Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republ

Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un 3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un 3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2009.gada 21.decembrī lietā Nr.2009-43-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma un Viktors Skudra, pēc Ilmāra Drēziņa, Borisa Jarinovska, Jura Ļabja, Nerutas Atvares, Astrīdas Krēslas, Ulda Ātrena, Mārtiņa Draudiņa, Alberta Krola, Daumanta Znatnaja, Ivara Mauriņa, Olgas Bormanes, Guntas Rubines, Valda Krisberga, Maijas Krūmiņas, Arkadija Bogdana, Māra Mertena, Jevgēnija Drevicka, Borisa Vinogradova, Tatjanas Tretjakovas, Oļega Aļimova, Edītes Gaideles, Aleksandra Demehova, Andreja Rokpeļņa, Konstantina Zabolocka, Leonīda Sazonova, Veronikas Kulakovas, Viktora Macuļeviča, Vladimira Dudina, Tamāras Smirnovas, Ārijas Kalniņas, Anitas Stārastnieces, Jura Trunkova, Margarietas Berķes, Lidijas Peščerskas, Silvijas Janeles, Taisas Sidorovas, Airas Zvejnieces, Alberta Mozgas, Valda Freija, Vitauda Garosa, Heldura Keska, Zentas Ambultes, Valda Priedīša, Mirdzas Priedītes, Māra Zemtura, Helgas Zemtures, Edmunda Slūkas, Jāņa Daļecka, Zinaīdas Kasparānes, Valentīnas Lomovackas, Gaismas Līvijas Sondoras, Emīlijas Kramiņas, Marijas Markovskas, Ilmāra Trama, Viktora Sutockina, Andra Rūtenberga, Ilgvara Ernestovska, Vladislava Odorska, Oļģerta Akmens, Vasilija Sitaruka, Bogdana Grigjana, Mārtiņa Krišlauka, Jāņa Tendera, Aleksandra Valahas, Leona Odovska, Zigmunda Mazistaba, Petro Muzikas, Ainas Ahmedovas, Jaņinas Geršebekas, Borisa Moščinska, Gaļinas Moščinskas, Veras Kudrjašovas, Raimonda Pāvila, Helēnas Birutas Štāles, Ļubovas Kosovecas, Anatolija Kosoveca, Ilgvara Uškura-Barča, Vijas Storķes, Ļubovas Smirnovas, Guntas Ševčukas, Edvīna Lindes, Māra Strazdiņa, Zentas Rutkas, Gaļinas Juzvjakas, Annas Jagdholdas, Vasilija Ņikiforova, Ārijas Kušneres, Jura Šalma, Zaigas Gobas, Ingrīdas Šķērstiņas, Jāzepa Šemjanko, Jāņa Upinieka, Jurija Kļimova, Jāņa Delerta, Rimmas Delertes, Aleksandra Litvina, Neļļas Jurčenko, Timura Hairova, Gunta Jāņa Briķa, Gunta Immera, Gunāra Pavlovska, Arvīda Gailāna, Ārijas Miķelsones, Zinaīdas Rutkas, Videvuda Ārija Lapsas, Viktora Mironova, Marijas Mackaites, Emmas Kražes, Vijas Amolas, Osvalda Zvejsalnieka, Aleksandras Artjuhovas, Aivara Grūbes, Dailas Zubkinas, Ilgas Pohevičas, Svetlanas Šibajevas, Velgas Valijas Žagares, Edvīna Piliksera, Viktora Ziniča, Ilzes Balodes, Jāņa Gutāna un Larisas Paramonovas konstitucionālās sūdzības un divdesmit Latvijas Republikas 9. Saeimas deputātu - Aigara Štokenberga, Andreja Klementjeva, Jāņa Urbanoviča, Ivana Klementjeva, Ivana Ribakova, Alekseja Vidavska, Borisa Cileviča, Valērija Agešina, Sergeja Fjodorova, Mihaila Zemļinska, Sergeja Mirska, Jāņa Tutina, Nikolaja Kabanova, Aleksandra Golubova, Alekseja Holostova, Igora Pimenova, Oļega Deņisova, Vitālija Orlova, Arta Pabrika un Artūra Rubika (turpmāk visi kopā - Pieteikumu iesniedzēji) pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. un 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2009. gada 23. novembrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un 3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam". Konstatējošā daļa 1. Latvijas Republikas Saeima 2009. gada 16. jūnijā pieņēma likumu "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" (turpmāk - Izmaksu likums). Likuma mērķis ir norādīts tā 1. pantā: "sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros saskaņā ar likumiem par valsts budžetu kārtējam gadam laika periodā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2012. gadam." Saskaņā ar Izmaksu likumu minētajā laika periodā tiek noteikti samazinājumi atsevišķiem maksājumiem no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta. Tā Izmaksu likuma 2. panta pirmā daļa paredz, ka "laika periodā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim personai valsts vecuma pensiju un saskaņā ar nolikumu "Par izdienas pensijām" un nolikumu "Par iekšlietu iestāžu ierindas un komandējošā sastāva darbinieku pensijām (darba devēju pensijām)" piešķirto izdienas pensiju izmaksā 90 procentu apmērā no atbilstoši normatīvajiem aktiem piešķirtās pensijas apmēra". Savukārt Izmaksu likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka "laika periodā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31. decembrim valsts vecuma pensiju un saskaņā ar nolikumu "Par izdienas pensijām" un nolikumu "Par iekšlietu iestāžu ierindas un komandējošā sastāva darbinieku pensijām (darba devēju pensijām)" piešķirto izdienas pensiju saņēmējam, kurš ir obligāti sociāli apdrošinātā persona (darba ņēmējs vai pašnodarbinātais) atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu", izmaksā 30 procentu apmērā no atbilstoši normatīvajiem aktiem piešķirtās pensijas apmēra ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā pensijas saņēmējs ir kļuvis par obligāti sociāli apdrošināto personu (darba ņēmēju vai pašnodarbināto) atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu"" (turpmāk Izmaksu likuma 2. panta pirmā daļa un 3. panta pirmā daļa kopā - apstrīdētās normas). Satversmes tiesā tika ierosinātas vairākas lietas, kurās apstrīdēta Izmaksu likuma 2. panta pirmās daļas vai 3. panta pirmās daļas atbilstība dažādām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) normām. Sagatavojot lietu izskatīšanai un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu, kā arī Satversmes tiesas reglamenta 125. un 126. punktu, 2009. gada 28. augustā tika pieņemts lēmums apvienot lietas Nr. 2009-43-01, Nr. 2009-47-01, Nr. 2009-48-01, Nr. 2009-49-01, Nr. 2009-50-01, Nr. 2009-52-01, Nr. 2009-53-01, Nr. 2009-54-01, Nr. 2009-55-01, Nr. 2009-57-01, Nr. 2009-58-01, Nr. 2009-59-01, Nr. 2009-60-01, Nr. 2009-61-01, Nr. 2009-62-01, Nr. 2009-63-01, Nr. 2009-64-01, Nr. 2009-65-01, Nr. 2009-66-01, Nr. 2009-68-01, Nr. 2009-70-01, Nr. 2009-71-01, Nr. 2009-72-01, Nr. 2009-73-01 un Nr. 2009-75-01 vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2009-43-01 tika piešķirts nosaukums "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam un 3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam". Savukārt 2009. gada 27. oktobrī tika pieņemts lēmums vienā lietā apvienot lietas Nr. 2009-43-01, Nr. 2009-81-01, Nr. 2009-82-01, Nr. 2009-83-01, Nr. 2009-84-01, Nr. 2009-87-01, Nr. 2009-91-01, Nr. 2009-92-01 un Nr. 2009-99-01. Šai apvienotajai lietai Nr. 2009-43-01 tika saglabāts tās iepriekšējais nosaukums. 2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka no Satversmes 1. panta izrietot vairāki tiesību pamatprincipi - tiesiskās paļāvības princips, samērīguma princips, likuma varas princips, sociālas valsts princips, labas pārvaldības princips un sociālās solidaritātes princips. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, kas paredz uz mūžu piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu par 10 procentiem nestrādājošiem pensionāriem un par 70 procentiem strādājošiem pensionāriem, esot pārkāpis šos principus. Vecuma pensijas esot sociālās politikas jautājums, kam piemītot ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama stabilitāte. Tādēļ tiesiskajam regulējumam šajā jomā vajagot būt pietiekami stabilam un nemainīgam, lai indivīds varētu droši plānot savu nākotni, vadoties no tiesību normām. Izvērtējot, vai apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības principam, esot nepieciešams ņemt vērā to, vai personas paļaušanās uz agrākā tiesiskā regulējuma noteiktajām tiesībām bija likumīga, pamatota, saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Tāpat esot būtiski ņemt vērā to, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir atkāpies no privātpersonām sākotnēji garantētajām tiesībām. 2.1. 1995. gada 2. novembra likumā "Par valsts pensijām" paredzētā kārtība esot veidota kā apdrošināšanas sistēma - personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām. Visu veidu valsts pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas kārtība esot spēkā jau ilgu laiku un balstīta uz noteiktiem principiem. Vecuma pensijas saņēmēji esot īpaša sabiedrības daļa, jo pārsvarā viņu vienīgais iztikas avots esot piešķirtā pensija. Līdz ar to neesot šaubu par to, ka personas, kurām ir tiesības uz vecuma pensiju, paļāvušās uz vecuma pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas tiesisko regulējumu un šī paļaušanās ir bijusi likumīga, saprātīga un pamatota. Tiesiskais regulējums bijis spēkā ilgu laiku un bijis pietiekami noteikts un nemainīgs. Kaut arī valstī esot pasliktinājusies ekonomiskā situācija, tiesiskās paļāvības principam joprojām esot būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā. Valsts pienākums esot nodrošināt tiesisko stabilitāti, savukārt personas esot tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi pildīs savu pienākumu. Neesot pieļaujama arī tāda situācija, ka valstiski nozīmīgs lēmums tiek pieņemts tikai divu dienu laikā un steidzamības kārtībā. Vienlaikus esot atzīstams tas, ka tiesiskās paļāvības principam nav absolūta rakstura. Taču atkāpei no minētā principa vajagot atbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem un likumdevējam, izdarot šādus grozījumus, esot jāparedz "saudzējoša" pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Saudzējoša pāreja varot izpausties gan kā noteikta perioda paredzēšana pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, gan arī kā zaudējumu kompensēšana. Pieteikumos īpaši uzsvērts, ka likumdevējs nav paredzējis pienākumu kompensēt vai atmaksāt vecuma pensijas saņēmējiem ieturēto valsts pensijas samazinājumu. Tieši pretēji - Saeima esot noraidījusi priekšlikumu, kas paredzējis noteikt kārtību, kādā atmaksājama ieturētā pensijas daļa. 2.2. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību samērīguma principam, esot jāņem vērā tas, ka labumam, ko iegūst sabiedrība no konkrētās tiesību normas vai tiesiskā regulējuma pieņemšanas, jābūt lielākam nekā kaitējumam, kas nodarīts personas tiesiskajām interesēm. Turklāt likumdevējam, pieņemot tiesību normu, esot jāizvērtē tās ietekme uz katru personu grupu, kuru šī norma var skart. Pieteikumos norādīts, ka valsts budžeta līdzekļu taupīšana pati par sevi varot būt apstrīdēto normu leģitīmais mērķis, taču valsts budžeta līdzekļu taupīšana uz tik neaizsargātu sabiedrības grupu, proti, vecuma pensiju saņēmēju rēķina neesot pieļaujama. Tāpat apstrīdēto normu leģitīmais mērķis nevarot būt Izmaksu likumā norādītais - "sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros". Tieši otrādi, valstij esot jānodrošina tāds finansējums sociālo vajadzību nodrošināšanai, kāds paredzēts normatīvajos aktos. Izvērtējot to, vai apstrīdētās normas ir samērīgas un vai to mērķus nebija iespējams sasniegt ar citiem, personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, esot jāņem vērā tas, ka sociālās tiesības ir atšķirīgas cilvēktiesības, jo ir atkarīgas no katras valsts ekonomiskās situācijas un tai pieejamiem resursiem. Ja finansējums valsts sociālajā budžetā esot nepietiekams minēto principu nodrošināšanai, tad valstij vajagot meklēt citas iespējas. Saeimas deputātu pieteikuma papildu paskaidrojumos norādīts, ka citas iespējas esot šādas: pirmkārt, palielināt ieņēmumus, uzlabojot jau esošo nodokļu iekasēšanu; otrkārt, samazināt citus budžeta izdevumus; treškārt, ieviest jaunus nodokļus vai palielināt jau esošos nodokļus. Par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmei liecinot arī likumprojekta anotācijā minētais risks, ka šīs normas varot būt pretrunā ar Satversmes 1. un 109. pantu. 2.3. Attiecībā uz Izmaksu likuma 3. panta pirmo daļu par būtisku trūkumu esot atzīstams arī tas, ka likumprojekta sagatavošanas laikā neesot notikušas konsultācijas ar ekspertiem. Līdz ar to neesot pienācīgi izvērtēts un esot pat apšaubāms šīs normas fiskālais efekts. Vienlīdz iespējama esot arī tāda situācija, ka šīs normas fiskālais efekts būs tieši pretējs un līdzekļi valsts sociālās apdrošināšanas budžetā samazināsies. Tāpat arī neesot nekāda pamatojuma tam, kādēļ likumdevējs apstrīdētajās normās ietvēris tieši šādu pensiju izmaksu samazinājumu - 70 procentus. Pieteikumos apšaubīts arī apgalvojums, ka apstrīdētās normas pieņemtas tāpēc, ka tādas esot bijušas Latvijas starptautisko aizdevēju - Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda (turpmāk - SVF) - prasības. Izmaksu likuma 3. panta pirmā daļa neatbilstot Satversmes 91. pantam, jo paredzot strādājošos pensionārus nostādīt nevienlīdzīgā situācijā ar nestrādājošiem pensionāriem. Kā alternatīvs risinājums šai normai esot izteikts priekšlikums noteikt visiem pensionāriem vienādu ieturējumu, piemēram, 15 procentu apmērā. Tomēr šāds risinājums neesot pat apsvērts. Strādājošie pensionāri esot nostādīti nevienlīdzīgā situācijā arī ar strādājošajiem, kuri nav pensionāri. Šajā kontekstā nevienlīdzīgās attieksmes kritērijs esot vecums, bet diskriminācija vecuma dēļ esot atzīstama par vienu no aizliegtajiem diskriminācijas veidiem gan Latvijā, gan arī Eiropas Savienībā. Neesot pamatots Ministru kabineta skaidrojums, ka Izmaksu likuma 3. panta pirmās daļas piemērošana ir saudzējoša, jo netiek attiecināta uz atsevišķām pašnodarbinātajām personām. Šāds uzskats esot vispārīgs un nepamatots, jo neesot darīts zināms precīzs to personu skaits, kurām šāds pensijas izmaksas samazinājums netikšot piemērots. Tāpat vajagot ņemt vērā to, ka personas, kuru ienākumi nepārsniedz vienu minimālo mēnešalgu, likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" izpratnē nav obligāti sociāli apdrošinātās personas, tāpēc tām arī netiekot veikts valsts piešķirtās vecuma pensijas pārrēķins atbilstoši to izdarītajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vērtējot apstrīdētās normas Satversmes 105. panta aspektā, esot jāņem vērā, ka Latvijas pensiju sistēma balstīta uz apdrošināšanas principu. Proti, katra persona vai tās darba devējs veic iemaksas, kas savukārt veido katras personas pensijas kapitālu. Līdz ar to vismaz tā pensijas daļa, kas aprēķināta kopš 1996. gada 1. janvāra, esot atzīstama par personas nopelnītu un to valsts apņēmusies izmaksāt, personai sasniedzot konkrētu vecumu. Izmaksu likuma 3. panta pirmā daļa nesamērīgi ierobežojot personas tiesības uz īpašumu, jo aprēķinātā pensija paliekot nemainīga, bet izmaksāti tiekot vienīgi 30 procenti no aprēķinātās pensijas. Šādā veidā tiekot pārkāpts tiesību uz īpašumu kodols un mazināta turpmākā uzticība visai pensiju sistēmai. Ja valsts, piemēram, būtu noteikusi, ka šādi ieturējumi no pensijas atzīstami par aizņēmumiem, kas vēlāk ir atdodami, tad ierobežojums būtu samērīgs. 