Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satve

Satversmes tiesas spriedums Par Augstskolu likuma

1. panta pirmās daļas trešā teikuma,
2. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
4. un
5. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
6. gada
7. jūnijā lietā Nr. 2019‑12‑01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, piedaloties pieteikuma iesniedzēja - divdesmit
8. Saeimas deputātu: Borisa Cileviča, Valērija Agešina, Vjačeslava Dombrovska, Vladimira Nikonova, Artūra Rubika, Ivana Ribakova, Nikolaja Kabanova, Igora Pimenova, Vitālija Orlova, Edgara Kucina, Ivana Klementjeva, Ingas Goldbergas, Evijas Papules, Jāņa Krišāna, Jāņa Urbanoviča, Ļubovas Švecovas, Sergeja Dolgopolova, Andreja Klementjeva, Regīnas Ločmeles-Luņovas un Ivara Zariņa - pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Inesei Nikuļcevai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Sandim Bērtaitim, ar tiesas sēdes sekretāri Annu Elizabeti Šakari, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
9. pantu un Satversmes tiesas likuma
10. panta
11. punktu,
12. panta pirmās daļas
13. punktu un
14. pantu, Rīgā
15. gada 23.,
16. aprīlī un 5.,
17. maijā atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Augstskolu likuma
18. panta pirmās daļas trešā teikuma,
19. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
21. un
22. pantam". Konstatējošā daļa
23. Saeima
24. gada
25. novembrī pieņēma Augstskolu likumu, kas stājās spēkā
26. gada
27. decembrī. 1.
28. Augstskolu likuma
29. pantā sākotnēji bija noteikts augstskolu uzdevums izkopt un attīstīt zinātni un mākslu. Ar
30. gada
31. jūnija likumu "Grozījumi Augstskolu likumā" (turpmāk -
32. gada
33. jūnija grozījumi Augstskolu likumā) Augstskolu likuma
34. panta trešais teikums tika izteikts jaunā redakcijā: "Tās savā darbībā izkopj un attīsta zinātni, mākslu un valsts valodu." 1.
35. Ar
36. gada
37. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tika grozīts arī Augstskolu likuma
38. pants. Šā panta trešās daļas ievaddaļā vārdi "Valsts dibinātās augstskolās" tika aizstāti ar vārdiem "Augstskolās un koledžās". Tādējādi kopš
39. gada
40. janvāra, kad šie grozījumi stājās spēkā, Augstskolu likuma
41. panta trešā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā iespējama tikai šādos gadījumos: 1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus; 2) ne vairāk par vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde; 3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj licencēšanas komisija; 4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot kopīgās studiju programmas." 1.
42. Ar
43. gada
44. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tā pārejas noteikumi tika papildināti ar
45. punktu šādā redakcijā: "Grozījumi šā likuma
46. panta trešajā daļā attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā
47. gada
48. janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma
49. panta trešās daļas nosacījumiem, ir tiesības turpināt studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz
50. gada
51. decembrim. Pēc
52. gada
53. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma
54. panta trešās daļas nosacījumiem, nav atļauta."
55. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit
56. Saeimas deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Augstskolu likuma
57. panta pirmās daļas trešais teikums,
58. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
59. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1.,
60. un
61. pantam. 2.
62. Pieteikumā norādīts, ka Satversmes
63. pants paredz privāto augstskolu dibinātāju tiesības dibināt un vadīt izglītības iestādes. Nosakot pienākumu izkopt un attīstīt latviešu valodu, apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot augstskolu dibinātāju brīvību augstskolas uzdevumu noteikšanā. Augstskolām esot ierobežotas iespējas patstāvīgi īstenot studiju programmas Eiropas Savienības oficiālajās valodās, kā arī apgrūtinātas iespējas sadarboties ar citām augstskolām. Apstrīdētās normas ierobežojot arī augstskolu mācībspēku akadēmisko brīvību izvēlēties svešvalodu kā studiju kursu apguves līdzekli un studējošo tiesības izvēlēties savām vajadzībām atbilstošu programmu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva norādīja, ka tiesības uz izglītību ietver studēt gribošo tiesības iegūt augstāko izglītību jebkādā valodā, ja vien ir tāds piedāvājums. Apstrīdētās normas šīs tiesības ierobežojot. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve tiesas sēdē piekrita Saeimas pārstāvja Sanda Bērtaiša norādītajam, ka šobrīd vidusskolu beidzēji pārzina valsts valodu un ir spējīgi iegūt augstāko izglītību latviešu valodā, tomēr aicināja ņemt vērā, ka apstrīdētās normas ierobežojot tiesības izvēlēties studijas citā valodā. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka privātās augstskolas līdz šim esot nodrošinājušas iespēju iegūt augstāko izglītību personām, kas vidējo izglītību ieguvušas agrāk - pirms izglītībā veiktās valsts valodas reformas. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve nepiekrita Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātajai Augstskolu likuma
64. panta trešās daļas interpretācijai, proti, tam, ka Latvijas valstspiederīgie var iegūt augstāko izglītību studiju programmās, kas paredzētas ārvalstu studējošajiem. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve norādīja, ka šāda interpretācija būtu uzskatāma par interpretāciju contra legem. Minēto tiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Pirmkārt,
65. gada augustā, kad Ministru kabinets Saeimai iesniedzis likumprojektu "Grozījumi Augstskolu likumā", apstrīdētās normas tajā neesot bijušas ietvertas. Tās esot iesniegtas kopā ar priekšlikumiem likumprojekta trešajam lasījumam
66. gada
67. jūnijā. Tātad neesot notikusi vispusīga diskusija par ierobežojuma ietekmi uz privātpersonu tiesībām un sabiedrības interesēm. Otrkārt, apstrīdētās normas esot pretrunā ar pētījumiem un politikas plānošanas dokumentiem, piemēram, Saeimas apstiprinātajām Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014.-
68. gadam un Latvijai saistošo Boloņas deklarāciju. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdēto normu mērķi - valsts valodas izkopšana un augstākās izglītības pieejamība - uzskatāmi par Satversmei atbilstošiem. Tomēr apstrīdētās normas neesot efektīvs līdzeklis šo mērķu sasniegšanai, jo jaunais regulējums drīzāk novedot pie vietējo studentu aizplūšanas no Latvijas un ārvalstu studentu nevēlēšanās šeit studēt, nevis motivējot tos apgūt valsts valodu. Šajā kontekstā esot jāņem vērā arī daudz liberālākie noteikumi par valodu izmantošanu vidusskolās. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva norādīja arī uz to, ka apstrīdētās normas ārvalstu studentiem ļaujot iegūt augstāko izglītību privātajās augstskolās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, bet ne citās valodās. Neesot skaidrs, kādēļ tiek uzskatīts, ka Eiropas Savienības valodās studējošie ir vairāk motivēti apgūt latviešu valodu nekā tie studenti, kuri augstāko izglītību iegūst citās valodās. Tāpat leģitīmos mērķus varot sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, piemēram, pildot pozitīvus pienākumus valsts valodas lietojuma veicināšanā, palielinot valsts budžeta finansējumu valodniecības studiju un pētniecības programmām, piešķirot to arī privātajām augstskolām vai nosakot obligātu kredītpunktu skaitu, kas iegūstams studijās latviešu valodā, vai paredzot pienākumu piedalīties konferencēs, kas notiek latviešu valodā. Vēl viena alternatīva būtu valodu noteikumu attiecināšana uz augstskolām, ņemot vērā to sasniegumus, kā tas šobrīd ar speciālajiem likumiem jau tiekot darīts attiecībā uz Rīgas Ekonomikas augstskolu un Rīgas Juridisko augstskolu. Arī labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētajām normām, esot mazāks nekā personu tiesību ierobežojums, jo sabiedrība zaudējot iespējas, ko paver starptautiska augstākās izglītības vide. Arī augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība esot samazināta līdz zemākajam līmenim Eiropā. Samazinoties augstskolu autonomijai, cietīšot arī augstākās izglītības kvalitāte. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka akadēmiskās brīvības robežas tiecas tiktāl, ciktāl tā neapdraud citas būtiskas intereses. Šajā kontekstā neesot iespējams nodalīt arī privātajās augstskolās veikto zinātnisko un pedagoģisko darbību, kurā esot iesaistītas gan pašas augstskolas, gan to mācībspēki un studenti. 2.
69. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
70. pantā noteiktās privāto augstskolu tiesības uz iegūtās licences pamata veikt komercdarbību un par maksu sniegt augstākās izglītības pakalpojumu. Apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes
71. pantā ietverto tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru privāto augstskolu dibinātājiem radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie varēs gūt labumu no sava īpašuma izmantošanas. Dažādos pētījumos esot secināts, ka augstākās izglītības pakalpojumi svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, veido apmēram trešdaļu no privāto augstskolu sniegtajiem pakalpojumiem. Apstrīdētās normas turpmāk liegšot šo komercdarbību veikt. Tāpat privātās augstskolas nevarēšot pilnībā īstenot jau akreditētās programmas angļu valodā. Tā kā privātās augstskolas ieguvušas attiecīgās licences un akreditējušas studiju programmas, tās esot paļāvušās uz to, ka varēs turpināt konkrēto komercdarbību. Neesot paredzēta arī saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu vai kompensācijas mehānisms. Augstskolu tehniskā infrastruktūra esot veidota, paļaujoties uz jau piešķirtajām licencēm. Tādējādi, samazinoties studentu skaitam, tikšot apdraudēta privāto augstskolu rentabilitāte. Pārejas periods esot pārāk īss, lai privātās augstskolas varētu veikt pasākumus, kas nepieciešami savas darbības pārorientēšanai un potenciālo studentu piesaistīšanai citām to īstenotajām studiju programmām. Apstrīdētās normas esot jāskata kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
72. un
73. pantu, kas liedzot dalībvalstīm radīt konkurences izkropļojumus, un likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu"
74. pantu, kas radot šai augstskolai priekšrocības studējošo piesaistē salīdzinājumā ar citām privātajām augstskolām. Apstrīdētās normas, radot barjeru ienākšanai augstākās izglītības tirgū un liedzot sniegt citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodās, skarot Eiropas Savienības tiesību avotos garantētās tiesības uz brīvu uzņēmējdarbību, brīvu pakalpojumu kustību, kas ir garantētas Līguma par Eiropas Savienības darbību
75. un
76. pantā, kā arī darījumdarbības brīvību, kas noteikta Eiropas Savienības pamattiesību hartas
77. pantā. Tiesību uz īpašumu ierobežojums neesot noteikts ar likumu, jo, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vērtēta to ietekme uz privāto augstskolu īpašuma tiesībām, kā arī Eiropas Savienības tiesībām. Ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo novedīšot pie studentu aizplūšanas no Latvijas privātajām augstskolām. Pastāvot arī alternatīvi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, piemēram, kompensācijas izmaksa augstskolām par to veiktajām investīcijām un neiegūto peļņu.
78. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
79. un
80. pantam. 3.
81. Saeima norāda, ka valodas politikas un izglītības reformas atbilstība Satversmei jau vairākkārt vērtēta Satversmes tiesā, piemēram, lietā Nr. 2004-18-0106 un lietā Nr. 2018-12-
82. Papildus šajās lietās paustajām atziņām par reformas kontekstu un nepieciešamību Saeima izceļ to, ka izglītības reforma, kas veicama pārejai uz izglītību valsts valodā, ir vienota un aptver visas izglītības iestādes un visus izglītības līmeņus. Īpaši svarīgi prast izmantot valsts valodu esot tieši augstskolu absolventiem - nākotnes līderiem un pilsoniskās sabiedrības veidotājiem. Arī politikas plānošanas dokumentos esot norādīta nepieciešamība aizsargāt un veicināt latviešu valodas lietojumu. Jau kopš
83. gada, kad stājās spēkā Latvijas Republikas Izglītības likums, likumdevējs ilgstoši un konsekventi esot īstenojis tādu politiku, kas vērsta uz latviešu valodas lietojuma aizsardzību un stiprināšanu, citstarp arī augstākajā izglītībā. Apstrīdētās normas esot nākamais izglītības reformas solis, kas izrietējis no secinājuma, ka iepriekšējos gados īstenotās reformas rezultātā vidējās izglītības iestāžu absolventu latviešu valodas zināšanas kopumā ir uzlabojušās. Spēkā esošais regulējums jau paredzējis vidusskolas eksāmenu kārtošanu latviešu valodā. Saeima arī norāda, ka lielākā daļa privātajās augstskolās krievu valodā studējošo iepriekšējo izglītību ieguvuši Latvijā. 3.
84. Saeima uzskata, ka Satversmes
85. pants ir vērsts uz studēt gribošo un studējošo tiesību aizsardzību. Tādēļ tas neparedzot augstskolu dibinātājiem un pasniedzējiem brīvību attiecībā un augstskolu vadīšanu, mācību satura veidošanu un zinātnisko darbību. Tiesības uz izglītību gan nevarot tikt pienācīgi īstenotas, ja nav nodrošināta augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība, taču šīs tiesības netiekot ierobežotas nepamatoti, jo apstrīdētās normas atbilstot Latvijas valsts valodas politikai un Satversmes kodolam, bet Augstskolu likums garantējot augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību citos aspektos. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis norādīja, ka Satversmē tieši neesot ierakstīta akadēmiskā brīvība un augstskolu autonomija. Tāpat Saeimas pārstāvis norādīja, ka tiesības uz izglītību esot garantētas tikai fiziskajām, bet ne juridiskajām personām. Tādējādi Satversme neaizsargājot privāto augstskolu tiesības uz izglītību. Valstij esot atšķirīgi pienākumi dažādu līmeņu izglītības pieejamības nodrošināšanā. Privātpersonām esot tiesības uz augstāko izglītību, ja tām ir atbilstošas spējas un pieredze, tostarp arī valsts valodas zināšanas. Valstij neesot pienākuma garantēt augstāko izglītību valodā, kas nav valsts valoda. Izglītības sistēmas vienotības princips nosakot, ka vienotas valodas pamatprasības ir attiecināmas uz dažādu veidu un līmeņu izglītību. Tādēļ neesot pamata runāt par Satversmes
86. pantā noteikto tiesību ierobežojumu. Saeima argumentē, ka augstskolām nav pilnībā aizliegts īstenot kursus svešvalodās. Šādas tiesības likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ar speciālajiem likumiem piešķīris atsevišķām privātajām augstskolām. Tāpat Augstskolu likuma
87. panta ceturtā daļa paredzot augstskolām iespēju rīkot speciālus kursus ārzemnieku sagatavošanai studijām Latvijā. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis, papildinot iepriekš teikto, norādīja, ka šī norma neaizliedz privātajām augstskolām sadarboties ar citām izglītības iestādēm ārpus Eiropas Savienības, ja vien kopīgi veidotās studiju programmas tiek īstenotas kādā no Eiropas Savienības valodām. Tāpat šī norma neatņemot studēt gribošajiem iespējas iegūt augstāko izglītību, ko nodrošina ārvalstu augstskolas, piemēram, tālmācības formā. Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz izglītību, šāds ierobežojums esot noteikts ar likumu. Deputāte Ilze Viņķele
88. gada
89. jūlijā esot iesniegusi priekšlikumus likumprojekta Nr. 923/Lp12 otrajam lasījumam un citstarp ieteikusi grozīt Augstskolu likuma
90. pantu, nosakot augstskolām pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu, grozīt Augstskolu likuma
91. pantu, paredzot augstskolām iespēju patstāvīgi noteikt studiju valodu, un izslēgt no likuma
92. panta trešo daļu. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija (turpmāk - Komisija) šos priekšlikumus izskatījusi
93. gada
94. februāra sēdē. Priekšlikums grozīt Augstskolu likuma
95. pantu ticis atbalstīts, bet pārējie priekšlikumi - noraidīti. Izglītības un zinātnes ministrija, secinājusi, ka Saeima nepaspēs izskatīt konkrēto likumprojektu trešajā lasījumā līdz savas pavasara sesijas beigām, ar valodas jautājumiem saistītos grozījumus priekšlikumu formā iesniegusi likumprojektam Nr. 998/Lp12, kuru bija paredzēts izskatīt trešajā lasījumā līdz Saeimas pavasara sesijas beigām. Saeimas kārtības rullis šādu praksi pieļaujot. Grozījumi Augstskolu likuma
96. un
97. pantā un jaunā regulējuma pārejas noteikumi esot apspriesti vairākās Komisijas sēdēs, uzklausot gan deputātus, gan privāto augstskolu un citu interešu grupu pārstāvjus. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis, vajagot ņemt vērā to, ka apstrīdētās normas ir daļa no izglītības reformas, kas tika aizsākta pirms gadu desmitiem, tā ka diskusijas par valodu izmantošanu augstākajā izglītībā notikušas jau izsenis. Turklāt apstrīdētās normas neietverot pilnīgi jaunu regulējumu, jo jau pirms to stāšanās spēkā tādas pašas valodu prasības tikušas attiecinātas uz valsts augstskolām. Pat ja likumdevējs pieļāvis kādu procesuālu pārkāpumu, Saeima uzskata, ka pieteikumā nav pamatots tas, ka šis pārkāpums bijis tik būtisks, lai varētu atzīt, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Apstrīdēto normu mērķis esot valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas arī nerada nesamērīgu ierobežojumu. Tās esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pieaugšot latviešu valodā studējošo skaits un ārzemniekiem būšot vairāk iespēju apgūt valsts valodu. Satversmes tiesas kompetence vērtēt alternatīvu līdzekļu pieejamību vai efektivitāti esot ierobežota. Tomēr Saeima norāda, ka valsts finansējuma palielināšana nav uzskatāma par alternatīvu līdzekli, jo prasa papildu ieguldījumus. Savukārt alternatīvu studiju programmu izveide valsts valodā nebūtu atbalstāma tādēļ, ka esot apšaubāma šā alternatīvā līdzekļa ietekme uz latviešu valodā studējošo skaitu. Tāpat jau šobrīd tiekot vērtēta privātpersonu dibinātu augstākās izglītības iestāžu kvalitāte, taču arī ar šo alternatīvo līdzekli nevarot sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Apstrīdēto normu radītais ierobežojums esot samērīgs, jo studējošajiem neesot pilnībā liegts iegūt augstāko izglītību svešvalodās. Arī augstākās izglītības iestāžu dibinātājiem un akadēmiskajam personālam esot saglabāta iespēja autonomijas un akadēmiskās brīvības ietvaros īstenot studijas un nodarboties ar zinātni atbilstoši normatīvo aktu regulējumam. 3.
98. Saistībā ar Satversmes
99. pantu Saeima norāda, ka tas neparedz tiesisko aizsardzību personas tiesībām gūt peļņu. Pieteikuma iesniedzēja prasība balstoties uz nākotnes peļņu, kas saistāma vienīgi ar potenciālajiem studentiem, kuri studiju līgumus ar attiecīgajām iestādēm vēl nav noslēguši. Turklāt augstākās izglītības iestādes jebkurā gadījumā nevarot paļauties uz ienākumiem pēc to izstrādāto studiju programmu akreditācijas termiņa beigām. Tādējādi neesot konstatējama Satversmes
100. panta tvērumā esoša mantiskā interese. Ja pieņemtu, ka apstrīdētās normas tomēr rada Satversmes
101. pantā noteikto tiesību ierobežojumu, tad tas esot samērīgs. Vajagot ņemt vērā to, ka privātās augstskolas un koledžas veic saimniecisko darbību īpaši regulētā nozarē un pilda valstiski un sociāli nozīmīgas funkcijas. Šāda saimnieciskā darbība esot pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei. Privātpersonai, kas vēlas dibināt augstākās izglītības iestādi, esot jāapzinās šīs nozares īpašais regulējums. Papildus argumentiem, kas pausti, aplūkojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
102. pantam, Saeima norāda, ka privātajām augstākās izglītības iestādēm būšot iespēja turpināt saimniecisko darbību, piedāvājot tādas studiju programmas, kas atbilst normatīvo aktu prasībām. Tāpat tām esot iespēja īstenot neformālās izglītības programmas un sniegt pētniecības pakalpojumus svešvalodās. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības principam. Privātpersonām neesot varējusi rasties paļāvība uz tiesiskā regulējuma nemainību. Jau gadu desmitiem ilgi valstī tiekot īstenota izglītības reforma pārejai uz mācībām latviešu valodā. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu
103. punkts paredzot saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, ļaujot augstskolām un koledžām turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu un pielāgoties jaunajām prasībām. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas neierobežo arī Satversmes
104. pantā noteiktās tiesības. Ikkatram esot tiesības nodarboties ar zinātnisko jaunradi - brīvi meklēt, salīdzināt, sistematizēt un analizēt informācijas avotus, izmantojot pašam saprotamu valodu. Ja Satversmes tiesa secinātu, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
105. pantā paredzētās tiesības, tad ierobežojums būtu jāatzīst par atbilstošu un samērīgu.
106. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
107. un
108. pantam. Apstrīdētās normas esot izglītības jomā jau ilglaicīgi veiktās valodas reformas daļa. Satversmes
109. panta kontekstā Izglītības un zinātnes ministrija, uzsverot valsts valodas nozīmīgumu un nepieciešamību to aizsargāt, norāda, ka valsts valodas izkopšana un attīstība augstskolām nav jāizceļ kā atsevišķs darbības virziens. Tomēr augstskolām savu darbu vajagot organizēt atbilstoši sabiedrības interesēm, akadēmiskajā un profesionālajā darbībā esot jāizkopj terminoloģija, datorlingvistika, valodas kultūra un labskanīgums, meklējot un radot jaunus terminus valsts valodā, nevis lietojot tos svešvalodās. Augstskolu likums aizsargājot akadēmisko brīvību, taču šī brīvība neesot absolūta un pastāvot valsts tiesību ietvarā, turklāt akadēmiskā brīvība neesot atkarīga no studiju programmas īstenošanas valodas. Privātajām izglītības iestādēm nevarot būt pilnīga autonomija jautājumos, kas saistīti ar valodu lietojumu. Turklāt valodas prasības neietekmējot augstskolu zinātnisko darbību. Gan valsts dibinātajām augstskolām, gan arī privāto personu dibinātajām augstskolām izvirzītās prasības un kritēriji attiecībā uz studiju virzienu akreditāciju un studiju programmu īstenošanu esot vienādi. Līdz ar to neesot pamata noteikt atšķirīgu attieksmi attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu. Turklāt arī pēc Augstskolu likuma pārejas noteikumos noteiktā termiņa ārvalstu un latviešu studenti varēšot iegūt izglītību Eiropas Savienības oficiālajās valodās Augstskolu likuma
110. pantā paredzētajos gadījumos. Citstarp Augstskolu likuma
111. panta trešās daļas
112. punkts, ja tiek interpretēts kopsakarā ar šā likuma
113. pantu, ļaujot augstskolām studiju programmās, kuru pamatauditorija ir ārvalstu studējošie, uzņemt arī Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus. Tiesas sēdē ministrijas pārstāve Dace Jansone norādīja, ka nav regulēts tas, kādai jābūt proporcijai starp ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studējošajiem šādās programmās. Šāda likuma normu interpretācija esot sniegta arī vairākām augstskolām. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par augstskolu dibinātāju tiesisko paļāvību uz peļņas gūšanu. Neesot tiesiska pamata uzskatīt, ka reiz saņemta studiju virziena akreditācija automātiski tiks pagarināta uz nākamo termiņu. Tāpat tiesiskās paļāvības princips neradot tiesības domāt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Likumdevējam esot pienākums sekot līdzi faktiskajai situācijai un, ja nepieciešams, pielāgot tai tiesisko regulējumu. Tieši tas arī esot darīts ar apstrīdētajām normām. Būtiski esot tas, ka šajā gadījumā likumdevējs noteicis tādu saudzējošu pārejas periodu, kas esot pietiekami ilgs un ļaujot studējošajiem jau uzsāktās studijas pabeigt. Turklāt šobrīd nevienai augstskolai neesot tādas aktīvas studiju programmas, kuras vienīgā īstenošanas valoda būtu krievu valoda. Lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, valstij esot pienākums noteikt studiju programmu īstenošanas kritērijus. Līdz ar to valstij esot arī tiesisks pamats noteikt valsts valodas lietojumu gan valsts, gan privātajām augstākās izglītības iestādēm. Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes
114. pantu, jo augstākā izglītība neesot uzskatāma par parastu biznesa pakalpojumu un uz to esot attiecināms specifisks nozares regulējums. Kā norādīja ministrijas pārstāves tiesas sēdē, valsts valoda un ekonomiskās intereses neesot liekamas uz vieniem svariem. Apstrīdētās normas esot noteiktas ar likumu, un tām esot leģitīms mērķis - valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Ņemot vērā būtisko nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu un to, ka arī valsts pārbaudījumi vidusskolā šobrīd notiek latviešu valodā, ar apstrīdētajām normām radītais tiesību ierobežojums esot atzīstams par samērīgu.
115. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
116. un
117. pantam. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas paustajam viedoklim un apšauba apgalvojumu, ka apstrīdētās normas ierobežojot Satversmes
118. pantā noteiktās tiesības. Valstij esot plaša rīcības brīvība augstākās izglītības jomā. Turklāt apstrīdētās normas nevis liedzot iespēju iegūt augstāko izglītību, bet gan paredzot papildu nosacījumus šīs izglītības iegūšanas procesā. Pat ja ierobežojums tiktu konstatēts, tad apstrīdētās normas esot pietiekami apspriestas, lai varētu uzskatīt, ka tās ir pieņemtas ar atbilstošā kārtībā pieņemtu likumu. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve Iveta Brīnuma norādīja, ka ministrija nav bijusi iesaistīta apstrīdēto normu izstrādes procesā, jo tā nepiedaloties ikkatras normas izstrādāšanā. Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot latviešu valodas stiprināšana. Šādu pienākumu uzliekot arī nacionālas valsts virsprincips.
119. gada
120. jūnija grozījumi Augstskolu likumā esot samērīgi un nepieciešami, lai mazinātu nevienlīdzību, kas rodoties darba tirgū valsts valodas zināšanu trūkuma dēļ. Īpaši esot jāņem vērā tas, ka augstāko izglītību ieguvušās personas vēloties ieņemt amatus, kuru pildīšanai nepieciešama augstākā līmeņa valsts valodas prasme. Šobrīd neesot konstatējams, ka privātajā un publiskajā sektorā nodarbinātajiem būtu izvirzītas atšķirīgas prasības attiecībā uz valodas prasmi. Tādēļ šādas atšķirības neesība arī augstākās izglītības jomā esot samērīga un nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai novērstu tās segregāciju valodas prasmes dēļ. Valsts valodas zināšanas esot kvalitatīvas augstākās izglītības sastāvdaļa. Turklāt augstākās izglītības pakāpē, tāpat kā pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē, valstij neesot pienākuma nodrošināt iespēju iegūt izglītību citā valodā papildus valsts valodai. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā minētajiem argumentiem par to, ka apstrīdētās normas neaizskar Satversmes
121. pantā noteiktās tiesības. Stabila peļņa, kas iegūta komercdarbības rezultātā, atsevišķos gadījumos gan varētu ietilpt tiesību uz īpašumu tvērumā, taču Pieteikuma iesniedzēji norādījuši uz pārāk abstraktām privāto augstskolu iespējām gūt ienākumus. Papildus iepriekš minētajam ministrija norāda, ka, aplūkojot šīs tiesības kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu, jāņem vērā tas, ka jau vairāku gadu garumā valsts konsekventi virzās uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu izglītības jomā. Tādēļ privātajām augstākās izglītības iestādēm neesot varējis rasties pamats uzskatīt, ka normatīvais regulējums paliks nemainīgs. Likumdevējs esot paredzējis pietiekami garu pārejas periodu, lai izglītības iestādes spētu sagatavoties jauno prasību izpildei. Tiesas sēdē ministrijas pārstāve norādīja, ka privātajām augstskolām esot iespējas pārorientēt savu darbību un īstenot studiju programmas citās valodās, studiju procesā izmantojot arī jau iegādāto materiāltehnisko bāzi. Tāpat esot jāņem vērā, ka Iekšlietu ministrija rosinājusi pievērst vairāk uzmanības ilgstoši Latvijā studējošiem ārvalstniekiem, kuri, iespējams, tādējādi cenšas apiet imigrācijas noteikumus. Pārejas periods ļaujot pabeigt studijas personām, kas to tiešām vēlas, un ierobežojot tikai ilgstoši studējošos. Apstrīdētās normas neskarot arī Satversmes
122. pantā ietverto zinātniskās jaunrades brīvību, jo regulējot nevis studiju saturu, bet tikai tā paušanas valodu. Tāpat esot jāņem vērā, ka šis pants būtu interpretējams kopsakarā ar Satversmes
123. pantu, kas noteic, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Satversmes
124. pants nosakot tiesības uz kvalitatīvu izglītību, un savukārt kvalitatīva izglītība ietverot gan latviešu valodas, gan Eiropas Savienības oficiālo valodu lietojumu. Tomēr Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem studēt Latvijā noteikti vajadzētu valsts valodā. Attiecībā uz Augstskolu likuma
125. panta trešās daļas
126. punktu Tieslietu ministrija norāda: tāda šīs normas izpratne, ka augstskolas varētu uzņemt Latvijas valstspiederīgos speciāli ārvalstu studentiem veidotajās studiju programmās, neesot acīmredzama. Eiropas Savienības tiesību kontekstā ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību
127. pantu Eiropas Savienība respektē kultūru un valodu dažādību. Tādējādi valodas jautājumi izglītībā esot dalībvalstu, nevis Eiropas Savienības kompetencē. Līguma par Eiropas Savienības darbību
128. vai
129. panta ierobežojums neesot saskatāms, jo visas prasības tiekot attiecinātas vienādi uz visiem subjektiem. Tomēr tādā gadījumā, ja Satversmes tiesai rastos jautājumi par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu, tai būtu jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu pēc prejudiciālā nolēmuma.
130. Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija - norāda, ka jautājumu par izglītības ieguves valodu Satversmes
131. panta kontekstā kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola
132. pantu Satversmes tiesa jau ir aplūkojusi
133. gada
134. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 un
135. gada
136. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2018-12-
137. Informāciju par Latvijas saistībām, kas izriet no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Ārlietu ministrija esot sniegusi viedokļos lietā Nr. 2018-12-01 un lietā Nr. 2018-22-
138. Jautājums par tiesībām uz izglītību un studijām augstākās izglītības iestādēs Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību esot regulēts ļoti fragmentāri, atstājot valstij plašu rīcības brīvību šajā jomā. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
139. pants garantējot tiesības uz izglītību. Taču augstākajai izglītībai nevajagot būt pieejamai ikvienam, bet tikai atbilstoši katra spējām jeb zināšanām un pieredzei. Tiesības uz izglītību neparedzot tiesības uz augstāko izglītību konkrētā valodā. Mācībspēku un studējošo akadēmiskā brīvība, kas ietverot arī augstākās izglītības iestāžu autonomiju, esot tiesību uz izglītību būtisks aspekts. Tomēr tiesības uz akadēmisko brīvību neparedzot tiesības izveidot un vadīt privātās augstākās izglītības iestādes mazākumtautību valodās. Līdz šim visai ierobežotā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra izglītības jomā norādot uz to, ka valstij ir pienākums nodrošināt noteiktus izglītības standartus arī privātajās izglītības iestādēs. Valstij esot salīdzinoši plaša rīcības brīvība noteikt mācību valodu - ar nosacījumu, ka prasību mērķis ir leģitīms un prasības ir samērīgas ar to. Jautājumā par Satversmes
140. pantu Ārlietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās normas neizskar tiesības uz īpašumu. Līdz ar to no Latvijas starptautiskajām tiesībām neizrietot valsts pienākums nodrošināt personu tiesības veidot un vadīt privātās augstskolas ar mācību valodu pēc saviem ieskatiem. Savukārt valstij esot pienākums noteikt un nodrošināt zināmu izglītības standartu.
141. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
142. un
143. pantam. Tiesībsargs norāda, ka no Satversmes
144. panta izriet tiesiskās paļāvības princips. Apstrīdēto normu atbilstība šim principam esot jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes
145. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Šīs tiesības varot ierobežot, ja ierobežojums noteikts ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Saeimas deputātiem esot bijusi iespēja izteikties par apstrīdētajām normām. Tādējādi apstrīdētās normas esot noteiktas ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. To leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Esot jāņem vērā, ka sabiedrības labklājība aptver arī tādus nemateriālus aspektus kā latviešu valodas dominance sabiedrībā. Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības funkcionēšanu. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā secinātajam par nepieciešamību stiprināt valsts valodas lomu. Tādējādi apstrīdētās normas, kas veidojot augstākās izglītības reformu valsts valodas politikas ietvarā, esot nepieciešamas latviešu valodas lietojuma aizsardzībai un stiprināšanai. Arī labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks par privāto augstskolu dibinātāju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētajās normās paredzēti kritēriji, kurus izpildot ir iespējams īstenot studiju programmas svešvalodās. Satversmes
146. pantā noteiktās tiesības uz izglītību aptverot arī augstāko izglītību. Ņemot vērā Augstskolu likuma
147. pantā ietvertās augstskolu tiesības uz akadēmisko brīvību, apstrīdēto normu atbilstība Satversmes
148. pantam esot jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes
149. pantam. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai arī kontekstā ar tiesībām uz izglītību. Tās nodrošinot, ka augstskolu absolventi var pilnvērtīgi līdzdarboties demokrātiskā sabiedrībā, ir profesionālā līmenī apguvuši un lieto katra izraudzītajai profesijai atbilstošo latviešu valodas terminoloģiju. Latviešu valodas izmantošana tikai daļā no studiju procesa nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajās normās noteiktais tiesiskais regulējums. Tomēr esot jāņem vērā, ka lēmumi par valstij būtisku vērtību, tajā skaitā valodas, aizsardzību ir kvalificējami kā politiski lēmumi. Likumdevējs varot izšķirties par to, ka plašāka valsts valodas lietošana ir svarīgāka par iespēju īstenot ārvalstu studentu piesaistīšanas politiku. Tāpat tikai likumdevējs varot izšķirties par to, vai ārvalstu studentu piesaistīšana ir vēlama kā augstskolu komercdarbību veicinošs pasākums vai arī tās mērķis ir piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku ar latviešu valodas zināšanām. Vērtējot apstrīdēto normu radītā ierobežojuma samērīgumu, vajagot pārbaudīt, vai nav izjaukts līdzsvars starp sabiedrības leģitīmajām gaidām attiecībā uz valsts valodas lietošanu un privāto augstskolu akadēmisko brīvību. Tiesībsargs piekrīt, ka kvalitatīva zinātniskā darbība citstarp ietver dialogu ar radniecīgās nozarēs strādājošiem zinātniekiem no visas pasaules un ka norobežošanās no pasaules zinātnes procesiem noved pie zinātniskās darbības stagnācijas. Taču apstrīdētajās normās esot noteikti izņēmuma gadījumi studiju programmu īstenošanai svešvalodās, lai neizslēgtu augstskolas no starptautiskās aprites. Augstskolu likuma
150. pants garantējot akadēmisko brīvību, taču tā neesot attiecināma uz studiju valodu. Apstrīdētās normas neierobežojot augstskolu, to mācībspēku un studentu brīvību veikt zinātniskos pētījumus, nodot un iegūt zināšanas, kā arī paust savus uzskatus un pārliecību. Līdz ar to labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks nekā indivīdu tiesībām nodarītais kaitējums. Demokrātija prasot, lai valstī visiem būtu kopīga valsts valoda. Tiesībsargs, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, uzsver, ka valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai ikviena persona varētu līdzdarboties demokrātiskas valsts dzīvē. Valsts valoda nodrošinot valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti. Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, vajagot prast šīs valsts valodu.
151. Pieaicinātā persona - Konkurences padome - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību regulējumam. Konkurences tiesību regulējums neesot attiecināms uz valsts augstskolām, kuras primāri tiekot finansētas no valsts budžeta līdzekļiem, jo to saimnieciskās darbības mērķis neesot peļņas gūšana. Pēc tam, kad apzināts, kas ir saimnieciskās darbības veicēji, esot jānosaka tirgus, kurā tie darbojas. Tirgus definēšanā esot jāvadās galvenokārt pēc pieprasījuma, tomēr jāaplūko arī piedāvājums. Augstākās izglītības gadījumā tirgu, visticamāk, definētu studiju priekšmets un arī studiju valoda. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
152. pantu esot pieļaujama tāda situācija, ka noteiktiem tirgus subjektiem tiek noteiktas tiesības vai nu sniegt kādu pakalpojumu kā vienīgajiem tā sniedzējiem, vai arī sniegt šo pakalpojumu īpašos apstākļos. Konkurences tiesību pārkāpums veidotos tādā gadījumā, ja tirgus dalībnieks, kam šis statuss piešķirts, rīkotos neatbilstoši konkurences tiesībām. Tomēr studiju programmu valoda drīzāk esot uzskatāma par tirgu konstituējošu prasību, kas jāievēro visiem tirgus dalībniekiem. Šādas prasības pamatotība esot pārbaudāma, izvērtējot prasības atbilstību Līgumā par Eiropas Savienības darbību atzītajām tiesībām uz uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādējādi arī Konkurences padome izvērtētu nevis valodas prasības pamatotību, bet gan to, vai tirgū, kas veidots uz šīs prasības pamata, visiem ir vienlīdzīgas iespējas strādāt. Likumdevējam esot jānodrošina nacionālā regulējuma atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, taču tas, ar kāda izvērtējuma palīdzību šī atbilstība tiek nodrošināta, esot likumdošanas procesa jautājums.
153. Pieaicinātā persona - Augstākās izglītības padome - uzskata, ka Augstskolu likuma
154. pants atbilst, bet
155. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
156. punkts neatbilst Satversmes 1.,
157. un
158. pantam, kas skatāms kopsakarā ar Satversmes
159. pantu. Augstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra tiesas sēdē norādīja, ka augstākā izglītība atšķiras no pārējām izglītības pakāpēm, jo tās iegūšana nav obligāta, tā ir cieši saistīta ar pētniecību, kā arī akadēmisko brīvību, ar kuru apveltīti gan mācībspēki, gan studējošie. Neesot iespējams savstarpēji nošķirt valodu, augstskolu zinātnisko darbību un izglītību. Pēc Augstākās izglītības padomes ieskata, Augstskolu likuma
160. pantā ietvertais vispārīgais pienākums attīstīt un izkopt latviešu valodu nekādā veidā neierobežo augstākās izglītības institūciju autonomiju un šo institūciju personāla akadēmisko brīvību. Šis pienākums būtu īstenojams, piemēram, attīstot terminoloģiju un veicinot valsts valodas lietošanu akadēmiskajā vidē. Padomes pārstāvis tiesas sēdē gan atzīmēja, ka savulaik šī norma veidota reizē ar priekšlikumu izslēgt no Augstskolu likuma
161. panta trešo daļu, nevis nolūkā ar šīs daļas regulējumu aptvert arī privātās augstskolas. Priekšlikums par Augstskolu likuma
162. panta trešās daļas attiecināšanu uz privātajām augstskolām esot bijis negaidīts, jo sākotnēji šī norma attiecināta tikai uz valsts augstskolām valsts finansējuma iesaistes dēļ. Valodas lietošanas regulējumam vajagot būt vienādam attiecībā uz valsts un privātajām augstskolām, taču šajā normā ietvertais detalizētais valsts valodas lietošanas regulējums būtiski ierobežojot studiju procesa daudzveidību gan studējošo un mācībspēku sastāva, gan studijām nepieciešamā materiāltehniskā nodrošinājuma ziņā. Nepieciešamība pēc valodu lietojuma varot atšķirties pa akadēmiskajiem gadiem un programmām. Tādēļ šis jautājums būtu risināms augstākās izglītības institūciju autonomijas ietvaros, nevis ar normatīvajā regulējumā noteiktām proporcijām. Valsts varot veidot studiju procesa un pētnieciskā darba kvalitātes izvērtēšanas noteikumus, taču nedrīkstētu augstskolu vietā izlemt tādus jautājumus, kuru risināšanā tai nav pietiekamas kompetences vai spējas radīt elastīgu regulējumu. Turklāt Augstskolu likuma
163. panta trešo daļu neesot iespējams piemērot praktiski, jo neesot iespējams izsekot, kādā valodā studējošie veic patstāvīgo darbu vai izstrādā pētnieciskos darbus. Pēc padomes ieskata, Augstskolu likuma
164. panta trešā daļa liedz veidot kopīgas studiju programmas ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studentiem. Tiesas sēdē padomes pārstāvis papildus norādīja, ka stingrais valodu regulējums šobrīd sabiedrībā vairs neesot nepieciešams, jo situācija vispārējā izglītībā esot mainījusies. Atbildot uz jautājumu par to, kā apstrīdētās normas ietekmējušas privāto augstskolu darbību, padomes pārstāvis norādīja, ka pretēji likumā noteiktajam augstskolas veidojot Latvijas valstspiederīgajiem un ārvalstu studentiem kopīgas programmas, bet esot apgrūtinātas to iespējas pieaicināt viesprofesorus no valstīm ārpus Eiropas Savienības, kā arī vienām pašām vai kopīgi ar ārvalstu universitātēm īstenot tādas studiju programmas, kurās būtu nepieciešamas svešvalodu zināšanas.
165. Pieaicinātā persona - Privāto augstskolu asociācija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1.,
166. un
167. pantam. Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes
168. pantam, jo to pieņemšanas process neesot bijis atbilstošs labas likumdošanas principam. To projekts, kas pretēji Augstskolu likuma prasībām neesot saskaņots ar jomas pārstāvjiem, Saeimā esot iesniegts tikai Augstskolu likuma grozījumu likumprojekta trešajam lasījumam. Apstrīdētās normas neesot pamatotas ar nozares ekspertu pētījumiem un neatbilstot izglītības procesu internacionalizācijai Boloņas procesa ietvaros. Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes
169. pantam, jo tiekot veidota negodīga konkurence un tiekot aizskartas privāto augstskolu īpašnieku tiesības izmantot savu īpašumu, veicot komercdarbību. Šis pants esot jāskata kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu, kas izriet no Satversmes
170. panta, un Latvijas starptautiskajām saistībām.
