Par konceptuālo ziņojumu "Par advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās"

Par konceptuālo ziņojumu "Par advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 78 Rīgā 2017. gada 14. februārī (prot. Nr. 7 41. §) Par konceptuālo ziņojumu "Par advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās" 1. Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā "Par advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās" ietverto risinājuma IIA variantu (turpmāk - risinājuma IIA variants). 2. Noteikt Tieslietu ministriju par atbildīgo institūciju risinājuma IIA varianta ieviešanā. 3. Tieslietu ministrijai sagatavot un tieslietu ministram līdz 2018. gada 1. februārim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā risinājuma IIA varianta īstenošanai nepieciešamos tiesību aktu projektus. 4. Jautājumu par risinājuma IIA varianta īstenošanai nepieciešamā papildu finansējuma piešķiršanu Tieslietu ministrijai budžeta apakšprogrammā 03.01.00 "Tiesu administrēšana" 2019. gadam 18 193 euro apmērā un budžeta apakšprogrammā 03.03.00 "Juridiskās palīdzības nodrošināšana" 2019. gadam 72 915 euro apmērā (nepalielinot kopējo amata vietu skaitu Tieslietu ministrijas resorā) un 2020. gadā un turpmākajiem gadiem 21 740 euro apmērā izskatīt Ministru kabinetā likumprojekta "Par valsts budžetu 2019. gadam" un likumprojekta "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam" sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu priekšlikumiem jaunajām politikas iniciatīvām. 5. Tieslietu ministrijai sagatavot un tieslietu ministram līdz 2025. gada 1. janvārim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu, kurā izvērtēta ieviestā advokātu procesa darbība piecu gadu periodā. Ministru prezidents Māris Kučinskis Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs  (Ministru kabineta 2017. gada 14. februāra rīkojums Nr. 78) KONCEPTUĀLS ZIŅOJUMS Par advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās Satura rādītājs I. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums II. PROBLĒMAS DEFINĒJUMS UN IEVIEŠAMO IZMAIŅU NEPIECIEŠAMĪBA 2.1. Spēkā esošais regulējumS 2.2. Identificētā problemātika 2.3. Tiesu noslodze un lietu izskatīšanas ilgums III. PIEDĀVĀTO RISINĀJUMU IETEKMES IZVĒRTĒJUMS UZ INDIVĪDA TIESĪBU IEROBEŽOJUMU UZ TAISNĪGU TIESU 3.1. Ierobežojuma uz brīvu pieeju tiesai pieļaujamība: 3.2. Ierobežojuma uz brīvu pieeju tiesai izvērtējums: 3.3. Ārvalstīs pastāvošais regulējums 3.4. Advokātu iesaistes apjoms Francijā un Vācijā IV. RISINĀJUMU IETEKME UZ VALSTS GARANTĒTĀS JURIDISKĀS PALĪDZĪBAS NODROŠINĀŠANAS IESPĒJĀM 4.1. Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības pieejamība 4.2. Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības risinājums 4.3. Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniedzēja norīkošanas risinājums V. PIEDĀVĀTIE RISINĀJUMI UN TO IETEKMES IZVĒRTĒJUMS 5.1. Piedāvāto advokātu procesa variantu apraksts 5.2. Advokātu procesa variantu izvērtējums uz tiesvedības procesa efektivitāti un kvalitāti 5.3. Tiesnešu un to palīgu viedoklis par advokātu iesaistes palielināšanu 5.4. Darba grupā deleģēto pārstāvju viedoklis par advokātu iesaistes palielināšanu 5.5. Sabiedrības viedoklis par advokātu iesaisti civilprocesā 5.5.1. Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra veiktās aptaujas rezultāti: 5.5.2. Tieslietu ministrijas izstrādātās aptaujas anketas, kas tika izplatītas pilsētas (rajona) tiesās un apgabaltiesās civillietu dalībniekiem un Juridiskās palīdzības administrācijā juridiskās palīdzības saņēmējiem, rezultāti: 5.5.3. Tieslietu ministrijas izstrādātās aptaujas anketas (ievietota Tieslietu ministrijas mājaslapā) rezultāti: 5.6. Uzņēmēju viedoklis par advokātu iesaisti civilprocesā 5.7. Datu par advokātu dalību tiesvedības procesos apkopojums VI. NORMATĪVO AKTU UZSKAITĪJUMS, KUROS VEICAMI GROZĪJUMI VII. IETEKME UZ VALSTS UN PAŠVALDĪBU BUDŽETU VIII. IETEKME UZ KONKURENCI PIELIKUMI I. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92.pants nosaka, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. […] Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. "Nenoliedzami tiesu sistēma ir sabiedrības uzmanības centrā, un nerimstas apgalvojumi par neefektīviem tiesu procesiem un no tā izrietošajām problēmām".1 Advokātu iesaistes paplašināšanas civilprocesā mērķis ir stiprināt Satversmē nostiprinātās tiesības, nodrošinot pienācīgu tiesu sistēmas darbību, un attiecīgi - ātrāku, kvalitatīvāku lietu izskatīšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā. Saskaņā ar Advokatūras likuma 3.pantu advokāts ir neatkarīgs un profesionāls jurists, kas sniedz juridisko palīdzību, aizstāvot un pārstāvot tiesā un pirmstiesas izmeklēšanā personu likumīgās intereses, sniedzot juridiskas konsultācijas, gatavojot juridiskus dokumentus un veicot citas juridiskas darbības. Advokāts, nododot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējs, pamudinot personas saņemt juridisko palīdzību tieši no personas, kurai ir atbilstoša kvalifikācija, var ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad tiesību aizsardzības līdzekļi tiesā netiek izmantoti pietiekami pareizi vai prasmīgi, kā arī uz sacīkstes principa balstīta tiesas procesa sekmēt taisnīgāka iznākuma panākšanu. Kvalificētas juridiskās palīdzības nodrošināšanā advokatūras institūtam ir liela nozīme, jo advokāts ir ne tikai pārstāvis, kura uzdevums ir atvietot procesa dalībnieku tiesā un sasniegt sava pilnvardevēja noteikto galamērķi, bet vienlaikus arī tiesībaizstāvis.2 Kvalificēta juridiskā palīdzība sekmē ne vien tās personas tiesību aizsardzību, kurai šī palīdzība tiek sniegta, bet arī visa tiesas procesa taisnīgu un efektīvu norisi.3 Tādējādi viens no veidiem, kā paātrināt civilprocesu, ir advokātu lomas palielināšana, piemēram, veicinot personas izvēlēties advokātu kā pārstāvības īstenotāju civilprocesā. Tieši advokātu profesionālā kvalifikācija, pārzinot likumu regulējumu un tiesvedības procesu, var nodrošināt lietu izskatīšanas kvalitāti, ātrumu un efektivitāti. Ar 2014.gada 4.janvāra grozījumiem Civilprocesa likuma 82.pantā likumdevējs ir iedibinājis zināmu virzību uz advokātu procesa konceptu. Ar šiem grozījumiem tika sašaurināts to personu loks, kuras ir tiesīgas vest lietu kasācijas instances tiesā. Proti, fizisko un juridisko personu lietas kasācijas instancē ved pašas vai ar advokāta starpniecību.4 Ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.78 (prot. Nr.7 34§) 2015.gada 16.februārī apstiprinātajā Valdības rīcības plānā "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Laimdotas Straujumas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" (turpmāk - VRP) tika ietverts uzdevums Tieslietu ministrijai (141.punkts) turpināt tiesu sistēmas reformu un tiesu darba efektivizāciju, apvienojot tiesu teritorijas, noslēdzot pāreju uz tīro tiesu instanču sistēmu civillietās un turpinot procesuālo normu pilnveidi tiesvedības termiņu saīsināšanai un tiesvedības procesa kvalitātes celšanai. Minētais uzdevums ietver pasākumu - veikt izpēti advokātu iesaistei atsevišķās civillietu kategorijās, lai veidotu optimāli funkcionējošu un sabiedrībai augsti lietderīgu tiesas procesa modeli, kas nodrošinātu kvalitatīvāku, ātrāku un efektīvāku strīda risinājumu, vienlaikus samazinot arī tiesu noslodzi, un