Par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirm

Par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2017. gada 10. februārī lietā Nr. 2016-06-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Kaspars Balodis, Gunārs Kusiņš, Uldis Ķinis, Sanita Osipova un Ineta Ziemele, pēc konstitucionālās sūdzības, kuru iesniedzis Raimonds Lazdiņš, piedaloties konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pilnvarotajiem pārstāvjiem Laurim Liepam un Mārtiņam Pētersonam, kā arī institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajai pārstāvei Ilzei Tralmakai, ar tiesas sēdes sekretāri Mariju Paulu Pēci, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28. pantu, tiesas sēdēs ar lietas dalībnieku piedalīšanos Rīgā 2016. gada 13. decembrī, kā arī 2017. gada 3. un 11. janvārī izskatīja lietu "Par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas, 13. panta trešās un ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Likums "Par valsts noslēpumu" pieņemts 1996. gada 17. oktobrī un stājies spēkā 1997. gada 1. janvārī. Tas ir vairākas reizes grozīts. Pieteikuma iesniegšanas brīdī likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa noteica: "(5) Nolēmumu par atteikumu izsniegt speciālo atļauju persona var pārsūdzēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram 10 dienu laikā no dienas, kad tā uzzināja par šo nolēmumu. Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu persona var pārsūdzēt 10 dienu laikā no dienas, kad tā uzzināja par šo lēmumu, ģenerālprokuroram, kura lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tas nosūtāms izpildei valsts drošības iestādei." Savukārt šā likuma 13. panta trešā un ceturtā daļa noteica: "(3) Nolēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu, tās termiņa nepagarināšanu vai kategorijas pazemināšanu persona var pārsūdzēt šā likuma 11. panta piektajā daļā paredzētajā kārtībā. Laikā līdz galīgā lēmuma pieņemšanai personai tiek liegta pieeja valsts noslēpumam. (4) Ja amatpersonai vai darbiniekam, pamatojoties uz šā panta pirmās daļas 2.-4. punktu, tiek anulēta speciālā atļauja vai netiek pagarināts speciālās atļaujas termiņš, tas ir pietiekams pamats uzskatīt, ka šī persona neatbilst ieņemamam amatam (veicamajam darbam), kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību. Šāda persona pēc galīgā lēmuma pieņemšanas nekavējoties pārceļama darbā, kas nav saistīts ar valsts noslēpumu, vai ar to izbeidzamas darba (dienesta) attiecības, un turpmāk tai ir liegts saņemt speciālo atļauju. Persona, kurai ir pazemināta speciālās atļaujas kategorija, pārceļama atbilstošā darbā vai, ja tas nav iespējams, izbeidzamas darba (dienesta) attiecības ar to." 2. Satversmes tiesa 2003. gada 23. aprīlī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2002-20-0103 "Par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas un Ministru kabineta 1997. gada 25. jūnija noteikumu Nr. 226 "Valsts noslēpuma objektu saraksts" XIV nodaļas 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2002-20-0103). Šajā spriedumā Satversmes tiesa atzina likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piekto daļu, kā arī apstrīdēto Ministru kabineta noteikumu normu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantam. 3. Pieteikuma iesniedzējs Raimonds Lazdiņš (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz Satversmes tiesu izvērtēt likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas un 13. panta trešās un ceturtās daļas (turpmāk arī - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. Pieteikumā apstrīdēts arī Ministru kabineta 2004. gada 26. oktobra noteikumu Nr. 887 "Valsts noslēpuma objektu saraksts" (turpmāk - Noteikumi Nr. 887) 2.10.6. apakšpunkts, saskaņā ar kuru valsts noslēpuma, NATO, Eiropas Savienības, ārvalstu, starptautisko organizāciju un institūciju klasificētās informācijas speciālie aizsardzības līdzekļi, paņēmieni un kontroles pasākumi (piemēram, aptaujas lapas) ir konfidenciāli. Satversmes tiesas 1. kolēģija 2016. gada 15. aprīļa lēmumā atteicās ierosināt lietu par šīs tiesību normas iespējamo neatbilstību Satversmei. 3.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka 2005. gadā viņam piešķirta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam (turpmāk - speciālā atļauja). 2007. gada 8. februārī viņš noslēdzis darba līgumu ar VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" un bijis tās Drošības departamenta direktors līdz 2013. gada 6. decembrim, kad darba devējs izdevis rīkojumu par viņa atstādināšanu no darba, nosakot aizliegumu atrasties darba vietā. Vēlāk VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" izdevusi vēl vairākus rīkojumus attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju, bet viņš par tiem cēlis prasību tiesā un tiesvedība risinājusies viņam labvēlīgi. 