Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otr

Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2019. gada 13. novembrī lietā Nr. 2018-22-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc pieteikuma par lietas ierosināšanu, kuru iesnieguši divdesmit 12. Saeimas deputāti: Boriss Cilevičs, Igors Pimenovs, Ivans Ribakovs, Jānis Tutins, Artūrs Rubiks, Sergejs Potapkins, Ivars Zariņš, Romans Miloslavskis, Jeļena Lazareva, Jūlija Stepaņenko, Andris Morozovs, Jānis Urbanovičs, Raimonds Rubiks, Vladimirs Nikonovs, Jānis Ādamsons, Vitālijs Orlovs, Mihails Zemļinskis, Igors Zujevs, Sergejs Mirskis un Sergejs Dolgopolovs, kā arī konstitucionālajām sūdzībām, kuras iesnieguši Davids Džibuti, Dana Džibuti, Timurs Jareško, Mila Šteina, Edvards Šmits, Aleksandrs Fominovs, Vladislavs Kuļikovs, Vlada Elīza Ševšeļova, Jeļizaveta Kotova, Anna Lisa Čmihova, Agnija Busila, Marija Busila, Mihails Zaslavskis un Aleksandrs Zaslavskis, atbilstoši Satversmes tiesas lietā Nr. 2018‑12‑01 "Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda "pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam" pieņemtajam lēmumam izvērtēt 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam izskatāmās lietas ietvaros, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. un 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2019. gada 15. oktobra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam". Konstatējošā daļa 1. Izglītības likums tika pieņemts 1998. gada 29. oktobrī. Izglītības likuma 9. panta pirmā un otrā daļa redakcijā, kas bija spēkā līdz 2018. gada 15. aprīlim, paredzēja, ka valsts, pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, bet citā valodā izglītību var iegūt: 1) privātās izglītības iestādēs; 2) valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus; 3) citos likumos paredzētās izglītības iestādēs. 1.1. 2018. gada 16. aprīlī stājās spēkā 2018. gada 22. marta likums "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk - Grozījumi Izglītības likumā), kura 1. panta pirmā daļa paredz papildināt Izglītības likuma 9. pantu ar 1.1 daļu šādā redakcijā: "(11) Privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā." Savukārt minētā panta otrā daļa paredz izteikt Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1. un 2. punktu šādā redakcijā: "1) izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem; 2) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus." Grozījumu Izglītības likumā 3. panta pirmā daļa paredz aizstāt Izglītības likuma 41. panta pirmajā daļā vārdus "attiecīgajā valsts izglītības standartā" ar vārdiem "valsts pamatizglītības standartā". Līdz ar to Izglītības likuma 41. panta pirmā daļa jaunajā redakcijā noteic: "(1) Mazākumtautību izglītības programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai valsts pamatizglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem." Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 3. panta otrā daļa paredz papildināt Izglītības likuma 41. pantu ar 1.1 un 1.2 daļu šādā redakcijā: "(11) Mazākumtautību izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 50 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas. (12) Mazākumtautību izglītības programmās no 7. klases līdz 9. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas." Atbilstoši Grozījumu Izglītības likumā 7. pantam par pārejas noteikumiem grozījumi attiecībā uz Izglītības likuma 9. panta papildināšanu ar 1.1 daļu un otrās daļas 2. punkta izteikšanu jaunā redakcijā un grozījumi 41. panta pirmajā daļā attiecībā uz vārdu aizstāšanu tajā un panta papildināšanu ar 1.1 un 1.2 daļu stājas spēkā pakāpeniski: 2019. gada 1. septembrī - attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmu īstenošanu un pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē, 2020. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 8. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 10. un 11. klasē, bet 2021. gada 1. septembrī - attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 12. klasē. 1.2. Tajā pašā dienā, 2018. gada 22. martā, Saeima pieņēma arī likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" (turpmāk arī - Grozījumi Vispārējās izglītības likumā). Šā likuma 2. pants paredz izteikt Vispārējās izglītības likuma 43. panta tekstu šādā redakcijā: "(1) Vispārējās vidējās izglītības programmu obligāto saturu nosaka valsts vispārējās vidējās izglītības standarts. (2) Nepārsniedzot šā likuma 44. pantā noteikto mācību stundu slodzi nedēļā un mācību stundu skaitu dienā, izglītības iestāde vispārējās vidējās izglītības programmā papildus var ietvert valsts vispārējās vidējās izglītības standartā neminētus mācību priekšmetus, tai skaitā mazākumtautības dzimto valodu un ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu." Atbilstoši Grozījumu Vispārējās izglītības likumā 3. pantam par pārejas noteikumiem minētie grozījumi 43. pantā stājas spēkā 2020. gada 1. septembrī attiecībā uz vidējās izglītības programmas īstenošanu 10. un 11. klasē un 2021. gada 1. septembrī attiecībā uz vidējās izglītības programmas īstenošanu 12. klasē. 2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 12. Saeimas deputāti (turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta otrajam teikumam, kā arī 112. un 114. pantam. 2.1. Satversmes tiesa 2019. gada 23. aprīlī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018‑12‑01 "Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda "pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2018‑12‑01), kas tika ierosināta pēc divdesmit 12. Saeimas deputātu pieteikuma. Spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 Satversmes tiesa nolēma izvērtēt divdesmit 12. Saeimas deputātu pieteikumā norādīto prasījumu par Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam izskatāmās lietas ietvaros. 2.2. Lietas Nr. 2018‑12‑01 ietvaros divdesmit 12. Saeimas deputāti savus pieteikumā un tiesas sēdēs paustos argumentus par izglītības iegūšanu mazākumtautību valodās attiecināja gan uz valsts un pašvaldību, gan arī uz privātajām izglītības iestādēm. Pēc viņu ieskata, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 112. pantam, kas uzliek valstij pienākumu ievērot vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību, kāda atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem, kā arī pienākumu nodrošināt izglītības pieņemamību tās adresātiem. Tiesības uz izglītību citstarp izpaužoties kā izvēles brīvība valsts izveidotas izglītības sistēmas ietvaros. Izglītībai pēc tās formas un satura, ieskaitot programmas un mācīšanas metodes, vajagot būt pieņemamai adresātiem - izglītojamiem un viņu vecākiem. Likumdevējam, izvēloties izglītības politikas īstenošanas līdzekļus, esot jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu interesēm. Tāpat esot nodrošināma arī personu līdzdalības tiesību ievērošana lēmumu pieņemšanā. Izstrādājot Grozījumus Izglītības likumā un Grozījumus Vispārējās izglītības likumā, neesot aptaujāti pedagogi un vecāki. Šo likumu normu adresātu viedokļi neesot atspoguļoti likumprojektu anotācijās. Daudzi pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie un viņu vecāki šīs normas neatbalstot. Kopumā ievērojama sabiedrības daļa, kuru šie grozījumi tieši skar, esot pret tiem un vispār pret valsts politiku mazākumtautību izglītības jomā. Tiesas sēdē lietā Nr. 2018‑12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputātu pārstāvis uzsvēra, ka grozījumu pieņemšanas procesā nav ievēroti mazākumtautību sabiedrisko organizāciju iebildumi. Likumprojektu anotācijas saturot nepilnīgu un sagrozītu informāciju par mazākumtautību sabiedrisko organizāciju atbalstu šiem likumprojektiem. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot balstīta uz visaptverošiem socioloģiskajiem pētījumiem. Tie pētījumi, uz kuriem atsaucas Izglītības un zinātnes ministrija, neesot tieši saistīti ar aktuālo situāciju skolās. Daudz precīzāki rādītāji esot valsts pārbaudījumu un eksāmenu rezultāti. Neesot analizētas arī tādas problēmas kā skolotāju trūkums, mācību metodika, reģionālās atšķirības. Šādas analīzes trūkums varot apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un kaitēt izglītības kvalitātei. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka pamattiesību ierobežojums būtu noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Bilingvālās izglītības modelis esot vērtējams kā Latvijas ieguvums. Šāds paralēls skolu modelis nevarot tikt raksturots kā segregācija, proti, atsevišķu izglītības sistēmu uzturēšana. Valsts varot noteikt minimālo izglītības standartu, kas atbilst izglītības mērķim. Taču Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ieviešot tādu ierobežojumu, ko nevarot uzskatīt par minimālo izglītības standartu. Tā ierobežojot pedagogu akadēmisko brīvību attiecībā uz izglītības mērķu sasniegšanas līdzekļu izvēli. Iepriekš Latvijas izglītības sistēmā mazākumtautību valodu lietojums bijis plašāks, bet ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu to lietošana izglītības programmās tiekot nesamērīgi sašaurināta. Tādējādi pašreiz situācija esot citāda nekā 2005. gadā, kad Satversmes tiesa lietā Nr. 2004‑18‑0106 "Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114. pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pantam un tās 14. pantam (saistībā ar 1. protokola 2. pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27. pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5. pantam, Konvencijas par bērna tiesībām 2. un 30. pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2004‑18‑0106) vērtēja līdzīgus jautājumus, kas saistīti ar mazākumtautību valodu lietojuma proporciju izglītības procesā. Minētajā lietā tiesas izdarītie secinājumi neesot attiecināmi uz Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu. Pieteikuma iesniedzējs atsaucas arī uz Eiropas Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām" secinājumiem par Ukrainas Izglītības likuma normām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka komisijas secinājumi ir piemērojami arī Latvijas situācijā. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam, kas nepieļaujot diskrimināciju uz valodas pamata. Attiecīgi tas arī izglītības sistēmas ietvaros prasot atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem, kuru dzimtā valoda konkrētajā valstī ir uzskatāma par mazākumtautības valodu. Tiesas sēdē lietā Nr. 2018-12‑01 divdesmit 12. Saeimas deputātu pārstāvis uzsvēra, ka Latvijā visi pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu attieksmi pret tiem pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, kuru dzimtā valoda nav viena no Eiropas Savienības (turpmāk - ES) oficiālajām valodām (piemēram, krievi, ukraiņi, baltkrievi), salīdzinājumā ar izglītojamiem, kuri arī pieder pie mazākumtautības, bet kuru dzimtā valoda ir kāda no ES oficiālajām valodām (piemēram, poļi, lietuvieši, igauņi). Vidējās izglītības pakāpē tikšot saglabāta iespēja iegūt izglītību ES oficiālajās valodās, bet ne valodās, kuras nav ES oficiālās valodas. Divdesmit 12. Saeimas deputāti uzskata, ka šajā aspektā lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa. Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 114. pantam, jo mazākumtautību valodu lietošanas samazinājums atņemot izglītojamiem būtisku nacionālās identitātes saglabāšanas un attīstīšanas priekšnosacījumu. Atbilstoši Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija) 14. panta 2. punktam valstij esot aktīvi jārīkojas, lai efektīvi aizsargātu nacionālās minoritātes, nepieciešamības gadījumā veicot saprātīgus pielāgošanas pasākumus. Lietā Nr. 2018‑12‑01 apstrīdētās normas neparedzot šādus pasākumus, piemēram, izņēmumus, kas ļautu īstenot pielāgošanas pasākumus attiecībā uz skolotāju pieejamību, atsevišķu skolēnu un vecāku grupu, piemēram, skolēnu ar vājām latviešu valodas zināšanām, tostarp patvēruma meklētāju, bēgļu un nesenu imigrantu, interešu ievērošanu. Gan pieteikumā, gan tiesas sēdē divdesmit 12. Saeimas deputāti atsaucās arī uz Minoritāšu konvencijas konsultatīvās komitejas (turpmāk - Konsultatīvā komiteja) viedokļos ietvertajām atziņām par konvencijas īstenošanu Latvijā. No tām izrietot, ka Konsultatīvā komiteja pauž bažas par to, ka samazinās iespējas iegūt izglītību mazākumtautību valodās. 3. Pieteikuma iesniedzēji - Davids Džibuti un Dana Džibuti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot Satversmes 1. pantam, jo esot pieņemta, neievērojot tiesiskās paļāvības principu. Ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu esot ieviesta pavisam jauna tiesiskā kārtība, izslēdzot no Izglītības likuma normu, kas vispārīgi noteica, ka citā valodā izglītību var iegūt privātās izglītības iestādēs. Brīdī, kad noslēgti līgumi par Pieteikuma iesniedzēju izglītošanu un aprūpi privātajā izglītības iestādē, Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1. punkts paredzējis, ka privātās izglītības iestādēs izglītību var iegūt citā valodā, kas nav valsts valoda. Pieteikuma iesniedzēji esot pamatoti paļāvušies uz to, ka viņu izglītība tiks nodrošināta atbilstoši minētajai normai un saskaņā ar to akreditētajai izglītības programmai vismaz līdz programmas akreditācijas termiņa beigām. Šī paļāvība esot aizsargājama, jo izglītības iestādes maiņa izglītības procesa laikā radot bērnam grūtības un vecāku prasībām atbilstoša izglītības iestāde nevarot tikt izraudzīta bez laikietilpīga apstākļu un iespēju izvērtējuma. Turklāt, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas dēļ mainoties izglītības programmai, varot mainīties arī maksa par izglītības iegūšanu. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot Satversmes 112. pantam, jo nenodrošinot izglītības pieņemamību un pielāgošanu pie mazākumtautībām piederošu personu vajadzībām. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā paredzētais ierobežojums nevarot tikt vērtēts kā daļa no minimālajiem izglītības standartiem, jo tas neattiecoties uz izglītības procesā sasniedzamo rezultātu. Ar šo ierobežojumu tiekot sašaurinātas vecāku izvēles iespējas, lemjot par bērnu izglītību, un tiekot ignorēts izglītības pieņemamības princips. Ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu esot ierobežota arī pedagogu akadēmiskā brīvība attiecībā uz izglītības mērķu sasniegšanas līdzekļu izvēli. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa varot kavēt mazākumtautību bērnu piekļuvi izglītībai. Turklāt dzimtās valodas lietošanai esot būtiska nozīme bērna kognitīvajā attīstībā. Līdz ar to Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ierobežojot arī bērna tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot arī Satversmes 114. pantam, skatot to kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmo daļu, no kuras izrietot pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes, kas īsteno izglītības programmas mazākumtautību valodās. Arī starptautisko institūciju un to pārstāvju sniegtajos skaidrojumos par Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmo daļu esot uzsvērtas pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības dibināt privātas izglītības iestādes, kurās mācību process notiek mazākumtautības valodā. Tāpat esot atzīts, ka valstij jāatturas no šķēršļu radīšanas mazākumtautību valodu izmantošanai izglītības procesā, bet tā jāatbalsta. Mazākumtautību skolas ar mazākumtautības mācību valodu esot būtiskas mazākumtautību identitātes saglabāšanai. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo tās pieņemšanas procesā neesot pienācīgi iesaistītas pie mazākumtautībām piederošās personas. Pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības piedalīties un tikt uzklausītām tām būtisku jautājumu izlemšanas procesā izrietot no Minoritāšu konvencijas 15. panta un esot atzītas arī Satversmes tiesas judikatūrā. Konsultatīvajā padomē mazākumtautību izglītības jautājumos (turpmāk - Konsultatīvā padome), kurā apspriesti Izglītības ministrijas priekšlikumi pārejai uz mācībām latviešu valodā vidusskolā, neietilpstot neviens no privātskolu dibinātājiem, direktoriem, skolēniem vai skolēnu vecākiem. Turklāt Grozījumu Izglītības likumā anotācijā norādītā informācija, ka Konsultatīvā padome devusi konceptuālu atbalstu šiem priekšlikumiem, neesot patiesa. Pie mazākumtautībām piederošās personas esot iebildušas pret Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu, taču to izteiktie iebildumi neesot ņemti vērā. Pienācīga mazākumtautību līdzdalība neesot nodrošināta arī likumdošanas procesā Saeimā. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot izstrādāta un pieņemta, balstoties uz nekvalitatīviem, neatbilstošiem un nepietiekamiem datiem par valsts valodas prasmi un lietojumu pie mazākumtautībām piederošu personu vidū, turklāt šie dati neesot pienācīgi analizēti. Likumdošanas procesā citstarp neesot iegūti dati par privātajām izglītības iestādēm. Likumdošanas process neesot bijis zinātniski pamatots, nedz arī balstīts pētījumos un pierādījumos. Turklāt tajā neesot ņemti vērā starptautisko institūciju atzinumi par Latvijas regulējumu izglītības jomā kopsakarā ar mazākumtautību tiesībām. Šāds likumdošanas process nenodrošinot uzticēšanos valstij un tiesībām un neviešot sabiedrībā pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir nepieciešams, pārdomāts un taisnīgs. Turklāt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot atbilstoša tiesību normu kvalitātes prasībām, jo nonākot pretrunā ar citiem likumiem. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktais pamattiesību ierobežojums nesasniedzot tā leģitīmo mērķi - stiprināt valsts valodas lietojumu un veicināt sabiedrības integrāciju -, bet, gluži otrādi, apdraudot tā sasniegšanu. Likvidējot mazākumtautību izglītības programmas, kuru ietvaros izglītība tika nodrošināta mazākumtautības valodā, tiekot apdraudēta attiecīgās mazākumtautības pārstāvju spēja integrēties sabiedrībā. Turklāt šo leģitīmo mērķi tādā pašā vai pat augstākā kvalitātē esot iespējams sasniegt ar citiem, pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, saglabājot iepriekšējo mācību valodu lietojuma tiesisko regulējumu un vienlaikus atbalstot valsts valodas apguvi šajās izglītības iestādēs, kā arī veicinot valsts valodas skolotāju pieejamību. Sabiedrības ieguvums no Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā paredzētā pamattiesību ierobežojuma neesot lielāks par personas tiesībām un interesēm nodarīto kaitējumu, jo tas esot vērsts uz mazākumtautību asimilāciju. Sabiedrība no šā pamattiesību ierobežojuma negūstot nekādu labumu, jo tās interesēm atbilstot tāda izglītības sistēma, kas apmierina mazākumtautību vajadzības un vienlaikus ļauj to pārstāvjiem apgūt valsts valodu un integrēties sabiedrībā. Vajagot ņemt vērā arī to, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa aizliedz izglītības iegūšanu citā valodā privātajās izglītības iestādēs, kuru skaits esot niecīgs. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam vairākos aspektos. Pirmkārt, personas, kas pieder pie mazākumtautībām, un personas, kas pieder pie pamatnācijas, atrodoties atšķirīgos apstākļos. Atšķirību nosakot valoda un netieši arī tautība. Līdz ar to diskriminācijas aizlieguma princips prasot atšķirīgu attieksmi pret minētajām personu grupām. Taču Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa būtiski mazinot vai pat vispār neparedzot atšķirīgu attieksmi pret tām. Otrkārt, visas Latvijas mazākumtautības atrodoties salīdzināmos apstākļos. Taču attiecībā uz atsevišķām mazākumtautībām Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1., 2.1 un 3. punktā esot paredzēti izņēmumi, tas ir, atšķirīga attieksme, pretstatā tām mazākumtautībām, uz kurām šie izņēmumi neattiecas. Pieteikuma iesniedzēji vairākkārt uzsver, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot dažādu starptautisko institūciju sniegtajiem atzinumiem un viedokļiem. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji iesniedza Satversmes tiesai rakstveida viedokli, kurā norādīti iebildumi pret Saeimas un pieaicināto personu paustajiem viedokļiem, kā arī atkārtoti un izvērsti atsevišķi jau iepriekš minētie argumenti. Papildus rakstveida viedoklī uzsvērts, ka izskatāmajā lietā nevarot izmantot atziņas, kuras Satversmes tiesa attiecībā uz valsts izveidotajām izglītības iestādēm paudusi spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01. Atšķirībā no valsts izglītības iestādēm privātās izglītības iestādes nerealizējot valsts garantēto izglītību, un izvēle par labu tām esot vecāku izvēle. Saskaņā ar Satversmes 112. pantu privātajām izglītības iestādēm piemītot plaša rīcības brīvība, nosakot to darba organizāciju, mācību metodes un mācību priekšmetus, jo tās finansējot galvenokārt izglītojamo vecāki. Mācību valodas izvēle esot mācību metode, tādēļ privātajām izglītības iestādēm esot brīvība patstāvīgi noteikt tajās izmantojamo mācību valodu. Savukārt valstij esot jāatturas no mācību valodas regulēšanas privātajās izglītības iestādēs. Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka pirms Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas spēkā stāšanās uz privātajām izglītības iestādēm neesot attiecinātas valsts noteiktās prasības par mācību valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā. Arī no Satversmes 114. panta, skatot to kopsakarā ar Minoritāšu konvencijas 13. pantu, izrietot mazākumtautību tiesības dibināt privātas vispārējās izglītības iestādes, kurās izglītība tiktu pilnībā nodrošināta mazākumtautības valodā. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atņemot pie mazākumtautībām piederošajām personām no Satversmes 114. panta izrietošās tiesības iegūt vispārējo izglītību šādās privātās izglītības iestādēs. Šīs pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības esot jāņem vērā, arī vērtējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam. Tā kā iepriekš uz privātajām izglītības iestādēm neesot attiecinātas prasības par valsts valodas lietojuma proporcijām, ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu esot pārkāpts tiesiskās paļāvības princips. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka viņiem bijusi tiesiskā paļāvība attiecībā uz iespēju pabeigt visu pamatizglītības procesu, kā mācību valodu izmantojot mazākumtautības valodu atbilstoši tiesiskajam regulējumam, kas bija spēkā pirms konkrētās izglītības sistēmas reformas. Likumdevējs neesot nodrošinājis pietiekami saudzīgu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. 4. Pieteikuma iesniedzēji - Timurs Jareško, Mila Šteina, Edvards Šmits, Aleksandrs Fominovs, Vladislavs Kuļikovs, Vlada Elīza Ševšeļova, Jeļizaveta Kotova, Anna Lisa Čmihova, Agnija Busila, Marija Busila, Mihails Zaslavskis, Aleksandrs Zaslavskis (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam un 112. panta pirmajam teikumam. Satversmes 112. panta pirmā teikuma saturs esot noskaidrojams kopsakarā ar Satversmes 114. pantu, kas aizsargā minoritāšu tiesības, kā arī Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmo daļu un 14. panta otro daļu. Proti, tiesības uz izglītību citstarp aptverot personām nodrošināmās izglītības pieņemamības prasību. Izglītības pieņemamība esot vērtējama, citstarp ievērojot arī Satversmes 114. pantā ietvertās pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības saglabāt savu identitāti. Viens no mazākumtautības identitātes elementiem esot tās valoda. Tādēļ, lai mazākumtautības pārstāvji varētu saglabāt savu identitāti, valstij esot jāpieļauj mazākumtautību izglītības iestāžu (kas vairumā gadījumu esot privātas) pastāvēšana un iespēju robežās jāsniedz tām atbalsts. Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredzot pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības gan izveidot un vadīt privātas mazākumtautību izglītības iestādes, gan iegūt izglītību tajās. Savukārt Minoritāšu konvencijas 14. panta otrā daļa paredzot pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības iegūt izglītību tieši mazākumtautības valodā. Šīs mazākumtautību tiesības esot ilgstoši atzītas starptautiskajos tiesību aktos, kā arī uzsvērtas dažādu starptautisko institūciju sniegtajos skaidrojumos par to personu tiesībām izglītības jomā, kuras pieder pie mazākumtautībām. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizliegumam, jo tā paredzot vienādu attieksmi pret dažādos apstākļos esošām personu grupām - pie pamatnācijas piederošām personām un pie mazākumtautībām piederošām personām. Lai nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības uz vienlīdz kvalitatīvu izglītību, izglītības process esot pielāgojams, ļaujot tām iegūt izglītību savā dzimtajā valodā. Tomēr Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā paredzētā vienādā attieksme liedzot pie mazākumtautībām piederošajām personām tiesības uz vienlīdz kvalitatīvu izglītību. Tādējādi ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu esot pieļauta personu diskriminācija pēc to nacionālās piederības. Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa gan esot pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā, bet attiecīgais likumprojekts neesot pienācīgi apspriests un saskaņots. Turklāt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neatbilstot tiesību normas saturiskās kvalitātes prasībām, kā arī neesot pietiekami skaidra, jo nonākot pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem. Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - valsts valodas aizsardzība un tās lietojuma stiprināšana, kā arī pie mazākumtautībām piederošo personu integrācijas veicināšana. Taču konkrētais pamattiesību ierobežojums esot acīmredzami nesamērīgs. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktā pamattiesību ierobežojuma dēļ tikšot sašaurinātas pie mazākumtautībām piederošo personu iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Šo Pieteikuma iesniedzēju viedokli apstiprinot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra Hāgas rekomendācijas par mazākumtautību tiesībām uz izglītību un vairāki pētījumi par mācību valodas ietekmi uz izglītības kvalitāti, kā arī Konsultatīvās komitejas sniegtais viedoklis par Latviju. Sašaurinot pie mazākumtautībām piederošo personu pieeju kvalitatīvai izglītībai, šo personu integrācija sabiedrībā, gluži pretēji leģitīmajam mērķim, varot tikt apdraudēta. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neesot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo faktiski paredzot pie mazākumtautībām piederošo personu piespiedu asimilāciju. Pienācīgu leģitīmā mērķa sasniegšanu varējusi nodrošināt arī pirms Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanas pastāvējusī mazākumtautību izglītības sistēma. Starptautisko tiesību normas garantējot pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības iegūt izglītību mazākumtautības valodā. Pat ja varētu uzskatīt, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, pastāvot citi līdzekļi, kas tāpat ļaujot sasniegt leģitīmo mērķi, bet mazāk ierobežojot personu tiesības un intereses. Leģitīmo mērķi varot tikpat efektīvi sasniegt, ieviešot papildu pasākumus latviešu valodas zināšanu stiprināšanai privātajās izglītības iestādēs, kurās izglītība tiek sniegta mazākumtautības valodā, nosakot stingrākas prasības šo izglītības iestāžu akreditācijai, kā arī nodrošinot pietiekami daudz augsti kvalificētu latviešu valodas skolotāju. Leģitīmo mērķi esot bijis iespējams efektīvi sasniegt, pirms reformas pienācīgi konsultējoties