nepieciešamības gadījumā - izstrādāt konceptuālu ziņojumu (turpmāk - Ziņojums) par advokātu procesa iespējamo ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās5. Lai nodrošinātu VRP ietvertā pasākuma izpildi, tieslietu ministrs ar 2015.gada 6.februāra rīkojumu Nr.1-1/57 "Par patstāvīgās darba grupas izveidošanu saistībā ar advokātu procesa ieviešanu" izveidoja darba grupu (turpmāk - darba grupa), kuras sastāvā iekļauti ministriju, valsts iestāžu, akadēmiskā sektora, tiesu varas, kā arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Darba grupai tika izvirzīts uzdevums izstrādāt advokātu procesa modeļa iespējamos variantus, kuru pamatā būtu efektīvi funkcionējošs un sabiedrībai augsti lietderīgs risinājums, nodrošinot kvalitatīvāku un ātrāku strīdu risināšanu tiesā, vienlaikus samazinot arī tiesu noslodzi. Darba grupa izstrādāja piecus advokātu procesa variantus, no kuriem četri ir vērsti uz iespējamām izmaiņām, paredzot plašāku advokātu iesaisti civillietās. Konceptuālajā ziņojumā tiek piedāvāti šādi varianti: I variants paredz, ka advokāts nodrošina dokumentu sastādīšanu, bet pārstāvību tiesas sēdē īsteno puse pēc izvēles "pati" vai ar advokāta starpniecību. Piedāvātais risinājums ieviešams no pirmās instances tiesas (turpinās otrās instances tiesā) šādās civillietu kategorijās: - lietās par akcionāru un dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošu; - lietas, kurās ir strīds par īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu (piemēram, lietas, kas saistītas ar īpašuma tiesību atzīšanu; īpašumtiesību dzēšanu; valdījuma iegūšanu, turpināšanu un izbeigšanu; īpašumtiesību aprobežošanu (servitūts); reālnastu nodibināšanu un izbeigšanu; prasības par īpašumtiesību ierakstīšanu zemesgrāmatā; u.c.); - lietās, kurās ir strīds, kas izriet no saistību tiesībām, un kurās prasības summa pārsniedz 150 000 euro. II variants paredz, ka dokumentu sastādīšanu un/vai pārstāvības tiesas sēdē īstenošanu puse pēc izvēles nodrošina "pati" var ar advokāta starpniecību. Piedāvātais risinājums ieviešams no pirmās instances tiesas (turpinās otrās instances tiesā) I variantā norādītajās civillietu kategorijās. IIA variants, kas izstrādāts saskaņā ar Ministru kabineta komitejas sēdē nolemto - skat.zemāk. III variants paredz, ka advokāts nodrošina dokumentu sastādīšanu, bet pārstāvību tiesas sēdē īsteno puse pēc izvēles "pati" vai ar advokāta starpniecību. Piedāvātais risinājums ieviešams visā otrās instances tiesā, izņemot šādās civillietu kategorijās: - lietas, kas skatāmas sevišķās tiesāšanās kārtībā (Civilprocesa likuma sestā sadaļa (piemēram, prasības par adopcijas atcelšanu, prasības par juridiska fakta konstatēšanu, fizisko personu maksātnespējas procesa lietas u.c.)); - lietas, kas saistītas ar ģimenes tiesībām (piemēram, laulības šķiršana, prasības par uzturlīdzekļu piedziņu bērnam, par saskarsmes tiesību noteikšanu u.c.); - darba tiesību strīdi; - mazā apmēra prasības; IV variants paredz, ka dokumentu sastādīšanu un/vai pārstāvības tiesas sēdē īstenošanu puse pēc izvēles nodrošina "pati" var ar advokāta starpniecību. Piedāvātais risinājums ieviešams visā otrās instances tiesā, izņemot III variantā norādītajās civillietu kategorijās. V variants paredz saglabāt spēkā esošo regulējumu. Izstrādātā Ziņojuma sabiedriskā apspriešana ir nodrošināta, īstenojot domu apmaiņu ārpus darba grupas ietvara (piemēram, atspoguļojot atsevišķu juristu, akadēmiskā sektora, tiesnešu un citu institūciju pārstāvju viedokļus žurnālā "Jurista Vārds"6), kā arī ar Latvijas Zvērinātu advokātu padomes nodrošinātā pētījuma par "Sabiedrības uzskati par zvērinātu advokātu lomu civiltiesisku strīdu izskatīšanā"7 un "Uzņēmēju uzskati par zvērinātu advokātu lomu civiltiesisku strīdu izskatīšanā"8 starpniecību un darba grupas iniciatīvu ar anketas starpniecību aptaujājot tiesnešus un to palīgus, kā arī pēc Tieslietu ministrijas iniciatīvas ar anketu starpniecību aptverts plašs sabiedrības loks (iegūtie rezultāti atspoguļoti Ziņojumā). Advokātu procesa jautājums tostarp ir apspriests vairākās divpusējās tikšanās ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Arī Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas locekļi ir iepazīstināti ar Ziņojumā izstrādātajiem advokātu procesu variantiem un ir pauduši konceptuālu atbalstu tālākai advokātu procesa virzībai. Papildu norādāms, ka arīdzan Tieslietu padome ir paudusi konceptuālu atbalstu advokātu procesa tālākai virzībai, atbalstot tā ieviešanu no pirmās instances tiesas atsevišķās civillietu kategorijās. Tādējādi ir apzināts plašs subjektu loks, uzklausot atšķirīgus viedokļus par advokātu procesa ieviešanu kopumā, piemēram, par tā ieviešanas ātrumu, tvērumu, no kuras instances, u.tml. Var rezumēt, ka vairums no uzklausītajiem (t.i. no tiesnešu, nevalstisko organizāciju pārstāvju, sabiedrības locekļiem, uzņēmēju u.c. vidus) advokātu procesam ir pauduši konceptuālu atbalstu. Tomēr ar piebildi, ka advokātu procesa ieviešanai ir jānotiek pakāpeniski un ar sākotnēji minimālām izmaiņām. Attiecīgi tālāka virzība uz plašāku advokātu procesu ir pieļaujama pie nosacījuma, ja tā ir pamatota ar pozitīvu vērtējumu par ieviestā advokātu procesa darbību un tā sasniegtajiem rezultātiem. Skrupulozi izvērtējot visu iesaistīto pušu izteiktos viedokļus, kā arī, ņemot vērā katra Ziņojumā iztirzātā advokātu procesa varianta tiesisko izvērtējumu, Tieslietu ministrija secināja, ka tālākai virzīšanai atbalstāms būtu advokātu procesa II variants. Izskatot Tieslietu ministrijas sagatavoto Ziņojumu Ministru kabineta komitejas (turpmāk - MKK) 2016.gada 5.decembra sēdē, tika nolemts atbalstīt sagatavoto Ministru kabineta rīkojuma projektu un Ziņojumu, kuri tālākai virzīšanai paredzēja advokātu procesa II variantu, tomēr šo II advokātu procesa variantu, neattiecinot uz lietām, kurās ir strīdi par īpašuma tiesībām uz nekustamo īpašumu. Ņemot vērā MKK nolemto, Tieslietu ministrija ir precizējusi un tālākai virzīšanai piedāvā advokātu procesa IIA variantu, kas paredz, ka dokumentu sastādīšanu un/vai pārstāvības tiesas sēdē īstenošanu puse pēc izvēles nodrošina "pati" vai ar advokāta starpniecību. Piedāvātais risinājums ieviešams no pirmās instances tiesas (turpinās otrās instances tiesā) šādās civillietu kategorijās: - lietās par akcionāru un dalībnieku sapulces lēmumu atzīšanu par spēkā neesošu; - lietās, kurās ir strīds, kas izriet no saistību tiesībām, un kurās prasības summa pārsniedz 150 000 euro. IIA variants, kas saskaņā ar MKK nolemto tiek piedāvāts tālākai virzīšanai, tāpat kā iepriekš tālākai virzīšanai piedāvātais II variants, paredz pakāpenisku virzību uz advokātu procesu ar pēc iespējas mazāku personu tiesību ierobežojumu uz brīvu pieeju tiesai. Tāpat kā II variants, arī IIA variants paredz pusēm lielāku izvēles rīcības brīvību (atšķirībā no I un III varianta), proti, dokumentu sastādīšanu un/vai pārstāvību tiesas sēdē īstenošanu persona (puse) pēc izvēles nodrošina "pati" vai ar advokāta starpniecību, IIA variants ieviešams vien atsevišķās civillietu kategorijās (ar nelielu kopējo lietu skaitu) (atšķirībā no III un IV varianta) un tikai sarežģītos civillietu strīdos, kuros ir nepieciešamas specifiskas zināšanas (gadā vidēji 300 lietas1.instancē 9) un IIA variants ieviešams no pirmās instances tiesas, tādējādi nodrošinot ietekmi uz tiesvedības procesa efektivitāti un kvalitāti kopumā. II. PROBLĒMAS DEFINĒJUMS UN IEVIEŠAMO IZMAIŅU NEPIECIEŠAMĪBA Viens no tiesiskas valsts pamatelementiem ir stipra un neatkarīga tiesu vara, kā arī efektīvs tiesas process. Civilprocess aptver vairākus elementus, kas saistīti ar tiesvedības procesa efektivitātes un kvalitātes veicināšanu. Savukārt prakse liecina, ka likumdevējam ir nepieciešams apsvērt tālejošākus uzlabojumus, kuri nodrošinātu pilnvērtīgāka rezultāta sasniegšanu. 