Bērnu tiesību aizsardzības likums

Bērnu tiesību aizsardzības likums Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Attēlotā redakcija Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu: Bērnu tiesību aizsardzības likums I nodaļa. Vispārīgie noteikumi 1.pants. Likumā lietotie termini Likumā ir lietoti šādi termini: 1) bārenis — bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem; 2) bez vecāku gādības palicis bērns — bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības; 3) audžuģimene — ģimene vai persona, kas nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē; 31) specializētā audžuģimene — audžuģimene, kas nodrošina aprūpi noteiktas mērķgrupas bērnam, kuram ir nepieciešama īpaša aprūpe; 4) atbalsta ģimene — ģimene, kas bērna aprūpē sniedz atbalstu citai ģimenei, pamatojoties uz pašvaldības sociālā dienesta veiktu izvērtējumu par atbalsta nepieciešamību; 5) uzticības persona — persona, kas sniedz atbalstu ģimenē esošam bērnam, pamatojoties uz pašvaldības sociālā dienesta veiktu izvērtējumu par atbalsta nepieciešamību; 6) pajumte — dzīvošanai derīgā stāvoklī esoša apkurināma dzīvojamā telpa (mājoklis), kas atbilst būvniecības un sanitāro normu prasībām; 7) ārpusģimenes aprūpe — aprūpe, kas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem tiek nodrošināta pie aizbildņa, audžuģimenē, bērnu aprūpes iestādē; 8) bērnu aprūpes iestāde — iestāde, kurā tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija bāreņiem vai bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī bērniem, kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija vai īpaša aprūpe veselības stāvokļa dēļ; 9) (izslēgts ar 12.12.2019. likumu); 91) vardarbība — visu veidu fiziska vai emocionāla cietsirdība, seksuāla izmantošana, pamešana novārtā vai cita veida izturēšanās, kas apdraud vai var apdraudēt bērna veselību, dzīvību, attīstību vai pašcieņu; 10) seksuāla izmantošana — jebkādas seksuāla rakstura darbības ar bērnu nolūkā sniegt vai gūt seksuālu stimulāciju vai seksuālu apmierinājumu, vai citādu labumu, ko veic pieaugušais vai cits bērns, kurš sava vecuma vai attīstības dēļ atrodas atbildības, uzticības vai spēka pozīcijās attiecībā pret upuri ar fizisku kontaktu vai bez šāda kontakta ar bērna ķermeni, tai skaitā pakļaujot bērnu citu seksualitātei vai izmantojot informācijas vai komunikāciju tehnoloģijas; 11) fiziska vardarbība — bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu vai apzināta bērna pakļaušana kaitīgu faktoru, tai skaitā tabakas izstrādājumu vai augu smēķēšanas produktu dūmu vai elektroniskās smēķēšanas ierīču tvaiku, iedarbībai; 12) emocionāla vardarbība — bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai); 13) (izslēgts ar 11.06.2020. likumu); 131) nolaidība — bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana vai pavirša, nevērīga pildīšana; 132) pamešana novārtā — ilgstoša vai sistemātiska nolaidība pret bērnu, kas kaitē vai var kaitēt bērna attīstībai, vai rada bērnam fiziskas vai psihoemocionālas ciešanas; 133) bērna aprūpes pienākumu nepildīšana — bērna fizisko, emocionālo, sociālo vajadzību, veselības aprūpes un izglītības nenodrošināšana, kā arī bērna vecumam neatbilstoša aprūpe, kas ilgtermiņā apdraud bērna veselību un attīstību; 14) ielas bērni — bērni, kuriem ir nepietiekama saikne ar ģimeni un kuri lielāko daļu laika pavada uz ielas vai citos bērna attīstībai nepiemērotos apstākļos; 15) viesģimene — laulātie vai persona, kas uz laiku uzņem savā dzīvesvietā bērnu aprūpes iestādē ievietotu bērnu vai bērnu aprūpes iestādē kontaktējas ar tur ievietotu bērnu; 16) daudzbērnu ģimene — ģimene, kuras aprūpē ir vismaz trīs bērni, to skaitā audžuģimenē ievietoti un aizbildnībā esoši bērni. Par daudzbērnu ģimenes bērnu uzskatāma arī pilngadīga persona, kas nav sasniegusi 24 gadu vecumu, ja tā iegūst vispārējo, profesionālo vai augstāko izglītību vai 11 mēnešus pilda valsts aizsardzības dienestu; 17) bērnu uzraudzības pakalpojums — kvalificēts uzraudzības un aprūpes pakalpojums, kura mērķis ir nodrošināt bērna atrašanos pieaugušā klātbūtnē un drošu, saturīgu un lietderīgu dienas organizēšanu bērnam, sekmējot bērna vispusīgu attīstību; 18) (izslēgts ar 27.04.2023. likumu). 2 (17.03.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.06.2008., 15.10.2009., 30.05.2013., 26.11.2015., 22.11.2017., 12.12.2019., 11.06.2020., 11.11.2021., 20.04.2023., 27.04.2023. un 20.06.2024. likumu, kas stājas spēkā 29.06.2024.) 2.pants. Likuma uzdevums (1) Šā likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. (2) Šis likums regulē arī pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus. (3) Bērna tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa. Valsts un pašvaldības organizē un kontrolē bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā. 3 (09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.) 3.pants. Bērns un bērna tiesību vienlīdzības princips (1) Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. (2) Bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. (3) Administratīvo pārkāpumu tiesību un krimināltiesību jomā personai līdz 18 gadu vecumam piemēro visas attiecīgās tiesību normas, kas piemērojamas nepilngadīgām personām. 4 (09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. un 26.11.2015. likumu, kas stājas spēkā 29.12.2015.) 4.pants. Bērna tiesību aizsardzības mērķi Bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu šādus mērķus: 1) sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas veidošanos un nostiprināšanos bērnā; 2) bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu; 3) bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām; 4) bērna orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu; 5) bērna drošību, kā arī viņa veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību, sevišķu uzmanību tam veltot publisku pasākumu vai bērniem pieejamu publisku izklaides, sporta vai atpūtas vietu apmeklēšanas, bruņotu konfliktu, ugunsgrēku vai citu ārkārtas situāciju (plūdu, vētras, paaugstināta radiācijas līmeņa u.tml.) laikā. 5 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 15.11.2006.) 5.pants. Bērna tiesību aizsardzības subjekti (1) Bērna tiesību aizsardzību valstī nodrošina: 1) bērna vecāki (adoptētāji), audžuģimene un aizbildņi; 2) izglītības, kultūras, veselības aprūpes un bērnu aprūpes iestādes; 3) valsts un pašvaldību institūcijas; 4) sabiedriskās organizācijas un citas fiziskās vai juridiskās personas, kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem; 5) darba devēji. (2 ) Aizsargājamas arī bērnu organizācijas un ģimene. 6 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.) 