Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" 2. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republ

Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no

1. gada līdz
2. gadam"
3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
4. un
5. pantam un
6. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91.,
7. un
8. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2009.gada 21.decembrī lietā Nr.2009-43-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma un Viktors Skudra, pēc Ilmāra Drēziņa, Borisa Jarinovska, Jura Ļabja, Nerutas Atvares, Astrīdas Krēslas, Ulda Ātrena, Mārtiņa Draudiņa, Alberta Krola, Daumanta Znatnaja, Ivara Mauriņa, Olgas Bormanes, Guntas Rubines, Valda Krisberga, Maijas Krūmiņas, Arkadija Bogdana, Māra Mertena, Jevgēnija Drevicka, Borisa Vinogradova, Tatjanas Tretjakovas, Oļega Aļimova, Edītes Gaideles, Aleksandra Demehova, Andreja Rokpeļņa, Konstantina Zabolocka, Leonīda Sazonova, Veronikas Kulakovas, Viktora Macuļeviča, Vladimira Dudina, Tamāras Smirnovas, Ārijas Kalniņas, Anitas Stārastnieces, Jura Trunkova, Margarietas Berķes, Lidijas Peščerskas, Silvijas Janeles, Taisas Sidorovas, Airas Zvejnieces, Alberta Mozgas, Valda Freija, Vitauda Garosa, Heldura Keska, Zentas Ambultes, Valda Priedīša, Mirdzas Priedītes, Māra Zemtura, Helgas Zemtures, Edmunda Slūkas, Jāņa Daļecka, Zinaīdas Kasparānes, Valentīnas Lomovackas, Gaismas Līvijas Sondoras, Emīlijas Kramiņas, Marijas Markovskas, Ilmāra Trama, Viktora Sutockina, Andra Rūtenberga, Ilgvara Ernestovska, Vladislava Odorska, Oļģerta Akmens, Vasilija Sitaruka, Bogdana Grigjana, Mārtiņa Krišlauka, Jāņa Tendera, Aleksandra Valahas, Leona Odovska, Zigmunda Mazistaba, Petro Muzikas, Ainas Ahmedovas, Jaņinas Geršebekas, Borisa Moščinska, Gaļinas Moščinskas, Veras Kudrjašovas, Raimonda Pāvila, Helēnas Birutas Štāles, Ļubovas Kosovecas, Anatolija Kosoveca, Ilgvara Uškura-Barča, Vijas Storķes, Ļubovas Smirnovas, Guntas Ševčukas, Edvīna Lindes, Māra Strazdiņa, Zentas Rutkas, Gaļinas Juzvjakas, Annas Jagdholdas, Vasilija Ņikiforova, Ārijas Kušneres, Jura Šalma, Zaigas Gobas, Ingrīdas Šķērstiņas, Jāzepa Šemjanko, Jāņa Upinieka, Jurija Kļimova, Jāņa Delerta, Rimmas Delertes, Aleksandra Litvina, Neļļas Jurčenko, Timura Hairova, Gunta Jāņa Briķa, Gunta Immera, Gunāra Pavlovska, Arvīda Gailāna, Ārijas Miķelsones, Zinaīdas Rutkas, Videvuda Ārija Lapsas, Viktora Mironova, Marijas Mackaites, Emmas Kražes, Vijas Amolas, Osvalda Zvejsalnieka, Aleksandras Artjuhovas, Aivara Grūbes, Dailas Zubkinas, Ilgas Pohevičas, Svetlanas Šibajevas, Velgas Valijas Žagares, Edvīna Piliksera, Viktora Ziniča, Ilzes Balodes, Jāņa Gutāna un Larisas Paramonovas konstitucionālās sūdzības un divdesmit Latvijas Republikas
9. Saeimas deputātu - Aigara Štokenberga, Andreja Klementjeva, Jāņa Urbanoviča, Ivana Klementjeva, Ivana Ribakova, Alekseja Vidavska, Borisa Cileviča, Valērija Agešina, Sergeja Fjodorova, Mihaila Zemļinska, Sergeja Mirska, Jāņa Tutina, Nikolaja Kabanova, Aleksandra Golubova, Alekseja Holostova, Igora Pimenova, Oļega Deņisova, Vitālija Orlova, Arta Pabrika un Artūra Rubika (turpmāk visi kopā - Pieteikumu iesniedzēji) pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
10. pantu un Satversmes tiesas likuma
11. panta
12. punktu,
13. panta pirmās daļas
14. un
15. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
16. gada
17. novembrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no
18. gada līdz
19. gadam"
20. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
21. un
22. pantam un
23. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91.,
24. un
25. pantam". Konstatējošā daļa
26. Latvijas Republikas Saeima
27. gada
28. jūnijā pieņēma likumu "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no
29. gada līdz
30. gadam" (turpmāk - Izmaksu likums). Likuma mērķis ir norādīts tā
31. pantā: "sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros saskaņā ar likumiem par valsts budžetu kārtējam gadam laika periodā no
32. gada
33. jūlija līdz
34. gadam." Saskaņā ar Izmaksu likumu minētajā laika periodā tiek noteikti samazinājumi atsevišķiem maksājumiem no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta. Tā Izmaksu likuma
35. panta pirmā daļa paredz, ka "laika periodā no
36. gada
37. jūlija līdz
38. gada
39. decembrim personai valsts vecuma pensiju un saskaņā ar nolikumu "Par izdienas pensijām" un nolikumu "Par iekšlietu iestāžu ierindas un komandējošā sastāva darbinieku pensijām (darba devēju pensijām)" piešķirto izdienas pensiju izmaksā 90 procentu apmērā no atbilstoši normatīvajiem aktiem piešķirtās pensijas apmēra". Savukārt Izmaksu likuma
40. panta pirmā daļa noteic, ka "laika periodā no
41. gada
42. jūlija līdz
43. gada
44. decembrim valsts vecuma pensiju un saskaņā ar nolikumu "Par izdienas pensijām" un nolikumu "Par iekšlietu iestāžu ierindas un komandējošā sastāva darbinieku pensijām (darba devēju pensijām)" piešķirto izdienas pensiju saņēmējam, kurš ir obligāti sociāli apdrošinātā persona (darba ņēmējs vai pašnodarbinātais) atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu", izmaksā 30 procentu apmērā no atbilstoši normatīvajiem aktiem piešķirtās pensijas apmēra ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā pensijas saņēmējs ir kļuvis par obligāti sociāli apdrošināto personu (darba ņēmēju vai pašnodarbināto) atbilstoši likumam "Par valsts sociālo apdrošināšanu"" (turpmāk Izmaksu likuma
45. panta pirmā daļa un
46. panta pirmā daļa kopā - apstrīdētās normas). Satversmes tiesā tika ierosinātas vairākas lietas, kurās apstrīdēta Izmaksu likuma
47. panta pirmās daļas vai
48. panta pirmās daļas atbilstība dažādām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) normām. Sagatavojot lietu izskatīšanai un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
49. panta sesto daļu, kā arī Satversmes tiesas reglamenta
50. un
51. punktu,
52. gada
53. augustā tika pieņemts lēmums apvienot lietas Nr. 2009-43-01, Nr. 2009-47-01, Nr. 2009-48-01, Nr. 2009-49-01, Nr. 2009-50-01, Nr. 2009-52-01, Nr. 2009-53-01, Nr. 2009-54-01, Nr. 2009-55-01, Nr. 2009-57-01, Nr. 2009-58-01, Nr. 2009-59-01, Nr. 2009-60-01, Nr. 2009-61-01, Nr. 2009-62-01, Nr. 2009-63-01, Nr. 2009-64-01, Nr. 2009-65-01, Nr. 2009-66-01, Nr. 2009-68-01, Nr. 2009-70-01, Nr. 2009-71-01, Nr. 2009-72-01, Nr. 2009-73-01 un Nr. 2009-75-01 vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2009-43-01 tika piešķirts nosaukums "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no
54. gada līdz
55. gadam"
56. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
57. un
58. pantam un
59. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91.,
60. un
61. pantam". Savukārt
62. gada
63. oktobrī tika pieņemts lēmums vienā lietā apvienot lietas Nr. 2009-43-01, Nr. 2009-81-01, Nr. 2009-82-01, Nr. 2009-83-01, Nr. 2009-84-01, Nr. 2009-87-01, Nr. 2009-91-01, Nr. 2009-92-01 un Nr. 2009-99-
64. Šai apvienotajai lietai Nr. 2009-43-01 tika saglabāts tās iepriekšējais nosaukums.
65. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka no Satversmes
66. panta izrietot vairāki tiesību pamatprincipi - tiesiskās paļāvības princips, samērīguma princips, likuma varas princips, sociālas valsts princips, labas pārvaldības princips un sociālās solidaritātes princips. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, kas paredz uz mūžu piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu par 10 procentiem nestrādājošiem pensionāriem un par 70 procentiem strādājošiem pensionāriem, esot pārkāpis šos principus. Vecuma pensijas esot sociālās politikas jautājums, kam piemītot ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama stabilitāte. Tādēļ tiesiskajam regulējumam šajā jomā vajagot būt pietiekami stabilam un nemainīgam, lai indivīds varētu droši plānot savu nākotni, vadoties no tiesību normām. Izvērtējot, vai apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības principam, esot nepieciešams ņemt vērā to, vai personas paļaušanās uz agrākā tiesiskā regulējuma noteiktajām tiesībām bija likumīga, pamatota, saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Tāpat esot būtiski ņemt vērā to, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir atkāpies no privātpersonām sākotnēji garantētajām tiesībām. 2.
68. gada
69. novembra likumā "Par valsts pensijām" paredzētā kārtība esot veidota kā apdrošināšanas sistēma - personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām. Visu veidu valsts pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas kārtība esot spēkā jau ilgu laiku un balstīta uz noteiktiem principiem. Vecuma pensijas saņēmēji esot īpaša sabiedrības daļa, jo pārsvarā viņu vienīgais iztikas avots esot piešķirtā pensija. Līdz ar to neesot šaubu par to, ka personas, kurām ir tiesības uz vecuma pensiju, paļāvušās uz vecuma pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas tiesisko regulējumu un šī paļaušanās ir bijusi likumīga, saprātīga un pamatota. Tiesiskais regulējums bijis spēkā ilgu laiku un bijis pietiekami noteikts un nemainīgs. Kaut arī valstī esot pasliktinājusies ekonomiskā situācija, tiesiskās paļāvības principam joprojām esot būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā. Valsts pienākums esot nodrošināt tiesisko stabilitāti, savukārt personas esot tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi pildīs savu pienākumu. Neesot pieļaujama arī tāda situācija, ka valstiski nozīmīgs lēmums tiek pieņemts tikai divu dienu laikā un steidzamības kārtībā. Vienlaikus esot atzīstams tas, ka tiesiskās paļāvības principam nav absolūta rakstura. Taču atkāpei no minētā principa vajagot atbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem un likumdevējam, izdarot šādus grozījumus, esot jāparedz "saudzējoša" pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Saudzējoša pāreja varot izpausties gan kā noteikta perioda paredzēšana pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, gan arī kā zaudējumu kompensēšana. Pieteikumos īpaši uzsvērts, ka likumdevējs nav paredzējis pienākumu kompensēt vai atmaksāt vecuma pensijas saņēmējiem ieturēto valsts pensijas samazinājumu. Tieši pretēji - Saeima esot noraidījusi priekšlikumu, kas paredzējis noteikt kārtību, kādā atmaksājama ieturētā pensijas daļa. 2.
70. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību samērīguma principam, esot jāņem vērā tas, ka labumam, ko iegūst sabiedrība no konkrētās tiesību normas vai tiesiskā regulējuma pieņemšanas, jābūt lielākam nekā kaitējumam, kas nodarīts personas tiesiskajām interesēm. Turklāt likumdevējam, pieņemot tiesību normu, esot jāizvērtē tās ietekme uz katru personu grupu, kuru šī norma var skart. Pieteikumos norādīts, ka valsts budžeta līdzekļu taupīšana pati par sevi varot būt apstrīdēto normu leģitīmais mērķis, taču valsts budžeta līdzekļu taupīšana uz tik neaizsargātu sabiedrības grupu, proti, vecuma pensiju saņēmēju rēķina neesot pieļaujama. Tāpat apstrīdēto normu leģitīmais mērķis nevarot būt Izmaksu likumā norādītais - "sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros". Tieši otrādi, valstij esot jānodrošina tāds finansējums sociālo vajadzību nodrošināšanai, kāds paredzēts normatīvajos aktos. Izvērtējot to, vai apstrīdētās normas ir samērīgas un vai to mērķus nebija iespējams sasniegt ar citiem, personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, esot jāņem vērā tas, ka sociālās tiesības ir atšķirīgas cilvēktiesības, jo ir atkarīgas no katras valsts ekonomiskās situācijas un tai pieejamiem resursiem. Ja finansējums valsts sociālajā budžetā esot nepietiekams minēto principu nodrošināšanai, tad valstij vajagot meklēt citas iespējas. Saeimas deputātu pieteikuma papildu paskaidrojumos norādīts, ka citas iespējas esot šādas: pirmkārt, palielināt ieņēmumus, uzlabojot jau esošo nodokļu iekasēšanu; otrkārt, samazināt citus budžeta izdevumus; treškārt, ieviest jaunus nodokļus vai palielināt jau esošos nodokļus. Par apstrīdēto normu neatbilstību Satversmei liecinot arī likumprojekta anotācijā minētais risks, ka šīs normas varot būt pretrunā ar Satversmes
71. un
72. pantu. 2.