2.1. Spēkā esošais regulējums Advokātu iesaistes apjoms Kriminālprocesa likumā, Administratīvā procesa likumā un Civilprocesa likumā regulēts atšķirīgi, proti: Civilprocesā kopš 2014.gada 4.janvāra - fizisko personu un juridisko personu lietas kasācijas instances tiesā ved pašas vai ar advokāta starpniecību.10 Pirmās un otrās instances tiesā fiziskās personas un juridiskās personas lietas tiesā var vest pašas vai ar pilnvarotu pārstāvju starpniecību (attiecībā uz pilnvarojamo pārstāvju loku - ierobežojums nepastāv).11 Fizisko personu pārstāvību noformē ar notariāli apliecinātu pilnvaru, bet juridisko personu pārstāvību noformē ar rakstveida pilnvaru vai dokumentiem, kas apliecina amatpersonas tiesības bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt juridisko personu. Nedz fizisko personu, nedz juridisko personu piedalīšanās civilprocesā neatņem pusēm tiesības uzaicināt savā lietā advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai. Advokāts civilprocesā var piedalīties gan kā juridiskās palīdzības sniedzējs, gan kā pilnvarots pārstāvis.12 Gadījumā, ja advokāts piedalās kā juridiskās palīdzības sniedzējs - advokāta pilnvaras apliecina orderis (kas nozīmē, ka, sniedzot juridisko palīdzību advokāts ir tiesīgs, piemēram, vākt pierādījumus, pieprasīt nepieciešamos dokumentus no valsts un pašvaldību institūcijām bez īpaša pilnvarojuma). Savukārt, ja advokāts uzstājas kā puses pilnvarots pārstāvis, tad ir nepieciešama rakstveida pilnvara. Jāmin arī, ka jau vēsturiski Civilprocesa likums ir atzinis advokātu kā juridiskās palīdzības sniedzēja ietekmi uz procesa kvalitatīvāku norisi, paredzot zaudējušai pusei pienākumu atlīdzināt pretējai pusei izdevumus atbilstoši Civilprocesa likuma 44.pantā minētajam apjomam un kārtībai, ja pretējai pusei juridisko palīdzību ir sniedzis advokāts. Ja pretējai pusei juridisko palīdzību sniegusi kāda cita persona, kura nav advokāts, zaudējušai pusei šāds izdevumu atlīdzināšanas pienākums Civilprocesa likumā nav noteikts. Par pārstāvi administratīvajā procesā var būt ne tikai advokāts, bet arī citas personas.13 Tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā persona var īstenot pati vai uzaicinot par aizstāvi (pēc savas izvēles) praktizējošu advokātu.14 Satversmes tiesa ir atzinusi, ka kriminālprocess ir speciāls process un tieši šajā procesā advokatūras institūtam kvalificētas juridiskās palīdzības nodrošināšanā ir liela nozīme.15 Savukārt attiecībā uz pārstāvību šāds ierobežojums nav noteikts. Rezumējot iepriekš minēto, var secināt, ka kriminālprocesam līdzīgs regulējums, kas paredz zināmu advokātu ekskluzivitāti attiecībā uz aizstāvības īstenošanu (pats vai advokāts) pastāv civilprocesā kasācijas instances tiesā (lietu ved pats vai advokāts), bet administratīvajā procesā ierobežojumi uz pārstāvības institūtu nepastāv. Ņemot vērā procesos ietverto principu atšķirīgumu, nav iespējams izvirzīt vienotus kritērijus, kas noteiktu advokātu iesaistes apjomu katrā no procesiem - uz to norāda gan katra no procesiem atšķirīgais regulējums, gan likumdevēja griba. Arī Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likumdevējam ir tiesības, ņemot vērā katra procesa īpatnības, noteikt to personu loku, kuras konkrētajā procesā var sniegt juridisko palīdzību un būt par aizstāvjiem vai pārstāvjiem lietā.16 2.2. Identificētā problemātika Civilprocesa likuma 10. pants paredz, ka tiesvedības procesā iesaistītās puses savas procesuālās tiesības realizē sacīkstes formā. Sacīkstes princips ir viens no civilprocesa pamatprincipiem, saskaņā ar kuru katra puse pierāda tiesai savu prasījumu, pretprasījumu un iebildumu pamatotību. Pušu sacīkste civilprocesā notiek, īstenojot tām piešķirtās tiesības un pienākumus.17 Tiesa lietu izspriež, vadoties pēc pušu iesniegtajiem pierādījumiem un izteiktajiem argumentiem. Tiesa var izlemt tikai to prasījumu, kas norādīts pieteikumā, un tikai uz tā pamata, kas norādīts prasības pieteikumā. Jāņem vērā, ka vispārēji sacīkstes principa ietvaros tiesa pēc savas iniciatīvas nekādus pierādījumus neiegūst, bet izspriež lietu uz lietas dalībnieku iesniegto pierādījumu pamata. Prasības pieteikumā ietveramās prasības noteic Civilprocesa likuma 128.pants. Atbilstoši likumā izvirzītajām prasībām - prasības pieteikums ir noformējams pēc iespējas konkrētāk, ņemot vērā tā juridisko (civiltiesisko) nozīmību. Prasības pieteikuma vērtēšanas stadijā, tiesa vērtē prasības pieteikuma atbilstību likumā izvirzītajām prasībām un tai nav tiesiska pamata nepieņemt prasības pieteikumu, ja tas satur visus likumā izvirzītos kritērijus, neskatoties uz to, ka prasības pieteikums, iespējams, nesatur izsvērtus un pamatotus argumentus, kas varētu būtiski ietekmēt lietas iznākumu. Civilprocesa likums tiesai pieļauj to, ka tiesa prasības pieteikuma iesniedzējam var norādīt uz apstākļiem, kuri kavē ierosināt lietu, ja to novēršana, protams, ir iespējama. Taču prakse liecina, ka nereti prasības pieteikumus noformē pēc principa, jo plašāk informācija prasības pieteikumā ir atspoguļota, jo tas ir labāk. Tomēr liekas informācijas ietveršana prasības pieteikumā neietekmē lietas iznākumu. Ir jāņem vērā civilprocesa īpatnības, proti, daudzi nepamatoti uzskata, ka ir pietiekami tikai celt prasību tiesā, un tiesai jāuzņemas "cietēja" aizstāvības pienākumi. Civilprocesā tiesa izskata un vērtē tikai tos materiālus, kas tai iesniegti. Procesuālo līdzekļu un paņēmienu izvēle atkarīga vienīgi no pusēm. Sastādot prasības pieteikumu, pievienojot tam dokumentus, lieta tiek sagatavota izskatīšanai. Un no tā, cik juridiski kvalitatīvi tā sagatavota, lielā mērā atkarīgs labvēlīgs spriedums. Tādēļ prasības ieteikuma sastādīšanā parasti nepieciešama profesionāla jurista palīdzība.18 Tiesa, ar tās ierobežoto aktivitāti prasības pieteikuma vērtēšanas stadijā, nevar nodrošināt to, ka tiek celta sagatavotā prasības pieteikuma juridiskā kvalitāte kopumā, ja prasības pieteikums formāli ir pieņemams. Civilprocesā tiesas rīcībā nav tāda instrumenta, lai tiesa varētu vērst puses uzmanību uz to, vai vēršanās tiesā ir piemērotākais risinājums strīdā iesaistīto pušu gadījumā. Tiesnesis var censties puses samierināt, paskaidrojot kāds ieguvums pusēm varētu būt no savstarpējas piekāpšanās un kompromisa meklēšanas, piedāvājot iespējamos variantus, bet ne atturēt no tiesāšanās, lai atrisinātu strīdu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 149.pantu tiesnesis var lemt par lietas sagatavošanas darbībām. Sagatavošanas sēde nav obligāta, tā ir pēc tiesneša ieskata nosakāma civilprocesa stadijā, kas izsludināma un noturama tad, ja ir nepieciešams izlemt vairākus lietas sagatavošanas jautājumus vai kāda no pusēm izrādījusi izlīguma iniciatīvu. Sagatavošanas sēdē nav apspriežama prasības pamatotība pēc būtības. Lietas būtības izskatīšanai jānotiek, saglabājot