Pirmspievienošanās ekonomiskā programma

Pirmspievienošanās ekonomiskā programma Precizēta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 15.maija sēdes protokollēmuma 23.§ 21.punktu Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.23 izraksts Rīgā 2001.gada 15.maijā 23.§ Par Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Apspriešanā piedalījās: G.Bērziņš, D.Gulbe, V.Makarovs, J.Krūmiņš, A.Bērziņš. Nolēma:

1. Akceptēt iesniegto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu.
2. Finansu ministrijai: 2.
3. precizēt Pirmspievienošanās ekonomisko programmu, ņemot vērā Valsts kancelejas juriskonsulta atzinuma 1., 2., 4.,
4. un 6.punktu, un iesniegt Pirmspievienošanās ekonomisko programmu Valsts kancelejā; 2.
5. precizēto Pirmspievienošanās ekonomisko programmu līdz 2001.gada 31.maijam iesniegt Eiropas Komisijā. Ministru prezidents A.Bērziņš Valsts kancelejas direktore G.Veismane Saturā Saīsinājumi Ievads
6. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība
7. Makroekonomiskās attīstības scenārijs 2.
8. IKP un nodarbinātība 2.1.1 IKP izlietojums 2.1.2 IKP no ražošanas aspekta 2.1.3 Nodarbinātība 2.
9. Inflācija 2.
10. Monetārā un valūtas kursa politika 2.
11. Ārējais sektors 2.5 Scenārija izpildes nozīmīgākie riski
12. Valsts finanses 3.
13. Vidēja termiņa fiskālais scenārijs 3.
14. Valsts parāda vadība 3.
15. Deficīta finansēšana 3.
16. Fiskālie riski
17. Strukturālās reformas 4.
18. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4 .1.
19. Privatizācija 4.1.
20. Konkurences politika 4.1.
21. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana 4.1.
22. Bankrota procedūru regulējošā likumdošana 4.1.
23. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības politika 4.1.
24. Eksporta veicināšanas politika 4.1.
25. Kvalitātes nodrošināšana 4.
26. Finansu sektors 4.
27. Darba tirgus 4.
28. Valsts pārvaldes reforma 4.
29. Lauksaimniecība un lauku attīstība 4.
30. Citas reformas 4.6.
31. Pensiju reforma 4.6.
32. Veselības aizsardzība 4.6.
33. Transports un sakari 4.6.
34. Reģionālā politika 4.6.
35. Vide
36. Politikas saistību matricas 5.
37. Eiropas Komisijas - Latvijas valdības Kopējā paziņojuma par Latvijas ekonomiskās politikas prioritātēm saistību izpilde 5.
38. Pirmpievienošanās ekonomiskās programmas politikas saistību matricas Saīsinājumi A/S akciju sabiedrība BO VAS bezpeļņas organizācija, valsts akciju sabiedrība BO VSIA bezpeļņas organizācija, valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību CEDEL starptautiska norēķinu sistēma DSL datu pārraide pa telefonlīnijām (Digital Subscriber Line) ECB Eiropas centrālā banka ERM 2 Eiropas valūtas kursa mehānisms ES Eiropas Savienība ESPON ES Telpiskās plānošanas novērošanas tīkls EURES Eiropas nodarbinātības dienestu tīkls EUROCLEAR starptautiska norēķinu sistēma GSM globālā mobilo sakaru sistēma IKP iekšzemes kopprodukts INTERREG pārrobežu, starpnacionālā un starpreģionālā sadarbība, kas veicinātu harmonisku un līdzsvarotu attīstību un vienotas Eiropas telpas plānošanu ISPA atbalsts transporta un vides infrastruktūrai LGS "Latvijas gaisa satiksme" LMT "Latvijas mobilais telefons" LVL Latvijas lats MK Ministru kabinets NATURA 2000 Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju tīkls NUTS ES Teritoriālās statistikas vienību nomenklatūra NVS Neatkarīgo Valstu Sadraudzība OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija PCI patēriņa cenu indekss PEP Pirmspievienošanās ekonomiskā programma PHARE Eiropas Savienības finansu instruments, kas atbalsta Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomikas pārstrukturēšanas procesu atbilstoši tirgus ekonomikai PTO Pasaules tirdzniecības organizācija SAPARD Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai SDR speciālās aizņemšanās tiesības (Special Drawing Rights) SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību TINA Transport Infrastructure Needs Assessment UPS United Parcel Service USD ASV dolārs VAF Valsts autoceļu fonds VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija VAS valsts akciju sabiedrība VIP Valsts investīciju programma Ievads Pirmspievienošanās ekonomiskās programmas (PEP) mērķis ir definēt Latvijas vidēja termiņa ekonomiskās politikas prioritātes pievienošanās ES kontekstā, apskatot arī svarīgākās strukturālo reformu jomas, kas saistītas ar Latvijas tautsaimniecības stiprināšanu un piemērošanos kopējam Eiropas tirgum. PEP skar tieši tos vidēja termiņa uzdevumus, kas Latvijai ir jāpaveic periodā līdz iestāšanai Eiropas Savienībā. PEP atspoguļoto politiku un strukturālo reformu sekmīga izpilde nodrošinās pilnīgu ES definēto pievienošanās ekonomisko kritēriju (Kopenhāgenas kritēriji) izpildi, veicinot reālo konverģenci, t.sk. panākot to, lai Latvijas tautsaimniecība būtu spējīga izturēt konkurences spiedienu ES iekšējā tirgū. PEP ir nākošais solis pēc Eiropas Komisijas un Latvijas Kopējā paziņojuma par ekonomiskās politikas prioritātēm izstrādes. Atšķirībā no Kopējā paziņojuma PEP politiku definēšana ir vienīgi Latvijas atbildība. Šī darba mērķis nav tikai nospraust pirmspievienošanās periodā izpildāmos uzdevumus, bet arī sagatavoties nākotnes Konverģences un Stabilitātes programmu izstrādei jau pēc pievienošanās ES. Tas parāda šī darba un tajā definēto uzdevumu izpildes nozīmi Latvijas integrācijas ES procesā. Pirmspievienošanās ekonomiskā programma sastāv no četrām galvenajām sadaļām - pašreizējās ekonomiskās situācijas analīzes, makroekonomiskās attīstības scenārija, valsts finansu vidēja termiņa politikas un ar ekonomikas attīstību saistīto svarīgāko strukturālo reformu apraksta, kas balstās uz atbildīgo ministriju sniegto informāciju. Kopš
39. gada vidus Latvijas ekonomika ir pārvarējusi Krievijas ekonomiskās krīzes ietekmes radītās sekas un ir atsākusies strauja izaugsme visās nozarēs. Par ekonomiskās situācijas uzlabošanos liecina arī investīciju pieaugums un zemais inflācijas līmenis. Pakāpeniski tiek samazināts arī valsts budžeta fiskālais deficīts. Joprojām galvenās ekonomikas problēmas Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts, kas, uzlabojoties ārējās vides apstākļiem, samazinās, un augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos. Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir sasniegt ilgstošu, stabilu un sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību. Šo mērķu sasniegšanai svarīga striktas fiskālās un monetārās politikas ievērošana, kā arī šajā programmā aprakstīto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija. Šāda politika arī veicinās Latvijas - mazas un atvērtas ekonomikas - ārējās ievainojamības samazināšanu. Galvenie fiskālās politikas vidēja termiņa mērķi ir valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšana, sabalansēta valsts budžeta izveide ilgtermiņā un stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšana. Saskaņā ar scenāriju līdz
40. gadam plānots valsts budžeta fiskālo deficītu samazināt līdz 0,5% no IKP. Viens no fiskālās politikas uzdevumiem ir nodokļu sloga samazināšana uzņēmējiem, kas nodrošina Latvijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Tai pašā laikā, lai nodrošinātu valdības definēto valsts budžeta deficīta līmeni, liela uzmanība tiks pievērsta budžeta izdevumu racionalizācijai. Valsts parāds attiecībā pret IKP, sākot ar
41. gadu, pakāpeniski samazināsies. Turpmākajos gados ekonomikas pieaugums saistāms ar eksporta attīstību un investīciju palielināšanos. Programmas makroekonomiskās attīstības scenārijā IKP pieaugums prognozēts apmēram 6% gadā. Pieaugot ekonomiskai aktivitātei, sagaidāms nodarbinātības pieaugums, tomēr to ierobežos produktivitātes palielināšanās. Eksporta pieaugumam vidējā termiņā pārsniedzot importa pieaugumu, samazināsies maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Valūtas piesaiste SDR valūtu grozam ir nodrošinājusi cenu stabilitāti - jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3%. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai. Stabilu ekonomikas augšupeju veicinās strukturālo reformu veiksmīga realizācija un uzņēmējdarbības vides uzlabošana. Strukturālo reformu jomā tuvojas privatizācijas procesa noslēgums. Tā kā valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta, uzmanība tiks veltīta lielo uzņēmumu privatizācijas procesa pabeigšanai, zemes privatizācijas paātrināšanai un valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanai. Konkurences politikas jomā ir nodrošināta likumdošanas atbilstība ES un citām starptautiskajām normām. Turpmākajos gados paredzēts aktivizēt Konkurences uzraudzības institūciju starptautisko sadarbību, veicinot starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu rašanos. Bankrota procedūru regulējošās likumdošanas jomā tiks veicināta maksātnespējas procesa paātrināšana. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības jomā tiks veikti pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un inovācijām atvērtas ekonomikas izveidei, efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveidei, kā arī mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšanai. Eksporta veicināšanas politikā paredzēti pasākumi, kas palīdzētu novērst problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, t.sk. eksporta kredītu, garantiju un apdrošināšanas sistēmas izveidošana un darbības nodrošināšana, specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem, industriālo grupu ( clusters ) attīstības programmas turpināšana, valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās, Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana. Kvalitātes nodrošināšanas politikā turpmākajos gados paredzēti pasākumi likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā, lai tiktu novērstas barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm. Finansu sektora attīstība notiek vēlamajā virzienā un galvenās problēmas, kas skar šo nozari, ir saistītas ar kopējo ekonomikas attīstību un pastāvošo labklājības līmeni. Latvijā pastāv efektīva banku sektora uzraudzība, kas kopā ar nozīmīgu ārvalstu kapitāla ieplūdi Latvijas banku sektorā sniedz papildu garantijas stabilai finansu starpniecības attīstībai. Turpmākajos gados šajā sektorā notiks plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām. Svarīgākais valsts pārvaldes reformas uzdevums ir publiskā sektora caurskatāmības uzlabošana un efektivitātes palielināšana. Latvijas lauku attīstības galvenais mērķis ir konkurētspējīgas lauksaimniecības, spēcīgi attīstītu lauku, daudzveidīgi bagātas un ilgtspējīgas lauku vides izveidošana. Latvijas lauksaimniecības nozares pamatmērķis, ir nodrošināt efektīvu lauksaimniecības ražošanu, kas būtu spējīga integrēties Eiropas Kopējā tirgū līdz ar iestāšanos un ražotu ES normām atbilstošu augstas kvalitātes produkciju. Veselības aizsardzības jomā turpināsies veselības aprūpes reforma un iedzīvotāju veselības aprūpes uzlabošana, kā arī šim mērķim paredzēto līdzekļu racionālas izmantošanas uzlabošana. Galvenais mērķis ir vērsts uz iedzīvotāju vajadzību nodrošināšanu, uzlabojot Latvijas veselības aprūpes sistēmas efektivitāti, kvalitāti un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Latvijas transporta attīstības politikas ilgtermiņa mērķis ir izveidot efektīvu, drošu, konkurētspējīgu, ilgtspējīgu, videi draudzīgu, sabalansētu un multimodālu transporta sistēmu, kas integrēta Eiropas transporta sistēmā, nodrošinātu cilvēku ekonomiskās un sociālās vajadzības pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem pārvadājumiem iekšzemes un starptautiskajā satiksmē, palielinātu izvēles iespējas un elastību pasažieru un kravu pārvadājumos, veicinātu reģionālo attīstību un dotu iespējas Latvijas biznesam konkurēt Eiropas un visas pasaules tirgū. Sakaru sektora turpmākās politikas galvenie mērķi ir tirgus liberalizācija, tarifu sabalansēšana un integrācija ES. Valsts politika informātikas nozarē ir vērsta uz to, lai tuvākajā laikā šajā jomā nodrošinātu Latvijas likumdošanas pilnīgu atbilstību ES prasībām, kā arī lai Latvijā būtu ieviesta vispārējā Interneta pieejamība un veicināta gan Interneta izmantošana, gan arī vispārējā informācijas pratība un pieejamība. Reģionālās attīstības jomā tiks veikta likumdošanas pilnveidošana un institucionālo struktūru sakārtošana. Vides aizsardzības jomā plānots saskaņot nacionālo likumdošanu ar acquis communautaire prasībām.
42. Līdzšinējā ekonomiskā attīstība
43. gada otrajā pusē un
44. gada sākumā sarežģītā ekonomiskā situācija pasaulē un it īpaši Krievijā ietekmēja Latvijas tautsaimniecības attīstības tempu. Krievijas ekonomiskās krīzes iespaidā Latvijā samazinājās ražošanas apjomi, pieauga bezdarbs, pasliktinājās banku darbības rādītāji. Tomēr rūpniecības un lauksaimniecības ražošanas kritumu kompensēja jūtams aktivitātes pieaugums būvniecībā un vairākās pakalpojumu nozarēs. Tādējādi IKP turpināja pieaugt, lai arī izaugsmes tempi
45. un
46. gadā bija zemi - attiecīgi 3,9% un 1,1 procents. Sākot ar
47. gada vidu, Krievijas ekonomiskās krīzes radītā negatīvā ietekme uz tautsaimniecības attīstību tiek pārvarēta. Pieaugums Latvijas ekonomikā turpinās arī
48. gadā - IKP salīdzināmās cenās pieauga par 6,6%. Ekonomiskā augšupeja
49. gadā bija vērojama visās nozarēs. Iekšzemes kopprodukta pieaugumu
50. gadā galvenokārt veicināja pakalpojumu sektora veiksmīga attīstība - pagājušajā gadā, salīdzinot ar
51. gadu, apjomu kāpums pakalpojumu sektorā bija 7,1%, tā īpatsvaram IKP struktūrā palielinoties par 1,7 procentpunktiem un sasniedzot 70,2 procentus. Savukārt pakalpojumu sektora pieaugumu visvairāk ietekmēja apjomu kāpums tirdzniecības nozarē (īpatsvars IKP struktūrā - 18,1%) - par 9,6%, transporta, glabāšanas un sakaru nozarē (16,2%) - par 7,2%, komercpakalpojumu sfērā (10,5%) - par 13,6%, kā arī banku sektorā (4,9%) - par 9,6 procentiem.
52. gadā IKP pieaugumu veicināja arī ekonomisko aktivitāšu palielināšanās rūpniecības nozarēs. Apjomu kāpums apstrādes rūpniecībā, salīdzinot ar
53. gadu, bija 5,7%, ko visvairāk ietekmēja izlaides pieaugums kokapstrādes nozarē, papīra un papīrizstrādājumu ražošanā, kā arī tekstilizstrādājumu ražošanā. Savukārt ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē pagājušajā gadā apjomi pieauga par 8,1 procentu. Strauji attīstījās mežsaimniecība, kuras apjomi
54. gadā pieauga par 26,8 procentiem. Tomēr atsevišķās rūpniecības nozarēs (pārtikas, ķīmiskā rūpniecība), kuras smagāk skāra krīze, vēl nav vērojama attīstība, kas ļautu tuvākā laikā šīm nozarēm atgūt pirmskrīzes ražošanas apjomus. Veiksmīgi attīstījās arī zvejniecības nozare - pieaugums
55. gadā bija 8,2%. Pagājušajā gadā attīstījās arī lauksaimniecības nozare - salīdzinot ar
56. gadu, ražošanas apjomi lauksaimniecībā pieauga par 3,3 procentiem. IKP pieaugumu pēdējos gados būtiski ietekmēja straujš un stabils privātā patēriņa pieaugums. 1997.-
57. gadā privātais patēriņš salīdzināmās cenās vidēji pieauga par 5,6%, ko lielā mērā ietekmēja darba samaksas pieaugums un inflācijas samazināšanās.
58. gadā privātā patēriņa pieauguma tempi bija nedaudz zemāki -
59. gada deviņos mēnešos privātais patēriņš salīdzināmās cenās pieauga par 3,6 procentiem. Pozitīvi IKP attīstību ietekmēja investīciju pieaugums.
60. gadā Latvijā tās pieauga par 20,7% gadā, bet
61. gadā - pat par 44 procentiem. Investīciju gada vidējie pieauguma tempi no
62. gada līdz
63. gadam bija 28,6%, tas ir gandrīz 5 reizes lielāki nekā IKP ikgadējie pieauguma tempi. Tāpēc jau
64. gadā kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumu īpatsvars IKP sasniedza 27 procentus. Tik strauju investīciju kāpumu sekmēja vairāki faktori: ārvalstu investīciju ieplūdums, galvenokārt sakarā ar privatizācijas procesa norisi, neatkarīgo starptautisko kredītaģentūru atzītais augstais Latvijas kredītreitings, kredītu procentu likmju pazemināšanās un banku sektora stabilizēšanās.
65. gadā kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumi salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu samazinājās par 6,3%, kas ir saistāms galvenokārt ar ekonomisko aktivitāšu samazināšanos Krievijas krīzes ietekmē. Tomēr kopējā pamatkapitāla īpatsvars iekšzemes kopproduktā
66. gadā saglabājās samērā augstā līmenī. Uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, investīciju līmenis
67. gadā atkal ir sācis pieaugt. Kopējā pamatkapitāla veidošanas izdevumi
68. gada 9 mēnešos, salīdzinot ar
69. gada attiecīgo periodu, ir pieauguši par 19 procentiem. Latvijas patēriņa cenu pieauguma tempi turpina samazināties.
70. gadā cenas pieauga tikai par 2,4% (vidēji gadā), bet divpadsmit mēnešu inflācija decembrī bija 3,2 procenti.