73. Attiecībā uz Izmaksu likuma
74. panta pirmo daļu par būtisku trūkumu esot atzīstams arī tas, ka likumprojekta sagatavošanas laikā neesot notikušas konsultācijas ar ekspertiem. Līdz ar to neesot pienācīgi izvērtēts un esot pat apšaubāms šīs normas fiskālais efekts. Vienlīdz iespējama esot arī tāda situācija, ka šīs normas fiskālais efekts būs tieši pretējs un līdzekļi valsts sociālās apdrošināšanas budžetā samazināsies. Tāpat arī neesot nekāda pamatojuma tam, kādēļ likumdevējs apstrīdētajās normās ietvēris tieši šādu pensiju izmaksu samazinājumu - 70 procentus. Pieteikumos apšaubīts arī apgalvojums, ka apstrīdētās normas pieņemtas tāpēc, ka tādas esot bijušas Latvijas starptautisko aizdevēju - Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda (turpmāk - SVF) - prasības. Izmaksu likuma
75. panta pirmā daļa neatbilstot Satversmes
76. pantam, jo paredzot strādājošos pensionārus nostādīt nevienlīdzīgā situācijā ar nestrādājošiem pensionāriem. Kā alternatīvs risinājums šai normai esot izteikts priekšlikums noteikt visiem pensionāriem vienādu ieturējumu, piemēram, 15 procentu apmērā. Tomēr šāds risinājums neesot pat apsvērts. Strādājošie pensionāri esot nostādīti nevienlīdzīgā situācijā arī ar strādājošajiem, kuri nav pensionāri. Šajā kontekstā nevienlīdzīgās attieksmes kritērijs esot vecums, bet diskriminācija vecuma dēļ esot atzīstama par vienu no aizliegtajiem diskriminācijas veidiem gan Latvijā, gan arī Eiropas Savienībā. Neesot pamatots Ministru kabineta skaidrojums, ka Izmaksu likuma
77. panta pirmās daļas piemērošana ir saudzējoša, jo netiek attiecināta uz atsevišķām pašnodarbinātajām personām. Šāds uzskats esot vispārīgs un nepamatots, jo neesot darīts zināms precīzs to personu skaits, kurām šāds pensijas izmaksas samazinājums netikšot piemērots. Tāpat vajagot ņemt vērā to, ka personas, kuru ienākumi nepārsniedz vienu minimālo mēnešalgu, likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" izpratnē nav obligāti sociāli apdrošinātās personas, tāpēc tām arī netiekot veikts valsts piešķirtās vecuma pensijas pārrēķins atbilstoši to izdarītajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām. Vērtējot apstrīdētās normas Satversmes
78. panta aspektā, esot jāņem vērā, ka Latvijas pensiju sistēma balstīta uz apdrošināšanas principu. Proti, katra persona vai tās darba devējs veic iemaksas, kas savukārt veido katras personas pensijas kapitālu. Līdz ar to vismaz tā pensijas daļa, kas aprēķināta kopš
79. gada
80. janvāra, esot atzīstama par personas nopelnītu un to valsts apņēmusies izmaksāt, personai sasniedzot konkrētu vecumu. Izmaksu likuma
81. panta pirmā daļa nesamērīgi ierobežojot personas tiesības uz īpašumu, jo aprēķinātā pensija paliekot nemainīga, bet izmaksāti tiekot vienīgi 30 procenti no aprēķinātās pensijas. Šādā veidā tiekot pārkāpts tiesību uz īpašumu kodols un mazināta turpmākā uzticība visai pensiju sistēmai. Ja valsts, piemēram, būtu noteikusi, ka šādi ieturējumi no pensijas atzīstami par aizņēmumiem, kas vēlāk ir atdodami, tad ierobežojums būtu samērīgs. 2.
82. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
83. pantam, esot jāņem vērā: ja valsts kādu pamattiesību iekļāvusi konstitūcijā, tad tās pienākums esot arī to īstenot. Pieņemot kādus pārgrozījumus sociālo tiesību jomā, valstij vajagot paredzēt zināmu laiku, lai skartās personas tiem varētu pienācīgi sagatavoties. Šajā gadījumā sagatavošanās laiks esot bijis tikai divas nedēļas garš. Pat Ministru kabineta iesniegtā likumprojekta anotācijā esot tieši norādīts, ka Izmaksu likuma piemērošana ar
84. gada
85. jūliju nav iespējama, jo periodā no
86. gada
87. jūlija līdz jaunās kārtības ieviešanai radīšoties pensiju un pabalstu pārmaksas. Latvija esot ratificējusi virkni starptautisko līgumu, kas attiecas uz sociālo tiesību jomu. No šiem dokumentiem izrietot secinājums, ka cilvēktiesību īstenošanā priekšroka jādod tām tiesību normām, kuras nosaka plašāku cilvēktiesību saturu un lielākas iespējas cilvēktiesību aizsardzībai. Pienākums aizsargāt un nodrošināt cilvēktiesības noteiktā apmērā neliedzot valstij mainīt attiecīgo cilvēktiesību īstenošanas nosacījumus, taču attiecīgās izmaiņas nevarot būt tādas, kas sašaurina cilvēktiesību saturu. Ņemot vērā minēto, Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt, ka Izmaksu likuma
88. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes
89. un
90. pantam, bet
91. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1., 91.,
92. un
93. pantam, kā arī atzīt abas apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas dienas.
94. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumus par nepamatotiem un noraidīt. 3.
95. Izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, nevarot ignorēt faktorus, kas saistīti ar ekonomisko situāciju valstī un Latvijas valsts budžeta iespējām. Sākot no
96. gada, ekonomiskā attīstība ievērojami pasliktinājusies. Iekšzemes kopprodukta kritums
97. gada otrajā ceturksnī bijis 19,6 procenti salīdzinājumā ar atbilstošo iepriekšējā gada periodu. Līdz ar to vajadzējis veikt efektīvus pasākumus valsts ekonomikas lejupslīdes apturēšanai. Saskaņā ar
98. gada
99. marta Deklarāciju par Ministru kabineta iecerēto darbību valdība esot apņēmusies panākt budžeta deficīta samazinājumu. Tas izrietējis gan no saistībām pret Eiropas Komisiju un SVF, gan arī no apņemšanās apturēt valsts ekonomikas lejupslīdi. Lielais ekonomiskās aktivitātes kritums noteicis arī būtisku valsts budžeta ieņēmumu kritumu. Līdz ar to likumā "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu
100. gadam"" ministriju un citu centrālo valsts iestāžu budžetos ticis plānots būtisks izdevumu samazinājums, lai panāktu budžeta konsolidāciju 500 miljonu latu apmērā. Ņemot vērā situāciju valsts budžetā, esot izstrādāts arī Izmaksu likums. Minētie budžeta konsolidācijas pasākumi esot balstīti uz
101. gada
102. jūnijā noslēgto vienošanos starp valdību veidojošajām politiskajām partijām, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un Latvijas Pensionāru federāciju (turpmāk -
103. jūnija vienošanās). Saeima norāda, ka sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta darbības princips esot pašfinansēšanās, proti, sociālās apdrošināšanas normatīvie akti paredzot visciešāko saikni starp sociālās apdrošināšanas iemaksām un sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Pensijas un pabalsti piederot pie sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem un to saņēmējiem tiekot nodrošināti no sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras veic šobrīd strādājošie. Atbildes rakstos uzsvērts, ka speciālā budžeta izdevumi nepārtraukti palielinājušies iepriekšējo gadu straujā algu pieauguma ietekmē. Tā rezultātā pieaudzis gan pensiju un pabalstu apmērs, gan arī atsevišķu pakalpojumu saņēmēju skaits. Lai arī
104. gada
105. janvārī sociālā budžeta atlikums bijis 951,1 miljons latu, līdz
106. gada
107. augustam tas esot samazinājies par 153,5 miljoniem latu. Tātad, ja apstrīdētās normas netiktu pieņemtas, ievērojot sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izpildi un ieņēmumu prognozes, kā arī plānotos izdevumus nākamajiem gadiem, valsts speciālā budžeta uzkrājums tiktu izlietots jau pāris gadu laikā. 3.
108. No Satversmes
109. panta izrietošais tiesiskās paļāvības princips neliedzot likumdevējam tiesības atkāpties no līdzšinējās prakses, kaut arī tā bijusi stabila. Šāda atkāpšanās esot ne vien pieļaujama, bet arī nepieciešama gadījumos, kad jāizvēlas piemērotāks un acīmredzami vairāk atbilstošs risinājums. Tiesiskās paļāvības principam esot konstitucionāla vērtība, tomēr vienlīdz liela konstitucionāla vērtība esot arī citu personu tiesību aizsardzībai un sabiedrības labklājībai, ko iespējams nodrošināt, efektīvi pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar izdevumiem. Tiesiskās paļāvības princips nenozīmējot, ka likumi nekad netiks grozīti. Pretējā gadījumā valsts regulēšanas iespējas tikai arvien vairāk samazināšoties, līdz beidzot valsts "sastings". 3.
110. Izmaksu likuma
111. panta pirmā daļa atbilstot Satversmes
112. pantam, jo sociālā nodrošinājuma mērķis esot garantēt personai iztiku tajos gadījumos, kad šī persona dažādu iemeslu dēļ neesot spējīga aktīvi iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un pati sevi nodrošināt. Vecums esot viens no tiem gadījumiem, kad persona saņem sociālo nodrošinājumu - vecuma pensiju. Atšķirīga valsts vecuma pensijas samazinājuma apmēra noteikšana strādājošiem pensionāriem salīdzinājumā ar nestrādājošiem pensionāriem un pensionāriem ar citiem ienākumiem esot pamatota ar to, ka strādājošajiem pensionāriem papildus valsts vecuma pensijai esot arī algotā darbā gūtie ienākumi, kas ļaujot viņiem pašiem sevi nodrošināt. Izmaksu likuma
113. panta pirmajā daļā ietvertā atšķirīgā attieksme pret personām, kurām piemērojama šī norma, esot samērīga ar labumu, ko iegūstot sabiedrība. Ar apstrīdētās normas palīdzību tiekot garantēta sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksa un noteiktie tiesību ierobežojumi tiekot sabalansēti, ņemot vērā personas vecumu kā sociālo risku, kas ietekmē personas spēju sagādāt sev iztiku un pašai sevi nodrošināt. Savukārt strādājošie pensionāri un strādājošie darbspējīgā vecumā attiecībā pret Izmaksu likuma
114. panta pirmo daļu neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos, līdz ar to neesot pamata analizēt, vai Izmaksu likuma
115. panta pirmā daļa paredz atšķirīgu attieksmi un vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. 3.
116. Vērtējot Izmaksu likuma
117. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes
118. pantam, Saeima norāda, ka "sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu nevar uzskatīt par īpašuma veidošanu un nav pamatots viedoklis, ka atbilstoši likumam "Par valsts pensijām" pensiju sistēma ir "īpašumu" veidojoša, jo tā balstās uz principu, ka persona veic noteiktas iemaksas". Kaut arī Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2007-01-01 esot konstatējusi tiesību uz pensijas izmaksu atbilstību Satversmes
119. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums" saturam, būtu lietderīgi šo jautājumu pārvērtēt tieši Izmaksu likuma
120. panta pirmās daļas kontekstā. 3.
121. Apstrīdētās normas nepārkāpjot arī Satversmes
122. pantu, jo sociālās tiesības esot īpašas un atšķirīgas tiesības. Šo tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Ekonomiskā izaugsme un nodarbinātība esot augstāka līmeņa sociālās aizsardzības sistēmas priekšnosacījumi. Laikā no
123. gada līdz
124. gadam, paaugstinoties valsts ekonomiskās izaugsmes tempiem un attiecīgi pieaugot arī speciālā budžeta ieņēmumiem, esot veikta virkne dažādu izmaiņu pensiju jomā, lai sniegtu atbalstu pensijas saņēmējiem, turklāt uzsvars esot likts uz nelielo pensiju saņēmējiem. Pirms apstrīdēto normu pieņemšanas būtiski samazinājušies strādājošo darba ienākumi, kā arī pieaudzis bezdarbs. Rezultātā būtiski samazinājušies ieņēmumi speciālajā budžetā, ko pamatā veido sociālās apdrošināšanas iemaksas. Līdz ar to esot bijis nepieciešams līdzsvarot izdevumus un ienākumus šā budžeta ietvaros. Apstrīdēto normu pieņemšana esot uzskatāma par nepieciešamu rīcību, un tās mērķi neesot bijis iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Tā kā speciālā budžeta ieņēmumi veidojas no sociālās apdrošināšanas iemaksām, ietaupījumu tajā esot bijis iespējams panākt, vienīgi samazinot personām noteiktā sociālā nodrošinājuma apmēru. 3.
125. Apstrīdētās normas, kas paredzot nelielu un terminētu valsts pensijas apmēra samazinājumu, esot jāskata kontekstā ar apstākli, ka laikā, kad ekonomiskā situācija uzlabojās un pieejamie resursi palielinājās, arī valsts pensiju apmērs vairāku gadu gaitā ticis būtiski palielināts. Saeima īpaši vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums esot iecerēts tikai kā pagaidu risinājums un Izmaksu likuma
126. pantā ietverts pastāvīgs un publiski kontrolējams šā likuma pārbaudes mehānisms. Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz Satversmes tiesu atzīt, ka Izmaksu likuma
127. panta pirmā daļa atbilst Satversmes
128. un
129. pantam, bet
130. panta pirmā daļa - Satversmes 1., 91.,
131. un
132. pantam.