starp pusēm sacīksti un arīdzan sagatavošanas sēdē tiesa ieņem galvenokārt vērotājas vērtētājas pozīciju. Tiesneša rīcība sagatavošanas sēdēs aprobežojas ar to, ka tiesnesis var norādīt pusēm, kurus pierādījumus var atzīt par neattiecināmiem vai nepieļaujamiem, tādējādi dodot iespēju pusēm koncentrēt uzmanību uz pārējiem pierādījumiem, bet ne norādīt, kādi pierādījumi būtu iesniedzami vai kā uzlabojama dokumentu juridiskā kvalitāte kopumā. Rezumējot var secināt, lai arī civilprocesā pastāv ierobežoti tiesas aktīvas iesaistes instrumenti, bet tie nav pietiekami, lai nodrošinātu to, ka lietas izspriešanas pamatā ir juridiski pilnvērtīgi sagatavoti tiesvedības dokumenti. Kvalitatīvi sagatavoti, laikus iesniegti lietu materiāli (piemēram, pierādījumi), atbildīgs advokātu (gan kā pārstāvja, gan kā juridiskās palīdzības sniedzēja) darbs ļautu tiesām strādāt konstruktīvi un efektīvi. Savukārt nepareiza stratēģijas izvēle, juridiski neprecīzi noformētu dokumentu iesniegšana, pieejamo procesuālo līdzekļu nepietiekama izmantošana var kavēt tiesas darbu un līdz ar to - civilprocesu kopumā. Juridiski korekti noformētu prasības pieteikumu izskatīšana, kā arī procesuālo līdzekļu zinoša izmantošana ir ne tikai tiesas, bet visas sabiedrības interesēs jo, pretējā gadījumā, - nepamatoti tiek noslogotas tiesas, tiek paildzināts pārējo lietu izskatīšanas ilgums, kā arī pieteikuma iesniedzējs nesaņem gaidīto rezultātu (iznākumu). Ne velti, nolūkā sekmēt tiesvedības procesa efektivitāti - likumdevējs Civilprocesa likuma 44.pantā iedibinājis prezumpciju par civilprocesā advokātu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinājis personām atsevišķas priekšrocības tādā gadījumā, ja tās par juridiskās palīdzības sniedzēju izvēlas advokātu.19 Tas ir pamatojams ar to, ka tiek aizsargāta sabiedrības interese saņemt kvalitatīvu juridisko palīdzību un iespēju saņemt izdevumu atlīdzinājumu no zaudējušās puses. Par pārstāvi civilprocesā var būt jebkura fiziska persona (ievērojot likumā noteiktos ierobežojumus) tostarp juristi, kas nepraktizē kā advokāti. Praktiski nav iespējams identificēt to, vai konkrētajā tiesvedībā pārstāvību nodrošina "jurists" vai "fiziska persona bez juridiskās izglītības". Sabiedrībā pastāv pretrunīgi uzskati attiecībā uz to, vai pārstāvis ar juridisko kvalifikāciju (individuāli praktizējošs jurists vai juristi no juridisko personu juridiskajiem dienestiem) var nodrošināt līdzvērtīgas kvalitātes pārstāvību kā advokāts. Šāds pētījums vai advokātu sniegtā juridiskā palīdzība tiesvedības procesā salīdzinājumā ar juristu (vai citu pārstāvju) nodrošināto - ir kvalitatīvāka, līdz šim nav ticis veikts. Šāds izvērtējums būtu ļoti laikietilpīgs, jo prasītu manuālu iepazīšanos ar katras civillietas materiāliem (Tiesu informācijas sistēmā šādas informācijas atlase nav iespējama)20. Neskatoties uz šāda izvērtējuma neesamību, nevarētu apšaubīt to, ka arī augsti kvalificēti juristi civilprocesā sniedz ļoti kvalitatīvu juridisko pārstāvību, tomēr, jākonstatē, ka valstī nav izveidota un arī nebūtu efektīvi tik mazā valstī veidot advokatūrai paralēlu sistēmu, kas varētu kalpot kā kontroles mehānisms juridiskās pārstāvības kvalitātei civilprocesā. Jākonstatē, ka Satversmes tiesa lietā Nr.2013-4-01 jau ir analizējusi, kādēļ ir pieļaujama atšķirīga attieksme civilprocesā attiecībā uz kvalificētas juridiskās palīdzības sniegšanu, ko īsteno advokāts no vienas puses un ko īsteno jurists vai cits pārstāvis, kas nav advokāts, no otras puses. Galvenie Satversmes tiesas argumenti, kādēļ pieļaujama atšķirīga attieksme, ir balstīti uz to, ka: 1) jebkurai personai, kas atbilst Advokatūras likuma prasībām un nokārtojusi eksāmenu, ir iespēja kļūt par advokātu (nav skaita ierobežojuma); 2) ir nostiprināta advokātu profesionālā atbildība par savu darbību; 3) ir nostiprināta advokātu disciplināratbildība; 4) ir izveidots mehānisms advokātu ētikas prasību uzraudzībai; 5) ir izveidoti mehānismi advokātu kvalifikācijas celšanai; 6) advokāts ir reglamentētā profesija, ko saista gan Latvijas, gan starptautiskās normas.21 Tāpat Satversmes tiesa atzina, ka, izveidojot advokatūrai paralēlu sistēmu, kas paredzētu juridiskās palīdzības sniedzēju reģistrāciju valsts reģistrā, kā arī minimālās šādām personām izvirzāmās prasības, piemēram, attiecībā uz juridiskās izglītības līmeni, pati par sevi neizslēgtu atšķirīgu attieksmi pret tiem juridiskās palīdzības sniedzējiem, kuri šādā alternatīvā sistēmā nevarētu vai nevēlotos tikt iekļauti.22 Tādēļ ir ņemams vērā fakts, ka advokatūras darbības kvalitātes nodrošināšanai normatīvie akti nosaka uzraudzības mehānismus, kā arī stingru atlases procedūru. Minētais ļauj iespējami samazināt un novērst nepietiekami kvalificētu juristu praktizēšanu advokatūras ietvaros. Saglabājot esošo regulējumu un neīstenojot pakāpenisku virzību uz advokātu procesa ieviešanu civilprocesā, pastāv risks, ka nesamazināsies vai pat pieaugs tiesu noslodze un lietu izskatīšanas ilgums, jo, kā atzinusi arī Satversmes tiesa, personai, saņemot "juridisko palīdzību tieši no personas, kurai ir atbilstoša kvalifikācija, var ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad tiesību aizsardzības līdzekļi tiesā netiek izmantoti pietiekami pareizi vai prasmīgi, kā arī uz sacīkstes principu balstīta tiesas procesa ietvaros sekmēt taisnīgāka iznākuma panākšanu. Tādējādi kvalificēta juridiskā palīdzība sekmē ne vien tās personas tiesību aizsardzību, kurai šī palīdzība tiek sniegta, bet arī visa tiesas procesa taisnīgu un efektīvu norisi. Turklāt kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana nodrošina arī to, ka tiesāšanās izdevumi, kas rodas juridiskās palīdzības saņēmējam, ir prognozējami un saprātīgi. Tādējādi civilprocesā tiek aizsargātas arī tās personas tiesības, kurai civillieta izšķirta par sliktu. Šī persona tiek pasargāta no riska, ka tai jāatlīdzina netaisnīgi izdevumi, proti, tādas izmaksas, kas nav saistītas ar juridiskās palīdzības sniegšanu konkrētajā lietā, vai nepamatoti augstas izmaksas."23 2.3. Tiesu noslodze un lietu izskatīšanas ilgums Tiesu sistēmas uzdevums ir tiesiskās kārtības uzturēšana un tiesisku strīdu izšķiršana. Lielākais Latvijas tiesu sistēmas izaicinājums ir nodrošināt tiesisku, efektīvu, kvalitatīvu un sabiedrības vajadzībām atbilstošu tiesu sistēmas darbību, sekmējot efektīva tiesas procesa norisi sapratīgā termiņā.24 Jāatzīmē, ka līdz ar ekonomisko lejupslīdi 2008.gadā tiesās būtiski pieauga saņemto lietu skaits - divu gadu laikā tas pieauga apmēram 2,4 reizes - no 56 836 pirmās instances tiesās saņemtām civillietām 2007.gadā līdz 135 044 saņemtām civillietām 2009.gadā.25 Ļoti strauji pieaugot saņemto lietu skaitam, tiesās arī strauji palielinājās neizskatīto lietu skaits un arī palielinājās lietu izskatīšanas termiņi. Ierobežoto finanšu resursu apstākļos vairāku gadu ietvarā tika īstenota virkne reformu, kuru rezultātā 2012.gadā pirmo reizi pēdējo gadu laikā tiesās tika izskatīts vairāk lietu nekā saņemts un vienlaicīgi samazinājās arī neizskatīto lietu apjoms. Šāda tendence bija vērojama arī 2013.gadā. Pirmās instances tiesā 2015.gadā tika saņemtas 40 669 lietas (skatīt 1.pielikuma 1.tabulu). Viens tiesnesis pirmās instances tiesā 2015.gadā vidēji izskatīja 145 lietas. 