Par Plānu personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.–2023. gadam

Par Plānu personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.–2023. gadam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 577 Rīgā 2021. gada 17. augustā (prot. Nr. 56 42. §) Par Plānu personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.-2023. gadam 1. Apstiprināt Plānu personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.-2023. gadam (turpmāk - plāns). 2. Noteikt Labklājības ministriju par atbildīgo institūciju plāna īstenošanā un plāna pasākumu izpildes koordinēšanā. 3. Ministrijām un citām institūcijām plānā paredzēto pasākumu īstenošanu 2021. gadā nodrošināt no piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu plānā paredzēto pasākumu īstenošanai 2022. gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā kārtējā gada valsts budžeta likumprojekta un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem priekšlikumiem prioritārajiem pasākumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām. 4. Labklājības ministrijai sagatavot un labklājības ministram līdz 2023. gada 31. decembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā Plāna personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2024.-2027. gadam projektu. 5. Labklājības ministrijai sagatavot un labklājības ministram līdz 2024. gada 1. septembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā plāna ieviešanas izvērtējumu. Ministru prezidents A. K. Kariņš Labklājības ministrs G. Eglītis (Ministru kabineta 2021. gada 17. augusta rīkojums Nr. 577) Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.-2023. gadam Saturs Saīsinājumu saraksts 1. Plāna kopsavilkums 2. Esošās situācijas apraksts 3. Plānā paredzētie pasākumi 2021.-2023. gadam 1. Rīcības virziens: Invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidošana 2. Rīcības virziens: Uz personu ar funkcionēšanas ierobežojumiem vajadzībām mērķētas atbalsta pasākumu sistēmas, t.sk. starpnozaru līmenī, attīstīšana 3. Rīcības virziens: Darbs un nodarbinātība 4. rīcības virziens: Vides un pakalpojumu piekļūstamības nodrošināšana 5. rīcības virziens: Stereotipu un aizspriedumu mazināšana par invaliditātes jautājumiem 4. Teritoriālā perspektīva 5. Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu Saīsinājumu saraksts ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija ATD - Autotransporta direkcija BKUS - Bērnu klīniskā universitātes slimnīca CVK - Centrālā vēlēšanu komisija DI - deinstitucionalizācija DP - Darbības programma EK - Eiropas Komisija EM - Ekonomikas ministrija ES - Eiropas Savienība ESF - Eiropas sociālais fonds IIS - Invaliditātes informatīvā sistēma IZM - Izglītības un zinātnes ministrija LabIS - Labklājības informācijas sistēma LDDK - Latvijas Darba devēju konfederācija LDZ - Latvijas Dzelzceļš LM - Labklājības ministrija LR - Latvijas Radio LTV - Latvijas Televīzija MK - Ministru kabinets NEPLP - Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome NVA - Nodarbinātības valsts aģentūra NVO - nevalstiskās organizācijas PB - Pasaules Banka PKC - Pārresoru koordinācijas centrs PV - Pasažieru vilciens SAM - Specifiskā atbalsta mērķis SEPLP - Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome SFK - Starptautiskā funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācija SIF - Sabiedrības integrācijas fonds SIVA - Sociālās integrācijas valsts aģentūra SM - Satiksmes ministrija VARAM - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija VDEĀVK - Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija VIAA - Valsts izglītības attīstības aģentūra VISC - Valsts izglītības satura centrs VSAA - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra VSAOI - Valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas VSIA - Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību 1. Plāna kopsavilkums Invaliditātes politikas virsmērķis ir atbilstošs ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām1 (turpmāk - ANO Konvencija) noteiktajam mērķim, proti, veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi ar citiem izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, veicināt personas cieņas ievērošanu, kā arī veikt pasākumus invaliditātes izraisīto seku mazināšanai. Invaliditātes politikas pamatprincipi izriet no ANO Konvencijas galvenajiem principiem. Invaliditātes politikas īstenošana ir komplekss un horizontālā atbildībā īstenojams pasākumu kopums, lai maksimāli uzlabotu personu ar invaliditāti dzīves kvalitāti, vides un pakalpojumu piekļūstamību un atbalstu visās dzīves jomās. Latvija ratificēja ANO Konvenciju 2010.gada 1.martā (spēkā kopš 2010.gada 31.marta). ANO Konvencijas pakāpeniskai īstenošanai 2013.gadā tika izstrādāts vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam" (turpmāk - ANO Konvencijas Pamatnostādnes). Savukārt ANO Konvencijas Pamatnostādņu īstenošanai tika izstrādāti trīs īstermiņa attīstības plānošanas dokumenti - ANO Konvencijas Pamatnostādņu īstenošanas plāni: 2014.gadam, 2015.-2017.gadam un 2018.-2020.gadam. Vērtējot nepieciešamību izstrādāt atsevišķas pamatnostādnes invaliditātes politikas attīstībai un vienlaikus ANO Konvencijā noteikto principu nodrošināšanai, LM secināja, ka mērķētāka ANO Konvencijas principu ieviešana īstenojama, nosakot konkrētus uzdevumus un pasākumus īstermiņa politikas plānošanas dokumenta (plāna) formātā, bet valsts līmenī virzība invaliditātes politikas attīstībai nosakāma vienotās nozares virzību nosakošās pamatnostādnēs, tādējādi neveidojot sadrumstalotību politikas plānošanas dokumentos. MK apstiprinātais nozaru politiku pamatnostādņu indikatīvais saraksts2 2021.-2027.gada plānošanas periodam tostarp paredz izstrādāt "Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam" (turpmāk - LM Pamatnostādnes), kuru mērķis ir sekmēt iedzīvotāju sociālo aizsardzību, mazinot ienākumu nevienlīdzību un nabadzību, attīstot pieejamus un individuālajām vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un juridiskā atbalsta sistēmu un veicinot augstu nodarbinātības līmeni kvalitatīvā darba vidē. LM Pamatnostādnēs tiek analizēta esošā situācija invaliditātes rīcībpolitikas jomā, identificēti galvenie izaicinājumi un nepieciešamie pasākumi, lai sekmētu personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu starpnozaru līmenī, definēti rezultatīvie rādītāji arī attiecībā uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un tiesību nodrošināšanu. Plāns personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju veicināšanai 2021.