5.1 pants. Subjekti, kuriem nepieciešamas speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā (1) Speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā ir nepieciešamas: 1) ārpusģimenes aprūpes iestāžu vadītājam, sociālajam darbiniekam un sociālajam rehabilitētājam; 2) bāriņtiesas priekšsēdētājam, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniekam, bāriņtiesas loceklim, bāriņtiesas priekšsēdētāja palīgam, bāriņtiesas locekļa palīgam un personai, ja tā pašvaldības domes uzdevumā nodrošina juridisko atbalstu bāriņtiesai lēmuma sagatavošanā un citu bāriņtiesai noteikto uzdevumu izpildē; 3) izglītības iestādes vadītājam un vadītāja vietniekam audzināšanas darbā; 4) Izglītības kvalitātes valsts dienesta speciālistam; 5) jaunatnes lietu speciālistam; 6) ieslodzījuma vietas darbiniekam, kurš strādā ar nepilngadīgajiem; 7) pašvaldības administratīvās komisijas priekšsēdētājam, priekšsēdētāja vietniekam un locekļiem vai pašvaldības administratīvās komisijas bērnu lietu apakškomisijas priekšsēdētājam, priekšsēdētāja vietniekam un locekļiem; 8) pašvaldības pedagoģiski medicīniskās komisijas vadītājam; 9) pašvaldības policijas darbiniekam, kurš strādā ar bērniem un ģimenēm; 10) pašvaldības sociālā dienesta sociālajam darbiniekam, kurš strādā ar bērniem un ģimenēm; 11) prokuroram; 12) sociālajam pedagogam un psihologam, kurš strādā ar bērniem; 13) sociālā dienesta vadītājam; 14) tiesnesim; 15) Bērnu aizsardzības centra amatpersonai un darbiniekam, kurš iesaistīts bērnu aizsardzības nodrošināšanā; 16) Valsts pedagoģiski medicīniskās komisijas vadītājam; 17) Valsts policijas amatpersonai, kura strādā ar bērniem; 18) vispārējās izglītības, profesionālās izglītības un interešu izglītības pedagogam; 19) Valsts probācijas dienesta darbiniekam; 191) advokātam; 192) tiesu izpildītājam; 193) tiesu psiholoģijas ekspertam, kurš veic bērnu psiholoģiskā stāvokļa izpēti; 194) zvērinātam notāram; 20) jebkurai citai personai, ja ar tās pieņemtu pārvaldes lēmumu (it īpaši administratīvo aktu), faktisko rīcību vai cita veida darba vai dienesta pienākumu veikšanu tiek vai var tikt skartas bērna tiesības un tiesiskās intereses. (11) Lai šā panta pirmās daļas 6., 11., 14., 17. un 19.1 punktā minētās personas apgūtu speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, tajā skaitā par saskarsmi ar nepilngadīgo kriminālprocesa laikā, kā arī lai šā panta pirmās daļas 19.4 punktā minētās personas apgūtu speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, Bērnu aizsardzības centrs organizē mācības atbilstoši likumā par valsts budžetu kārtējam gadam piešķirtajiem līdzekļiem. (2) Kārtību, kādā apgūstamas speciālās zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, kā arī šo zināšanu saturu un apjomu nosaka Ministru kabinets. (3) Kārtību, kādā tiek organizēta speciālo zināšanu apguve bērnu tiesību aizsardzības jomā, kā arī prasības pasniedzējiem, kuri īsteno attiecīgās mācības, nosaka Ministru kabinets. (4) Lai nodrošinātu informācijas apriti un pieejamību attiecībā uz mācību par speciālajām zināšanām bērnu tiesību aizsardzības jomā organizēšanu un subjektiem, kuri ir apguvuši šīs zināšanas, Bērnu aizsardzības centrs valsts informācijas sistēmā nodrošina informāciju par mācību organizētājiem un pasniedzējiem, savukārt mācību organizētāji tajā nodrošina subjektu, kuri ir pieteikušies minētajām mācībām vai tās apguvuši, un izsniegto apliecinājumu par apgūtajām zināšanām uzskaiti. 7 (30.05.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 06.03.2014., 03.05.2018., 12.12.2019., 11.06.2020., 11.11.2021., 07.12.2023. un 28.11.2024. likumu, kas stājas spēkā 26.12.2024. Ceturtā daļa stājas spēkā 01.05.2025. Sk. pārejas noteikumu 55. un 56. punktu) 5.2 pants. Psihologa atzinums lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību (1) Psihologa atzinumu par psiholoģiskās izpētes rezultātiem tiesai, bāriņtiesai, policijai un prokuratūrai lietās, kas saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību, ir tiesīgs sniegt psihologs, kurš sertificēts klīniskās un veselības psiholoģijas vai juridiskās psiholoģijas profesionālās darbības jomā un kuram ir triju gadu profesionālā darbība bērnu vai ģimeņu izpētē. Atzinumā norāda informāciju atbilstoši Psihologu likumā noteiktajam. (2) (Izslēgta ar 11.11.2021. likumu) 8 (30.05.2013. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 08.12.2021.) 6.pants. Bērna tiesību aizsardzības princips (1) Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras. (2) Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses. Šīs personas ievēro bērna labākās intereses visās darbībās, kas tieši vai netieši skar vai var skart bērnu: 1) novērtējot jebkuru ar bērnu saistītu gadījumu; 2) rīkojoties jebkādā ar bērnu saistītā lietā; 3) pieņemot jebkuru lēmumu saistībā ar bērnu. (21) Nosakot bērna labākās intereses, nepieciešams tiekties uz bērna situācijas ilgtspējīgu risinājumu, atbilstoši situācijai ņemot vērā, cik lielā mērā veicamie pasākumi nodrošina: 1) bērnam emocionāli tuvas, pastāvīgas, ģimeniskas attiecības; 2) bērna vajadzībām un spējām atbilstošu izglītību; 3) bērna vajadzībām atbilstošu veselības aizsardzību; 4) bērna vecumam, emocionālajām un fiziskajām vajadzībām atbilstošu aprūpi; 5) atbalstu bērna līdzsvarotai garīgajai un fiziskajai attīstībai; 6) iespēju bērnam attīstīt savu individualitāti, spējas un intereses; 7) bērna līdzdalību ar viņu saistītu lēmumu pieņemšanas procesos; 8) bērna viedokļa uzklausīšanu un ievērošanu atbilstoši bērna vecumam, briedumam un spējai viedokli formulēt; 9) bērna pasargāšanu no lojalitātes konflikta; 10) drošu vidi, kurā bērnam augt un attīstīties, aizsardzību no vardarbības, apdraudējuma, antisociālas uzvedības un atkarību ietekmes; 11) bērna identitātes saglabāšanu; 12) bērna atbildības izjūtas veidošanu; 13) citus bērna attīstībai un labklājībai nozīmīgus apstākļus. (3) Bērna tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām. Institūciju sadarbības organizēšanu un kārtību, kādā īstenojama bērnu tiesību aizsardzība, nosaka Ministru kabinets. (4) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā tiek veikti nepieciešamie pasākumi bērna un vecāku atkalapvienošanās nodrošināšanai. (5) Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām. 9 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003., 17.03.2005., 02.03.2017. un 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 08.12.2021.) II nodaļa. Bērna pamattiesības 7.pants. Bērna tiesības uz dzīvību un attīstību Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību. 10 7.1 pants. Bērna tiesības uz ģimeni Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz ģimeni. 11 (03.05.2018. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.06.2018.) 8.pants. Bērna tiesības uz individualitāti (1) Kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu. Bērnu reģistrē atbilstoši likumam. (2) Bērnam ir tiesības uz savas identitātes saglabāšanu. 12 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.) 