Par 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. p

Par 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. punktu, un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 4. panta pirmās daļas un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 114. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. punktu, un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 4. panta pirmās daļas un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 114. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2024. gada 12. jūlijā lietā Nr. 2023-15-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, piedaloties pieteikumu iesniedzēju Matveja Jeremutas, personas M, Davida Prigožina, Nadeždas Prigožinas, Ivana Jočuna, Vasilija Jočuna, Aļonas Jočunas, Mihaila Savicka, Jaroslava Koričeva, Daniila Koričeva, Milanas Koričevas, Ivana Suhacka, Sergeja Hotima, Viktorijas Hotimas, Ninas Sorokinas, Aļonas Kurbatskas, Diānas Kurbatskas un Ļeva Zolotoja pilnvarotajam pārstāvim Igoram Pimenovam un personas M likumiskajai pārstāvei Olgai Loginovai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Sandim Bērtaitim, ar tiesas sēdes sekretāri Alisi Ziemeli, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28. pantu, 2024. gada 7. un 13. jūnijā atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. punktu, un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 4. panta pirmās daļas un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 114. pantam". Konstatējošā daļa 1. Izglītības likums tika pieņemts 1998. gada 29. oktobrī. Izglītības likuma 9. panta pirmā daļa un otrās daļas otrais punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 15. aprīlim, paredzēja, ka valsts, pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, bet citā valodā izglītību var iegūt citstarp valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus. 2018. gada 16. aprīlī stājās spēkā 2018. gada 22. marta grozījumi Izglītības likumā (turpmāk - 2018. gada Grozījumi Izglītības likumā), ar kuriem likuma 9. panta otrā daļa izteikta šādā redakcijā: "Citā valodā izglītību var iegūt: 1) izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem; 2) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus; 21) izglītības iestādēs, kurās vispārējās izglītības programmu mācību priekšmetus pilnībā vai daļēji īsteno svešvalodā, lai nodrošinātu citu Eiropas Savienības oficiālo valodu apguvi, ievērojot attiecīgā valsts izglītības standarta nosacījumus; 3) citos likumos paredzētās izglītības iestādēs." Ar 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk arī - 2022. gada Grozījumi Izglītības likumā), kas stājās spēkā 2022. gada 25. oktobrī, 1. pantu no Izglītības likuma 9. panta tika izslēgts tā otrās daļas 2. punkts. Ar 2022. gada Grozījumu Izglītības likumā 5. pantu no Izglītības likuma 38. panta otrās daļas tika izslēgts 1. punkts, kas iepriekš paredzēja mazākumtautību izglītības programmas kā izglītības programmu īpašo veidu, bet ar 2022. gada Grozījumu Izglītības likumā 6. pantu no Izglītības likuma tika izslēgts 41. pants, kas iepriekš bija spēkā šādā redakcijā: "41. pants. Mazākumtautību izglītības programmas (1) Mazākumtautību izglītības programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai valsts pamatizglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem. (11) Mazākumtautību izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 50 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas. (12) Mazākumtautību izglītības programmās no 7. klases līdz 9. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas. (2) Mazākumtautību izglītības programmās papildus iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu." Savukārt ar 2022. gada Grozījumu Izglītības likumā 12. pantu Izglītības likuma pārejas noteikumos ieviestais 102. punkts nosaka: "Grozījumi, kas paredz izslēgt šā likuma 41. pantu, stājas spēkā: 1) 2023. gada 1. septembrī - attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7. klasē; 2) 2024. gada 1. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 2., 5. un 8. klasē; 3) 2025. gada 1. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 3., 6. un 9. klasē." Vispārējās izglītības likums tika pieņemts 1999. gada 10. jūnijā. Ar 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" (turpmāk arī - 2022. gada Grozījumi Vispārējās izglītības likumā), kas stājās spēkā 2022. gada 25. oktobrī, 4. panta pirmo daļu no Vispārējās izglītības likuma 30. panta tika izslēgta tā piektā daļa, kas noteica, ka pamatizglītības programmu var apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Ar 2022. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā 6. pantu Vispārējās izglītības likuma pārejas noteikumos ieviestais 50. punkts paredz: "Grozījums par šā likuma 30. panta piektās daļas izslēgšanu stājas spēkā: 1) 2023. gada 1. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1., 4. un 7. klasē; 2) 2024. gada 1. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 2., 5. un 8. klasē; 3) 2025. gada 1. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 3., 6. un 9. klasē." Proti, ar 2022. gada Grozījumu Izglītības likumā 1., 5., 6. un 12. pantu, ciktāl ar to Izglītības likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. punktu, un 2022. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā 4. panta pirmo daļu un 6. pantu ir izslēgtas visas normas, kas paredzēja un regulēja vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās. 2. Satversmes tiesā tika ierosinātas 11 lietas par 2022. gada Grozījumu Izglītības likumā 1., 5., 6. un 12. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. punktu, kā arī 2022. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā 4. panta pirmās daļas un 6. panta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 114. pantam. Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, atbilstoši Satversmes tiesas likuma 22. panta sestajai daļai tās tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2023-15-01 tika piešķirts nosaukums "Par 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. punktu, un 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 4. panta pirmās daļas un 6. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 114. pantam". 