ar mazākumtautību pārstāvjiem un īstenojot reformu pakāpeniski. Sabiedrības ieguvums no Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā noteiktā pamattiesību ierobežojuma neesot lielāks par kaitējumu, kas nodarīts pie mazākumtautībām piederošām personām. Proti, sabiedrība negūstot nekādu labumu no Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā paredzētās mazākumtautību bērnu piespiedu asimilācijas. Pie mazākumtautībām piederošo personu asā reakcija uz Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanu liecinot par sabiedrības šķelšanos. Pie mazākumtautībām piederošiem bērniem ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu esot liegta iespēja iegūt kvalitatīvu izglītību un līdz ar to arī iespēja veiksmīgi integrēties sabiedrībā. Visas sabiedrības interesēs esot tādas izglītības sistēmas pastāvēšana, kuras ietvaros tiek ievērotas mazākumtautību vajadzības un intereses, vienlaikus nodrošinot pie mazākumtautībām piederošajām personām iespēju apgūt valsts valodu un integrēties sabiedrībā. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji Timurs Jareško, Aleksandrs Fominovs, Vlada Elīza Ševšeļova, Agnija Busila un Marija Busila iesniedza Satversmes tiesai rakstveida viedokli, izvēršot pieteikumā norādītos argumentus un paužot savu viedokli par Saeimas atbildes rakstos un pieaicināto personu viedokļos ietvertajām atziņām. Papildus Pieteikuma iesniedzēji savā rakstveida viedoklī uzsver Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas iespējamo neatbilstību tiesiskās paļāvības principam un norāda argumentus, kas pēc būtības ir līdzīgi Pieteikuma iesniedzēju Davida Džibuti un Danas Džibuti argumentiem šajā jautājumā. 5. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Lai gan Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 nevērtēja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas atbilstību Satversmei, tajā ietvertos secinājumus un atziņas varot attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Spriedumā lietā Nr. 2018‑12‑01 Satversmes tiesa jau esot izvērtējusi Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanas procesu un atzinusi to par atbilstošu labas likumdošanas principam. Minētajā spriedumā Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Grozījumu Izglītības likumā 3. panta otrajā daļā noteiktā valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporcija nodrošina tādu izglītību, kas atbilst pieejamības, pieņemamības un pielāgošanas principiem un nodrošina mazākumtautību tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, kultūru un identitāti, tai skaitā arī vidējās izglītības pakāpē. Saeima norāda, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa ietilpst plašākā regulējumā, ar kuru īstenota izglītības sistēmas reforma. Tādēļ tās analīzē esot būtiski ņemt vērā Latvijas vēsturiskos apstākļus, jau iepriekš veiktās mācību valodu lietojuma proporciju izmaiņas, ģeopolitiskās tendences un citus aktuālus apstākļus. Esot būtiski tas, ka bērni, kuri šobrīd apmeklē izglītības iestādes, ir dzimuši Latvijā pēc 2000. gada, proti, vismaz deviņus gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, un uzsākuši mācības pēc 1999. gadā īstenotās pārejas uz bilingvālo izglītības iegūšanas modeli mazākumtautību izglītības programmās. Tādējādi šie izglītojamie vismaz no 7. klases esot ieguvuši izglītību saskaņā ar vienu no pieciem Ministru kabineta 2014. gada 12. augusta noteikumos Nr. 468 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu, pamatizglītības mācību priekšmetu standartiem un pamatizglītības programmu paraugiem" ietvertajiem mazākumtautību izglītības programmu paraugiem. Šajās programmās esot ņemta vērā bērna iepriekšējā sagatavotība, pieredze un valodas zināšanas, kā arī paredzēta iespēja pielāgot izglītības saturu tā, lai nodrošinātu padziļinātu etniskās kultūras apguvi. Arī Grozījumu Izglītības likumā 2. pants piešķirot izglītības iestādei brīvību papildus ietvert mācību programmā ar mazākumtautības dzimto valodu, identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot pie mazākumtautībām piederošām personām dibināt un vadīt privātas izglītības iestādes, bet nosakot vispārēju pamatprincipu, ka Latvijā mācību valoda visās privātajās izglītības iestādēs ir valsts valoda. Interpretējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu, esot jāņem vērā Izglītības likuma 9. panta otrajā daļā paredzētie izņēmumi, konkrēti, tās 2. punkts, saskaņā ar kuru izglītību citā valodā, kas nav valsts valoda, var iegūt izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē, ievērojot Izglītības likumā noteiktās valodu lietojuma proporcijas. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu valodu un kopt savu identitāti un kultūru iepriekš esot pilnībā nodrošinātas valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2018-12-01 atzinusi, ka šīs tiesības tiks nodrošinātas arī pēc tam, kad Grozījumi Izglītības likumā stāsies spēkā pilnībā. Par to, ka pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības un intereses ir pienācīgi nodrošinātas valsts izglītības sistēmas ietvaros, liecinot arī salīdzinoši mazais privāto mazākumtautību izglītības iestāžu skaits. Saeima uzsver, ka arī līdz Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas pieņemšanai mācību programmas privātajās izglītības iestādēs tika īstenotas bilingvāli, proti, arī šīs izglītības iestādes varēja īstenot tikai licencētas un akreditētas izglītības programmas, ievērojot Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunktā paredzēto valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Arī turpmāk izglītība privātās izglītības iestādēs varēšot tikt nodrošināta mazākumtautību izglītības programmas ietvaros, ievērojot likumā noteikto valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju. Arī privātās izglītības iestādes esot iekļāvušās kopējā ilgstoši realizētajā valodas politikā un reformu procesā attiecībā uz mazākumtautību izglītības programmām. Tādēļ neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu ir būtiski mainīti valodas lietošanas noteikumi privātajās izglītības iestādēs un ka viņiem izveidojusies tiesiska paļāvība uz to, ka privātās izglītības iestādēs ir ievērojams atšķirīgs valsts valodas lietošanas regulējums. Izglītības reforma attiecībā uz valsts valodas lietojuma paplašināšanu esot pakāpeniski un saudzīgi īstenota vairāk nekā 20 gadu garumā. Arī Grozījumi Izglītības likumā paredzot saudzējošu pāreju uz valsts valodas īpatsvara palielināšanu pamatizglītības procesā. 