Par informatīvo ziņojumu "Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10"ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā"

Ministru kabineta rīkojums Nr.435 Rīgā 2002.gada 15.augustā (prot.

Nr.34, 28.§) Par informatīvo ziņojumu "Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10"ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā"

ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā".

Ministru prezidents A.Bērziņš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs Eiropas karte ar Latviju karoga krāsās Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10" ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā Latvijas valsts dibināta 1918. gada 18. novembrī, pēc PSRS (1940-1941, 1945-1991) un Vācijas (1941-1945) okupācijas neatkarību atguvusi 1991. gadā Valsts iekārta Demokrātiska, parlamentāra republika - likumdevējs Saeima, ko ievēl uz 4 gadiem, sastāv no 100 deputātiem Teritorija 64 589 km2, tai skaitā sauszeme - 62 046 km2, iekšējie ūdeņi - 2543 km2; Latvijas teritoriju sastāda: Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale.

Ģeogrāfiskais novietojums, robežas Latvija atrodas Eiropas Z-A daļā, Baltijas jūras austrumu krastā, krasta garums- 494 km ; kopējais valsts robežas garums ir 1,862 km; Latvija robežojas ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu Galvaspilsēta Rīga Valsts galva prezidents tiek ievēlēts uz 4 gadiem, kopš 1999. gada 8. jūlija - V.Vīķe-Freiberga Naudas vienība 1 lats = simts santīmu.

Iedzīvotāju skaits 2 346 000 Iedzīvotāju blīvums 37 cilv./km2;

70,8% dzīvo pilsētās, 29,2% - laukos Nacionālais sastāvs Pamattautība - latvieši 57,6%, pārējās tautības - krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi u.c.

Reliģijas luterānisms, pareizticība, katoļticība Valoda Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas. Tā veidojusies no seno baltu cilšu latgaļu, zemgaļu, sēļu un kuršu valodām, spēcīgi ietekmējusies no lībiešu valodas, kas pieder pie Baltijas somu valodām.

Ekonomika Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums, - 7,7% 2001. gadā Inflācija - 3,2% 2001. gadā Vēsture 2000 g. p.m.ē.

Pirmo baltu cilšu apmešanās Latvijas teritorijā 11.-12. gs.

Vācu tirgotāju, misionāru un krustnešu ierašanās, Rīgas pilsētas dibināšana, baltu cilšu pakļaušana, Livonijas dibināšana 15. gs.

Livonijas karš, Latvijas teritorija nonāk Polijas-Lietuvas pakļautībā, Kurzemes un Pārdaugavas hercogistes izveidošana 16. gs.

Poļu-zviedru karš; Vidzeme, Rīga nonāk Zviedrijas pakļautībā 17. gs.

Lielais Ziemeļu karš;

Vidzeme, Rīga vēlāk arī Latgale un Kurzemes hercogiste nonāk Krievijas pārvaldījumā 1918. gads Latvijas neatkarības proklamēšana 1940. gads Latviju okupē PSRS karaspēks 1941-1945 Latviju okupē fašistiskā Vācija, atgriežas PSRS karaspēks, nodibinot padomju valsts iekārtu 1990. gads Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) paraksta Neatkarības deklarāciju 1991. gads Latvijas Republikas AP proklamē Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto 1995. gads Noslēgts asociācijas līgums ar ES, uzsāktas sarunas par iestāšanos ES un NATO Dabas resursi Kopējā mežu platība - 45 % valsts teritorijas, koksnes krājas pieaugums gadā - 16,5 milj. m2 Purvi - aizņem 4,9% valsts teritorijas, kūdras lauku platība veido 0,4% no valsts teritorijas Ūdens resursi - valstī ir vairāk nekā 12 400 upju un 2256 ezeru, kas kopā ar ūdens krātuvēm aizņem 3,7 % teritorijas: lielākais ezers - Lubāns, 80,7 km2 dziļākais ezers - Drīdzis, 65,1 m garākā upe Latvijas teritorijā - Gauja, 452 km lielākā upe - Daugava, kopējais garums 1005 km, Latvijas teritorijā - 352 km Bioloģiskā daudzveidība:

18 047 savvaļas dzīvnieku sugu, t.sk. 507 mugurkaulnieku sugu 5396 augu sugu 4000 sēņu sugu teritoriālajos ūdeņos reģistrētas 63 zivju sugas, rūpnieciska nozīme - 34 sugām Īpaši aizsargājamo teritoriju statuss piešķirts 8,8 % Latvijas teritorijas Par ziņojumu Ziņojumā raksturota situācija ekonomikas, sociālajā un vides aizsardzības sfērā, analizēti ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ieviešanas līdzekļi, dažādu mērķgrupu loma sabiedrības attīstībā, kā arī izlases kārtā Latvijai nozīmīgākie starpsektori. Ir apzināti galvenie atsevišķu tautsaimniecības nozaru un vides aizsardzības sektoru sasniegumi un identificētas problēmas, kas atspoguļotas nozaru un sektoru attīstības mērķos. Īpaša uzmanība veltīta vides politikas integrācijai tautsaimniecības nozaru attīstības politikā.

Ziņojuma mērķis ir sniegt informāciju par sasniegto pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas interesentiem, kuru uzmanības lokā ir ilgtspējīgas attīstības procesi pasaulē pēc Riodežaneiro konferences "Vide un attīstība", situācijas raksturojumam izmantojot šobrīd pieejamos kvalitatīvos un kvantitatīvos indikatorus.

Vērtējot ziņojumu, lasītājam jāņem vērā, ka Latvijai pēc valstiskās neatkarības atgūšanas de jure 1991. gadā bija jāizveido nacionālās valsts politiskā un ekonomiskā bāze. Tādēļ ziņojuma autori par galveno sasniegumu ekonomikas sfērā līdztekus stabiliem makroekonomiskajiem rādītājiem, nozaru ieguldījumam iekšzemes kopprodukta radīšanā u.c. uzskatīja likumdošanas un politisko dokumentu izstrādi, kur ievērotas vides aizsardzības prasības, kas ir solis ilgtspējīgas attīstības virzienā. Savukārt problēmas atsevišķos tautsaimniecības sektoros identificētas kā mērķi, kas jāsasniedz, lai nodrošinātu attīstību.

Arī vides aizsardzības sfērā galvenais panākums ir izveidotā vides aizsardzības likumdošanas, t.sk. nodokļu likumdošanas, un institucionālā sistēma. Vides aizsardzības infrastruktūras sakārtošana, piesaistot investīcijas, vides piesārņojuma samazināšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir tie virzieni, kur pēdējos desmit gados sasniegti labākie rezultāti, rūpējoties par vides aizsardzību un racionālu dabas resursu izmantošanu. Lai raksturotu, kā Latvija iekļaujas pasaules vides aizsardzības sistēmā, ziņojumā sniegta informācija par ratificētajām starptautiskajām konvencijām un šo konvenciju prasību ieviešanu.

Tomēr panāktā salīdzinoši augstā vides kvalitāte jāsaista ne tikai ar panākumiem vides politikas realizēšanā, bet arī ar ražošanas sašaurināšanos un iedzīvotāju skaita samazināšanos.

Tāpat kā ekonomikas sfērā arī vides sfērā mērķos atspoguļoti smaguma punkti vides aizsardzībā nākotnē.

Pēdējo desmit gadu radikālās ekonomiskās un politiskās pārmaiņas būtiski ietekmējušas sociālo sfēru - valstī samazinājusies dzimstība, iedzīvotāju skaits un tātad arī iedzīvotāju blīvums, kas tieši ietekmē antropogēno slodzi uz vidi. Vienlaikus šie gadi Latvijā raksturojami arī kā pakāpeniska pāreja no padomju laika centralizētās valsts pārvaldes, plānošanas un autoritāru lēmumu pieņemšanas sistēmas uz neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošanu un pilsoniskas sabiedrības attīstību. Šo gadu laikā notikušas daudzas būtiskas izmaiņas valsts pārvaldē un sabiedrībā, kas veicina arvien ciešākas sadarbības veidošanu starp valsts pārvaldi, dažādām sabiedrības mērķgrupam un iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā risinājumu izstrādi prasa virkne Latvijas sociālajai attīstībai ļoti aktuālu problēmu.

Savāktos datus, informāciju un analizētos stāvokļa indikatorus, kā arī pašu ziņojumu paredzēts izmantot, mērķtiecīgi turpinot ilgtspējīgas attīstības veidošanas procesu, piemēram, izstrādājot "Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes" un ilgtspējīgas attīstības indikatoru reģistru.

Saturs Saīsinājumi 1. Ievads 2. Ekonomiskā sfēra 2.1. Rūpniecība 2.2. Enerģētika 2.3. Lauksaimniecība 2.4. Mežsaimniecība 2.5. Zivsaimniecība 2.6. Transports 2.7. Tūrisms 2.8. Izglītība 3. Sociālā sfēra 3.1. Iedzīvotāji 3.2. Nodarbinātība 3.3. Nabadzības samazināšana.

Sociālā aizsardzība 3.4. Veselība. Veselības aprūpe 3.5. Mājoklis 4. Vides sfēra 4.1. Dabas vide un bioloģiskā daudzveidība 4.2. Klimata pārmaiņas 4.3. Stratosfēras ozona aizsardzība 4.4. Robežšķērsojošais gaisa piesārņojums 4.5. Ūdens apsaimniekošana 4.6. Atkritumu apsaimniekošana 5. Starpsektori 5.1. Kultūrvide 5.2. Patēriņa raksturs un tā maiņa Latvijā 5.3. Atjaunojamie enerģijas resursi un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana 5.4. Vietējā "Agenda 21"

pasaules kara laikā Latvija tika pakļauta PSRS okupācijai un varmācīgai aneksijai, un līdz 1990. gadam Latvija bija iekļauta PSRS sastāvā. 1990. gada 4. maijā tā laika Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju, izsakot gatavību atjaunot neatkarību de facto, un 1991. gada 21. augustā, Latvijas parlamentam pasludinot pilnīgu neatkarību, tika atjaunots Latvijas valstiskums. Drīz pēc tam Latviju atzina starptautiskā sabiedrība, tā tika uzņemta par Apvienoto Nāciju organizācijas, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, vēlāk arī Eiropas Padomes un citu organizāciju locekli.

Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai bija jārisina jautājumi, kas saistīti gan ar neatkarīgas valsts nostiprināšanu, gan demokrātijas veicināšanu un pāreju uz tirgus ekonomiku, vienlaicīgi nodrošinot nacionālas valsts politiskās un ekonomiskās bāzes izveidošanu.

Šis Latvijas valsts attīstības periods sakrīt ar laiku, kad ANO pasaules valstu vadītāju 1992. gada konferencē Riodežaneiro "Vide un attīstība" tiek politiski atzīta ilgtspējīgas attīstības nepieciešamība. Ilgtspējīgai attīstībai jānodrošina trīs savstarpēji saistītu dimensiju - vides, ekonomiskās un sociālās - integrāciju un harmonisku attīstību. Latvija, veidojot valsts pamatus, varēja izmantot priekšrocības, kuras radīja pasaules globālie procesi un unikālā iespēja veidot valsts tautsaimniecību, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības principus.

Politikas, likumdošanas un institucionālā sistēma Latvijā veidota atbilstoši starptautiskajai praksei. Latvijas tautsaimniecības nozaru attīstības programmas un stratēģijas izstrādātas, ņemot vērā 1992. gada ANO konferences atziņas un integrējot vides aizsardzības prasības. Par atskaites punktu Latvijas mērķtiecīgam iesaistīšanās procesam ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā jāuzskata 1995. gads, kad tika apstiprināts "Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai", Saeima ratificēja konvenciju "Par bioloģisko daudzveidību" un "ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām" un tika noslēgts līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, un Latvijas Republiku.

Noslēdzot Asociācijas līgumu, Latvija aktīvi uzsāka likumdošanas saskaņošanu ar ES direktīvām, nostiprinot likumdošanā vides aizsardzības prasības. Līdz ar citām Baltijas jūras valstīm Latvija 1996. gadā aktīvi iesaistījās "Baltijas Rīcības programmas 21. gadsimtam" izstrādē.

Latvijas ekonomikā kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus vērojama vairāku rādītāju uzlabošanās, tai skaitā IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju. Galveno tautsaimniecības nozaru pievienotā vērtība iekšzemes kopproduktā tuvinās attīstītajām valstīm raksturīgām proporcijām. Attīstību sociālajā sfērā raksturo pakāpeniska iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās, valstī palielinās nodarbināto darba samaksa un vecuma pensijas. Iepriekšminētajās jomās izstrādāta virkne nozīmīgu stratēģisku dokumentu, kuros ietverti ilgtspējīgas attīstības principi, tai skaitā "Nabadzības samazināšanas stratēģija" un "Sabiedrības veselības stratēģija", kuras pamatā ir Pasaules Veselības Organizācijas Eiropas reģiona stratēģija "Veselība visiem 21.gadsimtā". Nozīmīgs aspekts ir arī nevalstisko organizāciju sektora attīstība Latvijā, kas liecina par sabiedrības vēlmi iesaistīties valsts veidošanas procesos.

Laika periodā kopš neatkarības atgūšanas Latvijā ir izstrādāta mūsdienīga, efektīva vides politika, kā arī izveidota atbilstoša institucionālā sistēma tās īstenošanai. Ziņojuma pielikumā ir ietverta informācija par ratificētajām starptautiskajām konvencijām un to prasību ieviešanu ar nacionālajiem tiesību aktiem. Dabas aizsardzības jomā izstrādāta "Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma", kurā iekļautas vadlīnijas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai gan valstī kopumā, gan atsevišķās tautsaimniecības nozarēs. Klimata pārmaiņu samazināšanas jomā izstrādāts Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāns un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolā paredzēto kopīgi īstenojamo projektu realizācijas koncepcija. Ūdeņu aizsardzības jomā Latvijā šobrīd ir izstrādātas un sekmīgi darbojas investīciju programmas, ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Kopš 1991. gada gandrīz divas reizes pieaudzis attīrīto notekūdeņu apjoms attiecībā pret kopējo notekūdeņu apjomu, kas parāda Latvijā īstenotās vides aizsardzības politikas efektivitāti un liecina par vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu un ūdens patēriņa racionalizēšanu.

