Par informatīvo ziņojumu "Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10"ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā"

Par informatīvo ziņojumu "Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10"ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr.435 Rīgā 2002.gada 15.augustā (prot. Nr.34, 28.§) Par informatīvo ziņojumu "Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10"ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā" 1. Pieņemt zināšanai informatīvo ziņojumu "Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10" ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā". 2. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai nodrošināt informatīvā ziņojuma "Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10" ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā" iesniegšanu ANO Ekonomikas un sociālo lietu departamenta Ilgtspējīgas attīstības nodaļā. Ministru prezidents A.Bērziņš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Makarovs Eiropas karte ar Latviju karoga krāsās Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10" ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā Latvijas valsts dibināta 1918. gada 18. novembrī, pēc PSRS (1940-1941, 1945-1991) un Vācijas (1941-1945) okupācijas neatkarību atguvusi 1991. gadā Valsts iekārta Demokrātiska, parlamentāra republika - likumdevējs Saeima, ko ievēl uz 4 gadiem, sastāv no 100 deputātiem Teritorija 64 589 km2, tai skaitā sauszeme - 62 046 km2, iekšējie ūdeņi - 2543 km2; Latvijas teritoriju sastāda: Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale. Ģeogrāfiskais novietojums, robežas Latvija atrodas Eiropas Z-A daļā, Baltijas jūras austrumu krastā, krasta garums- 494 km ; kopējais valsts robežas garums ir 1,862 km; Latvija robežojas ar Igauniju, Krieviju, Baltkrieviju un Lietuvu Galvaspilsēta Rīga Valsts galva prezidents tiek ievēlēts uz 4 gadiem, kopš 1999. gada 8. jūlija - V.Vīķe-Freiberga Naudas vienība 1 lats = simts santīmu. Iedzīvotāju skaits 2 346 000 Iedzīvotāju blīvums 37 cilv./km2; 70,8% dzīvo pilsētās, 29,2% - laukos Nacionālais sastāvs Pamattautība - latvieši 57,6%, pārējās tautības - krievi, baltkrievi, ukraiņi, poļi u.c. Reliģijas luterānisms, pareizticība, katoļticība Valoda Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas. Tā veidojusies no seno baltu cilšu latgaļu, zemgaļu, sēļu un kuršu valodām, spēcīgi ietekmējusies no lībiešu valodas, kas pieder pie Baltijas somu valodām. Ekonomika Iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums, - 7,7% 2001. gadā Inflācija - 3,2% 2001. gadā Vēsture 2000 g. p.m.ē. Pirmo baltu cilšu apmešanās Latvijas teritorijā 11.-12. gs. Vācu tirgotāju, misionāru un krustnešu ierašanās, Rīgas pilsētas dibināšana, baltu cilšu pakļaušana, Livonijas dibināšana 15. gs. Livonijas karš, Latvijas teritorija nonāk Polijas-Lietuvas pakļautībā, Kurzemes un Pārdaugavas hercogistes izveidošana 16. gs. Poļu-zviedru karš; Vidzeme, Rīga nonāk Zviedrijas pakļautībā 17. gs. Lielais Ziemeļu karš; Vidzeme, Rīga vēlāk arī Latgale un Kurzemes hercogiste nonāk Krievijas pārvaldījumā 1918. gads Latvijas neatkarības proklamēšana 1940. gads Latviju okupē PSRS karaspēks 1941-1945 Latviju okupē fašistiskā Vācija, atgriežas PSRS karaspēks, nodibinot padomju valsts iekārtu 1990. gads Latvijas PSR Augstākā Padome (AP) paraksta Neatkarības deklarāciju 1991. gads Latvijas Republikas AP proklamē Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto 1995. gads Noslēgts asociācijas līgums ar ES, uzsāktas sarunas par iestāšanos ES un NATO Dabas resursi Kopējā mežu platība - 45 % valsts teritorijas, koksnes krājas pieaugums gadā - 16,5 milj. m2 Purvi - aizņem 4,9% valsts teritorijas, kūdras lauku platība veido 0,4% no valsts teritorijas Ūdens resursi - valstī ir vairāk nekā 12 400 upju un 2256 ezeru, kas kopā ar ūdens krātuvēm aizņem 3,7 % teritorijas: lielākais ezers - Lubāns, 80,7 km2 dziļākais ezers - Drīdzis, 65,1 m garākā upe Latvijas teritorijā - Gauja, 452 km lielākā upe - Daugava, kopējais garums 1005 km, Latvijas teritorijā - 352 km Bioloģiskā daudzveidība: 18 047 savvaļas dzīvnieku sugu, t.sk. 507 mugurkaulnieku sugu 5396 augu sugu 4000 sēņu sugu teritoriālajos ūdeņos reģistrētas 63 zivju sugas, rūpnieciska nozīme - 34 sugām Īpaši aizsargājamo teritoriju statuss piešķirts 8,8 % Latvijas teritorijas Par ziņojumu Ziņojumā raksturota situācija ekonomikas, sociālajā un vides aizsardzības sfērā, analizēti ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ieviešanas līdzekļi, dažādu mērķgrupu loma sabiedrības attīstībā, kā arī izlases kārtā Latvijai nozīmīgākie starpsektori. Ir apzināti galvenie atsevišķu tautsaimniecības nozaru un vides aizsardzības sektoru sasniegumi un identificētas problēmas, kas atspoguļotas nozaru un sektoru attīstības mērķos. Īpaša uzmanība veltīta vides politikas integrācijai tautsaimniecības nozaru attīstības politikā. Ziņojuma mērķis ir sniegt informāciju par sasniegto pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas interesentiem, kuru uzmanības lokā ir ilgtspējīgas attīstības procesi pasaulē pēc Riodežaneiro konferences "Vide un attīstība", situācijas raksturojumam izmantojot šobrīd pieejamos kvalitatīvos un kvantitatīvos indikatorus. Vērtējot ziņojumu, lasītājam jāņem vērā, ka Latvijai pēc valstiskās neatkarības atgūšanas de jure 1991. gadā bija jāizveido nacionālās valsts politiskā un ekonomiskā bāze. Tādēļ ziņojuma autori par galveno sasniegumu ekonomikas sfērā līdztekus stabiliem makroekonomiskajiem rādītājiem, nozaru ieguldījumam iekšzemes kopprodukta radīšanā u.c. uzskatīja likumdošanas un politisko dokumentu izstrādi, kur ievērotas vides aizsardzības prasības, kas ir solis ilgtspējīgas attīstības virzienā. Savukārt problēmas atsevišķos tautsaimniecības sektoros identificētas kā mērķi, kas jāsasniedz, lai nodrošinātu attīstību. Arī vides aizsardzības sfērā galvenais panākums ir izveidotā vides aizsardzības likumdošanas, t.sk. nodokļu likumdošanas, un institucionālā sistēma. Vides aizsardzības infrastruktūras sakārtošana, piesaistot investīcijas, vides piesārņojuma samazināšana, bioloģiskās daudzveidības saglabāšana ir tie virzieni, kur pēdējos desmit gados sasniegti labākie rezultāti, rūpējoties par vides aizsardzību un racionālu dabas resursu izmantošanu. Lai raksturotu, kā Latvija iekļaujas pasaules vides aizsardzības sistēmā, ziņojumā sniegta informācija par ratificētajām starptautiskajām konvencijām un šo konvenciju prasību ieviešanu. Tomēr panāktā salīdzinoši augstā vides kvalitāte jāsaista ne tikai ar panākumiem vides politikas realizēšanā, bet arī ar ražošanas sašaurināšanos un iedzīvotāju skaita samazināšanos. Tāpat kā ekonomikas sfērā arī vides sfērā mērķos atspoguļoti smaguma punkti vides aizsardzībā nākotnē. Pēdējo desmit gadu radikālās ekonomiskās un politiskās pārmaiņas būtiski ietekmējušas sociālo sfēru - valstī samazinājusies dzimstība, iedzīvotāju skaits un tātad arī iedzīvotāju blīvums, kas tieši ietekmē antropogēno slodzi uz vidi. Vienlaikus šie gadi Latvijā raksturojami arī kā pakāpeniska pāreja no padomju laika centralizētās valsts pārvaldes, plānošanas un autoritāru lēmumu pieņemšanas sistēmas uz neatkarīgas, demokrātiskas valsts veidošanu un pilsoniskas sabiedrības attīstību. Šo gadu laikā notikušas daudzas būtiskas izmaiņas valsts pārvaldē un sabiedrībā, kas veicina arvien