Par Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 p

Satversmes tiesas spriedums Par Ministru kabineta

1. gada
2. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no
3. gada
4. aprīļa līdz
5. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
6. panta pirmajam teikumam, kā arī
7. panta pirmajam un trešajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
8. gada
9. martā lietā Nr. 2021‑24‑03 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs un Anita Rodiņa, pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Jysk Linnen'n Furniture", sabiedrības ar ierobežotu atbildību "VRPB" un sabiedrības ar ierobežotu atbildību "EfTEN Domina" pieteikumiem, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
10. pantu un Satversmes tiesas likuma
11. panta
12. punktu,
13. panta pirmās daļas
14. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
15. gada
16. februāra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Ministru kabineta
17. gada
18. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no
19. gada
20. aprīļa līdz
21. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
22. panta pirmajam teikumam, kā arī
23. panta pirmajam un trešajam teikumam". Konstatējošā daļa
24. Saeima
25. gada
26. jūnijā pieņēma Covid‑19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu (turpmāk - Covid‑19 pārvaldības likums), kas stājās spēkā
27. gada
28. jūnijā. Šā likuma
29. pantā Saeima noteica Ministru kabineta tiesības Covid‑19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā epidemioloģiskās drošības nolūkos noteikt dažādus ierobežojumus. Ministru kabinets
30. gada
31. jūnijā izdeva noteikumus Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 360), kas stājās spēkā
32. gada
33. jūnijā. Šajos noteikumos bija reglamentēti dažādi pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai. Ministru kabinets
34. gada
35. februārī izdeva noteikumus Nr. 125 "Grozījumi Ministru kabineta
36. gada
37. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 125), kas stājās spēkā
38. gada
39. februārī. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 125
40. punktu Noteikumi Nr. 360 tika papildināti ar 24.18 punktu, kas noteica prasības skaistumkopšanas pakalpojumu sniegšanai. Ar Ministru kabineta
41. gada
42. aprīļa noteikumiem Nr. 191 "Grozījumi Ministru kabineta
43. gada
44. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 191), kas stājās spēkā
45. gada
46. aprīlī, Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts tika izteikts jaunā redakcijā un noteica tirdzniecības centru darbības ierobežojumus. Tādējādi Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts redakcijā, kas bija spēkā no
47. gada
48. aprīļa līdz
49. aprīlim, (turpmāk - apstrīdētā norma 1) noteica: "24.18 Tirdzniecības centrā, kura kopējā tirdzniecībai atvēlētā platība ir lielāka par 7000 m2, darbojas tikai: 24.18
50. veikali, kuros tirgo pārtiku ne mazāk kā 70 % apmērā no preču sortimenta; 24.18
51. veikali, kuros tirgo higiēnas preces ne mazāk kā 70 % apmērā no preču sortimenta; 24.18
52. aptiekas (tai skaitā veterinārās aptiekas); 24.18
53. optikas preču veikali; 24.18
54. dzīvnieku barības veikali; 24.18
55. ziedu veikali; 24.18
56. grāmatnīcas; 24.18
57. preses tirdzniecības vietas." Ministru kabinets grozīja Noteikumu Nr. 360 24.18 punktu ar
58. gada
59. aprīļa noteikumiem Nr. 208 "Grozījumi Ministru kabineta
60. gada
61. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"", kas stājās spēkā
62. gada
63. aprīlī, un papildināja šo punktu ar
64. apakšpunktu. Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts redakcijā, kas bija spēkā no
65. gada
66. aprīļa līdz
67. maijam, (turpmāk - apstrīdētā norma 2) noteica: "24.18 Tirdzniecības centrā, kura kopējā tirdzniecībai atvēlētā platība ir lielāka par 7000 m2, darbojas tikai: 24.18
68. veikali, kuros tirgo pārtiku ne mazāk kā 70 % apmērā no preču sortimenta; 24.18
69. veikali, kuros tirgo higiēnas preces ne mazāk kā 70 % apmērā no preču sortimenta; 24.18
70. aptiekas (tai skaitā veterinārās aptiekas); 24.18
71. optikas preču veikali; 24.18
72. dzīvnieku barības veikali; 24.18
73. ziedu veikali; 24.18
74. grāmatnīcas; 24.18
75. preses tirdzniecības vietas; 24.18
76. datoru, to perifēro iekārtu un programmatūras, kā arī telekomunikācijas iekārtu veikali." Ar Ministru kabineta
77. gada
78. maija noteikumiem Nr. 309 "Grozījumi Ministru kabineta
79. gada
80. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"", kas stājās spēkā
81. gada
82. maijā, Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts tika papildināts ar
83. apakšpunktu. Tādējādi Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts redakcijā, kas bija spēkā no
84. gada
85. maija līdz
86. jūnijam, (turpmāk - apstrīdētā norma 3) noteica: "24.18 Tirdzniecības centrā, kura kopējā tirdzniecībai atvēlētā platība ir lielāka par 7000 m2, darbojas tikai: 24.18
87. veikali, kuros tirgo pārtiku ne mazāk kā 70 % apmērā no preču sortimenta; 24.18
88. veikali, kuros tirgo higiēnas preces ne mazāk kā 70 % apmērā no preču sortimenta; 24.18
89. aptiekas (tai skaitā veterinārās aptiekas); 24.18
90. optikas preču veikali; 24.18
91. dzīvnieku barības veikali; 24.18
92. ziedu veikali; 24.18
93. grāmatnīcas; 24.18
94. preses tirdzniecības vietas; 24.18
95. datoru, to perifēro iekārtu un programmatūras, kā arī telekomunikācijas iekārtu veikali; 24.18
96. veikali, kuros apmeklētājiem ir nodrošināta atsevišķa ārējā piekļuve (ārējā ieeja) tirdzniecības vietai." Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts tika svītrots no šiem noteikumiem ar Ministru kabineta
97. gada
98. jūnija noteikumiem Nr. 335 "Grozījumi Ministru kabineta
99. gada
100. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 335) un zaudēja spēku
101. gada
102. jūnijā. Noteikumi Nr. 360 zaudēja spēku
103. gada
104. oktobrī, kad stājās spēkā Ministru kabineta
105. gada
106. septembra noteikumi Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai". Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 2.
107. apakšpunktu par tirdzniecības centru uzskatāma ēka, kas iekārtota pastāvīgai un sistemātiskai tirdzniecībai, ar kopējo tirdzniecībai atvēlēto platību vismaz 1500 m2, kurā atsevišķās tirdzniecības vietās darbojas vismaz pieci tirdzniecības dalībnieki vai pakalpojuma sniedzēji. Tādējādi gan apstrīdētā norma 1, gan apstrīdētā norma 2, gan apstrīdētā norma 3 (turpmāk kopā - apstrīdētais regulējums) paredzēja, ka tirdzniecības centrā, kura kopējā tirdzniecībai atvēlētā platība ir lielāka par 7000 m2, (turpmāk - lielais tirdzniecības centrs) var darboties vienīgi tie veikali, kas ietilpst šo normu apakšpunktos norādītajās kategorijās.
108. Satversmes tiesā tika ierosinātas trīs lietas par Noteikumos Nr. 360 ietvertā lielo tirdzniecības centru darbības regulējuma satversmību: 1)
109. gada
110. jūnijā pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Jysk Linnen'n Furniture" pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2021‑24‑03 "Par Ministru kabineta
111. gada
112. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no
113. gada
114. aprīļa līdz
115. maijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
116. panta pirmajam teikumam, kā arī
117. panta pirmajam un trešajam teikumam"; 2)
118. gada
119. jūnijā pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "VRPB" pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2021‑29‑03 "Par Ministru kabineta
120. gada
121. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no
122. gada
123. aprīļa līdz
124. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
125. panta pirmajam teikumam, kā arī
126. panta pirmajam un trešajam teikumam"; 3)
127. gada
128. septembrī pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "EfTEN Domina" pieteikuma tika ierosināta lieta Nr. 2021‑37‑03 "Par Ministru kabineta
129. gada
130. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no
131. gada
132. aprīļa līdz
133. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
134. panta pirmajam teikumam, kā arī
135. panta pirmajam un trešajam teikumam". Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
136. panta sesto daļu tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2021‑24‑03 piešķirts nosaukums "Par Ministru kabineta
137. gada
138. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no
139. gada
140. aprīļa līdz
141. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
142. panta pirmajam teikumam, kā arī
143. panta pirmajam un trešajam teikumam".
144. Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Jysk Linnen'n Furniture" (turpmāk - SIA "Jysk") - uzskata, ka apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 neatbilst Satversmes
145. panta pirmajam teikumam un
146. panta pirmajam un trešajam teikumam, jo nepamatoti liedz darboties tādiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, kuriem var tikt nodrošināta atsevišķa ārēja piekļuve. SIA "Jysk" ir komercsabiedrība, kas veic mēbeļu, apgaismes ierīču un cita veida mājsaimniecības piederumu mazumtirdzniecību specializētajos veikalos. Tās veikali atrodas galvenokārt lielajos tirdzniecības centros. Šiem veikaliem varot tikt nodrošināta arī atsevišķa ieeja, kā arī tos esot iespējams norobežot no pārējās tirdzniecības centra teritorijas. Tomēr apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 pilnībā liegusi šo veikalu darbību lielajos tirdzniecības centros, tai skaitā liedzot iespēju izsniegt ar distances līgumiem pārdotās preces. Apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 neatbilstot Satversmes
147. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties visi tirgotāji, uz kuriem nav attiecināmi apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 paredzētie izņēmumi un kuri: 1) veic savu darbību lielajos tirdzniecības centros, bet spēj norobežot savu darbības vietu no pārējās tirdzniecības centra teritorijas un nodrošināt tai atsevišķu ieeju; 2) veic savu darbību tādā ēkā, kurā ir vismaz pieci tirdzniecības dalībnieki vai pakalpojumu sniedzēji, bet kuras platība nesasniedz 7000 m2; 3) veic savu darbību tādā ēkā, kuras platība ir vismaz 7000 m2, bet kurā darbojas mazāk nekā pieci tirdzniecības dalībnieki vai pakalpojumu sniedzēji; 4) veic savu darbību koncentrētā tirdzniecības vietā, kura neietilpst vienā kopīgā ēkā, bet kuras platība ir vismaz 7000 m2 un kurā darbojas vismaz pieci tirdzniecības dalībnieki vai pakalpojumu sniedzēji. Apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 darbības aizliegums noteikts vienīgi tiem tirgotājiem, kuri savu darbību veic lielajos tirdzniecības centros. Tādējādi esot radīta atšķirīga attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. Šī atšķirīgā attieksme neesot noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, jo apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais regulējums neesot pietiekami pārdomāts. Ministru kabinetam ar Covid‑19 izplatību saistītas ārkārtējās situācijas apstākļos esot tiesības izstrādāt tiesisko regulējumu, balstoties uz saprātīgiem pieņēmumiem un neveicot detalizētu katra jautājuma analīzi. Tomēr šīs tiesības neesot attiecināmas uz apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2, jo tās regulēja tirdzniecību pēc ārkārtējās situācijas. Turklāt pirms to stāšanās spēkā tirdzniecības ierobežojumi salīdzinoši ilgu laiku bijuši nemainīgi. Noteikumu Nr. 191 mērķis bijis atvieglot tirdzniecības ierobežojumus, nevis reaģēt uz pēkšņām apstākļu izmaiņām. Ministru kabinetam vajadzējis ņemt vērā arī pārējos tirdzniecības ierobežojumus un tirgotāju spēju nodrošināt epidemioloģiskās drošības prasību ievērošanu, kā arī apsvērt iespēju noteikt detalizētāku regulējumu un izvērtēt dažādas alternatīvas. Lai gan Ministru kabinets noteica, ka tirgotājiem, kas darbojas lielajos tirdzniecības centros, nodrošināma iespēja darboties tiešsaistē, tas neesot pārliecinājies par to, vai šāds darbības režīms ir praktiski īstenojams. Mērķi ierobežot cilvēku mobilitāti un sabiedriskā transporta noslodzi varot atzīt par leģitīmu. Tomēr apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais aizliegums neesot bijis nepieciešams, jo šo mērķi tādā pašā kvalitātē varētu sasniegt, neradot nevienlīdzīgu attieksmi pret salīdzināmajām personu grupām, proti, nosakot, ka savu darbību drīkst turpināt tie tirgotāji, kas var norobežot savu tirdzniecības vietu no pārējās lielā tirdzniecības centra teritorijas un izmantot atsevišķu ārēju piekļuvi. Turklāt gan attiecībā uz tirdzniecību, gan attiecībā uz sabiedriskā transporta izmantošanu bijušas paredzētas epidemioloģiskās drošības prasības. Neesot saskatāma apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 saikne ar sabiedriskā transporta noslodzi, jo pircējiem bijuši pieejami citi tirgotāji, kas piedāvā līdzīgas preces, bet darbojas ārpus lielajiem tirdzniecības centriem. Ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 tirgotājam esot ierobežotas arī Satversmes
148. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu, jo apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 noteiktā aizlieguma rezultātā tam liegtas tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu. Šis pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, kā arī neesot piemērots sabiedriskā transporta noslodzes mazināšanai to pašu iemeslu dēļ, kas minēti saistībā ar apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 atbilstību Satversmes
149. panta pirmajam teikumam. Šis ierobežojums arī neesot bijis nepieciešams, jo tā mērķus bijis iespējams vienlīdz efektīvi sasniegt, ļaujot turpināt darbību tiem tirgotājiem, kas var norobežot savu tirdzniecības vietu no pārējās lielā tirdzniecības centra teritorijas, izmantot atsevišķu ārēju piekļuvi un nodrošināt epidemioloģiskās drošības prasību ievērošanu. Pamattiesību ierobežojums arī neesot atbilstošs, jo Ministru kabinets neesot panācis taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības un SIA "Jysk" interesēm. Saskaņā ar publiski pieejamo informāciju un pētījumiem SARS‑CoV‑2 vīruss galvenokārt tiekot pārnests saskarē ar elpošanas ceļu izdalītajiem pilieniem, nevis gaisu. Tātad vispārēji tirdzniecības ierobežojumi un minētie alternatīvie līdzekļi būtu nodrošinājuši to, ka vīrusa izplatības varbūtība nav liela. Papildu paskaidrojumos SIA "Jysk" norāda, ka tā saņēmusi finansiālu atbalstu Ministru kabineta noteikto un Covid‑19 krīzes skartajiem komersantiem paredzēto valsts atbalsta pasākumu ietvaros. Tās pamattiesību aizskārums pastāvējis laikā no
150. gada
151. aprīļa līdz
152. gada
153. maijam, kad stājās spēkā apstrīdētā norma
154. Vērtējot, vai ir panākts līdzsvars starp SIA "Jysk" un sabiedrības interesēm, esot jāņem vērā komercsabiedrību un tās konkurentus skārušo ierobežojumu apmērs, kā arī tās saņemtā valsts atbalsta apmērs. Komercsabiedrībai nodrošinātā valsts atbalsta apmērs neesot proporcionāls komercsabiedrību skārušajiem ierobežojumiem. Turklāt tās konkurentus ierobežojumi neesot skāruši. Valsts atbalsta apmērs neesot pietiekams, lai segtu ierobežojumu rezultātā radušos zaudējumus, un valsts atbalsta pasākumi primāri esot vērsti uz darbinieku, nevis darba devēju aizsardzību. Tādējādi valsts nodrošinātie atbalsta pasākumi neļaujot sasniegt taisnīgu līdzsvaru starp SIA "Jysk" un sabiedrības interesēm. Valstij esot pienākums kompensēt SIA "Jysk" radītos zaudējumus taisnīgā apmērā.
155. Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VRPB" (turpmāk - SIA "VRPB") - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes
156. panta pirmajam teikumam un
157. panta pirmajam un trešajam teikumam. SIA "VRPB" ir lielā tirdzniecības centra "Valleta" īpašniece, kas savas komercdarbības ietvaros iznomā šā tirdzniecības centra telpas tirdzniecības dalībniekiem un pakalpojumu sniedzējiem. Apstrīdētais regulējums būtiski ierobežojis mazumtirgotājus, kuri savu darbību veic lielajos tirdzniecības centros un uz kuriem nav attiecināmi apstrīdētajā regulējumā minētie izņēmumi. Tādējādi apstrīdētais regulējums izslēdzot no tirgus lielo tirdzniecības centru telpu iznomātājus, tostarp arī SIA "VRPB", jo lielo tirdzniecības centru telpu nomnieki, kas nevar veikt komercdarbību, nespējot samaksāt telpu nomas maksu un esot spiesti tās pamest, savukārt jauniem nomniekiem šīs telpas neesot pievilcīgas. Līdz ar to apstrīdētais regulējums pēc būtības aizliedzot lielo tirdzniecības centru darbību un aizskarot lielo tirdzniecības centru telpu iznomātāju tiesības uz īpašumu. Visi tirdzniecības telpu iznomātāji atrodoties vienādos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos, taču ar apstrīdēto regulējumu esot nepamatoti radīta atšķirīga attieksme pret iznomātājiem atkarībā no tā, vai tie iznomā lielā tirdzniecības centra telpas vai citas tirdzniecības telpas. Apstrīdētais regulējums lielā tirdzniecības centra īpašniekam ierobežojot Satversmes
158. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu, jo tas nespējot gūt labumu no jau noslēgtiem nomas līgumiem, kā arī nespējot noslēgt jaunus nomas līgumus par vakantajām tirdzniecības vietām. Apstrīdētā regulējuma dēļ īpašnieks nevarot rīkoties ar savu īpašumu un esot spiests ciest zaudējumus. Apstrīdētais regulējums atstājot būtisku nelabvēlīgu ietekmi arī uz iespēju pilnībā atjaunot komercdarbību, jo tā rezultātā mainījušies pircēju paradumi. Ar apstrīdēto regulējumu esot pārkāpts Satversmes
159. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips. Lielo tirdzniecības centru telpu iznomātāji atrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar visiem pārējiem tirdzniecības telpu iznomātājiem. Apstrīdētais regulējums ierobežojis vienīgi lielo tirdzniecības centru telpu nomnieku darbību, tā rezultātā esot radīti zaudējumi tieši lielo tirdzniecības centru telpu iznomātājiem un mazināta viņu konkurētspēja. Tādējādi apstrīdētais regulējums izraisot atšķirīgu attieksmi pret minētajām tirdzniecības telpu iznomātāju grupām. Šī atšķirīgā attieksme neesot noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, jo Ministru kabinets neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Proti, Ministru kabinets, izstrādājot apstrīdēto regulējumu, esot balstījies vien uz vispārīgiem amatpersonu viedokļiem, nevis zinātniskiem pētījumiem vai mērījumiem, kas pamatotu šāda regulējuma ietekmi uz SARS‑CoV‑2 izplatību, kā arī neesot veicis visaptverošu situācijas izvērtējumu, kas bijis nepieciešams, ņemot vērā apstrīdētā regulējuma būtisko ietekmi uz komercdarbību. Turklāt Ministru kabinets neesot nodrošinājis savlaicīgu sabiedrības informēšanu un tiesiskā regulējuma ilgtspēju jeb stabilitāti, jo neesot noteicis, ka apstrīdētais regulējums ir spēkā noteiktu laika periodu, un neesot sasaistījis tā spēkā esību ar konkrētiem epidemioloģisko drošību raksturojošiem rādītājiem. Nenodrošinot tiesiskā regulējuma stabilitāti un paredzamību, kā arī pietiekami garu saudzējošu pārejas periodu pirms apstrīdētās normas 1 stāšanās spēkā, Ministru kabinets esot pārkāpis arī tiesiskās paļāvības principu. Apstrīdētā norma 1 esot izstrādāta un pieņemta ievērojamu laiku pēc pandēmijas sākuma, tā ka Ministru kabinets būtu varējis to izstrādāt rūpīgāk un savlaicīgāk, tostarp izmantojot pandēmijas laikā jau iepriekš uzkrātos novērojumus un informāciju. Ar apstrīdēto regulējumu noteiktā atšķirīgā attieksme esot vērsta uz SARS‑CoV‑2 izplatības riska samazināšanu, ierobežojot cilvēku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros un mazinot sabiedriskā transporta noslodzi, lai tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību. Tomēr šis mērķis - sabiedrības veselības aizsardzība -, iespējams, neesot atzīstams par leģitīmu, jo neesot tieši norādīts Satversmes
160. pantā. Atšķirīgā attieksme neesot piemērota minētā leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo apstrīdētajā regulējumā noteikts vispārējs aizliegums, nevērtējot katras atsevišķas tirdzniecības vietas individuālos apstākļus, kas varot būtiski atšķirties. Lielajos tirdzniecības centros esot iespējams nodrošināt epidemioloģiski drošu vidi daudz efektīvāk nekā atsevišķajās tirdzniecības vietās, kuras ir mazākas un kurās gaisa kvalitāte var būt zemāka. Jaunākie zinātniskie pētījumi liecinot, ka no epidemioloģiskās drošības viedokļa daudz lielāka nozīme ir nevis cilvēku koncentrācijai, bet gan telpas gaisa kvalitātei un telpu lielumam. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka tirdzniecības centru funkcionālais plānojums var būt atšķirīgs un arī tas var ietekmēt apmeklētāju plūsmu. Neesot pamata uzskatīt, ka apstrīdētais regulējums ļautu samazināt sabiedriskā transporta noslodzi, jo vairums lielo tirdzniecības centru apmeklētāju uz tiem dodoties ar personiskajām automašīnām, kājām vai ar velotransportu. Turklāt cilvēki varējuši doties uz lielajiem tirdzniecības centriem ar sabiedrisko transportu, lai apmeklētu tos veikalus, kuru darbību apstrīdētais regulējums neaizliedza. Esot jāņem vērā arī tas, ka normatīvajos aktos bija noteikti ierobežojumi attiecībā uz pieļaujamo sabiedriskā transporta piepildījumu. Neesot skaidrs, pēc kādiem kritērijiem apstrīdētajā regulējumā noteiktas tirdzniecības vietas, kurām atļauts turpināt darbību lielajos tirdzniecības centros. Neesot skaidrs arī tas, kādēļ Ministru kabinets neierobežoja pakalpojumu sniedzēju darbību lielajos tirdzniecības centros. Noteikumu Nr. 191 anotācijā esot norādīts, ka tirdzniecības centri tiek izmantoti kā izklaides un brīvā laika pavadīšanas vietas. Tomēr Noteikumu Nr. 360 14.2 punktā jau esot bijis noteikts aizliegums sniegt tādus pakalpojumus, kas saistīti ar izklaidi. Arī saslimstību ar Covid‑19 atspoguļojošie statistikas dati liecinot, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertie ierobežojumi nesasniedza savu mērķi. Šo leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē ar citiem, mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, paredzot stingrākus nosacījumus epidemioloģiski drošai tirdzniecībai lielajos tirdzniecības centros, piemēram, zemāku maksimāli pieļaujamo apmeklētāju skaitu vai ierobežotu darba laiku, kā arī nosakot atbilstošas gaisa kvalitātes prasības. Nevienā citā Eiropas valstī neesot noteikts apstrīdētajam regulējumam līdzīgs tiesiskais regulējums. Turklāt sabiedrības ieguvums no apstrīdētā regulējuma izraisītās atšķirīgās attieksmes neesot lielāks par personai nodarīto kaitējumu. Apstrīdētais regulējums neesot mazinājis cilvēku mobilitāti vai pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros un tātad neesot mazinājis SARS‑CoV-2 izplatības riskus. Gluži otrādi, apstrīdētā regulējuma dēļ cilvēki esot bijuši spiesti doties uz mazākiem veikaliem ar epidemioloģiski nedrošāku vidi un apmeklēt vairākas dažādas tirdzniecības vietas, lai iegādātos visas preces, kuras parastos apstākļos ir pieejamas vienuviet - lielajā tirdzniecības centrā. Turklāt apstrīdētā regulējuma dēļ esot traucēta konkurence, kā arī nodarīti zaudējumi komersantiem, paaugstināts bezdarba līmenis, samazināti valsts budžeta ieņēmumi, radīta nepieciešamība sniegt valsts atbalstu, kā arī papildu slodze tiesu sistēmai saistībā ar strīdiem par nomas maksu un maksātnespējas procesiem. Apstrīdētais regulējums neesot ļāvis lielā tirdzniecības centra īpašniekam brīvi rīkoties ar savu nekustamo īpašumu - lielo tirdzniecības centru. No tā izrietējušas nelabvēlīgas sekas - ieņēmumu samazinājums un zaudējumi. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu lielā tirdzniecības centra īpašniekam esot ierobežotas Satversmes
161. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Šis pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tam, iespējams, neesot leģitīma mērķa, kā arī tas neatbilstot samērīguma principam to pašu iemeslu dēļ, kas minēti saistībā ar apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
162. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Papildu paskaidrojumos SIA "VRPB" norāda, ka tā saņēmusi finansiālu atbalstu valsts nodrošināto atbalsta pasākumu ietvaros, taču saņemtais finansiālais atbalsts neesot bijis pietiekams, lai segtu ar Covid‑19 izplatības ierobežošanu saistīto pasākumu radīto kaitējumu. Lai gan sabiedrības veselībai ir prioritāra nozīme, valstij esot jāapzinās, ka valsts finansējumu pēc būtības nodrošina komercdarbība. Tādēļ valstij, nosakot komercdarbības ierobežojumus, esot jānosaka arī atbilstoši atbalsta pasākumi, it sevišķi krīzes apstākļos. Apstrīdētā regulējuma dēļ SIA "VRPB" nevarējusi attīstīt savu komercdarbību un konkurēt ar citiem tirdzniecības telpu iznomātājiem. Šādus ierobežojumus nevarot vērtēt tāpat kā komercdarbībai raksturīgo risku vai ekonomiskas krīzes apstākļus. Valstij esot pienākums atlīdzināt visus zaudējumus, kas nodarīti lielo tirdzniecības centru darbības ierobežošanas rezultātā.
163. Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "EfTEN Domina" (turpmāk - SIA "Domina") - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes
164. panta pirmajam teikumam un
165. panta pirmajam un trešajam teikumam. SIA "Domina" ir lielā tirdzniecības centra "Domina Shopping" īpašniece, kas savas komercdarbības ietvaros iznomā šā tirdzniecības centra telpas tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Tās pieteikumā sniegts tāds pats juridiskais pamatojums par apstrīdētā regulējuma neatbilstību Satversmes
166. panta pirmajam teikumam un
167. panta pirmajam un trešajam teikumam, kādu savā pieteikumā sniegusi SIA "VRPB". SIA "Domina" papildus norāda, ka valstij ir pienākums kompensēt visus zaudējumus, kas radīti lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumu rezultātā, jo šie ierobežojumi neesot pamatoti. To radītie konkurences apstākļi traucējot tirgus pašregulāciju un iespēju gūt peļņu arī nelabvēlīgos apstākļos. Šie ierobežojumi neesot balstīti uz objektīviem apsvērumiem, neesot veikta arī to lietderības un ekonomisko seku analīze. Brīvais tirgus esot viena no demokrātiskas valsts pamatvērtībām, un valstij nebūtu jāiejaucas ekonomikā. Apstrīdētajā regulējumā paredzētie nepamatotie ierobežojumi esot būtiski izkropļojuši konkurenci un radījuši nelabvēlīgu ietekmi uz tirdzniecības centru darbību arī pēc tam, kad apstrīdētais regulējums zaudēja spēku. Tādēļ valsts esot atbildīga par lielo tirdzniecības centru telpu nomniekiem un arī iznomātājiem radītajiem zaudējumiem.
168. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
169. panta pirmajam teikumam un
170. panta pirmajam un trešajam teikumam. Apstrīdētajā regulējumā noteiktie ierobežojumi neesot vērsti uz konkrēta tirgotāja darbības ierobežošanu, bet gan uz tirdzniecības ierobežošanu noteiktās tirdzniecības vietās - lielajos tirdzniecības centros. Tātad vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties visi tie tirgotāji, kas darbojas lielajos tirdzniecības centros. Savukārt tad, ja būtu uzskatāms, ka vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošo personu grupas nosakāmas pēc kāda cita kritērija, atšķirīgā attieksme būtu attaisnojama ar sabiedrības interešu aizsardzību. Apstrīdētais regulējums tirgotājam un lielā tirdzniecības centra īpašniekam ierobežojis Satversmes
171. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās pamattiesības. Šis pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Proti, apstrīdētais regulējums esot pieņemts Ministru kabinetam likumā noteiktā pilnvarojuma ietvaros, kā arī pieņemts, izsludināts un stājies spēkā likumā paredzētajā kārtībā. Turklāt ikvienam bijuši pieejami informatīvie materiāli par tajā paredzēto ierobežojumu piemērošanu. Izstrādājot apstrīdēto regulējumu, Ministru kabinets esot atbilstoši izvērtējis tajā ietvertos ierobežojumus, samērojot to nepieciešamību ar tirgotājiem radītajām nelabvēlīgajām sekām. Pamattiesību ierobežojums esot vērsts uz sabiedrības aizsardzību no SARS‑CoV-2 vīrusa un tā izraisītās slimības Covid‑
172. Tādējādi pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība -, un tas tiekot sasniegts, veicinot epidemioloģisko drošību. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilstot samērīguma principam. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka tādu ierobežojumu, kas saistīts ar Covid‑19 izraisošā vīrusa izplatības novēršanu, varētu atzīt par nesamērīgu vienīgi tad, ja tas nebūtu piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa arī esot atzinusi, ka
173. gada martā Latvijā pakāpeniski pieauga saslimstība ar Covid‑19 un tādēļ valstij bija pienākums operatīvi un efektīvi rīkoties, lai novērstu pandēmijas tālāku izplatību un tādējādi aizsargātu sabiedrības veselību. Lai gan apstrīdētā norma 1 pieņemta atšķirīgos apstākļos, kopš pandēmijas sākuma gūtā pieredze liecinot, ka straujas ierobežojumu atcelšanas rezultātā palielinās Covid‑19 infekcijas izplatība. Tādēļ situācijā, kad saslimstības rādītāji ir samērā augsti, noteikto ierobežojumu atcelšana varot tikt veikta pakāpeniski, pārliecinoties par mazāk stingro ierobežojumu efektivitāti. Vērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību, būtiska nozīme esot piesardzības principam. Atbilstoši šim principam valsts varot veikt efektīvus un samērīgus pasākumus, lai nepieļautu kaitējuma rašanos, ja pastāv pamatotas aizdomas par kaitējuma iespējamību. Ministru kabinets, vērtējot pēc ārkārtējā stāvokļa atcelšanas saglabājamo ierobežojumu samērīgumu, esot ņēmis vērā epidemioloģisko situāciju valstī, augsto Covid‑19 izplatības risku, kā arī slimnīcu noslodzi. Vairāki būtiski apsvērumi liecinājuši, ka pārsteidzīga tirdzniecības ierobežojumu atcelšana varētu radīt paaugstinātus epidemioloģiskās drošības riskus. Par šādu iespējamību liecinājuši pētījumi par cilvēku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros. Tas, ka veikalam ir atsevišķa ieeja, nevarot nodrošināt to, ka šā veikala apmeklētājs neieies arī lielajā tirdzniecības centrā. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka
174. gada aprīlī bija vērojams samērā straujš saslimstības rādītāju kāpums. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums bijis piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Neesot citu, mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, jo ar pandēmiju saistītos komercdarbības ierobežojumus vajagot atcelt pakāpeniski, lai saglabātu kontroli pār situāciju un modelētu iespējamos situācijas attīstības scenārijus. Ministru kabinets esot nodrošinājis vairākus atbalsta pasākumus ar Covid‑19 pandēmiju saistīto ierobežojumu skartajiem komersantiem un to darbiniekiem, tai skaitā dīkstāves pabalstu, algu subsīdijas un apgrozāmo līdzekļu granta atbalsta mehānismu. Papildus Ministru kabinets
175. gada
176. aprīlī apstiprinājis jaunu atbalsta programmu Covid‑19 izraisītās krīzes skartajiem tirdzniecības centriem. Valsts savu iespēju robežās esot mazinājusi komersantiem radīto kaitējumu un nodrošinājusi atbilstošu līdzsvaru starp sabiedrības ieguvumu un konkrētām personām radīto kaitējumu. Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma esot daudz lielāks nekā personām radītais kaitējums, kuru valsts centusies mazināt. Tirdzniecības ierobežojumi esot noteikti arī vairākās citās Eiropas valstīs un papildus citiem ierobežojumiem ļāvuši būtiski samazināt SARS‑CoV‑2 izplatību. Apstrīdētajā regulējumā ietvertie tirdzniecības ierobežojumi esot noteikti tieši lielajiem tirdzniecības centriem, jo tajos pastāvot augstāks ilgstošas pulcēšanās risks un lielāks iespējamo kontaktu skaits starp dažādu mājsaimniecību locekļiem. Apstrīdētā norma 1 esot izstrādāta, ņemot vērā epidemioloģiskos datus, tai skaitā datus par Covid‑19 izplatību darbavietās un iespējamību, ka Covid‑19 izplatīsies lielo tirdzniecības centru darbinieku vidū. Vērtējot apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā tas, ka kompleksa ierobežojumu noteikšana tirdzniecības nozarei
177. gada nogalē ietekmēja apmeklētāju plūsmas dinamiku tirdzniecības centros un tādējādi samazināja SARS‑CoV‑2 izplatības risku. Šis mērķis esot sasniegts, ierobežojot cilvēku pulcēšanos tirdzniecības vietās, tai skaitā samazinot to apmeklēšanas biežumu un ilgumu.
178. gada pavasarī Latvijā pastāvējis augsts SARS‑CoV‑2 izplatības risks, situācija bijusi nestabila, tā ka nepietiekamu drošības vai piesardzības pasākumu dēļ saslimstība ar Covid‑19 būtu varējusi strauji pieaugt. Šis pieaugums savukārt radītu būtisku slogu uz veselības aprūpes sistēmu un apdraudētu veselības aprūpes pakalpojumu nepārtrauktību. Šāda situācija atstātu būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz valsts ekonomiku un sabiedrību. Komersantiem pieejamā apgrozāmo līdzekļu atbalsta programma esot veidota, ievērojot lielo potenciālo atbalsta pretendentu skaitu, valsts budžeta iespējas un aizņēmumu ilgtermiņa ietekmi uz valsts budžeta fiskālo stabilitāti. Visi atbalsta instrumenti esot veidoti tā, lai nodrošinātu atbalstu pēc iespējas plašākam Covid‑19 krīzes skarto uzņēmumu lokam, ievērojot vienotus principus un valsts budžeta iespējas.
179. Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
180. panta pirmajam teikumam un
181. panta pirmajam un trešajam teikumam. Izskatāmās lietas pamatjautājums esot par to, vai bija pieļaujama noteikta veida veikalu darbības apturēšana, un tas visupirms attiecoties uz Satversmes
182. pantā ietvertajām personas pamattiesībām. Savukārt apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes
183. panta pirmajam teikumam esot vērtējama, balstoties uz secinājumiem par tās atbilstību Satversmes
184. pantam. Tādēļ Saeima sniedzot apsvērumus par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
185. pantam. Ar apstrīdēto regulējumu esot ierobežotas SIA "Jysk", SIA "VRPB" un SIA "Domina" (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) iespējas veikt komercdarbību, un tādējādi šīm komercsabiedrībām esot ierobežotas Satversmes
186. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Ministru kabinets šo pamattiesību ierobežojumu noteicis, ievērojot tam likumā noteikto pilnvarojumu. Covid‑19 pārvaldības likuma
187. panta pirmās daļas 1.1 un 1.2 punktā minētās Ministru kabineta tiesības epidemioloģiskās drošības nolūkā noteikt publisko personu un privātpersonu sniegto pakalpojumu ierobežojumus vai aizliegumus, kā arī prasības attiecībā uz tirdzniecību un citiem saimniecisko pakalpojumu veidiem esot noteiktas, lai nodrošinātu Ministru kabinetam pietiekami plašu rīcības brīvību lemt par konkrētai epidemioloģiskajai situācijai piemērotāko risinājumu. Ministru kabinetam, lemjot par Covid‑19 pārvaldības likuma
188. panta pirmās daļas 1.1 punktā norādīto ierobežojumu un aizliegumu noteikšanu, esot pienākums citstarp īpaši izvērtēt to nepieciešamību un samērīgumu, ietekmi uz tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanu, kā arī nepieciešamību nodrošināt atbalsta pasākumus to ietekmētajām personām vai personu grupām. Ministru kabinets esot ievērojis šo pienākumu, izstrādājot apstrīdēto regulējumu, jo esot vērtējis Slimību profilakses un kontroles centra sniegto informāciju par epidemioloģisko situāciju un SARS‑CoV‑2 izplatības riskiem lielajos tirdzniecības centros, kā arī ņēmis vērā nevienlīdzīgas konkurences risku un citu valstu pieredzi. Turklāt Ministru kabinets esot nodrošinājis atbalsta pasākumus apstrīdētā regulējuma skartajiem komersantiem. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība -, un Saeima pievienojoties Ministru kabineta argumentiem par pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Līdzīgi tirdzniecības ierobežojumi esot apstrīdēti arī citu Eiropas Savienības valstu konstitucionālajās tiesās, un tās tos atzinušas par atbilstošiem šo valstu konstitūcijām. Turklāt esot jāievēro arī epidemioloģiskā situācija, kas Latvijā pastāvēja apstrīdētā regulējuma darbības laikā, un komersantiem pieejamie valsts atbalsta mehānismi.
189. Pieaicinātā persona - Veselības ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
190. panta pirmajam teikumam un
191. panta pirmajam un trešajam teikumam. Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas, vai apstrīdētajā regulējumā noteiktajam Satversmes
192. panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai šis ierobežojums ir samērīgs. Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, jo Ministru kabinets ievērojis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas, kā arī atbilstoši Covid‑19 pārvaldības likuma
193. panta otrajai daļai citstarp izvērtējis tajā noteiktos apstākļus, kas jāņem vērā, nosakot ar Covid‑19 izplatību saistītos ierobežojumus. Apstrīdētais regulējums esot pieņemts likumā paredzētajā kārtībā. Veselības ministrija uzsver, ka saskaņā ar Noteikumu Nr. 191 anotāciju šo noteikumu mērķis bija pakāpeniski ieviest drošu iepirkšanās vidi un mazināt tirdzniecības centriem noteiktos ierobežojumus, ievērojot tirdzniecības centriem raksturīgo paaugstināto SARS‑CoV‑2 izplatības risku, ar tirdzniecības centru apmeklēšanu saistīto cilvēku mobilitāti, kā arī tirdzniecības ierobežojumu ietekmi uz konkurenci. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot atbilstoši izvērtēts, apzinoties tā nepieciešamību un ietekmi uz konkrētiem komersantiem. Līdzīgi tirdzniecības ierobežojumi esot noteikti arī citās Eiropas valstīs. Šādi īslaicīgi ierobežojumi kopā ar citiem ierobežojumiem efektīvi samazinot SARS‑CoV‑2 izplatību. Apstrīdētā regulējuma mērķis esot nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, ierobežojot cilvēku pulcēšanos lielās tirdzniecības vietās - lielajos tirdzniecības centros -, kur cilvēki pavadot vairāk laika un kur varot notikt vairāk kontaktu starp dažādu mājsaimniecību locekļiem. Proti, ar apstrīdēto regulējumu sabiedrībai esot dots signāls, ka lielie tirdzniecības centri nav pieejami epidemioloģiskās drošības apsvērumu dēļ, izņemot veikalus, kuros tiek pārdotas pirmās nepieciešamības preces. Apstrīdētā regulējuma mērķis esot minimizēt epidemioloģiskās drošības riskus, kas saistīti ar to, ka tirdzniecības centri tiek izmantoti kā izklaides un brīvā laika pavadīšanas vieta, kas veicina cilvēku pulcēšanos un mobilitāti. Epidemioloģiskā drošība esot visas sabiedrības un katras personas veselības aizsardzības priekšnoteikums. No epidemioloģiskās drošības līmeņa esot atkarīga arī valsts funkcionēšana un ekonomika. Indivīda un sabiedrības veselība esot vērtība, kuras nozīme sabiedrības labklājības nodrošināšanā neesot apšaubāma. Tādējādi apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts leģitīma mērķa labad. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Ministru kabinets esot ņēmis vērā epidemioloģisko situāciju valstī, tai skaitā veselības aprūpes sistēmas pārslodzes risku SARS‑CoV‑2 straujas izplatības gadījumā, kā arī to, ka lielos darba kolektīvos pastāvēja augsts vīrusa izplatības risks. Ministru kabinets esot ņēmis vērā pētījumus par cilvēku pulcēšanos tirdzniecības centros, kā arī to, ka
194. gada aprīlī pēc citu ar Covid‑19 pandēmiju saistīto ierobežojumu atcelšanas bija vērojams samērā straujš saslimstības rādītāju kāpums. Iespēja nodrošināt veikalam atsevišķu ieeju nenovēršot iespējamību, ka tā apmeklētāji dosies arī uz citiem tirdzniecības centrā esošajiem veikaliem. Novērojumi par tirdzniecības vietu apmeklētību liecinot, ka kompleksi ierobežojumi tirdzniecības jomā
195. gada nogalē būtiski ietekmēja apmeklētāju plūsmu un mazināja cilvēku pulcēšanos tirdzniecības vietās, tādējādi mazinot Covid‑19 izplatības riskus. Turklāt, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā arī tas, ka Ministru kabinets izveidojis vairākus atbalsta mehānismus, lai nodrošinātu atbalstu pēc iespējas plašākam Covid‑19 izraisītās krīzes skarto komersantu lokam, ievērojot valsts budžeta iespējas un balstoties uz vienotiem principiem.
196. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
197. pantam un
198. panta pirmajam un trešajam teikumam. Ekonomikas ministrija pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstos sniegtajiem argumentiem un papildus norāda, ka visas Pieteikumu iesniedzējas saņēmušas finansiālu atbalstu Ministru kabineta noteikto un Covid‑19 krīzes skartajiem komersantiem paredzēto valsts atbalsta pasākumu ietvaros.
199. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes
200. panta pirmajam teikumam un
201. panta pirmajam un trešajam teikumam. Personas tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes
202. pantā, citstarp aptverot personas tiesības gūt mantisku labumu no tai piederošas lietas, iznomājot to citai personai par tādu samaksu, kas ne vien ļautu uzturēt konkrēto īpašumu, bet arī nestu lietas īpašniekam peļņu. Tādējādi apstrīdētais regulējums lielo tirdzniecības centru telpu iznomātājiem ierobežojot Satversmes
203. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Vienlaikus apstrīdētais regulējums ierobežojot šīs pamattiesības arī tiem komersantiem, kas veic savu komercdarbību lielā tirdzniecības centra telpās. Šis pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība, veicinot sabiedrības epidemioloģisko drošību. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā, ka saskaņā ar Covid‑19 pārvaldības likuma
204. pantu privātpersonu tiesību ierobežojumus var noteikt vienīgi tad, ja sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid‑19 infekcijas izplatību nav iespējams efektīvi novērst, piemērojot vispārējā tiesiskajā kārtībā noteiktos tiesiskos līdzekļus, un šie ierobežojumi ir atceļami, ja vairs nepastāv objektīva nepieciešamība tos saglabāt. Apstrīdētā norma 1 ieviesta tiesību sistēmā ar Noteikumiem Nr.
205. No šo noteikumu anotācijā norādītās informācijas par aktuālo epidemioloģisko situāciju izrietot, ka saslimstības pieauguma iespējamība bija atkarīga no drošības pasākumu efektivitātes. Turklāt bijis jāņem vērā arī tas, kas slimnīcās ievietoto Covid‑19 pacientu skaits bija visai liels un tā samazināšanās tendences - ļoti lēnas. Tādēļ neesot bijusi pieļaujama strauja cilvēku mobilitātes un pulcēšanās veicināšana. Ievērojot to, ka darba kolektīvu ietvaros bija novērojams augsts SARS‑CoV‑2 izplatības risks, esot bijis nepieciešams mazināt lielu darba kolektīvu pulcēšanos citstarp arī lielajos tirdzniecības centros. Apstrīdētais regulējums ļāvis samazināt cilvēku mobilitāti un pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros un attiecīgi mazinājis arī koronavīrusa SARS‑CoV‑2 izplatības risku. Tādējādi pamattiesību ierobežojums esot piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Esot apšaubāms tas, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo iespēja iekļūt veikalā, izmantojot atsevišķu ieeju, nenozīmējot, ka veikala apmeklētāji nedosies uz pārējo tirdzniecības centra daļu un koplietošanas telpām. Ministru kabinets vēlāk pieņēmis regulējumu, kas ļāva lielajos tirdzniecības centros strādāt tiem komersantiem, kuru darbības vietai ir nodrošināta atsevišķa ārējā piekļuve. Ar šo regulējumu Ministru kabinets esot turpinājis pakāpenisku pāreju uz drošas iepirkšanās vides ieviešanu. Covid‑19 krīzes skartajiem komersantiem bijušas pieejamas vairākas valsts atbalsta programmas, kas tika radītas, lai pēc iespējas novērstu ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto ierobežojumu radītās nelabvēlīgās sekas. Esot jāņem vērā tas, ka Covid‑19 infekcijas izplatība apdraud ne vien personu un sabiedrības veselību, bet arī ekonomiku. Tādējādi sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma izpaužoties ne vien kā epidemioloģiskās drošības un sabiedrības veselības aizsardzība, bet arī kā ekonomikas aizsardzība. Attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
206. panta pirmajam teikumam Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka komersanti, kas pārvalda lielos tirdzniecības centrus un iznomā to telpas, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar komersantiem, kas šajās telpās veic savu komercdarbību. Apstrīdētais regulējums paredzējis atšķirīgu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, jo neesot attiecināts uz komersantiem, kas savu darbību veica ārpus lielajiem tirdzniecības centriem. Šī attieksme esot noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tai esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Tieslietu ministrija pievienojas Ministru kabineta argumentiem par šīs atšķirīgās attieksmes samērīgumu.