Latvijā uzsākta arī vairāku nacionāla līmeņa ilgtermiņa programmu izstrāde, lai noteiktu tautsaimniecības nozaru attīstību un to ilgtspējību. Šobrīd izstrādāta "Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija" un "Nacionālais attīstības plāns", kur identificētas tautsaimniecības attīstības prioritātes. Latvijā uzsākta nacionālo ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu izstrāde un izveidota koordinējoša struktūra - Ilgtspējīgas attīstības padome, kuras uzdevumos ietilpst Latvijas līdzdalības koordinēšana ANO un ES ilgtspējīgas attīstības procesā, un nacionālās ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošana.

Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10"ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā sniedz pārskatu par Latvijas attīstību ilgtspējīgas attīstības kontekstā laika periodā pēc 1992. gada Riodežaneiro konferences, raksturo situāciju galvenajās tautsaimniecības nozarēs, sociālajā un vides jomā, kā arī sniedz ieskatu par ilgtspējīgas attīstības stratēģiskajiem mērķiem, ieviešanas līdzekļiem un galvenajām mērķa grupām.

Rūpniecība Ieguves un apstrādes rūpniecība ir viena no Latvijas tautsaimniecības pamatnozarēm, kuras attīstībai ir būtiska loma, lai sasniegtu valsts ilgstpējīgu ekonomikas izaugsmi. Kopš 1990. gada rūpniecības pievienotās vērtības īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir samazinājies no 34,5% līdz 14,5% 2000. gadā, arī nodarbināto īpatsvars samazinājies attiecīgi no 26,5% līdz 16,2% no visiem tautsaimniecībā strādājošajiem. Šo rādītāju samazināšanās saistīta ar PSRS sabrukumu, kā arī 1998. gada Krievijas ekonomisko un finansu krīzi, jo rūpnieciskās produkcijas galvenais eksporta tirgus vēsturiski bija saistīts ar NVS valstīm. Pašreizējā posmā Latvijas rūpniecībā dominē pārtikas rūpniecība (veido vairāk nekā 1/4 daļu no rūpniecības pievienotās vērtības), kokapstrāde (gandrīz 1/5 no rūpniecības pievienotās vērtības) un vieglā rūpniecība. Augstas tehnoloģijas nolainzaru produktu īpatsvars eksporta struktūrā nepārsniedz 6%. Lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu ir koncentrēti Rīgā, Rīgas reģionā un atsevišķās pilsētās, bet citos Latvijas reģionos rūpniecība attīstās vāji.

Pēc 1998. gada rūpniecības attīstība saistās galvenokārt ar tirgus paplašināšanu uz Eiropas Savienības valstīm, kā arī uz Lietuvu un Igauniju. 2000. gadā rūpnieciskās produkcijas izlaide jau par 5,7% pārsniedza iepriekšējā gada līmeni, pateicoties gandrīz visu rūpniecības sektoru attīstībai. 2001. gadā ir atsākusies pārtikas rūpniecības izaugsme.

Politikas dokumenti

Mērķi

2.2.

Enerģētika Enerģijas ražošanā Latvijā izmanto vietējos (koksne, kūdra, hidroresursi, vēja enerģija) un importētos (naftas produkti, dabasgāze, akmeņogles) energoresursus. 2000. gadā Latvijas kopējais enerģijas patēriņš sastādīja 159 PJ (petadžouli), no kuriem aptuveni 70% nodrošināja energoresursu imports (2.att.). Pēdējos gados būtiski pieaudzis videi draudzīgākā fosilā kurināmā - dabasgāzes - īpatsvars, 2000. gadā tas sasniedza 30% Latvijas primāro energoresursu bilancē (1.att.). No vietējiem energoresursiem visvairāk izmanto koksnes kurināmo, kas veido ~ 22% no kopējā primāro energoresursu patēriņa, bet Latvijas hidro- un vēja elektrostacijās ražotās elektroenerģijas īpatsvars kopējā primāro energoresursu patēriņā ir 6,6% (4.att.). Atkarībā no hidroloģiskajiem apstākļiem (ikgadējā nokrišņu daudzuma) Latvijas elektrostacijās šobrīd saražo 60-90% no nepieciešamā elektroenerģijas apjoma, pārējais nepieciešamais daudzums tiek importēts. No visām Latvijā uzstādītajām elektroenerģiju ražojošajām jaudām ~ 3/4 ir hidroelektrostacijas un ~1/4 koģenerācijas ciklu izmantojošās termoelektrostacijas; elektroenerģijas, kas saražota, izmantojot koģenerācijas ciklu, īpatsvars kopējā saražotajā + importētajā (neto) elektroenerģijā ir ~ 22%. Siltumapgāde tiek nodrošināta ar centralizētajām (~65%), kā arī vietējām un individuālajām siltumapgādes sistēmām. Centralizētajā siltumapgādē pēdējā desmitgadē ir būtiski pieaugusi dabasgāzes un koksnes izmantošana, savukārt vietējā siltumapgādē galvenais kurināmā avots ir koksne (malka, šķelda). Izmantojot koģenerācijas ciklu, tiek saražots ~ 38% no visas centralizētās siltumapgādes sistēmas saražotās siltumenerģijas.

Kopš 1994. gada Latvijā samazinās energoietilpības - enerģijas patēriņa uz vienu IKP vienību - indekss (3.att.). Šis samazinājums pārsvarā saistīts ar kurināmā patēriņa samazinājumu, un tādējādi vairāk attiecināms uz siltumenerģijas taupīšanas pasākumiem, bet mazākā mērā - uz energotaupību ražošanas tehnoloģiskajos procesos.

Enerģētikas nozarē 2000. gadā bija nodarbināti 1,7% strādājošo un nozares saražotā pievienotā vērtība sastādīja 3,9%. Enerģētikas nozare ir viena no retajām nozarēm, kurā vērojams vairāk nekā 1/3 pieaugums nodarbinātībā kopš 1990. gada.

Primāro energoresursu patēriņš [4] 2. attēls.

Enerģijas gada patēriņš nozarēs [4] 3. attēls.

Energoietilpības indekss [4] Politikas dokumenti

Valdības politika nosaka, ka prioritāri būs projekti, kuros realizēsies koģenerācijas cikls un kopējā kurināmā izmantošanas efektivitāte nebūs zemāka par 85% - tādējādi atbalsts tiek plānots modernām tehnoloģijām. Labākie pieejamie tehniskie paņēmieni nepieciešami jaunām sadedzināšanas iekārtām, un tie pakāpeniski jāievieš esošām lielām sadedzināšanas iekārtām (virs 50 MW), pamatojoties uz likumu "Par piesārņojumu". "Enerģētikas likumā" ietvertais princips - vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšana - pieprasa paaugstināt energoefektivitāti, ievērot kvalitāti un drošību, uzstādot jaunas energoapgādes ierīces un ietaises. "Enerģētikas likuma" normas paredz arī piesārņojuma novēršanu tā rašanās avotā. Valsts kurināmā struktūrpolitikas mērķi - panākt, lai, efektīvi izmantojot kurināmo, iegūtu enerģiju ar pēc iespējas zemākām izmaksām, samazinātu kurināmā ietekmi uz vidi, paaugstinātu kurināmā apgādes drošību, īstenotu aizvietošanas principu. Nozares politikā paredzēti arī ekonomiskie līdzekļi vides kvalitātes uzlabošanai. Atbilstoši "Enerģētikas likumam" ir izveidots Energoefektivitātes fonds.

Likums "Par dabas resursu nodokli" nosaka principa "piesārņotājs maksā" piemērošanu, kā arī nodokļa atlaižu mehānismu uzņēmumiem, kas veic vides aizsardzības pasākumus.

Mērķi

2.3.

Lauksaimniecība Lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem 38,5% no valsts teritorijas. No 1993. līdz 2000. gadam lauksaimniecības īpatsvars IKP kopējā struktūrā ir samazinājies no 10,3% līdz 2,5%, bet lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars - no 18% līdz 13,3%. Pārtikas rūpniecība 2000.gadā veidoja ~ 27% no visas Latvijas rūpniecībā saražotās produkcijas.

Lauksaimniecības, t.sk. pārtikas preču eksports 2000. gadā sastādīja 5,4% no visa Latvijas eksporta, savukārt šo preču imports - 11,8% no visa Latvijas importa.

Pēdējos gados pakāpeniski pieaug augsnes degradācijas procesi, kurus izraisa augsnes paskābināšanās, organisko vielu koncentrācijas samazināšanās augsnē u.c. faktori. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes agroķīmiskās izpētes dati liecina, ka augsnes ar paaugstinātu skābumu Latvijā ir apmēram 40%, t.sk. skābās augsnes (pH<5,6)

Augšņu degradācijas risku Latvijā palielina arī neapstrādāto lauku platību pieaugums.

Pakāpeniski pieaug nelauksaimniecisko aktivitāšu un netradicionālo lauksaimniecības nozaru nozīme saimniecību ienākumu veidošanā.

Latvijā attīstās bioloģiskā lauksaimniecība - 2001. gadā Latvijā bija 219 saimniecības, kas nodarbojas ar bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanu.

Šīs saimniecības kopā veido 0,2% no visu saimniecību kopskaita un aizņem 0,57% no lauksaimniecībā izmantojamās platības. Vērojams lēns, bet stabils specializēto lauksaimniecības uzņēmumu skaita pieaugums.

Politikas dokumenti

Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai 2000.-2006."

Vides politikas integrācija Vides politikas mērķi integrēti vairākos nozares attīstības dokumentos - "Lauksaimniecības subsīdiju izlietošanas koncepcijā un programmu pamatojumā 1998.-2002. gadam", "ES SAPARD: Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai 2000.-2006." u.c. Liela uzmanība tiek pievērsta preču un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanai un vides piesārņojuma novēršanai tā rašanās avotā, ko paredz ISO un HACCP sistēmu ieviešana lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumos. Piesārņojuma novēršanas un kontroles kārtību no stacionārajiem piesārņojuma avotiem (fermas, pārstrādes uzņēmumi), un mēslošanas līdzekļiem nosaka likums "Par piesārņojumu" un tam pakārtotie normatīvie akti. 1999. gadā VARAM un ZM kopīgi izstrādāja un apstiprināja Labas lauksaimniecības prakses kodeksu. Nozares programmās u.c. dokumentos tiek integrētas specifisko vides nacionālo programmu un stratēģiju prasības, piemēram, "Bioloģiskās daudzveidības nacionālajā programmā" izvirzītajiem uzdevumiem īpaši liela uzmanība ir pievērsta dokumentā "ES SAPARD: Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai 2000.-2006.", savukārt "Latvijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, 1998.-2010." un "Latvijas bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, 1999.-2004." noteikto uzdevumu īstenošanai lauksaimniecības sektorā ir sagatavota koncepcija par dzīvnieku izcelsmes atkritumproduktu savākšanu, pārstrādi un iznīcināšanu. "Lauksaimniecības subsīdiju izlietošanas koncepcija un programmu pamatojums 1998.-2002." paredz pasākumus, kas veicina nacionālā Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāna ieviešanu. Latvijā ir noteiktas īpaši jutīgās teritorijas pret lauksaimniecisko (īpaši nitrātu) piesārņojumu, apstiprināta starpresoru rīcības komiteja šo teritoriju apsaimniekošanas plānu un vides monitoringa plānu izstrādei un uzraudzībai. Paredzēts veikt tālāku lauksaimniecības izglītības programmu izstrādi, paplašinot vides izglītības komponenti tajās. Ir izveidota sistēma lauksaimniecības nozarē strādājošo tālākizglītības nodrošināšanai, konsultāciju sniegšanai zemniekiem un lauku uzņēmējiem.

Mērķi

2.4.

Mežsaimniecība Latvijas meža zemju platība ir 2,8 milj. ha, t.i., 45% no valsts teritorijas un tai ir tendence palielināties. Latvijas mežu krāja sastāda 546 milj. m3. Galvenās koku sugas, kas veido mežus, ir priede, egle, bērzs, apse, melnalksnis, baltalksnis, osis, ozols u.c.

Latvijas meži ir ekoloģiski un saimnieciski ļoti vērtīgi.

Ekoloģisko vērtību raksturo meža tipu un sugu daudzveidība, bet ekonomisko vērtību nosaka meža resursu izmantošanas iespējas, kas saistās ar koksnes, kā arī citu meža resursu (medījamie dzīvnieki, ogas, sēnes u.c.) izmantošanu. Tautsaimniecībā nozīmīgākie ir koksnes resursi, kuru ieguve pēdējos 10 gados ir palielinājusies no 4 milj. m3 līdz 11 milj. m3 gadā. Valsts mežu īpatsvars sasniedz 50%, privāto - 43%. Kaut arī meža ciršanas daudzums pēdējos gados ir ievērojami palielinājies, tomēr ciršanas apjoms nepārsniedz 80% no ikgadējā koksnes krājas pieauguma, kas ir 16,5 milj. m3 (5.att.). Lielo mežistrādes apjomu kāpumu galvenokārt izraisījusi privāto mežu iekļaušana saimnieciskajā apritē, kā arī tirgus pieprasījums - koksne un koksnes pārstrādes produkti naudas izteiksmē veido vairāk nekā 40% no Latvijas eksporta. Pēc ekspertu vērtējuma meža nozares ieguldījums iekšzemes kopproduktā sastāda 14-16%.