9.pants. Bērna tiesības uz privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību (1) Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību. (2) Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu. 13 10.pants. Bērna tiesības uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem (1) Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte. (2) Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai. (3) Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu. (4) (Izslēgta ar 31.10.2002. likumu) 14 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.) 11.pants. Bērna tiesības uz izglītību un jaunradi (1) Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām. Valsts un pašvaldība nodrošina visiem bērniem speciālo vajadzību izvērtējumu, uzsākot obligāto izglītību, un nodrošina bērna vajadzībām atbilstošus individuālus pedagoģiskā un psiholoģiskā atbalsta pasākumus valsts, pašvaldības un privātajās mācību iestādēs. (2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu, pamata un vidējo izglītību, kā arī arodizglītību. (3) Pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam. (4) Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu. (5) Bērnam ir tiesības apgūt kultūras mantojumu un piedalīties tā aizsardzībā, kā arī attīstīt savas jaunrades spējas. 15 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 01.10.2020. likumu, kas stājas spēkā 28.10.2020. Grozījums pirmajā daļā par visu bērnu speciālo vajadzību izvērtējumu stājas spēkā 01.09.2021. Sk. pārejas noteikumu 42. punktu) 12.pants. Bērna sociālās tiesības (1) Bērnam ir tiesības apgūt profesiju un atbilstoši tai izvēlēties darbu. Profesijas apguve tiek nodrošināta izglītības iestādēs, bet bērniem, kuri sasnieguši 15 gadu vecumu un ir reģistrējušies kā bezdarbnieki, — ar valsts nodarbinātības dienesta starpniecību. (2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi, ko nosaka valsts programma. Valsts nodrošina visiem bērniem agrīnu attīstības izvērtējumu no pusotra gada līdz triju gadu vecumam, lai sekmētu attīstības traucējumu un iespējamu speciālo vajadzību savlaicīgu atpazīšanu. (3) Bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, ir tiesības uz valsts un pašvaldības sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem. (4) Katram bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina Ministru kabineta noteiktās sociālās garantijas. 16 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 17.03.2005. un 01.10.2020. likumu, kas stājas spēkā 28.10.2020. Grozījums otrajā daļā stājas spēkā 01.07.2021. Sk. pārejas noteikumu 43. punktu) 13.pants. Bērna brīvības (1) Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Bērna reliģisko piederību nosaka vecāki. (2) Bērnam ir tiesības uz biedrošanās brīvību tiktāl, ciktāl tas neapdraud viņa veselību un dzīvību. (3) Bērnam ir tiesības piedalīties pašpārvaldē izglītības, kultūras un sporta jomā. Jebkurās citās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim veltāma pienācīga vērība atbilstoši viņa vecumam un briedumam. 17 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.) 14.pants. Bērna tiesības uz īpašumu (1) Bērnam ir tiesības uz īpašumu. (2) Bērnam ir tiesības atkarībā no viņa vecuma pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus un īstenot citas likumā noteiktās īpašnieka tiesības. 18 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.) 15.pants. Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas (1) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos. (2) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt. 19 16.pants. Bērna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu. 20 17.pants. Bērna tiesības piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā Bērnam ir tiesības pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā un īstenošanā. 21 III nodaļa. Bērna tiesību garantijas un tiesību ierobežojumi 18.pants. Bērna tiesību garantijas Bērna tiesību garantijas noteiktas Satversmē, šajā likumā, citos likumos un normatīvajos aktos, kā arī Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos. 22 (09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.) 19.pants. Informācija par bērna tiesībām un pienākumiem (1) Izglītības iestādes, kurās īsteno vispārējās izglītības programmas, nodrošina iespēju katram bērnam apgūt pamatzināšanas par bērna tiesībām un pienākumiem. (2) Valsts informē sabiedrību par šā likuma un citu bērna tiesību aizsardzības jomā pieņemto likumu un normatīvo aktu noteikumiem, kā arī par starptautisko tiesību principiem šajā jomā. 23 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.) 20.pants. Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana (1) Iesniegumi un sūdzības, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatāmas nekavējoties. (2) Bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumiskā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību. (3) Lietas, kas saistītas ar bērna tiesību vai interešu nodrošināšanu, arī krimināllietas, kurās apsūdzētais ir nepilngadīgs, tiesā izskatāmas ārpus kārtas. 24 (30.05.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.07.2013.) 21.pants. Bērna tiesību ierobežojumi (1) Bērna paša drošības un aizsardzības interesēs bērna tiesību īstenošanu var pakļaut tādiem ierobežojumiem, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju tikumības un veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai. (2) Par šādiem ierobežojumiem bērnam ir jāsaņem paskaidrojumi, tiklīdz viņa tiesības tiek ierobežotas. 25 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.) IV nodaļa. Bērna pienākumi 22.pants. Bērna pienākumi mājās (1) Bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos. (2) Bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem. 26 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.) 23.pants. Bērna pienākumi pret sabiedrību (1) Bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam. (2) Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi. (3) Bērnam atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību. (4) Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi. (5) Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses. (6) Bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi. 27 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.) V nodaļa. Bērns un ģimene 24.pants. Vecāku pienākumi pret bērnu (1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. (2) Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un intereses. (3) Vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji). Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. (4) Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai aizgādības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības. (5) Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai. (6) Vecākiem vai personai, kuras aprūpē vai uzraudzībā bērns nodots (turpmāk — persona, kura atbildīga par bērna uzraudzību), ir pienākums neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušā vai vismaz 13 gadus vecas personas klātbūtnes. (7) Vecākiem ir pienākums sadarboties ar sociālo dienestu un izmantot piedāvātās ģimenes atbalsta un palīdzības programmas, ja ir konstatēta vardarbība vai citi bērnu tiesību pārkāpumi bērna aprūpē. Par atteikšanos no sadarbības sociālais dienests informē bāriņtiesu. 