Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam

Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Informatīvais ziņojums "Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam" 2019 Saturs Termini Saīsinājumi Ievads 1. Mērķis, indikatori un rīcības virzieni 1.1. Stratēģijas virsmērķis un starpposmu mērķi 1.2. Indikatori 1.3. Rīcības virzieni 1.4. Vispārēji OMA un Stratēģijas īstenošanas principi 2. Pamatpieņēmumi 3. Stratēģijas sasaiste ar esošiem tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem 4. Latvijas līdzšinējais progress virzībā uz klimatneitralitāti 4.1. SEG emisiju struktūra un dinamika (neiekļaujot ZIZIMM sektoru) 4.2. ZIZIMM sektora neto emisijas - struktūra un dinamika 4.3. Latvijas kopējā virzība uz klimatneitralitāti 5. Latvijas SEG emisiju rašanās apjoma būtiskākie ietekmējošie faktori dažādos tautsaimniecības sektoros 5.1. Inovāciju potenciāls 5.2. Enerģētika 5.3. Transports 5.4. Lauksaimniecība un zemes izmantošana 5.5. Resursu izmantošana 5.6. Pašvaldību loma un pilsētvide 6. Iespējamie risinājumi oglekļa mazietilpīgas attīstības nodrošināšanai 6.1. Pētniecība un inovācijas oglekļa mazietilpīgās tehnoloģijās 6.2. Visaptveroša energoefektivitāte 6.3. Ilgtspējīga enerģētika 6.4. Resursefektīvs un videi draudzīgs transports 6.5. Ilgtspējīga zemes apsaimniekošana un lauksaimniecība 6.6. Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana 6.7. Ilgtspējīgas pašvaldības un pilsētvide 7. Stratēģijas īstenošana un pārskats 7.1. Stratēģijas īstenošanā iesaistītās puses 7.2. Stratēģijas īstenošanā izmantojamie instrumenti 7.3. Stratēģijas pārskats 8. Sabiedrības līdzdalība Termini Atjaunojamie energoresursi vēja, saules, ģeotermālā, viļņu, paisuma un bēguma, ūdens enerģija, kā arī aerotermālā enerģija (siltumenerģija, kura uzkrājas gaisā), ģeotermālā enerģija (siltumenerģija, kura atrodas zem cietzemes virsmas) un hidrotermālā enerģija (siltumenerģija, kura atrodas virszemes ūdeņos), atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes, biogāze un biomasa. Biomasa organiskas izcelsmes resurss, kura enerģija ķīmiskās pārveides rezultātā tiek pārvērsta mehāniskajā enerģijā, siltumenerģijā un elektroenerģijā. Infrastruktūra tautsaimniecības teritoriālās struktūras sastāvdaļa, ko veido transporta, sakaru, tirdzniecības, enerģētikas, ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas sistēma, kā arī mājokļi, skolas, veselības aizsardzības, kultūras, sporta u.tml. iedzīvotāju aprūpes objekti un to izkārtojums kādā teritorijā. Inovācija process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā. Kioto protokols starptautisks līgums (pieņemts 1997. gadā, stājies spēkā - 2005. gadā), kas pieņemts 1992. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) ietvarā. Protokols paredz, ka valstis (UNFCCC puses) samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, pamatojoties uz zinātnisko vienprātību par to, ka (1) notiek globālā sasilšana un (2) ir ļoti iespējams, ka to galvenokārt izraisījušas cilvēka radītās oglekļa dioksīda emisijas. Kioto protokols un 2012. gadā pieņemtais Kioto protokola Dohas grozījums nosaka saistības tā Pusēm līdz 2020. gadam. Klasters (puduris) komersantu, pētniecības, izglītības un citu saistīto institūciju sadarbības tīkls, kas darbojas noteiktā tautsaimniecības nozarē vai savstarpēji saistītās nozarēs, izmanto radniecīgas tehnoloģijas un līdzīga profila darbaspēka resursus, sastāv no juridiski neatkarīgiem komersantiem, kas ir savstarpēji konkurējoši, un vienlaicīgi realizē savstarpēju sadarbību. Klimats ilggadējs laikapstākļu režīms, kas veidojas Saules radiācijas, Zemes virsmas rakstura un ar to saistīto atmosfēras cirkulācijas procesu rezultātā. Klimatu raksturo vidējas un ilglaicīgas (vismaz 30 gadi) atmosfēras fizikālo rādītāju vērtības, kas piemīt Zemei kopumā vai noteiktai teritorijai (valstij vai reģionam). Klimata pārmaiņas izmaiņas klimata stāvoklī, ko identificē (piemēram, ar statistiskiem testiem) ar izmaiņām vidējās vērtībās un/vai to īpašību mainīgumu, kas turpinās ilgākā laika periodā, parasti dekādi vai ilgāk. Klimata pārmaiņas var notikt dažādu dabisku iekšējo procesu rezultātā vai arī ārējo spēku ietekmē, piemēram, Saules aktivitātes ciklu, vulkāna izvirdumu un ilgstošu antropogēnu pārmaiņu atmosfēras sastāvā un zemes lietojumā ietekmē. Klimatneitralitāte stāvoklis, kurā cilvēka darbība rada "nulles" neto ietekmi uz klimata sistēmu. Šāda stāvokļa sasniegšanai nepieciešams līdzsvarot siltumnīcefekta gāzu emisijas ar oglekļa dioksīda piesaisti. Klimatnoturība sistēmu sociāla un ekoloģiska spēja (1) absorbēt stresu un uzturēt savas funkcijas klimata pārmaiņu radītas ārējās spriedzes laikā, kā arī (2) reorganizēt savu darbību, gatavojoties turpmākai klimata pārmaiņu ietekmei. IPCC Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change), kuras mērķis ir nodrošināt objektīvu, zinātnisku viedokli par klimata pārmaiņām, tās dabisko, politisko un ekonomisko ietekmi un riskiem, kā arī iespējamām "atbildes" rīcībām. Oglekļa mazietilpīga attīstība Organiskās augsnes ilgtspējīga1 ekonomiskā, vides un sociālā attīstība, kas balstīta gan uz zemām antropogēnām (cilvēku darbības radītām) siltumnīcefekta gāzu emisijām un augstu oglekļa dioksīda piesaistes2 līmeni, gan noturību pret klimata pārmaiņām, to radīto risku mazināšanu un klimata pārmaiņu radīto ieguvumu izmantošanu. augsnes ar augstu organiskās vielas saturu. Parīzes nolīgums pirmā vispārējā juridiski saistošā pasaules mēroga vienošanās klimata jomā, kuras mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai un noturēt globālo sasilšanu būtiski zem 2°C robežām salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni un censties to ierobežot 1,5°C robežās. Parīzes nolīgums tika pieņemts 2015. gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Līgumslēdzējpušu konferencē. Park & ride transportlīdzekļu novietošanas un pārsēšanās sistēma, kas paredz transportlīdzekļu stāvlaukumu sasaisti ar sabiedriskā transporta tīklu, lai pilnīgāk izmantotu sabiedrisko transportu un atslogotu transporta plūsmu pilsētas centrā. Siltumnīcefekta gāzes CO2 (oglekļa dioksīds), CH4 (metāns), N2O (slāpekļa vienvērtīgais oksīds), slāpekļa trifluorīds (NF3) un fluoru saturošas gāzes jeb F-gāzes - SF6 (sēra heksafluorīds), PFC (perfluorogļūdeņraži), HFC (fluorogļūdeņraži). Siltumnīcefekts atmosfēras gaisa uzkaršanas process, kas rodas, jo atmosfērā esošā ūdens tvaika un siltumnīcefekta gāzu izveidotais slānis neļauj Zemei atstarot no Saules uzņemto siltumu (infrasarkanā starojuma veidā), līdz ar to siltums uzkrājas atmosfēras zemākajos slāņos, radot un veicinot klimata pārmaiņas. Saīsinājumi AER - atjaunojamie energoresursi ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija CCS - oglekļa uztveršana un uzglabāšana CCU - oglekļa uztveršana un izmantošana CO2 - oglekļa dioksīds CNG - saspiestā dabasgāze EK - Eiropas Komisija EK Paziņojums - "Tīru planētu - visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku" ES - Eiropas Savienība ETS - ES Emisiju tirdzniecības sistēma HES - hidroelektrostacija IKP - iekšzemes kopprodukts IPCC - Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change) KEPS 2030 - Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam līdz 2030. gadam Konvencija - ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC) LIZ - lauksaimniecībā izmantojamās zemes MK - Latvijas Republikas Ministru kabinets NACE - ES Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija NDC - nacionāli noteiktais devums (šeit: Parīzes nolīguma īstenošanai) OECD - Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development) OMA - oglekļa mazietilpīga attīstība SEG - siltumnīcefekta gāzes Stratēģija - Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam TEN-T - Transeiropas transporta tīkls VARAM - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija VES - vēja elektrostacija ZIZIMM - zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektors ZPI - zaļais publiskais iepirkums Ievads Stratēģija ir ilgtermiņa politikas plānošanas dokuments, kas izstrādāts, lai vienlaicīgi ar klimata pārmaiņu ierobežošanu un samazināšanu vairotu Latvijas tautsaimniecības ekonomisko konkurētspēju, kā arī lai Latvijas iedzīvotājiem tiktu nodrošināta droša dzīves vide. Tā kā OMA centieni vieno vairumu pasaules ietekmīgāko ekonomiku, starptautiski un ES līmenī Stratēģijas izstrādi nosaka ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (The United Nations Framework Convention on Climate Change, 1994) (turpmāk - Konvencija) Parīzes nolīgums un 2018. gada 11. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2018/19993 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību, savukārt, nacionālā līmenī - deklarācija Par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību4. Starptautiskās politikas kontekstā Stratēģija izstrādāta, lai veicinātu: • SEG emisiju samazināšanas saistību izpildi saskaņā ar Parīzes nolīgumu izmaksu ziņā efektīvā veidā; • pārraudzību attiecībā uz faktisko un prognozēto progresu SEG emisiju5 samazināšanai. Stratēģijas izstrāde nepieciešama arī tādēļ, ka Latvijas nacionāla līmeņa politikas plānošanas dokumentos nav izstrādāti OMA virzieni, kā arī trūkst vienotas rīcībpolitikas SEG emisiju ierobežošanai. Vēsturiski 18. gs. 50. gadu vidū, strauji attīstoties rūpniecībai un būtiski palielinoties ogļu patēriņam, dramatiski sāka pieaugt cilvēku darbības radītais atmosfēras piesārņojums un arī SEG emisijas, īpaši oglekļa dioksīds, pastiprinot siltumnīcas efektu. 2018. gadā, salīdzinot ar 19. gs. 80. gadiem, globālās vidējās gaisa temperatūras pieaugums bija 1,1°C6, bet Latvijā šis palielinājums bijis daudz būtiskāks - 1,5°C. Mūsdienās nepārtraukti tiek pārspēti līdzšinējie rekordi gan vidējās un maksimālās temperatūras, gan nokrišņu, vētru skaita un stipruma un citu parametru ziņā. CO2 koncentrācija, kas ir cieši saistīta ar vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos, turpina pieaugt, un 2019. gada jūnijā sasniedza jau 412 ppm7. Starptautiski klimata pārmaiņu politikas pamatnosacījumi ir aptverti Konvencijā. 2015. gada decembrī Parīzē visu Konvencijas Līgumslēdzējpušu konferencē tika pieņemts būtisks jauns ilgtermiņa dokuments - Parīzes nolīgums (Paris Agreement). Nolīguma mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai un noturēt globālo sasilšanu būtiski zem 2°C robežas salīdzinot ar pirms industriālo līmeni un censties ierobežot temperatūras pieaugumu 1,5°C robežās, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos riskus un ietekmes. Parīzes nolīgums paredz sekmēt investīciju novirzi saskaņā ar oglekļa mazietilpīgu un klimatnoturīgu attīstību. IPCC Ziņojumā8 norādīts, ka pasaules valstu esošās apņemšanās Parīzes nolīguma ietvaros klimata pārmaiņu mazināšanai ir nepietiekamas un nenodrošinās globālās sasilšanas ierobežošanu 1,5oC robežās, līdz ar to, lai nokļūtu uz īstās "trajektorijas" pretī mērķa sasniegšanai, valstīm ir jāpalielina izvirzīto klimata mērķu ambiciozitāte. Zinātniski pētījumi apliecina, ka cilvēka darbības izraisītā globālā sasilšana jau ir sasniegusi 1°C virs pirmsindustriālā laikmeta līmeņa un turpina pieaugt par aptuveni 0,2°C desmit gados. Ja starptautiskā līmenī klimata politikas jomā netiks pietiekami daudz darīts, globālais temperatūras palielinājums drīz pēc 2060. gada var sasniegt 2°C un turpināt pieaugt. IPCC Ziņojums apstiprina, ka pie 1°C lielas globālās sasilšanas sagaidāms, ka aptuveni 4 % pasaules sauszemes teritorijas pārveidosies par cita tipa ekosistēmu, bet, ja globālā sasilšana sasniegs 2°C, šāda ietekme skars jau 13 % teritorijas. Paredzams, ka tad, ja globālā sasilšana sasniegs 2°C, izzudīs 99 % no pasaules koraļļu rifiem. Aptuveni 1,5-2°C liela globālā sasilšana spēj iedarbināt procesus, kuru rezultātā izkusīs Grenlandes ledus sega. Noteiktos apstākļos kļūs iespējama jūras līmeņa celšanās pat par 7 metriem, un tas tiešā veidā ietekmēs piekrastes teritorijas visā pasaulē, arī zemos Eiropas piekrastes līdzenumus un salas. Arktiskais ledus vasarā strauji kūst jau tagad, un tas negatīvi ietekmē ziemeļvalstu bioloģisko daudzveidību un vietējo iedzīvotāju iztikšanu. Cīņa pret klimata pārmaiņām, ko rada SEG emisiju pieaugums, ir arī viens no 17 ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (Sustainable Development Goals). Klimata pārmaiņas var radīt problēmas, kas saistītas ar pārtikas pieejamību, cilvēku veselību, labklājību, nodarbinātību, valstu ekonomisko attīstību, drošību, teritoriju attīstību, dabas integritāti, bioloģisko daudzveidību un citām jomām. OMA īstenošana nav tikai izaicinājums, bet vienlaikus arī iespēja, jo to īstenojot ieguvumi rodas ne tikai vides dimensijā, bet arī sociālajā un ekonomiskajā (skat. 1. attēlu). 1. attēls. Oglekļa mazietilpīga attīstība un ilgtspējīgas attīstības dimensijas Stratēģija jāīsteno iespējami visaptverošāk, ātrāk un efektīvāk, tādējādi gan izpildot starptautiskos mērķus un uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, gan arī stiprinot Latvijas ekonomikas konkurētspēju (īstenojot tādus pasākumus kā energoefektivitātes paaugstināšana, vietējo (atjaunojamo) energoresursu izmantošanas veicināšana, aprites ekonomikas un bioekonomikas īstenošana, sekmējot klimata tehnoloģiju inovāciju attīstību un ražošanu Latvijā). Stratēģija ir ilgtermiņa stratēģisks dokuments, kas jāievieš, horizontāli integrējot SEG un klimatnoturīguma mērķus visās tautsaimniecības nozarēs. Paralēli Stratēģijas ieviešanai, jānodrošina periodisks stratēģijas progresa un ieviešanas efektivitātes izvērtējums, nodrošinot Stratēģijas mērķu sasniegšanu. Stratēģijā vispirms izklāstīti izstrādē izdarītie pamatpieņēmumi, kam seko Stratēģijas mērķa un rezultatīvo rādītāju, pēc kuriem noteikt virzības progresu, definēšana. Tālāk sniegta aktuālā informācija par Stratēģijas izstrādes laikā esošo Latvijas progresu SEG emisiju ierobežošanā, kas nākamajā nodaļā izvērsta, identificējot būtiskākos Latvijai specifiskos SEG emisiju rašanās faktorus. Turpmāk piedāvāti iespējamie risinājumi OMA īstenošanai, kā arī sniegts Stratēģijas īstenošanas pārskats un norādes par sabiedrības līdzdalību. 1. Mērķis, indikatori un rīcības virzieni 1.1. Stratēģijas virsmērķis un starpposmu mērķi OMA ir process, kas jāīsteno, tiecoties uz klimatneitralitāti. Stratēģijas virsmērķis: Latvijas klimatneitralitāte 2050. gadā. Tā kā OMA īstenošanas galamērķis ir Latvijas klimatneitralitātes sasniegšana, būtiski ir ne tikai samazināt SEG emisijas, bet arī paaugstināt CO2 piesaisti. Tātad ir divi stratēģiski mērķi: 1) SEG emisiju samazināšana visos tautsaimniecības sektoros; 2) CO2 piesaistes palielināšana. Mērķa sasniegšana īstenojama trīs SEG emisiju samazināšanas posmos (desmitgadēs). Sasniedzamie rezultatīvie rādītāji attēloti 1. tabulā. 