ciešākas sadarbības veidošanu starp valsts pārvaldi, dažādām sabiedrības mērķgrupam un iedzīvotājiem. Tajā pašā laikā risinājumu izstrādi prasa virkne Latvijas sociālajai attīstībai ļoti aktuālu problēmu. Savāktos datus, informāciju un analizētos stāvokļa indikatorus, kā arī pašu ziņojumu paredzēts izmantot, mērķtiecīgi turpinot ilgtspējīgas attīstības veidošanas procesu, piemēram, izstrādājot "Latvijas ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnes" un ilgtspējīgas attīstības indikatoru reģistru. Saturs Saīsinājumi 1. Ievads 2. Ekonomiskā sfēra 2.1. Rūpniecība 2.2. Enerģētika 2.3. Lauksaimniecība 2.4. Mežsaimniecība 2.5. Zivsaimniecība 2.6. Transports 2.7. Tūrisms 2.8. Izglītība 3. Sociālā sfēra 3.1. Iedzīvotāji 3.2. Nodarbinātība 3.3. Nabadzības samazināšana. Sociālā aizsardzība 3.4. Veselība. Veselības aprūpe 3.5. Mājoklis 4. Vides sfēra 4.1. Dabas vide un bioloģiskā daudzveidība 4.2. Klimata pārmaiņas 4.3. Stratosfēras ozona aizsardzība 4.4. Robežšķērsojošais gaisa piesārņojums 4.5. Ūdens apsaimniekošana 4.6. Atkritumu apsaimniekošana 5. Starpsektori 5.1. Kultūrvide 5.2. Patēriņa raksturs un tā maiņa Latvijā 5.3. Atjaunojamie enerģijas resursi un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana 5.4. Vietējā "Agenda 21" 6. Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ieviešanas līdzekļi 6.1. Ekonomiskie līdzekļi 6.2. Plānošana 6.3. Zinātne 6.4. Brīva pieeja informācijai 6.5. Sabiedrības līdzdalība lēmumu pieņemšanā 7. Galveno mērķa grupu attīstība un loma 7.1. NVO 7.2. Darba ņēmēji un arodbiedrība 7.3. Darba devēji 7.4. Vietējās pašvaldības 7.5. Lauksaimniecībā nodarbinātie 7.6. Jaunatne 8. Nobeigums Pielikums: Ratificētās starptautiskās konvencijas un protokoli vides aizsardzībā Literatūra  Saīsinājumi ANO Apvienoto Nāciju Organizācija ES Eiropas Savienība ES ISPA Pirmspievienošanās strukturālais fonds (Instrument for Structural Policies for pre-Accession) ES Phare ES Polija un Ungārija: palīdzība ekonomikas rekonstrukcijai (Poland and Hungary: Assistance for Restructuring the Economic) - no 1996. gada ekonomiskās palīdzības programma Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm ES SAPARD Speciālā palīdzības programma lauksaimniecībai un lauku attīstībai (Special Action Programme for Agricultural and Rural Development) EUR eiro HACCP Riska analīze kritiskajos kontroles punktos (Hazard Analysis for Critical Control Points) HELCOM Helsinku komisija Baltijas jūras vides aizsardzībai (Helsinki Commission Baltic Marine Environment Protection Commision) HES Hidroelektrostacija IKP iekšzemes kopprodukts ICLEI Starptautiskā vietējo vides iniciatīvu padome (International Council for Local Environmental Initiations) ILO Starptautiskā darba organizācija (International Labour Organization) ISO Starptautiskā standartizācijas organizācija (International Organization for Standardization) LDDK Latvijas Darba devēju konfederācija LOSP Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome MK Ministru kabinets NETCO Ziemeļvalstu vides tehnoloģiju korporācija NTSP Nacionālā trīspusējā sadarbības padome NVO Nevalstiskās organizācijas NVS Neatkarīgo Valstu Savienība OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (Organisation for Economic Co-operation and Development) ONP t metriskā tonna reizināta ar ozona noārdīšanas potenciālu OSVN ozona slāni noārdošās vielas PSRS Padomju Sociālistisko Republiku Savienība PVO Pasaules veselības organizācija PJ Petadžouls (1015 džouli) SEG Siltumnīcas efektu izraisošās gāzes UNEP ANO Vides programma (United Nations Environment Programme) UNESCO ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization) VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ZM Zemkopības ministrija 1. Ievads Latvijas Republika dibināta 1918. gadā kā parlamentāra demokrātiska republika un līdz 1940. gadam pastāvēja kā suverēna valsts, kas bija Nāciju Līgas locekle. Otrā pasaules kara laikā Latvija tika pakļauta PSRS okupācijai un varmācīgai aneksijai, un līdz 1990. gadam Latvija bija iekļauta PSRS sastāvā. 1990. gada 4. maijā tā laika Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju, izsakot gatavību atjaunot neatkarību de facto, un 1991. gada 21. augustā, Latvijas parlamentam pasludinot pilnīgu neatkarību, tika atjaunots Latvijas valstiskums. Drīz pēc tam Latviju atzina starptautiskā sabiedrība, tā tika uzņemta par Apvienoto Nāciju organizācijas, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, vēlāk arī Eiropas Padomes un citu organizāciju locekli. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijai bija jārisina jautājumi, kas saistīti gan ar neatkarīgas valsts nostiprināšanu, gan demokrātijas veicināšanu un pāreju uz tirgus ekonomiku, vienlaicīgi nodrošinot nacionālas valsts politiskās un ekonomiskās bāzes izveidošanu. Šis Latvijas valsts attīstības periods sakrīt ar laiku, kad ANO pasaules valstu vadītāju 1992. gada konferencē Riodežaneiro "Vide un attīstība" tiek politiski atzīta ilgtspējīgas attīstības nepieciešamība. Ilgtspējīgai attīstībai jānodrošina trīs savstarpēji saistītu dimensiju - vides, ekonomiskās un sociālās - integrāciju un harmonisku attīstību. Latvija, veidojot valsts pamatus, varēja izmantot priekšrocības, kuras radīja pasaules globālie procesi un unikālā iespēja veidot valsts tautsaimniecību, ņemot vērā ilgtspējīgas attīstības principus. Politikas, likumdošanas un institucionālā sistēma Latvijā veidota atbilstoši starptautiskajai praksei. Latvijas tautsaimniecības nozaru attīstības programmas un stratēģijas izstrādātas, ņemot vērā 1992. gada ANO konferences atziņas un integrējot vides aizsardzības prasības. Par atskaites punktu Latvijas mērķtiecīgam iesaistīšanās procesam ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanā jāuzskata 1995. gads, kad tika apstiprināts "Vides aizsardzības politikas plāns Latvijai", Saeima ratificēja konvenciju "Par bioloģisko daudzveidību" un "ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām" un tika noslēgts līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, un Latvijas Republiku. Noslēdzot Asociācijas līgumu, Latvija aktīvi uzsāka likumdošanas saskaņošanu ar ES direktīvām, nostiprinot likumdošanā vides aizsardzības prasības. Līdz ar citām Baltijas jūras valstīm Latvija 1996. gadā aktīvi iesaistījās "Baltijas Rīcības programmas 21. gadsimtam" izstrādē. Latvijas ekonomikā kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus vērojama vairāku rādītāju uzlabošanās, tai skaitā IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju. Galveno tautsaimniecības nozaru pievienotā vērtība iekšzemes kopproduktā tuvinās attīstītajām valstīm raksturīgām proporcijām. Attīstību sociālajā sfērā raksturo pakāpeniska iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās, valstī palielinās nodarbināto darba samaksa un vecuma pensijas. Iepriekšminētajās jomās izstrādāta virkne nozīmīgu stratēģisku dokumentu, kuros ietverti ilgtspējīgas attīstības principi, tai skaitā "Nabadzības samazināšanas stratēģija" un "Sabiedrības veselības stratēģija", kuras pamatā ir Pasaules Veselības Organizācijas Eiropas reģiona stratēģija "Veselība visiem 21.gadsimtā". Nozīmīgs aspekts ir arī nevalstisko organizāciju sektora attīstība Latvijā, kas liecina par sabiedrības vēlmi iesaistīties valsts veidošanas procesos. Laika periodā kopš neatkarības atgūšanas Latvijā ir izstrādāta