Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam

Ministru kabineta rīkojums Nr. 667 Rīgā 2016. gada 8. novembrī (prot. Nr. 60 58. §) Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam 1. Atbalstīt Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.-2020. gadam (turpmāk - pamatnostādnes).

3.1. pamatnostādnēs noteiktos uzdevumus un pasākumus 2016.-2019. gadā īstenot tām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros;

3.2. jautājumu par pamatnostādņu īstenošanas plānā ietverto pasākumu īstenošanai papildus nepieciešamo finansējumu 2020. gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā, sagatavojot likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru un likumprojektu par valsts budžetu kārtējam gadam, kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts budžeta iestāžu jauno politikas iniciatīvu pieprasījumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām.

Ministru prezidents Māris Kučinskis Kultūras ministre Dace Melbārde (Ministru kabineta 2016. gada 8. novembra rīkojums Nr. 667) LATVIJAS MEDIJU POLITIKAS PAMATNOSTĀDNES 2016.-2020. GADAM Saturs Izmantotie saīsinājumi 1. Pamatnostādņu kopsavilkums 2. Politikas mērķis un rīcības virzieni 3. Plānotās politikas teritoriālā perspektīva 4. Politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji 5. Rīcības virzieni un uzdevumi 6. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem 7. Pamatnostādņu sasaiste ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem Izmantotie saīsinājumi ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija ĀM - Ārlietu ministrija EBU - European Broadcasting Union ERAF - Eiropas Reģionālās attīstības fonds ES - Eiropas Savienība FM - Finanšu ministrija IeM - Iekšlietu ministrija IKP - iekšzemes kopprodukts IZM - Izglītības un zinātnes ministrija KM - Kultūras ministrija KP - Konkurences padome LLPA - Latvijas Lielo pilsētu asociācija LM - Labklājības ministrija LNB - Latvijas Nacionālā bibliotēka LPIA - Latvijas Preses izdevēju asociācija LPS - Latvijas Pašvaldību savienība LR - Latvijas Radio LRA - Latvijas Raidorganizāciju asociācija LTV - Latvijas Televīzija LU - Latvijas Universitāte LU SZF - Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte LŽA - Latvijas Žurnālistu asociācija LŽS - Latvijas Žurnālistu savienība NEPLP - Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome NVA - Nodarbinātības valsts aģentūra NVO - Nevalstiskās organizācijas SM - Satiksmes ministrija TM - Tieslietu ministrija UNESCO - Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija UNESCO LNK - UNESCO Latvijas Nacionālā komisija UR - Uzņēmumu reģistrs VARAM - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija VISC - Valsts izglītības satura centrs 1. Pamatnostādņu kopsavilkums Latvijas mediju politikas pamatus nosaka Satversmes 100.pants: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Šo jomu patlaban regulē divi galvenie likumi - 1990.gadā pieņemtais likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" un 2010.gadā pieņemtais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums.

Mediji ir sabiedrības uzskatu, vērtību, identitātes un sociālās atmiņas veidošanās resurss. Īstenojot vārda brīvību un nodrošinot viedokļu daudzveidību, tie ir svarīgi demokrātiskai valsts iekārtai. Neraugoties uz to, Latvijā līdz šim nav veikta vienota, mērķtiecīga mediju politikas plānošana. Pastāvot vairāku līmeņu mediju nozares tiesiskajam regulējumam (nacionālie, starptautiskie un Eiropas Savienības tiesību akti), Latvijā mediju vide līdz šim nav tikusi attīstīta ilgtspējas un drošumspējas perspektīvā. Tomēr kā viena no blakus tēmām informatīvās vides kontekstā tā ir aplūkota Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.-2018.gadam.

Mediju vidē gan globālā, gan lokālā līmenī notiek straujas pārmaiņas, ko nosaka tehnoloģiskais progress, konverģence, izmaiņas sabiedrības domāšanā. Daži no šiem procesiem var radīt riskus nacionālajai kultūrtelpai, valodai un mediju vides daudzveidībai. Līdz ar to vajadzība izstrādāt tālredzīgu, pārdomātu, ilgtspējīgu nozares politiku, kas harmoniski iekļautos Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas un nacionālas Eiropas Savienības dalībvalsts ietvarā, ir neatliekama.

Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.-2020.gadam (turpmāk - Pamatnostādnes) ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kuru izstrādājusi ar Kultūras ministrijas 2014.gada 17.septembra rīkojumu Nr.5.1.-1-225 "Par darba grupas izveidi mediju politikas pamatnostādņu projekta izstrādei" izveidotā darba grupa (turpmāk - Darba grupa) pieciem gadiem.

Pamatnostādnes nosaka valsts mediju politikas pamatprincipus, mērķi, prioritātes un veicamos uzdevumus šajā periodā, kā arī papildina un turpina citos tematiski saistītos valsts politikas plānošanas dokumentos paredzēto attīstības perspektīvu.

Pamatnostādnes ietver mediju politikas mērķi, piecus rīcības virzienus, plānotās politikas teritoriālās perspektīvas aprakstu, politikas rezultātus un rezultatīvos rādītājus, rīcības virzienus un uzdevumus, indikatīvu novērtējumu uz valsts un pašvaldību budžetiem, sasaisti ar politikas plānošanas dokumentiem un tiesību aktiem. Savukārt Pamatnostādņu pielikumā pievienots jēdzienu skaidrojums, raksturota situācija Latvijas mediju vidē, definētas galvenās mediju vides problēmas, kas ir risināmas ar pārdomātas mediju politikas palīdzību, kā arī sniegts piedāvātā risinājuma sākotnējās ietekmes novērtējums.

Darba grupa Pamatnostādņu projekta izstrādei uz pirmo sanāksmi sapulcējās 2014.gada 3.oktobrī. Tā apvienoja Latvijas mediju vides pārstāvjus gan no sabiedriskajiem un privātajiem medijiem, gan organizāciju un asociāciju pārstāvjus no Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas, Latvijas Preses izdevēju asociācijas, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas, Latvijas Reklāmas asociācijas, Latvijas Žurnālistu asociācijas, Latvijas Žurnālistu savienības. Darba grupā iesaistījās arī Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kā arī pārstāvji no Valsts kancelejas, Aizsardzības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, Kultūras ministrijas, Satiksmes ministrijas, Tieslietu ministrijas. Tāpat piedalījās nozares eksperti no Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes un Vidzemes Augstskolas.

Latvijas mediju politikas virsmērķis ir stipra, daudzveidīga, profesionāla, caurskatāma, ilgtspējīga un stabila mediju vide, kurā nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī top kvalitatīvs, Latvijas sabiedrības interesēm un kopējam labumam atbilstošs saturs, kas veicina Satversmē un tās ievadā nostiprināto pamatvērtību atspoguļojumu nacionālajā mediju telpā, prioritāri - latviešu valodā, ir līdzsvarotas nozares pārstāvju intereses, auditorijai ir piekļuve neatkarīgai un uzticamai informācijai un zināšanas to lietot.

Pamatnostādņu mērķis un no tā izrietošie rīcības virzieni ir balstīti piecos galvenajos Latvijas mediju politikas pamatprincipos:

2015.gada 6.jūlijā Kultūras ministrija sāka Pamatnostādņu projekta publisko apspriedi, kas noslēdzās 2015.gada 30.jūlijā ar sabiedriskās apspriedes sanāksmi. Publiskās apspriešanas ietvaros Kultūras ministrija saņēma 18 rakstveida iesniegumus ar priekšlikumiem/iebildumiem (kopsummā saņemti 219 priekšlikumi/iebildumi), kas tika izvērtēti, veicot attiecīgus papildinājumus un precizējumus Pamatnostādņu projektā.

Pamatnostādnēs plānotās mediju politikas aktivitātes tiks organizētas, ņemot vērā valsts budžeta iespējas.

Politikas rīcības virzieni ir:

Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam paredz veicināt valsts teritorijas līdzsvarotu attīstību, "īpaši sekmējot ekonomisko aktivitāti un esošo iedzīvotāju saglabāšanu teritorijās ārpus galvaspilsētas un tās tuvākās apkārtnes".1 Saskaņā ar to vairāki Pamatnostādnēs aplūkotie jautājumi ir vērsti uz reģionālo mediju ilgtspējas un daudzveidības saglabāšanu. Uz reģionālo mediju atbalstu attiecināmas šādas Pamatnostādņu īstenošanas plāna aktivitātes:

Pamatnostādņu īstenošanas plānā paredzētas arī citas aktivitātes, piemēram, drukātās preses ilgtspējas veicināšanai, kuras, paredzams, labvēlīgi ietekmēs arī reģionālo laikrakstu darbības apstākļus.

Plānots, ka, realizējot atbalsta pasākumus reģionālajiem medijiem, tiks nodrošināta pakalpojumu, tostarp, informācijas, pieejamība iedzīvotājiem reģionos. Tādējādi veicinot vienu no priekšnoteikumiem apdzīvotības saglabāšanai teritorijās ārpus galvaspilsētas un tās tuvākās apkārtnes.

Rīcības programmā "Latgales programma 2010-2017" (precīzāk - Transporta un sakaru programmas "Savienojumi" apakšprogrammā "Latgales informatīvā telpa") kā viena no galvenajām problēmām Latgalē tika identificēta vairāku informatīvo telpu eksistence.2 Šī problēma joprojām ir aktuāla.3 Pamatnostādņu 5.rīcības virziena "Mediju vides drošumspēja" realizēšanā paredzēts stiprināt sabiedriskos medijus, kas iekļauj arī oriģinālsatura īpatsvara palielināšanu tajos. Tāpat plānā ietvertas aktivitātes - ierobežot elektroniskā mediju satura nelegālu izplatīšanu (tostarp, Krievijas pierobežā) un palielināt NEPLP uzraudzības funkcijas īstenošanas spēju -, kas ir vērstas uz visas Latvijas, tostarp, Latgales mediju vides drošumspējas paaugstināšanu.

1.2.4.1. Latviešu valodā 78%15 ≥70% - ≤80% ≥70% - ≤80% ≥70% - ≤80% 1.2.4.2. Citās valodās 22% ≥20% - ≤30% ≥20% - ≤30% ≥20% - ≤30% 1.2.5. Žurnālu sadalījums pēc valodām:

1.2.5.1. Latviešu valodā 75%16 ≥70% - ≤80% ≥70% - ≤80% ≥70% - ≤80% 1.2.5.2. Citās valodās 25% ≥20% - ≤30% ≥20% - ≤30% ≥20% - ≤30% 1.2.6. Nacionālo dienas laikrakstu latviešu valodā skaits17 3 3 3 3 1.2.7. Nacionālo dienas laikrakstu krievu valodā skaits18 3 3 3 3 1.2.8. Radiostaciju skaits, kas darbojas Latvijas mediju tirgū 1.2.8.1. Komerciālās radio stacijas 4 4 4 4 1.2.8.2. Programmu skaits 69 69 69 69 1.2.8.3. No tām nacionālās apraides programmas 5 5 5 5 1.2.8.4. Vietējās radio programmas 53 53 53 53 1.2.8.5. Reģionālās radio programmas 1119 11 11 11 1.2.9. Sabiedrisko mediju finansējums (% no IKP) 0,11%20 0,11% 0,15% 0,19% 1.3. Mediju iekšējā daudzveidība 1.3.1.

Mediju satura daudzveidības saglabāšanās/pieaugums ziņu aģentūrās, drukātajos, audio, audiovizuālajos un interneta medijos 1.3.1.1. Primārie un sekundārie mediju informācijas avoti ziņās par sociālpolitiski nozīmīgiem jautājumiem un tēmām saistībā ar 1) Rīgu un tās apkārti; 2) pārējo Latvijas teritoriju 1.3.1.2. Informācijas avotu daudzveidība citos žurnālistikas žanros a21 ≥a22 1.3.1.3. Politiskais plurālisms medijos 1.3.1.4. Kultūras un sociālo grupu reprezentācija medijos 1.3.1.5. Mediju satura ģeogrāfiskā daudzveidība, tostarp, reģionāli un lokāli orientēta satura proporcija 1.3.1.6. Satura vienību skaits (un apjoms),ko sabiedriskie mediji un lielākie privātie mediji piedāvā personām ar invaliditāti 1.3.1.7. Satura vienību skaits (un apjoms),ko sabiedriskie mediji un lielākie privātie mediji piedāvā par Latvijas diasporas jautājumiem 1.3.1.8. Lokāli radīta satura proporcija sabiedriskajos un privātajos medijos 1.3.1.9. Neatkarīgo producentu veidota mediju satura proporcija 1.3.20. Mediju žanru daudzveidība 1.3.2.

Mediju darbinieku daudzveidības saglabāšanās/pieaugums ziņu aģentūrās, drukātajos, audio, audiovizuālajos un interneta medijos 1.3.2.1. Žurnālistu un redaktoru skaits, kas strādā reģionālajos medijos c23 =c24 1.3.2.2. Žurnālistu un redaktoru skaits, kas strādā citvalodu medijos 1.3.2.3. Sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu kopsummas pieaugums ar darbu medijos saistītās profesijās25 x26 =x27 +2% +4% 1.3.3.

Mediju īpašnieku skaita saglabāšanās / pieaugums ziņu aģentūrās, drukātajos, audio, audiovizuālajos un interneta medijos 1.3.3.1. Mediju proporcija, kuriem nacionālā un vienlaikus reģionālā/lokālā līmenī ir viens un tas pats īpašnieks.28 y29 ≤y30 1.3.3.2. Mediju īpašnieku proporcija, kuriem pieder dažāda veida mediji (cross-media ownership) Sasaiste:

2.Politikas rezultāts Mediju pratības līmeņa pieaugums sabiedrībā Rezultatīvais rādītājs (RR) 2015.gads Bāzes vērtība 2016.gads 2018.gads 2020.gads 2.1. Bērnu un jauniešu auditorijās x31 par 15%, 2.2. Pieaugušo auditorijā par 7%.

Sasaiste:

Uzdevums Izpildes termiņš (gads) Atbildīgā institūcija Līdzatbildīgās institūcijas Sasaiste ar politikas rezultātu un rezultatīvo rādītāju 1.

Nodalīt valsts atbalsta veidus sabiedriskajiem un privātajiem medijiem 2016-2020 KM, NEPLP KM, FM, LŽA, LŽS, LRA, LPIA, LTV, LR 1.PR 1.1.1., 1.1.2., 1.2.1., 1.2.2., 1.2.3., 1.2.4., 1.2.5., 1.2.6., 1.2.7., 1.2.8., 1.2.9., 1.3.1., 1.3.2.1., 1.3.3.RR 2.