1. tabula Stratēģijas rezultatīvie rādītāji (virsmērķis un starpposmu mērķi) Bāzes gads 1990. g.9 Prognoze 2020. g.10 Mērķi 2030. g. 2040. g. 2050. g. SEG emisijas (bez ZIZIMM sektora) 26 299 ktCO2ekv. -55 % -65 % (salīdzinājumā ar 1990. gadu) -85 % (salīdzinājumā ar 1990. gadu) Klimatneitralitāte (nesamazināmās SEG emisijas kompensē piesaiste ZIZIMM sektorā) CO2 piesaiste un SEG emisijas ZIZIMM sektorā -9 828 ktCO2ekv. (piesaiste) 2 094 ktCO2ekv. (emisijas) ≤1 047 ktCO2ekv. (emisijas) Neto "0" emisijas (sektora piesaiste kompensē sektora emisijas) Virzība uz klimat-neitralitāti (kopējās SEG emisijas, iekļaujot un ZIZIMM sektoru) 16 471 ktCO2ekv. -16 % -38 %* (salīdzinājumā ar 1990. gadu) -76% * (salīdzinājumā ar 1990. gadu) * mērķis tiek uzskatīts par izpildītu, ja novirze ir ±5% 1. tabulā ar dzeltenu ietvaru apvilktie mērķi 2030. un 2040. gadam var tikt mainīti, ja pētījumu (Stratēģijas protokollēmums paredz nozaru ministrijām veikt izpēti, kā savas atbildības/sfēras ietvaros virzīties uz klitmatneitralitāti) un diskusiju ceļā izdodas vienoties par piemērotāku trajektoriju klimatneitralitātes mērķa sasniegšanai 2050. gadā. Attiecīgais pakāpeniskums kopējā virsmērķa sasniegšanai (klimatneitralitāte 2050. gadā) noteikts, atbilstoši tā sauktajai inovāciju S-līknei jeb Basa difūzijas modelim, kas matemātiski apraksta, kā jaunas inovācijas tiek adaptētas esošā un potenciālā lietotāja mijiedarbības ietekmē. Saskaņā ar šo teoriju inovāciju līkne sākumposmā ir lēzena, jo sākotnēji inovācijas lieto tikai novatori, bet pēc tam arī ātrie piekritēji, savukārt, vidusposmā lietotāju skaits strauji pieaug un tehnoloģijas sāk lietot vairākums. Beigu posmā tehnoloģijas lietotāju pieauguma tempi atkal samazinās un lietotāju pieaugums ir lēns. Ņemot vērā to, ka OMA īstenošana lielā mērā ir atkarīga no "zaļo" tehnoloģiju un inovāciju izplatīšanās ātruma, arī Latvijas Stratēģijas mērķi noteikti atbilstoši iepriekš minētajai teorijai - proti, lielākais SEG emisiju samazinājums (-38 %) jāsasniedz vidusposmā (2030. - 2040.gadā). 1.2. Indikatori Stratēģijas īstenošanas virzības novērtēšanai svarīga nozīme ir indikatoriem, kas norāda virzības tendenci (tuvināšanos vai attālināšanos no klimatneitralitātes mērķa). 1) SEG emisiju intensitāte (t CO2 ekv 11 uz milj. EUR) Stratēģija paredz Latvijas ekonomisko attīstību, IKP pieaugumu, taču tā paredz arī vienlaicīgu SEG emisiju samazinājumu visās tautsaimniecības nozarēs. SEG emisiju intensitāte ir indikators, pēc kura secināms, cik ļoti ekonomiskā izaugsme ir "sasaistīta" ar radīto SEG emisiju apjomu. SEG emisiju intensitātes samazināšanās norāda uz OMA īstenošanu, kas veicinājusi arī ekonomisko izaugsmi valstī. 2) SEG emisiju no enerģētikas sektora intensitāte - SEG emisijas uz kopējo primāro energoresursu patēriņu (t CO2 ekv. uz kopējo energoresursu patēriņu) Ņemot vērā to, ka Latvijā ir salīdzinoši attīstīts pakalpojumu sniegšanas sektors, bet mazāk attīstīta ražošana (Latvijas tautsaimniecības sektori, kas specializējas pakalpojumu sniegšanas jomā, rada gandrīz 65 % no kopējās pievienotās vērtības), indikators, kas vairāk saistīts ar ražošanas procesiem un enerģijas patēriņu, ir enerģētikas SEG emisiju intensitāte uz kopējo primāro energoresursu patēriņu. Šajā indikatorā ir iekļauts energoresursu patēriņš siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanā (pārveidošanas sektors), un gala patēriņā, kas, savukārt, ietver visas tautsaimniecības nozares (rūpniecība un būvniecība, transports (būtiskākā pakalpojumu eksporta daļa ir transporta pakalpojumi), lauksaimniecība, mežsaimniecība), kā arī mājsaimniecības. 3) SEG emisiju apjoma izmaiņas attiecībā uz iepriekšējo gadu sektorālā griezumā (kt CO2 ekv) Lai novērtētu SEG emisiju dinamiku un tendences dažādās tautsaimniecības nozarēs, katru gadu (sākot no 1990. gada) tiek uzskaitītas Latvijas SEG emisijas un piesaiste enerģētikas, transporta, rūpniecisko procesu un produktu izmantošanas, lauksaimniecības, ZIZIMM un atkritumu apsaimniekošanas sektorā. SEG emisiju apjoma izmaiņu ikgadēja novērtēšana katrā sektorā attiecībā uz iepriekšējo periodu, ļauj pārliecināties, ka virzība uz klimatneitralitāti noris pastāvīgi un visos tautsaimniecības sektoros. 4) Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektora emisiju un piesaistes kopējā bilance Tā kā ZIZIMM sektoram ir īpaša loma virzībā uz klimatneitralitāti, šis indikators rāda, vai/cik daudz viss ZIZIMM sektors esošajā gadā spēj kompensēt pats savas SEG emisijas. 1.3. Rīcības virzieni • Divas pamatpieejas klimatneitratātes sasniegšanai Klimatneitralitātes sasniegšanai var izmantot divas pamatpieejas: 1) tehnoloģiskie risinājumi; 2) dzīvesveida maiņa. Tehnoloģisko risinājumu pieeja ietver risinājumus, kas primāri vērsti uz tiešiem SEG emisiju samazinājumiem (tehnoloģiskie un procesu risinājumi). Īstenojot šo taktiku ir jāparedz būtiskas investīcijas: o tiešajos SEG emisiju samazinājumos (enerģētikā, transportā, lauksaimniecībā, atkritumu apsaimniekošanā, rūpnieciskajos procesos u.c.), o "zaļo" inovāciju attīstīšanā un komercializēšanā, kas optimālajā scenārijā nodrošinātu iespēju arī inovatīvu tehnoloģiju eksportam. Savukārt, dzīvesveida maiņas pieeja ietver risinājumus, kas primāri vērsti uz dzīvesveida maiņu un netiešiem SEG emisiju samazinājumiem, īstenojot: o plašus sabiedrības informēšanas un izglītošanas pasākumus, lai nodrošinātu ikviena iedzīvotāja izpratni un ieinteresētību virzībā uz klimatneitralitāti; o nodokļu sistēmas "zaļināšanu", pielāgojot visu nodokļu sistēmu tā, lai gan iedzīvotājiem, gan komersantiem būtu skaidra valsts kopējā ilgtermiņa virzība (t.i., lai ar nodokļu politiku netiktu doti pretrunīgi signāli), kā arī ikvienam radītu ekonomiskus stimulus izvēlēties videi draudzīgākus paradumus un tehnoloģijas. • Risinājumi OMA īstenošanai dažādos tautsaimniecības sektoros Lai veiktu Stratēģijas sekmīgu īstenošanu, nepieciešams plānot atbilstošas rīcības, kas aptver gan vispārēju (horizontālu) OMA principu īstenošanu, gan arī rīcības nozaru politikās, iekļaujot visus tautsaimniecības sektorus: o Nodrošināt, ka OMA aspekti ir integrēti visos pētījumos, oglekļa mazietilpīgas inovācijas un tehnoloģijas tiek komercializētas un pārnestas uz visām tautsaimniecības nozarēm; o Nodrošināt visaptverošu energoefektivitāti ikvienā tautsaimniecības nozarē; o Nodrošināt tikai atjaunojamo energoresursu izmantošanu enerģijas ieguvē visos sektoros (kur vien tas ir tehnoloģiski iespējams), kā arī to, ka tiek izmantoti vietējie energoresursi un energotirgus ir pilnībā savienots, ikvienam brīvi pieejams; o Nodrošināt optimālu transporta infrastruktūru, mainīt iedzīvotāju pārvietošanās paradumus, palielināt resursefektīvu un videi draudzīgu transportlīdzekļu veidu lietošanu; o Nodrošināt ilgtspējīgu zemes apsaimniekošanu, lauksaimniecībā panākot augstu produktivitāti, kā arī ilgtspējīgi apsaimniekojot Latvijas mežus; o Nodrošināt, ka Latvijas iedzīvotāji īsteno videi draudzīgu dzīvesveidu, un uzņēmumi ir pielāgojušies pasaules tirgus tendencēm un sekmīgi īsteno aprites ekonomiku; o Nodrošināt pašvaldību ilgtspējīgu attīstību, veicinot viedu, klimatneitrālu un elastīgu pilsētvidi, tostarp pilsētvides attīstībā izvēloties zaļo infrastruktūru. Rīcības virzieni ir plašāk izvērsti turpmāk (skat. 6. nodaļu). Konkrēti pasākumi un dažādu tautsaimniecības sektoru devums klimatneitralitātes mērķa sasniegšanai tiks noteikts secīgajos NEKP, kā arī īsāka termiņa nozaru plānošanas dokumentos. 