-2023.gadam (turpmāk - Plāns) ir īstermiņa politikas plānošanas dokuments, kurš tiek izstrādāts, lai nodrošinātu invaliditātes rīcībpolitikas attīstību turpmākajiem trīs gadiem, pamatojoties uz LM Pamatnostādnēs noteiktajiem rīcības virzieniem un uzdevumiem, kā arī ievērojot ANO Konvencijā noteikto principu ieviešanu, tādējādi pildot uzņemtās starptautiskās saistības. Tāpat Plānā iekļautie pasākumi sekmēs Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027.gadam (turpmāk - NAP2027) noteikto uzdevumu un rezultatīvo radītāju sasniegšanu, ņemot vērā horizontālās politikas principa ievērošanu personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju sekmēšanai. Plāna mērķis ir sekmēt integrētas un personu ar invaliditāti vajadzībām atbilstošas atbalsta sistēmas attīstību. Mērķa sasniegšanai Plāns paredz kompleksu pasākumu kopumu starpnozaru līmenī, tostarp invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidošanu, pasākumus personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai, invaliditātes seku mazināšanai, vides un pakalpojumu piekļūstamības veicināšanai un sabiedrībā valdošo stereotipu mazināšanai par personām ar invaliditāti. Lai to nodrošinātu, Plāns paredz pasākumu kopumu piecos rīcības virzienos: 1. Invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidošana - šis rīcības virziens paredz pārskatīt invaliditātes noteikšanas sistēmu, nodrošinot invaliditātes statusa sasaisti ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu, pilnveidot VDEĀVK ārstu zināšanas par efektīvu invaliditātes ekspertīzes procesa organizēšanu. 2. Uz personu ar funkcionēšanas ierobežojumiem vajadzībām mērķētas atbalsta pasākumu sistēmas, t.sk. starpnozaru līmenī attīstīšana - šis rīcības virziens paredz pilnveidot un attīstīt atbalsta pakalpojumus invaliditātes seku mazināšanai, lai sekmētu personu ar invaliditāti iespējas iekļaušanos sabiedrībā. 3. Iekļaujošas nodarbinātības stiprināšana - šis rīcības virziens paredz pilnveidot individualizētu atbalstu darba meklējumos personām ar invaliditāti, ņemot vērā personas ar invaliditāti funkcionālo traucējumu veidu un funkcionēšanas ierobežojumu smaguma pakāpi. 4. Vides un pakalpojumu piekļūstamības3 nodrošināšana - šis rīcības virziens paredz pasākumu attīstību, kas sekmē vides un pakalpojumu piekļūstamību, tostarp paplašinot sabiedrības izpratni par vides un pakalpojumu piekļūstamības nozīmi iekļaujošas sabiedrības veidošanai, kā arī attīstīt pakalpojumus, kas nodrošina personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar pārējo sabiedrību būt aktīviem sabiedrības locekļiem. 5. Stereotipu un aizspriedumu mazināšana - šis rīcības virziens paredz pasākumus, kas vērsti uz sabiedrībā valdošo stereotipu mazināšanu un ar invaliditāti saistītu jautājumu aktualizēšanu, veicinot diskusijas ar sabiedrību par dažādiem ar invaliditāti nozīmīgiem jautājumiem. Lai veiksmīgi pildītu Latvijas saistības, ieviešot ANO Konvencijā noteiktos principus, Plāns risina starpsektorālus jautājumus, aptverot iespējami plašu starpnozaru pārklājumu, paredzot pasākumus iekļaujošas izglītības stiprināšanai4, sabiedriskā transporta piekļūstamības veicināšanai, informācijas daudzveidības attīstībai, velēšanu procesa piekļūstamības nodrošināšanai u.c. Vienlaikus Plāns nedublē citos politikas plānošanas dokumentos ietvertos pasākumus, kas vērsti uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu. Tā, piemēram: √ KM izstrādātās Saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnēm 2021.-2027.gadam5 paredz, tostarp sekmēt iedzīvotāju izpratni par sabiedrības daudzveidību, mazinot negatīvos stereotipos balstītu attieksmi pret dažādām sabiedrības grupām, t.sk. personām ar funkcionēšanas ierobežojumiem. √ VM Sabiedrības veselības pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projekts6, kura mērķis ir uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību, pagarinot labā veselībā nodzīvoto mūžu, novēršot priekšlaicīgu mirstību un mazinot nevienlīdzību veselības jomā, iezīmē pasākumus veselības aprūpes pakalpojumu pilnveidošanai, tostarp pilnveidot un attīstīt medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem, t.sk., dinamisko novērošanu un nodrošināt bērnu ar invaliditāti pēctecīgu pāreju pieaugušo veselības aprūpes sistēmā u.c. Tāpat mērķa sasniegšanai plānots nodrošināt iedzīvotājiem iespēju saglabāt un uzlabot savu veselību, samazinot neinfekcijas slimību riska faktoru un traumatisma negatīvo ietekmi, vienlaikus īstenojot veselības veicināšanas un slimību profilakses pasākumus veselīgas, drošas dzīves un darba vides attīstīšanai, tādējādi veicinot veselīga dzīvesveida paradumus. √ IZM Izglītības attīstības pamatnostādnes 2021.-2027.gadam7, kuras tostarp paredz uzdevumus, lai sekmētu atbalstu speciālās izglītības mācību procesa īstenošanai, pietiekama pedagoģiskā un atbalsta personāla nodrošināšanu, agrīnu speciālo vajadzību diagnostiku, atbalsta pasākumus interešu izglītībai un ārpus formālās izglītības pasākumiem, speciālās izglītības iestāžu tīkla pilnveidi u.c. √ IZM Sporta politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projekts8, kura mērķis ir veicināt iedzīvotāju regulāru iesaisti sporta aktivitātēs, attīstīt talantus un radīt priekšnoteikumus izcilu rezultātu sasniegšanai sportā. Kā viena no mērķa grupām ir noteikta personas ar īpašām vajadzībām - iedzīvotāju daļa, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi un kurām var būt noteikta invaliditāte. √ SM Transporta attīstības pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projekts9 izvirza mērķi par pieejamu un piekļūstamu mobilitāti, iekļaujot pasākumus virzībai uz digitalizācijas risinājumu ieviešanu sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanā, pieejamības un piekļūstamības uzlabošanai un infrastruktūras modernizēšanai ar mērķi pēc iespējas plašākai sabiedrības daļai nodrošināt pārvietošanās iespējas. √ VARAM Digitālās transformācijas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projekts10, kura virsmērķis ir "izveidota tāda sabiedrība, tautsaimniecība un valsts pārvalde, kas mērķtiecīgi izmanto esošās un veido jaunas digitālo tehnoloģiju iespējas, kā arī to radīto vidi, uzlabojot dzīves kvalitāti ikvienam indivīdam un sabiedrībai kopumā, ceļot valsts un tautsaimniecības konkurētspēju". Šajās pamatnostādnēs ietvertie rīcības virzieni tostarp ir vērsti uz digitālo prasmju attīstīšanu, drošu piekļuvi digitāliem pakalpojumiem, digitālās vides piekļūstamu Latvijas iedzīvotājiem latviešu valodā drukātā, audio un vizuālā formā u.c. √ LM Pamatnostādņu īstenošanai tiek izstrādāts arī īstermiņa politikas plānošanas dokuments "Plāns sociālo pakalpojumu attīstībai 2021.-2023.gadam"11, kurā uzsvars tiek likts uz sabiedrībā balstītu pakalpojumu pieejamības un piekļūstamības attīstību, 2016.gadā uzsākto DI ietvaros īstenojamo pasākumu nodrošināšanu pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem12, tehnisko palīglīdzekļu pieejamības pilnveidošana u.c. būtiskus pasākumus, kas tostarp ir vērsti uz personu ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā. √ Tapāt LM izstrādā īstermiņa politikas plānošanas dokumentu "Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2022.-2024.gadam", kura mērķis ir noteikt minimālo ienākumu atbalsta sistēmas parametru noteikšanas kritērijus un metodoloģisko pamatojumu, ņemot vērā sociālekonomisko situāciju valstī. 