Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satve

Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 11. jūnijā lietā Nr. 2019‑12‑01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, piedaloties pieteikuma iesniedzēja - divdesmit 13. Saeimas deputātu: Borisa Cileviča, Valērija Agešina, Vjačeslava Dombrovska, Vladimira Nikonova, Artūra Rubika, Ivana Ribakova, Nikolaja Kabanova, Igora Pimenova, Vitālija Orlova, Edgara Kucina, Ivana Klementjeva, Ingas Goldbergas, Evijas Papules, Jāņa Krišāna, Jāņa Urbanoviča, Ļubovas Švecovas, Sergeja Dolgopolova, Andreja Klementjeva, Regīnas Ločmeles-Luņovas un Ivara Zariņa - pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Inesei Nikuļcevai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim zvērinātam advokātam Sandim Bērtaitim, ar tiesas sēdes sekretāri Annu Elizabeti Šakari, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28. pantu, Rīgā 2020. gada 23., 28. aprīlī un 5., 12. maijā atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 1995. gada 2. novembrī pieņēma Augstskolu likumu, kas stājās spēkā 1995. gada 1. decembrī. 1.1. Augstskolu likuma 5. pantā sākotnēji bija noteikts augstskolu uzdevums izkopt un attīstīt zinātni un mākslu. Ar 2018. gada 21. jūnija likumu "Grozījumi Augstskolu likumā" (turpmāk - 2018. gada 21. jūnija grozījumi Augstskolu likumā) Augstskolu likuma 5. panta trešais teikums tika izteikts jaunā redakcijā: "Tās savā darbībā izkopj un attīsta zinātni, mākslu un valsts valodu." 1.2. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tika grozīts arī Augstskolu likuma 56. pants. Šā panta trešās daļas ievaddaļā vārdi "Valsts dibinātās augstskolās" tika aizstāti ar vārdiem "Augstskolās un koledžās". Tādējādi kopš 2019. gada 1. janvāra, kad šie grozījumi stājās spēkā, Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā iespējama tikai šādos gadījumos: 1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus; 2) ne vairāk par vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde; 3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj licencēšanas komisija; 4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot kopīgās studiju programmas." 1.3. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tā pārejas noteikumi tika papildināti ar 49. punktu šādā redakcijā: "Grozījumi šā likuma 56. panta trešajā daļā attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, ir tiesības turpināt studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz 2022. gada 31. decembrim. Pēc 2019. gada 1. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, nav atļauta." 2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 13. Saeimas deputāti (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešais teikums, 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 105. un 112. pantam. 2.1. Pieteikumā norādīts, ka Satversmes 112. pants paredz privāto augstskolu dibinātāju tiesības dibināt un vadīt izglītības iestādes. Nosakot pienākumu izkopt un attīstīt latviešu valodu, apstrīdētās normas nesamērīgi ierobežojot augstskolu dibinātāju brīvību augstskolas uzdevumu noteikšanā. Augstskolām esot ierobežotas iespējas patstāvīgi īstenot studiju programmas Eiropas Savienības oficiālajās valodās, kā arī apgrūtinātas iespējas sadarboties ar citām augstskolām. Apstrīdētās normas ierobežojot arī augstskolu mācībspēku akadēmisko brīvību izvēlēties svešvalodu kā studiju kursu apguves līdzekli un studējošo tiesības izvēlēties savām vajadzībām atbilstošu programmu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva norādīja, ka tiesības uz izglītību ietver studēt gribošo tiesības iegūt augstāko izglītību jebkādā valodā, ja vien ir tāds piedāvājums. Apstrīdētās normas šīs tiesības ierobežojot. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve tiesas sēdē piekrita Saeimas pārstāvja Sanda Bērtaiša norādītajam, ka šobrīd vidusskolu beidzēji pārzina valsts valodu un ir spējīgi iegūt augstāko izglītību latviešu valodā, tomēr aicināja ņemt vērā, ka apstrīdētās normas ierobežojot tiesības izvēlēties studijas citā valodā. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka privātās augstskolas līdz šim esot nodrošinājušas iespēju iegūt augstāko izglītību personām, kas vidējo izglītību ieguvušas agrāk - pirms izglītībā veiktās valsts valodas reformas. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve nepiekrita Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātajai Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas interpretācijai, proti, tam, ka Latvijas valstspiederīgie var iegūt augstāko izglītību studiju programmās, kas paredzētas ārvalstu studējošajiem. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve norādīja, ka šāda interpretācija būtu uzskatāma par interpretāciju contra legem. Minēto tiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. Pirmkārt, 2017. gada augustā, kad Ministru kabinets Saeimai iesniedzis likumprojektu "Grozījumi Augstskolu likumā", apstrīdētās normas tajā neesot bijušas ietvertas. Tās esot iesniegtas kopā ar priekšlikumiem likumprojekta trešajam lasījumam 2018. gada 1. jūnijā. Tātad neesot notikusi vispusīga diskusija par ierobežojuma ietekmi uz privātpersonu tiesībām un sabiedrības interesēm. Otrkārt, apstrīdētās normas esot pretrunā ar pētījumiem un politikas plānošanas dokumentiem, piemēram, Saeimas apstiprinātajām Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam un Latvijai saistošo Boloņas deklarāciju. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdēto normu mērķi - valsts valodas izkopšana un augstākās izglītības pieejamība - uzskatāmi par Satversmei atbilstošiem. Tomēr apstrīdētās normas neesot efektīvs līdzeklis šo mērķu sasniegšanai, jo jaunais regulējums drīzāk novedot pie vietējo studentu aizplūšanas no Latvijas un ārvalstu studentu nevēlēšanās šeit studēt, nevis motivējot tos apgūt valsts valodu. Šajā kontekstā esot jāņem vērā arī daudz liberālākie noteikumi par valodu izmantošanu vidusskolās. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva norādīja arī uz to, ka apstrīdētās normas ārvalstu studentiem ļaujot iegūt augstāko izglītību privātajās augstskolās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, bet ne citās valodās. Neesot skaidrs, kādēļ tiek uzskatīts, ka Eiropas Savienības valodās studējošie ir vairāk motivēti apgūt latviešu valodu nekā tie studenti, kuri augstāko izglītību iegūst citās valodās. Tāpat leģitīmos mērķus varot sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, piemēram, pildot pozitīvus pienākumus valsts valodas lietojuma veicināšanā, palielinot valsts budžeta finansējumu valodniecības studiju un pētniecības programmām, piešķirot to arī privātajām augstskolām vai nosakot obligātu kredītpunktu skaitu, kas iegūstams studijās latviešu valodā, vai paredzot pienākumu piedalīties konferencēs, kas notiek latviešu valodā. Vēl viena alternatīva būtu valodu noteikumu attiecināšana uz augstskolām, ņemot vērā to sasniegumus, kā tas šobrīd ar speciālajiem likumiem jau tiekot darīts attiecībā uz Rīgas Ekonomikas augstskolu un Rīgas Juridisko augstskolu. Arī labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētajām normām, esot mazāks nekā personu tiesību ierobežojums, jo sabiedrība zaudējot iespējas, ko paver starptautiska augstākās izglītības vide. Arī augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība esot samazināta līdz zemākajam līmenim Eiropā. Samazinoties augstskolu autonomijai, cietīšot arī augstākās izglītības kvalitāte. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka akadēmiskās brīvības robežas tiecas tiktāl, ciktāl tā neapdraud citas būtiskas intereses. Šajā kontekstā neesot iespējams nodalīt arī privātajās augstskolās veikto zinātnisko un pedagoģisko darbību, kurā esot iesaistītas gan pašas augstskolas, gan to mācībspēki un studenti. 2.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās privāto augstskolu tiesības uz iegūtās licences pamata veikt komercdarbību un par maksu sniegt augstākās izglītības pakalpojumu. Apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru privāto augstskolu dibinātājiem radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie varēs gūt labumu no sava īpašuma izmantošanas. Dažādos pētījumos esot secināts, ka augstākās izglītības pakalpojumi svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, veido apmēram trešdaļu no privāto augstskolu sniegtajiem pakalpojumiem. Apstrīdētās normas turpmāk liegšot šo komercdarbību veikt. Tāpat privātās augstskolas nevarēšot pilnībā īstenot jau akreditētās programmas angļu valodā. Tā kā privātās augstskolas ieguvušas attiecīgās licences un akreditējušas studiju programmas, tās esot paļāvušās uz to, ka varēs turpināt konkrēto komercdarbību. Neesot paredzēta arī saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu vai kompensācijas mehānisms. Augstskolu tehniskā infrastruktūra esot veidota, paļaujoties uz jau piešķirtajām licencēm. Tādējādi, samazinoties studentu skaitam, tikšot apdraudēta privāto augstskolu rentabilitāte. Pārejas periods esot pārāk īss, lai privātās augstskolas varētu veikt pasākumus, kas nepieciešami savas darbības pārorientēšanai un potenciālo studentu piesaistīšanai citām to īstenotajām studiju programmām. Apstrīdētās normas esot jāskata kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 107. pantu, kas liedzot dalībvalstīm radīt konkurences izkropļojumus, un likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu" 19. pantu, kas radot šai augstskolai priekšrocības studējošo piesaistē salīdzinājumā ar citām privātajām augstskolām. Apstrīdētās normas, radot barjeru ienākšanai augstākās izglītības tirgū un liedzot sniegt citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodās, skarot Eiropas Savienības tiesību avotos garantētās tiesības uz brīvu uzņēmējdarbību, brīvu pakalpojumu kustību, kas ir garantētas Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. un 56. pantā, kā arī darījumdarbības brīvību, kas noteikta Eiropas Savienības pamattiesību hartas 16. pantā. Tiesību uz īpašumu ierobežojums neesot noteikts ar likumu, jo, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vērtēta to ietekme uz privāto augstskolu īpašuma tiesībām, kā arī Eiropas Savienības tiesībām. Ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo novedīšot pie studentu aizplūšanas no Latvijas privātajām augstskolām. Pastāvot arī alternatīvi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, piemēram, kompensācijas izmaksa augstskolām par to veiktajām investīcijām un neiegūto peļņu. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. 3.1. Saeima norāda, ka valodas politikas un izglītības reformas atbilstība Satversmei jau vairākkārt vērtēta Satversmes tiesā, piemēram, lietā Nr. 2004-18-0106 un lietā Nr. 2018-12-01. Papildus šajās lietās paustajām atziņām par reformas kontekstu un nepieciešamību Saeima izceļ to, ka izglītības reforma, kas veicama pārejai uz izglītību valsts valodā, ir vienota un aptver visas izglītības iestādes un visus izglītības līmeņus. Īpaši svarīgi prast izmantot valsts valodu esot tieši augstskolu absolventiem - nākotnes līderiem un pilsoniskās sabiedrības veidotājiem. Arī politikas plānošanas dokumentos esot norādīta nepieciešamība aizsargāt un veicināt latviešu valodas lietojumu. Jau kopš 1991. gada, kad stājās spēkā Latvijas Republikas Izglītības likums, likumdevējs ilgstoši un konsekventi esot īstenojis tādu politiku, kas vērsta uz latviešu valodas lietojuma aizsardzību un stiprināšanu, citstarp arī augstākajā izglītībā. Apstrīdētās normas esot nākamais izglītības reformas solis, kas izrietējis no secinājuma, ka iepriekšējos gados īstenotās reformas rezultātā vidējās izglītības iestāžu absolventu latviešu valodas zināšanas kopumā ir uzlabojušās. Spēkā esošais regulējums jau paredzējis vidusskolas eksāmenu kārtošanu latviešu valodā. Saeima arī norāda, ka lielākā daļa privātajās augstskolās krievu valodā studējošo iepriekšējo izglītību ieguvuši Latvijā. 3.2. Saeima uzskata, ka Satversmes 112. pants ir vērsts uz studēt gribošo un studējošo tiesību aizsardzību. Tādēļ tas neparedzot augstskolu dibinātājiem un pasniedzējiem brīvību attiecībā un augstskolu vadīšanu, mācību satura veidošanu un zinātnisko darbību. Tiesības uz izglītību gan nevarot tikt pienācīgi īstenotas, ja nav nodrošināta augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība, taču šīs tiesības netiekot ierobežotas nepamatoti, jo apstrīdētās normas atbilstot Latvijas valsts valodas politikai un Satversmes kodolam, bet Augstskolu likums garantējot augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību citos aspektos. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis norādīja, ka Satversmē tieši neesot ierakstīta akadēmiskā brīvība un augstskolu autonomija. Tāpat Saeimas pārstāvis norādīja, ka tiesības uz izglītību esot garantētas tikai fiziskajām, bet ne juridiskajām personām. Tādējādi Satversme neaizsargājot privāto augstskolu tiesības uz izglītību. Valstij esot atšķirīgi pienākumi dažādu līmeņu izglītības pieejamības nodrošināšanā. Privātpersonām esot tiesības uz augstāko izglītību, ja tām ir atbilstošas spējas un pieredze, tostarp arī valsts valodas zināšanas. Valstij neesot pienākuma garantēt augstāko izglītību valodā, kas nav valsts valoda. Izglītības sistēmas vienotības princips nosakot, ka vienotas valodas pamatprasības ir attiecināmas uz dažādu veidu un līmeņu izglītību. Tādēļ neesot pamata runāt par Satversmes 112. pantā noteikto tiesību ierobežojumu. Saeima argumentē, ka augstskolām nav pilnībā aizliegts īstenot kursus svešvalodās. Šādas tiesības likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ar speciālajiem likumiem piešķīris atsevišķām privātajām augstskolām. Tāpat Augstskolu likuma 56. panta ceturtā daļa paredzot augstskolām iespēju rīkot speciālus kursus ārzemnieku sagatavošanai studijām Latvijā. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis, papildinot iepriekš teikto, norādīja, ka šī norma neaizliedz privātajām augstskolām sadarboties ar citām izglītības iestādēm ārpus Eiropas Savienības, ja vien kopīgi veidotās studiju programmas tiek īstenotas kādā no Eiropas Savienības valodām. Tāpat šī norma neatņemot studēt gribošajiem iespējas iegūt augstāko izglītību, ko nodrošina ārvalstu augstskolas, piemēram, tālmācības formā. Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz izglītību, šāds ierobežojums esot noteikts ar likumu. Deputāte Ilze Viņķele 2017. gada 17. jūlijā esot iesniegusi priekšlikumus likumprojekta Nr. 923/Lp12 otrajam lasījumam un citstarp ieteikusi grozīt Augstskolu likuma 5. pantu, nosakot augstskolām pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu, grozīt Augstskolu likuma 4. pantu, paredzot augstskolām iespēju patstāvīgi noteikt studiju valodu, un izslēgt no likuma 56. panta trešo daļu. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija (turpmāk - Komisija) šos priekšlikumus izskatījusi 2018. gada 21. februāra sēdē. Priekšlikums grozīt Augstskolu likuma 5. pantu ticis atbalstīts, bet pārējie priekšlikumi - noraidīti. Izglītības un zinātnes ministrija, secinājusi, ka Saeima nepaspēs izskatīt konkrēto likumprojektu trešajā lasījumā līdz savas pavasara sesijas beigām, ar valodas jautājumiem saistītos grozījumus priekšlikumu formā iesniegusi likumprojektam Nr. 998/Lp12, kuru bija paredzēts izskatīt trešajā lasījumā līdz Saeimas pavasara sesijas beigām. Saeimas kārtības rullis šādu praksi pieļaujot. Grozījumi Augstskolu likuma 5. un 56. pantā un jaunā regulējuma pārejas noteikumi esot apspriesti vairākās Komisijas sēdēs, uzklausot gan deputātus, gan privāto augstskolu un citu interešu grupu pārstāvjus. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis, vajagot ņemt vērā to, ka apstrīdētās normas ir daļa no izglītības reformas, kas tika aizsākta pirms gadu desmitiem, tā ka diskusijas par valodu izmantošanu augstākajā izglītībā notikušas jau izsenis. Turklāt apstrīdētās normas neietverot pilnīgi jaunu regulējumu, jo jau pirms to stāšanās spēkā tādas pašas valodu prasības tikušas attiecinātas uz valsts augstskolām. Pat ja likumdevējs pieļāvis kādu procesuālu pārkāpumu, Saeima uzskata, ka pieteikumā nav pamatots tas, ka šis pārkāpums bijis tik būtisks, lai varētu atzīt, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Apstrīdēto normu mērķis esot valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas arī nerada nesamērīgu ierobežojumu. Tās esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pieaugšot latviešu valodā studējošo skaits un ārzemniekiem būšot vairāk iespēju apgūt valsts valodu. Satversmes tiesas kompetence vērtēt alternatīvu līdzekļu pieejamību vai efektivitāti esot ierobežota. Tomēr Saeima norāda, ka valsts finansējuma palielināšana nav uzskatāma par alternatīvu līdzekli, jo prasa papildu ieguldījumus. Savukārt alternatīvu studiju programmu izveide valsts valodā nebūtu atbalstāma tādēļ, ka esot apšaubāma šā alternatīvā līdzekļa ietekme uz latviešu valodā studējošo skaitu. Tāpat jau šobrīd tiekot vērtēta privātpersonu dibinātu augstākās izglītības iestāžu kvalitāte, taču arī ar šo alternatīvo līdzekli nevarot sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Apstrīdēto normu radītais ierobežojums esot samērīgs, jo studējošajiem neesot pilnībā liegts iegūt augstāko izglītību svešvalodās. Arī augstākās izglītības iestāžu dibinātājiem un akadēmiskajam personālam esot saglabāta iespēja autonomijas un akadēmiskās brīvības ietvaros īstenot studijas un nodarboties ar zinātni atbilstoši normatīvo aktu regulējumam. 3.3. Saistībā ar Satversmes 105. pantu Saeima norāda, ka tas neparedz tiesisko aizsardzību personas tiesībām gūt peļņu. Pieteikuma iesniedzēja prasība balstoties uz nākotnes peļņu, kas saistāma vienīgi ar potenciālajiem studentiem, kuri studiju līgumus ar attiecīgajām iestādēm vēl nav noslēguši. Turklāt augstākās izglītības iestādes jebkurā gadījumā nevarot paļauties uz ienākumiem pēc to izstrādāto studiju programmu akreditācijas termiņa beigām. Tādējādi neesot konstatējama Satversmes 105. panta tvērumā esoša mantiskā interese. Ja pieņemtu, ka apstrīdētās normas tomēr rada Satversmes 105. pantā noteikto tiesību ierobežojumu, tad tas esot samērīgs. Vajagot ņemt vērā to, ka privātās augstskolas un koledžas veic saimniecisko darbību īpaši regulētā nozarē un pilda valstiski un sociāli nozīmīgas funkcijas. Šāda saimnieciskā darbība esot pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei. Privātpersonai, kas vēlas dibināt augstākās izglītības iestādi, esot jāapzinās šīs nozares īpašais regulējums. Papildus argumentiem, kas pausti, aplūkojot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam, Saeima norāda, ka privātajām augstākās izglītības iestādēm būšot iespēja turpināt saimniecisko darbību, piedāvājot tādas studiju programmas, kas atbilst normatīvo aktu prasībām. Tāpat tām esot iespēja īstenot neformālās izglītības programmas un sniegt pētniecības pakalpojumus svešvalodās. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības principam. Privātpersonām neesot varējusi rasties paļāvība uz tiesiskā regulējuma nemainību. Jau gadu desmitiem ilgi valstī tiekot īstenota izglītības reforma pārejai uz mācībām latviešu valodā. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts paredzot saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, ļaujot augstskolām un koledžām turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu un pielāgoties jaunajām prasībām. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas neierobežo arī Satversmes 113. pantā noteiktās tiesības. Ikkatram esot tiesības nodarboties ar zinātnisko jaunradi - brīvi meklēt, salīdzināt, sistematizēt un analizēt informācijas avotus, izmantojot pašam saprotamu valodu. Ja Satversmes tiesa secinātu, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 113. pantā paredzētās tiesības, tad ierobežojums būtu jāatzīst par atbilstošu un samērīgu. 4. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Apstrīdētās normas esot izglītības jomā jau ilglaicīgi veiktās valodas reformas daļa. Satversmes 112. panta kontekstā Izglītības un zinātnes ministrija, uzsverot valsts valodas nozīmīgumu un nepieciešamību to aizsargāt, norāda, ka valsts valodas izkopšana un attīstība augstskolām nav jāizceļ kā atsevišķs darbības virziens. Tomēr augstskolām savu darbu vajagot organizēt atbilstoši sabiedrības interesēm, akadēmiskajā un profesionālajā darbībā esot jāizkopj terminoloģija, datorlingvistika, valodas kultūra un labskanīgums, meklējot un radot jaunus terminus valsts valodā, nevis lietojot tos svešvalodās. Augstskolu likums aizsargājot akadēmisko brīvību, taču šī brīvība neesot absolūta un pastāvot valsts tiesību ietvarā, turklāt akadēmiskā brīvība neesot atkarīga no studiju programmas īstenošanas valodas. Privātajām izglītības iestādēm nevarot būt pilnīga autonomija jautājumos, kas saistīti ar valodu lietojumu. Turklāt valodas prasības neietekmējot augstskolu zinātnisko darbību. Gan valsts dibinātajām augstskolām, gan arī privāto personu dibinātajām augstskolām izvirzītās prasības un kritēriji attiecībā uz studiju virzienu akreditāciju un studiju programmu īstenošanu esot vienādi. Līdz ar to neesot pamata noteikt atšķirīgu attieksmi attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu. Turklāt arī pēc Augstskolu likuma pārejas noteikumos noteiktā termiņa ārvalstu un latviešu studenti varēšot iegūt izglītību Eiropas Savienības oficiālajās valodās Augstskolu likuma 56. pantā paredzētajos gadījumos. Citstarp Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkts, ja tiek interpretēts kopsakarā ar šā likuma 45. pantu, ļaujot augstskolām studiju programmās, kuru pamatauditorija ir ārvalstu studējošie, uzņemt arī Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus. Tiesas sēdē ministrijas pārstāve Dace Jansone norādīja, ka nav regulēts tas, kādai jābūt proporcijai starp ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studējošajiem šādās programmās. Šāda likuma normu interpretācija esot sniegta arī vairākām augstskolām. Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par augstskolu dibinātāju tiesisko paļāvību uz peļņas gūšanu. Neesot tiesiska pamata uzskatīt, ka reiz saņemta studiju virziena akreditācija automātiski tiks pagarināta uz nākamo termiņu. Tāpat tiesiskās paļāvības princips neradot tiesības domāt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Likumdevējam esot pienākums sekot līdzi faktiskajai situācijai un, ja nepieciešams, pielāgot tai tiesisko regulējumu. Tieši tas arī esot darīts ar apstrīdētajām normām. Būtiski esot tas, ka šajā gadījumā likumdevējs noteicis tādu saudzējošu pārejas periodu, kas esot pietiekami ilgs un ļaujot studējošajiem jau uzsāktās studijas pabeigt. Turklāt šobrīd nevienai augstskolai neesot tādas aktīvas studiju programmas, kuras vienīgā īstenošanas valoda būtu krievu valoda. Lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, valstij esot pienākums noteikt studiju programmu īstenošanas kritērijus. Līdz ar to valstij esot arī tiesisks pamats noteikt valsts valodas lietojumu gan valsts, gan privātajām augstākās izglītības iestādēm. Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 105. pantu, jo augstākā izglītība neesot uzskatāma par parastu biznesa pakalpojumu un uz to esot attiecināms specifisks nozares regulējums. Kā norādīja ministrijas pārstāves tiesas sēdē, valsts valoda un ekonomiskās intereses neesot liekamas uz vieniem svariem. Apstrīdētās normas esot noteiktas ar likumu, un tām esot leģitīms mērķis - valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Ņemot vērā būtisko nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu un to, ka arī valsts pārbaudījumi vidusskolā šobrīd notiek latviešu valodā, ar apstrīdētajām normām radītais tiesību ierobežojums esot atzīstams par samērīgu. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas paustajam viedoklim un apšauba apgalvojumu, ka apstrīdētās normas ierobežojot Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības. Valstij esot plaša rīcības brīvība augstākās izglītības jomā. Turklāt apstrīdētās normas nevis liedzot iespēju iegūt augstāko izglītību, bet gan paredzot papildu nosacījumus šīs izglītības iegūšanas procesā. Pat ja ierobežojums tiktu konstatēts, tad apstrīdētās normas esot pietiekami apspriestas, lai varētu uzskatīt, ka tās ir pieņemtas ar atbilstošā kārtībā pieņemtu likumu. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve Iveta Brīnuma norādīja, ka ministrija nav bijusi iesaistīta apstrīdēto normu izstrādes procesā, jo tā nepiedaloties ikkatras normas izstrādāšanā. Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot latviešu valodas stiprināšana. Šādu pienākumu uzliekot arī nacionālas valsts virsprincips. 2018. gada 21. jūnija grozījumi Augstskolu likumā esot samērīgi un nepieciešami, lai mazinātu nevienlīdzību, kas rodoties darba tirgū valsts valodas zināšanu trūkuma dēļ. Īpaši esot jāņem vērā tas, ka augstāko izglītību ieguvušās personas vēloties ieņemt amatus, kuru pildīšanai nepieciešama augstākā līmeņa valsts valodas prasme. Šobrīd neesot konstatējams, ka privātajā un publiskajā sektorā nodarbinātajiem būtu izvirzītas atšķirīgas prasības attiecībā uz valodas prasmi. Tādēļ šādas atšķirības neesība arī augstākās izglītības jomā esot samērīga un nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai novērstu tās segregāciju valodas prasmes dēļ. Valsts valodas zināšanas esot kvalitatīvas augstākās izglītības sastāvdaļa. Turklāt augstākās izglītības pakāpē, tāpat kā pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē, valstij neesot pienākuma nodrošināt iespēju iegūt izglītību citā valodā papildus valsts valodai. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā minētajiem argumentiem par to, ka apstrīdētās normas neaizskar Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. Stabila peļņa, kas iegūta komercdarbības rezultātā, atsevišķos gadījumos gan varētu ietilpt tiesību uz īpašumu tvērumā, taču Pieteikuma iesniedzēji norādījuši uz pārāk abstraktām privāto augstskolu iespējām gūt ienākumus. Papildus iepriekš minētajam ministrija norāda, ka, aplūkojot šīs tiesības kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu, jāņem vērā tas, ka jau vairāku gadu garumā valsts konsekventi virzās uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu izglītības jomā. Tādēļ privātajām augstākās izglītības iestādēm neesot varējis rasties pamats uzskatīt, ka normatīvais regulējums paliks nemainīgs. Likumdevējs esot paredzējis pietiekami garu pārejas periodu, lai izglītības iestādes spētu sagatavoties jauno prasību izpildei. Tiesas sēdē ministrijas pārstāve norādīja, ka privātajām augstskolām esot iespējas pārorientēt savu darbību un īstenot studiju programmas citās valodās, studiju procesā izmantojot arī jau iegādāto materiāltehnisko bāzi. Tāpat esot jāņem vērā, ka Iekšlietu ministrija rosinājusi pievērst vairāk uzmanības ilgstoši Latvijā studējošiem ārvalstniekiem, kuri, iespējams, tādējādi cenšas apiet imigrācijas noteikumus. Pārejas periods ļaujot pabeigt studijas personām, kas to tiešām vēlas, un ierobežojot tikai ilgstoši studējošos. Apstrīdētās normas neskarot arī Satversmes 113. pantā ietverto zinātniskās jaunrades brīvību, jo regulējot nevis studiju saturu, bet tikai tā paušanas valodu. Tāpat esot jāņem vērā, ka šis pants būtu interpretējams kopsakarā ar Satversmes 4. pantu, kas noteic, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Satversmes 112. pants nosakot tiesības uz kvalitatīvu izglītību, un savukārt kvalitatīva izglītība ietverot gan latviešu valodas, gan Eiropas Savienības oficiālo valodu lietojumu. Tomēr Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem studēt Latvijā noteikti vajadzētu valsts valodā. Attiecībā uz Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punktu Tieslietu ministrija norāda: tāda šīs normas izpratne, ka augstskolas varētu uzņemt Latvijas valstspiederīgos speciāli ārvalstu studentiem veidotajās studiju programmās, neesot acīmredzama. Eiropas Savienības tiesību kontekstā ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 165. pantu Eiropas Savienība respektē kultūru un valodu dažādību. Tādējādi valodas jautājumi izglītībā esot dalībvalstu, nevis Eiropas Savienības kompetencē. Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. vai 56. panta ierobežojums neesot saskatāms, jo visas prasības tiekot attiecinātas vienādi uz visiem subjektiem. Tomēr tādā gadījumā, ja Satversmes tiesai rastos jautājumi par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu, tai būtu jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu pēc prejudiciālā nolēmuma. 6. Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija - norāda, ka jautājumu par izglītības ieguves valodu Satversmes 112. panta kontekstā kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 2. pantu Satversmes tiesa jau ir aplūkojusi 2015. gada 13. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 un 2019. gada 23. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Informāciju par Latvijas saistībām, kas izriet no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Ārlietu ministrija esot sniegusi viedokļos lietā Nr. 2018-12-01 un lietā Nr. 2018-22-01. Jautājums par tiesībām uz izglītību un studijām augstākās izglītības iestādēs Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību esot regulēts ļoti fragmentāri, atstājot valstij plašu rīcības brīvību šajā jomā. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pants garantējot tiesības uz izglītību. Taču augstākajai izglītībai nevajagot būt pieejamai ikvienam, bet tikai atbilstoši katra spējām jeb zināšanām un pieredzei. Tiesības uz izglītību neparedzot tiesības uz augstāko izglītību konkrētā valodā. Mācībspēku un studējošo akadēmiskā brīvība, kas ietverot arī augstākās izglītības iestāžu autonomiju, esot tiesību uz izglītību būtisks aspekts. Tomēr tiesības uz akadēmisko brīvību neparedzot tiesības izveidot un vadīt privātās augstākās izglītības iestādes mazākumtautību valodās. Līdz šim visai ierobežotā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra izglītības jomā norādot uz to, ka valstij ir pienākums nodrošināt noteiktus izglītības standartus arī privātajās izglītības iestādēs. Valstij esot salīdzinoši plaša rīcības brīvība noteikt mācību valodu - ar nosacījumu, ka prasību mērķis ir leģitīms un prasības ir samērīgas ar to. Jautājumā par Satversmes 105. pantu Ārlietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās normas neizskar tiesības uz īpašumu. Līdz ar to no Latvijas starptautiskajām tiesībām neizrietot valsts pienākums nodrošināt personu tiesības veidot un vadīt privātās augstskolas ar mācību valodu pēc saviem ieskatiem. Savukārt valstij esot pienākums noteikt un nodrošināt zināmu izglītības standartu. 7. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Tiesībsargs norāda, ka no Satversmes 1. panta izriet tiesiskās paļāvības princips. Apstrīdēto normu atbilstība šim principam esot jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Šīs tiesības varot ierobežot, ja ierobežojums noteikts ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Saeimas deputātiem esot bijusi iespēja izteikties par apstrīdētajām normām. Tādējādi apstrīdētās normas esot noteiktas ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. To leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Esot jāņem vērā, ka sabiedrības labklājība aptver arī tādus nemateriālus aspektus kā latviešu valodas dominance sabiedrībā. Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības funkcionēšanu. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā secinātajam par nepieciešamību stiprināt valsts valodas lomu. Tādējādi apstrīdētās normas, kas veidojot augstākās izglītības reformu valsts valodas politikas ietvarā, esot nepieciešamas latviešu valodas lietojuma aizsardzībai un stiprināšanai. Arī labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks par privāto augstskolu dibinātāju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētajās normās paredzēti kritēriji, kurus izpildot ir iespējams īstenot studiju programmas svešvalodās. Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību aptverot arī augstāko izglītību. Ņemot vērā Augstskolu likuma 6. pantā ietvertās augstskolu tiesības uz akadēmisko brīvību, apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 112. pantam esot jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 113. pantam. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai arī kontekstā ar tiesībām uz izglītību. Tās nodrošinot, ka augstskolu absolventi var pilnvērtīgi līdzdarboties demokrātiskā sabiedrībā, ir profesionālā līmenī apguvuši un lieto katra izraudzītajai profesijai atbilstošo latviešu valodas terminoloģiju. Latviešu valodas izmantošana tikai daļā no studiju procesa nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajās normās noteiktais tiesiskais regulējums. Tomēr esot jāņem vērā, ka lēmumi par valstij būtisku vērtību, tajā skaitā valodas, aizsardzību ir kvalificējami kā politiski lēmumi. Likumdevējs varot izšķirties par to, ka plašāka valsts valodas lietošana ir svarīgāka par iespēju īstenot ārvalstu studentu piesaistīšanas politiku. Tāpat tikai likumdevējs varot izšķirties par to, vai ārvalstu studentu piesaistīšana ir vēlama kā augstskolu komercdarbību veicinošs pasākums vai arī tās mērķis ir piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku ar latviešu valodas zināšanām. Vērtējot apstrīdēto normu radītā ierobežojuma samērīgumu, vajagot pārbaudīt, vai nav izjaukts līdzsvars starp sabiedrības leģitīmajām gaidām attiecībā uz valsts valodas lietošanu un privāto augstskolu akadēmisko brīvību. Tiesībsargs piekrīt, ka kvalitatīva zinātniskā darbība citstarp ietver dialogu ar radniecīgās nozarēs strādājošiem zinātniekiem no visas pasaules un ka norobežošanās no pasaules zinātnes procesiem noved pie zinātniskās darbības stagnācijas. Taču apstrīdētajās normās esot noteikti izņēmuma gadījumi studiju programmu īstenošanai svešvalodās, lai neizslēgtu augstskolas no starptautiskās aprites. Augstskolu likuma 6. pants garantējot akadēmisko brīvību, taču tā neesot attiecināma uz studiju valodu. Apstrīdētās normas neierobežojot augstskolu, to mācībspēku un studentu brīvību veikt zinātniskos pētījumus, nodot un iegūt zināšanas, kā arī paust savus uzskatus un pārliecību. Līdz ar to labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks nekā indivīdu tiesībām nodarītais kaitējums. Demokrātija prasot, lai valstī visiem būtu kopīga valsts valoda. Tiesībsargs, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, uzsver, ka valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai ikviena persona varētu līdzdarboties demokrātiskas valsts dzīvē. Valsts valoda nodrošinot valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti. Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, vajagot prast šīs valsts valodu. 8. Pieaicinātā persona - Konkurences padome - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību regulējumam. Konkurences tiesību regulējums neesot attiecināms uz valsts augstskolām, kuras primāri tiekot finansētas no valsts budžeta līdzekļiem, jo to saimnieciskās darbības mērķis neesot peļņas gūšana. Pēc tam, kad apzināts, kas ir saimnieciskās darbības veicēji, esot jānosaka tirgus, kurā tie darbojas. Tirgus definēšanā esot jāvadās galvenokārt pēc pieprasījuma, tomēr jāaplūko arī piedāvājums. Augstākās izglītības gadījumā tirgu, visticamāk, definētu studiju priekšmets un arī studiju valoda. Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. pantu esot pieļaujama tāda situācija, ka noteiktiem tirgus subjektiem tiek noteiktas tiesības vai nu sniegt kādu pakalpojumu kā vienīgajiem tā sniedzējiem, vai arī sniegt šo pakalpojumu īpašos apstākļos. Konkurences tiesību pārkāpums veidotos tādā gadījumā, ja tirgus dalībnieks, kam šis statuss piešķirts, rīkotos neatbilstoši konkurences tiesībām. Tomēr studiju programmu valoda drīzāk esot uzskatāma par tirgu konstituējošu prasību, kas jāievēro visiem tirgus dalībniekiem. Šādas prasības pamatotība esot pārbaudāma, izvērtējot prasības atbilstību Līgumā par Eiropas Savienības darbību atzītajām tiesībām uz uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādējādi arī Konkurences padome izvērtētu nevis valodas prasības pamatotību, bet gan to, vai tirgū, kas veidots uz šīs prasības pamata, visiem ir vienlīdzīgas iespējas strādāt. Likumdevējam esot jānodrošina nacionālā regulējuma atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, taču tas, ar kāda izvērtējuma palīdzību šī atbilstība tiek nodrošināta, esot likumdošanas procesa jautājums. 9. Pieaicinātā persona - Augstākās izglītības padome - uzskata, ka Augstskolu likuma 5. pants atbilst, bet 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts neatbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam, kas skatāms kopsakarā ar Satversmes 113. pantu. Augstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra tiesas sēdē norādīja, ka augstākā izglītība atšķiras no pārējām izglītības pakāpēm, jo tās iegūšana nav obligāta, tā ir cieši saistīta ar pētniecību, kā arī akadēmisko brīvību, ar kuru apveltīti gan mācībspēki, gan studējošie. Neesot iespējams savstarpēji nošķirt valodu, augstskolu zinātnisko darbību un izglītību. Pēc Augstākās izglītības padomes ieskata, Augstskolu likuma 5. pantā ietvertais vispārīgais pienākums attīstīt un izkopt latviešu valodu nekādā veidā neierobežo augstākās izglītības institūciju autonomiju un šo institūciju personāla akadēmisko brīvību. Šis pienākums būtu īstenojams, piemēram, attīstot terminoloģiju un veicinot valsts valodas lietošanu akadēmiskajā vidē. Padomes pārstāvis tiesas sēdē gan atzīmēja, ka savulaik šī norma veidota reizē ar priekšlikumu izslēgt no Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu, nevis nolūkā ar šīs daļas regulējumu aptvert arī privātās augstskolas. Priekšlikums par Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas attiecināšanu uz privātajām augstskolām esot bijis negaidīts, jo sākotnēji šī norma attiecināta tikai uz valsts augstskolām valsts finansējuma iesaistes dēļ. Valodas lietošanas regulējumam vajagot būt vienādam attiecībā uz valsts un privātajām augstskolām, taču šajā normā ietvertais detalizētais valsts valodas lietošanas regulējums būtiski ierobežojot studiju procesa daudzveidību gan studējošo un mācībspēku sastāva, gan studijām nepieciešamā materiāltehniskā nodrošinājuma ziņā. Nepieciešamība pēc valodu lietojuma varot atšķirties pa akadēmiskajiem gadiem un programmām. Tādēļ šis jautājums būtu risināms augstākās izglītības institūciju autonomijas ietvaros, nevis ar normatīvajā regulējumā noteiktām proporcijām. Valsts varot veidot studiju procesa un pētnieciskā darba kvalitātes izvērtēšanas noteikumus, taču nedrīkstētu augstskolu vietā izlemt tādus jautājumus, kuru risināšanā tai nav pietiekamas kompetences vai spējas radīt elastīgu regulējumu. Turklāt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu neesot iespējams piemērot praktiski, jo neesot iespējams izsekot, kādā valodā studējošie veic patstāvīgo darbu vai izstrādā pētnieciskos darbus. Pēc padomes ieskata, Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa liedz veidot kopīgas studiju programmas ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studentiem. Tiesas sēdē padomes pārstāvis papildus norādīja, ka stingrais valodu regulējums šobrīd sabiedrībā vairs neesot nepieciešams, jo situācija vispārējā izglītībā esot mainījusies. Atbildot uz jautājumu par to, kā apstrīdētās normas ietekmējušas privāto augstskolu darbību, padomes pārstāvis norādīja, ka pretēji likumā noteiktajam augstskolas veidojot Latvijas valstspiederīgajiem un ārvalstu studentiem kopīgas programmas, bet esot apgrūtinātas to iespējas pieaicināt viesprofesorus no valstīm ārpus Eiropas Savienības, kā arī vienām pašām vai kopīgi ar ārvalstu universitātēm īstenot tādas studiju programmas, kurās būtu nepieciešamas svešvalodu zināšanas. 10. Pieaicinātā persona - Privāto augstskolu asociācija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 1. pantam, jo to pieņemšanas process neesot bijis atbilstošs labas likumdošanas principam. To projekts, kas pretēji Augstskolu likuma prasībām neesot saskaņots ar jomas pārstāvjiem, Saeimā esot iesniegts tikai Augstskolu likuma grozījumu likumprojekta trešajam lasījumam. Apstrīdētās normas neesot pamatotas ar nozares ekspertu pētījumiem un neatbilstot izglītības procesu internacionalizācijai Boloņas procesa ietvaros. Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 105. pantam, jo tiekot veidota negodīga konkurence un tiekot aizskartas privāto augstskolu īpašnieku tiesības izmantot savu īpašumu, veicot komercdarbību. Šis pants esot jāskata kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu, kas izriet no Satversmes 1. panta, un Latvijas starptautiskajām saistībām. 2018. gadā esot stājies spēkā Rīgas Juridiskās augstskolas likums un likums "Grozījumi likumā "Par Rīgas Ekonomisko augstskolu"", kas nodrošinot šo likumu nosaukumos minētajām augstskolām tiesības izņēmuma kārtā īstenot augstākās izglītības programmas angļu valodā vai citā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Šie likumi ne tikai esot pretrunā ar vienoto izglītības sistēmu un valsts valodas stiprināšanas politiku, bet arī novedot pie abu minēto augstskolu negodīgas konkurences ar pārējām augstskolām. Augstskolu likuma 5. pants neatbilstot Satversmes 112. pantam, jo ierobežojot privāto augstskolu autonomiju un brīvību izvēlēties studiju programmu īstenošanas valodu, attiecīgi ierobežojot arī studējošo iespējas izvēlēties studiju valodu. Akadēmiskā brīvība esot nepieciešama tiesību uz izglītību nodrošināšanai, veicinot izglītības kvalitāti un vairojot augstākās izglītības ieguldījumu demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma stiprināšanā. Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa neatbilstot Satversmes 112. pantam. Šīs normas dēļ samazināšoties studējošo skaits Latvijas augstskolās, šis kritums negatīvi ietekmēšot Latvijas augstskolu konkurētspēju Eiropas Savienībā un pastiprināšot Latvijas tautsaimniecības recesiju, jo samazināšot nodokļu ienākumus no ārvalstu studentiem un privātajām augstākās izglītības iestādēm. Vajagot ņemt vērā arī to, ka citās Eiropas Savienības valstīs neesot tik stingri ierobežojumi attiecībā uz augstākās izglītības ieguves valodu. Apstrīdēto normu radītie pamattiesību ierobežojumi neesot samērīgi, jo, ņemot vērā Rīgas Juridiskās augstskolas un Rīgas Ekonomiskās augstskolas piemēru, leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts ar augstskolu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Iepriekš minētie argumenti liecinot arī par to, ka apstrīdēto normu radītais kaitējums ir lielāks nekā labums, ko no tām gūst sabiedrība. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitāšu asociācija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Apstrīdētās normas nodrošinot vienotu valsts kontroli pār valsts un privātajām augstskolām. Tas savukārt atbilstot izglītības sistēmas vienotības principam, saskaņā ar kuru vienotas valodu prasības un citas pamatprasības attiecināmas uz dažāda veida izglītības iestādēm. Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa paredzot ierobežojumus arī valsts augstskolām, bet tās spējušas šiem ierobežojumiem pielāgoties. Valodu regulējums neaizskarot augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību. Normatīvā regulējuma uzdevums neesot garantēt augstskolām tiesības gūt peļņu, organizējot studijas krievu valodā. Spēkā esošās normas neliedzot iespēju organizēt studijas angļu valodā. Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešajā teikumā noteiktie uzdevumi esot jāskata kopsakarā ar Lielo Universitāšu hartu. Latvijas universitātes uzskatot par savu pienākumu kopt un attīstīt valsts valodu, piemēram, attīstot terminoloģiju latviešu valodā, izdodot publikācijas un tamlīdzīgi. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību centrs - norāda, ka valsts valodas aizsardzība akadēmiskās brīvības kontekstā ir aktuāls cilvēktiesību problēmjautājums gan Latvijā, gan visā Eiropas Savienībā. Latvijā esot nepieciešama pamatstratēģija augstākās izglītības jomā. Nesamērīgs spiediens uz augstskolu autonomiju varot atstāt negatīvas sekas uz nākamajām sabiedrības paaudzēm. Nebūtu tālredzīgi īstenot pašreizējam Ungārijas virzienam līdzīgu augstākās izglītības politiku, kas varētu rezultēties arī ar Līguma par Eiropas Savienību 7. pantā noteiktās procedūras piemērošanu. Tādēļ apstrīdētās normas esot interpretējamas sistēmiski kopsakarā ar Satversmes 1. pantu un no tā atvasināmajām vērtībām un principiem. 13. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Rozenfelds - norāda, ka, vērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz jau licencēto programmu īstenošanu, jāņem vērā šo programmu terminētais raksturs un tas, ka šo programmu darbības ilgums ir atkarīgs no tās īstenojošo personu spējas izpildīt licences piešķiršanai noteiktās prasības. Kaut arī licences nepiešķiršana ierobežo personas spēju nodarboties ar komercdarbību, šāds ierobežojums nebūtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Tomēr spēkā esošas licences piešķirtās tiesības esot uzskatāmas par tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē. Esot iespējams runāt tikai par apstrīdēto normu potenciālu, nevis reāli sagaidāmu ietekmi uz īpašuma tiesību apjomu. Licences tiekot piešķirtas, ievērojot konkrētus noteikumus. Ja licences turētājs neizpilda nosacījumus, ar kādiem licence tika piešķirta, tam neesot tiesiska pamata paļauties uz to, ka varēs turpināt savu uzņēmējdarbību. 14. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes profesore Dr. habil. philol. Ina Druviete - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Augstskolu likums esot uzskatāms par valsts valodas politikas īstenošanas instrumentu. Viens no valodas politikas un arī apstrīdēto normu mērķiem esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli - valsts valodu. Latvijai esot raksturīga asa valodu konkurences situācija, tādēļ latviešu valodas nostiprināšana Satversmē un citos tiesību aktos esot nepieciešama. Privātajām augstskolām tāpat kā pārējai sabiedrībai vajagot būt atbildīgām par latviešu valodas attīstību. Saskaņā ar Augstskolu likuma 5. pantu, kas pēc būtības esot deklaratīvs, augstskolām vajagot darboties sabiedrības interesēs, kurās ietilpstot arī latviešu valodas saglabāšana zinātnē un augstākajā izglītībā. Tas neprasot papildu resursus, jo obligāti nenozīmējot augstskolu pienākumu veidot valodniecības studiju programmas vai veikt pētījumus šajā nozarē. Augstskolu likuma 56. pants nodrošinot valsts valodas dominējošās lomas saglabāšanu Latvijas augstākajā izglītībā, vienlaikus dodot iespēju apgūt arī profesionālajai kvalifikācijai nepieciešamās citu valodu prasmes. Liberālāki valodu lietošanas noteikumi radītu nevēlamas sekas citos izglītības posmos, piemēram, mazinātu motivāciju apgūt valsts valodu vispārējās izglītības iestādēs. Valsts valodas aizsardzība esot apstrīdēto normu leģitīmais mērķis. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās neatbilstot valsts valodas statusam - lielākoties tieši krievu valodas runātāju lingvistiskās pašpietiekamības dēļ. Apstrīdētās normas palīdzot šādā situācijā nodrošināt augsta līmeņa latviešu valodas prasmi dažādu jomu speciālistu vidū. Apstrīdētās normas esot samērīgas, jo nodrošinot privāto augstskolu absolventiem vienlīdzīgas izglītības un darba iespējas, kā arī spēju iesaistīties sabiedrības dzīvē. Nepieciešamība pēc efektīvākas mācību un valsts valodas apguves norādīta arī vairākos nesenos Eiropas Savienības rekomendējošas dabas dokumentos. Tajos tāpat ieteikts studentus ar atšķirīgu ģimenes valodu iesaistīt kopējā izglītības plūsmā. Tomēr katrai valstij atbilstoši savai valodu situācijai esot jāizvēlas tāds modelis, kas vislabāk nodrošina oficiālās valodas kā sabiedrības integrācijas mehānisma apguvi. Kaut arī atsevišķās valodas jomās situācija Latvijā uzlabojusies, citās jomās sakarā ar valodu konkurences apstākļiem esot vērojama atpakaļejoša tendence. Tādēļ arī latviešu valoda vienmēr būšot jāsargā. Regulējums, kas nodrošinātu tikvien kā latviešu valodas mācīšanu studentiem, nebūtu efektīvs, jo, lai valodu apgūtu, tā esot ne tikai jāmācās, bet arī jāizmanto. Apstrīdētās normas neierobežojot iespējas izmantot materiālus dažādās valodās vai piedalīties starptautiskās konferencēs. Tādējādi tiekot saglabāts multilingvisms. Tāpat, iespējams, būtu jāatgriežas arī pie diskusijas par minimālajām prasībām svešvalodu izmantošanai studiju procesā. Tomēr esot pieņemams tāds risinājums, ka valodas tiek dalītas grupās un augstākajā izglītībā vairāk tiek atbalstīta Eiropas Savienības oficiālo valodu, nevis citu svešvalodu izmantošana. 