1.4. Vispārēji OMA un Stratēģijas īstenošanas principi Virzībai uz klimatneitralitāti jāiet roku rokā ar ekonomiskās labklājības un sociālā taisnīguma nodrošināšanu (skat. 1. attēlu). OMA (nosaka, kas jāīsteno) vispārēji (horizontāli) principi: • tautsaimniecības pārstrukturizēšana, procesu optimizēšana izmaksu efektīvā veidā, nemazinot konkurētspēju (nodrošinot stabilu un pieaugošu IKP atsaisti no SEG emisijām); • resursefektivitātes, t.sk. energoefektivitātes, paaugstināšana (princips: energoefektivitāte vispirms); • atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšana; • valsts nesubsidē fosilo energoresursu izmantošanu; • zaļo" inovāciju un pētniecības attīstīšana un komercializācija; • jaunu "zaļo" darbavietu radīšana; • savstarpējas komunikācijas, sadarbības, simbiozes un tīklošanas veicināšana; • nodrošināta iepriekš minēto principu horizontāla integrācija visās tautsaimniecības politikās un publiskā finansējuma ieguldījumos. Vispārīgi Stratēģijas īstenošanas principi (nosaka, kā jāīsteno Stratēģija): • vispirms īstenot un ieviest pasākumus ar zemākajām izmaksām; • konkrētā pasākuma ietekmes vērtē ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā; • balstīšanās uz nacionāli pieejamiem resursiem; • ekonomiskā attīstība nav balstīta uz intensīvu enerģijas un resursu patēriņu12; • sociāli taisnīga pāreja - nodrošināts sociālais dialogs, tiek ņemtas vērā katra tautsaimniecības sektora īpatnības un iespējas; • attīstība nav pretrunā bioloģiskās daudzveidības, dabas un vides aizsardzības mērķiem. 2. Pamatpieņēmumi Izstrādājot Stratēģiju un tajā iekļauto vīziju, kā arī izvēloties iespējamos risinājumus, tika izdarīti vairāki pieņēmumi attiecībā uz tendencēm Latvijā un pasaulē līdz šī gadsimta vidum - Latvijas makroekonomisko situāciju un iedzīvotāju skaitu, klimata pārmaiņām, citu pasaules valstu ekonomisko virzību, Latvijas iedzīvotāju izpratni par klimata pārmaiņām, "zaļo" tehnoloģiju attīstību un cenu tendencēm, kā arī bezdarbības klimata pārmaiņu mazināšanā sekām. • Latvijas makroekonomiskā situācija Latvijas IKP turpinās pieaugt13 un 2050. gadā sasniegs ~42 mljrd.EUR (2010.gada salīdzināmajās cenās). Iedzīvotāju skaits samazināsies līdz ~1,5 milj. • Klimata pārmaiņas IPCC ziņojumā14 konstatēts, ka zaudējumi pie globālās gaisa temperatūras paaugstināšanās par 2°C būtu ievērojami lielāki nekā pie 1,5°C, tāpēc uzsvērta gan nepieciešamība steidzami samazināt SEG emisijas, gan arī ieviest pārdomātus pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumus. Zinātniskie pētījumi liecina, ka riski, kas iepriekš prognozēti saistībā ar globālās temperatūras pieaugumu 1,5°C un 2°C robežās, ir daudz augstāki nekā līdz šim domāts un ka neatgriezenisko klimata pārmaiņu spirāle varētu iestāties tieši starp 1,5°C un 2°C robežām. Saskaņā ar valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs" 2017. gada ziņojumu "Klimata pārmaiņu scenāriji Latvijai"15 gaisa temperatūra līdz gadsimta beigām Latvijā palielināsies par vidēji 3,5°C - 5,5°C. Gada maksimālā gaisa temperatūra gadsimta beigās Latvijā vidēji varētu sasniegt pat +35°C. Toties visbūtiskāk līdz 2100. gadam paaugstināsies minimālā gaisa temperatūra - par vidēji 9,3°C līdz 13,5°C. Līdzšinējo klimatisko apstākļu, kā arī nākotnes klimata pārmaiņu scenāriju analīze uzskatāmi demonstrē, ka izteiktas klimata pārmaiņu tendences turpināsies arī visa šī gadsimta laikā. Visbūtiskākās izmaiņas skars klimatisko parametru ekstremālās vērtības, kas norāda, ka nākotnē aizvien biežāk nāksies saskarties ar Latvijas teritorijai neraksturīgiem un ekstremāliem laikapstākļiem. Kā būtiskākie klimata pārmaiņu izraisītie riski Latvijā gaidāmi tādi riski kā sezonu t.sk. veģetācijas perioda izmaiņas, paaugstināta ugunsbīstamība, kaitēkļu un patogēnu savairošanās, koku slimības, vietējo sugu izstumšana, jaunu sugu ienākšana, elpošanas sistēmu slimību izplatība, nokrišņu izraisīti plūdi, vējuzplūdi, ekstrēmas spēcīgas vēja brāzmas, elektropadeves traucējumu rašanās, sasaluma mazināšanās, kailsals, augsnes izkalšana, eitrofikācija, infrastruktūru bojājumi, aprīkojuma pārkaršana, infekcijas slimību izplatība un karstuma dūrieni. Tādējādi klimata pārmaiņas Latvijā radīs riskus un līdz ar to arī zaudējumus veselības un labklājības jomā, civilajā aizsardzībā, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, tūrismā un ainavu plānošanā, būvniecībā un infrastruktūras plānošanā, kā arī bioloģiskajā un ekosistēmu pakalpojumu daudzveidībā. • Starptautiskais konteksts Paredzams, ka iedzīvotāju izpratne par rīcības nepieciešamību klimata pārmaiņu mazināšanā Eiropā, kā arī citās pasaules valstīs pieaugs. 2018. gada 28. novembrī EK publicētajā paziņojumā "Tīru planētu visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku" (EK Paziņojums) skaidrots, ka tikai jau šobrīd ES apstiprināto tiesību normu prasību pilnīga ieviešana līdz 2030. gadam jau nodrošinās SEG samazinājumu par aptuveni 45% un līdz 2050. gadam - par aptuveni 60%. Tomēr ES stratēģiski jātiecas uz klimatneitralitāti 2050. gadā, ko, tāpat kā vairums ES dalībvalstu, atbalsta arī Latvija16, uzskatot, ka ES jāparāda līderība cīņā ar klimata pārmaiņām, kā arī paužot gatavību pārskatīt ES iesniegto NDC Parīzes nolīguma īstenošanai jeb SEG emisiju samazināšanas mērķus 2030. gadam. Tā kā Parīzes nolīgumu ir ratificējušas gandrīz visas pasaules valstis, tiek pieņemts, ka tās visas virzīsies uz oglekļa mazietilpīgu attīstību. Dažādas industrijas jau šobrīd sāk apzināties aprites ekonomikas priekšrocības, tādējādi pieprasījums pēc enerģijas intensīviem izejmateriāliem mazināsies, vienlaikus pieaugot materiālu produktivitātei un samazinoties radīto atkritumu daudzumam. Arī dažādas nozaru asociācijas paudušas atbalstu un apņēmušās aktīvi rīkoties klimata pārmaiņu mazināšanas jomā, brīvprātīgi izvirzot sev 2050. gadā sasniedzamos klimata pārmaiņu mazināšanas mērķus, piemēram, Ķīmisko vielu ražotāju asociāciju starptautiskā padome, Starptautiskā gaisa transporta asociācija (IATA) un Gaisa transporta darba grupa (ATAG). • Latvijas iedzīvotāju izpratne par klimata pārmaiņām Kaut arī līdz šim Latvijas iedzīvotāju izpratne par klimata pārmaiņām kā globālu problēmu ir bijusi viena no zemākajām ES valstu vidū, tomēr tā pieaug. Arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju klimata pārmaiņas atzīst par ļoti nopietnu problēmu17. Pārliecinoši rezultāti iegūti arī 2017. gadā Kantar TNS Latvia organizētajā aptaujā18, kurā secināts, ka 85 % Latvijas iedzīvotāju (vecumā no 15 līdz 74 gadiem) atzīst, ka klimata pārmaiņas notiek un ir novērojamas arī Latvijā. Turklāt iedzīvotāji kļuvuši arī sociāli aktīvāki, piemēram, kustība Fridays For Future Latvia ir iesaistījusies globālajā klimata streikā, organizējot vairākas ar zaļo politiku saistītas protesta akcijas, kurās pulcēti vairāki simti