Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam

Informatīvais ziņojums "Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam"

2019 Saturs Termini Saīsinājumi Ievads 1. Mērķis, indikatori un rīcības virzieni 1.1. Stratēģijas virsmērķis un starpposmu mērķi 1.2. Indikatori 1.3. Rīcības virzieni 1.4. Vispārēji OMA un Stratēģijas īstenošanas principi 2. Pamatpieņēmumi 3. Stratēģijas sasaiste ar esošiem tiesību aktiem un politikas plānošanas dokumentiem 4. Latvijas līdzšinējais progress virzībā uz klimatneitralitāti 4.1. SEG emisiju struktūra un dinamika (neiekļaujot ZIZIMM sektoru) 4.2. ZIZIMM sektora neto emisijas - struktūra un dinamika 4.3. Latvijas kopējā virzība uz klimatneitralitāti 5. Latvijas SEG emisiju rašanās apjoma būtiskākie ietekmējošie faktori dažādos tautsaimniecības sektoros 5.1. Inovāciju potenciāls 5.2. Enerģētika 5.3. Transports 5.4. Lauksaimniecība un zemes izmantošana 5.5. Resursu izmantošana 5.6. Pašvaldību loma un pilsētvide 6. Iespējamie risinājumi oglekļa mazietilpīgas attīstības nodrošināšanai 6.1. Pētniecība un inovācijas oglekļa mazietilpīgās tehnoloģijās 6.2. Visaptveroša energoefektivitāte 6.3. Ilgtspējīga enerģētika 6.4. Resursefektīvs un videi draudzīgs transports 6.5. Ilgtspējīga zemes apsaimniekošana un lauksaimniecība 6.6. Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana 6.7. Ilgtspējīgas pašvaldības un pilsētvide 7. Stratēģijas īstenošana un pārskats 7.1. Stratēģijas īstenošanā iesaistītās puses 7.2. Stratēģijas īstenošanā izmantojamie instrumenti 7.3. Stratēģijas pārskats 8. Sabiedrības līdzdalība Termini Atjaunojamie energoresursi vēja, saules, ģeotermālā, viļņu, paisuma un bēguma, ūdens enerģija, kā arī aerotermālā enerģija (siltumenerģija, kura uzkrājas gaisā), ģeotermālā enerģija (siltumenerģija, kura atrodas zem cietzemes virsmas) un hidrotermālā enerģija (siltumenerģija, kura atrodas virszemes ūdeņos), atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes, biogāze un biomasa.

Biomasa organiskas izcelsmes resurss, kura enerģija ķīmiskās pārveides rezultātā tiek pārvērsta mehāniskajā enerģijā, siltumenerģijā un elektroenerģijā.

Infrastruktūra tautsaimniecības teritoriālās struktūras sastāvdaļa, ko veido transporta, sakaru, tirdzniecības, enerģētikas, ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas sistēma, kā arī mājokļi, skolas, veselības aizsardzības, kultūras, sporta u.tml. iedzīvotāju aprūpes objekti un to izkārtojums kādā teritorijā.

Inovācija process, kurā jaunas zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas idejas, izstrādnes un tehnoloģijas tiek īstenotas tirgū pieprasītā un konkurētspējīgā produktā vai pakalpojumā.

Kioto protokols starptautisks līgums (pieņemts 1997. gadā, stājies spēkā - 2005. gadā), kas pieņemts 1992. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) ietvarā. Protokols paredz, ka valstis (UNFCCC puses) samazina siltumnīcefekta gāzu emisijas, pamatojoties uz zinātnisko vienprātību par to, ka

Klasters (puduris) komersantu, pētniecības, izglītības un citu saistīto institūciju sadarbības tīkls, kas darbojas noteiktā tautsaimniecības nozarē vai savstarpēji saistītās nozarēs, izmanto radniecīgas tehnoloģijas un līdzīga profila darbaspēka resursus, sastāv no juridiski neatkarīgiem komersantiem, kas ir savstarpēji konkurējoši, un vienlaicīgi realizē savstarpēju sadarbību.

Klimats ilggadējs laikapstākļu režīms, kas veidojas Saules radiācijas, Zemes virsmas rakstura un ar to saistīto atmosfēras cirkulācijas procesu rezultātā. Klimatu raksturo vidējas un ilglaicīgas (vismaz 30 gadi) atmosfēras fizikālo rādītāju vērtības, kas piemīt Zemei kopumā vai noteiktai teritorijai (valstij vai reģionam).

Klimata pārmaiņas izmaiņas klimata stāvoklī, ko identificē (piemēram, ar statistiskiem testiem) ar izmaiņām vidējās vērtībās un/vai to īpašību mainīgumu, kas turpinās ilgākā laika periodā, parasti dekādi vai ilgāk. Klimata pārmaiņas var notikt dažādu dabisku iekšējo procesu rezultātā vai arī ārējo spēku ietekmē, piemēram, Saules aktivitātes ciklu, vulkāna izvirdumu un ilgstošu antropogēnu pārmaiņu atmosfēras sastāvā un zemes lietojumā ietekmē.

Klimatneitralitāte stāvoklis, kurā cilvēka darbība rada "nulles" neto ietekmi uz klimata sistēmu. Šāda stāvokļa sasniegšanai nepieciešams līdzsvarot siltumnīcefekta gāzu emisijas ar oglekļa dioksīda piesaisti.

Klimatnoturība sistēmu sociāla un ekoloģiska spēja (1) absorbēt stresu un uzturēt savas funkcijas klimata pārmaiņu radītas ārējās spriedzes laikā, kā arī (2) reorganizēt savu darbību, gatavojoties turpmākai klimata pārmaiņu ietekmei.

IPCC Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change), kuras mērķis ir nodrošināt objektīvu, zinātnisku viedokli par klimata pārmaiņām, tās dabisko, politisko un ekonomisko ietekmi un riskiem, kā arī iespējamām "atbildes" rīcībām.

Oglekļa mazietilpīga attīstība Organiskās augsnes ilgtspējīga1 ekonomiskā, vides un sociālā attīstība, kas balstīta gan uz zemām antropogēnām (cilvēku darbības radītām) siltumnīcefekta gāzu emisijām un augstu oglekļa dioksīda piesaistes2 līmeni, gan noturību pret klimata pārmaiņām, to radīto risku mazināšanu un klimata pārmaiņu radīto ieguvumu izmantošanu. augsnes ar augstu organiskās vielas saturu.

Parīzes nolīgums pirmā vispārējā juridiski saistošā pasaules mēroga vienošanās klimata jomā, kuras mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai un noturēt globālo sasilšanu būtiski zem 2°C robežām salīdzinot ar pirmsindustriālo līmeni un censties to ierobežot 1,5°C robežās. Parīzes nolīgums tika pieņemts 2015. gada decembrī Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Līgumslēdzējpušu konferencē.

Park & ride transportlīdzekļu novietošanas un pārsēšanās sistēma, kas paredz transportlīdzekļu stāvlaukumu sasaisti ar sabiedriskā transporta tīklu, lai pilnīgāk izmantotu sabiedrisko transportu un atslogotu transporta plūsmu pilsētas centrā.

Siltumnīcefekta gāzes CO2 (oglekļa dioksīds), CH4 (metāns), N2O (slāpekļa vienvērtīgais oksīds), slāpekļa trifluorīds (NF3) un fluoru saturošas gāzes jeb F-gāzes - SF6 (sēra heksafluorīds), PFC (perfluorogļūdeņraži), HFC (fluorogļūdeņraži).

Siltumnīcefekts atmosfēras gaisa uzkaršanas process, kas rodas, jo atmosfērā esošā ūdens tvaika un siltumnīcefekta gāzu izveidotais slānis neļauj Zemei atstarot no Saules uzņemto siltumu (infrasarkanā starojuma veidā), līdz ar to siltums uzkrājas atmosfēras zemākajos slāņos, radot un veicinot klimata pārmaiņas.

Saīsinājumi AER - atjaunojamie energoresursi ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija CCS - oglekļa uztveršana un uzglabāšana CCU - oglekļa uztveršana un izmantošana CO2 - oglekļa dioksīds CNG - saspiestā dabasgāze EK - Eiropas Komisija EK Paziņojums - "Tīru planētu - visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku"

ES - Eiropas Savienība ETS - ES Emisiju tirdzniecības sistēma HES - hidroelektrostacija IKP - iekšzemes kopprodukts IPCC - Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (Intergovernmental Panel on Climate Change) KEPS 2030 - Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam līdz 2030. gadam Konvencija - ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (UNFCCC) LIZ - lauksaimniecībā izmantojamās zemes MK - Latvijas Republikas Ministru kabinets NACE - ES Saimniecisko darbību statistiskā klasifikācija NDC - nacionāli noteiktais devums (šeit: Parīzes nolīguma īstenošanai) OECD - Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Co-operation and Development) OMA - oglekļa mazietilpīga attīstība SEG - siltumnīcefekta gāzes Stratēģija - Latvijas stratēģija klimatneitralitātes sasniegšanai līdz 2050. gadam TEN-T - Transeiropas transporta tīkls VARAM - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija VES - vēja elektrostacija ZIZIMM - zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektors ZPI - zaļais publiskais iepirkums Ievads Stratēģija ir ilgtermiņa politikas plānošanas dokuments, kas izstrādāts, lai vienlaicīgi ar klimata pārmaiņu ierobežošanu un samazināšanu vairotu Latvijas tautsaimniecības ekonomisko konkurētspēju, kā arī lai Latvijas iedzīvotājiem tiktu nodrošināta droša dzīves vide.

Tā kā OMA centieni vieno vairumu pasaules ietekmīgāko ekonomiku, starptautiski un ES līmenī Stratēģijas izstrādi nosaka ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (The United Nations Framework Convention on Climate Change, 1994) (turpmāk - Konvencija) Parīzes nolīgums un 2018. gada 11. decembra Eiropas Parlamenta un Padomes Regula 2018/19993 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību, savukārt, nacionālā līmenī - deklarācija Par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību4.

Starptautiskās politikas kontekstā Stratēģija izstrādāta, lai veicinātu:

Stratēģijas izstrāde nepieciešama arī tādēļ, ka Latvijas nacionāla līmeņa politikas plānošanas dokumentos nav izstrādāti OMA virzieni, kā arī trūkst vienotas rīcībpolitikas SEG emisiju ierobežošanai.

Vēsturiski 18. gs. 50. gadu vidū, strauji attīstoties rūpniecībai un būtiski palielinoties ogļu patēriņam, dramatiski sāka pieaugt cilvēku darbības radītais atmosfēras piesārņojums un arī SEG emisijas, īpaši oglekļa dioksīds, pastiprinot siltumnīcas efektu.

2018. gadā, salīdzinot ar 19. gs. 80. gadiem, globālās vidējās gaisa temperatūras pieaugums bija 1,1°C6, bet Latvijā šis palielinājums bijis daudz būtiskāks - 1,5°C. Mūsdienās nepārtraukti tiek pārspēti līdzšinējie rekordi gan vidējās un maksimālās temperatūras, gan nokrišņu, vētru skaita un stipruma un citu parametru ziņā. CO2 koncentrācija, kas ir cieši saistīta ar vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos, turpina pieaugt, un 2019. gada jūnijā sasniedza jau 412 ppm7.

Starptautiski klimata pārmaiņu politikas pamatnosacījumi ir aptverti Konvencijā. 2015. gada decembrī Parīzē visu Konvencijas Līgumslēdzējpušu konferencē tika pieņemts būtisks jauns ilgtermiņa dokuments - Parīzes nolīgums (Paris Agreement).

Nolīguma mērķis ir stiprināt globālo rīcību klimata pārmaiņu novēršanai un noturēt globālo sasilšanu būtiski zem 2°C robežas salīdzinot ar pirms industriālo līmeni un censties ierobežot temperatūras pieaugumu 1,5°C robežās, jo tas būtiski samazinās klimata pārmaiņu izraisītos riskus un ietekmes. Parīzes nolīgums paredz sekmēt investīciju novirzi saskaņā ar oglekļa mazietilpīgu un klimatnoturīgu attīstību.

IPCC Ziņojumā8 norādīts, ka pasaules valstu esošās apņemšanās Parīzes nolīguma ietvaros klimata pārmaiņu mazināšanai ir nepietiekamas un nenodrošinās globālās sasilšanas ierobežošanu 1,5oC robežās, līdz ar to, lai nokļūtu uz īstās "trajektorijas" pretī mērķa sasniegšanai, valstīm ir jāpalielina izvirzīto klimata mērķu ambiciozitāte.