Panākt godīgu konkurenci reģionālo mediju reklāmas tirgū 2017 KM KP, EM, VARAM, LPIA, Latvijas Reklāmas asociācija, LŽA, LLPA, LPS 1.PR 1.2.2., 1.2.3., 1.2.8.4., 1.2.8.5.RR 3.

Atbalstīt drukātās preses ilgtspēju analogajā un digitālajā vidē 2017 KM LPIA 1.PR 1.2.2. 1.2.3., 1.2.4., 1.2.5., 1.2.6., 1.2.7., 1.3.2.1.RR 4.

Atbalstīt kvalitatīva satura veidošanu latviešu valodā ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem Sākot ar 2017.gadu KM 1.PR 1.10., 1.3.1.7.RR 5.

Atbalstīt satura veidošanu personām ar invaliditāti medijos neatkarīgi no to veida un platformas Sākot ar 2017.gadu KM 1.PR 13.1.6.RR 6.

Izzināt mediju daudzveidības līmeni Latvijā 2017, 2020 KM 1.PR 1.1.-1.3.RR II Rīcības virziens: Mediju kvalitāte un atbildīgums Nr. p.k.

Uzdevums Izpildes termiņš (gads) Atbildīgā institūcija Līdzatbildīgās institūcijas Sasaiste ar politikas rezultātu un rezultatīvo rādītāju 1.

Veicināt Latvijas mediju pašorganizēšanos kvalitātes un atbildīguma paaugstināšanai 2017-2018 KM NEPLP, LŽA, LŽS, LPIA, LRA, mediju uzņēmumi 1.PR 1.3.1.1., 1.3.1.2., 1.3.1.3., 1.3.1.4.RR III Rīcības virziens: Mediju nozares profesionāļu izglītība Nr. p.k.

Uzdevums Izpildes termiņš (gads) Atbildīgā institūcija Līdzatbildīgās institūcijas Sasaiste ar politikas rezultātu un rezultatīvo rādītāju 1.

Uzlabot mediju un žurnālistikas studiju kvalitāti 2016-2020 IZM, KM KM, IZM 1.PR 1.3.1., 1.3.1.1.-1.3.1.5.RR 2.

Atbalstīt mediju profesionāļu mūžizglītību Sākot ar 2016.gadu ĀM, KM KM, ĀM, profesionālās NVO, mediju un akadēmiskās organizācijas 1.PR 1.3.1., 1.3.1.1.-1.3.1.5.RR IV Rīcības virziens: Mediju pratība Nr. p.k.

Uzdevums Izpildes termiņš (gads) Atbildīgā institūcija Līdzatbildīgās institūcijas Sasaiste ar politikas rezultātu un rezultatīvo rādītāju 1.

Izzināt mediju pratības līmeni sabiedrībā 2016-2020 KM, IZM (LU SZF realizētājs) UNESCO LNK 2.PR 2.1., 2.2.RR 2.

Uzlabot sabiedrības zināšanas mediju pratībā 2016-2020 KM, IZM IZM, KM, LNB, LŽA, LU SZF 2.PR 2.1., 2.2.RR 3.

Iekļaut medijos mediju pratību attīstošu saturu 2017-2020 KM 2.PR 2.1., 2.2.RR 1.PR 1.3.20.RR 4.

Iekļaut mediju pratību izglītības saturā 2016-2020 KM, IZM (LU SZF), IZM Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra IZM, KM, VISC, UNESCO LNK, NVO, pakalpojums 2.PR 2.1.RR 5.

Izglītot pedagogus mediju pratības pasniegšanai izglītības iestādēs 2017-2020 KM IZM, LNB, LU SZF, LŽA 2.PR 2.1., 2.2.PR 6.

Sagatavot topošos pedagogus mediju pratības pasniegšanai izglītības iestādēs 2017-2020 KM, IZM, augstskolas, kurās ir pedagoģijas studiju programmas IZM, LU SZF, IZM Valsts izglītības attīstības aģentūra, augstskolas, kurās ir pedagoģijas studiju programmas 2.PR 2.1., 2.2.RR 7.

Izveidot materiālus pedagogiem par mediju pratības jautājumiem 2017 KM IZM, VISC, pakalpojums 2.PR 2.1., 2.2.RR V Rīcības virziens: Mediju vides drošumspēja Nr. p.k.

Uzdevums Izpildes termiņš (gads) Atbildīgā institūcija Līdzatbildīgās institūcijas Sasaiste ar politikas rezultātu un rezultatīvo rādītāju 1.

Uzlabot Latvijas elektronisko mediju darbības vidi 2016-2020 NEPLP KM 1.PR 1.1.1., 1.2.1., 1.2.8., 1.2.9.RR 2.

Padarīt efektīvu Latvijas mediju vides uzraudzības sistēmu Sākot ar 2016.gadu NEPLP, IeM KM, SM NEPLP, nozares uzņēmumi un organizācijas 1.PR 1.1.1., 1.2.1., 1.2.8.RR 3.

Panākt mediju reģistrācijas tiesiskā regulējuma atbilstību faktiskajai situācijai un labas mediju pārvaldības praksei 2016-2017 KM, TM TM, UR, KM 1.PR 1.3.3.1., 1.3.3.2.RR 4.

Izstrādāt normatīvos aktus, lai tiesiskais regulējums atbilst aktuālajai situācijai un mediju vajadzībām 2017-2018 KM 1.PR 1.1.2., 1.2., RR 5.

Palielināt mediju profesionāļu sociālo nodrošinātību 2017-2018 KM, LM LM, KM 1.PR 1.3.2.3.RR 6. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetiem Valsts budžeta finansētās institūcijas Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.-2020.gadam īsteno valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Piešķirto un nepieciešamo papildu finansējumu sk. 6.1.tabulā.

6.1.tabula Pamatnostādņu īstenošanas gads Piešķirtais finansējums, euro Nepieciešamais papildu finansējums, euro 2016 131 718 0 2017 1 387 516 0 2018 1 329 592 0 2019 1 212 374 0 2020 (ja pasākumu īstenošana ir terminēta ar 2020.gadu) 0 61 718 2020 (un turpmāk ik gadu) 0 7 252 656 KOPĀ:

4 061 200 7 314 374 Realizējot Pamatnostādņu īstenošanas plāna 5.3.2.aktivitāti, Masu informācijas līdzekļu reģistra reformas risinājuma izveidei plānots piesaistīt Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu, ja plānotais projekts atbildīs darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 2.2.1.specifiskā atbalsta mērķa "Nodrošināt publisko datu atkalizmantošanas pieaugumu un efektīvu publiskās pārvaldes un privātā sektora mijiedarbību" 2.2.1.2.pasākuma "Kultūras mantojuma digitalizācija" ieviešanas nosacījumiem un projektu iesniegumu vērtēšanas kritērijiem. ERAF finansējuma nepiešķiršanas gadījumā attiecīgā reforma veicama cita finansējuma ietvaros.

Pašvaldību budžetu pamatnostādņu īstenošana tiešā veidā neietekmē.

Mediju politikas izstrādi nosaka Deklarācijas par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 67.punkts, kurš paredz pieņemt un īstenot plašsaziņas līdzekļu politiku un īstenot Latvijas informācijas telpu stiprinošus pasākumus.

Pamatnostādņu sasaiste ar Latvijas Republikas Satversmi

Realizējot šos pasākumus, plānots ar Latvijas mediju starpniecību veicināt diasporas iekļaušanu "Latvijas informatīvajā telpā, nodrošinot diasporas informētību par Latvijā notiekošo un stiprinot diasporas saikni ar Latviju. Nostiprināta Latvijas sabiedrisko mediju loma globāla informācijas apritē starp Latviju un diasporu".42

Latgales programma 2010-2017. Sk.: http://www.latgale.lv/lv/files/download?id=1583 10.lpp.

3 Murinska-Gaile, S. (2015). Latgales reģiona prese kultūrsociālajā telpā: Promocijas darbs. Rīga:

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļa. 180.lp.

4 2015.gada decembra rādītājs. Sk.: Vendele, L. (2015). TV kanālu auditorijas 2015. gada decembrī. TNS Latvia. http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4897 Programma 360TV Kanāls2 LNT LTV1 LTV7 PBK Re:TV Rīga Tv 24 TV3 TV5 TV6 KOPĀ TV skatīšanās laika daļa (Share %) 0,1 % 0,9 % 7,4 % 9,2 % 2,3 % 8,7% 0,4 % 0,8 % 12,4% 4,1% 2,8% 48,9 % 5 Ņemot vērā "MTG TV Latvia" lēmumu 2016.gada marta beigās slēgt televīzijas programmu TV5, mērķis ir saglabāt līdzšinējo Latvijā veidoto televīzijas programmu patēriņa rādītāju (ar minimālu samazinājumu).

6 2015.gada pavasara rādītājs: Vendele, L. (2015). Regulāri internetu lieto jau 68% Latvijas iedzīvotāju.

TNS Latvia. Sk.: http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=4797 7 2013.gada dati (2 sabiedriskās, 9 privātās un 7 reģionālās televīzijas programmas): European Audiovisual Observatory. (2014). 2014 Yearbook: Television, cinema, video and on-demand audiovisual services - the pan-European picture. P. 124.

8 Samazinājums saistāms ar MTG TV Latvia" lēmumu 2016.gada marta beigās slēgt televīzijas programmu TV5.

9 Latvijas Preses izdevēju asociācijas dati: http://www.lpia.lv/?id=191&izd=2 10 Ņemot vērā vispārējās mediju, tostarp, drukātās preses, attīstības tendences, kas plašāk skaidrotas pamatnostādņu pielikumā, mērķis ir saglabāt līdzšinējo skaitu, lai arī ir iespējams neliels samazinājums.

11 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014:

Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 12 Sk. 10.atsauci.

13 Latvijas Preses izdevēju asociācijas dati: http://www.lpia.lv/?id=191&izd=2 14 Sk. 10.atsauci.

15 2014.gada dati: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014: Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 16 2014.gada dati. Radītājs aptver arī biļetenus un rakstus. Sk.: Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014:

Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 17 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliogrāfijas institūts. (2015). Latvijas izdevējdarbības statistika 2014:

Statistisko materiālu krājums. Rīga. http://dom.lndb.lv/data/obj/file/267047.pdf 18 Turpat.

19 2014.gada dati: Baltijas Starptautiskais ekonomikas politikas studiju centrs. (2015). Radio apraide Latvijā - ekonomiskā analīze. Rīga: http://neplpadome.lv/lv/assets/documents/Petijumi/Radio_apraide_Latvija_2015_Jaunaka_versija.pdf;

NEPLP (2014). Komerciālie radio. Reģistrs. http://neplpadome.lv/lv/sakums/komercialie-radio/registrs.html 20 2014.gada dati: Media intelligence service of the European Broadcasting Union. (2015). Funding of public service media 2015. https://www3.ebu.ch/publications/funding-of-public-service-media P.19.

21 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm 2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā.

22 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā.

23 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm 2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā.

24 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā.

25 Profesijās: komentētājs, korespondents, redaktors, galvenais redaktors, reportieris, žurnālists, televīzijas/radio raidījuma vadītājs, videooperators.

26 Valsts ieņēmumu dienesta informācija.

27 Rādītājs nav mainījies, jo plānoto aktivitāti

28 Plašāk sk.: Valcke, P. (project leader). (2009). Independent Study on Indicators for Media Pluralism in the Member States - Towards a Risk-Based Approach:

Prepared for the European Commission Directorate-General Information Society and Media. Look: https://ec.europa.eu/digital-agenda/sites/digital-agenda/files/final_report_09.pdf 29 Pētījums par mediju iekšējo un ārējo daudzveidību Latvijā ar kvantitatīvām un kvalitatīvām metodēm 2017.gadā un identisks pētījums 2020.gadā.

30 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā.

31 Pētījuma rezultāti, attiecībā pret kuriem veikt salīdzinājumu 2020.gadā, būs zināmi tikai pēc īstenotā pētījuma 2017.gadā.

32 Latvijas Satversmes Sapulce. (1922).

Latvijas Republikas Satversme. Sk.: http://likumi.lv/doc.php?id=57980 33 Pārresoru koordinācijas centrs. (2012).

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam.

Sk.: http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/ilgtsp_att/?doc=13858 34 Turpat.

35 Latvijas Republikas Saeima. (2010).

Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam. Sk.: http://www.pkc.gov.lv/images/LV2030/Latvija_2030.pdf 36 Latvijas Republikas Saeima. (2015).

Nacionālās drošības koncepcija. Sk.: http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/32929C68524BEAA1C2257F09002F87A2?OpenDocument 37 Kultūras ministrija. (2011). Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.-2018.gadam. Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file24306.docx 38 Ekonomikas ministrija. (2011). Latvijas nacionālā reformu programma "ES 2020" stratēģijas īstenošanai. Sk.: ec.europa.eu/europe2020/pdf/nrp/nrp_latvia_lv.doc 19.lpp.

39 Izglītības un Zinātnes ministrija. (2009).

Jaunatnes politikas pamatnostādnes 2009.-2018.gadam.

Sk.: http://www.youthpolicy.org/national/Latvia_2009_Youth_Policy_Guidelines.pdf 40 Izglītības un Zinātnes ministrija. (2014).

Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2015.-2020.gadam. Sk.: http://www.valoda.lv/downloadDoc_1512/mid_504 41 Ārlietu ministrija. (2014). Rīcības plāns "Par sadarbību ar Latvijas diasporu 2015.-2017.gadam".Sk.: http://www.mfa.gov.lv/data/file/AMPlans_150714_Diaspora.662.pdf 42 Turpat. 23.-27.lpp.

43 Kultūras ministrija. (2014).

Kultūrpolitikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam "Radošā Latvija". Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file41041.doc 44 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. (2013). Informācijas sabiedrības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.: http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/dokumenti/pol_doc/elietas//IS_pamatnostadnes_2013.pdf 45 Satiksmes ministrija. (2011). Latvijas Republikas elektronisko sakaru nozares politikas pamatnostādņu 2011.-2016.gadam kopsavilkums. Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=3625 46 Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 7.marta Direktīva Nr.2002/19/EK par piekļuvi elektronisko komunikāciju tīkliem un ar tiem saistītām iekārtām un to savstarpējo savienojumu (piekļuves direktīva), OV L 108, 24.4.2002.; Eiropas Parlamenta un Padomes 2002.gada 12.jūlija Direktīva Nr.2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju), OV L 201, 31.7.2002.