jauniešu19, vēršot uzmanību uz ambiciozākas rīcības nepieciešamību, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus. Ņemot vērā klimata pārmaiņu radīto seku pastiprināšanos, kā arī ES politiskos uzstādījumus, Latvijas iedzīvotāju izpratne un ieinteresētība par klimata pārmaiņu mazināšanu arvien pieaugs. • "Zaļo" tehnoloģiju attīstība padara tās pieejamākas un izplatītākas Papildus plaša politiku noteikšana OMA veicināšanā enerģētikas sektorā radīs jaunas darba vietas enerģijas sektorā, proti, plašāka pārvirze uz atjaunojamajiem energoresursiem radīs vairāk darba vietu enerģijas sektorā nekā darba vietas, kas tiks likvidētas fosilā kurināmā industrijā nodarbinātajiem, kopumā atstājot pozitīvu ietekmi uz ekonomiku, veicinot IKP pieaugumu20. Atsaucoties uz Starptautiskās atjaunojamās enerģijas aģentūras ziņojumā norādīto, Stratēģijā tiek pieņemts, ka enerģijas pāreja balstīsies straujā atjaunojamo energoresursu cenu samazinājumā, cenas turpinās samazināties saules paneļiem un vēja enerģijai, kas tiek novērots jau šobrīd. Arī attiecībā uz transporta sektoru, tiek pieņemts, ka nākotnē transporta enerģijā dominēs atjaunojama elektroenerģija, attīstītas biodegvielas un dažādas elektrifikācijas tehnoloģijas, to skaitā elektromobiļi. Lai īstenotu OMA, būs nepieciešams ES ekonomikas modernizācijas un dekarbonizācijas ietvaros stimulēt ievērojamas papildu investīcijas. Patlaban ES energosistēmā un saistītajā infrastruktūrā tiek investēti aptuveni 2 % no ES IKP (izņemot ar transportlīdzekļu aizstāšanu saistītās investīcijas). Saskaņā ar EK Paziņojumā minēto, lai nonāktu pie klimatneitrālas ekonomikas, šim apjomam ES būtu jāpalielinās līdz 2,8 % jeb līdz 520 - 575 miljardiem EUR gadā21. Enerģijas transformācijai (pārejai no fosiliem energoresursiem uz atjaunojamiem) ir ekonomiskais pamatojums, jo papildus izmaksas tiks segtas ar ietaupījumiem no samazināta gaisa piesārņojuma, veselības uzlabojumiem, zemākiem postījumiem, salīdzinot ar situāciju, kurā netiktu darīts nekas, lai mazinātu klimata pārmaiņas. • Bezdarbība klimata pārmaiņu mazināšanā rada ekonomiskus zaudējumus un prasa papildus izmaksas Klimata pārmaiņu izraisītās ietekmes uz vidi var būtiski ietekmēt Eiropas ekonomikas ražīgumu, infrastruktūru, sabiedrības veselību, pārtikas pieejamību, bioloģisko daudzveidību un politisko stabilitāti. 2017. gadā ar laikapstākļiem saistīto katastrofu radītie ekonomiskie zaudējumi pasaulē sasniedza rekordlielu summu - 283 miljardus EUR.22 Patlaban šādas katastrofas tieši ietekmē 5 % Eiropas iedzīvotāju, bet līdz 2100. gadam to tiešo ietekmi varētu sajust jau divas trešdaļas eiropiešu.23 Ekonomisko aprēķinu rezultāti rāda, ka, piemēram, visās jūras piekrastes pilsētās Latvijā uzplūdu radīto bojājumu ēkām ikgadējais zaudējumu pieaugums laika periodā no 2040. līdz 2070. gadam varētu būt ap 1,5 miljoniem EUR gadā, bet periodā no 2070. līdz 2100. gadam -varētu sasniegt 3 miljonus EUR gadā24. Savukārt lietus un sniega kušanas radīto plūdu pieauguma sekas klimata pārmaiņu ietekmē Latvijā ēkām var radīt ikgadējos ekonomiskos zaudējumus 40 - 50 tūkst. EUR (periodā 2020. -2040. gads) un ap 160 - 210 tūkst. EUR gadā laika periodā 2070. - 2100.gads. Sniega segas pārslodzes pieauguma dēļ uz jumtiem paredzētais ekonomiskais apdraudējums tuvākā nākotnē (līdz 2040. gadam) ir ap 90 tūkst. EUR gadā, bet gadsimta beigās (periodā 2071. - 2100.gads) tas būs ap 300 - 700 tūkst. EUR gadā. Novērtējot kavējumu dienas, kas rodas sliežu ceļu degradācijas dēļ, ikgadējie kavējuma zaudējumi laika periodā 2040. - 2070. gads ir ap 0,2 milj. EUR ar pieaugumu 0,1 milj. EUR, bet laika periodā 2070. - 2100. gads attiecīgi ir 0,4 milj. EUR un 0,3 milj. EUR. Pētījumi rāda, ka ikgadējus finansiālus zaudējumus Latvijā radīs arī uzplūdu radīto bojājumu pieaugums ceļiem jūras piekrastē un upju grīvas pilsētās, lietus gāžu plūdu radīto bojājumu pieaugums ceļiem (kopā ar ceļu sasaluma perioda samazināšanos), palielināta asfalta kušana un citi ceļu seguma bojājumi, pastiprināta sliežu izliekšanās, materiālu nolietojums un uzbērumu nestabilitāte karstuma dēļ, uzplūdu radīto bojājumu pieaugums ostām 25 . 3. Stratēģijas sasaiste ar esošiem tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem Stratēģijas izstrādes nepieciešamība ir noteikta vairākos starptautiskos un ES līmeņa dokumentos un tā saturiski iekļauj nacionālos starpnozaru politikas plānošanas dokumentos ietvertās kompetences. • Starptautiskie dokumenti Konvencija uzsver SEG emisiju samazināšanas nepieciešamību, lai mazinātu cilvēka ietekmi uz klimata sistēmu un ļautu ekosistēmām pielāgoties klimata pārmaiņām. Parīzes nolīgums, kas tika pieņemts Konvencijas Līgumslēdzēju pušu konferences 21. sesijā Parīzē, Francijā nosaka, ka nolīguma dalībvalstīm ir jāizstrādā ilgtermiņa zemu SEG emisiju attīstības stratēģijas26. 2015. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņēma rezolūciju "Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam" jeb Dienaskārtība 2030. Tā nosaka 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), lai pasaulē mazinātos nabadzība un pasaules attīstība būtu ilgtspējīga. Viens no tiem ir: "Veikt steidzamus pasākumus, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un to ietekmi." • Eiropas Savienības dokumenti Eiropadome 2019. gada 20. jūnija secinājumos27 aicina ES Padomi un Eiropas Komisiju virzīt uz priekšu darbu pie ieviešamajiem nosacījumiem, stimuliem un veicinoša satvara, lai nodrošinātu tādu pāreju uz klimatneitrālu ES, kura saglabās Eiropas konkurētspēju, būs taisnīga un sociāli līdzsvarota, ņems vērā ES dalībvalstu apstākļus un respektēs ES dalībvalstu tiesības pašām lemt par savu energoresursu struktūru. Ārlietu Padomes 2019. gada 18. februāra secinājumos28 ir uzsvērts, ka klimata pārmaiņas ir tiešs un eksistenciāls drauds, kura sekas pasaule jau šobrīd piedzīvo, bet rīcība, lai to apturētu, joprojām ir nepietiekama. Stratēģijas izstrādi savos politikas dokumentos ES ir iekļāvusi atbilstoši starptautiskajiem dokumentiem. Jau Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES) Nr. 525/201329 4. pants noteica, ka ES dalībvalstīm ir jāizstrādā nacionālās zemu oglekļa emisiju attīstības stratēģijas un jāziņo par izstrādes progresu sākot ar 2015. gadu, savukārt, regulā Nr. 2018/1999 integrēti regulas (ES) Nr. 525/2013 noteikumi, kā arī noteikts, ka līdz 2020. gada 1. janvārim katrai ES dalībvalstij jāsagatavo un jāiesniedz Eiropas Komisijā sava ilgtermiņa OMA stratēģija līdz 2050. gadam. Nozīmīgs rīcībpolitiku kopums ES līmenī ir Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam līdz 2030. gadam (Policy framework for climate and energy from 2020 to 2030),  kurā ir ietverti ES kopējie un dalībvalstu SEG emisiju samazināšanas mērķi ES Emisiju tirdzniecības sistēmas un ne-ETS30 sektoriem, kā arī AER kopējā enerģijas gala patēriņā un energoefektivitātes mērķi. Latvijai, ieviešot Stratēģiju, ir jāņem vērā KEPS 2030 pakotnes ietvaros apstiprinātos ES tiesību aktus un Latvijai noteiktos mērķus (ETS (kopējs ES) un ne-ETS sektoriem (individuāls katrai ES dalībvalstij)). Papildus tam ES izstrādāti arī vairāki regulējuma kopumi (pakotnes), kurās ņemti vērā OMA principi, piemēram, Mobilitātes pakotne31, Aprites ekonomikas pakotne32, kā arī Rīcības plāns ilgtspējīgam finansējumam33 un Tīra enerģija visiem Eiropas iedzīvotājiem34. • Nacionālie politikas plānošanas dokumenti Nacionālā līmenī vispārīga ilgtspējīga un uz zemām SEG emisijām balstīta attīstība ir iekļauta arī Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam, kā arī citos Latvijas politikas plānošanas dokumentos, ietverot nozaru plānošanu (skatīt 2. attēlu). 