Zinātniski pētījumi apliecina, ka cilvēka darbības izraisītā globālā sasilšana jau ir sasniegusi 1°C virs pirmsindustriālā laikmeta līmeņa un turpina pieaugt par aptuveni 0,2°C desmit gados. Ja starptautiskā līmenī klimata politikas jomā netiks pietiekami daudz darīts, globālais temperatūras palielinājums drīz pēc 2060. gada var sasniegt 2°C un turpināt pieaugt.

IPCC Ziņojums apstiprina, ka pie 1°C lielas globālās sasilšanas sagaidāms, ka aptuveni 4 % pasaules sauszemes teritorijas pārveidosies par cita tipa ekosistēmu, bet, ja globālā sasilšana sasniegs 2°C, šāda ietekme skars jau 13 % teritorijas. Paredzams, ka tad, ja globālā sasilšana sasniegs 2°C, izzudīs 99 % no pasaules koraļļu rifiem. Aptuveni 1,5-2°C liela globālā sasilšana spēj iedarbināt procesus, kuru rezultātā izkusīs Grenlandes ledus sega. Noteiktos apstākļos kļūs iespējama jūras līmeņa celšanās pat par 7 metriem, un tas tiešā veidā ietekmēs piekrastes teritorijas visā pasaulē, arī zemos Eiropas piekrastes līdzenumus un salas. Arktiskais ledus vasarā strauji kūst jau tagad, un tas negatīvi ietekmē ziemeļvalstu bioloģisko daudzveidību un vietējo iedzīvotāju iztikšanu.

Cīņa pret klimata pārmaiņām, ko rada SEG emisiju pieaugums, ir arī viens no 17 ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem (Sustainable Development Goals). Klimata pārmaiņas var radīt problēmas, kas saistītas ar pārtikas pieejamību, cilvēku veselību, labklājību, nodarbinātību, valstu ekonomisko attīstību, drošību, teritoriju attīstību, dabas integritāti, bioloģisko daudzveidību un citām jomām. OMA īstenošana nav tikai izaicinājums, bet vienlaikus arī iespēja, jo to īstenojot ieguvumi rodas ne tikai vides dimensijā, bet arī sociālajā un ekonomiskajā (skat. 1. attēlu).

Oglekļa mazietilpīga attīstība un ilgtspējīgas attīstības dimensijas Stratēģija jāīsteno iespējami visaptverošāk, ātrāk un efektīvāk, tādējādi gan izpildot starptautiskos mērķus un uzlabojot iedzīvotāju dzīves kvalitāti, gan arī stiprinot Latvijas ekonomikas konkurētspēju (īstenojot tādus pasākumus kā energoefektivitātes paaugstināšana, vietējo (atjaunojamo) energoresursu izmantošanas veicināšana, aprites ekonomikas un bioekonomikas īstenošana, sekmējot klimata tehnoloģiju inovāciju attīstību un ražošanu Latvijā).

Stratēģija ir ilgtermiņa stratēģisks dokuments, kas jāievieš, horizontāli integrējot SEG un klimatnoturīguma mērķus visās tautsaimniecības nozarēs. Paralēli Stratēģijas ieviešanai, jānodrošina periodisks stratēģijas progresa un ieviešanas efektivitātes izvērtējums, nodrošinot Stratēģijas mērķu sasniegšanu.

Stratēģijā vispirms izklāstīti izstrādē izdarītie pamatpieņēmumi, kam seko Stratēģijas mērķa un rezultatīvo rādītāju, pēc kuriem noteikt virzības progresu, definēšana. Tālāk sniegta aktuālā informācija par Stratēģijas izstrādes laikā esošo Latvijas progresu SEG emisiju ierobežošanā, kas nākamajā nodaļā izvērsta, identificējot būtiskākos Latvijai specifiskos SEG emisiju rašanās faktorus. Turpmāk piedāvāti iespējamie risinājumi OMA īstenošanai, kā arī sniegts Stratēģijas īstenošanas pārskats un norādes par sabiedrības līdzdalību.

Stratēģijas virsmērķis: Latvijas klimatneitralitāte 2050. gadā.

Tā kā OMA īstenošanas galamērķis ir Latvijas klimatneitralitātes sasniegšana, būtiski ir ne tikai samazināt SEG emisijas, bet arī paaugstināt CO2 piesaisti. Tātad ir divi stratēģiski mērķi:

Mērķa sasniegšana īstenojama trīs SEG emisiju samazināšanas posmos (desmitgadēs). Sasniedzamie rezultatīvie rādītāji attēloti 1. tabulā.

2040. g.

2050. g.

SEG emisijas (bez ZIZIMM sektora) 26 299 ktCO2ekv. -55 % -65 % (salīdzinājumā ar 1990. gadu) -85 % (salīdzinājumā ar 1990. gadu) Klimatneitralitāte (nesamazināmās SEG emisijas kompensē piesaiste ZIZIMM sektorā) CO2 piesaiste un SEG emisijas ZIZIMM sektorā -9 828 ktCO2ekv. (piesaiste) 2 094 ktCO2ekv. (emisijas) ≤1 047 ktCO2ekv. (emisijas) Neto "0" emisijas (sektora piesaiste kompensē sektora emisijas) Virzība uz klimat-neitralitāti (kopējās SEG emisijas, iekļaujot un ZIZIMM sektoru) 16 471 ktCO2ekv. -16 % -38 %* (salīdzinājumā ar 1990. gadu) -76% * (salīdzinājumā ar 1990. gadu) * mērķis tiek uzskatīts par izpildītu, ja novirze ir ±5% 1. tabulā ar dzeltenu ietvaru apvilktie mērķi 2030. un 2040. gadam var tikt mainīti, ja pētījumu (Stratēģijas protokollēmums paredz nozaru ministrijām veikt izpēti, kā savas atbildības/sfēras ietvaros virzīties uz klitmatneitralitāti) un diskusiju ceļā izdodas vienoties par piemērotāku trajektoriju klimatneitralitātes mērķa sasniegšanai 2050. gadā.

Attiecīgais pakāpeniskums kopējā virsmērķa sasniegšanai (klimatneitralitāte 2050. gadā) noteikts, atbilstoši tā sauktajai inovāciju S-līknei jeb Basa difūzijas modelim, kas matemātiski apraksta, kā jaunas inovācijas tiek adaptētas esošā un potenciālā lietotāja mijiedarbības ietekmē. Saskaņā ar šo teoriju inovāciju līkne sākumposmā ir lēzena, jo sākotnēji inovācijas lieto tikai novatori, bet pēc tam arī ātrie piekritēji, savukārt, vidusposmā lietotāju skaits strauji pieaug un tehnoloģijas sāk lietot vairākums. Beigu posmā tehnoloģijas lietotāju pieauguma tempi atkal samazinās un lietotāju pieaugums ir lēns. Ņemot vērā to, ka OMA īstenošana lielā mērā ir atkarīga no "zaļo" tehnoloģiju un inovāciju izplatīšanās ātruma, arī Latvijas Stratēģijas mērķi noteikti atbilstoši iepriekš minētajai teorijai

1.2. Indikatori Stratēģijas īstenošanas virzības novērtēšanai svarīga nozīme ir indikatoriem, kas norāda virzības tendenci (tuvināšanos vai attālināšanos no klimatneitralitātes mērķa).

SEG emisiju intensitātes samazināšanās norāda uz OMA īstenošanu, kas veicinājusi arī ekonomisko izaugsmi valstī.

SEG emisiju apjoma izmaiņu ikgadēja novērtēšana katrā sektorā attiecībā uz iepriekšējo periodu, ļauj pārliecināties, ka virzība uz klimatneitralitāti noris pastāvīgi un visos tautsaimniecības sektoros.

1.3. Rīcības virzieni

Tehnoloģisko risinājumu pieeja ietver risinājumus, kas primāri vērsti uz tiešiem SEG emisiju samazinājumiem (tehnoloģiskie un procesu risinājumi). Īstenojot šo taktiku ir jāparedz būtiskas investīcijas: o tiešajos SEG emisiju samazinājumos (enerģētikā, transportā, lauksaimniecībā, atkritumu apsaimniekošanā, rūpnieciskajos procesos u.c.), o "zaļo" inovāciju attīstīšanā un komercializēšanā, kas optimālajā scenārijā nodrošinātu iespēju arī inovatīvu tehnoloģiju eksportam.

Savukārt, dzīvesveida maiņas pieeja ietver risinājumus, kas primāri vērsti uz dzīvesveida maiņu un netiešiem SEG emisiju samazinājumiem, īstenojot: o plašus sabiedrības informēšanas un izglītošanas pasākumus, lai nodrošinātu ikviena iedzīvotāja izpratni un ieinteresētību virzībā uz klimatneitralitāti; o nodokļu sistēmas "zaļināšanu", pielāgojot visu nodokļu sistēmu tā, lai gan iedzīvotājiem, gan komersantiem būtu skaidra valsts kopējā ilgtermiņa virzība (t.i., lai ar nodokļu politiku netiktu doti pretrunīgi signāli), kā arī ikvienam radītu ekonomiskus stimulus izvēlēties videi draudzīgākus paradumus un tehnoloģijas.

Rīcības virzieni ir plašāk izvērsti turpmāk (skat. 6. nodaļu).

Konkrēti pasākumi un dažādu tautsaimniecības sektoru devums klimatneitralitātes mērķa sasniegšanai tiks noteikts secīgajos NEKP, kā arī īsāka termiņa nozaru plānošanas dokumentos.

1.4. Vispārēji OMA un Stratēģijas īstenošanas principi Virzībai uz klimatneitralitāti jāiet roku rokā ar ekonomiskās labklājības un sociālā taisnīguma nodrošināšanu (skat. 1. attēlu).

OMA (nosaka, kas jāīsteno) vispārēji (horizontāli) principi:

Vispārīgi Stratēģijas īstenošanas principi (nosaka, kā jāīsteno Stratēģija):

Iedzīvotāju skaits samazināsies līdz ~1,5 milj.

Saskaņā ar valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs"

2017. gada ziņojumu "Klimata pārmaiņu scenāriji Latvijai"15 gaisa temperatūra līdz gadsimta beigām Latvijā palielināsies par vidēji 3,5°C - 5,5°C. Gada maksimālā gaisa temperatūra gadsimta beigās Latvijā vidēji varētu sasniegt pat +35°C. Toties visbūtiskāk līdz 2100. gadam paaugstināsies minimālā gaisa temperatūra - par vidēji 9,3°C līdz 13,5°C.

Līdzšinējo klimatisko apstākļu, kā arī nākotnes klimata pārmaiņu scenāriju analīze uzskatāmi demonstrē, ka izteiktas klimata pārmaiņu tendences turpināsies arī visa šī gadsimta laikā. Visbūtiskākās izmaiņas skars klimatisko parametru ekstremālās vērtības, kas norāda, ka nākotnē aizvien biežāk nāksies saskarties ar Latvijas teritorijai neraksturīgiem un ekstremāliem laikapstākļiem.

Kā būtiskākie klimata pārmaiņu izraisītie riski Latvijā gaidāmi tādi riski kā sezonu t.sk. veģetācijas perioda izmaiņas, paaugstināta ugunsbīstamība, kaitēkļu un patogēnu savairošanās, koku slimības, vietējo sugu izstumšana, jaunu sugu ienākšana, elpošanas sistēmu slimību izplatība, nokrišņu izraisīti plūdi, vējuzplūdi, ekstrēmas spēcīgas vēja brāzmas, elektropadeves traucējumu rašanās, sasaluma mazināšanās, kailsals, augsnes izkalšana, eitrofikācija, infrastruktūru bojājumi, aprīkojuma pārkaršana, infekcijas slimību izplatība un karstuma dūrieni.

Tādējādi klimata pārmaiņas Latvijā radīs riskus un līdz ar to arī zaudējumus veselības un labklājības jomā, civilajā aizsardzībā, lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, tūrismā un ainavu plānošanā, būvniecībā un infrastruktūras plānošanā, kā arī bioloģiskajā un ekosistēmu pakalpojumu daudzveidībā.

2018. gada 28. novembrī EK publicētajā paziņojumā "Tīru planētu visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku" (EK Paziņojums) skaidrots, ka tikai jau šobrīd ES apstiprināto tiesību normu prasību pilnīga ieviešana līdz 2030. gadam jau nodrošinās SEG samazinājumu par aptuveni 45% un līdz 2050. gadam - par aptuveni 60%. Tomēr ES stratēģiski jātiecas uz klimatneitralitāti 2050. gadā, ko, tāpat kā vairums ES dalībvalstu, atbalsta arī Latvija16, uzskatot, ka ES jāparāda līderība cīņā ar klimata pārmaiņām, kā arī paužot gatavību pārskatīt ES iesniegto NDC Parīzes nolīguma īstenošanai jeb SEG emisiju samazināšanas mērķus 2030. gadam.