Koksnes ieguves dinamika [3] Politikas dokumenti -Latvijas meža politika (mērķi un principi), 1998 Vides politikas integrācija Latvijas meža politikā un mežsaimniecības likumdošanā ir integrēti ilgtspējīgas attīstības principi. Latvijas meža politikas mērķis ir nodrošināt meža nozares ilgtspējīgu attīstību, saglabājot meža ekoloģisko vērtību un radot labvēlīgu vidi ekonomikas attīstībai. Tas nodrošina vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšanas principa ievērošanu mežu apsaimniekošanā. "Meža likums" (2000) un tam pakārtotie MK noteikumi ir izstrādāti ar mērķi regulēt visu Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Normatīvo aktu sagatavošanā, piedaloties Meža konsultatīvajai padomei, tiek iesaistītas interešu grupas, kas nodrošina atklātības principa ievērošanu. Labākās pieejamās tehnoloģijas un vispiemērotāko risinājumu principa īstenošana veicina konkurenci. "Latvijas meža politikā" integrēts arī aizvietošanas princips, nosakot, ka mežsaimnieciskajā darbībā vēlams izmantot dabiskos procesus imitējošas metodes, tuvinot ekosistēmas to dabiskajai struktūrai un saglabājot bioloģisko daudzveidību. "Meža likums" paredz Meža attīstības fonda izveidi mežsaimniecības atbalsta un attīstības programmu finansēšanai, meža zinātniskajai izpētei, meža īpašnieku izglītošanai un apmācībai. "Meža likums", kā arī "Medību likums" 1995.g. ar grozījumiem 1997.g. un 2000.g. un MK "Medību noteikumi" (1995) nosaka Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas noteikto uzdevumu risinājumus. Meža bioloģiskās daudzveidības uzlabošanai un saglabāšanai izstrādāta dabisko meža biotopu un mikroliegumu noteikšanas metodika.

Izglītības, arī vides izglītības jautājumi iekļauti izstrādājamajā "Nacionālajā meža programmā". "Aizsargjoslu likums", kā arī vairāki speciālie likumi nosaka ierobežojumus mežu izmantošanā un meža aizsardzības pasākumus ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.

Lai nodrošinātu mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, dabas un vides aizsardzību, mežsaimnieciskie darbi netiek veikti 11% no kopējās mežu platības, kailcirte ir aizliegta 13% mežaudžu. Dažādu kategoriju aizsargājamās teritorijās ir iekļauti 17% mežu.

Atjaunotās meža platības, ha [3] Mērķi

Meža produktivitātes pilnvērtīgai izmantošanai:

2.5.

Zivsaimniecība Zivsaimniecības nozare cieši saistīta ar Latvijas ekonomiskās zonas un teritoriālo ūdeņu, kā arī iekšējo ūdenstilpju dzīvo dabas resursu racionālu un ilgtspējīgu izmantošanu, tai skaitā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.

Zivsaimniecības nozarē strādā 1,2% no visiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Īpaši nozīmīgu darba vietu skaitu nozares uzņēmumi nodrošina Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ciematos un pilsētās (1.tab.).

1995 1996 1997 1998 1999 2000 Īpatsvars IKP, % 2,3 3,4 3,12 2,48 1,75 1,7 Eksports, milj. Ls 56,9 71,8 51,8 33,1 28,9 30,7 Imports, milj. Ls 9,2 14,7 21,9 16,0 11,8 12,9 Bilance +47,7 +57,1 +29,9 +17,1 +17,1 +17,8 1. tabula.

Zivsaimniecības attīstības rādītāji [2] Zvejniecība. Nozares darbība balstīta uz Baltijas jūras un Rīgas līča zivju izejvielu resursiem. No Latvijas ūdeņos reģistrētajām 63 zivju sugām rūpnieciska nozīme ir 34 sugām. Galvenā ekonomiskā vērtība ir brētliņām, reņģēm, mencām un lašiem, kuru nozveja sastāda aptuveni 72-80 tūkst. t gadā jeb gandrīz 99% no kopējā nozvejas apjoma Latvijas jurisdikcijā esošajos ūdeņos. Pēdējos gados vērojama nozvejas apjomu stabilizēšanās. Vienlaikus samazinās Latvijas nozvejas kvotas Baltijas jūrā, īpaši mencām un reņģēm, ko nosaka šo zivju kopējo krājumu samazināšanās. Latvijas nozveja Atlantijas okeānā sastāda aptuveni 40% no Latvijas kopējā nozvejas apjoma.

Zivju apstrāde ir nozare, kurai pieejami vietējie izejvielu resursi un saražotā produkcija galvenokārt tiek eksportēta. Latvija eksportē vairāk nekā 90% no kopējā saražotā zivju produkcijas un zivju konservu apjoma.

Akvakultūra. Latvijā darbojas 7 valsts zivju audzētavas, kur audzē zivju mazuļus to ielaišanai dabiskajās ūdenstilpēs, lai daļēji kompensētu zaudējumus, kādi zivju resursiem radušies sakarā ar hidroelektrostaciju darbību, intensīvo zveju un citu saimniecisko darbību. Šie uzņēmumi zivju resursu valsts atražošanas programmas ietvaros papildina iekšējās ūdenstilpes ar vērtīgām zivju sugām (laši, taimiņi, zandarti, nēģi, vimbas), tādējādi veidojot stabilu iekšzemes ūdeņu zivju resursu bāzi, kas rada apstākļus arī tādas jaunas jomas attīstībai kā makšķerēšanas tūrisms.

Galvenās audzējamās zivju sugas ir karpas, līņi, karūsas un foreles. Zemniekus pēdējos gados ieinteresējusi vēžu audzēšana, kas nākotnē varētu kļūt par perspektīvu uzņēmējdarbības veidu.

Politikas dokumenti

Vides politikas integrācija Latvijas vides politikas mērķi integrēti "Zvejniecības likumā", "Zivrūpniecības attīstības programmā", "Zvejas flotes attīstības programmā" un "Zivju resursu valsts atražošanas programmā". Atklātības principa ievērošanu nodrošina Zivsaimniecības konsultatīvās padomes un Makšķerēšanas lietu konsultatīvās padomes darbība, kas ļauj iesaistīt valsts un sabiedriskās organizācijas zivsaimniecības politikas veidošanā un nozarei svarīgu jautājumu risināšanā.

Zivsaimniecības politikā integrētas "Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas" prasības, kas pamatā iekļautas "Zvejniecības likumā" un normatīvajos aktos, kas reglamentē zveju teritoriālajos, ekonomiskās zonas un iekšējos ūdeņos, kā arī zivju resursu atjaunošanu. Likums "Par piesārņojumu" un tam pakārtotie normatīvie akti nosaka prasības virszemes ūdeņu kvalitātei, kā arī integrēto vides atļauju sistēmu zivju pārstrādes uzņēmumiem.

Lai saglabātu Latvijas zivju krājumus cilvēka darbības rezultātā pārveidotajā vidē, Latvijas ūdeņos ik gadu jāizlaiž 9 milj. lašu, taimiņu, zandartu, vimbu, plaužu u.c. zivju mazuļu un 38 milj. taimiņu, nēģu, līdaku u.c. zivju kāpuru, ko plānots sasniegt līdz 2005. gadam. 2000. gadā ūdenstilpēs izlaida 14,7 milj. dažādu zivju mazuļu un kāpuru, kas ir par 45% vairāk nekā 1991. gadā (7. attēls). Salīdzinot ar 1995.-1998. gadu, ir vērojams kritums, tomēr pēdējos gados palielinājies zivju mazuļu izlaišanas apjoms, kuru dzīvotspēja ir lielāka nekā kāpuriem.

Izlaisto zivju mazuļu un kāpuru skaits [3] Mērķi

2.6.

Transports Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis un neaizsalstošās jūras ostas nodrošina iespējas attīstīt iekšzemes un starptautisko kravu un pasažieru pārvadājumus, piedāvāt kvalitatīvus un konkurētspējīgus tranzītpakalpojumus, būt par svarīgu posmu tirdzniecības attīstībā starp austrumiem un rietumiem. Transports ir viena no visnozīmīgākajām un dinamiskākajām tautsaimniecības nozarēm valstī (2.tab.). 2000. gadā transporta un sakaru īpatsvars valsts IKP veidoja 16,2%, bet nozarē nodarbinātie - 8,2% no valstī kopējā nodarbināto skaita.

Apmēram 75% no dzelzceļa kravu pārvadājumiem, 90% no ostās pārkrautajām kravām, ap 60% autopārvadājumu no un uz ostām ir tranzītpārvadājumi. Latviju šķērso I Eiropas transporta koridors (Via Baltica) un I A Eiropas transporta koridors (Via Hanseatica). Ļoti svarīga ir Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostu sasaiste ar I, II un IX Eiropas transporta koridoru.

Autoceļu kopgarums ir 69,7 tūkst. km, vienotā autoceļu tīkla vidējais blīvums - 1,08 km/km2, kas uzskatāms par pietiekošu, lai apmierinātu iedzīvotāju un komercdarbības vajadzības.

Lielākie dzelzceļa kravu pārvadājumi tiek veikti Austrumu - Rietumu koridorā, bet pasažieru pārvadājumi - elektrovilcienu satiksmes zonā.

Ekspluatējamo dzelzceļa līniju galveno ceļu garums 2000. gada beigās bija 2412,9 km, no tiem 257,9 km elektrificēti. Pa dzelzceļu tiek pārvadāti aptuveni 55% no visu Latvijā pārvadāto kravu un aptuveni 5% pasažieru apjoma (8.att.).

Attīstīta transporta infrastruktūra savieno Latvijas ostas ar Krievijas un citu NVS valstu reģioniem, veidojot vienu no īsākajiem un ekonomiski izdevīgākajiem tranzīta koridoriem starp Austrumu un Rietumu tirgiem. Latvijas ostās tiek pārkrauti vairāk nekā 50 milj. t kravu gadā.

Pieaug gaisa satiksmē pārvadāto pasažieru skaits - 2001. gadā kopā no un uz Rīgu ir pārvadāti 622,6 tūkst. pasažieru, kas ir par 8,4% vairāk nekā 2000. gadā.

Lai gan Latvijā ir optimāls transporta infrastruktūras izvietojums, tomēr daudzviet tās šobrīd zemā kvalitāte ietekmē transporta pakalpojumu kvalitāti un konkurētspēju.

Politikas dokumenti

Tajā pašā laikā pietrūkst finansu līdzekļu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai infrastruktūras objektu tuvumā, kas būvēti PSRS laikos. Ievērojot vides aizsardzības prasības, ir rekonstruēti un uzlaboti jau esošie autoceļu posmi, bet jauni autoceļi, dzelzceļa līnijas u.c. kopš 1990. gada nav būvēti.

Pastāvot pašreizējam finansiālam apjomam, iespējamais investīciju ieguldījums savvaļas dzīvnieku aizsardzībā infrastruktūras objektu tuvumā ir neliels. "Transporta attīstības nacionālā programma" paredz tādu vides politikas principu kā "piesārņojuma novēršana tā rašanās avotā" un "atklātības principa" īstenošanu, veidojot nozares politiku. Ir izstrādāts "Dzelzceļa vides aizsardzības politikas plāns", un top tā ieviešanas rīcības programma.

Kravu apgrozība, milj. t km [2] Gads Vieglās automašīnas Kravas automašīnas Autobusi Motocikli 1995 331,84 68,67 16,47 15,79 1996 379,90 72,91 17,28 18,44 1997 431,82 76,77 18,56 19,27 1998 482,67 84,94 11,51 19,41 1999 525,57 90,22 11,56 20,06 2000 556,77 97,08 11,50 20,73 2001 586,21 99,71 11,29 21,37 2. tabula.

Autotransporta līdzekļu skaita dinamika, tūkst.[4] Mērķi

2.7. Tūrisms Kopš 1991. gada Latvijā tūrisma nozare, nemitīgi pilnveidojoties, pakāpeniski iekļaujas Eiropas un pasaules tūrisma apritē. Tūrisms attīstās saskaņā ar Eiropas Savienības, Pasaules tūrisma organizācijas, Pasaules ceļojumu un tūrisma padomes, Hāgas tūrisma deklarācijas, 1992. gada ANO konferencē par vidi un attīstību akceptēto Rīcības plānu 21.gadsimtam (Agenda 21), Baltijas jūras reģiona tūrisma sektoram noteiktajām vadlīnijām un rekomendācijām, kā arī atbilstoši nacionālajiem politikas plānošanas dokumentiem un normatīvajiem aktiem.

Eiropas Savienībā tūrisma pakalpojumu eksporta īpatsvars IKP vidēji ir 5%, kas sakrīt ar tūrismā tieši nodarbināto īpatsvaru kopējā nodarbināto skaitā.

Latvijā 2000. gadā tas bija attiecīgi 1,8% un 0,34%. Pēdējā laikā pieaug Latviju apmeklējušo ārvalstnieku skaits - 2001. gadā tas bija lielākais pēdējo 8 gadu laikā un sasniedza 2 milj. cilvēku.

Tomēr Latvijas tūrisma maksājumu bilance vēl joprojām ir negatīva

Latvijas tūrisma nozares attīstību pozitīvi ietekmē iesaistīšanās Eiropas "Zilo karogu" kustībā kopš 1997.gada. Zilais karogs ir ekosertifikāts, kas apliecina pludmales, jahtu ostas atbilstību augstiem vides standartiem.

2002. gadā Zilais karogs piešķirts Majoru, Bulduru, Ventspils un Liepājas pludmalēm, kā arī Ventspils jahtu ostai.

Politikas dokumenti

Mērķi

2.8.

Izglītība Kopš 1991. gada ir notikušas lielas pārmaiņas izglītības sistēmā kopumā. Ir mainījusies izglītības organizācija un izglītības sistēmas struktūra. Ir izstrādāti daudzi jauni dokumenti, kas, atbilstoši izglītības pakāpei un veidam, nosaka izglītības galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības obligāto saturu, iegūtās izglītības vērtēšanas kritērijus un kārtību. Izglītības iestādes ir ieguvušas lielāku patstāvību, kas reizēm apgrūtina jaunu ideju ieviešanu visās izglītības iestādēs vienlaicīgi.