71. gadā PCI pieauga vidēji par 2,6% (divpadsmit mēnešu inflācija bija 1,8 procenti). Vislielākā ietekme uz patēriņa cenu līmeni šajā periodā bija administratīvi regulējamo cenu kāpumam. Pieauga ar dzīvokļa uzturēšanu saistītas izmaksas un transporta pakalpojumu cenas. Pakāpeniski pieauga cenas alkoholiskiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem, degvielai, gaļai un medikamentiem. Krievijas ekonomiskā krīze negatīvi ietekmēja Latvijas ārējo tirdzniecību -
72. gadā preču eksports samazinājās par 5,7%, bet imports - par 8,4 procentiem. Ārējo apstākļu uzlabošanās, kas sākās
73. gada otrajā pusē, veicināja Latvijas ārējās tirdzniecības apjomu pieaugumu
74. gadā - gan eksports pieauga par 12,2% salīdzinājumā ar
75. gadu, bet importa pieaugumu par 12,2% savukārt noteica ekonomisko aktivitāšu pieaugums Latvijā, kā arī naftas cenu kāpums. Tajā pašā laikā eksporta un importa vienības vērtības izmaiņas pasliktināja tirdzniecības nosacījumus: eksporta vienības vērtība
76. gadā, salīdzinot ar
77. gadu samazinājās par 1,3%, bet importa vienības vērtība pieauga par 6,7 procentiem. Galvenais Latvijas tirdzniecības partneris ir ES. Ārējās tirdzniecības apjomi ar ES valstīm stabili pieaug, un
78. gadā 64,6% no Latvijas preču eksporta un 52,4% no importa ir saistāmi ar šīm valstīm.
79. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā vislielākais īpatsvars bija Vācijai (16,2% no kopapjoma), Krievijai (8,9%), Zviedrijai (8,3%), Lielbritānijai (8,1%) un Lietuvai (7,6%). Viena no galvenajām ekonomikas problēmām Latvijā ir relatīvi augstais tekošā konta deficīts. Sarūkot eksportam
80. gada beigās, maksājumu bilances tekošā konta deficīts strauji palielinājās.
81. gada laikā tirdzniecības deficīts ievērojami samazinājās, importa apjomiem krītoties straujāk kā eksportam. Tomēr tekošā konta deficīts samazinājās salīdzinoši mazāk, sakarā ar ieņēmumu bilances pasliktināšanos, sarūkot Latvijas ieņēmumiem no portfeļieguldījumiem ārzemēs. Tādējādi
82. gadā tekošā konta deficīts bija 9,6% no IKP. Pakāpeniski uzlabojoties ārējiem ekonomiskajiem apstākļiem, maksājumu bilances tekošā konta deficīts
83. gadā samazinājās, līdz 6,8% no IKP. Aktuāla problēma ir augstais bezdarba līmenis atsevišķos reģionos.
84. gada otrajā pusē un
85. gada pirmajā pusē Krievijas krīzes ietekmē daudzos Latvijas uzņēmumos nācās atlaist strādājošos. Visaugstākais bezdarba līmenis bija
86. gada aprīlī, bet, sākot ar maiju, bezdarbs samazinās.
87. gadā tas turpināja samazināties, un gada beigās reģistrētais bezdarba līmenis bija 7,8% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Bezdarba līmenis ievērojami atšķiras valsts rajonos un pilsētās. Vissmagākā situācija joprojām ir Latgalē, kurā tas atsevišķos rajonos pārsniedz 20% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem.
88. Makroekonomiskās attīstības scenārijs Valdības ekonomiskās politikas mērķis ir sasniegt ilgstošu, stabilu un sabalansētu ekonomisko un sociālo attīstību. Šeit aplūkotais vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības scenārijs balstās uz pieņēmumu, ka turpināsies šī uz ekonomisko izaugsmi vērstā Valdības politika, kuras stūrakmeņi ir strikta fiskālā un monetārā politika. Ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai būtiska ir arī šajā programmā aprakstīto struktūrpolitikas pasākumu veiksmīga realizācija. Izstrādātais scenārijs paredz stabilu izaugsmi, kas nodrošina pakāpenisku Latvijas tautsaimniecības konverģenci ar attīstītākajām Eiropas valstīm. Labvēlīgos apstākļos izaugsmes potenciāls Latvijā ir vēl lielāks, tomēr, ņemot vērā iespējamos apdraudējumus straujākai attīstībai, scenārijs paredz vidēji 5,7% ekonomikas gada pieaugumu līdz
89. gadam. Vidēja termiņa attīstība 1998 1999 2000 2001 2002 2003 2004 2005 prognoze Pieauguma tempi, % pret iepriekšējo periodu IKP 3,9 1,1 6,6 5,5 5,5 5,8 5,9 5,9 Inflācija 4,7 2,4 2,6 2,0 2,9 3,0 3,0 3,0 Nodarbinātība 0,6 -0,5 0,0 0,1 0,1 0,1 0,1 0,1 Reālā darba samaksa 6,1 3,3 3,4 4,8 4,9 5,1 5,2 5,2 % no IKP Tekošā konta deficīts -10,6 -9,6 -6,8 -6,4 -6,1 -5,8 -5,2 -4,6 Ekonomikas attīstību vidējā termiņā noteiks investīciju un eksporta pieaugums. Mazā un atvērtā ekonomikā ārējam pieprasījumam būs izšķiroša nozīme ekonomikas izaugsmē. Un visnotaļ pozitīvās pasaules, t.sk. arī Latvijas galvenā eksporta tirgus - Eiropas Savienības, izaugsmes prognozes balsta Latvijas attīstības pozitīvās tendences. Ņemot vērā Latvijas starptautiskās konkurētspējas pieaugumu, eksporta izaugsmes tempi būs nedaudz lielāki par pasaules tirdzniecības pieaugumu, ko nosaka uzņēmēju nostiprināšanas iegūtajos Rietumu tirgos, kā arī uz eksportu vērsto investīciju pieaugums. Šāda attīstība arī nozīmīgi samazinās Latvijas ekonomisko ievainojamību, - maksājumu bilances tekošā konta deficīts jau tuvāko gadu laikā būtiski kritīsies, saglabājoties relatīvi augstam ārvalstu tiešo investīciju īpatsvaram deficīta finansēšanā. 2.
90. IKP un nodarbinātība Kā jau tika minēts, Latvijas tautsaimniecības izaugsmes virzītājspēki būs investīciju un eksporta pieaugums. Tomēr, kā pierādīja arī iepriekšējo gadu attīstība, stabils iekšējais pieprasījums ir attīstību stabilizējošs nosacījums. Iedzīvotāju ienākumu pieaugums palielina iekšzemes patēriņu, turklāt kā liecina pēdējo gadu statistiskie dati, ir samazinājusies saistība starp mājsaimniecību ienākumu un importa pieaugumiem, ko var izskaidrot ar pieaugušu pieprasījumu pēc pakalpojumiem, kas norāda, lai arī uz lēnu, bet noteiktu vidējā labklājības līmeņa pieaugumu. 2.1.
91. IKP izlietojums IKP izlietojums (pieauguma tempi
92. gada cenās, % pret iepriekšējo periodu) 1997 1998 1999 2000 2001 2002-2005 fakts prognoze IKP 8,6 3,9 1,1 6,6 5,5 5,8 Sabiedriskais patēriņš 0,3 6,1 0,0 -2,9 1,0 1,0 Privātais patēriņš 5,0 6,2 5,5 5,6 3,4 5,3 Kopējā pamatkapitāla veidošana 20,7 44,0 -4,0 10,8 7,5 7,7 Preču un pakalpojumu eksports 13,1 4,9 -6,4 12,8 9,0 10,0 Preču un pakalpojumu imports 6,8 19,0 -5,2 4,8 6,3 8,1 Pēdējos gados privātais patēriņš salīdzināmās cenās ir pieaudzis straujāk par kopējo IKP, ko var izskaidrot ar darba samaksas būtiski lielāku pieaugumu salīdzinājumā ar produktivitātes pieaugumu iepriekšējā periodā (līdz
93. gadam) un aizvien krītošo inflāciju. Pēdējos gados privātais patēriņš ar zināmu aizkavējumu reaģē uz kopējo tautsaimniecības attīstību. Vidējā termiņā privātā patēriņa pieaugumu ierobežos par darba ražīguma pieaugumu zemāks darba samaksas pieaugums, kas ir nepieciešams eksporta konkurētspējas uzturēšanai, kā arī piesardzīga fiskālā politika. Tādējādi ar šādas fiskālās politikas palīdzību tiks ierobežots arī maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Paredzams, ka sabiedriskais patēriņš arī turpmākajos gados tiks ierobežots, lai sabalansētu valsts budžetu. Sabiedriskais patēriņš ir atkarīgs no budžeta ieņēmumu apjoma pieauguma. Realizējot politiku, kas paredz palielināt izdevumus valsts investīcijām, sabiedriskā patēriņa pieaugumam jābūt zemākam par IKP pieaugumu. Kopējā pamatkapitāla veidošanas pieaugums atsākās
94. gadā,
95. gadā sasniedzot pat 44,0% pieaugumu salīdzināmās cenās. Šādu pieaugumu nodrošināja relatīvi augsta ārvalstu tiešo investīciju ieplūde, banku sektora aizvien lielāka iesaistīšanās vietējo uzņēmumu kreditēšanā, ko veicina arī jauno kreditēšanas veidu attīstība, ķīlu reģistra izveidošana. Protams, nepietiekamu resursu dēļ aizvien nepietiekošā apjomā tiks veikti ieguldījumi valsts infrastruktūrā. Tomēr, palielinoties kopējam ekonomikas līmenim, pieaugs arī šīs investīcijas, kas ir būtiski, jo sakārtota infrastruktūra ir viens no attīstību veicinošiem apstākļiem. Būtisku atbalstu Latvijas infrastruktūras sakārtošanā sniegs arī Eiropas Savienības pirmsiestāšanās finansu instruments ISPA. Augstāks investīciju līmenis ir atkarīgs arī no iekšzemes uzkrājumu līmeņa. Uzkrājumu pieaugumu veicinās pensiju sistēmas reforma, vērtspapīru tirgus attīstība, kā arī tālāka noguldījumu apdrošināšanas attīstība. Pēc ārējās tirdzniecības apgrozījuma krituma
96. gadā Krievijas un globālās ekonomiskās krīzes ietekmē,
97. gadā ir atsācies eksporta un importa pieaugums. Arī
98. gadā notika tirdzniecības nosacījumu zināma pasliktināšanās - galvenā Latvijas tirgus - Eiropas Savienības - pamatvalūta eiro gada laikā jūtami zaudēja savu vērtību, nedaudz atgūstoties tikai pašās gada beigās, vienlaicīgi pieauga pasaules cenas energoresursiem. Tas kopumā noteica tirdzniecības deficīta pieaugumu, ko tomēr vairāk nekā kompensēja pakalpojumu pozitīvās bilances uzlabošanās. Sagaidāms, ka vidējā termiņā importa pieauguma tempi būs nedaudz zemāki kā eksporta pieauguma tempi, kas uzlabos tekošā konta stāvokli. Paredzams, ka preču importa struktūra mainīsies, pieaugot iekārtu un investīciju preču īpatsvaram kopējā preču apjomā sakarā ar ražošanas modernizāciju un produkcijas konkurētspējas palielināšanu. Iekšzemes kopprodukta izlietojuma struktūra (faktiskajās cenās %) 1997 1998 1999 2000 2001 2005 fakts prognoze Preču un pakalpojumu eksports 51,0 51,3 43,8 46,1 47,3 53,0 Preču un pakalpojumu imports -59,5 -64,8 -54,1 -54,3 -54,7 -57,7 Ārējās tirdzniecības bilance -8,5 -13,5 -10,3 -8,1 -7,2 -4,7 Kopējais patēriņš 85,7 85,9 83,6 80,6 79,0 75,1 - privātais patēriņš 66,6 64,5 63,0 61,7 60,9 60,1 - sabiedriskais patēriņš 19,1 21,4 20,5 18,9 18,1 15,0 Kopējā pamatkapitāla veidošana 18,7 27,3 25,1 24,6 25,0 26,9 2.1.
99. IKP no ražošanas aspekta IKP sadalījumā pa nozarēm (pieauguma tempi
100. gada cenās, % pret iepriekšējo periodu) 1997 1998 1999 2000 2001 2002-2005 fakts prognoze IKP 8,6 3,9 1,1 6,6 5,5 5,8 Lauksaimn., medn., mežs. un zvejn. 3,4 -5,3 -7,3 9,2 3,3 3,3 Rūpniecība 16,7 4,0 -5,8 5,8 6,1 6,9 Elektroenerģija, gāze un ūdens apg. -1,0 1,7 -5,3 -3,1 0,5 0,9 Celtniecība 7,9 16,9 8,1 8,4 7,9 7,8 Sabiedriskie pakalpojumi 2,8 0,6 0,4 0,4 1,0 1,0 Privātie pakalpojumi 8,7 5,6 6,5 8,9 6,8 6,7 Rūpniecības nozares pieaugums atsākās tikai
101. gadā, sasniedzot
102. gadā 16,7% pieaugumu salīdzināmās cenās, ko noteica apstrādājošās rūpniecības dinamiska attīstība. Tā kā iekšzemes pieprasījuma līmenis joprojām ir salīdzinoši zems, apstrādājošās rūpniecības attīstību ir noteicis galvenokārt eksportējamās produkcijas apjoms. Tieši apstrādājošo rūpniecību vissmagāk skāra Krievijas ekonomiskās krīzes izraisītais pieprasījuma šoks.
103. gadā rūpniecība samazinājās par 5,8% salīdzināmās cenās.
104. gadā turpinās pieaugums rūpniecībā, kas atsācies
105. gada beigās, tomēr
106. gadā rūpniecības apjomi vēl atpaliek no
107. gada līmeņa. To nosaka tas, ka Latvijas eksports uz NVS tuvākajos gados neatgūs pirmskrīzes līmeni, bet atsevišķām krīzē cietušām nozarēm - īpaši pārtikas rūpniecībai - tik īsā laikā nav iespējams pilnībā kompensēt zaudēto NVS tirgus daļu ar jaunu tirgu iegūšanu. Domājams, ka Krievijas krīzes rezultātā notiekošā Latvijas tirdzniecības pārorientācija, privatizācijas gaitā piesaistītās investīcijas un jaunu nozaru attīstība palīdzēs mazināt rūpniecības ievainojamību nākotnē. Rūpniecības attīstību tuvākajos gados nodrošinās atsevišķu apstrādes rūpniecības nozaru sekmīga darbība, kas ir spējušas piesaistīt ārvalstu kapitālu un sekmīgi eksportē savu produkciju - piemēram, vieglā rūpniecība. Labas izaugsmes iespējas ir arī ķīmiskai rūpniecībai un farmācijai, ņemot vērā lielās investīcijas šajā nozarē, lai gan tās salīdzinoši lielā saistība ar NVS tirgu neļauj īstermiņa periodā prognozēt investīcijām adekvātus pieauguma tempus. Turpināsies arī metālapstrādes un mašīnbūves rūpniecības attīstība. Ņemot vērā Latvijas mežu resursus, kā arī to, ka kokapstrādes iespējas attīstās, sagaidāma arī turpmāka kokrūpniecības augšupeja. Elektronikas un elektrotehnikas nozares uzņēmumi ir sākuši straujāk attīstīties. Ir iestrādes nozares turpmākai izaugsmei. Pārtikas rūpniecības uzņēmumi līdz
108. gadam uzrādīja augstus attīstības tempus, kas ļāva cerēt, ka arī vidējā termiņā šīs nozares būtiski sekmēs kopējo rūpniecības attīstību. Tomēr Krievijas krīze ir samazinājusi šīs nozares attīstības rādītājus, un nozares turpmāko attīstību var sekmēt situācijas stabilizācija NVS tirgos, kā arī pietiekoši strauja un sekmīga jaunu tirgu apgūšana. Enerģētikas sektora pieauguma tempi turpmākajos gados nebūs pārāk augsti (ap 1%), jo nav paredzama energoietilpīgo rūpniecības nozaru attīstība. Siltuma patēriņš būtiski nepieaugs, jo uzlabosies siltuma izmantošanas uzskaite, tiks samazināti siltumenerģijas zudumi, un daļa patērētāju atteiksies no centralizētās siltumapgādes. Ekonomiskās aktivitātes pieaugums, privāto, valsts un ārvalstu tiešo investīciju apjomu kāpums kā arī dzīvokļu privatizācija sekmēja būvniecības apjomu ievērojamu pieaugumu. Tādējādi pēdējos gados ir vērojami augsti (~8% gadā) būvniecības apjomu pieauguma tempi. Nākošajos gados šī sektora attīstību ietekmēs kopējais investīciju līmenis ekonomikā, kā arī hipotekārās kreditēšanas attīstība. Būvniecības pieauguma līmenis ir saistīts arī ar kopējā pamatkapitāla veidošanās pieaugumu. Lēno lauksaimniecības attīstības tempu (ap 3% gadā) ietekmēs zemais privātā patēriņa pieauguma temps Latvijā, kā arī ārvalstu uzņēmumu radītā konkurence. Lauksaimniecības produktu izmaksas ir salīdzinoši augstas (zemās darbaspēka produktivitātes dēļ), kā arī tie ne vienmēr atbilst starptautiskajiem standartiem un noteiktajiem kvalitātes līmeņiem. Lauksaimniecības produktu cenu pieaugums turpmāk būs nenozīmīgs un mazāks nekā citās nozarēs. Tajā pat laikā, atbilstoši pieņēmumam, turpinās palielināties zemnieku saimniecību vidējais lielums un ražošanas intensifikācija - tādējādi pieaugs darba ražīgums, kas ļauj cerēt uz konkurētspējīga lauksaimniecības sektora attīstību tuvākajā nākotnē. Lauksaimniecības un zvejniecības produktu noieta tirgu samazināšanās NVS, ko izraisīja Krievijas ekonomiskā krīze, negatīvi iespaidos šo nozaru attīstības iespējas tuvākajā laika periodā, bet tai pat laikā paredzams, ka izaugsme mežsaimniecībā daļēji to kompensēs. Sagaidāms, ka lauksaimniecības attīstību vidējā termiņā sekmēs arī valsts lauku politika, kas tiks īstenota, izmantojot vairākus finansu instrumentus un atbalsta veidus, no kuriem finansiāli nozīmīgākie ir SAPARD (Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai) un valsts atbalsts lauksaimniecības attīstībai (subsīdijas). Turpināsies arī pakāpeniska tuvināšanās nelielo ekonomiski attīstīto Eiropas valstu pakalpojumu struktūrai. Palielināsies tirgojamo ( market services ) pakalpojumu īpatsvars, bet samazināsies netirgojamo ( non-market ) pakalpojumu īpatsvars. Pakalpojumu sektora attīstību turpmākajos gados noteiks līdzsvarota dažādu pakalpojumu sektoru attīstība. Tirdzniecība, kas līdz šim ir uzrādījusi augstākos pieauguma rādītājus, turpmāk vairs neattīstīsies tik dinamiski. Savu nozīmi Latvijas tautsaimniecībā saglabās transporta un sakaru nozares. Īpaši tas attiecināms uz tranzīta pakalpojumiem caur Latvijas ostām, tomēr jāņem vērā risks, ko nosaka nestabilā Krievijas politiski ekonomiskā situācija. Sagaidāms, ka, palielinoties komerc- un finansu pakalpojumu dažādībai, kā arī saasinoties konkurencei ar ārvalstu uzņēmumiem, šo sektoru īpatsvars pakalpojumos pieaugs. Tā rezultātā pakalpojumu īpatsvars kopējā pievienotajā vērtībā pieaugs. Pievienotā vērtība sadalījumā pa nozarēm (struktūra %, faktiskajās cenās) 1997 1998 1999 2000 2001 2005 fakts prognoze Lauksaimn., mežsaimn., zvejniecība 5,8 4,3 4,5 4,5 4,3 3,5 Rūpniecība 22,4 18,1 15,4 14,6 14,7 15,0 Elektroenerģija, gāze un ūdens apgāde 5,0 5,3 4,4 3,9 3,7 3,0 Celtniecība 4,8 6,9 7,1 6,8 6,9 7,5 Pakalpojumi 62,0 65,4 68,5 70,2 70,5 71,0 Pievienotā vērtība 100,0 100,0 100,0 100,0 100,0 100,0 2.1.