133. Pieaicinātās personas - Ministru kabineta - argumenti, ar kuriem tiek pamatota apstrīdēto normu atbilstība Satversmei, ir līdzīgi Saeimas argumentiem. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, tiek norādīts, ka Izmaksu likuma anotācijā ietverto norādi uz iespējamām pretrunām ar Satversmi vajagot uztvert kā uzmanības vēršanu uz iespējamo risku, kas būtu īpaši izvērtējams katrā likumprojekta apspriešanas posmā. Minētā norāde anotācijā esot informatīva, bet ne faktoloģiska, jo tajā neesot nedz norādīti konkrēti fakti, nedz sniegti argumenti, kas liecinātu par attiecīgo Satversmes pantu pārkāpumiem. Starptautiskie aizdevēji sarunu gaitā vairākkārt esot vērsuši Ministru kabineta uzmanību uz to, ka pat pēc pensiju indeksācijas iesaldēšanas sociālā budžeta ilgtspēja būšot apdraudēta. Tomēr sociālā sfēra esot iespēju robežās saudzēta un tādi vecuma pensijas samazinājumi, kādus paredz apstrīdētās normas, neesot iekļauti nevienā no sākotnējiem aizdevuma līgumiem. Tie esot ietverti tikai pēdējā posmā: attiecībā uz Eiropas Kopienu -
134. gada
135. jūlija Papildu saprašanās memorandā; attiecībā uz SVF - papildinātajā Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes programmā, kas Saeimā apstiprināta
136. gada
137. jūnijā. Ministru kabinets vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka SVF, pamatojoties uz pārskata misijas atzinumu, kas tiek izskatīts tā valdē, var nepiešķirt kārtējo aizdevuma daļu, ja nodomu protokolos ietvertās apņemšanās netiek izpildītas.
138. jūnija vienošanās izstrādes sarunu gaitā esot vērtēti un diskutēti arī citi, alternatīvi pensiju samazināšanas risinājumi, tomēr diskusiju rezultātā vienošanās panākta tikai par vienu konkrētu risinājumu. Balstoties uz minēto vienošanos un ievērojot, ka to atbalstīja ne vien valdību veidojošās politiskās partijas, bet arī visai plaša sabiedrības daļa, esot sagatavots attiecīgs Izmaksu likuma projekts. Tā kā šis likumprojekts precīzi atspoguļojis panākto vienošanos, tā sagatavošanas laikā diskutēt par citiem risinājumiem vai papildus konsultēties ar ekspertiem nebūtu bijis racionāli. Budžeta deficītu samazināt vajadzējis nekavējoties, pretējā gadījumā būtu apdraudēta starptautiskā aizdevuma saņemšana. Ministru kabinets norāda, ka daļai personu, kuras saņem vecuma pensiju un turklāt ir pašnodarbinātie, pensijas samazinājums kā strādājošiem pensionāriem netiekot piemērots. Ņemot vērā vecuma pensijas kā sociālās drošības sistēmas daļas mērķi - pasargāt personas, lai tās nepaliktu bez ienākumiem gadījumos, kad vecuma dēļ vairs nevar strādāt un gūt ienākumus no darba, Ministru kabinets uzskata, ka pensiju samazināšana strādājošiem pensionāriem atbilst taisnīguma principam. Šis esot vienīgais risinājums, kas izrietot no fakta, ka valstī valdot visdziļākā krīze un iekšzemes kopprodukta kritums esot vislielākais Eiropā. Ministru kabinets arī norāda, ka citās budžeta sadaļās izdevumu samazināšana sākusies jau
139. gada vasarā un līdz
140. gada jūlijam visas iespējas šajā ziņā bijušas izsmeltas. Ministru kabinets informē, ka valsts pārvalde atrodas nepārtrauktā attīstībā un strukturālās reformas tika uzsāktas jau pirms ekonomisko rādītāju pasliktināšanās. Piemēram, kopējais atlīdzībai valsts tiešās pārvaldes iestādēs paredzēto valsts budžeta izdevumu samazinājums salīdzinājumā ar
141. gadu esot 296,7 miljoni latu.
142. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - norāda, ka atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību
143. panta otrajai daļai valsts budžeta izpildītājiem, speciālā budžeta gadījumā - Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) - esot tiesības noslēgt vienošanos ar Valsts kasi par speciālā budžeta līdzekļu atlikuma ieguldīšanu noguldījumu veidā, kā arī ieguldīt šo līdzekļu atlikumu Latvijas valsts vērtspapīros. Atbilstoši VSAA un Valsts kases noslēgtajiem līgumiem un šajos līgumos noteiktajos termiņos procentu ieņēmumi par speciālā budžeta līdzekļu atlikuma termiņnoguldījumu un ieņēmumi par speciālā budžeta kontu atlikuma izmantošanu tiekot ieskaitīti sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta kontos un novirzīti izdevumu segšanai atbilstoši likumam par valsts budžetu kārtējam gadam. Valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļi tiekot izvietoti Valsts kasē atbilstoši finanšu tirgus likmēm. Finanšu ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka valsts budžeta izpildes rādītāji, arī valsts speciālā budžeta ieņēmumu, izdevumu un finansējamā deficīta apjoms, kā arī šā deficīta finansēšanas avots, tiekot noteikti gadskārtējā valsts budžeta likumā un neesot saistīti ar faktisko resursu atlikumu Valsts kases vienotajos budžeta kontos Latvijas Bankā. Izmaksu likuma projektu esot izstrādājusi Labklājības ministrija, līdz ar to detalizētu informāciju par vērtētajiem alternatīvajiem risinājumiem, likumprojekta anotācijā ietvertajiem sociālā budžeta ietaupījuma aprēķiniem, kā arī informāciju par konsultācijām ar ekspertiem Finanšu ministrija nevarot sniegt. Ministrija informē, ka
144. gada astoņos mēnešos nodokļu maksātāju kopējais parāds valsts sociālās apdrošināšanas budžetam bijis 108,0 miljoni latu, tas ir, par 32,9 miljoniem latu jeb 43,8 procentiem vairāk nekā atbilstošajā
145. gada periodā. Tāpat tiek norādīts, ka, ņemot vērā valsts kredītreitinga līmeni, iespējas aizņemties finanšu tirgos šajā gadā bijušas ierobežotas. Tāpēc starptautiskie aizdevumi esot galvenais budžeta deficīta finansēšanas avots. Saņemtie aizdevumi ļāvuši gan palielināt valsts iekšējā aizņēmuma vērstpapīru emisijas apjomus, tādējādi nodrošinot valsts budžeta saistību izpildei nepieciešamo finansējumu, gan arī neizmantot
146. gada otrajā pusē piešķirtos starptautiskā aizdevuma līdzekļus.
147. Pieaicinātā persona - Valsts kase - norāda, ka, veicot Likumā par budžetu un finanšu vadību noteiktos uzdevumus un pildot Valsts kases nolikumā noteiktās funkcijas, tā citastarp atverot kontus valsts budžeta izpildei, rīkojot valsts budžeta līdzekļu kontus Latvijas Bankā un citās kredītiestādēs, nodrošinot valsts budžeta deficīta finansēšanai un parāda saistību izpildei nepieciešamos resursus, kā arī valsts budžeta finanšu līdzekļu vadības ietvaros veicot budžeta līdzekļu ieguldīšanu. Kopš
148. gada
149. janvāra speciālā budžeta uzkrājuma līdzekļi kopā ar citiem pieejamiem resursiem tiekot izmantoti kopējās naudas plūsmas nodrošināšanai Valsts kases vienotajos budžeta kontos Latvijas Bankā, līdz ar to savlaicīgi nodrošinot līdzekļu pieejamību valsts budžeta izpildei atbilstoši apstiprinātajam gadskārtējam likumam par valsts budžetu un citu finansiālo saistību izpildei. Valsts kase vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka valsts budžeta izpildes rādītāji, arī valsts speciālā budžeta ieņēmumu, izdevumu un finansējuma deficīta apjoms, kā arī šā deficīta finansēšanas avots, tiekot noteikti gadskārtējā valsts budžeta likumā un neesot saistīti ar faktisko resursu atlikumu Valsts kases vienotajos budžeta kontos Latvijas Bankā. Saskaņā ar likumu "Par valsts budžetu
150. gadam" valsts speciālā budžeta deficīta finansēšanas avots esot iepriekšējos gados uzkrātais līdzekļu atlikums. Ņemot vērā to, ka gada beigās valsts speciālā budžeta kontos esošie līdzekļi var tikt izmantoti nākamajā saimnieciskajā gadā, apgalvojums, ka sociālā budžeta līdzekļu atlikums jau ir izlietots, neesot korekts. Pēc Valsts kases datiem,
151. gada augusta beigās valsts speciālā budžeta uzkrājums veidojis 845,4 miljonus latu, no kuriem 522,5 miljoni latu bijuši izvietoti termiņnoguldījumos un 322,9 miljoni latu - kontu atlikumos Valsts kasē. Valsts kase vienotas finanšu vadības prakses ietvaros gādājot par to, lai būtu atbilstoši resursi valsts speciālā budžeta izdevumiem, kādi paredzēti gadskārtējā valsts budžeta likumā.
152. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - norāda, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas darbības princips ir pašfinansēšanās. Proti, pašreizējās izmaksas pensiju un pabalstu saņēmējiem tiek segtas no šobrīd strādājošo veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Pasliktinoties valsts ekonomiskajai situācijai, pieaugot bezdarbam un samazinoties iedzīvotāju darba ienākumiem, samazinoties arī valsts sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumi. Tā rezultātā budžeta ieņēmumi nesedzot izdevumus un tiekot apdraudēta sociālās apdrošināšanas sistēmas, bet līdz ar to - arī pensiju sistēmas darbība. Pašreizējās sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta situācijas izvērtējums un prognozes turpmākajiem gadiem skaidri norādot, ka tādā gadījumā, ja sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi netikšot steidzami pārskatīti, finanšu līdzekļi sociālās apdrošināšanas pakalpojumu izmaksai būšot ierobežoti, savukārt valsts sociālās apdrošināšanas budžeta uzkrājums - izlietots un budžetā veidošoties reāls deficīts. Izmaksu likuma projektu vajadzējis izstrādāt ļoti īsā laikā, tāpēc izvērtēt alternatīvas nebijis iespējams. Tā paša iemesla dēļ nebijis iespējams arī pilnvērtīgi un vispusīgi izvērtēt likumprojektā paredzēto valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu ierobežojumu atbilstību Satversmē noteiktajiem vai no tās normām izrietošajiem tiesību principiem. Tas esot attiecīgi norādīts likumprojekta anotācijā. Labklājības ministrija vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka daļai personu, kuras saņem vecuma pensiju un vienlaikus ir pašnodarbinātie, pensijas samazinājums kā strādājošajiem netikšot piemērots. Savukārt pensijas saņēmējiem, kuru darba ienākumi ir minimālās darba algas apmērā vai tuvu tam, bet kuriem piešķirtās pensijas apmērs ir vienāds ar vidējo pensijas apmēru valstī vai pat lielāks, vajagot izvēlies - turpināt vai neturpināt darba tiesiskās attiecības.
153. Pieaicinātā persona - Nodarbinātības valsts aģentūra - norāda, ka, vērtējot Izmaksu likuma ietekmi uz brīvo darba vietu skaita izmaiņām, secināms, ka brīvo darba vietu skaits nav būtiski mainījies saistībā ar šā likuma spēkā stāšanos un pensionāru iespējamo aiziešanu no darba. Tomēr atsevišķos gadījumos aģentūras filiālēs esot konstatēts, ka darba devēji šā gada jūnija beigās un jūlija sākumā pieteikuši vakances, pamatojoties uz darba tiesisko attiecību pārtraukšanu ar strādājošiem pensionāriem. Vienlaikus tiek norādīts, ka šobrīd pieteikto brīvo darba vietu skaitu ietekmē arī vispārējie ekonomiskie faktori. To dēļ uzņēmumiem esot nepieciešams samazināt nodarbināto skaitu. Tādējādi pensionāru aiziešana no darba varētu būt viens no iespējamiem veidiem, kādos uzņēmumi samazina darbinieku skaitu un likvidē darba vietas.
154. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka
155. gada jūnijā kopš tā paša gada sākuma uzkrātais valsts konsolidētā budžeta deficīts sasniedzis 458 miljonus latu jeb 3,5 procentus no prognozētā gada iekšzemes kopprodukta. Tad esot prognozēts, ka līdz gada beigām minētais deficīts varētu sasniegt 1,3 miljardus latu. Ja budžeta deficīts netiktu samazināts par 500 miljoniem latu, tiktu apdraudēta gan starptautiskā aizdevuma saņemšana, gan valsts funkciju veikšana, gan arī pēc iespējas ātrāka ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās valstī. Apstrīdēto normu pieņemšana bijusi daļa no fiskālās konsolidācijas, un apstrīdēto normu ietekme uz izdevumu samazināšanu
156. gadā plānota 88 miljonu latu apmērā. Latvijas Banka uzskata, ka tādējādi likumdevējam esot izdevies sasniegt tā izraudzīto pamatmērķi. Pastāvējušas dažādas alternatīvas tam, kā samazināt budžeta deficītu. Ekonomiski pamatotāku vai citādi likumdevēja izraudzītā mērķa sasniegšanai piemērotāku alternatīvu iespējamība esot tieši nosakāma budžeta veidošanas ietvaros. Latvijas Bankas kompetencē esot konsultāciju sniegšana Saeimai un Ministru kabinetam. Savukārt budžeta veidošana un apstiprināšana esot Ministru kabineta un Saeimas kompetencē. Latvijas Bankas rīcībā neesot informācijas par to, ka starptautiskie aizdevēji būtu pieprasījuši apstrīdētajās normās noteikto pensiju izmaksu samazinājumu.