207. Pieaicinātā persona - Slimību profilakses un kontroles centrs - norāda, ka saskaņā ar zinātniskiem pētījumiem koronavīrusa SARS‑CoV‑2 izplatība iekštelpās ir atkarīga ne vien no telpu platības, bet arī no dažādu citu apstākļu kopuma - ventilācijas vai telpu vēdināšanas kvalitātes, apmeklētāju skaita, uzturēšanās laika, apmeklētāju savstarpējās distances, elpošanas intensitātes un masku lietošanas. Koronavīruss SARS‑CoV‑2 ir elpceļu vīruss, kas izplatās gaisa pilienu un aerosola veidā, tāpēc galvenais šā vīrusa izplatības ierobežošanas kritērijs esot pietiekama gaisa apmaiņa telpā - ventilācija vai vēdināšana. Ierobežojumi, kas noteikti atkarībā no tirdzniecības centra platības un veikalos tirgoto preču veidiem, neesot pietiekami efektīvi. Apstrīdētajā regulējumā paredzētie ierobežojumi esot pieņemti ar mērķi mazināt cilvēku pulcēšanos un ierobežot laiku, ko cilvēki pavada, iepērkoties tirdzniecības vietās. Slimību profilakses un kontroles centrs nevarot izdarīt secinājumus tieši par tirdzniecības ierobežojumu efektivitāti, jo Covid‑19 infekcijas izplatības intensitāte esot atkarīga no ierobežojošo pasākumu ievērošanas, vīrusa mutācijām un citiem faktoriem. Kopš pandēmijas sākuma visās Eiropas valstīs Covid‑19 izplatības mazināšanai esot noteikti pilnīgi vai daļēji ierobežojumi attiecībā uz mazāk nozīmīgu preču tirdzniecību.
208. Pieaicinātā persona - Konkurences padome - norāda, ka ierobežojumiem attiecībā uz pieļaujamo apmeklētāju skaitu noteikta lieluma tirdzniecības vietā jābūt rūpīgi izsvērtiem un nediskriminējošiem pret tirgus dalībniekiem neatkarīgi no tā, vai tirdzniecības vieta atrodas tirdzniecības centrā vai ir atsevišķa, kā arī no tirgoto preču kategorijas, tirdzniecības centra platības un citiem apstākļiem, lai ļautu turpināt savu darbību tiem komersantiem, kuri spēj nodrošināt epidemioloģiski drošas tirdzniecības prasību izpildi. Apstrīdētajā regulējumā ietvertie ierobežojumi veidojuši nevienlīdzīgus konkurences apstākļus arī tirdzniecības telpu nomas tirgū, proti, starp komersantiem, kas iznomāja lielo tirdzniecības centru telpas, un citu tirdzniecības telpu iznomātājiem. Apstrīdētā norma 3 esot papildināta ar
209. apakšpunktu, kas paredzēja, ka lielajos tirdzniecības centros var darboties tie tirgotāji, kuru tirdzniecības telpām bija iespējams nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Tādējādi esot novērsti nevienlīdzīgi konkurences apstākļi tādiem komersantiem kā SIA "Jysk". Tomēr nevienlīdzīgi konkurences apstākļi esot saglabājušies citiem komersantiem, kuri savu komercdarbību veica lielajos tirdzniecības centros un kuriem nebija iespējas nodrošināt atsevišķu ārēju piekļuvi to darbības vietai. Konkurences padome aicinājusi Ministru kabinetu precizēt šos ierobežojumus, ievērojot minētos apsvērumus. Konkurences padome neesot padziļināti pētījusi apstrīdētajā regulējumā noteikto lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumu ietekmi uz tirgu un komersantiem šā regulējuma spēkā esības laikā, un tai neesot statistikas datu par šo ierobežojumu ietekmi. Konkurences padomei būtu pamats veikt šādu izpēti par ievērojamu laika posmu gadījumā, ja pirmšķietami konstatēta nelabvēlīga ietekme uz konkurenci tirgū, piemēram, būtiski samazinājies konkurentu skaits. Tirgus dalībniekiem attiecīgo ierobežojumu radīto zaudējumu aplēses neesot pietiekamas, lai novērtētu šo ierobežojumu ietekmi uz konkurenci. Konkurences padome neesot pētījusi arī Covid‑19 krīzes skartajiem komersantiem paredzēto valsts atbalsta mehānismu efektivitāti. Konkurences padome publiski paudusi viedokli par tirdzniecības ierobežojumu ietekmi uz konkurenci vairākās komersantiem, Ministru kabinetam un atsevišķām ministrijām - Ekonomikas ministrijai un Finanšu ministrijai - adresētās vēstulēs, citstarp atsaucoties uz Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas publikāciju par Covid‑19 pandēmijas nelabvēlīgo ietekmi uz komersantiem.
210. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes
211. panta pirmajam teikumam un
212. panta pirmajam un trešajam teikumam. Apstrīdētā regulējuma dēļ esot samazinājušies tajā paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem pakļauto komersantu ienākumi. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu personām esot ierobežotas Satversmes
213. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Turklāt apstrīdētais regulējums radot atšķirīgu attieksmi pret komersantiem, kas veic komercdarbību lielajos tirdzniecības centros, un komersantiem, kas iznomā lielo tirdzniecības centru telpas. Šie komersanti atrodoties salīdzināmos apstākļos ar komersantiem, kas veica tādu pašu komercdarbību citās vietās un varēja gūt normālus ienākumus, jo abās grupās ietilpstošie komersanti esot spējīgi nodrošināt epidemioloģisko prasību ievērošanu. Pieteikumu iesniedzēju argumenti par to, kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, esot pamatoti. Ievērojot faktiskos apstākļus apstrīdētā regulējuma pieņemšanas un spēkā esības laikā, Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, paši par sevi neesot pietiekami, lai atzītu apstrīdēto regulējumu par neatbilstošu Satversmei. Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas, vai apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums un atšķirīgā attieksme esot noteikti vairāku mērķu labad: pirmkārt, lai ierobežotu cilvēku mobilitāti un, otrkārt, lai ierobežotu sabiedriskā transporta noslodzi. Šie mērķi esot atzīstami par leģitīmiem. Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību gan Satversmes
214. panta pirmajam teikumam, gan
215. panta pirmajam un trešajam teikumam, galvenokārt esot jāapsver apstrīdētajā regulējumā ietverto tirdzniecības ierobežojumu samērīgums. Šie tirdzniecības ierobežojumi esot piemēroti to leģitīmo mērķu sasniegšanai, tomēr neesot bijuši nepieciešami. Ministru kabinets norādījis, ka apstrīdētais regulējums izstrādāts, ievērojot vispārējo epidemioloģisko situāciju valstī, pētījumus par cilvēku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros un novērojumus par cilvēku paradumiem saistībā ar lielo tirdzniecības centru apmeklēšanu. Šādi apsvērumi esot pārāk vispārīgi. Šāds uz riskiem balstīts pamatojums varētu būt attaisnojams pandēmijas sākumā. Apstrīdētās normas 1 pieņemšanas brīdī un spēkā esības laikā valstī neesot bijusi izsludināta ārkārtējā situācija, bijusi uzkrāta zināma pieredze cīņā ar pandēmiju, kā arī bijuši pieejami zinātniski pētījumi. Pieteikumu iesniedzēji esot norādījuši uz pētījumiem par gaisa kvalitātes ietekmi uz Covid‑19 infekcijas izplatību. Vairāki apstākļi liecinot, ka Ministru kabinetam bija zināmi šie pētījumi un bija zināmi dati par gaisa kvalitāti daudzās Latvijas tirdzniecības vietās, taču šie pētījumi un dati neesot atspoguļoti Ministru kabineta sniegtajā apstrīdētā regulējuma nepieciešamības pamatojumā. Tāpat Ministru kabinets neesot pienācīgi izvērtējis citu, jau iepriekš tirdzniecības jomā noteikto epidemioloģiskās drošības pasākumu efektivitāti, kā arī datus par cilvēku paradumu maiņu attiecībā uz tirdzniecības centru apmeklēšanu. Tāds regulējums, kas ļautu tirgotājiem, kuru tirdzniecības vietai ir iespējams nodrošināt atsevišķu ārēju piekļuvi, darboties, ievērojot citus epidemioloģiskās drošības pasākumus, nodrošinātu līdzsvaru starp komersantu un sabiedrības interesēm. Tāpat Ministru kabinets varējis noteikt, piemēram, stingrākas epidemioloģiskās drošības prasības attiecībā uz tirdzniecības vietu apmeklēšanu vai gaisa kvalitāti tirdzniecības vietās. Esot pamats uzskatīt, ka apstrīdētais regulējums nemazināja Covid‑19 izplatības riskus, jo iespējams, ka cilvēki devās uz citām tirdzniecības vietām, tostarp izmantojot sabiedrisko transportu. Esot jāņem vērā, ka ārpus tirdzniecības centra vienkopus esoši veikali, kuri darbojās par 7000 m2 lielākā teritorijā un kuriem bija nodrošināta atsevišķa ieeja, varēja turpināt savu darbību. Tāpat neesot ierobežota lielu veikalu, piemēram, būvmateriālu veikalu, darbība. Tādējādi neesot saskatāms sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem. Savukārt Ministru kabineta noteiktie valsts atbalsta pasākumi neesot pietiekami, lai varētu attaisnot indivīda tiesību ierobežojumu.
216. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras profesors Dr. med. Ģirts Briģis - norāda, ka tirdzniecības centri ir publiskas vietas - slēgtas telpas, kurās parasti pulcējas relatīvi liels cilvēku daudzums. Koronavīruss SARS‑CoV‑2, kas izraisa Covid‑19 slimību, izplatoties no viena cilvēka uz citu galvenokārt ar gaisa pilienu un aerosolu starpniecību. Inficēšanās esot iespējama arī pēc saskarsmes ar netīru virsmu, ja cilvēks ar rokām nogādā uz tās esošo vīrusu deguna, mutes vai acu tuvumā. Tirdzniecības centros, kuros ir relatīvi liels apmeklētāju blīvums, varbūtība inficēties ar SARS‑CoV‑2 esot paaugstināta. Šī varbūtība pieaugot gadījumā, kad parādās jauni, vēl lipīgāki vīrusa varianti. Tādēļ, izņemot vakcināciju, galvenais līdzeklis, kas ļauj ierobežot vīrusa izplatību, esot cilvēku kontaktēšanās iespēju mazināšana. Tirdzniecības centros vīrusa pārnese esot iespējama ne vien tirdzniecības, bet arī koplietošanas telpās, kurās apmeklētāju plūsma var būt īpaši liela. Turklāt mūsdienās tirdzniecības centri esot kļuvuši ne vien par iepirkšanās, bet arī par brīvā laika pavadīšanas vietu, jo tajos varot darboties, piemēram, kinoteātri un restorāni. Esot jāņem vērā arī tas, ka cilvēku došanās uz tirdzniecības centriem palielina sabiedriskā transporta noslodzi un tādējādi rada papildu kontaktēšanās iespējas. To, ka cilvēku pulcēšanās tirdzniecības centros ietekmē saslimstības līmeni, apliecinot ne tikai citās pasaules valstīs, bet arī Latvijā
217. gada nogalē gūtā pieredze. Ņemot vērā minēto, visi tirdzniecības centri esot atzīstami par paaugstināta inficēšanās riska objektiem. Tādēļ augstas saslimstības apstākļos, kas pastāvējuši arī apstrīdētā regulējuma izstrādes laikā, tirdzniecības centru darbības un cilvēku pulcēšanās ierobežošana esot zinātniski pamatota un atbilstot sabiedrības veselības interesēm. Apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā bijušas noteiktas arī citas prasības, kas vērstas uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu. Šīs prasības nevarot uzskatīt par apstrīdētajā regulējumā paredzēto ierobežojumu alternatīvām. Visu ierobežojošo pasākumu efektivitāte esot vērtējama kopsakarā. Ierobežojumi tiekot noteikti atbilstoši principam, ka nepieciešams samazināt jebkādas cilvēku kontaktu un tādējādi arī vīrusa transmisijas iespējas, savukārt par izņēmumiem no šiem ierobežojumiem varot tikt noteikti cilvēku eksistencei un sabiedrības funkcionēšanai nepieciešamie pasākumi. Šo nepieciešamo pasākumu minimums un tā paplašināšana esot kompromisu rezultātā pieņemts politisks lēmums, kura pieņemšanā tiekot ņemti vērā ne vien epidemioloģiskie un sabiedrības veselības apsvērumi, bet arī citi aspekti. Ierobežojumi, kas nosaka maksimālo tirdzniecības telpu piepildījuma proporciju, tikuši noteikti visām tirdzniecības vietām. Šajā aspektā tirdzniecības centru darbības apturēšana un telpu piepildījuma ierobežošana esot uzskatāma par efektīvu vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumu. Noteiktu kategoriju preču tirdzniecības ierobežojumiem neesot mērķa tiešā veidā ierobežot vīrusa izplatību, jo tā neesot atkarīga no konkrēto preču rakstura. Šādu ierobežojumu mērķis esot maksimāli ierobežot apmeklētāju plūsmu, ļaujot tirgot vien pirmās nepieciešamības preces. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais šādu preču uzskaitījums neesot balstīts uz zinātniskiem pētījumiem vai vispārpieņemtiem kritērijiem. Vīrusa izplatību varētu ierobežot vēl efektīvāk, nosakot stingrākus ierobežojumus, proti, sašaurinot pirmās nepieciešamības preču un attiecīgi arī pieejamo veikalu loku, atļaujot tirdzniecību vienīgi ārtelpās, nosakot vēl mazāku pieļaujamo telpu piepildījumu, ievērojami stingrāk kontrolējot ierobežojumu ievērošanu. Atšķirīga rakstura ierobežojumi nevarot kalpot par apstrīdētajā regulējumā paredzēto ierobežojumu alternatīvu, bet varot tos papildināt. Apstrīdētajā regulējumā noteiktie ierobežojumi esot samērīgi ar sabiedrības veselības interesēm.