109. Nodarbinātība Negatīvā dabiskā un migrācijas saldo (apmēram 1000 cilvēku gadā) rezultātā iedzīvotāju skaits Latvijā pakāpeniski samazināsies. Iedzīvotāju skaits Latvijā
110. gadā salīdzinājumā ar
111. gadu samazināsies par 49000 (2,0%). Zemā dzimstība ilgākā laika periodā radījusi ievērojamu iedzīvotāju sastāva novecošanos, tādējādi palielinot demogrāfisko slogu nodarbinātajiem iedzīvotājiem. Tomēr, pieaugot pensionēšanās vecumam, darbspējas vecuma iedzīvotāju skaits nesamazināsies tik strauji. Pensionāru skaits pieaugs nedaudz, jo tagadējā nodarbināto iedzīvotāju vecuma struktūra neliecina par lielu pensijā ejošo skaita pieaugumu nākotnē. Sagaidāms, ka, pieaugot ekonomiskai aktivitātei, pieaugs nodarbinātība. Tomēr jāatzīmē, ka veiktā pārstrukturizācija un tehnoloģiskais progress sekmēs galvenokārt darbaspēka produktivitātes, nevis nodarbinātības pieaugumu. Bezdarbs ir reģionāla problēma. Lielākais bezdarba līmenis Latvijā ir Austrumu reģionā: 22-26% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Zemākais bezdarba līmenis ir Rīgā (4,0 procenti). Nodarbinātība un bezdarbs Latvijā 1997 1998 1999 2000 2001 2005 fakts prognoze Nodarbinātība, tūkst. 1037 1043 1038 1038 1040 1044 pieaugums, % pret iepriekšējo periodu 1,9 0,6 -0,5 0,0 0,2 0,1 Bezdarba līmenis (gada vidējais), % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem 8 8 10 8 8 7 Sagaidāms, ka dažādu ekonomiskās un sociālās politikas pasākumu (reģionālā attīstība, investīciju veicināšana, darbaspēka reģionālo mobilitāti un nodarbinātību veicinošie pasākumi, privatizācija, mazo un vidējo uzņēmumu attīstība utt.) realizācijas rezultātā bezdarbs nepieaugs un
112. gadā būs zemāks par pašreizējo līmeni, apmēram 7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Pēdējos gados vidējās bruto darba samaksas pieaugums bija lielāks nekā darba ražīguma pieaugums. Nākošajos gados produktivitātes pieaugumi varētu būt ap 5-6% gadā. Paredzams, ka vidējās darba samaksas pieaugums, sākot jau ar
113. gadu, būs zemāks nekā produktivitātes pieaugums. 2.
114. Inflācija Latvijā pastāv stabils cenu līmenis, jau vairākus gadus inflācijas līmenis ir bijis zemāks par 3% (
115. gadā 12 mēnešu inflācija bija 1,8%). Tas ir atzīstams sasniegums, ņemot vērā, ka pēc straujā cenu pieauguma tikai
116. gadā ekonomisko reformu rezultātā PCI pieaugums samazinājās līdz viencipara skaitlim. No visiem inflāciju ietekmējošiem faktoriem nozīmīgākie kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā ir bijuši šādi: · valdības un centrālās bankas īstenotā fiskālā un monetārā politika; · administratīvi regulējamo cenu dinamika; · importa cenas; · degvielas cenas; · darba algu dinamika. Pašlaik lielākā ietekme uz PCI pieaugumu ir administratīvi regulējamo cenu dinamikai. Kā rāda aprēķini, šo cenu izmaiņas pēdējos gados veidoja vairāk kā 50% no kopējās inflācijas. Tajā pašā laikā preču cenu kāpums, ko izsauca pieprasījuma izmaiņas (un ko ietekmē monetārā politika), pēdējo divu gadu laikā veidoja vidēji mazāk par 40% no kopējās inflācijas. Var prognozēt, ka arī vidējā termiņā administratīvi regulējamo cenu izmaiņas būtiski ietekmēs kopējo inflācijas līmeni. To nosaka gan salīdzinoši lielais administratīvi regulējamo cenu īpatsvars kopējā patēriņa cenu grozā (25,3%
117. gadā), gan arī šo cenu zemais līmenis, salīdzinot ar attīstītajām Eiropas valstīm. Iespējas palielināt administratīvi regulējamās cenas, būtiski nepasliktinot lielas daļas iedzīvotāju dzīves līmeni, dos sagaidāmais iedzīvotāju ienākumu pieaugums. Notiekošā sabiedrisko pakalpojumu cenu regulācijas reforma dos iespēju pārskatīt regulācijai pakļautos pakalpojumus kā arī nodrošinās, lai šīs cenas būtu ekonomiski pamatotas. Lai nodrošinātu cenu stabilitāti valstī, Latvijas Banka ir izvēlējusies nacionālās valūtas piesaisti SDR valūtas grozam. Turklāt, ņemot vērā to, ka latos denominēto ieguldījumu veidi (vērtspapīri, depozīti) nav pilnīgi līdzvērtīgi ieguldījumiem ārvalstu valūtās, Latvijas Banka īstermiņa laika posmā var kontrolēt inflāciju, izmantojot procentu likmju politiku. Vissvarīgākais inflāciju ietekmējošais faktors Latvijā ir valūtas kurss. Tam ir vairāki izskaidrojumi: pirmkārt, augstais importa īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā (imports veido aptuveni 47% no valsts IKP). Otrkārt, aptuveni 28% no importa kopapjoma veido patēriņa preces, un līdz ar to importa cenas ievērojami ietekmē kopējo cenu līmeni. Treškārt, gan rūpnieciskās, gan lauksaimnieciskās ražošanas izmaksu, gan patēriņa struktūrā importa preces veido aptuveni 50%. Tādejādi, fiksētais valūtas kurss nodrošina stabilas importa cenas, kas savukārt sekmē iekšzemes cenu stabilitāti kopumā. Pateicoties ciešajām tirdzniecības saitēm ar ES valstīm un fiksētajam valūtas kursam, var prognozēt, ka starptautiski tirgojamo preču cenas Latvijā turpmāk pieaugs aptuveni tādā pašā tempā kā ES valstīs. Ja fiksētais valūtas kurss nodrošina cenu stabilitāti tirgojamo preču grupā, tad pakalpojumu un netirgojamo preču cenas ietekmē iekšzemes pieprasījuma izmaiņas. Pēdējo gadu laikā pakalpojumu cenas Latvijā ir pieaugušas daudz straujāk kā preču cenas. To nosaka straujais iekšzemes pieprasījuma pēc pakalpojumiem pieaugums. Bez tam, pakalpojumu cenu pieaugumu nosaka atšķirīgie produktivitātes pieauguma tempi tirgojamo un netirgojamo preču jomās, kas apvienojumā ar līdzīgiem darbaspēka izmaksu pieauguma tempiem izraisa straujāku netirgojamo preču un pakalpojumu cenu pieaugumu. Šāda cenu dinamika ir kopīga visās valstīs ar pārejas tipa ekonomiku, un šis efekts būtiski ietekmēs inflāciju turpmākajos gados. Ņemot vērā to, ka Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju, saskaņā ar Eurostat datiem, ir aptuveni 30% no ES vidējā, bet cenu līmenis veido 39% no Vācijas līmeņa (ECB dati), ienākumu līmeņa konverģence ar ES valstīm nākotnē izraisīs arī cenu līmeņa konverģenci, kā rezultātā inflācija Latvijā būs augstāka kā ES vidējais līmenis. Tomēr kā rāda aprēķini, IKP gada pieaugums zemāks par 7% neatstās lielu iespaidu uz kopējo inflāciju, tikai gadījumā, ja izaugsmes tempi sasniegs 10%, inflācijas spiediens var pieaugt. Atbilstoši makroekonomiskās attīstības scenārijam, ņemot vērā iepriekš sacīto, vidējā termiņā inflācijas līmenis nepārsniegs 3%, notiekot lēnai Latvijas un ES vidējo cenu līmeņu izlīdzināšanai. 2.
118. Monetārā un valūtas kursa politika Monetāro politiku Latvijā īsteno Latvijas Banka, kurai tās funkciju izpildei ir sniegta atbilstoša tiesiskā un praktiskā neatkarība. Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku", Latvijas Bankas galvenais mērķis ir cenu stabilitāte. Pašreizējo Latvijas Bankas īstenoto valūtas kursa režīma galvenās pamatiezīmes ir šādas: · Valūtas kurss piesaistīts SDR valūtu grozam; · Apmaiņas kurss pret atsevišķām ārvalstu valūtām tiek noteikts, pamatojoties uz to kursu pret SDR grozu; · Pieļaujamās nacionālās valūtas svārstības robežās +/- 1% apmērā no Latvijas Bankas noteiktā centrālā apmaiņas kursa; · Automātiskas Latvijas Bankas intervences, pērkot vai pārdodot SDR grozā ietilpstošās valūtas, ja lata kurss sasniedz Latvijas Bankas noteiktās robežas. Līdzšinējā pieredze apstiprina, ka piesaiste SDR grozam atbilst Latvijas tautsaimniecības vajadzībām: SDR groza struktūra lielā mērā atbilst Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūrai. Turklāt, pateicoties piesaistei SDR grozam, lats ir stabilāks attiecībā pret jebkuru atsevišķu valūtu. SDR groza struktūra un Latvijas ārējās tirdzniecības valūtu struktūra SDR groza Latvijas ārējās struktūra tirdzniecības
119. gada valūtu beigās (%) struktūra (%) ASV dolārs 45 43 eiro 29 35 mārciņa 11 3 Japānas jēna 15 0 Citas valūtas 19 Latvijas Bankas monetārā politika ir nesusi pozitīvus rezultātus valsts makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai, un tādējādi līdz Latvijas iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā to nav paredzēts mainīt. Līdz ar iestāšanos ES Latvijai būs nepieciešams veikt izmaiņas savā monetārajā un valūtas kursa politikā. Šīs izmaiņas var iedalīt divās fāzēs. 1) Latvijas iestāšanās ES fāze Pabeidzot iestāšanās sarunas un ratificējot iestāšanās līgumu, Latvija kļūs par ES dalībvalsti. Pašreizējā ES likumdošana paredz, ka jaunās ES dalībvalstis automātiski nepiedalās Eiropas monetārajā savienībā, bet sākotnējā posmā tām tiek piemērots ārpus eiro zonas esošo valstu (countries with derogation) statuss. Šajā posmā jaunajām ES dalībvalstīm, tai skaitā arī Latvijai, ir jāpierāda, ka tās ir pilnībā gatavas uzņemties un ilgtermiņa laika posmā izpildīt tās saistības, ko paredz dalība Eiropas monetārajā savienībā. Konkrēti, līdz ar iestāšanos ES Latvijas pienākumos ietilps tādas valūtas politikas īstenošana, kas ņem vērā visu ES dalībvalstu intereses. Tādejādi Latvijai būs jāpiedalās Eiropas valūtas kursa mehānismā (ERM 2) vai nu tūlīt pēc iestāšanās ES, vai arī vēlākā laika posmā. Līdz ar iestāšanos ES un pievienošanos ERM 2 Latvijas Bankai būs jāveic izmaiņas monetārās politikas īstenošanā. Lai gan Latvijas Bankas pielietotie monetārās politikas instrumenti jau pirms iestāšanās ES lielā mērā atbilst ECB lietotajiem instrumentiem, iestāšanās ES prasīs pārvērtēt dažādu instrumentu nozīmību. Līdz ar dalību ERM 2 Latvijas Bankai paveras iespējas veikt aktīvāku monetāro politiku, izmantojot īstermiņa procentu likmju vadību, lai nodrošinātu valsts atbilstību Māstrihtas kritērijiem - it sevišķi saistībā ar inflācijas kontroli. Šajā laikā Latvijas Bankai ir jāpanāk pilnīga saskaņa ar ECB, pielāgojot izmantojamos monetārās politikas instrumentus (tas vienlīdz attiecas gan, piemēram, uz refinansēšanas likmes līmeni, gan uz rezervju prasību normām), lai iestāšanās monetārajā savienībā un monetārās politikas nodošana ECB kompetencē neradītu pārmērīgus satricinājumus valsts finanšu sektorā. 2) Latvijas iestāšanās Eiropas ekonomiskajā un monetārajā savienībā Kad ES Padome pieņems lēmumu, ka Latvija ir gatava piedalīties Eiropas monetārajā savienībā, Latvijā nacionālo valūtu nomainīs eiro un Latvijas Banka pārtrauks īstenot neatkarīgu monetāro politiku. Līdz ar to: · Lēmumus par monetāro politiku pieņems ECB padome, kurā uz vienlīdzības principiem piedalīsies arī Latvijas Bankas prezidents; · Latvijas Banka īstenos lēmumus, kas tiks pieņemti ECB padomē, veicot tirgus operācijas un sadarbojoties ar Latvijas komercbankām; · Ņemot vērā ECB monetārās politikas stratēģiju, galvenais instruments, ar kura palīdzību tiks īstenota monetārā politika Latvijā, būs repo izsoles, kamēr, piemēram, ārvalstu valūtu swap operācijām tiks atvēlēta salīdzinoši maznozīmīga loma; · Latvijas Banka daļu savu ārējo aktīvu nodos ECB rīcībā. Atlikušo daļu Latvijas Banka, tāpat kā līdz šim, pārvaldīs patstāvīgi. 2.
120. Ārējais sektors Maksājumu bilances pamatrādītāji (% no IKP) 1997 1998 1999 2000 2001 2005 fakts prognoze Tekošais konts -6,1 -10,6 -9,6 -6,8 -6,4 -4,6 Tiešās investīcijas 9,2 4,7 5,0 5,6 5,4 4,4 Rezerves aktīvi -1,2 -0,6 -2,3 -0,2 -0,3 -1,4 Citi aktīvi: Neto portfeļa un citas investīcijas (ieskaitot statistisko novirzi) -2,1 6,0 6,7 1,2 1,1 1,4 Straujajām ekonomiskajām reformām Latvijā bija ļoti liela ietekme uz maksājumu bilances stāvokli. Galvenais Latvijas maksājumu bilances tekošā konta deficīta iemesls, tāpat kā daudzās citās Austrumeiropas valstīs, ir straujais valsts ārējās tirdzniecības deficīta pieaugums. Tekošā konta bilances negatīvā saldo pieaugumu palīdz ierobežot pakalpojumu pozitīvais saldo. Krievijas finansu krīze un eksporta uz Krieviju samazināšanās
121. gadā negatīvi ietekmēja maksājumu bilanci - tekošā konta deficīts pieauga līdz 10,6% no IKP.
122. gadā tirdzniecības deficīts būtiski samazinājās, tomēr tekošā konta stāvoklis uzlabojās mazāk (
123. gadā tekošā konta deficīts bija 9,6% no IKP), jo pasliktinājās ieņēmumu bilance, kas pirmoreiz, samazinoties Latvijas ieņēmumiem (pamatā no ieguldījumiem portfeļinvestīcijās), kļuva negatīva.
124. gadā, uzlabojoties pakalpojumu saldo, tekošā konta deficīts samazinājās līdz 6,8% no IKP. Sagaidāms, ka vidējā termiņā eksporta apjomi palielināsies ātrāk nekā importa apjomi un tekošā konta deficīts turpinās pakāpeniski samazināties. Tajā pašā laikā tekošā konta deficītu palielinās procentu un dividenžu maksājumi par aizņēmumiem un investīcijām. Lai panāktu pastāvīgu eksporta apjomu pieaugumu, ir nepieciešams palielināt gatavās produkcijas īpatsvara palielināšanos kopējā eksporta struktūrā, jo izejmateriālu eksports ir tieši saistīts ar pasaules tirgus cenu svārstībām. Sagaidāms, ka Latvijas uzņēmumos realizēto investīciju projektu rezultātā tuvākajos gados Latvijas eksporta struktūra ievērojami mainīsies, pieaugot jaunas produkcijas eksporta iespējām. Pakalpojumu eksporta apjomi turpinās pieaugt, kā arī turpinās attīstīties visi pakalpojumu veidi. Vēl joprojām nav izmantotas tūrisma iespējas, un līdz ar to iespējamība palielināt šī pakalpojuma cenas, paaugstinot tā kvalitāti. Līdzīgas izdevības pastāv starptautiskā transporta, komunikāciju, finansu un citos pakalpojumu tirgos. Pakalpojuma eksporta nozīmīgāko daļu joprojām veidos ieņēmumi no tranzīta apkalpošanas. Preču un pakalpojumu importa pieauguma tempi ir pakāpeniski jāsamazina. Nacionālās valūtas reālā vērtība attiecībā pret t.s. "stiprajām valūtām" pieaugs. Nākošajos gados importa sastāvam ir vēl nedaudz jāmainās, palielinot iekārtu un investīciju preču importa īpatsvaru līdz aptuveni 22% no kopējā importa apjoma. Pamatlīdzekļu imports radīs nosacījumus ražošanas modernizācijai un produkcijas konkurētspējas palielināšanai. Lai gan maksājumu bilances tekošā konta saldo ir negatīvs, kopējais maksājumu bilances saldo ir pozitīvs. To nodrošina kapitāla ieplūšana Latvijā, pateicoties tam bija iespējams ne tikai nosegt pieaugošo tekošā konta deficītu, bet arī palielināt ārzemju valūtas rezerves. Tekošā konta deficīta finansēšanu nodrošinās galvenokārt privātā kapitāla plūsmas (pamatā ārvalstu tiešās investīcijas). Sagaidāms, ka laikā no
125. gada līdz
126. gadam ārvalstu tiešās investīcijas būs aptuveni 4-5% no IKP.
