Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta pirmās un trešās daļas, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi pa

Satversmes tiesas spriedums Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta pirmās un trešās daļas, kā arī Ministru kabineta

1. gada
2. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 21.3., 28., 30., 31., 48.
3. punkta un
4. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
5. pantam un
6. panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
7. gada
8. oktobrī lietā Nr. 2021-31-0103 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, piedaloties pieteikuma iesniedzēju - AS "ZIEDI JP", SIA "AD Biogāzes stacija", SIA "BIO FUTURE", SIA "GAS STREAM", sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Conatus BIOenergy", AS "International Investments", SIA "Agro Iecava", SIA "RZS ENERGO", sabiedrības ar ierobežotu atbildību MĀCĪBU UN PĒTĪJUMU SAIMNIECĪBA "VECAUCE" - pilnvarotajiem pārstāvjiem Laurim Liepam un Tomam Krūmiņam, pieteikuma iesniedzēju - SIA "AD Biogāzes stacija", SIA "Agro Iecava", SIA "RZS ENERGO" - pilnvarotajam pārstāvim Mārtiņam Pelšam, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim Haraldam Skarbniekam, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabineta - pilnvarotajam pārstāvim Rolandam Vītiņam, ar tiesas sēdes sekretāri Alisi Ziemeli, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
9. pantu un Satversmes tiesas likuma
10. panta
11. un
12. punktu,
13. panta pirmās daļas
14. punktu, 19.2 un
15. pantu,
16. gada 13., 19.,
17. un
18. septembrī atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta pirmās un trešās daļas, kā arī Ministru kabineta
19. gada
20. septembra noteikumu Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" 21.3., 28., 30., 31., 48.
21. punkta un
22. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
23. pantam un
24. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa
25. Saeima
26. gada
27. janvārī pieņēma likumu "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā", kas stājās spēkā
28. gada
29. februārī (turpmāk - Likuma grozījumi). Ar minēto likumu Elektroenerģijas tirgus likums papildināts citstarp ar 31.3 pantu. Elektroenerģijas tirgus likuma 31.3 panta pirmā daļa noteic, ka elektroenerģijas ražotājiem, kas izmanto šā likuma 28., 28.1,
30. vai
31. pantā minētās tiesības un koģenerācijas procesā ražo siltumenerģiju, ir pienākums nodrošināt siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu (lietderīga siltumenerģija). Savukārt šā panta trešā daļa paredz, ka Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tā noteiktā iestāde pārbauda lietderīgās siltumenerģijas izmantošanu, lai nodrošinātu atbilstību šajā likumā un Ministru kabineta noteikumos noteiktajiem valsts atbalsta saņemšanas nosacījumiem. Pamatojoties uz Elektroenerģijas tirgus likuma
32. panta ceturto daļu, 31.1 panta devīto daļu, 31.2 panta trešo un piekto daļu un 31.3 panta trešo daļu, Ministru kabinets
33. gada
34. septembrī izdeva noteikumus Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 560). Atbilstoši Noteikumu Nr. 560 21.
35. apakšpunktam šo noteikumu sākotnējā redakcijā, lai pārdotu no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, nodrošina biogāzes ražošanai izmantoto izejvielu uzskaiti, izmantojot mēraparātus vai mērlīdzekļu sistēmu, kas atbilst normatīvajiem aktiem par mērīšanas līdzekļu metroloģiskajām prasībām un to metroloģiskās kontroles kārtību, ja enerģijas ražošanai tiek izmantota biogāze. Noteikumu Nr. 560
36. punkts paredz, ka norēķinu periods elektroenerģijas pārdošanai un pirkšanai obligātā iepirkuma ietvaros ir viens kalendāra mēnesis. Noteikumu Nr. 560
37. punkts noteic, ka publiskais tirgotājs no komersanta, kas elektroenerģiju ražo šo noteikumu 3.
38. un 3.
39. apakšpunktā minētajās biogāzes vai biomasas elektrostacijās, iepērk tikai to elektroenerģijas daudzumu, kas saskaņā ar šo noteikumu
40. punktu ir atzīstams par saražotu koģenerācijā. Noteikumu Nr. 560
41. punkts šo noteikumu sākotnējā redakcijā noteica: "Biogāzes vai biomasas elektrostacijā saražotās elektroenerģijas daudzumu, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas darbības nodrošināšanai atbilstoši šo noteikumu
42. punktā minētajai principiālajai elektriskā pieslēguma shēmai, norēķinu periodā nosaka šādi: 31.
43. aprēķina faktisko kopējo elektrostacijas enerģijas ražošanas lietderības koeficientu, izmantojot šādu formulu: ηfaktCHP = Ernp + Qnp × 100 % , kur Bnp Ernp - norēķinu periodā elektrostacijā uzstādītajās koģenerācijas iekārtās saražotais elektroenerģijas daudzums, kas noteikts saskaņā ar uzskaites mēraparātu rādījumiem ģeneratora izejā (MWh); Qnp - atbilstoši šo noteikumu 21.
44. apakšpunktam biogāzes vai biomasas elektrostacijas realizētais lietderīgās siltumenerģijas daudzums (MWh) norēķinu periodā; Bnp - norēķinu periodā biogāzes vai biomasas elektrostacijā uzstādītajās koģenerācijas iekārtās patērētais kurināmā daudzums (MWh); 31.
45. pieņem, ka koģenerācijā saražotās elektroenerģijas daudzums, kas atlicis pēc elektroenerģijas izlietošanas biogāzes vai biomasas elektrostacijas darbības nodrošināšanai, norēķinu periodā ir vienāds ar sistēmas operatora elektrotīklā nodotās elektroenerģijas daudzumu vai aprēķināto elektroenerģijas daudzumu šo noteikumu
46. punktā minētajā gadījumā, ja ir ievērots viens no šādiem nosacījumiem: 31.2.
47. biogāzes vai biomasas elektrostacijai, kurā izmanto kombinētā cikla gāzes turbīnu ar siltuma utilizāciju vai tvaika kondensācijas turbīnu ar termofikācijas nozartvaiku, faktiskais kopējais enerģijas ražošanas lietderības koeficients, kas aprēķināts saskaņā ar šo noteikumu 31.
48. apakšpunktu, ir 80 % vai lielāks; 31.2.
49. biogāzes vai biomasas elektrostacijai, kurā izmanto tvaika pretspiediena turbīnu, gāzes turbīnu ar siltuma utilizāciju, iekšdedzes dzinēju, mikroturbīnas, Stirlinga dzinējus, kurināmā elementus, tvaika dzinējus, organisko Renkina ciklu vai citas tehnoloģijas vai to kombinācijas, ja, tās izmantojot, vienlaikus iespējams ražot elektroenerģiju un lietderīgo siltumenerģiju, faktiskais kopējais enerģijas ražošanas lietderības koeficients, kas aprēķināts saskaņā ar šo noteikumu 31.
50. apakšpunktu, ir 75 % vai lielāks; 31.
51. ja saskaņā ar šo noteikumu 31.
52. apakšpunktu aprēķinātais biogāzes vai biomasas elektrostacijas faktiskais kopējais lietderības koeficients ir mazāks par šo noteikumu 31.2.
53. vai 31.2.
54. apakšpunktā minēto, koģenerācijā saražotās elektroenerģijas daudzumu, kas atlicis pēc tās izlietošanas biogāzes vai biomasas elektrostacijas darbības nodrošināšanai, aprēķina, izmantojot šādu formulu: EnpCHP = Qnp x α , kur α - attiecība starp biogāzes vai biomasas elektrostacijā esošajās koģenerācijas iekārtās uzstādīto elektrisko jaudu un siltuma jaudu saskaņā ar tehniskās pases datiem. Ja šādi dati nav pieejami, minēto lielumu nosaka atkarībā no izmantotās koģenerācijas tehnoloģijas saskaņā ar šo noteikumu
55. pielikumu." Noteikumu Nr. 560 48.