28 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005., 30.05.2013., 12.12.2019., 01.10.2020. un 11.11.2021. likumu, kas stājas spēkā 08.12.2021.) 25.pants. Vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības (1) Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai: 1) nodrošinātu bērna attīstību un aizsargātu viņa veselību un dzīvību; 2) aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību; 3) aizsargātu citu personu tiesības un brīvības. (2) Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās. 29 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.) 26.pants. Atbalsts ģimenei (1) Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni, it īpaši daudzbērnu ģimeni un ģimeni, kuras aprūpē ir bērns ar invaliditāti, un sniedz tai palīdzību. (2) Ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi vai bērns ir hroniski slims, pašvaldība palīdz ģimenei, nodrošinot psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, izraugās bērnam atbalsta ģimeni vai uzticības personu, kura palīdz noregulēt bērna un vecāku savstarpējās attiecības. Atbalsta ģimene vai uzticības persona, pamatojoties uz trīspusēju vienošanos, kas noslēgta starp atbalsta ģimeni vai uzticības personu, pašvaldības sociālo dienestu un ģimeni, kurai nepieciešams atbalsts, sniedz atbalstu bērnam vai ģimenei. (3) Atkarībā no bērna vecuma pašvaldība palīdz ģimenei, it īpaši trūcīgai ģimenei, bērna audzināšanā un izglītošanā, arodizglītošanā, darba un dzīvokļa meklējumos. (4) Valsts un pašvaldības sniedz atbalstu ģimenes un bērnu izglītības, veselības nostiprināšanas, kultūras un sporta, kā arī atpūtas iestādēm un organizācijām, lai sekmētu bērna fizisko attīstību un radošo darbību, gādā par bērna brīvā laika pavadīšanas iespējām un sniedz citus pakalpojumus, kuri veicina bērna pilnveidošanos un palīdz ģimenei bērna audzināšanā. (5) Valsts un pašvaldību pienākumus bērna labklājības minimālā līmeņa nodrošināšanā nosaka citi likumi. (6) Novērtējot ieguldījumu un vairojot prestižu sabiedrībā, kā arī lai veicinātu un atbalstītu pašvaldību, komersantu un citu personu brīvprātīgu iesaistīšanos atbalsta sniegšanā daudzbērnu ģimenēm un ģimenēm, kuru aprūpē ir bērns ar invaliditāti vai kurā ir persona, kura nav sasniegusi 24 gadu vecumu un kurai ir noteikta I vai II invaliditātes grupa, Sabiedrības integrācijas fonds nodrošina valsts atbalsta programmas "Latvijas Goda ģimenes apliecības programma" īstenošanu. Minētās programmas īstenošanas kārtību, tai skaitā goda ģimenes apliecības piešķiršanas, izsniegšanas, izmantošanas, anulēšanas gadījumus un kārtību, kā arī ierobežojumus apliecības saņemšanai, nosaka Ministru kabinets. Ministru kabinets var noteikt papildu mērķgrupas, kurām atbalstu sniedz atbilstoši valsts atbalsta programmai "Latvijas Goda ģimenes apliecības programma". (7) (Zaudējusi spēku ar 01.01.2022. Sk. Pārejas noteikumu 44. punktu) (8) Lai nodrošinātu atbalsta sniegšanu šā panta sestajā daļā minētās valsts atbalsta programmas "Latvijas Goda ģimenes apliecības programma" mērķgrupas ģimenēm, kā arī vienotas uzskaites un statistikas izveidei, valsts informācijas sistēmā apstrādā ģimenes locekļu identitātes datus, kontaktinformāciju, ziņas par dzīvesvietu un personas iekļaušanu parādnieku reģistrā, bērna dzimšanas datumu, ziņas par bērna aizgādības tiesībām un informāciju par invaliditāti un izglītības ieguves faktu, kā arī ziņas par saņemto iesniegumu un uz tā pamata pieņemtajiem lēmumiem. 30 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 31.10.2002., 17.03.2005., 15.10.2009., 26.11.2015., 12.12.2019., 25.02.2021., 16.11.2021. un 20.04.2023. likumu, kas stājas spēkā 16.05.2023. Panta astotā daļa stājas spēkā 01.10.2023. Sk. pārejas noteikumu 51. punktu) 27.pants. Bērna šķiršana no ģimenes (1) Bērnu var šķirt no ģimenes, ja: 1) bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta vardarbības dēļ vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu, kā arī aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ; 2) bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas; 3) bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu. (2) Šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē. Ģimenes izlikšana no dzīvojamām telpām nedrīkst būt par iemeslu bērna šķiršanai no vecākiem. (3) Šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē. Ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē nodrošina tikai gadījumos, kad aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē nav piemērota konkrētam bērnam. Bērnu aprūpes iestādē bērns atrodas līdz brīdim, kad viņam tiek nodrošināta piemērota aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē. (31) (Izslēgta no 01.09.2018. ar 03.05.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.06.2018. Sk. Pārejas noteikumu 35. punktu) (4) Ja ārpusģimenes aprūpe tiek noteikta sakarā ar šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem apstākļiem: 1) vienas ģimenes bērni nav šķirami, izņemot īpašus gadījumus, kad tas tiek darīts bērnu interesēs; 2) izvēloties ārpusģimenes aprūpes veidu, vērā ņemams arī bērna viedoklis. (41) Ja policija šķir bērnu no ģimenes sakarā ar šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem apstākļiem un vēl nav pieņemts lēmums par viņa ārpusģimenes aprūpi, policija var atteikties paziņot bērna atrašanās vietu viņa vecākiem, kā arī brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā. Ja bērns no ģimenes tiek šķirts sakarā ar šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem apstākļiem un vēl nav pieņemts lēmums par viņa ārpusģimenes aprūpi, bērnu aprūpes iestāde, izglītības iestāde, ārstniecības iestāde vai sociālās rehabilitācijas iestāde var aizliegt bērna vecākiem, kā arī brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, satikties ar bērnu, ja tikšanās ar konkrēto personu: 1) kaitē bērna veselībai, attīstībai un drošībai; 2) rada draudus bērnam vai citiem šajā daļā minētajās iestādēs esošajiem bērniem. (42) Policija lēmumu par atteikšanos paziņot bērna atrašanās vietu un bērnu aprūpes iestāde, izglītības iestāde, ārstniecības iestāde vai sociālās rehabilitācijas iestāde lēmumu par aizliegumu satikties ar bērnu var paziņot mutvārdos. Minētos lēmumus var lūgt noformēt rakstveidā, kā arī pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā darbību. (43) Ja bērns tiek šķirts no ģimenes šā panta 4.1 daļā minētajā gadījumā, par to ne vēlāk kā nākamajā darbdienā informē bāriņtiesu, kura ir kompetenta lemt par aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem. Bāriņtiesa, saņemot šo informāciju, ne vēlāk kā nākamajā darbdienā lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem. (5) Bāriņtiesa pēc tam, kad pieņemts lēmums par bērna šķiršanu no ģimenes, nekavējoties informē par to pašvaldības sociālo dienestu vai pašvaldības deleģēto personu. Šajos gadījumos pašvaldības sociālais dienests kopā ar citām pašvaldības institūcijām, bērna vecākiem un bērna tiesību aizsardzības iestādēm izstrādā ģimenes atbalsta un palīdzības programmu. 