3. Pieteikumu iesniedzēji - Matvejs Jeremuta, persona M, Davids Prigožins, Nadežda Prigožina, Ivans Jočuns, Vasilijs Jočuns, Aļona Jočuna, Mihails Savickis, Jaroslavs Koričevs, Daniils Koričevs, Milana Koričeva, Ivans Suhackis, Sergejs Hotims, Viktorija Hotima, Nina Sorokina, Aļona Kurbatska, Diāna Kurbatska un Ļevs Zolotojs (turpmāk visi kopā arī - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un 114. pantā garantētajām pie mazākumtautībām piederošu personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Pieteikumu iesniedzēji esot izglītojamie, kas sevi identificē ar Latvijā dzīvojošām nacionālajām minoritātēm. Pieteikumu iesniedzēju dzimtā valoda esot mazākumtautības valoda. Pieteikumu iesniegšanas brīdī viņi mācījušies valsts un pašvaldību izglītības iestādēs mazākumtautību izglītības programmās pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Uz Aļonu Jočunu, Vasiliju Jočunu, Sergeju Hotimu, Viktoriju Hotimu, Milanu Koričevu un Ļevu Zolotoju iepriekš esot attiekušies Ministru kabineta 2018. gada 21. novembra noteikumi Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem" (turpmāk arī - Pirmsskolas izglītības vadlīnijas), kas paredzēja bilingvālās pieejas lietojumu izglītībā. Ja apstrīdētās normas nebūtu pieņemtas, Aļona Jočuna, Viktorija Hotima, Milana Koričeva un Ļevs Zolotojs būtu izglītojami, turpinot bilingvālo pieeju, taču apstrīdēto normu dēļ no 2023. gada 1. septembra pirmsskolas izglītība viņiem tiekot nodrošināta vienīgi valsts valodā. Arī Vasilijam Jočunam un Sergejam Hotimam, kas no 2023. gada 1. septembra uzsākuši mācību gaitas pamatskolā, visa mācību viela esot jāapgūst vienīgi valsts valodā. Pieteikumu iesniegšanas brīdī Diāna Kurbatska, Nadežda Prigožina un Mihails Savickis pamatizglītību apguvuši 1. klasē, Ivans Jočuns un Nina Sorokina - 2. klasē, Davids Prigožins - 3. klasē, Daniils Koričevs, persona M un Ivans Suhackis - 4. klasē, Matvejs Jeremuta - 5. klasē, bet Jaroslavs Koričevs un Aļona Kurbatska - 6. klasē. Atbilstoši iepriekš spēkā bijušajai Izglītības likuma 43. panta 1.1 daļai mācību vielu izglītojamie apguvuši aptuveni 50 procentu apjomā latviešu valodā un aptuveni 50 procentu apjomā mazākumtautības (krievu) valodā. Ja apstrīdētās normas nebūtu pieņemtas, Diānai Kurbatskai, Nadeždai Prigožinai, Mihailam Savickim, Ivanam Jočunam, Ninai Sorokinai, Davidam Prigožinam, Daniilam Koričevam, personai M, Ivanam Suhackim un Matvejam Jeremutam no 2023. gada 1. septembra 50 procentus mācību satura būtu vajadzējis apgūt valsts valodā, savukārt Jaroslavam Koričevam un Aļonai Kurbatskai no 7. klases līdz 9. klasei valsts valodā apgūstamais mācību saturs būtu veidojis 80 procentus no kopējā apjoma. Apstrīdēto normu dēļ Jaroslavam Koričevam, Aļonai Kurbatskai un Davidam Prigožinam jau no 2023. gada 1. septembra, Matvejam Jeremutam, Ivanam Jočunam un Ninai Sorokinai no 2024. gada 1. septembra, bet personai M, Daniilam Koričevam, Diānai Kurbatskai, Nadeždai Prigožinai, Mihailam Savickim un Ivanam Suhackim no 2025. gada 1. septembra visu mācību vielu vajadzēšot apgūt vienīgi valsts valodā. 3.1. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Saeima apstrīdēto normu pieņemšanā neesot ievērojusi labas likumdošanas principu. Saeima neesot izvērtējusi starptautisko organizāciju atzinumus, tostarp Eiropas Komisijas par demokrātiju caur tiesībām (turpmāk arī - Venēcijas komisija) 2020. gada 18. jūnija atzinumu, Eiropas Padomes Ministru komitejas 2021. gada 3. marta rezolūciju par Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību īstenošanu Latvijā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (turpmāk arī - Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja) 2021. gada 30. marta Noslēguma viedokli par Latvijas otro periodisko ziņojumu. Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja 2021. gada 30. marta viedoklī esot paudusi bažas, ka dalībvalstīs īstenotā valodas politika var radīt diskriminējošu ietekmi uz personu, kuras pieder pie mazākumtautībām, iespējām baudīt ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, jo īpaši izglītības, nodarbinātības un pakalpojumu pieejamības jomā. Arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra mazākumtautību jautājumos vēstulē Saeimas priekšsēdētājai esot paustas bažas, ka bērnu dzimtās valodas prasmju neattīstīšana varētu būtiski apdraudēt leģitīmā mērķa - Latvijas valsts valodas prasmju stiprināšana - sasniegšanu. Komisārs vēstulē norādījis, ka paredzētā iespēja "apgūt mazākumtautību valodu un kultūrvēsturi interešu izglītības programmas ietvaros" var nepietiekamā mērā nodrošināt bērniem dzimtās valodas prasmes. 3.2. Satversmes 114. pantam neatbilstot tāds tiesiskais regulējums, kas mazākumtautības valodu izslēdz no izglītības procesa vai arī reducē tiktāl, ka mazākumtautības valoda kā mācību valoda tiek izmantota tikai pašas valodas kā konkrēta mācību priekšmeta apguvē. Valstij esot jānodrošina pie mazākumtautības piederošu bērnu tiesības apgūt dzimto valodu sākotnējos izglītības posmos un iespēja viņiem savā starpā komunicēt dzimtajā valodā. Bērniem pirmsskolas un pamatizglītības iestādēs esot jābūt nodrošinātai iespējai apgūt dzimto valodu vai saņemt norādījumus dzimtajā valodā. To paredzot arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešā daļa. Pieteikuma iesniedzēja persona M citstarp norādījusi, ka apstrīdētajās normās neesot ievērotas pie mazākumtautības piederošu bērnu ar speciālām vajadzībām intereses, jo šīs normas neļaujot tiem iegūt izglītību, kā arī attīstīt un pilnveidot domāšanu, rakstveida un mutvārdu runu dzimtajā valodā. Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs esot atklājams kopsakarā ar Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija). Minoritāšu konvencijas 14. pants precizējot nacionālo minoritāšu identitātes saglabāšanai nepieciešamās izglītības tvērumu. Valstij esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums ņemt vērā visu normas tekstu, tai skaitā arī normā ietvertās norādes "ja ir pietiekams pieprasījums" un "savu iespēju robežās". Venēcijas komisija savā 2020. gada 18. jūnija atzinumā esot norādījusi, ka "mazākumtautību valodas apmācība ne vienmēr nozīmē, ka valsts pilda Minoritāšu konvencijas 14. panta prasības. Tai skaitā tas attiecas uz gadījumiem, kad izglītība mazākumtautību valodās ilgus laikus bija izglītības sistēmas būtiska sastāvdaļa". Atsaucoties uz savu 2017. gada viedokli par Ukrainas izglītības sistēmu, Venēcijas komisija esot secinājusi, ka "piemērots var būt tikai tāds risinājums, kurā tiek nodrošināta apmācība gan valsts valodā, gan mazākumtautību valodā". Tāpat arī Minoritāšu konvencijas Konsultatīvā komiteja (turpmāk - Konsultatīvā komiteja) 2018. gada viedoklī par Latviju trešā monitoringa cikla ietvaros esot norādījusi, ka pasākumi valsts valodas aizsardzībai nedrīkst mazināt izglītības iestādes lomu mazākumtautības identitātes, tostarp kultūras, tradīciju un nacionālā mantojuma, saglabāšanā. Interešu izglītība esot sadrumstalota, brīvprātīga un neietverot obligātu pedagoģisko atbalstu. Turklāt mazākumtautības valodas apguve vispārējās izglītības ietvaros tikšot izbeigta tikai tādā gadījumā, ja šī mazākumtautības valoda ir krievu valoda. Apstrīdētajās normās esot paredzēta citu mācībvalodu lietošana, ja tās ir Eiropas Savienības oficiālās valodas vai ja par to lietošanu ir noslēgti starpvalstu līgumi. Latvija šādu līgumu ar Krieviju neesot noslēgusi. 3.3. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot demokrātiskas iekārtas un citu personu aizsardzība. Tomēr izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti šā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētajās normās ietverto regulējumu nevarot uzskatīt par laikposmā no 1995. gada līdz 2021. gadam īstenotās uz valodu lietojumu izglītībā attiecinātās reformas turpinājumu. Tik radikālam risinājumam kā mazākumtautību izglītības programmu likvidācija un mazākumtautības valodas izslēgšana no vispārējās izglītības esot nepieciešams īpašs pamatojums. Tomēr apstrīdēto normu anotācijās neesot atrodami jauni argumenti un pamatojums attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmā notikušu pārmaiņu vai citu jaunu apsvērumu dēļ valsts nolēmusi veikt vēl vienu valodu lietojuma reformu mazākumtautību skolās. Pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", "Attieksme pret latviešu valodu un tās mācību procesu" (2016-2020), "Priekšnosacījumi sekmīgai pārejai no pirmsskolas izglītības uz sākumskolas izglītību" (2020) dati neesot attiecināmi uz 2018. gada izglītības reformu, un ar tiem nevarot tikt pamatota izglītības reformas atsākšana un mazākumtautību izglītības likvidācija. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar izraudzītajiem līdzekļiem neizdosies atrisināt nepietiekamo valsts valodas zināšanu problēmu. Mazākumtautības valodas apguve un mazākumtautības valodā īstenots mācību process neradot negatīvu ietekmi uz latviešu valodas apguvi. Ja svešvalodas apguve traucētu latviešu valodas apguvei, tad līdz ar mazākumtautības valodu no vispārējās izglītības programmām būtu jāizslēdz arī svešvalodas. Apstrīdētās normas novedīšot pie jauna veida segregācijas Latvijas izglītības sistēmā. Tātad sabiedrības integrācijas mērķis netikšot sasniegts. Pāreja uz kompetenču pieejā balstītu vispārējās izglītības saturu neesot pretrunā ar mazākumtautību izglītības programmu turpmāku pastāvēšanu. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 114. pantam. Par saudzējošākiem līdzekļiem esot uzskatāma skolotāju darba kvalitātes uzlabošana, pietiekama skolotāju skaita nodrošināšana, Covid-19 pandēmijas atstāto, izglītības kvalitāti negatīvi ietekmējošo seku pārvarēšanai nepieciešamais nogaidīšanas periods, jauniešu iesaiste pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs. 3.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, ar apstrīdētajām normām esot pārkāpts arī Satversmes 1. pantā ietvertais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Pieteikumu iesniedzēji esot paļāvušies uz to, ka 2019. gada reforma būs pēdējā valsts valodas lietojuma reforma mazākumtautību skolās. Šī paļāvība bijusi balstīta uz Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2018-12-01 (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2018-12-01) un 2019. gada 13. novembra spriedumu lietā Nr. 2018-22-01(turpmāk - spriedums lietā Nr. 2018-22-01), kuros Saeima, kā arī vairākas pieaicinātās personas uzsvērušas, ka valodu lietojuma reforma mazākumtautību skolās ir noslēgusies un izglītojamie, kā arī viņu vecāki var paļauties uz likumā noteiktās valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcijas nemainīgumu. Saeima esot noteikusi mazāk nekā vienu gadu ilgu pārejas periodu attiecībā uz izglītojamiem, kuriem jāuzsāk mācības pirmsskolas izglītības programmā un vispārējās izglītības programmā 1., 4. un 7. klasē, mazāk nekā divus gadus ilgu pārejas periodu attiecībā uz izglītojamiem, kuri mācās vispārējās izglītības programmā 2., 5. un 8. klasē, un mazāk nekā trīs gadus ilgu pārejas periodu attiecībā uz izglītojamiem, kuri mācās 3., 6. un 9. klasē. Visi pārejas periodi esot nesamērīgi īsi, jo skolas tik īsā laikā nespējot pārorientēties, izstrādāt jaunas izglītības programmas, sagatavot un nodrošināt jaunus mācību materiālus un, iespējams, aizvietot daļu pedagogu, bet it īpaši tāpēc, ka iepriekšējā būtiskā reforma noslēgusies tikai pavisam nesen. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, šobrīd neesot konstatējams valsts valodas lietojuma apdraudējums vai samazinājums. Tieši pretēji - valsts valodas pozīcijas aizvien vairāk nostiprinoties, un tādu personu skaits, kuras pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet nav apguvušas valsts valodu, aizvien vairāk sarūkot. Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka valstsnācijas pārstāvjiem būtu neatliekama interese nodrošināt to, lai visos izglītības posmos, ieskaitot pirmsskolas izglītību, mācību procesā tiktu lietota tikai valsts valoda. 3.5. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis norādījis, ka ar interešu izglītību nepietikšot, lai izglītojamie varētu saglabāt un attīstīt savu kultūras un etnisko identitāti. Skolēnu interesi par interešu izglītības nodarbībām mazināšot ar obligātās skolas programmas apguvi saistītā spriedze, nogurums, nepieciešamība atgūt fiziskos un garīgos spēkus pēc sporta, pašdarbības, mākslas un citām nodarbībām. Turklāt grozījumi Ministru kabineta 2001. gada 28. augusta noteikumos Nr. 382 "Interešu izglītības programmu finansēšanas kārtība" (turpmāk - Interešu izglītības programmu finansēšanas kārtības noteikumi) attiecoties tikai uz to mācību gadu, kurā izglītojamais pāriet uz mācībām latviešu valodā. Šo programmu finansējums no valsts budžeta tiekot piešķirts tikai uz trim gadiem un beigšoties 2026. gada 31. augustā. Atbilstoši apstrīdētajām normām prasība par pāreju uz mācībām tikai valsts valodā esot attiecināma arī uz logopēdiskajām nodarbībām. Apstrīdēto normu dēļ logopēda pakalpojums tikšot sniegts valsts valodā un nenovērsīšot bērna valodas traucējumus, kas izpaužas mazākumtautības valodā. Tādējādi tikšot nodarīts kaitējums mazākumtautības valodas attīstībai un nostiprināšanai. Salīdzinot mazākumtautību vispārējās izglītības programmas īstenojušo Rīgas izglītības iestāžu izglītojamo un vispārējās izglītības programmu īstenojušo izglītības iestāžu izglītojamo vidējos centralizēto eksāmenu rezultātus laikā no 2004. gada līdz 2022. gadam, esot skaidri redzams, ka mazākumtautību izglītības iestāžu rezultāti gandrīz visos mācību priekšmetos ir pasliktinājušies. Savukārt priekšmetā "Latviešu valoda" vidējais centralizētā eksāmena vērtējums mazākumtautību izglītības iestādēs gadu no gada paliekot gandrīz vai nemainīgs. Pēdējo 10 gadu laikā citu priekšmetu apguve latviešu valodā neesot palīdzējusi uzlabot mazākumtautību izglītības programmās izglītojamo valsts valodas prasmi, turklāt pasliktinājusi citu priekšmetu apguves kvalitāti. 2023. gadā vēl vairāk esot sarucis pedagogu skaits. Ja šī tendence turpināsies, tad teorētiski iespējamos atbalsta pasākumus pārejai uz izglītību latviešu valodā nebūšot iespējams īstenot kvalitatīvi. Pāreja uz mācībām vienīgi valsts valodā esot notikusi bez saskaņošanas un diskusijas ar izglītojamo vecākiem. Tas esot pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Pat pirmsskolas izglītības līmenī izslēdzot nodarbības dzimtajā valodā, tiekot ignorēta agrīnās mācīšanās dzimtajā valodā nozīme bērnu kognitīvajā attīstībā. Mazākumtautību interešu izglītības programmas neesot obligātas, un to izpilde esot pilnībā atkarīga no pieprasījuma. Tas varot novest pie tā, ka pirmsskolas izglītība un pamatizglītība krievu valodā tiek pilnībā likvidēta. 