2021.gada 26.martā Plāna projekts tika nodots sabiedriskajai apspriešanai, ievietojot to gan LM tīmekļa vietnē, gan Valsts kancelejas tīmekļa vietnē13. Lai nodrošinātu sabiedrības viedokļa uzklausīšanu par Plānā iekļautajiem pasākumiem, tika organizētas tikšanās ZOOM vidē14 2021.gada 8.aprīlī, 20.aprīlī un 26.aprīlī, kuru laikā tika pārrunāti Plāna rīcības virzienos ietvertie pasākumi un to rezultatīvie radītāji. Plāna izstrādē iesaistītās institūcijas sniedza informāciju par Plāna pasākumu saturu un iespējamo nozares politikas attīstību gan šī Plāna kontekstā, gan citos nozares politikas plānošanas dokumentos. Kopumā sanāksmes dalībnieki atzinīgi vērtēja Plānā ietverto pasākumu tvērumu, vienlaikus paužot pārliecību, ka lielāks uzsvars ir jāvelta tieši pakalpojumu pilnveidošanai un jaunu pakalpojumu izstrādei dažādās jomās, ņemot vērā dažādos funkcionālo traucējumu veidus, vecuma posmus un personu ar invaliditāti finansiālo situāciju. Tika panāktas vienošanās par atsevišķu pasākumu, kas vērsti uz nodarbinātības politikas attīstību, iekļaušanu Plānā (Plāna 3.rīcības virziens), tāpat tika panākta vienošanās par atsevišķu rezultatīvo rādītāju maiņu, piemēram, surdotulkoto un subtitrēto pārraižu kopapjoma noteikšana 40% apmērā līdz 2023.gadam (sākotnēji bija noteikts 30% apmērā, Plāna 4.21.pasākums), sadarbības stiprināšana, organizējot dažādas diskusijas par dažādu pakalpojumu attīstību vai jaunizveidošanu, piemēram, teksta pierakstītāja nepieciešamības izpēti, lai sekmētu personu ar dzirdes traucējumiem iespēju piedalīties dažādos pasākumos un saņemt sev saprotamā un pieejamā veidā informāciju (Plāna 4.10.pasākums) u.c. Plāns kopumā paredz stiprināt sadarbību ar NVO, kas pārstāv personu ar invaliditāti intereses, lai sekmētu turpmāku rīcībpolitikas attīstību, kas mērķēta uz personu ar invaliditāti labāko interešu nodrošināšanu. 2. Esošās situācijas apraksts Plāns ir politikas plānošanas dokuments, kas vērsts uz izaicinājumiem un pilnveidojumiem dažādās politikas nozarēs un aptver plašu pasākumu kopumu. Tādēļ, neraugoties uz to, ka situācijas apraksts un galveni izaicinājumi ietverti arī LM Pamatnostādnēs, ņemot vērā personas ar invaliditāti pārstāvošo organizāciju viedokli, kā arī to, ka Plāns kalpos Latvijas starptautisko saistību izpildei, situācijas apraksts ietverts arī šajā Plānā. Ratificējot ANO Konvenciju, Latvija ir apņēmusies nodrošināt un veicināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības bez jebkāda veida diskriminācijas invaliditātes dēļ. ANO Konvencija nosaka sfēras, kurās dalībvalstīm nepieciešams veikt pasākumus, lai personas ar invaliditāti varētu īstenot savas tiesības, kā arī nosaka jomas, kurās stiprināma personu ar invaliditāti tiesību aizsardzība, tai skaitā sabiedrības izpratnes veidošana un stereotipu un aizspriedumu apkarošana; fiziskās vides un pakalpojumu piekļūstamība; patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušanās un līdzdalība sabiedrības dzīvē ar atbilstošiem pakalpojumiem un citiem sociālā atbalsta pasākumiem; individuālā pārvietošanās ar pēc iespējas lielāku personīgo patstāvību; vispusīgu adaptācijas un rehabilitācijas pakalpojumu un programmu nodrošināšana, jo īpaši veselības aizsardzības, nodarbinātības, izglītības un sociālo pakalpojumu jomā; iekļaušanās darba tirgū un atbilstošas un drošas darba vides veidošana; pienācīgs dzīves līmenis un sociālā aizsardzība. Latvija ir noteikusi skaidru virzību invaliditātes politikas attīstībā - no medicīniskā modeļa (centrā slimības esamība), kurā tiek uzsvērta cilvēka nespēja un atkarība no līdzcilvēkiem, uz cilvēktiesību pieeju (kādas ir cilvēka funkcionēšanas spējas, neraugoties uz slimības esamību), kurā uzsvars ir likts uz personas aktīvu iesaisti sabiedriskajos procesos, dzīvot patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi (skatīt 1.tabulu). Cilvēktiesību pieejas pamatā ietvertie principi ir tie, pie kuriem jāpieturas arī turpmāk, pilnveidojot un attīstot invaliditātes politiku valstī, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas iespējas ar pārējo sabiedrību īstenot savas tiesības un brīvības. 1.tabula Medicīniskais modelis uzsver: Cilvēktiesību pieeja uzsver: √ Personas nespējību √ Slimības izvirzīšanu priekšplānā √ Personas pasīvu līdzdarbošanos sabiedriskajos procesos √ Atkarību no citiem līdzcilvēkiem - gan finansiālu, gan sociālu √ Dzīvi institūcijās √ Piemērotas informācijas trūkumu √ Personas kā sabiedriskā procesa neatņemamu sastāvdaļu √ Personu ar invaliditāti kā tiesību un brīvību turētāju √ Personas aktīvu līdzdarbošanos sabiedriskajos procesos, izglītībā, nodarbinātībā √ Patstāvību √ Dzīvi ģimeniskā vidē un mājās, sabiedrībā √ Daudzpusīgu, pieejamu un piekļūstamu informāciju, vidi, pakalpojumus Personu ar invaliditāti skaits ik gadu turpina pieaugt (skatīt 2.tabulu un 1.attēlu) un tāpat to īpatsvars patstāvīgo iedzīvotāju skaitā turpina pieaugt ar katru gadu. 2014.gadā personu ar invaliditāti īpatsvars no kopējā valsts iedzīvotāju skaita bija 8,6%, 2016.gadā - 8,8%, bet 2020.gada beigās jau 10,5%15. Lielākais personu ar invaliditāti īpatsvars ir tieši darbspējas vecumā, tomēr būtiskāks pieaugums pēdējo gadu laikā ir novērojams tieši vecuma grupā 65 +. Bērnu ar invaliditāti īpatsvars starp personām ar invaliditāti jau vairākus gadus ir 4% ietvarā, un arī absolūtos skaitļos bērnu ar invaliditāti skaits ir stabils. Personu ar invaliditāti skaita pieaugums LM vērtējumā ir saistīts ar sabiedrības novecošanos kopumā, izmaiņām invaliditātes politikā, t.sk. dažādu atbalsta pasākumu ieviešanu, pārmaiņām sociālekonomiskajā situācijā, kā arī izmaiņām citās rīcībpolitikās, kur atsevišķās situācijās invaliditātes statuss noteikts kā priekšnosacījums atbalsta saņemšanai. Pētījumā "Muskuļu un skeleta sistēmas slimību izmaksu novērtēšana un rekomendācijas"16 secināts, ka veselības aprūpes jomā pastāv nepietiekama svarīgu pakalpojumu pieejamība personām ar muskuļu un skeleta sistēmas saslimšanām, kas ir viens no iemesliem personu ar invaliditāti skaita pieaugumam. Tomēr iemesli, kāpēc pieaug personu ar invaliditāti skaits, nav viennozīmīgi meklējami tikai veselības aprūpes jomā. 2.tabula Personu ar invaliditāti skaita izmaiņas laika periodā no 2014.-2020.gadam17 Gads (dati uz gada decembri) Bērni 0-17 gadi (ieskaitot) Darbspējas vecums 18-63gadi Pensijas vecums ≥64 gadi Sievietes Vīrieši KOPĀ Sievietes Vīrieši KOPĀ Sievietes Vīrieši KOPĀ 2014.gads 3 534 4 777 8 311 50 149 53 817 103 966 34 135 24 062 58 197 2015.gads 3 544 4 822 8 366 51 091 54 551 105 642 36 945 25 851 62 796 2016.gads 3 551 4 810 8 361 51 606 55 178 106 784 39 530 27 442 66 972 2017.gads 3 494 4 757 8 251 51 833 55 034 106 867 41 862 28 851 70 713 2018.gads 3 462 4 743 8 205 52 297 55 375 107 672 45 120 30 818 75 938 2019.gads 3 485 4 806 8 291 51 863 54 894 106 757 48 217 32 894 81 111 2020.gads 3 501 4 894 8 395 51 805 55 072 106 877 51 291 34 986 86 277 Avots: LabIS, 2021.gada janvāris 1.attēls Personu ar invaliditāti vecumu struktūra laika periodā no 2014.-2020.gadam Avots: LabIS, 2021.gada janvāris Lielākajai daļai personu invaliditātes noteikšanas pamatā ir vispārēja saslimšana. No specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem (redze, dzirde, kustību, psihiskie un uzvedības traucējumi) pilngadīgām personām ar invaliditāti visbiežāk sastopami kustību traucējumi un psihiskie un uzvedības traucējumi, savukārt bērniem ar invaliditāti - psihiskie un uzvedības traucējumi. Sadalījumā pēc invaliditātes grupām no specifiskajiem traucējuma veidiem personām ar I un II invaliditātes grupu visbiežāk ir psihiskie un uzvedības traucējumi, savukārt III invaliditātes grupas ietvaros - kustību traucējumi (skatīt 1.pielikumu par periodu no 2017.-2020.gadam). 2020.gadā sagatavotajā Pasaules Bankas ziņojumā "Invaliditātes politika un invaliditātes noteikšanas sistēma Latvijā"18 (turpmāk - PB ziņojums) tiek uzsvērts, ka Latvijā ir strauji augoši invaliditātes rādītāji. 