2.4. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109. pantam, esot jāņem vērā: ja valsts kādu pamattiesību iekļāvusi konstitūcijā, tad tās pienākums esot arī to īstenot. Pieņemot kādus pārgrozījumus sociālo tiesību jomā, valstij vajagot paredzēt zināmu laiku, lai skartās personas tiem varētu pienācīgi sagatavoties. Šajā gadījumā sagatavošanās laiks esot bijis tikai divas nedēļas garš. Pat Ministru kabineta iesniegtā likumprojekta anotācijā esot tieši norādīts, ka Izmaksu likuma piemērošana ar 2009. gada 1. jūliju nav iespējama, jo periodā no 2009. gada 1. jūlija līdz jaunās kārtības ieviešanai radīšoties pensiju un pabalstu pārmaksas. Latvija esot ratificējusi virkni starptautisko līgumu, kas attiecas uz sociālo tiesību jomu. No šiem dokumentiem izrietot secinājums, ka cilvēktiesību īstenošanā priekšroka jādod tām tiesību normām, kuras nosaka plašāku cilvēktiesību saturu un lielākas iespējas cilvēktiesību aizsardzībai. Pienākums aizsargāt un nodrošināt cilvēktiesības noteiktā apmērā neliedzot valstij mainīt attiecīgo cilvēktiesību īstenošanas nosacījumus, taču attiecīgās izmaiņas nevarot būt tādas, kas sašaurina cilvēktiesību saturu. Ņemot vērā minēto, Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt, ka Izmaksu likuma 2. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam, bet 3. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam, kā arī atzīt abas apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas dienas. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumus par nepamatotiem un noraidīt. 3.1. Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nevarot ignorēt faktorus, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas valsts budžeta iespējām. Sākot no 2008. gada, ekonomiskā attīstība ievērojami pasliktinājusies. Iekšzemes kopprodukta kritums 2009. gada otrajā ceturksnī bijis 19,6 procenti salīdzinājumā ar atbilstošo iepriekšējā gada periodu. Līdz ar to vajadzējis veikt efektīvus pasākumus valsts ekonomikas lejupslīdes apturēšanai. Saskaņā ar 2009. gada 11. marta Deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību valdība esot apņēmusies panākt budžeta deficīta samazinājumu. Tas izrietējis gan no saistībām pret Eiropas Komisiju un SVF, gan arī no apņemšanās apturēt valsts ekonomikas lejupslīdi. Lielais ekonomiskās aktivitātes kritums noteicis arī būtisku valsts budžeta ieņēmumu kritumu. Līdz ar to likumā "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"" ministriju un citu centrālo valsts iestāžu budžetos ticis plānots būtisks izdevumu samazinājums, lai panāktu budžeta konsolidāciju 500 miljonu latu apmērā. Ņemot vērā situāciju valsts budžetā, esot izstrādāts arī Izmaksu likums. Minētie budžeta konsolidācijas pasākumi esot balstīti uz 2009. gada 11. jūnijā noslēgto vienošanos starp valdību veidojošajām politiskajām partijām, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Pensionāru federāciju (turpmāk - 11. jūnija vienošanās). Saeima norāda, ka sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta darbības princips esot pašfinansēšanās, proti, sociālās apdrošināšanas normatīvie akti paredzot visciešāko saikni starp sociālās apdrošināšanas iemaksām un sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Pensijas un pabalsti piederot pie sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem un to saņēmējiem tiekot nodrošināti no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras veic šobrīd strādājošie. Atbildes rakstos uzsvērts, ka speciālā budžeta izdevumi nepārtraukti palielinājušies iepriekšējo gadu straujā algu pieauguma ietekmē. Tā rezultātā pieaudzis gan pensiju un pabalstu apmērs, gan arī atsevišķu pakalpojumu saņēmēju skaits. Lai arī 2009. gada 1. janvārī sociālā budžeta atlikums bijis 951,1 miljons latu, līdz 2009. gada 1. augustam tas esot samazinājies par 153,5 miljoniem latu. Tātad, ja apstrīdētās normas netiktu pieņemtas, ievērojot sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izpildi un ieņēmumu prognozes, kā arī plānotos izdevumus nākamajiem gadiem, valsts speciālā budžeta uzkrājums tiktu izlietots jau pāris gadu laikā. 3.2. No Satversmes 1. panta izrietošais tiesiskās paļāvības princips neliedzot likumdevējam tiesības atkāpties no līdzšinējās prakses, kaut arī tā bijusi stabila. Šāda atkāpšanās esot ne vien pieļaujama, bet arī nepieciešama gadījumos, kad jāizvēlas piemērotāks un acīmredzami vairāk atbilstošs risinājums. Tiesiskās paļāvības principam esot konstitucionāla vērtība, tomēr vienlīdz liela konstitucionāla vērtība esot arī citu personu tiesību aizsardzībai un sabiedrības labklājībai, ko iespējams nodrošināt, efektīvi pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar izdevumiem. Tiesiskās paļāvības princips nenozīmējot, ka likumi nekad netiks grozīti. Pretējā gadījumā valsts regulēšanas iespējas tikai arvien vairāk samazināšoties, līdz beidzot valsts "sastings". 3.3. Izmaksu likuma 3. panta pirmā daļa atbilstot Satversmes 91. pantam, jo sociālā nodrošinājuma mērķis esot garantēt personai iztiku tajos gadījumos, kad šī persona dažādu iemeslu dēļ neesot spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un pati sevi nodrošināt. Vecums esot viens no tiem gadījumiem, kad persona saņem sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju. Atšķirīga valsts vecuma pensijas samazinājuma apmēra noteikšana strādājošiem pensionāriem salīdzinājumā ar nestrādājošiem pensionāriem un pensionāriem ar citiem ienākumiem esot pamatota ar to, ka strādājošajiem pensionāriem papildus valsts vecuma pensijai esot arī algotā darbā gūtie ienākumi, kas ļaujot viņiem pašiem sevi nodrošināt. Izmaksu likuma 3. panta pirmajā daļā ietvertā atšķirīgā attieksme pret personām, kurām piemērojama šī norma, esot samērīga ar labumu, ko iegūstot sabiedrība. Ar apstrīdētās normas palīdzību tiekot garantēta sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksa un noteiktie tiesību ierobežojumi tiekot sabalansēti, ņemot vērā personas vecumu kā sociālo risku, kas ietekmē personas spēju sagādāt sev iztiku un pašai sevi nodrošināt. Savukārt strādājošie pensionāri un strādājošie darbspējīgā vecumā attiecībā pret Izmaksu likuma 3. panta pirmo daļu neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos, līdz ar to neesot pamata analizēt, vai Izmaksu likuma 3. panta pirmā daļa paredz atšķirīgu attieksmi un vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. 3.4. Vērtējot Izmaksu likuma 3. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105. pantam, Saeima norāda, ka "sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu nevar uzskatīt par īpašuma veidošanu un nav pamatots viedoklis, ka atbilstoši likumam "Par valsts pensijām" pensiju sistēma ir "īpašumu" veidojoša, jo tā balstās uz principu, ka persona veic noteiktas iemaksas". Kaut arī Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2007-01-01 esot konstatējusi tiesību uz pensijas izmaksu atbilstību Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums" saturam, būtu lietderīgi šo jautājumu pārvērtēt tieši Izmaksu likuma 3. panta pirmās daļas kontekstā. 