3.6. Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis norādīja, ka neesot pieļaujama jaunas izglītības reformas uzsākšana, kamēr nav veikts zinātniski pamatots 2018. gada izglītības reformas izvērtējums. Neesot sniegti ekspertu secinājumi par to, vai vispārējās mazākumtautību izglītības programmas aizstāšana ar mazākumtautību interešu izglītības programmām nesamazinās izglītojamo iespējas saglabāt un attīstīt dzimto valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Lai pie mazākumtautības piederošam bērnam būtu nodrošināta viņa dzimtā mazākumtautības valoda un kultūras savdabība, vajagot būt nodrošinātai bērna kultūrai raksturīgai savdabīgai videi, kuru bērns atdarinātu un kuru valsts atzīst par saglabājamu un attīstāmu. Cilvēka savdabība materializējoties tad, kad viņš runā tajā pašā valodā, kurā domā. Tāpēc bērna savdabības attīstības līdzeklis esot izglītības iestāde, kurā mācības notiek pārsvarā dzimtajā valodā. 3.7. Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzējas personas M likumiskā pārstāve Olga Loginova norādīja, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 114. pantam esot vērtējama kopsakarā arī Satversmes 112. pantu, jo izglītojamie tikmēr, kamēr nav apguvuši valsts valodu, nespējot patstāvīgi apgūt mācību vielu arī citos priekšmetos. Secinājumi par izglītojamo nepietiekamo valsts valodas prasmi esot izdarīti, balstoties uz nepilnīgu un sagrozītu informāciju. Mazākumtautību izglītības iestāžu izglītojamiem krītoties eksāmenu rezultāti tādos priekšmetos kā fizika, bioloģija un matemātika. Valsts neesot nodrošinājusi izglītības iestādes ar valsts valodas apguvei nepieciešamajiem mācību materiāliem un metodiku. Apstrīdētās normas esot pretrunā ar Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam un Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam. Šajos dokumentos neesot atrodamas prasības par atteikšanos no izglītības mazākumtautības valodā un pilnīgu pāreju uz izglītību valsts valodā arī pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Ja valsts neturpinās gatavot krievu valodas un literatūras pedagogus, tad ilgtermiņā nebūšot iespējams nodrošināt mazākumtautību interešu izglītības programmu. Turklāt mazākumtautību interešu izglītības programma neparedzot iespēju noteikt izglītojamo zināšanu līmeni. Visi argumenti par apstrīdēto normu dēļ paaugstināto pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo slodzi vēl jo vairāk esot attiecināmi uz izglītojamiem ar speciālām vajadzībām. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 114. pantam. 4.1. Apstrīdētās normas un ar tām saistītais tiesiskais regulējums 2022. gada Grozījumos Izglītības likumā un 2022. gada Grozījumos Vispārējās izglītības likumā esot izstrādāts kā vispārējās izglītības pilnveidotā, kompetenču pieejā balstītā mācību satura ieviešanas reformas turpinājums. Šis tiesiskais regulējums turpinot vairāk nekā 20 gadu garumā ilgušo izglītības reformu pārejai uz mācībām valsts valodā un esot cēloniski saistīts ar Latvijas vēsturisko situāciju. Būtiska nozīme esot gan izglītības valodas vēsturiskajam regulējumam, gan apstākļiem, kas šobrīd raksturo Latvijas sabiedrību, gan arī pašreizējām ģeopolitiskajām tendencēm un citām aktuālām norisēm, citstarp arī karam, ko Krievija uzsākusi pret Ukrainu, un krievu valodas informācijas telpā izvērstajām dezinformācijas aktivitātēm. 2018. gada mazākumtautību izglītības programmu reforma esot bijusi cieši saistīta ar plašāku, visu Latvijas izglītības sistēmu aptverošu reformu - pāreju uz kompetencēs balstītu mācību saturu. Ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2018-12-01 pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē īstenojamais izglītības modelis esot atzīts par atbilstošu Satversmes 112. pantam. Vairāk nekā 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas vēl aizvien esot aktuāla nepieciešamība novērst padomju okupācijas sekas, jo ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa nepārzinot latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē, vai arī izvēloties valsts valodu nelietot. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas un ar tām saistīto tiesisko regulējumu, esot izšķīries par pakāpenisku pāreju uz mācībām tikai valsts valodā arī pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, lai turpinātu un veicinātu sekmīgu pilnveidotā, kompetenču pieejā balstītā mācību satura ieviešanu. Šādas izvēles pamatā esot bijis pētījumos balstītais secinājums, ka līdzšinējā pieeja nav pilnībā nodrošinājusi kvalitatīvu valsts valodas apguvi visos izglītības posmos. Latviešu valodas aģentūras (turpmāk - Aģentūra) pētījuma "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020" ietvaros 20 procenti aptaujāto pie mazākumtautībām piederošo personu vecumposmā no 18 līdz 34 gadiem atzinušas, ka latviešu valodu ir apguvušas tikai pamatprasmes līmenī vai zina to vāji. Liepājas Universitātes pētījumā to pie mazākumtautībām piederošo pirmsskolas vecuma bērnu, kuri apmeklējuši izglītības grupas ar ikdienā dominējošu krievu valodu, latviešu valodas prasme esot atzīta par nepietiekamu. Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam esot norādīts, ka mazākumtautību pārstāvji latviešu valodu publiskajā vidē 2019. gadā lietojuši apmēram 39 procentos situāciju, bet saziņā ar svešiem cilvēkiem uz ielas - 50 procentos situāciju. Latviešu valodas lietošanas vide joprojām neesot pietiekama. Turklāt latviešu valodas un krievu valodas informācijas telpu nošķīrums neveicinot sabiedrības saliedētību un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību. Valsts valodas politika ar Latvijas demokrātiskās iekārtas aizsardzību esot saistīta arī citā aspektā. Spēja brīvi lietot latviešu valodu nodrošinot jauniešiem iespēju izvēlēties arī brīvā pieejā balstītas informācijas telpu. Eiropas Politikas analīzes centrs (CEPA) esot atzinis, ka krieviski runājošie Latvijas valstspiederīgie ir viena no citstarp sociālajos medijos Krievijas varas iestāžu izvērsto dezinformācijas aktivitāšu mērķauditorijām. Personas, kurām valsts valodas prasmju trūkuma dēļ informācijas telpa ir pieejama tikai krievu valodā, esot pakļautas šīs informācijas telpas ietekmei. Tam esot īpaša nozīme, ņemot vērā kopš 2022. gada sākuma Krievijas īstenoto karu pret Ukrainu un dezinformācijas aktivitāšu izvērsumu krievvalodīgajā informācijas telpā. Tādēļ esot būtiski nodrošināt to, lai mazākumtautību izglītojamie bez grūtībām varētu lietot dažādus informācijas avotus, tostarp arī valsts valodā, spētu salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajās debatēs. 