mūsdienīga, efektīva vides politika, kā arī izveidota atbilstoša institucionālā sistēma tās īstenošanai. Ziņojuma pielikumā ir ietverta informācija par ratificētajām starptautiskajām konvencijām un to prasību ieviešanu ar nacionālajiem tiesību aktiem. Dabas aizsardzības jomā izstrādāta "Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma", kurā iekļautas vadlīnijas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai gan valstī kopumā, gan atsevišķās tautsaimniecības nozarēs. Klimata pārmaiņu samazināšanas jomā izstrādāts Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāns un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolā paredzēto kopīgi īstenojamo projektu realizācijas koncepcija. Ūdeņu aizsardzības jomā Latvijā šobrīd ir izstrādātas un sekmīgi darbojas investīciju programmas, ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Kopš 1991. gada gandrīz divas reizes pieaudzis attīrīto notekūdeņu apjoms attiecībā pret kopējo notekūdeņu apjomu, kas parāda Latvijā īstenotās vides aizsardzības politikas efektivitāti un liecina par vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanu un ūdens patēriņa racionalizēšanu. Latvijā uzsākta arī vairāku nacionāla līmeņa ilgtermiņa programmu izstrāde, lai noteiktu tautsaimniecības nozaru attīstību un to ilgtspējību. Šobrīd izstrādāta "Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija" un "Nacionālais attīstības plāns", kur identificētas tautsaimniecības attīstības prioritātes. Latvijā uzsākta nacionālo ilgtspējīgas attīstības pamatnostādņu izstrāde un izveidota koordinējoša struktūra - Ilgtspējīgas attīstības padome, kuras uzdevumos ietilpst Latvijas līdzdalības koordinēšana ANO un ES ilgtspējīgas attīstības procesā, un nacionālās ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošana. Latvijas Nacionālais ziņojums "Rio + 10"ANO Vides un attīstības konferencei Johannesburgā sniedz pārskatu par Latvijas attīstību ilgtspējīgas attīstības kontekstā laika periodā pēc 1992. gada Riodežaneiro konferences, raksturo situāciju galvenajās tautsaimniecības nozarēs, sociālajā un vides jomā, kā arī sniedz ieskatu par ilgtspējīgas attīstības stratēģiskajiem mērķiem, ieviešanas līdzekļiem un galvenajām mērķa grupām.  2. Ekonomiskā sfēra 2.1. Rūpniecība Ieguves un apstrādes rūpniecība ir viena no Latvijas tautsaimniecības pamatnozarēm, kuras attīstībai ir būtiska loma, lai sasniegtu valsts ilgstpējīgu ekonomikas izaugsmi. Kopš 1990. gada rūpniecības pievienotās vērtības īpatsvars iekšzemes kopproduktā ir samazinājies no 34,5% līdz 14,5% 2000. gadā, arī nodarbināto īpatsvars samazinājies attiecīgi no 26,5% līdz 16,2% no visiem tautsaimniecībā strādājošajiem. Šo rādītāju samazināšanās saistīta ar PSRS sabrukumu, kā arī 1998. gada Krievijas ekonomisko un finansu krīzi, jo rūpnieciskās produkcijas galvenais eksporta tirgus vēsturiski bija saistīts ar NVS valstīm. Pašreizējā posmā Latvijas rūpniecībā dominē pārtikas rūpniecība (veido vairāk nekā 1/4 daļu no rūpniecības pievienotās vērtības), kokapstrāde (gandrīz 1/5 no rūpniecības pievienotās vērtības) un vieglā rūpniecība. Augstas tehnoloģijas nolainzaru produktu īpatsvars eksporta struktūrā nepārsniedz 6%. Lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu ir koncentrēti Rīgā, Rīgas reģionā un atsevišķās pilsētās, bet citos Latvijas reģionos rūpniecība attīstās vāji. Pēc 1998. gada rūpniecības attīstība saistās galvenokārt ar tirgus paplašināšanu uz Eiropas Savienības valstīm, kā arī uz Lietuvu un Igauniju. 2000. gadā rūpnieciskās produkcijas izlaide jau par 5,7% pārsniedza iepriekšējā gada līmeni, pateicoties gandrīz visu rūpniecības sektoru attīstībai. 2001. gadā ir atsākusies pārtikas rūpniecības izaugsme. Politikas dokumenti - Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija, 2001 - Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnes, 2001 - Nacionālā inovāciju koncepcija, 2001 - Koncepcija par elektronisko komerciju, 2001  Vides politikas integrācija Tā kā nozares darbība ietver izejvielu ieguvi un to pārstrādi, kā arī atbilstošas ražotnes, vienots stratēģisks dokuments, kur būtu formulēti vides politikas mērķi, principi un ieviešanas līdzekļi rūpniecībā kopumā, līdz šim nav izstrādāts. Pārsvarā stratēģiskajos dokumentos analizēti rūpniecības nozares ekonomiskie aspekti saistībā ar valsts vispārējo attīstību. Lai regulētu rūpnieciskās darbības, kas rada slodzi vidē, izstrādāta normatīvo aktu sistēma. Vides aizsardzības politikas mērķu sasniegšanu un vides politikas veidošanas principu ievērošanu nosaka likumi "Par vides aizsardzību", "Par ietekmes uz vidi novērtējumu", "Par dabas resursu nodokli", "Par piesārņojumu" un tiem pakārtotie MK noteikumi, kuri nosaka integrētu vides atļauju sistēmu rūpnieciskiem uzņēmumiem.  Mērķi • Nodrošināt rūpniecības reindustrializāciju (rūpniecības nozaru atjaunošanu uz mūsdienu tehnoloģiskās bāzes) un attīstībai labvēlīgu vidi. • Izveidot efektīvu un konkurētspējīgu rūpniecības nozaru struktūru. • Palielināt augstas tehnoloģijas nozaru produktu īpatsvaru. • Īstenot inovācijas veicinošas nozares struktūrpolitiku. • Izveidot efektīvu valsts atbalsta sistēmu rūpniecības restrukturizācijai, starptautisko standartu un tīro tehnoloģiju ieviešanai, izveidot efektīvu valsts atbalsta sistēmu eksporta veicināšanai. • Stimulēt rūpniecības attīstību vāji attīstītos reģionos, lai mazinātu izteiktās reģionālās disproporcijas. • Nodrošināt rūpnieciskās attīstības pasākumu saskaņotību ar vides kvalitātes saglabāšanas prasībām - rūpnieciskā piesārņojuma samazināšanu, labāko pieejamo tehnisko paņēmienu un vides pārvaldības sistēmu ieviešanu.  2.2. Enerģētika Enerģijas ražošanā Latvijā izmanto vietējos (koksne, kūdra, hidroresursi, vēja enerģija) un importētos (naftas produkti, dabasgāze, akmeņogles) energoresursus. 2000. gadā Latvijas kopējais enerģijas patēriņš sastādīja 159 PJ (petadžouli), no kuriem aptuveni 70% nodrošināja energoresursu imports (2.att.). Pēdējos gados būtiski pieaudzis videi draudzīgākā fosilā kurināmā - dabasgāzes - īpatsvars, 2000. gadā tas sasniedza 30% Latvijas primāro energoresursu bilancē (1.att.). No vietējiem energoresursiem visvairāk izmanto koksnes kurināmo, kas veido ~ 22% no kopējā primāro energoresursu patēriņa, bet Latvijas hidro- un vēja elektrostacijās ražotās elektroenerģijas īpatsvars kopējā primāro energoresursu patēriņā ir 6,6% (4.att.). Atkarībā no hidroloģiskajiem apstākļiem (ikgadējā nokrišņu daudzuma) Latvijas elektrostacijās šobrīd saražo 60-90% no nepieciešamā elektroenerģijas apjoma, pārējais nepieciešamais daudzums tiek importēts. No visām Latvijā uzstādītajām elektroenerģiju ražojošajām jaudām ~ 3/4 ir hidroelektrostacijas un ~1/4 koģenerācijas ciklu izmantojošās termoelektrostacijas; elektroenerģijas, kas saražota, izmantojot koģenerācijas ciklu, īpatsvars kopējā saražotajā + importētajā (neto) elektroenerģijā ir ~ 22%. Siltumapgāde tiek nodrošināta ar centralizētajām (~65%), kā arī vietējām un individuālajām siltumapgādes sistēmām. Centralizētajā siltumapgādē pēdējā desmitgadē ir būtiski pieaugusi dabasgāzes un koksnes izmantošana, savukārt vietējā siltumapgādē galvenais kurināmā avots ir koksne (malka, šķelda). Izmantojot koģenerācijas ciklu, tiek saražots ~ 38% no visas centralizētās siltumapgādes sistēmas saražotās siltumenerģijas. Kopš 1994. gada Latvijā samazinās energoietilpības - enerģijas