47 Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. (2013). Reģionālās politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam. Sk.: http://www.varam.gov.lv/in_site/tools/download.php?file=files/text/att_planosanas_dok//pamatnostadnes.pdf 48 Labklājības ministrija. (2013). Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.: http://www.lm.gov.lv/upload/2013junijs/lmpamn_040613_inv.pdf 49 Lai gan sabiedriskā pasūtījuma saturs ir NEPLP un sabiedrisko mediju pārziņā, šīs pamatnostādnes ir norādītas kā ar mediju politikas pamatnostādnēm saistītais vidēja termiņa plānošanas dokuments to galveno uzdevumu un pasākumu apkopojuma 20.punkta dēļ, kas akcentē mediju nozīmi veselīga dzīvesveida un sportisko aktivitāšu popularizēšanā. Sk.: Izglītības un zinātnes ministrija. (2013). Sporta politikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam. Sk.: http://polsis.mk.gov.lv/documents/4599, 40.lpp.

50 ANO. (1948). ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Sk.: http://www.tiesibsargs.lv/tiesibu-akti/ano-dokumenti/ano-vispareja-cilvektiesibu-deklaracija/ 51 Eiropas Padome. (1950). Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/649 52 ANO. (1966). Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705 53 ANO. (1979). 1979. gada Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu. http://www.mfa.gov.lv/ministrija/latvijas-parstavis-starptautiskajas-cilvektiesibu-institucijas/latvijas-republikas-nacionalie-zinojumi-par-starptautisko-konvenciju-izpildi/1979-gada-konvencija-par-jebkuras-sieviesu-diskriminacijas-izskausanu/1979-gada-konvencija-par-jebkuras-sieviesu-diskriminacijas-izskausanu 54 ANO. (1965). 1965.gada 21.decembra ANO Starptautiskā konvencija par jebkuru rasu diskriminācijas izskaušanu. Neoficiāls tulkojums latviešu valodā ir pieejams: http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/jebkdisk.htm 55 ANO. (1989). 1989.gada 20.novembra ANO Bērnu tiesību konvencija. http://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/1150 56 ANO. (1995). Rīcības platforma: Galvenās komitejas ziņojums: Pekinas deklarācija. http://www.lm.gov.lv/upload/dzimumu_lidztiesiba/dokumenti_un_tiesibu_akti/pekinas_ric.platforma.doc 57 Līguma par Eiropas Savienību un Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētās versijas un 29.protokols. https://www.ecb.europa.eu/ecb/legal/pdf/c_32620121026lv.pdf 58 Eiropas Parlaments un Padome. (2010).

Eiropas Parlaments un Padomes direktīva 2010/13/ES (2010. gada 10. marts), par to, lai koordinētu dažus dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos paredzētus noteikumus par audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanu (Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīva). Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. 15.4.2010. http://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?uri=CELEX:32010L0013&from=EN 59 Eiropas Komisija. (2012). Komisijas lēmums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106.panta 2.punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (2012/21/ES). http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2012:007:0003:0010:LV:PDF 60 Ministru komiteja. (2011). Ministru komitejas ieteikums dalībvalstīm CM/Rec(2011)7 par jaunu izpratni saistībā ar plašsaziņas līdzekļiem. Sk.: 18.09.2015. http://www.vvc.gov.lv/export/sites/default/docs/STA/Tulkojumi_no_anglju_val/Ieteikumi/Recommendation_CM_Recx2011x7.doc 61 Communication on the Application of State Aid Rules to Public Service Broadcasting (Text with EEA Relevance). Available at: http://ec.europa.eu/competition/state_aid/legislation/broadcasting_communication_en.pdf;

62 European Commision. (2015). Communication from the Commision to the European Parliament, the Council, the European Economic and Social Committee and the Committee of the Regions: A Digital Single Market Strategy for Europe. Available at: http://ec.europa.eu/priorities/digital-single-market/docs/dsm-communication_en.pdf 63 Vairāk sk.: Eiropadome, Eiropas Savienības Padome. (2015). Digitālais vienotais tirgus Eiropai.

Sk.: http://www.consilium.europa.eu/lv/policies/digital-single-market-strategy/ 64 Saeima. (20.12.1990.). Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem". Likumi.lv.

Sk.: 21.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=64879 65 Saeima. (12.07.2010.). Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Likumi.lv. Sk.: 18.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=214039 66 Saeima. (29.11.2012.). Pievienotās vērtības nodokļa likums. Likumi.lv. Sk.: 21.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=253451 67 Saeima. (04.06.2009). Pasta likums.

Likumi.lv. Sk.: 21.05.2015. http://likumi.lv/doc.php?id=193574 68 Saeima. (28.10.2004.). Elektronisko sakaru likums. http://likumi.lv/doc.php?id=96611 Kultūras ministre Dace Melbārde Pielikums Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.-2020. gadam SATURA RĀDĪTĀJS 1. JĒDZIENU SKAIDROJUMI 2. SITUĀCIJAS APRAKSTS 2.1. Vispārīgs ieskats 2.2. Latvijas mediju vides raksturojums 2.2.1. Ekonomiskās situācijas ietekme 2.2.2. Globalizācija un mediju lietošanas paradumu maiņa 2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga dominance 2.2.2.2. Mediju monitorings 2.2.3. Tehnoloģiskā attīstība 2.2.4. Sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana 2.2.5. Elektronisko mediju pārvaldība 2.2.6. Valsts un pašvaldību iestāžu finansētais mediju saturs 2.2.7. Mediju vides caurskatāmība 2.2.8. Mediju profesionāļu izglītošana 2.2.9. Mediju pratība 2.2.10. Diasporas mediji 2.2.11. Līdzvērtība un stereotipi medijos 2.2.12. Mediju profesionāļu sociālā nodrošinātība 3. PROBLĒMAS, KURU RISINĀŠANAI NEPIECIEŠAMS ĪSTENOT NOTEIKTU POLITIKU 4. PIEDĀVĀTĀ RISINĀJUMA SĀKOTNĒJĀS IETEKMES NOVĒRTĒJUMS 5. TABULAS 1. JĒDZIENU SKAIDROJUMI1 Digitālā pratība - prasme lietot digitālās tehnoloģijas un komunikācijas līdzekļus, lai atrastu, izvērtētu, lietotu un radītu informāciju. Tas arī attiecas uz spēju saprast un lietot informāciju dažādos formātos un avotos, kas pieejami digitālā vidē.2 Informatīvā telpa - abstrakta, virtuāla teritorija, kas veidojusies sabiedrības, kultūras un komunikācijas mijiedarbības rezultātā. Tā ne vienmēr sakrīt ar valsts vai reģiona ģeogrāfisko iedalījumu. Informatīvo telpu raksturo informācijas plūsmas, mediji un to saturs, valoda, sabiedrības sociālā atmiņa un citi faktori. Salīdzinājumā ar mediju vidi šis jēdziens ir plašāks, jo aptver arī to informācijas daļu, kas cirkulē sabiedrībā bez plašsaziņas līdzekļu starpniecības, tostarp, visas runātās un rakstītās valodas izpausmes.

Informācijpratība - spēja saprast, kad un kāda informācija ir nepieciešama, to atrast, izvērtēt, efektīvi lietot un komunicēt dažādos formātos.3 Masu komunikācija - tāda komunikācijas forma, ar kuru vēstījumi tiek izplatīti publiski (neierobežotam un vismaz sākotnēji personiski nenoteiktam adresātu lokam), ar tehnisku izplatīšanas līdzekļu (mediju) palīdzību, netieši (proti, ar laika vai telpas vai laiktelpas distanci starp komunikācijas partneriem) izkliedētai auditorijai.

Medijs - medija definīcijā var izdalīt vairākus līmeņus

Savukārt tehnoloģiskajā medija izpratnē svarīgs ir tieši tehnoloģiskās multiplicēšanas aspekts, kas norāda uz mediju kā kanālu informācijas nodošanai (potenciāli lielai auditorijai) tekstuālā, audio, vizuālā vai audiovizuālā formātā. Piemēram, avīzes, žurnāli, televīzija, radio, interneta lapas, kā arī interaktīvai sabiedriskai saziņai paredzētas lietojumprogrammas un citas saturiskas liela mēroga interaktīvas platformas.

Institucionāli organizatoriskajā līmenī par mediju uzskatāms darbību un tajās iesaistīto dalībnieku kopums, kas piedalās informācijas vākšanā, apkopošanā, analīzē un cita veida apstrādē, izplatīšanā un citos žurnālistikas procesos. Tie ir būtiski ceturtā medija izpratnes līmeņa - satura veidošanas - elementi.

Proti, lai informācijas izplatīšana auditorijai, izmantojot noteiktu tehnoloģisko kanālu, būtu uzskatāma par mediju identificējošu pazīmi, tai jānotiek pastāvīgi un ievērojot žurnālistikas profesionālos standartus un vērtības, kā arī redakcionālās darbības atbildīguma un kvalitātes principus.

Mediji ir ne tikai ekonomisko attiecību, bet arī noteiktas kultūrtelpas dalībnieki. Tie funkcionē kā pastāvošu kulturāla, ekonomiska, politiska un sociāla rakstura problēmu risinātāji, gan kā to identificētāji un ģeneratori.

Tādējādi mediju, kas piedalās masu komunikācijā, raksturo pēdējo četru medija izpratnes līmeņu kopums - informācijas izplatīšana un multiplicēšana ar tehnoloģiju palīdzību, institucionālā piesaiste un satura veidošana pēc žurnālistikas standartiem redakcionālā uzraudzībā, pildot sociāli nozīmīga aktora funkcijas. Mediju raksturojošs elements var būt arī sabiedrības gaidas attiecībā uz tā satura kvalitāti un profesionālās darbības principu ievērošanu.4 Mediju konverģence - tradicionālo mediju, tostarp, apraides pakalpojumu, un interneta pakāpeniska apvienošanās. Līdz šim pārsvarā atsevišķi sniegtie mediju pakalpojumi tiek apvienoti, notiek to mijiedarbība vai sasaiste. Tā maina patērētāju uzvedību un rada jaunus uzņēmējdarbības modeļus satura radīšanai, finansēšanai un izplatīšanai, lai lietotāji jebkurā vietā, brīdī un jebkurā ierīcē varētu izmantot konverģēto mediju saturu. Konverģence veicinājusi nelineāro mediju attīstību, kā arī satura izplatīšanu ar moderno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju starpniecību.5 Mediju pratība - arī mediju lietotprasme, mediju lietotpratība. Tā ir zināšanu un prasmju kopums, kas nepieciešams darbam ar informācijas avotiem - informācijas atrašanai un analīzei, informācijas sniedzēju funkciju izpratnei, informācijas satura kritiskam izvērtējumam, objektīvas informācijas atšķiršanai no tendenciozas, dažādos avotos pieejamo ziņu salīdzinājumam, lai veidotu savu pamatotu viedokli. Mediju pratība ietver arī prasmi praktiski lietot medijus.

Mediju vide - interaktīvs publiskās telpas segments, kas rodas sabiedrības, kultūras un mediju mijiedarbības rezultātā un kam ir būtiska ietekme uz sabiedrības saliedētību, nacionālo identitāti un nacionālo drošību. Mediju vidi veido mediju saturs, kura radīšanu ietekmē gan mediju organizācijas vide, gan ārējie apstākļi: ekonomiskā situācija, sociāldemorgāfiskā struktūra, tradīcijas u. c.

Nacionālie mediji - Latvijā reģistrēti mediji, kuru saturs ir adresēts Latvijas iedzīvotājiem visā valsts teritorijā.

Nelineārs audiovizuālo mediju pakalpojums - audiovizuāls pakalpojums, ko sniedz medijs raidījumu skatīšanai brīdī, ko izvēlējies lietotājs, un pēc lietotāja individuāla lūguma, pamatojoties uz medija iepriekš piedāvāto raidījumu katalogu.6 Redakcionālā autonomija - medija tiesības un iespējas veidot saturu, un brīvība pieņemt lēmumus bez medija īpašnieka vai citu politisko vai ekonomisko interešu ietekmes.

Reģionālie mediji - mediji, kuru saturs ir adresēts noteikta reģiona vai novada iedzīvotājiem, ietver tā problēmu un aktualitāšu izklāstu, kā arī pārsvarā tiek raidīts vai izplatīts noteiktas administratīvas teritorijas robežās.

Sabiedriskie mediji - sabiedrībai piederoši audio un audiovizuāli mediji, kuru uzdevums ir realizēt sabiedrisko pasūtījumu, tostarp, radīt, uzturēt un attīstīt nacionālo kultūrtelpu un informācijas vidi, veicināt nacionālo un kultūras identitāti, nodrošināt Latvijas sabiedrībai brīvi pieejamu, daudzveidīgu, kvalitatīvu un objektīvu informāciju.

Duālā apraides sistēma (sabiedrisko un privāto raidorganizāciju līdzāspastāvēšana) izriet no pieņēmuma, ka sabiedriskajām raidorganizācijām piemīt fundamentāla loma pilnvērtīgas vārda brīvības un valsts demokrātiskās iekārtas nodrošināšanai, aktīvi piedaloties sabiedriskās domas un politiskās gribas veidošanās procesos. Attiecīgi sabiedrisko raidorganizāciju saturam ir piemērojamas ievērojami augstākas satura kvalitātes un pieejamības prasības visām valsts auditorijām visā valsts teritorijā.

Pietiekama un neatkarīga finansējuma nodrošināšana ir būtisks faktors sabiedrisko mediju funkciju pilnvērtīgai un autonomai izpildei.

Sabiedriskais pasūtījums - sabiedrībai paredzēts plašs un daudzveidīgs programmu kopums, kuru veido sabiedriskie mediji.

Sociālie mediji - tiešsaistē balstīti komunikācijas rīki, kas lietotājiem nodrošina iespēju dalīties ar informāciju un savstarpēji mijiedarboties ar viņu pašu radītā satura (tekstu, fotogrāfiju, videomateriālu) starpniecību. Sociālo mediju piemēri ir sociālo tīklu portāli (vietnes), blogi, forumi, kolektīvās satura veidošanas un rediģēšanas vietnes (tai skaitā Vikipēdija).

Sociālie tīkli - sociālo tīklu portālu/vietņu apzīmējums sarunvalodā, taču pats portāls/vietne nav tīkls. Tīkls ir savienojumu struktūra starp dzīvām būtnēm, piemēram, cilvēka draugu, radu, paziņu loks.