4.2. Apstrīdēto normu un ar tām saistītā tiesiskā regulējuma izstrādes un pieņemšanas procesa ietvaros vēl pirms likumprojektu iesniegšanas Saeimā esot notikusi Izglītības un zinātnes ministrijas Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos (turpmāk - Konsultatīvā padome) sēde. Tajā esot uzklausīti sociālie partneri, nozares pārstāvji un arī izglītojamo vecāki. Tādējādi tiesību aktu projekti esot nodoti sabiedrības apspriešanai. Esot organizētas arī izglītības un zinātnes ministres tikšanās ar mazākumtautību izglītības iestāžu pārstāvjiem. 4.3. Likumprojektu Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk arī - Likumprojekts "Grozījumi Izglītības likumā") un likumprojektu Nr. 1520/Lp13 "Grozījumi Vispārējās Izglītības likumā" (turpmāk arī -Likumprojekts "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā") 2022. gada 8. jūnijā Saeimai iesniedzis Ministru kabinets. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija abus likumprojektus pirms pirmā lasījuma izskatījusi savā 2022. gada 10. jūnija sēdē. Abi likumprojekti pirmajā lasījumā pieņemti Saeimas 2022. gada 16. jūnija sēdē. Pēc Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" pieņemšanas pirmajā lasījumā tā apspriešanai un visu ieinteresēto personu un institūciju viedokļu uzklausīšanai esot atvēlētas sešas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes. Savukārt Likumprojekts "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" pirms otrā lasījuma esot izskatīts divās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs. Abi likumprojekti otrajā lasījumā pieņemti Saeimas 2022. gada 8. septembra sēdē. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija Likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" pirms trešā lasījuma izskatījusi savās 2022. gada 14. un 20. septembra sēdēs, savukārt Likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" - 2022. gada 20. septembra sēdē. Abi likumprojekti trešajā lasījumā pieņemti Saeimas 2022. gada 29. septembra sēdē. Par apstrīdēto normu nepieciešamību un samērīgumu likumdevējs esot pārliecinājies, izskatot iesniegtos priekšlikumus un uzklausot institūciju un personu viedokļus deviņās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs. Šajās sēdēs piedalījusies izglītības un zinātnes ministre un Izglītības un zinātnes ministrijas, Tieslietu ministrijas un Ārlietu ministrijas, Tiesībsarga biroja, pašvaldību izglītības pārvalžu, Valsts valodas centra, Izglītības kvalitātes valsts dienesta, Valsts izglītības satura centra, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas, vecāku apvienības "Vecāku balss" pārstāvji, dažādu izglītības iestāžu, tostarp arī tādu, kuras iepriekš īstenojušas mazākumtautību izglītības programmas, pārstāvji, kā arī mazākumtautību izglītojamo vecāki, turklāt šis uzskaitījums neesot izsmeļošs. Komisijas sēdēs esot uzklausīts ikvienas institūcijas pārstāvja un ikvienas vēlmi izteikties paudušas privātpersonas viedoklis. Ievērojot minēto, Saeimai neesot šaubu par to, ka apstrīdētās normas ir pienācīgi apspriestas un likumdošanas procesā ir pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi. Tas, ka likumdevējs, pieņemot likumprojektu, nav rīkojies saskaņā ar starptautisko organizāciju viedokļiem vai nesaistošiem norādījumiem, nenozīmējot to, ka šie viedokļi un norādījumi nebūtu pienācīgi izvērtēti, bet nozīmējot tikai to, ka likumdevējs šos viedokļus un norādījumus pēc to izvērtēšanas atzinis par nesaistošiem un uz jauno tiesisko regulējumu tieši neattiecināmiem. Līdz ar to likumdevējs atbilstoši labas likumdošanas principam esot izvērtējis tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, kā arī saskaņojis likumprojektā paredzētās un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas. 4.4. Jautājumi par valsts valodas lietojumu izglītības procesā esot nesaraujami saistīti ar Satversmes 112. pantu. Apsvērumi, kurus Pieteikumu iesniedzēji, orientējoties uz savu mērķi, norādījuši pieteikumā, esot analizējami, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību gan Satversmes 112. pantam, gan 114. pantam to kopsakarā. Minoritāšu konvencijas 14. panta otrā daļa ietverot divas atšķirīgas pieejas mazākumtautības valodas apguves nodrošināšanai. Proti, valsts varot nodrošināt pienācīgas iespējas apgūt mazākumtautības valodu vai nodrošināt iespēju iegūt izglītību mazākumtautības valodā. Rēķinoties ar iespējamo finansiālo, administratīvo un tehnisko slogu, šis noteikums esot veidots tā, ka konvencijas dalībvalstīm tiek atstāta plaša rīcības brīvība. Attiecīgi Saeima uzskata, ka ne Minoritāšu konvencijas 14. panta otrā daļa, ne Satversmes 114. pants neietver tiesības pieprasīt abu pieeju vienlaicīgu nodrošināšanu visos izglītības līmeņos. Konsultatīvā komiteja esot norādījusi, ka veids, kādā un līdzekļi, ar kādiem valsts iekļauj mazākumtautības valodu izglītības programmās, jāvērtē, ņemot vērā Minoritāšu konvencijas un izglītības mērķus attiecīgās valsts kontekstā. Regulējot valodu lietojumu izglītībā, esot nepieciešams līdzsvarot divus mērķus - mērķi saglabāt un attīstīt pie mazākumtautībām piederošu personu identitāti un valodu un mērķi integrēt pie mazākumtautībām piederošās personas sabiedrībā. Šis princips esot uzsvērts arī Eiropas reģionālo valodu un mazākumtautību valodu hartas 8. panta pirmajā daļā. Satversmes 112. pantā neesot ietvertas vecāku tiesības izvēlēties bērna mācību valodu. Arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 2. panta otrais teikums neuzliekot valstij pienākumu garantēt vecākiem tiesības izvēlēties saviem bērniem tādu mācību valodu, kas nav valsts valoda. Šī norma garantējot tiesības izmantot visas iespējas, ko sniedz valstī jau pastāvošā izglītības sistēma. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem. Arī no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām personai neizrietot subjektīvas tiesības iegūt vispārējo izglītību mazākumtautības valodā. Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot šā pakta 13. pantu, esot atzinusi, ka termina "tiesības uz izglītību" piemērošana ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī dominējošiem apstākļiem. Tādējādi tiesības uz izglītību pieļaujot zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveidos, ievērojot gan tai pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā. Arī bērnam ar speciālām vajadzībām vajagot būt nodrošinātai iespējai apgūt valsts valodu augstā līmenī. Pretējā gadījumā bērns ar speciālām vajadzībām, kurš latviešu valodu zinātu slikti vai nezinātu nemaz, būtu vēl vairāk pakļauts izolācijai no sabiedrības un atrastos tiesiski nevienlīdzīgā situācijā ar citiem skolēniem. Ar apstrīdētajām normām paredzētā pāreja uz mācībām tikai valsts valodā sekmējot bērna ar speciālām vajadzībām iekļaušanos izglītības sistēmā. No Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 24. panta izrietot saprātīgas pielāgošanas princips. Lai ņemtu vērā dažādību un veicinātu bērna ar speciālām vajadzībām sekmīgu iekļaušanos izglītības sistēmā, viņam izglītības iegūšanas procesā tiekot nodrošināts atbalsts. Tiesiskais regulējums paredzot gan to, ka izglītojamie ar speciālām vajadzībām mācību saturu apgūst atbilstoši savām spējām, gan to, ka viņiem tiek nodrošināti atbalsta pasākumi un palīdzība mācību satura apguvē. Turklāt reizē ar apstrīdētajām normām Izglītības likuma 55. panta 2.1 daļā esot noteiktas izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams. Lai izglītojamiem speciālās pirmsskolas izglītības un speciālās pamatizglītības pakāpē tiktu nodrošināta secīga pāreja uz mācībām valsts valodā, pedagogiem esot paredzēts papildu finansējums. 