patēriņa uz vienu IKP vienību - indekss (3.att.). Šis samazinājums pārsvarā saistīts ar kurināmā patēriņa samazinājumu, un tādējādi vairāk attiecināms uz siltumenerģijas taupīšanas pasākumiem, bet mazākā mērā - uz energotaupību ražošanas tehnoloģiskajos procesos. Enerģētikas nozarē 2000. gadā bija nodarbināti 1,7% strādājošo un nozares saražotā pievienotā vērtība sastādīja 3,9%. Enerģētikas nozare ir viena no retajām nozarēm, kurā vērojams vairāk nekā 1/3 pieaugums nodarbinātībā kopš 1990. gada. 1. attēls. Primāro energoresursu patēriņš [4] 2. attēls. Enerģijas gada patēriņš nozarēs [4] 3. attēls. Energoietilpības indekss [4] Politikas dokumenti - Latvijas enerģētikas nacionālā programma 1997-2002, 1997 - Valdības politika enerģētikā, 1999 - Valsts energoefektivitātes stratēģija, 2000 - Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvijā, 2000 - Valdības politika un rīcības plāns elektroenerģijas sektorā, 2001 - Koncepcija par dabasgāzes tirgus liberalizāciju Latvijā, 2001 - Koksnes izmantošana Latvijas enerģētikā (ERAB, 1995) - Kurināmā un enerģijas struktūrpolitika (ES Phare programma, 1999), - Atjaunojamo resursu izmantošanas programma (ES Phare programma, 2000) 4. attēls. Mazo hidroelektrostaciju un vēja elektrostaciju jauda Latvijā, kW [4] Vides politikas integrācija Nozares politikā iestrādāti būtiskākie ilgtspējīgas attīstības principi. Samērā plaši atspoguļoti principi "no šūpuļa līdz kapam", "labākie pieejamie tehniskie paņēmieni" un "vispiemērotāko risinājumu" princips. Valdības politika nosaka, ka prioritāri būs projekti, kuros realizēsies koģenerācijas cikls un kopējā kurināmā izmantošanas efektivitāte nebūs zemāka par 85% - tādējādi atbalsts tiek plānots modernām tehnoloģijām. Labākie pieejamie tehniskie paņēmieni nepieciešami jaunām sadedzināšanas iekārtām, un tie pakāpeniski jāievieš esošām lielām sadedzināšanas iekārtām (virs 50 MW), pamatojoties uz likumu "Par piesārņojumu". "Enerģētikas likumā" ietvertais princips - vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšana - pieprasa paaugstināt energoefektivitāti, ievērot kvalitāti un drošību, uzstādot jaunas energoapgādes ierīces un ietaises. "Enerģētikas likuma" normas paredz arī piesārņojuma novēršanu tā rašanās avotā. Valsts kurināmā struktūrpolitikas mērķi - panākt, lai, efektīvi izmantojot kurināmo, iegūtu enerģiju ar pēc iespējas zemākām izmaksām, samazinātu kurināmā ietekmi uz vidi, paaugstinātu kurināmā apgādes drošību, īstenotu aizvietošanas principu. Nozares politikā paredzēti arī ekonomiskie līdzekļi vides kvalitātes uzlabošanai. Atbilstoši "Enerģētikas likumam" ir izveidots Energoefektivitātes fonds. Likums "Par dabas resursu nodokli" nosaka principa "piesārņotājs maksā" piemērošanu, kā arī nodokļa atlaižu mehānismu uzņēmumiem, kas veic vides aizsardzības pasākumus.  Mērķi • Paaugstināt energoefektivitāti enerģijas lietotāju un energouzņēmumu sistēmās. • Palielināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot koģenerācijas stacijas. • Palielināt reģeneratīvo energoresursu izmantošanu līdz ~ 6% no kopējā elektroenerģijas pieprasījuma. • Izmantot vietējo kurināmo - izveidot efektīvus siltumavotus siltumenerģijas pieprasījuma nodrošināšanai, ieviest kvalitatīvas izmaiņas koksnes kurināmā struktūrā, palielinot kokapstrādes atlikumu un šķeldas izmantošanu.   2.3. Lauksaimniecība Lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem 38,5% no valsts teritorijas. No 1993. līdz 2000. gadam lauksaimniecības īpatsvars IKP kopējā struktūrā ir samazinājies no 10,3% līdz 2,5%, bet lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars - no 18% līdz 13,3%. Pārtikas rūpniecība 2000.gadā veidoja ~ 27% no visas Latvijas rūpniecībā saražotās produkcijas. Lauksaimniecības, t.sk. pārtikas preču eksports 2000. gadā sastādīja 5,4% no visa Latvijas eksporta, savukārt šo preču imports - 11,8% no visa Latvijas importa. Pēdējos gados pakāpeniski pieaug augsnes degradācijas procesi, kurus izraisa augsnes paskābināšanās, organisko vielu koncentrācijas samazināšanās augsnē u.c. faktori. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes agroķīmiskās izpētes dati liecina, ka augsnes ar paaugstinātu skābumu Latvijā ir apmēram 40%, t.sk. skābās augsnes (pH<5,6) - 25%. Šādās augsnēs netiek pilnībā izmantoti ar organisko mēslojumu un minerālmēsliem iestrādātie augu barības elementi, vienlaikus palielinās iespēja augiem uzņemt veselībai bīstamās radioaktīvās vielas un smagos metālus, kas pazemina produkcijas kvalitāti un samazina tās konkurētspēju. Nepietiekams organisko vielu saturs (<2%) novērojams 46% minerālaugšņu. To veicinājusi vienveidīga augmaiņa un organiskā mēslojuma trūkums (laika posmā no 1990. līdz 1997. gadam samazinājies par 73%). Augšņu degradācijas risku Latvijā palielina arī neapstrādāto lauku platību pieaugums. Pakāpeniski pieaug nelauksaimniecisko aktivitāšu un netradicionālo lauksaimniecības nozaru nozīme saimniecību ienākumu veidošanā. Latvijā attīstās bioloģiskā lauksaimniecība - 2001. gadā Latvijā bija 219 saimniecības, kas nodarbojas ar bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Šīs saimniecības kopā veido 0,2% no visu saimniecību kopskaita un aizņem 0,57% no lauksaimniecībā izmantojamās platības. Vērojams lēns, bet stabils specializēto lauksaimniecības uzņēmumu skaita pieaugums. Politikas dokumenti - Lauksaimniecības subsīdiju izlietošanas koncepcija un programmu pamatojums 1998.-2002. gadam,1997 - Lauksaimniecības ilgtermiņa investīciju kreditēšanas programma, 2001 - Lauku problēmu risināšanas un lauku attīstības koncepcija, 2001 - Lauksaimniecības subsīdiju valsts programma 2002.gadam, 2002 - Lauksaimniecības attīstības 2002. gada programma, 2002 - "ES SAPARD: Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai 2000.-2006." Vides politikas integrācija Vides politikas mērķi integrēti vairākos nozares attīstības dokumentos - "Lauksaimniecības subsīdiju izlietošanas koncepcijā un programmu pamatojumā 1998.-2002. gadam", "ES SAPARD: Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai 2000.-2006." u.c. Liela uzmanība tiek pievērsta preču un pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanai un vides piesārņojuma novēršanai tā rašanās avotā, ko paredz ISO un HACCP sistēmu ieviešana lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumos. Piesārņojuma novēršanas un kontroles kārtību no stacionārajiem piesārņojuma avotiem (fermas, pārstrādes uzņēmumi), un mēslošanas līdzekļiem nosaka likums "Par piesārņojumu" un tam pakārtotie normatīvie akti. 1999. gadā VARAM un ZM kopīgi izstrādāja un apstiprināja Labas lauksaimniecības prakses kodeksu. Nozares programmās u.c. dokumentos tiek integrētas specifisko vides nacionālo programmu un stratēģiju prasības, piemēram, "Bioloģiskās daudzveidības nacionālajā programmā" izvirzītajiem uzdevumiem īpaši liela uzmanība ir pievērsta dokumentā "ES SAPARD: Pirmsiestāšanās pasākumi lauksaimniecības un lauku attīstībai 2000.-2006.", savukārt "Latvijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, 1998.-2010." un "Latvijas bīstamo atkritumu apsaimniekošanas stratēģijas, 1999.-2004." noteikto uzdevumu īstenošanai lauksaimniecības sektorā ir sagatavota koncepcija par dzīvnieku izcelsmes atkritumproduktu savākšanu, pārstrādi un iznīcināšanu. "Lauksaimniecības subsīdiju izlietošanas koncepcija un programmu pamatojums 1998.