Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius
Latviešu
ČeštinaDeutschFrançaisEspañolPolskiItalianoNederlandsÖsterreichBelgiquePortuguêsSvenskaDanskSuomiSlovenčinaIrelandMagyarEestiLietuviųSlovenščinaHrvatskiΚύπροςMaltiRomânăΕλληνικάLuxembourgБългарски
Latviešu

Par 2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5., 6. un 12. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar 102. p

Īsumā

Šis Satversmes tiesas spriedums vērtē 2022. gada 29. septembra grozījumu atbilstību Satversmei, kas izslēdza mazākumtautību izglītības programmas no Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma.

Ko tas regulē

  • Mazākumtautību izglītības programmu izslēgšanu no Izglītības likuma.
  • Mazākumtautību izglītības programmu izslēgšanu no Vispārējās izglītības likuma.
  • Pārejas periodu šo grozījumu stāšanās spēkā attiecībā uz dažādām klašu grupām.

Kas tas attiecas

  • Izglītojamie, kas sevi identificē ar Latvijā dzīvojošām nacionālajām minoritātēm un kuru dzimtā valoda ir mazākumtautības valoda.
  • Valsts un pašvaldību izglītības iestādes, kas īstenoja mazākumtautību izglītības programmas.

Galvenie punkti

  • Grozījumi paredzēja izslēgt Izglītības likuma 41. pantu, kas regulēja mazākumtautību izglītības programmas.
  • Grozījumi paredzēja izslēgt Vispārējās izglītības likuma 30. panta piekto daļu, kas atļāva pamatizglītības programmu apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu.
  • Grozījumi stājās spēkā pakāpeniski:

* 2023. gada 1. septembrī – attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmu un pamatizglītības programmu 1., 4. un 7. klasē.

* 2024. gada 1. septembrī – attiecībā uz pamatizglītības programmu 2., 5. un 8. klasē.

* 2025. gada 1. septembrī – attiecībā uz pamatizglītības programmu 3., 6. un 9. klasē.

  • Pirms grozījumiem mazākumtautību izglītības programmās no 1. līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts valodā bija ne mazāk kā 50% apjomā, bet no 7. līdz 9. klasei – ne mazāk kā 80% apjomā.
Likuma teksts
Likuma teksts

Satversmes tiesas spriedums Par

  1. gada
  2. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5.,
  3. un
  4. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar
  5. punktu, un
  6. gada
  7. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"
  8. panta pirmās daļas un
  9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  10. un
  11. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
  12. gada
  13. jūlijā lietā Nr. 2023-15-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, piedaloties pieteikumu iesniedzēju Matveja Jeremutas, personas M, Davida Prigožina, Nadeždas Prigožinas, Ivana Jočuna, Vasilija Jočuna, Aļonas Jočunas, Mihaila Savicka, Jaroslava Koričeva, Daniila Koričeva, Milanas Koričevas, Ivana Suhacka, Sergeja Hotima, Viktorijas Hotimas, Ninas Sorokinas, Aļonas Kurbatskas, Diānas Kurbatskas un Ļeva Zolotoja pilnvarotajam pārstāvim Igoram Pimenovam un personas M likumiskajai pārstāvei Olgai Loginovai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Sandim Bērtaitim, ar tiesas sēdes sekretāri Alisi Ziemeli, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
  14. pantu un Satversmes tiesas likuma
  15. panta
  16. punktu,
  17. panta pirmās daļas
  18. punktu, kā arī 19.2 un
  19. pantu,
  20. gada
  21. un
  22. jūnijā atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par
  23. gada
  24. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5.,
  25. un
  26. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar
  27. punktu, un
  28. gada
  29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"
  30. panta pirmās daļas un
  31. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  32. un
  33. pantam". Konstatējošā daļa
  34. Izglītības likums tika pieņemts
  35. gada
  36. oktobrī. Izglītības likuma
  37. panta pirmā daļa un otrās daļas otrais punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz
  38. gada
  39. aprīlim, paredzēja, ka valsts, pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, bet citā valodā izglītību var iegūt citstarp valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot šā likuma
  40. panta noteikumus.
  41. gada
  42. aprīlī stājās spēkā
  43. gada
  44. marta grozījumi Izglītības likumā (turpmāk -
  45. gada Grozījumi Izglītības likumā), ar kuriem likuma
  46. panta otrā daļa izteikta šādā redakcijā: "Citā valodā izglītību var iegūt: 1) izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem; 2) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma
  47. panta noteikumus; 21) izglītības iestādēs, kurās vispārējās izglītības programmu mācību priekšmetus pilnībā vai daļēji īsteno svešvalodā, lai nodrošinātu citu Eiropas Savienības oficiālo valodu apguvi, ievērojot attiecīgā valsts izglītības standarta nosacījumus; 3) citos likumos paredzētās izglītības iestādēs." Ar
  48. gada
  49. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk arī -
  50. gada Grozījumi Izglītības likumā), kas stājās spēkā
  51. gada
  52. oktobrī,
  53. pantu no Izglītības likuma
  54. panta tika izslēgts tā otrās daļas
  55. punkts. Ar
  56. gada Grozījumu Izglītības likumā
  57. pantu no Izglītības likuma
  58. panta otrās daļas tika izslēgts
  59. punkts, kas iepriekš paredzēja mazākumtautību izglītības programmas kā izglītības programmu īpašo veidu, bet ar
  60. gada Grozījumu Izglītības likumā
  61. pantu no Izglītības likuma tika izslēgts
  62. pants, kas iepriekš bija spēkā šādā redakcijā: "
  63. pants. Mazākumtautību izglītības programmas