56. apakšpunkts šo noteikumu sākotnējā redakcijā noteica, ka Būvniecības valsts kontroles birojs pieņem lēmumu, ar kuru atceļ komersantam piešķirtās obligātā iepirkuma tiesības, ja nav tehnoloģiski nodrošināta siltumenerģijas lietderīga izmantošana. Visbeidzot, Noteikumu Nr. 560
57. pielikumā norādīta attiecība starp koģenerācijas iekārtā uzstādīto elektrisko jaudu un siltuma jaudu dažādām koģenerācijas tehnoloģijām (turpmāk visas kopā - pieteikumā norādītās normas). Nr. p. k. Koģenerācijas tehnoloģija Attiecība starp elektroenerģiju un siltumenerģiju α
58. Kombinētā cikla gāzes turbīna ar siltuma utilizāciju 0,95
59. Tvaika kondensācijas turbīna ar termofikācijas nozartvaiku 0,45
60. Tvaika pretspiediena turbīna 0,45
61. Gāzes turbīna ar siltuma utilizāciju 0,55
62. Iekšdedzes dzinējs 0,75 Noteikumos Nr. 560 ir veikti grozījumi. Ar Ministru kabineta
63. gada
64. marta noteikumiem Nr. 177 "Grozījumi Ministru kabineta
65. gada
66. septembra noteikumos Nr. 560 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību"" (turpmāk - Noteikumu grozījumi) grozītas un izteiktas jaunā redakcijā arī vairākas pieteikumā norādītās normas.
67. Pieteikuma iesniedzējas - AS "ZIEDI JP", SIA "AD Biogāzes stacija", SIA "BIO FUTURE", SIA "GAS STREAM", sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Conatus BIOenergy", AS "International Investments", SIA "Agro Iecava", SIA "RZS ENERGO", sabiedrība ar ierobežotu atbildību MĀCĪBU UN PĒTĪJUMU SAIMNIECĪBA "VECAUCE" (turpmāk kopā - Pieteikuma iesniedzējas) - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
68. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un
69. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējas ir komersanti, kuriem piešķirtas tiesības obligātā iepirkuma ietvaros pārdot elektroenerģiju, kas saražota biogāzes elektrostacijās, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Ar pieteikumā norādītajām normām esot noteikts, ka Pieteikuma iesniedzējas ir tiesīgas obligātā iepirkuma ietvaros pārdot tikai to elektroenerģiju, kas ir atzīstama par saražotu koģenerācijā. Koģenerācijā saražotās elektroenerģijas noteikšanai tiekot aprēķināti faktiskie kopējie elektrostacijas lietderības rādītāji (koeficienti). Gadījumos, kad Pieteikuma iesniedzējas neizpilda likumdevēja noteiktos faktiskos kopējos elektrostacijas lietderības rādītājus, tās esot spiestas obligātā iepirkuma ietvaros pārdot tikai daļu saražotās elektroenerģijas, bet atlikušo elektroenerģiju pārdot par zemāku vienošanās (tirgus) cenu. Faktisko kopējo elektrostacijas lietderības rādītāju aprēķinā savukārt esot ietverti iepriekš nebijuši saražotās siltumenerģijas lietderīgas izmantošanas standarti. Pieteikuma iesniedzējas nevarot izpildīt jaunās prasības attiecībā uz siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Līdz ar to būtiski samazinoties Pieteikuma iesniedzēju gūto ieņēmumu apmērs, ar ko Pieteikuma iesniedzējas rēķinājušās, veicot investīcijas uzņēmējdarbībā saskaņā ar tām piešķirtajām tiesībām piedalīties obligātajā iepirkumā. Samazinoties valsts noteiktajam atbalstam elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem, esot apdraudēta Pieteikuma iesniedzēju ekonomiskā dzīvotspēja un veikto investīciju atgūšana. Tādējādi pieteikumā norādītās normas Pieteikuma iesniedzējām ierobežojot Satversmes
70. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu un pārkāpjot Satversmes
71. pantā ietverto tiesiskās paļāvības principu. Pieteikuma iesniedzējas uzsver, ka laikā, kad tās pieteicās obligātā iepirkuma tiesībām, tās kā ražotāji ar biogāzes un biomasas elektrostacijām varēja izvēlēties, kura tiesiskā regulējuma ietvaros saņemt atbalstu: tā koģenerācijas stacijām paredzētā regulējuma ietvaros, kas Latvijā ieviests saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2004/8/EK par tādas koģenerācijas veicināšanu, kas balstīta uz lietderīgā siltuma pieprasījumu iekšējā enerģijas tirgū (turpmāk - Direktīva 2004/8/EK), un ar kuru groza direktīvu 92/42/EEK, vai tā atjaunojamo energoresursu elektrostacijām paredzētā regulējuma ietvaros, kas ieviests saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes
72. gada
73. septembra direktīvu 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektrības tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus (turpmāk - Direktīva 2001/77/EK). Pieteikuma iesniedzējas izvēlējušās īstenot tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā saskaņā ar regulējumu, kas paredzēts atjaunojamos energoresursus izmantojošām elektrostacijām un neparedzēja prasību lietderīgi izmantot siltumenerģiju. Šāda izvēle citstarp noteikusi nepieciešamību būvēt biogāzes stacijas enerģijas ražošanai nepieciešamo pamatizejvielu iegūšanas vietas, nevis siltumenerģijas patērētāju tuvumā. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, vēlāk ieviestās un no
74. gada
75. janvāra līdz
76. gada
77. decembrim pastāvējušās prasības attiecībā uz siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu elektrostacijās, kas izmanto atjaunojamos energoresursus, bija izpildāmas. Tās paredzējušas elektrostacijā saražotā pēc elektrostacijas darbības nodrošināšanas pāri palikušā siltumenerģijas daudzuma efektīvu izlietošanu vismaz 70 % apmērā viena gada laikā. Turpretī līdz ar jaunu tiesisko regulējumu, proti, pieteikumā norādītajām normām, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju iekārtām tiekot piemērotas prasības, kas varētu tikt attiecinātas uz jaunām vai būtiski modernizētām koģenerācijas stacijām, kuru tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā sakņojas regulējumā, kas ieviests ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza direktīvas 2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK (turpmāk arī - Energoefektivitātes direktīva) vai kādu no tās priekštecēm. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pieteikumā norādītās normas ir pretrunā ar Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (turpmāk arī - Atjaunojamo energoresursu direktīva)
78. pantu, kas liedz dalībvalstīm atjaunojamās enerģijas projektiem piešķirtā atbalsta līmeni un ar atbalstu saistītos nosacījumus pārskatīt tā, ka negatīvi tiek ietekmētas šādi piešķirtās tiesības un apdraudēta jau atbalstīto projektu ekonomiskā dzīvotspēja. Pat ja apsvērtu iespējamību uz Pieteikuma iesniedzējām attiecināt regulējumu, kas ieviests, pamatojoties uz Energoefektivitātes direktīvu, būtu jāsecina, ka Latvija to ieviesusi nepareizi, nosakot stingrākas prasības ražotājiem. Noteikumu Nr. 560
79. punktā ietvertā prasība nodrošināt noteiktus lietderīgās siltumenerģijas rādītājus mēneša periodā neesot izpildāma Latvijas klimatisko apstākļu sezonalitātes dēļ, jo, piemēram, vasaras mēnešos siltumenerģijas pieprasījums neesot pietiekami liels. Arī Energoefektivitātes direktīvas
80. pielikumā minētais norēķinu periods, par kuru aprēķināmi lietderības rādītāji, esot gads, nevis mēnesis. Ievērojot minēto, esot secināms, ka likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis pieteikumā norādīto normu atbilstību Eiropas Savienības tiesiskajam regulējumam, kā arī nav ar pētījumiem pamatojis šo normu nepieciešamību. Tāpat neesot ieviests nekāds pārejas periods, lai ražotāji varētu pielāgoties jaunajām prasībām. Tādējādi pieteikumā norādīto normu pieņemšanā esot pārkāpts labas likumdošanas princips. Pieteikumā norādītās normas esot neskaidras. Neesot saprotams, vai Noteikumu Nr. 560
81. punkta izpratnē siltumenerģija, kas izmantota biogāzes ražošanā, ir lietderīgi izmantota siltumenerģija vai arī biogāzes stacijas pašpatēriņam izmantota siltumenerģija, proti, vai kopējās elektrostacijas lietderības aprēķinā ietilpst biogāzes ražošanas cikls. Energoefektivitātes direktīvas I un II pielikumā esot regulēta tieši koģenerācijas iekārtu energoefektivitāte, nevis visu biogāzes elektrostaciju energoefektivitāte. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pieteikumā norādīto normu izdošanas mērķi - panākt obligātā iepirkuma izmaksu samērīgumu visiem galalietotājiem un nodrošināt, ka visās koģenerācijas stacijās siltumenerģija tiek izmantota lietderīgi, - neesot leģitīmi, jo pārkāpjot Pieteikuma iesniedzēju tiesisko paļāvību. Turklāt pieteikumā norādītās normas esot pretrunā ar Latvijas klimata mērķiem. Pieteikumā norādītās normas neesot piemērotas minēto mērķu sasniegšanai, jo tajās iekļautās prasības neesot izpildāmas un novedīšot vien pie tā, ka samazināsies elektroenerģijas apjoms, kuru Pieteikuma iesniedzējas varēs pārdot obligātā iepirkuma ietvaros. Savukārt ražotāju pārkompensācija tiekot novērsta ar iekšējās peļņas normas aprēķinu. Ministru kabinets neesot apsvēris iespēju lietderīgās siltumenerģijas prasības atstāt
82. gadā izvirzīto prasību līmenī, noteikt tās gada griezumā, kopējā elektrostacijas lietderības aprēķinā neiekļaut biogāzes ražošanas ciklu, kā arī pārskatīt koeficienta α rādītājus. Likumdevējs neesot apsvēris iespēju nodrošināt Pieteikuma iesniedzējām alternatīvu valsts atbalsta shēmu, piemēram, tiešo līgumu slēgšanas iespēju, neto sistēmas vai feed-in premium mehānismu ieviešanu. Ar pieteikumā norādītajām normām tiekot negatīvi ietekmētas ne vien Pieteikuma iesniedzēju tiesības un tiesiskās intereses, bet arī sabiedrības intereses attiecībā uz Latvijas klimata mērķu sasniegšanu. Ministru kabineta
83. gada
84. februāra rīkojuma Nr. 46 "Par Latvijas Nacionālo enerģētikas un klimata plānu 2021.-
85. gadam" (turpmāk - Nacionālais klimata plāns) 5.1.