2018.gadā invaliditāte bija noteikta 10% Latvijas iedzīvotāju, tādējādi pieaugums salīdzinājumā ar 2008.gadu ir par aptuveni 50%. Pasaules Bankas eksperti uzsver, ka Latvijai faktiski jāsāk gatavoties nākotnei, kad ievērojama iedzīvotāju daļa būs vecāka gadagājuma cilvēki, no kuriem daudziem būs funkcionēšanas ierobežojumi un invaliditāte. Lai mazinātu iedzīvotāju novecošanās sociālo un ekonomisko ietekmi, valsts politikai jākoncentrējas uz profilaksi, veselīgu dzīvesveidu un veselīgu novecošanos, veicinot personu funkcionēšanas spēju saglabāšanu un palielinot personām iespējas palikt darba tirgū tik ilgi, cik vien viņas to spēj un vēlas. Invaliditātes noteikšanu valstī reglamentē Invaliditātes likums un Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumi Nr.805 "Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību" (turpmāk - MK noteikumi Nr.805). Invaliditātes likuma 5.pants nosaka, ka invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā. Invaliditātes ekspertīzi Latvijā veic VDEĀVK, kura sava lēmuma pieņemšanā ir neatkarīga. Kopš 2015.gada 1.janvāra invaliditātes novērtēšanā piemēro SFK, kas nozīmē, ka invaliditātes statuss arvien vairāk saistāms ar funkcionēšanas spēju novērtēšanu un nevis slimības esamības atzīšanu. Personām no 18 gadiem līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai, nosakot invaliditāti, ņem vērā ne tikai veselības un funkcionālos traucējumus, bet arī to radītos aktivitāšu un funkcionēšanas ierobežojumus, nosakot gan invaliditātes grupu, gan arī vispārējo darbspēju zaudējumu procentos: √ ļoti smagai invaliditātei, nosakot I invaliditātes grupu un darbspēju zudumu 80-100%; √ smagai invaliditātei, nosakot II invaliditātes grupu un darbspēju zudumu 60-79%; √ mēreni izteiktai invaliditātei, nosakot III invaliditātes grupu un darbspēju zudumu 25-59%. Pensijas vecumu sasniegušām personām nosaka invaliditātes grupu, nenosakot darbspēju zaudējumu procentos. Nosakot invaliditāti pilngadīgām personām darbspējas vecumā, daļēji tiek vērtētas personas darbspējas atbilstoši funkcionēšanas ierobežojuma smaguma pakāpei, tomēr faktiski atbalsts invaliditātes seku mazināšanai nereti vēl joprojām ir pakārtots nevis zaudētajām darbspējām, bet gan noteiktajai invaliditātes grupai. Bērniem līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) invaliditāte tiek noteikta bez iedalījuma grupās. Vienlaikus bērniem, vērtējot invaliditātes smaguma pakāpi un tās ietekmi uz spējām veikt ikdienas darbības, kā kritērijs ir dominējis un turpina dominēt veselības traucējums un tā izpausmes orgānu sistēmu līmenī. Tieši šī iemesla dēļ rodas pretrunas, piemēram, novērtējot (izvērtējot) medicīniskās indikācijas īpašas kopšanas nepieciešamībai, kuru (medicīnisko indikāciju) kritēriji būtiski mainās, personai sasniedzot 18 gadu vecumu - no diagnozes kā tādas (bērnu gadījumā) uz tās radītajiem faktiskajiem funkcionēšanas ierobežojumiem (pieaugušajiem). Par priekšnosacījumu bērnu ar invaliditāti vajadzību noteikšanā vispirms nepieciešams novērtēt, kuras un cik lielā mērā funkcijas ir traucētas. LM ieskatā invaliditātes noteikšanas procesa pilnveidošanas ietvaros būtiska loma ir personas funkcionālo spēju novērtējumam, tādēļ kā būtisks uzdevums ir izveidot objektīvu un reāli izmantojamu pašnovērtējuma anketu, kuru aizpilda pilngadīga persona, pretendējot uz invaliditātes noteikšanu - gan pirmreizēju, gan atkārtotu. Šī brīža situācija rāda, ka kaut arī pašnovērtējuma anketa ir viens no obligāti iesniedzamajiem dokumentiem invaliditātes ekspertīzes veikšanai, personas to aizpilda vai nu pavirši, vai arī norādot informāciju, kas neatbilst faktiskajai situācijai, ja to salīdzina ar pārējiem iesniegtajiem dokumentiem, t.sk. ģimenes ārsta vai ārstējošā ārsta nosūtījumā uz invaliditātes ekspertīzi iekļauto informāciju. Tam par iemeslu var būt personas subjektīvais vērtējums par savām funkcionēšanas spējām - gan tās pasliktinot, domājot, ka tādējādi pieaugs iespēja saņemt plašāku atbalsta grozu no valsts un pašvaldības, gan gluži pretēji, norādot augstākas spējas, kaut personai ir patiešām lielas grūtības veikt noteiktas darbības. Šāda pieeja pašnovērtējuma anketas aizpildīšanā un pēc tam tās analizēšana un iekļaušana invaliditātes ekspertīzē, nesniedz nepieciešamo pienesumu VDEĀVK ārstiem kvalitatīva lēmuma pieņemšanai. Attiecīgi, ja personas pašnovērtējums ir diametrāli pretējs ārstu viedoklim, kas izriet no personai piemītošajām medicīniskām indikācijām, pašnovērtējuma rezultāts turpmāk nav izmantojams. Lai novērstu šādas situācijas, ir nepieciešams matemātisks algoritms, kas personas pašvērtējumu izsaka noteiktā vērtējumā, kuru iespējams pamatot un iekļaut ekspertīzes procesā kā neatkarīgu lielumu. PB ziņojuma ietvaros paredzēts izstrādāt priekšlikumu pašnovērtējuma anketas papildināšanai ar matemātisku algoritmu19, kas ļaus izmantot maksimāli objektīvu, pēc vienotiem principiem aizpildītu informāciju par personu, ko varētu sekmīgi izmantot kvalitatīva lēmuma pieņemšanai. Ar ES fondu atbalstu 2017.gada sākumā tika uzsākts ESF projekts20 par bērnu invaliditātes noteikšanas sistēmas pilnveidi atbilstoši SFK Bērnu un jauniešu versijas (turpmāk - SFK-BJ) principiem (turpmāk - projekts). Lai pilnveidotu invaliditātes noteikšanas sistēmu bērniem, projekta ietvaros iesaistītie ārsti eksperti izstrādāja mūsdienīgu, starptautiskajai praksei atbilstošu invaliditātes noteikšanas metodiku, balstoties uz SFK-BJ konceptuālajā pamatsistēmā noteiktajiem principiem - "Metodika Starptautiskās funkcionēšanas nespējas un veselības klasifikācijas bērnu un jauniešu versijas principu piemērošanai invaliditātes noteikšanas procesā bērniem līdz 18 gadu vecumam (neieskaitot)" (turpmāk - metodika). Izstrādājot metodiku SFK-BJ principu piemērošanā invaliditātes noteikšanā bērniem, tika analizēta korelācija starp bērna vecumu un slimību, lai noteiktu bērna invaliditāti. Papildus tam tika izvērtēti bērna vecumposmi - nosakot invaliditāti bērniem līdz sešu gadu vecumam, ņemot vērā bērna veselības stāvokli, bet, sākot ar septiņu gadu vecumu, vērtējot bērna funkcionālos traucējumus, savukārt no četrpadsmit gadu vecuma nosakot funkcionēšanas traucējumu smaguma pakāpi - viegla, mērena, smaga, ļoti smaga. Jaunā pieeja priekšplānā virza funkcionēšanas ierobežojumu pakāpi ne tikai invaliditātes statusa piešķiršanai, bet arī citu lēmumu pieņemšanai, kas var ietekmēt bērnu ar invaliditāti ikdienu invaliditātes seku mazināšanai. Tādēļ turpmākajos gados ir jāvērtē risinājumi, kā salāgot pieaugušā un bērna invaliditātes vērtēšanas kritērijus, lai sekmētu vienotu pieeju funkcionēšanas izvērtēšanā un neradītu pretrunas laikā, kad bērns sasniedz pilngadību un tiek pielietota atšķirīga pieeja invaliditātes noteikšanā. Uz visaptveroša atbalsta trūkumu bērniem ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, viņu vecākiem un ģimenei norādīts 2018.gadā PKC izstrādātajā ziņojumā "Par nepieciešamiem uzlabojumiem starpnozaru sadarbībā un palīdzības sniegšanā bērniem ar psihiskiem, attīstības un uzvedības traucējumiem, kā arī antisociālu uzvedību"21. Plāns paredz pasākumus (Plāna 1.rīcības virziens), kas vērsti uz invaliditātes novērtēšanas sistēmas pilnveidošanas pasākumiem un VDEĀVK speciālistu profesionālās kapacitātes paaugstināšanu, lai aizvien vairāk attīstītu klientorientētu iestādes darbu un informācijas sniegšanu atbilstoši klienta individuālajām vajadzībām. Personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis Latvijā, salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, var tikt vērtēts kā vidējs. Ar izaicinājumiem iekļauties darba tirgū visvairāk saskaras tieši personas ar smagāku invaliditāti. Vienlaikus ir novērojams, ka pēdējo desmit gadu laikā personu ar invaliditāti nodarbinātības līmenis pakāpeniski pieaug. Saskaņā ar LabIS datiem 2014.gadā starp visām personām ar invaliditāti vecumā no 18-63 (ieskaitot) nodarbinātas bija 34% personas ar invaliditāti, savukārt 2019.gadā jau 41%. 