127. Makroekonomiskās attīstības scenārijs 2.
128. Ārējais sektors Sagaidāms, ka laikā no
129. gada līdz
130. gadam ārvalstu tiešās investīcijas būs aptuveni 4-5% no IKP. Sagaidāms, ka ārvalstu tiešo investīciju plūsma būtiski nesamazināsies līdz ar privatizācijas procesa noslēgšanos, tā vietā ieplūdīs reinvestīcijas kā arī investīcijas starp saistītajiem uzņēmumiem. Krievijas finansu krīze būtiski
131. gadā samazināja neto portfeļinvestīciju aizplūdi līdz 0,1% no IKP (salīdzinājumam
132. gadā neto portfeļinvestīciju aizplūde veidoja 10,2% no IKP). Paredzams, ka nākošajos gados neto portfeļinvestīciju bilance būs negatīva, kaut arī absolūtos skaitļos neliela, vidējā termiņā kļūstot pozitīva, ko veicinās vērtspapīru tirgus attīstība un privatizēto uzņēmumu vēlme finansiāli paplašināties, palielinot akciju kapitālu. Ņemot vērā iekšzemes kreditēšanas paplašināšanos, sagaidāms, ka komercbanku ārzemju aktīvu apjomi pieaugs lēnāk, tomēr Latvijas finansu sistēma nebūs orientēta tikai uz Latvijas tirgu, ārzemju aktīvu un pasīvu īpatsvars kopējos finansu aktīvos un pasīvos saglabāsies augstā līmenī. Valūtas rezervju uzkrāšana ir uzskatāma par soli uz aizsardzības nodrošināšanu pret iespējamām grūtībām ar maksājumu bilanci un uz lata seguma nodrošināšanu. Rezervju apjomu Latvijas Banka uztur līmenī, kas atbilst trīs mēnešu preču un pakalpojumu importa apjomam. 2.5 Scenārija izpildes nozīmīgākie riski Analizējot apskatīto mērķa scenāriju, jāapzinās, ka pastāv zināmi riski, kas varētu padarīt ekonomiku jūtīgāku pret satricinājumiem, kas savukārt varētu veicināt pieauguma krišanos, spiedienu uz nacionālo valūtu vai finansu traucējumus. Nozīmīgākais risks ir saistīts ar Latvijas ārējo līdzsvaru, ko jau apstiprināja Krievijas krīzes ietekme uz Latvijas tautsaimniecību. Latvijai pašlaik ir relatīvi liels tekošā konta deficīts. Nākamajos gados paredzami vairāki faktori, kas var to vēl pasliktināt, kas savukārt var radīt nestabilitāti ekonomikā. Šai problēmai ir vairāki aspekti: 1) ārējā vide un Latvijas eksporta konkurētspēja Latvijas ekonomikas pieauguma tempus var negatīvi ietekmēt ārējā pieprasījuma samazināšanās. Lai gan kopumā pasaules ekonomiskās attīstības prognozes ir optimistiskas, vēl joprojām pastāv zināma neskaidrība par Latvijas svarīgu tirdzniecības partneru - NVS valstu - ekonomikas attīstību tuvākajā periodā. Latvijas konkurētspējas rādītāji attiecībā pret rietumu tirdzniecības partneriem kopumā nepasliktinās. Kaut arī lata reālā vērtība turpina pieaugt, Latvijas spēja nepārtraukti palielināt eksporta tirgus daļu un zemās darbaspēka izmaksas pašlaik neliecina par konkurētspējas zudumu. Nākamajos gados cenu un algu pieauguma līmenis Latvijā pārsniegs industriālo valstu līmeņi, bet to līdzsvaros produktivitātes pieaugums. Latvijas ārējo konkurētspēju var ietekmēt vairāki iemesli. Latvijas konkurētspēju var ietekmēt satricinājumi tirdzniecības nosacījumos, piemēram, koksnes cenu kritums vai naftas produktu cenu palielināšanās. Tādējādi Latvijas eksporta vērtība attiecībā pret importa vērtību samazināsies, kas vēl vairāk palielinātu tekošā konta deficītu. Risku pastiprina Latvijas specializācija koksnes un tekstilizstrādājumu eksportā - tās ir preces ar salīdzinoši zemu pievienoto vērtību. 2) tekošā konta deficīta finansēšana Latvija ir atkarīga no kapitāla ieplūdes līmeņa, kas finansē tekošā konta deficītu. Tādējādi pastāv risks, kas saistīts ar straujām investoru vai tirgus noskaņojuma izmaiņām. Ja šādas kapitāla plūsmas krītas ļoti strauji, centrālās bankas ārvalstu valūtas rezervju pieaugums palēnināsies vai pat samazināsies. Tas varētu negaidīti samazināt naudas piedāvājuma pieauguma līmeni, pasliktināt kreditēšanas nosacījumus, paaugstināt īstermiņa procentu likmes un palēnināt ekonomikas pieaugumu. Tā rezultātā radušās problēmas var nelabvēlīgi ietekmēt finansu sektora stāvokli. Finansu konta stabilitāti īpaši ietekmē tā struktūra, un, ja tajā dominē plūsmas, kas viegli var mainīt virzienu, palielinās kapitāla ieplūdes straujas samazināšanās iespējamība. Investīcijas uzņēmumu kapitālā, it īpaši ārvalstu tiešās investīcijas, ir stabilākas nekā aizdevumu plūsmas, jo līdzdalība uzņēmuma kapitālā tiek plānota ilgtermiņā un šīm investīcijām ir zemāka likviditāte.
133. gadā ārvalstu tiešo investīciju plūsma ievērojami pārsniedza (149%) tekošā konta deficītu, tomēr pēdējos gados tās sedz tikai nedaudz vairāk kā pusi no tekošā konta deficīta. Pēc privatizācijas beigām ārvalstu tiešo investīciju daļa nepalielināsies, turklāt augošā uzticība un finansu sektora attīstība pilnveidos Latvijas pieeju parādus radošajām (aizdevumu) plūsmām. 3) zems privāto uzkrājumu līmenis Lai arī iedzīvotāju uzticība finansu sektoram nepārtraukti palielinās, tomēr viena no Latvijas banku sektora iezīmēm ir salīdzinoši augstais pieprasījuma un īstermiņa depozītu īpatsvars, kas dažādu ekonomisko satricinājumu rezultātā var ietekmēt Latvijas banku sistēmas darbību. No otras puses, nesenais ekonomiskais pieaugums un nākotnē sagaidāmā stabilizācija un sekmīgas reformas var strauji uzlabot privātā sektora prognozes par ekonomiskajām perspektīvām nākotnē. Mājsaimniecības, kas ticēs, ka tās ienākumu pieaugums ir ilgstošs, mēģinās palielināt patēriņu un tādējādi veidos mazākus uzkrājumus. Tajā pat laikā lielāks optimisms palielinās investīciju sagaidāmās atdeves līmeni, palielinot privāto investīciju pieprasījumu. Investīciju pieprasījuma pieaugums, kas nav nodrošināts ar attiecīgu privāto noguldījumu pieaugumu, var palielināt tekošā konta deficītu.
134. Valsts finanses 3.
135. Vidēja termiņa fiskālais scenārijs Galvenie fiskālās politikas vidēja termiņa mērķi ir šādi: - stabilas nodokļu sistēmas nodrošināšana; - valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšana; - sabalansēta valsts budžeta izveide ilgtermiņā. Latvijā jau vairākus gadus tiek realizēta tāda fiskālā politika, kas vērsta uz valsts budžeta fiskālā deficīta samazināšanu.
136. gadā ārējo faktoru ietekmes rezultātā valsts budžeta fiskālais deficīts bija 4,2% no IKP.
137. gada laikā liela uzmanība tika pievērsta nodokļu iekasēšanas uzlabošanai un valsts budžeta izdevumu racionalizācijai. Tā rezultātā bija iespējams samazināt valsts budžeta fiskālo deficītu, kas
138. gadā bija 2,8% no IKP.
139. gada apstiprinātajā valsts budžetā fiskālais deficīts ir paredzēts 1,7% no IKP. Arī turpmākajos gados ir nepieciešams lielu uzmanību pievērst fiskālā deficīta samazināšanai šādu iemeslu dēļ: - fiksēta valūtas maiņas kursa apstākļos fiskālā deficīta samazināšana ir vienīgais valdībai pieejamais maksājumu bilances tekošā konta deficīta samazināšanas instruments; - jau pašlaik valsts parāda apkalpošanas izmaksas ir augstas, īpaši ņemot vērā valsts budžeta nelielo apjomu. Turpmāka šī izdevuma veida palielināšana var ievērojami samazināt līdzekļus pārējo budžeta programmu realizācijai; - ierobežots valsts budžeta fiskālais deficīts darbojas kā apliecinājums ārvalstu investoriem un starptautiskajām finansu institūcijām par ilgtspējīgas fiskālās politikas realizāciju valstī. Viens no fiskālās politikas uzdevumiem ir nodokļu sloga samazināšana uzņēmējiem, kas nodrošina Latvijas uzņēmējdarbības vides uzlabošanu: - tiek veikta īpašuma nodokļa likmes samazināšana (no 1,5% no kadastrālās vērtības
140. gadā līdz 1%
141. gadā); - likumdošanā ir noteiktas uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaides (piem. lieliem (atbalstāmiem) projektiem; uzņēmumiem, kas ražo augstas tehnoloģijas produktus un programmproduktus; uzņēmumiem, kas darbojas speciālajās ekonomiskajās zonās; mazajiem uzņēmumiem; u.c.); - ar
142. gadu tiks ieviesta viena samazinātā pievienotās vērtības nodokļa likme 9% apmērā atsevišķām produktu vai pakalpojumu grupām. Lai nodrošinātu fiskālās politikas realizāciju,
143. gadā tiks sagatavotas fiskālās politikas pamatnostādnes. Valsts konsolidētā kopbudžeta fiskālā bilance (% no IKP) 200 2001 2002 2003 2004 2005 fakts plāns mērķa prognoze Fiskālais deficīts, % no IKP 2,8 1,7 1,0 1,0 0,7 0,5
144. gadā nav sagaidāms būtisks valsts budžeta ieņēmumu pieaugums, kas ļautu ievērojami palielināt izdevumus valdības noteiktajām prioritātēm. Tāpēc, lai nodrošinātu valdības definēto valsts budžeta deficīta līmeni, lielu uzmanību ir nepieciešams pievērst budžeta izdevumu racionalizācijai. Valsts budžets 2002.-
145. gadam (milj. latu) 2000 2001 2002 2003 2004 2005 fakts plāns prognoze Kopējie ieņēmumi 1299,9 1444,5 1442,8 1535,0 1629,2 1734,4 Valsts pamatbudžeta ieņēmumi (neto) 680,2 783,6 794,8 844,3 889,2 939,2 Valsts speciālā budžeta ieņēmumi (neto) 619,6 660,8 648,0 690,7 740,0 795,2 Izdevumi kopā ar tīrajiem aizdevumiem 1418,2 1523,7 1493,7 1589,8 1672,3 1768,6 Fiskālā bilance -118,3 -79,2 -50,9 -54,8 -43,1 -34,2 Kopējie ieņēmumi, % no IKP 30,0 30,8 28,3 27,7 27,0 26,3 Izdevumi kopā ar tīrajiem aizdevumiem, % no IKP 32,7 32,5 29,3 28,7 27,7 26,8 Fiskālā bilance -2,7% -1,7% -1,0% -1,0% -0,7% -0,5% * neieskaitot Fondēto pensiju shēmas līdzekļus 3.
146. Valsts parāda vadība Latvijā pastāv šāda valsts parāda vadības institucionālā atbildība - atbilstoši likumam "Par budžetu un finansu vadību" finansu ministrs ir pilnvarots valsts vārdā gadskārtējā valsts budžeta likumā atļautajos apmēros ņemt aizņēmumus valsts budžeta fiskālā deficīta finansēšanai, valsts parāda refinansēšanai un citiem gadskārtējā valsts budžeta likumā noteiktiem mērķiem, kā arī, gadskārtējā valsts budžeta likuma ietvaros, dot valsts galvojumus, kas uzliek netiešās saistības valsts budžetam. Saskaņā ar finansu ministra pilnvarojumu valsts parāda vadību veic Valsts kase - analizē finansu riskus, veic finansu tirgus izpēti, izstrādā valsts parāda vadības stratēģiju vidējam termiņam un finansējuma plānu kārtējam budžeta gadam un atbilstoši tiem veic aizņēmumu līgumu sagatavošanu, nodrošina līgumu oriģinālu uzglabāšanu, valsts parāda apkalpošanu, valsts vārdā noslēgto aizņēmumu, aizdevumu un sniegto galvojumu uzskaiti. Valsts kase ir finansu ministram pakļauta institūcija. Latvijas valsts parāds, salīdzinot ar pasaulē pastāvošo praksi, ir relatīvi neliels -
147. gada beigās tas bija 570,0 milj. latu liels, kas sastāda 13,2% no IKP. Analizējot valsts parāda attīstības dinamiku, jāatzīmē, ka maksimālais valsts parāda lielums attiecībā pret IKP bija
148. gadā, kad tas sasniedza 16,1% no IKP, bet pēc tam, uzlabojoties fiskālajai situācijai, tā apjoms
149. gadā samazinājās līdz pat 10,4% no IKP. Pēdējais valsts parāda lielākais pieaugums bija
150. gadā, kas bija saistīts ar Krievijas krīzes negatīvo ietekmi uz Latvijas budžetu. Valsts parāda dinamika (milj. Ls) 1996 1997 1998 1999 2000 Valsts parāds kopā 408,2 391,8 372,6 510,7 570,0 % pret IKP 14% 12% 10% 13% 13% Iekšējais parāds 180,8 173,4 141,0 151,7 222,9 Ārējais parāds 227,4 218,4 231,6 359,0 347,1 Kopējo valsts parādu veido valsts iekšējais parāds un valsts ārējais parāds. Valsts iekšējais parāds
151. gada beigās bija 222,9 miljoni latu, un tā īpatsvars kopējā valsts parādā bija 39%. Valsts ārējais parāds bija 347,3 miljoni latu - attiecīgi 61% no kopējā valsts parāda. Kopējā valsts parāda vidējais ilgums
152. gada
153. decembrī bija 3,71 gads. Fiksētās likmes parāda īpatsvars kopējā valsts parāda portfelī bija 57%. Valsts ārējā parāda valūtu sadalījums ir veidots, ņemot vērā pastāvošo Latvijas Bankas valūtas kursa politiku, kas realizē lata piesaisti pie SDR. Valūtas risks tiek praktiski samazināts, denominējot valsts ārējo parādu SDR vai tajā ietvertajās valūtās atbilstoši to proporcijām SDR. Ārējais parāds sadalījumā pa valūtām un procentu likmēm 31.12.