2. attēls. Stratēģiju atbalstošie politikas plānošanas dokumenti Tā kā šobrīd Latvijas nacionāla līmeņa politikas plānošanas dokumentos nav pietiekami izstrādāti OMA virzieni, kā arī trūkst vienotas rīcībpolitikas SEG emisiju samazināšanai, Stratēģijā apkopoti un papildināti nacionāla līmeņa politikas plānošanas dokumentos, kā arī dažādu nozaru plānošanas dokumentos jau šobrīd ietvertie attīstības virzieni OMA veicināšanai. 4. Latvijas līdzšinējais progress virzībā uz klimatneitralitāti 4.1. SEG emisiju struktūra un dinamika (neiekļaujot ZIZIMM sektoru) SEG emisijas Latvijā rodas galvenokārt tādos tautsaimniecības sektoros kā enerģētika, transports, rūpnieciskie procesi un produktu izmantošana, lauksaimniecība un atkritumu apsaimniekošana (3. attēls). Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektors ne tikai kā SEG emisiju radītājs, bet arī CO2 piesaistes veicinātājs, ir aprakstīts 4.2. nodaļā. 3. attēls. Galvenie SEG emisiju avoti 2017. gadā35 (neiekļaujot ZIZIMM) Katrs no 3. attēlā norādītajiem sektoriem ietver arī sīkākas apakškategorijas, pēc kurām iespējams noteikt atbilstošas saimnieciskās darbības36, pēc tāda iedalījuma ir jāveic ikgadējā starptautiskā ziņošana par SEG emisijām. Saskaņā ar 2019. gadā iesniegto Latvijas SEG inventarizāciju37 Latvijas kopējās emisijas 2017. gadā (bez ZIZIMM sektora) ir 11 325 ktCO2ekv. Līdz ar to periodā no 1990. līdz 2017. gadam, valsts kopējās SEG emisijas, neskaitot ZIZIMM sektoru, samazinājušās par ~57 %. 2019. gada SEG prognozes (turpmāk - SEG prognozes) liecina, ka 2050. gadā, neskaitot ZIZIMM, iespējamais SEG samazinājums varētu būt 68 %38 (salīdzinot ar 1990. gadu). SEG emisiju prognozēs uz 2050. gadu ir ņemta vērā tikai pašreizējā politika un pasākumi, un scenārijs paredz tikai pašreiz pieejamās komerciālās tehnoloģijas. Enerģētika39 ir lielākais SEG emisiju avots un radīja 34 % no kopējām 2017. gada emisijām (3. attēls). Enerģētikas sektorā tiek uzskaitītas emisijas no sadedzināšanas procesiem visās tautsaimniecības nozarēs. Lielāko daļu no emisijām rada enerģētikas nozares (publiskā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana - 40%), tad seko komerciālais, institucionālais, mājsaimniecības, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības sektori (39 %), atlikušo daļu veido apstrādes rūpniecība un būvniecība, militārais transports un difūzās emisijas no naftas un dabasgāzes. Salīdzinot ar 1990. gadu emisiju apjomi ir samazinājušies visos enerģētikas nozares apakšsektoros, bet vislielākais samazinājums ir vērojams apstrādes rūpniecībā un būvniecībā (83 %), kā arī pakalpojumu, mājsaimniecības, lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības sektoros (74 %). Enerģētikas sektora emisijas svārstās atkarībā no ekonomiskajām izmaiņām valstī un būtiski atšķirīgām ziemas vidējām temperatūrām. Būtisks faktors enerģētikas SEG emisiju samazinājumam kopējā bilancē ir energoefektivitāte, kurināmā nomaiņa no šķidrajiem un cietajiem kurināmajiem uz dabasgāzi, kā arī fosilo energoresursu aizstāšana ar biomasu un citiem AER veidiem. Svarīgi faktori energoresursu nomaiņai ir tā cena un pieejamība, kā arī valsts politika un pasākumi, tai skaitā atbalsta pasākumi. Kopējais siltumenerģijas patēriņš Latvijā no 1990. gada ir samazinājies. Lielākais siltumenerģijas patēriņa samazinājums ir attiecināms uz rūpnieciskās ražošanas uzņēmumiem40, daļēji attiecināms arī uz mājsaimniecībās īstenotajiem energoefektivitātes pasākumiem. Mājsaimniecībās patērētā enerģija veido līdz 40 % no visas energobilances, tādēļ ēku sektors ietver ievērojamu potenciālu kopējo energoefektivitātes mērķu sasniegšanā. Lai arī elektroenerģijas patēriņš, salīdzinot ar 1990. gadu, ir samazinājies, tomēr periodā no 2005. gada tas palielinās. Izmaiņas ir izskaidrojamas ar iedzīvotāju labklājības un dzīves līmeņa uzlabošanos, kā arī ar tehnoloģiju attīstību, arvien vairāk pakalpojumu sektorā un mājsaimniecībās izmantojot elektriskās un elektroniskās ierīces. Saražotās enerģijas apjoma samazinājums pārveidošanas sektorā ir skaidrojams ar saražotās elektroenerģijas pieaugumu HES un VES. Saražotā elektroenerģija 2017. gadā HES bija 4 381 GWh, VES saražotais elektroenerģijas apjoms 2017. gadā bija 150 GWh. Pārveidošanas sektorā pārsvarā izmanto dabasgāzi, kuras īpatsvars pakāpeniski samazinās: 2010. gadā - 81,0 %, 2016. gadā - 60,1 % un 2017. gadā - 53,7 %. Piecu gadu laikā pārveidošanas sektorā patērēto AER īpatsvars pieaudzis par 17,2 procentpunktiem un 2017. gadā sasniedza 45,9 %. Pēdējo piecu gadu laikā saražotā elektroenerģija biomasas (kurināmās koksnes) koģenerācijas stacijās un elektrostacijās pieauga no 215 līdz 525 GWh un biogāzes koģenerācijas stacijās no 288 līdz 405 GWh. Atbilstoši prognozēm enerģētikas sektora emisijas esošajā situācijā 2050. gadā samazināsies, ja salīdzina ar 2017. gadu, apmēram par 34 %, bet salīdzinot ar 1990. gadu tās samazināsies par 86 %. Transports41 ir otrais lielākais SEG emisiju avots un ir radījis 29 % no kopējām 2017. gada emisijām. Salīdzinot ar 1990. gadu emisiju apjomi transporta sektorā ir palielinājušies par 9,4 %. Lielākā daļa no transporta sektora SEG emisijām 2017. gadā ir radītas no autoceļa transporta (93,88 %), savukārt, autotransporta apakšsektorā lielākais emisiju radītājs pa transportlīdzekļu grupām ir pasažieru automašīnas, kam seko kravas transportlīdzekļi un autobusi. Dzelzceļš rada vien 5,5 % no kopējām transporta sektora emisijām, jūras transports - 0,48 %, bet aviācija - 0,14 %. Kaut arī motorizēto transportlīdzekļu daudzums ir zemāks nekā vidēji OECD valstīs, kā arī iedzīvotāju skaits nākotnē visdrīzāk samazināsies, tomēr tiek prognozēts, ka motorizēto transportlīdzekļu skaits Latvijā pieaugs līdz ar iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumu, kā arī pieaugošajām suburbanizācijas tendencēm. Saskaņā ar prognozēm sagaidāms, ka 2050. gadā emisijas transporta sektorā, attiecībā pret 2017. un 1990. gadu, kopumā samazināsies (attiecīgi par 53 % un 47 %). Rūpniecisko procesu un produktu izmantošanas sektorā42 tiek uzskaitītas emisijas, kas rodas no rūpnieciskajiem procesiem, no izejvielu izmantošanas rūpnieciskajā ražošanā, no ķīmisko vielu izmantošanas un kurināmā izmantošanas neenerģētiskām vajadzībām. 