15. Pieaicinātā persona - SIA "Biznesa augstskola "Turība"" īpašnieks un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs D. M. soc. Aigars Rostovskis - norāda, ka valsts politikai vajadzētu būt orientētai uz latviešu valodas lietošanas stimulēšanu, nevis uz citu valodu aizliegšanu. Latvijai kā valstij esot jāsaglabā, jāstiprina un jāpilnveido sava suverenitāte un neatkarība, kā arī tautas tradīcijas, kultūra un valoda. Latviešu valoda esot jāstiprina un jāattīsta, vienlaikus paplašinot tās pielietojamību. Latvijai vajadzētu būt vienlaikus patriotiskai un iekļaujošai, bet tās izglītības sistēmai - brīvai, radošai, starptautiskai. Privāto un valsts augstskolu regulējumam esot jābūt vienādam. Tostarp privātajām augstskolām vajadzētu būt tādām pašām iespējām kā valsts augstskolām iegūt Eiropas Savienības vai citāda veida finansējumu. Šobrīd tā neesot. Tomēr svarīgi esot ne tikai paši sasniedzamie mērķi, bet arī to sasniegšanai izmantotās metodes. Latvijas likumdošanai esot raksturīga tendence iestrādāt likumdošanas aktos nepamatotus aizlieguma mehānismus, cerot, ka kaut kas tādā veidā tiks aizsargāts vai attīstīts. Tomēr mūsdienu pasaulē, kas ir atvērta un nepārtraukti attīstās, šādi mehānismi nedarbojoties. Lai stiprinātu valsts valodu, esot jāstimulē vēlme lietot latviešu valodu, jāatbalsta tās izmantošana jaunajās tehnoloģijās, kā arī jāstimulē cittautiešu interese apgūt latviešu valodu. Studiju valoda esot daļa no akadēmiskās brīvības. Lēmums par studiju valodas izvēli augstskolā tiekot pieņemts studentu, mācībspēku un īpašnieku vai dibinātāju mijiedarbības rezultātā. Latvijā esot jāpieļauj studiju valodas izvēle, lai novērstu potenciālo studentu aizplūšanu uz citām valstīm. Turklāt studijas multikulturālā vidē ļaujot to laikā iegūt starpkultūru kompetences. Latvijai būtu jāveicina ārvalstu augstskolu piesaiste, kas dotu papildu potenciālu sabiedrības attīstībai. Eksperti, kas prot vairākas valodas, Latvijā esot ļoti pieprasīti. Ja uztraukumu rada lielā krievu valodas loma, tad esot jāatzīmē, ka tendence krievvalodīgajiem studēt krieviski jau mazinoties. Vispār Latvijai būtu vairāk pūļu jāvelta cittautiešu integrācijai. Studijas valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, būtu atļaujamas kā nišas pakalpojums, jo tās pavērtu plašākas iespējas studentiem un uzņēmējiem. Esot grūti pateikt, kādi privātajām augstskolām rodas zaudējumi šobrīd sakarā ar to, ka tām tiek piemērotas apstrīdētās normas, kas liedz īstenot studiju programmas krievu valodā, bet tie varētu būt lēšami apmēram 10 miljonu eiro apmērā. Nekādi uzņēmējdarbību, tostarp privāto augstskolu darbību, skaroši ierobežojumi neveicinot tautsaimniecības izaugsmi. Administratīvi ierobežojumi nenākot izglītībai par labu, jo kultūru un valodu mijiedarbība un daudzveidība sniedzot plašākas izziņas iespējas, kas neesot pretrunā ar latviešu valodas attīstību. Šobrīd augstākās izglītības vide Latvijā esot pārregulēta, nestabila un pārlieku politizēta. Latviešu valoda pamatā būtu jāapgūst ģimenēs, bērnudārzos un skolās. Savukārt augstākajā izglītībā latviešu valodas izmantošana būtu veicināma ar ekonomiskiem stimuliem, piemēram, piedāvājot apmaksātas studiju vietas izglītības programmām, kas tiek īstenotas latviešu valodā, vai finansiālu atbalstu augstskolām, kurās latviešu valodu apgūst ārvalstu studenti. 16. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Edvīns Danovskis - norāda, ka izskatāmajā lietā būtiskākais esot jautājums, vai apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums īstenot studiju programmas svešvalodās ierobežo Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību. No Satversmes 112. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām neizrietot akadēmiskā brīvība. Taču apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums īstenot izglītības programmas svešvalodās, tostarp krievu valodā, ierobežojot Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz pieeju augstākajai izglītībai. Apstrīdētās normas ierobežojot lielas daļas Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju iespējas iegūt augstāko izglītību viņu dzimtajā valodā. No Satversmes 112. panta neizrietot tiesības prasīt, lai izglītība personām tiktu nodrošināta tām vēlamā formā vai valodā, izņemot tiesības uz pieeju izglītībai valsts valodā valsts augstskolās. Apstrīdētās normas gan nevis prasot kaut ko nodrošināt, bet gan liedzot iespēju veidot studiju programmas svešvalodās. Akadēmiskā brīvība esot galvenais iemesls, kura dēļ valsts augstskolas ir izveidotas kā atvasinātas publiskas personas. Tā esot pašsaprotama augstskolu darbībā un nepieciešama visai cilvēcei, lai radītu vidi, kur iegūt zināšanas un nodot tās nākamajām paaudzēm. Tomēr akadēmiskā brīvība neesot pilnībā nostiprināta Satversmē. Tikai viens tās aspekts - zinātniskā un jaunrades brīvība - esot nostiprināts Satversmes 113. pantā. Šis aspekts ietverot aizliegumu valstij noteikt zinātniskās darbības saturiskos virzienus, kā arī kopsakarā ar Satversmes 112. pantu uzliekot valstij pienākumu veidot tādu augstākās izglītības sistēmu, kurā šī brīvība tiktu respektēta. Citi akadēmiskās brīvības aspekti, piemēram, tiesības brīvi izvēlēties mācību metodes, neesot "ielasāmi" nevienā no Satversmes pantiem. 17. Pieaicinātā persona - bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis - tiesas sēdē atzīmēja, ka valsts valoda jāizmanto visās dzīves jomās, tostarp augstākajā izglītībā. Valstij, deleģējot privātajam izglītotājam tiesības izsniegt valsts atzītus augstākās izglītības dokumentus, kas dod vienādas tiesības darba tirgū valsts un privāto augstākās izglītības iestāžu absolventiem, esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt, lai šī izglītība būtu līdzvērtīga, citstarp arī valsts valodas prasmes aspektā. Saskaņā ar statistikas datiem lielai daļai mazākumtautību jauniešu valsts valodas zināšanas esot vājas, bet tas neesot pieļaujami personām, kas ieguvušas augstāko izglītību. Šie dati liecinot arī par to, ka apstrīdētajās normās noteiktais regulējums vēl joprojām ir nepieciešams. Augstskolu likuma 5. pants ietverot vispārīgu uzdevumu stiprināt valsts valodu, bet tas neuzliekot augstskolām specifiskus pienākumus. Latvijā prioritāri aizsargājama esot tieši valsts valoda, tad - Eiropas Savienības oficiālās valodas un tikai pēc tam - citas svešvalodas. Latvijā neesot vajadzīgi viesprofesori, kas nespēj strādāt starptautiskajā zinātnes valodā - angļu valodā, jo tie nevarot savu darbu aprobēt starptautiski. Pēc šāda principa arī esot veidota Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa. Būtu respektējama Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātā Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru programmās, kas veidotas ārvalstu studentiem, var tikt uzņemti arī Latvijas valstspiederīgie. Taču šāda interpretācija neesot skaidri saskatāma normas tekstā. Lai gan esot nepieciešams stiprināt valsts valodu augstākās izglītības jomā, tomēr nebūtu iedomājams tas, ka augstākā izglītība varētu tikt sniegta un apgūta tikai un vienīgi latviešu valodā, jo tad tā nebūtu konkurētspējīga pasaulē. Tādēļ, iespējams, būtu jānosaka minimālā studiju programmu proporcija, kas īstenojama kādā no Eiropas Savienības valodām. Regulējums attiecībā uz dažādām studiju programmām varētu būt atšķirīgs, ņemot vērā to specifiku, bet tam vajadzētu būt vienādam gan valsts, gan privātajās augstskolās. Apstrīdēto normu mērķa sasniegšanai nepietiktu ar to vien, ka latviešu valoda tiek mācīta privātajās augstskolās, jo šī mā …