154. (milj. Ls) CHF DKK XDR JPY SEK USD EUR Kopā Procentos Bezprocentu 0,00 0,02 0,00 0,00 0,00 6,37 0,00 6,45 1,8% Fiksētā 0,00 0,00 0,00 24,07 0,00 6,05 162,14 192,32 55,4% Peldošā 0,53 0,86 21,34 0,00 0,22 118,98 6,47 148,46 42,8% Ārējais parāds 0,53 0,87 21,34 24,07 0,22 131,40 168,61 347,27 100% Procentos no kopsummas 0,2% 0,3% 6,1% 6,9% 0,1% 37,9% 48,6% 100%
155. gadā valsts parāda apkalpošana izmaksāja 39,3 milj. latu, no kuriem 19,6 miljoni latus prasīja iekšējā, bet 19,5 milj. latus ārējā parāda apkalpošana. Citi valsts parāda apkalpošanas izdevumi veidoja 0,2 milj. latus. Kopsummā valsts parāda apkalpošanas izmaksas veido 0,9% no IKP. Atbilstoši fiskālās politikas virzieniem, kas paredz vidēja termiņā tuvoties sabalansētam budžetam, valsts parāda apjoms, sākot jau ar
156. gadu, nepieaugs straujāk kā IKP, kas nozīmē, ka tā attiecība pret IKP pakāpeniski samazināsies. Valsts parāda prognoze (milj. latu) 2001 2002 2003 2004 2005 Valsts parāds kopā 720,1 777,4 830,5 872,9 904,1 % pret IKP 15% 15% 15% 14% 14% Iekšējais parāds 339,6 418,0 493,1 558,1 612,1 Ārējais parāds 380,5 359,4 337,4 314,8 292,0 Valsts parāda vadības politika attiecībā uz valsts ārējā un iekšējā parāda sadalījumu paredz palielināt nacionālā valūtā atmaksājamo aizņēmumu apjomu, attīstot ilgāka termiņa finansu resursu bāzi, lai izvairītos no zaudējumiem, kas var rasties valūtu riska ietekmē. Attiecībā uz ārējā parāda valūtu kompozīciju, tiks turpināta tās sasaiste ar SDR. Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, lats tiks piesaistīts eiro, tāpēc tiek pieļauta novirze no valūtu kompozīcijas etalona eiro virzienā. Stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas var nodrošināt aizņēmumi ar fiksētu likmi, jo tādējādi tiek izslēgta iespēja, ka tirgus likmju svārstību rezultātā valsts parāda procentu izmaksas būs augstākas nekā plānots. Tomēr, pastāvot normālai peļņas līknei, valsts parāda apkalpošanas izmaksas ilgākam laika periodam fiksētās likmes gadījumā var būt pārāk augstas. Turklāt, fiksējot likmes ilgākam laika periodam, tiek izslēgta iespēja attiecīgajā laika periodā samazināt valsts parāda apkalpošanas izmaksas, likmēm finansu tirgū samazinoties. Valsts parāda vadības politika, lai panāktu stabilas valsts parāda apkalpošanas izmaksas, paredz vismaz 60% no valsts parāda fiksēt procentu likmi. Procentu likmēm finansu tirgos esot relatīvi zemā līmenī, jāveic fiksētas likmes aizņēmumi un atbilstoši jāpaaugstina fiksētās likmes vēlamais īpatsvars valsts parāda portfelī. Tālākaizdevumu un kredītriska vadība Tālākaizdevumi Latvijas uzņēmējsabiedrībām un citu līmeņu budžetiem līdz šim tika izsniegti tādā valūtā, kādā jāveic valsts aizņēmumu atmaksa, līdz ar to iespējamo valūtu risku uzņēmās aizdevuma saņēmējs. Izsniegtie tālākaizdevumi lielākoties ir ilgtermiņa. Tā kā to saņēmējiem ir mazākas iespējas nodrošināties pret valūtu kursu svārstībām, vidējā termiņā Valsts kase uzņemsies vadīt valūtu risku, izmantojot atvasinātos finansu instrumentus, lai segtu valūtu atklāto pozīciju, kas varētu rasties starp uzņēmējsabiedrībām vai citu līmeņu budžetiem valsts aizdoto valūtu un valsts ārvalstu aizņēmumu valūtu. Līdz ar to jaunie tālākaizdevumi tiks izsniegti aizdevumu saņēmējiem izdevīgākā valūtā. Tālākaizdevumu un valsts aizņēmumu atmaksas termiņiem un procentu likmju veidiem jāsakrīt, ja tālākaizdevumi ir saskaņoti ar attiecīgajiem aizņēmumiem. Ja tālākaizdevums nav saskaņots ar aizņēmumu, tad tālākaizdevuma termiņam un valūtai ir jāsakrīt ar kredītportfeļa attiecīgās valūtas parāda vidējo ilgumu. Tālākaizdevuma pirmstermiņa atmaksas gadījumā jāveic naudas līdzekļu atkārtota tālākaizdošana vai arī to izvietošana. Pirms tālākaizdevumu izsniegšanas jāveic kredītriska analīze, jāpieprasa atbilstošs aizdevuma nodrošinājums, kā arī jāizdara riska procentu aprēķins. Ne retāk kā reizi pusgadā jāizvērtē tālākaizdevumu saņēmēju finansiālais stāvoklis, pieprasot finansu pārskatus un organizējot auditorpārbaudes. Tādā pašā veidā jākontrolē arī valsts galvojumu saņēmēju finansiālo stāvokli. Valsts parāda apkalpošanas izmaksu prognoze (milj. latu) 2001 2002 2003 2004 2005 Valsts parāda apkalpošana kopā 43,9 49,9 56,7 61,2 63,0 Iekšējā parāda apkalpošana 22,7 27,6 35,7 38,6 42,9 Ārējā parāda apkalpošana 20,9 22,0 20,7 22,2 19,8 Citi parāda apkalpošanas izd. 0,3 0,3 0,3 0,3 0,3 Valsts parāda pieaugums nenovēršami rada papildus ar parāda apkalpošanu saistītus budžeta izdevumus, kurus nav iespējams novirzīt citiem mērķiem. Atbilstoši parāda pieauguma dinamikai, pieaug arī tā apkalpošanas izmaksas.
157. gadā parāda apkalpošanas izdevumi pieauga par 14,6 milj. Ls salīdzinājumā ar iepriekšējā gada izdevumiem, un tas galvenokārt bija saistīts ar
158. gada finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai emitētajām eiroobligācijām. Sagaidāms, ka
159. gada parāda apkalpošanas izdevumi pieaugs par apmēram 5 milj. Ls, un tas galvenokārt būs saistīts ar 5 gadu obligāciju emisiju iekšējā finansu tirgū un Pasaules Bankas Programmatisko strukturālo pārkārtojumu aizņēmumu. Nākamo gadu izdevumu pieaugums galvenokārt saistīts ar iekšējā parāda apkalpošanu, jo saskaņā ar valsts parāda vadības stratēģiju, lai samazinātu valūtu risku valsts parāda portfelī, finansu resursus finansēšanas nepieciešamības segšanai galvenokārt plānots piesaistīt latos. 3.
160. Deficīta finansēšana Valsts kase pēc gadskārtējā valsts budžeta projekta sagatavošanas izstrādā attiecīgā budžeta gada finansējuma plānu ar mērķi nodrošināt valsts parāda vadības stratēģijas ieviešanu un ievērošanu. Plānā tiek iekļauti konkrēti pasākumi valsts parāda vadības mērķu sasniegšanai un uzdevumu izpildei. Lai noteiktu kopējo finansēšanas nepieciešamību, izvērtētu likviditātes un finansu tirgu riskus un izvēlētos finansēšanai piemērotākos finansu instrumentus, ir izstrādāts finansējuma plāns
161. gadam, kurā analizēta likumā "Par valsts budžetu
162. gadam" ietvertie riska faktori, esošās valsts parāda saistības un noteikta kopējā finansēšanas nepieciešamība. Pēc veiktās finansēšanai pieejamo instrumentu un risku analīzes pieņemts lēmums, ka Valsts kase
163. gadā finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai galvenokārt izmantos valsts iekšējā aizņēmuma finansu instrumentus, vienlaikus apgūstot arī starptautisko finansu institūciju resursus saskaņā ar iepriekš noslēgtajiem līgumiem. Resursu piesaistīšanai iekšējā finansu tirgū tiks izmantota gan valsts iekšējā aizņēmuma īstermiņa parādzīmju - trīs un sešu mēnešu, viena gada parādzīmju - emisija, gan arī vidēja termiņa - trīs un piecu gadu - obligāciju emisija. Īstermiņa parādzīmju emisijas apjomus plānots nedaudz palielināt, salīdzinot ar
164. gadu, tādā veidā papildus piesaistot 19,3 milj. latu, tomēr lielāko daļu no nepieciešamā finansējuma plānots piesaistīti, pārdodot vidēja termiņa obligācijas atbilstoši finansējuma plānā apstiprinātajam emisijas plānam. Šādā veidā tiks palielināts fiksētas likmes parāda īpatsvars un valsts parāda vidējais garums. Finansējuma plānā apskatīta iespēja finansēšanas nepieciešamības nodrošināšanai izmantot arī 10 gadu obligāciju emisiju, tomēr pēc papildus veiktās analīzes pieņemts lēmums, ka
165. gadā tās nav lietderīgi emitēt ne iekšējā, ne ārējā finansu tirgū. Resursu piesaistīšanai no ārvalstu finansu resursiem tiks apgūti starptautisko finansu institūciju resursi ilgtermiņa investīciju projektu realizēšanai un pieprasīta Pasaules Bankas Programmatiskā strukturālo pārkārtojumu aizdevuma otrā daļa 40 milj. USD ekvivalentā, papildus veicot analīzi un pieņemot lēmumu par parāda vadības stratēģijai un valūtu tirgus situācijai atbilstošākās izmaksu valūtas izvēli. Īstermiņa likviditātes nodrošināšanai
166. gadā papildus tiks veikta finansu tirgus analīze un pieņemts lēmums par latu un/vai valūtas kredītlīnijas atvēršanu vai valsts vērtspapīru emisijas ar dzēšanas termiņu līdz trim mēnešiem veikšanu atkarībā no resursu nepieciešamības un situācijas finansu tirgū. Lai nodrošinātu pastāvīgas iespējas aizņemties nepieciešamos resursus un finansēšanā izmantot plašāku instrumentu klāstu,
167. gadā Valsts kase veiks pasākumus, lai latu reģistrētu kā EUROCLEAR vai CEDEL norēķinu vienību. Realizējot šādu aizņemšanās scenāriju, vienlaikus tiks nodrošināts vienmērīgs un sabalansēts iekšzemes vērtspapīru emisijas grafiks, kā arī nodrošināta iespēja finansēties no alternatīviem finansu avotiem ārējā finansu tirgū. 3.
168. Fiskālie riski Galvenie fiskālie riski tiek saistīti ar prognozēto ieņēmumu neizpildi ekonomikas attīstības tempu samazināšanās rezultātā, kas palielinātu fiskālo deficītu. Nodokļu ieņēmumi ir cieši saistīti ar ekonomisko situāciju valstī. To var novērot, analizējot
169. un
170. gada nodokļu ieņēmumu zemos rādītājos, kas galvenokārt saistīts ar Krievijas krīzes sekām un uzņēmējdarbības apstākļu pasliktināšanos. Būtiska loma nodokļu ieņēmumos ir eksporta apjomiem, valūtas kursam, pasaules naftas cenām un investīciju apjomiem. Samazinoties eksporta apjomiem, samazinās arī iekšzemes kopprodukts. Tas attiecīgi samazina arī iekšzemes pieprasījumu, kā rezultātā krītas pievienotās vērtības nodokļa un akcīzes nodokļa ieņēmumi. Samazinoties eksporta apjomiem, samazinās tautsaimniecībā nodarbināto skaits, vidējā darba samaksa un pazeminās iedzīvotāju pirktspēja. Tātad eksporta samazinājuma gadījumā samazināsies arī darba samaksas nodokļu ieņēmumi - iedzīvotāju ienākuma nodoklis un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Eksporta samazinājums saistīts arī ar uzņēmumu noieta samazināšanos un peļņas krišanos - uzņēmuma ienākuma nodokļa ieņēmumu samazināšanos. Nelabvēlīgs valūtas kurss būtiski var izmainīt dažādu Latvijas kompāniju produkcijas noietu un samazināt vai likvidēt uzņēmumu iespējamo peļņu. Šādas izmaiņas tiešā veidā ietekmēs uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumus, tos samazinot. Liela ietekme uz nodokļu ieņēmumiem ir pasaules naftas cenām. Tās tieši ietekmē naftas produktu cenas Latvijā un līdz ar to arī patēriņu. Tiek novērots, ka cenu pieauguma rezultātā naftas produktu patēriņš samazinās, samazinot arī ieņēmumus. Cenu pieauguma rezultātā tiek meklēti alternatīvi veidi - izmantota lētāka degviela (dīzeļdegviela, gāze), kā arī krītas nobraukto kilometru daudzums uz vienu automobīli. Naftas produktu sadārdzinājums var ietekmēt arī daudzu uzņēmumu darbību, kas nodarbojas ar dažāda veida pārvadājumiem vai izmanto naftas produktus kā kurināmo. Kapitāla ieplūde ietekmē gan makroekonomisko, gan mikroekonomisko situāciju valstī. Investīciju samazinājums samazinās naudas piedāvājuma pieauguma līmeni, pasliktinās kreditēšanas nosacījumus, paaugstinās īstermiņa procentu likmes un palēninās ekonomikas pieaugumu. Samazinoties ārvalstu investīcijām Latvijā, samazināsies arī uzņēmumu apgrozījums, kas samazinās ražošanu un tās atdevi. Šāda situācijā būtiski samazināsies budžeta ieņēmumi no nodokļiem, īpaši ieņēmumi no uzņēmumu ienākuma nodokļa, pievienotās vērtības nodokļa, iedzīvotāju ienākuma nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ieņēmumus samazinošie faktori ir cieši saistīti savā starpā, tomēr arī būtisks ieņēmumu samazinājums un fiskālā deficīta palielinājums nevar radīt monetārās vai strukturālas problēmas, ko apliecina Krievijas krīze un pašreizējās situācijas pakāpeniska uzlabošanās. Sākot ar
171. gadu, tiks ieviests vidēja termiņa budžeta plānošanas process un skaidri apzinātas visas eksistējošās valsts saistības, kas izriet no pieņemtajiem likumiem un noteikumiem, iepriekšējo gadu saistībām u.c., kas ļautu līdz minimumam samazināt ar tām saistītos fiskālos riskus. Arī pensiju sistēma pašlaik tiek reformēta, un ir izanalizēta demogrāfiskā situācija valstī un pakāpeniski palielināts pensijas vecums, kā arī ar
172. gada
173. jūliju tiks ieviestas valsts fondētās pensijas. Līdz ar reformu ieviešanu, straujš sociālā budžeta izdevumu pieaugums nav iespējams. Analizējot fiskālos riskus, īpaša uzmanība tiek pievērsta arī valsts netiešajām saistībām, kas izriet no valsts galvojumiem. Valsts galvojumi izsniegti kopsummā par 160 miljoniem latu, no tiem 91,6 milj. valsts uzņēmumiem, 65 milj. pašvaldībām, pašvaldību iestādēm un uzņēmumiem un tikai 3,3 milj. privātajiem uzņēmumiem. Valsts izsniegto galvoto aizdevumu uzņēmējsabiedrībām un pašvaldībām atlikums
174. gada beigās bija 85,5 miljoni latu, kas ir samērā maz un veido 2,0% no IKP.
175. Strukturālās reformas 4.
176. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4.1.
177. Privatizācija Pašreizējā situācija un politika Privatizācijas process Latvijā tika uzsākts
178. gadā, un tā galvenais mērķis bija samazināt valsts līdzdalību tautsaimniecībā un radīt labvēlīgu vidi privātā kapitāla un privātās iniciatīvas attīstībai. Privatizācijas procesā tika izmantoti dažādi privatizācijas paņēmieni. Emitējot privatizācijas sertifikātus, privatizācijā tika iesaistīti arī valsts iedzīvotāji. Valsts mazo un vidējo uzņēmumu privatizācija ir pabeigta. Lielo valsts uzņēmumu (VAS "Latvijas kuģniecība", SIA "Lattelekom" un a/s "Ventspils nafta" valsts kapitāla daļa) privatizācijas nodrošināšanai
179. gadā notika konkursi privatizācijas konsultantu (starptautiski atzītu investīciju banku u.tml.) noteikšanai. Ir būtiski paātrināta valstij piederošo zemesgabalu privatizācija.
180. gadā noslēgti 757 pirkuma līgumi (
181. g. - 382). Pašvaldību privatizācijas komisijas
182. gadā ir privatizējušas 292 pašvaldību zemesgabalus (
183. g. - 133). Saskaņā ar Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas datiem, līdz
184. gada
185. decembrim valstī privatizācijai piedāvāti 448424 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 90% no kopējo dzīvokļu skaita, t.sk.
186. gadā - 68648 dzīvokļi. Līdz 31.12.
187. valstī privatizēti 326114 valsts un pašvaldību dzīvokļi, kas ir 65,2% no kopējo dzīvokļu skaita. Politikas virzieni 2001.-
188. gadā galvenie privatizācijas politikas virzieni būs: - lielo uzņēmumu privatizācijas turpināšana; - zemes privatizācijas paātrināšana; - valsts dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšana. Jānodrošina 56 valsts īpašuma objektu (uzņēmums, statūtsabiedrība, nekustamais īpašums) un 60 uzņēmējsabiedrību valsts kapitāla daļu privatizācija, kā arī plānots pārdot 5% a/s "Ventspils nafta" akciju Rīgas Fondu biržā. Galvenais uzdevums ir nodrošināt caurskatāmu privatizācijas procesu, kas gūtu maksimāli iespējamo labumu Latvijas ekonomikai. Tā panākšanai ir piesaistīti starptautiskie konsultanti, kas palīdzēs izstrādāt privatizācijas plānu katram lielajam uzņēmumam. Zemes privatizācijas jomā paredzēts palielināt privatizēto valsts zemesgabalu noslēgto pirkuma līgumu skaitu, sasniedzot tempu - vismaz 100 līgumi mēnesī.
189. gadā paredzēts arī pamatā pabeigt valsts daudzdzīvokļu dzīvojamo māju nodošanu privatizācijai un valsts dzīvokļu pārdošanu. Privatizācijas politikā, saglabājot iepriekš izvirzītos mērķus un realizācijas infrastruktūru, notiek privatizācijas procesa beigu posma organizatoriskā pilnveidošana.
190. gadā plānots izstrādāt normatīvos aktus zemes tirgus liberalizācijai Latvijas Republikā. 4.1.