157. Pieaicinātā persona - Valsts kontrole - norāda, ka neesot veikusi revīzijas, kuru ietvaros tiktu vērtēta valdības darbība ekonomiskās krīzes novēršanai. Vienlaikus Valsts kontrole vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka
158. gadā kopumā veiktas 32 likumības revīzijas un par 11 likumības revīzijās konstatētajiem tiesību normu pārkāpumiem ziņots Ģenerālprokuratūrai. Minētie pārkāpumi saistīti ar valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanu, pārkāpumiem grāmatvedībā, nodokļu un finanšu jomu, iepirkumu regulējošu normatīvo aktu neievērošanu, interešu konflikta situācijām un citiem dažāda rakstura pārkāpumiem. Konstatētie tiesību normu pārkāpumi kvalificēti gan kā valsts un pašvaldību finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšana, gan kā nolaidīga valsts amatpersonas pienākumu pildīšana, gan kā valsts amatpersonu pilnvaru pārsniegšana, gan kā nelietderīga rīcība ar valsts budžeta un pašvaldību budžetu līdzekļiem. Valsts kontrole arī norāda, ka, īstenojot revīziju "Par Latvijas Republikas
159. gada pārskatu par valsts budžeta izpildi un par pašvaldību budžetiem", esot konstatēts, ka atsevišķas valsts iestādes nav ievērojušas ar tiesību aktiem noteiktos prēmiju izmaksas un materiālās stimulēšanas ierobežojumus. Līdz ar to budžeta līdzekļi nav izlietoti efektīvi vai izmantoti pretēji normatīvajiem aktiem.
160. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk -Tiesībsargs) - norāda, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu pieder pie sociālajām tiesībām, kas ir ļoti nozīmīgas, taču vienlaikus īpašas un atšķirīgas cilvēktiesības, jo to īstenošana ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Tādēļ arī starptautiskajos dokumentos sociālās tiesības esot formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, atstājot dalībvalstīm plašu rīcības brīvību šo tiesību īstenošanā. Vienlaikus vērā ņemams esot tas, ka šīs tiesības iekļautas konstitūcijā un līdz ar to valsts no to īstenošanas nevarot atteikties. Minētais secinājums izrietot arī no sociāli atbildīgas valsts principa. Likumdevējs Izmaksu likumā esot noteicis pensijas izmaksu ierobežojumus uz laiku, tādējādi sašaurinot Satversmes
161. pantā garantētās personu pamattiesības. Atsaucoties uz Satversmes tiesas un Lietuvas Konstitucionālās tiesas praksi, Tiesībsargs atzīst, ka apstrīdētās normas vērtējamas arī Satversmes
162. panta kontekstā. Noskaidrojot apstrīdēto normu leģitīmo mērķi, tiek secināts, ka par tādu atzīstama pensiju speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana. Īpaši uzsverama esot nepieciešamība izvairīties no deficīta veidošanās valsts pensiju speciālajā budžetā, kā arī nodrošināt to, lai pensiju izmaksa būtu iespējama arī nākotnē. Vērtējot apstrīdēto normu samērīgumu, Tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka šajā gadījumā nevarot tikt ignorēti ekonomiskie faktori. Proti, ārkārtas situācijās pensiju tiesisko regulējumu varot grozīt, arī samazinot pensiju lielumu tiktāl, ciktāl tas nepieciešams vitāli svarīgu sabiedrības un valsts interešu nodrošināšanai un citu konstitucionālo vērtību aizsardzībai. Tāda grupa kā vecāka gadagājuma cilvēki esot īpaši atkarīga no valsts ekonomiskās un sociālās situācijas. Šajā grupā ietilpstot arī daudz tādu personu, kurām neesot adekvātu iztikas līdzekļu un kuras esot sociāli mazaizsargātas. Likumdevējs neesot paredzējis minimālo tiesību apjomu, kas personai būtu jāgarantē jebkurā gadījumā, lai tā spētu nodrošināt savas pamatvajadzības. Minētais uzskatāms par valsts pamatpienākumu nepildīšanu, kam neesot attaisnojuma. Šāds pienākums valstij izrietot arī no sociāli atbildīgas valsts principa, kura mērķis esot sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu. Sociālais taisnīgums ietverot rūpes par sociālo atšķirību izlīdzināšanu, vājāko sabiedrības locekļu aizsardzību un iespēju vienlīdzību. Tiesībsargs uzsver, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām strādājošie pensionāri tiek netieši diskriminēti salīdzinājumā ar tiem strādājošajiem, kuri nav sasnieguši pensijas vecumu, jo tiekot ierobežotas pensionāru iespējas brīvi izvēlēties nodarbošanos. Apstrīdētā norma piespiežot strādājošos pensionārus izvēlēties - vai nu saņemt pilnu pensiju, vai arī turpināt strādāt. Arī informācija par apstrīdēto normu alternatīvām esot pretrunīga. Neesot gūstams apstiprinājums tam, ka likumprojekta izstrādātāji un Saeima būtu pietiekami izvērtējuši, vai izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, alternatīviem līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu personas pamattiesības. Ministru kabinetam un Saeimai vajadzējis ņemt vērā arī Satversmes tiesas
163. gada
164. marta spriedumu lietā Nr. 2001-12-
165. Acīmredzama šā sprieduma atziņu ignorēšana esot atzīstama par nepieņemamu demokrātiskā valstī. Tiesībsargs arī norāda, ka likumdevējs nav paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Proti, laiks no apstrīdēto normu pieņemšanas līdz to spēkā stāšanās brīdim esot bijis pārmērīgi īss. Tādējādi personām esot liegta iespēja pienācīgā kārtā sagatavoties pārmaiņām un plānot savu turpmāko dzīvi atbilstoši samazinātajam pensijas apmēram, it īpaši ņemot vērā to, ka pensija ir būtisks un vairākumam pensionāru - vienīgais iztikas avots.
166. Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (turpmāk - LBAS) - norāda, ka, izstrādājot grozījumus
167. gada budžetā, konsultācijas ar to esot notikušas. Savukārt, izstrādājot apstrīdētās normas, nekādas apspriedes ar LBAS neesot notikušas. Pirms
168. jūnija vienošanās parakstīšanas LBAS esot norādītas divas alternatīvas - vai nu parakstīt minēto dokumentu, vai arī to neparakstīt, bet tādā gadījumā rēķināties ar to, ka Latvijas Republika nesaņemšot starptautisko aizdevumu. Lai arī LBAS neesot kompetenta sniegt viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, tomēr tā norāda, ka šīs normas varētu būt pretrunā ar Satversmes
169. un
170. pantu. Īpaši tiek uzvērts tas, ka lielākajai daļai valsts pensijas saņēmēju pensija esot mazāka par valstī noteikto iztikas minumu.
171. gadā valstī būšot 200 000 trūcīgu personu. Šādos apstākļos, samazinot izmaksājamo pensijas apmēru, valsts ietaupījumu panākot uz sociāli vismazāk aizsargāto personu rēķina.
172. Pieaicinātā persona - Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - LDDK) - norāda, ka
173. jūnija vienošanās būtu uzskatāma nevis tikai par sociālo partneru, bet gan par sociālo partneru un citu organizāciju vienošanos. Pirms tās noslēgšanas nekādas citas apspriedes neesot notikušas. Vienīgā apspriede notikusi
174. gada
175. jūnijā pirms minētās vienošanās noslēgšanas. LDDK neesot kompetenta izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.
176. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība (turpmāk - LPS) - norāda, ka, sagatavojot
177. jūnija vienošanos, esot apsvērtas arī šādas alternatīvas - neapliekamā minimuma samazināšana līdz 0 latiem vai pensiju samazināšana par 15 procentiem. LPS pensiju samazināšanu neesot atbalstījusi, norādot, ka trūkstošais finansējums būtu gūstams no valsts pārvaldes līdzekļiem. Nekādas citas konsultācijas neesot notikušas. LPS norāda, ka tā neesot kompetenta izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, tomēr atzīst, ka tās esot pretrunā ar Satversmes
178. pantu. Vietējo pašvaldību rīcībā neesot pietiekami daudz resursu, lai pilnībā nodrošinātu likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzēto obligāto sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem.
179. Pieaicinātā persona - Latvijas Pensionāru federācija (turpmāk - LPF) - norāda, ka
180. jūnija vienošanās tekstu LPF priekšsēdētāja saņēma tikai
181. gada
182. jūnijā plkst. 22.20 un nekādus grozījumus tajā vairs nebija iespējams izdarīt. Vienošanās ar tajā ietvertajām izmaiņām esot pieņemta bez jebkādas saskaņošanas ar LPF. LPF priekšsēdētāja, iepazinusies ar
183. jūnija vienošanās "C" sadaļu, atzinusi, ka tajā ietvertais pasākumu kopums ir prettiesisks. Viņas iebildumus uzklausījis tikai Valsts prezidents, kurš ieteicis šo vienošanos parakstīt. Izstrādājot sociālā nodrošinājuma jomā ieviešamās izmaiņas, esot apsvērti vairāki alternatīvi risinājumi. Uz Ministru kabineta
184. gada
185. jūnija sēdi LPF priekšsēdētāja esot uzaicināta, lai uzklausītu Finanšu ministrijas pārstāvja priekšlikumus, bet tie neesot bijuši pieņemami. Tāpēc LPF priekšsēdētāja lūgusi iespēju jautājumu, kas attiecas uz sociālā nodrošinājuma samazināšanu, apspriest ar labklājības ministru un LPF valdes locekļiem.
186. gada
187. jūnijā, tiekoties ar labklājības ministru, esot panākta vienošanās par pensiju samazinājumu 20 procentu apmērā tiem strādājošajiem pensionāriem, kuru pensijas ir lielākas par 100 latiem, un par piemaksu neizmaksāšanu tiem pensionāriem, kuri pensionējušies pēc
188. gada
189. janvāra. Ministru kabineta
190. gada
191. jūnijā sēdē minētās vienošanās neesot akceptētas. LPF norāda, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.,
192. un
193. pantam, un tās argumenti ir līdzīgi Pieteikumu iesniedzēju argumentiem.
194. Pieaicinātā persona - Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča - Satversmes tiesu informē, ka viņas vadītā komisija vairākkārt esot vērsusi Saeimas uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmei. Šā iemesla dēļ esot organizētas arī vairākas komisijas sēdes, kurās izstrādāti apstrīdēto normu pieņemšanai alternatīvi risinājumi. Piemēram, ticis izstrādāts priekšlikums noteikt pensijas maksimālo apmēru - 350 latu, savukārt strādājošiem pensionāriem noteikt pensiju izmaksas ierobežojumu 50 procentu apmērā. A. Barča vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisija izstrādājusi grozījumus Izmaksu likumā, paredzot, ka tā
195. un
196. pantā ietvertie pensiju izmaksas ierobežojumi netiks piemēroti personām, kurām noteikta 1.,
197. vai
198. grupas invaliditāte, turklāt šīm personām tiks atmaksāta arī ieturētā pensija. Tāpat esot izstrādāti astoņi likumprojekti, kuri paredzējuši, ka arī izdienas pensijas saņēmējiem, kuriem noteikta 1.,
199. vai
200. grupas invaliditāte, netiks piemēroti izdienas pensiju izmaksas ierobežojumi.
201. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes doktorante Anita Kovaļevska - atzīst, ka ar apstrīdētajām normām likumdevējs uz noteiktu periodu izņēmuma kārtā mainījis sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību, ierobežojot personu tiesības saņemt tām likumā noteiktajā kārtībā piešķirtās pensijas un tādējādi samazinot sociālā nodrošinājuma apmēru. Ierobežojot personai Satversmē paredzētās tiesības, citastarp esot jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības. Apkopojot Satversmes tiesas un ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas norādītos kritērijus, A. Kovaļevska secina, ka jāizvērtē normu pieņemšanas kārtība, leģitīmais mērķis, kā arī tas, vai ir ievērots samērīguma princips. A. Kovaļevska norāda, ka Izmaksu likums pieņemts atbilstošā kārtībā. Taču viņa atzīst, ka nav gūstams pietiekams apstiprinājums tam, vai Saeima izvērtējusi alternatīvas iespējas un vai pienācīgi konsultējusies ar skartajām grupām. Analizējot apstrīdēto normu piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, esot secināms, ka Izmaksu likuma
202. pantā paredzētie pasākumi ir piemēroti mērķa sasniegšanai. Savukārt par
203. pantā paredzēto pasākumu piemērotību neesot skaidrības, jo anotācijā neesot norādīts iecerētais speciālā budžeta izdevumu samazinājums. Vienlaikus A. Kovaļevska uzskata, ka Izmaksu likuma
204. pantā paredzētie ierobežojumi nav atzīstami par vismazāk ierobežojošiem līdzekļiem leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu netiekot nodrošinātas vismaz minimālajā līmenī, ja personām netiek nodrošinātas pensijas vismaz minimālā apmērā. Vispārīgi principi attiecībā uz pensiju minimālo apmēru esot noteikti gan Satversmes tiesas praksē, gan ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas praksē. Savukārt vecuma pensiju minimālā apmēra aprēķināšanas vadlīnijas esot atrodamas Starptautiskās darba organizācijas konvencijās Nr. 102 un Nr. 128, kuras Latvija nav ratificējusi. Līdzīgu pieeju paredzot arī Eiropas Sociālās drošības kodekss, kuru Latvija parakstījusi. Saskaņā ar šiem dokumentiem vecuma pensijai vajadzētu būt vismaz 40 procentu apmērā no attiecīgās personas vidējā atalgojuma. Pie tam Latvijai esot saistošs Eiropas Sociālās hartas
205. pants. Tas garantējot tiesības uz sociālo palīdzību, lai nodrošinātu to, ka personas ienākumi nav zem nabadzības līmeņa. Personām, kuru pensijas ir zem nabadzības līmeņa, apstrīdētās normas piemērot neesot pieļaujams. Šo secinājumu varot pamatot arī ar Satversmes
206. pantu. Likumdevējam esot bijis pienākums diferencēt pensiju saņēmējus atkarībā no pensiju lieluma atbilstības minimālajam ienākumu līmenim. Attiecībā uz Izmaksu likuma
207. pantu esot secināms, ka principā ir pieļaujams samazināt strādājošiem pensionāriem izmaksājamās pensijas apmēru. To apstiprinot arī starptautiskie līgumi. Tomēr A. Kovaļevska norāda, ka šī apstrīdētā norma neatbilst samērīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem. Likumdevējs neesot ņēmis vērā ne piešķirtās pensijas apmēru, ne pensionāra ienākumus, kas gūti no darba tiesiskajām attiecībām, nedz arī kopējos pensionāra ienākumus. Līdz ar to varot rasties tāda situācija, ka personai nav iespējams sevi nodrošināt un tā kļūs par sociālās palīdzības saņēmēju, bet tas esot pretrunā ar sociāli atbildīgas valsts principu. Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu atšķirīga izmaksājamās pensijas apmēra noteikšana dažādām personu grupām, balstoties uz šo personu ienākumu līmeni. Kaut arī Izmaksu likuma
208. pantā paredzētie pasākumi ir pieļaujami, likumdevējam esot pienākums paredzēt saudzējošus pārejas noteikumus, lai personas varētu pielāgoties jaunajam regulējumam. Šajā gadījumā likums stājies spēkā agrāk nekā mēnesi pēc tā pieņemšanas un tas esot pretrunā ar tiesiskās paļāvības jeb tiesiskās stabilitātes principu.