31 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005., 04.03.2010., 30.05.2013. un 03.05.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.06.2018. Trešās daļas jaunā redakcija un grozījums par 3.1 daļas izslēgšanu stājas spēkā 01.09.2018. Sk. pārejas noteikumu 35. punktu) 27.1 pants. Bērna šķiršana no ģimenes, lai izpildītu nolēmumu par bērna nogādāšanu atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta (1) Bērnu var šķirt no ģimenes, ja ir nepieciešama nolēmuma par bērna nogādāšanu atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta, piespiedu izpilde un ja: 1) bērna vecāks vai cita persona, kas prettiesiski bērnu pārvietojusi vai aizturējusi, nav labprātīgi izpildījusi lēmumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta, un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nav bijis iespējams nodrošināt attiecīgā nolēmuma piespiedu izpildi, nešķirot bērnu no ģimenes; 2) bērna vecāks vai cita persona, kas prettiesiski bērnu pārvietojusi vai aizturējusi, nav tiesu izpildītāja paziņojumā norādītajā termiņā izpildījusi lēmumu par bērna atgriešanos valstī, kurā ir viņa dzīvesvieta, un normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nav bijis iespējams nodrošināt attiecīgā nolēmuma piespiedu izpildi, nešķirot bērnu no ģimenes. (2) Šķirot bērnu no ģimenes, bāriņtiesa nodrošina bērna personisko interešu, kā arī tiesību aizsardzību un, ja bērnu nodod bāriņtiesas pārstāvim turpmāku darbību veikšanai gadījumos, kad nolēmuma piespiedu izpildē nepiedalās piedzinējs, — bērna nogādāšanu krīzes centrā vai citos drošos apstākļos, ja bērnu nav iespējams nekavējoties nogādāt atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta. (3) Ja bērna vecāks vai cita persona, kas bērnu prettiesiski pārvietojusi vai aizturējusi, vai bērna tuvi radinieki var apdraudēt nolēmuma par bērna nogādāšanu atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta, turpmāku piespiedu izpildi un bērna sagatavošanu nogādāšanai atpakaļ uz valsti, kurā ir viņa dzīvesvieta, tad bāriņtiesa, nogādājot bērnu krīzes centrā vai citos drošos apstākļos, var: 1) atteikties paziņot šīm personām bērna atrašanās vietu; 2) aizliegt šīm personām satikties ar bērnu un izņemt viņu no krīzes centra vai citiem drošiem apstākļiem. 32 (04.08.2011. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.10.2011.) 28. pants. Aizgādības tiesību pārtraukšana un atņemšana (1) Aizgādības tiesības pārtrauc vai atņem saskaņā ar Civillikumu un Bāriņtiesu likumu. (2) Šā likuma 27.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajā gadījumā nolēmumu pieņem tiesa. Audzinoša un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus šā likuma 27.panta 2.punktā paredzētajos gadījumos piemēro tiesa. 33 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003., 08.03.2007., 30.05.2013. un 03.05.2018. likumu, kas stājas spēkā 01.06.2018.) 29.pants. Bērna aprūpe pēc vecāku lūguma (1) Pašvaldības sociālais dienests sadarbībā ar bāriņtiesu nodrošina bērnam aprūpi pie ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniedzēja pēc vecāku lūguma, ja viņi veselības stāvokļa dēļ nespēj bērnu aprūpēt. (2) Pēc jaundzimuša bērna mātes lūguma, ja viņai nav iztikas līdzekļu vai pajumtes, māte uzņemama bērnu aprūpes iestādē kopā ar bērnu uz laiku, kamēr viņa baro bērnu ar krūti. (3) Pašvaldības sociālais dienests pēc vecāku lūguma nodrošina ģimenei nepieciešamo sociālo palīdzību vai sociālos pakalpojumus, vai, ja nepieciešams, bērna aprūpi pie ārpusģimenes pakalpojumu sniedzēja, ja bērna veselības stāvokļa dēļ vecāki nevar viņu aprūpēt. 34 (17.03.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.05.2013. likumu, kas stājas spēkā 04.07.2013.) 29.1 pants. Ārpusģimenes aprūpē esošas mātes tiesības (1) Ārpusģimenes aprūpē esošai nepilngadīgai mātei ir tiesības palikt kopā ar savu bērnu. Šo iespēju nodrošina aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestāde kopā ar pašvaldību. (2) Bāriņtiesa nepilngadīgas mātes bērnam, ja nepieciešams, ieceļ atsevišķu aizbildni un uzrauga, lai pieņemtie lēmumi vislabāk atbilst nepilngadīgās mātes un viņas bērna interesēm. 35 (31.10.2002. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.) 30.pants. Maksa par bērna ārpusģimenes aprūpi (1) Vecākiem ir pienākums samaksāt par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem. Samaksas kārtību un apmēru nosaka Ministru kabinets. Ja bērna ārpusģimenes aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti, ieceļot viņam aizbildni, samaksa par tiem tiek nodrošināta atbilstoši šā likuma 35.panta trešajai daļai. (2) Apstāklis, ka vecāki nevar samaksāt par bērna ārpusģimenes aprūpi, nevar būt par pamatu ārpusģimenes pakalpojumu nesniegšanai. Maksa par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem šādos gadījumos tiek segta attiecīgi no valsts vai pašvaldības budžeta un pēc tam atgūstama no vecākiem Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, pamatojoties uz iestādes izpildrīkojumu. (3) No samaksas par bērna ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem bērna vecāks tiek atbrīvots, ja: 1) bērns mātei piedzimis noziedzīga nodarījuma pret dzimumneaizskaramību rezultātā vai bērna māte atzīta par cietušo kriminālprocesā, kas uzsākts saistībā ar šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un bērns nodots ārpusģimenes aprūpē uzreiz pēc dzimšanas; 2) bērna vecāks atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā; 3) bērna vecākam ir ierobežota rīcībspēja un nodibināta aizgādnība garīga rakstura vai citu veselības traucējumu dēļ; 4) bērna aprūpe tiek nodrošināta šā likuma 29.pantā noteiktajos gadījumos; 5) pašvaldības sociālais dienests ir sniedzis motivētu atzinumu par vecāka iesaistīšanos savu problēmu risināšanā; 6) bērna vecāks devis rakstveida piekrišanu adopcijai. (4) Bērna vecākiem ir pienākums gādāt par bērna uzturēšanu vai samaksāt par bērna aprūpes pakalpojumiem arī tad, ja abiem vecākiem vai vienam no viņiem ar tiesas spriedumu atņemtas aizgādības tiesības. Šis pienākums nav jāpilda laikā, kad bērns ir nodots adoptētāju aprūpē. (5) Bērna un ģimenes pabalsti ārpusģimenes aprūpes laikā vecākiem netiek izmaksāti. 36 (30.05.2013. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 04.07.2013.) 