Tā kā Parīzes nolīgumu ir ratificējušas gandrīz visas pasaules valstis, tiek pieņemts, ka tās visas virzīsies uz oglekļa mazietilpīgu attīstību. Dažādas industrijas jau šobrīd sāk apzināties aprites ekonomikas priekšrocības, tādējādi pieprasījums pēc enerģijas intensīviem izejmateriāliem mazināsies, vienlaikus pieaugot materiālu produktivitātei un samazinoties radīto atkritumu daudzumam.

Arī dažādas nozaru asociācijas paudušas atbalstu un apņēmušās aktīvi rīkoties klimata pārmaiņu mazināšanas jomā, brīvprātīgi izvirzot sev 2050. gadā sasniedzamos klimata pārmaiņu mazināšanas mērķus, piemēram, Ķīmisko vielu ražotāju asociāciju starptautiskā padome, Starptautiskā gaisa transporta asociācija (IATA) un Gaisa transporta darba grupa (ATAG).

Pārliecinoši rezultāti iegūti arī 2017. gadā Kantar TNS Latvia organizētajā aptaujā18, kurā secināts, ka 85 % Latvijas iedzīvotāju (vecumā no 15 līdz 74 gadiem) atzīst, ka klimata pārmaiņas notiek un ir novērojamas arī Latvijā. Turklāt iedzīvotāji kļuvuši arī sociāli aktīvāki, piemēram, kustība Fridays For Future Latvia ir iesaistījusies globālajā klimata streikā, organizējot vairākas ar zaļo politiku saistītas protesta akcijas, kurās pulcēti vairāki simti jauniešu19, vēršot uzmanību uz ambiciozākas rīcības nepieciešamību, lai sasniegtu Parīzes nolīguma mērķus.

Ņemot vērā klimata pārmaiņu radīto seku pastiprināšanos, kā arī ES politiskos uzstādījumus, Latvijas iedzīvotāju izpratne un ieinteresētība par klimata pārmaiņu mazināšanu arvien pieaugs.

Atsaucoties uz Starptautiskās atjaunojamās enerģijas aģentūras ziņojumā norādīto, Stratēģijā tiek pieņemts, ka enerģijas pāreja balstīsies straujā atjaunojamo energoresursu cenu samazinājumā, cenas turpinās samazināties saules paneļiem un vēja enerģijai, kas tiek novērots jau šobrīd. Arī attiecībā uz transporta sektoru, tiek pieņemts, ka nākotnē transporta enerģijā dominēs atjaunojama elektroenerģija, attīstītas biodegvielas un dažādas elektrifikācijas tehnoloģijas, to skaitā elektromobiļi.

Lai īstenotu OMA, būs nepieciešams ES ekonomikas modernizācijas un dekarbonizācijas ietvaros stimulēt ievērojamas papildu investīcijas. Patlaban ES energosistēmā un saistītajā infrastruktūrā tiek investēti aptuveni 2 % no ES IKP (izņemot ar transportlīdzekļu aizstāšanu saistītās investīcijas). Saskaņā ar EK Paziņojumā minēto, lai nonāktu pie klimatneitrālas ekonomikas, šim apjomam ES būtu jāpalielinās līdz 2,8 % jeb līdz 520 - 575 miljardiem EUR gadā21.

Enerģijas transformācijai (pārejai no fosiliem energoresursiem uz atjaunojamiem) ir ekonomiskais pamatojums, jo papildus izmaksas tiks segtas ar ietaupījumiem no samazināta gaisa piesārņojuma, veselības uzlabojumiem, zemākiem postījumiem, salīdzinot ar situāciju, kurā netiktu darīts nekas, lai mazinātu klimata pārmaiņas.

Savukārt lietus un sniega kušanas radīto plūdu pieauguma sekas klimata pārmaiņu ietekmē Latvijā ēkām var radīt ikgadējos ekonomiskos zaudējumus 40 - 50 tūkst. EUR (periodā 2020. -2040. gads) un ap 160 - 210 tūkst. EUR gadā laika periodā 2070. - 2100.gads. Sniega segas pārslodzes pieauguma dēļ uz jumtiem paredzētais ekonomiskais apdraudējums tuvākā nākotnē (līdz 2040. gadam) ir ap 90 tūkst. EUR gadā, bet gadsimta beigās (periodā 2071. - 2100.gads) tas būs ap 300 - 700 tūkst. EUR gadā.

Novērtējot kavējumu dienas, kas rodas sliežu ceļu degradācijas dēļ, ikgadējie kavējuma zaudējumi laika periodā 2040. - 2070. gads ir ap 0,2 milj. EUR ar pieaugumu 0,1 milj. EUR, bet laika periodā 2070. - 2100. gads attiecīgi ir 0,4 milj. EUR un 0,3 milj. EUR. Pētījumi rāda, ka ikgadējus finansiālus zaudējumus Latvijā radīs arī uzplūdu radīto bojājumu pieaugums ceļiem jūras piekrastē un upju grīvas pilsētās, lietus gāžu plūdu radīto bojājumu pieaugums ceļiem (kopā ar ceļu sasaluma perioda samazināšanos), palielināta asfalta kušana un citi ceļu seguma bojājumi, pastiprināta sliežu izliekšanās, materiālu nolietojums un uzbērumu nestabilitāte karstuma dēļ, uzplūdu radīto bojājumu pieaugums ostām 25 .

Parīzes nolīgums, kas tika pieņemts Konvencijas Līgumslēdzēju pušu konferences 21. sesijā Parīzē, Francijā nosaka, ka nolīguma dalībvalstīm ir jāizstrādā ilgtermiņa zemu SEG emisiju attīstības stratēģijas26.

2015. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā pieņēma rezolūciju "Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam" jeb Dienaskārtība 2030. Tā nosaka 17 Ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM), lai pasaulē mazinātos nabadzība un pasaules attīstība būtu ilgtspējīga. Viens no tiem ir: "Veikt steidzamus pasākumus, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un to ietekmi."

Stratēģijas izstrādi savos politikas dokumentos ES ir iekļāvusi atbilstoši starptautiskajiem dokumentiem. Jau Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES) Nr. 525/201329 4. pants noteica, ka ES dalībvalstīm ir jāizstrādā nacionālās zemu oglekļa emisiju attīstības stratēģijas un jāziņo par izstrādes progresu sākot ar 2015. gadu, savukārt, regulā Nr. 2018/1999 integrēti regulas (ES) Nr. 525/2013 noteikumi, kā arī noteikts, ka līdz 2020. gada 1. janvārim katrai ES dalībvalstij jāsagatavo un jāiesniedz Eiropas Komisijā sava ilgtermiņa OMA stratēģija līdz 2050. gadam.

Nozīmīgs rīcībpolitiku kopums ES līmenī ir Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam līdz 2030. gadam (Policy framework for climate and energy from 2020 to 2030), kurā ir ietverti ES kopējie un dalībvalstu SEG emisiju samazināšanas mērķi ES Emisiju tirdzniecības sistēmas un ne-ETS30 sektoriem, kā arī AER kopējā enerģijas gala patēriņā un energoefektivitātes mērķi. Latvijai, ieviešot Stratēģiju, ir jāņem vērā KEPS 2030 pakotnes ietvaros apstiprinātos ES tiesību aktus un Latvijai noteiktos mērķus (ETS (kopējs ES) un ne-ETS sektoriem (individuāls katrai ES dalībvalstij)).

Papildus tam ES izstrādāti arī vairāki regulējuma kopumi (pakotnes), kurās ņemti vērā OMA principi, piemēram, Mobilitātes pakotne31, Aprites ekonomikas pakotne32, kā arī Rīcības plāns ilgtspējīgam finansējumam33 un Tīra enerģija visiem Eiropas iedzīvotājiem34.

Stratēģiju atbalstošie politikas plānošanas dokumenti Tā kā šobrīd Latvijas nacionāla līmeņa politikas plānošanas dokumentos nav pietiekami izstrādāti OMA virzieni, kā arī trūkst vienotas rīcībpolitikas SEG emisiju samazināšanai, Stratēģijā apkopoti un papildināti nacionāla līmeņa politikas plānošanas dokumentos, kā arī dažādu nozaru plānošanas dokumentos jau šobrīd ietvertie attīstības virzieni OMA veicināšanai.

Galvenie SEG emisiju avoti 2017. gadā35 (neiekļaujot ZIZIMM) Katrs no 3. attēlā norādītajiem sektoriem ietver arī sīkākas apakškategorijas, pēc kurām iespējams noteikt atbilstošas saimnieciskās darbības36, pēc tāda iedalījuma ir jāveic ikgadējā starptautiskā ziņošana par SEG emisijām.

Saskaņā ar 2019. gadā iesniegto Latvijas SEG inventarizāciju37 Latvijas kopējās emisijas 2017. gadā (bez ZIZIMM sektora) ir 11 325 ktCO2ekv. Līdz ar to periodā no 1990. līdz 2017. gadam, valsts kopējās SEG emisijas, neskaitot ZIZIMM sektoru, samazinājušās par ~57 %. 2019. gada SEG prognozes (turpmāk - SEG prognozes) liecina, ka 2050. gadā, neskaitot ZIZIMM, iespējamais SEG samazinājums varētu būt 68 %38 (salīdzinot ar 1990. gadu). SEG emisiju prognozēs uz 2050. gadu ir ņemta vērā tikai pašreizējā politika un pasākumi, un scenārijs paredz tikai pašreiz pieejamās komerciālās tehnoloģijas.

Enerģētika39 ir lielākais SEG emisiju avots un radīja 34 % no kopējām 2017. gada emisijām (3. attēls).

Enerģētikas sektorā tiek uzskaitītas emisijas no sadedzināšanas procesiem visās tautsaimniecības nozarēs. Lielāko daļu no emisijām rada enerģētikas nozares (publiskā elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana - 40%), tad seko komerciālais, institucionālais, mājsaimniecības, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības sektori (39 %), atlikušo daļu veido apstrādes rūpniecība un būvniecība, militārais transports un difūzās emisijas no naftas un dabasgāzes. Salīdzinot ar 1990. gadu emisiju apjomi ir samazinājušies visos enerģētikas nozares apakšsektoros, bet vislielākais samazinājums ir vērojams apstrādes rūpniecībā un būvniecībā (83 %), kā arī pakalpojumu, mājsaimniecības, lauksaimniecības, zivsaimniecības un mežsaimniecības sektoros (74 %). Enerģētikas sektora emisijas svārstās atkarībā no ekonomiskajām izmaiņām valstī un būtiski atšķirīgām ziemas vidējām temperatūrām. Būtisks faktors enerģētikas SEG emisiju samazinājumam kopējā bilancē ir energoefektivitāte, kurināmā nomaiņa no šķidrajiem un cietajiem kurināmajiem uz dabasgāzi, kā arī fosilo energoresursu aizstāšana ar biomasu un citiem AER veidiem. Svarīgi faktori energoresursu nomaiņai ir tā cena un pieejamība, kā arī valsts politika un pasākumi, tai skaitā atbalsta pasākumi.

Kopējais siltumenerģijas patēriņš Latvijā no 1990. gada ir samazinājies. Lielākais siltumenerģijas patēriņa samazinājums ir attiecināms uz rūpnieciskās ražošanas uzņēmumiem40, daļēji attiecināms arī uz mājsaimniecībās īstenotajiem energoefektivitātes pasākumiem. Mājsaimniecībās patērētā enerģija veido līdz 40 % no visas energobilances, tādēļ ēku sektors ietver ievērojamu potenciālu kopējo energoefektivitātes mērķu sasniegšanā.

Lai arī elektroenerģijas patēriņš, salīdzinot ar 1990. gadu, ir samazinājies, tomēr periodā no 2005. gada tas palielinās.

Izmaiņas ir izskaidrojamas ar iedzīvotāju labklājības un dzīves līmeņa uzlabošanos, kā arī ar tehnoloģiju attīstību, arvien vairāk pakalpojumu sektorā un mājsaimniecībās izmantojot elektriskās un elektroniskās ierīces.

Saražotās enerģijas apjoma samazinājums pārveidošanas sektorā ir skaidrojams ar saražotās elektroenerģijas pieaugumu HES un VES. Saražotā elektroenerģija 2017. gadā HES bija 4 381 GWh, VES saražotais elektroenerģijas apjoms 2017. gadā bija 150 GWh.