209. Pieaicinātā persona - Mg. mpa. Maija Poršņova - norāda, ka sociālās apdrošināšanas līdzekļu izvietošanai Valsts kasē esot gan pozitīvi, gan arī negatīvi aspekti. Kā pozitīvo aspektu varot minēt to, ka līdzekļi esot pakļauti mazākam ekonomiskajam riskam, jo tiekot ieguldīti drošos finanšu instrumentos un vienlaikus tiekot saglabāta relatīva ieguldīto līdzekļu vērtība. Šāda rīcība esot īpaši atbalstāma ekonomiskās nestabilitātes laikos, jo samazinot varbūtību, ka līdzekļi tiks zaudēti. Kā negatīvais aspekts minams tas, ka Ministru kabinetam esot iespēja rīkoties ar šiem līdzekļiem, destabilizējot sociālās apdrošināšanas sistēmu kopumā. Vērtējot to, vai likumdevēja attieksme pret strādājošiem pensionāriem var būt citāda nekā pret vecuma pensijas saņēmējiem, tiek norādīts, ka Ministru kabinetam un Saeimai, piedāvājot pieņemšanai apstrīdētās normas, bija zināms Satversmes tiesas
210. gada
211. marta spriedums lietā Nr. 2001-12-
212. Šo institūciju lēmumi acīmredzot esot balstīti uz situāciju, kura izveidojusies ekonomiskās krīzes rezultātā. Eiropas Sociālās hartas
213. pants nosakot ikviena tiesības uz darbu un atzīstot strādājošo tiesības pelnīt sev iztiku ar brīvi izraudzītas nodarbošanās palīdzību. Tomēr Eiropas Sociālās drošības kodekss pieļaujot pensijas izmaksu samazināšanu atsevišķos gadījumos. Attiecībā uz strādājošiem pensionāriem tiesiskās paļāvības princips esot pārkāpts visupirms jau tādēļ, ka, paredzot strauju normas spēkā stāšanos, strādājošiem pensionāriem bijusi liegta iespēja likumā noteiktajā laikā atstāt darbu. Pieaicinātā persona atzīst, ka no sociālās aizsardzības politikas viedokļa izdienas pensijas neesot lētākais un efektīvākais sociālās aizsardzības mehānisms. Atbilstoši Eiropas Savienības tiesību principiem un likumdošanas aktiem neesot pieļaujams noteikt profesijas, kuras saistītas ar kaitīgiem apstākļiem un par darbu kurās tiktu piešķirtas kompensācijas. Nodarbinātajiem vajagot nodrošināt tādus darba apstākļus, darba režīmu un vidi, lai kaitējums nerastos. Vienlaikus esot jāņem vērā arī tas, ka nebūtu pamatoti tiesības uz izdienas pensiju samazināt personām, kuras šīs tiesības jau nopelnījušas. Vērtējot to, vai bērna kopšanas pabalsts pamatoti tiek maksāts no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta, tiek norādīts, ka, nepalielinot valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, vecāku pabalsti tika pārcelti uz valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, tos "iespiežot" citu pakalpojumu starpā. Līdz ar to sociālās apdrošināšanas iemaksu īpatsvars pensiju fondā ticis samazināts un līdzekļi novirzīti vecāku pabalstu izmaksai. M. Poršņova norāda, ka sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā esošais pārpalikums pēc būtības esot rezerves fonds, kura esamība likumdošanas aktos tikai pieļauta, bet ne formalizēta. Proti, neesot noteikts, cik lielam jābūt pārpalikumam, lai rezerves fonds varētu tikt veidots, kā un ar kādiem nosacījumiem tiek izmantoti šā fonda līdzekļi un kas šo līdzekļu izmantošanu uzrauga. Latvijā izraudzīts tāds modelis, ka sociālās apdrošināšanas speciālais budžets ir valsts konsolidētā budžeta sastāvdaļa un atbildību par resursu pārvaldīšanu uzņemas finanšu ministrs. Tomēr vajagot rēķināties ar risku, ka politiskajā ziņā tik ļoti sašķeltā valdībā, kāda ir Latvijā, zināmas politiskās intereses varot tikt vērtētas augstāk par citām interesēm. Tas, ka diezgan lielu sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pārpalikumu valdība nav izmantojusi, lai turpinātu pensiju un pabalstu izmaksu, tajā pašā laikā noskaidrojot situāciju un meklējot veiksmīgākus risinājumus, esot vērtējams negatīvi. Nepamatoti esot apgalvojumi, ka lejupslīde bijusi pēkšņa. Vērtējot to, vai pensiju izmaksai noteikto ierobežojumu satversmība ir atkarīga no personai pieejamiem sociālās palīdzības pakalpojumiem, M. Poršņova atgādina, ka Latvija ir ratificējusi Eiropas Sociālās hartas
214. pantu. Līdz ar to Latvija esot apņēmusies nodrošināt palīdzību ikvienai personai, kurai trūkst iztikas līdzekļu un kura nespēj tos sagādāt pašas spēkiem. Latvijā nabadzības riskam esot pakļauti ļoti daudz vecāka gadagājuma cilvēku, galvenokārt tie, kuriem nav ģimenes, un jo īpaši sievietes, kurām ir garāks mūžs. Šo iedzīvotāju īpatsvars ekonomiskās augšupejas laikā palielinājies no 21 procenta
215. gadā līdz 30 procentiem
216. gadā un 33 procentiem -
217. gadā. Aptuveni 75 procenti no vecāka gadagājuma vientuļajiem pensionāriem esot pakļauti nabadzības riskam. Kaut arī Satversme garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu sociālās aizsardzības sistēmu un tātad arī samērīgu nodrošinājumu, tomēr nekonsekvences sociālās politikas realizācijā, ikvienas pēdējo gadu valdības solījumu un lēmumu nesakritība liekot iedzīvotājiem apšaubīt sociālās aizsardzības sistēmas stabilitāti, kā arī valsts spēju nodrošināt viņiem sociālo aizsardzību likumā noteiktajos gadījumos. Publiski pieejamos dokumentos neesot rodams pamatojums apgalvojumam, ka apstrīdētās normas pieņemtas starptautisko aizdevēju spiediena rezultātā. M. Poršņova arī uzskata, ka nav pamatoti vecuma pensijas saņēmējus sadalīt grupās atkarībā no tā, vai viņiem vecuma pensija piešķirta pirms vai pēc
218. gada
219. janvāra, proti, likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanās brīža. Pastāvošā sistēma esot sava veida izlīgums starp vecākajām un jaunākajām paaudzēm, kura rezultātā pensiju izmaksu var nodrošināt arī tiem cilvēkiem, kas vecuma pēc nevarēja līdzdarboties jaunās sistēmas veidošanā.
220. Pieaicinātā persona - finanšu eksperts Ģirts Rungainis - norāda, ka pensijas un pabalstus, kas tiek maksāti no sociālās apdrošināšanas budžeta, nevarot uzskatīt par personas īpašumu. Tos varot atzīt par zināmu valsts apsolījumu veikt izmaksas no solidaritātes fonda, ņemot vērā, piemēram, personas ieguldījumu vai darba stāžu. Šādas izmaksas esot atkarīgas no tā, vai konkrētā situācijā valsts var atļauties minētos maksājumus veikt. Neesot šaubu par to, ka, samazinot pensijas vai pabalsta apmēru, valsts konkrēto personu pieviļ. Tomēr pašreizējā situācijā ienākumu ierobežojums skarot lielāko sabiedrības daļu un, ja kādai sociālajai grupai tas netiekot piemērots, tad šī grupa faktiski atrodoties privileģētā stāvoklī. Ņemot vērā to, ka valsts maksātspēja samazinājusies, visupirms būtu jāiegūst sabiedrības vairākuma atbalsts tam, lai kādas sociālās grupas finansiālais stāvoklis - iepretim citu grupu finansiālajam stāvoklim - tiktu uzlabots. Ja Satversmes tiesa apstrīdētās normas atstātu spēkā, ekonomiskās sekas varētu būt dažādas. Pirmkārt, panākot izdevumu samazinājumu sociālajā jomā, valsts izpildīšot starptautisko aizdevēju prasības un turpināšot saņemt starptautiskos aizdevumus. Otrkārt, personas turpmāk ņemšot vērā to, ka uz valsts solījumiem nevar paļauties. Treškārt, samazināšoties pensionāru pirktspēja un pasliktināšoties viņu dzīves apstākļi, daļai trūcīgo personu - pat īpaši jūtami. Ceturtkārt, daļa no strādājošajiem pensionāriem pārtraukšot darba tiesiskās attiecības, tomēr viņu atstātās darba vietas gluži vienkārši nebūšot iespējams aizpildīt zemā atalgojuma dēļ. Savukārt tad, ja Satversmes tiesa apstrīdētās normas atceltu, ekonomiskās sekas arī varētu būt dažādas. Pirmkārt, valsts būšot spiesta rast budžeta samazinājumu citās jomās. Ja šāds samazinājums netikšot rasts, tad valsts nespēšot turpmāk saņemt starptautiskos aizdevumus un būšot spiesta pāriet uz bezdeficīta budžetu. Otrkārt, turpmāk tikšot daudz rūpīgāk izvērtēta tādu valsts solījumu izpilde, kuri attiecas uz pensiju palielināšanu. Treškārt, palielināšoties iedzīvotāju paļaušanās uz valsti un tādējādi valstij būšot lielāks stimuls veidot labāk pārdomātu un sabalansētu ilgtermiņa politiku. Ceturtkārt, pensiju nepalielināšana deflācijas situācijā būšot līdzvērtīga pensiju palielināšanai, jo pensionāru pirktspēja pieaugšot. Piektkārt, pensiju nesamazināšana stimulēšot iekšzemes patēriņu. Kā alternatīva apstrīdēto normu pieņemšanai esot minama visaptveroša valsts pārvaldes reforma. Tāpat esot pastāvējusi un joprojām pastāvot iespēja paplašināt nodokļu bāzi un palielināt atsevišķus nodokļus. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka, palielinot nodokļu slogu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, pastāv liels risks vēl vairāk pasliktināt valsts ekonomisko situāciju. Ģ. Rungainis norāda, ka kopējais pensionāru nodarbinātības ekonomiskais efekts esot salīdzinoši neliels. No ekonomiskā viedokļa pensionāru tiesības strādāt esot uzskatāmas drīzāk par privilēģiju un šo tiesību samazinājums esot pieļaujams. Tiek uzsvērts, ka pensiju izmaksu samazinājums jāvērtē kopsakarā ar budžeta izdevumu samazinājumu citās jomās. Ja pensiju izmaksu proporcionālais samazinājums esot vienāds ar samazinājumu citās jomās vai mazāks par to, tad tas esot vērtējams kā valsts iespēju jautājums. Secinājumu daļa I
221. Satversmes tiesā ir ierosinātas lietas gan par Izmaksu likuma
222. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes
223. un
224. pantam, gan arī par Izmaksu likuma
225. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 91.,
226. un
227. pantam. No pieteikumiem un Saeimas atbildes raksta secināms, ka apstrīdētās normas attiecas uz sociālo tiesību jomu un lietā tiek apstrīdēta likumdevēja rīcība, kas ierobežo Satversmē garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs Izmaksu likumā ir noteicis pensijas izmaksu ierobežojumus, tādējādi sašaurinot Satversmes
228. pantā personai garantētās pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu (sk. lietas materiālu
229. sēj.
230. lpp. un
231. sēj.
232. lpp.). Izvērtējot kādu tiesību normu atbilstību tiem tiesību principiem, kas izriet no Satversmes
233. pantā noteiktajām valsts konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdēto normu raksturs, to saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Proti, likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam (sk. Satversmes tiesas
234. gada
235. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.
236. un 15.