31.pants. Adopcija (1) Lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta adopcija. (2) Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums. Adopcijas kārtību nosaka Ministru kabinets. (3) Likumos paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, kurai ir saistoša 1993. gada 29. maija Hāgas konvencija par bērnu aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijas jautājumos, kā arī 1989. gada 20. novembra Bērnu tiesību konvencija un ar kuru Latvija ir noslēgusi divpusēju līgumu, nosakot abpusēju tiesiskās sadarbības specifiku ārvalstu adopcijas jomā. Bērnu var adoptēt uz ārvalsti, ja bāriņtiesa, kas lēmusi par ārpusģimenes aprūpi, saņem Ārvalstu adopcijas komisijas atzinumu, kurā ietverts secinājums, ka adopcijas process uz ārvalsti atbilst šajā likumā noteiktajiem bērna tiesību aizsardzības principiem un bērna labākajām interesēm. Bērnu var adoptēt persona vai laulātie Latvijas Republikas Satversmes 110. panta izpratnē. Ja bērnu adoptē viņa radinieks vai ja tiek adoptēts otra laulātā bērns, bērnu var adoptēt uz tādu ārvalsti, kurai nav saistošas šīs daļas pirmajā teikumā minētās konvencijas, kā arī bez Ārvalstu adopcijas komisijas atzinuma. (4) Labklājības ministrija veido un uztur adopcijas reģistru. Ministru kabinets nosaka adopcijas reģistrā iekļaujamos datus par adoptējamiem bērniem, adoptētājiem, adopcijas procesu, kā arī šo datu apjomu, datu apstrādes noteikumus un kārtību. (5) Ministru kabinets nosaka Ārvalstu adopcijas komisijas izveides kārtību, sastāvu, kompetenci, darba organizāciju un kārtību, kādā tiek pieņemti komisijas lēmumi. 37 (09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.06.2008., 15.10.2009., 12.12.2019., 16.12.2021., 20.04.2023. un 27.04.2023. likumu, kas stājas spēkā 16.05.2023.) VI nodaļa. Ārpusģimenes aprūpe 32.pants. Ārpusģimenes aprūpes mērķis Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti un ievērojot viņa spējas un intereses. 38 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 01.10.2020. likumu, kas stājas spēkā 28.10.2020.) 33.pants. Ārpusģimenes aprūpē ņemta bērna saskarsme ar vecākiem un citām personām (1) Bērnam, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes iestādē, ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar vecākiem, kā arī ar brāļiem, māsām, vecvecākiem un personām, ar kurām bērns ilgu laiku ir dzīvojis nedalītā saimniecībā, izņemot gadījumus, kad tas: 1) kaitē bērna veselībai, attīstībai un drošībai; 2) rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem. (2) Ja ir šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi, bāriņtiesa, kura pieņēmusi lēmumu par bērna ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un citām šā panta pirmās daļas ievaddaļā minētajām personām bērna atrašanās vietu vai pieņemt lēmumu par personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu. (3) Lēmumu par atteikumu paziņot bērna vecākiem un citām šā panta pirmās daļas ievaddaļā minētajām personām bērna atrašanās vietu un lēmumu par personisku attiecību un tiešu kontaktu uzturēšanas tiesību ierobežošanu ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā. Pieteikuma iesniegšana tiesā neaptur minēto lēmumu darbību. (4) Bērnu aprūpes iestādes vadītājs, audžuģimene vai aizbildnis var atļaut bērnam uzturēties pie vecākiem, kuriem ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības, vai citām šā panta pirmās daļas ievaddaļā minētajām personām, ja bāriņtiesa pieņēmusi par to lēmumu. 39 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005., 08.03.2007., 15.10.2009., 04.03.2010. un 30.05.2013. likumu, kas stājas spēkā 04.07.2013.) 34.pants. Bērna informēšana par viņa vecākiem Pēc bērna lūguma aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestādes vadītājs, ņemot vērā bērna vecumu un briedumu, paziņo bērnam, kāpēc viņš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī sniedz ziņas par viņa ģimeni un to, cik ilgi viņš atradīsies ārpusģimenes aprūpē. 40 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.) 35.pants. Aizbildnībā esoša bērna aprūpe (1) Aizbildņa iecelšanas kārtību un viņa pienākumus pret bērnu nosaka Civillikums, likums Bāriņtiesu likums, kā arī Bāriņtiesas darbības noteikumi. (11) Persona, kuru bāriņtiesa ir atzinusi par atbilstošu aizbildņa pienākumu pildīšanai vai iecēlusi par aizbildni bērnam, apgūst mācību programmu aizbildņiem. Mācības aizbildņiem organizē šā likuma 36.1 panta otrajā daļā minētais ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrs. Kārtību un termiņu, kādā apgūstama un saskaņojama aizbildņu mācību programma, prasības mācību programmas saturam un kritērijus tās izstrādei, kā arī izņēmuma gadījumus, kad personai nav nepieciešama mācību programmas apguve, nosaka Ministru kabinets. (2) (Izslēgta ar 08.03.2023. likumu) (21) Bērnu aizsardzības centrs piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros nodrošina aizbildņiem psiholoģisko palīdzību un informatīvo un metodisko atbalstu. (3) Ja ārpusģimenes aprūpes pakalpojumi tiek nodrošināti, ieceļot bērnam aizbildni, vecākiem ir pienākums maksāt aizbildnim uzturlīdzekļus bērnam nepieciešamajā apmērā, bet ne mazāk, kā noteikts normatīvajos aktos par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam. (4) Ja vecāki uzturlīdzekļus nemaksā, aizbildnim ir pienākums nodrošināt, ka bērns saņem uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Lai to nodrošinātu, aizbildnim ir tiesības vērsties tiesā. (5) Ja tiesas nolēmuma par uzturlīdzekļu piedziņu izpilde Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir atzīta par neiespējamu vai ja vecāki tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilda apmērā, kas ir mazāks, nekā noteikts normatīvajos aktos par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam, aizbildnim jāvēršas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā. 41 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 17.03.2005., 08.03.2007., 12.06.2009., 30.05.2013., 23.11.2016., 12.12.2019., 08.03.2023. un 07.12.2023. likumu, kas stājas spēkā 01.01.2024.) 36.pants. Bērna aprūpe audžuģimenē (1) Bāriņtiesa piešķir audžuģimenes statusu, tai skaitā specializētās audžuģimenes statusu, un gādā par bērna aprūpes līguma slēgšanu ar audžuģimeni. Ministru kabinets nosaka kritērijus ģimenes (personas) atzīšanai par audžuģimeni vai specializēto audžuģimeni, kā arī specializēto audžuģimeņu veidus. (11) Pēc tam kad pieņemts bāriņtiesas lēmums par ģimenes vai personas piemērotību audžuģimenes statusam, tai skaitā specializētās audžuģimenes statusam, šā likuma 36.1 pantā minētais atbalsta centrs organizē mācības audžuģimenēm. (2) Pašvaldība palīdz audžuģimenēm bērnu audzināšanā un nodrošina nepieciešamos sociālos pakalpojumus. Audžuģimenei ir tiesības saņemt līdzekļus bērna uzturam. Ministru kabinets nosaka līdzekļu apmēru bērna uzturam. (21) Valsts atbilstoši likumā par valsts budžetu kārtējam gadam piešķirtajiem līdzekļiem nodrošina atlīdzību par specializētās audžuģimenes pienākumu pildīšanu. Atlīdzības apmēru, tās piešķiršanas, izmaksas, pārskatīšanas un pārtraukšanas kārtību, kā arī audžuģimenes iesniedzamos dokumentus, kas nepieciešami atlīdzības saņemšanai, nosaka Ministru kabinets. (3) Bērna un audžuģimenes tiesiskās attiecības reglamentē Ministru kabineta noteikumi. 