Vārda brīvība - tiesības brīvi paust savus uzskatus.

Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no valsts institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām. Vienlaikus tas neierobežo valstu tiesības pieprasīt radioraidījumu, televīzijas raidījumu un kino demonstrēšanas licencēšanu. Tā kā vārda brīvības īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai tikumību, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti.7 Žurnālistika - informācijas vākšana, apstrāde un izplatīšana ar mērķi informēt sabiedrību drukāta, audio, vizuāla, audiovizuāla vai multimediju veidā. Šo profesionālo darbību regulē noteikti kvalitātes standarti un profesionālā ētika.

Žurnālistika ir nošķirama no indivīdu publiskajā telpā radītā satura publicēšanas sociālajos medijos un citur, kā arī sabiedrisko attiecību un reklāmas teksta veidošanas. Uz žurnālistiku kā neatņemamu vārda brīvības un valsts demokrātiskās iekārtas pamatelementu attiecas īpaša konstitucionāla aizsardzība.

2.1. Vispārīgs ieskats Latvijā pastāv vārda brīvība, mediju un viedokļu daudzveidība.

Daudzveidīgu mediju darbība un kvalitatīvas, uzticamas, uz demokrātiskām vērtībām balstītas žurnālistikas attīstība ir Latvijas valsts un mediju nozares stabilitātes un izaugsmes priekšnoteikums. Mediji ir neatkarīgi no politisku motīvu vai ekonomisko interešu radītā spiediena un ir brīvi no cenzūras.

Latvijas mediju vidē darbojas vairāklīmeņu mediji: sabiedriskie un privātie, nacionālie un reģionālie mediji. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģiju attīstību un globalizācijas tendences, Latvija neatrodas izolētā informatīvajā telpā, bet gan ir viegli sasniedzama arī citu valstu medijiem un to izplatītajam saturam.

Līdztekus nacionālajiem medijiem darbojas reģionālie mediji.

Tiem ir specifiskas funkcijas un uzdevumi, tostarp, aplūkot reģionam aktuālos jautājumus un problēmas un veicināt Latvijas iedzīvotāju piederību valstij, stiprinot piederības sajūtu lokālai kopienai. Atšķirībā no daudzām Eiropas un pasaules valstīm Latvijā nedarbojas neviens kopienas medijs (community medium).8 Latvijas valsts atbalsta mediju vai atsevišķu tā sadaļu veidošanu latgaliešu dialektā un lībiešu valodā kultūras un valodas daudzveidības uzturēšanai un saglabāšanai. Tāpat nozīmīga auditorijas daļa, kas tiek uzrunāta ar mediju starpniecību, ir Latvijas mazākumtautību kopienas. Mediji ļauj veicināt šo dažādo sabiedrības grupu komunikāciju, veidojot viņu piederības sajūtu Latvijai un tās informatīvajai telpai.

2.2. Latvijas mediju vides raksturojums 2.2.1. Ekonomiskās situācijas ietekme Būtisku iespaidu uz Latvijas mediju vidi ir atstājusi ekonomiskā lejupslīde, kas, sākot ar 2009.gadu, ir ievērojami samazinājusi reklāmas tirgus apjomu un vietējo mediju uzņēmējdarbības spēju.9 Mediju nozarē joprojām ir novērojamas ekonomiskās krīzes sekas - reklāmas tirgus nav sasniedzis tos finanšu rādītājus, kādi pastāvēja pirms ekonomiskās krīzes (94 milj. - 2007.gadā, 49 milj. - 2012.gadā, 76 milj. - 2014.gadā).10 Šāda ierobežota finansējuma apstākļos vietējo mediju kvalitatīva darbība ir apgrūtināta.

Reklāmas apjoma samazināšanās visnegatīvāk ir iespaidojusi Latvijas drukātos medijus (37 milj. - 2007.gadā, 10 milj. - 2013.gadā).11 Lai gan joprojām salīdzinoši labi lasīšanas rādītāji ir reģionālajiem laikrakstiem12 un žurnāliem, dienas avīzes zaudē savu popularitāti.13 Laikrakstu gada tirāža laikā no 2007. līdz 2013.gadam ir sarukusi par 60%, laikrakstu latviešu valodā - gandrīz par pusi (-47%).

Šajā laika ietvarā par 1/5 daļu ir samazinājusies arī žurnālu un citu periodisko izdevumu latviešu valodā gada tirāža.14 Preses abonēšanas rezultāti kopumā joprojām uzrāda lejupslīdi (žurnālu abonēšanas rezultātus 2015.gada maijā un decembrī skatīt 2. un 3.tabulā).

Kā iespējamie cēloņi tiek minēts mazais tirgus apjoms, zemā pirktspēja, konkurence ar interneta medijiem un sabiedrības depopulācija. Mediju lietošanas paradumu maiņas rezultātā ir pieaugusi interneta mediju auditorija, taču sarūk preses izdevumu, it īpaši dienas laikrakstu, tirāžas. Tas apdraud drukāto mediju kā viedokļu daudzveidības avota, latviešu valodas un kultūras balsta pastāvēšanu.15 Mazais nozares tirgus bez valsts atbalsta vairs nespēj nodrošināt mediju pilnvērtīgu/augstvērtīgu, valsts demokrātiskās iekārtas vajadzībām un ģeopolitiskajai situācijai atbilstošu saturu.

Preses izdevumi joprojām ir uzskatāmi par nozīmīgu informācijas avotu, īpaši, par lokālajiem pilsētu vai reģionu notikumiem.16 Drukāto preses izdevumu loma sabiedrībā ir ļoti svarīga arī jautājumos, kas skar valsts ekonomisko attīstību, stiprina tās indivīdu darba spējas, profesionālo izaugsmi u.c. Preses izdevumu abonēšanas dati liecina, ka 2014.gadam tika noformēti 445 tūkstoši abonementu, no kuriem 78% bija noformēti lauku reģionos.17 Jāņem arī vērā, ka ir samērā lielas atšķirības tajā, cik procentos mājsaimniecību ir pieejams internets. Rīgā tie ir 76% mājsaimniecību, savukārt Latgales reģionā vismazāk - 65% mājsaimniecību.18 Pasta likums nosaka abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu kā universālo pakalpojumu līdz 2019.gada 31.decembrim, paredzot arī kompensāciju gadījumos, ja tiek konstatēti piegādes pakalpojuma radīti tīrie zaudējumi, ievērojot Ministru kabineta 2013.gada 28.maija noteikumos Nr.292 "Noteikumi par abonēto preses izdevumu piegādes pakalpojumu cenām" noteiktās piegādes cenas un zaudējumu aprēķinos izmantojot Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas atbilstošas metodikas.19 Tas ļauj nodrošināt abonēto drukāto mediju piegādi arī Latvijas reģionos, tostarp, mazapdzīvotās vietās.

Drukāto mediju atbalsta veids ir samazinātā Pievienotās vērtības nodokļa likme.20 Tomēr šis atbalsts nav pietiekošs, lai sekmētu kvalitatīva satura radīšanu un drukāto mediju ilgtspēju. Eiropas Savienībā aprobēta prakse efektīvai preses atbalsta formai ir samazināta vai 0% PVN likme. Latvija uz ES dalībvalstu fona izceļas ar vienu no visaugstākajām PVN likmēm presei.21 Bez īpaša valsts atbalsta nespēj pastāvēt arī dažādi nozaru drukātie mediji, kas padziļina sabiedrības izpratni par sociāli nozīmīgiem notikumiem un procesiem kultūras, vides un citās jomās. Privāto lokālo mediju ilgtspēju vājina arī Latvijas pašvaldību izdotie informatīvie izdevumi vai citi speciāli radīti komunikācijas kanāli, no kuriem daļa veic komercdarbību reklāmas tirgū (skatīt 2.2.5.sadaļu).

Ekonomiskā recesija Latvijas mediju vidē ir veicinājusi arī koncentrācijas un komercializācijas tendences gan elektronisko, gan drukāto mediju vidū. Tas norāda uz nepieciešamību izstrādāt mehānismu tās ierobežošanai un saglabāt ne vien satura, bet arī institucionālo daudzveidību.

Tāpat Latvijas mediju ekonomikas un satura pētījumi liecina par nopietnām mediju satura kvalitātes problēmām - samazinās pētnieciskās žurnālistikas īpatsvars, sašaurinās mediju darbinieku iespējas aptvert ne tikai nacionālus, bet arī lokālus un starptautiskus problēmjautājumus un aktualitātes, pazeminās spēja piesaistīt profesionālu un labi atalgotu darbaspēku, kā arī nodrošināt tā profesionālās kompetences un mediju darbinieku izglītības paaugstināšanu. Kaut gan Latvijā vairāki mediji regulāri piedāvā pētniecisko un analītisko žurnālistiku, šie projekti atkarīgi no iespējām piesaistīt ārējo finansējumu, jo daudzu mediju organizāciju finansiālais stāvoklis neļauj attīstīt resursu ietilpīgu un kvalitatīvu žurnālistiku.

Saglabājoties stabiliem mediju lietojuma paradumiem,22 Latvijas iedzīvotāji pakāpeniski zaudē uzticību medijiem.23 Iedzīvotāji kritiski vērtē mediju satura kvalitāti un uzskata, ka saturu ietekmē mediju īpašnieki.

Tāpat sabiedrībā ir nostiprinājies uzskats, ka medijos izskan valdības, nevis iedzīvotāju viedoklis.24 Šādu priekšstatu dominēšana liecina par mediju un sabiedrības atsvešinātību. Vienlaikus populārāko mediju lietojums parāda noturīgu auditorijas paradumu tos izmantot lielākoties izklaides vajadzībām.

Vairākus gadus aktualizēts, bet joprojām neatrisināts ir jautājums par mediju darbinieku, tostarp, žurnālistu, operatoru u.c., sociālo apdrošināšanu. Samērā ierasta mediju prakse ir sociālo nodokli segt tikai no pamata algas, bet ne no honorāriem.

Tādējādi ilgtermiņā šo mediju darbinieki saskaras ar zemāku sociālo nodrošinātību salīdzinājumā ar tiem, kuru sociālās iemaksas tiek veiktas vispārējā kārtībā.

2.2.2. Globalizācija un mediju lietošanas paradumu maiņa Mediju globalizācijas process rada izaicinājumu nacionālajiem un reģionālajiem medijiem, kuriem par auditorijas uzmanību nākas konkurēt ar pārrobežu medijiem. Eiropas Savienība īsteno vienotā audiovizuālo mediju tirgus politiku, kas ir balstīta brīva tirgus konkurences principu ievērošanā.25 Vienlaikus, attīstoties pārnacionālajai komunikācijas telpai, pieaug starptautisko mediju īpatsvars, kas piedalās vietējā reklāmas tirgū un tādējādi var apdraudēt nacionālās mediju vides un kultūras daudzveidību. Tāpat arvien grūtāk ir ierobežot elektronisko mediju satura nelegālu translēšanu ar satelīta tehnoloģiju un interneta starpniecību.

Mūsdienās cilvēkiem ar Latvijas un pārrobežu mediju starpniecību tiek piedāvātas plašas iespējas sevi identificēt ar dažādām kopienām, kas ietver arī risku vājināt nacionālās un reģionālās piederības formas. Tieši globalizācijas apstākļos vietējie mediji ir kļuvuši par izšķiroši svarīgiem nacionālās un reģionālās identitātes balstiem. Palielinoties daudzveidībai un izvēles iespējām mediju tirgū, tostarp, privāto mediju un pārrobežu mediju piedāvātajam saturam un pieejamībai, sabiedriskajiem medijiem ir īpaši jāraugās, lai sabiedrisko raidorganizāciju piedāvātais saturs atbilstu gan nacionālas valsts, gan sabiedriskā labuma idejai.

2.2.2.1. Pārrobežu mediju pārmērīga dominance Latvijas normatīvie akti Latvijas mediju videi garantē augstu autonomiju, kas ļauj attīstīties daudzveidīgam mediju saturam.

Taču Latvijas valsts pienākums ir ne tikai garantēt Satversmē noteiktās tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, bet arī nodrošināt, ka šīs brīvības neapdraud demokrātisko valsts iekārtu un nacionālo drošību.

Viens no piemēriem pārrobežu mediju pārmērīgai dominancei ir Krievija, kas globalizācijas tendences efektīvi izmanto savas ārpolitikas mērķu sasniegšanai, jo īpaši - bijušajās Padomju Savienības republikās, tostarp Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.

Mediju un politikas eksperti par to ir brīdinājuši jau iepriekš, taču plašākā sabiedrības fokusā šis jautājums nonāca saistībā ar Krimas aneksiju un konfliktu Austrumukrainā.26 Latvijas drošības dienestu un stratēģiskās komunikācijas pētnieku apkopotā informācija liecina, ka Latvijas mediju vide jau daudzus gadus tiek izmantota, lai izplatītu Krievijā radītu vai Krievijas iniciētu tendenciozu informāciju par Latviju. Šī mērķtiecīgā dezinformācija šķeļ sabiedrību, kultivē šaubas par valsts suverenitāti un neatkarības leģitimitāti.27 Sabiedrības integrācijas politikas veidotāju vērtējumā Krievijas mediju saturs un pieaugošā dominance Latvijas mediju tirgū negatīvi ietekmē Latvijas sabiedrības saliedētību.28 Drošības policija ir secinājusi, ka šādi apstākļi "rada arvien nozīmīgākus draudus nacionālajai drošībai".29 Taču būtiska ir norāde: "Krievijas informācijas resursu pieejamība un salīdzinoši plašais lietotāju skaits Latvijā palielina risku, ka arī mūsu valsts iedzīvotāji var nonākt pastāvīgā Krievijas propagandas ietekmē. Tajā pašā laikā Latvijas iedzīvotāju pieeja alternatīviem viedokļiem gan informatīvajā telpā, gan sociālajā vidē ierobežo iespējas manipulēt ar Latvijas sabiedrības viedokli."30 Lai saglabātu nacionālo mediju veidoto publisko telpu dialogam ar sabiedrību un novērstu pārmērīgu Krievijā veidotā mediju satura ietekmi, ir nepieciešama kompleksa pieeja, aptverot gan sabiedriskos un privātos medijus, gan tradicionālos un jaunos medijus.