2015.gadā pirmās instances tiesā 80% lietu (t.i. 34057 lieta) no kopējā lietu skaita izskatītas termiņā, kas ir mazāks par vienu gadu, no kurām savukārt 30% lietu tika izskatītas trīs mēnešu laikā (skatīt 1.pielikuma 2.tabulu). Vien 11% lietu no kopējā lietu skaita atradās iztiesāšanā ilgāk par vienu gadu (bet nepārsniedzot 2 gadu ilgumu), savukārt tikai 4% lietu tika izskatītas laika posmā no 2 līdz 3 gadiem un 5% lietu atradās izskatīšanā ilgāk kā 3 gadus. Apgabaltiesas apelācijas instances tiesā saņemto lietu skaits ir apmēram 10% - 13% no pirmās instances tiesā iesniegto lietu skaita, piemēram, 2015.gadā saņemtas 5507 lietas (skatīt 2.pielikuma 1.tabulu). Apgabaltiesā viens tiesnešu sastāvs 2015.gadā vidēji izskatīja 143 lietas. Attiecībā uz lietu izskatīšanas termiņiem 2015.gadā norādāms, ka apelācijas kārtībā 96% lietu (t.i. 4936 lieta) no kopējā lietu skaita izskatītas termiņā, kas ir mazāks par vienu gadu, no kurām savukārt 65% lietu izskatītas triju mēnešu laikā. Vien 2% lietu no kopējā lietu skaita izskatītas ilgāk par vienu gadu (bet nepārsniedzot 2 gadu ilgumu), 0% lietu izskatītas laika posmā no 2 līdz 3 gadiem un 1% lietu izskatītas ilgāk kā 3 gadus. Savukārt attiecībā uz saņemto lietu skaita dinamiku kasācijas instances tiesā (skatīt 2.pielikuma 3.tabulu) nav izdarāms objektīvs secinājums, jo kasācijas instances tiesa turpina izskatīt/samazināt "uzkrātās" lietas. Proti, kasācijas instancē vēl šobrīd ir jūtamas sekas no lielā lietu skaita palielinājuma ekonomiskās lejupslīdes rezultātā, jo šīs lietas šobrīd ir nonākušas kasācijas instancē. Statistikas dati liecina, ka 2014.gada beigās nepabeigto lietu atlikums bija ievērojams - 3943 lietas (piemēram, salīdzinot ar 2000.gadu, atlikums palielinājies 34 reizes)26, 2015.gada beigās nepabeigto lietu atlikums - 2955. Vidējais lietu izskatīšanas ilgums (Augstākās tiesas Civillietu departamentā) 2014.gadā bija 17,2 mēneši, savukārt 2015.gadā ir mazliet samazinājies - t.i. vidējais lietu izskatīšanas ilgums 2015.gadā bija 15 mēneši. Izskatīto lietu skaits 2015.gadā palielinājies par 500 lietām. Tajā pašā laikā vērojama tendence palielināties blakus sūdzību skaitam. Proti, ja 2014.gadā tika saņemtas 135 blakus sūdzības, tad 2015.gadā blakus sūdzību skaits palielinājies līdz 300. Jānorāda, ka gan pirmās instances tiesā, gan otrās instances tiesā kopš 2012.gada pakāpeniski ir palielinājies lietu izskatīšanas ātrums. Vairāk nekā 80% lietu tiek izskatītas līdz vienam gadam. Tajā skaitā palielinājies to lietu skaits, kuru izskatīšana tiek nodrošināta līdz trīs mēnešiem. Pavisam neliels ir to lietu skaits, kuru izskatīšana aizņem vairāk nekā vienu gadu. Savukārt kasācijas instances tiesā lietu izskatīšanas termiņos nav vērojama lietu izskatīšanas ātruma palielināšanās. Jāmin, ka tiesnešu skaits kopumā Latvijā ir 21.2 tiesneši uz 100`000 iedzīvotājiem, kas atbilst vidējam Eiropas Padomes dalībvalstu rādītājam. Igaunijā ir 16.7 tiesneši, bet Lietuvā - 23.6 tiesneši uz 100`000 iedzīvotājiem. Savukārt vidējais tiesu skaits Latvijā ir 2.2 uz 100`000 iedzīvotājiem, Igaunijā - 1.6 un Lietuvā - 2.127. No minētās statistikas var secināt, ka tiesvedības ilguma samazināšanas nolūkos tiesnešu skaita palielināšana nav vienīgais risinājums. Jāatzīst, lai arī ir veikti un vēl joprojām turpinās uzlabojumi tiesu sistēmas un procesuālo tiesību jomā, uz procesa efektivizāciju ir iespējams palūkoties arī caur pušu pārstāvības un sagatavoto dokumentu kvalitātes uzlabošanas prizmu, ko var nodrošināt advokāts. Ir jāatzīst, ka iegūt apstiprinājumu tam, ka līdz ar advokātu procesa ieviešanu kasācijas instancē (pēc grozījumu spēkā stāšanās Civilprocesa likuma 82.pantā) ir būtiski uzlabojusies tiesvedības procesa efektivitāte un kvalitāte kopumā, varēs tikai pēc noteikta laika perioda. Tas saistīts ar to, ka nav iespējams nodrošināt ticamu statistikas datu ieguvi par to, cik plaši puses kasācijas instancē izvēlas advokātu un kādi ir sasniegti rezultāti (jo šādu datu uzskaite netiek veikta). Ja šādus datus iegūtu, veicot apjomīgu katras lietas manuālu apstrādi, tādi dati tomēr nebūtu arī objektīvi, jo kopš Augstākā tiesa lietas skata pamatā rakstveida procesā - principā nav iespējams identificēt to, vai konkrētajā gadījumā kasācijas sūdzību ir sagatavojusi persona pati, vai to ir sagatavojis, piemēram, jurists vai advokāts. Tāpat, ja šāda apjomīga manuāla datu apkopošana tiktu veikta, iegūtie rezultāti nebūtu objektīvi arī tāpēc, ka šobrīd kasācijas instances tiesā joprojām tiek skatītas tās lietas, kuras tika uzsāktas pirms minēto grozījumu spēkā stāšanās.28 Tomēr no normatīvajos aktos noteiktā advokāta institūta regulējuma nevarētu secināt pretējo. To apstiprina arī Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu empīriskie novērojumi - par advokāta procesa ieviešanas ietekmi uz kasācijas tiesvedības efektivitātes un kvalitātes uzlabošanos - norādot, ka tiesnešu ieskatā kasācijas sūdzību kvalitāte kopumā ir uzlabojusies, it īpaši ir uzlabojusies kasācijas sūdzības noformēšanas formālo prasību izpilde. Minēto apliecina arī Tieslietu padomei, kas 2016.gada 27.jūnija sēdē izskatīja un atbalstīja advokāta procesa ieviešanu noteiktās civillietu kategorijās, iesniegtais Augstākās tiesas Civillietu departamenta viedoklis. Augstākās tiesas Civillietu departaments uzskata, ka advokātu process būtu ieviešams no pirmās instances tiesas attiecībā uz visu veidu civillietām, izņemot lietas, kas skatāmas sevišķās tiesāšanās kārtībā, un lietas, kas saistītas ar ģimenes tiesībām, darba tiesību strīdiem un maza apmēra prasībām. 29 Lai arī ir novērojama tendence pirmās un otrās instances tiesā samazināties lietu izskatīšanas termiņiem, vienlaikus pastāvot atbilstošam tiesnešu skaitam, tas negarantē to, ka vienmēr tiesvedības rezultātā panākts labākais rezultāts un ka process nevarētu būt vēl efektīvāks. Tālākie risinājumi, kas vienlaikus veicinātu tiesvedības procesa kvalitāti un efektivitāti, ir attiecināmi uz pušu pārstāvības kvalitātes un tiesai iesniegto dokumentu sagatavošanas un tiesas nolēmumu kvalitātes uzlabošanu. Kā liecina apkopotie dati (detalizētāk skatīt Ziņojuma 5.7.punktu) advokātu dalība lietās nodrošina pusēm maksimāli pozitīva rezultāta sasniegšanu, proti, - 76% gadījumu ir panākts vismaz daļēji labvēlīgs rezultāts, ja lietā kā pārstāvis ir bijis advokāts. III. PIEDĀVĀTO RISINĀJUMU IETEKMES IZVĒRTĒJUMS UZ INDIVĪDA TIESĪBU IEROBEŽOJUMU UZ TAISNĪGU TIESU Tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām personas pamattiesībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta30. Tāpat Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šajā normā ietilpst arī tiesības uz pieeju tiesai.31 Minētā tiesību norma paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas procesuālās normas. Satversmes 92.pants tostarp nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību. Satversmes tiesa ir skaidrojusi, ka ikviena tiesības uz advokāta palīdzību saprotamas kā subjektīvās tiesības uz kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu, proti, personai nolūkā aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā ir tiesības saņemt tai nepieciešamo juridisko palīdzību no personām, kas ir ieguvušas attiecīgās zināšanas un iemaņas. Tiesības uz advokātu, pirmkārt, ietver tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību un, otrkārt, valsts