3.5. Apstrīdētās normas nepārkāpjot arī Satversmes 109. pantu, jo sociālās tiesības esot īpašas un atšķirīgas tiesības. Šo tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Ekonomiskā izaugsme un nodarbinātība esot augstāka līmeņa sociālās aizsardzības sistēmas priekšnosacījumi. Laikā no 2002. gada līdz 2008. gadam, paaugstinoties valsts ekonomiskās izaugsmes tempiem un attiecīgi pieaugot arī speciālā budžeta ieņēmumiem, esot veikta virkne dažādu izmaiņu pensiju jomā, lai sniegtu atbalstu pensijas saņēmējiem, turklāt uzsvars esot likts uz nelielo pensiju saņēmējiem. Pirms apstrīdēto normu pieņemšanas būtiski samazinājušies strādājošo darba ienākumi, kā arī pieaudzis bezdarbs. Rezultātā būtiski samazinājušies ieņēmumi speciālajā budžetā, ko pamatā veido sociālās apdrošināšanas iemaksas. Līdz ar to esot bijis nepieciešams līdzsvarot izdevumus un ienākumus šā budžeta ietvaros. Apstrīdēto normu pieņemšana esot uzskatāma par nepieciešamu rīcību, un tās mērķi neesot bijis iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tā kā speciālā budžeta ieņēmumi veidojas no sociālās apdrošināšanas iemaksām, ietaupījumu tajā esot bijis iespējams panākt, vienīgi samazinot personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēru. 3.6. Apstrīdētās normas, kas paredzot nelielu un terminētu valsts pensijas apmēra samazinājumu, esot jāskata kontekstā ar apstākli, ka laikā, kad ekonomiskā situācija uzlabojās un pieejamie resursi palielinājās, arī valsts pensiju apmērs vairāku gadu gaitā ticis būtiski palielināts. Saeima īpaši vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums esot iecerēts tikai kā pagaidu risinājums un Izmaksu likuma 9. pantā ietverts pastāvīgs un publiski kontrolējams šā likuma pārbaudes mehānisms. Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz Satversmes tiesu atzīt, ka Izmaksu likuma 2. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. un 109. pantam, bet 3. panta pirmā daļa - Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam. 4. Pieaicinātās personas - Ministru kabineta - argumenti, ar kuriem tiek pamatota apstrīdēto normu atbilstība Satversmei, ir līdzīgi Saeimas argumentiem. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, tiek norādīts, ka Izmaksu likuma anotācijā ietverto norādi uz iespējamām pretrunām ar Satversmi vajagot uztvert kā uzmanības vēršanu uz iespējamo risku, kas būtu īpaši izvērtējams katrā likumprojekta apspriešanas posmā. Minētā norāde anotācijā esot informatīva, bet ne faktoloģiska, jo tajā neesot nedz norādīti konkrēti fakti, nedz sniegti argumenti, kas liecinātu par attiecīgo Satversmes pantu pārkāpumiem. Starptautiskie aizdevēji sarunu gaitā vairākkārt esot vērsuši Ministru kabineta uzmanību uz to, ka pat pēc pensiju indeksācijas iesaldēšanas sociālā budžeta ilgtspēja būšot apdraudēta. Tomēr sociālā sfēra esot iespēju robežās saudzēta un tādi vecuma pensijas samazinājumi, kādus paredz apstrīdētās normas, neesot iekļauti nevienā no sākotnējiem aizdevuma līgumiem. Tie esot ietverti tikai pēdējā posmā: attiecībā uz Eiropas Kopienu - 2009. gada 13. jūlija Papildu saprašanās memorandā; attiecībā uz SVF - papildinātajā Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes programmā, kas Saeimā apstiprināta 2009. gada 16. jūnijā. Ministru kabinets vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka SVF, pamatojoties uz pārskata misijas atzinumu, kas tiek izskatīts tā valdē, var nepiešķirt kārtējo aizdevuma daļu, ja nodomu protokolos ietvertās apņemšanās netiek izpildītas. 11. jūnija vienošanās izstrādes sarunu gaitā esot vērtēti un diskutēti arī citi, alternatīvi pensiju samazināšanas risinājumi, tomēr diskusiju rezultātā vienošanās panākta tikai par vienu konkrētu risinājumu. Balstoties uz minēto vienošanos un ievērojot, ka to atbalstīja ne vien valdību veidojošās politiskās partijas, bet arī visai plaša sabiedrības daļa, esot sagatavots attiecīgs Izmaksu likuma projekts. Tā kā šis likumprojekts precīzi atspoguļojis panākto vienošanos, tā sagatavošanas laikā diskutēt par citiem risinājumiem vai papildus konsultēties ar ekspertiem nebūtu bijis racionāli. Budžeta deficītu samazināt vajadzējis nekavējoties, pretējā gadījumā būtu apdraudēta starptautiskā aizdevuma saņemšana. Ministru kabinets norāda, ka daļai personu, kuras saņem vecuma pensiju un turklāt ir pašnodarbinātie, pensijas samazinājums kā strādājošiem pensionāriem netiekot piemērots. Ņemot vērā vecuma pensijas kā sociālās drošības sistēmas daļas mērķi - pasargāt personas, lai tās nepaliktu bez ienākumiem gadījumos, kad vecuma dēļ vairs nevar strādāt un gūt ienākumus no darba, Ministru kabinets uzskata, ka pensiju samazināšana strādājošiem pensionāriem atbilst taisnīguma principam. Šis esot vienīgais risinājums, kas izrietot no fakta, ka valstī valdot visdziļākā krīze un iekšzemes kopprodukta kritums esot vislielākais Eiropā. Ministru kabinets arī norāda, ka citās budžeta sadaļās izdevumu samazināšana sākusies jau 2008. gada vasarā un līdz 2009. gada jūlijam visas iespējas šajā ziņā bijušas izsmeltas. Ministru kabinets informē, ka valsts pārvalde atrodas nepārtrauktā attīstībā un strukturālās reformas tika uzsāktas jau pirms ekonomisko rādītāju pasliktināšanās. Piemēram, kopējais atlīdzībai valsts tiešās pārvaldes iestādēs paredzēto valsts budžeta izdevumu samazinājums salīdzinājumā ar 2008. gadu esot 296,7 miljoni latu. 5. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - norāda, ka atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 34. panta otrajai daļai valsts budžeta izpildītājiem, speciālā budžeta gadījumā - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) - esot tiesības noslēgt vienošanos ar Valsts kasi par speciālā budžeta līdzekļu atlikuma ieguldīšanu noguldījumu veidā, kā arī ieguldīt šo līdzekļu atlikumu Latvijas valsts vērtspapīros. Atbilstoši VSAA un Valsts kases noslēgtajiem līgumiem un šajos līgumos noteiktajos termiņos procentu ieņēmumi par speciālā budžeta līdzekļu atlikuma termiņnoguldījumu un ieņēmumi par speciālā budžeta kontu atlikuma izmantošanu tiekot ieskaitīti sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta kontos un novirzīti izdevumu segšanai atbilstoši likumam par valsts budžetu kārtējam gadam. Valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļi tiekot izvietoti Valsts kasē atbilstoši finanšu tirgus likmēm. Finanšu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka valsts budžeta izpildes rādītāji, arī valsts speciālā budžeta ieņēmumu, izdevumu un finansējamā deficīta apjoms, kā arī šā deficīta finansēšanas avots, tiekot noteikti gadskārtējā valsts budžeta likumā un neesot saistīti ar faktisko resursu atlikumu Valsts kases vienotajos budžeta kontos Latvijas Bankā. Izmaksu likuma projektu esot izstrādājusi Labklājības ministrija, līdz ar to detalizētu informāciju par vērtētajiem alternatīvajiem risinājumiem, likumprojekta anotācijā ietvertajiem sociālā budžeta ietaupījuma aprēķiniem, kā arī informāciju par konsultācijām ar ekspertiem Finanšu ministrija nevarot sniegt. Ministrija informē, ka 2009. gada astoņos mēnešos nodokļu maksātāju kopējais parāds valsts sociālās apdrošināšanas budžetam bijis 108,0 miljoni latu, tas ir, par 32,9 miljoniem latu jeb 43,8 procentiem vairāk nekā atbilstošajā 2008. gada periodā. Tāpat tiek norādīts, ka, ņemot vērā valsts kredītreitinga līmeni, iespējas aizņemties finanšu tirgos šajā gadā bijušas ierobežotas. Tāpēc starptautiskie aizdevumi esot galvenais budžeta deficīta finansēšanas avots. Saņemtie aizdevumi ļāvuši gan palielināt valsts iekšējā aizņēmuma vērstpapīru emisijas apjomus, tādējādi nodrošinot valsts budžeta saistību izpildei nepieciešamo finansējumu, gan arī neizmantot 2009. gada otrajā pusē piešķirtos starptautiskā aizdevuma līdzekļus. 