteikšanā, ko papildus veicinās akcīzes nodokļu pieaugums, kā arī diferencēto PVN nodokļu likmju ieviešana atsevišķiem pakalpojumiem. Administratīvi regulējamās cenas turpmāk pieaugs atbilstoši iedzīvotāju pirktspējas līmeņa izmaiņām un būtisks cenu kāpums šajā grupā nav gaidāms. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, ņemot vērā iepriekš minēto, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, lēni izlīdzinoties Latvijas un ES vidējo un relatīvo cenu līmeņiem. 2.
  157. Monetārā un valūtas kursa politika Monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka, kurai tās funkciju izpildei ir sniegta atbilstoša tiesiskā un praktiskā neatkarība. Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku", Latvijas Bankas galvenais mērķis ir cenu stabilitāte. Lai nodrošinātu stabilitāti Latvijas Banka
  158. gada februārī piesaistīja nacionālo valūtu SDR valūtu grozam. Šāda fiksēta valūtas kursa politikas izvēlei ir vairāku izskaidrojumi: pirmkārt, piesaistot nacionālo valūtu SDR valūtu grozam, Latvijas Banka ir padarījusi latu stabilāku attiecībā pret atsevišķām valūtām, nekā tas būtu iespējams, piesaistot to vienai valūtai. Turklāt Latvijas ārējās tirdzniecības darījumos valūtu attiecība ir diezgan tuva SDR valūtu groza valūtu attiecībai, kas vēl vairāk attaisno šādas piesaistes izvēli. Otrkārt, valūtas kursa stabilitāte novērš valūtas risku, samazina nenoteiktību un palielina sabiedrības uzticību centrālajai bankai un samazina inflāciju. Treškārt, fiksēts valūtas kurss nodrošina stabilas cenas, veicina ieguldījumu ieplūšanu un tautsaimniecības tālāku attīstību. Pašreizējās Latvijas Bankas īstenotās valūtas kursa politikas galvenās pamatiezīmes ir šādas: • Valūtas kurss piesaistīts SDR valūtu grozam; • Apmaiņas kurss pret atsevišķām ārvalstu valūtām tiek noteikts, pamatojoties uz to kursu pret SDR grozu; • Pieļaujamās nacionālās valūtas svārstības robežās Ī1% apmērā no Latvijas Bankas noteiktā centrālā apmaiņas kursa; • Automātiskas Latvijas Bankas intervences, pērkot vai pārdodot SDR grozā ietilpstošās valūtas, ja lata kurss sasniedz Latvijas Bankas noteiktās robežas. Līdzšinējā pieredze apstiprina, ka piesaiste SDR grozam atbilst Latvijas tautsaimniecības vajadzībām. SDR groza un Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūra
  159. gada beigās SDR groza struktūra (%) Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūra (%) ASV dolārs 45 39 Eiro 29 40 Lielbritānijas sterliņu mārciņa 11 4 Japānas jena 15 1 Citas valūtas 16 Latvijas Bankas monetārā politika ir nesusi pozitīvus rezultātus valsts makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai, un tādējādi līdz Latvijas iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā to nav paredzēts mainīt. Līdz ar iestāšanos ES Latvijai būs nepieciešams veikt izmaiņas savā monetārajā un valūtas kursa politikā. Šīs izmaiņas var iedalīt divās fāzēs. 1) Latvijas iestāšanās ES fāze Pabeidzot iestāšanās sarunas un ratificējot iestāšanās līgumu, Latvija kļūs par ES dalībvalsti. Pašreizējā ES likumdošana paredz, ka jaunās ES dalībvalstis automātiski nepiedalās Eiropas monetārajā savienībā, bet sākotnējā posmā tām tiek piemērots ārpus eiro zonas esošo valstu (countries with derogation) statuss. Šajā posmā jaunajām ES dalībvalstīm, tai skaitā arī Latvijai, ir jāpierāda, ka tās ir pilnībā gatavas uzņemties un ilgtermiņa laika posmā izpildīt tās saistības, ko paredz dalība Eiropas monetārajā savienībā. Konkrēti, līdz ar iestāšanos ES Latvijas pienākumos ietilps tādas valūtas politikas īstenošana, kas ņem vērā visu ES dalībvalstu intereses. Tādejādi Latvijai būs jāpiedalās Eiropas valūtas kursa mehānismā (ERM 2) vai nu tūlīt pēc iestāšanās ES, vai arī vēlākā laika posmā. Līdz ar iestāšanos ES un pievienošanos ERM 2 Latvijas Bankai būs jāveic izmaiņas monetārās politikas īstenošanā. Lai gan Latvijas Bankas pielietotie monetārās politikas instrumenti jau pirms iestāšanās ES lielā mērā atbilst Eiropas Centrālās bankas (ECB) lietotajiem instrumentiem, iestāšanās ES prasīs pārvērtēt dažādu instrumentu nozīmību. Līdz ar dalību ERM 2 Latvijas Bankai paveras iespējas veikt aktīvāku monetāro politiku, izmantojot īstermiņa procentu likmju vadību, lai nodrošinātu valsts atbilstību Māstrihtas kritērijiem - it sevišķi saistībā ar inflācijas kontroli. Šajā laikā Latvijas Bankai ir jāpanāk pilnīga saskaņa ar ECB, pielāgojot izmantojamos monetārās politikas instrumentus (tas vienlīdz attiecas gan, piemēram, uz refinansēšanas likmes līmeni, gan uz rezervju prasību normām), lai iestāšanās monetārajā savienībā un monetārās politikas nodošana ECB kompetencē neradītu pārmērīgus satricinājumus valsts finansu sektorā. Latvijas Banka jau ir uzsākusi pakāpenisku monetārās politikas instrumentu harmonizāciju ar ECB monetāro instrumentu lietošanas noteikumiem (piemēram, rezervju prasību normas pakāpenisks samazināšana). 2) Latvijas iestāšanās Eiropas ekonomiskajā un monetārajā savienībā Kad ES Padome pieņems lēmumu, ka Latvija ir gatava piedalīties Eiropas monetārajā savienībā, Latvijā nacionālo valūtu nomainīs eiro un Latvijas Banka pārtrauks īstenot neatkarīgu monetāro politiku. Līdz ar to: • Lēmumus par monetāro politiku pieņems ECB padome, kurā uz vienlīdzības principiem piedalīsies arī Latvijas Bankas prezidents; • Latvijas Banka īstenos lēmumus, kas tiks pieņemti ECB padomē, veicot tirgus operācijas un sadarbojoties ar Latvijas komercbankām; • Ņemot vērā patreizējo ECB monetārās politikas stratēģiju, galvenais instruments, ar kura palīdzību tiks īstenota monetārā politika Latvijā, būs repo izsoles, kamēr, piemēram, ārvalstu valūtu swap operācijām tiks atvēlēta salīdzinoši maznozīmīga loma; • Latvijas Banka daļu savu ārējo aktīvu nodos ECB rīcībā. Atlikušo daļu Latvijas Banka, tāpat kā līdz šim, pārvaldīs patstāvīgi. 2.
  160. Ārējais sektors Straujajām ekonomiskajām reformām Latvijā bija ļoti liela ietekme uz maksājumu bilanci. Galvenais Latvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīta iemesls, tāpat kā daudzās citās Austrumeiropas valstīs, ir straujais valsts ārējās tirdzniecības deficīta pieaugums. Tekošā konta bilances negatīvā saldo pieaugumu palīdz ierobežot pakalpojumu pozitīvais saldo, kam ik gadus ir tendence palielināties. Maksājumu bilances tekošā konta deficīta pieaugumā pašlaik Latvijā dominējošā loma ir investīcijām. Tekošā konta deficīta kāpumu
  161. gadā galvenokārt noteica augstais investīciju (kopējā kapitāla veidošana) līmenis (29,0% no IKP) un to straujais pieaugums. Uzkrājumu kāpums
  162. gadā nebija tik nozīmīgs kā IKP pieaugums, tādēļ to īpatsvars IKP par 0,9% samazinājās. Krievijas finansu krīze, kas izraisīja eksporta uz Krieviju samazināšanos
  163. gadā, negatīvi ietekmēja maksājumu bilanci - tekošā konta deficīts pieauga līdz 10,6% no IKP.
  164. gadā tirdzniecības deficīts būtiski samazinājās, tomēr tekošā konta stāvoklis uzlabojās nedaudz (līdz 9,7% no IKP), jo pasliktinājās ienākumu bilance, kas pirmoreiz, samazinoties Latvijas ienākumiem (pamatā no ieguldījumiem portfeļinvestīcijās), kļuva negatīva.
  165. gadā, galvenokārt uzlabojoties pakalpojumu saldo, tekošā konta deficīts samazinājās līdz 6,9% no IKP. Savukārt
  166. gadā, samazinoties pieprasījumam Eiropā, palēninājās eksporta pieauguma tempi un, augot pieprasījumam iekšzemē, palielinājās imports, kā rezultātā tekošā konta negatīvais saldo sasniedza 9,7% no IKP. Nozīmīgs bija arī kapitālpreču importa kāpums, "Latvijas Kuģniecībai" iegādājoties trīs kuģus. Sagaidāms, ka tekošā konta deficīts pakāpeniski turpinās samazināties, bet ne strauji. Tuvākā laika periodā eksporta pieaugumu noteiks ekonomikas attīstība Eiropā un ASV, saglabājoties salīdzinoši augstam pieprasījumam pēc importa. Savukārt vidējā termiņā - sagaidāms investīciju atdeves kāpums, līdz ar to eksporta pieauguma tempi apsteigs importa kāpumu un tekošā konta negatīvais saldo pamazām saruks. Ienākumu saldo būs salīdzinoši neliels. No vienas puses, palielinoties valsts un privātā sektora ārējam parādam ir sagaidāmi lielāki rezidentu maksājumi par izmantoto kapitālu. Tāpat, pieaugot uzkrātajām ārvalstu investīcijām, palielināsies tiešo investīciju peļņas izvešana. No otras puses, bieži jauno kredītu procentu likmes ir zemākas kā 90-tajos gados veiktajiem aizņēmumiem, tādējādi samazinot procentu maksājumu kāpumu. Ir paredzams, ka pieaugs ārvalstīs nodarbināto rezidentu ienākumi. Lai panāktu pastāvīgu eksporta apjomu pieaugumu, ir nepieciešams palielināt gatavās produkcijas un produktu ar augstāku pievienoto vērtību īpatsvara palielināšanos kopējā eksporta struktūrā, jo izejmateriālu eksports ir tieši saistīts ar pasaules tirgus cenu svārstībām. Sagaidāms, ka Latvijas uzņēmumos realizēto investīciju projektu rezultātā tuvākajos gados Latvijas eksporta struktūra mainīsies, pieaugot jaunu produktu veidu eksporta iespējām. Pakalpojumu eksportā līdzīgi preču eksportam ir sagaidāma mērena sniegto pakalpojumu struktūras maiņa - samazināsies galvenā pakalpojuma īpatsvars un pieaugs pārējo (līdz šim maznozīmīgo) pakalpojumu loma. Ārējo faktoru ietekmē (galvenokārt, Krievijas valdības eksporta politikas dēļ) samazināsies tranzīta loma. Tranzīta (ostu, dzelzceļa un cauruļvadu transporta) pakalpojumi vēl arvien būs nozīmīgākie nerezidentiem sniegtie pakalpojumi un tranzīta ieņēmumi būs līdzvērtīgi
  167. gada līmenim, taču pieaugs sniegto citu pakalpojumu un, iespējams, jūras kravu transporta pakalpojumu apjomi. Lai gan maksājumu bilances tekošā konta saldo ir negatīvs, kopējais maksājumu bilances saldo
  168. gadā bija pozitīvs. To nodrošināja kapitāla ieplūšana Latvijā, un pateicoties tam bija iespējams ne tikai nosegt pieaugošo tekošā konta deficītu, bet palielināt arī ārvalstu valūtas rezerves. Laikā līdz
  169. gadam tekošā konta deficīta finansēšanā galvenokārt tiks izmantots privātais kapitāls - tiešās investīcijas un cits ilgtermiņa kapitāls. Tiešo investīciju ieplūdes segs pusi no tekošā konta negatīvās bilances un veidos apmēram 3% no IKP. Pārējo saldo daļu segs citu ieguldījumu veidā piesaistītie līdzekļi, galvenokārt, noguldījumi un aizņēmumi. Lielie uzņēmumi, līdzīgi kā jau šodien, ārvalstu kapitālu var piesaistīt paši, ņemot kredītus ārvalstu bankās. Kā papildus finansējuma avotu nākotnē var minēt korporatīvo vērtspapīru emisiju, jo HEX Group iegādājoties lielāko daļu Rīgas Fondu biržas akciju un iekļaujot Rīgas Fondu biržu HEX Group sastāvā, RFB emitentiem būs vienkāršāka piekļuve pasaules kapitāla. Pārējie privātā sektora rezidenti ārējo kapitālu piesaistīs, izmantojot banku un citu finansu organizāciju starpniecību. Līdz ar to bankas, vadoties no naudas pieprasījuma iekšējā tirgū, piesaistītos ilgtermiņa un īstermiņa noguldījumus izvietos iekšzemē, portfeļieguldījumos vai citos ieguldījumos ārvalstīs. Valūtas rezervju pieaugums ir uzskatāms par sava veida aizsardzību un buferi iespējamo maksājumu bilances grūtību pārvarēšanai, un tas saglabā pieaugošā naudas daudzuma apgrozībā segumu. Turklāt Latvijas Bankas valūtas rezervju apjoms ir saglabājies līdzvērtīgs vismaz trīs mēnešu preču un pakalpojumu importa apjomam. 2.