pienākumu šādu palīdzību sniegt personām, kuras pašas nevar to atļauties32, nosakot noteiktas sabiedrības grupas, kam pieejama valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība. 3.1. Ierobežojuma uz brīvu pieeju tiesai pieļaujamība: Virzība uz advokātu procesu tika aizsākta 2002.gadā (grozījumi stājās spēkā 2003.gada 1.janvārī) paredzot, ka kasācijas instances tiesā fiziskās un juridiskās personas lietas ved ar advokāta starpniecību. Tomēr Satversmes tiesa 2003.gadā spriedumā Nr.2003-04-01 lēma, ka advokāts kā obligāts lietas dalībnieks kasācijas instancē (civilprocesā) nav nosakāms. Tā paskaidroja, ka ir iespējams noteikt saudzējošākus līdzekļus, lai nodrošinātu kvalificētu juridisko pārstāvību kasācijas instances tiesā, kā arī valstī nav atbilstošas sistēmas, kas nodrošinātu bezmaksas juridisko palīdzību tiem, kuri to nevar atļauties. Savukārt pēc desmit gadiem (t.i., 2013.gadā) Satversmes tiesa spriedumā Nr.2013-04-01 atzina likumdevēja deklarēto virzību uz advokātu iesaistes apjoma palielināšanu par atbalstāmu no personu pamattiesību aizsardzības un sabiedrības labuma viedokļa. Satversmes tiesa secināja, ka kopš 2003.gada Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas gan tiesiskais regulējums, gan faktiskie apstākļi ir būtiski mainījušies, radot priekšnoteikumus un novēršot iepriekš konstatētos šķēršļus tiesiskā regulējuma ieviešanai Latvijā. Tādējādi likumdevējam ir tiesības, ņemot vērā katra procesa (civilprocesa, administratīvā procesa, kriminālprocesa) īpatnības, noteikt to personu loku, kuras konkrētajā procesā var sniegt juridisko palīdzību un būt par aizstāvjiem vai pārstāvjiem lietā. Viennozīmīgi, jebkāda personu loka noteikšana, kas civilprocesā var sniegt juridisko palīdzību un jebkura no izstrādā advokātu procesa varianta ieviešana ir personas tiesību ierobežojums, jo tiek ierobežotas personas tiesības uz nepastarpinātu pieeju tiesai. Tomēr, gan Satversmes tiesa, gan Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka tiesības vērsties tiesā nav atzīstamas par absolūtām. Šīs tiesības var tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības33. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos ir ielasāms, ka "ierobežojumu" noteikšana principā ir uzskatāma par likumdevēja tiesībpolitisku izšķiršanos, tomēr tie nevar atņemt tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības. Piemēram, prasība ka pieteikuma iesniedzēju pārstāv advokāts vai kvalificēts jurists kasācijas instancē, pati par sevi nevar tikt uzskatīta kā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta34 pārkāpums.35 Tomēr, ja valsts kādus "ierobežojumus" paredzējusi, tiesas procesam jāatbilst tiesas pieejamības, taisnīgas procedūras un citiem tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem. Tādējādi, izvēlētais mehānisms pieļaujams, ja tas nodrošina efektīvu juridisko palīdzību un brīvu pieeju tiesai, tostarp personām, kuras nevar atļauties apmaksāt juridiskos pakalpojumus. 3.2. Ierobežojuma uz brīvu pieeju tiesai izvērtējums: Satversmes tiesas praksē vairakkārt atzīts, ka ne tikai dažādu maksājumu ieviešana ierobežo personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai, bet arī situācijas, kad persona nevar atļauties tai nepieciešamo juridisko palīdzību finansiālu apsvērumu dēļ un valsts šādu palīdzību nenodrošina - var tikt ierobežotas personas tiesības uz brīvu pieeju tiesai.36 Ieviešot jebkuru no Ziņojumā izstrādātajiem advokātu procesa variantiem, (skatīt V sadaļu) palielināsies to personu skaits, kurām būs nepieciešama advokāta palīdzība. Pirmkārt, personu skaits, kuras varēja pārstāvēt tiesā sevi pašas vai attiecīgi ar darbinieku starpniecību, vai vērsās pie juristiem, kas nav advokāti, vai pie citām personām. Otrkārt, arī tādu fizisku un juridisko personu skaits, kuru tiesību un interešu aizstāvība tiesā ir apdraudēta (t.i., ne tikai kā prasītājiem, bet arī kā atbildētājiem), jo to materiālā situācija nav pietiekama, lai tās varētu atļauties advokāta sniegto juridisko palīdzību, kā arī savu interešu pārstāvību tiesā tās pašas nav spējīgas īstenot. Līdz ar to, ieviešot prasību pēc advokāta iesaistes, ir nepieciešams paredzēt normatīvajā regulējumā mehānismu, kādā veidā šīm abām grupām - gan tai, kurai tiek ierobežota iespēja izvēlēties pārstāvi, gan tai, kurai materiālā situācija nav pietiekama - ir nodrošināma piekļuve advokātam, lai nodrošinātu šīm personu grupām iespēju aizsargāt savas tiesības un tiesiskās intereses tiesā, neierobežojot to tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu. Ziņojumā izstrādātie advokātu procesa varianti (skatīt V sadaļu) paredz: 1) ka advokāts nodrošina dokumentu sastādīšanu, bet pārstāvību tiesas sēdē īsteno persona (puse) pēc izvēles "pati" vai ar advokāta starpniecību (pie šāda risinājuma - personai ir pilnībā ierobežota izvēles tiesība attiecībā uz dokumentu sagatavotāju un daļējs ierobežojums uz pārstāvja tiesas sēdē izvēli) (1. un 3.variants); 2) dokumentu sastādīšanu un/vai pārstāvības tiesas sēdē īstenošanu persona (puse) pēc izvēles nodrošina "pati" var ar advokāta starpniecību (savukārt šāds risinājums personai rada daļēju izvēles tiesību ierobežojumu attiecībā uz dokumentu sagatavotāju un pārstāvības īstenotāju tiesas sēdē) (2., 2.A un 4.variants). Vienlaikus paskaidrojums, ka jēdziens persona (puse) "pati" tiek saprasts, ka fiziska persona pārstāv sevi "pati", bet juridisku personu var pārstāvēt amatpersonas, kas darbojas likumā, statūtos vai nolikumā piešķirto pilnvaru ietvaros, kā arī to darbinieki/juristi, kuri atrodas darba tiesiskajās vai civildienesta attiecībās ar attiecīgo juridisko personu. Ņemot vērā iepriekš minēto, nepieciešams veikt leģitīmā mērķa un izvēlēto līdzekļu mērķa sasniegšanai samērīguma izvērtējumu. Satversmes 86.pants noteic, ka tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā. Skatot kopsakarā Satversmes 86. un 92.pantu, secināms, ka ar likumu var ierobežot tiesības vērsties tiesā, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi (samērīgums). Samērīguma princips noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro sapratīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm. Satversmes tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka tiesas procesa efektivitāte palīdz aizsargāt citu cilvēku tiesības - un var kalpot kā leģitīms mērķis. Pamudinot personas saņemt juridisko palīdzību tieši no personas (proti, advokāta), kurai ir atbilstoša kvalifikācija, uz kuru attiecas advokāta profesijas standarts un pārbaudes mehānisms, var ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad tiesību aizsardzības līdzekļi tiesā netiek izmantoti pietiekami vai prasmīgi, kā arī uz efektīva sacīkstes principu balstīta tiesas procesa ietvaros sekmēt taisnīgāka iznākuma panākšanu. Tiesības uz kvalificētu juridisko pārstāvību ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu37. Secināms, ka, nosakot personai kvalificētas pārstāvības īstenošanu, kas veicina tiesvedības procesa efektivitāti un kvalitāti kopumā, - tas kalpo leģitīma mērķa sasniegšanai. Iepriekš minēto var nodrošināt jebkurš no izstrādātajiem advokātu procesa variantiem. Advokātu procesa 1. un 3.variants (plašāk - skatīt V sadaļu) nodrošina lielāku iespēju sasniegt leģitīmo mērķi, jo paredz, ka tiesvedības dokumentu sagatavošanu nodrošina advokāts, kā rezultātā tiek nodrošināta sacīkstes principa pilnvērtīgāka īstenošana. Lai arī 1.un 3.variants pieļauj, personai izvēles iespēju attiecībā uz pārstāvi tiesas sēdē ("pati" vai advokāts) - šī pārstāvība tiks īstenota uz kvalitatīvi sastādītu dokumentu pamata. Advokātu procesa 2., 2.A un 4.variants (plašāk - skatīt V sadaļu) neparedz tik striktu advokātu iesaistes pakāpi kā 1. un 3.variants, bet joprojām nodrošina leģitīmā mērķa sasniegšanu, jo, pastāvot ierobežojumam izvēlēties pārstāvi no citu personas loka - persona izvēlēsies advokātu. 