218. Pieaicinātā persona - Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs infektologs Dr. med. Uga Dumpis - norāda, ka ir grūti identificēt zinātniskus kritērijus, uz kuriem varētu balstīt tādus ierobežojumus, kādi paredzēti apstrīdētajā regulējumā, un vienmēr ir iespējami arī labāki risinājumi. Visefektīvākie līdzekļi cīņā pret pandēmiju esot vakcinācija un nefarmaceitiskie pasākumi. Nefarmaceitisko pasākumu mērķis esot ierobežot cilvēku mobilitāti un savstarpējos kontaktus. To efektivitāte parasti tiekot mērīta procentos. Izvēle par to, kādi nefarmaceitiskie pasākumi ir nosakāmi, esot politiska - dažās valstīs tiekot aizliegta došanās ārpus dzīvesvietas, bet citās tiekot slēgti veikali. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centram esot pieejams modelētāju izstrādāts kalkulators, kas ļaujot prognozēt nefarmaceitisko pasākumu efektivitāti konkrētā valstī. Saskaņā ar aprēķiniem, kas veikti šajā kalkulatorā attiecībā uz Latviju, tādu veikalu aizvēršanai, kuri netirgo pirmās nepieciešamības preces, esot prognozēta astoņu procentu efektivitāte. Esot jāņem vērā arī tas, ka cilvēku došanās uz veikaliem ir saistīta ar atrašanos sabiedriskajā transportā un cita veida pulcēšanos. Tādēļ došanās uz veikaliem esot jāpadara maksimāli nepievilcīga, lai cilvēki dotos iepirkties tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Tieši šāds esot apstrīdētajā regulējumā noteikto ierobežojumu mērķis.
219. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes Tiesību zinātņu katedras docente Dr. iur. Karina Palkova - uzskata, ka apstrīdētais regulējums pēc savas būtības ir vērsts uz to, lai tiktu izpildīts valsts pienākums aizsargāt sabiedrības veselību un drošību. Vēsturiski valstīm esot bijušas plašas pilnvaras noteikt komercdarbības ierobežojumus, lai aizsargātu sabiedrības veselību. Šādi ierobežojumi vienlaikus esot arī personas tiesību uz īpašumu ierobežojumi un esot pieļaujami, ja tie ir pamatoti ar sabiedrības interesēm un atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. Apstrīdētais regulējums esot vērsts uz komercdarbības ierobežošanu noteiktās vietās - lielajos tirdzniecības centros -, un tā mērķis neesot ierobežot tieši Pieteikumu iesniedzēju komercdarbību. No Noteikumu Nr. 191 anotācijas izrietot, ka apstrīdētā regulējuma mērķis ir aizsargāt sabiedrības veselību un tā izstrādes procesā ir ņemta vērā informācija par SARS‑CoV‑2 izplatību un saslimstību ar Covid‑19, ir veikta risku analīze, izdarītas prognozes, kā arī identificēta nepieciešamība mazināt cilvēku pulcēšanos lielos darba kolektīvos, kas ir raksturīga tieši lielajiem tirdzniecības centriem. Ministru kabineta atbildes raksti un Ministru kabineta
220. gada
221. marta sēdes protokols Nr. 30 liecinot, ka Ministru kabinets, izstrādājot apstrīdēto normu 1, ņēma vērā epidemioloģiskos datus par inficēšanos ar SARS‑CoV‑2, ekspertu un zinātnieku atzinumus, kā arī citu Slimību profilakses un kontroles centra sniegto informāciju. Tomēr no Noteikumu Nr. 191 anotācijas neesot iespējams gūt pārliecību par to, vai Ministru kabinets izvērtējis iespēju sasniegt šo noteikumu mērķus bez tirdzniecības centru darbības ierobežošanas un izvērtējis līdzsvaru starp tiesiskuma principu un tiesiskās paļāvības principu. Satversmes
222. pantā noteikts valsts pienākums aizsargāt cilvēku veselību. Tādējādi sabiedrības veselība esot viena no tām Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuru aizsardzības labad valsts var ierobežot atsevišķu personu pamattiesības, ievērojot samērīguma principu. Šādu ierobežojumu pieļaujamība izrietot arī no Starptautiskajiem veselības aizsardzības noteikumiem un Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem, kas izdoti uz šo noteikumu pamata. Lai gan Pasaules Veselības organizācijas ieteikumi nav minēti Noteikumu Nr. 191 anotācijā, no tajā norādītajiem apsvērumiem izrietot tas, ka šie noteikumi pēc būtības atbilst Pasaules Veselības organizācijas ieteikumiem sabiedrības veselības aizsardzības jomā. Ja epidemioloģiskā situācija liecina par augstu vīrusa izplatīšanās risku, šādi ierobežojumi esot atzīstami par attaisnojamiem. Beļģijas Karalistes Valsts padome esot atzinusi dažādus tirdzniecības ierobežojumus par tiesiskiem, ievērojot pieaugošos saslimstības rādītājus un slimnīcu noslodzi. Arī apstrīdētajā regulējumā noteikto ierobežojumu satversmība esot vērtējama līdzīgi. No Beļģijas Karalistes Valsts padomes nolēmumiem izrietot, ka personas tiesības uz veselību un dzīvību ir aktīvi aizsargājamas un valstij ir jāizvairās no veselības aprūpes sistēmas krīzes. Šādi valsts pienākumi esot ietverti arī Satversmes
223. un
224. pantā. No starptautisko veselības tiesību viedokļa, lemjot par to, cik būtiski personu tiesību ierobežojumi nosakāmi sabiedrības veselības aizsardzības nolūkā, prioritāte esot piešķirama nepieciešamībai nodrošināt šo aizsardzību pēc iespējas ātrāk. Horvātijas Konstitucionālā tiesa esot atzinusi Horvātijas Civilās aizsardzības dienesta noteiktos komercdarbības ierobežojumus par neatbilstošiem konstitūcijai tādēļ, ka dienests nebija pienācīgi izvērtējis iespēju izmantot personas tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus. Šos apsvērumus nevarot attiecināt uz izskatāmo lietu, jo Ministru kabinets esot izvērtējis apstrīdētajā regulējumā paredzēto ierobežojumu nepieciešamību.
225. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera" (turpmāk arī - Biedrība) - norāda, ka tiesiskais regulējums, kurā paredzēti tirdzniecības nosacījumi, vienlīdz attiecas gan uz tirgotājiem, kas veic komercdarbību lielajos tirdzniecības centros, gan arī uz tiem tirgotājiem, kas veic komercdarbību citās tirdzniecības vietās. Tādēļ vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties lielo tirdzniecības centru telpu iznomātāji un citu tirdzniecības centru telpu iznomātāji. Vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties arī komersanti, uz kuriem attiecas apstrīdētajā regulējumā noteiktie izņēmumi, un citi komersanti, kas veic tāda paša veida komercdarbību ārpus lielajiem tirdzniecības centriem. Biedrība esot vairākkārt paudusi savu viedokli par konkrētiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem tirdzniecībā un vienmēr iestājusies par tādu tiesisko regulējumu, kas ļautu strādāt pēc iespējas lielākam komersantu skaitam, kā arī neierobežotu konkrētu kategoriju veikalu darbību un nekaitētu konkurencei. Biedrība esot vērsusi vairāku amatpersonu uzmanību uz to, ka laikā, kad bija spēkā prasība nodrošināt vismaz 25 m2 lielu tirdzniecības platību uz vienu apmeklētāju, veidojās pārmērīgas rindas ārpus mazajiem veikaliem, kuru platība ir līdz 1000 m
226. Šie novērojumi liecinot, ka noteiktu tirdzniecības vietu darbības ierobežojumi novirza pircējus uz citām, atvērtām tirdzniecības vietām. Šis apsvērums attiecoties arī uz apstrīdētajā regulējumā lielajiem tirdzniecības centriem noteiktajiem ierobežojumiem, kuru dēļ pircēju plūsma novirzījusies uz mazākām tirdzniecības vietām. Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija liecinot, ka apstrīdētā regulējuma ietekme uz tirdzniecības nozari ir ilgstoša un turpinājusies arī pēc tam, kad apstrīdētais regulējums zaudēja spēku. Apstrīdētais regulējums esot radījis nevienlīdzīgus apstākļus tirgotāju starpā un būtiski ietekmējis to komercdarbību atkarībā no tā, kur atrodas viņu tirdzniecības vieta. Saskaņā ar Latvijas Bankas publicēto informāciju tirdzniecības nozarē esot liels dīkstāves pabalstu un algu subsīdiju saņēmēju skaits. Savukārt Biedrības biedre - biedrība "Nekustamo īpašumu attīstītāju alianse" - norāda, ka SARS‑CoV‑2 izplatības ierobežošanai noteiktie pasākumi radīja būtisku nelabvēlīgu ietekmi uz tirdzniecības centru telpu nomniekiem, kuri nespēja norēķināties par telpu nomu un tādēļ lūdza nomas maksas samazinājumu vai izbeidza savu saimniecisko darbību. Tā rezultātā būtiskus zaudējumus cietuši arī lielo tirdzniecības centru telpu iznomātāji. Savukārt valsts nodrošinātie atbalsta pasākumi neesot bijuši efektīvi, jo nodrošinājuši tikai daļēju zaudējumu kompensāciju. Biedrība norāda, ka neatbalsta ierobežojumu noteikšanu atsevišķām tautsaimniecības nozarēm, jo šādi pasākumi ne tikai neļautu būtiski ierobežot koronavīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību, bet arī radītu kaitējumu komersantiem. Epidemioloģiskās drošības pasākumiem vajagot būt vērstiem uz epidemioloģiski drošas vides radīšanu. Secinājumu daļa
227. Ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas Sanitas Osipovas
228. gada
229. novembra lēmumu lieta Nr. 2021‑24‑03 tika nodota izskatīšanai. Satversmes tiesa
230. gada
231. novembra rīcības sēdē citstarp nolēma izskatīt lietu rakstveida procesā. Paziņojums par lietas izskatīšanu rakstveida procesā Pieteikumu iesniedzējām nosūtīts ar elektroniskā pasta starpniecību
232. gada
233. novembrī (sk. lietas materiālu
234. sēj.
235. lp. un
236. sēj.
237. lp.). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 28.1 panta otro daļu piecpadsmit dienu laikā pēc tam, kad saņemts paziņojums par lietas izskatīšanu rakstveida procesā, lietas dalībniekiem ir tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un rakstveidā izteikt savu viedokli par tiem. Saskaņā ar Paziņošanas likuma
238. panta otrās daļas piekto teikumu paziņojums uzskatāms par saņemtu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas. Tādējādi konkrētajā gadījumā uzskatāms, ka SIA "Domina" saņēma paziņojumu par lietas izskatīšanu rakstveida procesā
239. gada
240. novembrī un bija tiesīga izmantot tai Satversmes tiesas likuma 28.1 panta otrajā daļā paredzētās tiesības līdz
241. gada
242. decembrim. SIA "Domina" iesniedza Satversmes tiesai savu rakstveida viedokli par izskatāmās lietas materiāliem
243. gada
244. janvārī (reģ. Nr. 91), proti, pēc minētā termiņa beigām. Procesuālos dokumentus, kas iesniegti pēc procesuālā termiņa beigām, tiesa nepieņem. Līdz ar to SIA "Domina" rakstveida viedoklis nav pievienojams lietas materiāliem.
245. Apstrīdētais regulējums zaudēja spēku
246. gada
247. jūnijā. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
248. panta pirmās daļas
249. punktu līdz sprieduma pasludināšanai tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma vai akts ir zaudējis spēku. Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai nepastāv tādi apstākļi, kas tomēr prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas
250. gada
251. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106
252. punktu). Izskatāmajā lietā apvienotas vairākas pēc konstitucionālajām sūdzībām ierosinātas lietas. Konstitucionālo sūdzību persona iesniedz, lai aizstāvētu tai Satversmē ietvertās pamattiesības. Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai citstarp jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas
253. gada
254. februāra sprieduma lietā Nr. 2007‑15‑01
255. punktu). Par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas
256. gada
257. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑15‑01
258. punktu). Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto regulējumu par spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, proti,
259. gada
260. aprīļa, kad stājās spēkā apstrīdētā norma
261. Tādējādi tiesvedības turpināšana lietā ir nepieciešama, lai nodrošinātu Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizsardzību, izskatot lietu pēc būtības. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tās nolēmumiem ir būtiska nozīme tiesiskuma principa nodrošināšanā un tādēļ tās pienākums ir sniegt savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgā jautājumā arī tad, ja apstrīdētā norma zaudējusi spēku (sk., piemēram, Satversmes tiesas
262. gada
263. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013‑11‑01 10.
264. punktu). Tādējādi par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt arī lietas pamatā esošā jautājuma nozīmīgums sabiedrībai. Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts tiesiskais regulējums, kas tika izdots Covid‑19 pandēmijas apstākļos, lai ierobežotu Covid‑19 infekcijas izplatību. Valsts noteiktajiem Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanas pasākumiem ir raksturīga būtiska ietekme uz plašu personu loku. Ievērojot to, ka šīs lietas izskatīšanas laikā Covid‑19 pandēmija vēl turpinās, Satversmes tiesa atzīst, ka jautājums par Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai paredzēta tiesiskā regulējuma satversmību ir sabiedrībai nozīmīgs jautājums, par kuru Satversmes tiesai nepieciešams sniegt savu vērtējumu. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.
265. Izskatāmajā lietā apstrīdēta vairāku Noteikumu Nr. 360 24.18 punkta redakciju - apstrīdētā regulējuma - atbilstība vairākām Satversmes normām. Tādēļ Satversmes tiesai visupirms ir nepieciešams noteikt efektīvāko pieeju apstrīdētā regulējuma satversmības izvērtēšanai. 20.