6. Pieaicinātā persona - Valsts kase - norāda, ka, veicot Likumā par budžetu un finanšu vadību noteiktos uzdevumus un pildot Valsts kases nolikumā noteiktās funkcijas, tā citastarp atverot kontus valsts budžeta izpildei, rīkojot valsts budžeta līdzekļu kontus Latvijas Bankā un citās kredītiestādēs, nodrošinot valsts budžeta deficīta finansēšanai un parāda saistību izpildei nepieciešamos resursus, kā arī valsts budžeta finanšu līdzekļu vadības ietvaros veicot budžeta līdzekļu ieguldīšanu. Kopš 2007. gada 1. janvāra speciālā budžeta uzkrājuma līdzekļi kopā ar citiem pieejamiem resursiem tiekot izmantoti kopējās naudas plūsmas nodrošināšanai Valsts kases vienotajos budžeta kontos Latvijas Bankā, līdz ar to savlaicīgi nodrošinot līdzekļu pieejamību valsts budžeta izpildei atbilstoši apstiprinātajam gadskārtējam likumam par valsts budžetu un citu finansiālo saistību izpildei. Valsts kase vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka valsts budžeta izpildes rādītāji, arī valsts speciālā budžeta ieņēmumu, izdevumu un finansējuma deficīta apjoms, kā arī šā deficīta finansēšanas avots, tiekot noteikti gadskārtējā valsts budžeta likumā un neesot saistīti ar faktisko resursu atlikumu Valsts kases vienotajos budžeta kontos Latvijas Bankā. Saskaņā ar likumu "Par valsts budžetu 2009. gadam" valsts speciālā budžeta deficīta finansēšanas avots esot iepriekšējos gados uzkrātais līdzekļu atlikums. Ņemot vērā to, ka gada beigās valsts speciālā budžeta kontos esošie līdzekļi var tikt izmantoti nākamajā saimnieciskajā gadā, apgalvojums, ka sociālā budžeta līdzekļu atlikums jau ir izlietots, neesot korekts. Pēc Valsts kases datiem, 2009. gada augusta beigās valsts speciālā budžeta uzkrājums veidojis 845,4 miljonus latu, no kuriem 522,5 miljoni latu bijuši izvietoti termiņnoguldījumos un 322,9 miljoni latu - kontu atlikumos Valsts kasē. Valsts kase vienotas finanšu vadības prakses ietvaros gādājot par to, lai būtu atbilstoši resursi valsts speciālā budžeta izdevumiem, kādi paredzēti gadskārtējā valsts budžeta likumā. 7. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - norāda, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas darbības princips ir pašfinansēšanās. Proti, pašreizējās izmaksas pensiju un pabalstu saņēmējiem tiek segtas no šobrīd strādājošo veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Pasliktinoties valsts ekonomiskajai situācijai, pieaugot bezdarbam un samazinoties iedzīvotāju darba ienākumiem, samazinoties arī valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumi. Tā rezultātā budžeta ieņēmumi nesedzot izdevumus un tiekot apdraudēta sociālās apdrošināšanas sistēmas, bet līdz ar to - arī pensiju sistēmas darbība. Pašreizējās sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta situācijas izvērtējums un prognozes turpmākajiem gadiem skaidri norādot, ka tādā gadījumā, ja sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi netikšot steidzami pārskatīti, finanšu līdzekļi sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksai būšot ierobežoti, savukārt valsts sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums - izlietots un budžetā veidošoties reāls deficīts. Izmaksu likuma projektu vajadzējis izstrādāt ļoti īsā laikā, tāpēc izvērtēt alternatīvas nebijis iespējams. Tā paša iemesla dēļ nebijis iespējams arī pilnvērtīgi un vispusīgi izvērtēt likumprojektā paredzēto valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu ierobežojumu atbilstību Satversmē noteiktajiem vai no tās normām izrietošajiem tiesību principiem. Tas esot attiecīgi norādīts likumprojekta anotācijā. Labklājības ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka daļai personu, kuras saņem vecuma pensiju un vienlaikus ir pašnodarbinātie, pensijas samazinājums kā strādājošajiem netikšot piemērots. Savukārt pensijas saņēmējiem, kuru darba ienākumi ir minimālās darba algas apmērā vai tuvu tam, bet kuriem piešķirtās pensijas apmērs ir vienāds ar vidējo pensijas apmēru valstī vai pat lielāks, vajagot izvēlies - turpināt vai neturpināt darba tiesiskās attiecības. 8. Pieaicinātā persona - Nodarbinātības valsts aģentūra - norāda, ka, vērtējot Izmaksu likuma ietekmi uz brīvo darba vietu skaita izmaiņām, secināms, ka brīvo darba vietu skaits nav būtiski mainījies saistībā ar šā likuma spēkā stāšanos un pensionāru iespējamo aiziešanu no darba. Tomēr atsevišķos gadījumos aģentūras filiālēs esot konstatēts, ka darba devēji šā gada jūnija beigās un jūlija sākumā pieteikuši vakances, pamatojoties uz darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ar strādājošiem pensionāriem. Vienlaikus tiek norādīts, ka šobrīd pieteikto brīvo darba vietu skaitu ietekmē arī vispārējie ekonomiskie faktori. To dēļ uzņēmumiem esot nepieciešams samazināt nodarbināto skaitu. Tādējādi pensionāru aiziešana no darba varētu būt viens no iespējamiem veidiem, kādos uzņēmumi samazina darbinieku skaitu un likvidē darba vietas. 9. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka 2009. gada jūnijā kopš tā paša gada sākuma uzkrātais valsts konsolidētā budžeta deficīts sasniedzis 458 miljonus latu jeb 3,5 procentus no prognozētā gada iekšzemes kopprodukta. Tad esot prognozēts, ka līdz gada beigām minētais deficīts varētu sasniegt 1,3 miljardus latu. Ja budžeta deficīts netiktu samazināts par 500 miljoniem latu, tiktu apdraudēta gan starptautiskā aizdevuma saņemšana, gan valsts funkciju veikšana, gan arī pēc iespējas ātrāka ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās valstī. Apstrīdēto normu pieņemšana bijusi daļa no fiskālās konsolidācijas, un apstrīdēto normu ietekme uz izdevumu samazināšanu 2009. gadā plānota 88 miljonu latu apmērā. Latvijas Banka uzskata, ka tādējādi likumdevējam esot izdevies sasniegt tā izraudzīto pamatmērķi. Pastāvējušas dažādas alternatīvas tam, kā samazināt budžeta deficītu. Ekonomiski pamatotāku vai citādi likumdevēja izraudzītā mērķa sasniegšanai piemērotāku alternatīvu iespējamība esot tieši nosakāma budžeta veidošanas ietvaros. Latvijas Bankas kompetencē esot konsultāciju sniegšana Saeimai un Ministru kabinetam. Savukārt budžeta veidošana un apstiprināšana esot Ministru kabineta un Saeimas kompetencē. Latvijas Bankas rīcībā neesot informācijas par to, ka starptautiskie aizdevēji būtu pieprasījuši apstrīdētajās normās noteikto pensiju izmaksu samazinājumu. 