  170. Scenārija izpildes nozīmīgākie riski Latvijas ekonomikas scenāriju turpmākajiem gadiem var ietekmēt dažādi satricinājumi, kas var palēnināt izaugsmes tempus. Latvija ir maza un atvērta ekonomika, un tās risks ir saistīts galvenokārt ar ārējo ekonomisko vidi. Strauja ārējā pieprasījuma krišanās var radīt spiedienu uz latu, mazināt ekonomisko aktivitāti, samazināt budžeta ieņēmumus un radīt nestabilitāti finansu sektorā. Latvijas galvenais risks ir saistīts ar lielo tekošā konta deficītu, un ir vairāki riska faktori, kā rezultātā tekošā konta deficīts varētu būtiski nesamazināties vai pat pieaugt vidējā termiņā. Nozīmīgs riska faktors ir ārējā pieprasījuma samazināšanās. Ja Eiropas Savienības ekonomikā nenotiks gaidītā augšupeja vai pieaugumu tempu samazināšanās ieilgs, tas negatīvi ietekmēs Latvijas ekonomikas attīstību. NVS valstis veido nozīmīgu Latvijas eksporta daļu, un neskaidrība par ekonomisko attīstību šajās valstīs ir būtisks riska faktors. Pasliktinoties ārējai ekonomiskai videi, būtiska būs Latvijas prasme palielināt konkurētspēju, atrast jaunus eksporta tirgus, kā arī dažādot eksporta struktūru. Latvijas tekošā konta deficītu nelabvēlīgi var ietekmēt arī straujas galveno Latvijas importa vai eksporta preču cenu izmaiņas pasaules tirgū. Koksnes, kas ir galvenā Latvijas eksporta prece, cenu krišanās samazinās eksporta vērtību, un naftas un enerģijas cenu pieaugums palielinās importa vērtību, tādējādi būtiski palielinot tekošā konta deficītu. Tekošā konta deficītu finansē kapitāla plūsmas. Būtisks riska faktors ir tas, vai tekošā konta deficīts tiks finansēts galvenokārt ar īstermiņa vai ilgtermiņa kapitāla plūsmām. Latvijai ir svarīgāk veicināt ilgtermiņa kapitāla (ārvalstu tiešo investīciju) ieplūšanu. Īstermiņa kapitāla plūsmas ir ļoti svārstīgas un grūti prognozējamas, un strauja to samazināšanās var radīt maksājumu bilances grūtības. Krītoties ārzemju kapitāla plūsmām, samazināsies Latvijas Bankas ārējās rezerves, tas radīs naudas piedāvājuma samazināšanos un iekšzemes procentu likmju paaugstināšanos, kas negatīvi ietekmēs ekonomikas attīstību. Pēc privatizācijas beigām ārvalstu tiešo investīciju daļa tekošā konta deficīta finansēšanā nepalielināsies, turklāt finansu sektora attīstība pilnveidos Latvijas pieeju parādus radošajām (aizdevumu) plūsmām. No otras puses ārvalstu investīciju ieplūšanu varētu veicināt Latvijas ekonomiskā attīstība, kas radītu investoru vidū priekšstatu par Latviju kā investīcijām drošu un stabilu vidi. Zems iekšzemes privāto uzkrājumu līmenis ir riska faktors, kas var radīt satricinājumus finansu tirgū. Ir vērojams iedzīvotāju uzticības pieaugums finansu sektoram, taču ilgtermiņa noguldījumi vēl arvien veido salīdzinoši nelielu daļu. Mājsaimniecību uzkrājumus var arī samazināt augošais optimisms par Latvijas ekonomikas nākotni, kā rezultātā var palielināties patēriņš un samazināties ietaupījumi. Sagaidāmā ekonomikas stabilizācija un veiksmīga reformu īstenošana var veicināt arī investīciju sagaidāmās atdeves līmeni, palielinot pieprasījumu pēc privātajām investīcijām. Ja investīciju pieaugums netiks nodrošināts ar attiecīgu privāto uzkrājumu pieaugumu, tas var palielināt tekošā konta deficītu.
  171. Valsts finanses2 3.
  172. Vidēja termiņa fiskālais ietvars Latvijas valdības fiskālās politikas galvenais uzdevums ir saglabāt fiskālo deficītu tādā līmenī, kas nodrošina stabilu makroekonomisko izaugsmi. Tādēļ Latvijas valdība turpina stingras fiskālās politikas īstenošanu ar mērķi saglabāt stabilu fiskālo situāciju un samazināt tekošā konta deficītu. Latvijas valdības vidēja termiņa fiskālās politikas mērķi ir šādi: • Prognozējamas un stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšana un nodokļu sloga samazināšana uzņēmējdarbībā; • Valsts budžeta fiskālā deficīta pakāpeniska samazināšana. Iepriekšējos gados virzība uz pakāpenisku valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšanu ir bijusi sekmīga.
  173. gadā fiskālais deficīts bija 2,7% no IKP, bet
  174. gadā konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts samazinājās līdz 1,6% no IKP3 . Tādējādi Latvija jau divus gadus nepārsniedz Māstrihtas kritērijos noteikto valsts budžeta deficīta līmeni - 3% no IKP. Turklāt,
  175. gada konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts ir vērtējams kā viens no zemākajiem Eiropas Savienības kandidātvalstu vidū. Valsts budžeta fiskālā deficīta tālāku samazināšanu
  176. gadā ietekmēja lielais konsolidētā pašvaldību budžeta fiskālais deficīts. Tāpēc valdība lielu uzmanību pievērš pašvaldību finansiālās darbības uzraudzībai un kontrolei.
  177. gadā konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts tiek plānots 1,8% no IKP. Likums "Par valsts budžetu
  178. gadam" nosaka augstāku fiskālo deficītu salīdzinājumā ar
  179. gadu, kas pamatā ir saistīts ar izdevumu prioritātēm saistībā ar iestāšanos ES un NATO un iekšzemes prioritātēm, tādām kā izglītība un veselība, kā arī lielākiem piešķirtajiem līdzekļiem valsts investīciju programmas realizācijai. Tomēr neskatoties uz to, ka valdība ir uzsākusi nodokļu sloga samazināšanu uzņēmējdarbībai un valsts budžeta izdevumu samazināšana saskaņā ar iepriekš minētajām prioritātēm ir ierobežota,
  180. gada I ceturksnī valsts budžeta izpilde bija veiksmīga un konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts bija mazāks nekā plānots.
  181. gadā liela uzmanība tiks pievērsta nodokļu iekasēšanai, izdevumu stingrai kontrolēšanai, valsts budžeta līdzekļu optimizācijai un pašvaldību budžeta disciplīnas uzlabošanai. Tādējādi tiek prognozēts, ka konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts
  182. gadā varētu saglabāties
  183. gada līmenī. Tiek prognozēts, ka konsolidētā kopbudžeta fiskālais deficīts
  184. gadā būs 2,5% no IKP, bet
  185. un
  186. gadā attiecīgi 2,2% no IKP un 2,0% no IKP. Konsolidētā kopbudžeta fiskālā deficīta palielinājuma pamatā ir lielāks (salīdzinājumā ar iepriekš plānoto) izdevumu pieaugums prioritārajiem mērķiem - integrācijai ES un NATO, kā arī nodokļu likumdošanas aktu izmaiņu ietekme. 3.1.
  187. Nodokļu politika Latvijas valdības nodokļu politikas mērķi ir: • Veicināt ekonomisko izaugsmi un investīciju piesaisti, nodrošinot stabilu uzņēmējdarbības vidi; • Nodrošināt Latvijas konkurētspēju. Lai nodrošinātu nodokļu politikas mērķu sasniegšanu, ir izvirzīti šādi nodokļu politikas galvenie uzdevumi: • Radīt taisnīgu, neitrālu un viegli administrējamu nodokļu un nodevu sistēmu; • Pilnveidot nodokļu administrēšanu un uzlabot nodokļu parādu iekasēšanu; • Garantēt valsts budžetā plānoto nodokļu ieņēmumu iekasēšanu. Viens no galvenajiem nodokļu politikas virzieniem Latvijā ir nodokļu sloga samazināšana uzņēmējdarbībā, ar nolūku veicināt ilgtermiņa attīstību un ekonomikas konkurētspēju, kas ir īpaši svarīgi laikā, kad Latvija gatavojas iestāties ES. Turklāt uzsvars tiek likts uz patēriņa nevis ienākuma aplikšanu ar nodokļiem, tādējādi veicinot kapitāla uzkrāšanu un investīciju piesaisti. Lai nodrošinātu tālāku nodokļu sloga samazināšanu uzņēmējdarbībā, tiek veikti šādi pasākumi: • Uzņēmumu ienākuma nodokļa likme pakāpeniski tiek samazināta no 25%
  188. gadā līdz 15%
  189. gadā,
  190. un
  191. gadā saglabājot likumdošanā paredzētās nodokļu atlaides mazajiem uzņēmumiem; • Lai veicinātu ar darbaspēka izmantošanu saistīto izmaksu samazināšanu, pakāpeniski uz darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes rēķina tiek samazināta sociālās apdrošināšanas kopējā iemaksu likme. Darba devēja sociālā nodokļa likmes samazināšana uzsākta ar 1996.gada 1.jūliju, kad tā tika samazināta no 37% līdz 33%, kopējai likmei saglabājoties 38% apmērā. No
  192. gada sociālā nodokļa kopējā likme tika samazināta no 38% līdz 37%, darba devēja sociālā nodokļa likmi samazinot līdz 28%.