266. Apstrīdētais regulējums noteica lielā tirdzniecības centra veikalu darbības ierobežojumus. Atšķirīgos laika posmos bija spēkā trīs atšķirīgas apstrīdētā regulējuma redakcijas - apstrīdētā norma 1, apstrīdētā norma 2 un apstrīdētā norma
267. Visās šajās redakcijās apstrīdētais regulējums noteica aizliegumu darboties visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, izņemot tos veikalus, uz kuriem attiecās apstrīdētajā regulējumā noteiktie izņēmumi. SIA "Jysk" ir komercsabiedrība, kas nodarbojas ar mēbeļu, apgaismes ierīču un cita veida mājsaimniecības piederumu mazumtirdzniecību specializētajos veikalos. No tās pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka vairums šīs komercsabiedrības veikalu atrodas lielo tirdzniecības centru telpās un šiem veikaliem ir iespējams nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. SIA "Jysk" pieteikumā norādīts, ka saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 darboties nebija tiesīgi citstarp arī tādi lielo tirdzniecības centru veikali, kurus var norobežot no pārējām tirdzniecības centra telpām un kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Šāds regulējums, pēc SIA "Jysk" ieskata, nepamatoti ierobežo tirgotājam, kura veikals iekārtots lielā tirdzniecības centra telpās, kurām var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, un uz kura veikalu neattiecas apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 noteiktie izņēmumi, (turpmāk - aizskartais tirgotājs) Satversmes
268. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu, kā arī pārkāpj Satversmes
269. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Savukārt SIA "VRPB" un SIA "Domina" ir lielo tirdzniecības centru īpašnieces, kas savas komercdarbības ietvaros iznomā savu lielo tirdzniecības centru telpas tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Šīs komercsabiedrības iebilst pret to, ka saskaņā ar apstrīdēto regulējumu lielajā tirdzniecības centrā varēja darboties vien atsevišķi veikali. Šo komercsabiedrību pieteikumos norādīts, ka apstrīdētā regulējuma dēļ tirgotājiem, ar kuriem jau bija noslēgts līgums par lielā tirdzniecības centra telpu nomu, radās grūtības samaksāt nomas maksu, savukārt citiem tirgotājiem zuda interese nomāt brīvās lielā tirdzniecības centra telpas. Pēc SIA "VRPB" un SIA "Domina" ieskata, ar apstrīdēto regulējumu lielā tirdzniecības centra īpašniekam ir nepamatoti ierobežotas Satversmes
270. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu, kā arī pārkāpts Satversmes
271. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips. Tādējādi SIA "Jysk" pieteikumā sniegti argumenti par aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojumu, kas izrietēja no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas
272. Savukārt SIA "VRPB" un SIA "Domina" pieteikumos sniegti argumenti par lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojumu, kas izrietēja no apstrīdētā regulējuma kopumā. Pieteikumu iesniedzēju pieteikumos norādītie apsvērumi par to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, attiecas tieši uz Noteikumiem Nr. 191, ar kuriem pieņemta apstrīdētā norma
273. Arī citi Pieteikumu iesniedzēju argumenti par apstrīdētā regulējuma neatbilstību Satversmes
274. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī Satversmes
275. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam ir līdzīgi. Turklāt SIA "VRPB" un SIA "Domina" norāda uz ciešo saikni, kas pastāv starp apstrīdētā regulējuma ietekmi uz tirgotājiem, kuru veikali atrodas lielā tirdzniecības centra telpās, un lielo tirdzniecības centru īpašniekiem. Ievērojot lietas faktiskos apstākļus, Pieteikumu iesniedzēju sniegtos argumentus un nepieciešamību nodrošināt efektīvu, vispusīgu un objektīvu apstrīdētā regulējuma satversmības izvērtējumu, izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vienlaikus izvērtēs visa apstrīdētā regulējuma satversmību, pārbaudot tā atbilstību Satversmei gan attiecībā uz aizskarto tirgotāju, gan attiecībā uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku, atsevišķi norādot tos vērtējuma aspektus, kas attiecas vienīgi uz konkrētu apstrīdētā regulējuma redakciju vai subjektu. 20.
276. Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto regulējumu par neatbilstošu Satversmes
277. panta pirmajam teikumam un
278. panta pirmajam un trešajam teikumam. Ja ir apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas
279. gada
280. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01
281. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka lietas pamatjautājums ir par aizskartajam tirgotājam un lielā tirdzniecības centra īpašniekam noteiktā Satversmes
282. panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību. Savukārt pēc tam, kad pārbaudīta apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes
283. panta pirmajam un trešajam teikumam, Satversmes tiesa izvērtēs šā regulējuma atbilstību Satversmes
284. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
285. panta pirmajam un trešajam teikumam, bet pēc tam - atbilstību Satversmes
286. panta pirmajam teikumam.
287. Satversmes
288. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Satversmes
289. panta pirmie trīs teikumi aptver personas īpašuma tiesības kā visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var netraucēti izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī nosaka īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - neizmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm - un paredz, ka īpašuma tiesības var tikt ierobežotas (sk. Satversmes tiesas
290. gada
291. oktobra sprieduma lietā Nr. 2020‑59‑01
292. punktu). Satversmes
293. panta pirmais teikums aizsargā personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums atļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības interesēs (sk., piemēram, Satversmes tiesas
294. gada
295. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014‑34‑01 12.
296. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par tiesību uz īpašumu ierobežojumu ir uzskatāma arī valsts iejaukšanās komercdarbības veikšanā (sk. Satversmes tiesas
297. gada
298. decembra sprieduma lietā Nr. 2013‑21‑03 10.
299. punktu). Lai noskaidrotu, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums iejaucas komercdarbības veikšanā un tādējādi ierobežo personu tiesības uz īpašumu, ir jānoskaidro, vai tas ietekmē attiecīgo personu komercdarbību (sal. sk. Satversmes tiesas
300. gada
301. februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 17.
302. punktu). Apstrīdētais regulējums aizliedza darboties visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, uz kuriem nebija attiecināmi tajā noteiktie izņēmumi. Šāds aizliegums traucēja attiecīgajiem tirgotājiem gūt ienākumus, atstājot tos bez ienākumiem pavisam (gadījumā, ja tirgotājs darbojas vienīgi lielo tirdzniecības centru telpās iekārtotos veikalos) vai noteiktā daļā (gadījumā, ja tirgotājam ir veikali arī citās tirdzniecības vietās vai tirgotājs var veikt tirdzniecību ar distances saziņas līdzekļu palīdzību). Saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 aizskartais tirgotājs nevarēja nodarboties ar tirdzniecību savā veikalā, kas ierīkots lielā tirdzniecības centra telpās. Tādējādi apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 ietekmēja aizskartā tirgotāja komercdarbību un ierobežoja tā tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes
303. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
304. gada
305. decembra sprieduma lietā Nr. 2015‑07‑03 12.
306. punktu). Tiesības uz īpašumu citstarp ietver tiesības iznomāt sev piederošu lietu un tādējādi gūt labumu. Ja īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot, tostarp iznomāt, gūstot no tās iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir ierobežotas (sal. sk. Satversmes tiesas
307. gada
308. marta sprieduma lietā Nr. 2005‑16‑01
309. punktu un
310. gada
311. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 18.
312. punktu). Apstrīdētajā regulējumā nav noteikts tiešs aizliegums lielā tirdzniecības centra īpašniekam iznomāt tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu. Tajā noteiktais veikalu darbības aizliegums bija vērsts pret konkrētām tirdzniecības vietām - lielajiem tirdzniecības centriem. Tomēr lielā tirdzniecības centra īpašnieka iespēja gūt labumu no lielā tirdzniecības centra telpu iznomāšanas ir cieši saistīta ar telpu nomnieku tiesībām izmantot šīs telpas tirdzniecībai. Saskaņā ar apstrīdēto regulējumu lielajā tirdzniecības centrā varēja darboties vien atsevišķi veikali, uz kuriem attiecās apstrīdētajā regulējumā noteiktie izņēmumi. Ir pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētā regulējuma dēļ tirgotāji nebija ieinteresēti nomāt lielā tirdzniecības centra telpas, ja apstrīdētais regulējums pēc tam liegtu šajās telpās veikt tirdzniecību. Tātad apstrīdētais regulējums pēc būtības traucēja lielā tirdzniecības centra īpašniekam izmantot savas tiesības iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu. Tādējādi no apstrīdētā regulējuma izriet arī lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesību uz īpašumu ierobežojums. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ierobežoja gan aizskartā tirgotāja, gan lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesības, kas ietvertas Satversmes
313. panta pirmajā un trešajā teikumā.
314. Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē, vai: 1) pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 2) pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas
315. gada
316. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106
317. punktu). No apstrīdētā regulējuma izriet divu atšķirīgu subjektu pamattiesību ierobežojumi. Pirmkārt, no apstrīdētā regulējuma izriet aizskartā tirgotāja tiesību uz īpašumu ierobežojums. Šā subjekta pamattiesību ierobežojums izpaužas kā tā komercdarbības traucējums, kas izriet no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2, ciktāl šīs normas aizliedz veikt tirdzniecību tādā lielā tirdzniecības centra telpās iekārtotā veikalā, uz kuru neattiecas šajās normās noteiktie izņēmumi, bet kuram var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Otrkārt, no apstrīdētā regulējuma izriet lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesību uz īpašumu ierobežojums. Šā subjekta pamattiesību ierobežojums izpaužas kā traucējums izmantot savas tiesības iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu. Šis pamattiesību ierobežojums izriet no apstrīdētajā regulējumā paredzētā vispārējā lielajos tirdzniecības centros esošo veikalu darbības aizlieguma, kam ir tikai daži izņēmumi. Ievērojot minēto subjektu pamattiesību ierobežojumu atšķirīgo izpausmi, Satversmes tiesa atsevišķi izvērtēs, vai Satversmes
318. panta pirmajam un trešajam teikumam atbilst, pirmkārt, no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums un, otrkārt, no visa apstrīdētā regulējuma izrietošais lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošā aizskartā tirgotāja tiesību uz īpašumu ierobežojuma satversmību.
319. Lai izvērtētu to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, Satversmes tiesai jāpārbauda: 1) vai apstrīdētais regulējums ir izdots, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai apstrīdētais regulējums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai apstrīdētais regulējums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sal. sk. Satversmes tiesas
320. gada
321. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018‑23‑03
322. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā normatīvā tiesību akta izdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas
323. gada
324. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020‑31‑01
325. punktu).
326. Apstrīdētā norma 1 tika pieņemta ar Noteikumiem Nr. 191, kuru projekts TA‑790 tika apstiprināts Ministru kabineta
327. gada
328. aprīļa sēdē. Noteikumi Nr. 191 publicēti oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"
329. gada
330. aprīlī (oficiālā publikācija Nr. 2021/64B.1). Savukārt apstrīdētā norma 2 tika pieņemta ar Noteikumiem Nr. 208, kuros ietvertas normas no Ministru kabineta noteikumu projektiem TA‑813, TA‑819 un TA‑828, kas tika apstiprināti Ministru kabineta
331. gada
332. aprīļa sēdē. Noteikumi Nr. 208 publicēti oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis"
333. gada
334. aprīlī (oficiālā publikācija Nr. 2021/68B.1). Noteikumos Nr. 191 un Noteikumos Nr. 208 norādīts, ka tie izdoti, pamatojoties uz vairākām Epidemioloģiskās drošības likuma un Covid‑19 pārvaldības likuma normām. Attiecīgajās Epidemioloģiskās drošības likuma normās citstarp paredzētas Ministru kabineta tiesības noteikt epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Savukārt attiecīgajās Covid‑19 pārvaldības likuma normās noteiktas Ministru kabineta tiesības paredzēt nosacījumus un ierobežojumus konkrētās jomās, lai ierobežotu tieši Covid‑19 infekcijas izplatību. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus saistībā ar to, ka Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu 1 vai apstrīdēto normu 2, būtu pārkāpis tam likumā noteiktā pilnvarojuma robežas, kā arī to, ka šīs normas nebūtu pieejamas vai pietiekami skaidras un paredzamas. Arī Satversmes tiesai nerodas šaubas, ka apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 ir izdotas Ministru kabinetam likumā noteiktā pilnvarojuma ietvaros, ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un to piemērošanas sekas. 24.
335. SIA "Jysk" uzskata, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, jo Ministru kabinets apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Pēc SIA "Jysk" ieskata, Ministru kabinetam bija pienākums padziļināti izpētīt apstrīdētajā regulējumā ietverto lielā tirdzniecības centra veikalu darbības ierobežojumu ietekmi, citstarp konsultējoties ar ieinteresētajām personām, jo šis regulējums tika izstrādāts, lai regulētu tirdzniecību pēc ārkārtējās situācijas beigām. Ministru kabinets neesot pienācīgi izvērtējis lielā tirdzniecības centra darbības ierobežojumu nepieciešamību un šo ierobežojumu ietekmi uz komersantiem, kā arī neesot izvērtējis iespēju noteikt atšķirīgu, mazāk ierobežojošu regulējumu. Turpretim Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā regulējuma izstrādes procesā ir pienācīgi samērotas komersantu un sabiedrības intereses, ievērojot informāciju par epidemioloģisko situāciju valstī un par Covid‑19 izplatības risku lielā tirdzniecības centra darbinieku vidū. Labas likumdošanas princips attiecināms uz ikviena normatīvā akta sagatavošanas un pieņemšanas procesu, tostarp arī uz Ministru kabineta normatīvo aktu pieņemšanas procesu (sk. Satversmes tiesas
336. gada
337. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑20‑03
338. punktu). Saskaņā ar labas likumdošanas principu Ministru kabinetam citstarp jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā ietvertās un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, ja tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem (sal. sk. Satversmes tiesas
339. gada
340. janvāra sprieduma lietā Nr. 2021‑06‑01
341. punktu). Ministru kabinetam ir jānodrošina, ka tiesiskā regulējuma izstrādes procesā tiek pēc iespējas apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi pret izstrādājamo tiesisko regulējumu. Ieinteresēto personu uzklausīšanu var nodrošināt, arī uzklausot attiecīgo personu grupu pārstāvjus (sal. sk. Satversmes tiesas
342. gada
343. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑22‑01
344. punktu). Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tikai būtiski procedūras pārkāpumi ir pamats tam, lai atzītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka (sk. Satversmes tiesas
345. gada
346. janvāra sprieduma lietā Nr. 2021‑06‑01
347. punktu). Vienlaikus labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un labākais iespējamais līdzsvars starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm ir ticis meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās vērtības un vispārējos tiesību principus (sk. Satversmes tiesas
348. gada
349. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018‑12‑01 24.
350. punktu). Laba likumdošana nozīmē arī to, ka Ministru kabinets savas kompetences ietvaros var efektīvi lemt par valstij nozīmīgiem jautājumiem, par attiecībām, kas izveidojušās, un par to noregulējumu. Pretējā gadījumā tiesiskā regulējuma izstrādes process nevis veicinātu, bet gan mazinātu personu uzticēšanos valstij un tiesībām. Būtiski ir tas, vai tiesiskā regulējuma izstrādes process kopumā dod iespēju saprast, kāpēc Ministru kabinets noteicis konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir nepieciešams (sal. sk. Satversmes tiesas
351. gada
352. maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 24.
353. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka parastā situācijā tiesiskais regulējums, ja tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem pētījumiem. Likumdevējam arī jāapsver nozaru speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas pasākumi (sal. sk. Satversmes tiesas
354. gada
355. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 16.