(1)Mazākumtautību izglītības programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai valsts pamatizglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem.
(11)Mazākumtautību izglītības programmās no
  1. klases līdz
  2. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 50 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas.
(12)Mazākumtautību izglītības programmās no
  1. klases līdz
  2. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas.
(2)Mazākumtautību izglītības programmās papildus iekļauj attiecīgās etniskās kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā nepieciešamo saturu." Savukārt ar
  1. gada Grozījumu Izglītības likumā
  2. pantu Izglītības likuma pārejas noteikumos ieviestais
  3. punkts nosaka: "Grozījumi, kas paredz izslēgt šā likuma
  4. pantu, stājas spēkā: 1)
  5. gada
  6. septembrī - attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1.,
  7. un
  8. klasē; 2)
  9. gada
  10. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 2.,
  11. un
  12. klasē; 3)
  13. gada
  14. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 3.,
  15. un
  16. klasē." Vispārējās izglītības likums tika pieņemts
  17. gada
  18. jūnijā. Ar
  19. gada
  20. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" (turpmāk arī -
  21. gada Grozījumi Vispārējās izglītības likumā), kas stājās spēkā
  22. gada
  23. oktobrī,
  24. panta pirmo daļu no Vispārējās izglītības likuma
  25. panta tika izslēgta tā piektā daļa, kas noteica, ka pamatizglītības programmu var apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, iekļaujot tajā mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Ar
  26. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā
  27. pantu Vispārējās izglītības likuma pārejas noteikumos ieviestais
  28. punkts paredz: "Grozījums par šā likuma
  29. panta piektās daļas izslēgšanu stājas spēkā: 1)
  30. gada
  31. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1.,
  32. un
  33. klasē; 2)
  34. gada
  35. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 2.,
  36. un
  37. klasē; 3)
  38. gada
  39. septembrī - attiecībā uz vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 3.,
  40. un
  41. klasē." Proti, ar
  42. gada Grozījumu Izglītības likumā 1., 5.,
  43. un
  44. pantu, ciktāl ar to Izglītības likuma pārejas noteikumi papildināti ar
  45. punktu, un
  46. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā
  47. panta pirmo daļu un
  48. pantu ir izslēgtas visas normas, kas paredzēja un regulēja vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās.
  49. Satversmes tiesā tika ierosinātas 11 lietas par
  50. gada Grozījumu Izglītības likumā 1., 5.,
  51. un
  52. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar
  53. punktu, kā arī
  54. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā
  55. panta pirmās daļas un
  56. panta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
  57. un
  58. pantam. Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, atbilstoši Satversmes tiesas likuma
  59. panta sestajai daļai tās tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2023-15-01 tika piešķirts nosaukums "Par
  60. gada
  61. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5.,
  62. un
  63. panta, ciktāl ar to likuma pārejas noteikumi papildināti ar
  64. punktu, un
  65. gada
  66. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"
  67. panta pirmās daļas un
  68. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  69. un
  70. pantam".
  71. Pieteikumu iesniedzēji - Matvejs Jeremuta, persona M, Davids Prigožins, Nadežda Prigožina, Ivans Jočuns, Vasilijs Jočuns, Aļona Jočuna, Mihails Savickis, Jaroslavs Koričevs, Daniils Koričevs, Milana Koričeva, Ivans Suhackis, Sergejs Hotims, Viktorija Hotima, Nina Sorokina, Aļona Kurbatska, Diāna Kurbatska un Ļevs Zolotojs (turpmāk visi kopā arī - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
  72. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un
  73. pantā garantētajām pie mazākumtautībām piederošu personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Pieteikumu iesniedzēji esot izglītojamie, kas sevi identificē ar Latvijā dzīvojošām nacionālajām minoritātēm. Pieteikumu iesniedzēju dzimtā valoda esot mazākumtautības valoda. Pieteikumu iesniegšanas brīdī viņi mācījušies valsts un pašvaldību izglītības iestādēs mazākumtautību izglītības programmās pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Uz Aļonu Jočunu, Vasiliju Jočunu, Sergeju Hotimu, Viktoriju Hotimu, Milanu Koričevu un Ļevu Zolotoju iepriekš esot attiekušies Ministru kabineta
  74. gada
  75. novembra noteikumi Nr. 716 "Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem" (turpmāk arī - Pirmsskolas izglītības vadlīnijas), kas paredzēja bilingvālās pieejas lietojumu izglītībā. Ja apstrīdētās normas nebūtu pieņemtas, Aļona Jočuna, Viktorija Hotima, Milana Koričeva un Ļevs Zolotojs būtu izglītojami, turpinot bilingvālo pieeju, taču apstrīdēto normu dēļ no
  76. gada
  77. septembra pirmsskolas izglītība viņiem tiekot nodrošināta vienīgi valsts valodā. Arī Vasilijam Jočunam un Sergejam Hotimam, kas no
  78. gada
  79. septembra uzsākuši mācību gaitas pamatskolā, visa mācību viela esot jāapgūst vienīgi valsts valodā. Pieteikumu iesniegšanas brīdī Diāna Kurbatska, Nadežda Prigožina un Mihails Savickis pamatizglītību apguvuši
  80. klasē, Ivans Jočuns un Nina Sorokina -
  81. klasē, Davids Prigožins -
  82. klasē, Daniils Koričevs, persona M un Ivans Suhackis -
  83. klasē, Matvejs Jeremuta -
  84. klasē, bet Jaroslavs Koričevs un Aļona Kurbatska -
  85. klasē. Atbilstoši iepriekš spēkā bijušajai Izglītības likuma
  86. panta 1.1 daļai mācību vielu izglītojamie apguvuši aptuveni 50 procentu apjomā latviešu valodā un aptuveni 50 procentu apjomā mazākumtautības (krievu) valodā. Ja apstrīdētās normas nebūtu pieņemtas, Diānai Kurbatskai, Nadeždai Prigožinai, Mihailam Savickim, Ivanam Jočunam, Ninai Sorokinai, Davidam Prigožinam, Daniilam Koričevam, personai M, Ivanam Suhackim un Matvejam Jeremutam no
  87. gada
  88. septembra 50 procentus mācību satura būtu vajadzējis apgūt valsts valodā, savukārt Jaroslavam Koričevam un Aļonai Kurbatskai no
  89. klases līdz
  90. klasei valsts valodā apgūstamais mācību saturs būtu veidojis 80 procentus no kopējā apjoma. Apstrīdēto normu dēļ Jaroslavam Koričevam, Aļonai Kurbatskai un Davidam Prigožinam jau no
  91. gada
  92. septembra, Matvejam Jeremutam, Ivanam Jočunam un Ninai Sorokinai no
  93. gada
  94. septembra, bet personai M, Daniilam Koričevam, Diānai Kurbatskai, Nadeždai Prigožinai, Mihailam Savickim un Ivanam Suhackim no
  95. gada
  96. septembra visu mācību vielu vajadzēšot apgūt vienīgi valsts valodā. 3.
  97. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, Saeima apstrīdēto normu pieņemšanā neesot ievērojusi labas likumdošanas principu. Saeima neesot izvērtējusi starptautisko organizāciju atzinumus, tostarp Eiropas Komisijas par demokrātiju caur tiesībām (turpmāk arī - Venēcijas komisija)
  98. gada
  99. jūnija atzinumu, Eiropas Padomes Ministru komitejas
  100. gada
  101. marta rezolūciju par Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību īstenošanu Latvijā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (turpmāk arī - Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja)
  102. gada
  103. marta Noslēguma viedokli par Latvijas otro periodisko ziņojumu. Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja
  104. gada
  105. marta viedoklī esot paudusi bažas, ka dalībvalstīs īstenotā valodas politika var radīt diskriminējošu ietekmi uz personu, kuras pieder pie mazākumtautībām, iespējām baudīt ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, jo īpaši izglītības, nodarbinātības un pakalpojumu pieejamības jomā. Arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra mazākumtautību jautājumos vēstulē Saeimas priekšsēdētājai esot paustas bažas, ka bērnu dzimtās valodas prasmju neattīstīšana varētu būtiski apdraudēt leģitīmā mērķa - Latvijas valsts valodas prasmju stiprināšana - sasniegšanu. Komisārs vēstulē norādījis, ka paredzētā iespēja "apgūt mazākumtautību valodu un kultūrvēsturi interešu izglītības programmas ietvaros" var nepietiekamā mērā nodrošināt bērniem dzimtās valodas prasmes. 3.
  106. Satversmes
  107. pantam neatbilstot tāds tiesiskais regulējums, kas mazākumtautības valodu izslēdz no izglītības procesa vai arī reducē tiktāl, ka mazākumtautības valoda kā mācību valoda tiek izmantota tikai pašas valodas kā konkrēta mācību priekšmeta apguvē. Valstij esot jānodrošina pie mazākumtautības piederošu bērnu tiesības apgūt dzimto valodu sākotnējos izglītības posmos un iespēja viņiem savā starpā komunicēt dzimtajā valodā. Bērniem pirmsskolas un pamatizglītības iestādēs esot jābūt nodrošinātai iespējai apgūt dzimto valodu vai saņemt norādījumus dzimtajā valodā. To paredzot arī Bērnu tiesību aizsardzības likuma
  108. panta trešā daļa. Pieteikuma iesniedzēja persona M citstarp norādījusi, ka apstrīdētajās normās neesot ievērotas pie mazākumtautības piederošu bērnu ar speciālām vajadzībām intereses, jo šīs normas neļaujot tiem iegūt izglītību, kā arī attīstīt un pilnveidot domāšanu, rakstveida un mutvārdu runu dzimtajā valodā. Satversmes
  109. pantā ietverto tiesību saturs esot atklājams kopsakarā ar Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija). Minoritāšu konvencijas
  110. pants precizējot nacionālo minoritāšu identitātes saglabāšanai nepieciešamās izglītības tvērumu. Valstij esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums ņemt vērā visu normas tekstu, tai skaitā arī normā ietvertās norādes "ja ir pietiekams pieprasījums" un "savu iespēju robežās". Venēcijas komisija savā
  111. gada
  112. jūnija atzinumā esot norādījusi, ka "mazākumtautību valodas apmācība ne vienmēr nozīmē, ka valsts pilda Minoritāšu konvencijas
  113. panta prasības. Tai skaitā tas attiecas uz gadījumiem, kad izglītība mazākumtautību valodās ilgus laikus bija izglītības sistēmas būtiska sastāvdaļa". Atsaucoties uz savu
  114. gada viedokli par Ukrainas izglītības sistēmu, Venēcijas komisija esot secinājusi, ka "piemērots var būt tikai tāds risinājums, kurā tiek nodrošināta apmācība gan valsts valodā, gan mazākumtautību valodā". Tāpat arī Minoritāšu konvencijas Konsultatīvā komiteja (turpmāk - Konsultatīvā komiteja)
  115. gada viedoklī par Latviju trešā monitoringa cikla ietvaros esot norādījusi, ka pasākumi valsts valodas aizsardzībai nedrīkst mazināt izglītības iestādes lomu mazākumtautības identitātes, tostarp kultūras, tradīciju un nacionālā mantojuma, saglabāšanā. Interešu izglītība esot sadrumstalota, brīvprātīga un neietverot obligātu pedagoģisko atbalstu. Turklāt mazākumtautības valodas apguve vispārējās izglītības ietvaros tikšot izbeigta tikai tādā gadījumā, ja šī mazākumtautības valoda ir krievu valoda. Apstrīdētajās normās esot paredzēta citu mācībvalodu lietošana, ja tās ir Eiropas Savienības oficiālās valodas vai ja par to lietošanu ir noslēgti starpvalstu līgumi. Latvija šādu līgumu ar Krieviju neesot noslēgusi. 3.
  116. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot demokrātiskas iekārtas un citu personu aizsardzība. Tomēr izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti šā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētajās normās ietverto regulējumu nevarot uzskatīt par laikposmā no
  117. gada līdz
  118. gadam īstenotās uz valodu lietojumu izglītībā attiecinātās reformas turpinājumu. Tik radikālam risinājumam kā mazākumtautību izglītības programmu likvidācija un mazākumtautības valodas izslēgšana no vispārējās izglītības esot nepieciešams īpašs pamatojums. Tomēr apstrīdēto normu anotācijās neesot atrodami jauni argumenti un pamatojums attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmā notikušu pārmaiņu vai citu jaunu apsvērumu dēļ valsts nolēmusi veikt vēl vienu valodu lietojuma reformu mazākumtautību skolās. Pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020", "Attieksme pret latviešu valodu un tās mācību procesu" (2016-2020), "Priekšnosacījumi sekmīgai pārejai no pirmsskolas izglītības uz sākumskolas izglītību"
(2020)dati neesot attiecināmi uz
  1. gada izglītības reformu, un ar tiem nevarot tikt pamatota izglītības reformas atsākšana un mazākumtautību izglītības likvidācija. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar izraudzītajiem līdzekļiem neizdosies atrisināt nepietiekamo valsts valodas zināšanu problēmu. Mazākumtautības valodas apguve un mazākumtautības valodā īstenots mācību process neradot negatīvu ietekmi uz latviešu valodas apguvi. Ja svešvalodas apguve traucētu latviešu valodas apguvei, tad līdz ar mazākumtautības valodu no vispārējās izglītības programmām būtu jāizslēdz arī svešvalodas. Apstrīdētās normas novedīšot pie jauna veida segregācijas Latvijas izglītības sistēmā. Tātad sabiedrības integrācijas mērķis netikšot sasniegts. Pāreja uz kompetenču pieejā balstītu vispārējās izglītības saturu neesot pretrunā ar mazākumtautību izglītības programmu turpmāku pastāvēšanu. Līdz ar to izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai un apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes
  2. pantam. Par saudzējošākiem līdzekļiem esot uzskatāma skolotāju darba kvalitātes uzlabošana, pietiekama skolotāju skaita nodrošināšana, Covid-19 pandēmijas atstāto, izglītības kvalitāti negatīvi ietekmējošo seku pārvarēšanai nepieciešamais nogaidīšanas periods, jauniešu iesaiste pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs. 3.
  3. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, ar apstrīdētajām normām esot pārkāpts arī Satversmes
  4. pantā ietvertais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Pieteikumu iesniedzēji esot paļāvušies uz to, ka
  5. gada reforma būs pēdējā valsts valodas lietojuma reforma mazākumtautību skolās. Šī paļāvība bijusi balstīta uz Satversmes tiesas
  6. gada
  7. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2018-12-01 (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2018-12-01) un
  8. gada
  9. novembra spriedumu lietā Nr. 2018-22-01(turpmāk - spriedums lietā Nr. 2018-22-01), kuros Saeima, kā arī vairākas pieaicinātās personas uzsvērušas, ka valodu lietojuma reforma mazākumtautību skolās ir noslēgusies un izglītojamie, kā arī viņu vecāki var paļauties uz likumā noteiktās valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcijas nemainīgumu. Saeima esot noteikusi mazāk nekā vienu gadu ilgu pārejas periodu attiecībā uz izglītojamiem, kuriem jāuzsāk mācības pirmsskolas izglītības programmā un vispārējās izglītības programmā 1.,
  10. un
  11. klasē, mazāk nekā divus gadus ilgu pārejas periodu attiecībā uz izglītojamiem, kuri mācās vispārējās izglītības programmā 2.,
  12. un
  13. klasē, un mazāk nekā trīs gadus ilgu pārejas periodu attiecībā uz izglītojamiem, kuri mācās 3.,
  14. un
  15. klasē. Visi pārejas periodi esot nesamērīgi īsi, jo skolas tik īsā laikā nespējot pārorientēties, izstrādāt jaunas izglītības programmas, sagatavot un nodrošināt jaunus mācību materiālus un, iespējams, aizvietot daļu pedagogu, bet it īpaši tāpēc, ka iepriekšējā būtiskā reforma noslēgusies tikai pavisam nesen. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, šobrīd neesot konstatējams valsts valodas lietojuma apdraudējums vai samazinājums. Tieši pretēji - valsts valodas pozīcijas aizvien vairāk nostiprinoties, un tādu personu skaits, kuras pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet nav apguvušas valsts valodu, aizvien vairāk sarūkot. Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka valstsnācijas pārstāvjiem būtu neatliekama interese nodrošināt to, lai visos izglītības posmos, ieskaitot pirmsskolas izglītību, mācību procesā tiktu lietota tikai valsts valoda. 3.
  16. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis norādījis, ka ar interešu izglītību nepietikšot, lai izglītojamie varētu saglabāt un attīstīt savu kultūras un etnisko identitāti. Skolēnu interesi par interešu izglītības nodarbībām mazināšot ar obligātās skolas programmas apguvi saistītā spriedze, nogurums, nepieciešamība atgūt fiziskos un garīgos spēkus pēc sporta, pašdarbības, mākslas un citām nodarbībām. Turklāt grozījumi Ministru kabineta
  17. gada
