Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1979.gada 18.decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas Rep

Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1979.gada 18.decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr.224 Rīgā 2003.gada 16.aprīlī (prot. Nr.21, 6.§) Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1979.gada 18.decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim 1. Apstiprināt Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1979.gada 18.decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim. 2. Ārlietu ministrijai nodrošināt ziņojuma tulkojumu angļu valodā un iesniegt to Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ministru prezidenta vietā - Ministru prezidenta biedrs A.Šlesers Ārlietu ministra vietā - tieslietu ministrs A.Aksenoks Apstiprināts ar Ministru kabineta 2003.gada 16.aprīļa rīkojumu Nr.224 Latvijas Republikas sākotnējais ziņojums par 1979.gada 18.decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim IEVADS 1. Latvijas Republikas sākotnējais ziņojums par 1979.gada 18.decembra Konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (turpmāk - Konvencija), kura ir spēkā Latvijas Republikā no 1992.gada 14.maija, pamatojoties uz Konvencijas noteikumiem un saskaņā ar tās 18.pantu, sniedz informāciju par Latvijas Republikas tiesību aktiem, kā arī par valsts politisko, ekonomisko un sociālo nostāju attiecībā uz sieviešu tiesību aizsardzību un jebkādas diskriminācijas izskaušanu.  2. Šī ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvēta Ārlietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija un Kultūras ministrija un kuru, saskaņā ar 1998.gada 17.marta Ministru kabineta noteikumiem Nr. 92 "Noteikumi par ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās", vadīja Ministru kabineta pilnvarots Pārstāvis. Savus komentārus un priekšlikumus par darba grupā sagatavoto ziņojumu sniedza Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, Valsts cilvēktiesību birojs, Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība, Latvijas Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija "Papardes zieds", Resursu centrs sievietēm "Marta" un Brīvo arodbiedrību savienība.  3. Pilnveidotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Ministru kabinetā 2003.gada …. Konvencijas 1.pants 4. Kopš neatkarības atjaunošanas Latvija ir ratificējusi daudzus starptautiskos cilvēktiesību instrumentus, kuri aizliedz jebkāda veida diskrimināciju, ieskaitot arī sieviešu diskrimināciju visās tās sociālajās, ekonomiskajās un politiskajās izpausmēs. Latvijai ir saistošs 1966.gada 16.decembra starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 1952.gada 20.decembra konvencija par sieviešu politiskajām tiesībām. Papildus norādams, ka Latvija ir ratificējusi 1950.gada 4.novembra Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, kuras 14.pants paredz jebkādu konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošanas nodrošināšanu bez jebkādas diskriminācijas.  5. Latvijas Konstitūcija - Satversme noteic, ka "Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem", kā arī, iekļaujot gan diskriminācijas aizlieguma principu, gan vienlīdzības principu, noteic, ka "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Tādejādi Satversmes nodaļā "Cilvēka pamattiesības" iekļautās tiesības dažādās cilvēktiesību sfērās sievietēm Latvijā ir pieejamas tāpat kā vīriešiem.  6. Latvijas tiesību aktos nav noteikti jebkādi ierobežojumi sievietei īstenot savas tiesības politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, kultūras, pilsoniskajā vai jebkurā citā sfērā saistībā ar viņas ģimenes stāvokli. Konvencijas 2.pants 7. Cilvēktiesību īstenošana bez jebkādas diskriminācijas Latvijā ir noteikta konstitucionālā līmenī Satversmes 91.pantā, kas ietilpst Satversmes 8.nodaļā1. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka Latvijas tiesību aktos nav iekļauta netiešās diskriminācijas definīcija. Šajā sakarā nepieciešams atzīmēt, ka netiešās diskriminācijas definīcija paredzēta jaunajā Darba likumā, kas stājās spēkā 2002.gada 1.jūnijā.  8. Papildus Satversmei sieviešu diskriminācijas aizliegums ir ietverts citos normatīvajos aktos konkrētās jomās, piemēram "Izglītības likums" noteic, ka katram Latvijas Republikas pilsonim un personai, kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdotu nepilsoņa pasi, personai, kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja, un viņu bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīvesvietas.  9. "Radio un televīzijas likums" noteic, ka programma nedrīkst ietvert mulsinājumu uz nacionālo, rasu, dzimumu vai reliģisko naidu, uz nacionālā goda un cieņas pazemošanu. "Reklāmas likums" noteic, ka reklāmā aizliegts paust diskrimināciju pret cilvēku viņa rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa vai citu apstākļu dēļ.  10. Saskaņā ar Satversmi, ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi, kā tikai saskaņā ar likumu. Ne Kriminālprocesa kodeksa, ne Civilprocesa likuma normas neparedz kādu tiesību nenodrošināšanu vai ierobežošanu dzimumu atšķirības dēļ.  11. Likums "Par tiesu varu", kurš nosaka tiesu varas darbības pamatprincipus, paredz, ka visas personas ir vienlīdzīgas likuma un tiesas priekšā un tām ir vienādas tiesības uz likuma aizsardzību. Tiesu Latvijā spriež tiesa neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem. Šis tiesu darbības pamatprincips garantē sievietēm neatkarīgi no to nodarbošanās, izcelsmes, sociālās, reliģiskās vai kultūras piederības, iespēju aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības un brīvības Latvijas tiesu institūcijās līdztiesīgi ar vīriešiem.  12. Valsts institūciju un iestāžu rīcību nosaka šo institūciju un iestāžu darbību regulējošie normatīvie akti, kas ir pakārtoti Satversmei un saskaņoti ar to, tādējādi garantējot šo institūciju rīcībā vīriešu un sieviešu līdztiesības nodrošināšanu. Savukārt sieviešu diskriminācijas no jebkuras personas, uzņēmuma vai organizācijas puses nepieļaušanu garantē tiesību normas, kas iekļautas specifiskas nozares regulējošos tiesību aktos.  13. Sabiedrībā iesakņotās paražas un tiesību piemērošanas prakse izvairās no dzimumu lomas uzsvēršanas dažādu tiesību īstenošanā. Jāuzsver, ka ne Krimināllikums, ne Kriminālprocesa kodekss neparedz tiesību normas, kas būtu diskriminējošas attiecībā pret sievietēm. Konvencijas 3.pants 14. Latvijas Republikā ir izveidota normatīvā bāze sieviešu un vīriešu vienlīdzības veicināšanai, dzimumu diskriminācijas aizliegšanai, kā arī sieviešu attīstības tiesiskajam regulējumam.  