-2002." paredz pasākumus, kas veicina nacionālā Klimata pārmaiņu samazināšanas politikas plāna ieviešanu. Latvijā ir noteiktas īpaši jutīgās teritorijas pret lauksaimniecisko (īpaši nitrātu) piesārņojumu, apstiprināta starpresoru rīcības komiteja šo teritoriju apsaimniekošanas plānu un vides monitoringa plānu izstrādei un uzraudzībai. Paredzēts veikt tālāku lauksaimniecības izglītības programmu izstrādi, paplašinot vides izglītības komponenti tajās. Ir izveidota sistēma lauksaimniecības nozarē strādājošo tālākizglītības nodrošināšanai, konsultāciju sniegšanai zemniekiem un lauku uzņēmējiem.  Mērķi • Modernizēt lauku saimniecību tehnoloģijas un padziļināt specializāciju. • Attīstīt horizontālo kooperāciju starp tradicionālās un netradicionālās lauksaimniecības produkcijas ražotājiem. • Tālāk attīstīt netradicionālās un bioloģiskās lauksaimniecības nozares. • Popularizēt un ieviest labas lauksaimniecības prakses principus. • Attīstīt lauku saimniecībās ar lauksaimniecību nesaistītus pakalpojumus, nodrošinot lauksaimnieku zināšanu papildināšanu, investīciju pieejamību, tirgus izpēti. • Ieviest integrētas lauksaimniecības sistēmas efektīvai ražošanas un dabas resursu izmantošanai. • Izmantot lauksaimniecībā neizmantotās, īpaši mazāk kvalitatīvās zemes atjaunojamo energoresursu ražošanai. • Veicināt jaunu, efektīvas darbības formu attīstību un modernizēt pārstrādes un uzglabāšanas tehnoloģisko bāzi lauksaimniecības produktu pārstrādes uzņēmumos. 2.4. Mežsaimniecība Latvijas meža zemju platība ir 2,8 milj. ha, t.i., 45% no valsts teritorijas un tai ir tendence palielināties. Latvijas mežu krāja sastāda 546 milj. m3. Galvenās koku sugas, kas veido mežus, ir priede, egle, bērzs, apse, melnalksnis, baltalksnis, osis, ozols u.c. Latvijas meži ir ekoloģiski un saimnieciski ļoti vērtīgi. Ekoloģisko vērtību raksturo meža tipu un sugu daudzveidība, bet ekonomisko vērtību nosaka meža resursu izmantošanas iespējas, kas saistās ar koksnes, kā arī citu meža resursu (medījamie dzīvnieki, ogas, sēnes u.c.) izmantošanu. Tautsaimniecībā nozīmīgākie ir koksnes resursi, kuru ieguve pēdējos 10 gados ir palielinājusies no 4 milj. m3 līdz 11 milj. m3 gadā. Valsts mežu īpatsvars sasniedz 50%, privāto - 43%. Kaut arī meža ciršanas daudzums pēdējos gados ir ievērojami palielinājies, tomēr ciršanas apjoms nepārsniedz 80% no ikgadējā koksnes krājas pieauguma, kas ir 16,5 milj. m3 (5.att.). Lielo mežistrādes apjomu kāpumu galvenokārt izraisījusi privāto mežu iekļaušana saimnieciskajā apritē, kā arī tirgus pieprasījums - koksne un koksnes pārstrādes produkti naudas izteiksmē veido vairāk nekā 40% no Latvijas eksporta. Pēc ekspertu vērtējuma meža nozares ieguldījums iekšzemes kopproduktā sastāda 14-16%. 5. attēls. Koksnes ieguves dinamika [3] Politikas dokumenti -Latvijas meža politika (mērķi un principi), 1998 Vides politikas integrācija Latvijas meža politikā un mežsaimniecības likumdošanā ir integrēti ilgtspējīgas attīstības principi. Latvijas meža politikas mērķis ir nodrošināt meža nozares ilgtspējīgu attīstību, saglabājot meža ekoloģisko vērtību un radot labvēlīgu vidi ekonomikas attīstībai. Tas nodrošina vides un tautsaimniecības līdzsvara saglabāšanas principa ievērošanu mežu apsaimniekošanā. "Meža likums" (2000) un tam pakārtotie MK noteikumi ir izstrādāti ar mērķi regulēt visu Latvijas mežu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Normatīvo aktu sagatavošanā, piedaloties Meža konsultatīvajai padomei, tiek iesaistītas interešu grupas, kas nodrošina atklātības principa ievērošanu. Labākās pieejamās tehnoloģijas un vispiemērotāko risinājumu principa īstenošana veicina konkurenci. "Latvijas meža politikā" integrēts arī aizvietošanas princips, nosakot, ka mežsaimnieciskajā darbībā vēlams izmantot dabiskos procesus imitējošas metodes, tuvinot ekosistēmas to dabiskajai struktūrai un saglabājot bioloģisko daudzveidību. "Meža likums" paredz Meža attīstības fonda izveidi mežsaimniecības atbalsta un attīstības programmu finansēšanai, meža zinātniskajai izpētei, meža īpašnieku izglītošanai un apmācībai. "Meža likums", kā arī "Medību likums" 1995.g. ar grozījumiem 1997.g. un 2000.g. un MK "Medību noteikumi" (1995) nosaka Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas noteikto uzdevumu risinājumus. Meža bioloģiskās daudzveidības uzlabošanai un saglabāšanai izstrādāta dabisko meža biotopu un mikroliegumu noteikšanas metodika. Izglītības, arī vides izglītības jautājumi iekļauti izstrādājamajā "Nacionālajā meža programmā". "Aizsargjoslu likums", kā arī vairāki speciālie likumi nosaka ierobežojumus mežu izmantošanā un meža aizsardzības pasākumus ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās, kā arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Lai nodrošinātu mežu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, dabas un vides aizsardzību, mežsaimnieciskie darbi netiek veikti 11% no kopējās mežu platības, kailcirte ir aizliegta 13% mežaudžu. Dažādu kategoriju aizsargājamās teritorijās ir iekļauti 17% mežu. 6. attēls. Atjaunotās meža platības, ha [3] Mērķi • Izmantot integrētu pieeju ilgtspējīgas mežsaimniecības attīstības nodrošināšanai, saistot meža vērtību izmantošanas iespējas ar citu nozaru pieprasījumu. Meža produktivitātes pilnvērtīgai izmantošanai: - likumā paredzētajā kārtībā nodrošināt nocirsto platību atjaunošanu, mežaudžu kopšanu un meža ceļu ierīkošanu un uzturēšanu, kā arī novērst nelikumīgu koku ciršanu; - nodrošināt nocirstās koksnes lietderīgās izmantošanas paaugstināšanu, veicinot sīkkoksnes, kokzāģēšanas un cirsmu atlieku izmantošanu; • Pievērst lielāku vērību nekoksnes resursu izmantošanai, saistot to ar preču produkcijas ražošanu, kā arī veicināt meža izmantošanu rekreācijai: - Latvijas meža un saistīto nozaru nacionālās programmas koncepcijai pakārtoto programmu izstrāde; - mežsaimniecības sertifikācija; - medību likumdošanas pilnveidošana atbilstoši ES prasībām.  2.5. Zivsaimniecība Zivsaimniecības nozare cieši saistīta ar Latvijas ekonomiskās zonas un teritoriālo ūdeņu, kā arī iekšējo ūdenstilpju dzīvo dabas resursu racionālu un ilgtspējīgu izmantošanu, tai skaitā bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Zivsaimniecības nozarē strādā 1,2% no visiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Īpaši nozīmīgu darba vietu skaitu nozares uzņēmumi nodrošina Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastes ciematos un pilsētās (1.tab.). 1995 1996 1997 1998 1999 2000 Īpatsvars IKP, % 2,3 3,4 3,12 2,48 1,75 1,7 Eksports, milj. Ls 56,9 71,8 51,8 33,1 28,9 30,7 Imports, milj. Ls 9,2 14,7 21,9 16,0 11,8 12,9 Bilance +47,7 +57,1 +29,9 +17,1 +17,1 +17,8 1. tabula. Zivsaimniecības attīstības rādītāji [2] Zvejniecība. Nozares darbība balstīta uz Baltijas jūras un Rīgas līča zivju izejvielu resursiem. No Latvijas ūdeņos reģistrētajām 63 zivju sugām rūpnieciska nozīme ir 34 sugām. Galvenā ekonomiskā vērtība ir brētliņām, reņģēm, mencām un lašiem, kuru nozveja sastāda aptuveni 72-80 tūkst. t gadā jeb gandrīz 99% no kopējā nozvejas apjoma Latvijas jurisdikcijā esošajos ūdeņos. Pēdējos gados vērojama nozvejas apjomu stabilizēšanās. Vienlaikus samazinās Latvijas nozvejas kvotas Baltijas jūrā, īpaši mencām un reņģēm, ko nosaka šo zivju kopējo krājumu samazināšanās. Latvijas nozveja Atlantijas okeānā sastāda aptuveni 40% no Latvijas kopējā nozvejas apjoma.  