2017. gadā šajā sektorā tika radīti 6,5 % no kopējām Latvijas SEG emisijām. Lai gan emisiju apjoms ir salīdzinoši neliels, sākot ar 2009. gadu, tam ir tendence pieaugt. Kopumā lielākais SEG emisiju apjoms rodas no cementa, stikla un ķieģeļu ražošanas, veidojot 61 % no kopējām rūpniecisko procesu emisijām 2017. gadā. Lai gan fluorēto siltumnīcefekta gāzu (fluorētās gāzes43) daudzums valstī un emisiju apjomi no tām nav lieli (2017. gadā - 32 % no kopējām SEG emisijām rūpniecisko procesu un produktu izmantošanas sektorā un 2,1 % no Latvijas kopējām SEG emisijām), taču tām ir augsts globālās sasilšanas potenciāls, kas pat vairākus tūkstošus reižu pārsniedz CO2 globālās sasilšanas potenciālu. Kopš 1995. gada fluorēto gāzu emisijas ir ievērojami pieaugušas, jo tās sāka lietot ozona slāni noārdošo vielu aizstāšanai. Fluorēto gāzu lietošana palielinās arī saistībā ar pieaugošo pieprasījumu pēc gaisa kondicionēšanas iekārtām telpās un automašīnās, kā arī pieaugot iedzīvotāju labklājības un dzīves līmenim. Ņemot vērā paredzamo rūpniecības attīstības tendenci, šobrīd tiek prognozēts, ka turpināsies SEG emisiju pieaugums no rūpnieciskajiem procesiem, 2050. gadā radot 9 % SEG emisiju palielinājumu salīdzinot 2017. gadu un 22 % palielinājumu salīdzinot ar 1990. gadu. Lauksaimniecība44 ir trešais lielākais SEG emisiju avots, radot 24,6 % no kopējām Latvijas SEG emisijām 2017. gadā. Šajā sektorā būtiskākās SEG emisijas rada lauksaimniecības zemju apstrāde (60,8 %) un lopkopība (31,2 %). Kopš 1990. gada SEG emisiju apjoms lauksaimniecības sektorā ir samazinājies par 50,5 %, galvenokārt tautsaimniecības pārstrukturēšanās, ražošanas apjoma samazināšanās lauku saimniecībās, kā arī lielsaimniecību sadalīšanās mazākās saimniecībās rezultātā. Emisiju daudzumu būtiski ietekmē lauksaimniecības dzīvnieku skaita svārstības un pielietotais slāpekļa minerālmēslu daudzums. Pēdējos gados ir vērojama lauksaimniecības sektora emisiju palielināšanās, galvenokārt no lauksaimniecības zemju apstrādes, palielinoties slāpekļa saturošu minerālmēslu izmantošanai. LIZ galvenie lietošanas veidi ir aramzeme, kā arī pļavas un ganības. Latvijā lielākās platībās (ha) aizņem graudaugu, lopbarības zaļbarības kultūru kā arī tehnisko kultūru audzēšana. Visvairāk nekoptu LIZ teritoriju ir Pierīgā un Austrumlatgalē, bet vismazāk - Zemgalē. 2017. gadā Latvijā graudaugu kopraža bija 2,6 milj.t, kas ir par 42 % vairāk nekā pirms desmit gadiem. Graudu kopražas nozīmīgo pieaugumu galvenokārt ietekmēja ar graudaugiem apsēto platību pieaugums. Kopējā ar minerālmēsliem apstrādātā lauksaimniecības kultūru sējumu platība pieaug 2008.gadā - 51 %, 2010. gadā - 55%, bet 2017. gadā tika mēslots 60 % visu sējumu platību. Prognozes liecina, ka turpmāk lauksaimniecības sektora emisijas palielināsies. 2050. gadā par attiecīgi ~15 % salīdzinājumā ar 2017. gadu un 43 % pret 1990. gadu. Atkritumu apsaimniekošanas sektors45 rada apmēram 5 % no kopējām 2017. gada emisijām. Lielākā daļa emisijas rodas no atkritumu noglabāšanas izgāztuvēs (71 %) un no notekūdeņiem (20 %), atlikusī daļa - atkritumu kompostēšanas un sadedzināšanas (8 %). Salīdzinājumā ar 1990. gadu SEG emisijas no atkritumu sektora ir samazinājušās par 19,2 %. Sektorā ir vērojamas emisiju svārstības, kas izskaidrojamas ar ekonomiskās situācijas izmaiņām valstī. Prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam SEG emisijas no atkritumu apsaimniekošanas sektora sasniegs apmēram 58 % samazinājumu, ja salīdzina ar 2017. gadu un 66 % samazinājumu, salīdzinot ar 1990. gadu. 4.2. ZIZIMM sektora neto emisijas - struktūra un dinamika Atšķirībā no citiem sektoriem, ZIZIMM sektorā rodas ne tikai SEG emisijas, bet veidojas arī CO2 piesaiste (fotosintēzes procesā dzīvajā koksnes biomasā piesaistītais atmosfēras ogleklis). ZIZIMM sektors ietver sešas zemes kategorijas: meža zeme, aramzeme, zālāji, apdzīvotas vietas, mitrāji un citas zemes. Stratēģijas tvērums attiecas uz visu ZIZIMM sektoru, nevis tikai atsevišķām kategorijām. Kopējo SEG bilanci veido minēto ZIZIMM sektora kategoriju SEG emisiju summa. Laika periodā no 1990. līdz 2013. gadam kopējās SEG emisijas ZIZIMM sektorā bija mazākas nekā CO2 piesaiste. Tomēr sākot no 2010. gada vērojams SEG emisiju pieaugums ZIZIMM sektorā, turklāt arī turpmāk (līdz 2050. gadam) prognozēts, ka SEG emisijas ZIZIMM sektorā pārsniegs piesaisti. Lielākās SEG emisiju un CO2 piesaistes izmaiņas ir kategorijā "Meža zemes" (skat.4. attēlā). Galvenais cēlonis CO2 piesaistes kritumam un SEG emisiju pieaugumam ZIZIMM sektorā ir ciršanas vecumu sasniegušu un pārsniegušu audžu īpatsvara palielināšanās, kas veicinājusi mežizstrādes apjoma kāpumu un ar koku dabisko atmirumu saistīto emisiju palielināšanos. Tāpat nozīmīgs faktors ir atmežošana, būvējot jaunus infrastruktūras objektus. Mežaudžu vecumstruktūrā pēdējās desmitgadēs Latvijā visām galvenajām koku sugām, jo sevišķi lapkoku audzēs, ir palielinājies saimnieciskās izmantošanas vecumu sasniegušo un pāraugušo mežaudžu īpatsvars. Šādās mežaudzēs palēninās oglekļa uzkrāšanās dzīvajā biomasā un pieaug CO2 emisijas, mineralizējoties nedzīvajā koksnē uzkrātajam ogleklim, kā rezultātā SEG emisijas var pārsniegt oglekļa piesaisti kokaugu biomasā. 4. attēls. Latvijas ZIZIMM sektora SEG emisijas un piesaiste (kt CO2 ekv.)46 SEG emisijas no aramzemēm un zālājiem kopš 1990. gada samazinās. SEG emisiju samazinājums aramzemēs galvenokārt tiek saistīts ar organisko augšņu mineralizāciju, aramzemju transformāciju par zālājiem un apmežošanu. Lielākais SEG emisiju apjoms zālājos veidojas organiskajās augsnēs. Organiskajās augsnēs aramzemēs un zālājos būtiskas CO2 un N2O emisijas veidojas, neatkarīgi no apsaimniekošanas paņēmiena, savukārt minerālaugsnēs, oglekļa uzkrājums pieaug vai samazinās zemes izmantošanas veida vai apsaimniekošanas paņēmiena maiņas rezultātā. SEG emisijas, kas veidojas kūdras ieguves teritorijās un emisijas, kas rodas, izmantojot kūdru dārzkopībā, tiek novērtētas Mitrzemju kategorijā. Saskaņā ar 2019. gada SEG inventarizāciju emisijas no mitrzemēm laika posmā no 1990. gada līdz 2017. gadam ir pieaugušas un SEG prognozes liecina par SEG emisiju palielinājumu arī nākotnē, palielinoties kūdras ieguves apjomam un izstrādāto kūdras lauku platībai. 4.3. Latvijas kopējā virzība uz klimatneitralitāti Iepriekšējās apakšnodaļās apskatīta esošā situācija attiecībā uz pirmajiem diviem Stratēģijas mērķiem, kas attiecas uz SEG emisiju samazināšanu (neiekļaujot ZIZIMM sektoru) un neto emisijas tikai ZIZIMM sektorā. Tomēr tā kā klimatneitralitātes mērķis iekļauj sevī visu sektoru kopējo sniegumu, šajā apakšnodaļā apkopota informācija par līdzšinējo ikgadējo neto SEG emisiju bilanci, kā arī prognozes, ja tiks īstenoti tikai šobrīd paredzētie pasākumi, iekļaujot visus sektorus, tajā skaitā arī ZIZIMM. Latvijas kopējās SEG emisijas (iekļaujot ZIZIMM sektoru) 2017. gadā ir 9 618 ktCO2ekv47. Periodā no 1990. līdz 2017. gadam, valsts kopējās SEG emisijas samazinājušās par ~ 42 %. 2050. gadā, prognozētais (tikai ar pašreizējo politiku un pasākumiem SEG emisiju samazināšanai) SEG emisiju samazinājums ~17%48 salīdzinot ar 1990. gadu (5. attēls). 5. attēls. Latvijas kopējais SEG emisiju apjoms (līdz 2017. gadam) un prognoze (2018.