237. punktu). Tādējādi šajā lietā apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības principam un samērīguma principam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes
238. pantu. Attiecībā uz Satversmes
239. pantu Satversmes tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka, noskaidrojot to, vai kāda no likuma "Par valsts pensijām" tiesību normām nav pretrunā ar vienlīdzības principu, jāņem vērā tiesību joma, kurā apstrīdētā norma ietilpst. Vienlīdzības princips pamatā piemērojams kopā ar citām pamattiesībām. Jo sevišķi tādēļ, ka nereti, balstoties tikai uz šo principu, nevar secināt, kā izšķirama lieta. Satversmes
240. pantā nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei jābūt, proti, vai tai jābūt labvēlīgai vai nelabvēlīgai. Lai izvēlētos vienu no šiem risinājumiem, jāņem vērā jau citi apsvērumi, kas atrodas ārpus vienlīdzības jēdziena robežām (sk., piemēram, Satversmes tiesas
241. gada
242. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01
243. un 6.
244. punktu un
245. gada
246. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01
247. punktu). Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu uzskatāmas par īpašumu Satversmes
248. panta izpratnē. Tomēr, vērtējot kādas tiesību normas atbilstību minētajam pantam, nepieciešams ņemt vērā to, vai lieta skar arī sociālo tiesību jomu. Ja lieta minēto jomu skar, tad vienlaikus ir atzīstams, ka pieteikuma iesniedzēja tiesības un tiesiskās intereses nevar tikt aizsargātas tādā pašā mērā, kā tas būtu gadījumā, ja ierobežotas būtu īpašuma tiesības to "klasiskajā" izpratnē (sk. Satversmes tiesas
249. gada
250. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01
251. un
252. punktu). Satversmes tiesa atzīst, ka attiecībā uz īpašuma tiesībām sociālo tiesību jomā valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, jo arī Satversmes
253. pantā noteiktās tiesības vēl negarantē noteiktu pensijas apmēru un tās var ierobežot. Satversmes
254. pants attiecībā uz pensijām personai nodrošina mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes
255. pants (sk. lietas materiālu
256. sēj.
257. lpp.). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas (sk. Satversmes tiesas
258. gada
259. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01
260. punktu). Valsts pienākums ņemt vērā savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes
261. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas
262. gada
263. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01
264. punktu). Tā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts)
265. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ieskaitot sociālo apdrošināšanu. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk - Konvencija) nav ietverta Satversmes
266. pantam analoģiska satura norma. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) lietas, kas attiecas uz sociālā nodrošinājuma un sociālās palīdzības jautājumiem, vērtē Konvencijas
267. protokola
268. pantā ietverto īpašuma tiesību aspektā (sk. piemēram, ECT spriedumu lietā Stec and Others v. the United Kingdom [GC], nos. 65731/01 and 65900/01, 12 April 2006, para. 51). Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka tiesības uz pensiju ietilpst Satversmes
269. pantā noteiktajās pamattiesībās uz sociālo nodrošinājumu. Šajā gadījumā ir pamats atzīt, ka minētais Satversmes pants personas tiesībām uz pensiju garantē augstāku aizsardzību. Vienlaikus norādāms, ka apstrīdētajās normās ietvertais pensiju izmaksu samazinājums ir vērtējams arī kopsakarā ar principiem, kas izriet no Satversmes
270. panta un Konvencijas
271. protokola
272. panta, ņemot vērā tajos ietverto īpašuma tiesību aizsardzību un Latvijas pensiju finansēšanas sistēmu. Tādējādi visupirms ir vērtējama apstrīdēto normu atbilstība Satversmes
273. pantam.
274. Neviena no lietām nav ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības par Izmaksu likuma
275. panta pirmās daļas - ciktāl tā attiecas uz normā minētajām izdienas pensijām - atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Savukārt divdesmit Saeimas deputātu pieteikumā, pēc kura ierosināta lieta Nr. 2009-68-01, nav ietverts pamatojums tam, ka ieturējums no minētajām izdienas pensijām būtu uzskatāms par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normu (aktu) prasībām. Saeima norādījusi, ka lietā Nr. 2009-68-01 analoģiski ir piemērojami argumenti, kas ietverti Saeimas atbildes rakstos lietās Nr. 2009-52-01, Nr. 2009-63-01 un Nr. 2009-65-
276. Lietas Nr. 2009-63-01 un Nr. 2009-65-01 ir ierosinātas par Izmaksu likuma
277. panta pirmo daļu, ciktāl tā attiecas uz izdienas pensijām, kas ir analoģiskas ar Izmaksu likuma
278. pantā minētajām pensijām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no procesuālās ekonomijas principa izriet: nebūtu lietderīgi atkārtoti lemt par jautājumiem, kas var tikt izlemti konkrētas lietas ietvaros. Noteicošais ir apstāklis, vai izlemjamais jautājums ir cieši saistīts ar lietā apstrīdētajām normām, kā arī tas, vai šā jautājuma izvērtēšana iespējama sniegtā pamatojuma ietvaros (sk. Satversmes tiesas
279. gada
280. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01
281. punktu). No Saeimas atbildes rakstiem izriet, ka apstrīdētajās normās paredzētās izdienas pensiju izmaksas noteiktas tādu pašu apsvērumu dēļ kā vecuma pensiju izmaksas. Visi apstrīdētajās normās paredzētie pensiju izmaksu apmēri būtībā balstās uz līdzīgu likumdevēja izpratni par tā tiesībām ieviest noteiktas izmaiņas sociālo tiesību regulējumā. Līdz ar to šīs lietas ietvaros vienlīdz iespējams izvērtēt arī Izmaksu likuma
282. panta pirmajā daļā noteikto izdienas pensiju izmaksu atbilstību Satversmes
283. pantam.
284. Satversmes tiesa savos nolēmumos ir vērtējusi atsevišķu izdienas pensiju izmaksu jautājumu satversmību (sk., piemēram, Satversmes tiesas
285. gada 4 .decembra spriedumu lietā Nr. 2003-14-01 un
286. gada
287. janvāra spriedumu lietā 2006-13-0103). Minētajos spriedumos tiesa izdienas pensijas nav analizējusi Satversmes
288. panta aspektā. Apstrīdētajās normās noteikto izdienas pensiju izmaksu apmērs ir cieši saistīts ar sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem. Tāpat arī vecuma un konkrēto izdienas pensiju mērķi ir līdzīgi - kompensēt darbspēju zudumu. Proti, izdienas pensijas ir vērstas uz to, lai, iestājoties noteiktiem apstākļiem, nodrošinātu ar iztikas līdzekļiem personas, kuru darbs saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu, kas var rasties jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas. Izdienas pensija ir papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas (sk. Satversmes tiesas
289. gada
290. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01
291. punktu). No Saeimas atbildes rakstiem secināms, ka izdienas pensijas, kuras izmaksā saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām", tiek aprēķinātas tāpat kā vecuma pensijas, kurām ir paredzēts izmaksas ierobežojums. Līdz ar to šīm izdienas pensijām ir noteikts identisks samazinājums, lai attiecīgajai personu kategorijai neradītu privileģētu stāvokli (sk. lietas materiālu
292. sēj.
293. un
294. lpp.). Arī Saeimas sniegtais pamatojums apstrīdētajās normās noteikto izdienas pensiju izmaksas apmēram ir identisks pamatojumam, kas sniegts attiecībā uz apstrīdētajās normās noteiktajām vecuma pensijām. Tādējādi šajā spriedumā nav nepieciešams atsevišķi vērtēt izdienas pensijas kā tādas un tiesas secinājumi par vecuma pensiju izmaksu vienlīdz ir attiecināmi arī uz apstrīdētajās normās ietvertajām izdienas pensijām. II
296. gada
297. novembrī Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu "Par valsts pensijām". Tiesības uz valsts pensiju tika piešķirtas visiem Latvijas iedzīvotājiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta likuma spēkā stāšanās brīdī -
298. gada
299. janvārī - bija Latvijas Republika. Šis likums noteica tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, un tajā bija paredzēti divi valsts pensijas veidi: darba pensija (vecuma, invaliditātes, apgādnieka zaudējuma un izdienas pensija) un sociālā pensija. Tiesības uz darba pensiju bija personām, kas pakļautas Latvijas Republikas sociālajai apdrošināšanai. Savukārt personām, kurām nebija tiesību uz darba pensiju, likums garantēja sociālo pensiju. Šajā likumā noteiktā pensiju shēma bija balstīta uz iepriekš spēkā bijušajiem pensionēšanas principiem, tas ir, uz pārdales principiem, kas neveicināja strādājošo ieinteresētību savu vecumdienu nodrošināšanā. Šī shēma paredzēja visas sabiedrības atbildību un neveidoja tiešu saikni starp iemaksām un piešķiramās pensijas apmēru. Arī piešķirto pensiju līmenis bija zems (sk. Satversmes tiesas
300. gada
301. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas
302. punktu un Pensiju reformas koncepcijas
303. lpp. lietas materiālu
304. sēj.
305. lpp.).
306. gada
307. oktobrī tika pieņemts likums "Par valsts pensiju pagaidu aprēķināšanas kārtību". Arī šajā likumā bija noteikts, ka galvenā atbildība par nodrošinājumu vecumdienās ir valstij, nevis katram tās iedzīvotājam. Pēc šā likuma normām izmaksājamās pensijas apmērs nebija atkarīgs no iemaksu apjoma, bet tikai no darba stāža. Tas, ka nepastāvēja saikne starp sociālo iemaksu lielumu un pensijas apmēru, neveicināja sociālo iemaksu veikšanu. Veidojot jaunu sociālās apdrošināšanas sistēmu, Saeima no vairākiem modeļiem izvēlējās valsts sociālās apdrošināšanas modeli. Pastāvot šādai sistēmai, apdrošināšanas pamatprincipus, apdrošināmo personu loku, apdrošināšanas riskus, līdzekļu veidošanas kārtību nosaka likumi, un šādai apdrošināšanai ir obligāts raksturs. Minētā sistēma tika ietverta
308. gada
309. novembra likumā "Par valsts pensijām". Ar šā likuma pieņemšanu Latvijā tika ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi. Likums "Par valsts pensijām" paredz, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu. Piešķirto pensiju iespējams pārrēķināt un indeksēt, bet to nevar piešķirt no jauna. Tieši tas nosacījums, ka pensija ir atkarīga no iemaksu lieluma (uzkrātā kapitāla) un to gadu skaita, kad persona ir tiesīga saņemt pensiju, spēj nodrošināt pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti. Pirmais pensiju līmenis ir izveidots kā pārdales shēma, kura darbojas uz paaudžu solidaritātes principa pamata, proti, izmaksās pensionāriem tiek sadalīta nauda, ko iemaksā pašlaik strādājošie gados jaunākie cilvēki. Ar izveidotās sistēmas palīdzību tiek finansētas visu, arī to personu pensijas, kuras bija nodarbinātas pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un kuras nevarēja veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas vai citādi uzkrāt sev pensiju kapitālu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vecuma pensiju izmaksāšanai var izmantot tikai valsts pensiju speciālajā budžetā esošos līdzekļus. Tādējādi sabiedrības vienas daļas - pensijas saņēmēju - interesēs ir sabalansēt pensiju budžeta izdevumus ar ieņēmumiem un nepieļaut šā budžeta līdzekļu pārtēriņu (sk. Satversmes tiesas
310. gada
311. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.
312. punktu). Proti, tas nozīmē, ka visas iemaksas, kuras tiek izdarītas sociālās apdrošināšanas budžetā, var izmantot tikai likumā noteiktajiem mērķiem - pensijām, pabalstiem, kā arī sistēmas administratīvajiem izdevumiem. Līdz ar to ekonomiskā situācija valstī, īpaši nodarbinātība un migrācija, ir cieši saistīta ar sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļu apjomu. No pieteikumiem un Saeimas atbildes rakstiem izriet, ka šī lieta par pensiju izmaksu samazināšanu skar tikai pensiju sistēmas pirmo līmeni (valsts obligāto nefondēto pensiju shēmu). Valsts pensiju sistēmas pirmā līmeņa mērķis ir nodrošināt minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem. Pirmā līmeņa obligātais un uz sociālās apdrošināšanas principu bāzētais raksturs veido zināmu saiti starp visiem obligātajiem iedzīvotāju veiktajiem sociālās apdrošināšanas maksājumiem un galarezultātā sniedzamo pakalpojumu līmeni (sk. Pensiju reformas koncepcijas
313. lpp. lietas materiālu
314. sēj.
315. lpp.). Pensiju pirmā līmeņa kontekstā privātpersonai nav piešķirtas tiesības prasīt identificējamu daļu, bet tā var cerēt, ka saņems tādu materiālo atbalstu, kas būs atkarīgs no apstākļiem, kādi pastāvēs laikā, kad būs jāsaņem pensija. Šīs sistēmas pensijas ir pamatotas uz tā saukto kolektīvā nodrošinājuma principu, un tās nevar piešķirt, izvērtējot individuālo ieguldījumu. Šajā gadījumā neveidojas tiesības uz noteiktu summu, jo tā ir pakļauta svārstībām, tajā skaitā tiesiskajam regulējumam (sk. Satversmes tiesas
316. gada
317. jūnija sprieduma lietā 2001-02-0106 secinājumu daļas
318. punktu). Turklāt pēc tam, kad pensija personai ir piešķirta, persona iegūst aizsargājamu paļāvību uz to, ka pensijas izmaksa noteiktā apmērā arī tiks saglabāta. Latvijā ir pārveidots klasiskais paaudžu solidaritātes princips - strādājošās paaudzes nopelnītā nauda tiek maksāta pašreizējiem pensionāriem, bet vienlaikus pastāv arī apdrošināšanas princips, saskaņā ar kuru katrs pats veido uzkrājumu savai pensijai. Pozitīvi tika vērtēts princips, ka, aprēķinot pensiju, tiek ņemts vērā paredzamais mūža ilgums. Ir atzīts, ka ar pensiju politiku nedrīkst risināt visus sociālos jautājumus, jo jebkurš šāds solis rada problēmas, kas apdraud pensiju sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, un to nedrīkstētu pieļaut (sk., piemēram: Par Latvijas pensiju sistēmas starptautisko novērtējumu. Latvijas Vēstnesis,
319. gada
320. aprīlis, Nr. 57; Kad Latvijas pensiju sistēmu uzskata par paraugu Eiropai. Latvijas Vēstnesis,
321. gada
322. februāris, Nr. 27). Vienlaikus ir arī secināts, ka Latvijas pensiju sistēma ir jutīga pat pret niecīgām tādu parametru izmaiņām kā, piemēram, iemaksu likme, indeksācijas mehānisms un minimālais pensijas vecums (sk. Pasaules Bankas fonda tehniskās palīdzības misijas valsts izdevumu pārbaudes un valsts finanšu pārvaldes jautājumos
323. gada
324. -
325. jūnija ziņojuma Aide Memoire 4.