171. gadā esot stājies spēkā Rīgas Juridiskās augstskolas likums un likums "Grozījumi likumā "Par Rīgas Ekonomisko augstskolu"", kas nodrošinot šo likumu nosaukumos minētajām augstskolām tiesības izņēmuma kārtā īstenot augstākās izglītības programmas angļu valodā vai citā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Šie likumi ne tikai esot pretrunā ar vienoto izglītības sistēmu un valsts valodas stiprināšanas politiku, bet arī novedot pie abu minēto augstskolu negodīgas konkurences ar pārējām augstskolām. Augstskolu likuma
172. pants neatbilstot Satversmes
173. pantam, jo ierobežojot privāto augstskolu autonomiju un brīvību izvēlēties studiju programmu īstenošanas valodu, attiecīgi ierobežojot arī studējošo iespējas izvēlēties studiju valodu. Akadēmiskā brīvība esot nepieciešama tiesību uz izglītību nodrošināšanai, veicinot izglītības kvalitāti un vairojot augstākās izglītības ieguldījumu demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma stiprināšanā. Augstskolu likuma
174. panta trešā daļa neatbilstot Satversmes
175. pantam. Šīs normas dēļ samazināšoties studējošo skaits Latvijas augstskolās, šis kritums negatīvi ietekmēšot Latvijas augstskolu konkurētspēju Eiropas Savienībā un pastiprināšot Latvijas tautsaimniecības recesiju, jo samazināšot nodokļu ienākumus no ārvalstu studentiem un privātajām augstākās izglītības iestādēm. Vajagot ņemt vērā arī to, ka citās Eiropas Savienības valstīs neesot tik stingri ierobežojumi attiecībā uz augstākās izglītības ieguves valodu. Apstrīdēto normu radītie pamattiesību ierobežojumi neesot samērīgi, jo, ņemot vērā Rīgas Juridiskās augstskolas un Rīgas Ekonomiskās augstskolas piemēru, leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts ar augstskolu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Iepriekš minētie argumenti liecinot arī par to, ka apstrīdēto normu radītais kaitējums ir lielāks nekā labums, ko no tām gūst sabiedrība.
176. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitāšu asociācija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
177. un
178. pantam. Apstrīdētās normas nodrošinot vienotu valsts kontroli pār valsts un privātajām augstskolām. Tas savukārt atbilstot izglītības sistēmas vienotības principam, saskaņā ar kuru vienotas valodu prasības un citas pamatprasības attiecināmas uz dažāda veida izglītības iestādēm. Augstskolu likuma
179. panta trešā daļa paredzot ierobežojumus arī valsts augstskolām, bet tās spējušas šiem ierobežojumiem pielāgoties. Valodu regulējums neaizskarot augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību. Normatīvā regulējuma uzdevums neesot garantēt augstskolām tiesības gūt peļņu, organizējot studijas krievu valodā. Spēkā esošās normas neliedzot iespēju organizēt studijas angļu valodā. Augstskolu likuma
180. panta pirmās daļas trešajā teikumā noteiktie uzdevumi esot jāskata kopsakarā ar Lielo Universitāšu hartu. Latvijas universitātes uzskatot par savu pienākumu kopt un attīstīt valsts valodu, piemēram, attīstot terminoloģiju latviešu valodā, izdodot publikācijas un tamlīdzīgi.
181. Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību centrs - norāda, ka valsts valodas aizsardzība akadēmiskās brīvības kontekstā ir aktuāls cilvēktiesību problēmjautājums gan Latvijā, gan visā Eiropas Savienībā. Latvijā esot nepieciešama pamatstratēģija augstākās izglītības jomā. Nesamērīgs spiediens uz augstskolu autonomiju varot atstāt negatīvas sekas uz nākamajām sabiedrības paaudzēm. Nebūtu tālredzīgi īstenot pašreizējam Ungārijas virzienam līdzīgu augstākās izglītības politiku, kas varētu rezultēties arī ar Līguma par Eiropas Savienību
182. pantā noteiktās procedūras piemērošanu. Tādēļ apstrīdētās normas esot interpretējamas sistēmiski kopsakarā ar Satversmes
183. pantu un no tā atvasināmajām vērtībām un principiem.
184. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Rozenfelds - norāda, ka, vērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz jau licencēto programmu īstenošanu, jāņem vērā šo programmu terminētais raksturs un tas, ka šo programmu darbības ilgums ir atkarīgs no tās īstenojošo personu spējas izpildīt licences piešķiršanai noteiktās prasības. Kaut arī licences nepiešķiršana ierobežo personas spēju nodarboties ar komercdarbību, šāds ierobežojums nebūtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Tomēr spēkā esošas licences piešķirtās tiesības esot uzskatāmas par tiesībām uz īpašumu Satversmes
185. panta izpratnē. Esot iespējams runāt tikai par apstrīdēto normu potenciālu, nevis reāli sagaidāmu ietekmi uz īpašuma tiesību apjomu. Licences tiekot piešķirtas, ievērojot konkrētus noteikumus. Ja licences turētājs neizpilda nosacījumus, ar kādiem licence tika piešķirta, tam neesot tiesiska pamata paļauties uz to, ka varēs turpināt savu uzņēmējdarbību.
186. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes profesore Dr. habil. philol. Ina Druviete - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
187. un
188. pantam. Augstskolu likums esot uzskatāms par valsts valodas politikas īstenošanas instrumentu. Viens no valodas politikas un arī apstrīdēto normu mērķiem esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli - valsts valodu. Latvijai esot raksturīga asa valodu konkurences situācija, tādēļ latviešu valodas nostiprināšana Satversmē un citos tiesību aktos esot nepieciešama. Privātajām augstskolām tāpat kā pārējai sabiedrībai vajagot būt atbildīgām par latviešu valodas attīstību. Saskaņā ar Augstskolu likuma
189. pantu, kas pēc būtības esot deklaratīvs, augstskolām vajagot darboties sabiedrības interesēs, kurās ietilpstot arī latviešu valodas saglabāšana zinātnē un augstākajā izglītībā. Tas neprasot papildu resursus, jo obligāti nenozīmējot augstskolu pienākumu veidot valodniecības studiju programmas vai veikt pētījumus šajā nozarē. Augstskolu likuma
190. pants nodrošinot valsts valodas dominējošās lomas saglabāšanu Latvijas augstākajā izglītībā, vienlaikus dodot iespēju apgūt arī profesionālajai kvalifikācijai nepieciešamās citu valodu prasmes. Liberālāki valodu lietošanas noteikumi radītu nevēlamas sekas citos izglītības posmos, piemēram, mazinātu motivāciju apgūt valsts valodu vispārējās izglītības iestādēs. Valsts valodas aizsardzība esot apstrīdēto normu leģitīmais mērķis. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās neatbilstot valsts valodas statusam - lielākoties tieši krievu valodas runātāju lingvistiskās pašpietiekamības dēļ. Apstrīdētās normas palīdzot šādā situācijā nodrošināt augsta līmeņa latviešu valodas prasmi dažādu jomu speciālistu vidū. Apstrīdētās normas esot samērīgas, jo nodrošinot privāto augstskolu absolventiem vienlīdzīgas izglītības un darba iespējas, kā arī spēju iesaistīties sabiedrības dzīvē. Nepieciešamība pēc efektīvākas mācību un valsts valodas apguves norādīta arī vairākos nesenos Eiropas Savienības rekomendējošas dabas dokumentos. Tajos tāpat ieteikts studentus ar atšķirīgu ģimenes valodu iesaistīt kopējā izglītības plūsmā. Tomēr katrai valstij atbilstoši savai valodu situācijai esot jāizvēlas tāds modelis, kas vislabāk nodrošina oficiālās valodas kā sabiedrības integrācijas mehānisma apguvi. Kaut arī atsevišķās valodas jomās situācija Latvijā uzlabojusies, citās jomās sakarā ar valodu konkurences apstākļiem esot vērojama atpakaļejoša tendence. Tādēļ arī latviešu valoda vienmēr būšot jāsargā. Regulējums, kas nodrošinātu tikvien kā latviešu valodas mācīšanu studentiem, nebūtu efektīvs, jo, lai valodu apgūtu, tā esot ne tikai jāmācās, bet arī jāizmanto. Apstrīdētās normas neierobežojot iespējas izmantot materiālus dažādās valodās vai piedalīties starptautiskās konferencēs. Tādējādi tiekot saglabāts multilingvisms. Tāpat, iespējams, būtu jāatgriežas arī pie diskusijas par minimālajām prasībām svešvalodu izmantošanai studiju procesā. Tomēr esot pieņemams tāds risinājums, ka valodas tiek dalītas grupās un augstākajā izglītībā vairāk tiek atbalstīta Eiropas Savienības oficiālo valodu, nevis citu svešvalodu izmantošana.
191. Pieaicinātā persona - SIA "Biznesa augstskola "Turība"" īpašnieks un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs D. M. soc. Aigars Rostovskis - norāda, ka valsts politikai vajadzētu būt orientētai uz latviešu valodas lietošanas stimulēšanu, nevis uz citu valodu aizliegšanu. Latvijai kā valstij esot jāsaglabā, jāstiprina un jāpilnveido sava suverenitāte un neatkarība, kā arī tautas tradīcijas, kultūra un valoda. Latviešu valoda esot jāstiprina un jāattīsta, vienlaikus paplašinot tās pielietojamību. Latvijai vajadzētu būt vienlaikus patriotiskai un iekļaujošai, bet tās izglītības sistēmai - brīvai, radošai, starptautiskai. Privāto un valsts augstskolu regulējumam esot jābūt vienādam. Tostarp privātajām augstskolām vajadzētu būt tādām pašām iespējām kā valsts augstskolām iegūt Eiropas Savienības vai citāda veida finansējumu. Šobrīd tā neesot. Tomēr svarīgi esot ne tikai paši sasniedzamie mērķi, bet arī to sasniegšanai izmantotās metodes. Latvijas likumdošanai esot raksturīga tendence iestrādāt likumdošanas aktos nepamatotus aizlieguma mehānismus, cerot, ka kaut kas tādā veidā tiks aizsargāts vai attīstīts. Tomēr mūsdienu pasaulē, kas ir atvērta un nepārtraukti attīstās, šādi mehānismi nedarbojoties. Lai stiprinātu valsts valodu, esot jāstimulē vēlme lietot latviešu valodu, jāatbalsta tās izmantošana jaunajās tehnoloģijās, kā arī jāstimulē cittautiešu interese apgūt latviešu valodu. Studiju valoda esot daļa no akadēmiskās brīvības. Lēmums par studiju valodas izvēli augstskolā tiekot pieņemts studentu, mācībspēku un īpašnieku vai dibinātāju mijiedarbības rezultātā. Latvijā esot jāpieļauj studiju valodas izvēle, lai novērstu potenciālo studentu aizplūšanu uz citām valstīm. Turklāt studijas multikulturālā vidē ļaujot to laikā iegūt starpkultūru kompetences. Latvijai būtu jāveicina ārvalstu augstskolu piesaiste, kas dotu papildu potenciālu sabiedrības attīstībai. Eksperti, kas prot vairākas valodas, Latvijā esot ļoti pieprasīti. Ja uztraukumu rada lielā krievu valodas loma, tad esot jāatzīmē, ka tendence krievvalodīgajiem studēt krieviski jau mazinoties. Vispār Latvijai būtu vairāk pūļu jāvelta cittautiešu integrācijai. Studijas valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, būtu atļaujamas kā nišas pakalpojums, jo tās pavērtu plašākas iespējas studentiem un uzņēmējiem. Esot grūti pateikt, kādi privātajām augstskolām rodas zaudējumi šobrīd sakarā ar to, ka tām tiek piemērotas apstrīdētās normas, kas liedz īstenot studiju programmas krievu valodā, bet tie varētu būt lēšami apmēram 10 miljonu eiro apmērā. Nekādi uzņēmējdarbību, tostarp privāto augstskolu darbību, skaroši ierobežojumi neveicinot tautsaimniecības izaugsmi. Administratīvi ierobežojumi nenākot izglītībai par labu, jo kultūru un valodu mijiedarbība un daudzveidība sniedzot plašākas izziņas iespējas, kas neesot pretrunā ar latviešu valodas attīstību. Šobrīd augstākās izglītības vide Latvijā esot pārregulēta, nestabila un pārlieku politizēta. Latviešu valoda pamatā būtu jāapgūst ģimenēs, bērnudārzos un skolās. Savukārt augstākajā izglītībā latviešu valodas izmantošana būtu veicināma ar ekonomiskiem stimuliem, piemēram, piedāvājot apmaksātas studiju vietas izglītības programmām, kas tiek īstenotas latviešu valodā, vai finansiālu atbalstu augstskolām, kurās latviešu valodu apgūst ārvalstu studenti.
192. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Edvīns Danovskis - norāda, ka izskatāmajā lietā būtiskākais esot jautājums, vai apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums īstenot studiju programmas svešvalodās ierobežo Satversmes
193. pantā noteiktās tiesības uz izglītību. No Satversmes
194. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām neizrietot akadēmiskā brīvība. Taču apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums īstenot izglītības programmas svešvalodās, tostarp krievu valodā, ierobežojot Satversmes
195. pantā ietvertās tiesības uz pieeju augstākajai izglītībai. Apstrīdētās normas ierobežojot lielas daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju iespējas iegūt augstāko izglītību viņu dzimtajā valodā. No Satversmes
196. panta neizrietot tiesības prasīt, lai izglītība personām tiktu nodrošināta tām vēlamā formā vai valodā, izņemot tiesības uz pieeju izglītībai valsts valodā valsts augstskolās. Apstrīdētās normas gan nevis prasot kaut ko nodrošināt, bet gan liedzot iespēju veidot studiju programmas svešvalodās. Akadēmiskā brīvība esot galvenais iemesls, kura dēļ valsts augstskolas ir izveidotas kā atvasinātas publiskas personas. Tā esot pašsaprotama augstskolu darbībā un nepieciešama visai cilvēcei, lai radītu vidi, kur iegūt zināšanas un nodot tās nākamajām paaudzēm. Tomēr akadēmiskā brīvība neesot pilnībā nostiprināta Satversmē. Tikai viens tās aspekts - zinātniskā un jaunrades brīvība - esot nostiprināts Satversmes
197. pantā. Šis aspekts ietverot aizliegumu valstij noteikt zinātniskās darbības saturiskos virzienus, kā arī kopsakarā ar Satversmes
198. pantu uzliekot valstij pienākumu veidot tādu augstākās izglītības sistēmu, kurā šī brīvība tiktu respektēta. Citi akadēmiskās brīvības aspekti, piemēram, tiesības brīvi izvēlēties mācību metodes, neesot "ielasāmi" nevienā no Satversmes pantiem.
199. Pieaicinātā persona - bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis - tiesas sēdē atzīmēja, ka valsts valoda jāizmanto visās dzīves jomās, tostarp augstākajā izglītībā. Valstij, deleģējot privātajam izglītotājam tiesības izsniegt valsts atzītus augstākās izglītības dokumentus, kas dod vienādas tiesības darba tirgū valsts un privāto augstākās izglītības iestāžu absolventiem, esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt, lai šī izglītība būtu līdzvērtīga, citstarp arī valsts valodas prasmes aspektā. Saskaņā ar statistikas datiem lielai daļai mazākumtautību jauniešu valsts valodas zināšanas esot vājas, bet tas neesot pieļaujami personām, kas ieguvušas augstāko izglītību. Šie dati liecinot arī par to, ka apstrīdētajās normās noteiktais regulējums vēl joprojām ir nepieciešams. Augstskolu likuma
200. pants ietverot vispārīgu uzdevumu stiprināt valsts valodu, bet tas neuzliekot augstskolām specifiskus pienākumus. Latvijā prioritāri aizsargājama esot tieši valsts valoda, tad - Eiropas Savienības oficiālās valodas un tikai pēc tam - citas svešvalodas. Latvijā neesot vajadzīgi viesprofesori, kas nespēj strādāt starptautiskajā zinātnes valodā - angļu valodā, jo tie nevarot savu darbu aprobēt starptautiski. Pēc šāda principa arī esot veidota Augstskolu likuma
201. panta trešā daļa. Būtu respektējama Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātā Augstskolu likuma
202. panta trešās daļas
203. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru programmās, kas veidotas ārvalstu studentiem, var tikt uzņemti arī Latvijas valstspiederīgie. Taču šāda interpretācija neesot skaidri saskatāma normas tekstā. Lai gan esot nepieciešams stiprināt valsts valodu augstākās izglītības jomā, tomēr nebūtu iedomājams tas, ka augstākā izglītība varētu tikt sniegta un apgūta tikai un vienīgi latviešu valodā, jo tad tā nebūtu konkurētspējīga pasaulē. Tādēļ, iespējams, būtu jānosaka minimālā studiju programmu proporcija, kas īstenojama kādā no Eiropas Savienības valodām. Regulējums attiecībā uz dažādām studiju programmām varētu būt atšķirīgs, ņemot vērā to specifiku, bet tam vajadzētu būt vienādam gan valsts, gan privātajās augstskolās. Apstrīdēto normu mērķa sasniegšanai nepietiktu ar to vien, ka latviešu valoda tiek mācīta privātajās augstskolās, jo šī mācīšana nebūtu tikpat efektīva kā valodas izmantošana studiju procesā. Priekšlikumi par apstrīdēto normu iekļaušanu likumā esot bijuši loģisks turpinājums Saeimas lēmumam par valsts valodas prasībām, kas ievērojamas privātajās pamata un vidējās izglītības iestādēs. Tā kā Eiropas Savienībai neesot kompetences izglītības jomā, tad apstrīdēto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesībām to pieņemšanas gaitā neesot vērtēta. Apstrīdētās normas neskarot akadēmisko brīvību, jo neierobežojot izglītības saturu vai mācību metodes, kā arī neierobežojot studējošo un mācībspēku iespējas studiju procesā izmantot materiālus svešvalodās. Tāpat apstrīdētās normas neregulējot to studenta darba daļu, kura notiek ārpus augstskolas auditorijas un kuru tādēļ nav iespējams kontrolēt.
204. Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts L. L. M. Uģis Zeltiņš - uzskata, ka apstrīdētās normas nepārkāpj konkurences tiesību regulējumu, bet ierobežo Eiropas Savienībā atzītās tiesības veikt uzņēmējdarbību. Uģis Zeltiņš norāda, ka varot runāt par trim grupām, kam ar apstrīdētajām normām radīts aizskārums, - studentiem, mācībspēkiem un augstskolām. Augstskolas esot saimnieciskās darbības veicējas konkurences tiesību izpratnē. Kaut arī būtu nepareizi katru konkurences ierobežojumu vērtēt kā Satversmē noteiktu pamattiesību ierobežojumu, tomēr konkurences aspektiem esot sava vieta samērīguma vērtējumā. Tad, pirmkārt, būtu jāvērtē konkrētais tirgus, turklāt jāvērtē primāri no patērētāju skatpunkta. Izskatāmajā lietā vajadzētu izvērtēt, vai tā auditorija, kuru uzrunā Rīgas Juridiskā augstskola vai Rīgas Ekonomikas augstskola, abas šīs augstskolas uztver kā aizstājamas ar citām privātajām augstskolām. Otrkārt, būtu jāvērtē tirgus dalībnieki. Šajā gadījumā Rīgas Ekonomikas augstskola un Rīgas Juridiskā augstskola būtu par tādiem uzskatāmas. Treškārt, vērtējot, vai apstrīdētās normas liedz kādam tirgus dalībniekam ienākt vai palikt tirgū, esot secināms, ka tas tā nav. Nevarot uzskatīt, ka Rīgas Juridiskajai augstskolai un Rīgas Ekonomikas augstskolai tiktu sniegts valsts atbalsts Līguma par Eiropas Savienības darbību
205. panta izpratnē, jo valsts tām nesniedzot nekādu finansiālu atbalstu. Tāpat, visticamāk, neveidojoties Līguma par Eiropas Savienības darbību
206. panta aizskārums, jo valsts šīm augstskolām neesot paredzējusi nekādas ekskluzīvas tiesības. Turklāt, lai konstatētu šā panta pārkāpumu, nepietiekot ar to vien, ka tiek konstatēta ekskluzīvu tiesību piešķiršana, ja tās netiek izmantotas tādā veidā, kas kropļo konkurenci. Izskatāmajā lietā nevarot runāt arī par aizliegtu vienošanos, proti, par vienošanos, kas aizliegta ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
207. pantu. Izskatāmās lietas galvenais jautājums Eiropas Savienības tiesību kontekstā esot nodibinājuma brīvība jeb tiesības veikt uzņēmējdarbību, kas aizsargātas ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
208. pantu. Valodu lietošanas regulējums augstākajā izglītībā varot tikt uzskatīts par šķērsli tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ esot jāpārbauda, vai šķērslim ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar tā radīto apgrūtinājumu. Par ierobežojuma mērķi varot tikt uzskatīta valsts valodas aizsardzība. Tādu mērķi par pieņemamu atzīstot arī Eiropas Savienības Tiesa. Aplūkojot ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā latviešu valodas konstitucionālā loma Latvijā. Uģis Zeltiņš norāda, ka, viņaprāt, apstrīdēto normu radītais ierobežojums esot samērīgs, bet, tā kā šajā lietā interpretējamas augstas abstrakcijas normas, neesot iespējams pateikt, ko šādā situācijā lemtu Eiropas Savienības Tiesa. Pieņemot normas, kas var skart Eiropas Savienības pamattiesības, likumdevējam esot jāapsver to atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, taču šādiem apsvērumiem neesot noteikti kvalitātes vai kvantitātes standarti.