86. punktā esot skaidri noteikts līdz
87. gadam sasniedzamais mērķis - 67 % no visas elektroenerģijas jābūt saražotiem no atjaunojamiem energoresursiem. Pieteikumā norādīto normu ietekme uz Pieteikuma iesniedzēju ekonomisko dzīvotspēju ilgtermiņā varot novest pie elektroenerģijas vairumtirdzniecības un siltumenerģijas cenu kāpuma, investīciju strīdiem, Latvijas enerģētiskās atkarības pieauguma, kā arī bezdarba pieauguma.
88. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka pieteikumā norādītās likuma normas atbilst Satversmes
89. pantam un
90. panta pirmajam teikumam. Saeima apšauba to, ka pastāv cēloņsakarība starp pieteikumā norādītajām likuma normām un Pieteikuma iesniedzēju tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Pieteikuma iesniedzēju norādītie apsvērumi šajā sakarā esot pārāk vispārīgi. Tāpat Pieteikuma iesniedzējas neesot varējušas paļauties uz to, ka valsts atbalsta aprēķināšanas mehānisms paliks nemainīgs un ka uz tām nebūs attiecināma prasība izmantot siltumenerģiju lietderīgi. Pieteikuma iesniedzējas, izpildot tām noteiktās prasības, joprojām varēšot saņemt valsts atbalstu likumā paredzētajā 20 gadu periodā, jo ar pieteikumā norādītajām likuma normām netiekot atņemtas tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā pēc būtības. Konkrētāk, pieteikumā norādītajās likuma normās lietderīgās siltumenerģijas definīcija esot pielāgota Energoefektivitātes direktīvas prasībām, atsevišķi nenošķirot, vai prasības tiek attiecinātas uz elektrostacijām, kuras izmanto atjaunojamos energoresursus, vai koģenerācijas stacijām. Prasības par siltumenerģijas uzskaiti un efektīvu izmantošanu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējām esot bijušas spēkā arī pirms pieteikumā norādīto likuma normu pieņemšanas saskaņā ar Ministru kabineta
91. gada
92. marta noteikumu Nr. 262 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 262) 53.2., 59.1,
93. un
94. punktu, kā arī
95. un
96. pielikumu. Pieteikuma iesniedzēju apsvērumiem par labas likumdošanas principa pārkāpumiem neesot juridiskas nozīmes, jo tas, vai pieteikumā norādītās likuma normas pēc sava satura atbilst vispārējiem tiesību principiem un vai Saeimai ir no Satversmes izrietošs juridisks pienākums nodrošināt tieši Pieteikuma iesniedzējām vēlamo valsts atbalsta sniegšanas kārtību, esot pārbaudāms, izvērtējot pamattiesību ierobežojumu pēc būtības. Pieteikumā norādītās likuma normas esot pieņemtas ar mērķi padarīt valsts atbalsta saņemšanas sistēmu efektīvāku, novēršot valsts atbalsta nepamatotu saņemšanu un nodrošinot, ka valsts atbalstu saņem tikai tie ražotāji, kas saražoto enerģiju izmanto lietderīgi, proti, ekonomiski pamatota pieprasījuma apmierināšanai. Pieteikumā norādītās likuma normas pieņemtas sabiedrības labklājības aizsardzībai, kas atbilstot Satversmes
97. pantā formulētajiem leģitīmajiem mērķiem. Minētais saskanot arī ar Eiropas Komisijas
98. gada
99. marta paziņojumu "Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni
100. gadā". Ar pieteikumā norādītajām likuma normām tiekot novērsta obligātā iepirkuma ietvaros sniegtā valsts atbalsta nelietderīga izmantošana gadījumos, kad obligātā iepirkuma prasības tiek izpildītas formāli vai apietas. Tādējādi tiekot samazināts obligātā iepirkuma izmaksu slogs, kas gulstas uz galalietotājiem. Pēc Saeimas ieskata, nepastāvot tādi alternatīvi līdzekļi, ar kuriem pieteikumā norādītajās likuma normās paredzētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt personas tiesības mazāk ierobežojošā veidā. Pieteikuma iesniedzēju norādītie alternatīvie līdzekļi neattiecoties uz prasījumu lietā daļā par Elektroenerģijas likuma normu apstrīdēšanu. Prioritāra esot sabiedrības interese par efektīvu valsts atbalsta shēmu, nevis ražotāju interese saglabāt nemainīgu tiem vēlamo valsts atbalsta shēmu. Lai ražotāji pielāgotos likuma prasībām, tiem ticis noteikts gandrīz gadu ilgs pārejas periods, tādējādi nodrošinot saprātīgu līdzsvaru starp nepieciešamību aizsargāt ražotāju tiesisko paļāvību un sabiedrības labklājību. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis papildus norādīja, ka valsts atbalsta nosacījumu maiņa ir vēlama, ja to nosaka ārēji apstākļi.
101. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka pieteikumā norādītās Noteikumu Nr. 560 normas atbilst Satversmes
102. pantam un
103. panta pirmajam teikumam. Ar Elektroenerģijas tirgus likumu esot pārņemta arī Direktīva 2004/8/EK un Energoefektivitātes direktīva. Likuma 31.3 panta prasība koģenerācijas elektrostacijās saražoto siltumenerģiju izmantot lietderīgi tiekot attiecināta uz visiem elektroenerģijas ražotājiem, kas piedalās obligātajā iepirkumā, neizdalot atsevišķi tos elektroenerģijas ražotājus, kuri valsts atbalstu saņem tāpēc, ka elektroenerģiju ražo no atjaunojamiem energoresursiem, vai tāpēc, ka elektroenerģiju ražo koģenerācijā. Ņemot vērā minēto, esot atzīstams, ka Ministru kabinets, izdodot pieteikumā norādītās Noteikumu Nr. 560 normas, ir ievērojis likumā ietverto regulējumu, ar kuru savukārt ir pārņemtas iepriekš minēto direktīvu normas. Ministru kabinets norāda uz šādiem pieteikumā norādīto Noteikumu Nr. 560 normu leģitīmajiem mērķiem: 1) padarīt efektīvāku valsts atbalsta saņemšanas sistēmu; 2) novērst nepamatotu valsts atbalsta saņemšanu, tostarp novērst obligātā iepirkuma prasību neizpildi; 3) iedzīvotāju interesēs nodrošināt valsts atbalsta maksājumu veikšanu tikai tādiem ražotājiem, kas saražoto enerģiju, tostarp siltumenerģiju, izmanto lietderīgi, proti, ekonomiski pamatota pieprasījuma apmierināšanai, tādējādi neveicinot tādas siltumenerģijas ražošanu, kurai nav pieprasījuma. Likumdevējs, pilnveidojot valsts atbalsta izmantošanas uzraudzības nosacījumus, esot ņēmis vērā, ka Eiropas Savienības mēroga enerģētikas politika laikposmam līdz
104. gadam, kas noteikta Eiropas Komisijas paziņojumā "Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni
105. gadā", attiecībā uz enerģētikas sektoru paredz drošu, konkurētspējīgu enerģētiku bez CO2 emisijām, kā arī mobilitātes ilgtspēju, efektīvāku kurināmā izmantošanu, lietojot elektrifikāciju un cenu mehānismu. Ministru kabinets norāda, ka izskatāmajā gadījumā priekšroka jādod sabiedrības interesei padarīt valsts atbalsta shēmu efektīvāku, nevis elektroenerģijas ražotāju interesei saglabāt esošo shēmu nemainīgu. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka pieteikumā norādītās Noteikumu Nr. 560 normas neierobežo tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Līdzīgi kā Saeima, arī Ministru kabinets pauž uzskatu, ka pieteikumā norādītās Noteikumu Nr. 560 normas pēc būtības jau bija ietvertas iepriekš pastāvējušajā regulējumā, un papildus norāda, ka pieteikumā norādītajās Noteikumu Nr. 560 normās ietvertās uzraudzības un kontroles prasības pašas par sevi ir uzskatāmas nevis par tādām, kas ierobežo tiesības uz īpašumu, bet gan par tādām, kas nodrošina normatīvo aktu ievērošanu. Pēc Ministru kabineta ieskata, pieteikumā norādītās Noteikumu Nr. 560 normas ir piemērotas leģitīmo mērķu sasniegšanai un ir izraudzīts efektīvākais līdzeklis to sasniegšanai. Noteikumu Nr. 560
106. punkts esot atbilstošs iepriekš spēkā bijušo noteikumu Nr. 262
107. punktam, kurā par norēķinu periodu elektroenerģijas pārdošanai un pirkšanai obligātā iepirkuma ietvaros arī bija noteikts viens kalendāra mēnesis. Noteikumu Nr. 560 48.
108. apakšpunktā esot saglabāta jau iepriekš spēkā bijušas normas būtība. Proti, Noteikumu Nr. 262 61.
109. apakšpunktā bijis noteikts, ka Būvniecības valsts kontroles birojs izsaka komersantam brīdinājumu, ja ir konstatējis, ka komersanta elektrostacijā netiek nodrošināta siltumenerģijas efektīva izlietošana. Tā kā Elektroenerģijas tirgus likums nosaka vienotas, uz visām koģenerācijas stacijām attiecināmas prasības par lietderīgu siltumenerģijas izmantošanu, Ministru kabinets uzskata, ka vienādu lietderīgās siltumenerģijas uzraudzības principu attiecināšana uz visām stacijām nav uzskatāma par tiesiskā stāvokļa pasliktināšanu. Tā kā Noteikumos Nr. 262 bija paredzētas augstas lietderīgās siltumenerģijas izmantošanas prasības, tad pēc Noteikumu Nr. 560 pieņemšanas un stāšanās spēkā nebūtu iedomājama tāda situācija, ka lietderīgā siltumenerģija vispār netiek izmantota. Ražotājiem esot bijis gandrīz gadu ilgs pārejas periods līdz dienai, kad pieteikumā norādītās likuma normas stājās spēkā. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Ministru kabinets
110. gada
111. janvārī papildus paskaidroja, ka biogāzes ražošanā izmantotā siltumenerģija nav uzskatāma par lietderīgi izmantotu, ja biogāzes ražošanas iekārtas ir tehnoloģiski saistītas ar pārējo elektrostaciju. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvis papildus norādīja, ka periods enerģijas ražošanas lietderības koeficienta aprēķinam - viens kalendāra mēnesis - ir noteikts vienāds ar periodu, kurā veicami obligātā iepirkuma sistēmas maksājumi ražotājiem, lai valstij samazinātu fiskālos riskus nepamatota atbalsta izmaksāšanas gadījumā.
112. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas atbilst Satversmes
113. pantam un
114. panta pirmajam teikumam, un pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajam. Tiesas sēdē Ekonomikas ministrijas pārstāvis papildus norādīja, ka obligātā iepirkuma joma ir pārregulēta. Ražotāji vēsturiski esot centušies apiet normatīvajos aktos tiem izvirzītās prasības, un tāpēc nācies izstrādāt arvien jaunas, detalizētākas prasības. Pārstāvis atzina, ka pieteikumā norādītās normas varētu apgrūtināt Pieteikuma iesniedzēju darbību un to izveides mērķu sasniegšanu arī tad, ja tās darbojas godīgi. Noteikumos Nr. 560 esot veikti grozījumi un esot panākts kompromiss ar ražotājiem saistībā ar biogāzes ražošanai nepieciešamās siltumenerģijas ieskaitīšanu lietderīgajā siltumenerģijā.
115. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas atbilst Satversmes
116. pantam un
117. panta pirmajam teikumam. Tas, ka valsts maina nosacījumus valsts atbalsta saņemšanai, ja elektroenerģijas ražošanas procesā tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi, nebūtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu, jo ar pieteikumā norādītajām normām Pieteikuma iesniedzējām netiekot atņemtas tām iepriekš piešķirtās tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, kā arī netiekot liegts turpināt saimniecisko darbību, bet tiekot mainīts tikai viens no nosacījumiem attiecībā uz saražotās siltumenerģijas izmantošanu. Savukārt interese no saražotās elektroenerģijas gūt peļņu obligātā iepirkuma ietvaros neietilpstot Satversmes
118. panta tvērumā, jo šāda abstrakta iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tieslietu ministrija norāda: Pieteikuma iesniedzējām nebija pamata paļauties uz to, ka regulējums attiecībā uz valsts atbalsta saņemšanas nosacījumiem nekad nemainīsies, īpaši ņemot vērā to, ka nu jau teju 10 gadus valstiskā līmenī turpinās diskusija par obligātā iepirkuma sistēmas reformu un arī normatīvais regulējums pēdējo gadu laikā ir grozīts. Lai arī Pieteikuma iesniedzējām tiesības pārdot saražoto elektroenerģiju ir piešķirtas uz daudziem gadiem, nebūtu pamatoti un saprātīgi paļauties uz to, ka nosacījumi par elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas procesu visu šo gadu laikā paliks nemainīgi. Turklāt prasība par siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu nebūt neesot jauna, ar pieteikumā norādītajām normām tā esot tikai skaidrāk nostiprināta un esot mainīts apjoms, kādā siltumenerģija jāizmanto lietderīgi. Turklāt likumdevējs esot paredzējis saprātīgu pārejas periodu, lai ražotāji varētu pielāgoties jaunajām prasībām. Sabiedrības gūtais labums no tā, ka valsts atbalstu sniedz ražotājiem, kuru saražotā siltumenerģija tiek izmantota lietderīgi, noteikti esot lielāks nekā ražotājiem radītais apgrūtinājums. Tieslietu ministrija neesot bijusi iesaistīta pieteikumā norādīto Elektroenerģijas tirgus likuma normu saskaņošanas procesā, un neesot konstatējams tas, vai ir izvērtēta pieteikumā norādīto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesību aktiem. Tā kā no Noteikumu Nr. 560 anotācijas un projekta neesot izrietējis tas, ka tiek pārņemtas Eiropas Savienības tiesību normas, Tieslietu ministrija neesot vērtējusi Noteikumu Nr. 560 atbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem. Kaut gan Energoefektivitātes direktīva un Atjaunojamo energoresursu direktīva neregulē vienu un to pašu priekšmetu un tās ir vērstas uz dažādu mērķu (energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana) sasniegšanu, tām tomēr esot kopīgs Eiropas Savienības politikas virsmērķis, un pēc būtības abas šīs direktīvas esot divi instrumenti šā kopīgā mērķa īstenošanai. Visi direktīvās ietvertie politikas virzieni esot svarīgi Eiropas Savienības vides un enerģētikas politikas kopējo mērķu sasniegšanai un nevarot tikt skatīti atrauti nedz cits no cita, nedz arī atrauti no citiem enerģētikas politikas instrumentiem, piemēram, tiesību aktiem, kas regulē siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu un vides aizsardzību. Turklāt Energoefektivitātes direktīvas
119. panta
120. punkts neliedzot valstij ieviest stingrākas prasības, nekā to paredz direktīva. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, arī Atjaunojamo energoresursu direktīvā nav tādu noteikumu, kas paredzētu atbalsta shēmu ietvaros atbalstāmo darbību harmonizāciju Eiropas Savienības līmenī, ierobežotu atbalsta shēmas subjektam izvirzāmās atbilstības prasības vai ierobežotu valstu iespējas atbalstāmajās jomās noteikt augstākas prasības nekā direktīvā noteiktās, protams, ievērojot lietderības, pārskatāmības, nediskriminācijas, proporcionalitātes un citus principus. Atjaunojamo energoresursu direktīvas
121. panta
122. punkta pamatā esot ekonomiskie faktori - tā primārais mērķis esot aizsargāt tirgus stabilitāti un paredzamu investīciju vidi kopumā, ne tik daudz uzsvērt individuāla atbalsta saņēmēja ekspektāciju, ka tas arī turpmāk varēs netraucēti gūt peļņu. Tāpat esot jāņem vērā, ka
123. panta
124. punktā minētais princips nav absolūts tādā ziņā, ka tas paredzētu jebkādu atbalsta shēmu izmaiņu aizliegumu. Savukārt dalībvalsts pienākums sasniegt direktīvās noteiktos galamērķus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru kopējā enerģijas galapatēriņā pats par sevi neradot personām tiesības paļauties uz to, ka valsts tām piešķirs vai turpinās piešķirt atbalstu uz atjaunojamiem energoresursiem balstītā enerģijas ražošanā. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve papildus norādīja, ka Atjaunojamo energoresursu direktīva un Energoefektivitātes direktīva neharmonizē veidu, kādā dalībvalstis var veidot valsts atbalsta shēmu. Savukārt Atjaunojamo energoresursu direktīvas
125. panta
126. apakšpunkts jau pats par sevi ietverot prezumpciju, ka valsts atbalsta shēma var tikt grozīta.
