Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas un 8.1 panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91

Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas un 8.1 panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas un 8.1 panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2021. gada 27. maijā lietā Nr. 2020-49-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita Osipova, tiesneši Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs un Anita Rodiņa, pēc konstitucionālajām sūdzībām, kuras iesniedzis Rems Kargins, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2021. gada 27. aprīļa tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas un 8.1 panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2014. gada 19. jūnijā steidzamības kārtībā pieņēma Komercdarbības atbalsta kontroles likumu (turpmāk arī - Kontroles likums), kas stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa nosaka: ja komercsabiedrība, kura nonākusi finansiālās grūtībās, saskaņā ar komercdarbības atbalstu regulējošiem normatīvajiem aktiem saņem atbalstu, tad no komercdarbības atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām, ievērojot Eiropas Komisijas lēmumā vai nacionālajā normatīvajā aktā par atbalsta piešķiršanu noteikto un neatkarīgi no komercsabiedrības spēkā esošajām juridiskajām saistībām komercsabiedrībai ir aizliegts pildīt pakārtotās saistības (tai skaitā aizliegts atmaksāt aizdevumu, aprēķināt, uzkrāt vai izmaksāt par šādu aizdevumu procentus vai citu atlīdzību) neatkarīgi no pakārtoto saistību nodibināšanas brīža. Minētā norma nav grozīta un ir spēkā tās sākotnējā redakcijā. Ar 2017. gada 2. februāra likumu "Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā", kas stājās spēkā 2017. gada 2. martā, Kontroles likums papildināts ar 8.1 pantu šādā redakcijā: "(1) Ja komercsabiedrība, kura nonākusi finansiālās grūtībās un saskaņā ar komercdarbības atbalstu regulējošiem normatīvajiem aktiem saņem atbalstu, ne vēlāk kā sešus mēnešus pirms Eiropas Komisijas lēmumā vai nacionālajā normatīvajā aktā par atbalsta piešķiršanu noteiktā komercsabiedrības likvidācijas termiņa konstatē, ka komercdarbības atbalsts nav pilnībā atmaksāts un līdz atbalsta sniegšanas termiņa beigām netiks atmaksāts, komercsabiedrība izbeidz darbību un uzsāk komercsabiedrības likvidācijas procesu, ņemot vērā šā panta otrajā un trešajā daļā paredzētos nosacījumus. (2) Saskaņā ar šā panta pirmo daļu uzsāktā likvidācijas procesa ietvaros pakārtotās saistības tiek pildītas tikai tad, kad ir pilnībā atmaksāts saņemtais komercdarbības atbalsts. Līdz komercdarbības atbalsta atmaksāšanai: 1) nespēja atmaksāt komercdarbības atbalstu un pakārtoto saistību neizpilde nav pamats maksātnespējas procesa ierosināšanai; 2) pakārtoto saistību kreditora prasījums nevar tikt nodrošināts, kā arī pakārtoto saistību kreditors nav tiesīgs prasīt viņam pienākošos summu deponēšanu vai jebkādu citu saistību izpildi; 3) ir aizliegts komercsabiedrības dalībniekiem (akcionāriem, biedriem, īpašniekiem) izmaksāt likvidācijas kvotas. (3) Uzņēmumu reģistrs izslēdz komercsabiedrību no publiskā reģistra arī tad, ja atbilstoši šajā pantā paredzētajiem nosacījumiem veiktas likvidācijas ietvaros nav atmaksāts komercdarbības atbalsts vai nav izpildītas pakārtotās saistības. (4) Ja daļa no komercdarbības atbalsta netiek atgūta, pēc komercsabiedrības likvidācijas šo daļu dzēš likumā par valsts budžetu kārtējam gadam noteiktajā apmērā." Minētais pants nav grozīts un ir spēkā tā sākotnējā redakcijā. 2. Pieteikumu iesniedzējs - Rems Kargins (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējs) - uzskata, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa, kā arī 8.1 panta otrā un trešā daļa (turpmāk - apstrīdētais regulējums) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 91., 92. un 105. pantam. 2.1. No pieteikumiem izriet, ka Pieteikumu iesniedzēja māte un AS "Parex banka" 2008. gada 12. maijā noslēdza līgumu par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu (turpmāk - Termiņdepozīta līgums) ar noguldījuma pamatsummu 15 miljoni euro, noguldījuma termiņu - septiņi gadi - un fiksēto procentu likmi - 12 procenti gadā. 2008. gada 13. maijā noslēgta papildu vienošanās, kurā noteikts, ka termiņdepozīts tiks izmantots kā kredītiestādes subordinētais kapitāls, nosakot aizliegumu izbeigt līgumu un izņemt termiņdepozīta summu pirms līgumā norādītā termiņa, izņemot kredītiestādes likvidācijas gadījumu. 2008. gada 19. jūnijā Pieteikumu iesniedzējs uz dāvinājuma līguma pamata ieguvis tiesības uz atbilstoši Termiņdepozīta līgumam sniegto noguldījumu un no tā izrietošām tiesībām. 2008. gada septembra beigās AS "Parex banka" pēc aktīvu apjoma bija otra lielākā kredītiestāde Latvijā un tās aktīvi veidoja 13,8 procentus no kopējiem Latvijas kredītiestāžu sektora aktīviem. 2008. gada oktobrī no AS "Parex banka" sāka aizplūst noguldījumi, un tās kapitāla pietiekamība noslīdēja zem nepieciešamā minimuma, turpinot strauji pasliktināties. 2008. gada novembra sākumā Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Finanšu ministrija un Latvijas Banka secināja, ka bez komercdarbības atbalsta (turpmāk - atbalsts) AS "Parex banka" draud tūlītēja maksātnespēja. 2008. gada 4. novembrī Valsts kancelejā tika saņemts AS "Parex banka" vairākuma akcionāru iesniegums ar lūgumu sniegt AS "Parex banka" atbalstu. Ministru kabineta sēdē tas tika konceptuāli atbalstīts. Latvijas valsts 2008. gada 10. novembrī un 2.-3. decembrī pārņēma AS "Parex banka" akcijas ar balsstiesībām. Tika sniegts atbalsts kredītiestādes glābšanai. Eiropas Komisija 2010. gada 15. septembrī pieņēma lēmumu atzīt sniegto atbalstu par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Ar Eiropas Komisijas 2014. gada 9. jūlija lēmumu Nr. 2015/162 (turpmāk - lēmums Nr. 2015/162) arī sniegtais papildu atbalsts AS "Parex banka" (AS "Reverta") un AS "Citadele" tika atzīts par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. 2.2. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam. Pieteikumu iesniedzējam ne vien brīdī, kad viņš saņēmis dāvinājumā tiesības uz atbilstoši Termiņdepozīta līgumam sniegto noguldījumu, bet arī visā laika posmā līdz apstrīdētā regulējuma pieņemšanai neesot bijis pamata uzskatīt, ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" varētu apdraudēt viņa tiesības saņemt šā līguma pamatsummas atmaksu. Tiesiskais regulējums, kas tolaik bija spēkā, esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Tas neesot radījis papildu komercdarbības risku, ar ko būtu jārēķinās kredītiestāžu kreditoriem. Tādējādi 2008. gada 19. jūnijā spēkā bijušās normas un valsts rīcība pēc tam, kad tika uzsākta atbalsta sniegšana AS "Parex banka", esot radījušas Pieteikumu iesniedzējam likumīgu, saprātīgu un pamatotu paļāvību uz to, ka viņa tiesības saņemt minētā līguma pamatsummu netiks apdraudētas. Neiespējamība saņemt AS "Parex banka" aizdotās summas atmaksu Pieteikumu iesniedzējam radot un radīšot būtisku kaitējumu. Ikvienam cilvēkam 15 miljoni euro esot ievērojama un turpmāko dzīvi ietekmējoša naudas summa. Tā neapšaubāmi esot ietekmējusi Pieteikumu iesniedzēja izvēles laika posmā no 2008. gada 19. jūnija līdz apstrīdētā regulējuma pieņemšanai. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa esot piemērota tādām tiesiskajām attiecībām, kuras sākušās sešus gadus pirms šīs normas spēkā stāšanās un kuru izbeigšanās bijusi paredzēta mazāk nekā gadu pēc šīs normas spēkā stāšanās. Likumdevējs neesot noteicis saudzīgu pārejas periodu un neesot paredzējis nekāda veida kompensāciju Pieteikumu iesniedzējam. Vēl jo vairāk, Pieteikumu iesniedzējs pat neesot uzklausīts, lai noskaidrotu, vai vispār pastāv iespējas kompensēt viņam nodarīto kaitējumu. Likumdevējs neesot pierādījis acīmredzamu un fundamentālu vajadzību, kas attaisnotu iejaukšanos Pieteikumu iesniedzēja tiesiskajā paļāvībā. Turklāt pat tad, ja tiktu konstatēts, ka tiesiskās paļāvības ierobežošana bijusi vērsta uz sabiedrības labklājību, Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa neatbilstot samērīguma principam. Savukārt Kontroles likuma 8.1 panta otrajai un trešajai daļai esot atpakaļvērsts spēks. Šīs normas stājušās spēkā 2017. gada 2. martā un esot piemērojamas attiecībā uz tādu līgumu, kura izpildes termiņš bija 2015. gada 12. maijs. Likumdevējs neesot sniedzis pamatojumu, kas varētu attaisnot atpakaļvērsta spēka piešķiršanu Kontroles likuma 8.1 panta otrajai un trešajai daļai. Ar šīm normām radītais tiesiskās paļāvības principa aizskārums neesot attaisnojams ar mērķi aizsargāt sabiedrības intereses. Ja Satversmes tiesa secinātu, ka Kontroles likuma 8.1 panta otrajai un trešajai daļai nav atpakaļvērsta spēka, tad nebūtu šaubu par to, ka tām ir tūlītējs spēks, ka nav pārejas perioda un atbilstošas kompensācijas. 2.3. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. pantam. Vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties visas personas, kurām ir pakārtotās saistības pret komercsabiedrību, kas saņem atbalstu, neatkarīgi no tā, vai šī komercsabiedrība ir vai nav kredītiestāde. Arī kredītiestādei, kas saņem atbalstu, esot pienākums ievērot sloga sadales principu tādā pašā mērā un veidā kā citai komercsabiedrībai, kas saņem atbalstu. Pieteikumu iesniedzējs attiecībā uz vienu un to pašu aizdevumu esot nonācis gan tādā situācijā, ka atbalsts AS "Parex banka" sniegts kā kredītiestādei, gan tādā situācijā, ka šis atbalsts sniegts komercsabiedrībai. Gan Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa, gan Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmā daļa paredzot aizliegumu pildīt pakārtotās saistības no atbalsta piešķiršanas brīža līdz tā sniegšanas beigām. Tomēr Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa paredzot, ka minētais aizliegums ir piemērojams "neatkarīgi no pakārtoto saistību nodibināšanas brīža". Savukārt Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmās daļas piemērošana esot aprobežota ar šā likuma pārejas noteikumu 36. punktu, kas paredzot, ka minētais aizliegums nav piemērojams kredītiestādei, kurai pirms šīs tiesību normas spēkā stāšanās ir sniegts atbalsts atbilstoši normatīvajiem aktiem par atbalstu. Ja Kontroles likuma 8.1 panta otrā un trešā daļa ir piemērojamas arī kredītiestādēm, tad šo normu tiesiskās sekas kredītiestādes skarot atšķirīgi nekā citas kapitālsabiedrības un atšķirība esot būtiska. Atbilstoši Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmajai daļai un pārejas noteikumu 36. punktam kredītiestādes pakārtoto saistību kreditori līdz likvidācijas procesa uzsākšanai jau varot būt saņēmuši savu saistību apmierinājumu un Kontroles likuma 8.1 panta otrajā un trešajā daļā paredzētie ierobežojumi tos neskartu. Ar apstrīdēto regulējumu radītajai atšķirīgajai attieksmei neesot nekāda sakara ar teorētiski iespējamām atšķirībām starp kredītiestādēm un citām komercsabiedrībām. Atšķirīgo attieksmi esot noteikusi tikai un vienīgi faktiskā situācija, kāda bija izveidojusies, sniedzot atbalstu AS "Parex banka". Pieteikumu iesniedzējs norāda: ja viņa pakārtotās saistības būtu nodotas AS "Citadele banka", nevis AS "Reverta", viņu turpinātu aizsargāt Kredītiestāžu likuma pārejas noteikumu 36. punkts un viņš jau būtu saņēmis aizdevuma pamatsummas atmaksu. Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs to apzināti esot attiecinājis vienīgi uz komercsabiedrībām, kas nav kredītiestādes, jo tādējādi apstrīdētais regulējums esot piemērojams vienīgi AS "Reverta". 2.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam varas dalīšanas principam un Satversmes 92. pantam. Tikai un vienīgi apstrīdētā regulējuma pieņemšanas dēļ esot noraidīta Pieteikumu iesniedzēja civilprasība par Termiņdepozīta līguma izbeigšanu un noguldījuma pamatsummas piedziņu no AS "Reverta". No Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas izstrādes materiāliem esot redzams, ka tieši šādu iznākumu likumdevējs ar šo normu vēlējies panākt. Arī pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu, likumdevējs esot apzināti iejaucies tiesiskajās attiecībās, kurām tiesas novērtējums tika sniegts civillietā Nr. C04433312. Neesot šaubu par to, ka likumdevēja nolūks, pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu, bija liegt atmaksāt Pieteikumu iesniedzējam naudas summu, par kuru bijis strīds minētajā civillietā. Tādējādi esot skaidri redzams, ka valsts, pieņemot apstrīdēto regulējumu, pēc būtības ir sev par labu atrisinājusi tiesas izskatīšanā esošu civillietu. Šāda valsts rīcība esot pretrunā ar pašu varas dalīšanas principa un tiesību uz taisnīgu tiesu būtību, jo atņemot Pieteikumu iesniedzējam jebkādas iespējas efektīvi aizstāvēt savas tiesības civillietā. Ar apstrīdētā regulējuma vispārīgo mērķi nodrošināt sloga sadales principa ievērošanu nevarot attaisnot ar šo regulējumu radīto iejaukšanos civillietas izspriešanā. Neesot konstatējama nekāda acīmredzama un fundamentāla sabiedrības vajadzība, kas attaisnotu likumdevēja iejaukšanos tiesas spriešanā. 2.5. Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 105. pantam. Prasījums, lai AS "Reverta" atmaksā aizdevuma pamatsummu, esot īpašums Satversmes 105. panta izpratnē. Apstrīdētais regulējums paredzot īpašuma atsavināšanu, tādēļ tas esot vērtējams atbilstoši Satversmes 105. panta ceturtā teikuma prasībām. Pamatojoties uz Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, Pieteikumu iesniedzējam jau vairāk nekā piecus gadus faktiski esot atņemtas jebkādas tiesības rīkoties ar sev piederošo īpašumu. Faktiskā īpašuma atņemšana, kas jau esot veikta, pamatojoties uz Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, neizbēgami tikšot galīgi nostiprināta ar brīdi, kad saskaņā ar Kontroles likuma 8.1 panta trešo daļu AS "Reverta" tiks izslēgta no publiskā reģistra, tā arī neizpildot saistības pret Pieteikumu iesniedzēju. Pieteikumu iesniedzējam neesot tikai uz laiku ierobežotas tiesības atprasīt savus naudas līdzekļus vai procentu maksājumus, viņam vispār vairs neesot saglabātas tiesības uz savu īpašumu, kuras viņš varētu izmantot. Apstrīdētā regulējuma dēļ Pieteikumu iesniedzējs esot pilnībā un neatgriezeniski zaudējis savu īpašumu - prasījumu par to 15 miljonu euro atmaksu, kuri bija noguldīti AS "Parex banka". Pieteikumu iesniedzējs savu īpašumu neesot zaudējis maksātnespējas procesa ietvaros vai jebkādā citā veidā, kas būtu saistīts ar komercdarbības risku. Tas esot zaudēts valsts pieņemta likuma rezultātā. Šāda valsts rīcība nevarot tikt uzskatīta par tādu, ar kuru komersantam būtu jārēķinās kā ar komercdarbības risku, un šāda rīcība nevarot tikt uzskatīta par tirgus faktoru ietekmes rezultātu. Pieteikumu iesniedzēja īpašuma atsavināšana neesot notikusi tādā kārtībā, kādu prasa Satversmes 105. panta ceturtais teikums. Ja netiks konstatēts, ka apstrīdētais regulējums ietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā, tad, pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, tas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts, neievērojot labas likumdošanas principu. Likumdevējs, pieņemot Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, neesot veicis nekādus izskaidrojošus pētījumus, sociālās ietekmes izvērtējumu, riska prognozes un novērtēšanas pasākumus. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa esot pieņemta tādā steigā, ka pat teorētiski nekādu padziļinātu analīzi likumdevējs gluži vienkārši nevarējis veikt. Apstrīdētais regulējums neesot bijis objektīvi nepieciešams. Savukārt Kontroles likuma 8.1 panta otrās un trešās daļas izstrādes materiāli neliecinot par to, ka būtu vērtēta šo normu atbilstība Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, kā arī neesot veikta atbilstoša izpēte un risku novērtēšana attiecībā uz kaitējumu, ko šīs normas radīs Pieteikumu iesniedzējam. Tāpat likumdevējs neesot apsvēris visus apstrīdētā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamos pasākumus. Esot bijis pamatoti sagaidīt, ka jau brīdī, kad Latvija uzsāka atbalsta sniegšanu, tā būtu izvērtējusi, vai regulējums pieļauj šāda atbalsta sniegšanai nepieciešamos pasākumus un kādi grozījumi šajā regulējumā būtu nepieciešami. Apstrīdētais regulējums esot paredzēts kā līdzeklis sloga sadales principa ievērošanai, un attiecīgi tā leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība. Pieteikumu iesniedzējs uzsver, ka apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis neesot ievērot no Latvijas dalības Eiropas Savienībā izrietošās saistības, jo Eiropas Savienības tiesības neesot Latvijai uzlikušas pienākumu pieņemt apstrīdēto regulējumu. Ne Līgums par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD), ne kāda cita Eiropas Savienības tiesību norma tieši neparedzot pienākumu ievērot sloga sadales principu. Apstrīdētais regulējums neesot piemērots līdzeklis sloga sadales principa ieviešanai. Sloga sadales pasākumiem esot jānodrošina princips "neviens kreditors nav sliktāks par citu", proti, jānodrošina tas, ka šo pasākumu rezultātā pakārtoto saistību kreditori necieš lielākus zaudējumus par tiem, ko viņi ciestu, ja atbalsts netiktu sniegts. Šis princips prasot izvērtēt kreditora stāvokli, kāds tas būtu tad, ja valsts nebūtu iejaukusies, nevis padarīt kreditora stāvokli pilnībā atkarīgu no valsts iejaukšanās rezultātiem - veiksmēm un neveiksmēm. Pieteikumu iesniedzējs uzskata: tā kā apstrīdētais regulējums neparedz, ka pakārtotās saistības nav jāpilda tikai tādā apmērā, kādā tās netiktu pildītas, ja atbalsts nebūtu sniegts, tad šis regulējums nenodrošina iepriekš minētā principa ievērošanu. Tāpat apstrīdētajā regulējumā neesot ietverti nekādi ierobežojoši kritēriji, nemaz nerunājot par pienākumu izvērtēt, kāds būtu kreditora stāvoklis tad, ja atbalsts komercsabiedrībai nebūtu sniegts. Lai pareizi īstenotu sloga sadales pasākumus, valstij vajadzējis precīzi izskaitļot, cik lielus zaudējumus Pieteikumu iesniedzējs ciestu tad, ja atbalsts AS "Parex banka" nebūtu sniegts un tiktu īstenots AS "Parex banka" maksātnespējas process. Ja atbalsts nebūtu sniegts, tad Pieteikumu iesniedzējs "parastā" maksātnespējas procesā saņemtu vismaz daļēju noguldījuma atmaksu. Likumdevējs neesot pienācīgi izvērtējis to, vai apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem. Vienpusēja atkāpšanās no pakārtoto saistību izpildes, komercsabiedrības maksātnespējas procesa uzsākšana vai likvidācija pēc Komerclikuma noteikumiem neesot alternatīvi sloga sadales principa īstenošanas risinājumi, bet gluži vienkārši apsvērumi par to, kas notiktu, ja apstrīdētais regulējums netiktu pieņemts. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi bija iespējams sasniegt efektīvāk, ja Latvija vēl pirms tam, kad sāka sniegt atbalstu AS "Parex banka", būtu izvērtējusi savus normatīvos aktus un izdarījusi tajos nepieciešamos grozījumus. Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu, kas neesot bijusi ne savlaicīga, ne konsekventa valsts rīcība, Pieteikumu iesniedzējam esot radītas nelabvēlīgas sekas. Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi esot bijis iespējams sasniegt, iestrādājot tajā principu "neviens kreditors nav sliktāks kā citi", tas ir, paredzot, ka naudas summa, kas pakārtoto saistību kreditoriem netiek izmaksāta, pamatojoties uz apstrīdēto regulējumu, nepārsniedz to naudas summu, kuru pakārtoto saistību kreditori neatgūtu gadījumā, ja atbalsts netiktu sniegts. Tāpat apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi būtu bijis iespējams sasniegt, paredzot pakārtoto saistību dzēšanu uz līguma pamata vai pret taisnīgu atlīdzību uz likuma pamata. Tas ļautu sloga sadales pasākumus īstenot vienošanās ceļā, izvērtēt katra pakārtoto saistību kreditora individuālo situāciju, kā arī aplēst viņa pakārtoto saistību vērtību, kāda tā būtu tādā gadījumā, ja atbalsts nebūtu sniegts. Ar apstrīdēto regulējumu Pieteikumu iesniedzējam esot nodarīts būtisks, neatgriezenisks un visu turpmāko dzīvi iespaidojošs īpašuma tiesību aizskārums. Savukārt sabiedrības ieguvums no šā regulējuma piemērošanas esot mērāms tikai finansiālā izteiksmē un esot relatīvi neliels salīdzinājumā ar kopējiem valsts budžeta līdzekļiem, kas izlietoti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka". Apstrīdētā regulējuma radītās sekas neesot attiecināmas uz komercdarbības risku, kuru Pieteikumu iesniedzējs būtu varējis un kuru viņam būtu vajadzējis paredzēt. Pieteikumu iesniedzēja tiesību aizskārumu esot radījusi tieši un tikai valsts rīcība, pieņemot apstrīdēto regulējumu. Ja ikvienas iepriekš neparedzētas normatīvo aktu izmaiņas varētu uzskatīt par komercdarbības riska iestāšanos, tad Satversmes 105. pantā garantētās tiesības kļūtu deklaratīvas un bezjēdzīgas. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā esot izveidojusies tāda situācija, ka sloga sadalē piedalījušies tikai daži no AS "Parex banka" noguldītājiem, bet tie noguldītāji, kuru noguldījumi tika nodoti AS "Citadele banka", sloga sadalē vispār nav piedalījušies. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu esot radīts individuāls un smags tiesību aizskārums tieši Pieteikumu iesniedzējam kā indivīdam. Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības Pieteikumu iesniedzējam tiekot atņemtas galīgi un neatgriezeniski. Tiesiski vairs neesot iespējama tāda situācija, ka noguldījuma atmaksa tiktu veikta. Šajā lietā neesot konstatējamas tik būtiskas un fundamentālas sabiedrības intereses, kas varētu šādu aizskārumu attaisnot. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzējs papildus norāda, ka apstrīdētais regulējums vērtējams, ņemot vērā faktiskos apstākļus, kuru risināšanai tas tika pieņemts un kuros tas piemērots. Tāpat Pieteikumu iesniedzējs ir atkārtoti uzsvēris vairākus savos pieteikumos jau paustos argumentus. Papildus izteikts lūgums vērsties Eiropas Savienības Tiesā prejudiciāla nolēmuma sniegšanai. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam. 3.1. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts, lai izpildītu ar lēmumu Nr. 2015/162 apstiprinātās Latvijas apņemšanās. Pieņemot šo lēmumu, Eiropas Komisija izvērtējusi valsts sniegtā atbalsta saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, pamatojoties arī uz savu 2013. gada 30. jūlija paziņojumu par atbalsta noteikumu piemērošanu no 2013. gada 1. augusta atbalsta pasākumiem banku labā saistībā ar finanšu krīzi (turpmāk - Banku darbības paziņojums). Eiropas Komisija esot institūcija, kura pieņem galīgo lēmumu par atbalsta saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, tai šajā jautājumā esot plaša rīcības brīvība un arī pienākums ievērot minētajā paziņojumā ietvertos noteikumus, tādēļ nebūtu bijis saprātīgi, ja Latvija, paužot savas apņemšanās, nevadītos pēc Banku darbības paziņojuma. No Banku darbības paziņojuma izrietot sloga sadales princips. Sloga sadales princips Eiropas Savienības tiesībās atbalsta jomā pastāvējis jau pirms lēmuma Nr. 2015/162 pieņemšanas un bijis atspoguļots gan Eiropas Komisijas pieņemtajos dokumentos, gan tiesību doktrīnā. Šis princips citstarp ietverot to, ka pakārtoto saistību kreditori pilnībā zaudē glābjamā uzņēmumā ieguldītos naudas 1īdzekļus. Sloga sadales principa pamatā esot uzskats, ka atbalsta sniegšanai grūtībās nonākušām komercsabiedrībām jābūt pēdējam pasākumam tad, kad visi pārējie 1īdzekļi jau ir izsmelti. 3.2. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikumu iesniedzēja paļāvība uz subordinētā aizdevuma pamatsummas atmaksu nav likumīga, pamatota un saprātīga. Periodā, kad tika veikts subordinētais aizdevums un Pieteikumu iesniedzējs ieguva prasījuma tiesības uz šā aizdevuma atmaksu, neesot bijusi spēkā neviena tāda tiesību norma, kura būtu garantējusi Pieteikumu iesniedzējam subordinētā aizdevuma pamatsummas atmaksu AS "Parex banka" darbības izbeigšanas gadījumā. Pieteikumu iesniedzējs neesot norādījis nevienu apstākli, kas viņam būtu ļāvis pamatoti un saprātīgi paļauties uz to, ka AS "Parex banka" pēc septiņiem gadiem patiesi būs spējīga atmaksāt subordinēto aizdevumu 15 miljonu euro apmērā. 3.3. Saeima uzskata, ka apstrīdētais regulējums neparedz atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. Kontroles likuma 8. panta pirmajā daļā esot paredzēts tāds pats aizliegums kā Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmajā daļā. Šīs normas neradot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. Savukārt Kredītiestāžu likuma pārejas noteikumu 36. punkts esot piemērots tikai attiecībā uz AS "Parex banka". Attieksme pret visiem AS "Parex banka" pakārtoto saistību kreditoriem bijusi vienāda, jo līdz Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā stāšanās dienai AS "Parex banka" drīkstējusi pildīt pakārtotās saistības. Savukārt pēc šīs normas spēkā stāšanās to pildīšana vairs neesot bijusi pieļaujama. Šo pašu iemeslu dēļ arī Kontroles likuma 8.1 panta otrā un trešā daļa neradot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. 3.4. Saeima norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētā regulējuma mērķis neesot bijis atrisināt civillietas Nr. C04433312 pamatā esošo strīdu par labu AS "Reverta". Viens no lēmumā Nr. 2015/162 ietvertajiem nosacījumiem sniegtā atbalsta atzīšanai par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu esot bijis tāds, ka jābūt pieņemtam tiesiskajam regulējumam, kas atbilstoši sloga sadales principam nodrošinātu to, lai pakārtotās saistības netiktu pildītas līdz pilnīgai atbalsta atgūšanai. Minētais nosacījums esot ietvēris arī pienākumu pieņemt apstrīdēto regulējumu tādā veidā, lai tas attiektos uz Pieteikumu iesniedzēja pakārtotajām saistībām, proti, lai šīs pakārtotās saistības netiktu pildītas līdz pilnīgai atbalsta atgūšanai. Jebkuras tiesību normas pieņemšanas pamatā esot apstākļi, kuri pamudinājuši šo normu pieņemt, un šie apstākļi varot būt arī individuāli. Tā tas bijis arī apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gadījumā, kad esot ņemts vērā lēmumā Nr. 2015/162 noteiktais par valsts sniegto atbalstu AS "Parex banka" un AS "Citadele banka". Pieteikumu iesniedzēja prasība pret AS "Reverta" par subordinētā aizdevuma pamatsummas piedziņu esot noraidīta, pamatojoties uz Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu. Ne Augstākās tiesas Civillietu departaments, ne Rīgas apgabaltiesa neesot atsaukusies uz Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu. Likumdevējs nevarot nodrošināt to, ka pirms tiesību normas pieņemšanas kāda persona nebūs vērsusies tiesā saistībā ar tām tiesiskajām attiecībām, kuras paredzēts regulēt ar konkrēto normu. Tomēr likumdevējs pirms likuma pieņemšanas varot izvērtēt un tam esot pienākums izvērtēt to, ar kādu spēku laikā pieņemt likuma normas. Likumdevējam šajā jautājumā esot plaša rīcības brīvība. No Satversmes likumdevējam neizrietot aizliegums pieņemt normas ar tūlītēju spēku vai atpakaļejošu spēku pat tad, ja sakarā ar tiesiskajām attiecībām, kuras paredzēts regulēt ar attiecīgo normu, ir ierosināta lieta tiesā. No Satversmes izrietot pienākums taisnīgi līdzsvarot visas konkrētajā gadījumā iesaistītās intereses. Pieņemot Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, tas esot izdarīts. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa esot ietekmējusi tādas tiesiskās attiecības, kuras šīs normas spēkā stāšanās brīdī jau bija izveidojušās. Šī norma esot pieņemta nevis pašmērķīgi, bet gan tādēļ, lai ievērotu Eiropas Savienības tiesības atbalsta jomā un nodrošinātu sniegtā atbalsta atzīšanu par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Interese par to, lai pakārtotās saistības, kādas Pieteikumu iesniedzējam bija izveidojušās pirms Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā stāšanās, netiktu pildītas, kamēr nav pilnībā atmaksāts valsts sniegtais atbalsts, esot prevalējusi pār tādu personu kā Pieteikumu iesniedzējs ieinteresētību pakārtoto saistību izpildē neatkarīgi no tā, vai valsts sniegtais atbalsts ir vai nav pilnībā atgūts. 3.5. Saeima nepiekrīt Pieteikumu iesniedzējam, ka ar apstrīdēto regulējumu ir atsavināts viņa īpašums. Apstrīdētais regulējums neietilpstot Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā. Neesot saskatāma cēloņsakarība starp apstrīdēto regulējumu un to, ka Pieteikumu iesniedzējam nav atmaksāta un, visticamāk, arī netiks atmaksāta subordinētā aizdevuma pamatsumma. Ar apstrīdēto regulējumu attiecībā uz pakārtoto saistību kreditoriem esot nodrošināts tikai un vienīgi tas, ka viņi negūst turpmāku nepamatotu labumu no atbalsta piešķiršanas un visupirms tiek atmaksāts valsts sniegtais atbalsts. AS "Parex banka" finansiālās grūtības esot iemesls, kura dēļ Pieteikumu iesniedzējam šī summa nav atmaksāta un, visticamāk, arī netiks atmaksāta. Prasījuma tiesības gan dodot iespēju prasīt attiecīgo saistību izpildi, taču to negarantējot. Pastāvot dažādi riski, kas šo izpildi varot ietekmēt, un viens no tiem esot arī tās personas finansiālās grūtības, kurai saistības būtu jāpilda. Turklāt finansiālo grūtību risks īpaši attiecoties uz nenodrošinātām saistībām. Finansiālās grūtības esot atzīstamas par komercdarbības risku, ar ko jārēķinās ikvienam nenodrošinātajam kreditoram, jo