42 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005., 22.11.2017., 13.11.2019. un 12.12.2019. likumu, kas stājas spēkā 06.01.2020.) 36.1 pants. Atbalsts ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniegšanā (1) Valsts sniedz finansiālu atbalstu ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniegšanā atbilstoši likumā par valsts budžetu kārtējam gadam piešķirtajiem līdzekļiem. (2) Atbalstu ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniegšanā nodrošina ārpusģimenes aprūpes atbalsta centrs (turpmāk — atbalsta centrs). (3) Ministru kabinets nosaka kritērijus atbalsta centru izveidei, atbalsta centru statusa piešķiršanas un atcelšanas nosacījumus un kārtību, kā arī prasības atbalsta centriem. (4) Ministru kabinets paredz nosacījumus valsts finansējuma piešķiršanai atbalsta centriem, finansējuma apmēru, kā arī kārtību, kādā sniedzams atbalsts. 43 (22.11.2017. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 20.04.2023. likumu, kas stājas spēkā 16.05.2023.) 37.pants. Bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes iestādes (1) (Izslēgta ar 17.03.2005. likumu) (2) Bērnu aprūpes iestādes nolikumu apstiprina tās dibinātājs. (3) Bērnu aprūpes iestādē bāreni un bez vecāku gādības palikušu bērnu ievieto ar bāriņtiesas lēmumu, bet šā likuma 29.panta trešajā daļā minētajā gadījumā — normatīvajos aktos noteiktajā sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtībā. (4) Bērnu aprūpes iestādē bērnu ņem īslaicīgā aprūpē (līdz trim mēnešiem) pēc bāriņtiesas priekšsēdētāja vienpersoniska lēmuma, pēc policijas rīkojuma vai pašvaldības sociālā dienesta atzinuma. Ja bērnu aprūpes iestādē bērnu ņem īslaicīgā aprūpē pēc policijas rīkojuma, iestādes vadītājs ne vēlāk kā nākamajā darbdienā informē par to vecāku dzīvesvietas bāriņtiesu un pašvaldības sociālo dienestu. (5) Bērnu aprūpes iestāde nedrīkst atteikties pieņemt bērnu īslaicīgā aprūpē, ja pēc palīdzības vēršas viņš pats vai viņa uzņemšanu prasa persona, kas konstatējusi, ka bērns palicis bez aprūpes. Par bērna uzņemšanu bērnu aprūpes iestādē tās vadītājs ne vēlāk kā nākamajā darbdienā informē vecāku dzīvesvietas bāriņtiesu un pašvaldības sociālo dienestu. (6) (Izslēgta ar 17.03.2005. likumu) (7) Bērnu aprūpes iestādēs jābūt bērna attīstībai nepieciešamām telpām, attiecīgam to aprīkojumam un kvalificētam personālam. Prasības bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes iestādēm, kā arī medicīniski sanitārās un higiēnas prasības nosaka Ministru kabinets. (8) Bērnu aprūpes iestāde var izveidot atsevišķas dzīvokļa tipa telpas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kas sasnieguši 15 gadu vecumu. 44 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005. un 02.03.2017. likumu, kas stājas spēkā 28.03.2017.) 38.pants. Sociālās korekcijas izglītības un profilakses iestādes (1) Sociālās korekcijas izglītības iestādes ir iestādes, kurās tiek ievietoti bērni ar sociālās uzvedības novirzēm un kurās, ja nepieciešams, tiek piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi. Bērns ievietojams sociālās korekcijas izglītības iestādē, ja viņa uzvedības sociālā korekcija, viņam uzturoties dzīvesvietā, bijusi nesekmīga vai arī viņš izdarījis noziedzīgu nodarījumu pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas. (2) Šā panta pirmajā daļā minētajās iestādēs bērnu var ievietot ar tiesas nolēmumu atbilstoši atsevišķā likumā noteiktajai kārtībai. (3) Profilakses iestāde ir Valsts policijas struktūrvienība, kurā likumā noteiktajos gadījumos ievieto bērnu, kas izdarījis likuma pārkāpumu, vai bērnu ar sociālās uzvedības novirzēm. Bērnu var īslaicīgi ievietot profilakses iestādē likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Šā likuma 60.panta otrajā daļā minētajos gadījumos policija var ievietot bērnu profilakses iestādē ne ilgāk kā uz piecām dienām. 45 (09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003., 17.03.2005., 29.06.2008. un 01.07.2011. likumu, kas stājas spēkā 03.08.2011.) 39.pants. Bērna statuss ārpusģimenes aprūpē (1) Bērnu, kurš ņemts ārpusģimenes aprūpē, nedrīkst pazemot, uzsvērt viņa neaizsargātību vai atkarību vai citādā veidā aizskart viņa cieņu un godu. (2) Ārpusģimenes aprūpes laikā jāveido bērna uzvedības, personīgās higiēnas un kulturālas saskarsmes prasme, jārada apstākļi vispārējās izglītības iegūšanai un aroda apgūšanai. (3) Bērnu aprūpes iestāde informē bērnu par viņa tiesībām un pienākumiem ārpusģimenes aprūpē. (4) Bērnam, kurš ievietots bērnu aprūpes iestādē, jāievēro iestādes iekšējās kārtības noteikumi, saudzīgi jāizturas pret iestādes inventāru un materiālajām vērtībām. 46 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.) 40.pants. Sankcijas un ierobežojumi (1) Ja bērnu aprūpes iestādes vadītājam, sociālās korekcijas izglītības iestādes vadītājam, sociālās rehabilitācijas iestādes vadītājam, internātskolas direktoram, aizbildnim vai audžuģimenei ir pamatotas aizdomas, ka bērnam ir alkohols, narkotiskās, psihotropās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, kā arī priekšmeti un vielas, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību, bērnu drīkst pārmeklēt. (2) Ja ir pamatotas aizdomas, ka bērnam adresētajā korespondencē vai citā sūtījumā ir alkohols, narkotiskās, psihotropās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, pornogrāfiski materiāli vai kaut kas cits, kas bērnam var būt kaitīgs vai bīstams, aprūpes iestādes vadītājs, sociālās korekcijas izglītības iestādes vadītājs, sociālās rehabilitācijas iestādes vadītājs, aizbildnis vai audžuģimene drīkst pārbaudīt bērnam adresēto korespondenci vai sūtījumu. 47 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003., 17.03.2005., 29.06.2008., 15.10.2009. un 30.05.2013. likumu, kas stājas spēkā 04.07.2013.) 41.pants. Īpaši ierobežojumi (1) Bērnam uz noteiktu laiku var aizliegt atstāt māju vai arī ierobežot viņa pārvietošanās brīvību, ja tas nepieciešams bērna aprūpei vai atbilst viņa labklājības interesēm gadījumos, kad: 1) bērnam ārpusģimenes aprūpe noteikta tādēļ, ka viņš nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās, psihotropās vai toksiskās vielas, ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, vai citas līdzīgas uzvedības dēļ; 2) ir īpaši apstākļi, lai uzskatītu šādu ierobežojumu par nepieciešamu. (2) Bērnu var izolēt no citiem bērniem mājā, ja viņš apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību vai veselību vai arī šāda izolēšana ir nepieciešama sakarā ar viņa aprūpi. (3) Izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 24 stundas, un turpināt bērna izolēšanu no pārējiem drīkst tikai īpašos gadījumos. Kopējais izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 48 stundas. (4) Izolācijas laikā nodrošināma bērna uzraudzība. (5) Bērna izolācijas apstākļus un tās piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets. 48 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.) 