209. Pieaicinātā persona - zvērināta advokāte L. L. M. Jūlija Jerņeva - uzskata, ka apstrīdētās normas nepārkāpj konkurences tiesības, bet būtu jāvērtē, vai tās ir saderīgas ar Eiropas Savienības tiesībās nostiprināto uzņēmējdarbības brīvību. Jūlija Jerņeva norāda, ka izskatāmajā lietā konkurences tiesības nav piemērojamas. Tiesības īstenot studiju programmas Eiropas Savienības valodās esot gan augstskolām, kurām tas atļauts ar speciālajiem likumiem, gan arī citām augstskolām Augstskolu likuma
210. panta trešās daļas ietvaros. Tāpat nevarot būt runa par neatļautu valsts atbalsta sniegšanu, jo valsts finanšu resursi netiekot izmantoti. Tomēr esot izvērtējams attiecīgi Līguma par Eiropas Savienību
211. un
212. pantā nostiprinātās uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Šajā gadījumā gan, visticamāk, esot ierobežota tieši brīvība veikt uzņēmējdarbību. Izstrādājot apstrīdētās normas, likumdevējam, pirmkārt, vajadzējis pārliecināties par to, ka tam ir kompetence regulēt konkrēto jautājumu. Tā kā apstrīdētās normas ietekmē arī Eiropas Savienības iekšējo tirgu, likumdevējam, otrkārt, vajadzējis izvērtēt šo normu atbilstību Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Attiecībā uz personām, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, likumdevējam pirms apstrīdēto normu pieņemšanas vajadzējis ievērot arī Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību, jo šīs normas varot ietekmēt Eiropas Savienības kopējo tirdzniecības politiku. Kaut arī valsts valodas un izglītības jautājumi esot Eiropas Savienības dalībvalstu kompetence, tas neizslēdzot pienākumu pārbaudīt šajās jomās izstrādāto likumprojektu atbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību
213. un
214. pantam. Augstskolu likuma
215. pants radot šo normu ierobežojumu, jo veidojot ārvalstniekiem grūti pārvaramu barjeru ienākšanai augstākās izglītības tirgū. Par šā ierobežojuma mērķi varētu tikt atzīta valsts valodas attīstība sabiedrības interesēs. Lai gan dalībvalstīm esot plaša kompetence šajā jautājumā, ierobežojums neesot samērīgs. Analizējot samērīgumu, esot jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes
216. gada
217. decembra direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū (turpmāk - Pakalpojumu direktīva). Tāpat esot jāaplūko Eiropas Savienības Pamattiesību harta, kas citstarp aizsargājot akadēmisko brīvību, tiesības uz īpašumu un uzņēmējdarbības brīvību.
218. Pieaicinātā persona - Teksasas Southwestern universitātes profesors D. M. Uģis Gruntmanis - norāda: tas, ka Eiropas Savienības valstīs izglītība iegūstama Eiropas Savienības oficiālajās valodās, esot pašsaprotami. Latvijā vienmēr vajagot būt iespējai iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Tomēr, lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, piesaistītu ārvalstu mācībspēkus un veicinātu Latvijas valstspiederīgo studentu palikšanu Latvijā, būtu nepieciešams atļaut iegūt izglītību vismaz angļu valodā. Valodu regulējums dažādos augstākās izglītības līmeņos varētu būt atšķirīgs šo līmeņu atšķirīgo mērķu dēļ. Attiecībā uz maģistra un doktora studiju programmām ar apstrīdētajām normām ieviestās valsts valodas prasības neesot pamatotas. Tāpat Latvijai esot jāsacenšas ar citām valstīm par ārvalstu studentu piesaistīšanu. Svarīgāk būtu motivēt šos studentus mācīties valsts valodu, nevis veidot tādu situāciju, ka viņi uz Latviju nevēlas braukt, jo studijas tiek īstenotas tiem nesaprotamā valodā. Secinājumu daļa
219. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt vairāku Augstskolu likuma normu atbilstību Satversmes
220. panta tvērumā ietilpstošajam un no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajam tiesiskās paļāvības principam, kā arī Satversmes
221. un
222. pantam. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas
223. gada
224. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01
225. punktu). No pieteikuma izriet, ka lietā ir divi pamatjautājumi - par privāto augstskolu tiesībām nodarboties ar uzņēmējdarbību un par augstākās izglītības studiju programmu īstenošanu svešvalodās privātajās augstākās izglītības iestādēs. Ņemot vērā lietas faktiskos apstākļus un Pieteikuma iesniedzēja izteiktos argumentus par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmei, efektīvākai lietas izskatīšanai Satversmes tiesa visupirms vērtēs to atbilstību Satversmes
226. pantam kopsakarā ar Satversmes
227. pantā ietverto tiesiskās paļāvības principu, bet pēc tam - Satversmes
228. pantam. I
229. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētās normas aizskar privāto augstskolu tiesības uz īpašumu un tiesisko paļāvību, kas ietvertas Satversmes
230. un
231. pantā. Satversmes
232. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes
233. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā darbībā šo principu ievērot. Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir tas, ka indivīds var paļauties uz to, ka valsts rīkojas tiesiski un konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa - viena no vispārējiem tiesību principiem - pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar uzticēšanos valsts varai, bet arī ar tiesību normu adresātu rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā. Proti, šis princips nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir arī tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas periodu (sk. Satversmes tiesas
234. gada
235. marta sprieduma lietā Nr.2016-07-01 16.
236. punktu). Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, kas ietilpst Satversmes
237. panta tvērumā, jāņem vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Ja lietā apstrīdēta tiesību normas atbilstība gan tiesiskās paļāvības principam, gan arī Satversmes
238. pantam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes
239. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes
240. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
241. gada
242. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01
243. punktu un
244. gada
245. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01
246. punktu). Izskatāmajā lietā tiesiskās paļāvības princips ir cieši saistīts ar iespējamo īpašuma tiesību ierobežojumu. Proti, privātās augstskolas esot paļāvušās uz to, ka likumdevējs ir paredzējis konkrētus noteikumus to īstenotajai komercdarbībai - augstākās izglītības pakalpojumu sniegšanai - un tās, ievērojot šos noteikumus, varēs šo darbību turpināt. Tādējādi, pārbaudot iespējamo personas īpašuma tiesību ierobežojumu, jāņem vērā arī tiesiskās paļāvības princips (sal. sk. Satversmes tiesas
247. gada
248. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 16.
249. punktu). Līdz ar to apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar Satversmes
250. pantu.
251. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas pārkāpj privāto augstskolu tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes
252. pantā. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
253. pantam, jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ierobežo attiecīgās personas pamattiesības, tostarp tas, kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma šādas tiesības ierobežo (sk. Satversmes tiesas
254. gada
255. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03
256. punktu). 23.
257. Satversmes
258. pants nosaka visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas
259. gada
260. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.
261. punktu un
262. gada
263. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2.punktu). Tas ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas
264. gada
265. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03
266. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas
267. gada
268. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.
269. punktu). Atbilstoši Satversmes
270. pantam valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un citu vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas
271. gada
272. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01
273. punktu). Savukārt Satversmes
274. pants noteic un Satversmes tiesa ir atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi Latvijai, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošie Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sk. Satversmes tiesas
275. gada
276. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.
277. punktu). Tādējādi arī Satversmes
278. panta interpretāciju ietekmē Eiropas Savienības tiesības un to piemērošanas prakse. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās normas pārkāpj Satversmes
279. pantā noteiktās tiesības, jo tās ir pretrunā Līguma par Eiropas Savienības darbību
280. pantam (sk.
281. gada
282. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
283. sēj.
284. lp.). Arī pieaicinātā persona Jūlija Jerņeva atzīmēja, ka no Eiropas Savienības tiesībām izriet pienākums interpretēt Satversmes normas kopsakarā ar pamattiesībām un pamatbrīvībām, kas noteiktas Eiropas Savienības tiesībās (sk.
285. gada
286. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
287. sēj.
288. lp.). Līguma par Eiropas Savienības darbību
289. pants noteic ES dalībvalstu pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību. Pēc būtības uzņēmējdarbības brīvība paredz, ka Eiropas Savienības dalībvalsts uzņēmumiem ir tiesības darboties un piedāvāt savus pakalpojumus jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Uzņēmējdarbības jeb nodibinājuma brīvība aizliedz Eiropas Savienības dalībvalstīm likt nepamatotus šķēršļus citu dalībvalstu uzņēmumu komercdarbībai savā teritorijā (sk.: Potaičuks A. Brīvība veikt uzņēmējdarbību. Grām.: Schewe C. (zin. red.). Eiropas Savienības tiesības. II daļa. Materiālās tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016,
290. lpp.). Uzņēmējdarbības brīvība ir saistīta arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas
291. pantā nostiprināto darījumdarbības brīvību. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šajā normā ietverta atsauce uz Līguma par Eiropas Savienības darbību
292. pantu un tajā ietverto brīvību (sk. Eiropas Savienības Tiesas
293. gada
294. februāra sprieduma lietā C‑367/12
295. punktu). Satversmes
296. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu aptver ikviena tiesības izmantot savu īpašumu, tostarp nodarbojoties ar uzsākto uzņēmējdarbību. Līdz ar to no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet, ka Satversmes
297. pants ir konkretizējams kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
298. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. Tas darāms jo īpaši tādēļ, ka Latvija kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ir kļuvusi par Eiropas Savienības vienotā iekšējā tirgus dalībnieci. Tātad no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet tas, ka Satversmes
299. pants ir konkretizējams kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
300. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. 23.
301. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo privāto augstskolu tiesības veikt komercdarbību uz iegūtās licences pamata, jo aizliedzot sniegt augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodā, kā arī ierobežojot tiesības uz jau veikto ieguldījumu pamata veidot jaunas studiju programmas svešvalodās. Apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi attiecībā uz augstākās izglītības studiju programmu valodām pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību
302. pantā ietvertās tiesības uz uzņēmējdarbības brīvību un
303. pantā ietverto pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo ierobežojot Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumu iespējas sniegt augstākās izglītības pakalpojumus Latvijā, dibinot filiāles un sniedzot izglītības pakalpojumus svešvalodās. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva norādīja, ka šāds Eiropas Savienības tiesību ierobežojums neesot samērīgs (sk.
304. gada
305. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
306. sēj.