  18. augusta noteikumos Nr. 382 "Interešu izglītības programmu finansēšanas kārtība" (turpmāk - Interešu izglītības programmu finansēšanas kārtības noteikumi) attiecoties tikai uz to mācību gadu, kurā izglītojamais pāriet uz mācībām latviešu valodā. Šo programmu finansējums no valsts budžeta tiekot piešķirts tikai uz trim gadiem un beigšoties
  19. gada
  20. augustā. Atbilstoši apstrīdētajām normām prasība par pāreju uz mācībām tikai valsts valodā esot attiecināma arī uz logopēdiskajām nodarbībām. Apstrīdēto normu dēļ logopēda pakalpojums tikšot sniegts valsts valodā un nenovērsīšot bērna valodas traucējumus, kas izpaužas mazākumtautības valodā. Tādējādi tikšot nodarīts kaitējums mazākumtautības valodas attīstībai un nostiprināšanai. Salīdzinot mazākumtautību vispārējās izglītības programmas īstenojušo Rīgas izglītības iestāžu izglītojamo un vispārējās izglītības programmu īstenojušo izglītības iestāžu izglītojamo vidējos centralizēto eksāmenu rezultātus laikā no
  21. gada līdz
  22. gadam, esot skaidri redzams, ka mazākumtautību izglītības iestāžu rezultāti gandrīz visos mācību priekšmetos ir pasliktinājušies. Savukārt priekšmetā "Latviešu valoda" vidējais centralizētā eksāmena vērtējums mazākumtautību izglītības iestādēs gadu no gada paliekot gandrīz vai nemainīgs. Pēdējo 10 gadu laikā citu priekšmetu apguve latviešu valodā neesot palīdzējusi uzlabot mazākumtautību izglītības programmās izglītojamo valsts valodas prasmi, turklāt pasliktinājusi citu priekšmetu apguves kvalitāti.
  23. gadā vēl vairāk esot sarucis pedagogu skaits. Ja šī tendence turpināsies, tad teorētiski iespējamos atbalsta pasākumus pārejai uz izglītību latviešu valodā nebūšot iespējams īstenot kvalitatīvi. Pāreja uz mācībām vienīgi valsts valodā esot notikusi bez saskaņošanas un diskusijas ar izglītojamo vecākiem. Tas esot pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā. Pat pirmsskolas izglītības līmenī izslēdzot nodarbības dzimtajā valodā, tiekot ignorēta agrīnās mācīšanās dzimtajā valodā nozīme bērnu kognitīvajā attīstībā. Mazākumtautību interešu izglītības programmas neesot obligātas, un to izpilde esot pilnībā atkarīga no pieprasījuma. Tas varot novest pie tā, ka pirmsskolas izglītība un pamatizglītība krievu valodā tiek pilnībā likvidēta. 3.
  24. Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis norādīja, ka neesot pieļaujama jaunas izglītības reformas uzsākšana, kamēr nav veikts zinātniski pamatots
  25. gada izglītības reformas izvērtējums. Neesot sniegti ekspertu secinājumi par to, vai vispārējās mazākumtautību izglītības programmas aizstāšana ar mazākumtautību interešu izglītības programmām nesamazinās izglītojamo iespējas saglabāt un attīstīt dzimto valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Lai pie mazākumtautības piederošam bērnam būtu nodrošināta viņa dzimtā mazākumtautības valoda un kultūras savdabība, vajagot būt nodrošinātai bērna kultūrai raksturīgai savdabīgai videi, kuru bērns atdarinātu un kuru valsts atzīst par saglabājamu un attīstāmu. Cilvēka savdabība materializējoties tad, kad viņš runā tajā pašā valodā, kurā domā. Tāpēc bērna savdabības attīstības līdzeklis esot izglītības iestāde, kurā mācības notiek pārsvarā dzimtajā valodā. 3.
  26. Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzējas personas M likumiskā pārstāve Olga Loginova norādīja, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes
  27. pantam esot vērtējama kopsakarā arī Satversmes
  28. pantu, jo izglītojamie tikmēr, kamēr nav apguvuši valsts valodu, nespējot patstāvīgi apgūt mācību vielu arī citos priekšmetos. Secinājumi par izglītojamo nepietiekamo valsts valodas prasmi esot izdarīti, balstoties uz nepilnīgu un sagrozītu informāciju. Mazākumtautību izglītības iestāžu izglītojamiem krītoties eksāmenu rezultāti tādos priekšmetos kā fizika, bioloģija un matemātika. Valsts neesot nodrošinājusi izglītības iestādes ar valsts valodas apguvei nepieciešamajiem mācību materiāliem un metodiku. Apstrīdētās normas esot pretrunā ar Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-
  29. gadam un Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2021.-
  30. gadam. Šajos dokumentos neesot atrodamas prasības par atteikšanos no izglītības mazākumtautības valodā un pilnīgu pāreju uz izglītību valsts valodā arī pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Ja valsts neturpinās gatavot krievu valodas un literatūras pedagogus, tad ilgtermiņā nebūšot iespējams nodrošināt mazākumtautību interešu izglītības programmu. Turklāt mazākumtautību interešu izglītības programma neparedzot iespēju noteikt izglītojamo zināšanu līmeni. Visi argumenti par apstrīdēto normu dēļ paaugstināto pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo slodzi vēl jo vairāk esot attiecināmi uz izglītojamiem ar speciālām vajadzībām.
  31. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
  32. un
  33. pantam. 4.
  34. Apstrīdētās normas un ar tām saistītais tiesiskais regulējums
  35. gada Grozījumos Izglītības likumā un
  36. gada Grozījumos Vispārējās izglītības likumā esot izstrādāts kā vispārējās izglītības pilnveidotā, kompetenču pieejā balstītā mācību satura ieviešanas reformas turpinājums. Šis tiesiskais regulējums turpinot vairāk nekā 20 gadu garumā ilgušo izglītības reformu pārejai uz mācībām valsts valodā un esot cēloniski saistīts ar Latvijas vēsturisko situāciju. Būtiska nozīme esot gan izglītības valodas vēsturiskajam regulējumam, gan apstākļiem, kas šobrīd raksturo Latvijas sabiedrību, gan arī pašreizējām ģeopolitiskajām tendencēm un citām aktuālām norisēm, citstarp arī karam, ko Krievija uzsākusi pret Ukrainu, un krievu valodas informācijas telpā izvērstajām dezinformācijas aktivitātēm.
  37. gada mazākumtautību izglītības programmu reforma esot bijusi cieši saistīta ar plašāku, visu Latvijas izglītības sistēmu aptverošu reformu - pāreju uz kompetencēs balstītu mācību saturu. Ar Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2018-12-01 pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē īstenojamais izglītības modelis esot atzīts par atbilstošu Satversmes
  38. pantam. Vairāk nekā 30 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas vēl aizvien esot aktuāla nepieciešamība novērst padomju okupācijas sekas, jo ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa nepārzinot latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē, vai arī izvēloties valsts valodu nelietot. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas un ar tām saistīto tiesisko regulējumu, esot izšķīries par pakāpenisku pāreju uz mācībām tikai valsts valodā arī pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, lai turpinātu un veicinātu sekmīgu pilnveidotā, kompetenču pieejā balstītā mācību satura ieviešanu. Šādas izvēles pamatā esot bijis pētījumos balstītais secinājums, ka līdzšinējā pieeja nav pilnībā nodrošinājusi kvalitatīvu valsts valodas apguvi visos izglītības posmos. Latviešu valodas aģentūras (turpmāk - Aģentūra) pētījuma "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020" ietvaros 20 procenti aptaujāto pie mazākumtautībām piederošo personu vecumposmā no 18 līdz 34 gadiem atzinušas, ka latviešu valodu ir apguvušas tikai pamatprasmes līmenī vai zina to vāji. Liepājas Universitātes pētījumā to pie mazākumtautībām piederošo pirmsskolas vecuma bērnu, kuri apmeklējuši izglītības grupas ar ikdienā dominējošu krievu valodu, latviešu valodas prasme esot atzīta par nepietiekamu. Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.-
  39. gadam esot norādīts, ka mazākumtautību pārstāvji latviešu valodu publiskajā vidē
  40. gadā lietojuši apmēram 39 procentos situāciju, bet saziņā ar svešiem cilvēkiem uz ielas - 50 procentos situāciju. Latviešu valodas lietošanas vide joprojām neesot pietiekama. Turklāt latviešu valodas un krievu valodas informācijas telpu nošķīrums neveicinot sabiedrības saliedētību un demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību. Valsts valodas politika ar Latvijas demokrātiskās iekārtas aizsardzību esot saistīta arī citā aspektā. Spēja brīvi lietot latviešu valodu nodrošinot jauniešiem iespēju izvēlēties arī brīvā pieejā balstītas informācijas telpu. Eiropas Politikas analīzes centrs (CEPA) esot atzinis, ka krieviski runājošie Latvijas valstspiederīgie ir viena no citstarp sociālajos medijos Krievijas varas iestāžu izvērsto dezinformācijas aktivitāšu mērķauditorijām. Personas, kurām valsts valodas prasmju trūkuma dēļ informācijas telpa ir pieejama tikai krievu valodā, esot pakļautas šīs informācijas telpas ietekmei. Tam esot īpaša nozīme, ņemot vērā kopš
  41. gada sākuma Krievijas īstenoto karu pret Ukrainu un dezinformācijas aktivitāšu izvērsumu krievvalodīgajā informācijas telpā. Tādēļ esot būtiski nodrošināt to, lai mazākumtautību izglītojamie bez grūtībām varētu lietot dažādus informācijas avotus, tostarp arī valsts valodā, spētu salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajās debatēs. 4.
  42. Apstrīdēto normu un ar tām saistītā tiesiskā regulējuma izstrādes un pieņemšanas procesa ietvaros vēl pirms likumprojektu iesniegšanas Saeimā esot notikusi Izglītības un zinātnes ministrijas Konsultatīvās padomes mazākumtautību izglītības jautājumos (turpmāk - Konsultatīvā padome) sēde. Tajā esot uzklausīti sociālie partneri, nozares pārstāvji un arī izglītojamo vecāki. Tādējādi tiesību aktu projekti esot nodoti sabiedrības apspriešanai. Esot organizētas arī izglītības un zinātnes ministres tikšanās ar mazākumtautību izglītības iestāžu pārstāvjiem. 4.
  43. Likumprojektu Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk arī - Likumprojekts "Grozījumi Izglītības likumā") un likumprojektu Nr. 1520/Lp13 "Grozījumi Vispārējās Izglītības likumā" (turpmāk arī -Likumprojekts "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā")
  44. gada
  45. jūnijā Saeimai iesniedzis Ministru kabinets. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija abus likumprojektus pirms pirmā lasījuma izskatījusi savā
  46. gada
  47. jūnija sēdē. Abi likumprojekti pirmajā lasījumā pieņemti Saeimas
  48. gada
  49. jūnija sēdē. Pēc Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" pieņemšanas pirmajā lasījumā tā apspriešanai un visu ieinteresēto personu un institūciju viedokļu uzklausīšanai esot atvēlētas sešas Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdes. Savukārt Likumprojekts "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" pirms otrā lasījuma esot izskatīts divās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs. Abi likumprojekti otrajā lasījumā pieņemti Saeimas
  50. gada
  51. septembra sēdē. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija Likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" pirms trešā lasījuma izskatījusi savās
  52. gada
  53. un
  54. septembra sēdēs, savukārt Likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" -
  55. gada
  56. septembra sēdē. Abi likumprojekti trešajā lasījumā pieņemti Saeimas
  57. gada
  58. septembra sēdē. Par apstrīdēto normu nepieciešamību un samērīgumu likumdevējs esot pārliecinājies, izskatot iesniegtos priekšlikumus un uzklausot institūciju un personu viedokļus deviņās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs. Šajās sēdēs piedalījusies izglītības un zinātnes ministre un Izglītības un zinātnes ministrijas, Tieslietu ministrijas un Ārlietu ministrijas, Tiesībsarga biroja, pašvaldību izglītības pārvalžu, Valsts valodas centra, Izglītības kvalitātes valsts dienesta, Valsts izglītības satura centra, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas, vecāku apvienības "Vecāku balss" pārstāvji, dažādu izglītības iestāžu, tostarp arī tādu, kuras iepriekš īstenojušas mazākumtautību izglītības programmas, pārstāvji, kā arī mazākumtautību izglītojamo vecāki, turklāt šis uzskaitījums neesot izsmeļošs. Komisijas sēdēs esot uzklausīts ikvienas institūcijas pārstāvja un ikvienas vēlmi izteikties paudušas privātpersonas viedoklis. Ievērojot minēto, Saeimai neesot šaubu par to, ka apstrīdētās normas ir pienācīgi apspriestas un likumdošanas procesā ir pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi. Tas, ka likumdevējs, pieņemot likumprojektu, nav rīkojies saskaņā ar starptautisko organizāciju viedokļiem vai nesaistošiem norādījumiem, nenozīmējot to, ka šie viedokļi un norādījumi nebūtu pienācīgi izvērtēti, bet nozīmējot tikai to, ka likumdevējs šos viedokļus un norādījumus pēc to izvērtēšanas atzinis par nesaistošiem un uz jauno tiesisko regulējumu tieši neattiecināmiem. Līdz ar to likumdevējs atbilstoši labas likumdošanas principam esot izvērtējis tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, kā arī saskaņojis likumprojektā paredzētās un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas. 4.
  59. Jautājumi par valsts valodas lietojumu izglītības procesā esot nesaraujami saistīti ar Satversmes
  60. pantu. Apsvērumi, kurus Pieteikumu iesniedzēji, orientējoties uz savu mērķi, norādījuši pieteikumā, esot analizējami, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību gan Satversmes
  61. pantam, gan
  62. pantam to kopsakarā. Minoritāšu konvencijas
  63. panta otrā daļa ietverot divas atšķirīgas pieejas mazākumtautības valodas apguves nodrošināšanai. Proti, valsts varot nodrošināt pienācīgas iespējas apgūt mazākumtautības valodu vai nodrošināt iespēju iegūt izglītību mazākumtautības valodā. Rēķinoties ar iespējamo finansiālo, administratīvo un tehnisko slogu, šis noteikums esot veidots tā, ka konvencijas dalībvalstīm tiek atstāta plaša rīcības brīvība. Attiecīgi Saeima uzskata, ka ne Minoritāšu konvencijas
  64. panta otrā daļa, ne Satversmes
  65. pants neietver tiesības pieprasīt abu pieeju vienlaicīgu nodrošināšanu visos izglītības līmeņos. Konsultatīvā komiteja esot norādījusi, ka veids, kādā un līdzekļi, ar kādiem valsts iekļauj mazākumtautības valodu izglītības programmās, jāvērtē, ņemot vērā Minoritāšu konvencijas un izglītības mērķus attiecīgās valsts kontekstā. Regulējot valodu lietojumu izglītībā, esot nepieciešams līdzsvarot divus mērķus - mērķi saglabāt un attīstīt pie mazākumtautībām piederošu personu identitāti un valodu un mērķi integrēt pie mazākumtautībām piederošās personas sabiedrībā. Šis princips esot uzsvērts arī Eiropas reģionālo valodu un mazākumtautību valodu hartas
  66. panta pirmajā daļā. Satversmes
  67. pantā neesot ietvertas vecāku tiesības izvēlēties bērna mācību valodu. Arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola
  68. panta otrais teikums neuzliekot valstij pienākumu garantēt vecākiem tiesības izvēlēties saviem bērniem tādu mācību valodu, kas nav valsts valoda. Šī norma garantējot tiesības izmantot visas iespējas, ko sniedz valstī jau pastāvošā izglītības sistēma. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atzinusi, ka tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem. Arī no Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām personai neizrietot subjektīvas tiesības iegūt vispārējo izglītību mazākumtautības valodā. Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot šā pakta
  69. pantu, esot atzinusi, ka termina "tiesības uz izglītību" piemērošana ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī dominējošiem apstākļiem. Tādējādi tiesības uz izglītību pieļaujot zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveidos, ievērojot gan tai pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā. Arī bērnam ar speciālām vajadzībām vajagot būt nodrošinātai iespējai apgūt valsts valodu augstā līmenī. Pretējā gadījumā bērns ar speciālām vajadzībām, kurš latviešu valodu zinātu slikti vai nezinātu nemaz, būtu vēl vairāk pakļauts izolācijai no sabiedrības un atrastos tiesiski nevienlīdzīgā situācijā ar citiem skolēniem. Ar apstrīdētajām normām paredzētā pāreja uz mācībām tikai valsts valodā sekmējot bērna ar speciālām vajadzībām iekļaušanos izglītības sistēmā. No Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām
  70. panta izrietot saprātīgas pielāgošanas princips. Lai ņemtu vērā dažādību un veicinātu bērna ar speciālām vajadzībām sekmīgu iekļaušanos izglītības sistēmā, viņam izglītības iegūšanas procesā tiekot nodrošināts atbalsts. Tiesiskais regulējums paredzot gan to, ka izglītojamie ar speciālām vajadzībām mācību saturu apgūst atbilstoši savām spējām, gan to, ka viņiem tiek nodrošināti atbalsta pasākumi un palīdzība mācību satura apguvē. Turklāt reizē ar apstrīdētajām normām Izglītības likuma