Baltic 21 programma saskaņā ar Baltijas jūras reģiona valstu izglītības ministru vienošanos 2000. gadā tika papildināta ar astoto - izglītības sektoru. Tika formulēts mērķis paaugstināt sabiedrības izglītības līmeni un palielināt zināšanas par ilgtspējīgu attīstību. Pamatojoties uz politisko dokumentu - Hāgas Deklarāciju, tika izveidota rīcības programma Baltic 21E, kas nosaka izglītības ilgtspējīgai attīstībai galveno mērķi un mērķus vispārējai izglītībai, augstākai izglītībai un pieaugušo izglītībai. Dokuments ir tulkots latviešu valodā un tiks izplatīts Latvijas vispārizglītojošās skolās, augstākās izglītības iestādēs un iestādēs.

Vispārējā izglītība. 2002. gadā darbojas 1066 visu veidu vispārizglītojošās skolas un 126 profesionālās izglītības iestādes, kurās kopumā mācās 399600 skolēnu. Kopš 90. gadu sākuma daudzas skolas Latvijā piedalās starptautiskos vides izglītības projektos - " Baltijas jūras projekts", " Gaisa piesārņojums Eiropā", " Dabas vērotāji", u.c. Turpinot vides izglītības integrāciju, skolas to iekļāvušas savās izglītības programmās. Skolēni izstrādā vides projektus, piedalās talkās un akcijās. Jau septiņus gadus valstī tiek organizēta vides projektu olimpiāde, kur piedalās skolēni no visas Latvijas. Ir izveidots vides izglītības koordinatoru tīkls, kas koordinē vides izglītības un izglītības ilgtspējīgai attīstībai ieviešanu skolās.

Pieaugušo izglītība. 2002. gadā 367 iestādes nodarbojas ar pieaugušo iedzīvotāju apmācību, piedāvājot 5101 programmu, kurās mācās 204856 personas. Latvijas Pieaugušo izglītības asociācija piedāvā plašu pieaugušo izglītības spektru, arī aptuveni 200 nevalstiskās organizācijas Latvijā darbojas vides izglītības jomā. Latvijā darbojas 26 reģionālie pieaugušo izglītības centri. Vides izglītības organizācijas ir izveidojušas sekmīgu savstarpējo sadarbību, kā arī sadarbojas ar pašvaldībām, uzņēmējiem, skolām, muzejiem, bibliotēkām, tūrisma organizācijām, augstskolām, tālmācības centriem u.c. Pieaugušo vides izglītošanā biežāk izmantotās metodes ir lekcijas, semināri, patstāvīgais darbs, projekti, multimēdiju apmācība. Piemēram, vides un ilgtspējīgas attīstības tematikai veltīti kursi "Rīcības programma 21", "Vides komunikācija", "Ietekmes uz vidi novērtējums". Kā problēma atzīmējama viegli uztveramas informācijas nepietiekamība, motivācijas trūkums, izglītības iespēju trūkums pusmūža un vecākā gada gājuma cilvēkiem.

Augstākā izglītība.

2002. gadā darbojas 36 augstskolas un koledžas, kurās mācās 110500 studentu. Latvijā 40% augstāko mācību iestāžu ir izstrādāti ilgtspējīgas attīstības plāni vai politika, un 30% - vides izglītības plāni vai politika. Visas augstākās mācību iestādes bakalaura studiju programmās piedāvā studiju kursus par vides un ilgtspējīgas attīstības tēmām. 31% augstāko mācību iestāžu tematiskos kursus piedāvā visiem studentiem, 36% - daļai studentu, 50% augstskolu izglītību ilgtspējīgai attīstībai piedāvā integrētu kursu veidā. Aptuveni 40% augstāko mācību iestāžu piedāvā tālākizglītību par vides un attīstības tēmām vidējā un augstākā līmeņa lēmumu pieņēmējiem un skolotājiem.

Laikā no 1995. līdz 2000. gadam aptuveni 55% augstāko mācību iestāžu bija izstrādāti ilgtspējīgas attīstības sadarbības projekti ar vietējām pašvaldībām un 36% - ar rūpniecības uzņēmumiem.

Politikas dokumenti

Mērķi

Iedzīvotāji Iedzīvotāju kopskaits Latvijā ir 2,346 miljoni, vēl mazāks tas ir tikai 10 Eiropas valstīs.

Savukārt pēc platības Latvija pārsniedz 18 Eiropas valstu teritoriju, tātad iedzīvotāju blīvums Latvijā ir mazāks par vidējo Eiropā. Turklāt laika posmā starp pēdējām tautas skaitīšanām 10 gados iedzīvotāju blīvums vēl sarucis no 41 līdz 37 cilvēkiem uz 1 km2.

Iedzīvotāju skaita samazināšanās (vidēji par 1% gadā) notikusi emigrācijas rezultātā un mirstībai pārsniedzot dzimstību. Vislielākās pārmaiņas ir skārušas dzimstību. Summārais dzimstības koeficients ir samazinājies no 2,035 1990. gadā līdz 1,237 2000. gadā. XX gadsimta nogalē dzimstība Latvijā nodrošināja paaudžu nomaiņu tikai par 60% (9.att.). Zemais dzimstības līmenis lielā mērā izskaidrojams ar radikālajām sociālajām, politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām, kas kopumā pazemināja iedzīvotāju dzīves līmeni. Nedrošība par spēju nodrošināt bērniem pilnvērtīgu audzināšanu un izglītību ir viens no iemesliem, kādēļ dzimstības rādītāji ir tik zemi.

Latvijā, sākot ar 1991. gadu, ieviesti gan vienreizēji izmaksājams, gan regulāri izmaksājamie valsts pabalsti ģimenēm ar bērniem. Tomēr pabalstu apjoma pieaugums ir lēnāks nekā dzīves izmaksu pieaugums. Atbalstu kopapjoms pagaidām nesasniedz Eiropas Padomes dalībvalstīm ieteikto - 1,5% no IKP.

Dzimstības pazemināšanās ietekme uz iedzīvotāju skaita dinamiku Latvijā, tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs, ir īpaši jūtama salīdzinoši augstas mirstības dēļ. Lai gan pēdējos desmit gados zīdaiņu mirstība pakāpeniski samazinās, tomēr šie rādītāji joprojām vērtējami kā augsti. Zīdaiņu mirstība Latvijā 2001.gadā - 11 gadījumi uz 1000 dzīvi dzimušiem. Tas liecina par nepietiekami labvēlīgu sociālo vidi un pieaugušo veselības stāvokli. Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir starp zemākajiem Eiropā, vīriešiem tas ir par 11 gadiem mazāks nekā sievietēm.

Nelabvēlīgo demogrāfisko procesu dēļ notiek strauja sabiedrības novecošanās. Pensijas vecumu pārsniegušo (65 gadu un vecāku) cilvēku īpatsvars 10 gados ir palielinājies no 11,8% 1989. gadā līdz 14,9% 2000. gada sākumā.

Tiek prognozēts, ka turpmākajos gadu desmitos vecāko ļaužu īpatsvars pārsniegs 16-17%.

Pieņemot būtiskus politiskos lēmumus, ir svarīgi attīstīt pasākumus, kas ir vērsti uz iedzīvotāju sastāva atjaunošanu, lai mazinātu pašreizējo sociālās drošības sistēmas slodzi.

Politikas dokumenti

Dzimstības un iedzīvotāju vecumsastāva pārmaiņas [8] 3.2.

Nodarbinātība Tautsaimniecības pārveidību un migrācijas rezultātā laikā no 1991. līdz 2000.gadam nodarbināto iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 370 tūkstošiem. Sākot ar 1994.gadu, nodarbināto skaits ir stabilizējies un krasi vairs nemainās, kas saistīts ar ekonomikas stabilizēšanos šajā laika posmā. 2000. gadā iedzīvotāju nodarbinātības līmenis bija 48,5% (nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā).

Sieviešu nodarbinātības līmenis ir zemāks par vidējiem rādītājiem. Pēdējo gadu laikā tā svārstības ir bijušas nenozīmīgas, un 2000.gadā tas sastādīja 43,5%. Pagaidām ekonomiskie un sociālie apstākļi nodrošina labvēlīgāku iespēju atrast darbu vīriešiem.

Lielāko daļu no nodarbināto kopskaita veido darba ņēmēji: 1996. gadā darba ņēmēju bija 84,8%, 2000. gadā - 85,3%. Darba devēju īpatsvars būtiski nav mainījies, neliels pieaugums vērojams tikai pēdējos divos gados. Darba devēju un pašnodarbināto īpatsvars Latvijā ir salīdzinoši neliels, kas 2001.gadā sastāda 10% no nodarbināto skaita, tātad pastāv potenciāls pašnodarbinātības attīstībai.

Pārejā no plānotās ekonomikas uz tirgus ekonomiku būtiski mainījās nodarbināto sadalījums pa tautsaimniecības nozarēm. Latvijā šis process turpinās, un laika posmā no 1996. līdz 2001.gadam būtiski samazinājies strādājošo skaits lauksaimniecībā un rūpniecībā (par 19%), bet palielinājies pakalpojumu nozarēs un celtniecībā (par 8%) (10.att.). Arī nākotnē paredzama lauksaimniecības sektora samazināšanās, kas prasīs darbaspēka pārstrukturizāciju.

Darba meklētāju skaits un īpatsvars no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem laikā no 1996. līdz 1998. gadam strauji samazinājies par 56,1 tūkst. cilvēku un 4,5 procentpunktiem. Turpmākajos gados bija vērojams neliels pieaugums - 2000. gadā darba meklētāju kopskaits bija 165,1 tūkst. cilvēku, bet īpatsvars 14,6%. Darba meklētāju īpatsvars Latvijā augstāks ir vīriešu vidū - 15,6%, savukārt sievietēm 2000. gadā tas bija 13,5% (11.att.). Kā pozitīva tendence jāatzīmē jaunāko vecuma grupu darba meklētāju īpatsvara samazināšanās.

Nodarbinātības iespējas nav vienādas visas valsts teritorijā. Latvijas austrumu daļā nodarbinātības līmenis ir zemāks, bet reģistrētā bezdarba līmenis ir augstāks par valsts vidējo rādītāju.

Lai uzlabotu situāciju nodarbinātības jomā, valstī tiek veikti dažādi pasākumi, kuru koordinēšana notiek ar ikgadējo Nacionālo nodarbinātības plānu starpniecību. Galvenā uzmanība tiek veltīta aktīviem pasākumiem nodarbinātības veicināšanai, atbalstot bezdarbnieku personisko iniciatīvu sava statusa mainīšanai darba tirgū. Turpmāk jāveic nozīmīgi uzlabojumi, lai valstī realizētā nodarbinātības politika darbotos elastīgi un efektīvi, pielāgojoties gan pašreizējai situācijai darba tirgū, gan plānotajai situācijas attīstībai, gan arī darbaspēka struktūrai valstī.

Politikas dokumenti

Nodarbināto īpatsvara izmaiņas pēc darbības sfēras [9] 11. attēls.

Darba meklētāju īpatsvars no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem, % [9] 3.3. Nabadzības samazināšana. Sociālā aizsardzība Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā iedzīvotāju ienākumi vidēji ir palielinājušies, tomēr pieaugums nav vienmērīgs, notiek reģionāla diferencēšanās (pilsēta - lauki, Rīga - province), palielinās nevienlīdzība ienākumu sadalē.

Dažādu objektīvu un subjektīvu faktoru ietekmē ir izveidojies tādu cilvēku slānis, kas nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības un ierobežotu resursu dēļ tiek atstumts no nozīmīgām dzīves sfērām, tādējādi nespējot piedalīties sabiedrības dzīvē tādā apjomā, kas uzskatāms par pieņemamu.

Latvijā dzīves līmeņa raksturošanai tiek izmantoti vairāki rādītāji:

2000.gadā valdība pieņēma "Pamatnostādnes nabadzības novēršanai". Turpmāk valdības darbs vairāk jākoncentrē uz pasākumiem, kas vērsti pret nabadzības strukturālajiem cēloņiem, uzsvaru liekot uz nodarbinātību un strādātspēju tautsaimniecības tālākas attīstības kontekstā, kā arī pilnveidojot sociālās aizsardzības pakalpojumus, kas būtu orientēti uz pašiem trūcīgākajiem.

1996.gadā Latvijas valdība uzsāka visaptverošu sociālās labklājības reformu, kurā ietilpst valsts obligātās sociālās apdrošināšanas sistēmas izveidošana, kas pamatos ir pabeigta, un sociālās palīdzības sistēmas efektivizēšana.

Sociālā aizsardzība ietver atbalsta pasākumus mājokļu, izglītības, veselības aprūpes un sociālās palīdzības jautājumos. Īpaši nozīmīga ir pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība, jo tā ļauj salīdzinoši ātri reaģēt uz iedzīvotāju akūtajām vajadzībām.

Likumā "Par sociālo palīdzību" ir noteikti pašvaldību sociālo pabalstu veidi. Pašvaldības nereti nodrošina arī pabalstu ēdināšanai, medicīniskai aprūpei un ar bērnu audzināšanu un izglītošanu saistīto izdevumu segšanai. Tā kā nereti dažādie specifiskie pašvaldību pabalsti nesasniedza pašus trūcīgākos, ir paredzēts pašlaik esošos pabalstus aizstāt ar vienu - garantēto minimālo ienākumu.

Politikas dokumenti

3.4. Veselība.

Veselības aprūpe Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, visbiežākais (56%) nāves cēlonis ir asinsrites sistēmas slimības, 2000.gadā - 752,8 gadījumi uz 100 tūkst. iedzīvotājiem.

Otrajā vietā ir mirstība no ļaundabīgajiem audzējiem - 237,4 gadījumi uz 100 tūkst. iedzīvotājiem. Mirstība no ārējās iedarbes sekām (nelaimes gadījumi, saindēšanās, traumas, tīši paškaitējumi, noslīkšanas, slepkavības u.c.) ir trešais biežākais nāves iemesls 17,6% vīriešu un 5,8% sieviešu. Gandrīz 3/4 nedabīgā nāvē mirušo ir darbaspējas vecuma iedzīvotāji.