307. lp.). Papildus tam apstrīdētās normas neparedzot pietiekami saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu vai kompensācijas mehānismu. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo konkurenci privāto augstskolu pakalpojumu tirgū. Tādējādi tās pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību
308. un
309. pantu. Augstskolu likuma
310. panta trešās daļas
311. punkts kopsakarā ar likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu"
312. pantu piešķirot šai privātajai augstskolai īpašas tiesības piedāvāt studiju programmas angļu valodā arī Latvijas valstspiederīgajiem studentiem. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētās normas neierobežo Satversmes
313. pantā ietvertās tiesības, jo šīs tiesības neparedzot tiesisko aizsardzību personu tiesībām gūt peļņu. Turklāt esot jāņem vērā, ka privātās augstskolas darbojas īpaši regulētā saimnieciskās darbības nozarē, kas ir pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei un tikai pēc tam var tikt saistīta ar peļņas gūšanu. Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
314. pantā noteiktās tiesības, šāds ierobežojums esot samērīgs, jo privātās augstskolas joprojām varot īstenot Augstskolu likuma prasībām atbilstošas studiju programmas, piedāvāt neformālās izglītības kursus un sniegt pētniecības pakalpojumus. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu
315. punkts paredzot pietiekami ilgu pārejas periodu. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis argumentēja, ka Eiropas Savienības tiesības neierobežojot dalībvalstu iespējas izglītības jomā pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kāds nepieciešams nacionālo vērtību aizsardzībai. Tāpat Augstskolu likuma
316. panta trešajā daļā studiju programmām Eiropas Savienības valodās esot paredzēts īpašs regulējums, tādējādi nenorobežojoties no Eiropas Savienības izglītības telpas (sk.
317. gada
318. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
319. sēj.
320. lp.). Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja uz to, ka apstrīdētās normas, iespējams, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību
321. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. Piemēram, kā argumentēja Jūlija Jerņeva, Augstskolu likuma
322. pants veidojot ārvalstu uzņēmumiem grūti pārvaramu barjeru ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū. Arī Uģis Zeltiņš piekrita, ka apstrīdētajās normās ietvertais valodu lietošanas regulējums augstākajā izglītībā var tikt uzskatīts par šķērsli tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Satversmes tiesa secina, ka viedokļi par to, vai apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
323. pantā ietvertās privāto augstskolu tiesības uz īpašumu, ir atšķirīgi. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru augstākās izglītības studiju programmu īstenošana par atlīdzību ietilpst uzņēmējdarbības brīvības piemērošanas jomā, ja vienas dalībvalsts pilsonis stabili un ilgstoši veic šo darbību citā dalībvalstī, izmantojot galveno vai pakārtoto uzņēmumu uzņēmējā dalībvalstī. Par šīs brīvības ierobežojumu Līguma par Eiropas Savienības darbību
324. panta pirmās daļas izpratnē ir uzskatāmi jebkuri pasākumi, kas liedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas
325. gada
326. novembra sprieduma lietā C‑153/02
327. un
328. punktu).
329. gada
330. martā Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte Juliana Kokote savos secinājumos vērtēja Ungārijas regulējumu, kas noteic, ka ārvalstu augstskolas, kuras vēlas veikt uzņēmējdarbību Ungārijā, to darīt drīkst tikai tad, ja augstskola sniedz augstākās izglītības pakalpojumu savā reģistrācijas valstī un starp Ungāriju un attiecīgo valsti ir noslēgts starpvalstu līgums. Lai gan Ungārijas valdība norādīja, ka šāds regulējums nepieciešams sabiedriskās kārtības aizsardzībai un augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanai, ģenerāladvokāte secināja, ka tas nav saderīgs ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
331. pantu kopsakarā ar
332. pantu (sk. Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokātes Julianas Kokotes secinājumu lietā C-66/18 153.-
333. punktu). 23.
334. Satversmes tiesa jau norādīja, ka, konkretizējot Satversmes
335. pantu, tai jāņem vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību
336. pantā ietvertā uzņēmējdarbības brīvība un tās piemērošanas prakse. Tā kā Eiropas Savienības Tiesa šobrīd izskata lietu, kas, lai gan nav identiska ar šo Satversmes tiesā izskatāmo lietu, tomēr ir saistīta ar tiesību jautājumiem, kuriem var būt būtiska nozīme, konkretizējot Satversmes
337. pantu šīs lietas kontekstā, Satversmes tiesa uzskata, ka pastāv būtiski jautājumi, kurus nepieciešams noskaidrot izskatāmās lietas izspriešanai, tostarp arī jautājums par iespējamu pienākumu vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Izskatāmā lieta tiek izspriesta abstraktās konstitucionālās kontroles ietvaros, proti, tā ierosināta pēc divdesmit
338. Saeimas deputātu pieteikuma. Tomēr šajā lietā apstrīdētās normas jau ietekmē un arī turpmāk ietekmēs ievērojamu skaitu fizisko un juridisko personu. Vadoties pēc efektivitātes principa, tiesiskās noteiktības principa un pamattiesību aizsardzības prioritātes principa, Satversmes tiesa uzskata par nevēlamu tādu situāciju, ka jautājums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei netiktu vismaz daļēji atrisināts ilgāku laika posmu, kamēr Satversmes tiesa apsvērtu jautājumu par nepieciešamību vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai - gadījumā, ja tiktu pieņemts lēmums vērsties Eiropas Savienības Tiesā, - līdz brīdim, kad tiktu saņemtas Eiropas Savienības Tiesas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Satversmes tiesas likuma
339. panta sestā daļa paredz, ka nolūkā veicināt lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu pieļaujama vienas lietas sadalīšana divās vai vairākās lietās. Satversmes tiesa atzīst, ka attiecībā uz apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
340. pantam lietā ir noskaidroti visi lietas izspriešanai būtiskie jautājumi, līdz ar to šajā daļā ir iespējams taisīt spriedumu. Tādējādi atbilstoši efektivitātes principam, tiesiskās noteiktības principam un pamattiesību aizsardzības prioritātes principam izskatāmās lietās ietvaros Satversmes tiesai būtu jānošķir apstrīdēto normu atbilstības izvērtēšana Satversmes
341. un
342. pantam. Līdz ar to lieta Nr. 2019-12-01 sadalāma: 1) lietā "Par Augstskolu likuma
343. panta pirmās daļas trešā teikuma,
344. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
345. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
346. pantam" un 2) lietā "Par Augstskolu likuma
347. panta pirmās daļas trešā teikuma,
348. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
349. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
350. un
351. pantam". 23.
352. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes tiesas procesā ir piemērojams procesuālais princips - lietas izskatīšanas atsākšana pēc būtības, ja tas ir nepieciešams, lai vispusīgi un objektīvi izvērtētu visus faktiskos apstākļus un juridiskos argumentus, kas nepieciešami lietas izlemšanai pēc būtības (sk. Satversmes tiesas
353. gada
354. decembra lēmuma par lietas Nr. 2013-04-01 izskatīšanas atsākšanu 3.
355. punktu). Lai veicinātu sadalīto lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, kā arī lemtu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, lietā "Par Augstskolu likuma
356. panta pirmās daļas trešā teikuma,
357. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
358. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
359. un
360. pantam" jāatsāk tās izskatīšana pēc būtības. Savukārt lietā "Par Augstskolu likuma
361. panta pirmās daļas trešā teikuma,
362. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
363. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
364. pantam" ir jātaisa spriedums. II
365. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
366. pantam, norādot, ka šīs normas pārkāpj privāto izglītības iestāžu autonomiju, kā arī privāto augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību. Izskatāmajā lietā pausti pretrunīgi viedokļi par apstrīdēto normu saistību ar tiesībām uz izglītību. Pieteikuma iesniedzējs un Augstākās izglītības padome norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
367. pantā ietvertās tiesības. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes
368. pantam jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes
369. pantam. Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija un Ārlietu ministrija pauž viedokli, ka apstrīdētās normas tieši neskar Satversmes
370. pantā ietverto tiesību uz izglītību īstenošanu. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas aizskar Satversmes
371. pantā noteiktās tiesības, nepieciešams noskaidrot minētā panta pirmajā teikumā ietverto tiesību apjomu un saturu. 24.
372. Satversmes
373. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Atšķirībā no Satversmes
374. panta otrā teikuma, kas attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta pirmais teikums nosaka tiesības iegūt izglītību šo tiesību plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu pakāpju un veidu izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas
375. gada
376. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.
377. punktu). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pienācīgs izglītības un zinātnes līmenis ir neatņemams katras valsts sekmīgas attīstības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas
378. gada
379. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 3.
380. punktu). Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko ietver Satversmes
381. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Lai sekmētu uz zināšanām balstītas sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, atbilstoši Satversmes
382. panta pirmajam teikumam valsts var izveidot arī citas, augstākas izglītības pakāpes. Likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kas rada personai iespējas iegūt augstāko izglītību. Studijas šādās augstākās izglītības programmās ietilpst Satversmes
383. panta pirmā teikuma tvērumā (sk. Satversmes tiesas
384. gada
385. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 11.
386. un 11.
387. punktu). 24.
388. Noskaidrojot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, ir jāievēro Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Satversmes
389. pants ir konkretizējams un piemērojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola
390. pantu, kura pirmais teikums nosaka: "Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību" (sk., piemēram, Satversmes tiesas
391. gada
392. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01
393. punktu). Tādējādi attiecībā uz Satversmes
394. panta saturu Satversmes tiesa ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā protokola
395. panta piemērošanā. Savukārt, piemērojot Satversmes
396. pantu, jāņem vērā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
397. pants, kas aizsargā tiesības uz izglītību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka Konvencijas Pirmā protokola
398. pants attiecas uz pamata un vidējo izglītību, un atzinusi, ka augstākā izglītība ir būtiska zināšanu iegūšanai un pilnveidošanai. Tā ir svarīga kultūras un zinātnes vērtība gan personai, gan sabiedrībai, un līdz ar to Konvencijas Pirmā protokola
399. pants attiecas uz jebkuru valsts izveidotu augstākās izglītības iestādi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
400. gada
401. novembra sprieduma lietā "Leyla Şahin v. Turkey", pieteikums Nr. 44774/98, 134.-
402. punktu). Arī Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām
403. pantā ir atzītas katra cilvēka tiesības uz izglītību, un šā panta otrajā daļā minētas tiesības uz pieeju augstākajai izglītībai. Tādējādi tiesības uz augstāko izglītību atzīstamas par vienu no tiesību uz izglītību aspektiem. 24.
404. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka akadēmiskā brīvība un augstskolu autonomija ir ietvertas Satversmes
405. pantā. Argumenti par mācībspēku akadēmisko brīvību Satversmes tiesas judikatūrā vērtēti Satversmes
406. panta ietvarā. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka, izvirzot prasības akadēmiskā personāla darbībai, piemēram, nosakot terminētus darba līgumus, citstarp jāievēro arī Satversmes
407. pantā noteiktās tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas
408. gada
409. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 11.
410. punktu). Lielajā Universitāšu hartā uzsvērts, ka izglītība un pētniecība universitātēs ir nesaraujami saistītas un ka pētniecība nevar tikt nošķirta no docēšanas (sk.: Lielā Universitāšu harta, 1988). Eiropas Padomes Ministru komiteja skaidrojusi, ka zināšanu pilnveidošanai nepieciešama cieša izglītības un pētniecības koordinācija (sk.: Recommendation No. R