Par Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projektu

Par Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projektu Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 137 Rīgā 2022. gada 2. martā (prot. Nr. 12 15. §) Par Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projektu Lai nodrošinātu Latvijas dalību Eiropas Savienības Kohēzijas politikas mērķa "Eiropas teritoriālā sadarbība" Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā 2021.–2027. gadam: 1. Atbalstīt Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam (turpmāk – programma) projekta (1. pielikums) turpmāku virzību apstiprināšanai Eiropas Komisijā. 2 2. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram parakstīt dokumentu, kas apliecina piekrišanu programmas saturam un nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai (2. pielikums) atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulas (ES) Nr. 2021/1059 par īpašajiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem, 16. panta 5. punkta pirmajai daļai. 3 3. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai 2021.–2027. gadā veikt ikgadējos maksājumus programmas tehniskās palīdzības budžetā nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai saskaņā ar šā rīkojuma 2. punktā minēto dokumentu, nepārsniedzot kopējo nacionālā līdzfinansējuma summu. 4 Ministru prezidents A. K. Kariņš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pienākumu izpildītājs ‒ Ministru prezidenta biedrs, aizsardzības ministrs A. Pabriks Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iesniegtajā redakcijā 1. pielikums Ministru kabineta 2022. gada 2. marta rīkojumam Nr. 137 Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projekts (tulkojums) LATVIJAS-LIETUVAS PĀRROBEŽU SADARBĪBAS PROGRAMMA2021.–2027. GADAM(Apvienotajā Programmēšanas komitejā 2022.gada 2.februārī apstiprinātā Programmas dokumenta tulkojums)Programmas saturs:KKI2021TC16RFCB026NosaukumsInterreg VI-A Latvijas–Lietuvas programma 2021.–2027. gadamVersijaPROJEKTS 0Pirmais gads2021Pēdējais gads2027Atbalsttiesīgums no2021. gada 1. janvāraAtbalsttiesīgums līdz2027. gada 31. decembrimKomisijas lēmuma numurs Komisijas lēmuma datums Programmu grozošā lēmuma numurs Programmu grozošā lēmuma spēkā stāšanās datums NUTS reģioni, uz kuriem attiecas programmaLV003 - KurzemeLV005 - LatgaleLV009 - ZemgaleLT023 - Klaipēdas apriņķisLT025 - Paņevežas apriņķisLT026 - Šauļu apriņķisLT028 - Telšu apriņķisLT09 - Utenas apriņķisSadaļaA1. Kopīgā programmas stratēģija: galvenie attīstības politikas uzdevumi un politikas risinājumi1.1. Programmas teritorija (nav vajadzīgs Interreg C programmām)Atsauce: Eiropas Parlamenta un Padomes regulas 2021.gada 24.jūnija Nr. 2021/1059 par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem (turpmāk – Interreg regula) 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 17. panta 9. punkta a) apakšpunktsProgrammas teritorija aptver Latvijas rietumu un dienvidu daļu un Lietuvas ziemeļu daļu, ietverot trīs Latvijas reģionus: Kurzemi, Zemgali, Latgali un 5 Lietuvas reģionus: Klaipēdas, Telšu, Šauļu, Paņevežas un Utenas apriņķus. Programmas teritorija aptver tos pašus reģionus (saskaņā ar Eiropas Savienības reģionu sadalījumu līdz Statistikas teritoriālo vienību nomenklatūras 3. līmenim (turpmāk - NUTS 3)), izņemot Kauņas apriņķi, kas bija ietverti 2014.–2020. gada plānošanas periodā, tādējādi nodrošinot saskaņotību un nepārtrauktību.Programmas teritorija aptver 72 067 kvadrātkilometrus, no kuriem 38 890 kvadrātkilometru platība atrodas Latvijā, bet 33 177 kvadrātkilometri ir Lietuvas teritorijā, un kas kopā veido 1,7% no kopējās Eiropas Savienības sauszemes teritorijas1. Sauszemes robežas garums starp abām valstīm ir 588 km. Kopējais iedzīvotāju skaits Programmas teritorijā ir 1,8 miljoni, no kuriem 1,1 miljons cilvēku dzīvo Lietuvā, bet 731 tūkstoši cilvēku – Latvijā (2019. gada dati).Saskaņā ar Eurostat pilsētas-lauku klasifikāciju2 (2020) visi Programmas teritorijas reģioni ir ar vidēju pilsētas-lauku dominanci, izņemot Zemgali, kur pamatā dominē lauki. Lielākās Programmas teritorijā esošās pilsētas ir Daugavpils, Liepāja, Jelgava, Ventspils, Rēzekne un Jēkabpils Latvijā, kā arī Klaipēda, Šauļi, Paņeveža, Telši un Utena Lietuvā.Reģions ietver svarīgus stratēģiskus transporta maršrutus (Via Baltica un Via Hansaetica), Liepājas, Ventspils un Klaipēdas ostas, kā arī virkni mazāku ostu.Programmas teritoriju abās valstīs raksturo kopīgas vēsturiskas, kulturālas un sociālas saiknes, kā arī saiknes ekonomikas un tūrisma jomā. Vietējās un reģionālās iestādes ir izveidojušas ilgstošas partnerattiecības dažādās tematiskajās jomās.Programmas teritorija ir piesātināta ar dabas kapitālu, un tajā ir augsta bioloģiskā daudzveidība. Abām valstīm Programmas teritorijā ir trīs kopīgi upju baseini (Daugava, Venta un Lielupe), kuros kopīgiem spēkiem jānodrošina ekoloģiskā kvalitāte, kā arī kopīga Baltijas jūras krasta līnija, kas nosaka nepieciešamību nosargāt bioloģisko daudzveidību un pielāgoties klimata pārmaiņu radītajiem izaicinājumiem.1.2. Kopīgā programmas stratēģija: Kopsavilkums par galvenajiem kopīgajiem uzdevumiem3, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, un teritoriālās atšķirības, kā arī nevienlīdzību, kopējās investīciju vajadzības un papildināmību un sinerģijas ar citām finansēšanas programmām un instrumentiem, atziņas, kas gūtas no agrākās pieredzes, makroreģionālās un jūras baseina stratēģijas, ja programmas teritoriju pilnībā vai daļēji aptver viena vai vairākas stratēģijas.Atsauce: Interreg regulas 17. panta 3. punkta b) apakšpunkts, 17. panta 9. punkta b) apakšpunktsDemogrāfija, teritorija un pārvaldībaLaikā no 2015. līdz 2019. gadam Programmas teritorijas iedzīvotāju skaits samazinājās par 122 tūkstošiem jeb 6,4%. Depopulācijas rādītājs abās robežas pusēs bija līdzīgs (6,6% Lietuvā un 6,1% Latvijā). Reģioni, kuros depopulācijas rādītāji bija visaugstākie, ir Utenas apriņķis (9,4%), Paņevežas apriņķis (8,8%), Telšu apriņķis (8,0%) un Šauļu apriņķis (6,8%) Lietuvā un Latgale (7,6%) Latvijā. Klaipēdas apriņķī Lietuvā ir Programmas teritorijā viszemākais depopulācijas rādītājs (2,9%). Latvijā depopulācijas rādītājs Zemgalē (4,9%) un Kurzemē (5,7%) bija tuvu vidējam Programmas teritorijas depopulācijas rādītājam.Apdzīvotības blīvums Programmas teritorijā ir salīdzinoši zems. Vidējais apdzīvotības blīvums Programmas teritorijā ir 25 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru, un Lietuvā ir augstāks vidējais apdzīvotības blīvuma rādītājs (32 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru) nekā Latvijā (19 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru). Lietuvā visapdzīvotākais reģions ir Klaipēdas apriņķis, kur apdzīvotības blīvums sasniedz 60,8 iedzīvotājus uz kvadrātkilometru. Vismazāk apdzīvotie reģioni ir Zemgale, Kurzeme un Latgale Latvijā un Utenas apriņķis Lietuvā attiecīgi ar 21,4, 17,9, 17,7 un 17,7 iedzīvotājiem uz kvadrātkilometru. Atšķirības apdzīvotības blīvuma rādītājos galvenokārt ir skaidrojamas ar lielu reģionālo centru esamību vai neesamību attiecīgajā teritorijā.Saskaņā ar Eurostat pilsētas-lauku klasifikāciju4 (2020) visi Programmas teritorijas reģioni ir ar vidēju pilsētas-lauku dominanci, izņemot Zemgali, kur pamatā dominē lauki. Programmas teritorija ietver ievērojamu Baltijas jūras krasta līnijas daļu. Lielākās Programmas teritorijā esošās pilsētu apdzīvotās vietas ir: Latvijā – Daugavpils (82,6 tūkstoši iedzīvotāju), Liepāja (68,5 tūkstoši iedzīvotāju), Jelgava (56,0 tūkstoši iedzīvotāju), Ventspils (33,9 tūkstoši iedzīvotāju), Rēzekne (27,6 tūkstoši iedzīvotāju) un Jēkabpils (21,9 tūkstoši iedzīvotāju); Lietuvā – Klaipēda (147,9 tūkstoši iedzīvotāju), Šauļi (100,1 tūkstoši iedzīvotāju), Paņeveža (87,1 tūkstoši iedzīvotāju), Telši (aptuveni 24 tūkstoši iedzīvotāju) un Utena (aptuveni 25 tūkstoši iedzīvotāju).Izmaiņas iedzīvotāju struktūrā, sevišķi novecojošā sabiedrība, palielina demogrāfisko slogu darba vecumā esošajiem iedzīvotājiem, sevišķi lauku kopienās. Latvijā 2020. gadā vairāk nekā 20%5 iedzīvotāju ir sasnieguši pensijas vecumu, un visaugstākais rādītājs ir Latgalē (22,3%) un Kurzemē (21,5%), bet viszemākais Zemgales reģionā (19,9%). Lietuvā šis rādītājs ir līdzīgs. Lietuvā 2020. gadā pensijas vecumu bija sasnieguši 19,9%6 iedzīvotāju. Programmas teritorijā šis rādītājs svārstās no 19,3% Klaipēdas un 20% Telšu līdz 21,4% Šauļu, 23,2% Paņevežas un 24,6% Utenas apriņķos. Tā kā būtiska Programmas teritorijas daļa atrodas laukos, šīs novecošanas tendences rada sevišķus izaicinājumus lauksaimniecības nozarei, kur lielākā daļa mazo zemnieku ir vecāki par 55 gadiem.Aizvadīto gadu laikā Latvijas un Lietuvas ekonomika uzrāda stabilu izaugsmi, tās tempam pārsniedzot ES-28 vidējo. Tomēr sociālekonomiskās attīstības atšķirību ziņā ekonomikas pieaugums ir lielā mērā koncentrēts galvaspilsētās un tām tuvumā esošajās teritorijās. Latvijā Rīga un Pierīgas reģions veido 71,5% no valsts ekonomikas; 56,3% no iekšzemes kopprodukta (turpmāk – IKP) tiek nodrošināti Rīgā, bet 15,2% – Pierīgas reģionā (2018). Lietuvā, Viļņas apriņķis nodrošina 41,6% no valsts IKP. Lietuvā Programmas reģioni nodrošina 29,8% no valsts IKP, savukārt Latvijā Programmas reģionu daļa valsts IKP rādītājā ir 22,2% (2018).GDP uz iedzīvotāju Programmas teritorijā ir 11 169 eiro (2018). Laikā no 2014. līdz 2018. gadam IKP uz iedzīvotāju ir būtiski palielinājies, par 23%. Lietuvā palielinājums ir straujāks (par 25,6%) nekā Latvijā (par 17,9%). IKP uz iedzīvotāju Programmas teritorijā Lietuvas daļā ir par 45% augstāks (12 810 eiro), salīdzinot ar IKP uz iedzīvotāju Latvijas daļā (8804 eiro). Visaugstākais IKP uz iedzīvotāju ir Klaipēdas apriņķī (15 677 eiro, 100% no nacionālā IKP uz iedzīvotāju Lietuvā), savukārt viszemākais IKP uz iedzīvotāju rādītājs ir reģistrēts Latgalē (7133 eiro, 47% no nacionālā IKP uz iedzīvotāju Latvijā), Zemgalē (8743 eiro, 58% no nacionālā IKP uz iedzīvotāju Latvijā) un Utenas apriņķī (9414 eiro, 60% no nacionālā IKP uz iedzīvotāju Lietuvā).COVID-19 krīze ir izraisījusi IKP samazinājumu. Latvijā IKP 2020. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu samazinājās par 3,6%. Lietuvā IKP salīdzinājumā ar 2019. gadu samazinājās par 1,3%. Visvairāk ietekmētās darbības jomas ir izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumi, vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība, māksla, izklaide un atpūta, kā arī administratīvo un atbalsta pakalpojumu darbība (ceļojumu aģentūras, tūroperatori).Atšķirības starp galvaspilsētām un reģioniem, kā arī starp pilsētu un lauku teritorijām palielinās, radot teritoriālo nevienlīdzību labklājības, nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un citu pakalpojumu jomā. Rezultātā iekšējās migrācijas plūsmas Latvijā un Lietuvā pārceļas no perifērijas uz galvaspilsētu un tās apkārtni, savukārt ārējā migrācija ir orientēta virzienā uz vecajām ES dalībvalstīm. Labklājības un attīstības iespēju nevienlīdzības dēļ Programmas reģioni zaudē darbspējīgā vecuma iedzīvotājus un kvalificēta darbaspēka intelektuālo potenciālu.Reģionālās un vietējās iestādes un iesaistītie dalībnieki abās robežas pusēs saskaras ar līdzīgiem izaicinājumiem, cenšoties saglabāt publisko pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, neskatoties uz izmaiņām iedzīvotāju struktūrā un tās plūsmās, sevišķi iedzīvotāju plūsmās no lauku teritorijām uz lielākiem centriem, iedzīvotāju novecošanos un skaita samazinājumu, sevišķi lauku un attālās teritorijās. Mazapdzīvotās, attālās vai pierobežas teritorijās salīdzinājumā ar pilsētu teritorijām ir mazākas vietējās izglītības vai darba iespējas, ir problēmas ar sabiedrisko vai transporta pakalpojumu pieejamību, nav pieejami pietiekami sociālie un veselības aprūpes pakalpojumi vai nav kultūras iestāžu vai brīvā laika aktivitāšu7. Pastāv arī vairākas iekšējās migrācijas tendences, kas ietekmē iedzīvotāju struktūru. Jaunu cilvēku migrācija no attālākām lauku teritorijām uz pilsētām rada risku zaudēt talantus un potenciālos uzņēmējus, tādējādi apdraudot lauku dzīvotspēju nākamo desmitgažu laikā8. Vienlaikus ir vērojami arī pretēji procesi, kad dzīves dārdzības dēļ pilsētu iedzīvotāji atstāj pilsētu teritorijas, meklējot pieejamāku dzīvesvietu piepilsētās, mazākās pilsētās vai laukos. Šāda tendence abās valstīs vairāk novērojama pilsētu teritorijās, kas atrodas tuvāk pilsētām un pilsētu centriem9. Šo tendenču kontekstā reģionālo un vietējo centru esošā loma un potenciāls ir mainīgi, tiem nepieciešami jauni risinājumi un plašāka sadarbība, lai izpildītu dažādus pakalpojumus un funkcijas. Iestāžu pārrobežu sadarbība lai atrastu galvenos šķēršļus un noteiktu potenciāli kopīgās funkcionālās jomas var sniegt jaunus risinājumus šiem aizvien sarežģītākajiem procesiem.Augoša tendence nolūkā kompensēt fizisku pakalpojumu nepieejamību ir pastiprināta ar Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (turpmāk – IKT) palīdzību nodrošinātu pakalpojumu izmantošanu. Pieprasījums pēc attālinātiem pakalpojumiem sevišķi palielinājās COVID-19 pandēmijas izolācijas laikā. Iepriekšējā plānošanas periodā abās valstīs ES finansēto programmu ietvaros tika veikti dažādi centieni, lai izveidotu digitālus un attālināti pieejamus pakalpojumus. Tomēr Latvijā pieprasījums pēc e-pakalpojumiem un to izmantošana joprojām ir zemākā līmenī nekā bija gaidīts10. Viens no iemesliem ir saistīts ar šo pakalpojumu kvalitāti un pieejamību. Valsts pārvaldē ir augoša tendence publisko pakalpojumu plānošanā un izstrādē pielietot dažādas uz lietotāju orientētas metodes, piemēram, pakalpojuma dizains, dizaina domāšana utt. Šajās pieejās tiek uzsvērta un par prioritāru uzskatīta lietotāja, nevis pakalpojumu sniedzēja perspektīva. Pakalpojumu izmantošanu var arī veicināt ar uzlabotu informācijas pieejamību par robežas pretējā pusē pieejamajiem pakalpojumiem.Svarīgi ir arī pienācīgi izmantot vietējās attīstības iniciatīvas, uz kopienu balstītas iniciatīvas, kā arī iesaistīt pakalpojumu sniegšanā nevalstisko sektoru. Aktīva vietējo iedzīvotāju līdzdalība dažādās kopienas iniciatīvās ir ļoti svarīga jebkura reģiona attīstībā. Programmas teritorijā tiek īstenotas dažādas ar pilsoņu iesaisti saistītas iniciatīvas publisko pakalpojumu izstrādē, publiskās infrastruktūras multifunkcionalitātes plānošanā, kā arī budžeta izstrādes procesu līdzdalības veicināšanā. Pieredzes un labās prakses apmaiņa var uzlabot un palīdzēt izplatīt šīs iniciatīvas, kas paaugstinās atbildību, veicinās efektivitāti un labāku finanšu līdzekļu izmantošanu. Tādējādi minēto darbību rezultātā uzticībai vietējām un reģionālajām iestādēm būtu jāpieaug.Nākamajā plānošanas periodā gan Latvijas, gan Lietuvas vietējām un reģionālajām iestādēm būs jāpārskata un jāreorganizē savs darbs jaunā teritoriālajā un tematiskajā situācijā, kas būs radusies pēc administratīvās reformas Latvijā un reģionālās attīstības padomju lomas maiņas Lietuvā. Iepriekš pašvaldību pārrobežu sadarbība bija apgrūtināta, jo pašvaldību teritorijas un iedzīvotāju skaits Lietuvā un Latvijā būtiski atšķīrās – Latvijā šie rādītāji bija salīdzinoši mazāki. 2021. gadā spēkā stājušās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā ievērojami samazinās Latvijas pašvaldību skaits (119), bet palielinās to teritorija. Reformas dēļ vietējās iestādes būs līdzvērtīga lieluma, un, secīgi, izaicinājumi un iespējas arī būs sakritīgākas, tādējādi paaugstinot sadarbības iespējas un kapacitāti. Šiem procesiem ir nepieciešami jauni risinājumi un papildu administratīvā kapacitāte. Līdzdalība Programmā var nodrošināt iestādēm pieredzi starptautiskās sadarbības jomā, paaugstināt to kapacitāti un kalpot par impulsu līdzdalībai jaunās un plašākās partnerībās un sadarbības programmās.Īstenoto projektu iepriekšējā pieredzeProgramma 2014.– 2020.gadam ir sniegusi atbalstu vairākiem projektiem, kas vērsti uz publisko pakalpojumu vadības un efektivitātes uzlabošanu, darbinieku kapacitātes stiprināšanu un sadarbības veicināšanu starp iestādēm. Vairākos projektos galvenā uzmanība ir pievērsta pašvaldību vadības un pārvaldības kapacitātes uzlabošanai, piemēram, veicinot pašvaldību pakalpojumu vērtības izveidi iedzīvotājiem (uz klientu orientēti pakalpojumi), ieviešot jaunas pieejas un modernus e-pakalpojumus iedzīvotājiem un paplašinot pārrobežu piekļuvi šiem pakalpojumiem vai vienkāršojot administratīvās procedūras, tādējādi padarot konkrētus pakalpojumus efektīvākus, pieejamākus un iedarbīgākus. Citos projektos uzmanība pievērsta plašākām ar pārvaldību saistītām problēmām, piemēram, stiprinot teritorijas plānošanas kapacitāti, pievienojot spēcīgāku pārrobežu perspektīvu stratēģiskās attīstības plānošanā, tādējādi veicinot saskaņotu attīstību un efektīvu pārrobežu sadarbību. Kopīgas institucionālo spēju stiprināšana aktivitātes, tostarp apmācības, tikšanās, darba grupas un pieredzes apmaiņa, ir kalpojušas par iesaistīto pušu sadarbības izveides platformām, veicinājušas informācijas un pieredzes apmaiņu, kā arī sniegušas ieguldījumu kopīgo platformu izstrādē, lai nodrošinātu funkcionālu pārrobežu sadarbību. No šīm darbībām gūtās atziņas akcentē joprojām lielā mērā neatklāto šādu kopīgo aktivitāšu potenciālu. Dažādi izaicinājumi, kas rodas pārrobežu mērogā, pieprasa pastāvīgu pielāgošanos, divpusēju mācīšanos un pieredzes apmaiņu, tādējādi veidojot ciešākus sadarbības tīklus un veicinot funkcionālu teritoriālās sadarbības izveidi.Galvenie kopīgie izaicinājumi saistībā ar demogrāfiju, teritoriju un pārvaldību:• Vietējās un reģionālās iestādes saskaras ar līdzīgām problēmām, reaģējot uz izaicinājumiem, ko rada izmaiņas iedzīvotāju struktūrā, reģionālās atšķirības, globālās klimata pārmaiņas un vides radītā ietekme;• Jauna teritoriālā un tematiskā situācija vietējām un reģionālajām iestādēm Programmas teritorijā nosaka nepieciešamību pēc jauniem risinājumiem un papildu administratīvās kapacitātes;• Nepietiekami izmantota sadarbība starp iestādēm liedz veikt labās prakses apmaiņu, organizatoriskās kapacitātes un daudzlīmeņu pārvaldības attīstību;• Nepietiekama sabiedrības iesaiste lēmumu pieņemšanā vietējā līmenī, kas noved pie sabiedrības neuzticības valsts iestādēm. Programma risinās minētos kopīgos izaicinājumus, īstenojot Programmas 1. prioritāti , kas atbilst PM 1 , KM (f). Kopīgas investīciju vajadzības un koncentrēšanās pārrobežu sadarbībaiKopīgo izaicinājumu atzīšana un nepieciešamība uzlabot valsts iestāžu institucionālās spējas to pārvarēšanai nodrošina kopīgu pamatu valsts iestāžu un organizāciju pārrobežu sadarbībai vietējā un reģionālā līmenī īpaši lauku teritorijās un pilsētās. valsts iestāžu un organizāciju sadarbība pašvaldību un reģionālā līmenī kļūst aizvien svarīgāka un stiprāka.Sadarbības mehānismu izstrāde, organizējot dažādus tīklus, apmācību un labās prakses apmaiņas aktivitātes ir tieši tikpat svarīga kā pati sadarbība. Ļoti būtiski ir stiprināt pašreizējo nepietiekamo kapacitāti un pārrobežu sadarbību starp vietējām un reģionālajām iestādēm. Pārrobežu sadarbībai starp cilvēkiem un kopienām, kas strādā dažādās jomās (tostarp, bet ne tikai): sports, sociālā sfēra, vides aizsardzība, izglītība, amatniecība un citas vietējās iniciatīvas abās robežas pusēs ir potenciāls sniegt ieguldījumu labākā sapratnē starp abu valstu iedzīvotājiem, jo sniedz labas iespējas cilvēku un kopienu mijiedarbībai.Daba un klimatsProgrammas teritorija ir piesātināta ar dabas kapitālu, un tajā ir augsta bioloģiskā daudzveidība, dabas ainava ir dažāda, tajā atrodas meži, upes, ezeri, purvi, pakalni un ielejas. Programmas teritorija ietver virkni aizsargājamo teritoriju, kas izveidotas, lai ilgtermiņā nodrošinātu visvērtīgāko un apdraudētāko sugu un biotopu izdzīvošanu. Daudzi no šiem objektiem ir ievērojami dabas mantojuma objekti ar nozīmīgu lomu atpūtas un izglītības jomā.Programmas teritorijā Latvijā Natura 2000 objekti ietver trīs nacionālos parkus (Rāznas Nacionālais parks Latgalē, Slīteres Nacionālais parks Kurzemē un Ķemeru Nacionālais parks starp Kurzemi un Zemgali), trīs dabas rezervātus (Teiči Zemgalē un Vidzemē, kā arī Moricsala un Grīņi Kurzemē), kā arī citus dabas rezervātus, dabas parkus, aizsargātas ainavu teritorijas, dabas pieminekļus un mikrorezervātus. Pavisam Latvijā ir 333 Natura 2000 teritorijas, kas aptver 12% valsts teritorijas (Latvijas Dabas aizsardzības pārvalde, 2020. g.)11.Programmas teritorijā Lietuvā Natura 2000 objekti ietver trīs nacionālos parkus (Kuršu kāpas Nacionālais parks Klaipēdas apriņķī, Žemaitijas Nacionālais parks Telšu apriņķī un Aukštaitijas Nacionālais parks Utenu apriņķī), viens stingrā režīma dabas rezervāts (Kamano stingrā režīma dabas rezervāts Šauļu apriņķī), vairākus reģionālos parkus un citas vietas. Pavisam Natura 2000 objekti Lietuvā ietver 84 teritorijas, kas ir būtiskas putnu aizsardzībai un 481 teritorijas biotopu aizsardzībai, kas aizņem 13% no valsts kopējās teritorijas.Ūdens resursu ziņā Latvijai un Lietuvai ir kopīga Baltijas jūras krasta līnija un Baltijas jūras piekrastes ūdeņi. Programmas teritorijā atrodas četras upju baseinu teritorijas. Daugavas upes baseina daļa, Ventas upes baseina daļa un Lielupes upes baseina daļa atrodas Programmas teritorijā Latvijā un Lietuvā. Nemunas upes baseina daļa Lietuvā sastāv no ūdenstilpēm, kas Lietuvai ir kopīgas ar Baltkrieviju, Kaļiņingradu (Krievija) un Poliju. Programmas teritorija ir bagāta ar starptautiski nozīmīgām mitrainēm (Rāmsaras objekti), tostarp Kamano purvu (Šauļu apriņķis) un Nemunas deltu (Klaipēdas apriņķis) Lietuvā un Papes mitrāju kompleksu (Kurzeme), Lubānas mitrāju kompleksu (Vidzeme un Latgale) un Teiču un Pelečāres purvus (Zemgale, Latgale) Latvijā.Ezeru un upju ekoloģiskā kvalitāte Lietuvā tiek vērtēta kā augstāka par ES vidējo. Tomēr aptuveni puse Lietuvas virszemes ūdenskrātuvju neatbilst labam ekoloģiskajam stāvoklim (51% upju un 40% ezeru). Ezeru un upju ekoloģiskā kvalitāte Latvijā tiek vērtēta kā zemāka par ES vidējo, 79% upju un 77% ezeru neatbilst labam ekoloģiskajam stāvoklim. Slogs, kas rada īpaši negatīvu ietekmi uz ūdenstilpēm, piemēram, eitrofikāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu, ir galvenokārt barības vielu un ķīmiskais piesārņojums no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, lauksaimniecības zemes un pārvaldītiem mežiem (Eiropas Vides aģentūra, 2018. g.)12.Klimata pārmaiņu ietekme Programmas teritorijā ietver ekstremālu laikapstākļu riskus (augsts vētras, snigšanas un sausuma risks), plūdu un krastu applūšanas riskus (ievērojams risks Latvijā un augsts risks Lietuvā) un meža ugunsgrēka riskus (ievērojams risks Latvijā un augsts risks Lietuvā), kas ir strauji palielinājušies aizvadītās desmitgades laikā. Ir nepieciešams samazināt sauszemes darbību ietekmi uz jūras vidi. Krasta erozija, ko izraisījusi jūras līmeņa celšanās un biežākas vētras, Latvijā un Lietuvā ir īpaši nopietna problēma, un tā var atstāt nopietnas sekas uz tūrisma un atpūtas sektoru. Klimata pārmaiņu rezultātā izplatās arī invazīvās sugas, augu, dzīvnieku un cilvēku slimības, samazinot sociālekonomisko sistēmu noturību (CASCADE, 202013; DR REGIO, 2019)14.Eiropas Zaļā kursa stratēģijā15 ir akcentēta sabiedrības nepieciešamība mainīties, rīkojoties ilgtspējīgāk un zaļāk, kā arī atzīstot vides izaicinājumus. Tomēr tikai 43% Latvijas iedzīvotāju un 54% Lietuvas iedzīvotāju ir personiski veikuši kādas darbības, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, un šis rādītājs ir zemāks par ES vidējo (Eurostat, 2019. g.)16. Lai stimulētu pāreju un sasniegtu ambiciozos ilgtspējas un zaļos mērķus, ir nepieciešams veltīt pūles sabiedrības izglītošanā par vides vērtībām, ilgtspējas principiem un izstrādāt kopējus jaunus ietvarus par to, kā cilvēki mijiedarbojas ar apkārtējo vidi un ir atkarīgi no tās.Informācijas apmaiņa, savstarpēja mācīšanās, dabas sistēmu pašreizējā stāvokļa novērtējums, ekosistēmu pakalpojumu un vērtību novērtējums un pārvaldības labās prakses nodošana, kā arī dabas kapitāla aizsardzība (piemēram, zaļās teritorijas, bioloģiskā daudzveidība, ekosistēmas, kas sniedz ieguvumu cilvēcei) ir sevišķi svarīgi faktori, jo Programmas teritorija ir bagāta ar ekosistēmas pakalpojumiem, kuriem ir ievērojama bioloģiskā daudzveidība. Tomēr ir arī lielākoties ar intensīvu ekonomisko darbību saistīti procesi, kuros pārmēru tiek izmantots dabas kapitāls, tādējādi apdraudot virszemes ūdeņu kvalitāti, augsnes auglīgumu un bioloģiskās daudzveidību, sevišķi Programmas teritorijā. Abas valstis riskē zaudēt šos ekosistēmas pakalpojumus un bioloģisko daudzveidību, kas veido būtisku kopējās reģionālās identitātes daļu. Negatīva klimata pārmaiņu ietekme uz laikapstākļiem un neuzmanīga saimnieciskā darbība arī paaugstina potenciālo katastrofu risku. Vēl joprojām ir neizmantots potenciāls kopīgu aktivitāšu veikšanai dabas aizsardzības un ekosistēmas pakalpojumu pārvaldības, kā arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un kopīgās katastrofu pārvaldīšanas jomā.Īstenoto projektu iepriekšējā pieredzeProgrammas 2014.–2020. gadam atbalsts tika piešķirts ilgtspējīgas un tīras vides, ūdens resursu ilgtspējas, apzaļumošanas un risku noturības pret plūdiem un citām katastrofām veicināšanai. Šāda uzmanības koncentrēšana rada priekšnoteikumus tālākai sadarbībai nolūkā kapitalizēt sasniegtos rezultātus un pastiprināt centienus, lai sasniegtu plašāku ietekmi ceļā uz ilgtspēju un dabas aizsardzību.Ir īstenoti daži pionierprojekti, mēģinot izstrādāt kopīgas stratēģijas, lai apkarotu piesārņojumu pārrobežu upju baseinos (piemēram, Ventā un Lielupē) un samazinātu tā rezultātā Baltijas jūrā nonākošo piesārņojuma plūsmu. Cilvēka radītais piesārņojums kopējos pārrobežu upju baseinos nav apkarots pietiekami, un ir jāveic pārrobežu aktivitātes nolūkā izpētīt iespējamus, dzīvotspējīgus un ilgtspējīgus risinājumus, izstrādāt rīcības plānus un iesaistīt dažādas iesaistītās puses (politikas veidošanas iestādes, nozares, sabiedrības un vides profesionāļus), lai apkarotu piesārņojuma iemeslus.Tika īstenoti pilotprojekti, lai izveidotu kopīgu metodiku attiecīgu ekoloģisko ūdens plūsmu uzraudzībai kopējos upes baseinos, ko ietekmējusi hidroelektrības ražošana un, kas tādējādi negatīvi ietekmē bioloģisko sastāvu un ekosistēmu. Šīs zināšanas var tālāk izmantot visaptveroša ietvara izstrādei kopīgai ekoloģiski atbilstošu ūdens plūsmu pārvaldībai visos pārrobežu upju baseinos un sabiedrības informēšanai par šīm problēmām.Tika mēģināts uzlabot vietējo/reģionālo attīstības plānotāju un vides profesionāļu attīstības plānošanas kapacitāti attiecībā uz integrētu zemieņu upju pārvaldību vietējā un reģionālā mērogā. Tas veido labu sadarbības tīklu un ietvaru tālākai institucionālo spēju stiprināšanai un kopēja ietvara izstrādei integrētai zaļo teritoriju pārrobežu pārvaldībai un attīstībai.Viens no projektiem bija vērsts uz augļkopības šķirņu un to produktu kā nozīmīga mantojuma saglabāšanu Programmas teritorijas. Tas demonstrēja lielisku pieredzi spējot apvienot dabas saglabāšanas aktivitātes un ilgtspējīgu lauku tūrisma attīstību.Iepriekšējā programmā tika uzlabota abu valstu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta kapacitāte, lai spētu apkarot cilvēku radītas katastrofas, starpgadījumus un piesārņojumu augsta riska objektos (piemēram, Ignalinas atomelektrostacijā), kas negatīvi ietekmē kopējo pārrobežu teritoriju.Jelgavas un Šauļu pilsētas apvienoja pūles, lai uzlabotu kapacitāti un attīstītu kopīgu sistēmu potenciālo vides vai cilvēku radītu katastrofu risku noteikšanai, piesārņojuma novēršanai un mazināšanai. Šis projekts attiecās tikai uz divām pilsētām, bet tam ir milzīgs nākotnes potenciāls šīs zināšanas vides un civilās aizsardzības, negatīvo vides un cilvēka radītās ietekmes un katastrofu novēršanas jomā izmantot plašākā ģeogrāfiskajā mērogā pārrobežu līmenī.Galvenie kopīgie izaicinājumi saistībā ar klimata pārmaiņām un dabas saglabāšanu:• Neapmierinošs kopējo pārrobežu ūdenstilpju un piekrastes ūdeņu stāvoklis barības vielu un ķīmiskā piesārņojuma dēļ;• Paaugstināti ekstremālu laikapstākļu, plūdu, sausuma, meža ugunsgrēku, krastu erozijas un invazīvo sugu un slimību izplatības riski klimata pārmaiņu rezultātā;• Bioloģiskās daudzveidības zudums un ekosistēmas pakalpojumu kvalitātes samazināšanās piesārņojuma un klimata pārmaiņu radītās ietekmes dēļ;• Kopējas pieejas trūkums bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, ekosistēmas pakalpojumu nosargāšanai un attiecībā uz pielāgošanos klimata pārmaiņām;• Nepietiekama sabiedrības informētība par klimata pārmaiņām un videi labvēlīgu rīcību, tās nozīmi un to, kā cilvēki var mijiedarboties ar apkārtējo vidi un būt no tās atkarīgi pozitīvā nozīmē;• Pastiprināts spiediens uz dabas kapitālu, ekosistēmas pakalpojumiem un bioloģisko daudzveidību vides piesārņojuma un klimata pārmaiņu dēļ.Programma risinās minētos kopīgos izaicinājumus, īstenojot Programmas 2.prioritāti, kas atbilst PM2 KM(iv) un KM(vii).Kopīgas investīciju vajadzības un koncentrēšanās uz pārrobežu sadarbībuNo vides ekosistēmas perspektīvas Programmas teritorija ir relatīvi vienveidīga, kurā vides un klimata pārmaiņu izaicinājumiem, kas nelabvēlīgi ietekmē apkārtējo vidi un dabu, ir negatīva ietekme ne vien uz noteiktām apdzīvotām vietām vai reģioniem, bet kam parasti ir arī būtiska ietekme uz lielāku pārrobežu teritoriju. Pārrobežu sadarbība ļaus izveidot sadarbības tīklus un paplašināt analītisko kapacitāti, lai nodrošinātu visaptverošu un uz sistēmām balstītu skatījumu uz ietekmi uz apkārtējo vidi un klimata pārmaiņu riskiem, izstrādāt jaunus kopējos ietvarus viedai un ilgtspējīgai dabas kapitāla pārvaldībai saglabāšanai un atjaunošanai, veikt sugu ekoloģijas, apdraudējumu un noslogojuma pētījumus, ekosistēmu pakalpojumu un vērtību apzināšanu un novērtēšanu, lai stiprinātu Programmas pārrobežu teritorijas vispārīgo noturību. Pārrobežu sadarbība nodrošinātu ieguldījumu vides aizsardzības integrācijā, pielāgošanās klimata pārmaiņām un ilgtspējīgā attīstībā, veicot kopēju plānošanu un attīstot jaunas zināšanas vides ekosistēmas uzturēšanai. Programmas teritorijai ir kopīga Baltijas jūras krasta līnija un piekrastes ūdeņi, kā arī četras upju baseinu teritorijas, kas akcentē nepieciešamību pēc kopīgu risinājumu veicināšanas ilgtspējīgas ūdens apsaimniekošanas vajadzībām. Kopējie upju baseini saskaras ar piesārņojuma problēmām, ko izraisa cilvēki un dažādas nozares, kas Programmas teritorijā rada negatīvu ietekmi uz ekosistēmu un bioloģisko daudzveidību. Attiecīgie reģioni nevar izmantot tikai atsevišķus risinājumus, jo šādi tie novērš tikai daļu piesārņojuma radīto seku. Tā vietā nepieciešams apvienot spēkus un spējas, lai izstrādātu jaunus ietvarus un pieejas, lai likvidētu vai samazinātu piesārņojuma sekas un izveidotu atbilstošas un vienotas piesārņojuma uzraudzības sistēmas. Tāpat pārrobežu sadarbībai ir augsts potenciāls uzlabot kopējo dabas kapitāla (piemēram, ezeru, upju baseinu, zivju krājumu) un aizsargājamo teritoriju (piemēram, dabas parku) pārvaldību, kā arī uzlabot kopējo purvu, muklāju un citu mitrāju biotopu atjaunošanu un apsaimniekošanu. Ir jāvelta kopējas pūles abās robežas pusēs, lai veicinātu zaļo teritoriju uzlabošanu, zaļās infrastruktūras attīstību un uz dabu balstītus risinājumus, tādējādi nosargājot ekosistēmas pakalpojumus, dabu un pielāgojoties klimata pārmaiņām.Sociālā iekļaušanaPirms COVID-19 krīzes vispārējā ekonomiskā situācija Programmas teritorijā uzrādīja pieaugumu, un laikā no 2015. līdz 2019. gadam palielinājās arī nodarbinātības līmenis. Tomēr tas joprojām saglabājās zemāks par vidējo rādītāju valstī: Latgalē (Latvijā) nodarbinātības līmenis bija 64,0% salīdzinājumā ar valstī vidējo rādītāju 72,3%; Paņevežas un Utenas apriņķos (Lietuvā) tas bija attiecīgi 63,4% un 63,5% salīdzinājumā ar valsts vidējo rādītāju 71,7%. Laikā no 2015. līdz 2019. gadam samazinājās bezdarba līmenis, kas Latvijā noslīdēja līdz 6,5%, bet Lietuvā – līdz 6,3%. Tomēr Latgalē (Latvijā), Utenas, Paņevežas un Šauļu apriņķos (Lietuvā) bezdarba līmenis saglabājās augstāks nekā valstī vidējais rādītājs (11% Latgalē, 10,6% Utenas apriņķī, 8,5% Paņevežas apriņķī un 8,1% Šauļu apriņķī). Novērojams, ka augstāks bezdarbs ir Programmas teritorijas Latvijas daļā.Attiecībā uz sociālo atstumtību ir svarīgi pieminēt, ka ilgtermiņa bezdarbs saglabājas kā būtiska problēma – Latgalē tas sasniedzis 6,5%, bet Utenas apriņķī 6,8%. Tāpat Paņevežas apriņķī (3,8%), Šauļu apriņķī (3,7%) un Telšu apriņķī (3,1%) Lietuvā ilgtermiņa bezdarba līmenis ir augstāks nekā vidēji valstī (2,7%).Bezdarbs jauniešu vidū visos Programmas reģionos ir augstāks nekā vidēji valstī, izņemot Klaipēdas apriņķi (10,7%), kur bezdarbs jauniešu vidū ir tikai nedaudz mazāks par valstī vidējo rādītāju (11,9%).Šie dati skaidri parāda izaicinājumus, ar ko Programmas teritorija saskaras ekonomikas un sociālās kohēzijas ziņā, sevišķi pierobežas reģionos. Tādējādi būtiska daļa abu valstu iedzīvotāju joprojām ir pakļauti nabadzības riskam, jo viņu ienākumi salīdzinājumā ar citiem iedzīvotājiem ir zemi. Latvijā nabadzības riska līmenis ir 21,6%, Lietuvā – 20,6% (2019. g.)17. Dati par Latvijas reģioniem liecina, ka nabadzības riska līmenis Latgalē (35,9%) un Kurzemē (27,9%) ir augstāks nekā vidēji valstī (21,6%), savukārt Zemgalē tas ir nedaudz zemāks (20,7%). Lietuvā nabadzības riska līmenis lauku teritorijās (27,9%) ir daudz augstāks nekā lielajās pilsētās Viļņā, Klaipēdā, Šauļos un Paņevežā (14,0%).Turklāt COVID-19 uzliesmojums ir negatīvi ietekmējis situāciju nodarbinātības jomā. Latvijā bezdarba līmenis palielinājās no 7,0% 2020. gada februārī līdz 9,1% 2021. gada martā; Lietuvā bezdarba līmenis palielinājās no 6,3% 2020. gada februārī līdz 8,9% 2021. gada martā. Neskatoties uz negatīvajām tendencēm, jāpiemin, ka Latvijā kopš 2020.gada vasaras beigām kopumā ir bijusi vērojama reģistrētā bezdarba līmeņa samazināšanās tendence, sasniedzot 2021.gada septembra sākumā pirmspandēmijas līmeni (2021.gada decembra sākumā tas bija 6,4%), un 2021.gadā vakanču skaits ir pieaudzis. Tomēr aktuāls ir ilgstošais bezdarbs un reģionālās atšķirības bezdarba jomā, un ir pieaudzis pirmspensijas vecuma bezdarbnieku un bezdarbnieku ar invaliditāti skaits/īpatsvars. Neaizsargātos iedzīvotājus krīze ietekmē dubultā. Pirmkārt, tādēļ, ka viņi ir pakļauti lielākam riskam no veselības skatupunkta. Otrkārt, tādēļ, ka viņus sevišķi smagi ietekmē ekonomikas krīze18. Turklāt visspēcīgākā COVID-19 krīzes ietekme ir sagaidāma vidējā termiņā, un COVID-19 otrais vilnis tikai palielina nenoteiktību. Šajā ziņā pašvaldības, kuras atrodas tuvāk iedzīvotājiem, spēlē būtisku lomu visneaizsargātāko grupu, kas fiziski un ekonomiski ir visvairāk pakļautas pandēmijai, sociālajā aizsardzībā19.Var secināt, ka globālā pandēmija ir pastiprinājusi ilgstošus izaicinājumus attiecībā uz vienlīdzīgu piekļuvi ekonomikas iespējām. Pašreizējā veselības aprūpes krīze ir sevišķs nopietns izaicinājums attiecībā uz globālo sabiedrības novecošanās tendenci, jo gados vecākie sabiedrības locekļi ir visnenoturīgākie pret infekciju un tendēti izjust negatīvas sekas ilgtermiņā. Pastāv palielināts demogrāfiskais slogs darba vecumā esošajiem iedzīvotājiem, sevišķi lauku kopienās. Latvijā 2020. gadā vairāk nekā 20% iedzīvotāju ir sasnieguši pensijas vecumu, un visaugstākais rādītājs ir Latgalē (22,3%) un Kurzemē (21,5%), bet viszemākais Zemgalē (19,9%). Lietuvā šis rādītājs ir līdzīgs. Lietuvā 2020. gadā pensijas vecumu bija sasnieguši 19,9% iedzīvotāju. Programmas teritorijā šis rādītājs svārstās no 19,3% Klaipēdas un 20% Telšu līdz 21,4% Šauļu, 23,2% Paņevežas un 24,6% Utenas apriņķos.Atšķirības starp galvaspilsētām un reģioniem, kā arī starp pilsētu un lauku teritorijām palielinās, radot teritoriālo nevienlīdzību labklājības, nodarbinātības, izglītības, veselības aprūpes un citu pakalpojumu jomā. Rezultātā iekšējās migrācijas plūsmas Latvijā un Lietuvā pārceļas no perifērijas uz galvaspilsētu un tās apkārtni, savukārt ārējā migrācija ir orientēta virzienā uz vecajām ES dalībvalstīm. Labklājības un attīstības iespēju nevienlīdzības dēļ Programmas reģioni zaudē darbspējīgā vecuma iedzīvotājus un kvalificēta darbaspēka intelektuālo potenciālu. Lai arī pastāv augoša senioru ekonomikas daļa un tiek meklētas iespējas "dzīvot bez vecuma", pieprasījums pēc veselības aprūpes un sociālajiem pakalpojumiem palielinās. Sociālo pakalpojumu pieejamība joprojām ir nepilnvērtīga attiecībā uz augošo pieprasījumu, un, neskatoties uz agrākajām pūlēm, sociālo pakalpojumu sniedzējiem trūkst cilvēkresursu, sevišķi kopienā balstītu sociālo pakalpojumu20. Tāpat pieaugušo līdzdalība mācībās saglabājas zemāka nekā vidēji ES (10,8%); 2019. gadā Latvijā 7,4% pieaugušo, bet Lietuvā 7,0% pieaugušo piedalījās mūžizglītības nodarbībās21, kas nozīmē ilgtermiņa problēmas saistībā ar kvalificēta darbaspēka pieejamību strauji mainīgajā ekonomikas sfērā, sevišķi – ņemot vērā notiekošo pāreju uz digitalizāciju. Izaicinājumi nav sadalīti vienmērīgi, jo pastāv atšķirības attīstības potenciālu, iespēju un ierobežojumu ziņā, sevišķi pierobežas teritorijās, kas ir ekonomiski, sociāli un demogrāfiski ārkārtīgi neaizsargātas.Īstenoto projektu iepriekšējā pieredzeProgramma 2014.–2020. gadam ir sniegusi atbalstu vairākiem projektiem šajā teritorijā, lai mazinātu dažādu mērķa grupu sociālo atstumtību, piemēram, lai attīstītu vecu cilvēku aprūpes pakalpojumus un pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām; lai nodrošinātu palīdzību bērniem ar īpašām vajadzībām, kuri cieš no sociālās atstumtības/mazvērtības/atrašanās neizdevīgā stāvoklī, attīstīt viņu sociālās prasmes un uzlabot dzīves kvalitāti; attīstīt interaktīvo izglītības telpu nelabvēlīgu ģimeņu bērnu sociālajai integrācijai, kuriem mājās nav pieejami IT risinājumi; palīdzēt riska grupā esošajiem jauniešiem – jauniešiem no sociāli neaizsargātām ģimenēm, tiem, kuri pāragri pārtraukuši mācības, jauniešiem ar atkarībām vai sodāmībām; apkarot sociālo atstumtību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, riska grupā esošajiem bērniem, jauniešiem un senioriem utt. Projektu īstenotāji apstiprināja, ka visi projektu ietvaros izstrādātie un sniegtie pakalpojumi saņēmēju vidū ir ļoti pieprasīti, jo nav citu alternatīvu, tādējādi projekti aizpilda pašreizējās sistēmas tukšumus un palīdz uzlabot neaizsargāto grupu vispārējo sociālo iekļaušanu.Neskatoties uz centieniem, sektora vajadzības joprojām ir ļoti aktuālas, un pakalpojumi daudzās kopienās ir nepietiekami attīstīti. Turklāt ir nepieciešams savlaicīgi un ātri reaģēt uz jaunajiem izaicinājumiem, ko izraisījusi COVID-19 krīze, lai sabiedrība būtu maksimāli noturīga un spētu kompensēt negatīvās sekas.Galvenie ar sociālo iekļaušanu saistītie kopīgie izaicinājumi:• Nepietiekami attīstīti, pielāgoti un pieejami sociālie pakalpojumi (tostarp senioriem ar īpašām vajadzībām, kuri cieš no sociālās atstumtības un nelabvēlīga stāvokļa), sevišķi vismazāk attīstītajās attālajās Programmas pierobežas teritorijās, jo īpaši attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošām grupām, uz kurām neattiecas pakalpojumi, kas izstrādāti un sniegti deinstitucionalizācijas stratēģijas ietvaros;• Nepieciešamība turpmāk attīstīt un pilnveidot risinājumus nelabvēlīgākā situācijā esošo sociālo grupu (tostarp jauniešu un ilgstošo bezdarbnieku) integrācijai darba tirgū, ko pasliktinājusi COVID-19 krīze;• Kapacitātes un zināšanu trūkums organizācijās, kas iesaistītas sociālo pakalpojumu nodrošināšanā nolūkā attīstīt efektīvākus un proaktīvākus pakalpojumus;• Informētības trūkums un esošie stereotipi par nelabvēlīgā stāvoklī esošajām sociālajām grupām un to spējām integrēties sabiedrībā.Programma risinās minētos kopīgos izaicinājumus, īstenojot Programmas 3. prioritāti, PM4, KM (iii).Kopīgas investīciju vajadzības un koncentrēšanās uz pārrobežu sadarbībuŠajā kontekstā Programma var piedāvāt atbilstošu, lai arī netiešu atbalstu, lai pārvarētu šos globāla mēroga izaicinājumus un palīdzētu Programmas teritorijai pārtapt gudrās, noturīgās, uz sadarbību vērstās un iekļaujošās kopienās. Sociālo pakalpojumu pieejamība, balstoties uz kopienu iekšējiem resursiem, ir būtisks faktors, lai mazinātu sociālo neaizsargātību noteiktām sociālām grupām, kurus apdraud ekonomiskās un sociālās atstumtības risks. Šādus ambiciozus mērķus var sasniegt, valsts līmenī īstenojot attiecīgus politikas instrumentus, bet Programma var sniegt ieguldījumu šo mērķu sasniegšanā, aktivizējot iniciatīvas, kas veicina šo grupu sociālo iekļaušanu un integrāciju, attīsta jaunus pakalpojumus un instrumentus, ievieš un pārbauda jaunus risinājumus, vienlaikus veicinot visu iesaistīto personu spējas.Programmas darbība ir jāvērš uz to, lai palīdzētu mazināt depopulāciju Programmas reģionos un uzlabotu tajos dzīvojošo cilvēku apstākļus. Tādējādi tiek rosināts koncentrēt uzmanību uz: 1) jauniešiem, tostarp bezdarbniekiem, sociāli neaizsargātiem, ekonomiski mazāk nodrošinātiem un jauniešiem no attāliem lauku reģioniem, uzlabot viņu sociālo kohēziju un sociālo mobilitāti: 2) personām ar invaliditāti, kuras cieš no sociālās atstumtības un nelabvēlīgiem apstākļiem; 3) pirmspensijas un pēcpensijas iedzīvotājiem, ņemot vērā šādu iedzīvotāju lielo procentuālo daļu un kopējo demogrāfisko tendenci, kas saistīta ar sabiedrības novecošanos Programmas teritorijā. Programmas atbalsts būtu īpaši aktuāls jomās, kur pakalpojumi nav pieejami/ nav apmierinoši zemā iedzīvotāju blīvuma, sociāli ekonomiskās situācijas un ģeogrāfiskā attāluma no ekonomiskajiem centriem dēļ (piemēram, mobilie pakalpojumi, pakalpojumu hibrīdie veidi, kur atbalsts pieejams tiešsaistē / klātienē / pa tālruni utml).Pārrobežu sadarbības pieejas īstenošana, kas varētu radīt pārrobežu kustību, hibridizāciju un jaunu darīšanas un domāšanas veidu izgudrošanu, lai nodrošinātu inovatīvas prakses un praktiski īstenojamu pasākumu izstrādi, kas apvieno vai reinterpretē dažus valsts sistēmu aspektus. Šīs inovācijas varētu ietvert jaunus atbalsta veidus (skat. iepriekšminēto), atšķirīgu administratīvo iekārtojumu (piemēram, valsts, NVO un privātā sektora sadarbību), dažādas pieejas mērķa grupu iesaistīšanai pakalpojumu izstrādē un ieviešanā.Šajā kontekstā jāizpēta jauni un uzlaboti risinājumi, iesaistot plašu ieinteresēto pušu loku. Piemēram, par instrumentiem šīs vajadzības risināšanai cita starpā var uzskatīt sociālos uzņēmumus. Joprojām nav pietiekami pielietota savstarpējās sadarbības un tīklu veidošana starp vietējām un reģionālajām iestādēm, vietējām rīcības grupām un citām sabiedriskām iniciatīvām, lai veicinātu sociālo uzņēmējdarbību, un Programmas teritorijā ir salīdzinoši mazs sociālo uzņēmumu skaits (2019. gadā: 5222). Šādas un līdzīgas iniciatīvas var nodrošināt pievienoto vērtību vismazāk attīstītajām, attālākajām Programmas teritorijas pierobežas zonām, kurās ir grūti nodrošināt piekļuvi pakalpojumiem, piemēram, sociālā uzņēmējdarbība varētu būt vērtīgs instruments, lai palīdzētu pirmspensijas un pēcpensijas iedzīvotājiem pievienoties sudraba ekonomikai – lai gan ekonomiskā darbība ir svarīgs faktors, lai samazinātu nabadzības risku, tā var arī būtiski veicināt iesaistīto personu sociālo iekļaušanu, jo aktivitāte palielina dalībnieku sociālo, cilvēkkapitālu un finansiālo kapitālu. Šajā sakarā sociālās uzņēmējdarbības ekosistēmas ieinteresētās puses var izstrādāt kopējus risinājumus, lai aizpildītu šo tukšumu abās robežas pusēs23, sadarbojoties ar citām ieinteresētajām pusēm no publiskā un privātā sektora. Ilgstoši esošās sociālekonomiskās problēmas un jaunizveidotie izaicinājumi, kas saistīti ar Covid-19 ietekmi, prasa savstarpēju mācīšanos un pieredzes apmaiņu, tādējādi palīdzot definēt efektīvākos un ilgtspējīgākos risinājumus sociālās iekļaušanas risināšanai Programmas teritorijā.TūrismsGan Latvija, gan Lietuva ir mantojušas bagātīgus dabas un kultūras resursus, kas nosaka to vienreizējo identitāti globālajā ainavā. Programmas teritorija ietver neskartu dabu, jūrmalu, arhitektūru, gastronomiju, seno amatniecību, mūsdienu kultūras izteiksmi un dažādas reliģijas. Tā ietver divas UNESCO Pasaules mantojuma vietas: Strūves ģeodēziskie loka punkti Jēkabpilī (Zemgale) un Gireišos (Paņevežas apriņķis) un Kuršu kāpas kultūras ainava (Klaipēdas apriņķis). Latvijas UNESCO Pasaules mantojuma vietu pagaidu sarakstā ir ietverts dabas parks "Daugavas loki" Latgalē. Tāpat pagaidu sarakstā nesen iekļauts Grobiņas arheoloģiskais ansamblis un Kuldīga (abi atrodas Kurzemē).Papildus materiālajam mantojumam ir arī unikāls nemateriālais mantojums: Baltijas valstu dziesmu un deju svētki, lietuviešu daudzbalsīgi dziedātās dziesmas (Sutartinės) no valsts ziemeļaustrumiem un krustu amatniecība, plaši izplatīta krustu un altāru izgatavošanas tradīcija, kā arī šo krustu iesvētīšana un ar tiem saistītie rituāli Lietuvā ir iekļauti UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā. Suitu kultūras telpu (Kurzeme) UNESCO ir atzinusi par nemateriālo kultūras mantojumu, ko steidzami nepieciešams nosargāt.Vairāki abu valstu populārākie tūrisma galamērķi atrodas Programmas teritorijā: Baltijas jūras krasta līnija, Ventspils, Liepājas un Daugavpils pilsētas, dabas parks "Daugavas loki" Latgalē un Rundāles pils Zemgalē; Lietuvā – Neringas un Palangas kūrorti, Aukštaitijas Nacionālais parks, Anīkšču, Kretingas un Ķēdaiņu pilsētas. Šīs dabas un kultūras mantojuma vietas atrodas salīdzinoši nelielā attālumā, bet tās sniedz daudzveidīgu pieredzi un var kalpot ilgtspējīga tūrisma attīstībai šajā teritorijā.Tūrisma loma Programmas teritorijas ekonomikās ir pastāvīgi palielinājusies. Tā 2019. gadā ceļošanas un tūrisma ieguldījums valsts IKP Latvijā bija 7,6%, Lietuvā – 5,5%. Nodarbinātības jomā ceļošana un tūrisms Latvijā nodrošināja 8,3%, bet Lietuvā – 5,8% darbavietu (Pasaules Ceļošanas un tūrisma padome, 2020. g.). 2019. gadā Programmas teritoriju apmeklēja 533 tūkstoši ārvalstu tūristu. Gandrīz puse Programmas teritoriju apmeklējušo ārvalstu tūristu devās uz Klaipēdas apriņķi (46%). Kurzeme uzņēma 18%, Šauļu apriņķis – 11%, bet Latgale – 9% Programmas teritoriju apmeklējušo ārvalstu tūristu.Katrs tūrists viesnīcās un citās tūristu izmitināšanas vietās pavadīja vidēji divas naktis. Kopējais viesnīcās un citās tūristu izmitināšanas vietās pavadīto nakšu kopskaits sasniedza 1,1 miljonus. Jāpiebilst, ka laikā no 2015. līdz 2019. gadam tūristu izmitināšanas vietās pavadīto nakšu skaits Programmas teritorijā ir palielinājies par 34%. Procentuāli palielinājums Latvijā ir augstāks (59%) nekā Lietuvā (26%). Šie dati atspoguļo arī dažādu instrumentu un iesaistīto pušu centienus, cita starpā arī aktivitātes, kas veiktas Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas iepriekšējo plānošanas periodu ietvaros, kas vēsturiski atbalstījušas tūrismu Programmas teritorijā. Tomēr attiecībā uz Programmas teritorijas pozicionēšanu kā pievilcīgu galamērķi ārvalstu tūristiem saglabājas zināmi izaicinājumi. Tāpat tūristu plūsmu ietekmē sezonālā nelīdzsvarotība, un apmeklētāju piesaiste nesezonas laikā un uzturēšanās laika pagarināšana joprojām ir izaicinājums (2,1 nakts uz katru ārvalstu tūristu pirms COVID-19 krīzes).Programmas teritorija atrodas salīdzinoši tuvu lielajām pilsētām, konkrēti, Rīgai vai Viļņai, un tūristi bieži vien dod priekšroku Programmas teritorijas apmeklēšanai vienas dienas brauciena ietvaros vai pat viena tūrisma objekta vai galamērķa apmeklējumam. Pēc tam viņi atgriežas lielajā pilsētā, kur ir plašāka tūrisma pakalpojumu un izklaižu izvēle. Piemēram, Šauļu apriņķi 2018. gadā apmeklēja vairāk nekā 415 tūkstoši cilvēku, bet tikai 101 tūkstotis no tiem tur arī nakšņoja. Tāpat tūristi dod priekšroku ceļojumu galamērķiem, kas atrodas tuvu galvenajiem transporta maršrutiem (piemēram, Via Baltica). Programmas teritorijā ar tūrismu saistīti pakalpojumi un objekti ir pieejami arī ārpus galveno transporta maršrutu savienojumu punktiem, tie tiek mazāk reklamēti, un tos attiecīgi mazāk apmeklē tūristi – šīs lauku teritorijas joprojām ir tūristu mazāk pieprasītas un neaizsargātākas. Vairums tūristu nav pietiekami motivēti un informēti par iespējām nogriezties savos braucienu maršrutos uz šādiem mazākiem ceļiem un maz apmeklētām lauku teritorijām.Tāpat, neskatoties uz bagātīgo mantojumu un resursiem, tūrisma pakalpojumi, sevišķi interaktīvie pakalpojumi, nav pietiekami attīstīti. Līdzīgi kā sabiedrība kopumā, arī tūristi kļūst vairāk orientēti uz IKT un izmanto dažādus IT risinājumus. Dažādos pētījumos24, 25, 26 ir uzsvērts lielais IT risinājumu izmantošanas potenciāls jaunu tūrisma objektu izveidē vai jaunu un modernu risinājumu izstrādē vietējo tūrisma objektu reklamēšanai, lai motivētu tūristus uzturēties Programmas teritorijā ilgāk. Interaktīvi, audio, video un 3D risinājumi, kas sniedz informāciju par tūrisma galamērķiem, objektiem un vietām, kā arī kultūras un vēstures mantojuma objektiem, var paplašināt interaktīvo saturu ar jauniem tūrisma piedāvājumiem, aptvert plašākas ģeogrāfiskās teritorijas un nodrošināt labāku pieejamību tūrisma objektiem personām ar īpašām vajadzībām. IT risinājumi nodrošina iespējas regulāri atjaunināt nemateriālo tūrisma piedāvājumu, šādi ļaujot piesaistīt tūristus, kas attiecīgo teritoriju apmeklē atkārtoti, piedāvājot jaunu tūrisma pieredzi27.Turklāt COVID-19 krīzes tiešā ietekme uz tūrisma nozari ir dramatiska, un ilgtermiņa ietekme joprojām nav zināma. Izmitināšana, izklaide un atpūta ir starp visvairāk ietekmētajiem saimnieciskās darbības veidiem. 2020. gadā salīdzinājumā ar 2019. gadu Latvijā ārvalstu tūristu skaits samazinājās par 63%, bet Lietuvā par 73%.28 Ir nepieciešams atbalsts vietējo tūrisma pakalpojumu sniedzēju stiprināšanai, kopīgu tūrisma piedāvājumu reklamēšanai un ārvalstu tūristu piesaistei, lai stabilizētu tūrisma nozari pēc COVID-19 uzliesmojuma.Turklāt COVID-19 arī var uzskatīt par iespēju nozares pārveidošanai, reinterpretācijai un atjaunošanai, lai radītu veselīgāku un ilgtspējīgāku pieeju. Piemēram, COVID-19 uzliesmojuma laikā ir palielinājies pieprasījums pēc atpūtas iespējām brīvā dabā, tostarp pēc tūrisma celiņiem, ceļiem un takām ekoloģiski nozīmīgās un īpaši aizsargātās dabas teritorijās. Dabas teritorijas, tostarp aizsargājamās teritorijas un dabas parki, var arī sniegt ieguldījumu ar veselību saistīto izaicinājumu pārvarēšanai, tostarp attiecībā uz garīgo veselību. Tās jau ir atzītas par "preventīvās veselības aprūpes centriem" un "veselības mezgliem" stresa mazināšanai un ikdienas labsajūtas uzturēšanai, kā arī efektīvas ārstniecības un rehabilitācijas vietām. Šajās teritorijās tiek īstenots aizvien lielāks skaits ar veselību saistītu aktivitāšu29.Pašreizējā krīze ir arī veicinājusi ilgtspējīga dzīvesveida un darba metožu atzīšanu un novērtēšanu. Aizvien biežāk augstāk tiek novērtēta kvalitāte, nevis kvantitāte, un biežāk tiek dota priekšroka iekļaujošākām ekonomikas sistēmām un aktivitātēm, kas kalpo cilvēkiem un planētai. Šo ambīciju sasniegšana ir garš ceļš, kurā jāpiedalās visām ieinteresētajām pusēm. Šajā sakarā Programma var nodrošināt iespēju novērtēt praksi, mudināt izmaiņas patērētāju uzvedībā un sociālajā uztverē, kā arī nodrošināt instrumentus ilgtspējīgu risinājumu izstrādei, kas kalpo vietējām ekonomikām, vietējām ieinteresētajām pusēm un kopienām. Ir būtiski, lai nozare un ieinteresētās puses ne vien koncentrētu uzmanību uz esošajām tūristu vajadzībām, bet gan drīzāk uz tūrisma galamērķu attīstību, pārņemot ilgtspējas principus un saglabājot dabas kapitālu, ainavas un biotopus30. Vērtības radīšana un zināšanu attīstība tūrisma jomā tiek uzskatīti par galvenajiem izaicinājumiem, kas nodrošinās ekonomisko vērtību, vienlaikus radot arī vērtību sabiedrībai. Tūrisma nozarei ir jādomā par jaunu attīstības pāreju, pieņemot ilgtspējīga un aprites uzņēmējdarbības modeļu principus, kas ļautu nozarei saglabāt konkurētspēju, noturību un vides, sociāli un ekonomiski ilgtspējīgu. Tam nepieciešamas arī īpašas darbības, kuru mērķis ir videi nekaitīga un digitāla pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana, kas vajadzīga, lai tūrisma nozarē nodrošinātu noturīgas un ilgtspējīgas darbavietas.UNESCO 2021. gadu ir pasludinājusi par Starptautisko ilgtspējīgās attīstības radošās ekonomikas gadu, lai tādējādi akcentētu radošuma spēku nolūkā nodrošināt noturību pandēmijas laikā un apmainīties ar labāko praksi un pieredzi, uzlabot cilvēkresursu kapacitāti, veicināt stimulējošu vidi visos līmeņos, kā arī pārvarēt radošas ekonomikas izaicinājumus. Šajā sakarā radošās nozares arī būtu jāuzskata par svarīgām iesaistītajām pusēm plašākā tūrisma nozares kartē, un šīs nozares varētu tai palīdzēt kļūt noturīgākai gaidāmo nākotnes krīžu kontekstā.Nozarei pēc krīzes ir jāatveseļojas un jāatdzimst, lai turpinātu nodrošināt ieguldījumu valsts līmeņa ekonomikās un vietējo ieinteresēto pušu un kopiena iztikas līdzekļos, palīdzot tūrisma nozarei kļūt par neatņemamu vietējās ekonomikas ilgtspējīgas attīstības sastāvdaļu.Īstenoto projektu iepriekšējā pieredzeDažādas tūrisma nozares ieinteresētās puses ir izveidojušas dažāda veida sadarbības saiknes 2014.–2020. gada Programmas ietvaros, kas tiek uzskatīts par ieguvumu. Tika īstenoti vairāki nozīmīgi tūrisma projekti, no kuriem daži bija vērsti uz ilgtspējīga tūrisma piedāvājuma attīstību un popularizēšanu (piemēram, UniGreen, Learn Eco Travel, Hiking projekts). Savukārt vairāki projekti bija vērsti uz vēsturiskā un kultūras mantojuma potenciāla izmantošanu tūrismā, jaunu tūrisma piedāvājumu radīšanu un tūrisma galamērķu plašāku popularizēšanu (piemēram, CIRCUIT, 4SeasonsParks, SunRoute). Atsevišķos projektos ir veiksmīgi apvienotas kultūrvēsturiskās vērtības, radot pamatu tālākām tradīcijām un regulāriem tūrisma pasākumiem ar starptautisku rezonansi (piemēram, Balt's Roud).Galvenie ar tūrismu saistītie kopīgie izaicinājumi:• Zema konkurence un pievienotā vērtība, kā arī nepietiekama pārrobežu tūrisma piedāvājuma pozicionēšana un infrastruktūra;• Kopēju centienu trūkums ar mērķi reklamēt Programmas reģionu kā pievilcīgu tūrisma galamērķi un, konkrēti, vāja Programmas reģiona atpazīstamība starptautiskajā tūrisma arēnā;• Nepietiekama sadarbība un sasaiste ar starptautiskajiem tūrisma tīkliem un starp ceļotāju transporta veidiem, sevišķi Baltijas jūras reģionā un Ziemeļeiropā;• Nepietiekama dabas un kultūras mantojuma izmantošana ilgtspējīga tūrisma attīstībai nolūkā palielināt vietējo kopienu iztikas līdzekļus;• Zināšanu un pieredzes trūkums ilgtspējīgu un uz aprites uzņēmējdarbību balstītu modeļu principu ieviešanā, noturīgas, videi draudzīgas, sociāli un ekonomiski ilgtspējīgas pārejas nodrošināšanai tūrisma nozarē.• Vietējās kopienas un ieinteresētās puses (piemēram, amatnieki, amata meistari, lauku ražotāji utt.) nav pietiekami aprīkotas un iesaistītas tūrisma pakalpojumu attīstīšanā un sniegšanā, sevišķi – izmantojot modernas un interaktīvas tehnoloģijas.Programma risinās minētos kopīgos izaicinājumus, īstenojot Programmas 4.prioritāti, kas atbilst PM4 KM(vi).Kopīgās investīciju vajadzības un koncentrēšanās uz pārrobežu sadarbībuProgramma stimulēs iniciatīvas, kas veido kopīgus sadarbības modeļus, kopīgu tūrisma produktu attīstību un popularizēšanu. Pārrobežu projekti varētu veidot tūrisma galamērķus un produktus noteiktām (nišas) ceļotāju un tūristu grupām, piemēram, sporta tūristi, radošais tūrisms, "vēstures pieredzes ķērāji", "kulinārijas pieredzes ceļotāji", senioru grupas, ģimenes ar maziem bērniem u.c. Šāda specifiska tūrisma galamērķu un tūrisma piedāvājuma attīstīšana ļaus precīzāk sasniegt konkrētas ceļotāju grupas. Tāpat tas ļauj izstrādāt un popularizēt konkrētus, katrai sezonai atbilstošus tūrisma piedāvājumus, tādējādi mazinot sezonalitātes negatīvās sekas tūrisma nozarē.Pārrobežu sadarbība ļaus izveidot garākus un daudzveidīgākus tūrisma maršrutus un galamērķus, kas mudinātu cilvēkus ilgāk uzturēties (ar nakšņošanu vismaz 2 dienas) Programmas teritorijā, tādējādi palielinot tūrisma un citu ar to saistīto nozaru ekonomisko potenciālu reģionā. Tā kā dažādi Programmas teritorijā esošie tūrisma, dabas, kultūras un vēsturiskā mantojuma objekti nav pietiekami integrēti (piemēram, vienā maršrutā vai tīklā, kopējā tūrisma paketē vai piedāvājumā), tūristi Programmas teritorijā apmeklē tikai vienu vai dažus populārākos tūrisma galamērķus tā vietā, lai dotos pa labi izplānotiem un reklamētiem tūrisma maršrutiem, kuros ir nodrošināti nepieciešamie ēdināšanas, izmitināšanas un citi tūrisma pakalpojumi. Nepieciešams izstrādāt jaunus piedāvājumus, kas vērsti ārpus tradicionālajiem un pārmērīgi izmantotajiem tūrisma objektiem, lai iesaistītu jaunus neliela mēroga operatorus un kopienas, kas spēj piedāvāt unikālu un vajadzībām pielāgotu pieredzi. Šajā sakarā risinājumi ir jāatrod kopīgi, piemēram, izstrādājot un reklamējot pievilcīgas kopīgu tūrisma pakalpojumu paketes, kas motivē tūristus izmantot jaunas tūrisma iespējas un galamērķus mazāk pieprasītās un neaizsargātās vietējās lauku teritorijās.Kopīgu neparastu, pievilcīgu un interaktīvu tūrisma maršrutu un citu tūrisma objektu izveidošana varētu mainīt tūristu uzvedības modeli un motivēt viņus dot priekšroku ilgākiem tūrisma braucieniem pārrobežu tūrisma maršrutos, uzturoties Programmas teritorijā ilgāk par vienu dienu. Strādājot kopā abās robežas pusēs, projektu ietvaros būs iespējams izveidot pieprasītākus un konkurētspējīgākus tūrisma pakalpojumus salīdzinājumā ar lielākām pilsētām.Paredzams, ka šādiem projektiem varētu būt daudzkārtīga ietekme uz vietējo ekonomiku, jo tie varētu mudināt tūristus tērēt naudu par citu saistīto uzņēmējdarbības nozaru (piemēram, radošo nozaru) produktiem un pakalpojumiem, tādējādi uzkrājot un paaugstinot vietējo uzņēmēju vērtību Programmas reģionā.Papildinātība un sinerģija ar citiem atbalsta veidiemProgrammas stratēģijā uzmanība pievērsta Programmas teritorijas kopīgajiem teritoriālajiem izaicinājumiem un sekmēts attīstības potenciāls. Stratēģijā atspoguļoti kopīgie izaicinājumi, vajadzības un potenciāli, kuriem var efektīvi pievērsties, nodrošinot sadarbību šajā pārrobežu reģionā.Programma sniegs ieguldījumu Eiropas Savienības, Latvijas un Lietuvas stratēģisko dokumentu īstenošanā. Programma nodrošinās atbalstu ES Baltijas jūras reģiona stratēģijas EUSBJRS) īstenošanai.Programma sniegs ieguldījumu nacionālo stratēģiju īstenošanā:1) Latvijā – Nacionālais attīstības plāns 2021.–2027. gadam, Latvijas Ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030. gadam "Latvija 2030" un reģionālās stratēģijas;2) Lietuvā – Nacionālās izaugsmes programma 2021.–2030. gadam, Nacionālā progresa stratēģija "Lietuva 2030" un reģionālās stratēģijas.Abās valstīs Programma ir papildinoša ES kohēzijas politikas programmām un citam ES finansējumam, piemēram, Eiropas Jūrlietu, zivsaimniecības un akvakultūras fonds, Apvārsnis Eiropa, LIFE, ES civilās aizsardzības mehānisms u.c., taču Programma nodrošina īpašu uzsvaru uz pārrobežu sadarbības pievienoto vērtību. Tādējādi tai ir potenciāls nodrošināt atbalstu vienreizējām kopīgām iniciatīvām, kas pievērš uzmanību abu valstu kopīgajiem izaicinājumiem. Programma būs sinerģiska ar citām teritorijā īstenotajām Interreg programmām, nodrošinot plašāku pārrobežu un starptautisko sadarbības iniciatīvu un risinājumu mērogu, jo īpaši:• Interreg VI-B Baltijas jūras reģiona transnacionālās sadarbības programmu;• Interreg Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmu;• Interreg VI-A NEXT Lietuvas-Krievijas programmu un Latvijas – Krievijas programmu, kā arī citām sadarbības programmām a …