191. Konkurences politika Pašreizējā situācija un politika Konkurences politikas uzdevums ir nepieļaut tirgus koncentrācijas līmeni, kas var būt kritisks patērētājam, radot dominējošus uzņēmumus un tirgus struktūru, kas nenodrošina pietiekami efektīvu konkurenci. Konkurences politikas pamatu Latvijā veido normatīvo aktu bāze, kas līdzīgi Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs piemērotajām konkurences tiesību normām nosaka: - aizliegto vienošanos - līgumu starp uzņēmumiem, to saskaņotas darbības un uzņēmumu apvienību lēmumu, kuru mērķis vai sekas ir konkurences ierobežošana, kavēšana vai deformēšana tirgū, sniedzot šādu vienošanos neizsmeļošu uzskaitījumu-pasludināšanu par automātiski spēkā neesošām. Tai pašā laikā likums paredz, ka aizliegumu var nepiemērot, ja vienošanās sniedz ievērojamu labumu ražošanai, tirdzniecībai, ekonomiskajam progresam vai patērētājam un neizslēdz konkurenci tirgū vispār; - uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu tirgū. Aizlieguma piemērošanā nekādi izņēmumi nav paredzēti; - kārtību, kādā tiek kontrolēta uzņēmumu apvienošanās (koncentrācija), kādas darbības ir uzskatāmas par apvienošanos, pie kādiem kritērijiem uzņēmumu pienākums ir ziņot uzraudzības institūcijai par paredzēto apvienošanos, pēc kādiem kritērijiem vadās uzraudzības institūcija, atļaujot vai aizliedzot apvienošanos. Normatīvā bāze paredz konkurences uzraudzības sistēmas caurskatāmību, uzliek par pienākumu uzraudzības institūcijai uzklausīt iespējamo pārkāpēju un arī citu tirgus dalībnieku viedokli, publicēt lēmumus. Konkurences politikas stūrakmens ir likuma piemērošanas efektivitāte, nodrošinot tiesības ikvienam tirgus dalībniekam veikt uzņēmējdarbību brīvas un vienlīdzīgas konkurences apstākļos. Uzraudzības funkcijas realizē Konkurences padome, kurai kā valsts pārvaldes institūcijai likums uzliek tiesības un pienākumus, kā arī nosaka atbildību konkurences uzraudzības jomā. Latvijā ir sasniegts būtisks progress konkurences politikas realizēšanā - izveidota likumdošanas bāze un darbojas uzraudzības institūcija. Tomēr progresu objektīvi varēs novērtēt tikai ilgtermiņā, analizējot likumu piemērošanas efektivitāti gan pēc atklāto pārkāpumu skaita, gan tiesvedības procesu rezultātiem, gan arī analizējot konkurences ieviešanas un attīstības rezultātus tautsaimniecības sektoros, kuros dažādu administratīvo un citu ierobežojumu dēļ pastāv augsta tirgus koncentrācija. Būtisks priekšnoteikums konkurences politikas realizācijā ir tirgus dalībnieku izpratne par konkurences politikas mērķiem un iespējām nodrošināt aizsardzību pret nelikumīgām darbībām. Sistemātiska uzraudzības institūcijas darbības atspoguļošana sabiedriskās saziņas līdzekļos pēdējo gadu laikā ir ievērojami uzlabojusi uzņēmēju zināšanas par savām tiesībām konkurences aizsardzības jomā. Sniegto konsultāciju un skaidrojumu apjoms un informācija sabiedriskās saziņas līdzekļos ir bijis arī kā preventīvs pasākums, lai novērstu iespējamos pārkāpumus un administratīvā procesa uzsākšanu, kā rezultātā tiktu patērēti gan sabiedriskie, gan privātie resursi. Konkurence ar atšķirīgiem koncentrācijas līmeņiem pastāv pārsvarā visos tautsaimniecības sektoros, kuros neeksistē tehnoloģiska rakstura vai likumdošanas ierobežojumi. Izņēmums ir sektori, kuros darbojas t.s. dabīgie monopoli. Šajos sektoros, ņemot vērā objektīvus apstākļus (nenodalītā infrastruktūra, tirgus kapacitāte, tehnoloģiskie risinājumi, apjoma efekts) ir ierobežota konkurences attīstība. Attīstoties tehnoloģiskajām iespējām un nodrošinot arī likumdošanā šo sektoru atvēršanu brīvai konkurencei, ir iespējams panākt konkurences ieviešanu dabīgo monopolu darbības sfērā. Viens no konkurences politikas uzdevumiem ir veicināt monopolsektoru atvēršanu konkurencei, kas nodrošinātu efektivitātes palielināšanos šajos tautsaimniecības sektoros un no tā izrietošu monopolcenu īpatsvara samazināšanos ražošanas izmaksās. Tas pozitīvi ietekmētu katras nozares un arī visas tautsaimniecības konkurētspēju, kas ir būtisks rādītājs Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā. Liela loma konkurences attīstībā būs vispārējiem ekonomikas globalizācijas procesiem, kas, ņemot vērā Latvijas plānoto iekļaušanos šajos tirgus integrācijas procesos, ietekmēs tirgus atvērtības pakāpi. Šo procesu rezultātā saasināsies konkurence Latvijas tirgū, ko tikai nosacīti varēs uzskatīt par iekšējo tirgu. Uzņēmējiem būs jāiztur konkurences spiedieni, kas ekonomikas globalizācijas, kā arī ražošanas un pakalpojumu specializācijas rezultātā atsevišķās nozarēs būs īpaši izteikti. Šie procesi ir izaicinājums konkurences politikai, jo līdz ar to mainās tirgus struktūra un uzņēmumu darbības metodes. Iepriekšminētais veicina uzņēmumu konsolidāciju. Politikas virzieni Likumdošana konkurences aizsardzības jomā turpmāk būs balstīta uz līdzīga rakstura normām, kādas pastāv Eiropas Savienībā un citās OECD valstīs, kas realizē aktīvu konkurences aizsardzības politiku. Galvenie principi, kas arī turpmāk tiks ievēroti likumdošanā, ietvers: - tirgus dalībnieku dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu; - tirgus dalībnieku vienošanās, kuru mērķis vai sekas ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai deformēšana, aizliegumu; - tirgus koncentrācijas ierobežošanu, kontrolējot tirgus dalībnieku apvienošanās un saplūšanas procesus; - negodīgas konkurences aizliegumu. Tas nodrošinās vienādu pieeju konkurences aizsardzības pasākumu īstenošanā Latvijā un ievērojamā tirgus daļā, ko nākotnē veidos vairāk kā 500 milj. patērētāju Eiropas Savienības iekšējā tirgū. Vienlaicīgi aktivizēsies Konkurences uzraudzības institūciju starptautiskā sadarbība, adekvāti tirgu integrācijas un uzņēmumu koncentrācijas procesiem. Konkurences uzraudzības funkciju efektīva nodrošināšana eksteritoriālā (pārrobežu) mērogā ir viena no pastāvošajām problēmām, lai efektīvi vērstos pret ekonomikas globalizācijas rezultātā izveidotajiem transnacionāli dominējošiem uzņēmumiem vai to grupām, tai skaitā nelikumīgiem karteļiem, kā arī uzņēmumu apvienošanām, kuru sekas var atstāt negatīvu ietekmi uz konkrētiem tirgiem, ko nosacīti varētu izdalīt kā atsevišķu ģeogrāfisko teritoriju. Latvijas Konkurences politikas uzdevums ir nodrošināt efektīvu uzraudzību iekšējā tirgū adekvāti tirgus integrācijas procesiem, veidojot divpusējos un piedaloties daudzpusējos konkurences tiesību aizsardzības instrumentos. Šādu starptautisku konkurences aizsardzības instrumentu radīšana Latvijai radītu iespēju aizsargāt tirgu no potenciāli dominējošu transnacionālo kompāniju darbības, kuru darbība ir pretrunā ar iekšējiem konkurenci regulējošiem normatīvajiem aktiem, bet kuru jurisdikcija nav pakļauta Latvijas konkurences uzraudzības institūcijas iedarbībai. Sadarbība ar PTO, OECD, Eiropas Savienības, Baltijas valstu, kā arī NVS valstu konkurences uzraudzības institūcijām nodrošinās Latvijas iekļaušanos konkurences aizsardzības starptautiskās koordinācijas attīstības procesos un nākotnē nodrošinās modernu un efektīvu konkurences politiku, kas spēs aizsargāt patērētājus un vietējos uzņēmējus no sekām, ko izraisa pret konkurenci vērstas darbības. 4.1.
192. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana Pašreizējā situācija un politika Latvijā ekonomiski pamatota ir ierobežota konkurences attīstība atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās preču ražošanai un pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešama sarežģīta infrastruktūra un tās ir: enerģētika, telekomunikācijas, pasts, dzelzceļa transports, ūdensapgāde un kanalizācija, atkritumu apsaimniekošana. Ir skaidrs, ka monopoluzņēmumu sniegtie pakalpojumi (arī piegādātās preces) ir dārgāki un to kvalitāte ir nekontrolējama gadījumā, ja šo uzņēmumu darbība netiek regulēta. Regulēšana ietver monopoluzņēmumu - sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju darbības licencēšanu, sabiedrības interesēs nosakot prasības pakalpojumu (preču) kvalitātei, drošībai, stabilitātei, ietekmei uz vidi un cilvēku. Sabiedrisko pakalpjumu tarifi tiek aprēķināti pēc noteiktas un pārdomātas metodikas. Regulatora apstiprinātie tarifi ietver vienīgi ekonomiski pamatotas izmaksas. Latvijā nepieciešams pilnveidot regulatoru sistēmu. Ministru kabinets jau
193. gadā akceptēja Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas koncepciju. Ļoti svarīgi ir panākt neatkarīga regulatora efektīvu darbību, pirms tiek privatizēti minēto tautsaimniecības nozaru monopoluzņēmumi - sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji. Neatkarīga regulatora galvenie uzdevumi ir: - patērētāju interešu aizsardzība, lai tiktu sniegti kvalitatīvi pakalpojumi par pamatotiem tarifiem un nepieciešamības gadījumā arī strīdu izskatīšana starp monopoluzņēmumiem un patērētājiem; - investoru aizsardzība no valdības ekonomiski nepamatotiem (sociāli orientētiem) lēmumiem; - efektivitātes veicināšana nosauktajās nozarēs, kā arī efektīva starpnozaru sadarbība un koordinācija. Likums "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" ir pieņemts Saeimā
194. gada
195. oktobrī un stāsies spēkā
196. gada
197. jūnijā. Atsevišķi likuma panti par Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (valsts regulatora) amatpersonu iecelšanu stāsies spēkā jau
198. gada
199. martā. Likums paredz divu līmeņu regulēšanas sistēmas izveidi, nodalot valsts regulējamās nozares: - enerģētika, izņemot siltumapgādi, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija; - telekomunikācijas; - pasts; - dzelzceļa transports (tai skaitā pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu); - kur regulējamo sabiedrisko pakalpojumu veidus noteiks Ministru kabinets; un pašvaldību regulējamās nozares: - sadzīves atkritumu apsaimniekošana, izņemot sadzīves atkritumu pārstrādi; - ūdensapgāde un kanalizācija; - siltumapgāde, kur ražošanas procesā netiek izstrādāta elektroenerģija; - kur regulējamo sabiedrisko pakalpojumu veidus noteiks attiecīgās pašvaldības. Saskaņā ar šo likumu daļēji tiks regulēti arī pasažieru regulārie autopārvadājumi, nosakot tarifu aprēķināšanas metodiku un maksimālo robežtarifu. Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu iespēju sabiedrisko pakalpojumu lietotājiem saņemt drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt ekonomiski pamatotu konkurenci un attīstību regulējamās nozarēs. Ļoti būtisks aspekts ir regulatora finansējums, kas garantē regulatora neatkarību. Likumā "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" paredzēts, ka regulatora darbība tiks finansēta no valsts nodevas par sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu, kas veidosies no sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju valsts nodevas maksājumiem un minētie ieņēmumi tiks izlietoti tikai un vienīgi regulēšanas funkciju nodrošināšanai. Likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" nostādnes par regulēšanas funkciju finansēšanu Energoapgādes regulēšanas padomes gadījumā lielā mērā jau funkcionē praksē. Saskaņā ar pastāvošo kārtību, tiek piemēroti dažādi tarifi licences maksas aprēķināšanai dažādās enerģētikas nozarēs dažādiem energoapgādes veidiem.
200. Strukturālās reformas 4.
201. Privātais sektors un uzņēmējdarbības vide 4.1.
202. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšana Politikas virzieni Likumā paredzēts, ka tos sabiedrisko pakalpojumu veidus, kurus nepieciešams regulēt, valsts regulējamās nozarēs nosaka Ministru kabinets, bet pašvaldību regulējamās nozarēs - attiecīgās pašvaldības. Valsts regulējamās nozarēs Saeima pēc Ministru kabineta priekšlikuma izveidos vienotu regulatoru - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Jāatzīmē, ka vienotai regulēšanas institūcijai ir vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar atsevišķiem nozaru regulatoriem. Dažas no tām ir: 1) vienoti un kopēji resursi - intelektuālie un materiāli - tehniskie, kas ir racionālāk un lētāk; 2) regulatora pilnveidošanās iespēja, ņemot vērā katras nozares savstarpējo ietekmi un regulēšanas pieredzi; 3) mazinās risks regulatoram nonākt nozaru vai politiskā atkarībā; 4) robežu izzušana starp dažādām regulējamām dabīgo monopolu nozarēm; 5) neadekvātas pieejas riska mazināšana, novērtējot vispārējos ekonomiskos rādītājus un ietekmi uz tautsaimniecību kopumā. Savukārt sabiedrisko pakalpojumu regulēšanu pašvaldību regulējamās nozarēs veiks pašvaldības izveidots regulators. Vienlaicīgi tiek paredzētas valsts regulatoram (Komisijai) tiesības deleģēt pašvaldībām valsts regulēšanas funkciju izpildi, vienlaikus paredzot tam finansējumu, savukārt centralizētās siltumapgādes regulēšanas funkcijas izpilde ir jādeleģē pašvaldībai, ja attiecīgā pašvaldība tam piekrīt. Likums paredz, ka regulators Ministru kabineta noteiktā kārtībā uz noteiktu laiku izsniegs sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam licenci, norādot sabiedrisko pakalpojumu veidus, ja citāda licencēšanas kārtība nav noteikta ar nozares speciālajiem likumiem. Sabiedrisko pakalpojumu tarifus to sniedzēji aprēķinās saskaņā ar regulatora (pašvaldību regulējamās nozarēs - Ministru kabineta) noteikto tarifu aprēķināšanas metodiku un iesniegs regulatoram aprēķināto tarifu projektus kopā ar pamatojumu projektā minētajām tarifu veidojošām izmaksām. Regulators izvērtēs iesniegtos tarifu projektus noteiktā laikā no to saņemšanas. Regulators apstiprinās izvērtētos tarifus tādā apmērā, kas sedz pamatotās izmaksas. Pašlaik tiek organizēta likumam pakārtoto sekundāro normatīvo aktu projektu izstrāde, kā arī tiek veikta sagatavošanās regulēšanas institūciju izveidei un valsts regulatora - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas - amatpersonu izvēlei konkursa kārtībā. Turpmākā uzmanība tiks pamatā vērsta uz: · valsts līmeņa regulatora - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas - neatkarības nodrošināšanu un darbības uzsākšanu; · tiks sniegta nepieciešamā palīdzība arī pašvaldību regulēšanas institūciju optimālās sistēmas izveidē un darbības nodrošināšanā, kur galvenās problēmas ir pašvaldību regulējamo nozaru sabiedrisko pakalpojumu veidu noteikšana, attiecīgo pašvaldību atsevišķu vietējo vai vienotu kopējo regulatoru izveidošana, pašvaldību regulatoru nepieciešamā finansējuma noteikšana, strīdu izskatīšana pašvaldību regulatoros, citu valstu pašvaldību regulatoru pieredzes apgūšana un tamlīdzīgi jautājumi, lai pēc iespējas efektīvāk izveidotu neatkarīgu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēmu pašvaldību līmenī. 4.1.
203. Bankrota procedūru regulējošā likumdošana Pašreizējā situācija un politika Uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrota nosacījumus un procedūru reglamentē
204. gada
205. septembrī pieņemtais likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju", kas stājās iepriekšējā likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu" (03.12.1991.) vietā, kā arī Civilprocesa likums (14.10.1998.), kurš stājās iepriekšējā Latvijas Civilprocesa kodeksa vietā. Šie likumi reglamentē maksātnespējīgā uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) un tā administratora pienākumus. Maksātnespējas stāvokļa risinājumi Latvijas Republikā ir: mierizlīgums, sanācija vai bankrots. Lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu un pabeigšanu pieņem kreditoru sapulce un apstiprina apgabaltiesa. Kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām maksātnespējas un bankrota gadījumos tiek piemērotas normas, kuras ir iestrādātas likumos - "Kredītiestāžu likums" (05.10.1995.) un "Apdrošināšanas sabiedrību un to uzraudzības likums" (10.06.1998.). Maksātnespējas un bankrota likumdošana ir vairākkārtīgi grozīta un papildināta, un visas izmaiņas veiktas, lai bankrota procedūrās nodrošinātu kreditoru interešu aizsardzību, administratora rīcības brīvību un kreditoru sapulces patstāvību. Politikas virzieni Ar Ministru prezidenta
206. gada
207. janvāra rīkojumu Nr.17 tika izveidota darba grupa normatīvo aktu izstrādāšanai par veicamajiem pasākumiem tiesvedības procesa paātrināšanai maksātnespējas (bankrota) lietu izskatīšanā (atbildīgā Tieslietu ministrija). Līdz
208. gada
209. martam ir sagatavoti normatīvo aktu projekti: "Grozījumi "Civilprocesa likumā"", "Grozījumi likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"" u.c., lai būtu iespējams nodrošināt maksātnespējas procesa uzraudzības institūcijas izveidošanu. Šādas institūcijas izveide veicinās maksātnespējas procesa paātrināšanu, nodrošinās administratoru darbības uzraudzību un sertifikāciju. Rezultātā būs iespējams ieviest vienotu metodisko vadību un politiku maksātnespējas (bankrota) jautājumos, kas gala rezultātā sekmētu valsts budžeta līdzekļu ekonomiju un racionālāku izmantošanu. 4.1.