  193. gadā un 2001.gadā gan sociālās apdrošināšanas iemaksu kopējā likme, gan darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tika samazināta par vienu procentu: 2000.gadā kopējā likme tika samazināta līdz 36,09% un darba devēja likmes daļa - līdz 27,09%; 2001.gadā kopējā likme tika samazināta līdz 35,09% un darba devēja likmes daļa - līdz 26,09%. Ir plānots
  194. gadā sociālās apdrošināšanas iemaksu kopējo likmi samazināt no 35,09% līdz 33,09%; • Pakāpeniski tiek samazināta nekustamā īpašuma nodokļa likme no maksimālās likmes 4%
  195. gadā līdz vienotajai 1% likmei
  196. gadā. Ir paredzēts ar
  197. gadu no nekustamā īpašuma nodokļa apliekamā objekta izslēgt inženiertehniskās būves, zemi un ēkas apliekot ar nekustamā īpašuma nodokli pēc kadastrālās vērtības, piemērojot 1,5% likmi. Sākot ar
  198. gadu, zemi un ēkas paredzēts aplikt ar nodokli pēc kadastrālās vērtības, samazinot likmi no 1,5% līdz 1%. Tādējādi tiek plānots, ka pakāpeniski samazinoties nodokļu slogam uzņēmējdarbībā, nodokļu īpatsvars (neieskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas) IKP kritīsies no 21,7%
  199. gadā līdz 19,4%
  200. gadā. Savukārt sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumu īpatsvara IKP samazinājums tiek plānots no 10,2%
  201. gadā līdz 8,6%
  202. gadā. Iepriekšminēto ieņēmumu īpatsvara IKP samazinājuma pamatā ir sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes samazināšana, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa likmes samazināšana sākot ar
  203. gadu. Netiešo nodokļu jomā Latvijas valdība darbojas saskaņā ar saistībām, ko tā ir uzņēmusies ES pievienošanās sarunās, t.i., saskaņā ar ES direktīvu prasībām harmonizēt normatīvos aktus pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa jomā. Tādējādi
  204. gada novembrī, pieņemot grozījumus likumā "Par pievienotās vērtības nodokli", ir nodrošināta pilna atbilstība Eiropas Padomes
  205. direktīvai, īpaši attiecībā uz atbrīvojumiem no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli izņēmumiem. Ir paredzēts ar 2003.gadu ieviest samazināto pievienotās vērtības nodokļa likmi 9% apmērā, attiecinot to uz tām precēm un pakalpojumiem, kuri pašlaik ir atbrīvoti no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli, bet kurām atbrīvojums nav pieļaujams. Atbilstošas izmaiņas ir veiktas arī akcīzes nodokļa normatīvajos aktos, izņemot akcīzes nodokļa likmes saskaņošanu cigaretēm. Kopš 1998.gada ir pieņemti vairāki likumi ("Par akcīzes nodokli naftas produktiem", "Par akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem", "Par akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem", "Par akcīzes nodokli alum"), kas ievieš Eiropas Savienības normatīvo aktu prasības attiecībā uz akcīzes preču noliktavām, akcīzes nodokļa maksāšanas kārtību, akcīzes nodokļa nodrošinājumiem u.tml. Ar minētajiem likumiem pamatā ir ieviestas arī akcīzes nodokļa likmes, kas atbilst Eiropas savienības minimāli noteiktajam līmenim (izņemot akcīzes nodokli cigaretēm). Akcīzes nodokļa likmes cigaretēm saskaņošanai ar Eiropas Savienības prasībām ir noteikts pārejas periods līdz
  206. gada
  207. decembrim, jo likumdošana šajā jomā Eiropas Savienībā un Latvijā būtiski atšķiras un strauja jauno prasību ieviešana izraisītu ekonomiska rakstura sarežģījumus un valsts budžeta ieņēmumu būtiskas svārstības. Lai izvairītos no iepriekšminētajām problēmām, akcīzes nodokļa likmes cigaretēm saskaņošana notiks pakāpeniski. 2003.gadā ir plānots ieviest kombinēto akcīzes nodokļa likmi cigaretēm kā to prasa attiecīgās direktīvas. Kombinētā akcīzes nodokļa likme sastāvēs no specifiskā nodokļa, ko nosaka par cigarešu daudzumu, un procentuālā nodokļa, ko nosaka procentos no cigarešu mazumtirdzniecības cenas. Līdz 2009.gada 31.decembrim kombinētā akcīzes nodokļa likme pakāpeniski tiks paaugstināta, kamēr tā sasniegs direktīvās noteikto minimālo līmeni - 57% no vispieprasītākās cigarešu mazumtirdzniecības cenas (bet ne mazāk kā EUR 64 par 1000 cigaretēm). 3.1.
  208. Izdevumu politika Vienlaicīgi ar mērķi nodrošināt stabilu makroekonomisko attīstību, veicināt investīciju piesaisti un prioritārajiem izdevumiem integrācijai ES un NATO, Latvijas valdība ir izvirzījusi mērķi samazināt valsts lomu ekonomikā. Valsts samazina savu lomu ieņēmumu pārdalē, tādā veidā nodrošinot Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju pasaules tirgū. Tiek plānots, ka konsolidētā kopbudžeta ieņēmumu īpatsvars IKP samazināsies no 41,4%
  209. gadā līdz 38,6%
  210. gadā. Savukārt konsolidētā kopbudžeta izdevumu īpatsvaru IKP samazināsies no 43,0%
  211. gadā līdz 40,6%
  212. gadā. Izdevumu īpatsvara samazinājumu ietekmēs arī valsts budžeta programmu un apakšprogrammu izvērtējums, to optimizācija, kas ļaus atteikties no valdībai neraksturīgu funkciju finansēšanas. Liela uzmanība tiks pievērsta sociālās apdrošināšanas budžeta izdevumu pārskatīšanai un ilgtermiņā sociālās apdrošināšanas budžeta sabalansēšanai. Latvijas valdība turpina uzsākto darbu pie vidēja termiņa budžeta plānošanas, liekot uzsvaru uz budžeta procesa optimizācijas nodrošināšanu un kā galīgo mērķi izvirzot ilgtermiņa budžeta plānošanas ieviešanu.
  213. un
  214. gadā Ministru kabinets pieņēma virkni dokumentu, kas paredz pasākumus valsts budžeta plānošanas un izdevumu vadības uzlabošanai: savlaicīga fiskālās politikas definēšana; jaunu programmu (projektu) izvērtēšanas kritēriju noteikšana; politikas plānošana vidējam termiņam un kārtējā gada budžeta prioritāšu aktualizēšana; nozares (ministrijas) darbības vidēja termiņa stratēģisko programmu izstrāde un stratēģiskās plānošanas sistēmas izveidošana, tādējādi nosakot institūciju darbības stratēģijas kā galveno instrumentu iestāžu vidēja termiņa darbības t.sk. finansu un politikas programmu plānošanai un atskaitīšanai par rezultātu; jauno politikas iniciatīvu sagaidāmo rezultātu rādītāju izstrāde un ieviešana. Pakāpeniski ieviešot iepriekš minētos pasākumus, tiks pozitīvi ietekmēta valsts budžeta līdzekļu izmantošana un tiks nodrošināta valdības politisko prioritāšu īstenošana. Lai nodrošinātu valsts politikas atbilstību valsts budžetā pieejamiem līdzekļiem, Ministru kabinetā tika apstiprinātas šādas valsts budžeta izdevumu prioritātes
  215. gadam: • Valsts ārējā drošība un suverenitāte; • Institucionālā sagatavotībai dalībai Eiropas Savienībā; • Uz zināšanām balstītas sabiedrības veidošana; • Līdzsvarota reģionu attīstība; • Sociālā aizsardzība; • Iekšējā drošība un indivīda tiesību aizsardzība. Savukārt, valdība valsts budžeta izdevumu plānošanā 2003.gadam par budžeta pamatprioritātēm noteikusi - "Valsts ilglaicīgas drošības garantijas, piedaloties NATO" un "Institucionālā sagatavotība dalībai ES". Valdība ir izveidojusi saikni starp politikas pasākumiem, kas tiek plānoti katru gadu un vidēja termiņa valsts budžeta perspektīvu. Ministru kabinets ir akceptējis Finansu ministrijas izstrādāto "Makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas scenāriju 2003.-
  216. gadam" un vienlaicīgi ir uzsākts darbs pie likumprojekta "Par valsts budžetu
  217. gadam" izstrādes. 3.1.
  218. Jūtīguma analīze Galvenie faktori, kas tika ņemti vērā, izstrādājot valsts budžetu
  219. gadam, ir saistīti ar valsts budžeta prognozēto ieņēmumu neizpildi ekonomikas attīstības tempu samazināšanās rezultātā. Būtisks iespaids uz nodokļu ieņēmumiem ir ekonomiskās aktivitātes kritumam Eiropas Savienībā, iedzīvotāju ienākumu izmaiņām, izmaiņām iedzīvotāju patēriņa struktūrā, pasaules naftas cenām, ārvalstu valūtas kursam pret nacionālo valūtu un investīciju apjomiem. Zemāka ekonomiskā aktivitāte, īpaši Eiropa Savienības valstīs, varētu negatīvi ietekmēt atsevišķas rūpniecības nozares. Tā rezultātā varētu samazināties ražošanas un eksporta apjomi. Šādā situācijā var prognozēt uzņēmēju peļņas kritumu, kas negatīvi ietekmēs uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumus. Tāpat var samazināties nodarbināto skaits, darba samaksa, kas atspoguļosies iedzīvotāju pirktspējas un dzīves līmeņa krišanā. Ražošanas apjomu sašaurināšanās rezultātā tik strauji nepieaugs arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumi. Svarīgs faktors, kas ietekmē valsts ekonomisko attīstību, ir investīciju apjoms. No vienas puses valdība pēdējos gados lielu uzmanību ir pievērsusi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un nodokļu sloga samazināšanai, kas rada labus priekšnoteikumus turpmākai investīciju piesaistei. Tomēr no otras puses valsts īpašuma privatizācija ir beigu posmā, tā rezultātā ir nepieciešams nodrošināt pietiekamu ilgtermiņa ārvalstu tiešo investīciju plūsmu, lai nesamazinātos ražošanas apjomi, un netiktu negatīvi ietekmēti galvenie nodokļu ieņēmumi. Gadījumā, ja budžeta ieņēmumi ekonomisko faktoru negatīvas ietekmes rezultātā būs zemāki nekā plānots, tiks izskatīta iespēja samazināt valsts budžeta izdevumus. 3.