4.5. Izglītošanas uzdevums esot nodrošināt, lai bērns pēc obligātās pamatizglītības un vēl jo vairāk pēc vidējās izglītības iegūšanas zinātu latviešu valodu tādā līmenī, ka varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un līdzdarboties demokrātiskajos procesos. Turklāt tad, ja persona vispārējās izglītības procesā nav apguvusi valsts valodu pietiekami labi, lai varētu to brīvi lietot, šai personai sniegtā izglītība nevarot tikt uzskatīta par kvalitatīvu. Valsts, izveidojot tādu pirmsskolas izglītības pakāpi, kurā bērns var iestāties jau no pusotra gada vecuma, vienlaikus esot izveidojusi viņa vecākiem paredzētu atbalsta mehānismu, lai viņi spētu nodrošināt sava bērna izglītību un attīstību. Bērna audzināšanu un izglītošanu šajā vecumā primāri un pilnvērtīgi esot iespējams nodrošināt arī ģimenes apstākļos, tādējādi stiprinot viņa dzimtās valodas prasmes un etniskās identitātes apziņu. Savukārt tad, ja Pieteikumu iesniedzēju likumiskie pārstāvji tomēr vēlas, lai viņu bērni pirmsskolas izglītības iestādi sāktu apmeklēt pirms obligātās pirmsskolas izglītības vecuma sasniegšanas, viņiem esot jārespektē izglītības iestādē realizētās izglītības programmas un to atbilstība valsts tiesiskajam regulējumam, citstarp arī attiecībā uz valsts valodas lietojumu. Tieši agrīnais vecums esot pats labākais laiks, kad valodu var iemācīties bez lielas piepūles. Vairums Eiropas Savienības dalībvalstu nodrošinot pirmsskolas izglītības programmas valsts valodā. Mācoties valsts valodu, netiekot traucēta dzimtās valodas prasme, bet nostiprinoties vairāku valodu zināšanu pamats, uz kura varot tikt balstīta bērnu lingvistiskā attīstība un sekmēta viņu tālākā izglītošanās. Savukārt nepilnīgas mācību valodas zināšanas varot kļūt par nopietnu šķērsli skolā ne tikai latviešu valodas stundās, bet arī citos mācību priekšmetos. Apstrīdētās normas esot vērstas uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu, nodrošinot to, ka ikviens izglītojamais lieto valsts valodu ikdienā, ir pienācīgi sagatavots secīgai izglītības turpināšanai katrā nākamajā izglītības pakāpē un būs spējīgs piedalīties demokrātiskas valsts dzīvē. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība. 4.6. Neesot pamata pieņemt, ka apstrīdēto normu un ar tām saistītā tiesiskā regulējuma piemērošanas rezultātā varētu kristies mācību satura apguves kvalitāte. Izglītības politika Latvijā ilgstoši esot veidota tā, lai izglītojamo pakāpeniski sagatavotu proporcionāli aizvien plašākam valsts valodas lietojumam mācību procesā. Apstrīdētās normas ietverošie 2022. gada Grozījumi Izglītības likumā un 2022. gada Grozījumi Vispārējās izglītības likumā paredzot izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams. Mazākumtautību izglītojamiem pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē tiekot nodrošināta iespēja bez maksas apgūt mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu ietvaros. Savukārt mazākumtautības valodas un kultūrvēstures iekļaušana vispārējās izglītības programmā neatbilstu spēkā esošajām mācību slodzes prasībām. Pedagogu darba kvalitātes uzlabošana, kā arī pietiekamības nodrošināšana visās izglītības iestādēs neesot uzskatāma par alternatīvu līdzekli, bet gan par apstrīdēto normu ieviešanas priekšnosacījumu izpildi. Valodas politikas rezultātu izpēte Latvijā tiekot veikta ik pēc pieciem gadiem un turpmāk tikšot veikta ik pēc septiņiem gadiem. Izglītības kvalitātes valsts dienests esot veicis vispārējās un profesionālās izglītības kvalitātes izvērtējumu par 2020./2021. mācību gadu, kā arī attālināto mācību izpēti laikā no 2020. gada aprīļa līdz jūnijam. Izglītības un zinātnes ministrijas veiktajā mazākumtautību izglītības programmu īstenojušo izglītības iestāžu aptaujā "Izglītības iestādes plāns pārejai uz mācībām valsts valodā" no 129 izglītības iestādēm 72 iestādes norādījušas, ka tajās tiekot nodrošināta latviešu valodas vide atbilstoši izglītības saturam. Savukārt 90 izglītības iestādes norādījušas, ka tiekot plānota pārraudzība, lai nodrošinātu veiksmīgu pāreju uz mācībām valsts valodā. Arī Izglītības un zinātnes ministrija turpināšot uzraudzīt izglītības kvalitāti. Mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšanu visupirms nodrošinot iespējas to brīvi lietot privātajās attiecībās. Turklāt Latvijā dzīvojošie mazākumtautību bērni pārsvarā zinot un brīvi lietojot savu dzimto valodu. Krievu valodā runājošiem Latvijas iedzīvotājiem dzimtajā valodā esot pieejama gan prese un citi plašsaziņas līdzekļi, gan daudzveidīgs un plašs kultūras pasākumu klāsts. Pieteikumu iesniedzēji krievu mazākumtautības identitāti papildus valsts izveidotajai izglītības sistēmai varot stiprināt, piemēram, etniskajos un kultūras centros vai privātās nedēļas nogales skolās. Ņemot vērā iepriekš minēto, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neliegs Pieteikumu iesniedzējiem īstenot Satversmes 114. pantā noteiktās tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. 4.7. Ņemot vērā izglītības ieguvi valsts valodā gan kā ilgstoši īstenotās izglītības reformas mērķi, gan kā Izglītības likumā normatīvi nostiprinātu principu, kā arī nepieciešamību turpināt pilnveidot vispārējās izglītības reformu, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību visās izglītības pakāpēs, esot atzīstams tas, ka pāreja uz mācībām tikai valsts valodā ir loģisks izglītības reformas noslēgums. Apstrīdētās normas, kas paredz atteikšanos no mazākumtautību izglītības programmām, attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem stājoties spēkā viena gada līdz triju gadu laikā pēc to pieņemšanas. Pārejas perioda pieņemamību ietekmējot arī izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas nodrošinātais pedagogiem paredzēto atbalsta pasākumu kopums. Ievērojot visu iepriekš norādīto, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neaizskar Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību, jo likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. 4.8. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka Saeima atbildes rakstā esot sniegusi savu redzējumu arī par citām normām, tostarp Satversmes 112. pantu, izskaidrojot apstrīdēto normu pieņemšanas kontekstu. Pieteikumu iesniedzēju pārstāvis un pieteikuma iesniedzējas personas M likumiskā pārstāve snieguši savu redzējumu par Satversmes 112. pantu, taču, pēc Saeimas ieskata, esot nepieciešams koncentrēties uz Satversmes 1. un 114. pantu, bet nepārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam, jo izskatāmā lieta neesot ierosināta par šo pantu. Esot noteikts, ka izglītības procesam jānotiek valsts valodā, tomēr vairāki tiesas sēdē aplūkotie jautājumi esot pārsnieguši izglītības procesa ietvaru. Piemēram, bērnam ar invaliditāti nodrošinātais asistents nepiedaloties izglītības procesa īstenošanā. Asistenta uzdevums esot palīdzēt izglītojamam pārvietoties un veikt pašaprūpi. Līdz ar to apstrīdētās normas nereglamentējot izglītojamā un asistenta saziņas valodu. Ja izglītības iestādē rastos tāda situācija, ka būtu apdraudēta izglītojamo dzīvība, tad izglītības process tiktu pārtraukts un uz šādu situāciju neattiektos noteikumi par valsts valodas lietojumu. Tā kā izglītības process notiek valsts valodā, arī logopēdu, skolotāju palīgu un pagarinātās dienas grupas pedagogu pakalpojumi, kuru mērķis ir sniegt izglītojamiem atbalstu valsts valodas apguvei, tiekot sniegti valsts valodā. Lai valodas apguves process ritētu veiksmīgāk, pedagogam vajagot turēties pie vienas konkrētās valodas lietojuma. Likumdevēja uzdevums esot nodrošināt vidi, kas veicina valsts valodas apguvi. Arī izglītojamiem ar speciālām vajadzībām vajagot atrasties valsts valodas vidē, lai viņi attīstītu valsts valodas zināšanas un integrētos konkrētās valsts sabiedrībā. Turklāt šiem izglītojamiem tiekot nodrošināti atbalsta pasākumi gan speciālās izglītības ietvaros, gan arī pārejai uz izglītību valsts valodā. Likumdevējs esot nodrošinājis mazākumtautību interešu izglītības programmas visās izglītības pakāpēs, kurās tiek īstenota pāreja uz izglītību valsts valodā. Likumdevējs esot uzdevis pašvaldībām nodrošināt pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem iespēju šādu programmu apgūt bez maksas. Turklāt arī valsts piedaloties mazākumtautību interešu izglītības programmu finansēšanā. Tiesas sēdēs izglītības iestādes apliecinājušas, ka izglītojamie labprāt apmeklējot mazākumtautību interešu izglītības nodarbības. Turklāt mazākumtautību interešu izglītības programmas nodarbības varot apmeklēt arī izglītojamie ar speciālām vajadzībām. Mazākumtautību interešu izglītības programmas ieviešana esot komplekss pasākums, kuru ietekmējot ne tikai likumdevējs, bet arī pašas izglītības iestādes. Izglītības iestāde atbilstoši Izglītības likuma 28. pantam esot patstāvīga izglītības programmu izstrādē un īstenošanā, darbinieku izraudzīšanā, kā arī finansiālajā un saimnieciskajā darbībā. Arī mazākumtautību interešu izglītības programmas pedagogu piesaistīšana esot izglītības iestādes kompetences jautājums. Atbilstoši likumdevēja deleģējumam pašvaldībai esot pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem interešu izglītību, ja to pieprasa izglītojamo vecāki. Mazākumtautību interešu izglītības programma esot vienīgā interešu izglītības programma, kuras īstenošanai ir valstiskā līmenī izstrādātas vadlīnijas un paraugs, kā arī nodrošināts finansējums un atbalsts attiecīgu mācību līdzekļu iegādei. Valsts veiktās darbības un sniegtais atbalsts sekmējot Satversmes 114. pantā ietverto pamattiesību īstenošanu. Pieteikumu iesniedzēji neesot snieguši nekādus apsvērumus sakarā ar to, ka mazākumtautību interešu izglītības programma nebūtu pieejama vai ka Pieteikumu iesniedzēji būtu sastapušies ar šķēršļiem, kas tiem liedz iesaistīties šādā programmā. Tiesas sēdē pieaicināto personu paustie viedokļi apliecinot to, ka likumdevējs, ieviešot apstrīdētās normas, nav rīkojies pārsteidzīgi un, nodrošinot izglītojamiem iespējas mācīties valsts valodu, ir rīkojies izglītojamo interesēs. Apstrīdēto normu atbilstību faktiskajiem apstākļiem un pašreizējai situācijai tiesas sēdē apstiprinājuši arī izglītības iestāžu vadītāji. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzējiem esot nodrošinātas pilnvērtīgas iespējas īstenot Satversmes 114. pantā ietvertās pamattiesības. 5. Ministru kabinets sniedzis informāciju, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu mērķis ir sekmēt izglītojamo interesi saglabāt un attīstīt mazākumtautību identitāti, valodu un kultūras savdabību, nevis nodrošināt konkrētas, ar atzīmi novērtējamas zināšanas un prasmes, kā tas ir formālajā izglītībā. Pamatojums tam, kāpēc noteiktas tieši trīs nodarbības nedēļā, izrietot no Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumu Nr. 747 "Noteikumi par valsts pamatizglītības programmu paraugiem" 12. pielikuma "Pamatizglītības mazākumtautību programmas paraugs". Iepriekš šajā pielikumā bijis noteikts mācību priekšmetam "Mazākumtautību valoda un literatūra" veltīto mācību stundu skaits trijos gados. Proti, 1.-3. klasei trim gadiem bijušas noteiktas 312 mācību stundas, savukārt 4.-6. klasei un 7.-9. klasei - 315 mācību stundas, tātad deviņas mācību stundas nedēļā un trīs mācību stundas nedēļā attiecīgajā mācību gadā. Mazākumtautību izglītojamiem esot iespēja darboties arī nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas un pārmantošanas programmā "Pulkā eimu, pulkā teku". Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespējot nodrošināt tādu izpratni par valsts valodas praktisko lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts valodu kā mācību valodu citu mācību priekšmetu apguvē. Līdz ar to nepastāvot citi, alternatīvi līdzekļi, ar kādiem valsts varētu izpildīt savu pozitīvo pienākumu izglītības sistēmā garantēt mazākumtautību tiesību ievērošanu un mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšanu. 6. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - norāda, ka Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā ir nostiprinātas izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams. Individualizēts un personalizēts atbalsts varot tikt sniegts dažādās formās, piemēram, kā individuāls mācību plāns, piemēroti mācību materiāli, dažādi tehnoloģiskie risinājumi, individuāls darba temps, atbalstoša mācību vide, atbalsta personāla pastiprināta iesaiste, vecāku līdzdalība un citi. Tādējādi esot paredzēts, ka pirmsskolas izglītības un pamatizglītības iestādes sniegs izglītojamiem valsts valodas prasmes apguvei nepieciešamo atbalstu. Vienlaikus tiekot īstenoti arī atbalsta pasākumi pārejai uz mācībām valsts valodā. Tiekot sniegts atbalsts valsts valodas pedagogiem, veikta mācību līdzekļu nomaiņa, izstrādāts mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugs un izstrādātas vadlīnijas pedagogu atbalstam darbā lingvistiski neviendabīgā mācību vidē. Izveidotie materiāli esot paredzēti izmantošanai gan speciālās izglītības iestādēs, gan arī vispārējās izglītības iestādēs, kurās iekļauti izglītojamie ar speciālo izglītības programmu. Šie mācību līdzekļi esot veidoti kā atbalsta materiāls pedagogiem, un tiem esot ieteikuma raksturs. 