  71. panta 2.1 daļā esot noteiktas izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams. Lai izglītojamiem speciālās pirmsskolas izglītības un speciālās pamatizglītības pakāpē tiktu nodrošināta secīga pāreja uz mācībām valsts valodā, pedagogiem esot paredzēts papildu finansējums. 4.
  72. Izglītošanas uzdevums esot nodrošināt, lai bērns pēc obligātās pamatizglītības un vēl jo vairāk pēc vidējās izglītības iegūšanas zinātu latviešu valodu tādā līmenī, ka varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un līdzdarboties demokrātiskajos procesos. Turklāt tad, ja persona vispārējās izglītības procesā nav apguvusi valsts valodu pietiekami labi, lai varētu to brīvi lietot, šai personai sniegtā izglītība nevarot tikt uzskatīta par kvalitatīvu. Valsts, izveidojot tādu pirmsskolas izglītības pakāpi, kurā bērns var iestāties jau no pusotra gada vecuma, vienlaikus esot izveidojusi viņa vecākiem paredzētu atbalsta mehānismu, lai viņi spētu nodrošināt sava bērna izglītību un attīstību. Bērna audzināšanu un izglītošanu šajā vecumā primāri un pilnvērtīgi esot iespējams nodrošināt arī ģimenes apstākļos, tādējādi stiprinot viņa dzimtās valodas prasmes un etniskās identitātes apziņu. Savukārt tad, ja Pieteikumu iesniedzēju likumiskie pārstāvji tomēr vēlas, lai viņu bērni pirmsskolas izglītības iestādi sāktu apmeklēt pirms obligātās pirmsskolas izglītības vecuma sasniegšanas, viņiem esot jārespektē izglītības iestādē realizētās izglītības programmas un to atbilstība valsts tiesiskajam regulējumam, citstarp arī attiecībā uz valsts valodas lietojumu. Tieši agrīnais vecums esot pats labākais laiks, kad valodu var iemācīties bez lielas piepūles. Vairums Eiropas Savienības dalībvalstu nodrošinot pirmsskolas izglītības programmas valsts valodā. Mācoties valsts valodu, netiekot traucēta dzimtās valodas prasme, bet nostiprinoties vairāku valodu zināšanu pamats, uz kura varot tikt balstīta bērnu lingvistiskā attīstība un sekmēta viņu tālākā izglītošanās. Savukārt nepilnīgas mācību valodas zināšanas varot kļūt par nopietnu šķērsli skolā ne tikai latviešu valodas stundās, bet arī citos mācību priekšmetos. Apstrīdētās normas esot vērstas uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu, nodrošinot to, ka ikviens izglītojamais lieto valsts valodu ikdienā, ir pienācīgi sagatavots secīgai izglītības turpināšanai katrā nākamajā izglītības pakāpē un būs spējīgs piedalīties demokrātiskas valsts dzīvē. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība. 4.
  73. Neesot pamata pieņemt, ka apstrīdēto normu un ar tām saistītā tiesiskā regulējuma piemērošanas rezultātā varētu kristies mācību satura apguves kvalitāte. Izglītības politika Latvijā ilgstoši esot veidota tā, lai izglītojamo pakāpeniski sagatavotu proporcionāli aizvien plašākam valsts valodas lietojumam mācību procesā. Apstrīdētās normas ietverošie
  74. gada Grozījumi Izglītības likumā un
  75. gada Grozījumi Vispārējās izglītības likumā paredzot izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams. Mazākumtautību izglītojamiem pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē tiekot nodrošināta iespēja bez maksas apgūt mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu ietvaros. Savukārt mazākumtautības valodas un kultūrvēstures iekļaušana vispārējās izglītības programmā neatbilstu spēkā esošajām mācību slodzes prasībām. Pedagogu darba kvalitātes uzlabošana, kā arī pietiekamības nodrošināšana visās izglītības iestādēs neesot uzskatāma par alternatīvu līdzekli, bet gan par apstrīdēto normu ieviešanas priekšnosacījumu izpildi. Valodas politikas rezultātu izpēte Latvijā tiekot veikta ik pēc pieciem gadiem un turpmāk tikšot veikta ik pēc septiņiem gadiem. Izglītības kvalitātes valsts dienests esot veicis vispārējās un profesionālās izglītības kvalitātes izvērtējumu par 2020./
  76. mācību gadu, kā arī attālināto mācību izpēti laikā no
  77. gada aprīļa līdz jūnijam. Izglītības un zinātnes ministrijas veiktajā mazākumtautību izglītības programmu īstenojušo izglītības iestāžu aptaujā "Izglītības iestādes plāns pārejai uz mācībām valsts valodā" no 129 izglītības iestādēm 72 iestādes norādījušas, ka tajās tiekot nodrošināta latviešu valodas vide atbilstoši izglītības saturam. Savukārt 90 izglītības iestādes norādījušas, ka tiekot plānota pārraudzība, lai nodrošinātu veiksmīgu pāreju uz mācībām valsts valodā. Arī Izglītības un zinātnes ministrija turpināšot uzraudzīt izglītības kvalitāti. Mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšanu visupirms nodrošinot iespējas to brīvi lietot privātajās attiecībās. Turklāt Latvijā dzīvojošie mazākumtautību bērni pārsvarā zinot un brīvi lietojot savu dzimto valodu. Krievu valodā runājošiem Latvijas iedzīvotājiem dzimtajā valodā esot pieejama gan prese un citi plašsaziņas līdzekļi, gan daudzveidīgs un plašs kultūras pasākumu klāsts. Pieteikumu iesniedzēji krievu mazākumtautības identitāti papildus valsts izveidotajai izglītības sistēmai varot stiprināt, piemēram, etniskajos un kultūras centros vai privātās nedēļas nogales skolās. Ņemot vērā iepriekš minēto, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neliegs Pieteikumu iesniedzējiem īstenot Satversmes
  78. pantā noteiktās tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. 4.
  79. Ņemot vērā izglītības ieguvi valsts valodā gan kā ilgstoši īstenotās izglītības reformas mērķi, gan kā Izglītības likumā normatīvi nostiprinātu principu, kā arī nepieciešamību turpināt pilnveidot vispārējās izglītības reformu, lai nodrošinātu kvalitatīvu izglītību visās izglītības pakāpēs, esot atzīstams tas, ka pāreja uz mācībām tikai valsts valodā ir loģisks izglītības reformas noslēgums. Apstrīdētās normas, kas paredz atteikšanos no mazākumtautību izglītības programmām, attiecībā uz Pieteikumu iesniedzējiem stājoties spēkā viena gada līdz triju gadu laikā pēc to pieņemšanas. Pārejas perioda pieņemamību ietekmējot arī izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas nodrošinātais pedagogiem paredzēto atbalsta pasākumu kopums. Ievērojot visu iepriekš norādīto, Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neaizskar Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību, jo likumdevējs ir paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. 4.
  80. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka Saeima atbildes rakstā esot sniegusi savu redzējumu arī par citām normām, tostarp Satversmes
  81. pantu, izskaidrojot apstrīdēto normu pieņemšanas kontekstu. Pieteikumu iesniedzēju pārstāvis un pieteikuma iesniedzējas personas M likumiskā pārstāve snieguši savu redzējumu par Satversmes
  82. pantu, taču, pēc Saeimas ieskata, esot nepieciešams koncentrēties uz Satversmes
  83. un
  84. pantu, bet nepārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
  85. pantam, jo izskatāmā lieta neesot ierosināta par šo pantu. Esot noteikts, ka izglītības procesam jānotiek valsts valodā, tomēr vairāki tiesas sēdē aplūkotie jautājumi esot pārsnieguši izglītības procesa ietvaru. Piemēram, bērnam ar invaliditāti nodrošinātais asistents nepiedaloties izglītības procesa īstenošanā. Asistenta uzdevums esot palīdzēt izglītojamam pārvietoties un veikt pašaprūpi. Līdz ar to apstrīdētās normas nereglamentējot izglītojamā un asistenta saziņas valodu. Ja izglītības iestādē rastos tāda situācija, ka būtu apdraudēta izglītojamo dzīvība, tad izglītības process tiktu pārtraukts un uz šādu situāciju neattiektos noteikumi par valsts valodas lietojumu. Tā kā izglītības process notiek valsts valodā, arī logopēdu, skolotāju palīgu un pagarinātās dienas grupas pedagogu pakalpojumi, kuru mērķis ir sniegt izglītojamiem atbalstu valsts valodas apguvei, tiekot sniegti valsts valodā. Lai valodas apguves process ritētu veiksmīgāk, pedagogam vajagot turēties pie vienas konkrētās valodas lietojuma. Likumdevēja uzdevums esot nodrošināt vidi, kas veicina valsts valodas apguvi. Arī izglītojamiem ar speciālām vajadzībām vajagot atrasties valsts valodas vidē, lai viņi attīstītu valsts valodas zināšanas un integrētos konkrētās valsts sabiedrībā. Turklāt šiem izglītojamiem tiekot nodrošināti atbalsta pasākumi gan speciālās izglītības ietvaros, gan arī pārejai uz izglītību valsts valodā. Likumdevējs esot nodrošinājis mazākumtautību interešu izglītības programmas visās izglītības pakāpēs, kurās tiek īstenota pāreja uz izglītību valsts valodā. Likumdevējs esot uzdevis pašvaldībām nodrošināt pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem iespēju šādu programmu apgūt bez maksas. Turklāt arī valsts piedaloties mazākumtautību interešu izglītības programmu finansēšanā. Tiesas sēdēs izglītības iestādes apliecinājušas, ka izglītojamie labprāt apmeklējot mazākumtautību interešu izglītības nodarbības. Turklāt mazākumtautību interešu izglītības programmas nodarbības varot apmeklēt arī izglītojamie ar speciālām vajadzībām. Mazākumtautību interešu izglītības programmas ieviešana esot komplekss pasākums, kuru ietekmējot ne tikai likumdevējs, bet arī pašas izglītības iestādes. Izglītības iestāde atbilstoši Izglītības likuma
  86. pantam esot patstāvīga izglītības programmu izstrādē un īstenošanā, darbinieku izraudzīšanā, kā arī finansiālajā un saimnieciskajā darbībā. Arī mazākumtautību interešu izglītības programmas pedagogu piesaistīšana esot izglītības iestādes kompetences jautājums. Atbilstoši likumdevēja deleģējumam pašvaldībai esot pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošajiem izglītojamiem interešu izglītību, ja to pieprasa izglītojamo vecāki. Mazākumtautību interešu izglītības programma esot vienīgā interešu izglītības programma, kuras īstenošanai ir valstiskā līmenī izstrādātas vadlīnijas un paraugs, kā arī nodrošināts finansējums un atbalsts attiecīgu mācību līdzekļu iegādei. Valsts veiktās darbības un sniegtais atbalsts sekmējot Satversmes
  87. pantā ietverto pamattiesību īstenošanu. Pieteikumu iesniedzēji neesot snieguši nekādus apsvērumus sakarā ar to, ka mazākumtautību interešu izglītības programma nebūtu pieejama vai ka Pieteikumu iesniedzēji būtu sastapušies ar šķēršļiem, kas tiem liedz iesaistīties šādā programmā. Tiesas sēdē pieaicināto personu paustie viedokļi apliecinot to, ka likumdevējs, ieviešot apstrīdētās normas, nav rīkojies pārsteidzīgi un, nodrošinot izglītojamiem iespējas mācīties valsts valodu, ir rīkojies izglītojamo interesēs. Apstrīdēto normu atbilstību faktiskajiem apstākļiem un pašreizējai situācijai tiesas sēdē apstiprinājuši arī izglītības iestāžu vadītāji. Līdz ar to Pieteikumu iesniedzējiem esot nodrošinātas pilnvērtīgas iespējas īstenot Satversmes
  88. pantā ietvertās pamattiesības.
  89. Ministru kabinets sniedzis informāciju, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmu mērķis ir sekmēt izglītojamo interesi saglabāt un attīstīt mazākumtautību identitāti, valodu un kultūras savdabību, nevis nodrošināt konkrētas, ar atzīmi novērtējamas zināšanas un prasmes, kā tas ir formālajā izglītībā. Pamatojums tam, kāpēc noteiktas tieši trīs nodarbības nedēļā, izrietot no Ministru kabineta
  90. gada
  91. novembra noteikumu Nr. 747 "Noteikumi par valsts pamatizglītības programmu paraugiem"
  92. pielikuma "Pamatizglītības mazākumtautību programmas paraugs". Iepriekš šajā pielikumā bijis noteikts mācību priekšmetam "Mazākumtautību valoda un literatūra" veltīto mācību stundu skaits trijos gados. Proti, 1.-
  93. klasei trim gadiem bijušas noteiktas 312 mācību stundas, savukārt 4.-
  94. klasei un 7.-
  95. klasei - 315 mācību stundas, tātad deviņas mācību stundas nedēļā un trīs mācību stundas nedēļā attiecīgajā mācību gadā. Mazākumtautību izglītojamiem esot iespēja darboties arī nemateriālā kultūras mantojuma apgūšanas un pārmantošanas programmā "Pulkā eimu, pulkā teku". Valsts valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta apgūšana nespējot nodrošināt tādu izpratni par valsts valodas praktisko lietojumu, kā arī tādu vārdu krājumu, kādu izglītojamais iegūst, izmantojot valsts valodu kā mācību valodu citu mācību priekšmetu apguvē. Līdz ar to nepastāvot citi, alternatīvi līdzekļi, ar kādiem valsts varētu izpildīt savu pozitīvo pienākumu izglītības sistēmā garantēt mazākumtautību tiesību ievērošanu un mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšanu.
  96. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - norāda, ka Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā ir nostiprinātas izglītojamā tiesības pirmsskolas izglītībā un pamatizglītībā saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei, ja tas nepieciešams. Individualizēts un personalizēts atbalsts varot tikt sniegts dažādās formās, piemēram, kā individuāls mācību plāns, piemēroti mācību materiāli, dažādi tehnoloģiskie risinājumi, individuāls darba temps, atbalstoša mācību vide, atbalsta personāla pastiprināta iesaiste, vecāku līdzdalība un citi. Tādējādi esot paredzēts, ka pirmsskolas izglītības un pamatizglītības iestādes sniegs izglītojamiem valsts valodas prasmes apguvei nepieciešamo atbalstu. Vienlaikus tiekot īstenoti arī atbalsta pasākumi pārejai uz mācībām valsts valodā. Tiekot sniegts atbalsts valsts valodas pedagogiem, veikta mācību līdzekļu nomaiņa, izstrādāts mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugs un izstrādātas vadlīnijas pedagogu atbalstam darbā lingvistiski neviendabīgā mācību vidē. Izveidotie materiāli esot paredzēti izmantošanai gan speciālās izglītības iestādēs, gan arī vispārējās izglītības iestādēs, kurās iekļauti izglītojamie ar speciālo izglītības programmu. Šie mācību līdzekļi esot veidoti kā atbalsta materiāls pedagogiem, un tiem esot ieteikuma raksturs. 6.
  97. Vispārējās izglītības likums nosakot, ka speciālā izglītība ir īpašs vispārējās izglītības veids. Speciālās izglītības programmas nodrošinot izglītojamiem ar iegūtiem vai iedzimtiem funkcionāliem traucējumiem iespēju iegūt vispārējo izglītību atbilstoši viņu speciālajām vajadzībām. Speciālās izglītības programmas tiekot īstenotas, ņemot vērā valsts izglītības standartā noteiktos vispārējās izglītības satura īstenošanas mērķus, uzdevumus un obligāto saturu, atbilstoši izglītojamo attīstības traucējumu veidam, spējām un veselības stāvoklim. Atbilstoši Ministru kabineta
  98. gada
  99. jūnija noteikumiem Nr. 332 "Noteikumi par Latvijas izglītības klasifikāciju" tiekot īstenoti deviņi speciālās izglītības programmu veidi. Noteikumu par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības programmu paraugiem
  100. pielikumā pirmsskolas izglītības saturs esot ietverts speciālās pirmsskolas izglītības programmas paraugā. Speciālās izglītības programmas īstenošanas pamatā esot pedagogu un speciālistu mērķtiecīgs un padziļināts bērna spēju izvērtēšanas, izpētes un korekcijas darbs, lai izglītības programma tiktu īstenota atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības stāvoklim, interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām, sekmējot katra bērna individuālos sasniegumus. Pirmsskolas izglītības grupā bērni ar speciālām vajadzībām tiekot iekļauti, ievērojot normatīvo regulējumu un izstrādājot viņiem individuālu izglītības programmas apguves plānu. Ar grozījumiem Izglītības likumā, kuri stājās spēkā
  101. gada
  102. septembrī, Izglītības likuma
  103. un
  104. pantā esot noteikta Ministru kabineta un Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence izglītojamo speciālo vajadzību izvērtēšanas metodikas izstrādē pirmsskolas izglītības iestādēm. Ar minētajiem grozījumiem Izglītības likuma
  105. pantā esot noteikts, ka izglītības iestādes vadītājs katram bērnam, kas uzsāk obligāto izglītību pirmsskolas izglītības programmā, nodrošina speciālo vajadzību izvērtēšanu atbilstoši šai metodikai. Esot apstiprināti Ministru kabineta
  106. gada
  107. jūnija noteikumi Nr. 453 "Izglītojamo speciālo vajadzību izvērtēšanas metodika pirmsskolas izglītības iestādēs", kas paredzot, ka izglītojamiem, kuri sasnieguši piecu gadu vecumu, tiek veikta speciālo vajadzību izvērtēšana, aizpildot šo noteikumu pielikumā pievienoto speciālo vajadzību izvērtēšanas veidlapu. Ar izvērtēšanas rezultātiem tiekot iepazīstināti vecāki. Atbalsta personāla pieejamību, ja tas nepieciešams, izglītojamam nodrošinot izglītības iestāde. Pirmsskolas izglītības satura īstenošanai bērniem ar speciālām vajadzībām tiekot izmantoti arī Aģentūras izdotie mācību un metodiskie materiāli. Tāpat esot pieejami mācību materiāli izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem, materiāli lasītprasmes veicināšanai izglītojamiem ar lasītprasmes grūtībām, materiāli izglītojumiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem integrētā mācību satura apguvei, kā arī materiāli izglītojamiem ar dzirdes traucējumiem. Atbilstoši Valsts izglītības informācijas sistēmas datiem