42.pants. Ārpusģimenes aprūpes izbeigšana (1) Ārpusģimenes aprūpi izbeidz, kad bērna vecāku ģimenē tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi bērna attīstībai vai arī viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Ilgāka bērna atstāšana aprūpes iestādē, pie aizbildņa vai audžuģimenē pieļaujama līdz mācību gada beigām, ja bērns turpina mācības. (2) Šā panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos sešus mēnešus pirms iestādes atstāšanas tās vadītājs bērnam rakstveidā sniedz informāciju par likumā noteiktajām garantijām, arī par tiesībām saņemt dzīvojamo platību. (3) Nolēmumu par pārtraukto vai atņemto aizgādības tiesību atjaunošanu pieņem tiesa vai bāriņtiesa likumā noteiktajā kārtībā. 49 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005., 30.05.2013. un 12.12.2019. likumu, kas stājas spēkā 06.01.2020.) 43.pants. Palīdzības sniegšana pēc ārpusģimenes aprūpes izbeigšanas (1) Izbeidzoties aizbildnībai, beidzoties bērna aprūpei audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, pašvaldība atbilstoši likumam “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” nodrošina bāreni vai bērnu, kurš bija atstāts bez vecāku gādības, ar dzīvojamo platību un saskaņā ar Ministru kabineta noteiktajām sociālajām garantijām sniedz citu palīdzību arī pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas. (2) Tiesības uz neizmantotajām sociālajām garantijām personai saglabājas ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. 50 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005., 29.06.2008. un 15.10.2009. likumu, kas stājas spēkā 18.11.2009.) 44.pants. Darbs ar vecākiem bērna ārpusģimenes aprūpes laikā (1) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā pašvaldība sniedz izglītojošu, sociālu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē. (2) Audžuģimene, aizbildnis un bērnu aprūpes iestāde informē vecākus par bērna attīstību un veicina ģimenes saišu atjaunošanos. 51 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003., 19.10.2006. un 30.05.2013. likumu, kas stājas spēkā 04.07.2013.) 45.pants. Citā ģimenē ievietota bērna aprūpes uzraudzība 52 (Izslēgts ar 29.06.2008. likumu; grozījums par panta izslēgšanu stājas spēkā 01.10.2008. Sk. pārejas noteikumus.) 45.1 pants. Vecāku aprūpē esoša bērna nodošana citas personas aprūpē Latvijā un aprūpes uzraudzība (1) Vecāki var nodot bērnu citas personas aprūpē Latvijā uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, ja pirms nodošanas vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa atzinusi, ka šāda nodošana atbilst bērna interesēm un persona spēs bērnu pienācīgi aprūpēt. Bāriņtiesa, ja nepieciešams, pieprasa šīs personas dzīvesvietas bāriņtiesas atzinumu par attiecīgās personas spēju bērnu pienācīgi aprūpēt. (2) Par citas personas aprūpē nodoto bērnu vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa informē šīs personas dzīvesvietas bāriņtiesu, kas nodrošina regulāru attiecīgās personas aprūpē nodotā bērna dzīves apstākļu pārbaudi. (3) Ja pēc bērna nodošanas citas personas aprūpē tiek konstatēts, ka šī persona bērnu pienācīgi neaprūpē, bāriņtiesa sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu nodrošina bērna atgriešanos vecāku aprūpē. Ja bērna atgriešanās pie vecākiem nav iespējama, vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu lemj par bērna ārpusģimenes aprūpi. 53 (29.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.07.2008. Pants stājas spēkā 01.10.2008. Sk. pārejas noteikumus.) 45.2 pants. Ārpusģimenes aprūpē esoša bērna nodošana citas personas aprūpē Latvijā un aprūpes uzraudzība (1) Aizbildnis un audžuģimene var nodot bērnu uz laiku no viena mēneša līdz trim mēnešiem citas personas aprūpē Latvijā, ja pirms nodošanas bāriņtiesa, kas pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi, atzinusi, ka šāda nodošana atbilst bērna interesēm un persona spēs bērnu pienācīgi aprūpēt. Bāriņtiesa, ja nepieciešams, pieprasa šīs personas dzīvesvietas bāriņtiesas atzinumu par attiecīgās personas spēju bērnu pienācīgi aprūpēt. (2) Aizbildnis un audžuģimene vienojas ar personu par kārtību, kādā personai sedz izdevumus, kas saistīti ar bērna uzturu. (3) Bērnu aprūpes iestāde var atļaut bērnam iestādē tikties ar personu vai nodot bērnu uz laiku šīs personas aprūpē, ja tai atbilstoši šā likuma 45.3 pantam piešķirts viesģimenes statuss un bērnu aprūpes iestāde ir guvusi pārliecību, ka viesģimene sniegs šim bērnam nepieciešamo atbalstu un spēs atbilstoši bērna vajadzībām viņu aprūpēt un uzraudzīt. (4) Bērnu aprūpes iestāde, rakstveidā vienojoties ar viesģimeni, nosaka bērna uzturēšanās ilgumu viesģimenē, pušu tiesības un pienākumus, kā arī izmaksā tai piešķirto bērna uzturnaudu vai pabalstu uzturam atbilstoši laikposmam, kurā bērns atrodas citas personas aprūpē. (5) Noslēgtās vienošanās apliecinātu kopiju bērnu aprūpes iestāde nosūta viesģimenes dzīvesvietas bāriņtiesai. Bāriņtiesa nodrošina regulāru viesģimenē ievietotā bērna dzīves apstākļu pārbaudi. (6) Ja pēc bērna nodošanas citas personas aprūpē tiek konstatēts, ka šī persona bērnu pienācīgi neaprūpē, bāriņtiesa, kas pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi vai piešķīrusi personai viesģimenes statusu, sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu nodrošina bērna atgriešanos ārpusģimenes aprūpē. (7) Lai cita persona, kas uzņēmusi ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu, varētu šo bērnu adoptēt vai ņemt aizbildnībā, ir nepieciešams par bērna ārpusģimenes aprūpi lēmušās bāriņtiesas atzinums, ka tas atbilst bērna labākajām interesēm. 54 (29.06.2008. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 29.07.2008. Pants stājas spēkā 01.10.2008. Sk. pārejas noteikumus.) 45.3 pants. Viesģimenes statuss (1) Viesģimenes statusu piešķir laulāto vai personas dzīvesvietas bāriņtiesa. (2) Pirms lēmuma pieņemšanas bāriņtiesa izvērtē iespējamās viesģimenes piemērotību viesģimenes statusa iegūšanai, tajā skaitā: 1) izvērtē laulāto vai personas motivāciju kļūt par viesģimeni, savstarpējās attiecības ģimenē un spējas aprūpēt bērnu; 2) pārbauda un izvērtē laulāto vai personas sadzīves un materiālos apstākļus; 3) pieprasa ģimenes ārsta atzinumu par laulāto vai personas veselības stāvokli; 4) nosūta laulātos vai personu pie psihologa, lai saņemtu atzinumu par piemērotību viesģimenes statusa iegūšanai; 5) pieprasa informāciju par Sodu reģistrā iekļautajām ziņām par laulātajiem vai personu. (21) Par viesģimeni nedrīkst būt persona: 1) kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, — līdz dienai, kad sodāmība dzēsta vai noņemta; 2) kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, — neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas; 3) kura atcelta no aizbildņa pienā …