6.1. Vispārējās izglītības likums nosakot, ka speciālā izglītība ir īpašs vispārējās izglītības veids. Speciālās izglītības programmas nodrošinot izglītojamiem ar iegūtiem vai iedzimtiem funkcionāliem traucējumiem iespēju iegūt vispārējo izglītību atbilstoši viņu speciālajām vajadzībām. Speciālās izglītības programmas tiekot īstenotas, ņemot vērā valsts izglītības standartā noteiktos vispārējās izglītības satura īstenošanas mērķus, uzdevumus un obligāto saturu, atbilstoši izglītojamo attīstības traucējumu veidam, spējām un veselības stāvoklim. Atbilstoši Ministru kabineta 2017. gada 13. jūnija noteikumiem Nr. 332 "Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju" tiekot īstenoti deviņi speciālās izglītības programmu veidi. Noteikumu par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem 3. pielikumā pirmsskolas izglītības saturs esot ietverts speciālās pirmsskolas izglītības programmas paraugā. Speciālās izglītības programmas īstenošanas pamatā esot pedagogu un speciālistu mērķtiecīgs un padziļināts bērna spēju izvērtēšanas, izpētes un korekcijas darbs, lai izglītības programma tiktu īstenota atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības stāvoklim, interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām, sekmējot katra bērna individuālos sasniegumus. Pirmsskolas izglītības grupā bērni ar speciālām vajadzībām tiekot iekļauti, ievērojot normatīvo regulējumu un izstrādājot viņiem individuālu izglītības programmas apguves plānu. Ar grozījumiem Izglītības likumā, kuri stājās spēkā 2021. gada 1. septembrī, Izglītības likuma 14. un 15. pantā esot noteikta Ministru kabineta un Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence izglītojamo speciālo vajadzību izvērtēšanas metodikas izstrādē pirmsskolas izglītības iestādēm. Ar minētajiem grozījumiem Izglītības likuma 30. pantā esot noteikts, ka izglītības iestādes vadītājs katram bērnam, kas uzsāk obligāto izglītību pirmsskolas izglītības programmā, nodrošina speciālo vajadzību izvērtēšanu atbilstoši šai metodikai. Esot apstiprināti Ministru kabineta 2021. gada 29. jūnija noteikumi Nr. 453 "Izglītojamo speciālo vajadzību izvērtēšanas metodika pirmsskolas izglītības iestādēs", kas paredzot, ka izglītojamiem, kuri sasnieguši piecu gadu vecumu, tiek veikta speciālo vajadzību izvērtēšana, aizpildot šo noteikumu pielikumā pievienoto speciālo vajadzību izvērtēšanas veidlapu. Ar izvērtēšanas rezultātiem tiekot iepazīstināti vecāki. Atbalsta personāla pieejamību, ja tas nepieciešams, izglītojamam nodrošinot izglītības iestāde. Pirmsskolas izglītības satura īstenošanai bērniem ar speciālām vajadzībām tiekot izmantoti arī Aģentūras izdotie mācību un metodiskie materiāli. Tāpat esot pieejami mācību materiāli izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem, materiāli lasītprasmes veicināšanai izglītojamiem ar lasītprasmes grūtībām, materiāli izglītojumiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem integrētā mācību satura apguvei, kā arī materiāli izglītojamiem ar dzirdes traucējumiem. Atbilstoši Valsts izglītības informācijas sistēmas datiem 2023. gada 1. septembrī speciālās pirmsskolas izglītības programmas kopumā apguvuši 4128 izglītojamie. No tiem 945 izglītojamiem esot nodrošināts atbalsts latviešu valodas apguvei, jo iepriekšējā mācību gadā viņi apguvuši kādu no speciālās mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmām. No 945 izglītojamiem obligātās pirmsskolas izglītības vecumā esot 731 izglītojamais, tostarp 415 izglītojamie jau iepriekšējā mācību gadā sasnieguši šo vecumu. No 945 izglītojamiem, kuriem tiek nodrošināts atbalsts latviešu valodas apguvei, 741 izglītojamais speciālās izglītības programmu apgūstot pirmsskolas izglītības iestādē, 101 izglītojamais - vispārējās izglītības iestādē un 103 izglītojamie - speciālās izglītības iestādē. Savukārt no 913 izglītojamiem, kuri izglītību iegūst pamatizglītības pakāpes 1., 4. un 7. klasē un kuriem tiek nodrošināts atbalsts latviešu valodas apguvei, 627 izglītojamie attiecīgo izglītības programmu apgūstot vispārējās izglītības iestādē, bet 286 - speciālās izglītības iestādē. Atbalsta pasākumus izmantojot izglītojamie, kuriem ir logopēda novērtēšanas ziņojums par runas un valodas izpētes rezultātiem, speciālā pedagoga izvērtējums par pedagoģiskās izpētes rezultātiem, izglītības vai klīniskā psihologa atzinums par psiholoģiskās izpētes rezultātiem, pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums par speciālās izglītības programmu vai pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums par atbalsta pasākumu nepieciešamību vispārējās pamatizglītības programmā. Šos atbalsta pasākumus varot izmantot arī izglītojamie, kuriem konstatētas attīstības vai mācīšanās grūtības. Izglītības iestādes atbalsta speciālisti, pamatojoties uz pilngadīga izglītojamā vai nepilngadīga izglītojamā vecāka, bāriņtiesas iecelta aizbildņa vai aizgādņa iesniegumu, veicot attiecīgu pedagoģisko vai psiholoģisko novērtējumu un sniedzot atzinumu par nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem. Izglītojamie septiņās speciālās pamatizglītības programmās pilnā apjomā apgūstot valsts pamatizglītības standarta saturu un kārtojot noteiktos pārbaudes darbus ar atbilstošiem atbalsta pasākumiem. Šo skolēnu kopējā intelektuālā attīstība atbilstot normai. Saturs esot būtiski atšķirīgs divām speciālās izglītības programmām - izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem un izglītojamiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Izglītojamie, kuri mācās speciālās pamatizglītības programmā "izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem", apgūstot atvieglotu valsts pamatizglītības standarta saturu, bet atsevišķu mācību priekšmetu tēmas esot iekļautas citos mācību priekšmetos. Izglītojamie, kuri mācās speciālās pamatizglītības programmā "izglītojamiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem", apgūstot atsevišķas valsts pamatizglītības standarta noteiktas zināšanas un prasmes ar skolotāja individuālu palīdzību. Katram šajā izglītības programmā iesaistītajam izglītojamam esot individuāls izglītības programmas apguves plāns. Atbilstoši izglītojamā veselības stāvoklim un izglītības iestādes iespējām šāda izglītības programma varot tikt īstenota ilgākā laikposmā, bet ne ilgāk par 12 gadiem. Abu minēto grupu izglītojamie nākamajā klasē tiekot pārcelti bez nosacījumiem un esot atbrīvoti no valsts pārbaudījumiem. Atzinumus par konkrētam izglītojamam atbilstošāko izglītības programmu un mācību satura apguvei nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem sniedzot valsts vai pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada 16. oktobra noteikumiem Nr. 709 "Noteikumi par pedagoģiski medicīniskajām komisijām". Pedagoģiski medicīnisko komisiju informācijas sistēma esot savienota ar Valsts izglītības informācijas sistēmu. Līdz ar to pedagoģiski medicīnisko komisiju izsniegto atzinumu saturs izglītības iestādei esot pieejams. Ministru kabineta 2019. gada 19. novembra noteikumi Nr. 556 "Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām" nosakot prasības, kādas izvirzāmas vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās pirmsskolas, vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām. Normatīvais regulējums nosakot atbalsta pasākumus izglītojamiem ar …