  108. gada
  109. septembrī speciālās pirmsskolas izglītības programmas kopumā apguvuši 4128 izglītojamie. No tiem 945 izglītojamiem esot nodrošināts atbalsts latviešu valodas apguvei, jo iepriekšējā mācību gadā viņi apguvuši kādu no speciālās mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmām. No 945 izglītojamiem obligātās pirmsskolas izglītības vecumā esot 731 izglītojamais, tostarp 415 izglītojamie jau iepriekšējā mācību gadā sasnieguši šo vecumu. No 945 izglītojamiem, kuriem tiek nodrošināts atbalsts latviešu valodas apguvei, 741 izglītojamais speciālās izglītības programmu apgūstot pirmsskolas izglītības iestādē, 101 izglītojamais - vispārējās izglītības iestādē un 103 izglītojamie - speciālās izglītības iestādē. Savukārt no 913 izglītojamiem, kuri izglītību iegūst pamatizglītības pakāpes 1.,
  110. un
  111. klasē un kuriem tiek nodrošināts atbalsts latviešu valodas apguvei, 627 izglītojamie attiecīgo izglītības programmu apgūstot vispārējās izglītības iestādē, bet 286 - speciālās izglītības iestādē. Atbalsta pasākumus izmantojot izglītojamie, kuriem ir logopēda novērtēšanas ziņojums par runas un valodas izpētes rezultātiem, speciālā pedagoga izvērtējums par pedagoģiskās izpētes rezultātiem, izglītības vai klīniskā psihologa atzinums par psiholoģiskās izpētes rezultātiem, pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums par speciālās izglītības programmu vai pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinums par atbalsta pasākumu nepieciešamību vispārējās pamatizglītības programmā. Šos atbalsta pasākumus varot izmantot arī izglītojamie, kuriem konstatētas attīstības vai mācīšanās grūtības. Izglītības iestādes atbalsta speciālisti, pamatojoties uz pilngadīga izglītojamā vai nepilngadīga izglītojamā vecāka, bāriņtiesas iecelta aizbildņa vai aizgādņa iesniegumu, veicot attiecīgu pedagoģisko vai psiholoģisko novērtējumu un sniedzot atzinumu par nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem. Izglītojamie septiņās speciālās pamatizglītības programmās pilnā apjomā apgūstot valsts pamatizglītības standarta saturu un kārtojot noteiktos pārbaudes darbus ar atbilstošiem atbalsta pasākumiem. Šo skolēnu kopējā intelektuālā attīstība atbilstot normai. Saturs esot būtiski atšķirīgs divām speciālās izglītības programmām - izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem un izglītojamiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem. Izglītojamie, kuri mācās speciālās pamatizglītības programmā "izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem", apgūstot atvieglotu valsts pamatizglītības standarta saturu, bet atsevišķu mācību priekšmetu tēmas esot iekļautas citos mācību priekšmetos. Izglītojamie, kuri mācās speciālās pamatizglītības programmā "izglītojamiem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem vai vairākiem smagiem attīstības traucējumiem", apgūstot atsevišķas valsts pamatizglītības standarta noteiktas zināšanas un prasmes ar skolotāja individuālu palīdzību. Katram šajā izglītības programmā iesaistītajam izglītojamam esot individuāls izglītības programmas apguves plāns. Atbilstoši izglītojamā veselības stāvoklim un izglītības iestādes iespējām šāda izglītības programma varot tikt īstenota ilgākā laikposmā, bet ne ilgāk par 12 gadiem. Abu minēto grupu izglītojamie nākamajā klasē tiekot pārcelti bez nosacījumiem un esot atbrīvoti no valsts pārbaudījumiem. Atzinumus par konkrētam izglītojamam atbilstošāko izglītības programmu un mācību satura apguvei nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem sniedzot valsts vai pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas saskaņā ar Ministru kabineta
  112. gada
  113. oktobra noteikumiem Nr. 709 "Noteikumi par pedagoģiski medicīniskajām komisijām". Pedagoģiski medicīnisko komisiju informācijas sistēma esot savienota ar Valsts izglītības informācijas sistēmu. Līdz ar to pedagoģiski medicīnisko komisiju izsniegto atzinumu saturs izglītības iestādei esot pieejams. Ministru kabineta
  114. gada
  115. novembra noteikumi Nr. 556 "Prasības vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām" nosakot prasības, kādas izvirzāmas vispārējās izglītības iestādēm, lai to īstenotajās pirmsskolas, vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības programmās uzņemtu izglītojamos ar speciālām vajadzībām. Normatīvais regulējums nosakot atbalsta pasākumus izglītojamiem ar speciālām vajadzībām vispārējās izglītības programmas apguvei, kā arī vienotu, visās izglītības iestādēs izmantojamu individuālās izglītības programmas apguves plāna paraugu. Minētie noteikumi paredzot pedagoģisko vai psiholoģisko novērtējumu un atzinuma sniegšanu arī par tiem izglītojamiem, kuriem nav pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinuma, bet ir konstatētas attīstības vai mācīšanās grūtības. Izglītojamie ar speciālām vajadzībām varot saņemt atbalstu, citstarp arī valsts valodas apguvei, speciālās izglītības attīstības centros. Latvijā šobrīd darbojoties 10 speciālās izglītības iestādes - attīstības centri, kas dislocēti visos Latvijas plānošanas reģionos. Sadarbībā ar piecām Latvijas pašvaldībām esot organizētas profesionālas sarunas, lai izzinātu pirmsskolas izglītības pedagogu un izglītības iestāžu labo praksi, kas uzkrāta, īstenojot mācības latviešu valodā, kā arī identificētu izaicinājumus un sniegtu nepieciešamo atbalstu. Laikposmā no
  116. gada septembra līdz
  117. gada maijam notikušas attālinātas un klātienes vizītes 25 Latvijas pirmsskolas izglītības iestādēs, tostarp arī izglītības iestādēs, kas īsteno speciālās pirmsskolas izglītības programmu, un sarunas ar pirmsskolas pedagogiem un vadību. Profesionālo sarunu laikā esot apzināta labā prakse attiecībā uz pašvaldības un pirmsskolas izglītības iestāžu sadarbību pārejā uz mācībām latviešu valodā, rotaļnodarbību plānošanu un īstenošanu latviešu valodā, prasmīgi organizētu mācību darbu centros, profesionālu logopēda korekcijas darbu un atbalstu, radošas izglītības vides veidošanu, mērķtiecīgi organizētu metodisko darbu un regulāru pedagogu profesionālo pilnveidi. Profesionālo sarunu laikā tikuši konstatēti arī izaicinājumi, kas saistīti ar nepieciešamību veicināt pedagogu, izglītības iestāžu un izglītojamo vecāku sadarbību jautājumos par latviešu valodas lietošanu ārpus mācību iestādes, kā arī nepieciešamību veidot valsts valodas vidi neformālai personāla iekšējai saziņai. Ministrijā darbojoties Konsultatīvās padomes mentori, kas sniedzot pedagogiem atbalstu komunikācijas, profesionālās kvalifikācijas pilnveides, nodrošinājuma un kvalitātes jomās. Pirmsskolas izglītības programmu, arī speciālo pirmsskolas izglītības programmu, īstenojošo izglītības iestāžu vadītājiem, vadītāju vietniekiem, pedagogiem, izglītības pārvalžu speciālistiem pirmsskolas izglītības jautājumos laikposmā no
  118. gada līdz
  119. gada jūnijam esot noorganizēti deviņi tiešsaistes semināri, kuros mentori snieguši metodisku atbalstu pārejā uz vienotu skolu. Šajos semināros esot piedalījušies vairāk nekā 2000 pirmsskolas pedagogu, vadības pārstāvju un metodiķu. Semināru ietvaros sniegtas arī individuālas konsultācijas. Semināri esot ierakstīti, un attiecīgie ieraksti esot pieejami Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā. 6.
  120. Interešu izglītības programmas īstenošanai piešķiramo stundu skaits ne ar vienu normatīvo aktu un nevienai interešu izglītības programmai neesot noteikts. Attiecībā uz interešu izglītību Ministru kabinets neesot izdevis noteikumus par konkrētu tās saturu un konkrētu programmu. Katrā pašvaldībā interešu izglītības programmas tiekot īstenotas, ņemot vērā gan attiecīgās pašvaldības izveidotas programmu izvērtēšanas un valsts budžeta mērķdotācijas sadales komisijas lēmumu, gan attiecīgās programmas īstenošanai piešķirto licenci. Tādējādi pašvaldības komisija, ņemot vērā dažādus nosacījumus, piemēram, valstī un pašvaldībā noteiktās prioritātes, pieprasījumu pēc konkrētas programmas, pieejamos finanšu līdzekļus, cilvēkresursus un materiāltehnisko bāzi, lemjot par to, kādas programmas tiks īstenotas un par cik stundām pedagoga darba samaksa tiks finansēta. Interešu izglītības programmas varot tikt finansētas arī no izglītības iestādes dibinātāja vai izglītojamo vecāku finanšu līdzekļiem. Parasti interešu izglītības pulciņu nodarbības notiekot pēc formālās izglītības mācību stundām un šo nodarbību skaits, lai neradītu pārslodzi izglītojamiem, tiekot sabalansēts atbilstoši izglītojamo vecumam, programmas specifikai, pieejamiem resursiem un citiem apstākļiem. Turklāt normatīvi neesot noteikts, cik daudzās interešu izglītības programmās izglītojamais var piedalīties. Pieredze liecinot, ka bērni iesaistās vairākās interešu izglītības programmās, izmēģinot savas spējas dažādās jomās, piemēram, sportā, dejošanā, dziedāšanā, mācoties valodas, un viņu intereses var mainīties. Visbiežāk vienas interešu izglītības programmas apguves apjoms esot trīs nodarbības nedēļā. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos programmu īstenošanas un finansēšanas principus, arī Ministru kabineta
  121. gada
  122. augusta noteikumos Nr. 494 "Noteikumi par mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas paraugu un tās īstenošanas vadlīnijām" (turpmāk arī - Mazākumtautību interešu izglītības noteikumi) noteikts, ka mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma īstenojama nodarbībās, kuru skaits var sniegties līdz trim nodarbībām nedēļā. Mazākumtautības valodas prasmes un etniskās piederības izjūtu bērns pamatā apgūstot ģimenē. Savukārt interešu izglītības programmas mērķis esot sekmēt izglītojamā interesi saglabāt un attīstīt savu mazākumtautības pārstāvja identitāti, attiecīgās mazākumtautības valodu un kultūras savdabību, nevis nodrošināt konkrētas, ar atzīmi novērtējamas zināšanas un prasmes, kā tas ir formālajā izglītībā. Izglītības iestādes varot mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programmas apguvei atvēlēt arī vairāk vai mazāk par trim nodarbībām nedēļā. Lai bērns līdz pirmsskolas izglītības posma beigām būtu valsts valodu apguvis pietiekamā līmenī un būtu gatavs sākt mācības
  123. klasē valsts valodā, spētu sekmīgi apgūt valsts valodā pasniegto mācību saturu un iekļauties skolas vidē, Latvijā no
  124. gada
  125. septembra visā pirmsskolas posmā pirmsskolas izglītības programma tiekot apgūta latviešu valodā, un neesot nekāda pamata pirmsskolas izglītības satura apguvē noteikt izņēmumu attiecībā uz valsts valodas lietojumu. 6.
  126. Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrija norādīja, ka
  127. gada
  128. septembrī mazākumtautību izglītības programmas īstenojušas 136 pirmsskolas izglītības iestādes, bet šobrīd mazākumtautību interešu izglītības programmas tiekot īstenotas 43 izglītības iestādēs. Ja pie mazākumtautības piederošam izglītojamam ir nepieciešams atbalsts valsts valodas apguvei, valsts esot izglītības iestādēm piešķīrusi finanšu līdzekļus atbalsta mehānismu realizācijai. Bērniem ar speciālām vajadzībām logopēdiskais un psiholoģiskais atbalsts esot nodrošināms valsts valodā, lai veicinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā un vienkāršotu viņu tālākās izglītības iespējas. Bilingvāli runājošam bērna ar attīstības traucējumiem spējas esot vienādas abās valodās un neatšķiroties no monolingvāla bērna spējām. Mazākumtautību interešu izglītības programma esot apgūstama brīvprātīgi, un tās mērķis esot saglabāt izglītojamā interesi par savu piederību pie mazākumtautības, tās valodas, kultūras un etniskās savdabības saglabāšanu un attīstīšanu. Šajā programmā esot apgūstama gan valoda, gan arī kultūra, vēsture, ģeogrāfija un tradīcijas. Mazākumtautību interešu izglītības noteikumos ietvertās mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanas vadlīnijas esot tikai paraugs, kuru pedagogi varot pilnveidot pēc saviem ieskatiem. Pašvaldībai, piešķirot finansējumu mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanai, vajagot rēķinoties ar trim attiecīgām nodarbībām nedēļā. Ja ir pietiekams izglītojamo vecāku pieprasījums, tad pašvaldība pēc savas iniciatīvas piešķirot finansējumu, kas nedrīkstot būt mazāks kā par trim mazākumtautību interešu izglītības nodarbībām nedēļā. Šis pirmsskolas vecuma izglītojamiem paredzamo nodarbību skaits esot salāgots un noteikts atbilstoši pamatizglītības pakāpē izvirzītajām prasībām. Izglītojamo interesēm visatbilstošākā mazākumtautību interešu izglītības programma varot tikt īstenota tajā pašā izglītības iestādē, kurā izglītojamais apgūst vispārējās izglītības obligāto saturu, bet, ja šajā programmā vēlas iesaistīties tikai viens izglītojamais, tad vajadzētu pēc saskaņošanas ar viņa vecākiem nodrošināt šim izglītojamam iespēju apgūt mazākumtautību interešu izglītību citā, pēc iespējas tuvākā izglītības iestādē. Turklāt mazākumtautības valodu esot iespējams apgūt arī fakultatīvi. Arī speciālās izglītības iestādēs attiecīga pieprasījuma gadījumā vajagot būt nodrošinātai mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanai. Mazākumtautību interešu izglītības nodarbībās izglītojamiem atbalsts tiekot sniegts viņu dzimtajā valodā. Šobrīd tiekot plānota finansējuma piešķiršana mazākumtautību interešu izglītības programmu turpināšanai. Pēc pārejas perioda, kad apstrīdētajām normām jāstājas spēkā, paredzēts mazākumtautību interešu izglītības programmas finansēt ar struktūrfondu atbalstu. Nometnēm un mazākumtautību valodu kultūras apguvei finansējuma piesaiste tiekot plānota arī no Eiropas atbalsta mehānismiem. Šobrīd esot aptuveni 800 pedagogu, kas izglītojamiem māca krievu valodu un kultūru. Tieši šie pedagogi tad arī tikšot aicināti vadīt mazākumtautību interešu izglītības programmā paredzētās nodarbības. Bērna dzimtās valodas izmantošana izglītības procesā esot pieļaujama tikai gadījumos, kad ir apdraudēta viņa dzīvība. Izglītības kvalitātes dienests, akreditējot izglītības iestādes, veicot to vadītāju novērtēšanu. Šajā procesā Izglītības kvalitātes dienests vērtējot visu izglītības procesu kopumā. Par pedagogu un darbinieku piesaisti izglītības iestādē esot atbildīgs tās vadītājs. Izglītības iestādes vadītājam sadarbībā ar izglītības iestādes dibinātāju vajagot atrast veidu, kā, izmantojot pieejamos resursus, varētu piesaistīt pedagogus. Pedagogu trūkums neesot sistēmiska problēma. Izglītības un zinātnes ministrija veicot centralizēto eksāmenu rezultātu analīzi atbilstoši izglītības programmu veidiem.
  129. klases centralizēto eksāmenu rezultāti esot analizēti atsevišķi kā gūti mazākumtautību izglītības programmas ietvaros, bet vidusskolas eksāmenu rezultāti analizēti kopumā, jo šādas programmas vairs neesot. Veicot analīzi atbilstoši programmu veidiem, Izglītības un zinātnes ministrija secinājusi, ka eksāmenu rezultātu dinamika un latviešu valodas apguvē panāktais progress nav pietiekams salīdzinājumā ar vidējiem rezultātiem valstī. Atbilstoši
  130. gada datiem par mazākumtautību izglītības programmās sasniegtajiem rezultātiem latviešu valodas apguves vidējais procentuālais rādītājs bijis 45, toties izglītības iestādēs, kurās mazākumtautību izglītības programma netika realizēta, šis rādītājs bijis
  132. Pieaicinātā persona - Valsts izglītības satura centrs - norāda, ka mazākumtautību interešu izglītības programma esot vienīgais izņēmums tajā ziņā, ka tikai tās īstenošanai valstiskā līmenī ir izstrādātas vadlīnijas, paraugs, kā arī nodrošināts mērķēts valsts finansējums un atbalsts mācību līdzekļu iegādei. Tādējādi mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanai esot nodrošināts gan metodiskais, gan arī finansiālais atbalsts. Mazākumtautību interešu izglītības programmu apstiprinot izglītības iestādes vadītājs. Izglītības iestādes vadītājs nosakot arī kārtību, kādā attiecīgā programma tiek īstenota izglītības iestādē. Tādējādi izglītības iestādes vadītājs un dibinātājs esot atbildīgi par mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanas kontroli. 7.