326. punktu lietas materiālu
327. sēj.
328. lpp.). Tādējādi var atzīt, ka
329. gada pensiju reformas rezultātā Latvijā izveidotā sociālās apdrošināšanas sistēma spēj nodrošināt pensiju un citu sociālo pakalpojumu pieejamību ilgtermiņā atbilstoši apmēram, kādā persona šajā sistēmā līdzdarbojusies, vai arī balstoties uz kolektīvā nodrošinājuma principu, taču nepārdomāti vai sasteigti lēmumi var ievērojami apdraudēt sistēmas ilgtspēju un līdzsvarotu pastāvēšanu. III
330. Satversmes
331. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa, interpretējot minēto pantu, atzinusi, ka, no vienas puses, šo pamattiesību īstenošana ir atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā esošajiem resursiem, bet, no otras puses - ja kādas tiesības uz sociālo aizsardzību ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs nevar atteikties tās īstenot. Tad tās vairs nav tikai deklaratīva rakstura tiesības un to aizsardzībai Latvijā ir piešķirta konstitucionāla vērtība (sk., piemēram, Satversmes tiesas
332. gada
333. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu). Pieteikumos tiek apstrīdēts Izmaksu likumā ietvertais regulējums, kas likumā "Par valsts pensijām" noteiktajām pensijām, kā arī atsevišķām izdienas pensijām ierobežo izmaksas apmēru. Izmaksu likuma regulējums nav pieņemts visaptverošas sociālās apdrošināšanas sistēmas reformas rezultātā, bet noteikts uz konkrētu laiku - no
334. gada
335. jūlija līdz
336. gada
337. decembrim. Turklāt Izmaksu likuma
338. pants paredz Ministru kabinetam pienākumu divas reizes gadā izvērtēt šajā likumā noteikto izmaksu ierobežojumu pamatotību un iesniegt Saeimai ziņojumu par ierobežojumu saglabāšanu vai arī, ja nepieciešams, likumprojektu par ierobežojumu daļēju vai pilnīgu atcelšanu. Satversmes tiesa savos nolēmumos ir vairākkārt vērtējusi tādu normu satversmību, kuras attiecas uz sociālajām tiesībām, un atzinusi, ka sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēma (pabalstu veidi un apmēri), kā arī tās uzturēšana ir pašas valsts ziņā. Šī sistēma ir atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Turklāt valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, lemjot par sociālo tiesību jautājumiem (sk. Satversmes tiesas
339. gada
340. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas
341. punktu un
342. gada
343. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01
344. punktu). Valsts un it īpaši tās likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu parasti nozīmīga ir to politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem, kas savukārt ir atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk. Satversmes tiesas
345. gada
346. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01
347. punktu). Sociālo tiesību jomā robeža starp juridiskiem un politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi nosakāma, un Satversmes tiesai jāatturas no politisku jautājumu izvērtēšanas, jo tie primāri ietilpst demokrātiski leģitimētā likumdevēja kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas
348. gada
349. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01
350. punktu un
351. gada
352. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106
353. punktu). Katras pamattiesības jomā valstij ir trīskāršs pienākums: gan respektēt, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas
354. gada
355. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01
356. punktu). Sociālo tiesību jomā īpaša nozīme piešķirama tam, vai valsts ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no konkrētas pamattiesības izrietošo individuālo vajadzību apmierināšanu. Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka Satversmes normas pamatā negarantē personām tiesības uz konkrētu sociālā nodrošinājuma apmēru un valstij ir jāatturas no pārmērīgas iejaukšanās pilsoņu finansiālajās attiecībās. Tādējādi valsts garantētais sociālo tiesību nodrošinājuma apmērs var mainīties atkarībā no valsts rīcībā esošo finanšu līdzekļu apjoma. Tomēr neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī likumdevējam ir saistošas Satversmē noteiktās personu pamattiesības.
357. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās ir ietverts Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojums. Arī Saeimas atbildes rakstos expressis verbis ir norādīts, ka apstrīdētās normas paredz personu pamattiesību ierobežojumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumā noteiktajā kārtībā piešķirto pensiju neizmaksāšana pilnā apmērā ierobežo Satversmes
358. pantā garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas
359. gada
360. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas
361. punktu un
362. gada
363. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2004-21-01
364. punktu). Izmaksu likums ierobežo personām Satversmes
365. pantā noteiktās pamattiesības.
366. Satversmes
367. pantā garantētās tiesības var ierobežot, ja ierobežojums ir noteikts ar likumu, ir attaisnots ar leģitīmu mērķi un atbilst samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas
368. gada
369. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03
370. punktu). Pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, proti, tas ietverts Izmaksu likumā, ko Saeima pieņēmusi
371. gada
372. jūnijā un Valsts prezidents izsludinājis
373. gada
374. jūnijā. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka apstrīdētās normas pieņemtas pienācīgā kārtībā. Vienlaikus norādāms, ka apstrīdēto normu sagatavošanas un pieņemšanas kontekstā negatīvi ir vērtējama sasteigtība, kā arī tas, ka sabiedrība par šo normu pieņemšanu iepriekš netika pienācīgi un savlaicīgi informēta (sk. Satversmes tiesas
375. gada
376. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.
377. punktu). Apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.
378. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas
379. gada
380. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01
381. punktu). Kaut arī Satversme, tostarp tās
382. pants, tieši neparedz gadījumus, kad Satversmes
383. pantā noteiktās pamattiesības varētu tikt ierobežotas, tās nevar atzīt par absolūtām. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas ir interpretējamas sistēmiski. Pieņēmums, ka konkrētām pamattiesībām vispār nevarētu noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas
384. gada
385. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas
386. punktu). Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - visupirms Saeimai. 27.
387. Saeima, kā arī Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertajam ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt ne tikai valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta intereses, bet arī Satversmes
388. pantā minētās konstitucionālās vērtības - citu cilvēku tiesības, ņemot vērā valsts pienākumu arī nākotnē nodrošināt gan valsts pensiju izmaksāšanu, gan citu sociālās drošības sistēmas ietvaros piešķirto pakalpojumu sniegšanu. No Saeimas sniegtās informācijas izriet, ka apstrīdētās normas pieņemtas apstākļos, kad strauji turpināja pasliktināties Latvijas Republikas ekonomiskā situācija un samazinājās valsts budžeta ieņēmumi, turklāt būtiski palielinājās bezdarbs un pieauga sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumi. Latvija
389. gada otrajā ceturksnī piedzīvoja straujāko ekonomiskās aktivitātes samazinājumu Eiropas Savienībā. Tā, piemēram, valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi
390. gada pirmajos sešos mēnešos bija par 15 procentiem mazāki nekā attiecīgajā laika posmā
391. gadā, un valsts konsolidētā budžeta izdevumi
392. gada pirmajos sešos mēnešos bija par 7,2 procentiem lielāki nekā attiecīgajā laika posmā
393. gadā. Iekšzemes kopprodukta kritums salīdzinājumā ar
394. gada pirmajiem sešiem mēnešiem bija 18,7 procenti un saglabājās arī
395. gada trešajā ceturksnī, sasniedzot 18,4 procentus (sk. http://www.csb.gov.lv/csp/content/?cat=244, aplūkots
396. gada
397. decembrī). Valdības ārējā parāda apmērs
398. gada otrajā pusē bija prognozējams aptuveni 33,2 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta un kopš
399. gada ir pieaudzis par aptuveni 70 procentiem (sk. http://ec.europa.eu/economy_finance/pdf/2009/autumnforecasts/lv_en.pdf, aplūkots
400. gada
401. decembrī). Šajā laikā valsts konsolidētā budžeta finansiālais deficīts sasniedza 449,9 miljonus latu jeb aptuveni 3,5 procentus no iekšzemes kopprodukta un tika prognozēts, ka līdz
402. gada beigām tas var sasniegt 1,3 miljardus latu jeb aptuveni 9,5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Tā rezultātā būtu apdraudēta gan valsts funkciju īstenošana, gan arī ekonomiskās aktivitātes atjaunošanās iespējas pārredzamā nākotnē (sk. Latvijas Bankas viedokli lietas materiālu
403. sēj.
404. lpp.). Attiecībā uz nepieciešamību sabalansēt sociālā nodrošinājuma sistēmas ienākumus un izdevumus Saeima ir norādījusi, ka ekonomiskās krīzes rezultātā sarukusi darba samaksa, pieaudzis bezdarbs un līdz ar to samazinājušies sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi. Arī sociāli apdrošināto personu skaits ir kļuvis par 12,3 procentiem mazāks. Arī no Labklājības ministrijas sniegtās informācijas redzams, ka
405. gada pirmajos sešos mēnešos sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta faktiskie izdevumi bija aptuveni par 86 miljoniem latu lielāki nekā ieņēmumi (sk. lietas materiālu
406. sēj.
407. lpp.). Vienlaikus arī iepriekšējo gadu straujais algu pieaugums izraisījis sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu palielināšanos. Minētais budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, tiek plānots, ka
408. un
409. gadā tā izdevumi pārsniegs ieņēmumus un tādējādi izveidosies budžeta deficīts. Lai šādu iespējamību novērstu un nodrošinātu turpmāko sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēju, deficītu bija nepieciešams samazināt. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajām normām ir divi mērķi - valsts budžeta līdzekļu taupīšana un citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija. Savukārt Tiesībsargs un A. Kovaļevska norāda, ka par apstrīdēto normu leģitīmo mērķi būtu jāuzskata speciālā budžeta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošana (sk. lietas materiālu
410. sēj.
411. -
412. lpp. un
413. sēj.
414. lpp.). No Latvijas Bankas un Ģ. Rungaiņa sniegtā viedokļa izriet, ka par apstrīdēto normu leģitīmo mērķi var uzskatīt valsts budžeta deficīta samazināšanu un budžeta līdzsvarošanu (sk. lietas materiālu
415. sēj.
416. lpp. un
417. sēj.
418. -
419. lpp.). 27.
420. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pensiju izmaksas ierobežojumam var būt leģitīms mērķis - atrisināt sociālajā budžetā izveidojušās finansiālās problēmas (sk., piemēram, Satversmes tiesas
421. gada
422. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas
423. punktu). Tāpat ir secināts, ka pensiju speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana var būt pensiju izmaksu ierobežojuma leģitīmais mērķis. Īpaši ir ņemama vērā nepieciešamība izvairīties no deficīta izveidošanās valsts pensiju speciālajā budžetā, kā arī nepieciešamība nodrošināt to, lai pensiju izmaksas būtu iespējamas arī nākotnē (sk. Satversmes tiesas
424. gada
425. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01
426. punktu). Pensiju sistēmas galvenais uzdevums ir nodrošināt savu ilgtspēju. Arī ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir norādījusi, ka sociālās drošības shēmai jābūt ilgtspējīgai, īpaši attiecībā uz pensijām, lai nodrošinātu, ka tiesības uz tām varēs īstenot gan pašreizējās, gan arī nākamās paaudzes (sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No.
427. The right to social security, E/C.12/GC/19 4 February 2008, para. 11). Tādējādi pensiju sistēma ir vērsta ne tikai uz pašreizējiem pensiju saņēmējiem, bet tiek veidota, lai nodrošinātu arī nākamās paaudzes. Šādā kontekstā pensiju sistēma ir saistāma ar sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Minētās sistēmas ilgtspēju nosaka trīs principi: adekvātums, finansiālā ilgtspēja un spēja pielāgoties pārmaiņām (sk. European Commission, Objectives and working methods in the area of pensions: Applying the open method of coordination, Joint Report of the Social Protection Committee and the Economic Policy Committee, Luxembourg: Official Publications of the European Communities, 2001). Līdz ar to pensiju sistēmas ilgtspēja ir cieši saistīta ar kopējo valsts ekonomisko situāciju. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas argumentam, ka ievērojamas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu tās nelabvēlīgās sekas, likumdevēja rīcībai jābūt pēc iespējas ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Šādu pasākumu veikšanai likumdevējam ir jādod saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta deficītu, nepastāvot citiem leģitīmajiem mērķiem, nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts atkāpjas no iepriekš personām piešķirtajām tiesībām. Izmaksu likums pieņemts sarežģītā ekonomiskajā situācijā. Šajā kontekstā valsts straujā ekonomiskā lejupslīde sociālo budžetu ietekmējusi salīdzinoši īsā laikā. Sociālās apdrošināšanas speciālais budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa, un tātad starp abiem šiem budžetiem pastāv finansiālas kopsakarības. Mainoties sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumiem vai ienākumiem, tiek ietekmēts visa valsts budžeta līdzsvars. Ir redzams, ka ekonomiskā situācija valstī ietekmēja arī sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta stabilitāti un Saeimai un Ministru kabinetam šajā sakarā bija pienākums rīkoties, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību ilgtermiņā. Satversmes tiesa nevar atzīt par pamatotu Pieteikumu iesniedzēju viedokli, ka apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa, jo viss nepieciešamais ietaupījums paredzēts vienīgi uz mazturīgāko personu rēķina. Ar apstrīdēto normu palīdzību panāktais budžeta izdevumu samazinājums ir aptuveni 17,4 procenti jeb sestā daļa no valsts konsolidētā budžeta kopējā samazinājuma. Šāds samazinājums neapšaubāmi ir skāris arī citas budžeta pozīcijas, valsts darbības jomas un tautsaimniecības nozares. Tā, piemēram, ir samazināts darba vietu skaits un pārskatīts finansējuma apmērs valsts pārvaldē, citastarp arī veselības un izglītības jomā. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka pensiju apmēra nesamazināšanas gadījumā būtu nepieciešama vēl lielāka izdevumu samazināšana citās budžeta pozīcijās (sk. lietas materiālu
428. sēj. 1.,
429. un
430. lpp.). Turpretim jautājums par apstrīdēto normu radītajām sekām ir noskaidrojams, izvērtējot to samērību, un šis aspekts pats par sevi neatņem tām leģitīmo mērķi. Apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis - sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspējas nodrošināšana, līdzsvarojot tā ieņēmumus un izdevumus, un līdz ar to -sabiedrības labklājības nodrošināšana.