  220. Valsts parāda vadība 3.2.
  221. Valsts parāda vadības institucionālā atbildība Saskaņā ar likumu "Par budžetu un finansu vadību" finansu ministrs ir pilnvarots valsts vārdā gadskārtējā valsts budžeta likumā apstiprinātajos apmēros ņemt aizņēmumus valsts budžeta fiskālā deficīta finansēšanai, valsts parāda refinansēšanai un citiem gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktiem mērķiem, kā arī, gadskārtējā valsts budžeta likuma ietvaros, izsniegt valsts galvojumus, kas uzliek netiešās saistības valsts budžetam. Saskaņā ar finansu ministra pilnvarojumu valsts parāda vadību veic Valsts kase, kas ir finansu ministram pakļauta institūcija. Realizējot valsts parāda vadības funkciju Valsts kase analizē finansu riskus, veic finansu tirgus izpēti, izstrādā valsts parāda vadības stratēģiju vidējam termiņam un resursu piesaistīšanas plānu kārtējam budžeta gadam un atbilstoši tiem nodrošina valsts aizņēmuma vērtspapīru un obligāciju emisiju un aizņēmumu līgumu sagatavošanu, nodrošina līgumu oriģinālu uzglabāšanu, valsts vārdā noslēgto aizņēmumu, aizdevumu un sniegto galvojumu uzskaiti un nodrošina valsts parāda apkalpošanas maksājumu savlaicīgu veikšanu. 3.2.
  222. Valsts parāda dinamika un parāda vadības politika Latvijas valsts parāds, salīdzinot ar pasaulē pastāvošo praksi, ir relatīvi neliels - saskaņā ar Centrālās Statistikas pārvaldes, Finansu ministrijas un Valsts kases sagatavoto un
  223. gada martā Eirostatam iesniegto valdības deficīta un parāda notifikāciju
  224. gada beigās tas bija 757,7 milj. latu liels jeb 16,0% apmērā no IKP. Analizējot valsts parāda attīstības dinamiku, jāatzīmē, ka salīdzinoši liels parāda pieaugums bija
  225. gadā, kas bija saistīts ar Krievijas
  226. gada finansu krīzes radīto budžeta ieņēmumu kritumu un tā izraisīto fiskālo deficītu, kura segšanai tika emitētas eiroobligācijas 225 milj. EUR apmērā. Tāpat salīdzinoši liels parāda pieaugums bija
  227. gadā, kas ir saistīts ar gada beigās veikto 200 milj. EUR eiroobligāciju emisiju
  228. gada budžeta deficīta finansēšanai. Konsolidētais valsts parāds (nominālā vērtība gada beigās)* (milj. latu) 1998 1999 2000 2001 Valsts budžeta deficīts -25,130 -207,397 -118,831 -75,518 Vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds 381,987 533,945 602,316 757,702 % pret IKP 10,6% 13,7% 13,9% 16,0% Centrālās valdības parāds 376,651 517,560 565,687 705,531 % pret IKP 10,5% 13,2% 15,0% 15,8% * Saskaņā ar
  229. gada Notifikācijas datiem, pēc ESA 95 Kopējo centrālās valdības parādu veido iekšējais parāds un ārējais parāds. Valsts parāda vadības politika attiecībā uz valsts ārējā un iekšējā parāda sadalījumu paredz palielināt nacionālā valūtā atmaksājamo aizņēmumu apjomu, attīstot ilgāka termiņa finansu resursu bāzi, lai izvairītos no zaudējumiem, kas var rasties valūtu riska ietekmē. Iekšējais parāds
  230. gada beigās bija 257,8 milj. latu, un tā īpatsvars kopējā centrālās valdības parāda portfelī bija 36 procenti. Ārējais parāds bija 460,6 milj. latu - attiecīgi 64% no kopējā parāda.
  231. gada pirmajā pusē tika veikta 60 milj. latu vidēja termiņa iekšējā aizņēmuma obligāciju emisija, kā rezultātā tika būtiski pazemināts likviditātes līmenis iekšējā naudas tirgū un cēlās resursu cena iekšzemes finansu tirgū. Ar to saistīta ārējā parāda īpatsvara palielināšanās veicot iepriekšminēto eiroobligāciju emisiju
  232. gada novembrī, izmantojot starptautiskajos finansu kapitāla tirgos fiksēto salīdzinoši zemo finansu resursu cenu. Nekonsolidētais Centrālās valdības parāds (
  233. gada notifikācijas dati) (milj. latu) 1998 1999 2000 2001 Centrālās valdības parāds 376,651 519,260 575,842 718,385 Iekšējais parāds 145,091 158,217 225,854 257,804 % no kopējā parāda 39% 30% 39% 36% Ārējais parāds 231,560 361,043 349,988 460,581 Atbilstoši Valsts parāda vadības stratēģijai ārējā parāda valūtu kompozīcija tiek veidota, ņemot vērā pastāvošo Latvijas Bankas valūtas kursa politiku, kas realizē lata piesaisti pie SDR. Valūtas riska samazināšanas nolūkā valsts ārējais parāds pēc iespējas tiek denominēts SDR vai tajā ietvertajās valūtās atbilstoši to proporcijām valūtu grozā. Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, lats tiks piesaistīts eiro, tāpēc tiek pieļauta novirze no valūtu kompozīcijas etalona eiro virzienā. Ārējais parāds sadalījumā pa valūtām un procentu likmēm 31.12.
  234. (milj. latu) CHF DKK SDR JPY SEK USD EUR Kopā Procentos Bezprocentu 0,00 0,01 0,00 0,00 0,00 5,57 0,00 5,58 1,2% Fiksētā 0,00 0,00 0,00 20,22 0,00 5,45 274,10 299,77 65,6% Peldošā 0,26 0,69 15,24 0,00 0,18 120,86 14,11 151,34 33,1% Ārējais parāds 0,26 0,71 15,24 20,22 0,18 131,88 292,11 460,58 100% Procentos no kopsummas 0,1% 0,2% 3,3% 4,4% 0,0% 28,9% 63,1% 100% Stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas var nodrošināt aizņēmumi ar fiksētu likmi, jo tādējādi tiek izslēgta iespēja, ka tirgus likmju svārstību rezultātā valsts parāda procentu izmaksas būs augstākas nekā plānots. Tomēr, pastāvot normālai peļņas līknei, valsts parāda apkalpošanas izmaksas ilgākam laika periodam fiksētās likmes gadījumā var būt pārāk augstas. Turklāt, fiksējot likmes ilgākam laika periodam, tiek izslēgta iespēja attiecīgajā laika periodā samazināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas, likmēm finansu tirgū samazinoties. Valsts parāda vadības politika, lai panāktu stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, paredz vismaz 60% no valsts parāda fiksēt procentu likmi. Procentu likmēm finansu tirgos esot relatīvi zemā līmenī, valsts parāda vadības stratēģija paredz resursu piesaisti ar fiksētas likmes aizņēmumiem un iespēju atbilstoši paaugstināt fiksētās likmes vēlamo īpatsvaru valsts parāda portfelī. Kopējā centrālās valdības parāda vidējais ilgums
  235. gada
  236. decembrī palielinājās līdz 4,53 gadiem salīdzinājumā ar 3,71 gadu
  237. gadā. Fiksētās likmes parāda īpatsvars parāda portfelī
  238. gadā bija 76% salīdzinājumā ar 57%
  239. gadā. 3.2.
  240. Valsts parāda saistību maksājumi Parāda pieauguma dinamika, atspoguļojas arī tā apkalpošanas izmaksās.
  241. gadā parāda apkalpošanas izdevumi saglabājās
  242. gada līmenī - valsts parādam 50,6 milj. latu
  243. gadā un 52,8 milj. latu
  244. gadā, centrālās valdības parādam attiecīgi 39,1 milj. latu un 39,3 milj. latu.
  245. gada pirmajā pusē tika veiktas jaunas vidēja termiņa obligāciju emisijas, kā rezultātā būtiski pazeminājās likviditātes līmenis iekšējā naudas tirgū un valsts īstermiņa parādzīmju izsolēs palielinājās vidējās diskonta likmes (piem., vidējā svērtā diskonta likme 3 mēnešu parādzīmēm pieauga līdz 5,78%
  246. gadā salīdzinājumā ar 4,31%
  247. gadā). Vidēja termiņa obligāciju peļņas likmes
  248. gadā būtiski nemainījās - trīs gadu obligāciju ienesīgums līmenis palika iepriekšējā līmenī, bet piecu gadu obligāciju likmes pat samazinājās - vidēji par 100 bāzes punktiem fiksējoties zem 8% atzīmes. Ārējā parādā
  249. gadā 40% no parāda apkalpošanas maksājumiem veidoja
  250. gadā emitētās eiroobligācijas kupona maksājums (kupona likme 6,25%) un 28% maksājumi par Pasaules Bankas mainīgās likmes aizņēmumiem. Sagaidāms, ka
  251. gada centrālās valdības parāda apkalpošanas izdevumi pieaugs par apmēram 6 milj. latu, un tas galvenokārt būs saistīts ar
  252. gadā veikto 7 gadu eiroobligāciju emisiju (kupona likme 5,375%).
  253. gadā rīkotajā valsts iekšējā aizņēmuma vērtspapīru izsolē vidējā procentu likme īstermiņa parādzīmēm ievērojami samazinājās, kas pamatā saistās gan ar pieaugušo likviditāti iekšējā naudas tirgū, gan arī to, ka, pateicoties piesaistītajam finansu resursu apjomam no eiroobligāciju sekmīgas pārdošanas
  254. gada nogalē, īstermiņa parādzīmju izsoles tiek rīkotas reti. Pateicoties labvēlīgajiem apstākļiem iekšējā naudas tirgū un augstai investoru interesei ieguldījumiem valsts vērtspapīros, būtisks procentu likmju samazinājums notika arī vidēja termiņa obligāciju izsolēs, kur vidējās peļņas likmes piecu gadu obligācijām sasniedza vēsturiski zemākos līmeņus 5,50% procentu apmērā. 3.
  255. Deficīta finansēšana Valsts kase pēc gadskārtējā valsts budžeta projekta sagatavošanas izstrādā attiecīgā budžeta gada finansu resursu piesaistīšanas plānu ar mērķi nodrošināt valsts finansēšanas nepieciešamību atbilstoši valsts parāda vadības stratēģijai. Plānā tiek iekļauti konkrēti pasākumi finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai, valsts parāda vadības mērķu sasniegšanai un uzdevumu izpildei kārtējā budžeta gadā. Lai noteiktu kopējo finansēšanas nepieciešamību, izvērtētu likviditātes un finansu tirgu riskus un izvēlētos finansēšanai piemērotākos finansu instrumentus, ir izstrādāts resursu piesaistīšanas plāns
  256. gadam, kurā analizēti likumā "Par valsts budžetu
  257. gadam" ietvertie riska faktori, uzņemtās valsts parāda saistības un noteikta kopējā finansēšanas nepieciešamība. Pēc veiktās finansēšanai pieejamo instrumentu un risku analīzes pieņemts lēmums, ka
  258. gadā finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai galvenokārt tiks izmantoti valsts iekšējā aizņēmuma finansu instrumenti, vienlaikus apgūstot arī starptautisko finansu institūciju resursus saskaņā ar iepriekš noslēgtajiem līgumiem 15 milj. latu apmērā. Resursu piesaistīšanai iekšējā finansu tirgū plānots izmantot gan valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmju - trīs un sešu mēnešu, viena gada parādzīmju - emisiju, gan arī vidēja termiņa - trīs un piecu gadu - obligāciju emisiju. Sagaidāms, ka arī turpmākajās izsolēs valsts iekšējā aizņēmuma procentu likmes saglabāsies salīdzinoši zemos līmeņos un, ilgstoši saglabājoties stabilitātei iekšējā naudas tirgū, vēl nedaudz samazināsies - vidēji par 10-30 bāzes punktiem. Taču jūtīgākās - īstermiņa naudas tirgus procentu likmes varētu atkal būtiski svārstīties gadījumā, ja iekšējā naudas tirgus kapacitātes robeža tiks pārsniegta. Tādēļ valsts iekšējā aizņēmuma vidēja termiņa obligāciju pārdošana turpmāk tiks realizēta emisijas programmas ietvaros, kas paredz kopējo obligāciju apjomu piedāvāt vairākās izsolēs pēc kārtas, tādā veidā mazinot strauju likviditātes līmeņa izmaiņu iespējamību iekšējā finansu tirgū. Īstermiņa parādzīmju emisijas apjomus plānots saglabāt
  259. gada līmenī, lielāko daļu no nepieciešamā finansējuma piesaistot ar vidēja termiņa obligāciju emisijām atbilstoši finansējuma plānā apstiprinātajam emisijas plānam. Šādā veidā tiks palielināts fiksētas likmes un iekšējā parāda īpatsvars kredītportfelī un pagarināts valsts parāda vidējais garums. Starptautiskajos finansu tirgos Latvija līdz šim ir bijusi oportūnisks aizņēmējs un periodiski izmantojusi labvēlīgu tirgus situāciju, emitējot eiroobligācijas atbilstoši vidēja termiņa aizņemšanās nepieciešamībai. Vidējā termiņā tiks saglabāta šāda aizņemšanās stratēģija, galveno akcentu liekot uz iespējām aizņemties iekšējā finansu tirgū un iekšējā tirgus attīstību, vienlaikus nodrošinot pastāvīgas aizņemšanās iespējas starptautiskajos finansu kapitāla tirgos saskaņā ar prognozēto vidēja termiņa finansēšanas nepieciešamību.
  260. gadā dzēšamās eiroobligācijas plānots refinansēt ar jaunu obligāciju emisiju. Uzsāktas sarunas ar Eiropas Investīciju banku par kredītlīnijas noslēgšanu valsts investīciju programmas projektu finansēšanai. Atbilstoši fiskālās politikas virzieniem, kas paredz vidēja termiņā tuvoties sabalansētam budžetam, tiek prognozēts, ka centrālās valdības parāda pieauguma tempi, sākot ar
  261. gadu, samazināsies un tā attiecība pret IKP nostabilizēsies 17% līmenī. Parāda prognoze (milj. latu) 2002 2003 2004 2005 Centrālās valdības parāds 809,5 955,0 1076,0 1143,9 % pret IKP 15,8% 17,1% 17,7% 17,3% Iekšējais parāds 330,8 406,1 482,1 559,3 % no kopējā parāda 40,9% 42,5% 44,8% 48,9% Ārējais parāds 478,7 548,9 593,9 584,63 Realizējot aizņemšanās scenāriju, vienlaikus tiks nodrošināts vienmērīgs un sabalansēts iekšzemes vērtspapīru emisijas grafiks, kā arī nodrošināta iespēja finansēties no alternatīviem finansu avotiem ārējā finansu tirgū. 3.
  262. Fiskālie riski Valsts finansu stāvokli ietekmē arī dažādi fiskālie riski. Viens no fiskālo risku avotiem ir valsts netiešās saistības. Valsts netiešās saistības, kas izriet no izsniegtajiem valsts galvojumiem, saskaņā ar Finansu ministra pilnvarojumu tiek uzskaitītas un uzraudzītas Valsts kasē. Atbilstoši valsts parāda vadības stratēģijai un galvojumu izsniegšanas kārtībai, Valsts kases sistēmās tiek reģistrēti galvotā aizņēmuma maksājumi, no aizņēmēja pieprasīta maksātspēju raksturojoša informācija un izvērtēts kredītrisks.
  263. gada
  264. decembrī Valsts galvojumi bija izsniegti kopsummā par 181,1 milj. latu, no tiem 102,5 milj. latu valsts uzņēmumiem, 67,9 milj. latu pašvaldībām, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem un tikai 10,7 milj. latu privātajiem uzņēmumiem. Valsts izsniegto galvoto aizdevumu uzņēmējsabiedrībām un pašvaldībām atlikums
  265. gada beigās bija 89,3 milj. latu, kas veidoja 1,8% no IKP. Fiskālie riski var rasties arī dažādu ekonomisko ietekmju rezultātā. Ekonomisko procesu ietekme uz valsts budžeta stāvokli ir apskatīta nodaļā "Jūtīguma analīze" (3.1.3). Līdztekus ekonomiskajiem faktoriem, valsts budžeta situāciju var ietekmēt arī citi ārējās vides faktori - sociālie, politiskie, juridiskie. Tā, piemēram, iepriekš ir grūti prognozēt, cik lielas izmaksas no valsts budžeta varētu prasīt starptautiskās tiesvedības lēmumi.
  266. Strukturālās reformas 4.
  267. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4.1.
  268. Privatizācija Pašreizējā situācija un politika Privatizācijas process Latvijā tika uzsākts
  269. gadā, un tā galvenais mērķis bija samazināt valsts līdzdalību tautsaimniecībā un radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla un privātās iniciatīvas attīstībai. Privatizācijas procesā tika izmantoti dažādi privatizācijas paņēmieni. Emitējot privatizācijas sertifikātus, privatizācijā tika iesaistīti arī valsts iedzīvotāji. Valsts mazo un vidējo uzņēmumu nodošana privatizācijai ir pabeigta. Lielo valsts uzņēmumu (VAS "Latvijas kuģniecība", A/S "Latvijas gāze", SIA "Lattelekom" un A/S "Ventspils nafta" valsts kapitāla daļa) privatizācijā: • apstiprināti VAS "Latvijas kuģniecība" privatizācijas noteikumi (
  270. gada aprīlī par privatizācijas sertifikātiem pārdoti 64 milj. akciju (32% no pamatkapitāla),
  271. gada jūnijā 51% no akcijām tika pārdotas izsolē Rīgas Fondu biržā); • SIA "Lattelekom" valsts kapitāla daļas privatizācijas darbības apturētas saistībā ar privātā dalībnieka TILTS Communications starptautiskās arbitrāžas tiesā pret Latvijas valsti iesniegto prasību par it kā esošo SIA "Lattelekom" dalībnieku parakstītā Jumta līguma nosacījumu nepildīšanu; • sekmīgi notika A/S "Latvijas gāze" valstij piederošo akciju pārdošana (valsts kapitāla daļa
  272. gadā šajā sabiedrībā samazinājusies līdz 3 procentiem). Ir paātrināta valstij piederošo zemesgabalu privatizācija.
  273. gadā noslēgti 876 pirkuma līgumi (
  274. gadā - 757). Pašvaldību privatizācijas komisijas
  275. gadā ir privatizējušas 254 pašvaldību zemesgabalus (
  276. gadā - 292).
  277. gadā turpinājās zemes reforma (par privatizācijas sertifikātiem nopirkti 1135 tūkst. ha valsts zemes, tajā skaitā,
  278. gadā - 122 tūkst. ha). Saskaņā ar Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas datiem, līdz
  279. gada
  280. decembrim valstī privatizācijai piedāvāti 477 177 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 95,5% no kopējo dzīvokļu skaita, t. sk.
  281. gadā - 28 753 dzīvokļi. Līdz
  282. gada
  283. decembrim valstī privatizēti 361 819 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 72,4% no kopējā dzīvokļu skaita. Politikas virzieni 2002.-
  284. gadā galvenie privatizācijas politikas virzieni būs: • lielo valsts uzņēmumu privatizācijas pabeigšana; • maksātnespējīgo valsts uzņēmumu likvidācijas pabeigšana; • zemes privatizācijas pabeigšana; • valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšana. Galvenais uzdevums ir nodrošināt caurskatāmu privatizācijas procesu, kas dotu maksimāli iespējamo labumu Latvijas ekonomikai. Tā panākšanai ir piesaistīti starptautiskie konsultanti, kas palīdzēs izstrādāt privatizācijas plānu katram lielajam uzņēmumam. Saskaņā ar "Enerģētikas likumu" nav privatizējama VAS "Latvenergo". Atbilstoši "Publisko aģentūru likumam" Ministru kabinets līdz
  285. gada beigām izvērtēs iespējas atlikušos valsts uzņēmumus pārveidot par valsts aģentūrām vai pārveidot par valsts kapitālsabiedrībām saskaņā ar Komerclikumu (stājas spēkā 01.01.2002.) vai tos likvidēt. Privatizācijas politikā, saglabājot iepriekš izvirzītos mērķus, notiek privatizācijas procesa beigu posma organizatoriskā pilnveidošana.
  286. gadā plānots uzsākt Privatizācijas aģentūras likvidāciju, atsevišķas funkcijas nodot citām valsts institūcijām, piemēram, privatizācijas noteikumu un pirkuma līgumu izpildes kontroli Latvijas Attīstības aģentūrai. 4.1.
  287. Konkurences politika Pašreizējā situācija un politika Konkurences politikas uzdevums ir nepieļaut tirgus koncentrācijas līmeni, kas var būt kritisks patērētājam, radot dominējošus uzņēmumus un tirgus struktūru, kas nenodrošina pietiekami efektīvu konkurenci. Konkurences politikas pamatu Latvijā veido normatīvo aktu bāze, kas līdzīgi Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs piemērotajām konkurences tiesību normām nosaka: • aizliegto vienošanos - līgumu starp uzņēmumiem, to saskaņotas darbības un uzņēmumu apvienību lēmumu, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana, kavēšana vai deformēšana tirgū, sniedzot šādu vienošanos neizsmeļošu uzskaitījumu - pasludināšanu par automātiski spēkā neesošām. Tai pašā laikā likums paredz, ka aizliegumu var nepiemērot, ja vienošanās sniedz ievērojamu labumu ražošanai, tirdzniecībai, ekonomiskajam progresam vai patērētājam un neizslēdz konkurenci tirgū vispār; • uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu tirgū. Aizlieguma piemērošanā nekādi izņēmumi nav paredzēti; • kārtību, kādā tiek kontrolēta uzņēmumu apvienošanās (koncentrācija), kādas darbības ir uzskatāmas par apvienošanos, pie kādiem kritērijiem uzņēmumu pienākums ir ziņot uzraudzības institūcijai par paredzēto apvienošanos, pēc kādiem kritērijiem vadās uzraudzības institūcija, atļaujot vai aizliedzot apvienošanos. Normatīvā bāze paredz konkurences uzraudzības sistēmas caurskatāmību, uzliek par pienākumu uzraudzības institūcijai uzklausīt iespējamo pārkāpēju un arī citu tirgus dalībnieku viedokli, publicēt lēmumus. Konkurences politikas stūrakmens ir likuma piemērošanas efektivitāte, nodrošinot tiesības ikvienam tirgus dalībniekam veikt uzņēmējdarbību brīvas un vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Uzraudzības funkcijas realizē Konkurences padome, kurai kā valsts pārvaldes institūcijai likums uzliek tiesības un pienākumus, kā arī nosaka atbildību konkurences uzraudzības jomā. Konkurences padomes statusu, struktūru un funkcijas nosaka Konkurences likums. Saskaņā ar šo likumu Konkurences padome ir valsts iestāde, kas atrodas Ekonomikas ministrijas pārraudzībā. Konkurences padomes darbības tiesiskais pamats ir • Latvijas Republikas Satversme, • starptautiskie līgumi, • Konkurences likums un Reklāmas likums, • citi Latvijas Republikas likumi un normatīvie akti.