  133. Mazākumtautību izglītojamiem ar speciālām vajadzībām tiekot nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas izglītības iestādē apgūt mazākumtautību interešu izglītības programmu. Izglītības iestādei un mazākumtautību interešu izglītības pedagogam vajagot nodrošināt to, lai programmas saturs būtu piemērots bērna individuālajām spējām un interesēm. Interešu izglītības programmu piedāvājums un jebkuras šādas programmas saturs, arī mazākumtautību interešu izglītības programmas saturs, tiekot veidots atbilstoši izglītojamo vecumposmam un ar mērķi papildināt, attīstīt, nostiprināt zināšanas un attīstīt spējas un prasmes. Tādējādi bērnam tiekot nodrošinātas papildu iespējas gūt jaunu vai paplašinātu pieredzi, tai skaitā iespēju saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Mazākumtautību interešu izglītības programma varot tikt īstenota pēc vecāku pieprasījuma vai vecākiem atsaucoties uz pirmsskolas izglītības iestādes piedāvājumu. Mazākumtautību interešu izglītības programmas sagatavošanā un īstenošanā izglītības iestādei un pedagogam vajagot ievērot Mazākumtautību interešu izglītības noteikumus. 7.
  134. Tiesas sēdē Valsts izglītības satura centrs norādīja, ka interešu izglītībā sasniedzamie rezultāti neesot strikti reglamentēti. Mazākumtautību interešu izglītības programmas saturs un mērķi neesot tādi paši kā iepriekš izglītības pamatprogrammā iekļautajai krievu valodas un literatūras apguvei. Mazākumtautību interešu izglītības programma esot vērtējama kā veselums, kas dod iespēju saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu un kultūru. Ja izglītības iestāde un izglītojamo vecāki uzskata par nepieciešamu palielināt mazākumtautību interešu izglītībai paredzēto stundu skaitu, tas neesot aizliegts. Obligātā izglītības satura pasniegšanā izglītojamiem ar speciālām vajadzībām pedagogi izmantojot īpašas metodes, kas pielāgotas tam, lai izglītojamais spētu šo saturu efektīvi uztvert. Speciālās izglītības iestādē arī interešu izglītības jomā ar izglītojamiem strādājot tam īpaši apmācīti pedagogi. Interešu izglītības programmas īstenošanā atbalsta sniegšanai varot tikt piesaistīts arī pedagoga asistents. Turklāt Valsts izglītības satura centrs ļoti daudzus pedagogus esot apmācījis darbam ar izglītojamiem, kuriem ir grūtības ar valsts valodas apguvi. Jo agrāk bērns iekļausies valsts valodas vidē, jo vieglāk viņš šo valodu apgūšot. Tieši tāpēc arī logopēdiem un citiem speciālistiem esot ieteicams strādāt ar izglītojamo valsts valodā. Bērna dzimtās valodas izmantošana būtu pieļaujama tikai krīzes situācijās un turklāt tikai tādā gadījumā, ja pedagogs šo valodu zina. Sākotnēji, pārejot uz izglītību valsts valodā, varot būt tā, ka pasliktinās nevis valodas, bet citu mācību priekšmetu apguves rezultāti. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka izglītības reforma tiek ieviesta pakāpeniski. Pāreju uz izglītību valsts valodā
  135. gada
  136. septembrī uzsāka 1.,
  137. un
  138. klases izglītojamie. Šo izglītojamo sasniegtie rezultāti būšot redzami laikā, kad viņi mācīsies 3.,
  139. un
  140. klasē.
  141. Pieaicinātā persona - Rīgas Purvciema vidusskola - tiesas sēdē norādīja, ka šajā mācību gadā pirmsskolas absolventi bijuši labāk sagatavoti mācību uzsākšanai
  142. klasē. Mazākumtautību interešu izglītības programma palīdzot attīstīt un saglabāt mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko identitāti. Mazākumtautību interešu izglītības nodarbībās
  143. klases izglītojamie mācoties lasīt, rakstīt krieviski un iepazīstot folkloru. Izglītojamie
  144. klasē mazākumtautību interešu programmas ietvaros galvenokārt padziļinot savas krievu valodas gramatikas zināšanas un izpratni par krievu literatūru.
  145. klasē izglītojamo interese piedalīties mazākumtautību interešu izglītības nodarbībās zināmā mērā zūdot, jo tās notiekot vai nu pēc, vai pirms izglītības pamatprogrammas apgūšanas un šajā pašā laikā skolotāji sniedzot arī konsultācijas pamatprogrammā apgūstamajos mācību priekšmetos. Iepriekš mazākumtautību valodas un literatūras apguvei bijušas paredzētas trīs stundas nedēļā, bet, tā kā mazākumtautību interešu izglītības nodarbībās tiek apgūtas ne tikai mazākumtautības valodas un literatūras zināšanas un attīstītas arī citas prasmes, iepriekš apgūtās izglītības un tagad apgūstamās izglītības saturu nevarot salīdzināt. Izglītības iestāde esot konsultējusies ar vecākiem par mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanas laiku. Vairums vecāku vēlējušies, lai attiecīgās nodarbības tiktu organizētas pēc izglītības pamatprogrammas apguves. Direktora vietnieks apmeklējot interešu izglītības nodarbības, un par tām tiekot sniegtas atskaites. Vecāku sapulču laikā tiekot nodrošināta atgriezeniskā saite arī par mazākumtautību interešu izglītības programmas norisi. Mazākumtautību interešu izglītības programmu vadot pedagogi, kas iepriekš pasnieguši krievu valodu un literatūru. Nākotnē izglītības iestāde plānojot ieviest arī citus mazākumtautību interešu izglītības kontroles mehānismus. Pārejai uz izglītību valsts valodā izglītības iestāde esot gatavojusies savlaicīgi. Pedagogi apmeklējuši īpašas nodarbības, kursus un pieredzes apmaiņas pasākumus. Bērniem ar psiholoģiska rakstura traucējumiem būtu nepieciešams konkrētās situācijās sniegt atbalstu, izmantojot viņu dzimto valodu. Izglītojamie dzimto valodu varot izmantot starpbrīžos un meklējot informācijas avotus mācību nolūkos.
  146. Pieaicinātā persona - Rēzeknes valsts poļu ģimnāzija - tiesas sēdē norādīja, ka tajā vispārējās izglītības programma tiekot īstenota atbilstoši starpvalstu līgumam. Izglītības iestāde esot izstrādājusi autorprogrammu un tādējādi mācību plānā saglabājusi poļu valodas stundas gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē.
  147. klasei esot paredzētas četras, bet
  148. un
  149. klasei - trīs poļu valodas mācību stundas nedēļā. Šāds stundu skaits esot optimāls, turklāt izglītības iestāde piedāvājot poļu valodu apgūt arī fakultatīvi, ja izglītojamie un viņu vecāki to vēlas. Papildus tam iestādes īstenotās interešu izglītības programmas esot vērstas uz poļu kultūras un tās mantojuma saglabāšanu. Kori un tautas deju nodarbības vadot pedagogi no Polijas. Izglītības iestāde regulāri kontrolējot izglītojamo sekmes un neesot konstatējusi izglītības kvalitātes kritumu. Izglītības iestādes rīcībā esot bijusi pienācīga pārejai uz izglītību valsts valodā nepieciešamā mācību literatūra un digitālie mācību līdzekļi. Izglītības iestādē esot arī piecgadīgu un sešgadīgu izglītojamo grupiņa. Šiem bērniem pedagogs no Polijas līdz ar poļu dziesmām un dejām mācot arī poļu valodu. Izglītojamiem rodoties izpratne par to, kādā valodā ar kuru no pedagogiem var sazināties. Izglītības iestāde cenšoties veicināt valsts valodas apguvi arī starpbrīžos un rotaļnodarbībās. Arī vecāki tiekot mudināti palīdzēt izglītojamiem apgūt valsts valodu. Bērni šajā vecumā valodas apgūstot ļoti ātri. Arī izglītojamiem ar speciālām vajadzībām esot iespēja saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību, jo viņi mācoties kopā ar pārējiem izglītojamiem. Izglītojamiem ar speciālām vajadzībām, ja nepieciešams, tiekot nodrošinātas arī individuālas nodarbības katrā mācību priekšmetā. Tāpat viņiem gan pirmsskolas izglītības, gan pamatizglītības pakāpē tiekot piesaistīts speciālais pedagogs, sociālais pedagogs, kā arī logopēds. Izglītojamie ar speciālām vajadzībām aktīvi iesaistoties interešu izglītības nodarbībās, un arī viņiem esot nodrošināta saikne ar poļu valodu un kultūru. Padomju laikos neesot bijis iespējams apgūt poļu valodu, jo neesot bijušas poļu izglītības iestādes. Šobrīd izglītojamiem ir iespēja gan mācīties poļu izglītības iestādēs, gan arī apgūt poļu valodu. Rēzeknes valsts poļu ģimnāzijas absolventi izvēloties arī savus bērnus izglītot šajā izglītības iestādē un palīdzot viņiem apgūt poļu valodu.
  150. Pieaicinātā persona - Rīgas
  151. pirmsskolas izglītības iestāde - norāda, ka tajā izglītību iegūstot 11 izglītojamo grupas vecumā no pusotra gada līdz septiņiem gadiem. Izglītības iestāde esot saņēmusi metodiskos materiālus, grāmatas, kā arī papildu finansējumu pārejai uz izglītību valsts valodā nepieciešamo digitālo mācību līdzekļu iegādei. Izglītības iestādē esot pieejama arī mazākumtautību interešu izglītība. Attiecīgās nodarbības apmeklējot vairums izglītojamo. Pašvaldība visiem izglītojamiem kopā interešu izglītības programmas apguvei esot piešķīrusi 18 stundas nedēļā. Vienai grupai mazākumtautību interešu izglītības nodarbība ilgstot aptuveni 20-25 minūtes. Programma tiekot īstenota no plkst. 15.00 līdz plkst. 18.
  152. Mazākumtautību interešu izglītības nodarbības katrai grupai notiekot divas reizes nedēļā. Mazākumtautību interešu izglītības nodarbībās tiekot stāstīts par folkloru, lasītas pasakas un dziedātas dziesmas. Izglītojamie savās mājās ar ģimeni sazinoties dzimtajā valodā, tāpēc mazākumtautību interešu izglītība esot vērsta vairāk tieši uz kultūras apguvi. Mazākumtautību interešu izglītības saturu izglītības iestāde varot pielāgot vecāku pieprasījumam. Par mazākumtautību interešu izglītības programmas ietvaros apgūto tiekot veidotas atskaites e-žurnālā. Izglītojamiem ar speciālām vajadzībām esot pieejams atbalsta personāls. Pedagogu palīgi veicot individuālu darbu ar izglītojamiem, kuriem konstatētas valodas apguves grūtības. Izglītojamie ar speciālām vajadzībām apmeklējot arī mazākumtautību interešu izglītības nodarbības. Tā kā izglītības process tiek īstenots valsts valodā, arī saziņa ar izglītojamiem notiekot valsts valodā. Izglītojamie šajā agrīnajā vecumā valodu apgūstot ļoti ātri. Dzimto valodu izglītojamie izmantojot savstarpējā saziņā. Izņēmuma gadījumos bērnu dzimtā valoda tiekot izmantota viņu nomierināšanai vai viņu drošībai bīstamās situācijās.
  153. Pieaicinātā persona - pirmsskolas izglītības iestāde "Dzirnaviņas" -norāda, ka tajā īstenotajā mazākumtautību interešu izglītības programmā tiekot iesaistīti izglītojamie no triju līdz septiņu gadu vecumam. Izvēle neparedzēt šādu programmu izglītojamiem no pusotra gada līdz trim gadiem esot saskaņota ar viņu vecākiem. Interešu izglītības nodarbībā izglītojamie piedaloties grupās līdz 15 bērniem. Šīs nodarbības apmeklējot arī izglītojamie ar valodas attīstības traucējumiem. Nodarbības tiekot organizētas dienas otrajā pusē no plkst. 15.00 līdz plkst. 18.
  154. Nodarbība ilgstot līdz 45 minūtēm un notiekot divas reizes nedēļā. Izglītības iestādei esot piešķirts pašvaldības finansējums mazākumtautību interešu programmas īstenošanai tieši šādā apmērā. Nelielās slodzes dēļ esot bijis problemātiski atrast pedagogu interešu izglītības programmas īstenošanai. Atgriezeniskā saite par mazākumtautību interešu izglītības programmas ietvaros apgūto vecākiem tiekot sniegta pēc katra lielā temata apguves organizētajos kopējos svētkos. Izglītojamo nomierināšanai būtisks esot balss tonis. Kritiskās situācijās, kad izglītojamais nesaprot valsts valodā teikto, viņa nomierināšanai tiekot izmantoti žesti vai arī viņa dzimtā valoda. Izglītojamie savstarpēji sazinoties dzimtajā valodā. Viņi mēdzot arī ar pedagogiem sazināties dzimtajā valodā, bet pedagogi atbildi sniedzot valsts valodā. Arī atbalsts valsts valodas apguvei tiekot sniegts tikai valsts valodā. Izglītojamam ar speciālām vajadzībām tiekot piesaistīts asistents, kas ar izglītojamo runā viņa dzimtajā valodā, savukārt pedagogi arī ar šādu izglītojamo sazinoties valsts valodā. Kopš
  155. gada
  156. septembra mazākumtautību izglītojamo saikne ar viņu tautas kultūru neesot pasliktinājusies. Izglītības iestāde par izglītojamo vecāku nodrošināto finansējumu varot piesaistīt arī citus interešu izglītības pedagogus.
  157. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docētājs, Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, Pusaudžu resursu centra attīstības vadītājs Dr. med. Ņikita Bezborodovs - norāda, ka bilingvālā vidē bērniem ar speciālām vajadzībām mēdzot īslaicīgi aizkavēties valodas attīstība, taču ilgtermiņā tas neatstājot nekādas negatīvas sekas. Izglītojamam ar speciālām vajadzībām, kurš mācās divās valodās, sākotnēji katrā no tām vārdu krājums esot šaurāks, tomēr abās valodās kopumā diezgan liels. Izglītojamais ar speciālām vajadzībām laika gaitā apgūstot abas valodas. Vecākiem vajagot ar savu bērnu sazināties dzimtajā valodā un rēķināties ar to, ka šīs valodas apguve viņam prasīs ilgāku laiku. Izglītojamiem ar attīstības traucējumiem vislabākais izglītības veids esot iekļaujošā izglītība. Tā ļaujot izvairīties no segregācijas. Viens no izglītības mērķiem esot tādu prasmju trenēšana, kuras nodrošina spēju kļūt par sabiedrības locekli un funkcionēt sabiedrībā. Ja reiz valsts valoda ir latviešu valoda, tad šī valoda esot jāzina, citādi cilvēks nebūšot spējīgs patstāvīgi funkcionēt. Valsts valodas prasme esot svarīga arī bērniem ar neiropsihiskās attīstības traucējumiem. Valodas nezināšana novedot pie tā, ka samazinās kontaktu skaits un to kvalitāte. Pedagogam esot svarīgi valsts valodu pārzināt labā līmenī, lai neaizkavētu izglītojamos valsts valodas apguves procesā. Pedagogam neesot ieteicams ikdienā lietot abas valodas, lai bērnam netiktu jaukti valodu kodi un traucēta valodas apguve. Cik liels atbalsts nepieciešams izglītojamam ar speciālām vajadzībām, tas lielā mērā esot atkarīgs no viņa veselības stāvokļa. Izglītojamam ar speciālām vajadzībām sniedzamo atbalsta pasākumu veidu un nepieciešamību vajagot vērtēt izglītības vidē. Izglītojamiem ar speciālām vajadzībām atbalsts būtu jāsaņem tādā veidā, kādu viņi saprot. Atbalsta sniegšana saprotamā veidā varot izpausties gan kā atbalsta sniegšana ar vizuāliem uztveres materiāliem, neizmantojot valodu, gan arī kā skaidrojuma sniegšana bērnam saprotamā valodā. Kamēr bērns konkrētu valodu neprot, komunicēt ar viņu vajadzētu tādā valodā, kuru viņš saprot, proti, vai nu viņa dzimtajā valodā, vai arī ar žestiem. Gandrīz vai visi pētījumi par bilingvālas vides ietekmi uz izglītojamiem ar speciālām vajadzībām attiecoties uz tādām situācijām, kad komunikācija ģimenē notiek dzimtajā valodā, bet izglītības process izglītības iestādē - citā valodā. Valodas apguve esot process, kas faktiski sākoties vēl pirms dzimšanas, uztverot skaņas. Ja cilvēks jaunu valodu apgūst periodā, kad viņa smadzenes ir visplastiskākās, tātad agrā jaunībā, tad to iemācīties varot ļoti viegli. Tomēr valodas apguvei īpaši svarīga esot atrašanās konkrētās valodas vidē. Izglītojamie, kas mācās mazākumtautību izglītības iestādēs, lielākoties atrodoties triju valodu vidēs: mājās viņi komunicējot dzimtajā valodā, izglītības iestādē apgūstot valsts valodu, bet interneta vidē - angļu valodu. Ja izglītojamam nav iespējas atrasties dzimtās valodas vidē, tad ar trim stundām nedēļā šīs valodas apguvei varētu būt par maz.
  158. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Logopēdu asociācijas valdes locekle Dr. paed. Sarmīte Tūbele - tiesas sēdē norādīja, ka logopēds strādājot ar bērniem, kuriem konstatēti valodas traucējumi. Dzimtās valodas nostiprināšanai esot iespējams logopēdu apmeklēt privāti, bet izglītības process izglītības iestādē tiekot īstenots valsts valodā un tātad arī logopēda pakalpojami izglītības iestādē tiekot sniegti valsts valodā. Tas attiecoties arī uz bērniem ar speciālām vajadzībām. Logopēda pakalpojuma sniegšana citā, nevis valsts valodā neveicinātu valsts valodas apguvi. Pie mazākumtautībām piederošie izglītojamie dzimto valodu izmantojot ikdienā gan saziņā ar ģimeni, gan arī citā komunikācijā, tāpēc uz nepieciešamību šo valodu papildus apgūt arī formālās izglītības procesā esot jāraugās kritiski. Ja izglītojamais nesaprot to, ko pedagogs saka valsts valodā, tad pedagogs varot mēģināt to izskaidrot ar citiem vārdiem, bet tādā gadījumā, ja izglītojamais joprojām to nesaprot, varētu būt pieļaujama sarežģītāku jēdzienu izskaidrošana viņa dzimtajā valodā. Secinājumu daļa
  159. Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  160. gada
  161. maija sprieduma lietā Nr. 2019-17-05
  162. punktu). 14.
  163. Ar
  164. gada Grozījumu Izglītības likumā
  165. pantu ir izslēgts Izglītības likuma
  166. panta otrās daļas
  167. punkts, kas paredzēja iespēju valsts un pašvaldību izglītības iestādēs iegūt izglītību nevis valsts valodā, bet citā valodā mazākumtautību izglītības programmā pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ar
  168. pantu izslēgts Izglītības likuma
  169. panta otrās daļas
  170. punkts, kas paredzēja mazākumtautību izglītības programmas kā izglītības programmu īpašo veidu, ar