127. Pieaicinātā persona - Zemkopības ministrija - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas neatbilst Satversmes
128. pantam un
129. panta pirmajam teikumam. Noteikumu Nr. 262
130. pielikuma II daļas
131. punktā kā viens no kvalitātes vērtēšanas kritērijiem tiesību pārdot biogāzes un biomasas elektrostacijās saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros piešķiršanai bijis komersanta iesniegts apliecinājums, ka enerģijas ražošanai nepieciešamo pamatizejvielu piegādes attālums nepārsniedz 50 kilometrus. Proti, jo tuvāk izejvielu ieguvei tika celta elektrostacija, jo lielāka esot bijusi iespēja iegūt obligātā iepirkuma tiesības. Atbilstoši esot veiktas investīcijas biogāzes un biomasas stacijās. Savukārt pēc pieteikumā norādīto normu pieņemšanas no biogāzes un biomasas stacijām tiekot gaidīts, lai tās atrastos pēc iespējas tuvāk siltumenerģijas patērētājiem. Neesot paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu, jo pārejas periods bijis vien nepilnus četrus mēnešus ilgs. Pēc Zemkopības ministrijas ieskata, nav izprotams tas, kā pieteikumā norādītās normas veicina Elektroenerģijas tirgus likuma
132. panta
133. punktā norādītā mērķa - veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, - sasniegšanu. Pieteikumā norādītās normas esot pretrunā arī ar Deklarāciju par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību, kurā norādīts arī uz nepieciešamību palielināt atjaunojamo energoresursu izmantošanu un paaugstināt energoefektivitāti, lai samazinātu atkarību no importētajiem energoresursiem. Formāli biogāzes un biomasas stacijām tiesības saņemt valsts atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros esot saglabātas, taču, ar pieteikumā norādītajām normām nosakot pienākumu nodrošināt lietderīgu siltumenerģijas izmantošanu, šo tiesību īstenošana būtībā esot liegta. Elektrostacijām, nesaņemot valsts atbalstu, vairs neesot ekonomiski izdevīgi turpināt elektroenerģijas ražošanu. Secīgi ražotnes, kas paredzētas atjaunojamo energoresursu pārstrādei, vairs netikšot izmantotas ne kūtsmēslu, ne lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošanas atlikumproduktu pārstrādei un no tām nebūšot iespējams gūt citu ekonomisku labumu. Zemkopības ministrija norāda, ka Ministru kabineta
134. gada
135. septembra sēdes protokollēmumā Nr. 51
136. § "Noteikumu projekts "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību""
137. punktā ir ietverts uzdevums Ekonomikas ministrijai izstrādāt pasākumus biogāzes elektrostaciju darbam ārpus obligātā iepirkuma sistēmas, tostarp tādus pasākumus, kuri veicinātu komersantiem piederošas vai ar tiem saistītas saimniecības apgādi ar elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem energoresursiem. Līdz viedokļa iesniegšanas brīdim alternatīvi atbalsta risinājumi biogāzes pārstrādes veicināšanai neesot izstrādāti. Biogāzes pārstrāde esot nozīmīgs instruments klimata politikas jomā un viens no vides piesārņojuma mazināšanas pasākumiem. Biogāzes ražotāji ik gadu nodrošinot ievērojamu siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu. Biogāzes ražošana no kūtsmēsliem procentuāli dodot lielāko siltumnīcefekta gāzu un amonjaka emisiju samazinājumu - 2,5 % no kopējām emisijām un 50 % no kopējām amonjaka (NH3) emisijām lauksaimniecības nozarē. Biogāzes elektrostacijās saražotā elektroenerģija veidojot 38 % visas no atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas un nodrošinot 6 % no visa Latvijas elektroenerģijas patēriņa. Pieteikumā norādītās normas varētu apdraudēt Latvijas saistību izpildi siltumnīcefekta gāzu samazināšanā, kas ietvertas Eiropas Parlamenta un Padomes
138. gada
139. maija regulas (ES) 2018/842 par saistošiem ikgadējiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem, kas dalībvalstīm jāpanāk no
140. līdz
141. gadam un kas dod ieguldījumu rīcībā klimata politikas jomā, lai izpildītu Parīzes nolīgumā paredzētās saistības, un ar ko groza regulu (ES) Nr. 525/2013, (turpmāk - Emisiju samazināšanas regula)
142. panta
143. punktā. Sabiedrība un valsts esot ieinteresēta ne tikai ietaupīt elektroenerģijas izmaksas, samazinot valsts atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros, bet arī mazināt klimata pārmaiņas. Nepārliekot uz biogāzes elektrostacijām visas izmaksas, kas saistītas ar atjaunojamas un videi draudzīgas enerģijas ražošanu, tiktu nodrošināta to sekmīga turpmākā saimniekošana un vienlaikus gādāts arī par vides saglabāšanu un aizsardzību.