2., 2.A un 4.variants pieļauj, ka persona "pati" var ne tikai nodrošināt ar tiesvedību saistīto dokumentu sagatavošanu, bet arī īstenot pārstāvību tiesas sēdē (bet var izvēlēties arī advokātu). Kopīgā iezīme aplūkotajiem advokātu procesa variantiem ir tā, ka pārstāvības institūts ir reducēts uz persona "pati" vai ar advokāta starpniecību. Kvalitatīvs un profesionāls tiesvedības process (ar plašāku advokātu iesaisti) iespējams varētu atslogot tiesas un nodrošināt tiesvedības ātrāku gaitu, kas ir personas interesēs un ir būtiska tiesība uz taisnīgu tiesu īstenošanā. Secīgi leģitīmajam mērķim vērtējams, vai izstrādātie advokātu procesa varianti kā izvēles līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai (samērīgums). Lai izvērtētu samērīgumu starp leģitīmo mērķi un radīto ierobežojumu personai, ir vērtējami sekojoši aspekti: 1) vai personām ir objektīvas iespējas saņemt juridisko palīdzību no advokāta; 2) vai personām tiek sniegta kvalificēta juridiskā palīdzība un vai pastāv kvalitātes kontroles mehānisms, ja sniegtā palīdzība ir nekvalitatīva; 3) vai arī tām personām, kuru materiālās iespējas ir ierobežotas, ir nodrošināta iespēja saņemt juridisko palīdzību no advokāta Civilprocesa likuma izpratnē. Attiecībā uz personu objektīvām iespējām saņemt juridisko palīdzību no advokāta norādāms, ka advokātu kvantitatīvais skaits kopš 2003.gada ir vairāk nekā divkāršojies.38 Salīdzinājumā ar situāciju pirms vairāk kā desmit gadiem, kad Satversmes tiesa secināja, ka advokātu skaits nav pietiekams (599 advokāti), tas ir pieaudzis (līdz 1340 advokātiem), turpretim iedzīvotāju skaits - samazinājies. Izrietoši no skaitliskiem datiem, ir secināms, ka advokātu sniegtā juridiskā palīdzība ir kļuvusi pieejamāka (bet ne pietiekama). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesas pieejamība būtībā tiek nodrošināta arī tad, ja personai ir pietiekami plašas iespējas izvēlēties juridiskās palīdzības sniedzēju no advokātu vidus. Tomēr advokātu skaitliskais pieaugums nerisina to, ka atsevišķos lauku novados advokātu sniegtā juridiskā palīdzība ir nodrošināta.39 Ierobežojot personai izvēles tiesības uz pārstāvi, ir būtiski nodrošināt tai saprotamu un savlaicīgu (saistīts ar tiesvedības procesa termiņu ievērošanu, piemēram, kādos iesniedzami paskaidrojumi) advokātu pieejamības risinājumu (t.sk. arī novados). Personām ir jābūt pieejamam sarakstam ar konkrētu advokātu specializāciju un juridisko pakalpojumu izcenojumiem. Tāpat advokātu pieejamības nodrošināšanā būtu jāsaņem zvērinātu advokātu vecāko (kā arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomes) atbalsts, lai, piemēram, gadījumos, kad persona diennakts laikā nevar atrast advokātu, būtu iespējams norīkot advokātu juridiskās palīdzības sniegšanai tai skaitā arī novados. Ja advokātu pieejamība tiek nodrošināta pilnvērtīgi (ne tikai skaitliskā izpausmē), tad tas nebūtu vērtējams kā personu tiesību ierobežojums uz brīvu pieeju tiesai. Vērtējot to, vai personām tiek sniegta kvalificēta juridiskā palīdzība, norādāms, ka likumdevējs ir izveidojis advokatūru kā sistēmu ar noteiktu prasību kopumu, kuras ietvaros tiek izvirzītas stingras prasības jaunu biedru uzņemšanai un kurā funkcionē kontroles mehānisms40, ar kuru tiek uzraudzīta advokāta profesionālā darbība41, ētikas prasību ievērošana42, kvalifikācijas uzturēšana un paaugstināšana43, kā arī regulēti konkrēti ar advokātu sniegto juridisko palīdzību saistīti jautājumi. Advokātu profesija ir reglamentēta profesija. Tieslietu ministrija aktīvi turpina strādāt pie tālākas advokatūras pilnveides. Nolūkā izstrādāt konkrētus priekšlikumus, tieslietu ministrs izveidoja darba grupu, kuras sastāvā tika iekļauti eksperti no Latvijas Zvērinātu advokātu padomes, tiesneši, Tieslietu ministrijas, Valsts ieņēmuma dienesta un Ģenerālprokuratūras pārstāvji. Darba grupas ietveros tika rīkotas vairākas sanāksmes, kuras ietvaros tika izstrādāti vairāki būtiski priekšlikumi ar nolūku pilnveidot advokatūras institūtu, piemēram, paredzēt, ka advokātu un advokātu palīgu profesionālā darbība ir obligāti apdrošināma; subjektu loks, kuriem ir atviegloti nosacījumi advokātu statusa iegūšanai, piemēram, tiesību zinātņu doktori tikai daļēji atbrīvojami no eksāmena; tāpat paredzētas izmaiņas eksāmena vērtēšanas sistēmas pilnveidošanā; profesionālās kvalifikācijas celšanas stiprināšana; stingrāka regulējuma ieviešana attiecībā uz advokāta un klientu attiecību nostiprināšanu "vienošanās"; u.c. priekšlikumi.44 Paredzams, ka grozījumi saistībā ar advokatūras institūta pilnveidi normatīvajos aktos tiks iestrādāti 2016.gada ietvaros, kas ir pirms advokāta procesa ieviešanas. To, ka advokāti nodrošina kvalificētas juridiskās palīdzības sniegšanu, pastiprina arī tas, ka Satversmes tiesa ir atzinusi par pamatotu, ka tikai gadījumos, kad persona izvēlas saņemt juridisko palīdzību no advokāta - ja lieta tiek izšķirta tai par labu, persona var saņemt attiecīgo izdevumu atlīdzinājumu no otras puses, bet, ja persona izvēlas saņemt juridisko palīdzību no personas, kura nav advokāts Civilprocesa likuma izpratnē - personai nav iespējas saņemt šo izdevumu atlīdzinājumu.45 Ievērojot minēto, var secināt, ka spēkā esošais normatīvais regulējums nodrošina to, ka advokāti sniedz kvalificētu juridisko palīdzību, bet ir nepieciešams risinājums attiecībā uz advokātu pilnvērtīgas pieejamības nodrošināšanu. Attiecībā uz personu iespējām saņemt juridisko palīdzību, kuru materiālās iespējas ir ierobežotas norādāms, ka iespēja saņemt juridisko palīdzību no advokāta viennozīmīgi ir saistāma ar finansiālo aspektu. Īstenojot jebkuru no Ziņojumā izstrādātajiem advokātu procesa variantiem (izņemot 5.variantu), personām (tai skaitā arī juridiskajām personām) tiks radītas papildus finansiālās izmaksas par advokātu sniegtajiem juridiskajiem pakalpojumiem. Finansiālais aspekts (slogs) saistīts ar personas spēju apmaksāt advokātu sniegtos pakalpojumus. Personas nespēja apmaksāt advokātu sniegtos pakalpojumus ierobežos tās tiesības uz brīvu pieeju tiesai. Detalizētāku skaidrojumu par advokātu sniegto pakalpojumu izcenojumiem (noteiktos juridiskās palīdzības veidos) skatīt 3.pielikumā (piemēram, procesuālo dokumentu sastādīšana var izmaksāt no 50 euro līdz 1000 euro, juridisko konsultāciju sniegšana advokātu prakses vietā no 15 euro līdz 100 euro stundā, u.tml.). Visstriktāk finansiālo aspektu un ierobežojumus uz tiesas pieejamību rada advokātu procesa 1. un 3.variants ar prasību, ka dokumentu sagatavošanu nodrošina tikai advokāts. Attiecībā uz pārstāvības īstenošanu tiesas sēdē personai pastāv izvēles iespēja "pats" vai ar advokātu starpniecību. Savukārt 2., 2.A un 4.variants pieļauj personai tiesības izvēlēties gan attiecībā uz dokumentu sagatavotāju, gan attiecībā