īpaši pakārtoto saistību kreditoram. Nebūtu pamatoti apgalvot, ka pakārtoto saistību kreditori neapzinājās vai tiem nevajadzēja apzināties to, ka viņi uzņemas risku. Brīdī, kad tika noslēgts Termiņdepozīta līgums, spēkā bijis Kredītiestāžu likuma 193. panta 4. punkts, no kura izrietējis tas, ka kredītiestādes maksātnespējas gadījumā pakārtoto saistību kreditoru prasījumi tiks apmierināti tikai pēc visu citu kreditoru prasījumu, bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas, ja kredītiestādei pietiks naudas līdzekļu. Ja Latvija nebūtu piešķīrusi atbalstu AS "Parex banka", pakārtoto saistību kreditori būtu cietuši zaudējumus. Iestātos tāda tiesiskā situācija, kas paredz kredītiestādes maksātnespēju. Tās ietvaros būtu piemērojams Kredītiestāžu likuma 193. panta 4. punkts un pakārtotās saistības, visticamāk, netiktu izpildītas. Šo saistību neizpildes iemesls būtu bijušas AS "Parex banka" finansiālās grūtības. Tomēr AS "Parex banka" atbalstu esot saņēmusi. Ar Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesības esot ierobežotas, lai nodrošinātu to, ka visupirms tiek atmaksāts atbalsts. Savukārt ar Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu neesot ierobežotas Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesības, jo no šīm tiesību normām neizrietot konkrēta procedūra, kas piemērojama finansiālās grūtībās nonākušām komercsabiedrībām, tostarp neizrietot tas, ka šādām komercsabiedrībām būtu piemērojams Maksātnespējas likumā ietvertais regulējums. Turklāt Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 3. punkts neierobežojot Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesības, jo attiecoties uz komercsabiedrības dalībniekiem. Pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gan Finanšu ministrija, gan Tieslietu ministrija izvērtējusi tā atbilstību Satversmes 105. pantam. Tas vien, ka Pieteikumu iesniedzējs šim izvērtējumam nepiekrīt, nenozīmējot to, ka izvērtējums nav veikts. No Satversmes neizrietot juridisks standarts, kas liktu veikt pētījumus, sociālās ietekmes izvērtējumu, risku novērtēšanas pasākumus un izmantot citus analītiskos instrumentus. Tie varot uzlabot likumdošanas kvalitāti, bet nevarot tikt atzīti par tādiem, kam jābūt izmantotiem, lai ikviena Saeimas pieņemta norma būtu uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Ar apstrīdēto regulējumu radītais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums esot vērsts uz sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Tā kā apstrīdētais regulējums pieņemts nolūkā ievērot Eiropas Savienības tiesības, tā mērķis esot arī demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Ar apstrīdēto regulējumu esot panākts tas, ka ir ievērotas Eiropas Savienības tiesību normas atbalsta jomā un atbalstu saņēmusi komercsabiedrība, cik vien tas iespējams, atmaksā atbalstu. Atgūtie naudas līdzekļi tiekot ieskaitīti valsts budžetā un varot tikt izmantoti sabiedrības interesēs. Līdz ar to apstrīdētais regulējums esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. Noguldījums, kas rada pakārtotās saistības, būtiski atšķiroties no noguldījuma, kas šādas saistības nerada. Pakārtotās saistības būtībā esot uzskatāmas par naudas līdzekļu īpašnieka aizdevumu kredītiestādei ar īpašiem, likumā paredzētiem nosacījumiem. Kredītiestāžu pakārtoto saistību kreditoru aizsardzības līmenis esot nesalīdzināmi zemāks par citu klientu, piemēram, noguldītāju, aizsardzības līmeni. Pakārtoto saistību kreditors, aizdodot kredītiestādei naudas līdzekļus, esot pats labprātīgi uzņēmies lielāku risku, ka subordinētā aizdevuma pamatsummu var nesaņemt atpakaļ kredītiestādes likvidācijas vai maksātnespējas gadījumā. Likumdevējs esot vērtējis, vai nepastāv saudzējošāki leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi. Pieņemot Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, esot vērtēti divi alternatīvi līdzekļi - vienpusēja atkāpšanās no pakārtoto saistību izpildes un maksātnespējas procesa uzsākšana. Tomēr neviens no tiem leģitīmos mērķus nesasniegtu tādā pašā kvalitātē. Tie nenodrošinātu atbalsta atmaksu tādā pašā apmērā, kādā to nodrošinot Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa, kā arī nenodrošinātu Eiropas Savienības tiesību normu ievērošanu un pārkāptu lēmumu Nr. 2015/162. Tie apdraudētu komercsabiedrības darbību un visu sabiedrību, kā arī nostādītu vēl nelabvēlīgākā situācijā Pieteikumu iesniedzēju un citus pakārtoto saistību subjektus. Pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu, esot vērtēti divi alternatīvi līdzekļi - komercsabiedrības likvidācijas procesa uzsākšana atbilstoši Komerclikumam un maksātnespējas procesa uzsākšana. Arī šie līdzekļi neesot atzīti par saudzējošākiem, jo tie nonāktu pretrunā ar lēmumu Nr. 2015/162 un sloga sadales principu, kā arī nenodrošinātu atbalsta atmaksu tādā pašā apmērā, kādā to nodrošinot Kontroles likuma 8.1 panta otrā un trešā daļa. Pieteikumu iesniedzēja norādītos līdzekļus nevarot uzskatīt par saudzējošākiem leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļiem. Tie vai nu būtu nostādījuši Pieteikumu iesniedzēju vēl nelabvēlīgākā situācijā, vai nenodrošinātu atbalsta atmaksāšanu tādā pašā apmērā, kādā to nodrošinot apstrīdētais regulējums, turklāt ar tiem būtu pārkāpts lēmums Nr. 2015/162. Valsts negarantējot aizsardzību pret komercdarbības risku. Pieteikumu iesniedzējs arī tādā gadījumā, ja apstrīdētais regulējums netiktu pieņemts, tik un tā būtu cietis zaudējumus. Tomēr par subordinētajiem aizdevumiem līdz pat Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā stāšanās brīdim esot maksāti procenti. Tādējādi pakārtoto saistību kreditori esot saņēmuši labumu no atbalsta piešķiršanas. Pēc Saeimas ieskata, tas, ka atbalsts tika atzīts par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, bijis visas sabiedrības interesēs. Tāpat arī lietderīga valsts budžeta līdzekļu izlietošana un iespējami ātrāka šo līdzekļu atgūšana esot visas sabiedrības interesēs. Labums, ko gūstot sabiedrība, esot lielāks par kaitējumu, kas nodarīts Pieteikumu iesniedzēja tiesībām uz īpašumu. 3.6. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima papildus norāda, ka Pieteikumu iesniedzējs būtībā vēlas panākt, lai viņam tiktu nodrošināts labāks stāvoklis, nekā būtu tad, ja atbalsts AS "Parex banka" netiktu piešķirts un tiktu pasludināta kredītiestādes maksātnespēja. Proti, viņš vēloties panākt, lai subordinētais aizdevums tiktu pilnībā vai daļēji atmaksāts no AS "Parex banka" piešķirtā atbalsta, kaut gan tad, ja šis atbalsts nebūtu sniegts, aizdevums netiktu atmaksāts pat daļēji. 4. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 105. pantam. Tā izstrādes un pieņemšanas procesā esot veikts attiecīgo ierobežojumu leģitimitātes izvērtējums. Apstrīdētais regulējums neskarot citas Satversmē noteiktās tiesības vai brīvības. Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas mērķis esot, ievērojot Eiropas Savienības tiesības, aizliegt pildīt pakārtotās saistības no atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām, lai panāktu to, ka atbalstu saņēmusi komercsabiedrība visupirms atmaksā saņemto atbalstu. Kontroles likuma 8.1 panta otrās un trešās daļas mērķis esot, ievērojot Eiropas Savienības tiesības, panākt, ka arī tādā gadījumā, kad atbalstu saņēmušās komercsabiedrības darbība izbeidzama un uzsākams likvidācijas process, visupirms, cik vien tas iespējams, tiek atmaksāts sniegtais atbalsts. Tādējādi tiekot nodrošināts tas, ka atbalsta veidā ieguldītie valsts līdzekļi pēc iespējas drīzāk atgriežas valsts budžetā. Šis mērķis atbilstot visas sabiedrības interesēm. Pienākums nodrošināt pienācīgu akcionāru un pakārtoto saistību kreditoru sloga sadalījumu atbalsta saņemšanai jau pirms lēmuma Nr. 2015/162 pieņemšanas izrietējis no vairākiem Eiropas Savienības tiesību avotiem: gan no primārā Eiropas Savienības tiesību akta - LESD -, gan no Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Komisijas izdotajiem sekundārajiem tiesību aktiem, tostarp Banku darbības paziņojuma, kā arī no Eiropas Savienības vispārējiem tiesību principiem un Eiropas Savienības Tiesas judikatūras. Eiropas Komisijas paziņojumos ietvertie principi tiekot īstenoti un dalībvalstīm kļūstot saistoši ar to Eiropas Komisijas lēmumu starpniecību, kas pieņemti attiecībā uz konkrēto dalībvalsti. Konkrētajā gadījumā lēmuma Nr. 2015/162 70. apsvērumā esot bijusi iekļauta prasība un Latvija paudusi vairākas apņemšanās, kas vērstas uz sloga sadales principa ieviešanu (sk. lēmuma Nr. 2015/162 73., 165. un 166. apsvērumu). Tieši šīs apņemšanās lielā mērā bijušas par pamatu tam, kādēļ Eiropas Komisija atzinusi Latvijas sniegto atbalstu par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Lai izpildītu minētās apņemšanās, esot pieņemts apstrīdētais regulējums, kura saderība ar Eiropas Savienības tiesībām, tostarp Eiropas Savienības iekšējo tirgu, jau esot izvērtēta un apstiprināta ar lēmumu Nr. 2015/162. Sloga sadales princips esot viens no tiem principiem, pēc kuriem tiek spriests par atbalsta saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, un dalībvalsts rīcības brīvība attiecībā uz šā principa piemērošanu esot ierobežota. Minētais princips paredzot, ka atbalsts grūtībās nonākušām komercsabiedrībām var tikt sniegts tikai un vienīgi tad, ja to dalībnieki un pakārtoto saistību kreditori ar saviem resursiem visupirms pilnībā sedz attiecīgos komercsabiedrības zaudējumus, kas radušies pirms atbalsta sniegšanas. Tas nozīmējot arī to, ka pakārtoto saistību kreditori pilnībā zaudē glābjamā uzņēmumā ieguldītos naudas līdzekļus. Sloga sadales principa pamatā esot uzskats, ka atbalstam jābūt pēdējam pasākumam tad, kad visi pārējie līdzekļi ir izsmelti. Ja Latvija nebūtu piešķīrusi atbalstu AS "Parex banka", iestātos tāda tiesiskā situācija, kas prasa kredītiestādes likvidāciju. Atbilstoši Kredītiestāžu likuma 139.3 panta 4. punktam pakārtoto saistību kreditoru prasījumu apmierināšana nebūtu iespējama tādēļ, ka kreditoru prasījumu hierarhijā šie prasījumi atrodas viszemāk - tikai pirms akcionāru prasījumiem. Salīdzinājumā ar tiesisko situāciju, kura paredz likvidāciju, atbalsta sniegšana AS "Parex banka" esot nodrošinājusi pakārtoto saistību kreditoriem procentu izmaksu. Finanšu ministrija norāda, ka AS "Citadele banka" tika nodoti SIA "Publisko aktīvu pārvaldītājs Possessor" (turpmāk - Possessor) un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (turpmāk - ERAB) izsniegtie subordinētie aizdevumi. Taču tie esot izsniegti jau pēc kredītiestādes kontrolpaketes nonākšanas Possessor īpašumā. Visas pārējās pakārtotās saistības esot atstātas AS "Reverta". Tādējādi visas pakārtotās saistības, uz kurām attiecināms sloga sadales princips, kas izriet no lēmuma Nr. 2015/162 165. apsvēruma, un kuras attiecās uz bijušajiem AS "Parex banka" vairākuma akcionāriem un pakārtoto saistību turētājiem, esot tikušas koncentrētas AS "Reverta". Maksātnespēja nevarot nodrošināt atbilstošu alternatīvu, lai tiktu ievērots taisnīgas sloga sadales princips. Tā kā atbalsts pēc būtības esot nodokļu maksātāju nauda, vajagot nodrošināt tā prioritāti pār citiem kreditoru prasījumiem. Tas nozīmējot, ka ir jānovērš tādas situācijas, kad pakārtoto saistību kreditori gūst nepamatotu labumu no tā, ka komercsabiedrībai ticis sniegts atbalsts. Apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības nodrošināšana. Atbalstam noteiktie ierobežojumi esot vērsti ne vien uz Latvijas kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa un vienlīdzības principa ievērošanu. Ar komercsabiedrībai sniegto atbalstu visa sabiedrība tiekot pasargāta no negatīvajām sekām, ko varētu radīt komercsabiedrības neveiksmīga pārvaldīšana un sekojošā maksātnespēja. Sniedzot atbalstu, valsts iegūstot kontrolējošu ietekmi uz komercsabiedrības finanšu līdzekļiem, tāpēc valstij vajagot nodrošināt tādu komercsabiedrības pārvaldīšanu, lai pēc iespējas tiktu aizsargātas sabiedrības intereses. Ierobežojot komercsabiedrības iespējas pildīt pakārtotās saistības, tiekot nodrošināta piešķirtā atbalsta izlietošana komercsabiedrības interesēs, proti, komercsabiedrības restrukturizācijai un normālas komercdarbības atjaunošanai. Tādējādi tiekot nodrošināts arī tas, ka komercsabiedrībā ieguldītie valsts finanšu līdzekļi pēc iespējas tiek izlietoti sabiedrības interesēs, turklāt tiekot veicināta valsts ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšana. Ar tiesību normu palīdzību tiekot nodrošināta sabiedrības un nodokļu maksātāju interešu aizsardzība. Saeima esot vērtējusi alternatīvus līdzekļus, kas varētu nodrošināt komercsabiedrībā ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšanu maksimālā apmērā. Taču neviens no tiem nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Tie ne tikai apdraudētu pašas komercsabiedrības darbību un līdz ar to arī visu sabiedrību, bet pat radītu vēl nelabvēlīgāku situāciju pakārtoto saistību kreditoriem. Pakārtoto saistību kreditori esot pielīguši to, ka tiesības atprasīt aizdevumu pirms termiņa viņiem būs tikai komercsabiedrības maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā un pēc visu citu kreditoru prasījumu apmierināšanas, taču pirms dalībnieku vai akcionāru prasījumu apmierināšanas. Līdz ar to pakārtoto saistību kreditoriem esot jāuzņemas līdzatbildība situācijā, kad komercsabiedrība nonākusi finansiālās grūtībās. Pakārtoto saistību kreditoriem esot saglabātas prasījuma tiesības. Ar apstrīdēto regulējumu neesot pārkāpts no Satversmes 1. panta izrietošais tiesiskās paļāvības princips. Regulējuma izstrādes laikā esot vērtētas attiecīgo normu spēkā stāšanās iespējas. Nepieciešamība nodrošināt šo normu spēku laikā izrietējusi no tā, ka bija nepieciešams izpildīt lēmumā Nr. 2015/162 noteikto, kā arī nodrošināt atbalsta saderību ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Speciāla regulējuma izveide attiecībā uz komercsabiedrībām, kas saņem atbalstu, esot pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirta finansējuma izmantošanu pakārtoto saistību izpildei, nevis saņemtā atbalsta atmaksai. Ja šāds speciāls regulējums nebūtu izstrādāts un pieņemts, pakārtoto saistību kreditoru prasījumi tiktu apmierināti pirms atbalsta atmaksas (visticamāk, pakārtoto saistību kreditoru ierosināta maksātnespējas procesa ietvaros). Tas nozīmētu, ka valsts nesaņemtu atbalsta summas atmaksu, un tas nonāktu pretrunā ar Eiropas Komisijas lēmumu un sloga sadales principu. Apstrīdētā regulējuma mērķis neesot bijis atrisināt civillietas Nr. C04433312 pamatā esošo strīdu par labu AS "Reverta". Apstrīdētais regulējums attiecoties uz jebkuru komercsabiedrību, kam sniegts atbalsts. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa vienādi attiecoties uz visām komercsabiedrībām, kuras turpinājušas saņemt atbalstu vai kurām tas ticis piešķirts pēc šīs normas spēkā stāšanās. Apstrīdētais regulējums neradot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. Prasījuma tiesības gan dodot iespēju prasīt attiecīgo saistību izpildi, taču to negarantējot, jo pastāvot dažādi riski, kas šo izpildi varot ietekmēt. Viens no šādiem riskiem esot arī tās personas finansiālās grūtības, kurai attiecīgās saistības būtu jāizpilda. Turklāt finansiālo grūtību risks īpaši attiecoties uz nenodrošinātām saistībām. Ar risku, ka saistības var palikt neizpildītas tādā gadījumā, ja komercsabiedrībai rodas finansiālas grūtības, vēl jo vairāk būtu jārēķinās pakārtoto saistību kreditoriem. Noguldījums, kas rada kredītiestādei pakārtotās saistības, atšķiroties no parastā noguldījuma ar to, ka šāds noguldījums kreditoru hierarhijā atrodas zemāk par garantēto noguldījumu, jo kredītiestādes likvidācijas gadījumā persona, kura izdarījusi šo noguldījumu, piedalās kredītiestādes zaudējumu segšanā. Noguldījums, kas rada pakārtotās saistības, esot uzskatāms par riskantāku, jo pastāv lielāka iespēja, ka kredītiestāde šīs saistības neizpildīs. Toties persona par šādu noguldījumu iegūstot lielāku labumu, proti, procentu maksājumus. Finanšu teorija paredzot to, ka lielāka ieguldījumu atdeve ir saistīta ar augstāku ieguldījuma riska pakāpi. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam. Ar apstrīdēto regulējumu Pieteikumu iesniedzējam netiekot atņemtas īpašuma tiesības Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Apstrīdētais regulējums pakārtoto saistību kreditoriem ierobežojot īpašuma tiesības, kas noteiktas Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos. Prasība ieviest apstrīdēto regulējumu esot izrietējusi no Eiropas Savienības tiesībām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas mērķis bijis ieviest sloga sadales principu, novēršot to, ka pakārtoto saistību kreditori gūst nepamatotu labumu no komercsabiedrībai piešķirtā atbalsta. Apstrīdētais regulējums nodrošinot to, ka pakārtoto saistību kreditori uzņemas nastu, kas ir samērīga ar nastu, kuru uzņemas nodokļu maksātāji atbalsta sniegšanas laikā, un vienlaikus arī to, ka valsts izpilda lēmumā Nr. 2015/162 apstiprinātās apņemšanās. Apstrīdētais regulējums nosakot kārtību, kādā tiek apmierināti kreditoru prasījumi, un neparedzot to, ka pakārtoto saistību kreditoru tiesības viņiem varētu tikt atņemtas. Apstrīdētais regulējums neietverot traucēkļus, kas liegtu pakārtoto saistību kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzējam, izmantot savas prasījuma tiesības, un - vēl jo vairāk - neparedzot prasījuma tiesību atsavināšanu. Tas, vai Pieteikumu iesniedzējam izdosies atgūt noguldījuma pamatsummu, esot atkarīgs no AS "Reverta" finansiālā stāvokļa. Vajagot ņemt vērā to, ka gluži kā jebkurās līgumiskajās attiecībās viss ir atkarīgs no otras puses spējas pildīt līgumsaistības. Komercdarbība esot saistīta ar risku, un varot gadīties tā, ka debitors nav spējīgs nokārtot savas saistības. Šis risks vēl jo lielāks esot tad, ja aizdevums ieskaitīts subordinētajā kapitālā. Tieslietu ministrija apšauba Pieteikumu iesniedzēja viedokli, ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" pasliktinājusi viņa stāvokli. AS "Parex banka" bijušas nopietnas finansiālas problēmas, un, ja tai netiktu sniegts atbalsts, Pieteikumu iesniedzēja stāvoklis būtu pat sliktāks nekā tagad. Ne likvidācijas, ne maksātnespējas tiesiskais regulējums, kas tādā gadījumā būtu jāpiemēro, nepieļautu procentu maksājumu veikšanu. Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums esot saistīts ar citu kreditoru, tostarp valsts, tiesību aizsardzību. Apstrīdētais regulējums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti, ar likumu, kas pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību, ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēts. Tieslietu ministrija apšauba, ka tad, ja likumdevējs būtu vēl dziļāk izvērtējis apstrīdētajā regulējumā ietverto pamattiesību ierobežojumu, visus izteiktos apsvērumus, veicis papildu pētījumus un riska novērtēšanas pasākumus, likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs lēmums. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā netika pārkāpts labas likumdošanas princips. Nevarot piekrist apgalvojumam, ka likumdevējs neesot izvērtējis regulējuma atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, jo valstij ar apstrīdēto regulējumu esot bijis jāievieš sloga sadales princips, ko tā saskaņā ar lēmumu Nr. 2015/162 bija apņēmusies ieviest līdz 2015. gada 30. aprīlim. Arī likumdošanas procesā notikušo diskusiju daudzums nevarot būt par pamatu atzinumam, ka tiesību norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā. Tas, ka deputāti subjektīvu iemeslu dēļ nav izmantojuši savas tiesības runāt, nevarot būt par pamatu labas likumdošanas principa pārkāpuma konstatēšanai. Apstrīdēto regulējumu likumdevējs pieņēmis, ievērojot racionāla likumdevēja principu un tiesību sistēmas vienotības principu. Apstrīdētajā regulējumā ietvertās normas esot savstarpēji cieši saistītas. Kontroles likuma 8.1 pants esot Kontroles likuma 8. panta loģisks turpinājums, ar kuru novērstas tiesiskā regulējuma nepilnības. Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības nodrošināšana. Minēto mērķi ar šo regulējumu varot sasniegt, jo likumdevēja izvēlētais līdzeklis atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām. Līdzīgs regulējums, kas pieļauj komercsabiedrības likvidēšanu pirms visu kreditoru prasījumu apmierināšanas, jau pastāvot Kredītiestāžu likumā un Maksātnespējas likumā, tāpēc to varot uzskatīt par iederīgu Latvijas tiesību sistēmā. Labums, ko gūstot sabiedrība, esot ievērojami lielāks nekā Pieteikumu iesniedzējam radītās nelabvēlīgās sekas, jo ar apstrīdēto regulējumu valsts panākot to, ka līdzekļi, ko tā izlietojusi atbalsta sniegšanai, atgriežas valsts kasē un līdz ar to ir izmantojami sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to, ka pakārtoto saistību kreditori negūst nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta. Šāds regulējums nodrošinot tiesisko stabilitāti un novēršot valsts līdzekļu aizplūšanu, tātad atbilstot visas sabiedrības interesēm. Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem. Maksātnespējas procesa un likvidācijas procesa regulējums būtu pretrunā ar lēmumu Nr. 2015/162 un nenodrošinātu atbalsta atmaksāšanu tādā pašā apmērā, kādā to nodrošinot apstrīdētais regulējums. Arī ar Pieteikumu iesniedzēja minētajiem alternatīvajiem līdzekļiem leģitīmais mērķis netiktu sasniegts. Tieslietu ministrija norāda, ka Pieteikumu iesniedzēja tiesiskā paļāvība uz to, ka viņam saglabāsies tiesības saņemt noguldījuma pamatsummas atmaksu, ar apstrīdēto regulējumu netiek skarta. Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu neesot radīta tāda situācija, ka Pieteikumu iesniedzējs nevar saņemt atpakaļ tam pienākošos subordinētā aizdevuma pamatsummu. Apstrīdētais regulējums tikai, pirmkārt, nosakot secību, kādā komercsabiedrība pilda savas saistības pret kreditoriem, pakārtoto saistību kreditoriem un akcionāriem, un, otrkārt, nosakot rīcību gadījumos, kad komercsabiedrība nav spējīga savas saistības nokārtot. Atbalsta sniegšana komercsabiedrībām nevarot tikt uzskatīta par ikdienišķu parādību, tāpēc valsts ar apstrīdēto regulējumu iegūstot kreditora statusu un tāpat kā citi kreditori pēc šā sava statusa kreditoru hierarhijā ieņemot augstāku vietu nekā pakārtoto saistību kreditori. Tas izrietot arī no sloga sadales principa. Līdz ar to prioritārā kārtā vajagot apmierināt valsts prasījumus un tikai pēc tam - pakārtoto saistību kreditoru prasījumus. Pakārtoto saistību kreditoru, tostarp Pieteikumu iesniedzēja, prasījumu apmierināšanas kārtība paliekot nemainīga, proti, tie joprojām esot apmierināmi tikai pēc visu kreditoru prasījumu apmierināšanas, bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas. Šādu kārtību esot paredzējis arī Termiņdepozīta līgums. Tas, vai Pieteikumu iesniedzējs varēs saņemt noguldījuma pamatsummas atmaksu, esot atkarīgs no komercsabiedrības finansiālā stāvokļa, nevis no apstrīdētā regulējuma, tāpēc tiesiskā paļāvība uz jau iegūtu tiesību saglabāšanu ar apstrīdēto regulējumu netiekot pārkāpta. Latvija neesot devusi nekādas garantijas tam, ka tiesību normas par atbalsta kontroli nākotnē netiks grozītas vai papildinātas. Tātad Pieteikumu iesniedzējs neesot varējis paļauties uz to, ka Kontroles likums nekad netiks grozīts, un Pieteikumu iesniedzējam neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanas vai īstenošanas iespējamību. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa esot pieņemta 2014. gada 19. jūnijā un stājusies spēkā 2014. gada 1. jūlijā, taču jau pēc šīs normas pieņemšanas, konkrēti 2016. gada 13. jūnijā, civillietā esot pieņemts spriedums, ar kuru Pieteikumu iesniedzēja prasība tika apmierināta pilnībā. Tātad Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa vēl divus gadus pēc tās spēkā stāšanās neesot ietekmējusi civillietas iznākumu. Turklāt Pieteikumu iesniedzēja prasības noraidīšana neesot bijusi pamatota ar Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu. Salīdzināmā personu grupa esot atbalstu saņēmušu komercsabiedrību, konkrēti AS "Parex banka", pakārtoto saistību kreditori, nevis komercsabiedrību pakārtoto saistību kreditori un kredītiestāžu pakārtoto saistību kreditori. Visi AS "Parex banka" pakārtoto saistību kreditori atrodoties vienādos apstākļos, jo ne tikai Pieteikumu iesniedzējs, bet arī pārējie pakārtoto saistību kreditori savu prasījumu varot atgūt tikai pēc valsts sniegtā atbalsta atmaksāšanas un ne pret vienu no pakārtoto saistību kreditoriem apstrīdētais regulējums neparedzot atšķirīgu attieksmi. Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmā daļa esot attiecināma uz pakārtoto saistību kreditoriem un tieši tāpat kā apstrīdētais regulējums paredzot aizliegumu pildīt pakārtotās saistības pirms atbalsta sniegšanas beigām. Kredītiestāžu likuma pārejas noteikumu 36. punkta subjekti arī esot pakārtoto saistību kreditori, taču tie salīdzinājumā ar pakārtoto saistību kreditoriem, uz kuriem attiecināmas Kontroles likuma normas, atrodoties atšķirīgos apstākļos, jo minētais pārejas noteikums paredzot izņēmumu no aizlieguma pildīt pakārtotās saistības. Tomēr šī norma līdz apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās brīdim esot piemērota attiecībā uz visiem AS "Parex banka" pakārtoto saistību kreditoriem, tostarp arī Pieteikumu iesniedzēju, un tātad arī šis pārejas noteikumu punkts neesot radījis atšķirīgu attieksmi. 6. Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus komisija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam. AS "Parex banka" bijusi sistēmiski nozīmīga kredītiestāde Latvijas finanšu tirgū, tāpēc arī tās pārņemšana un atbalsta sniegšana tai esot bijusi pamatota un nepieciešama. Latvija, pārņemot AS "Parex banka", esot sniegusi stratēģisku atbalstu visam Latvijas finanšu sektoram, nevis tikai konkrēti AS "Parex banka", jo šīs kredītiestādes problēmu padziļināšanās un saasināšanās varējusi radīt tālejošas negatīvas sekas. Ņemot vērā pakārtoto saistību īpašo raksturu (aizdevuma pirmstermiņa atprasīšana iespējama tikai kredītiestādes maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā, un aizdevēja prasība apmierināma tikai pēc visu citu kreditoru prasību apmierināšanas), šāds aizdevums neesot pielīdzināms noguldījumam - naudas līdzekļu glabāšanai kredītiestādes kontā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem - vai īstermiņa aizņēmumam, ko kredītiestāde piesaista, veicot savas ikdienas darbības. Attiecīgi šādi līdzekļi esot pakļauti kredītiestādes darbības riskam. Pakārtotās saistības esot uzskatāmas par riskantāku darījumu nekā parastais noguldījums. Parasti pakārtoto saistību summas esot lielākas nekā noguldījumu summas, tādējādi arī procentu likme par pakārtotajās saistībās aizdotajiem naudas līdzekļiem esot augstāka nekā par noguldījumiem. Vērtējot AS "Parex banka" pakārtoto saistību kreditoru tiesību un interešu aizsardzību tādā gadījumā, ja kredītiestādei netiktu piešķirts atbalsts, kopsakarā ar sekām, kādas šādā gadījumā iestātos, ar lielu varbūtību varot apgalvot, ka kredītiestādes maksātnespējas procesā netiktu apmierinātas visas Kredītiestāžu likumā noteiktās kreditoru kārtas un pakārtoto saistību kreditori kredītiestādes maksātnespējas procesa gaitā nesaņemtu atpakaļ viņu ieguldītos naudas līdzekļus. Akcionāru vai pakārtoto saistību devēju īpašuma vērtības iespējamais samazinājums izrietot no tā fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, un ieguldītās vērtības iespējamā neatgūšana esot tieši saistīta ar komercdarbības risku. Valsts negarantējot aizsardzību no šāda komercdarbības riska. Šis princips esot atspoguļots Kredītiestāžu likuma 139.3 un 139.5 pantā. Līdz ar to valstij neesot pienākuma atbildēt par šādām attiecībām. 7. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka AS "Parex banka" darbības apturēšana būtu atstājusi būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu, mazinot ārvalstu investoru uzticēšanos Latvijas kredītiestādēm un valstij kopumā, radītu masveida noguldījumu aizplūdi arī no citām kredītiestādēm un pastiprinātu kredītiestāžu sektora dalībnieku savstarpējo neuzticēšanos, kā arī neuzticēšanos kredītiestāžu sektoram kopumā. AS "Parex banka" darbības apturēšana būtu radījusi likviditātes problēmas arī citām kredītiestādēm, palielinātu sistēmisko risku kredītiestāžu sektorā, mazinātu uzticēšanos zudumu maksājumu sistēmai kopumā. AS "Parex banka" darbības apturēšana būtu izraisījusi iekšzemes kopprodukta būtisku tālāku sarukumu. Straujāks ekonomiskās aktivitātes kritums un recesijas padziļināšanās novestu pie tā, ka samazinātos valsts budžeta nodokļu ienākumi, bet straujāk pieaugtu bezdarba līmenis un valsts budžeta sociālie izdevumi. 8. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas finanšu nozaru asociācija" - norāda, ka pakārtotās saistības ir būtisks instruments, kas nepieciešams, lai kredītiestāde varētu pildīt tai uzlikto pienākumu - nodrošināt stabilu darbību un resursus noregulējuma gadījumā. Šādas saistības esot augsta riska instrumenti - kredītiestādes maksātspējas grūtību gadījumā tās varot tikt un parasti tiekot dzēstas vai konvertētas, toties tās esot ļoti …