10. Pieaicinātā persona - Valsts kontrole - norāda, ka neesot veikusi revīzijas, kuru ietvaros tiktu vērtēta valdības darbība ekonomiskās krīzes novēršanai. Vienlaikus Valsts kontrole vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka 2008. gadā kopumā veiktas 32 likumības revīzijas un par 11 likumības revīzijās konstatētajiem tiesību normu pārkāpumiem ziņots Ģenerālprokuratūrai. Minētie pārkāpumi saistīti ar valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanu, pārkāpumiem grāmatvedībā, nodokļu un finanšu jomu, iepirkumu regulējošu normatīvo aktu neievērošanu, interešu konflikta situācijām un citiem dažāda rakstura pārkāpumiem. Konstatētie tiesību normu pārkāpumi kvalificēti gan kā valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšana, gan kā nolaidīga valsts amatpersonas pienākumu pildīšana, gan kā valsts amatpersonu pilnvaru pārsniegšana, gan kā nelietderīga rīcība ar valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļiem. Valsts kontrole arī norāda, ka, īstenojot revīziju "Par Latvijas Republikas 2008. gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem", esot konstatēts, ka atsevišķas valsts iestādes nav ievērojušas ar tiesību aktiem noteiktos prēmiju izmaksas un materiālās stimulēšanas ierobežojumus. Līdz ar to budžeta līdzekļi nav izlietoti efektīvi vai izmantoti pretēji normatīvajiem aktiem. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk -Tiesībsargs) - norāda, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie sociālajām tiesībām, kas ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo to īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Tādēļ arī starptautiskajos dokumentos sociālās tiesības esot formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, atstājot dalībvalstīm plašu rīcības brīvību šo tiesību īstenošanā. Vienlaikus vērā ņemams esot tas, ka šīs tiesības iekļautas konstitūcijā un līdz ar to valsts no to īstenošanas nevarot atteikties. Minētais secinājums izrietot arī no sociāli atbildīgas valsts principa. Likumdevējs Izmaksu likumā esot noteicis pensijas izmaksu ierobežojumus uz laiku, tādējādi sašaurinot Satversmes 109. pantā garantētās personu pamattiesības. Atsaucoties uz Satversmes tiesas un Lietuvas Konstitucionālās tiesas praksi, Tiesībsargs atzīst, ka apstrīdētās normas vērtējamas arī Satversmes 105. panta kontekstā. Noskaidrojot apstrīdēto normu leģitīmo mērķi, tiek secināts, ka par tādu atzīstama pensiju speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana. Īpaši uzsverama esot nepieciešamība izvairīties no deficīta veidošanās valsts pensiju speciālajā budžetā, kā arī nodrošināt to, lai pensiju izmaksa būtu iespējama arī nākotnē. Vērtējot apstrīdēto normu samērīgumu, Tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka šajā gadījumā nevarot tikt ignorēti ekonomiskie faktori. Proti, ārkārtas situācijās pensiju tiesisko regulējumu varot grozīt, arī samazinot pensiju lielumu tiktāl, ciktāl tas nepieciešams vitāli svarīgu sabiedrības un valsts interešu nodrošināšanai un citu konstitucionālo vērtību aizsardzībai. Tāda grupa kā vecāka gadagājuma cilvēki esot īpaši atkarīga no valsts ekonomiskās un sociālās situācijas. Šajā grupā ietilpstot arī daudz tādu personu, kurām neesot adekvātu iztikas līdzekļu un kuras esot sociāli mazaizsargātas. Likumdevējs neesot paredzējis minimālo tiesību apjomu, kas personai būtu jāgarantē jebkurā gadījumā, lai tā spētu nodrošināt savas pamatvajadzības. Minētais uzskatāms par valsts pamatpienākumu nepildīšanu, kam neesot attaisnojuma. Šāds pienākums valstij izrietot arī no sociāli atbildīgas valsts principa, kura mērķis esot sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu. Sociālais taisnīgums ietverot rūpes par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, vājāko sabiedrības locekļu aizsardzību un iespēju vienlīdzību. Tiesībsargs uzsver, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām strādājošie pensionāri tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar tiem strādājošajiem, kuri nav sasnieguši pensijas vecumu, jo tiekot ierobežotas pensionāru iespējas brīvi izvēlēties nodarbošanos. Apstrīdētā norma piespiežot strādājošos pensionārus izvēlēties - vai nu saņemt pilnu pensiju, vai arī turpināt strādāt. Arī informācija par apstrīdēto normu alternatīvām esot pretrunīga. Neesot gūstams apstiprinājums tam, ka likumprojekta izstrādātāji un Saeima būtu pietiekami izvērtējuši, vai izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, alternatīviem līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu personas pamattiesības. Ministru kabinetam un Saeimai vajadzējis ņemt vērā arī Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta spriedumu lietā Nr. 2001-12-01. Acīmredzama šā sprieduma atziņu ignorēšana esot atzīstama par nepieņemamu demokrātiskā valstī. Tiesībsargs arī norāda, ka likumdevējs nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Proti, laiks no apstrīdēto normu pieņemšanas līdz to spēkā stāšanās brīdim esot bijis pārmērīgi īss. Tādējādi personām esot liegta iespēja pienācīgā kārtā sagatavoties pārmaiņām un plānot savu turpmāko dzīvi atbilstoši samazinātajam pensijas apmēram, it īpaši ņemot vērā to, ka pensija ir būtisks un vairākumam pensionāru - vienīgais iztikas avots. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (turpmāk - LBAS) - norāda, ka, izstrādājot grozījumus 2009. gada budžetā, konsultācijas ar to esot notikušas. Savukārt, izstrādājot apstrīdētās normas, nekādas apspriedes ar LBAS neesot notikušas. Pirms 11. jūnija vienošanās parakstīšanas LBAS esot norādītas divas alternatīvas - vai nu parakstīt minēto dokumentu, vai arī to neparakstīt, bet tādā gadījumā rēķināties ar to, ka Latvijas Republika nesaņemšot starptautisko aizdevumu. Lai arī LBAS neesot kompetenta sniegt viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, tomēr tā norāda, ka šīs normas varētu būt pretrunā ar Satversmes 1. un 109. pantu. Īpaši tiek uzvērts tas, ka lielākajai daļai valsts pensijas saņēmēju pensija esot mazāka par valstī noteikto iztikas minumu. 2010. gadā valstī būšot 200 000 trūcīgu personu. Šādos apstākļos, samazinot izmaksājamo pensijas apmēru, valsts ietaupījumu panākot uz sociāli vismazāk aizsargāto personu rēķina. 13. Pieaicinātā persona - Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) - norāda, ka 11. jūnija vienošanās būtu uzskatāma nevis tikai par sociālo partneru, bet gan par sociālo partneru un citu organizāciju vienošanos. Pirms tās noslēgšanas nekādas citas apspriedes neesot notikušas. Vienīgā apspriede notikusi 2009. gada 11. jūnijā pirms minētās vienošanās noslēgšanas. LDDK neesot kompetenta izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei. 14. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība (turpmāk - LPS) - norāda, ka, sagatavojot 11. jūnija vienošanos, esot apsvērtas arī šādas alternatīvas - neapliekamā minimuma samazināšana līdz 0 latiem vai pensiju samazināšana par 15 procentiem. LPS pensiju samazināšanu neesot atbalstījusi, norādot, ka trūkstošais finansējums būtu gūstams no valsts pārvaldes līdzekļiem. Nekādas citas konsultācijas neesot notikušas. LPS norāda, ka tā neesot kompetenta izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, tomēr atzīst, ka tās esot pretrunā ar Satversmes 1. pantu. Vietējo pašvaldību rīcībā neesot pietiekami daudz resursu, lai pilnībā nodrošinātu likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzēto obligāto sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem. 15. Pieaicinātā persona - Latvijas Pensionāru federācija (turpmāk - LPF) - norāda, ka 11. jūnija vienošanās tekstu LPF priekšsēdētāja saņēma tikai 2009. gada 11. jūnijā plkst. 