uz pārstāvības tiesas sēdē īstenošanu ("pats" vai advokāts). Gadījumā, ja persona, īstenojot savu "izvēles tiesību" izvēlēsies vai būs spiesta izvēlēties advokātu, jo pati nespēs savu pārstāvību īstenot, - izmaksas personai palielināsies. Juridiskām personām nedz šobrīd, nedz arī advokātu procesa kontekstā valsts atbalsts nav paredzēts. Ja juridiskā persona iesaistīsies tiesvedības procesā - tai palielināsies finansiālais slogs (jo īpaši pie 1. un 3.varianta). Juridiskām personām advokātu sniegtie pakalpojumi apmaksājami no saviem finanšu līdzekļiem. Juridisko personu nespēja apmaksāt advokātu sniegtos pakalpojumus var ierobežot tās tiesības uz brīvu pieeju tiesai. Ievērojamāk finansiālo slogu palielinās 1. un 3.varianta ieviešana (neatkarīgi no tā, vai juridiskajai personai štatā ir juridiskie dienesti/juristi vai nav), mazāku finansiālā sloga palielinājumu var radīt 2., 2.A un 4.varianta ieviešana, jo šie varianti pieļauj juridiskajām personām izmantot savus juridiskā štata resursus. Tomēr, ja juridiskajai personai štatā nav iekļauti juridiskie dienesti/juristi (it īpaši mazie un vidēji mazie komersanti) jebkurš no variantiem radīs finansiālā sloga palielinājumu. Detalizētāku skaidrojumu par advokātu sniegto pakalpojumu izcenojumiem un iespējamām papildu izmaksām (noteiktos juridiskās palīdzības veidos) skatīt 3.pielikumā. Tomēr tām ir iespējama ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšana Civilprocesa likuma 44.panta ietvaros. Ņemot vērā, ka juridiskām personām vienmēr ir jāapzinās tiesvedības risks - tām ir nepieciešams plānot šādas iespējamās izmaksas. Savukārt attiecībā uz fiziskajām personām valstī kopš 2005.gada pastāv tiesiskais regulējums par valsts garantētās juridiskās palīdzības nodrošināšanu. Ir radīta sistēma, kas nodrošina fiziskās personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, garantējot valsts finansiālu atbalstu juridiskās palīdzības saņemšanai. Saskaņā ar Valsts nodrošinājās juridiskās palīdzības likuma normām uz valsts garantēto juridisko palīdzību var pretendēt fiziskas personas, kuras ir ieguvušas maznodrošinātas vai trūcīgas personas vai personas, kas atrodas īpašā situācijā vai atrodas pilnā valsts vai pašvaldības apgādībā. Spēkā esošais regulējums definē samērā šauru fizisko personu loku, kuras ir tiesīgas pieprasīt valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Ieviešot jebkuru no izstrādātajiem advokātu procesa variantiem, valsts garantētā juridiskā palīdzība ir nodrošināma plašākam fizisko personu lokam, lai netiktu ierobežotas personu tiesības uz brīvu pieeju tiesai. Ieviešot jebkuru no izstrādātajiem advokātu procesa variantiem, jo īpaši 1.un 3.varianta gadījumā, personām tiks ierobežotas tiesības vērsties tiesā, bet 2., 2.A un 4.varianta gadījumā personas, kuras pašas nevarēs īstenot pārstāvību - būs nepieciešams izmantot advokāta sniegtos pakalpojumus. Līdz ar to Ziņojumā ir identificētas personu grupas ("riska grupas"), kuru ienākumi nav pietiekami, lai tās apmaksātu advokātu sniegtos pakalpojumus (detalizētāku izklāstu skatīt III sadaļā). Personu grupai, kuras ienākumi nepārsniedz valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmēru (piemēram, 2015.gadā valstī noteiktā minimālā mēnešalga pirms nodokļu nomaksas ir 360 euro46) (papildus būtu rēķināms uz katru apgādībā esošo personu valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs, (atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam)47) ir nepieciešams valsts atbalsts. Šī personu grupa varētu piedalīties ar līdzmaksājumu 25% apmērā no advokātam paredzētā atlīdzības apmēra, kas noteikts Ministru kabineta noteikumos valsts juridiskās palīdzības sniegšanā48. Arī personu grupai, kuras ienākumi ir virs valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmēra, bet ne vairāk kā valstī strādājošo mēneša vidējās darba samaksas apmērs (piemēram, 2014.gadā strādājošo mēneša vidējā darba samaksa gadā pirms nodokļu nomaksas bija 765 euro, 2015.gadā - 818 euro)49 ir piemērojami atvieglojumi. Šī personu grupa pilnā apjomā apmaksātu advokātam paredzēto atlīdzības apmēru, bet ne vairāk, kā tas noteikts Ministru kabineta noteikumos valsts juridiskās palīdzības sniegšanā. Rezumējot, atrisinot šajā Ziņojumā norādītajos virzienos advokātu pieejamības jautājumu (ne tikai skaitliskā izteiksmē, bet arī personai saprotamu un ātru advokātu pieejamību tostarp arī novados), kā arī paredzot valsts finansiālo atbalstu advokātu pakalpojumu segšanai, jebkura no pirmajiem četriem advokātu procesa variantiem ieviešanas rezultātā - sabiedrības ieguvums būs lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu (tiesību ierobežojumu), jo advokātu process sekmēs tiesas procesa ekonomiju (efektivitāti) kopumā, kā arī veicinās taisnīgāka rezultāta sasniegšanu un kvalitatīvu lietu izskatīšanu sapratīgā termiņā - un tas ir samērīgi ar leģitīmo mērķi. Jāuzsver, ka Ziņojumā iekļautie risinājuma varianti paredz dažādas alternatīvas leģitīmā mērķa sasniegšanā. Viennozīmīgi 1.un 3.variants paredz personas lielāku izvēles tiesību ierobežojumu un finansiālo slogu (salīdzinājumā ar 2., 2.A un 4.variantu), jo šajos variantos dokumentu sagatavošanu nodrošina tikai advokāts, bet vienlaicīgi 1.un 3.variants nodrošina arī to, ka kvalitatīvi dokumenti tiek sagatavoti no abām pusēm, kas ir priekšnoteikums pilnvērtīgāka sacīkstes principa īstenošanai, kā arī efektīvam un ātram tiesvedības procesam kopumā. Tāpat 1. un 3.variants nodrošina pilnīgāka leģitīmā mērķa sasniegšanu, lai arī vienlaikus paredz lielāku tiesību ierobežojumu indivīdam. Savukārt 2., 2.A un 4.variants neierobežo tik lielā mērā personas izvēles tiesības kā 1. un 3.variants, jo personai pastāv izvēle gan attiecībā uz dokumentu sagatavošanu, gan pārstāvības tiesas sēdē īstenošanu. Ar šiem variantiem leģitīmo mērķi var sasniegt ierobežotākā mērā (nekā 1. un 3.variantā), bet ar mazāku personu tiesību ierobežojumu. Arīdzan 2., 2.A un 4.variants var radīt personām (viennozīmīgi fiziskām personām, bet ne tik izteikti juridiskām personām) papildu finansiālās izmaksas, jo šajos variantos ir liela varbūtība, ka persona kā pārstāvi izvēlēsies advokātu, jo dokumentu sagatavošana un/vai pārstāvības īstenošana tiesas sēdē ir reducēta uz persona "pati" vai ar advokāta starpniecību. Nav izslēgts, ka viena puse iesniegs advokātu sagatavotus dokumentus, savukārt pretējā puse dokumentu sastādīšanu īstenos "pati", kā rezultātā var netikt nodrošināta pilnvērtīga sacīkstes principa īstenošana. Advokātu procesa 5.variants paredz saglabāt spēkā esošo tiesisko regulējumu. Jāatzīst, ka 5.variants neradīs personām (fiziskām un juridiskām personām) papildus finansiālos izdevumus vai papildus slogu valsts budžetam, lai nodrošinātu valsts garantētās juridiskās palīdzības sniegšanu. Cita starp pieminams, ka persona var izmantot arī citus valstī pastāvošos alternatīvos strīdus risināšanas mehānismus, piemēram, persona var izmantot mediatora pakalpojumus vai vērsties šķīrējtiesā. Mediācija ir brīvprātīgas sadarbības process, kurā puses cenšas panākt savstarpēji pieņemamu vienošanos savu domstarpību atrisināšanai ar mediatora starpniecību. Mediāciju var izmantot domstarpību risināšanai ārpustiesas procesā, kā arī tiesvedības procesā, ja speciālās tiesību normas nenosaka citādi. Savukārt šķīrējtiesa ir strīdu …