Vadošie Krievijas TV kanāli ir viens no efektīvākajiem instrumentiem plašas pārrobežu auditorijas uzrunāšanai.31 Latvijas krievvalodīgajai auditorijai televīzija ir galvenais informācijas avots par notikumiem Latvijā (77,4%), citur pasaulē (76%) un Krievijā (78,1%).32 Latvijas krievvalodīgajā auditorijā skatītākās TV programmas33 - Pirmais Baltijas Kanāls Latvija, NTV Mir Baltic, Rossiya RTR - daļēji vai pilnībā pieder Krievijas īpašniekiem.34 Auditorijai Latvijā nereti tiek izplatīti tendenciozi un Krievijas publiskajai diplomātijai izdevīgi vēstījumi.35 Pēdējo gadu laikā Latvijā ir konstatēti mērķtiecīgi mēģinājumi ietekmēt informācijas izplatību publiskajā telpā, diskreditēt Latvijas vēsturi, kā arī mēģinājumu to pārrakstīt un piedēvēt Latvijai izputējušas valsts tēlu.36 Šāda rīcība ir vērsta uz vēlmi mainīt iedzīvotāju apziņu, graut nacionālo lepnumu un identitāti, tādejādi apdraudot valstiskumu.

Satversmes aizsardzības biroja ziņojumā norādīts, ka Krievijas informatīvā ietekme Latvijā galvenokārt tiek realizēta caur medijiem, kas ir saistīti ar Krieviju, tostarp, dažādi tulkojumi un pārpublikācijas nonāk arī Latvijas medijos, "tādējādi importējot Latvijas mediju telpā šaubīga rakstura informāciju un vērtības. [..] Krievijas informatīvās telpas klātbūtne Latvijā sniedz ietekmes sviras sabiedriskās domas veidošanai un lielas sabiedrības daļas īstermiņa un ilgtermiņa rīcības modelēšanai".37 Atbilstoši Saeimas 2014.gada 23.oktobrī pieņemtajam likumam "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā" sākot ar 2017.gada 1.jūliju plānots nodrošināt lielāku Eiropas Savienības dalībvalstu audiovizuālo mediju pieejamību. Papildus jau noteiktajiem pienākumiem izplatīt bezmaksas virszemes apraidē esošās programmas, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 19.panta divpadsmitās daļas 2.punkts paredz pienākumu televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējiem izplatīt televīzijas programmu, kuras raidījumu valoda vismaz 50 procentu ir valsts valoda un kura atbilst pārējiem tiesību normā norādītajiem priekšnoteikumiem. Savukārt 1., 3. un 4.punkts paredz pienākumu izplatīt tādas televīzijas programmas, kurās ir ietverti noteikti raidījumi, kas veidoti Eiropas Savienības dalībvalstī vai dalībvalstīs un kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Likuma 19.panta trīspadsmitā daļa nosaka, ka šīs programmas iekļaujamas programmu sarakstā pirms citām televīzijas programmām.

Nacionālās drošības kontekstā svarīgi ir ne tikai mainīt mediju lietošanas paradumus mazākumtautību auditorijā, bet arī tajā veidot izpratni un kritisko domāšanu par mediju piedāvāto saturu, novēršot dezinformāciju un manipulācijas ar informāciju.

Informatīvie, dokumentālie raidījumi, izklaides pārraides un mākslas filmas Latvijas televīzijās, kā arī saistošs un politiski neitrāls saturs citos medijos veicinātu uzticēšanos Latvijā radītai informācijai. Šī satura primārajām auditorijām jābūt ekonomiski aktīvajai mazākumtautību daļai un jauniešiem. Latvijas nacionālo un reģionālo mediju priekšrocība salīdzinājumā ar pārrobežu medijiem ir to spējā kombinēt Latvijā vai ārvalstīs neatkarīgu producentu veidotus izglītojošus un izklaides raidījumus kopā ar daudzveidīgu nacionālās un reģionālas nozīmes saturu. Šajā procesā ir nepieciešams apzināties, ka mediju lietošanas paradumi mainās pakāpeniski un mazākumtautību auditorija ir daudzveidīga. Jānorāda, ka Latvijas mediju politikas plānošanas dokumentos netiek analizēti un risināti valsts stratēģiskās komunikācijas jautājumi.

2.2.2.2. Mediju monitorings Viens no mediju uzraudzības galvenajiem instrumentiem ir mediju satura monitorings. Tas ļauj nodrošināt mediju vides caurskatāmību, dažādu interešu pārstāvniecību publiskajā telpā, kā arī piemērot atbildību par mediju organizāciju pretlikumīgu darbību.

Mediju satura atbilstību normatīvajiem aktiem Latvijā izvērtē tiesībsargājošās institūcijas un savas kompetences ietvaros arī NEPLP Monitoringa centrs. Tas galvenokārt pievērš uzmanību satura atbilstībai katra kanāla koncepcijai, valodas proporciju ievērošanai radio kanālu saturā un citiem nosacījumiem, kas attiecas uz saņemto apraides atļauju. Līdzās valsts pārvaldes iestādēm mediju saturu un žurnālistu darbību uzrauga arī profesionālās organizācijas.

Tā kā televīzijas radītais saturs daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir galvenais informācijas avots par valsts un ārzemju sociālajiem, ekonomiskajiem un politiskajiem notikumiem, tad televīzijas kanāliem ir vislielākās iespējas iespaidot Latvijas sabiedrisko domu un eventuāli radīt nopietnu apdraudējumu nacionālajai drošībai.38 Ar pašreizējo cilvēkresursu un tehnoloģisko nodrošinājumu NEPLP Monitoringa nodaļa nespēj veikt sistemātisku retranslētā, ļoti bieži Krievijā radītā audiovizuālā satura padziļinātu pārbaudi,39 nelineāro pakalpojumu monitoringu un kabeļoperatoru darbības uzraudzību. Taču likumā "Par valsts budžetu 2016.gadam" un likumā "Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2016.,2017. un 2018.gadam" ir plānots papildu finansējums NEPLP 25 000 euro apmērā uzraudzības tehniskajam risinājumam uz mākoņtehnoloģiju bāzes un 106 718 euro apmērā 2016.gadā un turpmākajos gados Monitoringa centra kapacitātes celšanai, lai nodrošinātu administratīvo procesu elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības uzraudzībā, pārkāpumu apkarošanu un novēršanu.40 2016.gada sākumā intervijā laikrakstam NEPLP priekšsēdētāja Aija Dulevska norāda, ka "pateicoties MK un Saeimai, Monitoringa centram ir radusies iespēja pieņemt štatā darbiniekus, nevis tikai pasūtīt darbu ārpakalpojumā. Kopš janvāra sākuma notiek reorganizācijas darbs, pārkārtojot juristu darbu un precizējot Monitoringa centra uzdevumus".41 Tādējādi, līdzšinējā situācija, kad Latvijas elektronisko mediju segmentā nedarbojās efektīvs disciplinējošais un preventīvais mehānisms, kas maksimāli ierobežotu tāda satura parādīšanos, kurā izskan aicinājums uz karu vai militārā konflikta izraisīšanu, nacisma un komunisma noziegumu attaisnošanu vai arī naida kurināšanu etniskās un valstspiederības dēļ, varētu mainīties. Kopumā 2015.gadā ir monitorētas 12 322 stundas gan Latvijā pieejamo ārvalstu mediju, gan vietējo plašsaziņas līdzekļu satura.

Iepretim - 2013.gadā monitorētas bija vien 4713 stundas.

Monitorings ietver ne tikai skatīšanos un klausīšanos, bet arī "ēterā izplatītās informācijas analīzi un sistemātisku pārkāpumu novēršanu".42 NEPLP darbību ierobežo ES tiesiskais regulējums, kas liek ievērot t.s. izcelsmes valsts principu. Saskaņā ar to audiovizuālais medijs pakļaujas tās valsts jurisdikcijai, kurā tas ir reģistrēts vai atbilst citiem noteiktiem kritērijiem, nevis kurā tas faktiski veic savu uzņēmējdarbību vai kurā tā saturs tiek patērēts.43 Problēma, kurai 2016.gadā nozare plāno vērst īpašu uzmanību, - audiovizuālā mediju satura nelegāla translēšana. Arvien lielāku nozīmi Latvijas mediju vidē gūst interneta vietnes, kas zināmā mērā paliek ārpus pastāvošā mediju darbības un atbildības tiesiskā regulējuma.

Jauno mediju formāti ne tikai paplašina sadarbību un demokrātisku diskusiju, bet arī paaugstina publiskās telpas agresivitāti un naida runu, piemēram, interneta vietņu komentāru sadaļā vai sociālajos medijos. Medijiem jāspēj vienlaikus ievērot vārda brīvības principu un maksimāli ierobežot visu veidu diskriminējoša satura parādīšanos (pamatojoties uz Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, kas nosaka diskriminācijas aizliegumu un naida kurināšanu pret personu vai personu grupu dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, seksuālās orientācijas, invaliditātes, rases vai etniskās piederības, valstspiederības vai citu apstākļu dēļ). Plašās anonimitātes iespējas padara internetu arī par efektīvu propagandas instrumentu, kam var būt īpaši liela ietekme uz jauniešu auditoriju.

2.2.3. Tehnoloģiskā attīstība Pēdējās desmitgades laikā Latvijas sabiedrībā ir strauji mainījušies mediju lietošanas paradumi, kas ietekmē kā sabiedrisko, tā privāto mediju patērēšanu un audiovizuālo produktu veidošanas praksi. Auditorija ir kļuvusi fragmentēta un izkliedēta daudzveidīgo interešu ziņā, pieaug nelineārā mediju satura patēriņš, ko nodrošina interaktīvās televīzijas arhīvs, TV un radio pārraižu pieejamība mediju mājaslapās u.c. Sociālie mediji ir paplašinājuši tradicionālās žurnālistikas darbības sfēru un mediju videi pievienojuši jaunus formātus: blogošana (emuāru rakstīšana), pilsoniskā žurnālistika u.c. Tādējādi tradicionālie mediji konkurē ne tikai ar citu tradicionālo mediju interneta lapām, bet arī ar jaunām formām - sociālajiem medijiem un informācijas meklētājiem. Žurnālisti ir zaudējuši savu ekskluzīvo informācijas pārraidītāja funkciju.

Mūsdienās medija pilnvērtīga darbība neaprobežojas tikai ar informācijas sniegšanu, izmantojot vienu kanālu (piemēram, radio, televīziju vai drukāto presi), bet gan ar satura piedāvāšanu vairākās platformās, tostarp, digitālajā vidē - mājaslapā un/vai mobilo tālruņu, planšetdatoru lietotnēs. Tāpat arī mūsdienu mediju vidi raksturo vairāku mediju veidu (piemēram, tradicionālo un digitālo) vienlaicīgs izmantojums.

Mediju konverģences ietekmē nošķīrums starp drukātajiem medijiem, radio, televīziju un internetu ir kļuvis daudz nosacītāks. Tādējādi ir iespējams piesaistīt arī gados jaunu auditoriju tai parocīgākā un biežāk lietotajā komunikācijas veidā salīdzinājumā ar tradicionālajiem medijiem. Būtiska ir multimediāla un interaktivitāti ar auditoriju paredzoša satura radīšana, kurā liela loma ir auditorijas atgriezeniskajai saitei.

Tradicionālā profesionālā žurnālistika arvien vairāk lieto sociālo mediju sniegtās iespējas gan izpētei, gan radīto stāstu izplatīšanai un popularizēšanai. Jaunie komunikācijas veidi sakņojas cilvēku pamattiesībās par izteiksmes brīvību un brīviem medijiem. Jaunās tehnoloģijas nozīmē, ka šīs tiesības un arī atbildība attiecas uz visām žurnālistikas formām, arī internetā.

Taču arī jauno mediju segmentam būtu jābūt regulētam ar normatīvajiem aktiem.44 Tehnoloģiju attīstība ir arī veicinājusi mediju satura patēriņu, izmantojot dažādus starpniekus, piemēram, interneta meklētājprogrammas, sociālos medijus u.c.. Tādējādi aktualizējams jautājums par atbildību saistībā ar trešo pušu radīto mediju saturu. Ir izstrādāti tā dēvētie "Manilas principi par starpnieku atbildību" (Manila principles on intermediary liability), taču tiem ir tikai ieteikuma raksturs.45 2.2.4. Sabiedriskais pasūtījums un sabiedrisko mediju finansēšana Valsts atbalsta formu elektroniskajiem medijiem Latvijā pamatā nosaka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums. Tas paredz ikgadēju valsts budžeta dotācijas piešķiršanu NEPLP sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai. Līdzekļu piešķīrumu pamato Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālā stratēģija.46 Sabiedriskais pasūtījums ir viens no galvenajiem Latvijas mediju politikas instrumentiem, lai nodrošinātu kvalitatīva vietējā satura pieejamību plašai un daudzveidīgai auditorijai.

Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu sabiedrisko pasūtījumu pilda sabiedriskie mediji. Taču atsevišķu raidījumu veidošanu NEPLP var konkursa kārtībā nodot citiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem, ja kopējā izmaksu summa šo mediju satura radīšanai attiecīgajā kalendārajā gadā nepārsniedz 15% no sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai piešķirtajiem līdzekļiem. 2014.gadā privāto mediju satura atbalstīšanai tikai piešķirti 8% no kopējiem sabiedriskajam pasūtījumam paredzētajiem līdzekļiem. Šāda sabiedriskā pasūtījuma sadales kārtība (sabiedriskajiem un komercmedijiem) neatbilst Eiropas valstīs pastāvošajai praksei. Turklāt tā neveicina sabiedriskā pasūtījuma sadales caurskatāmību, bet rada nesaskaņas starp sabiedriskajiem un privātajiem medijiem.