  288. gada Konkurences likums būtiski paplašināja konkurences aizsardzības institūcijas tiesības un noteica kārtību, kādā pieņemami lēmumi par konstatētajiem pārkāpumiem un vainīgo personu sodīšanu, kā tas ir paredzēts Eiropas Savienības valstīs. Tomēr šī likuma piemērošanas prakse vairāku gadu laikā atklāja atsevišķu tā definīciju un normu neatbilstību Eiropas Savienības tiesību normām un faktiskajai situācijai Latvijas tautsaimniecībā. Lai novērstu atklātos trūkumus, tika izstrādāts un
  289. gadā pieņemts jauns Konkurences likums, kas stājās spēkā
  290. gada
  291. janvārī, kam seko attiecīgas sekundārās likumdošanas aktu izmaiņas. Ir prognozējams, ka jaunais Konkurences likums, kas izstrādāts atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normām un satur daudzus būtiskus labojumus attiecībā uz tajā izmantotajām definīcijām, izmaiņām sodu sankciju piemērošanā u. c., ievērojami veicinās efektīvāku konkurences politikas īstenošanu Latvijā. Latvijā ir sasniegts būtisks progress konkurences politikas realizēšanā - izveidota likumdošanas bāze un darbojas uzraudzības institūcija. Tomēr progresu objektīvi varēs novērtēt tikai ilgtermiņā, analizējot likumu piemērošanas efektivitāti gan pēc atklāto pārkāpumu skaita, gan tiesvedības procesu rezultātiem, gan arī analizējot konkurences ieviešanas un attīstības rezultātus tautsaimniecības sektoros, kuros dažādu administratīvo un citu ierobežojumu dēļ pastāv augsta tirgus koncentrācija. Būtisks priekšnoteikums konkurences politikas realizācijā ir tirgus dalībnieku izpratne par konkurences politikas mērķiem un iespējām nodrošināt aizsardzību pret nelikumīgām darbībām. Sistemātiska uzraudzības institūcijas darbības atspoguļošana sabiedriskās saziņas līdzekļos pēdējo gadu laikā ir ievērojami uzlabojusi uzņēmēju zināšanas par savām tiesībām konkurences aizsardzības jomā. Sniegto konsultāciju un skaidrojumu apjoms un informācija sabiedriskās saziņas līdzekļos ir bijis arī kā preventīvs pasākums, lai novērstu iespējamos pārkāpumus un administratīvā procesa uzsākšanu, kā rezultātā tiktu patērēti gan sabiedriskie, gan privātie resursi. Konkurence ar atšķirīgiem koncentrācijas līmeņiem pastāv pārsvarā visos tautsaimniecības sektoros, kuros neeksistē tehnoloģiska rakstura vai likumdošanas ierobežojumi. Izņēmums ir sektori, kuros darbojas t. s. dabīgie monopoli. Šajos sektoros, ņemot vērā objektīvus apstākļus (nenodalītā infrastruktūra, tirgus kapacitāte, tehnoloģiskie risinājumi, apjoma efekts) ir ierobežota konkurences attīstība. Attīstoties tehnoloģiskajām iespējām un nodrošinot arī likumdošanā šo sektoru atvēršanu brīvai konkurencei, ir iespējams panākt konkurences ieviešanu dabīgo monopolu darbības sfērā. Viens no konkurences politikas uzdevumiem ir veicināt monopolsektoru atvēršanu konkurencei, kas nodrošinātu efektivitātes palielināšanos šajos tautsaimniecības sektoros un no tā izrietošu monopolcenu īpatsvara samazināšanos ražošanas izmaksās. Tas pozitīvi ietekmētu katras nozares un arī visas tautsaimniecības konkurētspēju, kas ir būtisks rādītājs Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā. Liela loma konkurences attīstībā būs vispārējiem ekonomikas globalizācijas procesiem, kas, ņemot vērā Latvijas plānoto iekļaušanos šajos tirgus integrācijas procesos, ietekmēs tirgus atvērtības pakāpi. Šo procesu rezultātā saasināsies konkurence Latvijas tirgū, ko tikai nosacīti varēs uzskatīt par iekšējo tirgu. Uzņēmējiem būs jāiztur konkurences spiedieni, kas ekonomikas globalizācijas, kā arī ražošanas un pakalpojumu specializācijas rezultātā atsevišķās nozarēs būs īpaši izteikti. Šie procesi ir izaicinājums konkurences politikai, jo līdz ar to mainās tirgus struktūra un uzņēmumu darbības metodes. Iepriekšminētais veicina uzņēmumu konsolidāciju. Apzinoties nepieciešamību kāpināt savas darbības efektivitāti, kā arī analizēt nozares, kuras potenciāli varētu visvairāk kropļot konkurenci, Konkurences uzraudzības institūcija ir formulējusi virkni savas darbības prioritāšu, kā svarīgākās no tām atzīmējot piecas savu aktivitāšu jomas: • Iestādes administratīvās rīcībspējas stiprināšana (civildienesta ieviešana Konkurences padomē, iekšējo normatīvo dokumentu izstrāde, sabiedrisko attiecību pilnveidošana, darbinieku apmācība un kvalifikācijas celšana, sadarbības attīstība ar citu valstu konkurences uzraudzības institūcijām, interešu konflikta vadīšana un iespējamo korupcijas risku novēršana). • Tirgus analīze augstas koncentrācijas tirgos un tirgos ar prognozējamu konsolidāciju (apdrošināšanas un banku pakalpojumi, telekomunikācijas, enerģētika, transporta pakalpojumi, cukura tirgus). • Aizliegto vienošanos (karteļu) apkarošana (iekšējo normatīvo dokumentu izstrāde, starpvalstu izmeklēšanas prakses analīze). • Reklāmas likuma piemērošanas prakses analīze. • Tiesību aktu izstrāde un izvērtēšana (Konkurences likuma, sekundāro normatīvo aktu, citu tiesību aktu izvērtēšana konkurences aizsardzības un attīstības aspektā). Viena no konkurences politikas sastāvdaļām ir valsts atbalsta kontrole. Valsts atbalsta kontroles politikas uzdevums ir noteikt pieļaujamos atbalsta mērķus, atbalstāmās izmaksas un maksimāli pieļaujamo atbalsta intensitāti, kā arī nodrošināt uzņēmējdarbības atbalsta kontroli, lai mazinātu negatīvo ietekmi uz konkurenci un nepieļautu iespēju uzņēmumiem gūt ekonomiskas priekšrocības, saņemot nelikumīgu atbalstu. Valsts atbalsta politikas sakārtošana Latvijai ir saistoša atbilstoši Latvijas un ES Brīvās tirdzniecības līguma prasībām (spēkā no
  292. gada
  293. janvāra) un Eiropas Līgumam, kas no
  294. gada
  295. februāra aizstāja Brīvās tirdzniecības līgumu. Arī citi Latvijas noslēgtie brīvās tirdzniecības līgumi paredz līdzīgus nosacījumus. Vispārējos valsts atbalsta kontroles politikas principus Latvijā nosaka
  296. gada 26.februārī pieņemtais likums "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli". Likums nosaka tās prasības un ierobežojumus, kuri valsts un pašvaldību institūcijām jāievēro, sniedzot atbalstu uzņēmumiem. Latvijā valsts atbalsta kontroles normu piemērošana praksē ir viens no nosacījumiem, lai Latvija varētu veiksmīgi iekļauties Eiropas Savienības dalībvalstu saimē. Eiropas Savienībā spēkā esošo normu adekvātā piemērošanā būtu ieinteresēti galvenokārt Latvijas uzņēmēji, kuri saņem vai nākotnē plāno saņemt atbalstu no jebkādiem publiskiem finansu līdzekļiem (valsts, pašvaldību vai Eiropas Kopienas). Lai nodrošinātu speciālo ekonomisko zonu un brīvostu atbalsta programmas darbības pilnīgu atbilstību valsts atbalsta kontroles normu prasībām, tika izstrādāts jauns likums "Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās", ko Saeima pieņēma 2001.gada 27.jūlijā, kā arī izdarīti nepieciešamie grozījumi likumā "Par uzņēmējdarbībai sniegtā valsts un pašvaldību atbalsta kontroli". Kontroli par esošo valsts atbalsta kontroles normu ievērošanu veic Valsts atbalsta uzraudzības komisija (turpmāk - Komisija) - starpresoru institūcija, kura strādā atbilstoši Ministru kabineta apstiprinātam nolikumam un kurai ir piešķirtas plašas pilnvaras tās funkciju īstenošanai. Vissvarīgākās ir tās, ka Komisijai ir tiesības saņemt no visām valsts un pašvaldību institūcijām visu nepieciešamo informāciju, lai noskaidrotu, vai netiek plānots vai jau sniegts nelikumīgs valsts atbalsts uzņēmējiem, kā arī pieprasīt, lai valsts atbalsta saņēmējs atmaksātu nelikumīgi piešķirto atbalstu. Šādas tiesības Komisijai ir nepieciešamas, lai būtu iespējams novērst nelikumīga valsts atbalsta rezultātā radītos konkurences traucējumus. Lai paaugstinātu caurspīdīguma līmeni valsts atbalsta lietās, Komisija katru gadu (sākot no 1997.gada) sagatavo ikgadēju pārskatu par valstī sniegto valsts atbalstu. Šādu pārskatu sagatavošana ir ļoti svarīga ne tikai starptautisko prasību izpildei (lai parādītu ārvalstu partneriem, ka pastāvošā valsts atbalsta politika neizkropļo konkurenci), bet arī valsts iekšējām vajadzībām - valsts atbalsta politikas efektivitātes izvērtēšanai, kā arī konkurences traucējumu novēršanai vietējā tirgū. Politikas virzieni Likumdošana konkurences aizsardzības jomā turpmāk būs balstīta uz līdzīga rakstura normām, kādas pastāv Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs, kas realizē aktīvu konkurences aizsardzības politiku. Galvenie principi, kas arī turpmāk tiks ievēroti likumdošanā, ietvers: • tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu; • tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana, aizliegumu; • tirgus koncentrācijas ierobežošanu, kontrolējot tirgus dalībnieku apvienošanās un saplūšanas procesus; • negodīgas konkurences aizliegumu. Tas nodrošinās vienādu pieeju konkurences aizsardzības pasākumu īstenošanā Latvijā un ievērojamā tirgus daļā, ko nākotnē veidos vairāk kā 500 milj. patērētāju Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Vienlaicīgi aktivizēsies Konkurences uzraudzības institūciju starptautiskā sadarbība, adekvāti tirgu integrācijas un uzņēmumu koncentrācijas procesiem. Konkurences uzraudzības funkciju efektīva nodrošināšana eksteritoriālā (pārrobežu) mērogā ir viena no pastāvošajām problēmām, lai efektīvi vērstos pret ekonomikas globalizācijas rezultātā izveidotajiem transnacionāli dominējošiem uzņēmumiem vai to grupām, tai skaitā nelikumīgiem karteļiem, kā arī uzņēmumu apvienošanām, kuru sekas var atstāt negatīvu ietekmi uz konkrētiem tirgiem, ko nosacīti varētu izdalīt kā atsevišķu ģeogrāfisko teritoriju. Latvijas Konkurences politikas uzdevums ir nodrošināt efektīvu uzraudzību iekšējā tirgū adekvāti tirgus integrācijas procesiem, veidojot divpusējos un piedaloties daudzpusējos konkurences tiesību aizsardzības instrumentos. Šādu starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu radīšana Latvijai radītu iespēju aizsargāt tirgu no potenciāli dominējošu transnacionālo kompāniju darbības, kuru darbība ir pretrunā ar iekšējiem konkurenci regulējošiem normatīvajiem aktiem, bet kuru jurisdikcija nav pakļauta Latvijas konkurences uzraudzības institūcijas iedarbībai. Sadarbība ar PTO, OECD, Eiropas Savienības, Baltijas valstu, kā arī NVS valstu konkurences uzraudzības institūcijām nodrošinās Latvijas iekļaušanos konkurences aizsardzības starptautiskās koordinācijas attīstības procesos un nākotnē nodrošinās modernu un efektīvu konkurences politiku, kas spēs aizsargāt patērētājus un vietējos uzņēmējus no sekām, ko izraisa pret konkurenci vērstas darbības. Valsts atbalsta kontroles jomā ir plānots pieņemt Komercdarbības atbalsta kontroles likumu. Attiecīgais likumprojekts jau ir apstiprināts Ministru kabinetā un nosūtīts izskatīšanai Saeimā. Likuma nepieciešamību noteica tas, ka pēdējā laikā (īpaši 2000.un 2001.gadā) ir pieņemti daudzi jauni Eiropas Savienības normatīvie akti, kas reglamentē uzņēmējdarbības atbalsta kontroles jautājumus. 4.1.