15. Kopš 1999.gada janvāra Labklājības ministrijas Sociālās politikas attīstības departaments ir atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu līdztiesības jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota Sabiedrības integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa.  16. Dzimumu līdztiesības jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir: veikt dzimumu līdztiesības politikas ieviešanas pārraudzību; koordinēt stratēģijas dzimumu līdztiesības īstenošanai izstrādi; veikt kopējās situācijas monitoringu un politikas ietekmes novērtēšanu caur dzimumu līdztiesības prizmu; sadarboties ar vietējām un starptautiskajām institūcijām dzimumu līdztiesības veicināšanā; veikt normatīvo aktu saskaņošanu un integrētās pieejas piemērošanu dažādu nozaru programmu nodrošināšanā; pārraudzīt un izvērtēt dzimumu līdztiesības veicināšanas programmas un projektus.  17. 2001.gada 16.oktobrī Ministru kabinetā tika akceptēta koncepcija dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā, kurā ir iestrādāts institucionālais mehānisms dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai. 2001.gada beigās tika izveidota koordinācijas darba grupa dzimumu līdztiesības jautājumos, kurā ir iekļauti pārstāvji no ministrijām, sabiedriskām organizācijām, pētniecības institūcijām. Darba grupas uzdevumi ir: izstrādāt programmas projektu dzimumu līdztiesības īstenošanai, koordinēt dzimumu līdztiesības principu iestrādāšanu jau pieņemtajos un turpmākajos politikas plānošanas dokumentos, normatīvajos aktos un projektos. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība norāda, ka, pieņemot iepriekšminēto Koncepciju, netika apstiprināta dzimumu līdztiesības veicināšanas centra izveide un dzimumu līdztiesības strīdu izskatīšanas mehānisma izveide. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība uzskata, ka šo lēmumu varētu nākties laika gaitā pārskatīt, jo plānots, ka katrai Eiropas Savienības dalībvalstij būs jāveido institūcija, kas veicinātu dzimumu diskriminācijas novēršanu2.  18. Savukārt Valsts Cilvēktiesību birojs savos komentāros Latvijas nacionālajam ziņojumam par Konvencijas izpildi norāda, ka formāli dzimumu līdztiesība Latvijas normatīvajos aktos ir garantēta, taču tas ir tikai pamats, lai veidotu dzimumu līdztiesību visās dzīves jomās. Valsts Cilvēktiesību birojs norāda, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tiesību normu iedzīvināšanai un to realizācijas mehānismiem.  19. Konkrēti veiktie pasākumi dažādās jomās sieviešu vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai, lai garantētu viņām cilvēka tiesību un pamatbrīvību realizēšanu un izmantošanu, pamatojoties uz vienlīdzību ar vīriešiem, ir aplūkoti turpmāko Konvencijas pantu izpildes iztirzājumos. Konvencijas 4.pants 20. Tā kā dzimumu līdztiesība tiek garantēta konstitucionālā līmenī, Latvijai nav raksturīgi īpaši pasākumi de facto vienlīdzības nodrošināšanai. Savukārt informācija par paveikto dažādās jomās sieviešu vispusīgas attīstības un progresa nodrošināšanai ir sniegta turpmāko Konvencijas pantu izpildes iztirzājumā. Konvencijas 5.pants 21. Latvijā sieviešu un vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras tradīcija. Visi Latvijas sabiedrībai tradicionālie kultūras un sociālās uzvedības modeļi iekļauj sevī veselīgu un cieņas pilnu attieksmi pret sievietes kā mātes lomu ģimenē. Savukārt sievietes un vīrieša kopīgās atbildības atzīšanas par savu bērnu audzināšanu un attīstību analīze iekļauta Konvencijas 16.panta iztirzājumā.  22. Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas sadzīvē, savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.  23. Kristietības tradīcijas un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē) un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.  24. Demokrātijas tradīcijas un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāko izglītības līmeni un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanos sabiedrībā pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā līdz I Pasaules kara sākumam.  25. Līdz ar neatkarīgas valsts nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā.  26. Padomju varas gados tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas vienādošanas, neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. Lai gan šāda koncepcija balstījās uz vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu efektu.  27. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domās attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu un sabiedrības pamatvērtību maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību modeļi, kas ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, un arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme. Tāpat ir veikts būtisks darbs, lai garantētu sievietei vienlīdzīgas iespējas izdarīt personīgo izvēli un to realizēt. Latvijā kopš 2000.gada maija darbojas Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība, kas, kā nevalstiska organizācija palīdz valdībai propagandēt dzimumu līdztiesības idejas.  28. Sievietes Latvijā iesaistās dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan netieši. Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences (piem., 2001.gada maijā notika 1.nacionālā konference par dzimumu līdztiesības jautājumiem, kuru organizēja Labklājības ministrija sadarbībā ar Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienību). Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās darbinieces, publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret dzīvi, apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā.  29. Īpašu nozīmi uz masu mēdijos pausto viedokli par sievietes lomu sabiedrībā ir atstājis fakts, ka Latvijā populārākos žurnālus un dienas preses izdevumus veiksmīgi vada sievietes, un viņu sekmīgā uzņēmējdarbība lauž stereotipus par ierasto lomu dalījumu sabiedrībā ietekmīgāk nekā to dara atsevišķi raksti un publikācijas. Tā, piemēram, Latvijas lielākā dienas laikraksta "Diena" galvenā redaktore ir S.Ēlerte. Savukārt izdevniecību "Žurnāls "Santa"", kas izdod lielāko daļu nedēļas un mēneša žurnālu ar vislielāko tirāžu gan vīriešiem, gan sievietēm, vada S.Dancberga - Anča. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka dažas sievietes vadošos amatos nav spējīgas lauzt stereotipus sabiedrībā kopumā, salīdzinājumam atsaucoties uz datiem par sievietēm - darba devējām un sievietēm, kas ieņem vadošus amatus civildienestā. Tāpat Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība atzīmē, ka līdz šim publikācijām un raidījumiem par dzimumu līdztiesību ir bijusi nenozīmīga ietekme uz sabiedrisko domu par to, kas piemērots sievietēm un kas vīriešiem, tāpēc ne tikai nevalstiskajām organizācijām ir jāatzīst sistemātiska darba nepieciešamība.  30. Latvijā ir divi valsts televīzijas un divi lieli komerctelevīzijas kanāli. Ziņu dienestos, kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas profesionālās karjeras veidošanā.  31. Arī Latvijas valsts radio un komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes iespējas. Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem, radio raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz brīvu personisku izvēli.  32. Ietekme uz sabiedrisko domu Latvijā notiek, nostiprinoties un paplašinoties Latvijas sadarbībai ar Skandināvijas valstīm, kur sieviešu emancipācijas kustība ir tradicionāli spēcīga un kur tā apliecinājusi savu nozīmi un dzīvotspēju. Ir notikušas konferences, semināri un pieredzes apmaiņas braucieni, kur piedalījušās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sievietes. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka Latvijas pārstāvji ir piedalījušies ANO 1995.gada Beidžinas konferencē par sievietēm, kā arī Beidžinas + 5 aktivitātes 2000.gadā (Ņujorkā, Ženēvā, Viļņā un citur).  33. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam Valsts Cilvēktiesību birojs norāda arī to, ka, lai gan Valsts Cilvēktiesību birojā nav iesniegts liels sūdzību skaits par vardarbības gadījumiem ģimenē, tomēr pat dažas atsevišķas sūdzības vai arī presē izskanējuši traģiski notikumi par laicīgi nerisinātiem vardarbības ģimenē gadījumiem, liek uzskatīt sievietes diskrimināciju drošības jomā par reālu Latvijas problēmu. Lai gan tiesību aktos ir noteikta kriminālatbildība par fizisko vardarbību, Valsts Cilvēktiesību birojs uzskata, ka Latvijas tiesībsargājošās institūcijas nepievērš pienācīgu uzmanību fiziskās vardarbības izpausmēm ģimenē, gadījumos, kad sievietei nodarītie miesas bojājumi nav kvalificējami kā smagi vai vismaz vidēji smagi. Turklāt tiesību aktos nav atrunāta psiholoģiskā vardarbība ne darba vietā, ne ģimenē, kā arī neeksistē tās novēršanas mehānisms. Valsts Cilvēktiesību birojs uzskata, ka šie aspekti vairo sieviešu neuzticību un nevēlēšanos ziņot par notikušajiem vardarbības gadījumiem tiesībsargājošajām institūcijām un bez valsts atbalsta un nopietnām izmaiņām Krimināllikumā, kā arī bez policijas darbinieku attieksmes maiņas pret vardarbību ģimenē, neuztverot to tikai kā ģimenes strīdu, bet gan kā kriminālnoziegumu, un bez valsts un pašvaldību sociālās palīdzības nodrošinājuma vardarbības upuriem šī problēma netiks atrisināta.  34. Lai risinātu vardarbības pret sievietēm ģimenēs problēmu, jau vairākus gadus Valsts policijas Galvenā kriminālpolicijas pārvalde kopā ar citiem dienestiem sadarbojas ar krīzes centru "Skalbes", kura darbinieki (psihologi, psihoterapeiti, sociālie darbinieki, kuri sniedz anonīmu palīdzību krīzes situācijās nonākušajiem) vada izglītojošus un informatīvus seminārus Valsts policijas darbiniekiem par cilvēku reakcijām krīzes situācijās, par vardarbības problēmu valstī, par vardarbību ģimenē, stresa menedžmentu. Šīs sadarbības ietvaros 2002. gadā, piemēram, divas grupas Valsts policijas darbinieču tika apmācītas darbam ar seksuālās vardarbības upuriem. Tā rezultātā seksuālajā vardarbībā cietušajām sievietēm patreiz ir iespējams Rīgas pilsētā un rajonā, Jūrmalā un Valmierā vērsties pie policijas darbiniecēm sievietēm, kas augstāk norādītajās apmācībās apguvušas saskarsmes prasmes darbā ar seksuālās vardarbības upuriem, kā arī stresa mazināšanas stratēģiju. Tāpat Valsts policija sadarbojas arī ar vairākām citām nevalstiskajām organizācijām, piemēram, ar medicīnisko centru "Genders" psiholoģiskās un medicīniskās palīdzības jomā, kura tiek sniegta seksuāli izmantotām, vardarbībā cietušām sievietēm, ar "Sorosa fondu Latvijā" piedaloties kopējos projektos dažādās jomās, kā arī ar Sociālās rehabilitācijas centru informācijas apmaiņā un palīdzības sniegšanā vardarbībā cietušām sievietēm. Turklāt ir izveidotas arī starpdisciplinārās grupas, kurās medicīnas, psiholoģiskās un sociālās palīdzības organizāciju darbinieki apspriež problemātiskos jautājumus ar Valsts policijas un pašvaldību policijas pārstāvjiem, risinot katru konkrēto vardarbības gadījumu ģimenē, kā arī Valsts un pašvaldību policijas kopēji rīkotajos reidos tiek nodrošināta psihologu piedalīšanās, lai konkrētajā situācijā iedzīvotājiem sniegtu nepieciešamo palīdzību. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem par noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu ģimenē, kur cietušas sievietes, 2000. gadā par vardarbību ģimenē tika ierosinātas tikai 3 krimināllietas, bet 2001. gadā - jau 13 krimināllietas. Šī informācija norāda uz to, ka gan vardarbībā cietušās sievietes arvien vairāk uzticas policijai un kļūst drošākas, ziņojot par izdarīto vardarbību, gan arī policijas darbinieki kļūst informētāki par vardarbības problēmu ģimenē.  35. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi projektam norāda, ka 2001.gada nogalē veiktais pētījums "Iedzīvotāju izpratne un attieksme dzimumu līdztiesības jomā" (pasūtītājs - Labklājības ministrija) liecina par to, ka Latvijas sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka eksistē ierobežojumi personas dzimuma dēļ. Šajā aptaujā Latvijas iedzīvotāji biežāk ir norādījuši, ka atšķirības dažādos ierobežojumos abu dzimumu starpā vismazāk ir vērojamas tieši tiesību ziņā (60,2%), kamēr attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām šāda atbilde sniegta retāk (36,7%). Tāpat aptaujas dalībnieki biežāk ir atzinuši, ka reāli tieši sievietēm iespēju ziņā pastāv lielāki ierobežojumi (47,4%). Tāpat Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros kā negatīvu aspektus min jēdzienu "sieviešu literatūra", "sieviešu pasaule" tiražēšanu masu saziņas līdzekļos, kā arī atšķirīgo sociālo lomu eksistences atzīšanu. Konvencijas 6.pants 36. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības seksuālās ekspluatācijas novēršanā un ar 1992.gada 13.jūliju Latvijā ir spēkā 1949.gada 2.decembra ANO Konvencija par cīņu ar cilvēktirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses. Saskaņā ar šo Konvenciju prostitūcija nevar tikt atzīta par profesiju, un Latvijā spēkā esošie tiesību akti un to piemērošanas prakse ir balstīta uz šādu izpratni.  37. Saskaņā ar 2001.gada 22.maija Ministru kabineta noteikumu Nr.210 "Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi" 11.punktu Latvijā ir aizliegta jebkura trešās personas darbība, kas veicina prostitūciju. Šie Noteikumi paplašināja aizliegto darbību kategorijas loku prostitūcijas veicināšanā un iekļauj šajā darbību kategorijā gan publisko namu uzturēšanu, vadīšanu, apzinātu finansēšanu vai piedalīšanos šāda nama finansēšanā. Attiecīgi par šo noteikumu pārkāpšanu ir paredzēta administratīvā atbildībā, kā arī kriminālatbildība, ja šādas darbības tiek izdarītas atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas.  38. Papildus Krimināllikums paredz atsevišķi kriminālatbildību par citiem noziedzīgiem nodarījumiem prostitūcijas un prostitūcijas ekspluatēšanas jomā. Krimināllikuma 164.pants "Par piespiešanu nodarboties ar prostitūciju" nosaka sankciju - brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai arestu, vai naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par personas iesaistīšanu prostitūcijā, ļaunprātīgi izmantojot tās uzticēšanos vai ar viltu, vai izmantojot personas atkarību no vainīgā vai tās bezpalīdzības stāvokli soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt divdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par nepilngadīgā pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju vai par telpu nodošanu nepilngadīgām personām prostitūcijai - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par mazgadīgā pamudināšanu vai piespiešanu nodarboties ar prostitūciju - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.  39. Krimināllikuma 165.pants nosaka atbildību par sutenerismu. Par tādas personas izmantošanu iedzīvošanās nolūkā, kura nodarbojas ar prostitūciju, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai arī tās izdarītas attiecībā uz nepilngadīgām personām - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, konfiscējot mantu. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas attiecībā uz mazgadīgām personām, - soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.  40. Krimināllikuma 165.1. pants, kura patreizējā redakcija stājās spēkā 2000.gada 15.jūnijā, paredz atbildību par personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai. Saskaņā ar šo pantu par personas nosūtīšanu ar tās piekrišanu uz ārvalsti seksuālai izmantošanai soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas iedzīvošanās nolūkā vai attiecībā uz nepilngadīgo, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par minētajām darbībām, ja tās izdarījusi organizēta grupa vai ja tās izdarītas attiecībā uz mazgadīgo, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.  41. Par tādu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanu, izgatavošanu, publisku demonstrēšanu, reklamēšanu vai citādu izplatīšanu, kuros aprakstīta vai attēlota bērnu seksuāla izmantošana, cilvēku seksuālas darbības ar dzīvniekiem, nekrofilija vai pornogrāfiska rakstura vardarbība, kā arī par šādu materiālu glabāšanu tādā pašā nolūkā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz piecdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Savukārt par nepilngadīgā iesaistīšanu vai izmantošanu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu izgatavošanā (ražošanā) soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par mazgadīgā iesaistīšanu vai izmantošanu pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu izgatavošanā (ražošanā) soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Statistikas dati par krimināllietu skaitu, kas ierosinātas atbilstoši Krimināllikuma pantiem un kur cietušās personas ir sievietes 1995.g. 1996.g. 1997.g. 1998.g. 1999.g. 2000.g. 2001.g. Krimināllikuma pants reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. reģ. atkl. 152.pants Nelikumīga brīvības atņemšana - - 5 3 - - 7 6 2 - 5 3 6 6 153.pants Personas nolaupīšana - - - - - - - - - - 3 2 1 - 155.pants Nelikumīga ievietošana psihiatriskajā slimnīcā - - - - - - - - - - - - - - 164.pants Piespiešana nodarboties ar prostitūciju - - - - - - - - - - - - 1 - 165.pants Sutenerisms - - - - - - - - 1 - - - 2 1 165.1.p. Personas nosūtīšana seksuālai izmantošanai - - - - - - - - 1 - - - 1 1 166.p.3.d. Pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšana (iesaistot nepilngadīgo) - - - - - - - - - - - - - - 166.p.4.d. Pornogrāfiska vai erotiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas un izplatīšanas noteikumu pārkāpšana (iesaistot mazgadīgo) - - - - - - - - - - - - - 285.pants Personas nelikumīga pārvietošana pāri valsts robežai - - - - - - - - - - - - - - 42. Lai gan Latvijas tiesību akti paredz atbildību gan par prostitūcijas veicināšanu, gan arī par cilvēktirdzniecību, ir aktivizējusies tūrisma prostitūcija, kā arī cilvēktirdzniecība. Noziedzīgie grupējumi, nodarbojoties ar cilvēktirdzniecību, ieved Latvijā sievietes no Baltkrievijas, Krievijas, Ukrainas, Lietuvas un pēc tam viņas, bezpalīdzības stāvoklī nonākušās, iesaista prostitūcijā vai izmanto par modeļiem erotiskos un pornogrāfiskos izdevumos. Sievietes, ieskaitot arī nepilngadīgās meitenes, tiek izvestas darbam prostitūcijā uz citām valstīm - galvenokārt uz Centrāleiropas valstīm un Skandināvijas valstīm. Uztraucoši Latvijā ir fakti par nepilngadīgo iesaistīšanu prostitūcijā. Apmēram 10 - 12% no visām prostitūtām Latvijā ir nepilngadīgas meitenes. Pētījumi apliecina, ka intīmklubos vispieprasītākās ir prostitūtas, kuras ir jaunākas par 16 gadiem. Tāpat pētījumu dati liecina par to, ka lielākoties prostitūcijā iesaistās meitenes un sievietes, kuras agrāk bērnībā tikušas seksuāli izmantotas, kurām nav patstāvīgas dzīvesvietas, darbs un ienākumi, kā arī ir nepietiekama izglītība. Šai riska grupai būtu nepieciešama savlaicīga rehabilitācija un sociālā integrācija, taču šobrīd Latvija sociāli - ekonomisko apstākļu dēļ pilnā mērā nespēj to nodrošināt.  