144. Pieaicinātā persona - Būvniecības valsts kontroles birojs - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas atbilst Satversmes
145. pantam un
146. panta pirmajam teikumam. Elektroenerģijas obligātais iepirkums esot valsts atbalsta mehānisms elektroenerģijas ražotājiem un tiekot finansēts no elektroenerģijas galalietotāju maksājumiem. Jebkurš valsts atbalsta maksājums obligātā iepirkuma ietvaros palielinot maksāšanas slogu elektroenerģijas galalietotājiem un paaugstinot kopējo elektroenerģijas cenu. Tādējādi elektroenerģijas obligātais iepirkums darbojoties nevis kā stacijas izveidei un darbības nodrošināšanai veikto investīciju finansējums, bet gan kā garantēts maksājums elektrostacijas darbības laikā. Līdz ar to visus riskus, tostarp saistībā ar elektrostacijas izveidi un likumīgu darbību, uzņemoties attiecīgais ražotājs. Tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros esot valsts atbalsts, kas saimnieciskās darbības veicējam sniedz zināmas priekšrocības un rada konkurences ierobežojumus, tādēļ tiesības saņemt šo atbalstu neesot absolūtas, bet gan esot priekšrocība, kas izmantojama tikai ar nosacījumu, ka tiesību normās noteiktie priekšnoteikumi ir izpildīti pēc būtības. Lietderīga siltumenerģijas izmantošana atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma
147. panta otrās daļas
148. punktam un 31.3 panta otrajai daļai esot viena no obligātajām tehnoloģiskā procesa sastāvdaļām, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā un tādējādi nodrošinot energoefektivitāti (pretstatā, piemēram, elektrostaciju darbam kondensācijas režīmā, kad saražotā siltumenerģija ar avārijas dzesētāju palīdzību tiek izvadīta ārējā vidē vai tiek izmantota elektrostaciju pašpatēriņam). Jau sākotnējā Elektroenerģijas tirgus likuma redakcijā koģenerācija esot definēta kā process, kurā vienlaikus ražo gan elektroenerģiju, gan siltumenerģiju, saražoto elektroenerģiju un siltumenerģiju izmantojot lietderīgi. Neesot pieļaujams tas, ka visu Latvijas elektroenerģijas galalietotāju finansēts valsts atbalsts tiek piešķirts elektroenerģijas ražotājam, kurš neizpilda normatīvajos aktos tam noteiktos obligātos pienākumus. Ražotājiem esot bijis nodrošināts gandrīz gadu ilgs pārejas periods, kurā tie varējuši pielāgoties ar pieteikumā norādītajām normām ieviestajām lietderīgās siltumenerģijas prasībām. Prasības siltumenerģijas lietderīgai izmantošanai pēc būtības jau sākotnēji bijušas ietvertas Elektroenerģijas tirgus likumā, un, kā redzams no normatīvā regulējuma ar attiecīgajā laika periodā Noteikumos Nr. 262 ieviestiem secīgiem grozījumiem, šīs prasības atbilstoši arī starptautiskā regulējuma prasībām esot detalizētas, bet ne noteiktas no jauna. Jau kopš Noteikumu Nr. 262 pieņemšanas to 18.
149. apakšpunktā esot ietverta prasība - ja elektroenerģiju ražo vai plāno ražot biomasas vai biogāzes elektrostacijās, komersants iesniegumam pievienojamā biomasas vai biogāzes elektrostacijas aprakstā norāda elektrostacijā uzstādīto vai plānoto uzstādāmo elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanas jaudu un plānoto saražojamās enerģijas daudzumu. Atbilstoši Noteikumu Nr. 262 (redakcijā, kas bija spēkā no
150. gada
151. aprīļa)
152. pielikuma 2.7.
153. apakšpunktam, ja elektrostacijā ražo vai plānots ražot arī siltumenerģiju, iesniegumā tiesību iegūšanai pārdot no atjaunojamiem energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros vajadzējis norādīt elektrostacijā saražotās siltumenerģijas izlietošanas mērķi un paredzēto efektīvi izlietojamo daudzumu (MWh). Atbilstoši Noteikumu Nr. 262
154. pielikuma II sadaļas
155. punktam lietderīga siltumenerģijas izmantošana bijusi arī viens no vērtēšanas kritērijiem tiesību piedalīties obligātajā iepirkumā piešķiršanai. Arī vairākas Pieteikuma iesniedzējas savos pieteikumos šo tiesību iegūšanai esot apliecinājušas gatavību nodrošināt lietderīgu siltumenerģijas izlietojumu. Turklāt Noteikumu Nr. 262
156. punkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz
157. gada
158. septembrim) un
159. pielikuma II sadaļas 2.
160. apakšpunkts noteicis ražotājiem pienākumu ikgadējā Ekonomikas ministrijai iesniedzamajā pārskatā norādīt arī ziņas par efektīvi izlietoto siltumenerģiju. Ja Pieteikuma iesniedzējas neizpilda pieteikumā norādītās normas, tām netiekot pēc būtības liegtas tiesības ražot elektroenerģiju. Obligātā iepirkuma tiesību zaudēšanas gadījumā Pieteikuma iesniedzējas varot turpināt elektroenerģijas tirgošanu par tirgus cenu. Tiesas sēdē Būvniecības valsts kontroles biroja pārstāvis papildus norādīja, ka Noteikumu Nr. 560 31.
161. apakšpunktā ietvertās formulas aprēķinam nav vajadzīgs mērījums, ko veic ar Noteikumu Nr. 560 21.
162. apakšpunktā minētajām mērierīcēm. Tāpat tika norādīts, ka ražotāji varot izpildīt pieteikumā norādītajās normās ietvertās prasības.
163. Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas atbilst Satversmes
164. pantam un
165. panta pirmajam teikumam. Pēc komisijas ieskata, lai novērstu pārmērīga valsts atbalsta piešķiršanu, ir jāvērtē elektrostacijas darbības laikā veiktie ieguldījumi un to atgūšana. Būtu apšaubāms tas, vai Pieteikuma iesniedzēju tiesisko interešu aizsardzība sniedzas tiktāl, ka tām, neveicot investīcijas turpmākā elektrostaciju attīstībā un darbības uzlabošanā (arī saistībā ar lietderīgo siltumenerģiju), ir saglabājamas tiesības saņemt tādu pašu valsts atbalstu, kāds primāri tika vērsts uz sākotnējo investīciju atgūšanu. Proti, nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka elektrostacijas izbūves un uzturēšanas izdevumi (investīcijas) ir pilnībā atgūti un turpmāka valsts atbalsta saņemšana pārsniedz Eiropas Komisijas
166. gada
167. aprīļa lēmuma par valsts atbalstu lietā Nr. SA.43140 (2015/NN) "Latvija. Atbalsts atjaunojamo energoresursu enerģijai un koģenerācijai" (turpmāk arī - Eiropas Komisijas lēmums)
168. punktā paredzēto elektrostacijas kopējo kapitālieguldījumu peļņas normu visam atbalsta periodam 9 % apmērā. Enerģijas lietotāju interesēm neatbilstot tādu pasākumu īstenošana, kuri nav vērsti uz primārās enerģijas ietaupīšanu un kuru ietvaros enerģija netiek ražota ar mērķi to patērēt atbilstoši pieprasījumam. Tiesiskās paļāvības princips neizslēdzot valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesas sēdē Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas pārstāvis papildus norādīja, ka korektai pārkompensācijas novēršanai ar iekšējās peļņas normas aprēķinu ir būtiski noteikt arī vienlīdzīgas ražotāju uzraudzības prasības, kas ļautu ražotājus savstarpēji salīdzināt.
169. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija" (turpmāk - Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija) - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas neatbilst Satversmes
170. pantam un
171. panta pirmajam teikumam. Līdz brīdim, kad stājās spēkā pieteikumā norādītās normas, biogāzes stacijas esot saņēmušas valsts atbalstu par elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, nevis par elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā. Tomēr pieteikumā norādītās normas kardināli mainot uzņēmējdarbības nosacījumus. Latvija atbalstu elektroenerģijas ražotājiem sākotnēji esot veidojusi divos virzienos: elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā atbilstoši Energoefektivitātes direktīvai un tās priekštecēm un elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem energoresursiem atbilstoši Atjaunojamo energoresursu direktīvai. Abi šie elektroenerģijas ražošanas virzieni jau sākotnēji esot nodalīti arī Elektroenerģijas tirgus likuma
172. un
173. pantā. Tieši saistībā ar enerģijas iegūšanu no biomasas vai biogāzes valsts mērķi abiem atbalsta virzieniem esot bijuši atšķirīgi, proti: efektīvā siltumenerģijas ražošanā pielietot biomasas vai biogāzes koģenerāciju, kuras rezultātā tiek iegūta gan siltumenerģija, gan arī elektroenerģija, vai arī iegūt tieši elektroenerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, lai ar to nodrošinātu noteiktu Latvijas elektroenerģijas patēriņa daļu. Lauksaimnieki un citi biogāzes ražotāji, kuru rīcībā bija lopkopības atlikumprodukti, dažādi organiskie atkritumi un zaļā biomasa, esot izvēlējušies tirgot elektroenerģiju Elektroenerģijas tirgus likuma
174. pantā noteiktajā kārtībā un tālab biogāzes stacijas cēluši iespējami tuvu izejvielu izcelsmes vietām: lopu kūtīm, pārtikas rūpniecības uzņēmumiem, sadzīves atkritumu poligoniem. Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija piekrītot tam, ka elektroenerģijas ražošanas procesā iegūtā siltumenerģija ir jāizmanto lietderīgi, taču nepiekrītot tam, ka uz jau strādājošām stacijām pilnā mērā būtu attiecināmas Energoefektivitātes direktīvā noteiktās augstas efektivitātes koģenerācijas prasības. Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija pievienojas Pieteikuma iesniedzēju argumentiem par to, ka Energoefektivitātes direktīvas prasības var attiecināt uz jaunām vai būtiski atjauninātām stacijām, kas nav maza apjoma stacijas. Kurināmā sadedzināšanas iekārtas efektivitāti nedrīkstot attiecināt uz veselu biotehnoloģisko iekārtu kompleksu vai rūpnīcu: koģenerācijas iekārtai esot savs tehnoloģiskais pašpatēriņš, bet atkritumu pārstrādes rūpnīcai - savas tehnoloģiskās vajadzības (procesa temperatūras nodrošināšana, izejvielu sanitārā termiskā priekšapstrāde). Saskaņā ar Noteikumu Nr. 262 59.1 un
175. punktu
176. gadā esot bijušas spēkā prasības par siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Tomēr šīs prasības bijušas piemērojamas gada ietvaros un tā aprēķinā neesot ieskaitīts siltumenerģijas pašpatēriņš līdz 30 % no saražotā. Biogāzes iegūšanai nepieciešamā fermentācijas temperatūra esot +37oC līdz +40oC. Vidējais siltumenerģijas patēriņš ziemas mēnešos varot sasniegt pat 50 % un 60 %, bet vasaras mēnešos - 10 % līdz 20 %. Tādējādi mēneša periods siltumenerģijas lietderīgas izmantošanas nodrošināšanai esot pretrunā ne tikai ar Energoefektivitātes direktīvu, bet arī dabas zinātņu likumiem. Tiesas sēdē Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas pārstāvis papildus norādīja uz atšķirībām vienotā tehnoloģiskā cikla principa piemērošanā biogāzes elektrostacijām un dabasgāzes koģenerācijas stacijām. Proti, abu veidu stacijas pēc būtības esot līdzīgas, atšķiroties tikai kurināmā sagatavošanas un piegādes veids. Tomēr biogāzes elektrostacijām ražošanas ciklā tiekot ieskaitīta arī biogāzes sagatavošana, bet dabasgāzes stacijām ražošanas cikls beidzoties pie dabasgāzes pievada.
177. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija" (turpmāk - Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija) - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas neatbilst Satversmes
178. pantam un
179. panta pirmajam teikumam. Likumdevējs jau laikā, kad Pieteikuma iesniedzējas veica attiecīgās investīcijas, esot nepārprotami formulējis mērķi sekmēt siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Uz to norādot Noteikumu Nr. 262
180. pielikumā ietvertie vērtēšanas kritēriji tiesību piedalīties obligātajā iepirkumā iegūšanai, kā arī Direktīvas 2001/77/EK
181. panta
182. punkts. Līdz ar to prasība izmantot siltumenerģiju lietderīgi neesot negaidīta. Direktīvas 2001/77/EK
183. apsvērumā un Direktīvas 2009/28/EK
184. panta pirmajā daļā esot paredzēts, ka valsts atbalsta shēma var tikt grozīta un ka valstij normatīvo aktu pieņemšanā jāņem vērā arī energoefektivitātes apsvērumi. Biogāzes un biomasas koģenerācijas stacijās saražotā siltumenerģija veidojot aptuveni 50 % no visas kurināmā ķīmiskās enerģijas. Neesot tādu būtisku ierobežojumu, kas liegtu papildus saražoto siltumenerģiju izmantot lietderīgi, lai nerastos nozīmīgi kurināmās enerģijas zudumi un ražošanas iekārtas tiktu izmantotas iespējami efektīvi. Jau izstrādājot Noteikumus Nr. 262, likumdevējam vajadzējis ņemt vērā Enerģētikas likuma
185. pantā formulēto mērķi veicināt enerģijas efektīvu izmantošanu un līdzsvarotu patēriņu. Tādējādi prasība nodrošināt siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu atbilstot normatīvo aktu prasībām un kalpojot sabiedrības interesēm. Ar pieteikumā norādītajām normām esot labota likumdevēja kļūda - iepriekš pieļautā atšķirīgā attieksme pret elektroenerģijas ražotājiem, kuru dalību obligātajā iepirkumā pamatoja Ministru kabineta
186. gada
187. marta noteikumi Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk - Noteikumi Nr. 221). Proti, šiem ražotājiem, kuri citstarp izmanto biomasu vai biogāzi, jau sākotnēji esot izvirzītas stingrākas energoefektivitātes prasības arī saistībā ar siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu. Šādai atšķirīgai attieksmei neesot bijis nekāda tehnoloģiska vai ekonomiska pamata, jo siltumenerģijas izdalīšanās elektroenerģijas ražošanas procesā, kas saistīts ar kurināmā sadedzināšanu, esot tehnoloģiski neatdalāma no kopējā elektroenerģijas ražošanas cikla. Savukārt to tehnoloģisko uzlabojumu izmaksas, kuri veicami, lai nodrošinātu siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu, esot zemas. Biogāzes koģenerācijas stacijas esot ekonomiski un tehnoloģiski pamatoti izvietot tuvāk biogāzes ražošanas izejvielām, un staciju pielāgošana jaunajām prasībām varētu prasīt ievērojamus ieguldījumus. Savukārt biomasas koģenerācijas staciju gadījumā situācija esot atšķirīga, jo koksnes kurināmais esot brīvi pieejams funkcionējoša koksnes produktu tirgus ietvaros. Virkne ražotāju, kuri izmanto biogāzi un kuru tiesības piedalīties obligātajā iepirkumā vēsturiski bijušas saistītas ar Noteikumu Nr. 221 prasību izpildi, jau izmantojot siltumenerģiju lietderīgi. Tādēļ prasība izmantot siltumenerģiju lietderīgi neesot pretrunā arī ar biomasas un biogāzes koģenerācijas staciju tehniskajām un ģeogrāfiskā izvietojuma īpatnībām. Pieteikumā norādītajās normās noteiktie faktiskie kopējie elektrostacijas lietderības rādītāji esot nesamērīgi augsti un neesot tehnoloģiski pamatoti attiecībā uz biogāzes koģenerācijas stacijām, kurās liels siltumenerģijas patēriņš jānovirza biogāzes ražošanai. Prasības esot izpildāmas tikai ideālos tehniskos un klimatiskos apstākļos, kas neesot atkarīgi no ražotājiem un esot mainīgi mēneša griezumā. Pieteikumā norādīto normu izstrādē neesot ņemts vērā labums, ko sabiedrība iegūst no biogāzes ražošanas, nepieļaujot siltumnīcefekta gāzu izplatīšanos. Biomasas koģenerācijas stacijas varētu izpildīt minētās prasības, jo tajās esot daudz mazāks siltumenerģijas pašpatēriņš. Noteikumu Nr. 560
188. pielikumā ietvertie koeficienta α rādītāji neesot tehnoloģiski pamatoti un nostādot dažādus ražotājus nevienlīdzīgā situācijā atkarībā no izmantoto iekārtu tehniskajām īpatnībām un to faktiskajiem efektivitātes rādītājiem. Neesot tādu būtisku vai citu administratīvu šķēršļu, kas liegtu noskaidrot ticamu un pamatotu faktisko koeficienta α vērtību katrā konkrētajā koģenerācijas stacijā. Ievērojot laiku, kas nepieciešams pamatota un atbildīga investīciju lēmuma pieņemšanai, kā arī būvniecības tiesiskajam procesam un būvdarbu veikšanai nepieciešamo laiku, varot secināt, ka likumdevējs nav noteicis samērīgu un saudzējošu pārejas periodu pieteikumā norādītajās normās ietverto prasību ieviešanai. Tiesas sēdē Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijas pārstāvis papildus norādīja uz biogāzes elektrostaciju nozīmi metāna emisiju samazināšanā Latvijā. Pēc pārstāvja domām, tādas prasības, kuru izpilde ir atkarīga no ārējiem apstākļiem, ko ražotāji nevar ietekmēt, nedrīkstētu ietvert tiesību normās.
189. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas biogāzes asociācija" (turpmāk - Latvijas biogāzes asociācija) - uzskata, ka pieteikumā norādītās normas neatbilst Satversmes
190. pantam un
191. panta pirmajam teikumam. Ar pieteikumā norādītajām likuma normām paredzēti vienādi nosacījumi saistībā ar siltumenerģijas lietderīgu izmantošanu gan tādām elektrostacijām, kuras darbojas atbilstoši Noteikumu Nr. 560 prasībām, gan tādām, kuras darbojas atbilstoši Ministru kabineta
192. gada
193. septembra noteikumu Nr. 561 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, uzraudzību un cenu noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā" (turpmāk - Noteikumi Nr. 561) prasībām. Tādējādi Saeima esot sapludinājusi divus atšķirīgus enerģētikas politikas mērķus - enerģijas efektīvu ražošanu un atjaunojamās enerģijas ražošanas veicināšanu. Saeima un Ministru kabinets pieteikumā norādīto normu izstrādē neesot ņēmuši vērā biedrības iebildumus pret pieteikumā norādītajām normām, piemēram, pret Noteikumu Nr. 560
194. punktu, kas nosakot mēneša periodu arī lietderīgi izmantotās siltumenerģijas uzskaitei un esot pretrunā ar Energoefektivitātes direktīvas
195. pielikumu, kurā minētais periods ir gads. Ražotājiem esot grūti katru mēnesi sasniegt tādus lietderīgās siltumenerģijas rādītājus, kas ļautu izpildīt Noteikumu Nr. 560
196. punktā noteiktās prasības par kopējo enerģijas ražošanas lietderību. Mēneša periodā siltuma pieprasījums esot ļoti mainīgs gan tiem ražotājiem, kuri siltumu novada siltumnīcām, telpu apkurei, koksnes vai graudu žāvēšanai, gan tiem ražotājiem, kuri siltumu novada siltumtīklos. Tādēļ lietderīgās siltumenerģijas izlietojums būtu jāvērtē gada periodā, līdzīgi kā tiek vērtēta, piemēram, ēku energoefektivitāte. Tāpat ar neprecīzu terminoloģiju pieteikumā norādītajās normās esot nepareizi pārņemtas arī citas Energoefektivitātes direktīvas prasības saistībā ar kopējo enerģijas ražošanas lietderības koeficientu aprēķinu. Proti, Energoefektivitātes direktīvā esot regulēta koģenerācijas iekārtu enerģijas ražošanas lietderība, bet pieteikumā norādītajās normās lietots termins "elektrostacija", kas citstarp ietverot fermentācijas tvertnes. Fermentācijas tvertnēs tiekot ražota biogāze, kas prasa lielu apjomu siltumenerģijas, jo sevišķi ziemas mēnešos. Biogāzes ražošana esot ilgstošs process, to nevarot uzsākt un pēkšņi pārtraukt atkarībā no alternatīva siltumenerģijas pieprasījuma esības. Tāpat biogāzes ražošanai nepieciešamos lopkopības un lauksaimniecības atlikumproduktus nevarot iegūt tieši un tikai tad, kad pastāv šāds alternatīvs siltumenerģijas pieprasījums. Ja kopējais enerģijas ražošanas lietderības koeficients tiktu aprēķināts koģenerācijas iekārtām, tad lielākā daļa nozares ražotāju spētu sasniegt pieteikumā norādītajās normās noteiktos rādītājus. Taču, aprēķinot minēto koeficientu elektrostacijai, kas ietver arī biogāzes ražošanai nepieciešamās iekārtas, to neesot iespējams sasniegt. Ar pieteikumā norādītajām normām Ministru kabinets esot ieviesis stingrākas prasības, nekā paredz Energoefektivitātes direktīva. Citstarp Energoefektivitātes direktīvas
197. apsvērums paredzot, ka augstas efektivitātes koģenerācijas prasības ir attiecināmas tikai uz jaunām vai būtiski atjaunotām elektroenerģijas ražošanas iekārtām. Savukārt saskaņā ar Energoefektivitātes direktīvas
198. apsvērumu minētās prasības neesot attiecināmas uz maza apjoma elektrostacijām. Likumdevējs neesot izvērtējis, vai pieteikumā norādītās normas atbilst ilgtspējīgas attīstības principam. Pieteikumā norādītajās normās ietvertās prasības neesot izpildāmas, tādēļ vairāki ražotāji atsakoties no obligātā iepirkuma tiesībām un samazinot arī elektroenerģijas ražošanas apjomu. Attiecīgi ražotāji izmantojot mazāk lopkopības atlikumproduktu biogāzes ražošanā un līdz ar to Latvijā palielinoties siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tādējādi ar pieteikumā norādītajām normām tiekot apdraudēta Nacionālajā klimata plānā nosprausto mērķu - palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas galapatēriņā un samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas lauksaimniecībā - izpilde. Šobrīd elektroenerģijas vairumtirdzniecības cena esot pieaugusi līdz tik augstam līmenim, ka obligātā iepirkuma komponentes segšanai neesot nepieciešami papildu maksājumi no galapatērētājiem, bet valsts pastarpināti gūstot peļņu no elektroenerģijas, ko saražo obligātā iepirkuma ietvaros. Pēc Latvijas biogāzes asociācijas ieskata, šāds elektroenerģijas cenu pieaugums citstarp esot sekas tam, ka lielākā daļa elektroenerģijas Latvijā joprojām tiek saražota no fosilajiem energoresursiem. Samazinoties Latvijas spējai saražot elektroenerģiju no resursiem, kas iegūti valstī uz vietas, samazinoties arī valsts energoneatkarība. Tiesas sēdē Latvijas biogāzes asociācijas pārstāvis papildus norādīja, ka ražotāji atsakās no obligātā iepirkuma tiesībām, jo saistībā ar siltumenerģijas lietderīgas izmantošanas prasībām ir mainīts arī iekšējās peļņas normas aprēķins, pieņemot, ka arī pagātnē izlietotā siltumenerģija ir pārdota, nevis izlietota. Turklāt pārstāvis īpaši uzsvēra biogāzes elektrostaciju primāro mērķi - atkritumu pārstrādi -, kas palīdzot novērst arī nevēlamu smaku rašanos saimniecību tuvumā.
199. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Raita Karnīte - uzskata, ka, pieņemot pieteikumā norādītās normas, nav vērtēti vairāki būtiski aspekti. "Zaļās" elektroenerģijas ražošana Latvijā papildus elektroenerģijas ieguvei lielajās hidroelektrostacijās, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kas atbilstot Eiropas Savienības un valsts vides un klimata mērķiem, pagaidām esot nepietiekami izmantots resurss. Arī Latvijas brīvprātīgi pieņemtie ar "zaļās" enerģijas daļu saistītie mērķi energoapgādē vēl neesot sasniegti. Atjaunojamo energoresursu elektrostaciju attīstību sekmējot valsts atbalsts, bet kavējot nedrošais, bieži un neparedzami mainīgais normatīvais regulējums, kas vērsts uz mērķtiecīgu valsts atbalsta samazināšanu, ko nozare piedzīvojot pēdējo piecu gadu laikā. Minēto apliecinot elektroenerģijas ražošanas samazinājums pēdējos gados. Latvijas valdības nodoms uzlabot atjaunojamo energoresursu izmantošanas efektivitāti, nosakot stingrākas prasības koģenerācijas stacijās radītās siltumenerģijas lietderīgai izmantošanai, esot uzskatāms par saprotamu un atzīstamu, taču, to īstenojot, esot nepieciešams novērtēt atjaunojamos energoresursus izmantojošo elektrostaciju iespējas izpildīt normatīvā regulējuma nosacījumus, lai neradītu tādus apstākļus, kuru dēļ "zaļās" elektroenerģijas ražošana tiek samazināta, un nepadarītu atjaunojamo energoresursu elektrostaciju darbību par neiespējamu. Izvērtējot pieteikumā norādīto normu ietekmi uz biomasas un biogāzes elektrostacijām, esot jānovērtē: