Par Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 1

Par Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2022. gada 21. aprīlī lietā Nr. 2021-27-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs un Anita Rodiņa, pēc Rūdolfa Liberta konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2022. gada 22. marta tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2013. gada 9. jūlijā pieņēma Būvniecības likumu, kas stājās spēkā 2014. gada 1. oktobrī. Šā likuma 13. panta piektajā daļā kopsakarā ar trešo daļu tika paredzēts, ka patstāvīgās prakses tiesības būvinženiera profesijā inženierizpētes, projektēšanas, būvdarbu vadīšanas, būvuzraudzības vai būvekspertīzes specialitātē var iegūt persona, kas: 1) ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvinženiera studiju programmā; 2) apguvusi patstāvīgai praksei nepieciešamās zināšanas un prasmes; 3) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saņēmusi būvprakses sertifikātu. Savukārt Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkts paredzēja: "Personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē ne ilgāk kā līdz 2017. gada 31. decembrim. Ja šīs tiesību normas spēkā stāšanās dienā personai līdz likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai atlikuši pieci gadi vai mazāk, tai atļauts turpināt patstāvīgu praksi šajā punktā minētajās jomās līdz pensijas vecuma sasniegšanai, neievērojot šā likuma 13. pantā būvspeciālistiem noteiktās izglītības prasības. Ja persona vēlas turpināt patstāvīgo praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē pēc pensijas vecuma sasniegšanas, tai jāatbilst šā likuma 13. panta prasībām." 2014. gada 3. jūlijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Būvniecības likumā", kas stājās spēkā 2014. gada 1. oktobrī. Šā likuma 10. panta ceturtā daļa paredzēja grozīt Būvniecības likuma 13. panta piekto daļu, papildinot tās ievaddaļu pēc vārda "būvinženiera" ar vārdiem "vai saistītā inženierzinātnes". Savukārt minētā likuma 20. panta otrā daļa paredzēja grozīt Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punktu, aizstājot tajā vārdu "pieci" ar vārdu "seši" un skaitli "2017." - ar skaitli "2020.". Līdz ar to Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkts tika izteikts šādā redakcijā: "Personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē ne ilgāk kā līdz 2020. gada 31. decembrim. Ja šīs tiesību normas spēkā stāšanās dienā personai līdz likumā noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai atlikuši seši gadi vai mazāk, tai atļauts turpināt patstāvīgu praksi šajā punktā minētajās jomās līdz pensijas vecuma sasniegšanai, neievērojot šā likuma 13. pantā būvspeciālistiem noteiktās izglītības prasības. Ja persona vēlas turpināt patstāvīgo praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē pēc pensijas vecuma sasniegšanas, tai jāatbilst šā likuma 13. panta prasībām." 2020. gada 3. decembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Būvniecības likumā", kas stājās spēkā 2020. gada 31. decembrī. Ar šā likuma 1. panta piekto un sesto daļu tika grozīta Būvniecības likuma 13. panta piektā daļa, aizstājot tās ievaddaļā vārdus "būvinženiera vai saistītā inženierzinātnes" ar vārdiem "būvniecības jomā reglamentētā" un izsakot minētās panta daļas 1. punktu šādā redakcijā: "ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvniecības vai saistītā inženierzinātņu studiju programmā". Savukārt ar minētā likuma 6. pantu Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkts izteikts jaunā redakcijā. Kopš minētajiem grozījumiem Būvniecības likuma 13. panta piektā daļa kopsakarā ar trešo daļu paredz, ka patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā reglamentētā profesijā inženierizpētē, projektēšanā, būvdarbu vadīšanā, būvuzraudzībā un būvekspertīzē var iegūt persona, kas: 1) ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvniecības vai saistītā inženierzinātņu studiju programmā; 2) apguvusi patstāvīgai praksei nepieciešamās zināšanas un prasmes; 3) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saņēmusi būvprakses sertifikātu. Savukārt Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmais teikums (turpmāk arī - apstrīdētā norma) noteic, ka personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē bez laika ierobežojuma, bet projektēšanā vai būvekspertīzē - ne ilgāk kā līdz 2020. gada 31. decembrim. 2. Pieteikuma iesniedzējs - Rūdolfs Liberts (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējs ieguvis pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un būvdarbu vadītāja profesionālo kvalifikāciju. Laikā, kad viņš uzsācis šīs studijas, tiesiskais regulējums - Būvniecības likums, kas bija spēkā līdz 2014. gada 30. septembrim, - noteicis tiesības iegūt patstāvīgas prakses tiesības projektēšanā personai, kura saņēmusi būvprakses sertifikātu. Būvprakses sertifikātu un patstāvīgas prakses tiesības bijis iespējams iegūt gan ar pirmā, gan ar otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un pat ar profesionālo vidējo izglītību, atšķiroties vienīgi nepieciešamajam prakses ilgumam, - proti, pēc profesionālās vidējās izglītības vai pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības ieguves bijuši nepieciešami pieci prakses gadi, bet pēc otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības ieguves - trīs gadi. Biedrības "Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienība" Būvniecības speciālistu sertificēšanas centrs piešķīris Pieteikuma iesniedzējam būvprakses sertifikātu ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanā. Pieteikuma iesniedzējs esot 11 gadus izmantojis piešķirtās tiesības, izstrādājis daudzus būvprojektus, saņēmis par tiem apbalvojumus, un viņa profesionālajā darbībā neesot konstatēti pārkāpumi. Jaunais Būvniecības likums esot būtiski mainījis patstāvīgās prakses tiesību īstenošanai noteiktās prasības. Būvniecības likuma 13. panta piektā daļa paredzējusi, ka patstāvīgas prakses tiesības būvinženiera profesijā projektēšanas specialitātē var iegūt persona, kas ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Šī prasība attiecināta ne tikai uz jaunajiem speciālistiem, bet arī uz personām, kas pirms jaunā Būvniecības likuma spēkā stāšanās bija ieguvušas patstāvīgas prakses tiesības un uzkrājušas ievērojamu praktisko pieredzi. Atbilstoši apstrīdētajai normai, kurā sākotnēji paredzēts pārejas periods otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības iegūšanai līdz 2017. gada 31. decembrim, bet vēlāk tas pagarināts līdz 2020. gada 31. decembrim, Pieteikuma iesniedzējam bijuši atvēlēti seši gadi otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības ieguvei. Pieteikuma iesniedzējs 2014. gada 14. jūlijā noslēdzis līgumu ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti un uzsācis studijas programmā "Vide un ūdenssaimniecība". Universitāte atzinusi vairākus Pieteikuma iesniedzēja iepriekš apgūtos studiju kursus, tā rezultātā viņam pirmajā studiju gadā faktiski nekas neesot bijis jāapgūst. Tomēr universitāte neesot piedāvājusi iespēju uzsākt studijas no otrā studiju gada. Lai gan arī daļa no otrā studiju gada priekšmetiem atzīti par apgūtiem, šajā laikā Pieteikuma iesniedzējam sākušās grūtības ar studiju un profesionālās darbības apvienošanu. 2017. gadā, sestā semestra laikā, viņš studijas izbeidzis. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs līdz 2020. gada 31. decembrim nebija ieguvis otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, atbilstoši apstrīdētajai normai viņš ar 2021. gada 1. janvāri zaudējis iepriekš piešķirtās un īstenotās patstāvīgās prakses tiesības ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanā. Viņam bijis nepieciešams pieņemt darbā sertificētu projektētāju, kurš izskata, akceptē un paraksta Pieteikuma iesniedzēja izstrādātos būvprojektus. Apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam nesamērīgi ierobežojot Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Apstrīdētās normas izstrādē likumdevējs neesot ievērojis labas likumdošanas principu. Priekšlikumus, kas paredzēja apstrīdētajā normā noteikt pienākumu patstāvīgās prakses turpināšanai iegūt otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, atsevišķi deputāti esot iesnieguši vien pirms likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā. Normas izstrādes gaitā arī neesot pietiekami apspriests tas, vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība nepieciešama arī personām, kuras pirms Būvniecības likuma spēkā stāšanās jau bija ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un sekmīgi praktizējušas projektēšanā. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot vērsts uz būvniecības kvalitātes paaugstināšanu, kas nozīmējot arī projektēto būvju drošību. Tātad šāda ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība. Ar apstrīdētajā normā noteikto prasību iegūt otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību vispār varot paaugstināt būvspeciālistu kvalifikāciju un tādējādi arī būvniecības kvalitāti. Taču tajā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai neesot nepieciešama tieši otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības ieguve. Atšķirība starp ceturto un piekto kvalifikācijas līmeni esot vien tā, ka personas ar otrā līmeņa augstāko izglītību papildus spējot plānot un veikt arī zinātniskās pētniecības darbus. Būvniecības likums un tam pakārtotie normatīvie akti neietverot jaunas vai stingrākas prasības būvprojektu izstrādei salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi attiecībā uz personu, kura pirms Būvniecības likuma spēkā stāšanās jau ieguvusi pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un sekmīgi praktizējusi projektēšanā, varot sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, ar Būvniecības likuma 13. panta septītajā daļā būvspeciālistam paredzēto pienākumu regulāri paaugstināt savu profesionālo kvalifikāciju un ar patstāvīgās prakses uzraudzību. Pieteikuma iesniedzējs ar savu profesionālo pieredzi esot pierādījis, ka spēj ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību izstrādāt kvalitatīvus būvprojektus. Taču apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot radījis Pieteikuma iesniedzējam būtisku ne tikai fizisku, bet arī emocionālu slogu. Tādējādi ar apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību ierobežojumu indivīda tiesībām tiekot nodarīts lielāks kaitējums, nekā no šāda ierobežojuma iegūst sabiedrība. Apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam, jo izglītības ieguvei noteiktais pārejas periods esot nesamērīgi īss. Tas izslēdzis iespēju nepieciešamības gadījumā uz laiku pārtraukt studijas. Pilna laika klātienes studijas, kas ilgušas piecus gadus, neesot bijis iespējams apvienot ar profesionālo darbību. Savukārt nepilna laika klātienes vai neklātienes studijas, kas ilgušas sešus gadus, pat teorētiski nebūtu bijis iespējams pabeigt apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā. Apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam. Tā paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību pirms Būvniecības likuma spēkā stāšanās ieguvušas patstāvīgas prakses tiesības inženierizpētes specialitātē un projektēšanas vai būvekspertīzes specialitātē. Attiecībā uz inženierizpētes specialitāti likumdevējs esot ļāvis iegūto patstāvīgas prakses tiesību īstenošanu turpināt bez ierobežojumiem. Turklāt attiecībā uz patstāvīgās prakses turpināšanu inženierizpētē esot atcelta ne tikai prasība pēc otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības, bet pat prasība pēc pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības. Tā kā likumdevējs Būvniecības likumā un tam pakārtotajos noteikumos neesot ietvēris augstākas profesionālās prasības būvprojekta izstrādāšanai un inženierizpētei, apstrīdētajā normā ietvertā atšķirīgā attieksme neesot samērīga. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka viņam nevienā brīdī neesot radušās šaubas par to, ka ar Latvijas Lauksaimniecības universitātes programmas "Vide un ūdenssaimniecība" apguvi būs izpildītas Būvniecības likumā noteiktās prasības patstāvīgas prakses projektēšanā turpināšanai. Turklāt, pagarinot sertifikāta darbību, Pieteikuma iesniedzējs informējis par savām studijām arī biedrību "Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienība" un ticis mutiski informēts, ka šāda izglītība atbilst Būvniecības likumā projektēšanas specialitātei izvirzītajām prasībām. Tikai 2021. gadā Pieteikuma iesniedzējs telefonsarunā esot informēts, ka šī izglītības programma tomēr neatbilst Būvniecības likumā izvirzītajām prasībām attiecībā uz projektēšanas specialitāti. Taču sertificētā institūcija neesot paudusi publisku informāciju par to, tieši kādas studiju programmas jāapgūst konkrētajiem speciālistiem. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - norāda, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo Pieteikuma iesniedzējs nav ievērojis termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā. Pieteikuma iesniedzējam neesot bijuši pieejami vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem viņš varētu novērst ar apstrīdēto normu radīto pamattiesību aizskārumu. Tāpēc viņam bijušas tiesības vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, proti, no brīža, kad Pieteikuma iesniedzējs apzinājās, ka tad, ja viņš vēlas turpināt patstāvīgo praksi projektēšanā, viņam apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā jāiegūst otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvniecības vai saistītā inženierzinātņu studiju programmā. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs vērsies Satversmes tiesā tikai pēc tam, kad apstrīdētā norma viņam piemērota Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas prasību neizpildes dēļ, viņš esot nokavējis pieteikuma iesniegšanas termiņu. Papildus tam Saeima norāda, ka uz Būvniecības likuma pamata izdotie Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumi Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi" piešķir būvspeciālistam vadošu lomu būvniecības procesā, padarot to par kvalitātes un tiesiskuma garantu. Projektēšanā - būvniecības procesa pirmajā daļā - tiekot iegūta būvniecības ieceres izstrādei nepieciešamā informācija un izstrādāta pati iecere. Obligātās izglītības prasības esot pakārtotas būvspeciālista veicamajiem pienākumiem un viņam nepieciešamajām prasmēm, kā arī atbildībai. Pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība nedodot kompetenci vadīt sarežģītas tehniskas vai profesionālas darbības vai projektus, uzņemoties atbildību par lēmumu pieņemšanu neprognozējamos darba vai mācību apstākļos. Šādu kompetenci dodot tieši otrā līmeņa augstākā profesionālā izglītība. Patstāvīgās prakses tiesības projektēšanas specialitātē noteiktā sfērā tiekot piešķirtas attiecībā uz visām šīs sfēras būvēm. Ūdensapgādes un kanalizācijas sfērā projektēšanas tiesības tiekot piešķirtas attiecībā uz visām ūdensapgādes būvēm. Mazāku būvju gadījumā risinājumi varbūt neesot sarežģīti, taču lielāku būvju gadījumā projektēšanas process un tā vadīšana prasot paaugstinātu kompetenci, zināšanas un prasmes. Tāpēc projektēšanas specialitātē otrā līmeņa augstākā profesionālā izglītība esot noteikta kā obligāta prasība. Šāda prasība esot vērsta uz citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzību. Projektēšana un būvekspertīze, pretēji pieteikumā norādītajam, neesot pielīdzināma inženierizpētes specialitātei, jo inženierizpēte neietverot jaunradi. Inženierizpētes uzdevums esot vien fiksēt esošā objekta faktisko stāvokli. Saeimas iegūtā informācija apstiprinot, ka vairākas personas apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā ir ieguvušas patstāvīgās prakses turpināšanai nepieciešamo otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Tas, ka Pieteikuma iesniedzējs nav spējis izpildīt Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas 1. punkta prasības apstrīdētajā normā noteiktajā pārejas periodā, esot viņa izdarīto izvēļu kumulatīvas sekas. Apstrīdētā norma esot nepieciešama citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzībai. Personas pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē neesot iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, jo tie nebūtu saskanīgi ar Būvniecības likumā nostiprināto atbildības sistēmu, atbilstoši kurai atbildību uzņemas tieši būvspeciālists. Turklāt apstrīdētajā normā noteiktais termiņš esot aplūkojams tiesību sistēmas ietvaros. Proti, tikai dažās (nepilna laika neklātienes) studijās kopējais studiju ilgums bijis sešus gadus garš, turklāt šis laika posms tāpat esot īsāks par apstrīdētajā normā noteikto termiņu. Saeimai neesot šaubu par to, ka vairāk nekā seši gadi no normatīvā akta spēkā stāšanās brīža ir pietiekami elastīgs nosacījums. 4. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētajā normā ietvertais termiņš esot noteikts, panākot kompromisu starp nozares pārstāvjiem un likumdevēju. Likumdevējs esot izšķīries par kompromisu, lai līdzsvarotu sabiedrības tiesības saņemt kvalitatīvus projektēšanas un būvekspertīzes pakalpojumus un būvspeciālistu tiesības turpināt patstāvīgu praksi projektēšanā vai būvekspertīzē. Pēc ministrijas ieskata, šāds termiņš esot samērīgs un pietiekams, lai persona izpildītu prasību iegūt patstāvīgas prakses turpināšanai nepieciešamo otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Tieši no projektēšanas un būvekspertīzes specialitātē sertificētā būvinženiera esot atkarīga būves kvalitāte, drošība, nekaitīgums un tādējādi arī sabiedrības drošība. Ministrija uzskata, ka, ņemot vērā būvniecības nozares attīstību Latvijā, tai skaitā jaunu prasību ieviešanu būves un inženiertīklu projektēšanā, nepieciešams noteikt arī jaunas prasības atbilstošiem speciālistiem. Sabiedrības, drošības, vides aizsardzības un energoefektivitātes interesēs esot tas, lai projektēšanas vai būvekspertīzes pakalpojumu sniegtu speciālists ar atbilstošām zināšanām. Tādējādi nebūtu pieļaujams tas, ka pārejas periods nepieciešamās izglītības iegūšanai šajās specialitātēs turpinātos pārmērīgi ilgi. Pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība nedodot kompetenci vadīt sarežģītas tehniskas vai profesionālas darbības vai projektus. Šādu kompetenci dodot otrā līmeņa augstākā profesionālā izglītība. Tāpat pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība nedodot būvspeciālistam priekšstatu par prasībām, kuru izpilde nepieciešama projektēšanā. Piemēram, pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības procesā netiekot pietiekamā apmērā apgūti konstrukciju aprēķini, kā arī citi specializētie studiju kursi, zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas patstāvīgai projektēšanai. Salīdzinot darba pienākumus, esot secināms, ka inženierizpēte nav pielīdzināma projektēšanai, un šā iemesla dēļ personas, kas bija ieguvušas tiesības patstāvīgi sniegt pakalpojumus šajās specialitātēs, neesot salīdzināmos apstākļos. Ekonomikas ministrija sniegusi arī tādu informāciju, ka atbilstoši apstrīdētajai normai kopumā 40 personas ir ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, kas nepieciešama, lai turpinātu īstenot patstāvīgas prakses tiesības projektēšanā, bet 219 personas šādu izglītību nav ieguvušas. Savukārt attiecībā uz Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas 1. punkta prasības interpretēšanu un piemērošanu praksē Ekonomikas ministrija informējusi, ka uz būvprakses sertifikātu projektēšanas specialitātē var pretendēt persona ar otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību atbilstoša virziena studiju programmā, ņemot vērā to, ka būvniecības studiju programmas ir veidotas ar specializāciju kādā no virzieniem. Vienlaikus nozīme esot arī apgūtajiem studiju kursiem. Tādējādi uz būvprakses sertifikātu gandrīz katrā darbības sfērā varot pretendēt personas ar atšķirīgu otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Jo īpaši tas attiecoties uz darbības sfērām, kurām atbilstošas studiju programmas (piemēram, dzelzceļa sliežu ceļu projektēšana, hidrotehnisko būvju projektēšana u. c.) nav pieejamas. Personai laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 30. decembrim esot bijis pamats paļauties uz to, ka Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas 1. punkta prasība attiecībā uz ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektēšanu atbilstoši šajā laikā spēkā esošajai normas redakcijai būs izpildīta, ja vides inženiera kvalifikācijas iegūšanai augstskolā apgūti būvniecības nozares teorētiskie pamata kursi un attiecīgās jomas un darbības sfēras pamata kursi. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka attiecībā uz reglamentētajām profesijām normatīvajos aktos ir noteiktas prasības, bez kuru izpildes personai nav tiesību sniegt pakalpojumus konkrētās profesijas ietvaros. Tomēr nepamatota un nesamērīga profesiju reglamentācija varot apdraudēt personas tiesības uz pakalpojuma sniegšanu un brīvu preču un pakalpojumu apriti. Tieslietu ministrija uzskata, ka, nosakot stingrākas prasības izglītības ieguvei konkrētajā gadījumā, netiek pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips. Projektēšanas specialitāte esot nošķirama no citām būvniecības jomas specialitātēm, jo tajā esot atšķirīgi pienākumi un atbildība. Tādēļ arī likumdevēja noteiktās izglītības prasības esot atšķirīgas un neesot salīdzināmas ar citas jomas speciālistiem noteiktajām prasībām. Apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās vienlīdzības principam esot vērtējama tikai kontekstā ar projektētājiem izvirzītajām prasībām, bet tās esot salīdzināmas vien tiktāl, ciktāl tas ir iespējams, vērtējot regulējuma izmaiņu nepieciešamības pamatojumu. Būvniecības likuma izstrādes mērķis esot radīt mūsdienīgu būvniecības procesa tiesisko regulējumu, kas harmonizētu nacionālo normatīvo regulējumu ar Eiropas Savienības tiesību aktiem un veicinātu būvniecības nozares attīstību, padarītu būvniecības procesu vienkāršāku un caurredzamāku, kā arī sekmētu sabiedrības iespējas līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, nodrošinot maksimālu būvniecības ierosinātāja un sabiedrības interešu aizsardzību. Minētais personas tiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un attiecīgo tiesību normu pieņemšanas un grozīšanas procesā esot pieaicinātas būvniecības nozares nevalstiskās organizācijas, Inženierkomunikāciju turētāju sabiedrības padome un citas ieinteresētās nevalstiskās organizācijas. Tādējādi šajā procesā bijusi nodrošināta sabiedrības līdzdalība. Tomēr Tieslietu ministrija uzsver, ka likumprojekta anotācijā pēc būtības sniegts atreferējums par sākotnēji likuma 11. pantā ietvertajām būvspeciālistiem izvirzāmām prasībām, bet šis regulējums būtiski atšķiroties no tā regulējuma, kas likumā tika iekļauts ar vēlākajiem priekšlikumiem. Likumprojekta anotācijā neesot ietverta problēmu analīze, kas likumdevējam ļautu vērtēt un pieņemt atbilstošus, uz faktiem balstītus lēmumus. Proti, anotācijā neesot norādīts ne tas, ka līdzšinējās izglītības prasības konkrētām būvniecības jomas specialitātēm tiek paaugstinātas, ne tas, cik lielu mērķgrupu šīs izmaiņas skars, neesot pamatota šo prasību paaugstināšanas nepieciešamība, kā arī neesot sniegts vērtējums par konkrētajā jomā identificētajām problēmām. Neesot identificējams sabiedrības interešu mērķis un riski, ar kādiem sabiedrībai nāktos saskarties tad, ja attiecībā uz konkrēto profesiju netiktu paaugstinātas izglītības prasības. Anotācijā neesot sniegts vērtējums par alternatīvām un samērīgumu, neesot atsauču uz attīstības plānošanas dokumentiem vai pētījumiem, kuros būtu analizēti būvniecības jomas reglamentētajās profesijās konstatēti trūkumi un aplūkoti iespējamie risinājuma varianti. Anotācijā neesot informācijas arī par apstrīdētajā normā noteiktā pārejas perioda ilgumu, un tā pamatojums neesot konstatējams arī no citas publiski pieejamas informācijas. Ar 2020. gada 3. decembra likumu "Grozījumi Būvniecības likumā" vienai būvspeciālistu grupai esot atceltas iepriekš noteiktās izglītības prasības. Tieslietu ministrija norāda, ka atbilstoši anotācijā iekļautajai informācijai minēto grozījumu izstrādes mērķis bijis novērst būvspeciālistu trūkumu, taču anotācijā iekļauta arī šāda frāze: "ciktāl tas attiecas uz projektēšanu un būvekspertīzi, regulējums attiecībā uz iepriekš minētajām fiziskajām personām netiek mainīts". Anotācija nesaturot ne detalizētāku pamatojumu, ne datu un problēmu analīzi, kas ļautu izdarīt secinājumus par to, vai nepieciešams pārskatīt arī projektētāja profesijai izvirzītās izglītības prasības. Tādējādi netieši varot secināt vien to, ka pirms būvspeciālistiem izvirzīto izglītības prasību paaugstināšanas netika apzināta aktuālā situācija attiecībā uz katru reglamentētās būvniecības profesijas speciālistu grupu. Ņemot vērā minēto tiesību normu tapšanas procesu, esot secināms, ka izglītības prasību paaugstināšanas mērķi, sekas, ietekmi un pamatojumu, kā arī administratīvās izmaksas, kas personām varētu rasties konkrētas prasības dēļ, nav iespējams noskaidrot un izvērtēt. No šo normu izstrādes materiāliem neesot gūstams priekšstats par noteiktā personas tiesību ierobežojuma nepieciešamību, samērīgumu un iespējām sasniegt tā mērķi ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Turklāt iespējami argumenti par panāktajiem likumprojekta virzības nodrošināšanai nepieciešamajiem kompromisiem neesot pietiekami šādu ierobežojumu pamatošanai. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, prasība pēc otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības būvniecības vai saistītā inženierzinātņu studiju programmā ir nepieciešama tad, ja tā ir pamatota ar konkrētām sabiedrības interesēm. Šāda lēmuma pieņemšanai esot nepieciešams pamatot, kādēļ konkrētās sabiedrības intereses ir jāaizsargā, no kādiem apsvērumiem tika izsecināts, ka konkrētās intereses ir pakļautas riskam, un vai šis risks tiks novērsts, ja konkrētai jau reglamentētai profesijai tiek noteikts papildu ierobežojums, izvirzot stingrākas prasības. Formāls risku uzskaitījums neesot atzīstams par pilnvērtīgu iespējamo risku izvērtējumu, ja šo risku esība nav pamatota ar reāliem precedentiem un konkrētie riski nav izskatīti kontekstā ar iespējamiem alternatīviem risinājumiem. Turklāt risku identificēšana esot veicama, analizējot datus (normatīvo aktu prasības, vēsturisko informāciju un pieredzi, ziņojumus, statistikas datus, pārskatus, intervijas, aptauju anketas). Ņemot vērā būvniecības jomas profesiju nozīmīgumu, specifiku un attiecīgo speciālistu atbildību, esot secināms, ka Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas un apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir saistīts ar sabiedrības interesēm, tomēr nepieciešamībai paaugstināt piekļuvi profesijai ierobežojošās barjeras ir jābūt pienācīgi pamatotai, apsverot ne vien to, vai tādējādi šis mērķis tiks sasniegts, bet arī to, vai prasības, kas tiek izvirzītas šā mērķa sasniegšanai, nav pārmērīgas. To, ka ar minēto izglītības prasību paaugstināšanu ir pārsniegts tas, kas nepieciešams mērķa sasniegšanai, pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstiprinot ar 2020. gada 3. decembra likumu "Grozījumi Būvniecības likumā" izdarītie apstrīdētās normas grozījumi, kas pēc būtības konkrētām personu grupām atceļot noteiktās prasības. Ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu projektētājs pildot nozīmīgas funkcijas, kas skarot sabiedrības intereses vides aizsardzības jomā, un šādas darbības veikšanai esot nepieciešamas specifiskas zināšanas. Atbilstoša izglītība esot būtiska sabiedrības interesēm vides un pilsētvides aizsardzības jomā, tāpēc likumdevējam esot tiesības noteikt tādas izglītības prasības, kādas tas uzskata par nepieciešamām leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt valsts atzīts diploms par izglītības iegūšanu esot adekvāts apliecinājums tam, ka būvniecības jomas speciālists projektēšanas profesijā ir ieguvis nepieciešamās zināšanas. Pretējā gadījumā jebkuru prasību pēc noteiktas izglītības varētu uzskatīt par formalitāti un persona vienmēr varētu atsaukties uz pietiekamām zināšanām, kas iegūtas praksē. Tādējādi par alternatīvu līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai nevarot atzīt profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu. Apstrīdētajā normā noteiktais termiņš otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības iegūšanai esot devis personai iespēju pielāgoties konkrētajām prasībām vairāk nekā septiņus gadus no Būvniecības likuma publicēšanas dienas un vairāk nekā sešus gadus no likuma spēkā stāšanās dienas. Saeimas atbildes rakstā norādītais arguments, ka ar Pieteikuma iesniedzēju salīdzināmos apstākļos 11 personas ir ieguvušas patstāvīgas prakses tiesību īstenošanai nepieciešamo izglītību, esot neskaidrs. Proti, ja šīs prasības spēja izpildīt vien neliels procents no visas mērķgrupas, tas varot liecināt par noteiktā termiņa nesamērību, jo, piemēram, nav bijušas pieejamas atbilstošas studiju programmas. Turpretim, ja to personu skaits, kuras nav izpildījušas noteiktās prasības, būtu niecīgs, tas varētu liecināt, ka termiņš bijis samērīgs un par prasību neizpildes cēlonis kļuvuši subjektīvi apstākļi. Turklāt konkrētajā gadījumā apstrīdētajā normā noteiktajā pārejas periodā nevarot tikt ierēķināts laiks no likuma pieņemšanas līdz tā spēkā stāšanās dienai, jo šajā laika posmā likums esot ticis grozīts trīs reizes, tādējādi mazinot personu paļāvību uz tajā noteiktajām prasībām. 6. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - norāda, ka Pieteikuma iesniedzējam, kurš pirms Būvniecības likuma spēkā stāšanās jau bija ieguvis pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un patstāvīgas prakses tiesības projektēšanā vai būvekspertīzē, laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim bija iespēja iegūt vienu no šādām kvalifikācijām būvniecībā (otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību): 1) būvinženieris, studējot Latvijas Lauksaimniecības universitātes pilna laika klātienes vai nepilna laika neklātienes studiju programmā "Būvniecība"; 2) inženieris būvniecībā, studējot Rīgas Tehniskās universitātes pilna laika klātienes, nepilna laika klātienes vai nepilna laika neklātienes studiju programmā "Būvniecība". Laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim normatīvajā regulējumā bijusi paredzēta iespēja atzīt gan personas praktiskā darba pieredzi, gan iepriekšējās studijās sasniegtos studiju rezultātus un no 2018. gada 17. augusta - arī ārpus formālās izglītības apgūtās kompetences. Tomēr esot jāņem vērā, ka šāda zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšana esot atkarīga no augstskolā īstenotās studiju programmas satura un tikai augstskolas kompetencē esot izvērtēt un pieņemt lēmumu par to, vai konkrētajā gadījumā šāda atzīšana ir iespējama. Turklāt šādas atzīšanas kārtībā esot būtiski ievērot arī satura pēctecību starp dažāda līmeņa profesiju standartiem. Studējošiem atbilstoši Augstskolu likuma 50. panta pirmās daļas 3. punktam esot tiesības noteiktā kārtībā pārtraukt un atsākt studijas. Taču studiju pārtraukšanas un atsākšanas kārtību nosakot katra augstskola patstāvīgi. Iekšējās kvalitātes sistēmas nodrošināšanas ietvaros augstskolas varot īstenot arī dažādas pieejas elastīga studiju procesa nodrošināšanai tiem studējošajiem, kuriem radušās kādas grūtības, kas liedz pilnvērtīgu dalību studiju procesā. Studējošiem esot iespēja studiju programmu vai tās daļu apgūt arī pēc individuāla studiju plāna augstskolas noteiktajā kārtībā. Būvinženiera profesijā Eiropas Savienības ietvaros nepastāvot vienotas kvalifikācijas prasības, tomēr, ņemot vērā darbaspēka kustības brīvību, esot svarīgi noteikt pēc iespējas harmonizētas prasības kvalifikācijai identiskās profesijās. Eiropas Komisija 2014. gadā esot apzinājusi Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalstīs izvirzītās kvalifikācijas prasības būvinženiera profesijā (ziņojums "Mutual evaluation of regulated professions"). Daļa no tām attiecoties uz akadēmisko kvalifikāciju. Vairākumā asociācijas dalībvalstu būvinženiera kvalifikācijas prasības sastāvdaļa esot trijos līdz piecos gados iegūstama augstākā izglītība. Savukārt otra prasība esot nepieciešamās prakses ilgums. Latvijā izvirzītās prasības būvinženiera kvalifikācijas iegūšanai atbilstot vairākumā asociācijas dalībvalstu būvinženiera profesijai izvirzītajām kvalifikācijas prasībām. Projektēšana un būvekspertīze esot vissarežģītākie būvniecības procesa etapi. Tajos vajagot apzināt daudzu un dažādu atsevišķu aspektu savstarpējo mijiedarbību un prognozēt tās dinamiku laikā, lai nodrošinātu augstas kvalitātes būvprojektu īstenošanu atbilstoši pasūtītāju un sabiedrības vajadzībām. Jaunu tehnoloģiju un materiālu, kā arī citās ar būvniecību saistītās jomās notiekošo attīstības norišu pārzināšanai esot nepieciešamas gan teorētiskās zināšanas, gan augsta līmeņa analītiskās spriešanas spējas. Tās tiekot attīstītas augstākā līmeņa izglītības ieguves laikā. Tikai praktiskā darbā iegūtā pieredze vien nevarot kompensēt akadēmisku teorētisko zināšanu trūkumu. 7. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģijas inženieru savienība" - norāda, ka personai, kura pirms Būvniecības likuma spēkā stāšanās bija ieguvusi pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim bija reālas iespējas iegūt otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību Rīgas Tehniskajā universitātē vai Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tomēr strādājošiem speciālistiem apstrīdētajā normā noteiktais termiņš, iespējams, bijis saspringts. Latvijā pieejamās būvniecības izglītības programmas neesot paredzējušas būvspeciālistiem iespēju minētajā laika posmā iegūt izglītību, secīgi turpinot studijas augstāka līmeņa studiju programmās un apgūstot tikai tādas zināšanas un prasmes, kas turpinātu un papildinātu jau apgūto. Turklāt Padomju Sociālistisko Republiku Savienības laikā iegūtā augstākā izglītība un inženiera kvalifikācija esot pielīdzināta maģistra grādam, bet attiecībā uz tehnikuma līmeņa izglītības diplomiem pielīdzināšanas iespēju neesot bijis un neesot arī šobrīd. 8. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Būvinženieru savienība" - piekrīt Saeimas atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem. Reglamentētās profesijas būvniecības jomā esot noteiktas ar mērķi aizsargāt sabiedrības intereses un mazināt sabiedrības drošības apdraudējuma riskus, ņemot vērā profesijas lomu un nozīmi būvniecības ieceres realizācijas procesā un nodrošinot to, ka būvprojektus vada, veic, organizē, kā arī būvdarbus vada un būvuzraudzību veic tikai personas ar atbilstošu kvalifikāciju, zināšanām, prasmēm un pieredzi. Līdz ar to Būvniecības likuma 13. panta piektajā daļā noteiktās prasības, kas jāizpilda personai, lai tā iegūtu patstāvīgas prakses tiesības projektēšanas specialitātē, kā arī apstrīdētajā normā noteiktās prasības esot piemērotas minēto mērķu sasniegšanai un šie mērķi neesot sasniedzami ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Līdzīgas prasības projektētājiem būvniecībā esot noteiktas gan Eiropas Savienībā, gan citur pasaulē. Latvijā nepieciešamība paaugstināt izglītības prasības būvniecībā, tai skaitā projektēšanas specialitātē, esot kļuvusi neatliekama pēc 2013. gada 21. novembra traģēdijas, proti, pēc tam, kad sagruva veikals "Maxima" Zolitūdē. Apstrīdētajā normā noteiktais laiks otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības iegūšanai esot bijis pietiekams, lai pielāgotos jaunajām prasībām. Rīgas Tehniskajā universitātē šādu izglītību iegūt bijis iespējams 4,5 līdz piecu gadu laikā. Turklāt personai, kas studijas uzsāka ar jau iepriekš iegūtu pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvniecībā, augstskolas vairumā gadījumu esot piedāvājušas pielīdzināt jau apgūtos studiju kursus, sagatavojot šādiem studējošajiem individuālu studiju programmas apguves plānu, kas būtiski samazinot kopējo studiju laiku. Pēc biedrības ieskata, sabiedrības interešu aizsardzības un sabiedrības drošības apdraudējuma risku mazināšanas kontekstā nav pieļaujams, ka patstāvīgās prakses tiesības (sertifikātu) projektēšanas specialitātē, tai skaitā ēku konstrukciju projektēšanā, ceļu un tiltu projektēšanā, tiktu piešķirtas personām, kuras nav ieguvušas būvinženiera kvalifikāciju, kas tiek piešķirta tikai līdz ar otrā līmeņa profesionālās izglītības būvniecībā iegūšanu. 9. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija" - norāda, ka Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas prasību mērķis bijis saistīts ar Ekonomikas ministrijas ziņojumu par to, ka projektēšanas un būvekspertīzes specialitātēs sertificēto speciālistu iegūtās izglītības līmenis būtiski atšķiras, tādējādi radot sabiedrībā šaubas par visu šajās specialitātēs strādājošo būvspeciālistu kompetenci un spēju novērtēt ar savu darba pienākumu izpildi saistītos riskus un atbildību. Īpaši aktuāls tas kļuvis pēc 2013. gada 21. novembra, kad sagruva lielveikals "Maxima". Kopumā šis mērķis esot sabiedrības interesēm atbilstošs un pamatots. Tomēr, vērtējot apstrīdētās normas faktisko ietekmi uz būvspeciālistiem, esot saskatāmi vairāki nozīmīgi trūkumi. Būvniecības likuma 13. panta piektā daļa paredzot identiskas prasības visu būvniecības apakšnozaru un būvekspertīzes speciālistiem. Regulējumu varot uzskatīt par samērīgu attiecībā uz būvekspertīzes speciālistiem. Tomēr, vērtējot faktisko projektēšanas speciālistu darba saturu, šā darba veikšanai nepieciešamās priekšzināšanas, kā arī faktisko izglītības programmu saturu, esot secināms, ka regulējumā ietvertā pieeja ir nepamatoti vienkāršota. Neesot ņemtas vērā nedz dažādu būvniecības jomu īpatnības, nedz arī izglītības programmu saturs, nedz arī tas, ka dažādās projektēšanas specialitātēs var būtiski atšķirties gan veicamo darbu sarežģītība, gan iespējamo projektētāja kļūdu sekas, proti, iespējamais kaitējums cilvēku veselībai un dzīvībai, gan arī pieejamie tehniskie līdzekļi profesionālo pienākumu izpildē pieļauto kļūdu novēršanai. Tāpat neesot pietiekami ņemts vērā citu, ar būvniecību netieši saistītu inženiertehnisko nozaru normatīvais regulējums un faktiskā sertifikācijas kārtība. Vairākas nozares (piemēram, elektroenerģētika, siltumapgāde, dabasgāzes nozare), kuru darbību būtiski ietekmē būvniecības nozares normatīvais regulējums, esot uzskatāmas nevis par būvniecības nozarēm, bet drīzāk par ražošanas un infrastruktūras nozarēm, un būvdarbu veikšana tajās veidojot vien relatīvi nelielu daļu no šajās nozarēs faktiski veicamās saimniecības darbības un kompetencēm. Tādēļ, vērtējot dažādās nozarēs strādājošajiem būvspeciālistiem izvirzītās izglītības prasības, par personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli būtu uzskatāma diferencēta pieeja dažādās būvniecības apakšnozarēs strādājošiem projektēšanas speciālistiem. Pēc biedrības ieskata, elektroenerģētikas specialitātē būtu pieļaujams, ka attiecībā uz būvprakses sertifikātu ieguvušu speciālistu, kas ieguvis pirmā līmeņa augstāko izglītību vai otrā līmeņa augstāko akadēmisko izglītību, ņemot vērā viņa darba stāžu un īstenotos projektus, kā arī izvērtējot iepriekšējās būvprakses rezultātu, tiktu pieņemts individuāls lēmums par to, vai viņš ir tiesīgs turpināt savu praksi. Biedrība pieļauj, ka vairāki no apsvērumiem, kas attiecas uz elektroenerģētikas nozares speciālistiem, var, balstoties uz šīs nozares uzņēmumu un izglītības iestāžu atzinumu, tikt attiecināti arī uz vairākām citām nozarēm, piemēram, dabasgāzes vai siltumenerģijas jomās. Apstrīdētajā normā noteiktais pārejas periods kopumā bijis pietiekams tam, lai būvspeciālisti, kuru izglītība nebija atbilstoša Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas prasībām, spētu iegūt tām atbilstošu izglītību, tomēr daļai speciālistu individuālu iemeslu dēļ šāds pārejas periods varējis būt nepietiekams. Daļai speciālistu esot bijis grūti apvienot studijas ar darba pienākumiem un ģimenes dzīvi. Par to, ka iespējas iegūt likumā prasīto izglītību ir ierobežotas, esot sūdzējušies arī vairāki projektētāji, kuru dzīves un profesionālās darbības vieta atrodas ģeogrāfiski tālu no izglītības iestādēm. Kopumā izglītības iestādes esot izrādījušas augstu gatavību veikt pasākumus, kas sekmēja studiju pieejamību arī strādājošiem speciālistiem un speciālistiem ar ģimenēm. Personām esot dotas iespējas izmantot studiju pārtraukumus un organizēt studiju darbu atbilstoši pieprasījumam. Papildus biedrība vērš uzmanību uz to, ka 2020. gadā Saeima pieņēmusi grozījumus Būvniecības likumā, pārskatot būvspeciālistiem izvirzītās izglītības prasības. Daļai būvspeciālistu esot dota atļauja turpināt būvpraksi bez termiņa ierobežojuma. Tas esot raisījis neizpratni un šaubas, citstarp par tiesiskās vienlīdzības principa ievērošanu. Apstrīdētā norma būvspeciālistiem ar zemāku izglītības līmeni kļuvusi labvēlīgāka nekā daudziem tieši projektēšanas jomā strādājošiem būvspeciālistiem ar salīdzinoši augstu iepriekšējās izglītības līmeni (piemēram, akadēmisko bakalaura grādu elektroenerģijas jomā) un būtisku darba stāžu. 10. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Būvkonstrukciju projektētāju asociācija" - norāda, ka nav piedalījusies apstrīdētās normas izstrādē. Tomēr, pēc tās ieskata, Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas mērķis esot noteikt minimālās izglītības prasības reglamentētajā profesijā. Personām, kas plāno iegūt pirmreizējas būvprakses tiesības, izvirzītās prasības esot pamatotas, taču attiecībā uz personām, kas jau ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību un būvprakses tiesības, racionālāks risinājums būtu organizēt kompetences pārbaudi sertifikācijas uzraudzības kārtības ietvaros. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Lauksaimniecības universitāte - norāda, ka laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim kvalifikāciju "būvinženieris" bija un arī šobrīd ir iespējams iegūt divās studiju programmās - profesionālajā bakalaura programmā "Būvniecība" un otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā "Būvniecība". Abu programmu apguves ilgums esot desmit semestri jeb pieci gadi. Ja persona līdz 2014. gadam bija ieguvusi pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvniecībā, tai esot bijusi iespēja uzsākt studijas otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā "Būvniecība" no septītā semestra, tādējādi kopumā studēt četrus semestrus jeb divus gadus un studiju programmas absolvēšanas rezultātā iegūt būvinženiera kvalifikāciju. Pieteikuma iesniedzējs 2014. gada 20. augustā uzsācis studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Vides un būvzinātņu fakultātes studiju programmā "Vide un ūdenssaimniecība". Tās absolventiem tiekot piešķirts profesionālais bakalaura grāds vides saimniecībā un vides inženierzinātnē ar vides inženiera kvalifikāciju. Tā neesot ar būvniecību saistīta inženierzinātne. 2017. gada 11. septembrī Pieteikuma iesniedzējs no minētās studiju programmas esot eksmatrikulēts, jo nereģistrējās nākamajam studiju semestrim. Latvijas Lauksaimniecības universitāte informējusi, ka studiju uzsākšana vēlākos studiju posmos ir personas brīva izvēle, taču jātiek izpildītam kritērijam par nepieciešamo kredītpunktu kopapjomu. Personai šādā gadījumā jāvēršas augstskolā ar iesniegumu, bet Pieteikuma iesniedzējs to neesot iesniedzis. Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektora rīkojuma Nr. 3-74 3. punkts nosakot, ka persona, kura vēlas uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, var pretendēt tikai uz brīvajām maksas studiju vietām, bet 4. punkts - ka studējošais, kurš imatrikulēts vēlākos studiju posmos, konkursā uz valsts finansētajām studiju vietām var pretendēt pēc viena semestra studijām. Pēc universitātes ieskata, Pieteikuma iesniedzējam laika posmā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim bija iespēja uzsākt studijas vēlākā studiju posmā, kā arī sekmīgi tās turpināt un pabeigt pilnu studiju programmu pēc četriem gadiem jeb astoņiem semestriem. Arī pēc eksmatrikulācijas 2017. gadā Pieteikuma iesniedzējam bijusi iespēja atsākt studijas vēlākā studiju posmā, atkārtoti atjaunojoties semestrī, kurā izveidojušies akadēmiskie parādi, vai nenokārtotos studiju kursus nokārtot klausītāja statusā, izmantojot Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mūžizglītības centra piedāvātās iespējas, un līdz 2020. gada 31. decembrim iegūt nepieciešamo augstāko izglītību. 12. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultāte - norāda, ka tajā laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim bija un arī šobrīd ir iespējams iegūt otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību trijās akreditētās būvniecības vai saistītās inženierzinātņu studiju programmās: profesionālajā bakalaura studiju programmā "Būvniecība", kas tiekot īstenota pilna laika klātienes studijās, kuru apguves ilgums esot 4,5 gadi, un nepilna laika klātienes studijās, kuru apguves ilgums esot pieci gadi; profesionālajā bakalaura studiju programmā "Transportbūves", kas tiekot īstenota pilna laika klātienes studijās, kuru apguves ilgums esot 4,5 gadi, un nepilna laika klātienes studijās, kuru apguves ilgums esot pieci gadi; profesionālajā bakalaura studiju programmā "Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģija", kas tiekot īstenota pilna laika klātienes studijās, kuru apguves ilgums esot pieci gadi, un nepilna laika klātienes studijās, kuru ilgums esot seši gadi. Šīs studiju programmas esot akreditētas ar tādiem uzņemšanas nosacījumiem, kas neparedz atšķirīgu studiju programmas apguves laiku personai, kurai jau ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Taču attiecībā uz personu ar praktiskā darba pieredzi vai būvprakses sertifikātu Rīgas Tehniskā universitāte varējusi veikt praktiskās darba pieredzes atzīšanu. Personai arī esot iespēja pierādīt savas iepriekš apgūtās zināšanas, prasmes un kompetences daļā no konkrētās studiju programmas kursiem, saņemt vērtējumu un tādējādi samazināt kopējo studiju ilgumu. Studējošajam, kuram konkrēti studiju kursi tiek atzīti par pilnībā vai daļēji nokārtotiem, varot tikt sastādīts individuālais studiju plāns, kas dod iespēju efektīvāk organizēt studiju procesu un samazināt kopējo studiju ilgumu. Secinājumu daļa 13. Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma radījusi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu jau 2014. gada 1. oktobrī, kad stājās spēkā paaugstinātās prasības patstāvīgās prakses tiesību iegūšanai būvniecības jomā būvinženiera profesijā. Tad Pieteikuma iesniedzējs apzinājies, ka gadījumā, ja viņš vēlas turpināt patstāvīgo praksi projektēšanā, viņam apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā jāiegūst otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā. Konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā vajadzējis iesniegt sešu mēnešu laikā pēc minētā datuma. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā vērsies tikai 2021. gada 17. maijā, viņš esot nokavējis termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai procesuāla rakstura jautājumi, tai skaitā jautājumi par tiesvedības izbeigšanu, ir skatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 10. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021-11-01 9. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka gadījumos, kad tiek noteikts termiņš, kurā personai ir jāiegūst augstāka izglītība, lai varētu turpināt izraudzīto nodarbošanos, regulējums personu skar tad, ja persona minētajā termiņā neuzsāk studijas un neiegūst attiecīgo izglītību (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 9. punktu). Pieteikuma iesniedzējs apstrīdētajā normā tās pēdējā redakcijā minētajā termiņā neieguva prasīto izglītību un ar 2021. gada 1. janvāri zaudēja iepriekš iegūtās patstāvīgās prakses tiesības projektēšanā. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums radās 2021. gada 1. janvārī. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās, bet, ja nav iespēju Satversmē noteiktās pamattiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt sešu mēnešu laikā no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Tā kā apstrīdētā norma ir imperatīva, formulēta skaidri un Pieteikuma iesniedzējs atrodas šīs normas tvērumam tipiskā situācijā, kā arī viņam nav iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņš ir skaitāms no apstrīdētās normas tiesisko seku iestāšanās brīža, proti, no 2021. gada 1. janvāra. Pieteikuma iesniedzējs pieteikumu Satversmes tiesā iesniedza 2021. gada 17. maijā. Tādējādi Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas otrā teikuma prasības ir ievērotas un tiesvedības izbeigšanai nav pamata. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma. 14. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam, 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam un 106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši personas spējām un kvalifikācijai. Ja ir apstrīdēta normas atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 10. punktu). Lietas pamatjautājums ir par to, vai paaugstinātās izglītības prasības personām, kas ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību jau iepriekš bija ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības projektēšanā, ir samērīgas un izpildāmas apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā. Tādēļ Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, un šajos pašos ietvaros arī to, vai apstrīdētajā normā minētais termiņš atbilst tiesiskās paļāvības principam. Secīgi tiesa atsevišķi pārbaudīs to, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam tiesiskās vienlīdzības principam. 15. Saskaņā ar Satversmes ievadā noteikto ikvienam ir pienākums rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu. Tā pamatā ir darba tikums kā cilvēka ētiska izvēle attieksmē pret darbu, darba uztvere un darba nozīmes apzināšanās savā dzīvē. Darba tikumu juridiski stiprina nodarbošanās brīvība. Nodarbošanās brīvība ietverta Satversmes 106. panta pirmajā teikumā. Satversme noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Nodarbošanās brīvība garantē paša indivīda atbildīgu eksistenci un personības attīstību un noteic sociālo statusu. 15.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan publiskajā, gan privātajā sektorā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu). Tiesību zinātnē norādīts, ka nodarbošanās ir cilvēka pašsaglabāšanās un pašattīstības izpausme (sk.: Schneider H. P. Bericht von Professor Dr. Hans-Peter Schneider. Artikel 12 GG - Freiheit des Berufs und Grundrecht der Arbeit. Der Verwaltungsvorbehalt. Berlin; New York: de Gruyter, 1985, S. 15). Citstarp tieši nodarbinātības ietvaros veidojas un nostabilizējas cilvēka personība, kurai konkrētais darbs citstarp nodrošina iztikas līdzekļus un ir veids, kā sniegt savu ieguldījumu kopējā sabiedrības sniegumā (sal. sk.: Scholz R. GG Art. 12. In: Maunz T., Dürig G. (Hrsg.) Grundgesetz-Kommentar. Werkstand: 94. EL Januar 2021, Rn. 20). Ar darbu cilvēki var ne tikai nodrošināt sev iztiku, bet arī izpausties kā radošas būtnes, darba procesā veidojot daļu savas identitātes un pašcieņas. Pat ja darbā personai nav iespējams vai ir tikai ļoti mazā mērā iespējams sevi īstenot atbilstoši savām iecerēm, darbs jebkurā gadījumā ir cilvēka aktīvās dzīves forma. Līdz ar to nodarbinātība vienmēr ir gan personas nepieciešamība, gan brīvība un šie aspekti nav nošķirami (sk.: Schneider H. P. Bericht von Professor Dr. Hans-Peter Schneider. Artikel 12 GG - Freiheit des Berufs und Grundrecht der Arbeit. Der Verwaltungsvorbehalt. Berlin; New York: de Gruyter, 1985, S. 15). Tādējādi tiesības brīvi izvēlēties profesiju un darbavietu ir ekonomiskās un sociālās brīvības un eksistences garantija, kura nodrošina indivīdam paša nopelnītu un autonomu iztiku un attiecīgi kalpo par pašatbildīgas ekonomiskās attīstības pamatu, kas vienlaikus ir arī personas sociālā statusa pamats. Šādi tiesības uz nodarbinātību ir cieši saistītas ar cilvēka cieņas garantiju un tiesībām uz brīvu personības attīstību (sal  sk.: Scholz R. GG Art. 12. In: Maunz T., Dürig G. (Hrsg.) Grundgesetz-Kommentar. Werkstand: 94. EL Januar 2021, Rn. 20). Tomēr ikkatrai personai ir arī tiesības neizvēlēties konkrētu nodarbošanos vai profesiju, šādā veidā izpaužot savu pašnoteikšanos. Persona nav spiesta sasniegt noteiktu ienākumu līmeni vai sociālo statusu, bet tiesības uz nodarbinātību ļauj šos mērķus sasniegt. Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12. punktu). 15.2. Apstrīdētā norma regulē trīs nodarbošanās veidus - patstāvīgās prakses tiesību īstenošanu projektēšanā, būvekspertīzē un inženierizpētē. Atbilstoši apstrīdētās normas pēdējai redakcijai tiesību īstenošanas ierobežojumi noteikti attiecībā uz pirmajām divām minētajām specialitātēm. Pieteikuma iesniedzējs, ņemot vērā iegūto kvalifikāciju, sniedzis argumentus par viņa kā projektētāja patstāvīgās prakses tiesību ierobežojumu. Tāpēc apstrīdētā norma tiks izvērtēta tiktāl, ciktāl tā regulē patstāvīgās prakses tiesības projektēšanā. Atbilstoši likuma "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu" (turpmāk - Reglamentēto profesiju likums) 7. panta otrajai daļai būvdarbu vadītājs, būvinženieris un būveksperts ir būvniecības jomā reglamentētās profesijas, kurās kvalifikācijas prasības izriet no prasībām, kas noteiktas akreditētās izglītības programmās un būvniecības jomu regulējošos normatīvajos aktos. Projektēšana ir viena no būvinženiera profesijas specialitātēm. Projektētājs būvniecības jomā izstrādā būvprojektu vai atsevišķu tā daļu, piemēram, būvkonstrukciju projektu, ūdensapgādes un kanalizācijas projektu, elektrotīklu projektu, siltumapgādes, gāzes apgādes projektu utt. Saskaņā ar Ministru kabineta 2014. gada 19. augusta noteikumu Nr. 500 "Vispārīgie būvnoteikumi" IV nodaļas "Projektēšana" 26. punktu būvniecības ieceres realizācijai nepieciešamos dokumentus normatīvajos aktos noteiktos gadījumos ir tiesīgs izstrādāt būvprojekta izstrādātājs, būvkomersants vai būvspeciālists. Būvprojekta izstrāde jāveic gadījumos, kad būvdarbu veikšanai nepieciešams saņemt būvatļauju. Būvprojekta izstrādātājs nodrošina būvprojekta un tajā ietverto risinājumu atbilstību būvniecības ierosinātāja un normatīvo aktu prasībām, kā arī piemērojamos standartos noteiktajām prasībām un dokumentācijā ietvertās informācijas savstarpējo atbilstību un ir atbildīgs par to, lai būvvaldei vai institūcijai, kura pilda būvvaldes funkcijas, iesniegtajā vai realizācijai nodotajā būvprojektā vai tā daļā ietvertie risinājumi ir izstrādāti, balstoties uz pietiekamu informāciju, kā arī ir atbildīgs par apakšuzņēmēja veiktajiem darbiem un to kvalitātes kontroli (sk. Būvniecības likuma 19.2 panta pirmo daļu). Būvdarbus persona var uzsākt pēc būvatļaujā ietverto projektēšanas nosacījumu un būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildes. Tātad būvprojekts ir viens no būvdarbu veikšanas priekšnosacījumiem. Atkarībā no būvprojekta detalizācijas būvprojekts var kalpot arī precīzai būvdarbu izmaksu noteikšanai. Ne mazāk būtiska ir arī būvprojekta nozīme trešo personu tiesību aizsardzībā, kā arī vides prasību ievērošanā. Būvprojektā ietvertie risinājumi pēc būvvaldes funkcijas pildošās iestādes atzīmes par projektēšanas nosacījumu izpildi var pamatot trešo personu iebildumus pret šādas atzīmes veikšanu savu tiesību vai vides aizsardzības interešu vārdā. Proti, būvprojekts arī personām, kuras nav būvniecības ierosinātājs, ļauj savlaicīgi konstatēt tiesību normu un tehnisko noteikumu pārkāpumus būvniecības tiesiskajā procesā un celt trauksmi par tiem. Turklāt projektētāja pakalpojumi var būt nepieciešami arī citos, ar būvniecības tiesisko procesu netieši saistītos proces …