  297. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana Pašreizējā situācija un politika Latvijā ekonomiski pamatota ir ierobežota konkurences attīstība atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešama sarežģīta infrastruktūra. Regulēšana ietver sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības licencēšanu, sabiedrības interesēs nosakot prasības pakalpojumu (preču) kvalitātei, drošībai, stabilitātei, ietekmei uz vidi un cilvēku. Valsts regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu šādās nozarēs: enerģētika (izņemot siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija), telekomunikācijas, pasts un dzelzceļa transports. Pašvaldības savā administratīvajā teritorijā regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu šādās nozarēs: sadzīves atkritumu apsaimniekošana (izņemot sadzīves atkritumu pārstrādi), ūdensapgāde, kanalizācija un siltumapgāde, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija. Valsts regulējamās nozarēs tiek izveidots vienots regulators - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK). Pašvaldību regulējamās nozarēs sabiedriskos pakalpojumus regulē attiecīgās pašvaldības izveidota iestāde - regulators. Pašvaldība var noslēgt līgumu ar SPRK par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kā arī pašvaldības, savstarpēji vienojoties, var izveidot kopīgu pašvaldību regulatoru.
  298. gada
  299. jūlijā Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija uzsāka savu darbību un līdz
  300. oktobrim pārņēma sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas funkcijas no Energoapgādes regulēšanas padomes, Dzelzceļa administrācijas, Telekomunikāciju tarifu padomes un Satiksmes ministrijas. SPRK un pašvaldību regulatora funkcijās ietilpst regulējamo nozaru un tajās darbojošos uzņēmumu regulēšana, nosakot tarifu aprēķināšanas metodiku (šo funkciju nepilda pašvaldību regulators), apstiprinot tarifus, izsniedzot licences, veicot strīdu iepriekšēju ārpustiesas izskatīšanu, uzraugot sniegto pakalpojumu atbilstību licences nosacījumiem, noteiktām kvalitātes un vides aizsardzības prasībām. Pašvaldību regulējamās nozarēs tarifu aprēķināšanas metodiku nosaka Ministru kabinets pēc saskaņošanas ar pašvaldībām likumā "Par pašvaldībām" noteiktajā kārtībā.
  301. gadā tika izstrādāta SPRK darbības stratēģija un pamatprincipi regulēšanas funkciju veikšanai, nosakot vienotu pieeju metodiku izstrādei un licencēšanai, uzsākta sadarbība ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un lietotājiem, kā arī tika strādāts pie pakalpojumu kvalitātes prasībām. Papildus tam pastāvīgi tika īstenotas nozaru regulēšanas funkcijas un veiktas aktivitātes, kas saistītas ar iestādes izveidošanu, stiprināšanu un darbības nodrošināšanu. Politikas virzieni Līdz šim sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā dažādās nozarēs tika izmantotas atšķirīgas tarifu aprēķināšanas metodikas un regulēšanas pamatprincipi. Lai nodrošinātu vienotu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu visās nozarēs, SPRK visās regulējamās nozarēs realizēs vienādus regulēšanas principus un ievēros vienotu tarifu noteikšanas metodoloģiju.
  302. gada laikā SPRK izstrādās jaunu tarifu aprēķināšanas metodiku katram pakalpojumu sniegšanas procesa tehnoloģiskajam posmam, tādējādi veicinot caurskatāmu cenu noteikšanu visās regulējamās nozarēs. Tarifu griestu metodes pamatprincipu ievērošana visās regulējamās nozarēs ir viens no būtiskiem faktoriem stabilas, harmonizētas un ilgtspējīgas regulēšanas vides veidošanā. Vienotā tarifu metodika nodrošinās prognozējamas un ekonomiski pamatotas pakalpojumu cenas, kā arī stimulēs pakalpojumu sniedzējus inovatīvai darbībai un efektivitātes paaugstināšanai, tādējādi sekmējot ilgtspējīgu pakalpojumu pieejamību un to kvalitātes paaugstināšanu. Telekomunikāciju jomā svarīgs notikums būs tirgus atvēršana
  303. gadā. Liberalizējot publiskā telekomunikāciju tīkla sektoru, tirgū varēs ienākt jauni dalībnieki, kuri varēs sniegt telekomunikāciju pakalpojumus. Tirgus atvēršanas nodrošināšanai regulēšanas jomā tiks izstrādāti Telekomunikāciju likumā noteiktie nepieciešamie noteikumi. Kā solis ceļā uz Eiropas Savienības vienoto tirgu, ir Latvijas, Igaunijas un Lietuvas centieni izveidot vienotu Baltijas elektroenerģijas tirgu, veicinot arī "Latvenergo" reorganizācijas gaitu. Baltijas elektroenerģijas tirgus ļaus elektroenerģijas ražotājiem un lietotājiem izmantot liberalizēta tirgus priekšrocības, kurā lietotāji var brīvi vienoties par elektrības pirkšanu ar ražotāju vai tirgotāju ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā. 4.1.
  304. Bankrota procedūru regulējošā likumdošana Pašreizējā situācija un politika Maksātnespējas un bankrota procedūru problēmu loks un pasākumu kopums, kas būtu jāveic, lai uzlabotu valstī pastāvošās procedūras, tika iezīmēti Tieslietu ministrijas sagatavotajā "Maksātnespējas administrācijas koncepcijā" (turpmāk - koncepcija). Minēto koncepciju valdība akceptēja
  305. gada
  306. jūlija sēdē (protokols Nr. 32, 25§).
  307. gadā problēmu loks ir saglabājies nemainīgs, jo tikai ar
  308. gadu ir paredzēta reformas pasākumu ieviešana praksē, bet līdz tam laikam tiks veikti nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos, kā arī jaunu normatīvo aktu pieņemšana. Maksātnespējas jomā pašlaik ir sekojošas galvenās problēmas: • Faktiski maksātnespējīgie uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības pastāv un piedalās aktīvajā uzņēmējdarbībā, radot zaudējumus valstij un citiem tirgus dalībniekiem. Pēc aptuveniem datiem valstī ir vismaz 4000 šādu uzņēmumu - parādnieku, kuriem ir ievērojamas parādsaistības valstij un citām personām, un šīs parādsaistības reāli nav iespējams nokārtot. Parādsaistību apjoms un pašu parādnieku skaits pastāvīgi pieaug. Nav institūcijas, kas valsts līmenī uzņemtos virzīt maksātnespējas procesus, kontrolētu šo procesu gaitu valstī un veiktu pasākumus, kas nepieļautu, ka faktiski maksātnespējīgie uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības rada jaunus zaudējumus. • Maksātnespējas process prasa ievērojamus izdevumus, taču nepastāv noteiktas kārtības izdevumu segšanā, kad maksātnespējas procesa virzītājs ir valsts (tās institūcijas). Katras maksātnespējas lietas ierosināšanai un virzībai ir paredzēta valsts nodeva un administratora iecelšana. Administratoru var iecelt, ja persona piekrīt. Šodien ļoti retas ir situācijas, kad šāda piekrišana tiek dota, ja nav minimālo finansu līdzekļu maksātnespējas procesa izdevumu segšanai. Ievērojot valsts atbildību un līdzdalību uzņēmējdarbības vides sakārtošanā, virzot parādniekus uz maksātnespējas atzīšanu un izslēdzot tos no aktīvā tirgus dalībniekiem, valstij ir jāparedz konkrēti finansu līdzekļi un kārtība maksātnespējas procesu virzības finansēšanā gadījumos, kad pašam parādniekam šādu līdzekļu nav. • Maksātnespējas procesu administrēšanā iesaistītām personām nav vienotas kvalifikācijas prasības. Pašlaik likumdošanā noteiktais personu loks, kas var veikt maksātnespējas procesa administratora pienākumus ir visai plašs. Par tiem var būt gan profesionāļi (licencēti juristi, zvērināti advokāti un revidenti), gan pieredzējuši uzņēmumu vadītāji, gan juridiskas personas, kas sniedz audita pakalpojumus, gan valsts institūcijas. Analizējot pastāvošo praksi, ir secināts, ka personai, kas veic administratora pienākumus ir jābūt zināšanām un pieredzei trīs jomās - jurisprudencē, uzņēmējdarbībā (uzņēmumu vadībā) un finansēs (grāmatvedībā). Šādām prasībām atbilst tikai personas, kurām ir pieredze vairāku uzņēmumu administrēšanā, taču šādu praksi var iegūt tikai ar gadiem, un nav iespējams kvalificēt administratora amatam personu, kurai šādas prakses vēl nav. Pie tam, prakse liecina, ka ir izteikta tendence palielināties juridisko personu skaitam, kas uzņemas administratora pienākumus. Ievērojot juridisko personu (galvenokārt, SIA) ierobežoto atbildību, iespēja pārraudzīt maksātnespējas administratora pienākuma veikšanu un prasīt atbildību no konkrētas personas par procesuālo jautājumu pārkāpumiem, samazinās līdz minimumam, un tas, savukārt, nav valsts un citu maksātnespējas procesa dalībnieku (kreditoru) interesēs. • Nav noteiktas kārtības jautājumā par administratora iecelšanu un administratoru kvalifikācijas vērtējumam, ja konkrētajam maksātnespējas procesam piesakās vairāki administratora amata kandidāti. Bieži ir situācijas, kad uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām, kurām nav aktīvu, par administratoriem nepiesakās neviena persona, tādā veidā kavējot parādnieka maksātnespējas atzīšanu un spiežot tiesu iecelt par administratoru valsts institūciju (parasti Uzņēmumu reģistru vai VID), kuras pamatfunkcijas nav administratora pienākumu veikšana. Savukārt, gadījumos, kad par administratora amata kandidātu piesakās vairāki pretendenti (piemēram, piecas juridiskas personas), nav reglamentēti šo personu izvēles kritēriji. • Maksātnespējīgo uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību darbinieku prasības netiek apmierinātas atbilstoši Eiropas Savienības direktīvas 80/987/EEC "Par dalībvalstu likumu saskaņošanu attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" prasībām. ES direktīva nosaka, ka valstī ir jābūt vienotai kārtībai un garantiju sistēmai maksātnespējīgo darba devēju darbinieku prasību apmierināšanā. Līdz šim šādas kārtības nebija, it īpaši finansu līdzekļu avota un piešķiršanas jautājumā (darbinieku prasījumus apmierināja no Privatizācijas fonda līdzekļiem). Politikas virzieni Maksātnespējas procedūras reglamentēšanā un pastāvošo problēmu risināšanā
  309. gadā tiks veikti šādi pasākumi un pieņemti šādi normatīvie akti. Valsts aģentūras "Maksātnespējas administrācija" izveidošana (lēmums pieņemts ar Ministru prezidenta