431. Samērīguma princips noteic, ka gadījumos, kad publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai labums, ko iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas
432. gada
433. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01
434. punktu). Limburgas principi, kas Pakta ieviešanai tika izstrādāti
435. gadā, noteic, ka, neraugoties uz valsts attīstības līmeni, nekavējoties un izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, ir jāveic pasākumi, lai attiecīgās tiesības nodrošinātu vismaz minimālā līmenī. Ar veicamajiem nacionāla līmeņa pasākumiem ir jāsaprot ne tikai likumdošanas, bet arī administratīvie, tiesu, ekonomiskie, sociālie un izglītības pasākumi. Likumi, kas ierobežo kādu sociālo tiesību izmantošanu, nedrīkst būt netaisnīgi vai diskriminējoši (sk. Limburg Principles on the Implementation of the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights, U.N. Commission on Human Rights, U.N. ESCOR, 43d Sess., U.N. Doc. E/CN.4/1987/17). Pat tad, kad valstī ir būtisks finanšu resursu trūkums, tai ir pienākums aizsargāt vājākos sabiedrības locekļus (sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No.
436. The nature of States parties obligations, E/1991/23 14 December 1990, para. 12; UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No.
437. The economic, social and cultural rights of older persons, E/1996/22 8 December 1995, para. 17). Saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" piešķirto vecuma pensiju saņēmēji ir uzskatāmi par īpašu sociālo grupu. Proti, līdz ar algota darba pārtraukšanu samazināsies šo cilvēku ienākumi un attiecīgi arī iespējas piedalīties dažādās sabiedriskās dzīves norisēs.
438. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas atbilst samērīguma kritērijam, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. 29.
439. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka izraudzītie līdzekļi nav piemēroti Saeimas norādītā leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo skarot vienīgi sabiedrības visneaizsargātāko grupu - vecuma pensijas saņēmējus. Savukārt tie Pieteikumu iesniedzēji, kuri apstrīd Izmaksu likuma
440. panta pirmo daļu, norāda, ka šī norma neesot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai un prognozētais fiskālais efekts tās pieņemšanas rezultātā neesot panākts. Saeima un Ministru kabinets uzskata, ka izraudzītie līdzekļi ir piemēroti norādītā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nelabvēlīgajā ekonomiskajā situācijā atbilstoši Saeimas atbildes rakstos un Ministru kabineta viedoklī norādītajam valsts bijusi spiesta vērsties pie starptautiskajām institūcijām nolūkā saņemt aizdevumus Latvijas Republikas ekonomiskās situācijas un finanšu sistēmas stabilizēšanai. Minēto aizdevumu saņemšanas nosacījums bija valsts budžeta izdevumu samazināšana par 500 miljoniem latu. Proti,
441. gada budžetu bija nepieciešams grozīt, paredzot izdevumu samazinājumu minētās summas apmērā. Citi, alternatīvi risinājumi izdevumu samazināšanai, kā, piemēram, nacionālās valūtas devalvācija, tika atzīti par nepieņemamiem. Ar apstrīdēto normu pieņemšanu sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ekonomija
442. gadā tika plānota vairāk nekā 88 miljonu latu apmērā. A. Kovaļevska norādījusi, ka Izmaksu likuma
443. pantā paredzētie pasākumi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo izmaksājamā pensiju apmēra samazināšana ļauj būtiski samazināt speciālā budžeta izdevumus. Savukārt Izmaksu likuma
444. panta pirmajā daļā paredzēto pasākumu piemērotība esot diskutējams jautājums (sk. lietas materiālu
445. sēj.
446. lpp.). 29.
447. Satversmes tiesa atzīst, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi var būt piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis var tikt sasniegts. Izvērtējot piemērotību, Satversmes tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un norādīt uz piemērotākiem politiskajiem lēmumiem vai arī noteikt, kā sadalāmi valsts budžeta līdzekļi. Tiesas uzdevums ir izvērtēt, vai apstrīdētās normas ir saprātīgas un saskaņotas, vai valsts rīcībā ir to ieviešanai nepieciešamie resursi, vai normas ir līdzsvarotas, elastīgas un paredz īstermiņa un ilgtermiņa vajadzību apmierināšanu, kā arī vai šīs normas ir pārskatāmas un darītas zināmas sabiedrībai (sk. Langa P., Taking Dignity Seriously. Judicial Reflections on the Optional Protocol to the ICESCR, Nordic Journal of Human Rights, Vol. 27, Nr. 1, 2009, p. 33). Satversmes tiesa piekrīt, ka apstrīdētās normas ir tieši saistītas ar nepieciešamību steidzami sabalansēt valsts budžetu, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu, lai mazinātu ekonomiskās lejupslīdes ietekmi uz ienākumu un izdevumu līdzsvaru, kā arī nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju. Noteiktos gadījumos ekonomiskā krīze var sasniegt tādu līmeni, ka likumdevējam ir jāpiešķir rīcības brīvība veikt koriģējošus pasākumus, pat ja šie pasākumi skartu Satversmē noteiktās pamattiesības. Situācijā, kad valsts finanšu resursi ir ļoti ierobežoti, valstij ir rīcības brīvība mainīt pensiju saņemšanas nosacījumus, lai nodrošinātu taisnīgu sociālās apdrošināšanas sistēmu (sk. Concurring opinion of judge Thomassen, Case of Kjartan Ásmundsson v. Iceland, Application no. 60669/00, Judgment 30 March 2005). Šajā kontekstā plānotais sociālās apdrošināšanas budžeta ietaupījums ir atbilstošs ekonomiskās lejupslīdes radītajām sekām - valsts budžeta deficītam un vispārējam Latvijas ekonomiskās aktivitātes kritumam salīdzinājumā ar
448. gada rādītājiem. Kaut arī Labklājības ministrijas sniegtā informācija liecina, ka
449. gada jūlijā, augustā un septembrī kopējais Izmaksu likuma
450. panta pirmās daļas piemērošanas rezultātā panāktais ietaupījums bija aptuveni 12,7 miljoni latu jeb par 6,2 miljoniem latu mazāks nekā šim laika posmam plānotais ietaupījums (sk. lietas materiālu
451. sēj.
452. -
453. lpp.), tomēr Satversmes tiesai kopumā nav pamata apšaubīt to, ka ar apstrīdēto normu palīdzību panākta valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu samazināšana un attiecīgi sekmēta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošana. Tātad ar apstrīdēto normu palīdzību var sasniegt leģitīmo mērķi.
454. Satversmes tiesai jāizvērtē, vai leģitīmo mērķi - sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta sabalansēšanu - nevar sasniegt arī ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem mērķiem. Tas nozīmē, ka jānoskaidro, vai ir panākts pienācīgs līdzsvars starp nepieciešamību sasniegt mērķi un līdzekļiem, kas izmantoti šā mērķa sasniegšanai (sk. Langa, p. 36). Valsts noteiktajiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem gan ar finansiālo krīzi, gan ar interesēm, kuras šie pasākumi aizskar (sk. Jackman M., Porter B., Canada, in Langford M. ed., Social Rights Jurisprudence. Emerging Trends in International and Comparative Law, Cambridge University Press, 2009, p. 219). 30.
455. Saeima un Ministru kabinets vairākkārt norādījuši uz saistībām pret starptautiskajiem aizdevējiem kā vienu no apstrīdēto normu pieņemšanas pamatojumiem. Proti, no šo institūciju sniegtās informācijas izriet, ka apstrīdēto normu pieņemšana ir saistāma ar starptautisko aizdevēju prasību izpildi. Savukārt pieaicinātās personas norāda, ka to rīcībā neesot tādas informācijas, ka starptautiskie aizdevēji būtu pieprasījuši apstrīdētajās normās noteikto pensiju izmaksu samazinājumu (sk. lietas materiālu
456. sēj. 119.,
457. un
458. lpp.). Tieši pretēji - starptautiskie aizdevēji neesot norādījuši konkrētu jomu, kurā īstenojams samazinājums, un Eiropas Komisijas pārstāvis pat esot uzsvēris, ka budžeta deficīta samazinājumu neesot iespējams panākt tikai uz izdevumu samazinājuma rēķina, jo tas būtu pārāk smagi iedzīvotājiem, īpaši ģimenēm ar zemiem ienākumiem (sk. lietas materiālu
459. sēj.
460. lpp.). Satversmes tiesa konstatē, ka sākotnējos dokumentos, kas saistīti ar starptautisko aizdevumu saņemšanu, nav ietverta informācija, kas būtu attiecināma uz apstrīdēto normu pieņemšanu. Savukārt
461. gada
462. jūlija Papildu saprašanās memoranda starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku 7.
463. punktā ietverta valsts apņemšanās samazināt pensiju izdevumus par 10 procentiem nestrādājošajiem pensionāriem un par 70 procentiem strādājošajiem pensionāriem (sk. Ministru kabineta viedokli lietas materiālu
464. sēj.
465. lpp. un
466. gada
467. jūlija Papildu saprašanās memoranda starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku 7.
468. punktu lietas materiālu
469. sēj.
470. un
471. lpp.). Attiecībā uz SVF un Latvijas Republikas vienošanos tā pati apņemšanās ietverta papildinātajā Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes programmā, kas apstiprināta Saeimā
472. gada
473. jūnijā (sk. Ministru kabineta viedokli lietas materiālu
474. sēj.
475. lpp. un
476. gada
477. jūnijā Saeimā apstiprinātās Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes programmas 5.
478. punktu lietas materiālu
479. sēj.
480. un
481. lpp.). Tomēr apstāklis, ka minētajos dokumentos ir ietverta Ministru kabineta apņemšanās pieņemt apstrīdētās normas, vēl nenozīmē, ka tieši šādus nosacījumus izvirzījuši starptautiskie aizdevēji. Starptautiskie aizdevēji savas kompetences ietvaros valstij nosaka galvenos īstenojamos mērķus, kā, piemēram, valsts budžeta izdevumu samazināšana 500 miljonu latu apmērā, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta izdevumu samazināšana, taču šo mērķu sasniegšanai piemērotāko un atbilstošāko līdzekļu, kā arī iespējamo alternatīvu izvēle tiek atstāta pašas valsts ziņā. Satversmes tiesai nav sniegta informācija, kas apliecinātu to, ka starptautiskie aizdevēji par aizdevuma piešķiršanas priekšnoteikumu noteikuši tieši apstrīdēto normu pieņemšanu.
482. gada
483. jūlija Papildu saprašanās memoranda starp Eiropas Kopienu un Latvijas Republiku 7.
484. punktā un
485. gada
486. jūnijā Saeimā apstiprinātās Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes programmas 5.
487. punktā norādītie pasākumi, citastarp attiecībā uz pensiju izmaksu samazinājumu, vērtējami kā valsts rīcība budžeta izdevumu samazināšanai un attiecīgi - starptautisko aizdevumu saņemšanai. Ministru kabinets ir norādījis, ka starptautiskie aizdevēji sarunu gaitā vairākkārt vērsuši uzmanību uz to, ka sociālā budžeta ilgtspēja būs apdraudēta pat pensiju indeksācijas iesaldēšanas gadījumā. Tomēr nekādi pierādījumi šim apgalvojumam, piemēram, sarunu protokoli, Satversmes tiesā nav iesniegti. No iepriekšējiem SVF ziņojumiem izriet, ka sociālā budžeta ilgtspēju apdraud un fiskālo risku izraisa, piemēram, pārmērīgi dāsnie vecāku (bērnu) pabalsti un nepārdomāti regulētie slimības pabalsti, turklāt konstatējama ievērojamu sociālā nodrošinājuma līdzekļu noplūde tām sociālajām grupām, kuras nav uzskatāmas par trūcīgām vai maznodrošinātām (sk., piemēram, Pasaules Bankas ziņojuma Aide Memoire 4.
488. - 4.
489. punktu lietas materiālu
490. sēj.
491. -
492. lpp.). Pie tam Ministru kabineta pilnvaru robežas noteic valsts varas dalīšanas princips. Saskaņā ar šo principu Satversme likumdošanas tiesības, proti, tiesības izšķirt valsts dzīves svarīgākos jautājumus, tieši piešķir Saeimai, kā arī - atsevišķos gadījumos - pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem. Pārējiem varas atzariem minētie likumi jāīsteno dzīvē [sk. Satversmes tiesas
493. gada
494. oktobra sprieduma lietā Nr. 03-05