Neatkarības gados ieviestas pacienta iemaksas, sadārdzinājušās zāles un ārstēšanās, tādējādi nabadzīgajiem iedzīvotājiem veselības aprūpes pakalpojumu saņemšana kļuvusi problemātiska. Ikdienas dzīves stresa pieauguma rezultātā, ko radījusi cīņa par izdzīvošanu, paaugstinās psihoaktīvo vielu lietošanas biežums, depresija, antisociāla uzvedība un noziedzība, palielinās nedrošas pārtikas lietošanas risks, neveselīgs dzīvesveids, pieaug veselības problēmu spektrs, pašnāvību skaits.

Veikto pētījumu dati izskaidro augstos mirstības un saslimstības rādītājus Latvijā ar sirds un asinsvadu slimībām, onkoloģiskajām slimībām un citām hroniskām slimībām. 51,3% vīriešu un 18,2% sieviešu ir regulārie smēķētāji, vidēji tikai 25% pieaugušo ikdienas uzturā lieto svaigus dārzeņus un augļus, liels ir taukvielu patēriņš, 2/3 Latvijas iedzīvotāju ir nepietiekama fiziskā aktivitāte. Viens no būtiskākajiem priekšlaicīgas nāves un augsto mirstības rādītāju iemesliem vīriešiem joprojām ir pastiprināta alkohola lietošana.

Pēdējos gados būtiski ir palielinājusies narkotisko vielu daudzveidība un lietošanas izplatība. Kopš 1998. gada pieaudzis heroīna lietotāju skaits.

Par problēmas aktualitāti liecina tas, ka 81,1% no pirmreizēji reģistrētiem slimniekiem 2000. gadā ir vecumā līdz 24 gadiem, pieaug arī bērnu un pusaudžu narkomānu skaits. Intravenozo narkotiku lietošana veicina vīrushepatīta C un HIV/AIDS saslimstības pieaugumu.

Iedzīvotāju zemā dzīves līmeņa saistību ar medicīniskās aprūpes pieejamības un kvalitātes problēmām raksturo sociāli bīstamo slimību izplatība. No 1990. gada Latvijā ir palielinājusies saslimstība un mirstība ar tuberkulozi.

Latvijā ir augstākais saslimstības līmenis ar difteriju Eiropā. Par situācijas nopietnību liecina saslimstības dati uz 100 tūkst. iedzīvotājiem, kas 1998. gadā bija 2,7 gadījumi, bet 2000. gadā -10,9 gadījumi. Neskatoties uz 1995. gadā Latvijā izsludināto difterijas epidēmiju un uzsāktajām plašām pretdifterijas kampaņām, kā arī to, ka iedzīvotājiem tiek nodrošināta bezmaksas vakcinēšana, pret difteriju vakcinējušies tikai 54,3% pieaugušo iedzīvotāju.

Latvijā kopš 1993. gada ir uzsākta veselības aprūpes reforma. 1994. gadā tika izstrādātas un apstiprinātas pirmās valsts programmas, piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas profilakses, cukura diabēta, tuberkulozes, rehabilitācijas medicīnas, psihiatrijas, katastrofu medicīnas, infekcijas slimību, HIV/AIDS izplatības ierobežošanas, onkoloģijas jomās. Tomēr pilnīgu programmu ieviešanu traucēja nepietiekamā finansējuma piešķiršana.

Veselības aprūpes sistēma valstī tiek finansēta no valsts pamatbudžeta, pašvaldību budžeta un valsts speciālā budžeta. Veselības aprūpes pamatbudžeta izdevumu daļu plāno saskaņā ar iedzīvotāju skaitu un vecuma struktūru konkrētā teritoriālā rajonā. Valsts iegulda ievērojamus līdzekļus veselības aprūpes nodrošināšanā, taču joprojām tie tikai daļēji sedz iedzīvotāju vajadzības pēc medicīniskās palīdzības.

2001. gadā valdība akceptējusi "Sabiedrības veselības stratēģiju". Šī dokumenta pamatā ir PVO Eiropas reģiona stratēģija "Veselība visiem 21.gadsimtā".

Politikas dokumenti

3.5.

Mājoklis Mājokļu sektorā no 1990. līdz 2000. gadam notikušas ievērojamas izmaiņas īpašuma piederības un mājokļu kvalitātes jomā. Lai novērstu totalitārisma režīmā notikušo Latvijas pilsoņu īpašuma nacionalizāciju un nepamatotu atņemšanu, 1991. gada beigās saskaņā ar likumiem "Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem" tika uzsākta dzīvojamo māju denacionalizācija un namīpašumu atdošana to likumīgajiem īpašniekiem, kā rezultātā līdz 2001. gadam likumīgajiem īpašniekiem atdotas 10287 dzīvojamās mājas, t.i., 78 tūkstoši dzīvokļu ar kopējo platību 3624 tūkst. m2 (12.att.).

Pārejas process no sabiedriskā uz privāto īpašumu Latvijā kopumā bija komplicēts, jo 1990. gadā tika pieņemts likums "Par zemes reformu Latvijas Republikas lauku apvidos" un 1991. gadā - likums "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", bet daudzdzīvokļu dzīvojamo māju privatizācija tika uzsākta 1995. gadā, kad zeme zem padomju laikā celtajām daudzdzīvokļu mājām jau bija atdota tās bijušajiem īpašniekiem. Pašreiz valstī kopumā privatizēti 63% no privatizācijai nodoto dzīvokļu skaita, Rīgā -77%. Privatizācijas rezultātā kardināli izmainījusies īpašuma struktūra - ja 1990. gadā valsts un pašvaldību īpašumā bija 69,1% un privātajā īpašumā 30,9% no visa dzīvojamā fonda, tad 2000. gadā privātīpašumā bija jau 76% dzīvojamā fonda, bet sabiedriskajā sektorā vairs tikai 24%. Pēc prognozēm privatizācijas procesa beigās aptuveni 80% no visa Latvijas dzīvojamā fonda būs privātajā īpašumā, bet 20% apsaimniekos pašvaldības kā īres un sociālās mājas.

Latvijas dzīvojamā fondā 93,7% dzīvokļu ir aprīkoti ar centralizēto ūdensvadu. Latvijas pilsētu iedzīvotāju dzīvokļu lielākā daļa ir nodrošināti arī ar kanalizāciju (92,7%), elektrību (100%), telefonu (59,8%), centrālo apkuri (83,7%), vannu (dušu) (83,3%), karsto ūdeni (77,3%) un gāzi (85,4%). Turpinās labiekārtojuma modernizācija.

Iedzīvotāju nodrošinājums ar mājokli kvalitatīvā un kvantitatīvā ziņā pašreiz vēl nav apmierinošs, daudz vēl jādara mājokļa un ar to saistīto finansu instrumentu sakārtošanas un attīstības jomā. Neskatoties uz pozitīvajām iezīmēm iedzīvotāju ienākumu pieaugumā pēdējos gados, mājokļa iegāde nav iespējama lielai daļai Latvijas iedzīvotāju bez iespējas saņemt kredītu vai bez cita veida atbalsta. Kā pozitīvs atzīmējams fakts, ka 2000. gadā Latvijas bankas sākušas piedāvāt ilgtermiņa kredītus un ir pazeminājušas kredītprocentu likmes - 10-14%.

Latvija ir iesaistījusies ANO Cilvēkapmetņu centra aktivitātēs un 1996. gada jūnijā pirmo reizi piedalījās ANO Vispasaules konferencē Stambulā - Habitat II "Pilsētu galotņu tikšanās" par pilsētu un ciemu izaugsmi, perspektīvām un cilvēku nodrošinājumu ar pajumti un pievienojās konferences noslēgumā pieņemtajiem dokumentiem -"Habitat Agenda" un "Stambulas Deklarācija".

Latvijas Nacionālā ziņojuma ANO Pasaules konferencei par cilvēkapmetnēm Habitat II 1996 "Nacionālajā Rīcības plānā" kā viena no prioritātēm tika noteikta Latvijas pilsētu un ciemu vides humanizēšana, starp citiem pasākumiem tā izpildei nosakot arī rīcības shēmu tiesiskā pamata sakārtošanai, lai mājokļa nozarē nodrošinātu sekmīgu tirgus darbību. "Nacionālā Rīcības plāna" izpildei Ministru kabinets 1996. gadā akceptēja "Latvijas mājokļu politikas koncepciju" kā pamatu tālākai rīcībai mājokļu jautājumos, nosakot arī mājokļu politikas pamatprincipus, bet 1997. gadā akceptēja "Mājokļu būvniecības, rekonstrukcijas un modernizācijas ilgtermiņa kreditēšanas izveides koncepciju".

Politikas dokumenti

Iedzīvotāju iedalījums pēc mājokļa tipa, tūkst. [5] 4. Vides sfēra 4.1. Dabas vide un bioloģiskā daudzveidība Cilvēka ietekme uz Latvijas bioloģisko daudzveidību padomju varas gados vērtējama neviennozīmīgi. Intensīva rūpnieciskā un lauksaimnieciskā ražošana, urbanizācija - īpaši Rīgas aglomerācijas attīstība, lielo HES būve, PSRS militāro bāzu izveide un ekspluatācija, svešu sugu introdukcija u.tml. negatīvi ietekmēja bioloģisko daudzveidību. Tomēr visai plašu teritoriju vājā saimnieciskā izmantošana veicināja bioloģiskās daudzveidības saglabāšanos, nodrošinot Latvijas piederību bioloģiskās daudzveidības resursiem bagātākajām Eiropas valstīm. Šobrīd Latvijā reģistrētas 18 047 savvaļas dzīvnieku (t.sk. 507 mugurkaulnieku), 5396 augu un aptuveni 4000 sēņu sugas. No šīm sugām 3,3% tiek uzskatītas par retām un apdraudētām. Latvijas populācija veido būtisku daļu no vairāku Eiropā vai pat pasaulē apdraudētu sugu kopējās populācijas, tādējādi pastiprinot Latvijas starptautisko atbildību šo sugu saglabāšanā. Latvija ir bagāta ar daudzveidīgiem meža biotopiem, kuru īpatsvars sastāda 45% no valsts teritorijas. Purvu ekosistēmas, kas lielā Eiropas daļā jau ir iznīcinātas, aizņem 10% no Latvijas.

Latvijas neatkarības atgūšana radīja ne tikai politiskas, ekonomiskas un sociāli psiholoģiskas pārmaiņas, bet arī izmaiņas ekosistēmu antropogēnajā slodzē.

Latvijas mežu bioloģisko daudzveidību apdraud kopš 90. gadu sākuma jūtami pieaugusī meža resursu izmantošana. Nelegālā medniecība un zvejniecība nelabvēlīgi ietekmē daudzu sauszemes un ūdens dzīvnieku populācijas. HES attīstība uz mazajām upēm rada draudus zivju migrācijai. Samazinoties lauksaimniecības aktivitātēm, samazinājusies minerālmēslu un pesticīdu lietošana, kas labvēlīgi ietekmē bioloģisko daudzveidību. Tomēr jāatzīmē, ka lauksaimniecības aktivitātes samazināšanās apdraud tās sugas un biotopus, kuru eksistence ir tieši atkarīga no tradicionālajām lauksaimniecības aktivitātēm, piemēram, ganīšana un pļaušana.

Lai nodrošinātu konvencijas "Par bioloģisko daudzveidību" ieviešanu Latvijā, izstrādāta "Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma", patlaban tiek izstrādāts programmas ieviešanas plāns, novērtējot nepieciešamos finansu resursus un to avotus. Bioloģiskās daudzveidības nacionālajā programmā iekļautas vadlīnijas bioloģiskās daudzveidības resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai valstī kopumā, kā arī atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kas izmanto vai ietekmē dabas resursus.

Lai nodrošinātu Latvijas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, ir izveidota nepieciešamā likumdošanas aktu bāze, kā arī notiek institūciju stiprināšana nepieciešamo uzdevumu veikšanai. Kā viens no bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas līdzekļiem Latvijā tiek veidotas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (3.tab.). Teritoriju sekmīgai aizsardzībai un apsaimniekošanai tiek izstrādāti dabas aizsardzības plāni. Tomēr nākotnē vairāk uzmanības tiks veltīts zemes īpašnieku ieinteresēšanai dabas aizsardzības pasākumu veikšanā un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā.

Kategorija Skaits Platība, ha % no Latvijas teritorijas Biosfēras rezervāts 1 474 447 7,0 Nacionālie parki 3 161 025 2,5 Dabas rezervāti 4 24 525 0,4 Dabas liegumi 211 170 455 2,6 Dabas parki 22 84 620 1,3 Aizsargājamo ainavu apvidi 6 132 053 2,0 Kopā bez biosfēras rezervāta 572 678 8,8 Ar biosfēras rezervātu 1 047 125 15,8 3. tabula. Latvijas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas [3] Vienlaikus bioloģiskās daudzveidības stratēģijas ieviešana saskaras ar vairākām problēmām - privāto zemes īpašnieku vēlmi nesaudzīgi izmantot dabas resursus uz savas zemes, finansu resursu piesaistes problēmām dabas aizsardzības jautājumu risināšanai, nabadzības izplatību, u.c. Tomēr valsts plānotās un jau realizētās aktivitātes likumdošanas un kontroles pilnveidošanā, pētniecībā un sabiedrības apziņas veidošanā, ekonomisko instrumentu izstrādē rada pārliecību par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.

Politikas dokumenti

4.2. Klimata pārmaiņas Laikā, kad ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokola mērķis ir samazināt siltumnīcas efektu izraisošo gāzu (SEG) izmešu daudzumu 2008.-2012. gadā par 8% salīdzinājumā ar 1990. gadu, Latvijā SEG izmešu daudzums 1999. gadā samazinājies par 65%, salīdzinot ar 1990. kā bāzes gadu (13.att.). SEG izmešu samazinājums galvenokārt saistīts ar tautsaimniecības pārstrukturēšanos, kā arī ar ražošanas sašaurināšanos. Latvijas mežu un lauksaimniecības zemju platības, kur augu fotosintēzes procesā tiek piesaistīts oglekļa dioksīds, piesaista apmēram 60% no Latvijā emitētā antropogēnā oglekļa dioksīda izmešu daudzuma.