Jau spēku zaudējušajā Radio un televīzijas likumā un arī patlaban Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā ir noteikts, ka valsts budžeta dotācija sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai nedrīkst būt mazāka kā iepriekšējā gadā.47 Tomēr, ņemot vērā pēdējā laikā mediju vidē aktualizētās diskusijas par sabiedrisko mediju brīvības apdraudējumu,48 joprojām nepieciešams strādāt pie pietiekama un prognozējama finansējuma modeļa izveides, lai "novērstu iespējas izdarīt politisku spiedienu uz sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekli, izmantojot elektroniskā plašsaziņas līdzekļa finansēšanas sviru".49 Sabiedriskajiem medijiem tiek piešķirta lielākā sabiedriskā pasūtījuma daļa. Tomēr Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio finansējums ir viens no zemākajiem Eiropā. Ja vidēji Eiropas sabiedriskajiem medijiem valsts (sabiedriskā) finansējuma apjoms ir 0,2% no IKP, tad Latvijas sabiedriskie mediji 2013.gadā saņēma 0,1% no IKP.50 EBU norāda uz savstarpēji saistītiem faktoriem - finansējuma apjomu un sabiedrisko mediju satura kvalitāti.51 Finansējuma trūkums neļauj sabiedriskajiem medijiem pilnībā izvērst modernizācijas projektus un attīstīties interneta vidē, kas ļautu piesaistīt lielāku jauniešu auditoriju, un tādējādi kalpot par neatkarīgas, kvalitatīvas un daudzveidīgas mediju vides balstiem un pilsoniskās apziņas veidotājiem.52 Pamatnostādnes paredz jauna sabiedriskā pasūtījuma koncepta definēšanu, pieņemot, ka tas ir tikai sabiedriskajiem medijiem sabiedrības uzticēts uzdevums. Savukārt privātie mediji varētu pretendēt uz Mediju atbalsta programmu atbalstu. Līdz ar to sabiedrībā varētu veidoties skaidrāka privāto un sabiedrisko mediju funkciju un lomu izpratne, kas līdz šim bijusi sapludināta, NEPLP uzdodot realizēt sabiedrisko pasūtījumu gan sabiedriskajiem, gan privātajiem medijiem.

Sabiedriskā pasūtījuma ietvaros netiek paredzēti līdzekļi sabiedrisko mediju arhīvu (videotēkas un fonotēkas) digitalizācijai. Tā lēnām notiek projektu ietvaros.53 Projektu "Latvijas audiovizuālo materiālu pieejamības nodrošināšana e-vidē" Kultūras informācijas sistēmu centrs ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu īstenoja no 2012.gada līdz 2015.gada vidum. Iespējams, videotēkas un fonotēkas pārveide digitālā formātā turpināsies arī jauna projekta ietvaros. Kultūras informācijas sistēmu centrs informē, ka pasākuma "Kultūras mantojuma digitalizācija"54 paredzētā projekta ietvaros ir plānota aktivitāte "Izstrādāt satura digitalizācijas stratēģiju un ilgtermiņa plānu", kurš būs plānošanas dokuments, kurā tiktu konkrēti apzināts viss potenciāli digitalizējamais saturs, un tiks noteikti konkrēti kritēriji un prioritātes, pēc kuriem vērtēt, cik daudz piešķirt finansējumu katram satura veidam. Šis attieksies gan uz digitalizējamo saturu, gan arī uz norišu fiksēšanu. Šobrīd pasākuma koncepcijā ir plānots īstenot arī radio un televīzijas satura digitalizāciju, taču galīgo lēmumu par šo aktivitāti, kritērijiem un tās apjomu pieņems Latvijas kultūras mantojuma digitalizācijas padome, izvērtējot piedāvājumus par pasākuma ietvaros digitalizējamo saturu 2.2.5. Elektronisko mediju pārvaldība Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums nosaka NEPLP kompetenci elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā, kurā noteikti uzdevumi gan attiecībā uz nozari kopumā, kontrolējošas pilnvaras un uzdevumi, specifiskas pilnvaras (piemēram, elektronisko mediju pārbaudes), kā arī definēti NEPLP uzdevumi attiecībā uz sabiedriskajām raidorganizācijām.

Latvijā ir izveidota tāda elektronisko mediju uzraudzības sistēma, kurā NEPLP vienlaikus veic gan regulatora funkciju, rūpējoties par Latvijas elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares kopējo attīstību, gan Latvijas sabiedrisko mediju pārvaldītāja un kapitāldaļu turētāja funkciju. No šīs situācijas izriet, ka NEPLP kā visu elektronisko plašsaziņas līdzekļu regulators uzrauga pats sevi - sabiedrisko mediju pārraudzītāju. Turklāt, regulatoram parasti nav raksturīga funkcija pārvaldīt kādu mediju kapitāldaļas. Pašreizējais elektronisko mediju pārvaldības modelis apgrūtina efektīvu sabiedrisko raidorganizāciju kvalitātes kontroli un komercmediju attīstības veicināšanu.55 Jautājums par elektronisko mediju pārvaldības reformu ir bijis aktuāls jau vairākus gadus, taču joprojām neatrisināts. Piemēram, jau 2010.gadā Konstitucionālo tiesību komisija viedoklī par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesisko regulējumu demokrātiskas valsts iekārtā ir paudusi redzējumu, ka "jānovērš pastāvošā interešu konflikta situācija, kurā viena uzraudzības iestāde kontrolē visus elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, tai skaitā arī tos plašsaziņas līdzekļus, kuros šī iestāde realizē valsts kā īpašnieka pilnvaras. Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu Padome jāveido pēc principa, ka tajā pārstāvētas pilsoniskās sabiedrības dažādas jomas, piemēram, padomē darbotos pazīstami un respektēti kultūras, mākslas, zinātņu un izglītības nevalstisko organizāciju izvirzīti pārstāvji ar nevainojamu reputāciju. Padomes locekļi pārstāv sabiedrības intereses, tāpēc tie jāizvēlas atklātā Saeimas balsojumā".56 Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nozares attīstības nacionālajā stratēģijā 2012.-2017.gadam pie uzdevumiem norādīts, ka "jānovērš interešu konflikta situācija, kurā viena un tā pati uzraudzības iestāde gan kontrolē visus elektroniskos plašsaziņas līdzekļus, gan īsteno valsts kā īpašnieka pilnvaras sabiedriskajos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos".57 Stratēģijas 2.20.uzdevums paredz: "Sadarbībā ar Kultūras ministriju sagatavot un virzīt grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā par sabiedrisko mediju padomes izveidošanu un NEPLP funkciju pārdali."58 Drīzas reformas veikšanas nolūkā tam būtu jānotiek līdz 2017.gada februārim, kad beidzas amata termiņš daļai esošo NEPLP locekļu.

Kopumā elektronisko mediju pārvaldības reforma ir jāaplūko plašākā kontekstā ar vairākiem pamatnostādņu projekta īstenošanas plānā paredzētajiem pasākumiem (sk. 1.attēlu).

1.attēls 1.att. Elektronisko mediju pārvaldības un finansējuma avotu reformas savstarpējā korelācija.

Tie sevī ietver arī ilgtspējīga sabiedrisko mediju finansēšanas modeļa izveidi un sabiedrisko mediju iziešanu no komerciālās reklāmas tirgus, vienlaikus saņemot kompensāciju pietiekamā apmērā, lai aizstātu reklāmas ieņēmumus un papildu satura veidošanu līdzšinējo reklāmas paužu vietā. Šāda veida izmaiņas nedrīkst būt ar negatīvu ietekmi uz sabiedrisko mediju darbiniekiem, personālu kopumā, bet drīzāk jānodrošina tā palielināšanu, radošo iespēju paplašināšanu, lai nodrošinātu iespējami kvalitatīvāku sabiedrisko mediju saturu un žurnālistiku.

Ar sabiedrisko mediju iziešanu no komerciālās reklāmas tirgus tiktu palielināts mediju tirgū pieejamais finanšu apjoms, kam varētu būt pozitīva ietekme uz privāto mediju ilgtspēju, tostarp, tiem reģionālajiem privātajiem medijiem, kuri sniedz pakalpojumus gan "Latvijas Radio", gan "Latvijas Televīzijai". Lietuvā un Igaunijā šāda kārtība - sabiedrisko mediju atrašanās ārpus komerciālās reklāmas tirgus, vienlaikus saņemot budžeta kompensāciju, - jau pastāv.59 2.2.6. Valsts un pašvaldību iestāžu finansētais mediju saturs Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta septītajā daļā ir noteikts, ka valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart.60 Valsts un pašvaldības informē par savu darbību savās mājas lapās, sociālajos medijos, informatīvajos izdevumos un citās platformās, arī slēdzot līgumus par mediju un komunikācijas pakalpojumiem.

Jautājumā par komercreklāmas jēdzienu un pašvaldību sabiedriskajām attiecībām un sabiedrības informēšanas darbu, apjomu un metodēm pastāv atšķirīgas izpratnes, tāpēc ir nepieciešams turpināt nozares un ekspertu diskusijas par iespējamiem tiesiskā regulējuma uzlabojumiem, precizējot attiecīgos terminus un kompetences jomas.61 Valsts kontrole ir secinājusi, ka nav caurskatāma finansējuma sadale valsts budžeta iestādēm sabiedrības informēšanai ar mediju pakalpojumu starpniecību.62 Tāpat tiek atzīmēts, ka nepastāv skaidri kritēriji, kādos gadījumos, par kādām tēmām un cik bieži valsts budžeta iestādēm būtu jāinformē sabiedrība.63 Patlaban daļa pašvaldību un citu publisko personu finansēti vai pilnīgā vai daļējā kontrolē esoši informatīvie izdevumi un citi komunikācijas kanāli publicē komerciālas reklāmas un sludinājumus. Latvijas Lielo pilsētu asociācija (LLPA) norāda, ka pašvaldību informatīvajiem izdevumiem būtu jābūt tiesībām pieņemt "tādus sludinājumus un paziņojumus, kuri ir saistīti ar valsts vai pašvaldību kapitālsabiedrību darbību, kā arī privātpersonu sludinājumus un paziņojumus saistībā ar tādām sabiedriski nozīmīgām jomām kā veselības aprūpe, komunālie pakalpojumi, sabiedriskais transports, nodarbinātība, sporta un kultūras pasākumi, daudzdzīvokļu namu apsaimniekošana un pārvaldīšana u.tml.".64 Pašvaldību pārstāvji atsaucas uz Eiropas vietējo pašvaldību hartu, kas nosaka: "Vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas tiesības un spēju likumā noteiktajās robežās regulēt un vadīt nozīmīgu valsts lietu daļu uz savu atbildību un vietējo iedzīvotāju interesēs."65 Pašvaldību pārstāvji arī norāda uz bijušā valsts prezidenta A.Bērziņa 2012. gadā izveidotās Ekspertu grupas pārvaldības pilnveidei ziņojumu par priekšlikumiem pašvaldību sistēmas pilnveidošanai66: "Latvijas pašvaldības ir ļoti dažādas, kas izriet gan no iedzīvotāju skaita atšķirībām, demogrāfiskās struktūras, pieejamiem finanšu resursiem, ekonomiskām un sociālām aktivitātēm, teritoriālās platības, ģeogrāfiskajiem apstākļiem, gan no cita veida faktoriem. Līdz ar to atšķirīgas ir katras pašvaldības iedzīvotāju vajadzības un to apmierināšanas veids, kas vislabāk ir saskatāms uz vietas, nevis centrā. No minētajā ziņojuma izteiktajiem priekšlikumiem tostarp izriet, ka uz pašvaldību darbību attiecināmo regulējumu nebūtu vēlams tipizēt, bet gan veidot, pieļaujot pēc iespējas lielāku vietējās pašvaldības pašiniciatīvu vietējās kopienas interešu kārtošanā." Situācijā, kad pašvaldības konkurē savā starpā, pašvaldību informatīvie izdevumi ir arī mārketinga komunikācijas

veids.

Kā viens no izskanējušajiem argumentiem pašvaldību informatīvo izdevumu nepieciešamībai tiek izmantoti Latvijas novadi, kuros nepastāv neviens privātais reģionālais medijs un tādējādi bezmaksas pašvaldību izdevums iedzīvotājus nodrošina ar informāciju. 2016.gada aprīlī veiktā Latvijas iedzīvotāju aptauja uzrādīja rezultātus, ka aptuveni puse (51%) no mērķgrupas respondentiem, kuri zina pašvaldības izdoto informatīvo izdevumu vai laikrakstu, to vērtē kā interesantu un saistošu.67 33% no respondentiem, kuri mēdz lasīt kādu reģionālo/ novada/ pilsētas vietējo laikrakstu vai pašvaldības informatīvo izdevumu, ir norādījuši, ka lasa tikai pašvaldības izdevumu.

Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) veikto aptauju rezultāti liecina, ka ne visi pašvaldību informatīvie izdevumi publicē reklāmas un sludinājumus. Piemēram, 2015.gadā LPS veiktajā aptaujā no 70 aptaujātajām pašvaldībām 56 ir atbildējušas noraidoši vai norādījušas, ka publicē tikai ar pašvaldību saistītus paziņojumus vai sludinājumus, savukārt 12 pašvaldības apstiprinājušas, ka informatīvajā izdevumā ievieto arī sludinājumus un reklāmas.68 Citas pērn veiktās LPS aptaujas rezultāti rāda, ka no 86 pašvaldībām, kas sniegušas atbildes, savā informatīvajā izdevumā maksas reklāmu publicē deviņas. Pēc LPS sniegtās informācijas, regulāri reklāmu un maksas sludinājumus informatīvajā izdevumā ievieto Iecava un Jelgava. Pārējās, kas veic šādu praksi, dara to neregulāri.69 Patlaban LPS rīcībā vēl nav datu par situāciju visās 119 pašvaldībās, tāpēc plānots veikt vēl vienu aptauju.