-2050. gadam) scenārijā "ar esošajiem pasākumiem" (1990. - 2050. gads)49 5. attēlā ar vertikālo līniju nodalīta informācija par esošo situāciju no nākotnes prognozēm. Pēc sākotnējām indikatīvām prognozēm50 noteiktais SEG emisiju daudzums, kas 2050.gadā būs jākompensē ar piesaisti, ir ~ 3,6 milj.t CO2 ekv. 5. Latvijas SEG emisiju rašanās apjoma būtiskākie ietekmējošie faktori dažādos tautsaimniecības sektoros Esošai Latvijas tautsaimniecības struktūrai raksturīgs, ka Latvijas ne-ETS emisijas veido ļoti augstu īpatsvaru (~80 % no kopējām valsts emisijām). Tā kā vidēji ES valstīs ne-ETS īpatsvars veido 60 %, Latvijā ir otrs augstākais ne-ETS emisiju īpatsvars starp ES valstīm. Tas nozīmē, ka Latvijā ir ievērojami augstāks to emisiju īpatsvars, kuru mazināšanai nepieciešama aktīvāka valsts politika un iesaiste, jo tās netiek regulētas ar ES ETS. 5.1. Inovāciju potenciāls Inovāciju attīstība ir viena no valsts ekonomikas prioritātēm, kas gan vidējā, gan ilgākā termiņā nodrošinās straujāku Latvijas tautsaimniecības izaugsmi un būs par pamatu produktivitātes un pievienotās vērtības produktu pieaugumam. Latvijā šobrīd ir zems inovāciju attīstības līmenis, tomēr vērojama izaugsme, ko radījušas Latvijas veiktās iniciatīvas inovācijas vides attīstībā, īpaši atbalstot uzņēmumus inovatīvu produktu un pakalpojumu ieviešanā, kā arī jaunas ražošanas infrastruktūras iegādē. Latvija Eiropas inovācijas rezultātu un Reģionālās inovācijas rezultātu pārskatos ir iekļauta "vidējo inovatoru" valstu grupā, ierindota 24. vietā 28 valstu konkurencē, saglabājot nemainīgu pozīciju, salīdzinot ar 2017. un 2018. gada pārskata rezultātiem. Tomēr Latvijā vērojama trešā augstākā izaugsme ES, pieaugot sniegumam reitingā51 par 17,7 procentpunktiem. Latvijai ir salīdzinoši zemas investīcijas privātā sektora pētniecības un attīstības aktivitātēm, kā arī zems jaunu doktorantūras studiju beidzēju skaits. 5.2. Enerģētika Būtiski SEG emisijas ietekmējoši faktori ir ēku energoefektivitātes rādītāji, enerģētiskā drošība vietējo energoresursu izmantošanas kontekstā. Tāpat, īstenojot OMA enerģētikas sektorā, jāņem vērā tādi izaicinājumi kā gaisa kvalitātes nepasliktināšanās cietās biomasas izmantošanā lokālos siltumapgādes risinājumos, ne-emisiju AER tehnoloģiju veidu izmantošanas potenciāls, kā arī jaunu tehnoloģiju attiecībā uz oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas ieviešanas izvērtēšanu. • Energoefektivitāte ēkās Ēku fonds52 Latvijā kopumā ietver 1,37 milj. ēkas ar kopējo platību 204,7 milj. m2 - dzīvojamās ēkās (pēc platības 45%) un nedzīvojamās ēkās, t.sk. ražošanas ēkas (pēc platības 55%). Lielākā daļa no Latvijas dzīvojamā fonda pārsniedz 25 gadu vecumu (tikai 10-15% no visām dzīvojamām ēkām ir uzceltas pēdējo 10 - 15 gadu laikā), turklāt lielākais iedzīvotāju īpatsvars dzīvo daudzdzīvokļu ēkās ar zemu energoefektivitāti (vairums neatjaunoto ēku atbilstoši ēku klasifikācijas prasībām šobrīd atbilst E un F klasei). Dzīvojamo ēku energoefektivitātes rādītāju uzlabošana samazinās arī nabadzības risku, piemēram, 2018. gadā 7,5 % no mājsaimniecībām nenodrošināja pilnvērtīgu siltumapgādi (rādītājs divtik augstāks nekā citās Ziemeļeiropas valstīs). Valsts ēkās visbūtiskākais siltumenerģijas patēriņš vērojams drošības un sociālajā sfērā, īpaši reģionos, kur salīdzinoši ar pārējiem reģioniem koncentrēti cietumi un sociālās iestādes. Ēkas, kas celtas pirms II pasaules kara, galvenokārt atrodas pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijā vai arī arhitektūras pieminekļu teritorijā, šādās ēkās energoefektivitātes pasākumu īstenošanā jārēķinās ar lielākiem finanšu ieguldījumiem. • Enerģētiskā drošība Latvijas energoatkarības rādītājs 1990. gadā bija ~89%, bet 2017. gadā tas bija jau ievērojami zemāks - 43%. Latvijas primāro energoresursu patēriņu nodrošinošie vietējie energoresursi vienlaikus ir arī AER - biomasa (t.sk. koksne un salmi), ūdens, vējš, saule, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes, biogāze, kā arī ģeotermālā enerģija un hidrotermālā enerģija, savukārt, importētie energoresursi - naftas produkti, dabasgāze, akmeņogles - ir fosilie energoresursi. Līdz ar to AER izmantošanas veicināšana turpinās samazināt Latvijas atkarību no fosilo energoresursu importa, kā arī paaugstinās valsts enerģētisko drošību. • Gaisa kvalitātes aspekts Kopš Latvijas iestāšanās ES, ir būtiski palielinājusies cietās biomasas izmantošana sadedzināšanas iekārtās. Sākot ar 2012. gadu, biomasas izmantošanas īpatsvars kopējā patēriņā pārsniedz dabasgāzes izmantošanu. Šobrīd viens no galvenajiem enerģētikas sektora OMA nodrošinātājiem ir biomasa - malka, koksnes atlikumi, koksnes briketes, šķelda, granulas, kā arī bioetanols, biodīzeļdegviela, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes un biogāze. Tā kā atsevišķās zonās Rīgā jau šobrīd konstatēts paaugstināts gaisa piesārņojums, izaicinājums, it īpaši pilsētvidē, ir tāda AER izmantošana lokālajos siltumapgādes risinājumos, kas nerada negatīvu ietekmi uz gaisa kvalitāti, piemēram, izmantojot ne-emisiju tehnoloģijas vai arī dūmgāzu attīrīšanas filtrus (īpaši attiecībā uz cieto izkliedēto daļiņu emisijām). • Ne-emisiju AER tehnoloģiju veidu izmantošana Kā papildus risinājums šim izaicinājumam ir ne-emisiju AER (saules, vēja, ūdens, ģeotermālā enerģija un hidrotermālā enerģija) īpatsvara palielināšana. AER ražošanas un izmantošanas īpatsvaram elektroenerģijā ir tendence palielināties 54,58 % (2017. gadā), tomēr tādi AER kā ūdens vai vēja enerģija 2017. gadā bija tikai 8,5 % no kopējo primāro energoresursu patēriņa, bet šis īpatsvars ir palielinājies (salīdzinājumam 1990. gadā - 5,2 %). Latvijas vidējo un mazo upju teorētiskā hidroenerģijas resursu ieguve ir 900 GWh elektroenerģijas gadā. Mazo upju hidroenerģijas resursi līdz šim apgūti tikai 70 GWh, kas ir 23 % - 28 % no agrāko ūdensdzirnavu un bijušo mazo HES potenciālās jaudas. Vienlaikus gan jāņem vērā, ka potenciālo hidroenerģijas resursu apgūšana pieļaujama, tikai ņemot vērā vides un dabas aizsardzības mērķus, izvērtējot un novēršot vai mazinot iespējamo negatīvo ietekmi uz dabiskajām ekosistēmām, migrējošajām zivīm un bioloģisko daudzveidību). Elektroenerģijas izstrādes daudzums Latvijā ir lielā mērā atkarīgs no Daugavas caurteces, kas atkarīga no nokrišņu daudzuma attiecīgajā gadā. Daugavas kaskāde - Rīgas HES, Ķeguma HES un Pļaviņu HES nodrošina vidēji 40 % no Latvijā patērētās elektroenerģijas. Vēja energoresursu sadalījums Latvijā ir izteikti nevienmērīgs. Latvijas teritorijas iekšienē labvēlīgi vēja enerģijai ir tie rajoni, kur vējš veidojas paaugstinājuma rezultātā. Latvijā vislielākais vēja ātrums ir Baltijas jūras piekrastē un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē, tās ziemeļu daļā. 2017. gadā no saules saražotā elektroenerģija ir aptuveni 330 MWh, kas ir nepilni 0,002% no kopējās galalietotājiem piegādātās elektroenerģijas. Īpaši nozīmīga ir nacionāla līmeņa AER projektu, tādu kā vēja parku būvniecība vai lielo pilsētu siltumenerģijas apgādes uzņēmumu fosilo energoresursu nomaiņas uz AER, īstenošana. 5.3. Transports Attiecībā uz SEG emisijām transporta sektorā Latvijai raksturīgi faktori ir autoparka struktūra, automašīnu izvēle un lietošanas paradumi. • Esošā autoparka struktūra Latvijā gandrīz 80 % no transportlīdzekļiem ir vecāki par desmit gadiem. Dīzeļdegvielas automašīnu skaits no 2010. līdz 2017. gadam pieaudzis no vienas trešdaļas līdz vairāk nekā pusei no visiem transportlīdzekļiem. Intensīva autosatiksme, kurā kā degviela dominē fosilie energoresursi, rada ne tikai SEG emisijas, bet arī negatīvi ietekmē arī gaisa kvalitāti, it īpaši pilsētvidē, kur paaugstināta NO2 koncentrācija ir indikators, kas liecina par transportlīdzekļu radīto piesārņojumu. Kaut arī jaunās Latvijā reģistrētās automašīnas rada mazākas emisijas, tomēr Latvija joprojām ir otrajā vietā ES pēc oglekļa intensīvāko automašīnu lietošanas. Pēdējos gados ir vērojama tendence …