Pārveidošanas sektorā pārsvarā izmanto dabasgāzi, kuras īpatsvars pakāpeniski samazinās: 2010. gadā - 81,0 %, 2016. gadā - 60,1 % un 2017. gadā - 53,7 %. Piecu gadu laikā pārveidošanas sektorā patērēto AER īpatsvars pieaudzis par 17,2 procentpunktiem un 2017. gadā sasniedza 45,9 %. Pēdējo piecu gadu laikā saražotā elektroenerģija biomasas (kurināmās koksnes) koģenerācijas stacijās un elektrostacijās pieauga no 215 līdz 525 GWh un biogāzes koģenerācijas stacijās no 288 līdz 405 GWh.

Atbilstoši prognozēm enerģētikas sektora emisijas esošajā situācijā 2050. gadā samazināsies, ja salīdzina ar 2017. gadu, apmēram par 34 %, bet salīdzinot ar 1990. gadu tās samazināsies par 86 %.

Transports41 ir otrais lielākais SEG emisiju avots un ir radījis 29 % no kopējām 2017. gada emisijām.

Salīdzinot ar 1990. gadu emisiju apjomi transporta sektorā ir palielinājušies par 9,4 %.

Lielākā daļa no transporta sektora SEG emisijām 2017. gadā ir radītas no autoceļa transporta (93,88 %), savukārt, autotransporta apakšsektorā lielākais emisiju radītājs pa transportlīdzekļu grupām ir pasažieru automašīnas, kam seko kravas transportlīdzekļi un autobusi. Dzelzceļš rada vien 5,5 % no kopējām transporta sektora emisijām, jūras transports - 0,48 %, bet aviācija - 0,14 %.

Kaut arī motorizēto transportlīdzekļu daudzums ir zemāks nekā vidēji OECD valstīs, kā arī iedzīvotāju skaits nākotnē visdrīzāk samazināsies, tomēr tiek prognozēts, ka motorizēto transportlīdzekļu skaits Latvijā pieaugs līdz ar iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumu, kā arī pieaugošajām suburbanizācijas tendencēm. Saskaņā ar prognozēm sagaidāms, ka 2050. gadā emisijas transporta sektorā, attiecībā pret 2017. un 1990. gadu, kopumā samazināsies (attiecīgi par 53 % un 47 %).

Rūpniecisko procesu un produktu izmantošanas sektorā42 tiek uzskaitītas emisijas, kas rodas no rūpnieciskajiem procesiem, no izejvielu izmantošanas rūpnieciskajā ražošanā, no ķīmisko vielu izmantošanas un kurināmā izmantošanas neenerģētiskām vajadzībām. 2017. gadā šajā sektorā tika radīti 6,5 % no kopējām Latvijas SEG emisijām. Lai gan emisiju apjoms ir salīdzinoši neliels, sākot ar 2009. gadu, tam ir tendence pieaugt. Kopumā lielākais SEG emisiju apjoms rodas no cementa, stikla un ķieģeļu ražošanas, veidojot 61 % no kopējām rūpniecisko procesu emisijām 2017. gadā. Lai gan fluorēto siltumnīcefekta gāzu (fluorētās gāzes43) daudzums valstī un emisiju apjomi no tām nav lieli (2017. gadā - 32 % no kopējām SEG emisijām rūpniecisko procesu un produktu izmantošanas sektorā un 2,1 % no Latvijas kopējām SEG emisijām), taču tām ir augsts globālās sasilšanas potenciāls, kas pat vairākus tūkstošus reižu pārsniedz CO2 globālās sasilšanas potenciālu.

Kopš 1995. gada fluorēto gāzu emisijas ir ievērojami pieaugušas, jo tās sāka lietot ozona slāni noārdošo vielu aizstāšanai.

Fluorēto gāzu lietošana palielinās arī saistībā ar pieaugošo pieprasījumu pēc gaisa kondicionēšanas iekārtām telpās un automašīnās, kā arī pieaugot iedzīvotāju labklājības un dzīves līmenim. Ņemot vērā paredzamo rūpniecības attīstības tendenci, šobrīd tiek prognozēts, ka turpināsies SEG emisiju pieaugums no rūpnieciskajiem procesiem, 2050. gadā radot 9 % SEG emisiju palielinājumu salīdzinot 2017. gadu un 22 % palielinājumu salīdzinot ar 1990. gadu.

Lauksaimniecība44 ir trešais lielākais SEG emisiju avots, radot 24,6 % no kopējām Latvijas SEG emisijām 2017. gadā. Šajā sektorā būtiskākās SEG emisijas rada lauksaimniecības zemju apstrāde (60,8 %) un lopkopība (31,2 %).

Kopš 1990. gada SEG emisiju apjoms lauksaimniecības sektorā ir samazinājies par 50,5 %, galvenokārt tautsaimniecības pārstrukturēšanās, ražošanas apjoma samazināšanās lauku saimniecībās, kā arī lielsaimniecību sadalīšanās mazākās saimniecībās rezultātā. Emisiju daudzumu būtiski ietekmē lauksaimniecības dzīvnieku skaita svārstības un pielietotais slāpekļa minerālmēslu daudzums. Pēdējos gados ir vērojama lauksaimniecības sektora emisiju palielināšanās, galvenokārt no lauksaimniecības zemju apstrādes, palielinoties slāpekļa saturošu minerālmēslu izmantošanai.

LIZ galvenie lietošanas veidi ir aramzeme, kā arī pļavas un ganības. Latvijā lielākās platībās (ha) aizņem graudaugu, lopbarības zaļbarības kultūru kā arī tehnisko kultūru audzēšana.

Visvairāk nekoptu LIZ teritoriju ir Pierīgā un Austrumlatgalē, bet vismazāk - Zemgalē. 2017. gadā Latvijā graudaugu kopraža bija 2,6 milj.t, kas ir par 42 % vairāk nekā pirms desmit gadiem.

Graudu kopražas nozīmīgo pieaugumu galvenokārt ietekmēja ar graudaugiem apsēto platību pieaugums.

Kopējā ar minerālmēsliem apstrādātā lauksaimniecības kultūru sējumu platība pieaug 2008.gadā - 51 %, 2010. gadā - 55%, bet 2017. gadā tika mēslots 60 % visu sējumu platību.

Prognozes liecina, ka turpmāk lauksaimniecības sektora emisijas palielināsies. 2050. gadā par attiecīgi ~15 % salīdzinājumā ar 2017. gadu un 43 % pret 1990. gadu.

Atkritumu apsaimniekošanas sektors45 rada apmēram 5 % no kopējām 2017. gada emisijām. Lielākā daļa emisijas rodas no atkritumu noglabāšanas izgāztuvēs (71 %) un no notekūdeņiem (20 %), atlikusī daļa - atkritumu kompostēšanas un sadedzināšanas (8 %). Salīdzinājumā ar 1990. gadu SEG emisijas no atkritumu sektora ir samazinājušās par 19,2 %. Sektorā ir vērojamas emisiju svārstības, kas izskaidrojamas ar ekonomiskās situācijas izmaiņām valstī.

Prognozes liecina, ka līdz 2050. gadam SEG emisijas no atkritumu apsaimniekošanas sektora sasniegs apmēram 58 % samazinājumu, ja salīdzina ar 2017. gadu un 66 % samazinājumu, salīdzinot ar 1990. gadu.

4.2. ZIZIMM sektora neto emisijas - struktūra un dinamika Atšķirībā no citiem sektoriem, ZIZIMM sektorā rodas ne tikai SEG emisijas, bet veidojas arī CO2 piesaiste (fotosintēzes procesā dzīvajā koksnes biomasā piesaistītais atmosfēras ogleklis). ZIZIMM sektors ietver sešas zemes kategorijas: meža zeme, aramzeme, zālāji, apdzīvotas vietas, mitrāji un citas zemes. Stratēģijas tvērums attiecas uz visu ZIZIMM sektoru, nevis tikai atsevišķām kategorijām.

Kopējo SEG bilanci veido minēto ZIZIMM sektora kategoriju SEG emisiju summa. Laika periodā no 1990. līdz 2013. gadam kopējās SEG emisijas ZIZIMM sektorā bija mazākas nekā CO2 piesaiste. Tomēr sākot no 2010. gada vērojams SEG emisiju pieaugums ZIZIMM sektorā, turklāt arī turpmāk (līdz 2050. gadam) prognozēts, ka SEG emisijas ZIZIMM sektorā pārsniegs piesaisti.

Lielākās SEG emisiju un CO2 piesaistes izmaiņas ir kategorijā "Meža zemes" (skat.4. attēlā).

Galvenais cēlonis CO2 piesaistes kritumam un SEG emisiju pieaugumam ZIZIMM sektorā ir ciršanas vecumu sasniegušu un pārsniegušu audžu īpatsvara palielināšanās, kas veicinājusi mežizstrādes apjoma kāpumu un ar koku dabisko atmirumu saistīto emisiju palielināšanos. Tāpat nozīmīgs faktors ir atmežošana, būvējot jaunus infrastruktūras objektus. Mežaudžu vecumstruktūrā pēdējās desmitgadēs Latvijā visām galvenajām koku sugām, jo sevišķi lapkoku audzēs, ir palielinājies saimnieciskās izmantošanas vecumu sasniegušo un pāraugušo mežaudžu īpatsvars.

Šādās mežaudzēs palēninās oglekļa uzkrāšanās dzīvajā biomasā un pieaug CO2 emisijas, mineralizējoties nedzīvajā koksnē uzkrātajam ogleklim, kā rezultātā SEG emisijas var pārsniegt oglekļa piesaisti kokaugu biomasā.

Latvijas ZIZIMM sektora SEG emisijas un piesaiste (kt CO2 ekv.)46 SEG emisijas no aramzemēm un zālājiem kopš 1990. gada samazinās. SEG emisiju samazinājums aramzemēs galvenokārt tiek saistīts ar organisko augšņu mineralizāciju, aramzemju transformāciju par zālājiem un apmežošanu.

Lielākais SEG emisiju apjoms zālājos veidojas organiskajās augsnēs. Organiskajās augsnēs aramzemēs un zālājos būtiskas CO2 un N2O emisijas veidojas, neatkarīgi no apsaimniekošanas paņēmiena, savukārt minerālaugsnēs, oglekļa uzkrājums pieaug vai samazinās zemes izmantošanas veida vai apsaimniekošanas paņēmiena maiņas rezultātā.

SEG emisijas, kas veidojas kūdras ieguves teritorijās un emisijas, kas rodas, izmantojot kūdru dārzkopībā, tiek novērtētas Mitrzemju kategorijā. Saskaņā ar 2019. gada SEG inventarizāciju emisijas no mitrzemēm laika posmā no 1990. gada līdz 2017. gadam ir pieaugušas un SEG prognozes liecina par SEG emisiju palielinājumu arī nākotnē, palielinoties kūdras ieguves apjomam un izstrādāto kūdras lauku platībai.

4.3. Latvijas kopējā virzība uz klimatneitralitāti Iepriekšējās apakšnodaļās apskatīta esošā situācija attiecībā uz pirmajiem diviem Stratēģijas mērķiem, kas attiecas uz SEG emisiju samazināšanu (neiekļaujot ZIZIMM sektoru) un neto emisijas tikai ZIZIMM sektorā. Tomēr tā kā klimatneitralitātes mērķis iekļauj sevī visu sektoru kopējo sniegumu, šajā apakšnodaļā apkopota informācija par līdzšinējo ikgadējo neto SEG emisiju bilanci, kā arī prognozes, ja tiks īstenoti tikai šobrīd paredzētie pasākumi, iekļaujot visus sektorus, tajā skaitā arī ZIZIMM.

Latvijas kopējās SEG emisijas (iekļaujot ZIZIMM sektoru) 2017. gadā ir 9 618 ktCO2ekv47. Periodā no 1990. līdz 2017. gadam, valsts kopējās SEG emisijas samazinājušās par ~ 42 %. 2050. gadā, prognozētais (tikai ar pašreizējo politiku un pasākumiem SEG emisiju samazināšanai) SEG emisiju samazinājums ~17%48 salīdzinot ar 1990. gadu (5. attēls).

Pēc sākotnējām indikatīvām prognozēm50 noteiktais SEG emisiju daudzums, kas 2050.gadā būs jākompensē ar piesaisti, ir ~ 3,6 milj.t CO2 ekv.

5.1. Inovāciju potenciāls Inovāciju attīstība ir viena no valsts ekonomikas prioritātēm, kas gan vidējā, gan ilgākā termiņā nodrošinās straujāku Latvijas tautsaimniecības izaugsmi un būs par pamatu produktivitātes un pievienotās vērtības produktu pieaugumam.