Savukārt Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) un Latvijas Preses izdevēju asociācija norāda, ka, pašvaldību informatīvajiem izdevumiem publicējot komerciālas reklāmas, tiek samazināti iespējamie ieņēmumi no reklāmas privātajiem reģionālajiem medijiem, kas jau tā sarūkošā reģionu iedzīvotāju skaita un citu iemeslu dēļ piedzīvo tirāžas un ieņēmumu lejupslīdi. Piemēram, ekonomisko grūtību dēļ no šā gada 1.jūlija vairs neiznāk privātais reģionālais laikraksts "Novadnieks" Preiļu pusē. Latvijas reģionālie laikraksti "Zemgales Ziņas" un "Kursas Laiks" ir samazinājuši iznākšanas biežumu līdz vienai reizei nedēļā. Latvijas Žurnālistu asociācijas toreizējā vadītāja Sanita Jemberga 2015.gadā sniedza informāciju: "Kolēģi "Bauskas Dzīvē" precīzi aprēķinājuši, ka pašvaldības izdevums "Iecavas Ziņas" reklāmas laukumu pārdod 2,46 reizes lētāk nekā īsta avīze [..]."Bauskas Dzīves" zaudējumi gadā tādēļ ir 11 731 eiro."70 Reģionālo preses izdevumu pārstāvji uzsver, ka pašvaldību informatīvos izdevumus finansē no publiskajiem līdzekļiem, tādējādi, piedaloties reklāmas tirgū, tiek traucēta godīga konkurence.71 LŽA rosina "normatīvajos aktos noteikt, ka pašvaldību pilnīgā vai daļējā kontrolē esošajos medijos ir aizliegta reklāmas un cita veida komercinformācijas izvietošana".72 Latvijas Preses izdevēju asociācija ir iesniegusi priekšlikumu "ar likumu aizliegt pašvaldībām veidot savus medijus, kas darbojas reklāmas tirgū".73 Mediju politikas pamatnostādņu projekta tapšanas gaitā no reģionālo mediju pārstāvjiem ir saņemts arī priekšlikums noteikt pašvaldībām obligātu pienākumu savus informatīvos izdevumus izplatīt ar pasta starpniecību, tādējādi nodrošinot vienlīdzīgus saimnieciskās darbības nosacījumus.74 Mediju eksperti un žurnālisti norāda ne tikai uz pašvaldību informatīvo izdevumu ekonomisko ietekmi uz reģionālo mediju tirgu, bet arī uz šo izdevumu saturu. Situācija, ka pašvaldības informatīvā izdevuma saturu veido pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālisti, ietver risku, ka tas varētu būt nekritisks pret pašvaldību jeb izdevuma finansētājas darbu.75 Žurnālisti uzskata - lai nodrošinātu viedokļu plurālismu, ir ļoti svarīgi, lai Latvijas novados un pilsētās pastāvētu ne tikai pašvaldības informatīvais izdevums ar tās darbinieku veidotu saturu, bet arī no pašvaldības ietekmes neatkarīgs laikraksts ar žurnālistikas publikācijām.

Arī Konkurences padome norāda uz nepieciešamību pašreizējo situāciju mainīt: "Pašvaldību iejaukšanās mediju (plašsaziņas līdzekļu) tirgū varētu apdraudēt mediju ienākumu gūšanas iespējas un ilgtspēju, jo finansējums no pašvaldības budžeta tos nostāda izdevīgākā stāvoklī nekā privātos. Augstāk minētā rezultātā pašvaldību medijiem arī ir iespēja bez maksas vai par būtiski zemāku cenu piedāvāt reklāmu un sludinājumu publicēšanu, tādējādi mazinot privāto mediju pastāvēšanas iespējas."76 Konkurences padome piedāvā risinājumu - reglamentēt veidu, kā pašvaldībai izpildāms pienākums informēt sabiedrību: "Jāņem vērā, ka likuma "Par pašvaldībām" 61.2 panta ceturtajā daļā noteikts pienākums pašvaldībai publicēt informatīvu ziņojumu (kopsavilkumu) par publiskās apspriešanas rezultātiem [..] vietējā laikrakstā vai bezmaksas izdevumā, savukārt 69.1 panta otrās daļas 6.punktā paredzēts pagasta vai pilsētas pārvaldes pienākums nodrošināt pieejamību informācijai par domes pieņemtajiem lēmumiem. Attiecīgi šādos bezmaksas izdevumos publicējama pašvaldības iedzīvotājiem būtiska neitrāla informācija. Savukārt žurnālistikas materiālu un reklāmu publicēšana bezmaksas izdevumā vairs neizriet no likuma prasībām.

Tāpat nav pieļaujama pašvaldības kapitālsabiedrību, kas darbojas konkurences apstākļos, reklāma."77 2016.gada februārī Kultūras ministrijā tika izveidota darba grupa priekšlikumu sagatavošanai normatīvā regulējuma izstrādei par pašvaldību un citu publisko personu informatīvo izdevumu nepiedalīšanos reklāmas tirgū un sabiedrības informēšanas pienākuma īstenošanu. Darba grupas sastāvā bija pārstāvji no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Aizsardzības ministrijas, Konkurences padomes, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas, Latvijas Žurnālistu asociācijas, Latvijas Preses izdevēju asociācijas, Latvijas Reklāmas asociācijas, kā arī Kultūras ministrijas.

Darba grupas vairākums uzskata, ka uzlabojumi ir iespējami, saprātīgi un ar respektu pret vārda brīvību un mediju daudzveidības nodrošināšanu piemērojot esošo tiesisko regulējumu, kā arī veicot izmaiņas pašvaldību darbu regulējošajos tiesību aktos un precizējot mediju reģistrācijas kārtību topošajā Mediju likumā. Darba grupas vairākums uzskata, ka pašvaldības informatīvajā izdevumā nav vēlama trešo pušu komerciālu paziņojumu (reklāmas) publicēšana. Paredzēti arī izņēmumi, piemēram, pašvaldības informatīvais izdevums varētu publicēt tādas reklāmas, kurās reklamēta sociālā uzņēmējdarbība78 vai publisko personu sociālās kampaņas vai aktivitātes (piemēram, CSDD kampaņas, kas atgādina lietot drošības jostas vai nebraukt pie stūres reibumā u.tml.).

Darba grupa aicina pašvaldības attīstīt pašregulāciju, izstrādājot labās prakses vadlīnijas pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanā. To paredz arī Latvijas Pašvaldību savienības 2015.gada 6.oktobra valdes lēmums Nr.8 "Par pašvaldību informatīvajiem izdevumiem", kura 7.2.punkts paredz uzdot LPS administrācijai sadarbībā ar pašvaldību speciālistu darba grupu izstrādāt "Labās prakses vadlīnijas pašvaldību izdevumu veidošanai".

Tā kā darba grupa secināja, ka šādas vadlīnijas vēl nav izveidotas, Kultūras ministrija piedāvā un lūdz ņemt vērā darba grupas gala ziņojumu,79 kas ir viegli pielāgojams vadlīniju formātam. Šajā ziņojumā ir apkopoti darba grupas rosinātie pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanas principi, kurus pašvaldības tiek aicinātas ņemt vērā, izstrādājot pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanas vadlīnijas. LPS informē, ka jau šogad pašvaldību sabiedrisko attiecību speciālistu sanāksmē tiks strādāts pie vadlīnijām pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanai. Savukārt Kultūras ministrijā plānots turpināt darbu, analizējot valsts iestāžu mediju satura finansēšanas praksi un tās ietekmi uz mediju vidi kopumā.

Ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus, kas apliecina, ka pastāv krasi atšķirīgas pozīcijas un izpratnes par pašvaldību informatīvajiem izdevumiem un to, vai tajos būtu/nebūtu pieļaujams publicēt pašvaldību kapitālsabiedrību komercreklāmas, kā arī informācijas un komercreklāmas nošķīrumā, turpmāk sadarbībā ar visām iesaistītajām pusēm ir jāstrādā pie risinājuma panākšanas, kas ietvertu tādu regulējuma priekšlikumu, kurš skaidri nodalītu pašvaldību sabiedrības informēšanas un sabiedrisko attiecību funkcijas no komercmediju darbības un precīzi noteiktu pieļaujamās reklāmas iespējas.

2.2.7. Mediju vides caurskatāmība Likums "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" nosaka mediju īpašnieku atklāšanas pienākumu, komercreģistra iestādei sniedzot informāciju par to patiesajiem labuma guvējiem. Uzņēmuma reģistrs šo informāciju iekļauj mediju reģistrā, kurā 2015.gadā ir reģistrēts 1531 medijs.80 Taču reģistra publiska pieejamība ir ierobežota, kas neveicina mediju vides caurskatāmību. Turklāt pašreizējais tiesiskais regulējums kā medijus ļauj reģistrēt dažāda veida komunikācijas kanālus, kuri faktiski nepilda neatkarīgu un profesionālu mediju organizāciju funkcijas. Vienlaikus likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" regulācija pieļauj interneta ziņu portāliem pastāvēt, nereģistrējoties kā masu informācijas līdzekļiem.81 Pēdējos desmit gados ir būtiski izmainījusies arī Latvijas mediju īpašnieku struktūra, kas kļuvusi necaurskatāmāka. Kaut gan pašreizējo normatīvo aktu ietvaros ir iespējams identificēt formālos mediju organizāciju īpašniekus, tomēr bieži patiesā labuma guvēji paliek nezināmi. Tieši mediju īpašnieku necaurskatāmība ir bijis viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ir būtiski pazeminājusies preses brīvība,82 tādējādi apdraudot ne tikai Satversmē garantētās brīvības, bet arī palielinot risku, ka Latvijas mediji kļūst par citas valsts ietekmes kanāliem.

2.2.8. Mediju profesionāļu izglītošana Kvalitatīva mediju satura radīšana lielā mērā ir atkarīga no mediju jomā strādājošo profesionālās sagatavotības. Profesionāli un sociāli atbildīgi mediju profesionāļi vairo uzticību Latvijas mediju videi, kā arī veicina sabiedrībā kritisko domāšanu un izpratni par kopējo labumu. Tādēļ mediju politikas ietvaros ir svarīgi stiprināt Latvijas mediju un žurnālistikas profesionālos standartus.

Izglītība mediju un žurnālistikas jomā Latvijā tiek piedāvāta piecās augstskolās, trīs no tām atrodas Rīgā, bet divas reģionu pilsētās - Valmierā un Liepājā. Neskatoties uz to, ka Latvijas medijiem, sākoties ekonomiskajai recesijai 2009.gadā, nācās samazināt gan darbinieku skaitu, gan atalgojumu, Latvijas mediju un komunikācijas studijas jau vairāk nekā desmit gadu garumā ir vienas no pieprasītākajām studiju programmām. Mediju studiju programmās daļa no studentiem nonāk bez motivācijas, reaģējot uz programmas popularitāti un prestižu. Arī augstskolas asas konkurences apstākļos cenšas piesaistīt pēc iespējas vairāk studentus.

Tikai dažas mediju un žurnālistikas studiju programmas piedāvā specifisku saturu, bet lielākā daļa bakalaura un maģistra līmeņa studiju piedāvā līdzīgus studiju kursus. Pēdējos desmit gados studiju programmas ir kļuvušas tematiski daudzveidīgākas, bet vienlaikus arī fragmentārākas, pieaug izvēles studiju kursu skaits, jo tādējādi var piedāvāt gan vispārējas, gan specifiskas zināšanas.83 Kā rāda Latvijas pieredze un citu valstu studiju programmu analīze, mediju un žurnālistikas izglītība pieprasa sabalansēt teorētiskās un praktiskās zināšanas, tāpēc akadēmisko un profesionālo studiju programmu nošķīrums ir nepamatots.

Lai gan ir apstiprināts reportiera profesionālais standarts,84 salīdzinot ar prasībām pret žurnālistikas profesionāļiem citās ES valstīs, Latvijā darbu medijos var atrast cilvēki bez priekšzināšanām.85 Pieprasīti ir darbinieki, kas ātri spēj iekļauties dinamiskajā mediju organizāciju darba vidē, ar daudzveidīgām prasmēm un iemaņām, kā arī augstu erudīcijas un informētības līmeni. Latvijas nestabilajā mediju vidē mediju organizācijas neprognozē vai nespēj prognozēt nepieciešamo darbinieku skaitu vairāku gadu perspektīvā, lai gan šī informācija varētu būt noderīga augstākās izglītības iestādēm. Mediju vadītāji un redaktori tradicionāli kritiski vērtē studiju programmu absolventu gatavību strādāt mediju organizācijās, kā galvenos trūkumus uzsverot nepietiekamo iepriekšējo pieredzi, nepilnīgās valodas zināšanas, šauro redzesloku, nepietiekamo interesi par sabiedriski politiskajiem jautājumiem, problēmas ar liela apjoma informācijas apstrādi un spēju izvērtēt informācijas vērtību.86 Izvirzot augstas prasības pret jaunajiem mediju jomas speciālistiem, vienlaikus plašsaziņas līdzekļiem pietrūkst resursu, lai strādātu ar praktikantiem un veicinātu viņu izaugsmi, tāpēc no augstskolām tiek sagaidīta jau pilnībā intensīvam darbam konkrētajā medijā piemērotu darbinieku sagatavošana. Mediju organizācijas lielākoties nav gatavas atbalstīt darbinieku studijas bakalaura vai maģistra studiju programmās.

Daļā mediju uzņēmumu to vadītāji plāno dažādas savu darbinieku mūžizglītības aktivitātes: aicina lektorus no Latvijas un citām valstīm un rīko seminārus saviem darbiniekiem ar mērķi uzlabot viņu prasmes specifiskos jautājumos. Tiek arī atbalstīta darbinieku piedalīšanās Latvijā un citās valstīs organizētajos mūžizglītības kursos. Žurnālistu profesionālās organizācijas arī rīko mūžizglītības kursus un regulāri informē savus biedrus par tālākizglītības iespējām. Tomēr nedz mediju organizācijas pašas, nedz nozares profesionālās organizācijas un augstskolas Latvijā nepiedāvā regulāras, sistemātiskas tālākizglītības programmas žurnālistiem un mediju darbiniekiem, un tālākizglītība pašlaik vairāk ir atkarīga no darbinieku individuālās iniciatīvas, nevis redakcijas, uzņēmuma ilgtermiņa darbinieku tālākizglītības stratēģijas. Šo iztrūkumu tikai daļēji kompensē augstskolu piedāvātās komunikācijas un mediju maģistra studiju programmas, tomēr trūkst uz praksi orientētas maģistra studiju programmas, kas vienlaikus varētu pildīt arī nozares profesionāļu tālākizglītības funkcijas.

Solis mediju profesionāļu izglītošanas virzienā sperts 2015.gada novembrī, kad tika dibināts Baltijas Mediju izcilības centrs. Tā darbības mērķi ir vērsti uz žurnālistu un citu mediju speciālistu un organizāciju apmācību, zināšanu un prasmju uzlabošanu Baltijas valstīs un ārpus to robežām, profesionālas domu apmaiņas starp žurnālistiem par mediju jautājumiem rosināšanu, mediju apmācības piedāvājuma Baltijas valstīs apzināšanu un izplatīšanu u.tml.87 Ņemot vērā Latvijas un pasaules aktuālos notikumus, tostarp, saistībā ar bēgļu plūsmu, nepieciešams izglītot mediju profesionāļus arī dažādības, pretdiskriminācijas, dzimumu līdztiesības un naida runas jautājumos.

2.2.9. Mediju pratība 21.gadsimtā mediju vide ir kļuvusi izteikti multimediāla. Tas no mediju lietotāja pieprasa jaunas prasmes un kompetences.