5.1. Mazākumtautību tiesības saglabāt savu dzimto valodu un identitāti un kopt savu kultūru primāri izrietot no Satversmes 114. panta. Šāds secinājums esot norādīts arī Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Mazākumtautību tiesības esot specifiskas tiesības, kas saistītas ar konkrētas grupas tiesību jeb kolektīvo tiesību garantēšanu. Minoritāšu konvencijas normas neesot piemērojamas tieši, bet uztveramas kā nacionālajā tiesību sistēmā ieviešami principi. Privātās izglītības iestādes esot papildu instruments, ar ko tiekot īstenotas mazākumtautību tiesības uz savas identitātes saglabāšanu. Šā instrumenta nozīme esot vērtējama, ņemot vērā visu valstī pieejamo mazākumtautību tiesību nodrošināšanas instrumentu kopumu. Minoritāšu konvencija nosakot principus, kas valstīm jāievēro, taču atstājot tām plašu rīcības brīvību konkrētu pasākumu īstenošanā, ņemot vērā valsts vēsturiskos apstākļus, mazākumtautību valodu izplatību, valsts valodas zināšanu līmeni mazākumtautību vidū un valsts jau nodrošinātos pasākumus mazākumtautību vajadzību apmierināšanai. Valstij esot plaša rīcības brīvība noteikt tās situācijai atbilstošāko regulējumu saskaņā ar Minoritāšu konvencijas principiem. Tādējādi konkrētu mazākumtautības tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts specifiskajiem apstākļiem. Šajā ziņā nozīme citstarp esot arī attiecīgās mazākumtautības valodas izplatības līmenim, valsts oficiālās valodas stāvoklim un konkurētspējai pasaules mērogā, kā arī ģeopolitiskajai situācijai un tās ietekmei uz izglītības mērķu sasniegšanu. Lai gan pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes ir cieši saistītas ar mazākumtautības tiesībām saglabāt savu identitāti, tai skaitā valodu, pēc būtības šīs tiesības esot atšķirīgas. Minoritāšu konvencijas 13. pantā noteiktās tiesības izveidot un vadīt privātas izglītības iestādes esot vērtējamas kā instruments mazākumtautību kulturālās identitātes saglabāšanai, īpaši tad, ja valsts nenodrošina pietiekamas iespējas šo mērķi sasniegt valsts vai pašvaldību izglītības iestādēs. Tātad pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības dibināt privātas izglītības iestādes esot noteiktas nevis ar mērķi nodrošināt tām izvēles iespējas, bet gan tādēļ, lai tiktu nodrošināta mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšana situācijā, kad citas valodas vai kultūras dominances dēļ tā varētu būt apdraudēta. Savukārt atbilstoši Minoritāšu konvencijas 14. pantam valsts valodas un mazākumtautības valodas lietošanas regulējumam esot jānodrošina pie mazākumtautībām piederošajām personām iespēja apgūt savu dzimto valodu, vai nu to mācoties kā mācību priekšmetu, vai izmantojot kā mācību valodu. Minoritāšu konvencijas 13. pantā paredzētās tiesības esot īstenojamas valstī pastāvošās izglītības sistēmas ietvaros. Valstij neesot pienākuma nodrošināt personām iespēju iegūt izglītību tikai mazākumtautības valodā un šim nolūkam pielāgot vispārējos izglītības uzraudzības mehānismus. Tomēr valstij esot jānodrošina tas, ka arī privātajās izglītības iestādēs īstenotās mācību programmas atbilst valsts noteiktiem kvalitātes standartiem un sasniedz visus izglītības mērķus, tostarp garantē izglītojamiem spēju efektīvi piedalīties sabiedrības dzīvē un turpināt izglītību. Mazākumtautību izglītība iepriekš esot un arī turpmāk tikšot nodrošināta valsts un pašvaldību izglītības iestādēs. Arī vairums privāto izglītības iestāžu līdz šim esot īstenojušas mazākumtautību izglītības programmas atbilstoši Izglītības likumā paredzētajai valodu lietojuma proporcijai. Savukārt statistikas dati par skolēnu izvēli attiecībā uz valodu, kādā tie kārto valsts pārbaudes darbus, apstiprinot arvien pieaugošu tendenci par mācību valodu izvēlēties valsts valodu. Tātad Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neparedzot būtiskas izmaiņas privāto izglītības iestāžu piedāvāto mācību programmu īstenošanā. Valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju izmaiņas esot paredzētas citās tiesību normās. Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot realizēt mazākumtautību izglītības programmas un to ietvaros nodrošināt mazākumtautības valodas, kultūras un identitātes saglabāšanu un attīstīšanu. Pirms stājās spēkā Grozījumi Izglītības likumā, Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1. punktā bijis noteikts, ka privātās izglītības iestādēs izglītību var iegūt citā valodā, kas nav valsts valoda. Tomēr šī norma nekad neesot interpretēta un piemērota tādējādi, ka tā ļautu pilnībā īstenot izglītības programmas tādā valodā, kas nav valsts valoda. Latvijā privātās izglītības iestādes, tai skaitā privātās izglītības iestādes, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, esot iekļautas valsts kopējā izglītības sistēmā, tādēļ uz tām esot attiecināmi tādi paši mācību satura un valodu apguves standarti kā uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm. Arī turpmāk privātās izglītības iestādes varēšot īstenot mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot normatīvajos aktos noteiktās prasības par mācību saturu un valodu lietojumu. Šīs prasības neliedzot nedz apgūt mazākumtautības valodu un kultūru, nedz izmantot mazākumtautības valodu kā mācību valodu atbilstoši attiecīgajai proporcijai. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa neliedzot pie mazākumtautībām piederošām personām iespēju iegūt izglītību mazākumtautības valodā atbilstoši Izglītības likumā noteiktajai valodu lietojuma proporcijai. Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums, ka ar Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmo daļu tikšot īstenota pie mazākumtautībām piederošo bērnu piespiedu asimilācija. Mazākumtautību bērni Latvijā pārsvarā zinot un brīvi lietojot savu dzimto valodu. Bērna attīstības būtiskākajos posmos tiekot nodrošināta dzimtās valodas apguve un lietošana, proti, bērna dzimtā valoda tiekot izmantota, nodrošinot tam pirmsskolas izglītību, un arī kā galvenā mācību valoda pamatizglītības sākumposmā. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka krievu valoda Latvijā nav uzskatāma par apdraudētu. Tā tiekot plaši lietota ikdienā un esot pašpietiekama, un šis apstāklis esot uzskatāms par valsts valodas lietojumu bremzējošu apstākli. 5.2. Tiesības uz izglītību esot neatsverams instruments citu cilvēktiesību īstenošanai. Atbilstoši Satversmes 112. pantam un starptautisko tiesību normām valstij esot pienākums nodrošināt bērniem pieejamu un kvalitatīvu izglītību. Izglītošanas procesam vajagot būt vērstam uz izglītojamo un viņa tiesību un interešu nodrošināšanu. Taču izglītošanas procesa mērķis esot ne tikai nodrošināt izglītojamam akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet arī ieaudzināt viņā cieņu pret vecākiem, savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Tādējādi izglītošanas process esot vērsts arī uz paša bērna identitātes un personības attīstību. Izglītošanas procesa mērķis esot arī bērna sagatavošana apzinīgai dzīvei sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama bez pietiekamas valsts valodas prasmes. Valsts valoda esot sabiedrības kopējās saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Tādēļ izglītošanas procesam esot jānodrošina tas, ka bērns pēc obligātās pamatizglītības un, vēl jo vairāk, pēc vidējās izglītības saņemšanas zinātu latviešu valodu tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskajā dzīvē un demokrātiskajos procesos. Valstij esot pienākums nodrošināt, ka šie mērķi tiek sasniegti arī privātajās izglītības iestādēs. Saskaņā ar Satversmes 112. pantu valstij esot jānodrošina ikvienam izglītojamam gan pamatizglītības, gan vidējās izglītības pieejamība. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noteiktos gadījumos valsts valodas īpatsvara palielināšana izglītības procesā, ņemot vērā lingvistiskus faktorus, varētu būt uzskatāma par izglītības pieejamības ierobežojumu. Mazākumtautības valoda esot izmantojama izglītības procesā, lai nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem viņu dzimtās valodas un etniskās kultūras apguvi un izglītības procesa sākumposmā nodrošinātu apstākļus pakāpeniskai valsts valodas lietojuma paplašināšanai turpmākajā izglītības procesā tādā veidā, lai pēc iespējas mazinātu nelabvēlīgu ietekmi uz izglītības kvalitāti. Taču Satversmes 112. pants nedz atsevišķi, nedz kopsakarā ar Satversmes 114. pantu neuzliekot valstij pienākumu nodrošināt mazākumtautību bērniem iespēju iegūt izglītību tikai mazākumtautības valodā. Turklāt pasākumi, kas vērsti uz valsts valodas apguvi pietiekamā līmenī, lai piedalītos valsts demokrātiskajos procesos un turpinātu izglītību, nedrīkstot ierobežot izglītojamo tiesības. Grozījumos Izglītības likumā paredzētās valodu lietojuma proporciju izmaiņas pamatizglītības pakāpē tiekot piemērotas no 2019. gada 1. septembra, bet vidējās izglītības pakāpē - no 2020./2021. mācību gada sākuma. Tādēļ šobrīd neesot iespējams konstatēt, vai šīs izmaiņas ietekmēs pie mazākumtautībām piederošo bērnu spēju iegūt kvalitatīvu vidējo izglītību. Tomēr šajā ziņā esot jāņem vērā tas, ka arī šobrīd nav izzudusi vajadzība pēc mērķtiecīgas valsts valodas aizsardzības politikas. Valstij esot jārada tāda izglītības sistēma, kas efektīvu latviešu valodas, proti, valsts valodas apmācību nodrošinātu katrai jaunai paaudzei, tostarp arī personām, kurām tā nav dzimtā valoda. Šis pienākums aptverot arī privātās izglītības iestādes. Latvijas pienākums nodrošināt ikvienam bērnam kvalitatīvas izglītības pieejamību izrietot no Satversmes, kā arī vairākiem starptautisko tiesību aktiem. Izglītošanas mērķis esot ne tikai nodrošināt bērnam noteiktas akadēmiskas zināšanas un prasmes, bet arī ieaudzināt bērnā cieņu pret vecākiem, savu kultūras identitāti, valodu un vērtībām, tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un pret viņa izcelsmes valsts nacionālajām vērtībām, kā arī pret citām kultūrām. Ne mazāk svarīgs izglītošanas mērķis esot sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā sabiedrībā saprašanās, miera un iecietības garā. Savukārt patstāvīga un apzinīga dzīve Latvijas sabiedrībā neesot iespējama bez pietiekamas latviešu valodas prasmes. Arī Satversmes tiesa esot atzinusi, ka izglītības sistēmas uzdevums ir nodrošināt, lai ikviens izglītojamais zinātu valsts valodu tādā līmenī, ka varētu pēc savas izvēles piedalīties sabiedrības dzīvē un līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Šie mērķi esot sasniedzami arī attiecībā uz privāto izglītības iestāžu izglītojamiem. Valstij neesot pienākuma atzīt tiesības dibināt un vadīt tādas privātas izglītības iestādes, kas garantētu valsts atzīta izglītības dokumenta iegūšanu, bet nenodrošinātu visu izglītības mērķu sasniegšanu. Tādēļ nevarot tikt atzīts tas, ka privātajām vispārējās izglītības iestādēm būtu brīvība izvēlēties jebkuru mācību valodu. Izglītības reformas mērķis esot veicināt mazākumtautību jauniešu iespējas turpināt studijas un atrast darbu Latvijā. Šīs iespējas nodrošinot pakāpeniska valsts valodas īpatsvara palielināšana izglītības procesā. Būtisks esot arī tas apstāklis, ka ir uzsākta pāreja uz kompetenču pieejā balstītu mācību saturu. Līdz ar to izglītības iestādēm tikšot piešķirta lielāka brīvība izglītības programmu veidošanā, ļaujot tajās iekļaut papildu priekšmetus, kas saistīti ar mazākumtautības valodu, identitāti un integrāciju. Lai nodrošinātu veiksmīgu valsts valodas lietošanas prasību ieviešanu un pāreju uz jauno mācību saturu, esot paredzēti atbalsta pasākumi visiem pedagogiem, kā arī plānoti pasākumi mācību metodisko līdzekļu apjoma palielināšanai un pedagogu profesionālās sagatavotības pilnveidošanai. Tādējādi pedagogu akadēmiskā brīvība un izvēles iespējas tikšot nevis sašaurinātas, bet gan paplašinātas. Līdz ar to neesot pamata uzskatīt, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa noteikti ierobežos personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Latvijā esot pieejams plašs valsts un pašvaldību izglītības iestāžu tīkls, kura ietvaros tiekot nodrošināta gan mazākumtautību valodu apgūšana, gan izglītības iegūšana mazākumtautības valodā un līdz ar to arī mazākumtautību iespējas saglabāt savu valodu, kultūru un identitāti. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka konkrēti krievu valoda Latvijā tiek plaši lietota sabiedrībā. Šādos apstākļos valsts savas rīcības brīvības ietvaros esot atradusi saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un mazākumtautību tiesībām. Valsts esot tiesīga noteikt tādu valodu lietojuma proporciju, kas visefektīvāk nodrošinātu valsts valodas apguvi izglītības mērķiem atbilstošā līmenī. No Satversmes 91. panta neizrietot mazākumtautību tiesības to privātajās izglītības iestādēs nodrošināt mācības tikai mazākumtautības valodā vai izglītojamo vecāku izraudzītā valodu lietojuma proporcijā. Tādējādi izglītojamie, kuru dzimtā valoda ir nevis valsts valoda, bet kāda cita valoda, neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar izglītojamiem, kuru dzimtā valoda ir valsts valoda. 6. Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija - sniedza viedokli galvenokārt attiecībā uz pamatizglītību, jo saskaņā ar Satversmes 112. panta trešo teikumu tā ir obligāta. Savukārt vidējā izglītība Latvijā neesot obligāta, tādēļ iespējams, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa, ciktāl tā attiecas uz izglītības iegūšanu vidējās izglītības pakāpē, Pieteikuma iesniedzējiem nemaz netiks piemērota. Turklāt pat tad, ja Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa Pieteikuma iesniedzējiem tiktu piemērota, tā viņiem nevarētu radīt īpaši negatīvas sekas. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra norādot uz salīdzinoši plašu valsts rīcības brīvību, nosakot mērķus tiesību uz izglītību ierobežošanai, ciktāl attiecīgais mērķis ir leģitīms un Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai (turpmāk - Konvencija) atbilstošs. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai nedz Konvencijas 8. pants, nedz Konvencijas Pirmā protokola 2. pants negarantējot personai tiesības uz tādu skolu izveidošanu vai subsidēšanu, kurās izglītība būtu organizēta konkrētā valodā. Uz Latvijas situāciju nevarot tikt attiecināti Eiropas Cilvēktiesību tiesas secinājumi lietās, kurās vērtēta okupācijas varas īstenota strauja mācību valodas maiņa, oficiālo valsts valodu aizstājot ar citu valodu un nenodrošinot pienācīgu pārejas posmu vai iespēju turpināt dzimtās valodas apguvi. Latvijai saistošo starptautisko līgumu normas nevarot interpretēt tā, it kā no tām izrietētu personas subjektīvas tiesības uz izglītību valodā, kas nav oficiālā vai valsts valoda. Valstij, nosakot, ka izglītība ir obligāta, esot pienākums izstrādāt mācību programmas un uzraudzīt to kvalitatīvu īstenošanu, lai izglītojamais pēc mācību pabeigšanas varētu saņemt izglītību apliecinošu dokumentu. Arī privātajām izglītības iestādēm, kas īsteno valsts atzītas izglītības programmas obligātās izglītības posmā, esot jāievēro valsts noteiktie izglītības standarti. Eiropas Cilvēktiesību tiesa esot atturējusies vērtēt valsts izstrādātos izglītības modeļus, bet pozitīvi novērtējusi alternatīvas izglītības iespējas tādā gadījumā, ja vecāki nav apmierināti ar izglītības programmu saturu, un pastāvīgi uzsverot izglītības sistēmas nozīmi vienotas demokrātiskas sabiedrības veidošanā. No Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Cilvēktiesību komitejas prakses izrietot, ka atbilstoši Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27. pantam, kas garantē minoritāšu tiesības, valsts rīcības brīvības robežas mācību valodas izvēlē varētu būt šaurākas vienīgi tad, ja kādas valodas lietojums samazinātos tiktāl, ka būtu apdraudēta tās pastāvēšana. Tātad personai neesot subjektīvu tiesību uz izglītību mazākumtautības valodā. Izglītība mazākumtautības valodā esot vienīgi instruments mazākumtautības savdabības un valodas saglabāšanai. Arī tiesības izveidot privātas izglītības iestādes, kas sniedz izglītību mazākumtautības valodā, esot uzskatāmas tikai par mazākumtautības valodas un kultūras saglabāšanas līdzekli, kuram būtu īpaša nozīme tad, ja valsts nenodrošinātu šo mērķu sasniegšanu tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros vai attiecīgā mazākumtautības valoda būtu apdraudēta. Attiecībā uz mazākumtautību savdabības saglabāšanu Latvijā, pirmkārt, esot jāņem vērā tas, ka šeit padomju varas piekoptās rusifikācijas politikas rezultātā tika mākslīgi veidoti tā sauktie krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī citu tautību pārstāvji. Otrkārt, ņemot vērā krievu valodas izplatību Latvijā un iespēju to apgūt kā svešvalodu daudzās vispārējās izglītības iestādēs, nekādi draudi krievu valodas saglabāšanai neesot saskatāmi. Turklāt esot svarīgi tas, ka arī pēc Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas stāšanās spēkā Latvijā tiks nodrošināta mazākumtautību izglītības programmu apguve atbilstoši likumā noteiktajām valodu lietojuma proporcijām. Minoritāšu konvencijas normas esot apzināti formulētas elastīgi, un valstij sava izglītības sistēma esot jāveido, citstarp ņemot vērā tās vēsturiskos apstākļus, kultūras un politisko kontekstu, pieejamos resursus, pie mazākumtautībām piederošo bērnu dzimtās valodas un valsts valodas prasmi, kā arī citus faktorus. 7. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - uzskata, ka Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot daļa no daudzu gadu garumā pakāpeniski īstenotās izglītības sistēmas reformas attiecībā uz valsts valodas lietojumu vispārējās izglītības iestādēs īstenotajās mazākumtautību izglītības programmās. Vērtējot Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, esot jāņem vērā Satversmes 4. pantā nostiprinātais latviešu valodas - valsts valodas - statuss, kā arī tas, ka latviešu valoda Latvijā joprojām ir apdraudēta. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa paredzot vienādu attieksmi pret personu grupām, kas atrodoties atšķirīgos apstākļos, - pret personām, kuras pieder pie pamatnācijas, un personām, kuras pieder pie mazākumtautībām. Taču šai vienādajai attieksmei esot leģitīms mērķis un tā atbilstot samērīguma principam. Proti, attīstot mazākumtautību izglītības politiku, palielinot latviešu valodas kā mācību valodas lietojuma proporciju pamatizglītības pakāpē un nodrošinot izglītības ieguvi valsts valodā vidējās izglītības pakāpē, tikšot panākta plašāka valsts valodas lietošana un tādējādi arī efektīvāka sabiedrības integrācija un mazākumtautību bērnu un jauniešu līdzdalība sabiedrības dzīvē. Privātās izglītības iestādes, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē, izdodot Latvijā atzītus izglītības dokumentus un esot iekļāvušās Latvijas kopējā izglītības sistēmā, kā arī izglītības satura un valodas reformu procesā. Visas izglītības iestādes, kuras saskaņā ar Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 1. punktu atbilstoši Latvijas Republikas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem nodrošina izglītību citā valodā, kas nav valsts valoda, izdodot Latvijas valsts atzītus izglītības dokumentus un iekļaujoties Latvijas izglītības sistēmā. Tātad arī šīm izglītības iestādēm tāpat kā privātajām izglītības iestādēm, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, esot jāievēro Izglītības likumā un pamatizglītības un vidējās izglītības standartā noteiktās valodu lietojuma proporcijas. Arī pēc Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmās daļas spēkā stāšanās privātās izglītības iestādes varēšot īstenot mazākumtautību izglītības programmas, ievērojot likumā noteiktās valodu lietojuma proporcijas. Turklāt tās varēšot iekļaut izglītības programmā papildu priekšmetus, tai skaitā mazākumtautības valodu un ar mazākumtautības identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu. Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, proti, Grozījumu Izglītības likumā 1. panta pirmā daļa esot pieņemta un izsludināta normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā, kā arī esot skaidri formulēta. Šim ierobežojumam esot leģitīms mērķis - veicināt latviešu valodas lietošanu sabiedrībā, izglītības procesā un darba tirgū, un tas esot samērīgs ar minēto leģitīmo mērķi, jo tieši formālās izglītības iegūšana valsts valodā esot efektīvākais līdzeklis tās pienācīgai apgūšanai. No Minoritāšu konvencijas neizrietot pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības iegūt izglītību tikai dzimtajā valodā. Proti, saskaņā ar Minoritāšu konvencijas 14. panta trešo daļu valstij esot tiesības noteikt stingrākas prasības attiecībā uz valsts valodas apguvi, vienlaikus nodrošinot ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā. Latvijas izglītības sistēmā esot nodrošināta latviešu valodas apguve, lai ikviens izglītojamais kļūtu par patstāvīgu un attīstītu demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli. Tai pašā laik …