Līdz šim kopīstenošanas projektu pilotfāzē sadarbībā ar Zviedriju, Vāciju un Nīderlandi īstenoti 27 projekti ar kopējo plānoto izmešu samazinājumu 370 tūkst. t CO2 ekv. Ar Pasaules bankas Oglekļa samazināšanas fonda līdzdalību tiek realizēts kopīstenošanas projekts par Liepājas atkritumu poligonā iegūtās biogāzes izmantošanu.

Tomēr Latvijā joprojām, līdzīgi kā citās Centrālās un Austrumeiropas valstīs, enerģijas resursi tiek izmantoti neefektīvi un enerģētikas radītais izmešu daudzums uz iedzīvotāju ir lielāks nekā vairumā OECD valstu (14.att.).

Klimata pārmaiņu rādītāji [4] Politikas dokumenti:

Rūpnieciskie procesi:

Zemes izmantošana un mežsaimniecība:

Atkritumu apsaimniekošana:

4.3.

Stratosfēras ozona aizsardzība Latvijā pēc 1995. gada ozona slāni noārdošo vielu (OSNV) lietošana strauji samazinājusies - 2000. gadā tās galvenokārt izmantoja saldējamās iekārtās, kā šķīdinātājus, ķīmiskajā un farmaceitiskajā ražošanā (15.att.).

Latvija ne tikai ratificējusi Vīnes konvenciju "Par ozona slāņa aizsardzību" un parakstījusi Monreālas protokolu, bet arī pievienojusies Monreālas protokola 1990. gada Londonas un 1992. gada Kopenhāgenas labojumiem, kā arī pieņēmusi lēmumu pievienoties Monreālas protokola 1997. gada Monreālas labojumiem.

Ozona slāni noārdošo vielu lietošana [6] Pilnībā no saimnieciskās aprites ir izņemtas Vīnes konvencijas "Par ozona slāņa aizsardzību"

Monreālas protokola "Par ozona slāni noārdošām vielām" A un B pielikuma un C pielikuma II un III grupas ozona slāni noārdošās vielas. Lielā mērā tas bija iespējams, pateicoties Pasaules vides fonda un ANO Vides programmas tehniskajai palīdzībai, kuru finansētie projekti valsts programmas izstrādei un investīciju projekti saldētājiekārtu nozarē, aerosolu un putu materiālu ražošanā būtiski paātrināja ozona slāni noārdošo vielu izņemšanu no saimnieciskās aprites minētajās nozarēs. Laikā no 1995. līdz 2001. gadam OSNV izņemšanā no aprites ieguldīts apmēram 1 milj. latu.

Politikas dokumenti -Valsts programma "Ozona slāni noārdošo vielu izņemšana no saimnieciskās aprites", 1995 Mērķi

4.4.

Robežšķērsojošais gaisa piesārņojums Kopš 1990. gada stabilas samazināšanās tendences novērojamas sēra dioksīda un amonjaka emisijām. Slāpekļa oksīdiem līdz 1995. gadam bija novērojama emisiju strauja samazināšanās, kas pēc 1995. gada uzrāda tendenci stabilizēties (16.att.).

Mērķi

4.5. Ūdens apsaimniekošana Latvijas ūdens resursi ne tikai nodrošina vajadzības, bet arī vairākkārtīgi pārsniedz patēriņam nepieciešamo daudzumu. Latvijā pilsētās (izņemot Rīgu), lauku teritorijās ūdensapgādei izmanto pazemes ūdeni no urbumiem, raktām akām un avotiem. Dzeramā ūdens kvalitāte ūdens ņemšanas avotos, izņemot dzelzs saturu, atbilst ES standartiem, bet novecojušie ūdens sadales tīkli ietekmē dzeramā ūdens mikrobioloģisko un ķīmisko kvalitāti. Kopš 90. gadu sākuma samazinājies ir ūdens patēriņš (17.att.), kas izskaidrojams ar ražošanas samazināšanos, kā arī ar ūdens patēriņa uzskaites ieviešanu, kā rezultātā tika samazināti zudumi.

Ūdens patēriņš tautsaimniecības nozarēs [3] Virszemes ūdeņu kvalitāti ietekmē robežšķēršojošais ūdens piesārņojums (no 34,7 km3 Latvijas upju noteces gadā 56% veidojas kaimiņvalstīs - Lietuvā, Baltkrievijā un Krievijā) un ievadītie notekūdeņi.

Kopš 1991. gada gandrīz divas reizes pieaudzis attīrīto notekūdeņu apjoms attiecībā pret kopējo notekūdeņu apjomu (19.att.). Savukārt kopējais notekūdeņu apjoms no 1991. līdz 2000. gadam samazinājies vairāk nekā divas reizes (18.att.) - 1991.-1995. gadā tas saistāms ar rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas apjomu samazināšanos, bet notekūdeņu apjoma samazināšanās pēc 1995. gada parāda Latvijā īstenotās vides aizsardzības politikas efektivitāti, t.i., vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu un ūdens patēriņa racionalizēšanu. Valsts investīciju programmas ietvaros no 1995. līdz 2001. gadam ūdenssaimniecības sakārtošanai ieguldīti 116 milj. latu.

Piesārņojošo vielu slodzes samazināšanās ietekmējusi iekšzemes ūdeņu kvalitāti - pašlaik 2/3 Latvijas mazo upju ir vērtējamas kā vāji piesārņotas.

Kopējais notekūdeņu apjoms Latvijā [3] 19. attēls.

Normatīvi attīrīto notekūdeņu īpatsvars kopējā notekūdeņu apjomā [3] Politikas dokumenti

4.6. Atkritumu apsaimniekošana 4.6.1. Sadzīves atkritumu apsaimniekošana Sadzīves atkritumu saimniecības galvenās problēmas ir atkritumu izgāztuvju lielais skaits un to ietekme uz vidi. Atkritumu izbēršana neatļautās vietās rada pazemes un virszemes ūdens piesārņojumu un augsnes un ainavas degradāciju. Latvijas teritorijā pašlaik darbojas 252 izgāztuves, savukārt 251 izgāztuve ir slēgta. 1998./2000. g. rekultivētas 55 izgāztuves, kuru kopējā platība sastāda 67,8 ha. Atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus saņem aptuveni 80% pilsētu iedzīvotāju un tikai 20% lauku iedzīvotāju. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu veic komunālo pakalpojumu uzņēmumi, no kuriem 95% ir pašvaldību uzņēmumi.

Ik gadu Latvijā tiek radīts ap 600-700 tūkstošiem tonnu sadzīves atkritumu, no kuriem 30% ir komercstruktūru un iestāžu radītie atkritumi. Savākti tiek tikai 50-60% atkritumu.

Valsts investīciju programmas ietvaros sadzīves atkritumu apsaimniekošanas projektos laikā no 1995. līdz 2001. gadam ieguldīti 5,7 milj. latu. Dažādās realizācijas stadijās atrodas 7 reģionālie sadzīves atkritumu apsaimniekošanas sistēmas izveides projekti, kas aptver 77% Latvijas iedzīvotāju (20.att.).

Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas reģionu statuss [7] Politikas dokumenti

Mērķi

4.6.2. Bīstamo atkritumu apsaimniekošana Latvijā galvenā problēma bīstamo atkritumu apsaimniekošanas sfērā ir nepieciešamo infrastruktūras objektu - bīstamo atkritumu sadedzināšanas iekārtu un speciāla apglabāšanas poligona - trūkums valstī. Pagaidām ievērojamu daļu bīstamo atkritumu uzņēmēji uzglabā uzņēmumu teritorijās, kurās ne vienmēr ir nodrošināti pienācīgi uzglabāšanas apstākļi, dažkārt bīstamie atkritumi nonāk sadzīves atkritumu izgāztuvēs un citās nepiemērotās vietās.

Pēc valsts institūciju iniciatīvas iekārtotas bīstamo atkritumu pagaidu glabātavas Dobeles rajona Gardenē un Rēzeknes rajona Kņavā, kur no visas Latvijas savāktas apmēram 2000 tonnas nelikvīdo lauksaimniecības ķimikāliju.

Atsevišķi uzņēmumi uzsākuši sekmīgu uzņēmējdarbību, veicot bīstamo atkritumu (svina akumulatori, minerāleļļas, dzīvsudraba spuldzes) savākšanu, utilizāciju vai pārsūtīšanu pārstrādei uz ārvalstīm. 2000. gadā Latvijā ir reģistrēti 40 bīstamo atkritumu pārstrādes uzņēmumi, kuros no saņemtā bīstamo atkritumu daudzuma 3% ir sadedzināti un 69% fizikāli ķīmiski pārstrādāti.

Politikas dokumenti

5.

Starpsektori 5.1.

Kultūrvide Kultūrvide ietver sevī kultūras mantojumu un kultūras norises sabiedrībā. Latvijas kultūrvidi, tās veidošanos ietekmējusi tautas mentalitāte un dinamisma pilnā vēsture. Kultūras mantojums ir kultūrvēsturiskas vietas - pilskalni, pilsdrupas, pilsētu vēsturiskie centri, 19.gs. koka apbūve un jūgendstils galvaspilsētā, muižu ansambļi, daudzu konfesiju baznīcas, parki, vēsturisko notikumu un ievērojamu personu darbības vietas.

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā 2002. gadā ir 8428 pieminekļi, no kuriem 2495 arheoloģijas, 3364 arhitektūras, 44 teritoriālie un pilsētbūvniecības, 2414 mākslas un 111 vēstures pieminekļi. Īpaši jutīgas kultūrvides daļas līdzās dabas rezervātiem ir Baltijas jūras piekraste un valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija Lībiešu Krasts.

Desmit gadu laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas kultūras pieminekļu īpašumu statusā. Valsts vai pašvaldību īpašumā 90. gadu sākumā bija 85% kultūras pieminekļu, bet privātīpašumā 15%, savukārt 90. gadu beigās vērojama apgriezta proporcija. Jāatzīmē, ka daudzu privātīpašnieku finansiālās iespējas ir nepietiekamas, lai pārvaldītu īpašumu atbilstoši kultūras mantojuma saglabāšanas prasībām.

Latvijas kultūrvide veicina etniskās, sociālās un reģionālās integrācijas procesus valstī, tai raksturīgs daudzveidīgs seno kultūru klātbūtnes efekts un mūsdienu multikulturālisms. Globālizācijas laikmetā Latvijas sabiedrībā ir izteikta vēlme nostiprināt savas kultūras identitāti, tādējādi bagātinot pasaules kultūras mantojumu un tā daudzveidību.

1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs tika iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Sekmīgi notiek Eiropas Kultūras mantojuma dienu organizēšana.

Pieaugušas NVO aktivitātes, īpaši pilsētu vēsturisko centru saglabāšanā. Izstrādāti vairāki dokumenti, no kuriem minami "Mežotnes - Rundāles rezolūcija" (1997), "Pedvāles rezolūcija" (1999), "Rīgas harta par autentiskumu un vēsturisko objektu atjaunošanu kultūras mantojuma kontekstā"(2000), "Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības VĪZIJA 2020".

Problēmas rada plaisa starp pilsētām un laukiem, zema administratīvā kapacitāte un sabiedrības līdzdalība, nepietiekams caurspīdīgums lēmumos, kas veicina nelikumīgas teritoriju attīstības plānojumu izmaiņas. NVO akcijas kultūrvides apdraudējumu novēršanai uzskatāmas par pozitīvu iezīmi pilsoniskās sabiedrības attīstībā.

Politikas dokumenti

5.2. Patēriņa raksturs un tā maiņa Latvijā Attīstoties ekonomikai un palielinoties iedzīvotāju ienākumiem, Latvijā patēriņš pēdējos gados ir palielinājies vidēji par 5% gadā. Galvenās patēriņa prioritātes ir uztura izdevumi un mājokļa uzturēšanas izmaksas.

Patēriņa apjomu palielināšanos pēdējo gadu laikā rada arī vieglo automašīnu skaita straujais pieaugums, kā arī sadzīves elektrotehnikas un ķīmijas patēriņš. Pēdējo četru gadu laikā attīstījušās patēriņa kreditēšanas sistēmas, kas veicina patēriņa apjomu pieaugumu.

Neskatoties uz straujo preču patēriņa pieaugumu, resursu - ūdens un enerģija - patēriņš pēdējo gadu laikā samazinājies. Šo samazināšanos izraisīja ražošanas sašaurināšanās, kā arī pakalpojumu cenu pieaugums deviņdesmito gadu sākumā, kas attiecīgi veicinājis resursu saprātīgu izmantošanu. Mainījusies enerģijas ieguvei izmantojamo resursu struktūra: samazinājies mazuta un palielinājies dabasgāzes īpatsvars energoresursu izmantošanā. Pieaudzis arī atjaunojamo energoresursu īpatsvars. Savukārt sadzīves atkritumos palielinās organisko, papīra un plastmasas īpatsvars, bet samazinās stikla un metāla daudzums. Strauji palielinās izlietotā iepakojuma apjomi - pēc Latvijas Iepakojuma institūta prognozēm nākotnē tie pieaugs vidēji par 5% gadā.

Ir izstrādāta patērētāju tiesību aizsardzības likumdošana un izveidots Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, visā Latvijas teritorijā darbojas 10 patērētāju tiesību aizstāvības klubi. 1999. gadā pieņemts "Patērētāju tiesību aizsardzības likums" un vairāki MK noteikumi, kā arī normatīvie akti, kas regulē reklāmas tirgu.

Latvijā ieviesti vairāki marķējumi, kuri vienlaikus veicina arī vides aizsardzību:

Politikas dokumenti

5.3.

Atjaunojamie enerģijas resursi un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana Saskaņā ar 1992. gada ANO konferencē par vidi un attīstību akceptēto Rīcības plānu 21.gadsimtam (Agenda 21) un ilgtspējīgas attīstības principiem valstīm jāveicina atjaunojamo enerģijas resursu izmantošana, ar tiem pakāpeniski aizstājot fosilo enerģijas resursu patēriņu. Viens no būtiskākajiem atjaunojamo enerģētisko resursu avotiem ir no hidroelektrostacijām iegūstamā elektroenerģija.

Lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem, 1995. gadā pieņemtajā "Enerģētikas likumā" tika iestrādāta norma par dubultā iepirkuma tarifa piemērošanu elektroenerģijas pārpalikumam no mazajām elektrostacijām, vēja elektrostacijām, kā arī koģenerācijas stacijām. Šī shēma tika izveidota, lai nodrošinātu enerģijas ražotājiem, t.sk. mazo HES īpašniekiem, iespēju atgūt celtniecībā ieguldītos finansu līdzekļus, jo mazajiem HES pārsvarā ir neliela darbības jauda un zema rentabilitāte. Pielietojot šo ekonomisko stimulu jeb subsīdijas, deviņdesmito gadu beigās tika veicināta mazo HES celtniecība, 2001. gadā to skaits Latvijā sasniedza jau 95. Vēl vairāki desmiti mazo HES bija projekta stadijā. Kopumā mazo HES saražotā elektroenerģija veido mazāk nekā 1% no kopējā elektroenerģijas patēriņa Latvijā.

Lai gan no ilgtspējīgas attīstības viedokļa šāds atbalsta mehānisms veicināja elektroenerģijas ražošanu nelielos daudzumos un vietējo uzņēmējdarbību, tomēr praksē atklājās, ka, ekonomiski stimulējot mazo HES darbību, vienlaikus tika veicināta dabas resursu noplicināšana, kas īpaši negatīvi ietekmēja bioloģisko daudzveidību. Turklāt daudzi jaunie HES būvniecības projekti apdraudēja vairāku upju ekosistēmas.

Ņemot vērā reljefu un upju tecējuma ātrumu, vairāku jaunu HES celtniecība izraisītu upju aizsprostošanos, samazinātu skābekļa daudzumu upēs un ievērojami traucētu zivju migrāciju.

Reglamentējošo aktu trūkums radīja situāciju, ka ekonomiskās intereses nonāca pretrunā ar vides aizsardzības interesēm.

Šāda situācija radīja pretrunas arī ar Latvijai saistošām starptautiskām normām (Bernes konvencija un HELCOM rekomendācijas). Staiceles HES celtniecības projekts uz Salacas upes, kas izraisīja plašas diskusijas, apdraudētu lašu populāciju Baltijas jūrā, jo HES radītu nopietnus šķēršļus lašu nārstošanai upē.

Ņemot vērā negatīvās tendences, 2001. gada vidū vairākas organizācijas uzsāka plašu kampaņu pret mazajām HES un dubultā tarifa piemērošanu. Kampaņas laikā tika apsekotas upes un izstrādāti priekšlikumi nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos. 2001. gada beigās tika izstrādāts upju saraksts, uz kurām mazo HES celtniecība bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas nolūkos nav pieļaujama. 2002. gada sākumā stājās spēkā MK noteikumi, nosakot aizliegumu jebkādu hidrotehnisko būvju celtniecībai uz 220 Latvijas upēm. Tāpat 2001. gadā tika noteikti ierobežojumi mazo HES darbības uzsākšanai, nosakot pasākumu kopumu, kas jāveic, lai nodrošinātu zivju resursu aizsardzību upēs.

Politikas dokumenti -Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai, 1995 -Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma, 2000 -Latvijas enerģētikas nacionālā programma 1997.-2002., 1997 -Valdības politika enerģētikā, 1999 -Valsts energoefektivitātes stratēģija, 2000 Mērķi

5.4. Vietējā "Agenda 21"

Ilgtspējīgas attīstības sekmīgas nodrošināšanas pamatus nosaka tās realizācija iedzīvotājiem vistuvākajā pārvaldes līmenī - vietējās pašvaldībās. Vietējās Agenda 21 process pašlaik ir uzsākts salīdzinoši nedaudzās Latvijas pašvaldībās, t.i., 20 no 576 pašvaldībām. Galvenokārt tās ir pilsētu pašvaldības, ieskaitot galvaspilsētu Rīgu. "Teritorijas plānošanas likums" ar tajā iestrādātajām vides aizsardzības prasībām, administratīvi teritoriālā reforma un pašvaldību brīvprātīgās sadarbības apvienību veidošanās visos Latvijas reģionos ievērojami ietekmē vietējo Agenda 21 darbību.

Vietējās Agenda 21 process Latvijā, tāpat kā citur Austrumeiropā, ir sācies vēlāk nekā Eiropā. Kopš 1995. gada ir pieaudzis vietējās Agenda 21 procesos saistīto projektu skaits, īpaši pateicoties starptautiskajām, divpusējās sadarbības programmām un finansējumam, kā arī pieaugot Latvijas pašvaldību pieredzei.

Nozīmīgas ir arī aktivitātes, kas pēc būtības atbilst vietējo Agenda 21 saturam, piemēram, pašvaldību vides politikas un rīcības programmu izstrāde, energosaimniecības, ūdenssaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas projektu realizācija u.c. Kaut gan pašvaldību aktivitāte nav liela, tomēr pašvaldības, kas iesaistījušās vietējās Agenda 21 procesos, ir uzlabojušas vides un ekonomisko stāvokli salīdzinājumā ar citām pašvaldībām.

Pašvaldības veiksmīgi realizē dažādu starptautisku organizāciju sadarbības projektus. Sekmīgi attīstās sadarbība ar ICLEI, Baltic Local Agenda 21 forumu, Union of Baltic Cities, izstrādājot Baltijas jūras reģiona pilsētām ilgtspējīgas attīstības stratēģiju.

Uzkrātā pieredze ilgtspējīgas attīstības modeļprojektos - Jūrmalas un Rīgas, kā arī Bārtavas reģiona 8 vietējo pašvaldību iestrādes ļauj novērtēt vietējās Agenda 21 procesu - Latvijas pašvaldībās praktiski ir apgūtas visas galvenās sastāvdaļas ilgtspējīgas attīstības plānošanā:

Vietējās Agenda 21 rīcības programmas tiek uzsāktas ne tikai pašvaldībās, bet arī skolās, kas vienlaikus kalpo par svarīgu katalizatoru pašvaldību vietējo Agenda 21 attīstībai. Pilnvērtīga vietējās Agenda 21 uzsākšana tomēr prasīs ievērojami ilgu laika periodu, jo nepieciešamas būtiskas izmaiņas pašvaldību ikdienas darbībā un vietējās Agenda 21 organizēšanā, galveno mērķa grupu identifikācijā un iesaistīšanā, finansējuma piesaistīšanā.

Mērķi

Šobrīd spēkā ir likuma 1995. gada redakcija. Dabas resursu nodokļa mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu, ierobežot vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunas un pilnveidotas tehnoloģijas ieviešanu, kas samazina vides piesārņojumu, atbalstīt ilgtspējīgas attīstības stratēģiju tautsaimniecībā un veidot vides aizsardzības pasākumu finansiālo nodrošinājumu.

Dabas resursu nodokļa objekti ir:

Nodokļa ieņēmumi dažādās attiecībās tiek ieskaitīti valsts un pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos. Katru gadu pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos tiek ieskaitīti 2,0 līdz 2,5 miljoni latu, bet valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā 7,5 līdz 8,5 miljoni latu.

Visi no dabas resursu nodokļa maksājumiem iegūtie līdzekļi izmantojami tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kas tieši saistīti ar vides aizsardzību, sanāciju, rekultivēšanu, videi kaitīgu atkritumu utilizāciju vai pārstrādi, bīstamo atkritumu sadedzināšanu, radioaktīvo vielu uzglabāšanu radioaktīvo atkritumu apglabāšanas vai pārvaldības uzņēmumā līdz to apglabāšanai un apglabāšanu, dabas resursu izpēti vai atjaunošanu.

Dabas resursu nodokļa atlaides par ieguldījumiem vides aizsardzībā, kā arī videi kaitīgu preču un produktu atkritumu pārstrādes un utilizācijas subsidēšana ir viens no mehānismiem, lai veicinātu piesārņošanas kavēšanu un samazināšanu:

Dabas resursu nodokļa atlaides, kas tiek piešķirtas nodokļa maksātājam, kurš realizē vides aizsardzības projektus, veicina vides infrastruktūras sakārtošanu un investīciju piesaisti, kas gala rezultātā rada pamatu uzņēmējdarbības attīstībai un jaunu darba vietu radīšanai.

Savukārt dabas resursu nodokļa atvieglojumi, kas tiek piemēroti uzņēmumiem, kuri realizē brīvprātīgās izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas programmas, veicina izlietotā iepakojuma šķirotu savākšanu un nodošanu pārstrādei, kā arī pašu pārstrādi. Kopš 1999. gada vidus, kad tika ieviesta šī norma, nodokļa atvieglojumus saņēmuši divi uzņēmumi, kas paši realizē šādas programmas, un 12 uzņēmumi, kas dibinājuši vai noslēguši līgumu ar Latvijas Zaļo punktu, kas ir arī Eiropas Zaļā punkta dalībnieks. Šo uzņēmumu vidū ir lielākie Latvijas pārtikas pārstrādes uzņēmumi. Reāli ir uzsākta izlietotā iepakojuma apsaimniekošana, kura notikusi uz brīvprātības pamata, ņemot vērā ekonomiskos stimulus.

Dabas resursu nodokļa daļēja atmaksāšana uzņēmumiem, kas pārstrādā videi kaitīgu preču un produktu atlikumus, subsīdiju veidā veicinājusi Latvijā otrreizējo izejvielu savākšanu un pārstrādi. Šis ir pozitīvs rādītājs Latvijai, it sevišķi, ja ņem vērā to, ka pirms septiņiem gadiem šāda pārstrāde bija pilnībā pārtraukta. Vienlaikus ir izveidotas jaunas darba vietas un samazinās atkritumu daudzums, kas nonāk atkritumu izgāztuvēs. Kopš 1998. gada, kad pirmoreiz tika izsludināts subsīdiju konkurss par videi kaitīgu preču pārstrādi, katru gadu no Latvijas Vides aizsardzības fonda dažādiem pārstrādes uzņēmumiem pārskaitīti vidēji 1,5 līdz 2,0 milj. latu.

Dabas resursu nodokļa normu piemērošanas efektivitāti apstiprina tas, ka ražotāji arvien lielāku uzmanību pievērš vides aizsardzības prasību ievērošanai, jo lētāk ir šīs prasības ievērot un ieviest tām atbilstošas tehnoloģijas, nekā likvidēt sekas un maksāt ievērojami lielāku dabas resursu nodokli par noteikto vides aizsardzības normu neievērošanu vai pārkāpšanu, vienlaikus nodrošinot iedzīvotāju tiesības dzīvot sakārtotā vidē.

Bez dabas resursu nodokļa pašlaik Latvijā ir paredzēti un tiek izmantoti šādi ekonomiskie līdzekļi:

Kā ekonomiskais instruments vides aizsardzībā uzskatāms arī akcīzes nodoklis naftas produktiem, degvielai un automobiļiem. Lai arī visi šī nodokļa ieņēmumi netiek novirzīti vides aizsardzībai, diferencētās nodokļa likmes degvielai veicina kvalitatīvākas un videi draudzīgākas degvielas izmantošanu. Vienlaikus jāatzīmē, ka princips "piesārņotājs maksā" arvien plašāk tiek ieviests visās tautsaimniecības nozarēs un normatīvajos aktos.

6.2.

Plānošana Ceļā uz ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību plānošana ir viens no ietekmīgākajiem līdzekļiem, jo ļauj integrēt un telpiskā skatījumā saskaņot dažādos sabiedrības mērķus - ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību ar vides aizsardzību, kā arī veicina sabiedrības līdzdalību teritoriālo kopienu attīstībai svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas bija nepieciešams kardināli pārveidot plānošanas sistēmu. Padomju varas gados pastāvējusī centralizētā plānošanas sistēma bija jānomaina ar demokrātiskai sabiedrībai piemītošo atklāto un subsidiāro pieeju attīstības plānošanā.

Tomēr šajā laikā tika izstrādāti nozīmīgi dokumenti un tiesību akti, kas pakāpeniski lika mainīt attieksmi pret attīstības plānošanu. 1992. gada Rio konferences dokumentos deklarētā ilgtspējības principa ievērošanai attīstības plānošanas praksē labs priekšnosacījums bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidošana 1993. gadā.

Jau 90. gadu sākumā tika izstrādāti "Teritorijas plānošanas noteikumi" (1994., izdarīti grozījumi 1998. un 2000.gadā), "Latvijas reģionālās attīstības koncepcija" (1996) un "Teritorijas attīstības plānošanas likums" (1998). Nozīmīgs dokuments ir "Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai" (1995). Minētos dokumentus vieno ilgtspējības ideja un tajos ir iezīmēti ceļi un darbības, kas ļautu ideju iemiesot praksē.

Teritorijas attīstības plānošana kā nozīmīgs pašvaldību politikas īstenošanas instruments nostiprināts likumā "Par pašvaldībām" (1994). Kopš 1996.gada valsts finansiāli atbalsta attīstības plānošanu pašvaldībās.

Teritoriju attīstības plānošana Latvijā nepārtraukti pilnveidojas, saglabājot pēctecību, kā arī saskaņojoties ar ANO, Eiropas Padomes un Eiropas Savienības nostādnēm un Baltijas jūras reģiona valstu iniciatīvām. Veicinošs faktors ir iepazīšanās ar citu demokrātisko valstu pieredzi attīstības plānošanā un iesaistīšanās starptautiskos projektos.

Kā piemēru var minēt 1994. gadā izstrādāto ziņojumu "Vīzija un stratēģijas apkārt Baltijas jūrai 2010" (VASAB 2010), kas deva jaunu skatījumu uz attīstības iespējām jaunos apstākļos. Baltijas jūras reģiona valstu ministru apspriedē Stokholmā 1996.gadā tika pieņemts lēmums nodrošināt ciešu sadarbību starp VASAB 2010 un Agenda 21 Baltijas jūras reģionam (Agenda 21 for the Baltic Sea Region).