Sabiedrībai, kurā ir augsta mediju pratība, ir daudz kritiskāka attieksme pret mediju saturu un tā ietekmi. Vienlaikus šāda sabiedrība spēj arī radošāk un daudzpusīgāk izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Mediju pratība nozīmē spēju orientēties daudzveidīgajā mediju vidē, kas ir svarīgs priekšnosacījums komunikatīvi integrētas sabiedrības pastāvēšanai un sociālā kapitāla vairošanai. Tādēļ mediju pratības veicināšana ir būtiska Latvijas mediju politikas prioritāte.

Daudzās ES valstīs mediju pratība tiek piedāvāta visos izglītības līmeņos, sākot no pirmsskolas bērnu izglītības iestādēm līdz augstskolām. ES mediju pratību ir izvirzījusi kā svarīgu politikas prioritāti, uzsverot, ka mediju pratības veicināšana nozīmē atbalstu ne tikai formālai izglītībai, bet arī dažādām kultūras institūciju, nevalstisko organizāciju un brīvprātīgo iniciatīvām.88 Tā kā mediji mainās un to tehnoloģijas attīstās ļoti ātri, nozīmīga kļūst mediju pratības vieta mūžizglītības kontekstā. Atšķirībā no citām ES valstīm obligātās izglītības iestādēs Latvijā mediju pratībai līdz šim ir nepietiekami pievērsta uzmanība. Pamatskolā un vidusskolā atsevišķu mācību priekšmetu ietvaros ir paredzēts runāt par mediju ietekmi, taču mediju pratības apguvei būtu jānotiek integrēti teju visos mācību priekšmetos. Lai gan tiek veidoti arī dažādi metodiskie materiāli, tomēr tajos iekļautā informācija ietver atsevišķus mediju pratības elementus, nevis piedāvā vispārēju mediju pratības sistēmiskas apguves paraugu.

Tiesa, jau šobrīd ir vērojamas pārmaiņas izglītības sistēmā, kas sekmētu mediju pratības attīstību bērniem un jauniešiem.

Valsts izglītības satura centrs ir izstrādājis mācību programmas paraugus (projektus) Datorikas apguvei no 1. līdz 9.klasei. No 2015.gada septembra sākta to aprobācija pilotskolās visos Latvijas vēsturiskajos novados.89 Plānots mediju pratības tēmas apguvi integrēt arī citos mācību priekšmetos.90 Mediju pratības attīstību ir veicinājusi arī Latvijas Nacionālā bibliotēka, apmācot lasītājus ne tikai atrast informāciju, bet arī to kritiski izvērtēt, kā arī organizējot seminārus skolotājiem par to, kā izmantot bibliotēkas resursus un tehnoloģijas. Tāpat digitālās un mediju pratības veicināšanā svarīga loma ir publiskajām bibliotēkām kopumā (tostarp, pateicoties projektam "Trešais tēva dēls"). Taču arī šīs aktivitātes vairāk vērtējamas kā informācijpratību un digitālo pratību veicinošas, iekļaujot tikai atsevišķus mediju pratības aspektus. Virkni projektu, kas attīsta mediju pratību mūžizglītības ietvaros, ir realizējusi Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācija un SIA "Lattelecom". Tāpat arī mediju pratības veicināšanā īstenotas arī tehnoloģiju uzņēmumu iniciatīvas, piemēram, skolotāju digitālās pamācības programma "Samsung Skola nākotnei".91 Tomēr joprojām pastāv būtiskas informācijas tehnoloģiju un interneta lietošanas prasmju atšķirības dažādās vecumgrupās, kas neveicina sabiedrības komunikatīvo integrāciju.92 Informācijas sabiedrības politikas kontekstā tiek atzīts, ka valsts atbalsts e-prasmju apguves veicināšanai līdz šim ir bijis neregulārs vai fragmentārs.93 Mediju pratības neesamība ilgtermiņā sabiedrībā var radīt dažādas problēmas: nespēju adekvāti novērtēt dažādus medijus un to saturu, neprasmi kritiski uztvert mediju darbību un saturu, kā arī izpratnes trūkumu par audiovizuālā kultūras mantojuma un mediju lietošanas daudzveidību.

Viens no praktiskiem soļiem mediju pratības veicināšanai Latvijā ir paredzēts ar UNESCO līdzdarbību - Latvijā 2016.gada sākumā izveidota UNESCO Mediju un informācijas pratības katedra.

Tās mērķis ir "attīstīt digitālo un mediju pratību izglītības programmās skolās, veicinot pozitīvu, drošu un efektīvu digitālo mediju izmantošanu bērniem gan izglītības kontekstā, gan brīvajā laikā. Šīs katedras izveides pienesums gan Latvijā, gan starptautiskā mērogā būs pētījumu veikšana kvalitatīvu un pamatotu politikas vadlīniju izstrādei digitālo un mediju pratības jomā dažādām mērķa grupām - ģimenēm (bērni un vecāki), izglītotājiem, valdībai, privātajam sektoram".94 UNESCO katedru izveide šīs organizācijas prioritārajās nozarēs veicina universitāšu starptautisku sadarbību un dalīšanos ar zināšanām.95 Kritiskā domāšana, prasme pārbaudīt faktu un informācijas avotu ticamību, atpazīt manipulatīvus vēstījumus ir ļoti nozīmīgas mediju darbinieku profesionālās īpašības. Paredzams, ka žurnālistu mediju pratības stiprināšanā ieguldījumu sniegs 2015.gada novembrī dibinātais Baltijas Mediju izcilības centrs (sk. nodaļu 2.2.8.Mediju profesionāļu izglītošana).

2.2.10. Diasporas mediji Mediju vides daudzveidības nodrošināšana ietver arī kvalitatīva satura pieejamību Latvijas piederīgajiem, kas dzīvo ārzemēs. Pēdējos 15 gados Rietumeiropā (Lielbritānijā, Īrijā, Vācijā u. c.) ir izveidojušās lielas latviešu emigrantu kopienas, kas jaunajās mītnes zemēs iesaistās diasporiskās kultūras veidošanā. Turklāt latviešu skaitam, kas dzīvo ārpus Latvijas, ir tendence pieaugt.96 Pētījumi liecina arī par straujajām Latvijas emigrantu asimilācijas tendencēm jaunajās mītnes zemēs.97 Krievvalodīgajiem asimilācijas barjeras mītnes zemē ir mazākas, jo vājāka ir arī to piesaiste latviskajai kultūrtelpai. Tomēr kopumā emigrantu vidū vērojama regulāra interese par Latvijā notiekošajiem procesiem.98 Lai uzzinātu par Latvijā un latviešu emigrantu kopienā notiekošo, ārvalstīs dzīvojošie Latvijas piederīgie izmanto gan diasporas medijus,99 gan Latvijas medijus, īpaši interneta portālus.

Sabiedrisko mediju lomas stiprināšanu attiecībās ar diasporu paredz diasporas politikas rīcības plāns.100 Atbalstu diasporas medijiem sniedz arī NEPLP, konkursa kārtībā piešķirot sabiedriskā pasūtījuma līdzekļus.

2.2.11. Līdzvērtība un stereotipi medijos Mediji, izplatot informāciju, piedalās cilvēku identitātes veidošanā un kļūst par sociālo pārmaiņu veicinātājiem vai kavētājiem, piemēram, tie var kavēt vai sekmēt uz dzimumu līdztiesību vērstas strukturālas pārmaiņas. Eiropas Padomes 2013.gada 10.jūlijā Ministru Komitejā apstiprinātā rekomendācijā par dzimumu līdztiesību un medijiem noteikts, ka dalībvalstīm būtu jāveido tāds tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu cilvēka cieņu un visa veida diskriminācijas aizliegumu, tostarp, uz dzimuma pamata.101 Norādītajā rekomendācijā skaidrots, ka dzimumu līdztiesība nozīmē līdzvērtīgu sieviešu un vīriešu pārstāvniecību, atbildību, iespējas un dalību visās sabiedriskās dzīves sfērās, to skaitā - medijos. Vērtējot mediju satura un tajā iekļauto viedokļu daudzveidību, nedrīkst aizmirst arī dzimuma dimensiju. Plurālisms un daudzveidība ir svarīgi demokrātiskās sabiedrības funkcionēšanai, publisko debašu veicināšanai, apziņai par dažādu sabiedrības grupu dažādiem viedokļiem.102 Lai gan medijiem būtu jāataino dažādu sabiedrības grupu realitāte visā to daudzveidībā, to portretējums mēdz būt gan stereotipisks, gan tāds, kurš nostiprina "izslēgšanas politiku" - noklusē kādas grupas esamību sabiedrībā. Turklāt ir pārāk maz mediju satura, kas reprezentē stereotipiem pretējus gadījumus.

Sabiedrībā valdošie dzimumu stereotipi tiek pastiprināti ne tikai fotoattēlos vai medijos iekļautajās reklāmās, bet arī pašu žurnālistu radītajā saturā. Masu mediju sniegtā informācija par sociālajām grupām var būt sagrozīta, jo to ietekmē žurnālista neapzināti lietotie savi kategorizācijas stereotipi vai sabiedrībā pastāvošā vairākuma izpratne par kādas sociālas grupas raksturojumu vai uzvedību.103 Lai gan Eiropas Padomes rekomendācijā par dzimumu līdztiesību un medijiem konstatēts, ka žurnālistikā ir neliela sieviešu pārstāvniecība, Latvijā 2009.gadā veiktais pētījums par dzimumu proporciju drukātajos medijos rāda, ka vismaz preses izdevumu redakcijās šādas problēmas nav. Latvijas nacionālajos laikrakstos (52%) un īpaši reģionālajās avīzēs (72%) vairāk raksta žurnālistes sievietes. Tiesa, līdzīgi citām valstīm arī Latvijā mediju izdevniecību vadītāju vidū vīriešu ir vairāk (52%). Par šo situāciju komunikācijas zinātnes pētniece Laura Uzule norāda, ka vīrieši biežāk ir lemttiesīgi, savukārt sievietes ir "izpildītājas". Intervētās dažādu paaudžu sievietes žurnālistes ir noliegušas ar dzimumu saistīto diskrimināciju darba vietā. Pētniece apgalvo, ka Latvijas drukātajā žurnālistikā darbinieku vide ir heterogēna, taču izsaka hipotēzi, ka nākotnē Latvijas masu mediju vide varētu feminizēties.104 Šādu iespējamību apliecina arī dati par sieviešu un vīriešu skaitu mediju un žurnālistikas studiju programmās bakalaura un maģistra līmenī lielākajās Latvijas augstskolās.105 Topošo komunikācijas (tostarp, žurnālistu) speciālistu dzimumu proporcija ir 862 sievietes un 226 vīrieši, kas attiecīgi veido 79% un 21% no šo programmu studentiem. Savukārt mācībspēku dzimumu proporcija ir samērīgāka - 108 sievietes un 82 vīrieši (57% un 43%).

Latvijā trūkst pētījumu par to, kāda ir sieviešu/vīriešu pārstāvniecība mediju saturā - cik bieži sievietes intervētas kā eksperti, cik daudz sieviešu viedokļu izskan medijos u.tml.

Eiropas Padomes rekomendācijā par dzimumu līdztiesību un medijiem akcentēts, ka it īpaši sabiedriskajiem medijiem jākalpo kā sociālās izlīdzināšanas, atšķirību mazināšanas un visu indivīdu integrācijas bākugunij.106 Paredzams, ka dzimumu līdztiesības jautājumiem uzmanība tiks pievērsta vairākos pamatnostādņu īstenošanas plāna pasākumos, piemēram, mediju nozarei kopīga ētikas kodeksa izveidē, mediju ombuda darbībā, arī mediju profesionāļu izglītošanā.

2.2.12. Mediju profesionāļu sociālā nodrošinātība Atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" regulējumam, personai, kura ir darba ņēmējs un vienlaikus saņem arī autoratlīdzību (autortiesību un blakustiesību atlīdzību), ir tiesības izvēlēties: vai nu no autoratlīdzības ienākuma neveikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, vai no autoratlīdzības ienākuma veikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas atbilstoši pašnodarbinātajiem noteiktajai likmei un kārtībai.107 Daļai mediju darbinieku darba samaksu veido štata darbinieka alga un honorāri par rakstiem, taču nereti valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas no autoratlīdzības netiek maksātas. To nedara ne darba devējs, ne pats žurnālists, jo tādējādi saruktu ikmēneša atlīdzība, kas daļā mediju jau tāpat ir samērā zema.

Mediju vidē ir arī gadījumi, kad darbiniekam redakcijā ir pastāvīga darba vieta, konkrēti darba pienākumi, bet darba attiecības tiek noformētas kā autorlīgumi, vai arī darbinieks ir ieguvis pašnodarbinātā statusu. Pārsvarā šī informācija pamatnostādņu projekta izstrādātāju redzeslokā ir nonākusi neformālu sarunu ceļā, un, visticamāk, pāris augstāk norādītie piemēri nav vienīgie, kā mediju vidē notiek izvairīšanās no sociālo iemaksu veikšanas.

Lai gan netiek nosaukti konkrēti gadījumi, arī "Valsts ieņēmumu dienests, veicot kontroles pasākumus, ir konstatējis, ka, ņemot vērā šo īpašo likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ietverto regulējumu attiecībā uz autoratlīdzībām, izvairoties no valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu nomaksas, darba tiesiskās attiecības tiek slēptas aiz civiltiesiskām attiecībām, kas izriet no autoratlīdzības līguma".108 Šāda situācija raisa negatīvas ietekmes ilgtermiņā, piemēram, mediju profesionāļu aizplūšanu uz darba vietām ar stabilu sociālo nodrošinājumu. Tāpat, zemu sociālo nodrošinātību var uzskatīt par risku žurnālista redakcionālajai brīvībai, neatkarībai un objektivitātei.

Valsts ieņēmumu dienesta 2016.gada marta sākumā sniegtā statistikas informācija par mediju nozares darbiniekiem apkopota 1.tabulā.109 1.tabula Valsts ieņēmumu dienesta sniegtā informācija par mediju nozares darbinieku valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām Profesijas nosaukums Profesijas kods Darba ņēmēju skaits110 Par 2015.gada decembri aprēķinātās VSAOI (euro) 2015.gada decembra darba alga (euro) Personu skaits, kuras 2015.gadā guva ienākumu no intelektuāla īpašuma (izņemot autortiesību mantinieku ienākumus )111 Žurnālists 264201 325 78 380,00 229 533,00 259 Komentētājs 264202 8 1 856,00 5 513,00 7