22.20 un nekādus grozījumus tajā vairs nebija iespējams izdarīt. Vienošanās ar tajā ietvertajām izmaiņām esot pieņemta bez jebkādas saskaņošanas ar LPF. LPF priekšsēdētāja, iepazinusies ar 11. jūnija vienošanās "C" sadaļu, atzinusi, ka tajā ietvertais pasākumu kopums ir prettiesisks. Viņas iebildumus uzklausījis tikai Valsts prezidents, kurš ieteicis šo vienošanos parakstīt. Izstrādājot sociālā nodrošinājuma jomā ieviešamās izmaiņas, esot apsvērti vairāki alternatīvi risinājumi. Uz Ministru kabineta 2009. gada 8. jūnija sēdi LPF priekšsēdētāja esot uzaicināta, lai uzklausītu Finanšu ministrijas pārstāvja priekšlikumus, bet tie neesot bijuši pieņemami. Tāpēc LPF priekšsēdētāja lūgusi iespēju jautājumu, kas attiecas uz sociālā nodrošinājuma samazināšanu, apspriest ar labklājības ministru un LPF valdes locekļiem. 2009. gada 9. jūnijā, tiekoties ar labklājības ministru, esot panākta vienošanās par pensiju samazinājumu 20 procentu apmērā tiem strādājošajiem pensionāriem, kuru pensijas ir lielākas par 100 latiem, un par piemaksu neizmaksāšanu tiem pensionāriem, kuri pensionējušies pēc 1996. gada 1. janvāra. Ministru kabineta 2009. gada 9. jūnijā sēdē minētās vienošanās neesot akceptētas. LPF norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 105. un 109. pantam, un tās argumenti ir līdzīgi Pieteikumu iesniedzēju argumentiem. 16. Pieaicinātā persona - Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča - Satversmes tiesu informē, ka viņas vadītā komisija vairākkārt esot vērsusi Saeimas uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmei. Šā iemesla dēļ esot organizētas arī vairākas komisijas sēdes, kurās izstrādāti apstrīdēto normu pieņemšanai alternatīvi risinājumi. Piemēram, ticis izstrādāts priekšlikums noteikt pensijas maksimālo apmēru - 350 latu, savukārt strādājošiem pensionāriem noteikt pensiju izmaksas ierobežojumu 50 procentu apmērā. A. Barča vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisija izstrādājusi grozījumus Izmaksu likumā, paredzot, ka tā 2. un 3. pantā ietvertie pensiju izmaksas ierobežojumi netiks piemēroti personām, kurām noteikta 1., 2. vai 3. grupas invaliditāte, turklāt šīm personām tiks atmaksāta arī ieturētā pensija. Tāpat esot izstrādāti astoņi likumprojekti, kuri paredzējuši, ka arī izdienas pensijas saņēmējiem, kuriem noteikta 1., 2. vai 3. grupas invaliditāte, netiks piemēroti izdienas pensiju izmaksas ierobežojumi. 17. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes doktorante Anita Kovaļevska - atzīst, ka ar apstrīdētajām normām likumdevējs uz noteiktu periodu izņēmuma kārtā mainījis sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību, ierobežojot personu tiesības saņemt tām likumā noteiktajā kārtībā piešķirtās pensijas un tādējādi samazinot sociālā nodrošinājuma apmēru. Ierobežojot personai Satversmē paredzētās tiesības, citastarp esot jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības. Apkopojot Satversmes tiesas un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas norādītos kritērijus, A. Kovaļevska secina, ka jāizvērtē normu pieņemšanas kārtība, leģitīmais mērķis, kā arī tas, vai ir ievērots samērīguma princips. A. Kovaļevska norāda, ka Izmaksu likums pieņemts atbilstošā kārtībā. Taču viņa atzīst, ka nav gūstams pietiekams apstiprinājums tam, vai Saeima izvērtējusi alternatīvas iespējas un vai pienācīgi konsultējusies ar skartajām grupām. Analizējot apstrīdēto normu piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, esot secināms, ka Izmaksu likuma 2. pantā paredzētie pasākumi ir piemēroti mērķa sasniegšanai. Savukārt par 3. pantā paredzēto pasākumu piemērotību neesot skaidrības, jo anotācijā neesot norādīts iecerētais speciālā budžeta izdevumu samazinājums. Vienlaikus A. Kovaļevska uzskata, ka Izmaksu likuma 2. pantā paredzētie ierobežojumi nav atzīstami par vismazāk ierobežojošiem līdzekļiem leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu netiekot nodrošinātas vismaz minimālajā līmenī, ja personām netiek nodrošinātas pensijas vismaz minimālā apmērā. Vispārīgi principi attiecībā uz pensiju minimālo apmēru esot noteikti gan Satversmes tiesas praksē, gan ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas praksē. Savukārt vecuma pensiju minimālā apmēra aprēķināšanas vadlīnijas esot atrodamas Starptautiskās darba organizācijas konvencijās Nr. 102 un Nr. 128, kuras Latvija nav ratificējusi. Līdzīgu pieeju paredzot arī Eiropas Sociālās drošības kodekss, kuru Latvija parakstījusi. Saskaņā ar šiem dokumentiem vecuma pensijai vajadzētu būt vismaz 40 procentu apmērā no attiecīgās personas vidējā atalgojuma. Pie tam Latvijai esot saistošs Eiropas Sociālās hartas 13. pants. Tas garantējot tiesības uz sociālo palīdzību, lai nodrošinātu to, ka personas ienākumi nav zem nabadzības līmeņa. Personām, kuru pensijas ir zem nabadzības līmeņa, apstrīdētās normas piemērot neesot pieļaujams. Šo secinājumu varot pamatot arī ar Satversmes 91. pantu. Likumdevējam esot bijis pienākums diferencēt pensiju saņēmējus atkarībā no pensiju lieluma atbilstības minimālajam ienākumu līmenim. Attiecībā uz Izmaksu likuma 3. pantu esot secināms, ka principā ir pieļaujams samazināt strādājošiem pensionāriem izmaksājamās pensijas apmēru. To apstiprinot arī starptautiskie līgumi. Tomēr A. Kovaļevska norāda, ka šī apstrīdētā norma neatbilst samērīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem. Likumdevējs neesot ņēmis vērā ne piešķirtās pensijas apmēru, ne pensionāra ienākumus, kas gūti no darba tiesiskajām attiecībām, nedz arī kopējos pensionāra ienākumus. Līdz ar to varot rasties tāda situācija, ka personai nav iespējams sevi nodrošināt un tā kļūs par sociālās palīdzības saņēmēju, bet tas esot pretrunā ar sociāli atbildīgas valsts principu. Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu atšķirīga izmaksājamās pensijas apmēra noteikšana dažādām personu grupām, balstoties uz šo personu ienākumu līmeni. Kaut arī Izmaksu likuma 3. pantā paredzētie pasākumi ir pieļaujami, likumdevējam esot pienākums paredzēt saudzējošus pārejas noteikumus, lai personas varētu pielāgoties jaunajam regulējumam. Šajā gadījumā likums stājies spēkā agrāk nekā mēnesi pēc tā pieņemšanas un tas esot pretrunā ar tiesiskās paļāvības jeb tiesiskās stabilitātes principu. 18. Pieaicinātā persona - Mg. mpa. Maija Poršņova - norāda, ka sociālās apdrošināšanas līdzekļu izvietošanai Valsts kasē esot gan pozitīvi, gan arī negatīvi aspekti. Kā pozitīvo aspektu varot minēt to, ka līdzekļi esot pakļauti mazākam ekonomiskajam riskam, jo tiekot ieguldīti drošos finanšu instrumentos un vienlaikus tiekot saglabāta relatīva ieguldīto līdzekļu vērtība. Šāda rīcība esot īpaši atbalstāma ekonomiskās nestabilitātes laikos, jo samazinot varbūtību, ka līdzekļi tiks zaudēti. Kā negatīvais aspekts minams tas, ka Ministru kabinetam esot iespēja rīkoties ar šiem līdzekļiem, destabilizējot sociālās apdrošināšanas sistēmu kopumā. Vērtējot to, vai likumdevēja attieksme pret strādājošiem pensionāriem var būt citāda nekā pret vecuma pensijas saņēmējiem, tiek norādīts, ka Ministru kabinetam un Saeimai, piedāvājot pieņemšanai apstrīdētās normas, bija zināms Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta spriedums lietā Nr. 2001-12-01. Šo institūciju lēmumi acīmredzot esot balstīti uz situāciju, kura izveidojusies ekonomiskās krīzes rezultātā. Eiropas Sociālās