Balstoties uz iegūto attīstības plānošanas pieredzi, kā arī, ņemot vērā nepieciešamību labākā veidā nodrošināt valsts un sabiedrības turpmāko attīstību, izstrādāti jauni tiesību akti - "Reģionālās attīstības likums" (2002) un "Teritorijas plānošanas likums" (2002).

Attīstības plānošana Latvijā notiek četros līmeņos. Nacionālajā līmenī, reģionālajā līmenī - piecos plānošanas reģionos, kas izveidoti, savstarpēji vienojoties, galvenokārt, administratīvajiem rajoniem un lielajām pilsētām, iesaistot arī vietējās pašvaldības. Rajonu līmenī attīstības plānošanu īsteno administratīvie rajoni. Savukārt vietējā līmenī to veic vietējās pašvaldības - pagasti, novadi un pilsētas, kas izstrādā savus attīstības plānus, iesaistot vietējo sabiedrību lēmumu pieņemšanā.

Kopš 1996.gada valsts ar budžeta mērķdotācijām atbalsta attīstības plānošanu pašvaldībās. Līdz 2000.gadam kopējais dotāciju apjoms sasniedza 3,4 miljonus latu.

Līdzās tiesību aktos noteiktajām attīstības programmām un teritorijas plānojumiem atsevišķām teritorijām tiek izstrādāti speciāli vai mērķorientēti attīstības plāni, kurus finansē starptautiskās organizācijas. Kā piemēru var minēt Baltijas jūras piekrastes integrēto attīstības plānu, arī Lubāna ezera un apkārtnes integrēto attīstības plānu. Līdzīga nozīme ir Agenda 21 kustības ietvaros atsevišķās pašvaldībās izstrādātajiem ilgtspējīgās attīstības plāniem.

Nozīmīga problēma ir plānošanas dokumentu atšķirīgā kvalitāte, ko var skaidrot ar nelielo plānošanas pieredzi brīvā tirgus apstākļos, ar plānotāju kvalifikāciju un "vecai" plānošanas sistēmai raksturīgo pieņēmumu inerci, Latvijas apstākļiem piemērotas attīstības plānošanas teorijas un metodisko materiālu trūkumu.

Paplašinoties iespējām piedalīties ar attīstību saistītos nevalstisko organizāciju iniciētos, kā arī starptautiskos projektos, palielinās plānu dažādība un nereti vienai un tai pašai teritorijai tiek izstrādāti vairāki, savstarpēji nesaistīti plāni. Par tiem pašvaldībās bieži nav informācijas.

Lai uzlabotu plānošanu kā ilgtspējīgas attīstības instrumentu, ir jāpilnveido attīstības plānošanas metodika, kas dotu iespēju attīstības programmās dominējošo konstatācijas pieeju nomainīt ar stratēģisko. Ir jāievieš nepārtrauktās plānošanas princips un jārada organizatoriskais nodrošinājums, kas dotu iespēju pašvaldībām savos plānojumos operatīvi veikt izmaiņas vai izstrādāt jaunas sadaļas. Nepieciešama arī plānošanas dokumentu zinātniskā analīze un plānošanas pieredzes apkopošana, informējot par to sabiedrību un plānotājus.

6.3. Zinātne Ilgtspējīga attīstību nav iedomājama bez progresa, ko nodrošina zinātnes un tehnoloģijas sasniegumi un to izmantošana ikdienā. Ilgtspējīgas attīstības un zinātnes un tehnoloģiju attīstības viens no uzdevumiem ir sociālo problēmu risināšana, saglabājot dabas resursus. Ekonomikas globalizācija un straujā informācijas tehnoloģiju attīstība kardināli izmainījusi pētnieciskā darba vidi, jau tagad iezīmējot tendences, kas būs svarīgas nākotnē.

Valsts intelektuālais potenciāls dod būtisku ieguldījumu tās ilgtspējīgā attīstībā un drošības garantēšanā. Latvijā pēdējos piecos gados budžeta subsīdijas zinātnei no 1% samazinātas līdz 0,17% no IKP. Pastiprinās jauno speciālistu migrācija uz Eiropas Savienības valstīm un ASV.

Investīcijas pētniecībā un tehnoloģiju izstrādē ir līdzekļu ieguldījuma veids, kas nodrošina sabiedrības attīstību un arī ieguldīto līdzekļu maksimāli efektīvu izlietojumu. Latvijas ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez investīciju apjoma pieauguma fundamentālai un lietišķajai pētniecībai, kuras mērķis ir nodrošināt valsts un sabiedrības attīstību, veicinot sociālo jautājumu risināšanu un garantējot vides aizsardzību. Zinātnisko un tehnisko jaudu attīstība uzskatāma par vienu no nozīmīgākajiem faktoriem, lai nodrošinātu valsts attīstību.

Zinātnieku atbildība saistāma ne tikai ar zinātnes un tehnoloģijas attīstību, bet arī dalību lēmumu izstrādes un pieņemšanas procesā, līdz ar to būtiski uzsvērt, ka par Latvijas ilgtspējīgas attīstības nozīmīgu instrumentu ir jākļūst zinātnieku dalībai minētajos procesos.

Svarīgākie mērķi ir zinātnes un tehnoloģiju sasniegumu izmantošana ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai, izglītības kvalitātes un satura uzlabošana, lai iegūtās zināšanas sekmētu zinātnes un tehnoloģisko pētījumu attīstību un veicinātu informācijas sabiedrības attīstību.

Būtiski ir arī izstrādāt rādītājus sabiedrības informēšanai par ilgtspējīgas attīstības virzību, pamatojoties uz cilvēka vajadzību izvērtējumu, vides aizsardzības pasākumu analīzi, dabas resursu izmantošanas un ekosistēmu novērtējumu.

6.4. Brīva pieeja informācijai Latvijā arvien vairāk saprot, ka brīvi pieejama, saprotama un izmantojama informācija ir viens no būtiskākajiem priekšnosacījumiem pilsoniskas un demokrātiskas sabiedrības attīstībai, kā arī veiksmīgas ilgtspējīgas attīstības politikas veidošanai un īstenošanai.

2002.gada aprīlī Latvijas Saeima pieņēma likumu "Par 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem", faktiski ratificējot Orhūsas konvenciju. Orhūsas konvencija nosaka sabiedrības un valsts pārvaldes iestāžu attiecības saistībā ar vides jautājumiem, sevišķi pieeju informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs.

Pēdējos gados informācijas jomā raksturīgs aktīvs likumdošanas darbs, lai nodrošinātu informācijas pieejamību, ievērojami paplašinātu iedzīvotāju tiesības saņemt informāciju, kā arī nostiprinātu valsts un pašvaldību atbildību par informācijas nodrošināšanu. 1998. gadā LR Satversme tika papildināta ar nodaļu par cilvēktiesībām, kur ietvertas arī tiesības uz vārda brīvību, tiesības saņemt un izplatīt informāciju u.c. Vienota kārtība informācijas saņemšanai noteikta "Informācijas atklātības likumā". Arī 2000. gadā pieņemtie grozījumi likumā "Par vides aizsardzību" ietver jautājumus par vides informācijas pieejamību, paredzot aktīvu informācijas izplatīšanu, piemēram, publisku datu bāzu, reģistru un Interneta mājas lapu veidošanu un uzturēšanu, ziņojumu par vides stāvokli, vides politikas plānu un programmu publiskošanu, sabiedrības informēšanu par tiesībām un iespējām saņemt informāciju un līdzdarboties lēmumu pieņemšanā u.c.

Attīstoties informācijas tehnoloģijām un elektroniskajiem informācijas līdzekļiem, arvien vairāk tiek izmantota elektroniskās informācijas apmaiņa.

Pilnveidojot dažādu institūciju mājas lapas, datu bāzes un reģistri kļūst pieejami "on-line" režīmā, kas daļai sabiedrības ievērojami atvieglo informācijas iegūšanu. Daudzās institūcijās, t.sk. pašvaldībās, izveidoti informācijas centri, vairāk tiek piedāvāti pakalpojumi - pieeja Internetam un dažādām datu bāzēm u.tml. Ikgadējie Latvijas Vides stāvokļa pārskati ietver informāciju par dažādu sektoru, to attīstības tendenču un vides stāvokļa rādītāju mijiedarbību.

Būtiska loma informācijas izplatīšanā, skaidrošanā un aktualizēšanā ir sabiedriskajām organizācijām. Informācijas aprites sekmēšanā starp valsts, pašvaldību, uzņēmējdarbības un sabiedriskajām organizācijām aktīvi darbojas NVO centrs.

Lai gan Latvijas normatīvie akti iedzīvotājiem dod samērā plašas tiesības saņemt informāciju, tomēr pastāv vairākas būtiskas problēmas:

Lai uzlabotu brīvu pieeju informācijai, nepieciešams attīstīt informācijas izplatīšanas tīklu, apkopot un izplatīt informāciju par pieejamiem informācijas resursiem, valsts institūcijām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām, mācību iestādēm. Jāveicina arī "horizontālās" informācijas aprite starp valsts institūcijām un pašvaldībām, kā arī informācijas izplatīšanā un skaidrošanā efektīvāk jāizmanto sabiedriskās organizācijas, pilnveidojot funkciju deleģēšanu sabiedriskajām organizācijām.

6.5. Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā 2002. gadā apstiprinātie MK noteikumi "Ministru kabineta kārtības rullis" paredz konsultācijas ar sabiedriskajām organizācijām tiesību aktu un politikas dokumentu izstrādē. Sabiedrības tiesības piedalīties ar vidi saistītu dokumentu izstrādē nosaka likums "Par vides aizsardzību". Teritoriju attīstības plānošanā, ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrā, būvniecības projektu apspriešanā, piesārņojuma novēršanā un kontrolē paredzētas konkrētas sabiedrības līdzdalības procedūras un formas. 2002. gadā Latvija ratificēja Orhūsas konvenciju.

Daudzās valsts institūcijās izveidotas un darbojas konsultatīvās un ekspertu padomes, kurās parasti piedalās arī sabiedrisko organizāciju, t.sk. profesionālo asociāciju pārstāvji. Konsultatīvās padomes tiek veidotas arī finansu institūcijās, tādējādi sekmējot finansu piešķiršanas procedūras caurspīdīgumu. Tomēr nereti konsultatīvo padomju un sociālo partneru ietekme ir ierobežota, lēmumiem ir rekomendējošs raksturs.

Attīstoties informācijas tehnoloģijām, arvien vairāk dokumentu projekti tiek publiskoti institūciju mājas lapās, palielinās iespējas iepazīties ar dokumentu projektiem un komentēt tos. Pakāpeniski attīstās valsts funkciju deleģēšana. Sabiedriskās organizācijas arvien aktīvāk iesaistās normatīvo aktu izstrādē, kā arī to ieviešanā.

Vēl joprojām sabiedrībai ir sarežģīti ietekmēt lēmumu pieņemšanu, jo trūkst institucionālu mehānismu. Turklāt sabiedrības lielākā daļa netic, ka spēj ietekmēt politikas veidošanu, trūkst specifisku zināšanu, iemaņu, informācijas un profesionālās pieredzes. Līdzdalība bieži vien ir kampaņveida un īslaicīga, parasti tā ir spontāna apvienošanās, reaģējot uz konkrētiem notikumiem vai lēmumiem, lai aizstāvētu savas intereses. Būtiskākās problēmas:

Lai normatīvajos aktos iestrādātās sabiedrības tiesības līdzdarboties īstenotu efektīvi, nepieciešams veidot un attīstīt konsultatīvās institūcijas - konsultatīvās un sabiedriskās padomes, nodrošinot tajās plašu sabiedrības un dažādu mērķgrupu pārstāvniecību un sabiedriskās kontroles mehānismus - tai skaitā valsts institūcijas sūdzību izskatīšanai u.c.

Lauku un reģionu attīstības veicināšanai jāatbalsta sadarbības organizāciju veidošanās, kurās būtu apvienotas pagastu un pilsētu pašvaldības, lauku atbalsta institūcijas, sabiedriskās organizācijas un uzņēmējdarbības struktūras.

Apmēram puse no sabiedriskajām organizācijām par vienu no savām darbības sfērām norādījušas sociālās palīdzības jomu. Tomēr pēc NVO Centra novērtējuma tikai 20-25% no visām Latvijā reģistrētajām organizācijām reāli darbojas.

NVO darbojas vietējā, kā arī nacionālā līmenī, turklāt daudzas NVO ir iesaistītas starptautiskos NVO sadarbības tīklos. NVO darbības spektrs ir daudzveidīgs - mērķtiecīgs darbs likumdošanas izstrādē, Saeimas, Ministru kabineta un pašvaldības lēmumu ietekmēšanā, atsevišķu sabiedrības grupu interešu aizstāvība. NVO un interešu grupas dažkārt kā iedarbīgu līdzekli izmanto piketus, akcijas un demonstrācijas.

Kopš 1992. gada, pateicoties izmaiņām normatīvajos aktos, NVO būtiski palielinājušās praktiskās iespējas īstenot līdzdalību, valsts institūcijās aizvien vairāk nostiprinās uzskats, ka NVO ir partneri vides aizsardzības, sociālo un izglītības mērķu sasniegšanā.

NVO pierādījušas savu darbības efektivitāti, pievēršot sabiedrības uzmanību problēmām un rosinot uz rīcību, kā arī reāli ietekmējot lēmumus. Nostiprinās sadarbība un attīstās funkciju deleģēšana tādās sfērās kā vides aizsardzība un sociālā palīdzība.

Latvijā pagaidām nav pietiekamu finansu resursu NVO darbības atbalstam, tādēļ stabilākas ir tās organizācijas, kas ir starptautiska organizāciju tīkla daļa un saņem finansējumu no ārvalstu fondiem.

Kopumā dažādu NVO sektoru starpā trūkst efektīvas darbības koordinācijas, kas apgrūtina NVO iesaistīšanos ilgtspējības procesos un starpsektorālu problēmu risināšanā.

Mērķi