Zivju apstrāde ir nozare, kurai pieejami vietējie izejvielu resursi un saražotā produkcija galvenokārt tiek eksportēta. Latvija eksportē vairāk nekā 90% no kopējā saražotā zivju produkcijas un zivju konservu apjoma.  Akvakultūra. Latvijā darbojas 7 valsts zivju audzētavas, kur audzē zivju mazuļus to ielaišanai dabiskajās ūdenstilpēs, lai daļēji kompensētu zaudējumus, kādi zivju resursiem radušies sakarā ar hidroelektrostaciju darbību, intensīvo zveju un citu saimniecisko darbību. Šie uzņēmumi zivju resursu valsts atražošanas programmas ietvaros papildina iekšējās ūdenstilpes ar vērtīgām zivju sugām (laši, taimiņi, zandarti, nēģi, vimbas), tādējādi veidojot stabilu iekšzemes ūdeņu zivju resursu bāzi, kas rada apstākļus arī tādas jaunas jomas attīstībai kā makšķerēšanas tūrisms. Galvenās audzējamās zivju sugas ir karpas, līņi, karūsas un foreles. Zemniekus pēdējos gados ieinteresējusi vēžu audzēšana, kas nākotnē varētu kļūt par perspektīvu uzņēmējdarbības veidu. Politikas dokumenti - Zivsaimniecības attīstības valsts programmas, 1995.- 2010. apakšprogrammas: - Zivrūpniecības attīstības programma, 2001. - 2006. - Zvejas flotes attīstības programma, 2001. - 2003. - Zivju resursu valsts atražošanas programma, 2000.- 2010. Vides politikas integrācija Latvijas vides politikas mērķi integrēti "Zvejniecības likumā", "Zivrūpniecības attīstības programmā", "Zvejas flotes attīstības programmā" un "Zivju resursu valsts atražošanas programmā". Atklātības principa ievērošanu nodrošina Zivsaimniecības konsultatīvās padomes un Makšķerēšanas lietu konsultatīvās padomes darbība, kas ļauj iesaistīt valsts un sabiedriskās organizācijas zivsaimniecības politikas veidošanā un nozarei svarīgu jautājumu risināšanā. Zivsaimniecības politikā integrētas "Bioloģiskās daudzveidības nacionālās programmas" prasības, kas pamatā iekļautas "Zvejniecības likumā" un normatīvajos aktos, kas reglamentē zveju teritoriālajos, ekonomiskās zonas un iekšējos ūdeņos, kā arī zivju resursu atjaunošanu. Likums "Par piesārņojumu" un tam pakārtotie normatīvie akti nosaka prasības virszemes ūdeņu kvalitātei, kā arī integrēto vides atļauju sistēmu zivju pārstrādes uzņēmumiem. Lai saglabātu Latvijas zivju krājumus cilvēka darbības rezultātā pārveidotajā vidē, Latvijas ūdeņos ik gadu jāizlaiž 9 milj. lašu, taimiņu, zandartu, vimbu, plaužu u.c. zivju mazuļu un 38 milj. taimiņu, nēģu, līdaku u.c. zivju kāpuru, ko plānots sasniegt līdz 2005. gadam. 2000. gadā ūdenstilpēs izlaida 14,7 milj. dažādu zivju mazuļu un kāpuru, kas ir par 45% vairāk nekā 1991. gadā (7. attēls). Salīdzinot ar 1995.-1998. gadu, ir vērojams kritums, tomēr pēdējos gados palielinājies zivju mazuļu izlaišanas apjoms, kuru dzīvotspēja ir lielāka nekā kāpuriem. 7. attēls. Izlaisto zivju mazuļu un kāpuru skaits [3] Mērķi • Sabalansēt zivju apstrādes un zvejniecības uzņēmumu ražošanas jaudu ar pieejamiem zivju resursiem un produkcijas realizācijas iespējām. • Īstenot strukturālos pasākumus nozares uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanai. • Modernizēt un atjaunot zvejas flotes kuģus. • Attīstīt akvakultūras uzņēmumus. • Attīstīt zivsaimniecības izglītības un zinātnes intelektuālo potenciālu, veicināt sadarbību starp zinātni, izglītības iestādēm un zivsaimniecības uzņēmumiem, paaugstināt nozarē strādājošo profesionalitāti. • Izstrādāt un īstenot upju sateces baseinu apsaimniekošanas plānus un programmas, kas veicinās ūdens kvalitātes uzlabošanos un labvēlīgi ietekmēs zivju resursu attīstību.  2.6. Transports Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis un neaizsalstošās jūras ostas nodrošina iespējas attīstīt iekšzemes un starptautisko kravu un pasažieru pārvadājumus, piedāvāt kvalitatīvus un konkurētspējīgus tranzītpakalpojumus, būt par svarīgu posmu tirdzniecības attīstībā starp austrumiem un rietumiem. Transports ir viena no visnozīmīgākajām un dinamiskākajām tautsaimniecības nozarēm valstī (2.tab.). 2000. gadā transporta un sakaru īpatsvars valsts IKP veidoja 16,2%, bet nozarē nodarbinātie - 8,2% no valstī kopējā nodarbināto skaita. Apmēram 75% no dzelzceļa kravu pārvadājumiem, 90% no ostās pārkrautajām kravām, ap 60% autopārvadājumu no un uz ostām ir tranzītpārvadājumi. Latviju šķērso I Eiropas transporta koridors (Via Baltica) un I A Eiropas transporta koridors (Via Hanseatica). Ļoti svarīga ir Ventspils, Rīgas un Liepājas jūras ostu sasaiste ar I, II un IX Eiropas transporta koridoru.  Autoceļu kopgarums ir 69,7 tūkst. km, vienotā autoceļu tīkla vidējais blīvums - 1,08 km/km2, kas uzskatāms par pietiekošu, lai apmierinātu iedzīvotāju un komercdarbības vajadzības. Lielākie dzelzceļa kravu pārvadājumi tiek veikti Austrumu - Rietumu koridorā, bet pasažieru pārvadājumi - elektrovilcienu satiksmes zonā. Ekspluatējamo dzelzceļa līniju galveno ceļu garums 2000. gada beigās bija 2412,9 km, no tiem 257,9 km elektrificēti. Pa dzelzceļu tiek pārvadāti aptuveni 55% no visu Latvijā pārvadāto kravu un aptuveni 5% pasažieru apjoma (8.att.). Attīstīta transporta infrastruktūra savieno Latvijas ostas ar Krievijas un citu NVS valstu reģioniem, veidojot vienu no īsākajiem un ekonomiski izdevīgākajiem tranzīta koridoriem starp Austrumu un Rietumu tirgiem. Latvijas ostās tiek pārkrauti vairāk nekā 50 milj. t kravu gadā. Pieaug gaisa satiksmē pārvadāto pasažieru skaits - 2001. gadā kopā no un uz Rīgu ir pārvadāti 622,6 tūkst. pasažieru, kas ir par 8,4% vairāk nekā 2000. gadā. Lai gan Latvijā ir optimāls transporta infrastruktūras izvietojums, tomēr daudzviet tās šobrīd zemā kvalitāte ietekmē transporta pakalpojumu kvalitāti un konkurētspēju. Politikas dokumenti - Transporta attīstības nacionālā programma 1996.-2010., 1995 - Ceļu satiksmes drošības nacionālā programma 2000.-2006., 2000 - Koncepcija par vienota maršrutu tīkla aģentūras izveidi, 2001 - Latvijas dzelzceļa restrukturizācijas programma, 2001 - Velotransporta attīstības valsts programma, 1999 Vides politikas integrācija Nozares politikā integrēti Latvijas vides aizsardzības politikas ilgtermiņa mērķi, principi un politikas īstenošanas līdzekļi. Pamatā tie atspoguļoti "Transporta attīstības nacionālajā programmā, 1996.-2010.", kurā iekļauta apakšprogramma "Videi draudzīgas transporta sistēmas izveidošana". Tās mērķis ir plānveidīga, videi draudzīgas transporta sistēmas veidošana. Apakšprogrammā uzsvērta nepieciešamība integrēt nozares attīstību teritorijas plānošanā. Tajā pašā laikā pietrūkst finansu līdzekļu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai infrastruktūras objektu tuvumā, kas būvēti PSRS laikos. Ievērojot vides aizsardzības prasības, ir rekonstruēti un uzlaboti jau esošie autoceļu posmi, bet jauni autoceļi, dzelzceļa līnijas u.c. kopš 1990. gada nav būvēti. Pastāvot pašreizējam finansiālam apjomam, iespējamais investīciju ieguldījums savvaļas dzīvnieku aizsardzībā infrastruktūras objektu tuvumā ir neliels. "Transporta attīstības nacionālā programma" paredz tādu vides politikas principu kā "piesārņojuma novēršana tā rašanās avotā" un "atklātības principa" īstenošanu, veidojot nozares politiku. Ir izstrādāts "Dzelzceļa vides aizsardzības politikas plāns", un top tā ieviešanas rīcības programma. 8. attēls. Kravu apgrozība, milj. t km [2] Gads Vieglās automašīnas Kravas automašīnas Autobusi Motocikli 1995 331,84 68,67 16,47 15,79 1996 379,90 72,91 17,28 18,44 1997 431,82 76,77 18,56 19,27 1998 482,67 84,94 11,51 19,41 1999 525,57 90,22 11,56 20,06 2000 556,77 97,08 11,50 20,73 2001 586,21 99,71 11,29 21,37  2. tabula. Autotransporta līdzekļu skaita dinamika, tūkst.