  171. pantu izslēgts Izglītības likuma
  172. pants, kas regulēja mazākumtautību izglītības programmu īstenošanu, bet ar
  173. pantu paredzēti
  174. gada Grozījumu Izglītības likumā
  175. panta spēkā stāšanās noteikumi. Savukārt ar
  176. gada Grozījumu Vispārējās izglītības likumā
  177. panta pirmo daļu izslēgta Vispārējās izglītības likuma
  178. panta piektā daļa, kas paredzēja iespēju pamatizglītības programmu apvienot ar mazākumtautību izglītības programmu, bet ar
  179. pantu paredzēti šo grozījumu
  180. panta pirmās daļas spēkā stāšanās noteikumi. Tādējādi apstrīdētās normas to kopsakarā veido tiesisko regulējumu, kas no
  181. gada
  182. septembra pirmsskolas izglītības pakāpē un pamatizglītības pakāpē 1.,
  183. un
  184. klasē, no
  185. gada
  186. septembra - 2.,
  187. un
  188. klasē, bet no
  189. gada
  190. septembra - 3.,
  191. un
  192. klasē neparedz iespēju valsts un pašvaldību izglītības iestādēs iegūt vispārējo izglītību mazākumtautību izglītības programmu ietvaros. Līdz ar to izskatāmajā lietā ir izvērtējama apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā regulējuma, kas paredz to, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenojamas tikai valsts valodā, atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām. 14.
  193. Pieteikumā Satversmes tiesai Pieteikumu iesniedzēji lūguši Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
  194. un
  195. pantam. Tomēr tiesas sēdē pieteikuma iesniedzējas personas M pārstāve Olga Loginova norādīja, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes
  196. pantam būtu jāvērtē kopsakarā ar to atbilstību Satversmes
  197. pantam, jo apstrīdētās normas skarot arī jautājumu par izglītības kvalitāti un pieejamību, it sevišķi izglītojamiem ar speciālām vajadzībām. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Ņemot vērā Satversmes vienotības principu un ievērojot Satversmes tiesas procesa principus, Satversmes tiesa var pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību arī tādām Satversmes normām, par atbilstību kurām lieta nav ierosināta (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas
  198. gada
  199. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01
  200. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka no Satversmes
  201. panta izriet valsts pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu (sk. Satversmes tiesas
  202. gada
  203. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01
  204. punktu). Izveidotajai izglītības sistēmai ir jāatbilst arī Satversmes
  205. panta pirmajā teikumā ietvertajiem valsts pienākumiem un jānodrošina personu tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību (sal. sk. Satversmes tiesas
  206. gada
  207. maija sprieduma lietā Nr. 2021-33-0103
  208. punktu). Pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo interesēm atbilstošs izglītības process ir tāds izglītības process, kas ne tikai ietver ar mazākumtautības identitātes saglabāšanu un attīstību saistītus aspektus, bet arī nodrošina pieejamu un kvalitatīvu izglītību. Turklāt gan lietas dalībnieki, gan pieaicinātās personas ir izteikušas argumentus arī par to, kā apstrīdētās normas ietekmē izglītības pieejamību un kvalitāti attiecībā uz mazākumtautībām piederīgajām personām (sk., piemēram, lietas materiālu
  209. sēj. 53., 80.,
  210. lp. un
  211. sēj.
  212. lp.) Tādēļ izskatāmajā lietā, ņemot vērā faktiskos apstākļus un Pieteikumu iesniedzēju argumentus par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmei, kā arī Satversmes tiesas judikatūru, efektīvākai lietas izskatīšanai nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu atbilstību arī Satversmes
  213. panta pirmajam teikumam. 14.
  214. Satversmes
  215. pants nosaka: "Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību." Satversmes
  216. pants aptver ne tikai personas tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām personām (sal. sk. Satversmes tiesas
  217. gada
  218. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01
  219. punktu). Satversmes
  220. pants prasa valsts pozitīvu rīcību ar mērķi aizsargāt un nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas
  221. gada
  222. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 18.
  223. punktu). Satversmes
  224. pantā ietverto tiesību saturs atklājams kopsakarā ar citām Satversmes normām un Latvijai saistošiem starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā, it sevišķi Minoritāšu konvenciju. Minoritāšu konvencijas
  225. pants konkretizē nacionālo minoritāšu identitātes saglabāšanai nepieciešamo izglītības tiesību tvērumu. Šo pantu veido trīs saturiski saistītas daļas. Minoritāšu konvencijas
  226. panta pirmā daļa paredz, ka jebkura persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga apgūt savas minoritātes valodu, kas ir viens no līdzekļiem, ar kuriem šādas personas var apliecināt un saglabāt savu identitāti (sk.: Council of Europe, "Explanatory Report to the Framework Convention for the Protection of National Minorities", 1 February 1995, para. 74). Minoritāšu konvencijas
  227. panta otrā daļa noteic, ka noteiktos apstākļos personai, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir jābūt pienācīgām iespējām iegūt izglītību attiecīgās nacionālās minoritātes valodā vai mācīties šo valodu. Valsts var izvēlēties, kuru no šīm iespējām tā pie mazākumtautībām piederošām personām nodrošinās. Reizē atbilstoši Minoritāšu konvencijas
  228. panta trešajai daļai šīs mazākumtautību tiesības īstenojamas tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi. Mazākumtautības valodas lietošanai izglītības procesā ir jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet arī pie mazākumtautības piederošas personas identitātes attīstība. Tomēr no Satversmes
  229. panta un Minoritāšu konvencijas
  230. panta neizriet valsts pienākums nodrošināt tādu mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras savdabības saglabāšanas un attīstīšanas veidu kā izglītības iegūšana mazākumtautības valodā vai noteiktā šīs valodas lietojuma proporcijā valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, neņemot vērā valsts konstitucionālo sistēmu un vispārējo Minoritāšu konvencijas mērķi - radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā (sk. Satversmes tiesas
  231. gada
  232. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.
  233. punktu). Šīs normas tikai vispārīgi garantē mazākumtautību valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu pienācīgā līmenī. Savukārt Satversmes
  234. panta pirmais teikums paredz ikviena, tostarp arī pie mazākumtautībām piederošu personu, tiesības uz izglītību. Tiesības uz izglītību ir tādas tiesības, kuras valstij ir jāregulē. Valstij ir jānosaka tāds tiesiskais regulējums, kas ļauj ikvienam sasniegt visus izglītības mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Latvijas izglītības sistēmas mērķi - nodrošināt ikvienam Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli - Satversmes tiesa ir atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet arī visas sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas
  235. gada
  236. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01
  237. punktu un
  238. gada
  239. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 29.
  240. punktu). 14.
  241. Satversmes
  242. panta pirmā teikuma tvērumā neietilpst personas tiesības uz vispārējo izglītību sev vēlamā valodā, tostarp pie mazākumtautības piederoša izglītojamā dzimtajā valodā. Valstij ir jāatbalsta mazākumtautību savdabības saglabāšana un attīstība izglītības sistēmas ietvaros, veicinot kopējas demokrātiskas sabiedrības identitātes veidošanos, nevis pretstatot pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības kopējām sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas
  243. gada
  244. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23.
  245. un 24.
  246. punktu). Reizē Satversmes
  247. panta pirmais teikums ietver personas tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Valsts izveidotajai izglītības sistēmai jāatbilst tādiem principiem kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās (sal. sk. Satversmes tiesas
  248. gada
  249. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03
  250. punktu). Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Savukārt izglītības pieņemamība ir nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī izglītojamā tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus (sk. Satversmes tiesas
  251. gada
  252. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01
  253. punktu un
  254. gada
  255. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03
  256. punktu). Tāpat izglītības pieņemamības princips prasa, lai valsts izveidotā izglītības sistēma būtu spējīga mazākumtautībām nodrošināt kultūras ziņā pieņemamu un kvalitatīvu izglītību (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December1999, E/C.12/1999/10, para. 6 and para. 50). Visbeidzot, izglītības pielāgošanās spēja nozīmē izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas
  257. gada
  258. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03
  259. punktu). Satversmes
  260. panta pirmajā teikumā ir ietvertas ikviena tiesības uz izglītību neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa. Bērnam ar speciālām vajadzībām ir tādas pašas vajadzības kā citiem bērniem un vēl arī citas, konkrētajam bērnam raksturīgas vajadzības. Tādēļ valstij ir pienākums īstenot papildu pasākumus, lai pēc iespējas nodrošinātu to, ka šīs speciālās vajadzības nav šķērslis Satversmē ietverto tiesību, tostarp tiesību uz izglītību, izmantošanai. Proti, valstij ir jāparedz tāds regulējums, kas pēc iespējas atbilstu katra bērna individuālajām izglītības vajadzībām un sekmētu viņa tiesību uz izglītību efektīvu īstenošanu (sal. sk. Satversmes tiesas
  261. gada
  262. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03
  263. punktu). Minētais valsts pienākums ir cieši saistīts ar Satversmes
  264. pantu, kurā ietverts valsts pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas bērniem ar invaliditāti nodrošina īpašu sociālo un ekonomisko aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas
  265. gada
  266. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-08-01
  267. punktu). Satversmes
  268. pantā ietverto valsts pienākumu saturs attiecībā uz bērniem ar speciālām vajadzībām atklājams kopsakarā ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šīs konvencijas
  269. pantā atspoguļots saprātīgas pielāgošanās princips. No tā ir atvasināmi iespējamie pasākumi, kas veicami, lai palīdzētu izglītojamam ar speciālām vajadzībām iegūt izglītību vienlīdzīgi ar citiem izglītojamiem. Līdz ar to Satversmes
  270. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošais pielāgošanās princips ietver arī prasību, ka valstij vispārējie noteikumi saprātīgi jāpielāgo katra bērna īpašajām vajadzībām. Tas nozīmē arī to, ka valstij jāizstrādā tādi noteikumi, kas ir pietiekami elastīgi, lai tajos ietvertās prasības varētu izpildīt, ņemot vērā katra bērna īpašās vajadzības un individuālās spējas (sal. sk. Satversmes tiesas
  271. gada
  272. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 26.
  273. punktu). Ņemot vērā visu iepriekš minēto, secināms, ka Satversmes
  274. pants ietver ikviena, tostarp pie mazākumtautības piederoša izglītojamā tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Tādējādi valstij no Satversmes
  275. panta pirmā teikuma, interpretējot to kopsakarā ar Satversmes
  276. pantu, izriet pienākums izveidot tādu izglītības sistēmu, kas citstarp arī attiecībā uz mazākumtautību izglītojamiem atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem un nodrošina mazākumtautību tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Turklāt valstij šā pienākuma izpildē ir jāņem vērā arī izglītojamo individuālās spējas un vajadzības, tostarp speciālās vajadzības. 14.
  277. Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, kā apstrīdētās normas ietekmē pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Reizē Pieteikumu iesniedzēji ir norādījuši, ka prasība valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenot tikai valsts valodā var apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un mazināt izglītības kvalitāti. Šādam riskam it īpaši esot pakļauti pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie ar speciālām vajadzībām, kuriem izglītības procesā būtu nepieciešams izmantot dzimto valodu. Līdz ar to Satversmes tiesai visupirms jāvērtē apstrīdēto nomu atbilstība Satversmes
  278. pantam kopsakarā ar
  279. panta pirmo teikumu, proti, jānoskaidro, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem. Pēc tam Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdēto normu atbilstība Satversmes
  280. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.
  281. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tiesības uz izglītību pieļauj zināmu valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu valsts izveido, ievērojot gan valstij pieejamos resursus, gan sabiedrības vajadzības tās konkrētajā attīstības stadijā (sal. sk. Satversmes tiesas
  282. gada
  283. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03
  284. punktu). Tas izriet arī no valstij saistošajiem starptautiskajiem tiesību aktiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa secinājusi, ka Konvencijas Pirmā protokola
  285. pantā noteiktās tiesības uz izglītību pēc savas būtības prasa valsts regulējumu un šis regulējums var būt atšķirīgs laika un vietas ziņā atkarībā no sabiedrības vajadzībām un resursiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas
  286. gada
  287. jūlija sprieduma lietā "Relating to certain aspects of the laws on the use of languages in education in Belgium" v. Belgium"", pieteikums Nr. 1474/62 u. c., I B daļas
  288. punktu un
  289. gada
  290. februāra sprieduma lietā "Campbell and Cosans v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 7511/76 u. c.,
  291. punktu). Arī Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, skaidrojot Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
  292. pantu, kas ietver ikviena tiesības uz izglītību, ir atzinusi, ka šo tiesību īstenošana ir atkarīga no katrā konkrētajā dalībvalstī dominējošiem apstākļiem (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para. 6). Tāpat, arī nosakot atbilstošāko veidu Satversmes
  293. pantā kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas
  294. pantu ietverto tiesību izmantošanai, jāņem vērā sabiedrību un mazākumtautību raksturojošie apstākļi un vēsturiskais konteksts (sal. sk. Satversmes tiesas
  295. gada
  296. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 23.
  297. un
  299. punktu). Uz to norādījusi arī Konsultatīvā komiteja, atzīstot, ka dalībvalstis konkrētas šo tiesību īstenošanas metodes un instrumentus var pielāgot konkrētās valsts, reģiona vai mazākumtautības īpašajām vajadzībām (sk.: Advisory Committee on the Framework Convention for the Protection of National Minorities, Commentary on Education under the Framework Convention for the Protection of National Minorities, 2 March 2006, para. 2.3.2). Tādējādi valstij ir tās īpašajiem apstākļiem atbilstoša rīcības brīvība attiecībā uz to, kā tā nodrošina pie mazākumtautībām piederošu personu tiesību ievērošanu izglītības procesā. 15.
  300. Īpašie apstākļi, kas izveidojušies Latvijas ilgstošās okupācijas un rusifikācijas rezultātā, jau ir analizēti Satversmes tiesas judikatūrā (sk. Satversmes tiesas
  301. gada
  302. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01
  303. punktu un
  304. gada
  305. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.
  306. punktu). Pirms okupācijas Latvijā dzīvoja dažādas mazākumtautības, kurām citstarp bija arī savas izglītības iestādes. PSRS īstenotās okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva proporcijas mainīja galvenokārt straujais iedzīvotāju pieplūdums no citām PSRS teritorijām, ko veicināja gan okupācijas varas mērķtiecīgā politika, gan sociālistiskā industrializācija, gan PSRS bruņoto spēku vai iekšējā karaspēka militārpersonu izvēle pēc demobilizēšanās apmesties uz dzīvi Latvijas Republikā un citi faktori (sk. Satversmes tiesas
  307. gada