Latvijā šobrīd ir zems inovāciju attīstības līmenis, tomēr vērojama izaugsme, ko radījušas Latvijas veiktās iniciatīvas inovācijas vides attīstībā, īpaši atbalstot uzņēmumus inovatīvu produktu un pakalpojumu ieviešanā, kā arī jaunas ražošanas infrastruktūras iegādē.

Latvija Eiropas inovācijas rezultātu un Reģionālās inovācijas rezultātu pārskatos ir iekļauta "vidējo inovatoru" valstu grupā, ierindota 24. vietā 28 valstu konkurencē, saglabājot nemainīgu pozīciju, salīdzinot ar 2017. un 2018. gada pārskata rezultātiem. Tomēr Latvijā vērojama trešā augstākā izaugsme ES, pieaugot sniegumam reitingā51 par 17,7 procentpunktiem. Latvijai ir salīdzinoši zemas investīcijas privātā sektora pētniecības un attīstības aktivitātēm, kā arī zems jaunu doktorantūras studiju beidzēju skaits.

5.2. Enerģētika Būtiski SEG emisijas ietekmējoši faktori ir ēku energoefektivitātes rādītāji, enerģētiskā drošība vietējo energoresursu izmantošanas kontekstā. Tāpat, īstenojot OMA enerģētikas sektorā, jāņem vērā tādi izaicinājumi kā gaisa kvalitātes nepasliktināšanās cietās biomasas izmantošanā lokālos siltumapgādes risinājumos, ne-emisiju AER tehnoloģiju veidu izmantošanas potenciāls, kā arī jaunu tehnoloģiju attiecībā uz oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas ieviešanas izvērtēšanu.

Lielākā daļa no Latvijas dzīvojamā fonda pārsniedz 25 gadu vecumu (tikai 10-15% no visām dzīvojamām ēkām ir uzceltas pēdējo 10 - 15 gadu laikā), turklāt lielākais iedzīvotāju īpatsvars dzīvo daudzdzīvokļu ēkās ar zemu energoefektivitāti (vairums neatjaunoto ēku atbilstoši ēku klasifikācijas prasībām šobrīd atbilst E un F klasei). Dzīvojamo ēku energoefektivitātes rādītāju uzlabošana samazinās arī nabadzības risku, piemēram, 2018. gadā 7,5 % no mājsaimniecībām nenodrošināja pilnvērtīgu siltumapgādi (rādītājs divtik augstāks nekā citās Ziemeļeiropas valstīs).

Valsts ēkās visbūtiskākais siltumenerģijas patēriņš vērojams drošības un sociālajā sfērā, īpaši reģionos, kur salīdzinoši ar pārējiem reģioniem koncentrēti cietumi un sociālās iestādes.

Ēkas, kas celtas pirms II pasaules kara, galvenokārt atrodas pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijā vai arī arhitektūras pieminekļu teritorijā, šādās ēkās energoefektivitātes pasākumu īstenošanā jārēķinās ar lielākiem finanšu ieguldījumiem.

Latvijas primāro energoresursu patēriņu nodrošinošie vietējie energoresursi vienlaikus ir arī AER - biomasa (t.sk. koksne un salmi), ūdens, vējš, saule, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas iekārtu gāzes, biogāze, kā arī ģeotermālā enerģija un hidrotermālā enerģija, savukārt, importētie energoresursi - naftas produkti, dabasgāze, akmeņogles - ir fosilie energoresursi. Līdz ar to AER izmantošanas veicināšana turpinās samazināt Latvijas atkarību no fosilo energoresursu importa, kā arī paaugstinās valsts enerģētisko drošību.

Tā kā atsevišķās zonās Rīgā jau šobrīd konstatēts paaugstināts gaisa piesārņojums, izaicinājums, it īpaši pilsētvidē, ir tāda AER izmantošana lokālajos siltumapgādes risinājumos, kas nerada negatīvu ietekmi uz gaisa kvalitāti, piemēram, izmantojot ne-emisiju tehnoloģijas vai arī dūmgāzu attīrīšanas filtrus (īpaši attiecībā uz cieto izkliedēto daļiņu emisijām).

AER ražošanas un izmantošanas īpatsvaram elektroenerģijā ir tendence palielināties 54,58 % (2017. gadā), tomēr tādi AER kā ūdens vai vēja enerģija 2017. gadā bija tikai 8,5 % no kopējo primāro energoresursu patēriņa, bet šis īpatsvars ir palielinājies (salīdzinājumam 1990. gadā - 5,2 %).

Latvijas vidējo un mazo upju teorētiskā hidroenerģijas resursu ieguve ir 900 GWh elektroenerģijas gadā. Mazo upju hidroenerģijas resursi līdz šim apgūti tikai 70 GWh, kas ir 23 % - 28 % no agrāko ūdensdzirnavu un bijušo mazo HES potenciālās jaudas.

Vienlaikus gan jāņem vērā, ka potenciālo hidroenerģijas resursu apgūšana pieļaujama, tikai ņemot vērā vides un dabas aizsardzības mērķus, izvērtējot un novēršot vai mazinot iespējamo negatīvo ietekmi uz dabiskajām ekosistēmām, migrējošajām zivīm un bioloģisko daudzveidību). Elektroenerģijas izstrādes daudzums Latvijā ir lielā mērā atkarīgs no Daugavas caurteces, kas atkarīga no nokrišņu daudzuma attiecīgajā gadā. Daugavas kaskāde

Vēja energoresursu sadalījums Latvijā ir izteikti nevienmērīgs. Latvijas teritorijas iekšienē labvēlīgi vēja enerģijai ir tie rajoni, kur vējš veidojas paaugstinājuma rezultātā. Latvijā vislielākais vēja ātrums ir Baltijas jūras piekrastē un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē, tās ziemeļu daļā.

2017. gadā no saules saražotā elektroenerģija ir aptuveni 330 MWh, kas ir nepilni 0,002% no kopējās galalietotājiem piegādātās elektroenerģijas.

Īpaši nozīmīga ir nacionāla līmeņa AER projektu, tādu kā vēja parku būvniecība vai lielo pilsētu siltumenerģijas apgādes uzņēmumu fosilo energoresursu nomaiņas uz AER, īstenošana.

5.3. Transports Attiecībā uz SEG emisijām transporta sektorā Latvijai raksturīgi faktori ir autoparka struktūra, automašīnu izvēle un lietošanas paradumi.

Dīzeļdegvielas automašīnu skaits no 2010. līdz 2017. gadam pieaudzis no vienas trešdaļas līdz vairāk nekā pusei no visiem transportlīdzekļiem. Intensīva autosatiksme, kurā kā degviela dominē fosilie energoresursi, rada ne tikai SEG emisijas, bet arī negatīvi ietekmē arī gaisa kvalitāti, it īpaši pilsētvidē, kur paaugstināta NO2 koncentrācija ir indikators, kas liecina par transportlīdzekļu radīto piesārņojumu. Kaut arī jaunās Latvijā reģistrētās automašīnas rada mazākas emisijas, tomēr Latvija joprojām ir otrajā vietā ES pēc oglekļa intensīvāko automašīnu lietošanas.

Pēdējos gados ir vērojama tendence, ka samazinājušies pasažieru pārvadājumi sabiedriskajā transportā, cilvēkiem tā vietā izvēloties personīgos transportlīdzekļus.

Latvijā (uz 2019. gadu) nebija reģistrēts neviens ūdeņradi kā degvielu izmantojošs vieglais transportlīdzeklis, kā arī Latvijā nav pieejamas publiskas ūdeņraža uzpildes vietas.

Latvijā (2019. gadā) atklāta viena publiski pieejama CNG uzpildes stacija (Jēkabpilī), un plānots atvērt vēl divas Rīgā.

CNG infrastruktūrā dabasgāzes vietā var tikt ievadīts biometāns.

5.4. Lauksaimniecība un zemes izmantošana Lauksaimniecības un zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā saistībā ar SEG emisijām un CO2 piesaisti nozīmīgi faktori ir minerālmēslu lietošana, liels organisko augšņu īpatsvars Latvijas teritorijā, kā arī mežainums.

Vislielākais minerālmēslu daudzums uz vienu sējuma ha izlietots tehnisko kultūru un graudaugu sējumiem, bet ievērojami mazāk - atklāta lauka dārzeņu un kartupeļu audzēšanā.

Nelielās platībās šādas augsnes ir visā Latvijas teritorijā un lielākā vai mazākā mērā skar 48 % saimniecību. Kopumā organisko augšņu kvalitatīvais vērtējums ballēs ir zemāks nekā vidēji valstī, kas ietekmē ražības rādītājus. Neizmantotās lauksaimniecībā izmantojamās organiskās augsnes 1 ha rada tikpat daudz SEG emisiju, cik šobrīd vidēji 10 lauksaimniecības produkciju ražojošie minerālaugsnes ha54.

Izcirstā platība pēdējā desmitgadē - 2007. - 2017. gadā ir samazinājusies no 138 tūkst. ha līdz 94 tūkst.ha.

Koksnes resursi Latvijā tiek iegūti, lai ražotu un eksportētu dažādus koksnes produktus (koksne un tās izstrādājumi, koka mēbeles, koka būvkonstrukcijas, papīra un kartona izstrādājumi), bet koksnes blakusprodukti no koksnes pārstrādes un mežsaimniecības procesiem tiek izmantoti kā energoresurss.

5.5. Resursu izmantošana Attiecībā uz resursu izmantošanu būtiski faktori ir bioekonomikas potenciāls, resursu izmantošanas efektivitāte, mājsaimniecību patēriņa paradumi, rūpniecisko ražošanas izejvielu izmantošana, kā arī atkritumu apsaimniekošana.

Viens no principiem bioekonomikas nozaru attīstībā ir ražošanas un SEG emisiju atsaiste ilgtermiņā (samazinās SEG emisijas uz vienu saražotās produkcijas vienību). Meža apsaimniekošanā ir būtiska ilgtermiņa rīcība SEG emisiju un CO2 piesaistes optimizēšanai nākotnē.

Latvija ir bagāta ar koksnes resursiem. Koksnes produkcija ir viena no ZIZIMM sektora kategorijām, kas piesaista CO2 emisijas. Vienlaikus ar tiekšanos uz klimatneitralitāti iespējams veicināt un sasniegt arī bioekonomikas mērķu izpildi, piemēram, attīstot koksnes resursu izmantošanuproduktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanai, t.sk., arī eksporta vajadzībām.

Turpinot īstenot konvencionālu ekonomisko attīstību (t.i., neievērojot OMA principus un netiecoties uz klimatneitralitāti, līdz ar iedzīvotāju ekonomiskās labklājības paaugstināšanos, palielināsies arī energoresursu patēriņš, fluorēto gāzu, kas tiek izmantotas, kā aukstumaģents saldēšanas un gaisa kondicionēšanas iekārtās, apjoms, kā arī radīto atkritumu apjoms.

Mājsaimniecību patēriņa līmenis visstraujāk pieauga pēc pievienošanās ES 2004. gadā, augstāko līmeni sasniedzot 2008. gadā. Patēriņa izdevumu pieaugumu pārtrauca ekonomiskā krīze, kad 2009. un 2010. gadā mājsaimniecību ekonomiskie resursi strauji samazinājās. Ar 2011. gadu patēriņa izdevumi atkal pakāpeniski palielinājās, kas saistīts gan ar iedzīvotāju ienākumu līmeņa pieaugumu, gan ar strauju patēriņa cenu līmeņa kāpumu.

Pieaug ne tikai patēriņa izdevumu apjoms, bet arī mainās to struktūra, pamazām tuvojoties tādai, kāda tā ir valstīs ar augstāku dzīves līmeni. To lielā mērā veicinājis gan algu pieaugums, gan plašais līzinga preču un kredītresursu piedāvājums, kā rezultātā daļa mājsaimniecību uzņēmās kredītsaistības patēriņa preču un pakalpojumu iegādei.

Pieaugošais materiālu patēriņš ietekmē klimata pārmaiņas, galvenokārt caur pieaugošu enerģijas patēriņu, kas nepieciešams šo materiālu ieguvei, izmantošanai, transportēšanai un noglabāšanai. Vienlaikus pieejamo materiālo resursu un izejvielu apjomi sarūk un kļūst arvien dārgāki. Savukārt ražošanā un sadzīvē tiek radīti arvien vairāk atkritumi, kuru apsaimniekošana prasa arvien lielākus ieguldījumus.