[4] Mērķi • Izveidot vienotu pasažieru pārvadājumu sistēmu, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar kvalitatīviem un pieejamiem sabiedriskā transporta pakalpojumiem. • Izveidot Latvijā pasažieru un kravu pārvadājumu tīklu kā kopējā Baltijas un Eiropas ziemeļu daļas pasažieru un kravu pārvadājumu tīkla daļu. • Realizēt reģionālo autoceļu sakārtošanas programmu, lai samazinātu reģionālās atšķirības. • Izstrādāt un ieviest efektīvu dotāciju mehānismu pasažieru dzelzceļa pārvadājumu attīstības nodrošināšanai. • Attīstīt mazās ostas, t.sk. veikt infrastruktūras rekonstrukciju, attīstīt jahtu tūrismu. • Ieviest videi draudzīgu transporta sistēmu: - popularizēt ekonomiskus un videi draudzīgus transporta veidus un radīt priekšnoteikumus to ieviešanai, - uzlabot automobiļu tehniskā stāvokļa kontroles kvalitāti, - noteikt ieteicamos maršrutus bīstamo kravu pārvadājumiem, - attīstīt velotransportu.  2.7. Tūrisms Kopš 1991. gada Latvijā tūrisma nozare, nemitīgi pilnveidojoties, pakāpeniski iekļaujas Eiropas un pasaules tūrisma apritē. Tūrisms attīstās saskaņā ar Eiropas Savienības, Pasaules tūrisma organizācijas, Pasaules ceļojumu un tūrisma padomes, Hāgas tūrisma deklarācijas, 1992. gada ANO konferencē par vidi un attīstību akceptēto Rīcības plānu 21.gadsimtam (Agenda 21), Baltijas jūras reģiona tūrisma sektoram noteiktajām vadlīnijām un rekomendācijām, kā arī atbilstoši nacionālajiem politikas plānošanas dokumentiem un normatīvajiem aktiem. Eiropas Savienībā tūrisma pakalpojumu eksporta īpatsvars IKP vidēji ir 5%, kas sakrīt ar tūrismā tieši nodarbināto īpatsvaru kopējā nodarbināto skaitā. Latvijā 2000. gadā tas bija attiecīgi 1,8% un 0,34%. Pēdējā laikā pieaug Latviju apmeklējušo ārvalstnieku skaits - 2001. gadā tas bija lielākais pēdējo 8 gadu laikā un sasniedza 2 milj. cilvēku. Tomēr Latvijas tūrisma maksājumu bilance vēl joprojām ir negatīva - 2001. gadā kopējie ārvalstnieku izdevumi Latvijā bija 70,8 milj. latu, bet Latvijas iedzīvotāju izdevumi ārvalstīs - 137 milj. latu. Arī vidējais ārvalstnieku uzturēšanās ilgums Latvijā atpaliek no Latvijas ceļotāju uzturēšanās ārvalstīs: attiecīgi 1,8 un 2,8 diennaktis. Latvijas tūrisma nozares attīstību pozitīvi ietekmē iesaistīšanās Eiropas "Zilo karogu" kustībā kopš 1997.gada. Zilais karogs ir ekosertifikāts, kas apliecina pludmales, jahtu ostas atbilstību augstiem vides standartiem. 2002. gadā Zilais karogs piešķirts Majoru, Bulduru, Ventspils un Liepājas pludmalēm, kā arī Ventspils jahtu ostai. Politikas dokumenti • Latvijas tūrisma attīstības koncepcija, 1997 • Latvijas tūrisma attīstības nacionālā programma 2001. - 2010.gadam, 2001 • Ekotūrisma attīstības stratēģija, 2001 • Lauku tūrisma attīstības mērķprogramma, 2000 Vides politikas integrācija "Latvijas tūrisma attīstības nacionālajā programmā 2001. - 2010.gadam" kā viens no nozīmīgākajiem priekšnoteikumiem tūrisma attīstībai minēta "zaļā sertifikāta" ieviešana. Patlaban tiek izstrādāti kritēriji šī sertifikāta iegūšanai, apzināti tūrisma uzņēmumu īstenotie vides aizsardzības pasākumi. Lai nodrošinātu dabas resursu racionālu un ilgtspējīgu izmantošanu, projekta "Tūrisma ietekmes uz vidi novērtējums vides ietilpības kontekstā Latvijā" (2001, SIA "Estonian, Latvian & Lithuanian Environment", valsts pasūtīts pētījums, Ls 3500) ietvaros pētīta dažādu tūrisma veidu ietekme uz dabas vidi, noteikti indikatori tūrisma slodzes novērtēšanai, kā arī izstrādāti ieteikumi konkrētu pasākumu veikšanai, kas vienlaicīgi veicinātu kvalitatīvu tūrisma produktu un pakalpojumu izveidi Latvijā un nodrošinātu dabas aizsardzību. Mērķi • Attīstīt un pilnveidot tūrisma resursus, infrastruktūru, produktus un pakalpojumus, t.sk. attīstīt vienotu tūrisma informācijas sistēmu. • Galvenajos tūrisma tirgos atvērt tūrisma informācijas birojus. • Tūrisma nozarē ieviest kvalitātes pārvaldības sistēmas. • Attīstīt ilgstpējīgu lauku tūrismu, ekotūrismu, kūrortu un dziedniecisko tūrismu, velotūrismu un jahtu tūrismu.  2.8. Izglītība Kopš 1991. gada ir notikušas lielas pārmaiņas izglītības sistēmā kopumā. Ir mainījusies izglītības organizācija un izglītības sistēmas struktūra. Ir izstrādāti daudzi jauni dokumenti, kas, atbilstoši izglītības pakāpei un veidam, nosaka izglītības galvenos mērķus un uzdevumus, izglītības obligāto saturu, iegūtās izglītības vērtēšanas kritērijus un kārtību. Izglītības iestādes ir ieguvušas lielāku patstāvību, kas reizēm apgrūtina jaunu ideju ieviešanu visās izglītības iestādēs vienlaicīgi.  Baltic 21 programma saskaņā ar Baltijas jūras reģiona valstu izglītības ministru vienošanos 2000. gadā tika papildināta ar astoto - izglītības sektoru. Tika formulēts mērķis paaugstināt sabiedrības izglītības līmeni un palielināt zināšanas par ilgtspējīgu attīstību. Pamatojoties uz politisko dokumentu - Hāgas Deklarāciju, tika izveidota rīcības programma Baltic 21E, kas nosaka izglītības ilgtspējīgai attīstībai galveno mērķi un mērķus vispārējai izglītībai, augstākai izglītībai un pieaugušo izglītībai. Dokuments ir tulkots latviešu valodā un tiks izplatīts Latvijas vispārizglītojošās skolās, augstākās izglītības iestādēs un iestādēs.  Vispārējā izglītība. 2002. gadā darbojas 1066 visu veidu vispārizglītojošās skolas un 126 profesionālās izglītības iestādes, kurās kopumā mācās 399600 skolēnu. Kopš 90. gadu sākuma daudzas skolas Latvijā piedalās starptautiskos vides izglītības projektos - " Baltijas jūras projekts", " Gaisa piesārņojums Eiropā", " Dabas vērotāji", u.c. Turpinot vides izglītības integrāciju, skolas to iekļāvušas savās izglītības programmās. Skolēni izstrādā vides projektus, piedalās talkās un akcijās. Jau septiņus gadus valstī tiek organizēta vides projektu olimpiāde, kur piedalās skolēni no visas Latvijas. Ir izveidots vides izglītības koordinatoru tīkls, kas koordinē vides izglītības un izglītības ilgtspējīgai attīstībai ieviešanu skolās. Pieaugušo izglītība. 2002. gadā 367 iestādes nodarbojas ar pieaugušo iedzīvotāju apmācību, piedāvājot 5101 programmu, kurās mācās 204856 personas. Latvijas Pieaugušo izglītības asociācija piedāvā plašu pieaugušo izglītības spektru, arī aptuveni 200 nevalstiskās organizācijas Latvijā darbojas vides izglītības jomā. Latvijā darbojas 26 reģionālie pieaugušo izglītības centri. Vides izglītības organizācijas ir izveidojušas sekmīgu savstarpējo sadarbību, kā arī sadarbojas ar pašvaldībām, uzņēmējiem, skolām, muzejiem, bibliotēkām, tūrisma organizācijām, augstskolām, tālmācības centriem u.c. Pieaugušo vides izglītošanā biežāk izmantotās metodes ir lekcijas, semināri, patstāvīgais darbs, projekti, multimēdiju apmācība. Piemēram, vides un ilgtspējīgas attīstības tematikai veltīti kursi "Rīcības programma 21", "Vides komunikācija", "Ietekmes uz vidi novērtējums". Kā problēma atzīmējama viegli uztveramas informācijas nepietiekamība, motivācijas trūkums, izglītības iespēju trūkums pusmūža un vecākā gada gājuma cilvēkiem.  Augstākā izglītība. 2002. gadā darbojas 36 augstskolas un koledžas, kurās mācās 110500 studentu. Latvijā 40% augstāko mācību iestāžu ir izstrādāti ilgtspējīgas attīstības plāni vai politika, un 30% - vides izglītības plāni vai politika. Visas augstākās mācību iestādes bakalaura studiju programmās piedāvā studiju kursus par vides un ilgtspējīgas attīstības tēmām. 