356. punktu). Tomēr, ņemot vērā konkrētos faktiskos un tiesiskos apstākļus, no minētajiem informēšanas un pamatošanas pienākumiem ir pieļaujami izņēmumi, sverot un līdzsvarojot labas likumdošanas principu ar citiem vispārējiem tiesību principiem, tostarp piesardzības principu. Piesardzības principa tvērums dažādās nozarēs var būt atšķirīgs. Konkretizējot piesardzības principa saturu attiecībā uz tiesiskā regulējuma izstrādi Covid‑19 pandēmijas apstākļos, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij atbilstoši piesardzības principam nav jāgaida līdz brīdim, kad reāls kaitējums jau ir faktiski nodarīts. Pietiek ar pamatotām aizdomām par šāda kaitējuma iespējamību, lai valsts jau laikus veiktu efektīvus un samērīgus pasākumus nolūkā nepieļaut kaitējuma iestāšanos. Ja pastāv būtisks un nopietns risks, kuram pakļauta personu veselība un labklājība, tad valstij ir pienākums veikt saprātīgus un piemērotus pasākumus, lai aizsargātu personu pamattiesības jau tad, kad negatīvās sekas vēl nav radušās. Proti, unikālā un neskaidrā situācijā valstij ir tiesības pieņemt lēmumus, kas ir, pirmkārt, balstīti uz saprātīgu pieņēmumu un, otrkārt, vērsti uz pamattiesību aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas
357. gada
358. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑
359. 16.
360. punktu). 24.
361. Apstrīdētā norma 1 tika izstrādāta ārkārtējās situācijas laikā. Ārkārtējā situācija ar Ministru kabineta
362. gada
363. novembra rīkojuma Nr. 655 "Par ārkārtējas situācijas izsludināšanu" (turpmāk - Rīkojums Nr. 655)
364. punktu tika izsludināta valstī no
365. gada
366. novembra līdz
367. gada
368. aprīlim. Ārkārtējās situācijas laikā bija spēkā Rīkojumā Nr. 655 noteiktie ierobežojumi, kas attiecās citstarp uz mazumtirdzniecības jomu. Atbilstoši Rīkojuma Nr. 655 5.
369. apakšpunktam mazumtirdzniecības pakalpojumus klātienē varēja sniegt vien tādi veikali, kuros tirgo pirmās nepieciešamības preces, savukārt saskaņā ar 5.
370. apakšpunktu tirdzniecības vietās varēja arī izsniegt citas preces, ja tās iegādātas ar distances saziņas līdzekļu palīdzību. Apstrīdētā norma 1 stājās spēkā
371. gada
372. aprīlī, proti, uzreiz pēc ārkārtējās situācijas beigām. No Noteikumu Nr. 191 anotācijas, kā arī apstrīdētās normas 1 izstrādes materiāliem izriet, ka tā tika izstrādāta kā daļa no tiesiskā regulējuma, kura mērķis bija pakāpeniski, vairāku secīgu soļu ietvaros mīkstināt ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistītos ierobežojumus pēc ārkārtējās situācijas beigām un nodrošināt tirdzniecību epidemioloģiski drošā vidē (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta
373. gada
374. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotāciju un Ministru kabineta
375. gada
376. marta ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejami: www.mk.gov.lv). No Noteikumu Nr. 191 projekta TA‑790 anotācijas izriet, ka šis noteikumu projekts tika izstrādāts, pamatojoties uz Starpinstitūciju darbības koordinācijas grupas (turpmāk - Koordinācijas grupa) priekšlikumiem par pakāpenisku ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto ierobežojumu mīkstināšanu pēc valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas beigām (sk. Valsts kancelejas ziņojuma TA-714 materiālus, pieejami: www.mk.gov.lv). Koordinācijas grupa izstrādāja šos priekšlikumus, citstarp konsultējoties ar vairākas nozares pārstāvošu analītisko ekspertu grupu, kas vērtēja Koordinācijas grupas piedāvātos ierobežojumus no četriem dažādiem skatpunktiem: 1) ietekme uz Covid‑19 izplatību; 2) sabiedrības attieksme; 3) sociālās sekas un ietekme uz sabiedrību; 4) ietekme uz ekonomisko aktivitāti. Koordinācijas grupa ieteica Ministru kabinetam veikt pāreju uz mazāk stingrām epidemioloģiskās drošības prasībām četru secīgu soļu ietvaros, pirmajā solī lielākoties saglabājot tādu regulējumu, kas ir līdzīgs Rīkojumā Nr. 655 ietvertajam. Koordinācijas grupa citstarp rosināja pirmajā solī attiecībā uz lielo tirdzniecības centru darbību brīvdienās saglabāt tajos esošo veikalu darbības aizliegumu, izņemot veikalus, kas tirgo pirmās nepieciešamības preces, bet atsevišķās telpās iekārtotiem veikaliem un citām tirdzniecības vietām ļaut atsākt darbību, ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības (sk. Valsts kancelejas ziņojumam (projekts TA‑714) pievienoto Starpinstitūciju darbības koordinācijas grupas prezentāciju "Priekšlikumi Covid-19 izplatību ierobežojošo pasākumu pārskatīšanai", pieejama: www.mk.gov.lv). Minētie priekšlikumi visupirms tika apspriesti Ministru kabineta
377. gada
378. marta sēdē. Tomēr Ministru kabinets šajā sēdē nolēma atlikt lemšanu par attiecīgajiem priekšlikumiem, jo konstatēja, ka analītiskās ekspertu grupas izvērtējumam tika sniegti citādi priekšlikumi nekā tie, kas iesniegti Ministru kabinetam. Ministru kabinets nolēma dot analītiskajai ekspertu grupai laiku to Koordinācijas grupas priekšlikumu izvērtēšanai, kuri tika iesniegti izskatīšanai šajā Ministru kabineta sēdē (sk. Ministru kabineta
379. gada
380. marta sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Analītiskā ekspertu grupa tika aicināta sniegt savu viedokli Ministru kabineta
381. gada
382. marta ārkārtas sēdē uzreiz pēc tam, kad Ministru kabinets uzklausīja aktuālo informāciju par epidemioloģisko situāciju Latvijā un citās Eiropas valstīs (sk. Ministru kabineta
383. gada
384. marta ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Analītiskā ekspertu grupa sagatavoja un sniedza Ministru kabinetam viedokli par Koordinācijas grupas sagatavotajiem priekšlikumiem, kurā atspoguļoja savus secinājumus par šo ierobežojumu iespējamo ietekmi uz Covid‑19 izplatību, ekonomiku un sabiedrību, kā arī par iespējamo sabiedrības attieksmi pret tiem (sk. Valsts kancelejas ziņojumam (projekts TA‑714) pievienoto Koordinācijas grupas analītiskās ekspertu grupas prezentāciju "Ekspertu grupas viedoklis par starpinstitucionālās darba grupas (OVG) izstrādāto Covid‑19 ierobežojošo pasākumu scenāriju", pieejama: www.mk.gov.lv).
385. gada
386. marta ārkārtas sēdē Ministru kabinets citstarp uzklausīja arī biedrības "Latvijas Darba devēju konfederācija" un biedrības "Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera" pārstāvjus (sk. Ministru kabineta
387. gada
388. marta ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Savukārt
389. gada
390. aprīļa sēdē Ministru kabinets apstiprināja noteikumu Nr. 191 projektu, tostarp apstiprinot arī apstrīdēto normu 1, kas bija sagatavota, ievērojot Ministru kabineta
391. marta ārkārtas sēdē pieņemtos lēmumus (sk. Ministru kabineta
392. gada
393. aprīļa sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Tādējādi Ministru kabinets
394. gada
395. marta ārkārtas sēdē uzklausīja ne vien informāciju par epidemioloģisko situāciju Latvijā un citās Eiropas valstīs, tostarp par saslimstības un hospitalizācijas rādītājiem, bet arī analītiskās ekspertu grupas viedokli par Koordinācijas grupas priekšlikumos paredzētā regulējuma ietekmi uz Covid‑19 izplatību, ekonomiku un sabiedrību kopumā, kā arī darba devēju un tirgotāju pārstāvjus. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā Ministru kabinets saņēma biedrības "Latvijas Tirgotāju asociācija" viedokli par dažādiem ierobežojumiem, tostarp lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumiem (sk. lietas materiālu
396. sēj. 101.-
397. lp.). Ar Noteikumu Nr. 208
398. punktu Noteikumu Nr. 360 24.18 punkts izteikts apstrīdētās normas 2 redakcijā, proti, papildināts ar
399. apakšpunktu, saskaņā ar kuru darbību varēja atsākt arī tie lielo tirdzniecības centru veikali, kuros tirgoja datorus, to perifērās iekārtas un programmatūru, kā arī telekomunikācijas iekārtas. Arī apstrīdētās normas 2 izstrādes procesā Ministru kabinets citstarp uzklausīja informāciju par Covid‑19 infekcijas izplatību, ārstniecības iestāžu noslodzi un Covid‑19 ierobežojumu ietekmi uz ekonomiku (sk. Ministru kabineta
400. gada
401. aprīļa sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). No Noteikumos Nr. 208 iekļautā Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑819 anotācijas izriet, ka apstrīdētā norma 2 izstrādāta, ņemot vērā to, ka datortehnika ir nepieciešama personām, lai veiktu savus darba pienākumus un piedalītos mācību procesā attālinātā režīmā (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑819 "Grozījumi Ministru kabineta
402. gada
403. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv). 24.
404. Tas vien, ka valstī nav izsludināta ārkārtējā situācija, nenozīmē, ka vairs nepastāvētu tādi būtiski draudi personu veselībai un labklājībai, kuru novēršanai var būt nepieciešama steidzama valsts rīcība. Covid‑19 pandēmijas radītajiem apstākļiem ir raksturīga nenoteiktība un salīdzinoši straujas pārmaiņas. Salīdzinājumā ar pandēmijas sākumu apstrīdētās normas 1 izstrādes laikā Ministru kabinetam bija pieejama plašāka un daudzpusīgāka informācija gan par vīrusu SARS‑CoV‑2, gan par tā izraisīto Covid‑19 slimību. Tomēr šo informāciju, it sevišķi ņemot vērā jaunu SARS‑CoV‑2 vīrusa paveidu rašanos, nevar uzskatīt par tādu, uz kuras pamata varētu izdarīt absolūti precīzas prognozes par situācijas attīstību un to, cik lielu risku sabiedrības drošībai un veselībai radītu konkrētu epidemioloģiskās drošības prasību mīkstināšana vai atcelšana. Arī zinātniskajos pētījumos ir atzīts, ka nav iespējams izdarīt absolūti precīzas prognozes par nefarmaceitisko Covid‑19 izplatības ierobežošanas pasākumu efektivitāti, jo to konkrētā valstī ietekmē vairāki faktori, kas katrā valstī izpaužas atšķirīgi, - iedzīvotāju gatavība labprātīgi ievērot dažādus nosacījumus un ierobežojumus, iedzīvotāju izvēle labprātīgi izvairīties no sociāliem kontaktiem, sabiedrības informētība u. tml. (sk., piemēram: Yacong B., Guo C., et al. Effectiveness of non-pharmaceutical interventions on COVID-19 transmission in 190 countries from 23 January to 13 April
405. Pieejams: www.ijidonline.com). Noteikumu Nr. 191 anotācijā norādīts, ka tajos ietvertā regulējuma izstrādes laikā joprojām saglabājas augsts Covid‑19 infekcijas izplatības risks un nav novērojama Covid-19 saslimstības samazināšanās tendence. Kā papildu risku Ministru kabinets esot ņēmis vērā jaunu, ievērojami infekciozāku SARS-CoV‑2 vīrusa paveidu izplatību Latvijā. Tādējādi epidemioloģiskā situācija apstrīdētās normas 1 izstrādes laikā esot liecinājusi par to, ka ir iespējams gan saslimstības kāpums, gan pieaugums un tas ir atkarīgs no piesardzības un drošības pasākumu efektivitātes. Turklāt slimnīcās joprojām atradušies gandrīz 700 Covid-19 pacientu un stacionēto pacientu skaita samazināšanās tendences bijušas ļoti lēnas (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta
406. gada
407. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv). Ministru kabineta
408. gada
409. marta ārkārtas sēdē tam tika sniegta informācija, ka 14 dienu kumulatīvais Covid‑19 gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem ir 377,8, bet septiņu dienu kumulatīvais skaits - 188,
410. Savukārt stacionāros bija ievietoti 704 Covid‑19 pacienti, un 74 pacientu veselības stāvoklis bija raksturojams kā smags. Šajā sēdē Ministru kabinetam tika sniegta arī informācija par būtisku veselības aprūpes iestāžu noslodzi saistībā ar lielu Covid‑19 pacientu skaitu (sk. Ministru kabineta
411. gada
412. marta ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Attiecīgi Ministru kabinets ņēma vērā to, ka straujš Covid-19 saslimstības pieaugums var radīt nopietnu slogu ārstniecības iestādēm un apdraudēt sabiedrības veselību kopumā (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta
413. gada
414. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv). No Noteikumu Nr. 191 izstrādes materiāliem un šo noteikumu projekta anotācijas izriet, ka Ministru kabinets apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā ir izvērtējis tās nepieciešamību un ietekmi uz komersantiem un tirgu, kā arī izsvēris sabiedrības un komersantu intereses. Savukārt tas, vai konkrētā rīcība patiešām bija nepieciešama, ir izvērtējams, noskaidrojot, vai ierobežojumiem ir leģitīms mērķis un vai tie ir samērīgi. Proti, argumenti par to, vai Ministru kabineta noteiktajam tiesiskajam regulējumam, kas izraisīja personas pamattiesību ierobežojumu, bija mazāk ierobežojošas alternatīvas, ir izvērtējami, pārbaudot attiecīgā pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas
415. gada
416. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 16.
417. punktu). Ministru kabineta sēdēs uzklausītā informācija, citstarp uzklausītie ekspertu viedokļi, ļauj secināt, kāpēc tika izstrādāta apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma
418. Proti, apstrīdētā norma 1 tika izstrādāta kā daļa no tiesiskā regulējuma, kas bija paredzēts kā pirmais solis ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto ierobežojumu pakāpeniskā mīkstināšanā pēc ārkārtējās situācijas beigām, savukārt apstrīdētā norma 2 tika pieņemta, lai nodrošinātu personām plašākas iespējas iegādāties datortehniku, ievērojot tās nepieciešamību attālinātā darba un attālināto mācību procesā. Ministru kabinets apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā uzklausīja gan dažādu jomu, tostarp veselības aprūpes un ekonomikas, ekspertus, gan arī darba devēju un tirgotāju pārstāvjus. Ievērojot Covid‑19 pandēmijas radīto nepieciešamību nekavējoties rīkoties un reaģēt uz situācijas pārmaiņām, tas apstāklis, ka apstrīdētās normas 1 izstrādes procesā Ministru kabinets nolūkā operatīvi pieņemt efektīvus lēmumus veica vien pašus nepieciešamākos pētījumus un konsultācijas, nevar būt par pamatu secinājumam, ka būtu pārkāpts labas likumdošanas princips. Ņemot vērā pieejamo informāciju par apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izstrādes procesu, kā arī nepieciešamību Covid‑19 pandēmijas apstākļos piemērot citstarp arī piesardzības principu, Satversmes tiesa nekonstatē būtiskus pārkāpumus apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izstrādes un izdošanas procesā. Līdz ar to no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.
419. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Ministru kabinetam (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas
420. gada
421. marta sprieduma lietā Nr. 2019‑11‑01
422. punktu). Ministru kabinets norāda, ka no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošā aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, mazinot cilvēku - apmeklētāju un darbinieku - pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros, kā arī mazinot sabiedriskā transporta noslodzi, lai tādējādi ierobežotu Covid‑19 infekcijas izplatību. 25.