  308. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.
  309. punktu). Latviešu īpatsvars samazinājās no nepilniem 80 procentiem pirms Otrā pasaules kara līdz 52 procentiem
  310. gadā (sk.: Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture.
  311. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005,
  312. lpp.). Saziņas jautājums šajā periodā tika risināts, īstenojot vispārēju rusifikāciju. Izglītības procesā rusifikācija izpaudās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas izveidē, kas pēc būtības nozīmēja segregāciju: līdzās izglītības iestādēm, kas nodrošināja izglītību latviešu valodā, tika izveidotas izglītības iestādes, kurās mācības notika tikai krievu valodā. Mazākumtautību skolas tika likvidētas (sk. Satversmes tiesas
  313. gada
  314. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.
  315. punktu). Vēl 10 gadus pēc okupācijas beigām 50,2 procenti cittautiešu jeb 21 procents visu iedzīvotāju, pēc pašu vērtējuma, neprata valsts valodu (sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā 1944.-
  316. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93, ar atsauci uz: Latvijas
  317. gada tautas skaitīšanas rezultāti. Rīga: Centrālā statistikas pārvalde, 2002, 145.-
  318. lpp.). 15.
  319. Latvija jau kopš
  320. gada īsteno mērķtiecīgu padomju okupācijas varas uzspiestās rusifikācijas politikas rezultātā izveidojušās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas reformu.
  321. gada
  322. jūnijā pieņemtais Latvijas Republikas Izglītības likums aizsāka izglītības sistēmas demokratizāciju, decentralizāciju un depolitizāciju, kā arī bija vērsts uz izglītības iespēju daudzveidības nodrošināšanu (sk. Satversmes tiesas
  323. gada
  324. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas
  325. punktu). Šā likuma
  326. pants garantēja tiesības iegūt izglītību valsts valodā un paredzēja valsts valodas nozīmes un lietojuma stiprināšanu izglītības sistēmā. Tāpat šajā laikā savu darbību Latvijā faktiski atsāka mazākumtautību, piemēram, poļu, ebreju un ukraiņu, vispārizglītojošās skolas (sk., piemēram: Papule E. Mazākumtautību skola un nacionālo kultūru aktualizēšanas iespējas. Latvijas Vēstnesis, 06.10.1999., Nr. 328/329.). Šai izglītības sistēmas reformai sekoja vēl vairākas citas reformas. Tomēr Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas pamatnostādnēs 2012.-
  327. gadam tika secināts, ka Latvijā tās okupācijas periodā radītās lielās krievu valodā runājošās iebraucēju kopienas dēļ joprojām ir vērojamas divkopienu sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas, politiskajā vidē vērojamā sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm, atšķirīgas sociālās atmiņas, valodas nošķirtība darba kolektīvos, skolās, bērnudārzos (sk.: Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012.-
  328. gadam. Rīga, 2012,
  329. lpp. Pieejamas: km.gov.lv; sk. arī Satversmes tiesas
  330. gada
  331. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.
  332. punktu). Balstoties pētījumos par izglītojamo nepietiekamajām valsts valodas zināšanām, tika īstenoti turpmākie izglītības sistēmas reformas posmi.
  333. gada Grozījumi Izglītības likumā noteica, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā. Atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam mazākumtautību izglītības programmās no
  334. klases līdz
  335. klasei mācību satura apguve valsts valodā bija jānodrošina vismaz 50 procentu apjomā, savukārt no
  336. klases līdz
  337. klasei - vismaz 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas (sk.
  338. gada
  339. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā"
  340. un
  341. pantu). 15.
  342. Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas
  343. gada
  344. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.
  345. punktu). Lai persona vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas (sk. Satversmes tiesas
  346. gada
  347. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.
  348. punktu). Personai, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas
  349. gada
  350. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.
  351. punktu). Valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas ir, nodrošina valsts funkcionēšanu un saziņu starp personu un valsti (sk. Satversmes tiesas
  352. gada
  353. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.
  354. punktu un
  355. gada
  356. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01
  357. punktu). Tāpat valsts valodas prasme ļauj personai gūt maksimālu labumu no valstī pastāvošās izglītības sistēmas, spējot turpināt izglītību valsts valodā, kā arī veiksmīgi iesaistoties darba tirgū pēc izglītības iegūšanas (sal. sk. Satversmes tiesas
  358. gada
  359. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas
  360. punktu). Līdz ar to valsts valodas prasme ir būtiska saliedētas sabiedrības veidošanā un personas tiesību nodrošināšanā. Visbeidzot, pie mazākumtautībām piederošo personu valsts valodas prasme aizsargā arī citu personu tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā (sk. Satversmes tiesas
  361. gada
  362. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01
  363. punktu). Tādēļ, lai nodrošinātu citstarp pie mazākumtautībām piederošu personu, kā arī citu cilvēku tiesības un demokrātiskas valsts aizsardzību, valstij ir bijis un joprojām ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums Latvijā. Šis pienākums ietver arī valsts valodas lietojuma veicināšanu ikvienā izglītības pakāpē. 15.
  364. Valsts valodas pamatnostādnēs 2021.-
  365. gadam, kas pieņemtas
  366. gadā, konstatēts, ka Latvijā valsts valodas situāciju joprojām ietekmē padomju okupācijas sekas (sk. Ministru kabineta
  367. gada
  368. augusta rīkojumu Nr. 602 "Par Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-
  369. gadam"). Paralēli valsts valodai publiskajā telpā plaši tiek lietota krievu valoda, un tas nelabvēlīgi ietekmē arī krievu valodu nezinošu personu tiesības un iespējas. Atsevišķi fakti norāda uz to, ka krievu valodu nezinoši un pie attiecīgās mazākumtautības nepiederoši jaunieši tiek diskriminēti sabiedrībā, it īpaši darba tirgū. Piemēram, Aģentūras
  370. gada pētījumā konstatēts, ka 55 procenti aptaujāto latviešu jauniešu vecumā no 19 līdz 34 gadiem ir saskārušies ar to, ka krievu valodas nezināšana negatīvi ietekmē iespēju iegūt darbu (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020",
  371. lpp.). Tāpat joprojām novērojamas arī valsts valodas zināšanu nepietiekamības izraisītās sekas, kas skar pašas pie mazākumtautībām piederošās personas gan attiecībā uz to nodarbinātību, gan sabiedriskās līdzdalības iespējām (sk. Satversmes tiesas
  372. gada
  373. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 30.
  374. punktu). Tajā pašā laikā secināts, ka Latvijā pārējo tradicionāli runāto mazākumtautību valodu − baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu, romu u. c. valodu − pratēju skaits joprojām samazinās (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020",
  375. lpp.).
  376. gadā 20 procenti Aģentūras aptaujāto pie mazākumtautībām piederošo personu vecumposmā no 18 līdz 34 gadiem atzinušas, ka latviešu valodu ir apguvušas tikai pamatprasmes līmenī vai zina to vāji (sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020",
  377. lpp.). Tāpat pētījumā "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā, Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve" konstatēts, ka pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas zināšanas nav pietiekamas izglītības ieguves uzsākšanai pamatizglītības pakāpē, turklāt tieši tajos gadījumos, kad apmeklētas pirmsskolas izglītības grupas ar ikdienā dominējošo krievu valodu (sk. pētījumu "Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā: Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve", Liepājas Universitāte, 2021; sk. arī likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas 6.-
  378. un 10.-
  379. lpp.). Satversmes tiesas procesā lietā Nr. 2022-45-01 arī izglītības iestāžu pedagogi un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība norādīja uz izglītojamo valsts valodas zināšanu trūkumu pirmsskolas izglītības pakāpē un pamatizglītības pakāpē, tostarp valsts un pašvaldību izglītības iestādēs (sk. Satversmes tiesas
  380. gada
  381. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 34.
  382. punktu). Ņemot vērā, ka
  383. gadā 24 procenti no visiem izglītojamiem apguva vispārējo izglītību mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu un mazākumtautību pamatizglītības programmu ietvaros, šādi secinājumi varētu tikt attiecināti aptuveni uz vienu ceturto daļu izglītojamo (sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas
  384. lpp.). Visbeidzot Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas paustos argumentus par Krievijas īstenoto karu Ukrainā un dezinformācijas aktivitāšu izvērsumu informācijas telpā krievu valodā. Personas, kurām valsts valodas prasmju trūkuma dēļ informācijas telpa ir pieejama tikai krievu valodā, ir pakļautas šīs dezinformācijas ietekmei un no tās izrietošai pašsegregācijai. Līdz ar to, vērtējot, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, ir jāņem vērā šie Latvijas īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistība ar pašreizējo situāciju valsts valodas lietošanas jomā, kam ir jo īpaši liela nozīme pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā.
  385. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā, jo likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esības priekšnoteikums (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  386. gada
  387. septembra sprieduma lietā Nr. 2008-03-03 7.
  388. punktu), tādēļ tai visupirms jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā, tostarp atbilstoši labas likumdošanas principam. 16.
  389. Apstrīdētās normas bija iekļautas Likumprojektā "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" un Likumprojektā "Grozījumi Izglītības likumā". Abus likumprojektus
  390. gada
  391. jūnijā Saeimai iesniedza Ministru kabinets. Abi likumprojekti tika apspriesti trijos lasījumos un pieņemti Saeimas
  392. gada
  393. septembra sēdē.
  394. gada Grozījumi Izglītības likumā un
  395. gada Grozījumi Vispārējās izglītības likumā izsludināti
  396. gada
  397. oktobrī oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 197 un stājās spēkā
  398. gada
  399. oktobrī. Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tāpat Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast to saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. 16.
  400. No abu likumprojektu izstrādes materiāliem izriet, ka Ministru kabinets Saeimas Prezidiju lūdzis Likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" izskatīt vienlaikus ar Likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" (sk. Ministru prezidenta pienākumu izpildītāja
  401. gada
  402. jūnija vēstuli Nr. 22-TA-1457 "Par likumprojekta nosūtīšanu"). Arī Likumprojekta "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"
  403. lasījumā tika norādīts, ka šī likumprojekta mērķis ir nodrošināt vienotu pieeju pārejai uz mācībām valsts valodā, salāgojot to ar Likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" (sk. likumprojekta Nr. 1520/Lp13 "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā"
  404. gada
  405. jūnija
  406. lasījuma sēdes stenogrammu). Gan Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, gan arī Saeimā abos likumprojektos iekļautās normas tika skatītas kā vienota tiesiska iecere nodrošināt vispārējās izglītības norisi tikai valsts valodā. Satversmes tiesa lietā Nr. 2022-45-01 ir vērtējusi Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātā Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" pieņemšanas gaitu un atzinusi, ka šajā likumprojektā iekļautās Satversmes tiesas lietā Nr. 2022-45-01 apstrīdētās normas, kas lielākoties sakrīt ar izskatāmajā lietā apstrīdētajām Izglītības likuma normām, ir pieņemtas pienācīgā kārtībā. Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs atbilstoši labas likumdošanas principam ir nodrošinājis Likumprojektā "Grozījumi Izglītības likumā" ietverto normu pienācīgu apspriešanu likumdošanas procesā, pēc iespējas apzinājis visu ieinteresēto personu viedokļus, saskaņojis minētajā likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas, kā arī izvērtējis tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām (sk. Satversmes tiesas
  407. gada
  408. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 31.-31.
  409. punktu). 16.
  410. Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas neesot pieņemtas atbilstoši labas likumdošanas principam, jo likumdevējs to izstrādes procesā neesot pienācīgi izvērtējis
  411. gada izglītības valodas reformu un attiecināmos starptautisko organizāciju atzinumus. Tāpat Saeima neesot saskaņojusi apstrīdētās normas ar izglītojamo vecākiem. Visbeidzot pieteikuma iesniedzējas personas M likumiskā pārstāve Olga Loginova tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās normas esot pretrunā ar Valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.-
  412. gadam un Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2021.-
  413. gadam. Šajos dokumentos neesot atrodami uzdevumi, kas saistīti ar atteikšanos no izglītības mazākumtautību valodā un pilnīgu pāreju uz izglītību valsts valodā pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē. Turklāt pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijuši ekspertu atzinumi par to, ka vispārējās mazākumtautību izglītības programmas aizstāšana ar mazākumtautību interešu izglītības programmām nesamazinās izglītojamo iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Savukārt Saeima norādījusi, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā labas likumdošanas princips ir ievērots. Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēju argumenti, kas attiecas uz labas likumdošanas principa ievērošanu, lielākoties ir tādi paši, kādi jau tika vērtēti Satversmes tiesas lietā Nr. 2022-45-
  414. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā" normu pieņemšanas procesā tika pienācīgi iesaistīti mazākumtautību pārstāvji un izvērtēti starptautisko organizāciju lēmumi, kā arī debatēts par tiesiskā regulējuma ietekmi uz izglītojamiem (sk. Satversmes tiesas
  415. gada
  416. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 31.-31.
  417. punktu). Papildus tam Satversmes tiesa ņem vērā, ka politikas pamatnostādnes ietver attiecīgajā nozarē esošās situācijas raksturojumu, identificē problēmas, kā arī esošos un no jauna izvirzītos mērķus. Izglītības attīstības pamatnostādnes 2021.-
  418. gadam ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 436 tika apstiprinātas
  419. gada
  420. jūnijā, bet Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.-
  421. gadam ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 601 tika apstiprinātas
  422. gada
  423. augustā. Savukārt apstrīdēto normu pieņemšanu
  424. gadā likumdevējs ir saistījis ar aktuālo ģeopolitisko situāciju un no tās izrietošo nepieciešamību pēc iespējas ātrāk noslēgt izglītības valodas reformu. Atšķirības starp apstrīdētajam normām un iepriekš pieņemtajām pamatnostādnēm var tikt izskaidrotas ar nepieciešamību reaģēt uz šiem faktiskajiem apstākļiem. Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītā padziļinātu pētījumu neesība attiecībā uz iepriekšējo reformu pati par sevi nenozīmē to, ka nākamajai izglītības reformai būs negatīva ietekme uz izglītības kvalitāti (sk. Satversmes tiesas
  425. gada
  426. jūlija sprieduma lietā Nr. 2022-45-01 36.1.
  427. punktu). To, kā apstrīdētās normas un pārējais ar tām saistītais tiesiskais regulējums ietekmēs pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo iespējas iegūt tādu izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem, Satversmes tiesa pārbaudīs, vērtējot likumdevēja rīcību pēc būtības. Līdz ar to apstrīdētās normas ir pieņemtas pienācīgā kārtībā.
  428. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošo personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem. Visupirms pārbaudāms pirmais no šiem pie mazākumtautībām piederošo personu tiesību elementiem. 17.
  429. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka a

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.