Materiālu patēriņa pieauguma tendences ir vērojamas arī Latvijā un tās ir cieši saistītas ar ekonomiskās labklājības rādītājiem. Palielinājusies arī kopējā tautsaimniecībā ieejošo resursu plūsma - iekšzemes patēriņš (skat. 6. attēlu), ko veido ne tikai iekšzemē iegūtie resursi (atņemot eksportu), bet arī importētie resursi (to apjoms svārstās ap 10 % kopējā plūsmā).

Latvijas SEG emisiju bilancē lielu daļu veido oglekļa bagātu izejvielu (karbonāti) apdedzināšana vai kausēšana cementa, kaļķa, ķieģeļu, dzelzs un stikla izstrādājumu ražošanā. Šo izstrādājumu ražošanā tiek izmantotas tādas vietējās izejvielas, kā dolomīts, kaļķakmens vai māls, no kura apdedzināšanas iegūst nepieciešamo rūpniecisko produkciju. Dzelzs izstrādājumu ražošanā gala produkcijas bagātināšanai ar oglekli izmanto arī metāllūžņus un karburizatorus (karbonātu izcelsmes izejvielas metālizstrādājumu kvalitātes uzlabošanai).

Daļa no Latvijas uzņēmumiem, kuri savā ražošanā izmanto karbonātus, ir veikuši tehnoloģiju un izmantoto izejvielu nomaiņu uz enerģiju un emisiju efektīvākām tehnoloģijām, tādējādi sniedzot savu ieguldījumu virzībai uz klimatneitralitāti.

Latvija ir vienā no pēdējām vietām visā ES ekonomikas telpā pēc ražošanas efektivitātes rādītājiem gan primārajā lauksaimniecības un zivju ražošanā, gan tālākajā pārstrādes ķēdē līdz produkta nonākšanai pie gala patērētāja.

Resursu, kuru izmantošana rada SEG emisijas, izmantojuma samazinājums pēdējās desmitgadēs noticis tieši rūpnieciskās ražošanas pārtraukšanas dēļ.

Līdz šim, nosakot potenciālās ģeoloģiskās uzglabāšanas vietas Latvijā, un veicot izmaksu modelēšanu, tika secināts, ka CO2 uzglabāšanas (CCS) vietu izveides efektivitāte ir pārāk zema un šāds risinājums šobrīd nebūtu ekonomiski pamatots.

Tomēr nepieciešams turpināt izpēti par CCS tehnoloģiju piemērotību un ekonomisko pamatotību dažādos rūpnieciskos procesos.

Savukārt, CCU tehnoloģijas paredz uztvertā oglekļa pārstrādi turpmākai izmantošanai, piemēram, plastmasas, betona vai degvielas ražošanā. CCU oglekļa mazināšanas potenciāls ir jānovērtē visā dzīves ciklā.

Pieaugot iedzīvotāju dzīves līmenim un labklājībai, kā arī palielinoties pakalpojumu sektora nozīmīgumam valsts ekonomikā (īpaši vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai), paredzams, ka arī saldēšanas aģentu patēriņš pieaugs (mājsaimniecību patēriņa tendences rāda, ka mājsaimniecībās stabili pieaug ledusskapju, gaisa kondicionieru, kā arī privāto automašīnu skaits).

Atkritumu apsaimniekošanas politika jāskata tikai resursefektivitātes un aprites ekonomikas kontekstā, jo materiālu novēršana no kļūšanas par atkritumiem (nokļūšanas atkritumu statusā) novērsīs arī nepieciešamību patērēt jaunus resursus.

Līdz ar to atkritumi nav tikai vides problēma, bet arī zaudējums ekonomikai.

Katrs Latvijas iedzīvotājs 2017. gadā radīja vidēji 438 kg sadzīves atkritumu, kas ir par 49 kilogramiem mazāk, nekā vidēji gadā saražo ES - 28 iedzīvotājs. Tomēr salīdzinoši ar 1995. gadu radītais vidējais sadzīves atkritumu daudzums uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir palielinājies par 65,7 %, kas ir lielākais pieaugums ES šajā laika periodā. Apglabāto sadzīves atkritumu daudzumam ir stabila tendence samazināties, jo pieaug pārstrādāto atkritumu daudzums.

5.6. Pašvaldību loma un pilsētvide Pašvaldībām, veicot esošos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus, ir izšķiroša loma valsts virzībā uz klimatneitralitāti. Vairums (2018. gadā - 68%) iedzīvotāju Latvijā dzīvo pilsētās, bet vēl lielāks īpatsvars strādā pilsētās.

Tā kā pilsētām raksturīgs lielāks iedzīvotāju blīvums un augstāka ekonomiskā aktivitāte, pilsētu iedzīvotāji ir arī lielākie patērētāji - vairums transporta tiek izmantots pilsētās, vairums enerģijas tiek patērēts pilsētās, vairums produktu un pakalpojumu tiek iegādāti un/vai patērēti pilsētās, arī vairums atkritumu tiek radīti pilsētās.

Pašvaldību kā enerģijas patērētāju loma ir saistīta ar pašvaldības ēku apsaimniekošanu, komunālo pakalpojumu (ielu apgaisme, ūdens padeve, kanalizācija u.tml.) nodrošināšanu.

Attiecībā uz transporta sektoru pašvaldības veic sabiedriskā transporta, dienesta automašīnu, sabiedrisko pakalpojumu koordinēšanu un nodrošināšanu. Pašvaldības izstrādā teritorijas attīstības plānošanas dokumentus, t.sk. ilgtspējīgas attīstības stratēģiju,teritorijas plānojumu, attīstības programmu.

Teritorijas plānošanas ietvaros pašvaldība plāno gan apbūves teritorijas, gan publisko ārtelpu, gan transporta infrastruktūru, t.sk. ielu un ceļu tīklu, ietves un gājēju celiņus, veloceliņus.

Motivējošu ietekmi radošās aktivitātes ir iedzīvotāju izpratnes līmeņa paaugstināšanu veicinoši pasākumi, kā arī sabiedrības iesaistīšana enerģijas un klimata politikas izstrādē un pastāvīga iedzīvotāju informēšana par sasniedzamajiem mērķiem un panākto virzību to sasniegšanā.

6.1. Pētniecība un inovācijas oglekļa mazietilpīgās tehnoloģijās Pētniecības un inovāciju attīstība ir sniegusi būtisku ieguldījumu Stratēģijas īstenošanā. Ir mobilizētas nepieciešamās finanses, izveidots stabils, globāli konkurētspējīgs pētniecībā nodarbināto cilvēkkapitāls, t.sk. attīstīta sistēma zināšanu un tehnoloģiju pārnesei uz visām tautsaimniecības nozarēm. OMA principi tiek integrēti visos pētījumos, īpaši saistībā ar jaunu tehnoloģiju izstrādi.

Inovāciju veicināšanā ir izvirzīti ambiciozi mērķi un notiek plaša starpnozaru sadarbība, vienā sektorā pastāvoši risinājumi spēj kalpot cita sektora attīstībai.

Pētniecības un OMA iniciatīvas spēj piesaistīt lielas privātā sektora investīcijas.

Latvijā ir augsts pētniecības rezultātu komercializācijas potenciāls un mehānismi - novatoriskas idejas, metodes un tehnoloģijas, kas sekmē Stratēģijas mērķu īstenošanu, tiek testētas un ieviestas praksē jau agrīnā to attīstības stadijā, sekmējot eksportējamu ilgtspējīgu produktu un tehnoloģiju ražošanu, attīstot starptautiski konkurētspējīgus pakalpojumus.

Latvijas uzņēmumi ir pielāgojušies pasaules tirgus tendencēm un sekmīgi darbojas tehnoloģiju attīstības un ražošanas nišās, nodrošinot stabilu eksporta apjoma pieaugumu.

OMA paver iespēju arī jauniem ekonomikas attīstības virzieniem, jo potenciāli ļauj radīt jaunus nodarbinātības sektorus, kas nodarbojas ar videi draudzīgo tehnoloģiju ieviešanu un apkalpošanu (t.s. "zaļās" darbavietas). "Zaļo" tehnoloģiju un inovāciju tirgū Latvijas uzņēmumi sekmīgi izmanto globalizācijas sniegtās iespējas.

Zinātnisko institūciju, valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju un uzņēmējdarbības sektora pētnieciskie mērķi ir savstarpēji koordinēti un tiek īstenoti cieši un sadarbojoties visām pusēm, tajā skaitā iesaistot sabiedrību. Sadarbība pētniecībā un inovācijā ir attīstīta gan Latvijas, gan Baltijas valstu, gan Baltijas jūras reģiona valstu mērogā.

Pētniecības un inovācijas pienesums rīcībpolitiku, sabiedrības un kopējo Latvijas valsts attīstības mērķu sasniegšanā visās tautsaimniecības nozarēs ir savstarpēji integrēts un papildinošs.

Pētniecībā un attīstībā veidojas spēcīgi tehnoloģiju pārneses centri, kas veicina komunikāciju, stimulējot kopējos un privātā sektora ieguldījumus pētniecībā un attīstībā. Ir labi attīstīta zināšanu un tehnoloģiju pārneses sistēma, kas sekmē gan publiskas, gan privātas pētniecības rezultātu komercializāciju.

Valsts sniedz būtisku ieguldījumu iedzīvotāju prasmju un kompetenču attīstībā darbam ar inovatīvām tehnoloģijām un spējai pielāgoties darba tirgus un sociālās vides prasībām. Jaunu tehnoloģiju ieviešana un atbalsts tiek savienots ar mācību materiālu satura atjaunināšanu un pielāgošanu aktuālajai situācijai.

Zinātniskās organizācijas strādā ciešā sadarbībā ar industriju, industrijas pieprasījums pētījumiem pēc zinātnisko organizāciju pakalpojumiem ir augsts. Tiek pētītas savstarpējās sadarbības iespējas veidojot klasterus, kā arī industriālās simbiozes iespējas ražošanas uzņēmumu vidū.

6.2. Visaptveroša energoefektivitāte Energoefektivitātes paaugstināšana un horizontālā principa "energoefektivitāte pirmajā vietā" īstenošana ir viens no Latvijas ilgtspējīgas enerģētikas galvenajiem faktoriem, jo tas samazina pieprasījumu pēc enerģijas ražošanas dažādās tautsaimniecības nozarēs, kā arī mājsaimniecībās.

Ņemot vērā to, ka viens no lielākajiem enerģijas gala patērētājiem Latvijā ir mājsaimniecības, šajā sektorā arī iespējams panākt ievērojamāko enerģijas ietaupījumu, uzlabojot esošo ēku energoefektivitāti, ieviešot jaunas, stingrākas tehniskās prasības jaunu ēku būvniecībai un izmantojot energoefektīvas iekārtas.

Viens no pielietotajiem risinājumiem ir energomarķējums (vizuāla metode sabiedrības informēšanai) un ekodizains (preču un pakalpojumu izstrāde, ņemot vērā to ilgtspēju un ietekmes uz vidi samazināšanu). Energomarķējuma un ekodizaina nosacījumi ierobežo energoneefektīvu produktu un iekārtu ražošanu un laišanu tirgū.

Princips "energoefektivitāte pirmajā vietā" tiek piemērots arī ES un publisko fondu finansējuma apguves nosacījumos.

Jaunu ēku būvniecībā tiek piemērotas stingras energoefektivitātes prasības. Līdz 2050. gadam ir nodrošināts, ka visas jaunās ēkas tiek būvētas kā nulles enerģijas patēriņa ēkas.

Nulles enerģijas patēriņa ēku būvniecībā uzmanība ir pievērsta arī plānošanai attiecībā uz ēku novietojumu, izmantotajiem materiāliem un ēkas iekšējiem inženiertīkliem.

Ēku atjaunošana un pārbūve tiek veikta kvalitatīvi, izmantojot ilgtspējīgus materiālus un efektīvas tehnoloģijas un metodes.

Visas esošās ēkas ir atjaunotas vai pārbūvētas atbilstoši energoefektivitātes standartiem. Tā kā viens no lielākajiem līdzšinējiem izaicinājumiem visaptverošai ēku atjaunošanai, ir finansējuma ierobežotība, ir rasti papildus finanšu instrumenti (piemēram, skat. 7.2. nodaļu).

Produkti atbilstoši ekodizaina prasībām paredz to ērtu un efektīvu utilizāciju, kas ir visiem pieejama. Sistēma ir ilgtspējīga un atbilst aprites ekonomikas principiem.

Energoefektīva apgaismojuma jomā dominē jaunas paaudzes sistēmas un risinājumi, kuri ir attālināti vadāmi, ar ilgstošu kalpošanas laiku un augstu efektivitāti resursu patēriņā - gan produkta izstrādes, gan tā lietošanas laikā.