210. Uzņēmējdarbības un inovāciju attīstības politika Pašreizējā situācija un politika Uzņēmējdarbības attīstības politikas galvenais uzdevums ir nodrošināt uzņēmējdarbības veikšanai labvēlīgu vidi. Inovāciju attīstības politikas uzdevums ir veidot uz zināšanām balstītu "jauno" ekonomiku, kas ir ilgtermiņa ekonomiskās attīstības pamats. Šo uzdevumu izpilde ir nepieciešams nosacījums, lai Latvija sasniegtu Eiropas Savienības Padomes
211. gadā Kopenhāgenā noteikto otro kritēriju par funkcionējošas tirgus ekonomikas pastāvēšanu, kā arī spēju izturēt konkurences spiedienu un tirgus spēkus ES iekšienē. Valdība pēdējā laikā ir daudz darījusi, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un veidotu inovāciju politiku valstī: · Tiek konsekventi uzlabota likumdošanas bāze. Ar
212. jūliju stāsies spēkā Komerclikums, kas iezīmē fundamentālu uzņēmējdarbības vides reformu. Tas sistematizēs vienkopus dažādus uzņēmējdarbību reglamentējošus jautājumus, kas līdz šim bija izkliedēti vairākos likumdošanas aktos, kā arī atcels virkni novecojušu pārejas perioda likumdošanas normu un izveidos drošu sistēmu kreditoru un mazākumakcionāru aizsardzībai. · Ir izstrādāts Pasākumu plāns uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai, kas sadarbībā ar Ārvalstu investoru padomi regulāri tiek aktualizēts, un par tā izpildi tiek informēta valdība. · Ir izstrādāta un valdībā
213. gada
214. februārī akceptēta Nacionālā inovāciju koncepcija, kuras mērķis ir sekmēt inovācijām atvērtas ekonomikas veidošanos Latvijā. · Valdība
215. gada
216. martā akceptēja Rūpniecības attīstības pamatnostādnes, kuru mērķis ir principā noteikt valdības ekonomisko politiku rūpniecības konkurētspējas palielināšanai un noteikt šī mērķa īstenošanas vidējā termiņa prioritātes. · PHARE Catch-up Facility projekta "Atbalsts rūpniecības uzņēmumu pārstrukturizācijai" ietvaros tiek sniegts atbalsts rūpniecības klāsteru izveidei un attīstībai informācijas tehnoloģiju, kokrūpniecības, optisko šķiedru un ar kompozītmateriālu izmantošanu saistītās nozarēs. Projekta mērķis ir paaugstināt uzņēmumu konkurētspēju, veicinot uzņēmumu savstarpējo sadarbību virknē darbības sfēru, iesaistot arī pētniecības un izglītības institūcijas. ·
217. gadā valdībā tika pieņemta Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālā programma 1997.-
218. gadam un šī programma tiek aktualizēta jaunam periodam 2002.-
219. gadam. Politikas virzieni
220. gadā un nākamajos gados galvenie politikas virzieni būs: · sadarbība ar Ārvalstu investoru padomi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai; · rūpniecības attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšana; · rūpniecības nozaru atjaunošanās uz mūsdienu tehnoloģiskās bāzes; · efektīvas un konkurētspējīgas rūpniecības nozaru struktūras izveide, mērķtiecīgi atbalstot tās nozares, kur var tikt radīta augstāka pievienotā vērtība un Latvijai ir salīdzinošas priekšrocības; · mazo un vidējo uzņēmumu attīstības atbalstīšana. Ir nepieciešama tādu rūpniecības nozaru attīstības veicināšana, kuras balstās uz augstu progresīvu zinātņietilpīgu tehnoloģiju attīstību un kvalificēta darba spēka izmantošanu, lai paaugstinātu rūpniecības sektora efektivitāti. Latvijai ir labas perspektīvas attīstīt tās augsto tehnoloģiju nozares, kurās jau ir noteiktas iestrādes un speciālistu potenciāls, bet pagaidām vēl vairāku iemeslu dēļ ir mazs īpatsvars rūpnieciskajā ražošanā. Izstrādājot Nacionālo attīstības plānu, Nacionālo inovāciju programmu un citus stratēģiskos dokumentus, kas saistīti ar rūpniecības konkurētspējas paaugstināšanu, kā arī pilnveidojot Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu attīstības nacionālo programmu, valdība ņems vērā Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes un tajās noteiktos veicamos pamatpasākumus: · stabilas makrovides uzturēšana; · uzņēmējdarbības tiesiskās bāzes pilnveidošana; · valsts atbalsta instrumentu nodrošināšana; · darbaspēka un izglītības kvalitātes uzlabošana; · bāzes infrastruktūras attīstīšana un modernizācija, informācijas tehnoloģiju attīstības sekmēšana; · progresīvo tehnoloģiju un inovāciju veicināšana. Lai īstenotu praksē valdības akceptēto inovāciju politiku, tiks izstrādāta Nacionālā inovāciju programma, kurā ir paredzēts noteikt sekojošas prioritātes: · ar ES valstīm saskaņota inovāciju politika; · inovatīvai uzņēmējdarbībai labvēlīgi tiesību akti un citi dokumenti; · atbalsts inovatīvu uzņēmumu dibināšanai un tālākai izaugsmei; · efektīva un saskaņota visu inovāciju sistēmas elementu mijiedarbība; · inovatīvai darbībai atvērtas sabiedrības veidošanās. 4.1.
221. Eksporta veicināšanas politika Pašreizējā situācija un politika
222. gada
223. decembrī Ministru kabinetā tika apstiprināta Ārējās tirdzniecības nacionālā programma, kurā ietverta ir arī eksporta veicināšanas politika. Programmas īstenošanu administrē programmas koordinācijas padome, kas piedalās tās gada plāna projekta izstrādē un izvērtē tās kārtējo mērķu un uzdevumu izpildi. Eksporta veicināšanas politikas mērķis ir sekmēt jaunu ārējo tirgu apgūšanu, kā arī nostiprināšanos esošajos, un novērst negodīgu konkurenci. Galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, ir šādas: · nepietiekošs informācijas nodrošinājums uz eksportu orientētu darbību veikšanai; · finansu resursu un atbilstošas tiesiskās bāzes trūkums eksporta kreditēšanai, darījumu garantēšanai un apdrošināšanai; · zema preču un pakalpojumu konkurētspēja attīstīto valstu tirgos; · eksporta mārketinga problēmas. Latvijā nepietiekami efektīvi darbojas tādi eksporta stimulēšanas veidi kā netiešo nodokļu savlaicīga atmaksa par eksportēto produkciju, ievešana pārstrādei, eksporta kreditēšana, garantēšana, apdrošināšana. Politikas virzieni Lai novērstu galvenās problēmas, ar ko saskaras Latvijas eksportētāji, līdz 2003.gadam eksporta veicināšanas politiku ir paredzēts īstenot šādos virzienos: · Latvijas ārējās tirdzniecības datu uzkrāšana un informācijas plūsmas analīze, statistiskās uzskaites pilnveidošana; · Eksporta kredītu, garantiju un apdrošināšanas sistēmas izveidošana un darbības nodrošināšana; · Specializētu apmācību programmu un konsultāciju sniegšana eksportētājiem; · Industriālo grupu ( clusters ) attīstības programmas turpināšana; · Valsts atbalsta sniegšana Latvijas uzņēmumiem dalībai starptautiskās izstādēs un tirdzniecības misijās; · Latvijas ekonomisko pārstāvniecību ārvalstīs darbības attīstīšana. Politikas virzienu īstenošanai veicamo pasākumu klāstu nosaka Ārējās tirdzniecības nacionālās programmas ikgadējais darba plāns. 4.1.
224. Kvalitātes nodrošināšana Pašreizējā situācija un politika Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālā programma tika izstrādāta
225. gada otrajā pusgadā un akceptēta Ministru kabinetā
226. gada
227. aprīlī, kā viena no Nacionālajām programmām ekonomiskajai attīstībai un valsts konkurētspējas nodrošināšanai starptautiskajā apritē. Programmas izstrādes un aprites realizācija ir virzīta uz Latvijas integrāciju Eiropas savienībā brīvas preču kustības un patērētāju tiesību aizsardzības jomā. Programmas mērķis ir radīt Latvijā likumdošanas bāzi un atbilstošu infrastruktūru kvalitātes nodrošināšanas, atbilstības novērtēšanas un tirgus uzraudzības jomās, harmonizētu ar Eiropas savienības likumdošanas kopumu. Programmas ietvaros tiek realizētas 14 apakšprogrammas dažādās nozarēs, lai nodrošinātu šo nozaru likumdošanas saskaņošanu un attīstību. Ir aizvērta iestāšanās ES sarunu sadaļa Brīva preču kustība. Līdz
228. gadam brīvas preču kustības jomā Latvija ir apņēmusies ieviest pilnu acquis communautaire savā likumdošanā, ieskaitot
229. gadā pieņemtos ES likumus. Daudzās sfērās Latvijas likumdošana tiks saskaņota atbilstoši ES prasībām, ātrāk kā
230. gadā. Eiropas atbilstības novērtēšanas protokols (PECA protokols) ir Latvijas un ES asociatīvā līguma sastāvdaļa un tā noslēgšana dos iespēju Latvijas ražotājiem uz atvieglotākiem nosacījumiem eksportēt produkciju uz Eiropas savienības dalībvalstu tirgiem bez papildus atbilstības novērtēšanas (sertifikācijas, testēšanas u.c.), radot papildus pievienoto vērtību eksporta precēm. Sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (PECA) noslēgšanu tika uzsāktas
231. gadā.
232. gada
233. jūlijā Briselē tika parafēts Protokola teksts un
234. gada
235. aprīlī pielikumi par elektroiekārtu drošību, elektromagnētisko saderību, būvmateriāliem un rotaļlietām, kas nodrošinās atzīšanas procedūras šajās nozarēs. Politikas virzieni Kvalitātes nodrošināšanas jomā turpmākajos gados jāveic šādi pasākumi: · Nepieciešams turpināt realizēt Kvalitātes nodrošināšanas Nacionālo programmu un ES Brīvas preču kustības sadaļas pozīcijā minētos pasākumus likumdošanas saskaņošanā, institūciju stiprināšanā un likumdošanas ieviešanā. Pēc iespējas ātrāk nepieciešams nodrošināt juridiskās ratifikācijas procedūras, lai spēkā varētu stāties Eiropas atbilstības novērtēšanas līgums un tiktu novērstas administratīvās barjeras preču brīvai kustībai uz ES dalībvalstīm. · Kvalitātes nodrošināšanas un atbilstības novērtēšanas jomā jāturpina likumdošanas saskaņošana atbilstoši Eiropas savienības prasībām, jāturpina Eiropas standartu adaptācija, lai nodrošinātu normatīvo bāzi konkurētspējīgas produkcijas ražošanai. Jāturpina sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (ECAP) darbības sfēras paplašināšanu prioritārās nozarēs, lai nodrošinātu brīvu preču kustību ar Eiropas savienības dalībvalstīm un novērstu tirdzniecības tehniskās barjeras Latvijā ražotajiem produktiem. · Nepieciešams izglītojošs, konsultatīvs un finansiāls atbalsts kvalitātes sistēmu ieviešanai Latvijas uzņēmumos atbilstoši ISO 9000 standartiem, lai nodrošinātu Latvijā ražoto produktu konkurētspēju. 4.
236. Finansu sektors Pašreizējā situācija un politika Pēdējos gados Latvijas finansu sektors, pārvarot iekšējo un ārējo satricinājumu radītās problēmas (
237. gada banku krīze,
238. gada Krievijas krīze), ir pierādījis savu briedumu un pašlaik atrodas uz straujas attīstības ceļa -
239. gadā finansu starpniecības nozare uzrādīja 9% pieaugumu salīdzināmās cenās. Dominējošo lomu finansu starpniecībā ieņem banku sektors, lai arī pārējo sektoru relatīvā nozīme lēnām palielinās. Banku sektora stiprumu un tā devumu kopējai ekonomiskajai izaugsmei labi parāda izsniegto kredītu un depozītu pieauguma tempi -
240. gadā rezidentiem izsniegto kredītu apjoms pieauga par 37,8% un sasniedza 21,5% no IKP, kas lai arī būtiski atpaliek no attīstītāko valstu rādītājiem, tomēr uzrāda gandrīz divkāršu pieaugumu, piemēram, pret
241. gadu. Turklāt pēdējo gadu laikā ir pieaugusi ilgtermiņa kredītu nozīme, jo ievērojami aktivizējusies kreditēšana nekustamā īpašuma iegādei. Īstermiņa kredītu īpatsvars ir samazinājies līdz 22,9%, no kopējā banku kredīta portfeļa. Vidēja termiņa (līdz 5 gadiem) kredītu īpatsvars
242. gadā bija 54,3%, bet ilgtermiņa (virs 5 gadiem) - 22,8%. Lai arī noguldījumu apjoms pēdējo gadu laikā ir stabili attīstījies, liecinot par uzticības pieaugumu Latvijas banku sistēmai kopumā, noguldījumu un IKP attiecība pašreiz Latvijā apmēram 7 reizes atpaliek no Eiropas valstu vidējā rādītāja. Taču tam ir objektīvs pamats - salīdzinoši zemais ienākumu līmenis, kā arī ievērojamās investīciju un patēriņa vajadzības Latvijā, salīdzinot ar ES valstīm. Šie faktori pagaidām neļauj veidoties ievērojamam uzkrājumu apjomam. Latvijas banku sistēmu raksturo arī samērā augstais nerezidentu depozītu īpatsvars, kā arī salīdzinoši lielais pieprasījuma un īstermiņa depozītu īpatsvars. Lai gan pēdējo gadu laikā ir novērojama depozītu termiņu palielināšanās tendence, tomēr dažādu ekonomisko satricinājumu rezultātā šis lielais īstermiņa depozītu īpatsvars var atstāt zināmu ietekmi uz Latvijas banku sistēmas attīstību. Tomēr varbūtība, ka strauja noguldījumu apjomu samazināšanās varētu būtiski ietekmēt Latvijas banku sistēmu kopumā, ir samērā neliela. Pirmkārt, pateicoties stingrajai banku sistēmas uzraudzībai un kontrolei, nav iespējama pēkšņa visas Latvijas banku sistēmas stāvokļa pasliktināšanās. Otrkārt, noguldītāju intereses Latvijā aizstāv likums, kas paredz fizisko personu depozītu apdrošināšanu. Konkurences saasināšanās un pieaugošā ārvalstu kapitāla ieplūdes rezultātā Latvijas banku sektorā notiek konsolidācijas process. Lielo banku nozīme tradicionālo banku pakalpojumu tirgū (depozītu piesaiste, kredītu izsniegšana) arvien pieaug, un mazās bankas pastāvīgi zaudē tirgus daļu (5 lielākās bankas pašlaik pārvalda 76,1% no visiem Latvijas banku aktīviem). Līdz ar banku sektora attīstību, strauji pieaug arī nebanku finansu sektora aktīvu apjoms. Ja
243. gadā šī sektora (apdrošināšanas, līzinga kompānijas, pensiju fondi) aktīvi līdzinājās 8.9% no banku sektora aktīviem, tad
244. gada
245. ceturksnī aktīvu apjoms bija līdzvērtīgs 11,1% no banku sistēmas aktīviem. Lai arī finansu sektors ir viena no nozarēm, kur jau zināmu laiku atpakaļ ir panākts nozīmīgs progress reformu īstenošanā (likumdošanas bāze, privatizācija u.c.), tomēr arī šeit turpinās likumu prasību un politikas instrumentu harmonizācija ar ES prasībām. Pie svarīgākajām reformām, kas notikušas pēdējā laikā, ir jāpiemin fizisko personu noguldījumu apdrošināšanas ieviešana un pakāpeniska garantijas limita paaugstināšana (pašlaik maksimālais garantētais atlīdzības apjoms vienam noguldītājam par noguldījumu bankā ir 1000 latu). Pie būtiskākajām centrālās bankas politikas izmaiņām, kas saistītas ar monetārās politikas normatīvo aktu saskaņošanu ar Eiropas Centrālās bankas (ECB) normām, jāpiemin kredītiestāžu rezervju normu pakāpenisku samazināšanu. Latvijas Banka
246. gada sākumā samazināja rezervju prasības bankām no 8% līdz 7% no piesaistīto līdzekļu vidējiem atlikumiem, bet decembrī rezervju norma vēlreiz tika samazināta līdz 6%. Pie būtiskākajām finansu sektora reformām jāpiemin Finansu un kapitāla tirgus vienotās komisijas izveide, kas savu darbu sāks ar
247. gada jūliju. Šīs komisijas pārraudzībā būs banku sektors, apdrošināšanas sektors un vērtspapīru tirgus. Politikas virzieni Pašreizējās situācijas analīze rāda, ka finansu sektora attīstība notiek vēlamajā virzienā un galvenās problēmas, kas skar šo nozari, ir saistītas ar kopējo ekonomikas attīstību un pastāvošo labklājības līmeni. Banku sektora drošība un stabilitāte ir sevi pierādījusi pēdējā
248. gada Krievijas krīzē, kad daļa banku zaudēja lielus līdzekļus Krievijā. Turklāt Latvijā pastāv efektīva banku sektora uzraudzība, kas kopā ar nozīmīgu ārvalstu kapitāla ieplūdi Latvijas banku sektorā sniedz papildus garantijas stabilai finansu starpniecības attīstībai. Tomēr arī šajā sektorā turpinās plānveidīgs darbs darbības vides uzlabošanā un tās harmonizēšanā ar ES prasībām. · Atbilstoši jau spēkā esošajam likumam pakāpeniski tiks paaugstināts maksimālo garantēto atlīdzību apjoms vienam noguldītājam par noguldījumu bankā. Plānots, ka līdz
249. gada
250. janvārim tas sasniegs 13000 latu. · Ievērojot ES direktīvu prasības, tiek izstrādāti grozījumi Fizisko personu noguldījumu garantiju likumā, kas paredz attiecināt noguldījumu garantiju sistēmu arī uz juridiskām personām. Plānotā maksimālā garantētā atlīdzība juridiskajām personām būs identiska ar fiziskajām personām. · Monetārās politikas jomā turpināsies virzība uz ECB noteikto rezervju prasību normas līmeni. Turpmāko 5-7 gadu laikā ir plānots samazināt rezervju normu līdz ECB noteiktajam 2% līmenim. 4.
251. Darba tirgus Pašreizējā situācija un politika Ministru kabinetā
252. gadā akceptētā koncepcija "Par nodarbinātības veicināšanu valstī" nosaka ikgadēja Latvijas Nacionālā nodarbinātības plāna izstrādes nepieciešamību ES prasību kontekstā, uzdodot Ekonomikas ministrijai koordinēt tā izstrādi.