2020.gadā novērojams neliels nodarbinātības kritums - līdz 40%, kas varētu būt cieši saistīts ar Covid-19 pandēmijas radītajām negatīvajām sekām darba tirgū kopumā. Nodarbinātības rādītājos starp sievietēm un vīriešiem ar invaliditāti nav novērojamas būtiskas atšķirības. No visām nodarbinātām personām darbspējas vecumā 62% ir personas ar III invaliditātes grupu, 36% personas ar II invaliditātes grupu un 2% ar I invaliditātes grupu. Vienlaikus jāatzīmē, ka nodarbinātības rādītājs pieaug līdz ar personu ar invaliditāti skaita pieaugumu (skatīt 3. tabulu). 3.tabula Nodarbināto personu ar invaliditāti skaits 2014.-2020.gadā* Dzimums Gads Nodarbinātie Nodarbināti bērni ar invaliditāti I invaliditātes grupa II invaliditātes grupa III invaliditātes grupa kopā kopā no tiem 18-63 gadi kopā no tiem 18-63 gadi kopā no tiem 18-63 gadi Sievietes 2014. 396 335 7508 6514 12031 11129 19935 9 2015. 448 371 7795 6660 13124 12022 21367 8 2016. 449 356 8131 6760 14159 12802 22739 9 2017. 484 382 8404 6889 15352 13739 24240 7 2018. 473 373 8494 6753 16714 14542 25681 9 2019. 502 389 8848 6963 17873 15449 27223 16 2020 520 407 8570 6674 17944 15313 27034 6 Vīrieši 2014. 589 492 7272 6301 11622 10683 19483 3 2015. 578 467 7739 6577 12157 11071 20474 4 2016. 661 539 7935 6704 12852 11582 21448 9 2017. 613 495 8415 6997 13725 12262 22753 9 2018. 652 522 8645 7039 14509 12731 23806 11 2019. 690 513 8946 7104 15186 13142 24822 9 2020 670 512 8956 6957 15194 13010 24820 6 *Personai vienlaicīgi var būt noteiktas vairākas invaliditātes grupas, līdz ar to nodarbinātības rādītāji neatspoguļo unikālo personu skaitu. Datu avots: LabIS, izgūts 2021.gada februārī. Dati par 2014., 2015., 2016., 2017. un 2018.gadu atspoguļo situāciju uz 2018.gada decembri. Dati par 2019., 2020.gadu atspoguļo situāciju uz attiecīgā gada decembri. Kopējais bezdarba rādītājs valstī ar katru gadu samazinās, savukārt personu ar invaliditāti īpatsvars bezdarbnieku skaitā pieaug, lai arī absolūtos skaitļos reģistrēto bezdarbnieku ar invaliditāti skaits samazinās. 2014.gada beigās bija reģistrētas 8 355 personas ar invaliditāti jeb 10,2% no kopējā bezdarbnieku skaita, bet 2020.gada beigās 8 583 personas jeb 12,3% no kopējā bezdarbnieku skaita (skatīt 2.attēlu) 2.attēls Reģistrēto bezdarbnieku skaits un īpatsvars no kopējā reģistrēto bezdarbnieku skaita NVA Avots: NVA, 2021.gads Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka NVA veic skaidrojošu darbu un palielina atbalsta pasākumus personām ar invaliditāti, īsteno publicitātes pasākumus. Tas cita starpā mudina arī līdz šim neaktīvās nereģistrētās personas ar invaliditāti reģistrēties kā bezdarbniekiem, tādējādi uzlabojot savas iespējas iekļauties darba tirgū. Vairāk nekā puse (64,6%) no NVA reģistrētajiem bezdarbniekiem ar invaliditāti 2020.gadā bija vecumā virs 50 gadiem, 48,6% ilgstošie bezdarbnieki, 1,9% jaunieši bezdarbnieki (15-24). Pēc NVA sniegtajiem datiem 2020.gada beigās lielākajai daļai (45%) bezdarbniekiem ar invaliditāti bija profesionālā izglītība, 26% - vispārējā vidējā izglītība, 16% pamatizglītība un 12% augstākā izglītība. Bieži vien personu ar invaliditāti prasmes neatbilst mainīgajām darba tirgus prasībām22 vai šīs prasmes ir nepietiekamas, tādējādi ir ļoti būtiski piedāvāt pārkvalifikācijas un prasmju apguves programmas, lai personas ar invaliditāti apgūtu darba tirgū aktuālās prasmes un veicinātu savu konkurētspēju darba tirgū. Pēdējo gadu laikā veikti dažādi pilnveidojumi, lai sekmētu personu ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū. NVA piedāvātie atbalsta pasākumi veidoti mērķētāki, vienlaikus palīdzot bezdarbniekiem ar invaliditāti pārvarēt tos šķēršļus, kas kavē iesaistīties darba tirgū. Tā kā personas ar invaliditāti saskaras ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem, kas nereti rada ierobežojumus pilnvērtīgi iekļauties darba tirgū, tad NVA iespēju robežās sniedz individuālu pieeju, izstrādājot individuālos darba meklēšanas plānus, kas palīdz integrēties vai reintegrēties darba tirgū. Saskaņā ar individuālo darba meklēšanas plānu NVA sniedz atbalstu gan individuālu karjeras konsultāciju veidā, gan organizē iesaisti motivācijas programmās ar individuāliem mentoriem, organizē dalību subsidētajās darba vietās un pagaidu nodarbinātības pasākumos (pagaidu sabiedriskie darbi, darbam nepieciešamo iemaņu apguve), tāpat piedāvā pārkvalificēties un apgūt jaunu profesiju, iesaistīties praktiskajā izglītībā pie darba devēja, apgūt tādas darba tirgū pieprasītās prasmes kā datorprasmes un svešvalodas, saņemt reģionālās mobilitātes atbalstu, lai nokļūtu darba vietā vai uz mācību vietu, un palīdz iesaistīties citos pasākumos. NVA piedāvā plašu atbalsta pasākumi klāstu, kuru ietvaros tiek sniegts atbalsts arī personām ar invaliditāti: 1) konsultācijas un darba meklēšanas atbalsts: karjeras konsultācijas (individuālās un grupu konsultācijas); individuālās psihologa konsultācijas; motivācijas atbalsta pasākums ar mentoru personām ar invaliditāti; profesionālās piemērotības noteikšanas pasākums personām ar invaliditāti; 2) prasmju pilnveides pasākumi: darba tirgum nepieciešamo pamatprasmju apguve (komunikācijas prasmes, digitālās prasmes, sociālās un pilsoniskās prasmes, ievads un pamatzināšanas atsevišķās nozarēs); darba tirgū nepieciešamo papildus prasmju apguve (datorkursi, valodu kursi); tiešsaistes platformu kursi; jaunas profesijas apguve vai profesionālās pilnveides kursi; praktiskā izglītībā pie darba devēja; 3) nodarbinātības atbalsta pasākumi: subsidētās darba vietas; algoti pagaidu sabiedriskie darbi pašvaldībās; mazā biznesa un pašnodarbinātības uzsākšanas atbalsts; reģionālās mobilitātes atbalsts nokļūšanai uz darbu vai pārkvalifikāciju; pasākums darbam nepieciešamo iemaņu attīstībai (jauniešiem 18-29 gadi, personām ar invaliditāti, studentiem - bezdarbniekiem augstākās izglītības iestādēs). Minētajos pasākumos 2020.gadā tika sniegts atbalsts bezdarbniekiem ar invaliditāti 7,2 milj. euro apmērā, salīdzinājumā ar 7,0 milj. euro 2019.gadā. Bezdarbnieku ar invaliditāti mērķa grupas klientu integrēšana darba tirgū ir viena no NVA prioritātēm, tādēļ NVA sadarbojas ar darba devējiem un NVO, lai rastu iespējas bezdarbnieku integrēšanai darba tirgū. Pēdējo gadu laikā Latvijā ir īstenoti vairāki jauni pasākumi, lai vēl vairāk atbalstītu personu ar invaliditāti integrāciju darba tirgū. Tāpat tiek nodrošināti arī darba devēju informēšanas pasākumi, ietverot arī personu ar invaliditāti nodarbinātības labās prakses piemēru popularizēšanu, lai iedrošinātu citus darba devējus nodarbināt personas ar invaliditāti. Tā kā invaliditāte nenozīmē, ka cilvēks nav spējīgs strādāt, bet gan to, ka viņam zināmā pakāpē ir ierobežotas darbspējas, ir nepieciešams pilnveidot atbalsta pakalpojumu klāstu, kas sekmētu personas ar invaliditāti pilnīgu vai daļēju spēju atgriezties iepriekšējā darba vietā, nemainot darba specifikāciju, vai arī radīt apstākļus, lai atbilstoši darbspēju zaudējumam un funkcionālā traucējuma veidam, cilvēks būtu spējīgs pārkvalificēties un atkārtoti iekļauties darba tirgū. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas pētījumā "Cilvēku sasaiste ar darbavietām: Latvija"23 apskatīta aktīvās darba tirgus politikas attīstība un panākumi Latvijā kopš 2012. gada, kad Latvijas darba tirgus sāka atgūties pēc īpaši smagajām sekām, ko bija izraisījusi globālā finanšu krīze. Ziņojumā izvērtēti noteiktu aktivizācijas pasākumu panākumi Latvijā, īpašu uzmanību veltot pasākumu izvērtējumam, kas orientēti uz bezdarbnieku apmācību, mobilitātes un uzņēmējdarbības atbalstu Latvijas reģionos un algu subsīdijām Latvijas neaizsargātākajām grupām, t.sk. personām ar invaliditāti. Sniegtās rekomendācijas ietver rosinājumus pilnveidot profilēšanas rīku, lai veicinātu dalību vispiemērotākajos aktīvās darba tirgus politikas pasākumos, diferencēt subsidētās nodarbinātības programmu personām ar invaliditāti atbilstoši novērtētās invaliditātes vai darbspējas pakāpei u.c. Nereti tiek runāts par kvotu ieviešanas lietderību Latvijā kā instrumentu personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai. PB ziņojumā pausts secinājums, ka kvotu sistēmai Latvijā, visticamāk, būtu ļoti maza ietekme uz personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanu. 2017.gadā Latvijā bija 181 424 ekonomiski aktīvi uzņēmumi. Visvairāk (90,8%) bija mikrouzņēmumi (0-9 darbinieki), un uz tiem, visticamāk, neattieksies kvotu prasības (Starptautiskās Darba organizācijas ieskatā minimālais nepieciešamais uzņēmuma lielums kvotu ieviešanai būtu 20 darbinieki). Latvijas uzņēmumu kopskaitā 5% ir mazie uzņēmumi (10-49 darbinieki). Tikai 0,9% ir vidēji lieli uzņēmumi un 0,13% ir lielie uzņēmumi. Līdz ar to kvotu sistēmu, visticamāk, varētu piemērot 1-2% Latvijas uzņēmumu, ja minimālais darbaspēka lielums ir 20 darbinieki (šo minimālo skaitu varētu palielināt līdz 50, kā tas ir Spānijā). Ja pieņem, ka kvotu sistēma ietekmētu 100 000 darbinieku un kvota būtu 2%, tas radītu 2000 darba vietu personām ar invaliditāti, tādēļ prognozējams, ka darba vietu pieaugums turpmākajos gados būtu ļoti neliels. Vienlaikus PB atzīmē, ka kvotām valsts pārvaldē, visticamāk, būtu zema ietekme, jo Latvija kopumā tiecas uz darba vietu skaita samazināšanu valsts pārvaldē. PB ziņojumā tiek akcentēts, ka vēl viena problēma ir pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība. Gan privātajā, gan publiskajā sektorā pieprasīti ir augsti kvalificēti darbinieki. Turpretī personas ar invaliditāti, kas meklē darbu, nereti ir ilgstoši bezdarbnieki, ar zemām prasmēm un vecumā virs 50 gadiem. Visbeidzot, kvotu sistēmas ieviešana, kā to pierāda daudzas valstis, ir sarežģīts administratīvs jautājums, kas rada ievērojamas izmaksas. Kopumā kvotu sistēma var nedot gaidītos rezultātus. Tādēļ PB ieskatā Latvijai būtu jākoncentrējas uz integrētas nodarbinātības sistēmas izveidi, lai veicinātu personu ar invaliditāti dalību darba tirgū. Plāns paredz pasākumus (Plāna 3.rīcības virziens), kas sekmēs personu ar invaliditāti iekļaušanos darba tirgū, pilnveidojot NVA speciālistu zināšanas par darbu ar personām ar invaliditāti, attīstot uz personu ar invaliditāti vajadzībām mērķētus atbalsta pakalpojumus un vienlaikus vērtējot esošās atbalsta sistēmas efektivitāti. Papildus invaliditātes pensijai un valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam valstī ir izveidoti dažādi atbalsta pasākumi (pakalpojumi, pabalsti, atvieglojumi, u.c.), lai mazinātu invaliditātes izraisītās sekas. Personām ar invaliditāti, kuras saskaras ar papildu vajadzībām dažādu funkcionēšanas ierobežojumu dēļ, ir tiesības saņemt valsts un pašvaldības atbalsta pakalpojumus gan monetārā veidā, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā (skatīt 4.tabulu). 4.tabula Atbalsta veidi personām ar invaliditāti invaliditātes seku mazināšanai24 Monetārs atbalsts Pakalpojumi un atvieglojumi • Invaliditātes pensija (atkarīga no invaliditātes grupas/cēloņa un apdrošināšanos stāža) • Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (atkarīgs no invaliditātes grupas/cēloņa un kopš 2021.gada - nodarbinātības fakta) • Piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti • Īpašas kopšanas pabalsts personām ar ļoti smagu invaliditāti • Pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās • Pabalsts personām ar I grupas redzes invaliditāti asistenta pakalpojuma izmantošanai • Asistenta pakalpojums pašvaldībā un izglītības iestādē • Tehniskie palīglīdzekļi • Surdotulka pakalpojums • Transporta stāvvietu karte • NVA sniegtie pakalpojumi • SIVA sniegtie pakalpojumi • DI ietvaros sniegtie pakalpojumi • Atbalsts norēķiniem par elektrību personām ar I invaliditātes grupu un ģimenēm, kuras aprūpē bērnu ar invaliditāti • Atvieglojums sauszemes transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātai apdrošināšanai • Atbrīvojumi no transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokļa maksāšanas • Veselības aprūpē piemērojamie atvieglojumi pacienta iemaksām • Iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumi • Braukšanas maksas atvieglojumi sabiedriskajā transportā • Latvijas Goda ģimenes apliecības programmas ietvaros pieejamie atvieglojumi ģimenēm, kuru aprūpē ir bērns ar invaliditāti vai persona ar I vai II invaliditātes grupu līdz 24 gadu vecumam25 • Pašvaldību nodrošinātie atbalsta pakalpojumi u.c. Informācijas avots: LM veidots, 2021.gads Pieejamie atbalsta pakalpojumi un atvieglojumi sekmē personu ar invaliditāti iespējas stiprināt savu finansiālo kapacitāti un spēju iekļauties dažādos sabiedriskajos procesos. Piemēram, braukšanas maksas atvieglojumi sabiedriskajā transportā, atvieglojumi norēķiniem par elektrību vai atvieglojums sauszemes transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesiskās atbildības obligātai apdrošināšanai rada tiešu, pozitīvu ietekmi ikdienas vajadzību nodrošināšanai, kaut arī monetārā izteiksmē šo atbalsta pakalpojumu cilvēks izmaksājama pabalsta veidā nesaņem. Attiecīgi, saņemot šāda veida atbalsta pakalpojumus, personām ar invaliditāti samazinās izdevumi citās pozīcijas, kas rastos, ja šādu atbalsta pakalpojumu un atvieglojumu nebūtu. Turklāt, kopš Latvija 2010.gadā ratificēja ANO Konvenciju, ir attīstīti vairāki pakalpojumi, piemēram, asistenta pakalpojums pašvaldībā un izglītības iestādēs, DI ietvaros īstenojami pakalpojumi, kas veicina personu ar invaliditāti spēju iekļauties sabiedrībā un saņemt atbilstoši vajadzībām izvērtētus un piemērotus pakalpojumus. LM īstenotie "Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanas rīcībpolitiku ietekmes izvērtējumi"26 (turpmāk - Izvērtējums) ietver arī personu ar invaliditāti ienākumu situācijas analīzi. Personas ar invaliditāti ienākumus veidojošie sociālie transferti atšķiras atkarībā no vecuma un invaliditātes grupas. Vecuma pensiju saņem tās personas ar invaliditāti, kuras sasniegušas pensionēšanās vecumu. Persona ar invaliditāti darbspējas vecumā saņem invaliditātes pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu invaliditātes gadījumā. III invaliditātes grupas gadījumā invaliditātes pensija tiek noteikta valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērā. Izvērtējumā secināts, ka 62,8%27 personu ar invaliditāti kopējie ienākumi (no sociālajiem transfertiem un darbā gūtajiem ienākumiem) nepārsniedz nabadzības riska28 slieksni jeb 367 euro 2017.gadā. Pētījumā, vērtējot situāciju no kopējiem personas ienākumiem, secināts, ka visaugstākais nabadzības risks ir personām ar II grupas invaliditāti (73,4% 2017.gadā bija pakļauti šim riskam), savukārt, vērtējot pēc traucējumu veida, visaugstākais nabadzības risks ir personām ar garīga rakstura traucējumiem (80,9%). Arī EK 2020.gada 26.februārī publicētajā dokumentā "2020.gada ziņojums par Latviju"29 vērsta uzmanība uz nepietiekamu personu ar invaliditāti sociālo aizsardzību Latvijā, norādot, ka "personu ar invaliditāti, kuras apdraud nabadzības vai sociālās atstumtības risks, īpatsvars Latvijā ir 43,6%, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem ES (ES vidējais rādītājs ir 28,7%; 2018.gads)". Savukārt ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja 2021.gada 8.marta noslēguma secinājumos par Latvijas konsolidēto otro kārtējo ziņojumu par ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) ieviešanu Latvijā 2008.-2017.gadā30 ir norādījusi vairākas rekomendācijas, kas tostarp vērstas uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju stiprināšanu, kā piemēram, sociālo aizsardzību, patstāvīgu ienākumu gūšanas iespējām, kompleksu pasākumu nodrošināšanu nabadzības riska mazināšanai u.c. Saistībā ar personu ar viszemākajiem ienākumiem sociālo aizsardzību 2020.gadā tika pieņemti vairāki Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk - Satversmes tiesa) spriedumi31, kuri noteica, ka esošie minimālo ienākumu sliekšņu apmēri gan valsts, gan pašvaldības pusē nav metodoloģiski pamatoti un to apmēri neveicina personu ar zemiem ienākumiem materiālās situācijas uzlabošanos. Ar Satversmes tiesas spriedumos izvērtētajiem minimālo ienākumu sliekšņiem ir saprotami šādi personai sniegtā atbalsta apmēri sociālās aizsardzības jomā - garantētā minimālā ienākuma (turpmāk - GMI) slieksnis, trūcīgas mājsaimniecības ienākumu slieksnis, maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksnis, valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts un minimālās valsts pensijas. Lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumus, 2020.gada nogalē tika veikti vairāki grozījumi normatīvajos aktos, nosakot minimālo ienākumu sliekšņus metodoloģiski pamatotā apmērā, kuri stājās spēkā no 2021.gada 1.janvāra. Likumā "Par sociālo drošību" tika definēts ienākumu sliekšņu jēdziens, kā arī noteikts zemākais iespējamais minimālo ienākumu sliekšņu apmērs - 109 euro. Tas nozīmē, ka ne valsts, ne pašvaldības pusē noteiktie minimālo ienākumu sliekšņu apmēri nevar būt zemāki par 109 euro. Šāds apmērs tika noteikts, balstoties uz metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu pieeju32, nosakot minimālo ienākumu sliekšņu apmērus samērīgi pret pārējās sabiedrības iespējām un vajadzībām. Lielā mērā minimālo ienākumu sliekšņu izmaiņas no 2021.gada janvāra attiecas uz personām ar invaliditāti, kuras ir minimālās invaliditātes pensijas33 vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta34 saņēmējas (skatīt izmaiņas minimālo ienākumu sliekšņu apmēros no 2021.gada 2. un 3.pielikumā). Šo minimālo ienākumu sliekšņu apmēri izriet no personai noteiktās invaliditātes grupas, attiecīgi nosakot, ka līdz ar invaliditātes grupas smaguma pieaugumu pieaug arī valsts sniegtā atbalsta apmērs, tādējādi lielākā mērā kompensējot šo personu ierobežotās iespējas gūt patstāvīgus un pastāvīgus ienākumus. Lai turpmāk nodrošinātu citu valsts sniegtā materiālā atbalsta invaliditātes gadījumā paaugstināšanu (piemēram, piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai), sākotnēji ir nepieciešams novērtēt esošo monetāro atbalsta sistēmu, identificējot nepieciešamās izmaiņas, iespējamos risinājumus, tostarp piemērotākās metodes izvēli monetārā atbalsta paaugstināšanas pamatojumam, kā arī kopumā jāvērtē esošās atbalsta sistēmas pietiekamība un mērķētība. Lai nodrošinātu uz personu ar invaliditāti vajadzībām mērķētas invaliditātes politikas attīstību, būtiski ir iesaistīt pašas personas pakalpojumu satura veidošanā, skaidrojot un pārrunājot būtiskākos jautājumus, kas ietekmē viena vai otra pakalpojuma efektivitāti. LM organizē sadarbību ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām dažādos formātos35 - tikšanās un diskusijas par dažādiem aktuāliem jautājumiem, sanāksmes par izmaiņām likumdošanā, darbs dažādās darba grupās, lai nodrošinātu viedokļu apmaiņu par to, kādi pasākumi būtu nepieciešami, lai sekmētu personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un tiesību nodrošināšanu, tādējādi gūstot arī pašu personu ar invaliditāti viedokli un nodrošinot viņu iesaisti invaliditātes politikas veidošanā. Viens no būtiskākajiem secinājumiem sakrīt ar pētījumos secināto - lai sekmētu mērķēta atbalsta sniegšanu un saņemšanu, atbalsta pakalpojuma klāstam ir jābūt vairāk balstītam uz individuālo vajadzību izvērtējumu, nevis piederību konkrētai invaliditātes grupai, un jāvērtē esošo pakalpojumu atbilstība reālajai sociālekonomiskajai situācijai valstī. Viens no būtiskākajiem atbalsta pakalpojumiem personām ar invaliditāti ir asistenta pakalpojums. MK 2020.gada 9.oktobrī ir atbalstīts konceptuālā ziņojuma "Par asistenta pakalpojuma pašvaldībā pilnveidošanu" (turpmāk - Ziņojums) 5.nodaļā ietvertais 1.A risinājums un tā īstenošanu uzdots uzsākt no 2021.gada 1.jūlija36. Savukārt 2020.gada 23.novembrī Saeimā pieņēma likumu "Grozījumi Invaliditātes likumā", kas paredz paplašināt asistenta pakalpojumu bērniem ar invaliditāti - nosakot pavadoņa un asistenta pakalpojumu, nodrošinot pašvaldības finansētu aprūpes pakalpojumu, kā arī mainīt pakalpojuma piešķiršanas kārtību pilngadīgām personām. Viens no asistenta pakalpojuma nodrošināšanas galvenajiem mērķiem jau kopš tā ieviešanas 2013.gadā ir veicināt personu ar invaliditāti iesaisti izglītības procesā un darba tirgū, līdz ar to šiem pasākumiem asistenta pakalpojumu lielākā apjomā bija iespējams saņemt jau kopš šī pakalpojuma ieviešanas. Arī jaunajā asistenta pakalpojuma nodrošināšanas kārtībā minētā pieeja netiek mainīta un lielāks asistenta pakalpojuma apjoms tiks piešķirts personām, kuras strādā un mācās, tādējādi paredzot, ka sociāli aktīvām personām sniedzams lielāks pārvietošanās atbalsts ārpus mājokļa, tādējādi veicinot pilngadīgu personu ar invaliditāti iesaisti izglītošanās procesā un darba tirgū. Jaunā pakalpojuma nodrošināšanas kārtība stājās spēkā 2021.gada 1.jūlijā. 