423. Saskaņā ar Satversmes
424. pantu valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes
425. panta izriet valsts pienākums ievērot, aizsargāt un nodrošināt personas tiesības uz veselību. Pirmkārt, pienākums ievērot tiesības uz veselību nozīmē to, ka valstij ir jāatturas no iejaukšanās personas tiesībās un brīvībās. Tātad jāatturas arī no tādām darbībām, kas ierobežo katras personas iespējas pašai rūpēties par savas veselības aizsardzību. Otrkārt, pienākums aizsargāt tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir jāaizsargā persona no citu privātpersonu iejaukšanās tās pamattiesību īstenošanā. Treškārt, pienākums nodrošināt tiesības uz veselību nozīmē, ka valstij ir jāveic konkrēti pasākumi pamattiesību īstenošanai. Proti, valstij ir jāveic konkrēti pasākumi, lai persona varētu īstenot savas tiesības uz veselību. Tas citstarp nozīmē valsts pienākumu aizsargāt vienu personu grupu no citas personu grupas darbību rezultātā radītas kaitīgas ietekmes uz veselību (sk. Satversmes tiesas
426. gada
427. decembra sprieduma lietā Nr. 2017‑02‑03
428. punktu). No apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu lielajos tirdzniecības centros, kā arī ar došanos uz lielajiem tirdzniecības centriem saistītās cilvēku mobilitātes un sabiedriskā transporta noslodzes mazināšanu, lai ierobežotu vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību un novērstu personu saslimšanu ar Covid‑
429. Tādējādi apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu personas tiesības uz veselību. Līdz ar to no šīm normām izrietošajam aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. 25.
430. Ministru kabineta
431. gada
432. marta sēdē uzklausītā informācija par personām, kas saslimušas ar Covid‑19, kā arī veselības aprūpes iestāžu pārstāvju viedokļi liecina, ka ievērojamai daļai no personām, kas saslimušas ar Covid‑19, bija nepieciešama hospitalizācija un hospitalizēto personu skaits radīja būtisku slodzi veselības aprūpes sistēmai. Konkrētajos apstākļos jāņem vērā arī tas, ka personām ar diagnosticētu Covid‑19, kurām hospitalizācija nav nepieciešama, atbilstoši Noteikumu Nr. 360 IX nodaļas regulējumam ir pienākums ievērot izolāciju. Ar Covid‑19 saslimušai personai, kas ievēro izolāciju, saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 2.
433. apakšpunktu varēja tikt izsniegta darbnespējas lapa. Arī tām ar Covid‑19 saslimušajām personām, kurām nebija nepieciešama hospitalizācija, varēja būt nepieciešama veselības aprūpe. Tādējādi strauja, nekontrolēta Covid‑19 infekcijas izplatība ir saistīta ar būtiskiem visas sabiedrības apdraudējumiem, proti, nekontrolēta Covid‑19 izplatība varēja izraisīt veselības nozares pārslodzi un apdraudēt veselības aprūpes un ārstniecības pakalpojumu nepārtrauktību. Šādas situācijas novēršana var prasīt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības ierobežošanu. Piemēram, ārkārtējā situācija ar Rīkojumu Nr. 655 tika izsludināta citstarp veselības aprūpes sistēmas pārslodzes riska mazināšanas nolūkā, un saskaņā ar šo rīkojumu tika ierobežota atsevišķu ārstniecības pakalpojumu sniegšana (sk. Rīkojuma Nr. 655 5.46., 5.
434. un 5.
435. apakšpunktu). Veselības aprūpes sistēmas pārslodzes novēršana ir svarīga visas sabiedrības labklājībai, jo no pienācīgas veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanas ir atkarīga visu iedzīvotāju iespēja saņemt veselības aprūpi un tādējādi īstenot savas tiesības uz veselības aizsardzību ne vien saslimstot ar Covid‑19, bet arī citu veselības traucējumu gadījumā. Līdz ar to no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošā aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.
436. Noskaidrojot, vai tiesību normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē, vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai tā leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas
437. gada
438. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 20.punktu).
439. Izvērtējot to, vai Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt šos leģitīmos mērķus (sal. sk. Satversmes tiesas
440. gada
441. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106
442. punktu). SIA "Jysk" uzskata, ka Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi nav piemēroti minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo pircēji, nespēdami iepirkties lielajos tirdzniecības centros, izmantojuši sabiedrisko transportu, lai dotos uz citiem veikaliem, un tā rezultātā ne vien neesot mazinājusies sabiedriskā transporta noslodze, bet arī palielinājusies pulcēšanās citās, mazākās tirdzniecības vietās. Turpretim Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums ir piemērots citu cilvēku tiesību aizsardzībai, jo tas ļāvis mazināt gan pircēju, gan lielā tirdzniecības centra darbinieku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros, kā arī mazināt sabiedriskā transporta noslodzi. Apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 bija noteikti lielajos tirdzniecības centros esošo veikalu darbības ierobežojumi. Šīs normas neparedzēja ierobežojumus sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem vai nosacījumus sabiedriskā transporta lietošanai, kā arī neregulēja tirdzniecību citās tirdzniecības vietās. Tādējādi šo normu ietekme uz sabiedriskā transporta noslodzi un citu tirdzniecības vietu apmeklētību varēja būt vienīgi netieša. No Rīgas pašvaldības sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Rīgas Satiksme" sniegtajiem datiem par sabiedriskā transporta pakalpojumiem izriet, ka šo normu spēkā esības laikā vidēji dienā pārvadāto pasažieru skaits svārstījās ik nedēļu (sk. lietas materiālu
443. sēj. 37.-
444. lp.). Taču šī informācija pati par sevi neļauj izdarīt secinājumus par šo svārstību iemesliem. Cilvēku mobilitāte un sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošana ir atkarīga no dažādiem faktoriem - cilvēku individuālajām vajadzībām, izpratnes par nepieciešamību Covid‑19 pandēmijas apstākļos apmeklēt konkrētas vietas un citiem faktoriem. Tādēļ Satversmes tiesa nekonstatē tādus faktiskos apstākļus un nesaskata tādus argumentus, kas varētu pamatot Ministru kabineta izraudzīto līdzekļu piemērotību sabiedriskā transporta noslodzes mazināšanai. Ministru kabinets norāda, ka tā izraudzītie līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums novērsis arī lielo tirdzniecības centru veikalu darbinieku pulcēšanos darba kolektīvos, tādējādi mazinot Covid‑19 infekcijas izplatību darba kolektīva locekļu starpā. Ministru kabineta Noteikumu Nr. 191 projekta TA‑790 anotācijā norādījis, ka tieši lielos darba kolektīvos, kas raksturīgi lielajiem tirdzniecības centriem, pastāv augsts Covid‑19 infekcijas izplatības risks (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta
445. gada
446. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv). Taču ir jāņem vērā tas, ka ārkārtējās situācijas laikā saskaņā ar Rīkojuma Nr. 655 5.
447. apakšpunktu mazumtirdzniecības pakalpojumus klātienē bija tiesīgi sniegt vienīgi tie tirgotāji, kuri tirgoja šajā normā noteiktās preces. Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr. 191, nolēma atļaut visiem veikaliem un tirdzniecības vietām, izņemot lielo tirdzniecības centru veikalus, atsākt savu darbību. Turklāt arī lielajos tirdzniecības centros saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 darbību varēja turpināt tikai šajās normās norādītajās izņēmuma kategorijās ietilpstošie veikali. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums nav piemērots tam, lai novērstu Covid‑19 infekcijas izplatību tirdzniecības darbinieku vidū. Tomēr apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums ļāva būtiski samazināt lielo tirdzniecības centru apmeklētāju skaitu un tādējādi arī pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros. Koronavīruss SARS‑CoV‑2, kas izraisa saslimšanu ar Covid‑19, izplatās ar nelieliem pilieniem, kas no elpceļiem izdalās, cilvēkam runājot, klepojot vai šķaudot. Nefarmaceitiskie pasākumi - sociālā distancēšanās, pulcēšanās ierobežojumi, pienākums valkāt sejas masku, roku mazgāšana, virsmu dezinfekcija - ir zinātnē vispāratzīti efektīvi līdzekļi, lai ierobežotu tādu vīrusu izplatību, kuri izplatās ar elpceļu pilieniem, tai skaitā arī SARS‑CoV‑2 izplatību. Šādu pasākumu efektivitāte bija atzīta jau pirms Covid‑19 pandēmijas (sk., piemēram, Pasaules Veselības organizācijas
448. gada
449. septembra publikāciju "Non-pharmoceutical public health measures for mitigating the risk and impact of epidemic and pandemic influenza". Pieejama: www.who.int). Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs rekomendēja izmantot nefarmaceitiskos pasākumus arī Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai, uzsverot to, ka, izņemot vakcināciju, nefarmaceitiskie pasākumi ir efektīvākais līdzeklis infekcijas izplatības ierobežošanai (sk. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra
450. gada
451. septembra publikāciju "Guidelines for the implementation of nonpharmaceutical interventions against COVID-19". Pieejama: www.ecdc.europa.eu). No zinātniskajām publikācijām, kurās aprakstīti pētījumi par nefarmaceitisko pasākumu efektivitāti SARS‑CoV‑2 izplatības ierobežošanā, izriet atšķirīgi secinājumi par to, cik augsta ir konkrētu nefarmaceitisko pasākumu efektivitāte. Šīs atšķirības ir iespējams izskaidrot ar pētījumiem izraudzīto metodoloģiju, zinātniekiem pieejamo un izmantoto datu izlasi, kā arī attiecīgo valstu individuālajiem faktoriem, kurus grūti iekļaut efektivitātes novērtējumā, piemēram, ar demogrāfisko stāvokli valstī, konkrēto nefarmaceitisko pasākumu regulējuma niansēm un vairāku nefarmaceitisko līdzekļu vienlaicīgu piemērošanu un ieviešanas secību. Tomēr no zinātniskajiem pētījumiem izriet nepārprotams secinājums, ka nefarmaceitiskie pasākumi, it sevišķi tādi pasākumi, kuru rezultātā cilvēki vispār nevar pulcēties konkrētās augstas cilvēku koncentrācijas vietās, proti, skolu, universitāšu, darbavietu, tirdzniecības vietu slēgšana, ļauj būtiski samazināt vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību (sk., piemēram: Brauner J. M., Mindermann S. et al. Inferring the effectiveness of government interventions against COVID-
452. Pieejams: www.science.org; Hunter P. R., Colón-González F. J. et al. Impact of non-pharmaceutical interventions against COVID-19 in Europe in 2020: a quasi-experimental non-equivalent group and time series design study. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov; Sharma M., Mindermann S. et al. Understanding the effectiveness of government interventions against the resurgence of COVID-19 in Europe. Pieejams: www.nature.com). Arī Dr. med. Uga Dumpis un Dr. med. Ģirts Briģis uzsver, ka nefarmaceitiskie pasākumi, kuru piemērošanas rezultātā cilvēku iespējas kontaktēties tiek ierobežotas, ļauj efektīvi samazināt vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību. Tādējādi apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 paredzētie nefarmaceitiskie pasākumi, proti, lielo tirdzniecības centru veikalu darbības ierobežojumi, ļauj efektīvi samazināt personu risku saslimt ar Covid‑19 un pakļaut šādam riskam citas personas. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai. Valsts spēja nodrošināt ikvienam Satversmes
453. pantā ietvertās personas pamattiesības ir tieši atkarīga no veselības aprūpes sistēmas spējas sniegt personai, kurai radušies veselības traucējumi, tai nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tā kā veselības aprūpes sistēmas resursi ir ierobežoti, pēkšņs un straujš pacientu skaita pieaugums var apgrūtināt veselības aprūpes sistēmas darbību vai pat vispār apdraudēt veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanu. Vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatība radīja būtiskus veselības aprūpes sistēmas pārslodzes draudus jau kopš pandēmijas sākuma un ne tikai saistībā ar Covid‑19 slimnieku aprūpi. Noteiktu specializāciju ārstiem, tostarp arī ģimenes ārstiem, papildu slodzi radīja arī Covid‑19 izplatības netiešās sekas, piemēram, grūtības, kas saistītas ar nepieciešamību novērtēt pacienta veselības stāvokli attālinātas konsultācijas ietvaros, attālinātu konsultāciju radītais papildu administratīvais slogs, ievērojams tādu pacientu skaits, kuru ārstēšana tika atlikta ierobežotās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības dēļ un kuri vērsās ārstniecības iestādēs vēlāk, pēc valstī iepriekš izsludinātās ārkārtējās situācijas beigām (sk. valsts pētījumu programmas "Covid‑19 seku mazināšanai" projekta Nr. VPP‑COVID‑2020/1‑0011 "Covid-19 pandēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu Latvijā: pieredze un nākotnes risinājumi" ziņojuma 46.-
454. lp. Pieejams: www.rsu.lv). Nefarmaceitiskie pasākumi, kas ļauj ierobežot vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību un tādējādi samazina saslimstību ar Covid‑19, ļauj palēnināt tempu, kādā pieaug to ar Covid‑19 saslimušo pacientu skaits, kuriem nepieciešams vērsties pie ārstniecības personas, lai saņemtu veselības aprūpi. Nepieļaujot strauju Covid‑19 pacientu skaita pieaugumu, tiek mazināts veselības aprūpes sistēmas pārslodzes risks. Tādējādi tiek nodrošināta veselības aprūpes sistēmas spēja Covid‑19 pandēmijas apstākļos funkcionēt un iespēju robežās nodrošināt nepieciešamo veselības aprūpi arī tiem pacientiem, kuriem ir citi veselības traucējumi. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti arī sabiedrības labklājības aizsardzībai. Līdz ar to Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti tam, lai sasniegtu aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - nodrošināt citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību.
455. Tiesību normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas
456. gada
457. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01
458. punktu). SIA "Jysk" uzskata, ka no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojums nav nepieciešams, jo tā leģitīmos mērķus varot sasniegt tādā pašā kvalitātē ar citiem, personu pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, šos leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē varot sasniegt tāds regulējums, kas ļautu turpināt darbu tiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, uz kuriem neattiecas apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 noteiktie izņēmumi, bet kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka nav citu, saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem šos mērķus varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, jo pēc ārkārtējās situācijas beigām bijis nepieciešams nodrošināt pakāpenisku ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto ierobežojumu mīkstināšanu, lai būtu iespējams novērot faktisko apstākļu pārmaiņas un prognozēt iespējamo situācijas attīstību. Apstākļos, kad pastāv nenoteiktība un ir nepieciešama valsts tūlītēja rīcība, lai aizsargātu svarīgas personu vai sabiedrības tiesības un likumiskās intereses, arī pamattiesību ierobežojuma samērīguma vērtējumā būtiska nozīme ir piesardzības principam. Atbilstoši šim principam institūcijai, kas izdod normatīvo aktu un citstarp vērtē, vai tiesiskajā regulējumā paredzētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē ar saudzējošākiem līdzekļiem, ir tie