253. gadā Ministru kabinets akceptēja pirmo Nacionālo nodarbinātības plānu. Nacionālais nodarbinātības plānā ietvertas aktivitātes, kas vērstas uz nodarbinātības veicināšanu, paredzot pāreju no pasīvajiem uz aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem: profesionālās izglītības sistēmas pilnveidošana sadarbībā ar sociālajiem partneriem, kas tuvinās profesionālo izglītību darba tirgus pieprasījumam; mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšana; uzņēmējdarbības vides uzlabošana; programma ģimenes atbalstam, kā arī citi pasākumi. Nacionālais Nodarbinātības plāns
254. gadam izstrādāts, pamatojoties uz ES Padomes apstiprinātām nodarbinātības vadlīnijām, Nacionālā nodarbinātības plāna
255. gadam analīzes rezultātiem un uz iegūto pieredzi nodarbinātības pasākumu noteikšanas un definēšanas jomā, iekļaujot pasākumus darba tirgus attīstības jomā atbilstoši Latvijas ekonomiskai, sociālai un politiskai situācijai. Finansiālais aspekts izstrādāts, balstoties uz valsts budžetā
256. gadam paredzētiem līdzekļiem un no citu avotu piesaistītiem līdzekļiem nodarbinātības veicināšanas pasākumiem un ar tiem saistītām aktivitātēm dažādu programmu, projektu un koncepciju ietvaros. Nodarbinātības politiku reglamentē likums "Par nodarbinātību" (23.12.1991), kas nosaka bezdarbnieka statusa iegūšanas nosacījumus, bezdarbnieka tiesības un pienākumus, kā arī nodarbinātības aktīvos pasākumus (profesionālā apmācība un pārkvalifikācija, algotie pagaidu sabiedriskie darbi, darba meklētāju klubi un profesionālā orientācija). Lai palielinātu aktīvo nodarbinātības pasākumu efektivitāti, sadalot finansējumu pa reģioniem, tiek ņemts vērā reģiona bezdarba līmenis un bezdarbnieku skaits prioritārajās mērķa grupās (jaunieši, ilgstošie bezdarbnieki, pirmspensijas vecuma bezdarbnieki). Darba tirgus politikas īstenošanā iesaistīts Nodarbinātības valsts dienests, Valsts darba inspekcija un Profesionālās karjeras izvēles centrs. Valsts Sociālās Apdrošināšanas aģentūra nodrošina bezdarbnieka pabalstu izmaksu. Nodarbinātības jomā Latvijā veikts pasākumu komplekss, lai iekļautos ES nodarbinātības stratēģijas vadlīniju ieviešanas procesā. Nodarbinātības politikas attīstības pamatnostādnes
257. gadā balstās uz Latvijas aktīvās nodarbinātības politikas ilgtermiņa mērķiem: Latvijas iedzīvotāju pilnas nodarbinātības sasniegšanu, kas nodrošina visiem valsts iedzīvotājiem, kas vēlas strādāt, iespēju atrast darbu un stāties darba attiecībās, kā arī iedzīvotāju ekonomiskās un sociālās mobilitātes nodrošināšanu. Pārmaiņas tautsaimniecības nozaru struktūrā un jaunu nozaru attīstība rada nodarbināto skaita pārdali starp nozarēm, nosakot nepieciešamību periodiski paaugstināt vai pat mainīt kvalifikāciju un profesiju. Informācijas tehnoloģiju, augstas pievienotās vērtības nozaru un tehnoloģiju straujā attīstība ar laiku arvien vairāk aizvietos cilvēku ražošanas procesā, vienlaikus palielinot nepieciešamību viņam paaugstināt savu kvalifikāciju vai pārkvalificēties, lai nodrošinātu iespēju strādāt ar modernām tehnoloģijām. Darba tirgus ilgtermiņa politikas izstrāde tomēr saskaras ar daudzām grūtībām, trūkst priekšstata par tautsaimniecības struktūras ilgtermiņa izmaiņām, kas neļauj pilnīgi adekvāti un savlaicīgi tām piemērot izglītības sistēmu. Izglītības sistēmas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšana ir viena no valdības prioritātēm, tomēr finansu resursu trūkums neļauj atrisināt šīs problēmas pietiekami ātri. Tomēr jāatzīmē, ka ir uzsākti daudzi darbi, kam ir jāveicina darbaspēka kvalitātes paaugstināšana un nodarbinātība. Darba tirgus piedāvājuma un pieprasījuma atbilstību sekmē: · profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības padomes darbs un reģionālo Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējo sadarbības padomju veidošana un funkcionēšana; · bezdarbnieku apmācības un pārkvalificēšanas orientēšana uz darba devēju pieprasījumu; · profesionālās izglītības sistēmas pielāgošana darba tirgus prasībām. Tiek veiktas šādas nodarbinātību sekmējošas aktivitātes: · valsts uzņēmējdarbības fondu koordinācija; · mazo un vidējo uzņēmumu kreditēšanas projekta īstenošana; · valsts atbalsts uzņēmēju apmācībām un konsultācijām; · īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas projektu realizācija; · SAPARD programmas "Lauku ekonomikas dažādošana, lai nodrošinātu alternatīvus ienākumu avotus" ietvaros pasākumu veikšana lauku tūrisma, netradicionālās lauksaimniecības, amatniecības, alternatīvā kurināmā ražošanas un padziļinātas koksnes pārstrādes attīstībā. Politikas virzieni Latvijas darba tirgus politikas attīstībā ir izvirzīti šādi aktuāli virzieni: · darbaspēka kvalitātes paaugstināšana; · jauniešu nodarbinātības veicināšana; · bezdarba ilguma samazināšana; · speciālu nodarbinātības programmu izstrāde pirmspensijas vecuma bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū; · darba meklētājiem un bezdarbniekiem sniegto pakalpojumu kvalitātes un operativitātes uzlabošana. Rīcības virzieni darbaspēka attīstības jomā:
258. Jaunu aktīvo nodarbinātības pasākumu ieviešana un bezdarbnieku prioritāro mērķa grupu noteikšana ātrākai reintegrācijai darba tirgū.
259. Darba tirgus infrastruktūras attīstība.
260. Uzņēmējdarbības veicināšana.
261. Vienādu iespēju nodrošināšana.
262. Pilnveidot darba tiesību un darba drošības jautājumus.
263. Profesionālās izglītības, tālākizglītības un pārkvalifikācijas sistēmas modernizācija.
264. Jānodrošina profesionālās orientācijas vispārējās un profesionālās izglītības sistēmās izveide un attīstība.
265. Vispārējās un augstākās izglītības sistēmas modernizācija. Prioritārie uzdevumi darbaspēka attīstības jomā: · Darba tirgus pieejamība visām sociālajām grupām. · Mazās un vidējās uzņēmējdarbības veicināšana, jaunu kvalitatīvu darba vietu veidošana. · Nodrošināt ikvienam vienādas iespējas darba tirgū. · Reģionālā un vietējā līmeņa nodarbinātības ilgtermiņa plānu vai programmu nodrošinājums. · Gatavošanās ES sociālā fonda administrēšanai. · Aktivizēt pāreju no bezdarba novēršanas pasīvajiem uz aktīvajiem pasākumiem. · Sociālā dialoga attīstība reģionālajā līmenī un divpusējā dialoga starp darba devējiem un arodbiedrībām veicināšana uzņēmumos. · Gatavošanās pievienoties ES EURES tīklam par informācijas apmaiņu par vakancēm darba tirgū. · Tālākizglītības nodrošināšana strādājošajiem. · Tālākizglītības un pārkvalifikācijas nodrošināšana bezdarbniekiem. · Efektīva vispārējās pamatizglītības un sākotnējās un turpmākās profesionālās izglītības sistēma jauniešiem. · Efektīva vidējās un augstākās izglītības sistēma ar orientāciju uz darba tirgu. Ir izstrādāts likumprojekts "Darba meklētāja un bezdarbnieka atbalsta likums". Turpmāk tiks izstrādāti Ministru kabineta noteikumu projekti, kas noteiks aktīvo nodarbinātības pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtību, kā arī bezdarbnieka statusa piešķiršanas kārtību. 4.
266. Valsts pārvaldes reforma Pašreizējā situācija un politika Valsts pārvaldes reformai 1999.-
267. gadā tika nodrošināta stabila politiska vadība. Kopš
268. gada maija, par valsts pārvaldes reformas politisko vadību ir atbildīgs Īpašu uzdevumu ministrs valsts reformu lietās, kura darbu nodrošina Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāts, kā arī ministra pakļautībā esošā Pašvaldību lietu pārvalde un pārraudzībā esošās Valsts civildienesta pārvalde un Valsts administrācijas skola. Valsts pārvaldes reformu pamatvirzieni 1999.-
269. gadam bija: · valsts civildienesta reformas īstenošana; · valsts pārvaldes institucionālās sistēmas tiesiskā sakārtošana; · administratīvi teritoriālā reforma pirmā līmeņa pašvaldībās; · valsts pārvaldes iestāžu darbības procedūru uzlabošana; · ierēdņu zināšanu un prasmju pilnveidošana Valsts administrācijas skolā.
270. gada septembrī Saeima apstiprināja jaunu Valsts civildienesta likumu , kas nodrošina valsts pārvaldes nostiprināšanu. Salīdzinājumā ar 1994.gadā pieņemto Civildienesta likumu (kas ar jaunā likuma pieņemšanu zaudē savu spēku), jaunais likums skaidri definē pamata ( core) valsts pārvaldes funkcijas, kuru veikšana ir uzticēta valsts civildienesta ierēdņiem, tādējādi nodrošinot, ka valsts pārvaldes svarīgākas funkcijas veic amatpersonas, kuras ir lojālas valdībai, tiek ieceltas ierēdņa amatā konkursa kārtībā un kuras nodrošina valsts pārvaldes pēctecību un pārmantojamību valdības maiņas rezultātā. Jaunais Valsts civildienesta likums ievieš obligātu ierēdņu darbības ikgadēju novērtēšanu, kas sekmē karjeras attīstību un veicina ierēdņus celt savu kvalifikāciju un sasniegt augstus darbības rezultātus. Valsts civildienesta pārvalde, civildienesta sistēmu koordinējošā centrālā iestāde, ir sagatavojusi un iesniegusi apstiprināšanai Ministru kabinetā virkni noteikumu projektu, kas nodrošina likuma ieviešanu visās centrālajās valsts pārvaldes iestādēs. Ar jaunā Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanos ir ieviests termins "specializēts civildienests". Tas iekļauj lielu daļu valsts pārvaldē strādājošo, kas agrāk nepiederēja valsts civildienestam. Līdz ar to, valsts civildienesta skaits palielināsies aptuveni par divdesmit tūkstošiem strādājošo ar civildienesta attiecību ieviešanu specializētajos dienestos: muitā, valsts ieņēmumu dienestā, policijā utt.
271. gada laikā tika veikts nopietns darbs pie valsts pārvaldē strādājošo darba samaksas sistēmas izstrādāšanas.
272. gada februārī Ministru kabinets iesniedza Saeimai divus valsts pārvaldei ļoti svarīgus likumprojektus, kas nosaka valsts pārvaldes institucionālās sistēmas uzbūves pamatnostādnes un īpaša veida valsts iestāžu - valsts aģentūru, kā arī pašvaldību aģentūru un kopīgo aģentūru - juridisko statusu un vadības un pārraudzības mehānismus. Viens no šiem likumprojektiem - Publisko aģentūru likums tika pieņemts
273. gada
274. martā. Šis likums nodrošinās iespēju esošās valsts institūcijas ar uzņēmējsabiedrības statusu, kas veic publiskās funkcijas sabiedrības interesēs, pārveidot par valsts ministriju pārraudzībā esošajām valsts aģentūrām. Jaunais valsts aģentūras statuss nodrošina skaidras vadības un atbildības attiecības starp atbildīgu ministriju un aģentūru. Ministrija apstiprina aģentūras darbības un attīstības stratēģisko plānu un budžetu, kas balstās uz darbības rezultatīvajiem rādītājiem, bet aģentūra patstāvīgi, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, organizē darbu, lai sasniegtu plānotos rezultātus un atskaitītos par gadskārtējā darbības plāna un budžeta izpildi. Aģentūras budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, bet aģentūras norēķinu konts tiek atvērts Valsts kasē, nevis komercbankās. Tiek paredzēts ieviest vienotu darba samaksas sistēmu aģentūrās, kas nodrošinās caurskatāmību darba samaksas jautājumos. Visi agrāk pieņemtie publiskie likumi, kas regulē publisko jomu, tiks attiecināti uz aģentūrām. Valsts aģentūras veiks valsts iepirkumus saskaņā ar Valsts un pašvaldību pasūtījuma likumu, sniegs informāciju saskaņā ar Informācijas atklātības likumu un īstenos administratīvo procesu, saskaņā ar Administratīvo procedūru noteikumiem. Kā valsts amatpersonas valsts aģentūru direktori tiks pakļauti Korupcijas novēršanas likuma prasībām. Ar likumu nostiprinātā Finansu ministrijas uzraudzības loma nodrošinās to, ka publiskie resursi tiks atklāti un racionāli sadalīti, un izlietoti, veicot izpildvaras likumā noteiktās funkcijas. Likums paredz arī iekšējā audita sistēmas ieviešanu valsts aģentūrās, kas veicinās aģentūru iekšējo kontroles sistēmu attīstību.
275. Strukturālās reformas 4.
276. Valsts pārvaldes reforma Pašvaldības ir atbildīgas par virkni publisko pakalpojumu sniegšanu, kas būtībā ir aģentūru funkcija. Ar Publisko aģentūru likuma ieviešanu pašvaldībās tiks ieviesta uz rezultātu vērsta vadība, kas sekmēs publiskā sektora caurskatāmības un efektivitātes uzlabošanu. 2.lasījumam Saeimā tiek gatavots Valsts pārvaldes iekārtas likums. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija veic nopietnu izpētes darbu par valsts pārvaldes darbības pamatprincipiem, valsts uzbūves pamatnostādnēm Latvijā un Eiropas Savienības valstīs, lai nodrošinātu jaunveidojamā likuma atbilstību demokrātisko valstu administratīvajiem principiem un praksei. Tiek paredzēts, ka likums varētu tikt sagatavots galīgajai pieņemšanai vēl līdz
277. gada beigām. 1999.-
278. gadā tika veikti atsevišķo ministriju funkciju un finansu vadības pārskati (auditi). Šo pārskatu veikšanā piedalījās arī ārvalstu organizācijas un finansu vadības eksperti. Veikto auditu rezultātā tika sagatavoti un daļēji vai pilnībā īstenoti ministriju reorganizācijas plāni: Zemkopības, Ekonomikas, Tieslietu, Satiksmes un Labklājības ministrijā. Izveidota un Ministru kabinetā akceptēta Funkciju analīzes metodika, kas palīdz izvērtēt atsevišķas ministrijas un tai padoto iestāžu funkcijas, formulēt misiju un stratēģiskos darbības virzienus un pieskaņot institucionālo sistēmu un personāla izvietošanas plānošanu, atbilstoši iestāžu prioritārajiem darbības mērķiem. Tādējādi, funkciju un finansu vadības auditi ir sevi attaisnojuši kā valsts pārvaldes sistēmas sakārtošanas un racionalizācijas mehānisms. Sagaidot nozīmīgus Eiropas Savienības ieguldījumus Latvijas tautsaimniecībā pirmsstrukturālo fondu veidā, kopš
279. gada Latvijas valsts pārvaldē tika strauji attīstīta iekšējā audita sistēma. Šodien ir izveidota decentralizēta iekšējā audita sistēma centrālajā valsts pārvaldē ar Finansu ministrijas koordinējošo lomu un iekšējā audita struktūrvienībām katrā ministrijā. Iekšējā audita struktūrvienības ir izvietotas arī lielākajās ministriju pārraudzībā esošajās valsts pārvaldes iestādēs, īpaši tajās, kas ir atbildīgas par ES programmu ieviešanu. Ir apmācīti iekšējie auditori, izstrādāta metodika un iekšējā audita standarti, izveidota koordinācijas un jauno auditoru apmācības sistēma. Iekšējais audits palīdz iestādes vadītājiem ieviest iekšējās kontroles sistēmas un novērst trūkumus valsts pārvaldes iestāžu un finansu vadības darbā. Visas iekšējā audita vienības strādā saskaņā ar apstiprināto stratēģisko un gadskārtējo plānu. Pastāv savstarpēja iekšējā audita vienību un Valsts kontroles sadarbība informācijas apmaiņas līmenī.
280. gadā Latvijas valsts pārvalde ir pievērsusies administratīvo šķēršļu mazināšanai. Tika izstrādāta un Ministru kabinetā apstiprināta Inspekciju darbības uzlabošanas programma, kas paredz uzlabot inspekciju darbības iekšējās procedūras, uzlabot klientu informētību par inspekciju izvirzītajām prasībām un administratīvo procesu, kā arī uzlabot inspektoru izglītošanu administratīvā procesa jomā un saskarsmē ar klientiem. Programmas īstenošanas laikā tika organizēta kompleksa mācību programma inspekciju vadītājiem un ierindas inspektoriem. Izstrādāti inspekciju Iekšējie darba reglamenti un klientu informēšanas programmas. Izveidota un regulāri darbojas inspekciju koordinācijas padome, kas seko līdzi Inspekciju darba uzlabošanas programmas ieviešanai. Sākot ar
281. gadu, ar Ministru kabineta instrukciju ir ieviesti ministriju Gada publiskie pārskati, kas sekmē informācijas apriti un atskaitīšanos par valsts pārvaldes darbības rezultātiem. Ar
282. gadu šādus Gada pārskatus gatavo arī ministriju padotībā esošās iestādes. Analīze rāda, ka pakāpeniski tiek uzlabota saikne starp Valdības deklarācijā noteiktajiem politiskajiem mērķiem, ministriju rīcības programmu plānošanu un Gada pārskatiem. Valsts pārvaldes iestādes analizē paveikto, kas sekmē plānošanas un darbības uzlabošanu. Lai veidotu stabilu pamatu valsts pārvaldes darbībai un attīstībai,
283. gada rudenī Valsts kancelejā tika izveidots Politikas koordinācijas departaments. Tas kļuva par nozīmīgu valsts pārvaldes darbības koordinācijas un saskaņošanas faktoru. Departaments ir uzsācis darbu pie Vidējā termiņa valsts stratēģiskās plānošanas sistēmas ieviešanas. Tika izstrādāta Vidējā termiņa budžeta plānošanas metodika, kas ir vērsta uz valsts pārvaldes darbības efektivitātes uzlabošanu. Valdība stratēģiski lems par politikas prioritātēm un plānos savus resursus saskaņā ar prioritārajiem uzdevumiem. Ministriju līmenī tiks attīstīta spēja plānot un novērtēt politikas ietekmi vidējā termiņā, kas uzlabos valsts pārvaldes stabilitāti un veicinās neproduktīvo izmaksu samazināšanu. Vidējā termiņa budžeta plānošanas ieviešana notiks pakāpeniski, līdz
284. gadam, attīstot ierēdņu un vadītāju spēju plānot fiskālo politiku, plānot attīstību un tai nepieciešamos izdevumus, regulāri novērtēt valdības programmas un to efektivitāti, formulēt darbības rezultatīvos rādītājus un organizēt darbību tā, lai rezultāti tikt