Enerģijas patēriņa kontrole un pielāgošana konkrētām vajadzībām ir visiem pieejams pakalpojums un tas notiek attālināti, izmantojot informācijas komunikāciju tehnoloģijas.

6.3. Ilgtspējīga enerģētika Pēc sākotnējām indikatīvām prognozēm61 primārās enerģijas kopējais patēriņš Latvijā 2050. gadā būs ~118 PJ.

AER integrācija un energoefektivitāte ir galvenās jomas izvirzīto mērķu sasniegšanai un netraucētai iekšējā tirgus darbībai. Atbilstošas infrastruktūras izveide nodrošina konkurētspēju, ilgtspēju un energoapgādes drošību. Fosilie energoresursi ir aizstāti ar atjaunojamiem energoresursiem. Lai mazinātu emisijas no enerģētikas sektora, ir ieviesta politika, kas veicina ilgtspējīgu un oglekļa mazietilpīgu tehnoloģiju, t. sk. AER, izmantošanu un ievieš visefektīvākās tirgū pieejamās tehnoloģijas. OMA ir aktuāla ne tikai klimata pārmaiņu mazināšanā un vides saglabāšanā, bet arī enerģijas avotu dažādošanā un enerģijas drošības veicināšanā. Oglekļa mazietilpīgas tehnoloģijas mazina naftas un gāzes produktu cenu svārstību negatīvo ietekmi uz ekonomiku un ļauj attīstīt "zaļo" nodarbinātību.

AER izmantošana enerģētikā ir veicināta ar atbalstu saules un vēja enerģijas iegūšanai. Nozīmīgākie AER veidi Latvijā ir saules enerģija, hidroenerģija, vēja enerģija un biomasa, taču ievērojamu apjomu enerģijas iegūst arī no ģeotermālās/hidrotermālās enerģijas. Palielinoties investīcijām inovatīvajos energoresursos, kas samazina SEG emisijas un slodzi uz vidi kopumā, ir paredzams, ka enerģētikā AER izmantošana palielināsies un līdz 2050. gadam tie aizvietos fosilos energoresursus.

Ir nodrošināta pietiekami plaša bioloģisko šķidro kurināmo izmantošana enerģijas ražošanā un bioeļļu izmantošana iekārtās lauksaimniecības un mežsaimniecības sektoros. Šo energoresursu ražošanai tiek izmantotas tādas izejvielas kā cirsmu atliekas, koksnes atlikumi un salmi, bet ne speciāli audzētas enerģētiskās kultūras, netiek ražota pirmās paaudzes biodegviela.

Būtiska loma ir vairāku AER tehnoloģiju vienlaicīgas izmantošanas risinājumiem, kur, piemēram, no AER saražotā elektroenerģija tiek izmantota AER tehnoloģiju siltumenerģijas ražošanas nodrošināšanai.

Arvien būtiskāku lomu ieņem ūdeņradis kā energonesējs, kas ražots izmantojot elektroenerģiju, kas iegūta no dažādiem AER veidiem, dažādiem ūdeņraža uzglabāšanas risinājumiem.

Centralizētajā un lokālajā siltumapgādes sistēmā ir ieviestas jaunas siltumapgādes sistēmu tehnoloģijas un metodes, kas nodrošina inovatīvu tehnoloģiju un risinājumu izmantošanu efektīvai siltumapgādes sistēmas darbībai. Privātmājas ir galvenokārt enerģētiski pašpietiekamas, jo tiek izmantoti decentralizēti nulles emisiju siltumapgādes un elektroapgādes risinājumi.

Nodrošināta droša, elastīga, efektīva un integrēta pieeja enerģijas tīkliem, sniedzot lietotājiem brīvu piekļuvi no AER saražotai enerģijai.

Biomasa un pārējie AER t.sk. ģeotermālā enerģija nodrošina stabilitāti enerģijas tirgū un energodrošību, ņemot vērā, ka būs būtiski palielinājies saražotās enerģijas apjoms no nepastāvīgajiem AER un ir potenciāla nepieciešamība pēc rezerves jaudas.

Elektroenerģijas patēriņš ir palielinājies, kas galvenokārt saistīts ar transporta sistēmas elektrifikāciju, elektroenerģijas izmantošanu siltumapgādē un iedzīvotāju dzīves komforta paaugstināšanos, t.i., palielināts elektroierīču skaits. Ņemot vērā uzstādītās lielas jaudas nepastāvīgo AER (saules un vēja enerģija) tehnoloģijas, ir komerciāli attīstītas un ieviestas elektroenerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas.

6.4. Resursefektīvs un videi draudzīgs transports 2050. gadā transporta sektors ir dekarbonizēts, kas galvenokārt ir panākts, pateicoties dažādām iniciatīvām un inovācijām transporta infrastruktūrā un transportlīdzekļu tehnoloģijās, kā arī izmaiņām sabiedrības ikdienas paradumos.

Virzot valsti uz klimatneitralitāti, ir līdzsvarotas vides, sociālās un ekonomiskās intereses.

Elektrotransportlīdzekļi ir kļuvuši par dominējošo pārvietošanās veidu, jo, ekspluatācijā nerada SEG emisijas un pateicoties tehnoloģiju attīstībai, ļauj bez uzlādes nobraukt lielākas distances.

Elektrotransportlīdzekļu uzlādes infrastruktūra ir pieejama uz TEN-T62 ceļiem un pilsētās, ļaujot ērti un ātri uzlādēt elektrotransportlīdzekļus. Ir plaši pieejamas ātrās uzlādes stacijas, tādējādi neradot neērtības saistībā ar uzlādes ilgumu automašīnu lietotājiem. Elektrotransportlīdzekļu uzlādei tiek izmantota elektroenerģija, kas iegūta no AER.

Elektrotransportlīdzekļu izplatība ir veicinājusi arī apkalpojošās infrastruktūras attīstību, nodrošinot pieejamu un attīstītu servisu, izdevīgus finanšu risinājumus elektrotransportlīdzekļu iegādei un sasaisti ar intelektiskajām transporta sistēmām63. Nodokļu sistēma pilnībā atbilst "piesārņotājs maksā" principam, kas reducējusi līdz minimumam ar fosilo degvielu darbināmu transportlīdzekļu izmantošanu.

Valsts pārvaldes un pašvaldības institūcijas ir atjaunojušas savu autoparku ar videi draudzīgiem transportlīdzekļiem, tādā veidā rādot priekšzīmi sabiedrībai.

Efektivitātes un tehnoloģiskie jauninājumi ir samazinājuši arī gaisa transporta radīto troksni, padarot lidostu apkārtni draudzīgāku iedzīvotājiem un videi.

Sabiedriskais transports ir komodāls64 un ilgtspējīgs, tādējādi veiksmīgi konkurējot ar privāto transportu. Tas ir samazinājis sastrēgumus un autotransporta radītās SEG emisijas, pilsētās ievērojami uzlabojis gaisa kvalitāti un pilsētvides pievilcību. Ievērojami paplašinājusies park and ride sistēma, palielinājusies velosipēdu, skrejriteņu, segveju u.tml. inventāra izmantošana un radīti pievilcīgi apstākļi kājāmgājējiem, ieviešot zaļās infrastruktūras risinājumus pilsētvidē. Starppilsētu pārvadājumos galvenokārt tiek izmantots dzelzceļš, jo tas izmanto mazāk enerģijas uz vienu pasažierkilometru nekā autotransports.

Sabiedriskais transports ērti saistīts ar starptautisko transportu (savienojumi ar lidostām un ostām).

Ir attīstīta dalīšanās kultūra, kas par noteiktu atlīdzību ļauj ērti individuāli vai kopīgi izmantot transportlīdzekļus.

Intelektisko transporta sistēmu izmantošana gan infrastruktūrā, gan pašos transportlīdzekļos ļauj samazināt SEG emisijas, vienlaikus uzlabojot satiksmes drošību. Šo sistēmu dati ir pieejami atkalizmantošanai ar transporta un satiksmes informācijas nacionālā piekļuves punkta starpniecību.

Intelektisko transporta sistēmu izmantošana gan infrastruktūrā, gan pašos transportlīdzekļos ļauj tādējādi samazināt SEG emisijas, vienlaikus uzlabojot satiksmes drošību.

Dažādi jauni, ilgtspējīgi un videi draudzīgi mobilitātes risinājumi ļauj palielināt transportēšanas efektivitāti un drošību, tai pašā laikā nemazinot ekonomisko pievilcību.

Inovāciju attīstība ļauj eksportēt jaunus tehnoloģiskos risinājumus arī transporta jomā, piemēram, bezpilota lidaparātu attīstība u.tml.

6.5. Ilgtspējīga zemes apsaimniekošana un lauksaimniecība Latvijā ir izstrādāta un sekmīgi ieviesta ilgtspējīga zemes apsaimniekošanas politika. Ir nodrošināts, ka zemes apsaimniekošana, t.sk. ZIZIMM un lauksaimniecības sektori, izmantojot jaunākās tehnoloģijas, ilgtspējīgu apsaimniekošanas praksi un efektīvu plānošanu, sniedz ieguldījumu klimatneitralitātes sasniegšanā, neierobežojot tautsaimniecības attīstību.

Pašvaldības un citas iesaistītās puses piedalās plānošanas un realizēšanas procesā, izmantojot integrēto plānošanas pieeju un izvērtējot kopējos labumus (ekosistēmu pakalpojumus) videi un sabiedrībai. Pieņemto lēmumu pamatā ir datos balstīta informācija, kas iegūta no valsts monitoringa programmas par zemes lietojuma veidu tai skaitā augsnes monitoringa.

Tiek nopietni izvērtēta zemes transformācijas nepieciešamība no viena lietojuma veida uz citu. Piemēram, ir ierobežota neilgtspējīga kultūraugu plantāciju ierīkošana, lauksaimniecības zemju paplašināšana bioenerģijas kultūru audzēšanai, kas uzskatāmas par nopietnu draudu bioloģiskajai daudzveidībai un ekosistēmu spējai pretoties klimata pārmaiņām. Tāpat tiek ierobežota līdz šim neracionāli veikta zemes izmantošana.

Tiek sniegts atbalsts degradēto zemju apmežošanai un derīgo izrakteņu izstrādāto atradņu rekultivācijai. Infrastruktūras un apbūves attīstība tiek rūpīgi plānota ilgtermiņā, pēc iespējas mazinot paredzamo ietekmi uz vidi un virzību uz klimatneitralitāti. Tiek ņemts vērā arī pielāgošanās klimata pārmaiņām aspekts zemes resursu izmantošanā.

Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā ir rūpīgi izvērtēts atbalsta apjoms un tā piešķiršanas kārtība, ņemot vērā visus ilgtspējības aspektus, tai skaitā ietekmi uz Stratēģijas mērķu sasniegšanu.

Ir palielināta meža ražība, tā noturība pret dažādiem dabiskajiem traucējumiem, tai skaitā kaitēkļu savairošanos un ir izveidota ilgtspējīga meža vecumstruktūra.

Mežs nodrošina kokmateriālus būvniecībai un mēbelēm, apstrādes atlikumi - kurināmo enerģijas ieguvei, turklāt mežs ir arī rekreācijas resurss.

Kokrūpniecība ir orientēta uz koksnes daudzveidīgāku pārstrādi un starptautiski konkurētspējīgu gala produktu ar augstu pievienoto vērtību ražošanu.

Ir izvērtēts un nodrošināts optimāls aizsargājamo teritoriju īpatsvars, panākot līdzsvaru starp vides aizsardzības, ekonomiskajām un sociālajām vajadzībām.

Neapdraudot bioloģisko daudzveidību, tiek selekcionētas un izmantotas jaunas šķirnes, kas ir noturīgas pret klimata pārmaiņām un nodrošina optimālu CO2 piesaisti.

Ir attīstītas jaunākās paaudzes biodegvielas, kas mazina riskus, ka pārtikā izmantojamās kultūras un pārtikas audzēšanai piemērotajās augsnes tiek izmantotas bioenerģijas iegūšanai.

Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā visos apsaimniekošanas procesa posmos tiek izmantotas tīrākās tehnoloģijas un metodes, kā būtiskus kritērijus izvēloties ilgtspējību, ietekmi uz vidi, klimatu un veselību.