  310. gada
  311. decembra rīkojumu Nr.632) un darbības nodrošināšana. Valsts aģentūra būs galvenā institūcija valstī, kas realizēs valsts politiku maksātnespējas procesa jomā, pildīs likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", likumā "Par darbinieku aizsardzību maksātnespējas gadījumā" un citos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas, kā arī saistošajos dokumentos uzdotos pienākumus. Grozījumi likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" (pieņemti
  312. gada
  313. jūnijā, spēkā no
  314. gada
  315. jūlija, bet daļā - no
  316. gada
  317. janvāra). Likuma grozījumi maksātnespējas procedūrā paredz: • nodrošināt, ka maksātnespējas procesa administratori ir tikai fiziskas personas, kurām ir atbilstoša izglītība, pieredze un kuras ir saņēmušas atbilstošu sertifikātu; par administratoriem vairs nevarēs būt juridiskas personas; • nodrošināt maksātnespējas procesa administratoru apmācību sertifikāciju, kā arī to darbības uzraudzību; minētā uzraudzība paredz, ka administratori par savu darbību atskaitīsies katru mēnesi; • nodrošināt visus maksātnespējas procesus ar administratoriem; turpmāk tiesai, katrā maksātnespējas lietā, tiks nodrošināta apstiprināšanai kvalificēta administratora kandidatūra; • nodrošināt darbinieku prasījumu segšanu no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem, kuru veidošanu nodrošina valsts; • nodrošināt izdevumu segšanu maksātnespējas lietās, kur parādniekam nav aktīvu vai tie ir nepietiekami, lai realizētu maksātnespējas procesu; • nodrošināt sūdzību par administratoru rīcību un lēmumiem izskatīšanu pirms to iesniegšanas tiesā, tādā veidā atvieglojot tiesu darbu un paātrinot pašu procesu; • sadarbībā ar citām valsts un pašvaldību institūcijām virzīt faktiski maksātnespējīgo uzņēmumu atzīšanu par maksātnespējīgiem tiesā un to izslēgšanu no aktīvo uzņēmumu saraksta, tādā veidā uzlabojot uzņēmējdarbības vidi valstī; • analizēt maksātnespējas procesus un spēkā esošo normatīvo aktu piemērošanu, virzīt nepieciešamos grozījumus maksātnespējas procesa uzlabošanai un kreditoru interešu aizsardzībai. Visus augstāk minētos uzdevumus risinās jaunizveidotā valsts aģentūra "Maksātnespējas administrācija", kuras uzdevumi un funkcijas ir nostiprināti jaunajos maksātnespējas likuma grozījumos. Grozījumi likumā "Civilprocesa likums", kas, ievērojot grozījumus likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", tiks iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā
  318. gada III ceturksnī. Galvenie grozījumi skars sekojošus maksātnespējas procedūras jautājumus: • administratora iecelšana; • administratora atcelšana; • sūdzību par administratoru lēmumiem un rīcību izskatīšanu; • kompetences pārdali, nododot atsevišķas funkcijas maksātnespējīgā uzņēmuma kreditoru sapulcei un v/a "Maksātnespējas administrācija". Kopumā, grozījumi Civilprocesa likumā atslogos tiesas darbu maksātnespējas jautājumos un paātrinās maksātnespējas lietu izskatīšanu tiesā. Likums "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" (pieņemts
  319. gada
  320. decembrī, stāsies spēkā no
  321. gada
  322. janvāra). Likums paredz un nosaka: • valsts garantijas darbinieku prasību apmierināšanā, ievērojot likumā noteiktos prasījuma priekšmetus un apmērus; • darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu veidošanu, to avotus; • darbinieku, maksātnespējas procesa administratoru un v/a "Maksātnespējas administrācija" funkcijas darbinieku prasījumu apmierināšanā un darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu turēšanā un izlietošanā, atbilstoši likuma mērķim. Ievērojot Privatizācijas aģentūras likvidāciju, kas līdz šim nodarbojās ar darbinieku prasījumu izskatīšanu, un ES direktīvas nosacījumus, likums ievieš jaunu, noteiktu kārtību šajā jautājumā un garantē darbiniekiem to interešu aizsardzību. Līdz likuma spēkā stāšanās brīdim, Ministru kabinetā tiks izskatīti zemāk minētie normatīvie akti, kas nodrošinās likuma darbību, kā arī sagatavoti nepieciešamie procesuālie dokumenti v/a "Maksātnespējas administrācija" pienākumu veikšanai šajā jautājumā. Ministru kabineta noteikumi "Par darbinieku prasījumu iesniegšanas, izskatīšanas un apmierināšanas kārtību darba devēja maksātnespējas gadījumā". Šie Ministru kabineta noteikumi tiks virzīti atbilstoši likumam "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā
  323. gada III ceturksnī. Jaunie noteikumi noteiks vienotu kārtību darbinieku prasījumu izskatīšanā un apmierināšanā (līdz šim valsts uzņēmumiem un statūtsabiedrībām bija vieni noteikumi, bet privātajiem - citi). Galvenie procedūras noteikumi būs sekojoši: • darbinieku prasījumus pieņem, izskata un apkopo maksātnespējīgā darba devēja administrators; • apkopotos darbinieku prasījumus administrators iesniedz ar pieteikumu v/a "Maksātnespējas administrācija", kas tos noteiktā termiņā izskata; • v/a "Maksātnespējas administrācija" no darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļiem apmierina darbinieku prasījumus un kļūst par darba devēja kreditoru. Ministru kabineta noteikumi "Par uzņēmējdarbības riska valsts nodevu". Šie Ministru kabineta noteikumi tiks virzīti atbilstoši likumam "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un likumam "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" un iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā
  324. gada III ceturksnī. Akceptējot Maksātnespējas administrācijas koncepciju, Ministru kabinets vienlaicīgi arī nolēma, ka reformu veikšanai maksātnespējas un bankrota procedūru jomā būs savs finansu avots - ikgadējā uzņēmējdarbības riska valsts nodeva, kuru maksās visas personas, kas likumā noteiktā kārtībā varēs tikt atzītas par maksātnespējīgām. Jaunā nodeva būs diferencēta, atkarībā no darbinieku skaita, un to izmantos trīs izdevuma sadaļu segšanai: • darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu veidošana; • administrēšanas izdevumu segšana maksātnespējīgos uzņēmumos, kuros nav aktīvu vai tie ir nepietiekami, lai pabeigtu maksātnespējas procesu un bankrota procedūru; • Maksātnespējas administrācijas darbības nodrošināšanai. Uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apmērs tiks noteikts katru gadu, vienlaicīgi nosakot arī apmēru, kāds tiks ieskaitīts darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļu veidošanā. Atbilstoši likumam "Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" un minētajiem jaunajiem noteikumiem, uzņēmējdarbības riska valsts nodevas daļa, kas veidos darbinieku prasījumu garantiju fonda līdzekļus, tiks izmantota tikai darbinieku prasījumu apmierināšanai. Ievērojot, ka tiek ieviesta jauna nodeva un uzņēmēji par to var izrādīt neapmierinātību, jāatzīmē, ka ieguvēji būs visi, jo uzlabosies kārtība maksātnespējas procesā, tiks samazināts risks attiecību veidošanai ar uzņēmumiem, kas ir faktiski ir maksātnespējīgi, tādā veidā izslēdzot jau iespējamos zaudējumus, kā arī būs iespēja bez maksas saņemt nepieciešamā apjomā informāciju par maksātnespējas procesiem valstī. Ministru kabineta noteikumi "Par maksātnespējas procesa administratoru sertifikāciju". Šie Ministru kabineta noteikumi tiks virzīti atbilstoši likumam "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" un iesniegti izskatīšanai Ministru kabinetā
  325. gada III ceturksnī. Jaunie noteikumi paredzēs: • kvalifikācijas prasības administratora amata pretendentiem sertifikāta saņemšanai; • prasības zināšanu pārbaudei administratora sertifikāta saņemšanai; • sertifikātu izsniegšanas, pagarināšanas un anulēšanas kārtību; • administratoru reģistra vešanas kārtību; • administratoru pienākumus, saistībā ar sertifikāta saņemšanu. Ievērojot likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" noteikumus, no
  326. gada
  327. janvāra par konkrēta maksātnespējīga uzņēmuma administratoru tiesā varēs tikt apstiprināts tikai tāda persona, kurai izsniegts maksātnespējas procesa administratora sertifikāts. Tādā veidā tiks celts administratoru kvalifikācijas līmenis, ievērojot vienādas prasības visiem pretendentiem. Savukārt, valstij un citām personām, ievērojot paredzēto administratoru darbības uzraudzības kārtību, būs pieejama informācija par to - kādi un kādā stadijā ir maksātnespējas procesi valstī, kas ir šo procesu administrators, kur un kā ar to var sazināties. Tieslietu ministrijas izveidota darba grupa maksātnespējas procesu reglamentējošās likumdošanas trūkumu apzināšanai un priekšlikumu virzīšanai. Šī darba grupa (tajā skaitā v/a "Maksātnespējas administrācijas" pārstāvji), pēc TM iniciatīvas, pastāvīgi strādās ar
  328. gada jūliju. Darba grupa analizēs visu normatīvo aktu un civilprocesuālo normu, kas skar maksātnespējas un bankrota procedūras, atbilstību pastāvošai praksei, ES direktīvu prasībām, valsts un uzņēmēju interesēm, tajā skaitā augstāk minētos normatīvos aktus un ar tiem saistītos, kā arī apkopos pieredzi, realizējot Maksātnespējas administrācijas koncepcijā noteiktos mērķus. 4.1.
  329. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības politika Pašreizējā situācija un politika Uzņēmējdarbības attīstības politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt uzņēmējdarbības veikšanai labvēlīgu vidi. Inovāciju attīstības politikas uzdevums ir palielināt zināšanu izmantošanu uzņēmējdarbībā, tā veidojot uz zināšanām balstītu ekonomiku, kas ir ilgtermiņa ekonomiskās attīstības pamats. Latvijā jau ir funkcionējošā tirgus ekonomika, un valdība pēdējā laikā ir daudz darījusi, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un veidotu inovāciju politiku valstī, kas

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.