31% augstāko mācību iestāžu tematiskos kursus piedāvā visiem studentiem, 36% - daļai studentu, 50% augstskolu izglītību ilgtspējīgai attīstībai piedāvā integrētu kursu veidā. Aptuveni 40% augstāko mācību iestāžu piedāvā tālākizglītību par vides un attīstības tēmām vidējā un augstākā līmeņa lēmumu pieņēmējiem un skolotājiem. Laikā no 1995. līdz 2000. gadam aptuveni 55% augstāko mācību iestāžu bija izstrādāti ilgtspējīgas attīstības sadarbības projekti ar vietējām pašvaldībām un 36% - ar rūpniecības uzņēmumiem. Politikas dokumenti  • Vides izglītības koncepcija vispārizglītojošām skolām,1995 • Vides izglītības vadlīnijas pamatskolai", 1996 • Latvijas Pieaugušo izglītības koncepcija, 1998 • Valsts pamatizglītības standarts, 2000 • Valsts vispārējās vidējās izglītības standarts, 2000 • Nacionālā vides saziņas un izglītības stratēģija, 2001 • Sabiedrības veselības stratēģija, 2001 • Mācību priekšmetu standarti pamatskolai, 2002 Vides politikas integrācija 1994. gadā tika izstrādāta Vides izglītības koncepcija Latvijas vispārizglītojošajām skolām, kura noteica vides izglītības mērķus, saturu, vides izglītības formas, kompetences un atbildību, izmantojot Agenda 21. Atbilstoši koncepcijai tika izstrādātas Vides izglītības vadlīnijas pamatskolai, kurās paredzēts vides izglītību integrēt visu mācību priekšmetu saturā. Ar dažādu organizāciju finansiālu atbalstu tika izstrādāti mācību līdzekļi, lai palīdzētu skolotājiem īstenot vides izglītību skolās. Daudzus mācību līdzekļus skolas saņēma bez maksas, paralēli organizējot skolotājiem apmācības kursus par šo līdzekļu izmantošanu. Kopš 2001. gada "Reģionālais vides centrs" īsteno projektu "Skolas ilgtspējīgai attīstībai Baltijas valstīs", kura ilgtermiņa mērķis ir veicināt ilgtspējīgu attīstību Latvijā, integrējot izglītību ilgtspējīgai attīstībai skolu izglītības programmās un ārpusklases aktivitātēs. Mērķi • Nodrošināt pedagogu apmācību ilgtspējīgas attīstības satura integrācijai. • Nodrošināt vides aizsardzības un izglītības ilgtspējīgai attīstībai pieejamību visiem. • Nodrošināt sociālo vienlīdzību izglītības pieejamībā. • Nodrošināt elastīgas iespējas apgūt izglītību visa mūža garumā.  3. Sociālā sfēra 3.1. Iedzīvotāji Iedzīvotāju kopskaits Latvijā ir 2,346 miljoni, vēl mazāks tas ir tikai 10 Eiropas valstīs. Savukārt pēc platības Latvija pārsniedz 18 Eiropas valstu teritoriju, tātad iedzīvotāju blīvums Latvijā ir mazāks par vidējo Eiropā. Turklāt laika posmā starp pēdējām tautas skaitīšanām 10 gados iedzīvotāju blīvums vēl sarucis no 41 līdz 37 cilvēkiem uz 1 km2. Iedzīvotāju skaita samazināšanās (vidēji par 1% gadā) notikusi emigrācijas rezultātā un mirstībai pārsniedzot dzimstību. Vislielākās pārmaiņas ir skārušas dzimstību. Summārais dzimstības koeficients ir samazinājies no 2,035 1990. gadā līdz 1,237 2000. gadā. XX gadsimta nogalē dzimstība Latvijā nodrošināja paaudžu nomaiņu tikai par 60% (9.att.). Zemais dzimstības līmenis lielā mērā izskaidrojams ar radikālajām sociālajām, politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām, kas kopumā pazemināja iedzīvotāju dzīves līmeni. Nedrošība par spēju nodrošināt bērniem pilnvērtīgu audzināšanu un izglītību ir viens no iemesliem, kādēļ dzimstības rādītāji ir tik zemi. Latvijā, sākot ar 1991. gadu, ieviesti gan vienreizēji izmaksājams, gan regulāri izmaksājamie valsts pabalsti ģimenēm ar bērniem. Tomēr pabalstu apjoma pieaugums ir lēnāks nekā dzīves izmaksu pieaugums. Atbalstu kopapjoms pagaidām nesasniedz Eiropas Padomes dalībvalstīm ieteikto - 1,5% no IKP. Dzimstības pazemināšanās ietekme uz iedzīvotāju skaita dinamiku Latvijā, tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs, ir īpaši jūtama salīdzinoši augstas mirstības dēļ. Lai gan pēdējos desmit gados zīdaiņu mirstība pakāpeniski samazinās, tomēr šie rādītāji joprojām vērtējami kā augsti. Zīdaiņu mirstība Latvijā 2001.gadā - 11 gadījumi uz 1000 dzīvi dzimušiem. Tas liecina par nepietiekami labvēlīgu sociālo vidi un pieaugušo veselības stāvokli. Vidējais paredzamais mūža ilgums Latvijā ir starp zemākajiem Eiropā, vīriešiem tas ir par 11 gadiem mazāks nekā sievietēm. Nelabvēlīgo demogrāfisko procesu dēļ notiek strauja sabiedrības novecošanās. Pensijas vecumu pārsniegušo (65 gadu un vecāku) cilvēku īpatsvars 10 gados ir palielinājies no 11,8% 1989. gadā līdz 14,9% 2000. gada sākumā. Tiek prognozēts, ka turpmākajos gadu desmitos vecāko ļaužu īpatsvars pārsniegs 16-17%. Pieņemot būtiskus politiskos lēmumus, ir svarīgi attīstīt pasākumus, kas ir vērsti uz iedzīvotāju sastāva atjaunošanu, lai mazinātu pašreizējo sociālās drošības sistēmas slodzi. Politikas dokumenti - Pasākumu programma demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, 1998 - Pamatnostādnes koncepcijas "Valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem" izstrādei, 2000 - Koncepcija "Valsts ģimenes politika", 2002 (sagatavošanā) Mērķi • Veicināt paaudžu nomaiņai nepieciešamo dzimstības pieaugumu, attīstot un pilnveidojot ģimeņu politiku valstī. • Veicināt veselīga dzīvesveida izplatību, pakāpenisku abu dzimumu pārstāvju mūža ilguma pieaugumu. 9. attēls. Dzimstības un iedzīvotāju vecumsastāva pārmaiņas [8]  3.2. Nodarbinātība Tautsaimniecības pārveidību un migrācijas rezultātā laikā no 1991. līdz 2000.gadam nodarbināto iedzīvotāju skaits ir samazinājies par 370 tūkstošiem. Sākot ar 1994.gadu, nodarbināto skaits ir stabilizējies un krasi vairs nemainās, kas saistīts ar ekonomikas stabilizēšanos šajā laika posmā. 2000. gadā iedzīvotāju nodarbinātības līmenis bija 48,5% (nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā). Sieviešu nodarbinātības līmenis ir zemāks par vidējiem rādītājiem. Pēdējo gadu laikā tā svārstības ir bijušas nenozīmīgas, un 2000.gadā tas sastādīja 43,5%. Pagaidām ekonomiskie un sociālie apstākļi nodrošina labvēlīgāku iespēju atrast darbu vīriešiem. Lielāko daļu no nodarbināto kopskaita veido darba ņēmēji: 1996. gadā darba ņēmēju bija 84,8%, 2000. gadā - 85,3%. Darba devēju īpatsvars būtiski nav mainījies, neliels pieaugums vērojams tikai pēdējos divos gados. Darba devēju un pašnodarbināto īpatsvars Latvijā ir salīdzinoši neliels, kas 2001.gadā sastāda 10% no nodarbināto skaita, tātad pastāv potenciāls pašnodarbinātības attīstībai. Pārejā no plānotās ekonomikas uz tirgus ekonomiku būtiski mainījās nodarbināto sadalījums pa tautsaimniecības nozarēm. Latvijā šis process turpinās, un laika posmā no 1996. līdz 2001.gadam būtiski samazinājies strādājošo skaits lauksaimniecībā un rūpniecībā (par 19%), bet palielinājies pakalpojumu nozarēs un celtniecībā (par 8%) (10.att.). Arī nākotnē paredzama lauksaimniecības sektora samazināšanās, kas prasīs darbaspēka pārstrukturizāciju. Darba meklētāju skaits un īpatsvars no ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem laikā no 1996. līdz 1998. gadam strauji samazinājies par 56,1 tūkst. cilvēku un 4,5 procentpunktiem. Turpmākajos gados bija vērojams neliels pieaugums - 2000. gadā darba meklētāju kopskaits bija 165,1 tūkst. cilvēku, bet īpatsvars 14,6%. Darba meklētāju īpatsvars Latvijā augstāks ir vīriešu vidū - 15,6%, savukārt sievietēm 2000. gadā tas bija 13,5% (11.att.). Kā pozitīva tendence jāatzīmē jaunāko vecuma grupu darba meklētāju īpatsvara samazināšanās. Nodarbinātības ies …