hartas 1. pants nosakot ikviena tiesības uz darbu un atzīstot strādājošo tiesības pelnīt sev iztiku ar brīvi izraudzītas nodarbošanās palīdzību. Tomēr Eiropas Sociālās drošības kodekss pieļaujot pensijas izmaksu samazināšanu atsevišķos gadījumos. Attiecībā uz strādājošiem pensionāriem tiesiskās paļāvības princips esot pārkāpts visupirms jau tādēļ, ka, paredzot strauju normas spēkā stāšanos, strādājošiem pensionāriem bijusi liegta iespēja likumā noteiktajā laikā atstāt darbu. Pieaicinātā persona atzīst, ka no sociālās aizsardzības politikas viedokļa izdienas pensijas neesot lētākais un efektīvākais sociālās aizsardzības mehānisms. Atbilstoši Eiropas Savienības tiesību principiem un likumdošanas aktiem neesot pieļaujams noteikt profesijas, kuras saistītas ar kaitīgiem apstākļiem un par darbu kurās tiktu piešķirtas kompensācijas. Nodarbinātajiem vajagot nodrošināt tādus darba apstākļus, darba režīmu un vidi, lai kaitējums nerastos. Vienlaikus esot jāņem vērā arī tas, ka nebūtu pamatoti tiesības uz izdienas pensiju samazināt personām, kuras šīs tiesības jau nopelnījušas. Vērtējot to, vai bērna kopšanas pabalsts pamatoti tiek maksāts no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, tiek norādīts, ka, nepalielinot valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, vecāku pabalsti tika pārcelti uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, tos "iespiežot" citu pakalpojumu starpā. Līdz ar to sociālās apdrošināšanas iemaksu īpatsvars pensiju fondā ticis samazināts un līdzekļi novirzīti vecāku pabalstu izmaksai. M. Poršņova norāda, ka sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā esošais pārpalikums pēc būtības esot rezerves fonds, kura esamība likumdošanas aktos tikai pieļauta, bet ne formalizēta. Proti, neesot noteikts, cik lielam jābūt pārpalikumam, lai rezerves fonds varētu tikt veidots, kā un ar kādiem nosacījumiem tiek izmantoti šā fonda līdzekļi un kas šo līdzekļu izmantošanu uzrauga. Latvijā izraudzīts tāds modelis, ka sociālās apdrošināšanas speciālais budžets ir valsts konsolidētā budžeta sastāvdaļa un atbildību par resursu pārvaldīšanu uzņemas finanšu ministrs. Tomēr vajagot rēķināties ar risku, ka politiskajā ziņā tik ļoti sašķeltā valdībā, kāda ir Latvijā, zināmas politiskās intereses varot tikt vērtētas augstāk par citām interesēm. Tas, ka diezgan lielu sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pārpalikumu valdība nav izmantojusi, lai turpinātu pensiju un pabalstu izmaksu, tajā pašā laikā noskaidrojot situāciju un meklējot veiksmīgākus risinājumus, esot vērtējams negatīvi. Nepamatoti esot apgalvojumi, ka lejupslīde bijusi pēkšņa. Vērtējot to, vai pensiju izmaksai noteikto ierobežojumu satversmība ir atkarīga no personai pieejamiem sociālās palīdzības pakalpojumiem, M. Poršņova atgādina, ka Latvija ir ratificējusi Eiropas Sociālās hartas 13. pantu. Līdz ar to Latvija esot apņēmusies nodrošināt palīdzību ikvienai personai, kurai trūkst iztikas līdzekļu un kura nespēj tos sagādāt pašas spēkiem. Latvijā nabadzības riskam esot pakļauti ļoti daudz vecāka gadagājuma cilvēku, galvenokārt tie, kuriem nav ģimenes, un jo īpaši sievietes, kurām ir garāks mūžs. Šo iedzīvotāju īpatsvars ekonomiskās augšupejas laikā palielinājies no 21 procenta 2005. gadā līdz 30 procentiem 2006. gadā un 33 procentiem - 2007. gadā. Aptuveni 75 procenti no vecāka gadagājuma vientuļajiem pensionāriem esot pakļauti nabadzības riskam. Kaut arī Satversme garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu sociālās aizsardzības sistēmu un tātad arī samērīgu nodrošinājumu, tomēr nekonsekvences sociālās politikas realizācijā, ikvienas pēdējo gadu valdības solījumu un lēmumu nesakritība liekot iedzīvotājiem apšaubīt sociālās aizsardzības sistēmas stabilitāti, kā arī valsts spēju nodrošināt viņiem sociālo aizsardzību likumā noteiktajos gadījumos. Publiski pieejamos dokumentos neesot rodams pamatojums apgalvojumam, ka apstrīdētās normas pieņemtas starptautisko aizdevēju spiediena rezultātā. M. Poršņova arī uzskata, ka nav pamatoti vecuma pensijas saņēmējus sadalīt grupās atkarībā no tā, vai viņiem vecuma pensija piešķirta pirms vai pēc 1996. gada 1. janvāra, proti, likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanās brīža. Pastāvošā sistēma esot sava veida izlīgums starp vecākajām un jaunākajām paaudzēm, kura rezultātā pensiju izmaksu var nodrošināt arī tiem cilvēkiem, kas vecuma pēc nevarēja līdzdarboties jaunās sistēmas veidošanā. 19. Pieaicinātā persona - finanšu eksperts Ģirts Rungainis - norāda, ka pensijas un pabalstus, kas tiek maksāti no sociālās apdrošināšanas budžeta, nevarot uzskatīt par personas īpašumu. Tos varot atzīt par zināmu valsts apsolījumu veikt izmaksas no solidaritātes fonda, ņemot vērā, piemēram, personas ieguldījumu vai darba stāžu. Šādas izmaksas esot atkarīgas no tā, vai konkrētā situācijā valsts var atļauties minētos maksājumus veikt. Neesot šaubu par to, ka, samazinot pensijas vai pabalsta apmēru, valsts konkrēto personu pieviļ. Tomēr pašreizējā situācijā ienākumu ierobežojums skarot lielāko sabiedrības daļu un, ja kādai sociālajai grupai tas netiekot piemērots, tad šī grupa faktiski atrodoties privileģētā stāvoklī. Ņemot vērā to, ka valsts maksātspēja samazinājusies, visupirms būtu jāiegūst sabiedrības vairākuma atbalsts tam, lai kādas sociālās grupas finansiālais stāvoklis - iepretim citu grupu finansiālajam stāvoklim - tiktu uzlabots. Ja Satversmes tiesa apstrīdētās normas atstātu spēkā, ekonomiskās sekas varētu būt dažādas. Pirmkārt, panākot izdevumu samazinājumu sociālajā jomā, valsts izpildīšot starptautisko aizdevēju prasības un turpināšot saņemt starptautiskos aizdevumus. Otrkārt, personas turpmāk ņemšot vērā to, ka uz valsts solījumiem nevar paļauties. Treškārt, samazināšoties pensionāru pirktspēja un pasliktināšoties viņu dzīves apstākļi, daļai trūcīgo personu - pat īpaši jūtami. Ceturtkārt, daļa no strādājošajiem pensionāriem pārtraukšot darba tiesiskās attiecības, tomēr viņu atstātās darba vietas gluži vienkārši nebūšot iespējams aizpildīt zemā atalgojuma dēļ. Savukārt tad, ja Satversmes tiesa apstrīdētās normas atceltu, ekonomiskās sekas arī varētu būt dažādas. Pirmkārt, valsts būšot spiesta rast budžeta samazinājumu citās jomās. Ja šāds samazinājums netikšot rasts, tad valsts nespēšot turpmāk saņemt starptautiskos aizdevumus un būšot spiesta pāriet uz bezdeficīta budžetu. Otrkārt, turpmāk tikšot daudz rūpīgāk izvērtēta tādu valsts solījumu izpilde, kuri attiecas uz pensiju palielināšanu. Treškārt, palielināšoties iedzīvotāju paļaušanās uz valsti un tādējādi valstij būšot lielāks stimuls veidot labāk pārdomātu un sabalansētu ilgtermiņa politiku. Ceturtkārt, pensiju nepalielināšana deflācijas situācijā būšot līdzvērtīga pensiju palielināšanai, jo pensionāru pirktspēja pieaugšot. Piektkārt, pensiju nesamazināšana stimulēšot iekšzemes patēriņu. Kā alternatīva apstrīdēto normu pieņemšanai esot minama visaptveroša valsts pārvaldes reforma. Tāpat esot pastāvējusi un joprojām pastāvot iespēja paplašināt nodokļu bāzi un palielināt atsevišķus nodokļus. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka, palielinot nodokļu slogu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, pastāv liels risks vēl vairāk pasliktinā …