2020.gada augustā LM un Valsts kanceleja kopīgā sadarbībā Inovācijas laboratorijā37 (turpmāk - IL) uzsāka kopīgu darbu pie atbalsta sistēmas pilnveides bērniem ar invaliditāti un viņu ģimenēm. Šajā procesā tika iesaistīti ieinteresēto pušu pārstāvji un šī procesa mērķis bija, apzinot dažādos viedokļus un skatījumus, panākt vienošanos par vēlamajiem uzlabojumiem atbalsta pakalpojumu nodrošināšanai invaliditātes seku mazināšanā. Jautājuma risināšanai, ņemot vērā izaicinājuma sarežģītību un daudzpusīgumu, tika izraudzīta dizaina domāšanas pieeja. Tā nodrošināja lietotāju vajadzību detalizētu izpēti, visu iesaistīto pušu efektīvu iesaisti problēmas izpētē un risinājumu meklēšanā. Lai vispusīgi izvērtētu esošās atbalsta sistēmas problēmas un izstrādātu jaunu risinājumu vai tās elementus, tādējādi nodrošinot ģimeņu vajadzībām atbilstošāku atbalsta sistēmu, par piemērotāko darba metodi tika izvēlēta inovācijas domnīcas jeb sprinta organizēšana ar iespējami plašu iesaistīto pušu dalību. Sprints ietvēra 7 darbnīcas, kurās kā eksperti un dalībnieki piedalījās dažādu jomu speciālisti, bērnu ar invaliditāti vecāki, asistenti un pakalpojumu sniedzēji. IL ietvaros tika identificētā pamatproblēma - pašreizējā atbalsta sistēma nenodrošina atbilstošu atbalstu vecākiem, kuriem ir bērni ar invaliditāti. Tika izveidoti četri galvenie risinājuma (prototipu) virzieni: 1) gadījuma vadītājs; 2) asistenta amata apraksts; 3) multifunkcionāla centra pēc vienas pieturas aģentūras principa izveide; 4) asistentu koordinācijas dienests. 2021.gadā tiks turpināts darbs, lai IL ietvaros radītos risinājumus (prototipus) novērtētu, izdarot secinājumus, vai piedāvātais risinājums palīdz risināt problēmu pēc būtības un kādas darbības veicamas, lai risinājumi vai to elementi varētu tikt iedzīvināti, aplēstas izmaksas. Pēc prototipu testēšanas plānots MK iesniegt Informatīvo ziņojumu par turpmākajām darbībām un identificēto risinājumu piemērošanu. Plāns ietver pasākumus, lai sekmētu IL pausto ideju realizēšanu38. 2020.gadā tika veikts pētījums "Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām ieviešanas izvērtējums"39 (turpmāk - Invaliditātes pētījums), kura mērķis bija izvērtēt ANO Konvencijas ieviešanas progresu, tostarp ANO Konvencijas pamatnostādņu īstenošanas kontekstā, sniedzot pārskatu par dažādu nozaru īstenoto rīcībpolitiku ietekmi uz personu ar invaliditāti vienlīdzīgu tiesību un iespēju īstenošanu, un identificēt nepieciešamās turpmākās darbības efektīvas un ilgtspējīgas invaliditātes politikas attīstībai. Kā daži no pētnieku secinājumiem - Latvijai ir piemērota kombinētā pieeja iekļaujošas izglītības īstenošanā: bērni ar smagu invaliditāti iegūst izglītību speciālajās izglītības iestādēs, bērni ar vieglāku invaliditāti - vispārējās izglītības iestādēs; attiecībā uz nodarbinātību tiek secināts, ka pārāk maza uzmanībā ir vērsta uz to, ka atbalsta pasākumus personām ar invaliditāti diferencētu pēc invaliditātēs smaguma pakāpes un/vai funkcionālā traucējumā veida; atbalsta pakalpojumu pieejamība ir cieši saistīta ar invaliditātes grupu, nevis individuālajam vajadzībām un funkcionēšanas ierobežojuma pakāpi; novērojama starpinstitucionālās sadarbības nepilnības sabiedrībā balstīto un citu atbalsta pakalpojumu nodrošināšanā personām ar invaliditāti u.c. secinājumi. Attiecīgi rekomendācijas vērstas uz atvērtāku pieeju gan iekļaujošas izglītības, gan nodarbinātības kontekstā, lielāks uzsvars liekams uz mērķētu atbalsta pakalpojumu nodrošināšanu, vērtējot personas ar funkcionēšanas ierobežojumiem individuālās vajadzības, kā arī pieejamas un daudzpusīgas informācijas sniegšanu gan personām ar invaliditāti, ņemot vērā dažādos funkcionālos traucējumiem, gan izglītojot sabiedrību par invaliditātes jautājumiem kopumā. Plāns paredz pasākumus (Plāna 2.rīcības virziens), kas vērsti uz atbalsta pakalpojumu pilnveidošanu invaliditātes seku mazināšanai, tostarp iekļaujošas izglītības kontekstā, pieejamā atbalsta pārvērtēšanu un jaunu risinājumu meklēšanu, lai sekmētu personu ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā. Piekļūstamības nodrošināšana visās dzīves jomās ir priekšnosacījums tam, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un īstenot savas tiesības un vienlīdzīgi ar citiem piedalīties sabiedriskajā dzīvē un norisēs. Bez piekļuves fiziskajai videi, transportam, informācijai un saziņai, ieskaitot informācijas un sakaru tehnoloģijas un sistēmas, personām ar invaliditāti nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas dalībai sabiedriskajos procesos. Piekļūstamība ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, uz kuriem balstās ANO Konvencija un tajā ietvertā cilvēktiesību pieeja, kas paredz patstāvību lēmumu pieņemšanā un iespēju īstenošanā, kas bez piekļūstamības ir ļoti apgrūtināta vai pat neiespējama. Tomēr ne vienmēr vides un pakalpojumu piekļūstamības nerealizēšana ir saistīta ar normatīvā regulējuma trūkumu. Cēlonis iespējamajiem pārkāpumiem vides piekļūstamības jomā ir arī zināšanu un izpratnes trūkums. Visaptverošas un regulāras situācijas analīzes par vides piekļūstamību Latvijā trūkums ir apgrūtinājis piekļūstamības progresa novērtēšanu. Ir pieejami vairāki Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja ziņojumi un pētījumi, kā arī citi informācijas avoti, kas pārliecinoši norāda, ka vides un informācijas nepiekļūstamība Latvijā rada šķēršļus, ierobežojot personu ar invaliditāti tiesības un brīvību. 2019.gadā tika apstiprināts īstermiņa attīstības politikas plānošanas dokuments "Plāns pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.-2021.gadam"40, kurš tostarp paredz veikt visaptverošu analīzi par vides piekļūstamību valsts un pašvaldību ēkās. Lai to izdarītu, tehniskās palīdzības projekta "Horizontālā principa "Vienlīdzīgas iespējas" koordinēšanas funkciju nodrošināšana Labklājības ministrijā (2.kārta)" (Nr.10.1.3.0/18/TP/010) ietvaros: 1) 2020.gadā tika nodrošināta pašnovērtējuma pasākuma koordinēšana un valsts un pašvaldību institūciju pārstāvju konsultēšana vides un informācijas novērtēšanai: • izstrādāta pašnovērtējuma metodika vides un informācijas piekļūstamības novērtēšanai valsts un pašvaldību ēkām un ēkām, kurās tiek sniegti valsts un pašvaldību pakalpojumi iedzīvotājiem; • nodrošinātas mācības speciālistiem par pašnovērtējuma metodikas piekļūstamības novērtēšanai kvalitatīvu piemērošanu (3 semināri); • veikts vides un informācijas piekļūstamības pašnovērtējums valsts un pašvaldību ēkās un ēkās, kurās tiek sniegti valsts un pašvaldību pakalpojumi iedzīvotājiem atbilstoši izstrādātajai metodikai; • 2021. gadā tika veikts pētījums "Analīze par vides pieejamības pašnovērtējumu valsts un pašvaldību iestādēs"41. Pētījuma mērķis bija iegūt informāciju par vides un informācijas pieejamību valsts un pašvaldību iestādēs, lai palielinātu publisko pakalpojumu un publisko ēku skaitu, kurās ir nodrošināta vides piekļūstamība visām sabiedrības grupām, tostarp personām ar invaliditāti. Analizējot vides piekļūstamību publiskajās ēkās, pētījumā secināts, ka kopumā vide cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem piekļūstamas tikai 8% ēku, 26% tā ir daļēji pieejama un 67% nav pieejama. Pilnībā vismaz kādā telpas elementā vides piekļūstamība nodrošināta vairumā publisko ēku. Visbiežāk - VM pārraudzībā esošo iestāžu un kapitālsabiedrību ēkās (36%), kam seko pašvaldību veselības aprūpes iestādes (28%). Trešais augstākais vides piekļūstamības rādītājs ir KM pārraudzībā esošām iestādēm un kapitālsabiedrībām (25% punkti) un Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esošām iestādām (25%).Vienlaikus pētījumā secināts, ka par vides piekļūstamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem tiek domāts aizvien vairāk, tomēr vides un informācijas piekļūstamības risinājumiem ir jābūt izsvērtiem un pārdomātiem, balstītiem uz cilvēkam piemītoš …