Lauksaimniecībā tiek ievērota laba agronomijas un lopkopības prakse, tādejādi nodrošinot zemes resursu saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Ražības palielināšanai tiek izvēlētas uzlabotas šķirnes un precīza mēslojuma devu lietošana kā arī tiek ievērota kultūraugu rotācija, iesaistot tajā daudzgadīgās kultūras un pākšaugus, kā arī uzturot augsnes sedzi visu gadu vietās, kur iespējama erozija. Minerālmēslu lietošana tiek rūpīgi plānota - pākšaugu izmantošana augu sekā ir ļāvusi samazināt sintētiskā slāpekļa mēslojuma devas, bet uztvērējaugu audzēšana nodrošina, ka virsauga neizmantotais slāpeklis nenonāk vidē. Precīza mēslojuma novadīšanai līdz augiem tiek izmantotas inovatīvas tehnoloģijas, kas ļauj samazināt mēslojuma patēriņu un negatīvo ietekmi uz vidi. Būtiska ir augsnes auglības uzturēšana - oglekļa krājas augsnē palielināšana. Kūtsmēslu izmantošana, nodrošinot to iespējami ātru iestrādi augsnē, palīdz izvairīties no augsnes sablīvēšanas un dziļās aršanas.

Lopkopība tiek plānota, ņemot vērā jaunākās zinātnes atziņas.

Tiek lietota tāda barība, kas nodrošina optimālus dzīvnieku gremošanas procesus, nekaitējot to veselībai. Ir izveidotas kūtsmēslu krātuves, tiek efektīvi kontrolēta to izmantošana.

Saimniecībās, kur tas ir ekonomiski pamatoti, tiek iegūta biogāze no kūtsmēslu un citu organisko atkritumu pārstrādes. Tiek nodrošināta lauksaimniecības dzīvnieku veselība un labturība.

Lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kā arī citās tautsaimniecības nozarēs ir veiksmīgi ieviestas inovācijas. Tiek izmantotas jaunākās zinātnes atziņas. Lēmumi par jaunu politiku un pasākumu ieviešanu tiek pieņemti ilgtspējīgi, analizējot ieguvumus un zaudējumus, kā arī ietekmi uz citām politikām.

Tādejādi ir samazinātas emisijas no lauksaimnieciskās ražošanas vienības.

Nodrošināta piemērota zemes lietošanas veida izvēle LIZ organisko augšņu platībām, kas dažādu iemeslu dēļ (piemēram, zema augsnes kvalitatīvā vērtība, nepieciešami lieli resursi meliorācijas sistēmu atjaunošanai, pievedceļu neesamība, lauku konfigurācija un atrašanās vieta) netiek aktīvi izmantotas lauksaimniecības produkcijas ražošanai.

6.6. Ilgtspējīgs patēriņš un ražošana Materiālo resursu ieguve un izmantošana ir ilgtspējīga, nodrošinot Latvijā augstu resursefektivitāti. Tas ar mazāku resursu izmantošanu ļauj paveikt labāk un vairāk.

Ekonomiskā attīstība nav balstīta uz intensīvu enerģijas un resursu patēriņu. Īstenojot OMA Latvijā ir nodrošināta tāda rīcībpolitika un atbalsta mehānismi, tostarp produktu politika un nodokļu mehānismi, kas nodrošina, ka dabas resursu izmantošana ir saimnieciska un ilgtspējīga, kā rezultātā panākts, ka pastāvīgi pieaug ražošanas efektivitāte un resursu produktivitāte, ilgtermiņā sasniedzot ES valstu vidējos rādītājus un nemitīgi tiecoties uz arvien augstāku rezultātu.

Sabiedrība ir sasniegusi tādu brieduma un vides apziņas līmeni, ka izprot ilgtspējīgas attīstības ideju un iesaistās tās īstenošanā. Sabiedrības iepirkšanās un patēriņa paradumi ir ilgtspējīgi, vidi un dabas resursus saudzējoši un taupoši.

Darbojas efektīvi dalīšanās ekonomikas modeļi, kurus papildina daudzveidīgas sociālas uzņēmējdarbības un kopienu ekonomikas formas.

Ekonomiskā attīstība tiek veidota tā, lai maksimāli un pilnvērtīgi izmantotu izejvielas, kā arī visus ražošanas blakusproduktus un atlikumus. Mērķis tiek sasniegts ne tikai ar tehnoloģijām, bet arī novērsta nesaimnieciska ražošana un neilgtspējīgs sabiedrības dzīvesveids (attiecībā uz patēriņa paradumiem) kā publiskajā, tā privātajā sektorā. Pārdomātāki dizaina risinājumi un efektīvāka materiālu pārstrāde ir uzlabojusi resursu otrreizējo izmantošanu un samazinājusi kopējo resursu patēriņu.

Mājsaimniecībās līdz minimumam samazināts sadzīves ķīmisko vielu lietošanas apjoms.

Uzņēmumi savstarpēji sadarbojas resursu izmantošanā (ir attīstīti industriālās simbiozes risinājumi, kā arī tiek veidoti industriālie klasteri).

Katrs indivīds, kolektīvs (skola, iestāde, birojs u.tml.), ģimene un mājsaimniecība apzinās savu izvēļu ietekmi uz klimatu, vidi un resursu patēriņu, tādēļ ir izvērtējusi savu attieksmi pret to, kā patērē resursus - kā izmanto ūdeni un enerģiju, cik daudz un kādus atkritumus rada un kur tie nonāk, kā patērē pārtiku, kādi ir pārvietošanās un iepirkšanās paradumi, kādas preces pērk un kā tās lieto, kādus pakalpojumus izmanto.

Mājsaimniecības, izmantojot publiski pieejamos rīkus, ir noteikušas savu "oglekļa pēdu"67 - CO2 emisiju apjomu, ko gada laikā rada katrs indivīds vai produkts un rūpīgi seko, lai tā nepalielinātos.

Privāto un publisko pircēju patēriņa ieradumu (uzvedības) maiņa palīdz panākt resursu efektivitāti un dod arī fiskālos ieguvumus. Tas, savukārt, veicina pieprasījumu pēc resursu ziņā efektīvākiem pakalpojumiem un produktiem. Patērētāji var ietaupīt izmaksas, paši novēršot atkritumu rašanos un pērkot produktus, ko var lietot ilgstoši vai ko iespējams vienkāršāk salabot vai pārstrādāt. Ir plaši pieejami un tiek izmantoti tādi pakalpojumi, kas piedāvā remontu, apkopi, nomu.

Liela nozīme ir sabiedriskajām kustībām, informācijas un izglītojošām kampaņām, kā arī pilsoniskajai iniciatīvai. Valstī ir daudz privātu iniciatīvu/prasmju nodošanas mehānismu, kur cilvēki dalās personiskajā pieredzē par materiālu (tekstila u.c.) atkārtotas izmantošanas iespējām, pārstrādājot tos sadzīves produktos pašu rokām.

Ņemot vērā jaunākos zinātniskos pētījumus, ir izstrādāta normatīvo aktu bāze, vadlīnijas un citi metodiskie materiāli ZPI un Zaļā iepirkuma piemērošanai. ZPI komponente tiek piemērota visos publiskajos iepirkumos.

6.7. Ilgtspējīgas pašvaldības un pilsētvide Bez pašvaldību iniciatīvām un aktīvas rīcības klimata pārmaiņu mazināšanā reģionālā līmenī, nacionālo mērķu sasniegšana ir apdraudēta. Pildot normatīvajos aktos noteiktās obligātās funkcijas, pašvaldībām ir daudz iespēju, kā veicināt nacionālo mērķu SEG emisiju samazināšanā, sasniegšanu.

Pašvaldībām un valstij sadarbojoties, pašvaldības attīsta koordinētu pieeju klimata pārmaiņu mazināšanas un novēršanas jomā, iestrādājot klimata pārmaiņu mazināšanas un klimatnoturības risinājumus to attīstības plānošanas dokumentos.

Pilsētās ielas plānotas tā, lai cilvēkiem būtu ērti un droši nokļūt galamērķī ar sabiedrisko transportu, koplietošanas transportu, velosipēdu, ejot kājām, nepieciešamības gadījumā privāto transportlīdzekli atstājot ērti pieejamā vietā.

Tiek attīstīta nemotorizēto transportlīdzekļu infrastruktūra un paplašinātas gājēju zonas. Ir pieejama un tiek plaši izmantota veloceliņu infrastruktūra.

Pašvaldības, lai pieņemtu lēmumus attiecībā uz klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumiem, izmanto aktuālos publiski pieejamos meteoroloģiskos datus, kas raksturo mikroklimatu un tā izmaiņas attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Pašvaldības piesaista dažādas ieinteresētas puses no zinātnes, uzņēmēju nevalstisko organizāciju vides, lai izvērtētu un attīstītu gan īstermiņa, gan ilgtermiņa klimata pārmaiņu mazināšanas un pielāgošanās risinājumus, kas piemēroti konkrētajai administratīvajai teritorijai. Pašvaldības ir veikušas klimata ietekmju ievainojamības risku izvērtējumu, pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumu plānošanu un ieviešanu, kā arī monitoringu un izvērtēšanu.

Pilsētvidē enerģijas ražošanai arvien vairāk izmanto viedās pilsētvides AER tehnoloģijas, apvienojot kultūrvēsturiskos arhitektūras elementus un inovatīvus būvniecības risinājumus un materiālus, veicinot autonomu ne-emisiju tehnoloģiju enerģijas ražošanu. Mazas jaudas, ekonomiski pamatotu un vizuāli pievilcīgu AER tehnoloģiju izmantošana ir ikvienas pilsētas neatņemama sastāvdaļa.

Pastāvīgs informatīvais atbalsts, ko pašvaldība sniedz mājsaimniecībām attiecībā uz energoefektivitātes un AER izmantošanas risinājumiem un iespējām, iedrošina un veicina mājsaimniecības izvēlēties tām individuāli piemērotākos klimatam draudzīgākos energoapgādes risinājumus.

Tās sekmīga īstenošana prasīs izpratni un iesaisti, kā arī konsekventu rīcību ne tikai no valsts, bet arī pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, komersantiem, pētniekiem un ikvienam valsts iedzīvotājam. Lai novērtētu Stratēģijas ieviešanu, ir jānodrošina periodisks stratēģijas progresa pārskats un ieviešanas efektivitātes novērtējums.

7.1. Stratēģijas īstenošanā iesaistītās puses

Stratēģijas mērķu sasniegšanā ir būtiska maksimāli plaša sabiedrības iesaiste. Sabiedrības izpratnes veidošanā par klimata pārmaiņu procesiem un nepieciešamajai rīcībai, lai tos mazinātu, būtiska loma ir izglītībai. Oglekļa mazietilpīgas attīstības principi ir iekļauti izglītības sistēmas saturā. Visas izglītības iestādes arī ikdienas darbā praktiski īsteno OMA principus, sniedzot ieguldījumu enerģijas patēriņa, resursu un atkritumu apjoma samazināšanā un energoefektivitātes paaugstināšanā.

Pētniecībā balstīta augstākā izglītība nodrošina jaunāko zinātnisko atziņu integrēšanu studiju procesā un jaunu speciālistu sagatavošanā.

Latvijas iedzīvotāji kopumā izprot klimata pārmaiņu procesus un klimata politikas pasākumu loģiku, un individuālās izvēles un rīcības veic, ņemot vērā oglekļa mazietilpīgas attīstības principus. Ikviens Latvijas iedzīvotājs izprot globālā tirgus darbības un resursu aprites mehānismus, un izvēlas pielāgot savus patēriņa paradumus ilgtspējīgas attīstības principiem. Ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir pieejama skaidri saprotama un pamatota informācija par Stratēģijas mērķiem.

Pašvaldības, organizējot savu darbu, rāda piemēru privātajam sektoram, kā arī informē un izglīto sabiedrību par klimata pārmaiņu mazināšanas risinājumiem.

Nozīmīga loma ir arī plānošanas reģioniem, kas sadarbībā ar pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm izstrādā ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānošanas dokumentus, tostarp ņemot vērā valsts SEG emisiju samazināšanas mērķus.

Arvien vairāk iedzīvotāju ir nodarbināti "zaļajās" darbavietās, kas ražo klimatam un videi draudzīgus produktus un pakalpojumus. Privātie uzņēmumi arvien vairāk savā darbībā piemēro ZI, lai samazinātu savu ietekmi uz vidi. Valsts un pašvaldības sniedz padziļinātu atbalstu jaunajiem uzņēmējiem, lai veicinātu OMA un virzību uz klimatneitralitāti. Ilgtspējīgas uzņēmējdarbības atbalstam ir pieejams finansējums no dažādām valsts, ES un privātām finanšu institūcijām un instrumentiem.

Uzņēmējdarbības stabila un ilgtspējīga attīstība ir priekšnoteikums Latvijas iedzīvotāju labklājībai un sakārtotai videi.

7.2. Stratēģijas īstenošanā