43. Lai ierobežotu cilvēktirdzniecību seksuālās ekspluatācijas nolūkos ir veikti vairāki pasākumi: Latvijas tiesību akti ir saskaņoti ar ES prasībām; ir izveidota specializēta policijas vienība; tiek stiprināta tiesībsargājošo institūciju starptautiskā sadarbība; tiek organizēti informatīvie pasākumi potenciālo upuru atturēšanai no piekrišanas iesaistīties prostitūcijā; tiek veicināta sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. ES prasībām;  44. Latvijā ar cilvēktirdzniecības, un prostitūcijas ekspluatēšanas no trešo personu puses novēršanu, izmeklēšanu un izmeklēšanas koordināciju nodarbojās specializēta policijas vienība - Tikumības policija. Šī policijas struktūrvienība tika izveidota saskaņā ar 1997.gada 24.februārī Eiropas Savienības Padomē pieņemto Vienotās rīcības programmu, kas pamatojas uz K3 pantu Eiropas Savienības Līgumā par pasākumiem cīņā pret cilvēktirdzniecību un bērnu seksuālo izmantošanu. 2001.gadā Tikumības policijas darbība tika paplašināta (līdz 20 darbiniekiem), tomēr joprojām tās darbība, galvenokārt, aptver tikai Rīgu un trūkst kapacitātes aptvert reģionu lielākās pilsētas.  45. Tiesībsargājošo institūciju ciešākas sadarbība veicināšanai liela loma ir Baltijas jūras reģiona valstu speciālās komisijas organizētās noziedzības apkarošanai (Task Force), kas patlaban izstrādā priekšlikumus turpmākai dalībvalstu policijas sadarbībai, tai skaitā priekšlikums uzskatīt par prioritāru sieviešu tirdzniecības novēršanu; veicināt dalībvalstu tiesībsargājošo institūciju divpusēju sadarbību informācijas apmaiņā, izmeklējot krimināllietas; veicināt apmaiņu ar lietu izmeklējošajiem policistiem un veidot kopējas izmeklēšanas vienības; Task Force sieviešu tirdzniecības novēršanas ekspertiem rūpīgāk analizēt iegūto informāciju un apmainīties ar analīzes rezultātiem; papildus noziegumu izmeklēšanas laikā veikt to finansiālās puses pārbaudi.  46. Interpol Latvijas birojam ir izveidojusies sekmīga sadarbība ar vairāku ārvalstu tiesībsargājošām iestādēm, risinot jautājumus saistībā ar izmeklēšanām par personu nosūtīšanu prostitūcijai uz ārvalstīm. Kā viens no veiksmīgākajiem starpvalstu policijas sadarbības rezultātiem ir minama starptautiskā operācija "Spānijas ceļš". Tā tika uzsākta 2000. gada februārī pēc Interpol Latvijas biroja un Daugavpils kriminālpolicijas darbinieku iniciatīvas ar mērķi noskaidrot un likvidēt starptautisku organizētu grupējumu, kura dalībnieki nodarbojās ar Latvijas sieviešu nosūtīšanu prostitūcijai uz VFR, un tālāk uz Spāniju. Operācijā iesaistījās Lietuvas, VFR, Spānijas Interpol biroji un šo valstu attiecīgo reģionu tiesībsargājošās iestādes. Vairāk nekā gadu ilgušās operācijas rezultātā Daugavpils rajona kriminālpolicijas par sieviešu vervēšanu darbam ārzemēs prostitūcijai ierosināja krimināllietu pret kādu Latvijas pilsoni, savukārt VFR tika aizturētas četras personas, kas iesaistīja no Latvijas nosūtītās sievietes darbā striptīza bāros un citās izklaides vietās VFR. Konvencijas 7.pants 47. Latvija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu sieviešu diskrimināciju politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Sieviešu tiesības vēlēt un tikt ievēlētām  48. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi atkarībā no personas dzimuma. Satversme noteic, ka tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likumu tiesības vēlēt ir Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 2.pantā minētajiem ierobežojumiem. Tiesību vēlēt nav personām, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai tiesājamajām personām, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums; personām, kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām.  49. Saskaņā ar Pilsētas domes, novada domes un pagasta padomes vēlēšanu likumu tiesības vēlēt domi (padomi) ir Latvijas Republikas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši 18 gadu vecumu, ja vien uz viņiem neattiecas kāds no šā likuma 6.pantā minētajiem ierobežojumiem. Šis likums noteic, ka tiesību vēlēt nav personām, kuras likumā noteiktajā kārtībā ir atzītas par rīcības nespējīgām. Balsošanā nav tiesīgas piedalīties arīdzan personas, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, kā arī aizdomās turētās, apsūdzētās vai tiesājamās personas, ja pret tām kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums.  50. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. Saeimas vēlēšanu likums noteic, ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur ir tās pēdējā pieraksta vieta.  51. Pasīvās vēlēšanu tiesības sievietēm tiek konstitucionālā līmenī garantētas Satversmē, kas paredz, ka Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu. Savukārt vietējās pašvaldībās var ievēlēt jebkuru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 21 gada vecumu, ja viņš attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā bez pārtraukuma ir pierakstīts vismaz pēdējos 12 mēnešus pirms vēlēšanu dienas vai nostrādājis šajā teritorijā vismaz pēdējos sešus mēnešu pirms vēlēšanu dienas, vai ja viņam pieder nekustamais īpašums šajā teritorijā. Pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi ir vienādi abu dzimumu personām.  52. Saeimā nevar tikt ievēlētas personas, kuras likumā paredzētajā kārtībā atzītas par rīcības nespējīgām; izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās; ir bijušas sodītas par tīšiem noziegumiem, kas ir noziegumi Latvijā arī šā likuma spēkā stāšanās brīdī, un kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, izņemot reabilitētos; izdarījušas noziedzīgu nodarījumu nepieskaitāmības stāvoklī vai arī pēc nozieguma izdarīšanas saslimušas ar gara slimību, kas atņēmusi tām iespēju apzināties savu darbību vai to vadīt, un kurām sakarā ar to piemērots medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis vai arī lieta izbeigta bez šāda piespiedu līdzekļa piemērošanas; ir vai ir bijušas PSRS, Latvijas PSR vai ārvalstu valsts drošības dienestu, izlūkdienestu vai pretizlūkošanas dienestu štata darbinieki; pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; neprot valsts valodu atbilstoši augstākajai (trešajai) valsts valodas prasmes pakāpei. Tādi paši ierobežojumi attiecas uz personas ievēlēšanu vietējās pašvaldībās.  53. Jāuzsver, ka laika posmā kopš 1995.gada nav ierosināta neviena krimināllieta pēc Krimināllikuma 90.panta "Kavēšana realizēt vēlēšanu tiesības un piedalīties tautas nobalsošanā", kurā cietusī persona būtu sieviete.  54. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas pasīvās vēlēšanu tiesības (skat.tabulu). Sievietes Vīrieši Kandidāti Ievēlētie Kandidāti Ievēlētie 1997.gada vietējo 4843 nav datu 7099 nav datu pašvaldību vēlēšanas (41%) (59%) 1998.gada 288 17 793 83 7.Saeimas vēlēšanas (26,64%) (17%) (73,36%) (83%) 2001.gada vietējo 5933 1784 7627 2551 pašvaldību vēlēšanas (43,75%) (41,15%) (56,25%) (58,85%) 55. Jāpiebilst, ka 7.Saeimā ievēlēto sieviešu skaits pieaudzis salīdzinājumā ar 5. un 6. Saeimā ievēlēto sieviešu skaitu - kā 5., tā 6.Saeimā tika ievēlētas 15 sievietes. Savukārt deputātu izmaiņu rezultātā 2001.gada jūlijā 1/5 daļa jeb 20 no 7.Saeimas deputātiem bija sievietes. Savukārt pašvaldību vēlēšanu rezultātu apkopojums pierāda, ka, jo mazāka pašvaldība, jo lielāks ir sieviešu īpatsvars deputātu vidū. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība uzskata, ka Saeimas vēlēšanām izvirzīto sieviešu kandidātu īpatsvars attiecībā pret pašvaldību vēlēšanu kandidātēm liecina par kandidātu sarakstu veidotāju politisko partiju vidē izplatītajiem stereotipiem attiecībā uz abu dzimumu līdztiesīgu darbību politikā. Lai šādu sievietēm diskriminējošu rīcību novērstu, 6.Saeimā tika ierosināts kandidātu sarakstos iekļaut ne vairāk kā 75% vīriešu dzimuma kandidātu un ne mazāk par 25% - sieviešu. Saeimā šis ierosinājums tika noraidīts.  56. Saeimā ievēlētās sievietes aktīvi piedalās Saeimas komisiju darbā, tajā skaitā sievietes bija 7.Saeimas Mandātu un iesniegumu komisijas, Pilsonības likuma izpildes komisijas, Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājas (līdz ievēlēšanai Rīgas Domē 2001.gada martā arī Budžeta un finansu komisijas priekšsēdētāja bija sieviete) un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas, Eiropas lietu komisijas, Pilsonības likuma izpildes komisijas, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās attīstības komisijas priekšsēdētāja biedres. Turklāt sievietes vadīja arī trīs no septiņām 7.Saeimas frakcijām. Sieviešu tiesības piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt amatus valsts institūcijās  57. Latvijas tiesību aktos nepastāv ierobežojumi sievietēm piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt amatus valsts institūcijās, kā arī izpildīt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos.  58. Kopš 1999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe-Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā politiķe valstī.  59. Tāpat sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Pirmajās divās valdībās kopš neatkarības atjaunošanas sievietes vispār nebija pārstāvētas, vēlākajās valdībās sieviešu skaits ir svārstīgs (skatīt tabulu). Ministru skaits valdībā (valsts un īpašo uzdevumu ministrus ieskaitot) To vidū sievietes Sieviešu ieņemtie amati I.Godmaņa vadītā Ministru Padome (07.05.1990- 03.08.1993.) 30 0 _ V.Birkava vadītais Ministru kabinets (03.08.1993 - 19.09.1994) 27 0 _ M.Gaiļa vadītais Ministru kabinets (19.09.1994 - 21.12.1995.) 29 4 Finansu ministre I.Sāmīte (26.05.1995 - 21.12.1995), Valsts reformu ministre V.A.Tērauda, Valsts ministre ārējo resursu jautājumos I.Sāmīte (19.09.1994. - 21.12.1995) Valsts ieņēmumu valsts ministre A.Poča A.Šķēles vadītais Ministru kabinets (21.12.1995. - 13.02.1997) 28 2 Investīciju un kredītpolitikas valsts ministre S.Jēgere Valsts ieņēmumu valsts ministre - A.Poča A.Šķēles vadītais Ministru kabinets (13.02.1997. - 07.08.1997) 18 1 Valsts ieņēmumu valsts ministre - A.Poča G.Krasta vadītais Ministru kabinets (07.08.1997 - 26.11.1998) 17 2 Kultūras ministre R.Umblija, Valsts ieņēmumu valsts ministre - A.Poča V.Krištopana vadītais Ministru kabinets (26.11.1998 - 16.07.1999) 21 6 Ekonomikas ministre I.Ūdre, Kultūras ministre K.Pētersone, Tieslietu ministre I.Labucka, Valsts ieņēmumu valsts ministre - A.Poča, Vides valsts ministre I.Vaidere, Augstākās izglītības un zinātnes valsts ministre T.Koķe A.Šķēles vadītais Ministru kabinets (16.07.1999 - 05.05.2000) 14 2 Izglītības un zinātnes ministre S.Golde, Kultūras ministre K.Pētersone A.Bērziņa vadītais Ministru kabinets ( 05.05.2000 - 07.11.2002) 14 2 Kultūras ministre K.Pētersone, Tieslietu ministre I.Labucka 60. Sievietēm nepastāv ierobežojumi ieņemt amatu valsts civildienestā. Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 7.pantu uz ierēdņa amatu var pretendēt persona: 1) kura ir Latvijas Republikas pilsonis; 2) kura pārvalda latviešu valodu; 3) kurai ir augstākā izglītība; 4) kura nav sasniegusi likumā noteikto pensijas vecumu; 5) kura nav sodīta par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem vai ir reabilitēta vai kurai ir noņemta vai dzēsta sodāmība; 6) kura nav atbrīvota no ierēdņa amata ar tiesas spriedumu krimināllietā; 7) kura nav atzīta par rīcībnespējīgu likumā noteiktajā kārtībā; 8) kura nav vai nav bijusi PSRS, Latvijas PSR vai kādas ārvalsts valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata darbinieks; 9) kura nav vai nav bijusi ar likumiem vai tiesas nolēmumiem aizliegto organizāciju dalībnieks; 10) kura nav iestādes vadītāja vai tiešā priekšnieka radinieks (persona, kura ar ierēdni ir laulībā, svainībā vai radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brāļi un māsas). Ministru kabinets var noteikt izņēmumus gadījumos, ja citādi attiecīgā iestāde nevar nodrošināt tai noteikto funkciju izpildi.  61. Kaut arī nekāda veida tiesiski vai politiski ierobežojumi sievietēm nepastāv, tomēr šobrīd nedz lēmējvaras, nedz izpildvaras institūcijās sievietes nav pārstāvētas proporcionāli salīdzinājumā ar vīriešiem.  62. Tabulā norādīts statisitikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības, tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās (tūkst. cilvēku) Vīrieši Sievietes 1995 1996 1997 1998 1999 2000 1995 1996 1997 1998 1999 2000 Nodarbināti visos darbības veidos 534.3 520.0 527.8 537.1 535.1 533,5 511.3 497.7 509.0 505.9 502.7 504,4 Lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība 118.7 114.3 115.7 112.6 107.2 94,9 69.5 66.9 70.9 65.6 64.1 57,7 lauksaimniecība un medniecība 105.9 101.6 102.8 99.9 94.0 81,4 67.8 65.2 69.2 63.9 62.4 55,3 mežsaimniecība 12.8 12.7 12.9 12.7 13.2 13,5 1.7 1.7 1.7 1.7 1.7 2,4 Zvejniecība 4.5 4.4 4.8 4.8 4.5 4,6 0.7 0.7 0.7 0.7 0.7 1,7 Rūpniecība  - kopā 118.3 111.2 114.9 107.3 105.8 107,9 95.4 90.7 94.3 85.1 78.8 80,0 ieguves rūpniecība un karjeru izstrāde 2.2 2.2 1.7 1.3 1.5 1,5 0.9 0.9 0.6 0.4 0.5 0,5 apstrādes rūpniecība 102.7 94.6 97.9 92.0 91.0 93,6 90.7 85.3 89.0 79.7 73.2 74,4 elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde 13.4 14.4 15.3 14.0 13.3 12,8 3.8 4.5 4.7 5.0 5.1 5,1 Būvniecība 48.1 49.0 52.2 54.4 54.9 56,1 8.3 8.5 8.3 9.0 8.9 9,1 Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; automobiļu, motociklu, individuālās lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras un iekārtu remonts 56.9 51.2 57.9 68.2 69.7 73,9 89.7 85.2 94.0 100.3 100.2 100,0 Viesnīcas un restorāni 5.8 5.2 5.3 4.8 5.4 5,7 17.2 15.3 15.6 17.6 18.5 19,9 Transports, glabāšana un sakari 60.7 59.4 59.2 59.6 58.1 56,3 31.3 30.6 29.8 30.4 30.1 29,1 Finansu starpniecība 4.8 5.0 5.1 5.6 5.1 5,4 9.1 9.7 10.0 9.7 10.4 11,0 Operācijas ar nekustamo īpašumu, noma un cita komercdarbība 27.6 22.6 21.6 26.8 31.0 32,3 22.6 18.5 16.5 20.3 21.7 24,7 Valsts pārvalde un aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana 33.6 35.9 36.9 37.3 35.8 35,9 23.5 25.1 26.2 26.3 28.1 27,6 Izglītība 18.9 18.9 18.1 19.2 19.0 18,7 71.6 71.3 73.0 70.7 70.0 68,7 Veselība un sociālā parūpe 10.7 10.3 10.0 10.2 10.1 8,3 54.1 51.8 51.0 51.5 51.1 50,7 Pārējie komunālie, sociālie un individuālie pakalpojumi 25.7 32.6 26.1 26.3 28.5 33,5 18.3 23.4 18.7 18.7 20.1 24,2 63. Tā kā lēmējinstitūcijās praktiski nav sabalansēts ietekmes spēks, kurā lielu daļu noteiku sievietes pieredze, dzīves izjūta un sociālās dzīves vērtējums, nevar uzskatīt, ka vienmēr valsts līmenī izlemtais pārstāv visus viedokļus. Šajā ziņā aktivizējas Latvijā eksistējošās nevalstiskās organizācijas, kuras vada sievietes.  64. Tabulā tiek sniegta informācija par sieviešu īpatsvaru Valsts policijā (Latvijā kopumā, Rīgas un rajonu policijas pārvaldēs) laika posmā no 1995.gada līdz 2002.gada 1.janvārim 1995 (%) 1996 (%) 1997 (%) 1998 (%) 1999 (%) 2000 (%) 2001 (%) Latvijā 13,7 14,2 16,5 18,1 18,2 19,1 19,2 Rīgā 20,6 22,3 23,3 22,9 24,2 24,9 26,2 rajonos 11,4 14,7 14,7 14,5 14,5 15,5 15,4 65. Policijas darbiniekiem tiek piešķirtas speciālās dienesta pakāpes un atkarībā no tām izveidojas sadalījums seržantu un virsnieku sastāvā. Tabulā sniegti dati par sieviešu īpatsvaru personu ar speciālajām dienesta pakāpēm vidū. 1997 (%) 1998 (%) 1999 (%) 2000 (%) 2001 (%) Latvijā virsnieki 23,5 26,5 25 26,5 25 seržanti 9,6 9,8 11,4 11,7 13,5 Rīgā virsnieki 35 35,2 30,3 31,7 28,8 seržanti 11,6 10,6 18,2 18,2 23,7 Sieviešu tiesības piedalīties sabiedrisko organizāciju darbā  66. Sievietes netiek ierobežotas piedalīties sabiedrisko organizāciju darbībā. Likums "Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām" noteic, ka sabiedriskas organizācijas biedrs var būt persona, kas ir sasniegusi 16 gadu vecumu un visiem sabiedriskas organizācijas biedriem ir vienādas tiesības. Konvencijas 8.pants 67. Neierobežotas sieviešu tiesības pārstāvēt valsti starptautiskā līmenī un piedalīties starptautisko organizāciju darbā izriet no tā, ka nepastāv ierobežojumi sievietēm piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Tiesību aktos, kas regulē valsts pārstāvniecību starptautiskajā līmenī netiek noteikti ierobežojumi attiecībā uz valsti pārstāvošās personas dzimumu.  68. Pašlaik Latviju valsts prezidenta līmenī starptautiski pārstāv valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kā arī savas kompetences ietvaros kultūras un tieslietu ministres.  69. Saskaņā ar Diplomātiskā un konsulārā dienesta likumu Latvijas diplomātisko dienestu var pildīt jebkurš Latvijas pilsonis, kas ieņem ierēdņa amatu Ārlietu ministrijas centrālajā aparātā vai diplomātiskajās un konsulārajās pārstāvniecībās ārvalstīs.  70. Jānorāda, ka Latvijas diplomātiskajā dienestā darbojas salīdzinoši liels skaits sieviešu, kuras pārstāv Latvijas valsti gan kā vēstnieces, gan kā zemāka ranga diplomātes. 2001.gadā Ārlietu ministrijas sistēmā strādāja 61,1% sieviešu, to skaitā starp darbiniekiem, kas bija nodarbināti valsts pārstāvniecībās ārvalstīs bija 52,4 % sieviešu. Latvijas Republiku vēstnieku līmenī pārstāv piecas Latvijas vēstnieces (vēstniece Austrijā, Lihtenšteinā, Slovākijā, Slovēnijā un Ungārijā, vēstniece Francijā, vēstniece Horvātijā un Čehijā, vēstniece Spānijā un vēstniece Lietuvā), kas ir 13,7% no Latvijas vēstnieku kopskaita. Papildus tam, arī UNESCO programmās un Pasaules Tirdzniecības Organizācijā Latviju pārstāv sievietes. Jāuzsver, ka šīs valstis un starptautiskās organizācijas ir nozīmīgi sadarbības partneri Latvijai un tādejādi šī valsts reprezentācija ir nozīmīgs solis sieviešu vienlīdzībai valdības pārstāvēšanai starptautiskā līmenī.  71. Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem, kuri veic diplomātisko dienestu ārvalstīs, tiek maksāti pabalsti, tādejādi nodrošinot viņam iespēju rezidences valstī ierasties un dzīvot kopā ar ģimenēm; tāpat diplomātu bērniem tiek segtas mācību maksas, kamēr viņi mācās vispārizglītojošajās skolās un atrodas vecāku apgādībā. Šo pabalstu un kompensāciju izmaksa ir atkarīga no diplomāta dienesta vietas, ieņemamā amata un diplomātiskā ranga un to nekādi neietekmē personas dzimums. Konvencijas 9.pants 72. Pilsonības iegūšanas, piešķiršanas un atņemšanas jautājumus Latvijā reglamentē 1994.gadā pieņemtais un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozītais Pilsonības likums, kurā ievērotas starptautisko tiesību normas un Eiropas institūciju ieteikumi.  73. Latvijas Pilsonības likums noteic, ka pilsonības iegūšana, maiņa un saglabāšana ir katras personas brīvas gribas izpausme. Neatkarīgi no tautības un dzimuma personai ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību, ja vien uz šo personu neattiecas Pilsonības likumā noteiktie ierobežojumi. Tāpat personai neatkarīgi no dzimuma ir tiesības atteikties no Latvijas pilsonības likumā noteiktā kārtībā. Pilsonības likums paredz šādus pilsonības iegūšanas veidus: naturalizācija, pilsonības atzīšana, pilsoņa statusa reģistrēšana un pilsonības atjaunošana.  74. Tiesības iesniegt naturalizācijas iesniegumu ir 15 gadu vecumu sasniegušām personām, ievērojot šādus nosacījumus: 1) naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā personas pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā; 2) persona prot latviešu valodu, zina Satversmes pamatnoteikumus, valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi (pilsonības pretendentam jākārto attiecīga pārbaude); 3) personai vai tās aizbildnim ir legāls iztikas avots; 4) uz personu neattiecas naturalizācijas ierobežojumi - Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir kādas ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas; dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā); pēc 1940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanās no PSRS (Krievijas) bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijā; ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo dienestu darbinieki, informatori, aģenti, ja šis fakts konstatēts likumā noteiktā kārtībā; Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums arī Latvijā Pilsonības likuma spēkā stāšanās brīdī; pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai Latvijas komunistu savienībā.  75. Ja Latvijas pilsonībā naturalizāijas kārtībā tiek uzņemta pilngadīga persona, vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.  76. Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst visām šīm prasībām: a) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija, b) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu, c) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis.  77. Saskaņā ar Pilsonības likuma 2.pantu, Latvijas pilsoņi ir (personas, kas Latvijas pilsoņa statusu iegūst reģistrējoties); a) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību; b) latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuriem nav citas valsts pilsonības; c) to sieviešu pēcnācēji, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību" 7.pantu (stājoties laulībā, sieviete pāriet vīra pavalstniecībā) bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību; d) personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras ir apguvušas pilnu mācību kursu latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības. Ja pilsoņa statusu saskaņā ar šo nosacījumu reģistrē pilngadīga persona, pilsonību vienlaikus ar šo personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā; e) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi; f) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā; g) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.  78. Pilsonības likuma 25.pants noteic, ka Latvijas pilsonību var atjaunot personas, kuras zaudējušas Latvijas pilsonību vecāku (adoptētāju) izvēles, juridiskās kļūdas vai pilsonības prettiesiskās atņemšanas rezultātā.  79. Naturalizācijas procesā, kura pamatā ir indivīda brīva griba un izvēle, sievietes, kā to liecina Naturalizācijas pārvaldes sniegtie dati izrāda lielāku sociālo aktivitāti. Līdz 2001.gada 31.oktobrim naturalizācijas pārvaldē ir saņemti 48 843 Latvijas pilsonības pretendentu iesniegumi, no tiem 30 480 jeb 68,8% iesniegumus ir iesniegušas sievietes.  80. Saskaņā ar Pilsonības likumu Latvijas pilsonību var iegūt arī par īpašiem nopelniem Latvijas labā, šo lēmumu vadoties pēc personas iesnieguma pieņem Saeimas deputāti. Procentuāli par īpašiem nopelniem Latvijas pilsonībā ir uzņemts vairāk vīriešu nekā sieviešu un tas ir saistāms ar faktu, ka sabiedrībā visaugstāk tiek vērtēti politiskie darbinieki, uzņēmēji un sportisti - profesijas, kur pašreiz dominē vīrieši. Tomēr jāatzīmē, ka katrs pretendents uz pilsonības par īpašiem nopelniem iegūšanu tiek vērtēts atsevišķi.  81. Attiecībā uz Latvijas pilsoņa laulību ar ārvalstnieku Pilsonības likums noteic, ka stāšanās laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, kā arī šādas laulības šķiršana neizraisa Latvijas pilsoņiem pilsonības maiņu. Tāpat arī vienam laulātajam iegūstot vai zaudējot Latvijas pilsonību otra laulātā pilsonība nemainās.  82. Pilsonības likums neparedz diskriminējoša rakstura ierobežojumus sievietēm attiecībās ar vīriešiem bērna pilsonības jautājuma noteikšanā. Pilsonības likuma 3. pants noteic, ka ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks, bērns ir Latvijas pilsonis, ja viņš ir dzimis Latvijā, ārpus Latvijas, bet vecākiem vai tam no viņiem, ar kuru kopā bērns dzīvo, pastāvīgā dzīvesvieta bērna dzimšanas brīdī bijusi Latvijā. Iepriekšminētajos gadījumos vecāki, savstarpēji vienojoties, var izvēlēties bērnam otras (nevis Latvijas) valsts pilsonību (pavalstniecību).  83. Ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs - ārvalstnieks un abu vecāku pastāvīgā dzīvesvieta ir ārpus Latvijas, bērna pilsonību (pavalstniecību) nosaka vecāki, savstarpēji vienojoties. Savukārt ja bērna dzimšanas brīdī viens no viņa vecākiem ir Latvijas pilsonis, bet otrs - bezvalstnieks vai nav zināms, bērns ir Latvijas pilsonis neatkarīgi no dzimšanas vietas. Konvencijas 10.pants Sieviešu tiesības iegūt izglītību  84. Sievietes tiesības iegūt izglītību bez jebkādas diskriminācijas Latvijā ir garantētas konstitucionālā līmenī. Satversmē ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību un valsts nodrošina tiesības ikvienam bez maksas iegūt pamata un vidējo izglītību. Atbilstoši Satversmei pamata izglītība ir obligāta.  85. Latvijas Izglītības likumā ir noteikts, ka katram Latvijas pilsonim un personai, kurai ir tiesības uz Latvijas Republikas izdoto nepilsoņu pasi un kurai ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, kā arī Eiropas Savienības valstu pilsoņiem, kam izsniegta termiņuzturēšanās atļauja un viņu bērniem ir vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa, nodarbošanās un dzīves vietas. Saskaņā ar šo likumu, atbilstoši Satversmē noteiktajam Latvijā ir obligāta pamatizglītība vai pamatizglītības turpināšana līdz 18 gadu vecumam.  86. Izglītības likums noteic, ka Latvijā izglītības iegūšanas dalījums pēc dzimuma nepastāv. Visiem iespējas iegūt izglītību un saņemt diplomu ir vienlīdzīgas neatkarīgi no dzimuma. Vienādu mācību programmu pieejamību visiem attiecīgās izglītības programmas audzēkņiem nodrošina valsts izglītības standarti.  87. Latvijā ir noteiktas vairākas vispārējās izglītības pakāpes. Tās ir pirmsskolas izglītība, pamatizglītība un vidējā izglītība.  88. Vispārējās izglītības likums noteic, ka pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni līdz septiņu gadu vecumam. Šeit nav noteikti nekādi dzimuma ierobežojumi. Bērnu uzņemšana vietējo pašvaldību pirmsskolas izglītības iestādēs notiek pieteikumu iesniegšanas secībā. Savukārt speciālā pirmsskolas izglītības grupā speciālas pirmsskolas izglītības īstenošanai bērnu uzņem pamatojoties uz vecāku (aizbildņu) iesniegumu un valsts vai pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu.  89. Atbilstoši Vispārējās izglītības likumam, pamatizglītību Latvijā var iegūt izglītības iestādē, kas īsteno pamatizglītības mācību programmas, kā arī arodskolā, speciālās izglītības iestādē, vakara (maiņu) skolā, internātskolā, sociālās vai pedagoģiskās korekcijas izglītības iestādē vai klasē. Pamatizglītības apguve Latvijā ir obligāta bez dzimuma ierobežojumiem un pama …