2015. gada 26. janvārī Drošības policija pieņēmusi lēmumu anulēt Pieteikuma iesniedzējam piešķirto speciālo atļauju. Drošības policijas lēmumu Pieteikuma iesniedzējs pārsūdzējis Satversmes aizsardzības biroja (turpmāk - SAB) direktoram, kurš viņu uzaicinājis uz pārrunām un 2015. gada 7. augustā pieņēmis lēmumu Nr. 5.2-10/15/369 par sūdzības noraidīšanu. SAB direktora lēmumu Pieteikuma iesniedzējs pārsūdzējis ģenerālprokuroram, kurš 2015. gada 16. septembrī pieņēmis galīgo lēmumu Nr. 8-63-14/433 par Pieteikuma iesniedzēja sūdzības noraidīšanu. Pieteikuma iesniedzējs neesot iepazīstināts ar speciālās atļaujas anulēšanas pamatojumu un neesot informēts par to, kādus pārkāpumus pieļāvis. Ģenerālprokurora lēmumā esot vispārīgi norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējs pārkāpis kārtību, kāda noteikta darbam ar valsts noslēpumu, tā izmantošanu un aizsardzību, un pārbaudes materiālos esot ziņas, kas dod pamatu apšaubīt Pieteikuma iesniedzēja uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu. Lēmums esot pamatots ar likuma "Par valsts noslēpumu" 9. panta trešās daļas 6. punktu un 13. panta pirmās daļas 2. un 3. punktu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka speciālā atļauja anulēta tādēļ, ka darba tiesiskās attiecības ar viņu darba devējam nebija izdevies izbeigt ar citiem līdzekļiem. Savukārt pārrunas pie SAB direktora organizētas, lai formāli izpildītu Ministru kabineta 2004. gada 6. janvāra noteikumu Nr. 21 "Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 21) 11.1 punkta prasības. Tā kā bez speciālās atļaujas Pieteikuma iesniedzējs nav varējis pildīt savus darba pienākumus, viņš 2015. gada 16. septembrī piekritis izlīgumam ar darba devēju, vienojoties par to, ka tiek izbeigtas darba tiesiskās attiecības un arī visas uzsāktās tiesvedības. 3.2. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas nosaka speciālās atļaujas anulēšanas kārtību un ierobežo ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu aizsargātās tiesības uz pieeju tiesai. Uz šo kārtību esot attiecināmas Satversmes 92. pantā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantā nostiprinātās procesuālās garantijas. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka viņa prasījumu nevar uzskatīt par izspriestu spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103. Efektīvam tiesību aizsardzības līdzeklim esot jābūt objektīvam un neatkarīgam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata: tas, ka ģenerālprokurora lēmums jautājumā par speciālās atļaujas anulēšanu nav pārsūdzams, neatbilst garantijām, kuras noteiktas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā un Konvencijas 13. pantā. Apstrīdētajās normās esot paredzētas ģenerālprokurora tiesības kontrolēt drošības iestāžu, tostarp SAB direktora, pieņemtos lēmumus, taču ģenerālprokurors esot tieši atkarīgs no šīm iestādēm, jo tās jebkurā brīdī varot pieņemt lēmumu par pašam ģenerālprokuroram piešķirtās speciālās atļaujas anulēšanu. Tādējādi ģenerālprokurors neesot pilnībā neatkarīgs no valsts drošības iestādēm. Ar apstrīdētajām normām tiekot pārkāpts tiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošais procesuālo tiesību vienlīdzības jeb līdzvērtīgu iespēju princips, kā arī tiesības tikt uzklausītam. Personai, kurai tiek anulēta speciālā atļauja, neesot iespēju uzzināt anulēšanas iemeslus. Līdz ar to apstrīdētajās normās paredzētā iespēja pārsūdzēt lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu esot bezjēdzīga, jo persona nevarot izteikt iebildumus un sniegt paskaidrojumus attiecībā uz apstākļiem, kuri tai nav zināmi. Apstrīdētajās normās noteiktā kārtība ierobežojot procesuālā taisnīguma principu, kuru arī aizsargājot Satversmes 92. panta pirmais teikums. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām tiek ierobežotas arī viņam Satversmes 96. pantā paredzētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jo viņam liegtas tiesības iegūt informāciju, kas bijusi par pamatu speciālās atļaujas anulēšanai. Tāpat ar apstrīdētajām normām esot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības, jo sakarā ar speciālās atļaujas anulēšanu viņš bijis spiests pamest darbu un arī turpmāk nevarot veikt tādu darbu vai ieņemt tādu amatu, kas prasa speciālās atļaujas saņemšanu. 3.3. Apstrīdētās normas nepietiekami skaidri nosakot kompetento iestāžu pilnvaru apjomu un tādēļ neaizsargājot personas no patvaļīgas iejaukšanās to pamattiesībās. Proti, apstrīdētās normas ļaujot bez pamatojuma veikt darbības, kuru tiesiskumu nevarot pārbaudīt neviens neatkarīgs subjekts, piemēram, tiesa. Tāpat apstrīdētās normas neparedzot procesuālās garantijas personai, par kuru tiek pieņemts lēmums, piemēram, neparedzot tai tiesības kaut vai ierobežotā apjomā iepazīties ar informāciju, kas ir pamatā attiecīgā lēmuma pieņemšanai, nedz arī apstrīdēt šīs informācijas patiesumu. Vairāk nekā 10 gadus pēc sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 pieņemšanas atbildīgās iestādes joprojām piemērojot apstrīdētās normas, neievērojot Satversmes 92. panta prasības. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksē izstrādātajiem likuma kvalitātes kritērijiem. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas, lai tiktu aizsargāts valsts noslēpums, un tādējādi to leģitīmais mērķis ir valsts un sabiedrības drošības aizsardzība. Taču Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu esot nevis ierobežotas, bet gan atņemtas pēc būtības, un tas neesot pieļaujams nekādos apstākļos. Likumdevējam vajadzējis izveidot tādu sistēmu, kas nodrošinātu personas pamattiesības, proti, ļautu personai iepazīties ar pārbaudes lietu vismaz tādā apjomā, ka netiek apdraudētas valsts drošības intereses un netiek aizskarta operatīvo darbinieku konfidencialitāte, kā arī dotu personai iespēju lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu pārsūdzēt tiesā, ja nepieciešams, paredzot arī speciālu pārsūdzēšanas procedūru, kā to paredz, piemēram, Administratīvā procesa likuma 108. panta otrās daļas 1. punkts vai Civilprocesa likuma 11. panta trešās daļas 1. punkts. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvji uzsvēra, ka apstrīdēto normu piemērošana rada personai, arī Pieteikuma iesniedzējam, neatgriezeniskas un ļoti būtiskas sekas. Uz mūžu liedzot tiesības saņemt speciālo atļauju, Pieteikuma iesniedzējam tiekot atņemtas arī tiesības brīvi izvēlēties darbavietu. Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojums esot nesamērīgs salīdzinājumā ar sabiedrības ieguvumu. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja pārstāvji uzsvēra, ka apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots tiesiskais regulējums. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka konstitucionālā sūdzība par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piekto daļu un 13. panta trešo daļu iesniegta par jau izskatītu prasījumu, tāpēc tiesvedība būtu izbeidzama, savukārt šā likuma 13. panta ceturtā daļa atbilst Satversmei. Pēc Saeimas ieskata, visas apstrīdētās normas nav uzskatāmas par vienotu regulējumu, jo tiek piemērotas diviem atšķirīgiem procesiem, proti, tās regulē, pirmkārt, speciālās atļaujas anulēšanas procesu un, otrkārt, darba devēja rīcību gadījumā, kad darbiniekam tiek anulēta speciālā atļauja. Katrā no šiem gadījumiem personai esot pieejami atšķirīgi tiesību aizsardzības līdzekļi. Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesības piekļūt pārbaudes lietas materiāliem esot aplūkojamas saistībā ar personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli. Turklāt Satversmes tiesas kolēģija esot atteikusies ierosināt lietu pēc Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālās sūdzības par Noteikumu Nr. 887 2.10.6. apakšpunktu. Līdz ar to lietā neesot atsevišķi vērtējama apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 96. pantam. 4.1. Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka likumdevējs ir tiesīgs ierobežot personas tiesības uz pieeju tādai valsts rīcībā esošai informācijai, kuras izpaušana varētu nodarīt kaitējumu valsts, atsevišķu personu un sabiedrības interesēm. Valsts un tās suverenitātes aizsardzība esot viens no valsts pamatpienākumiem, tāpēc valsts esot atbildīga par tādas informācijas aizsardzību, kuras izpaušana varētu to apdraudēt. Citstarp valsts esot atbildīga par to, lai valsts noslēpumam var piekļūt tikai tādas personas, par kuru atbilstību, īpašībām un lojalitāti valstij nav nekādu šaubu. Speciālo atļauju varot saņemt ne tikai valsts dienestā esošas, bet arī privātajā sektorā nodarbinātas personas, kuru darba pienākumi ir saistīti ar nepieciešamību piekļūt valsts noslēpumam. Tomēr speciālās atļaujas piešķiršana esot publiski tiesisks akts, kas balstīts uz uzticības attiecībām starp valsti un konkrēto indivīdu. Turklāt persona, kura pretendē uz speciālās atļaujas saņemšanu vai tās termiņa pagarināšanu, apzinoties, ka var tikt pakļauta papildu pārbaudēm. 4.2. Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības un tāpēc nozīme piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem. Pieteikuma iesniedzējam speciālā atļauja esot anulēta tādēļ, ka pārbaudes gaitā konstatēti fakti, kas liek apšaubīt viņa uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu, un viņš esot pārkāpis kārtību, kāda noteikta darbam ar valsts noslēpumu, tā izmantošanu vai aizsardzību. Tas esot ņemams vērā, izvērtējot, vai apstrīdētajās normās paredzētā kārtība, kādā pārsūdzams nolēmums par speciālās atļaujas anulēšanu, atbilst Satversmei. Atsaucoties uz Satversmes tiesas un ECT praksi, Saeima norāda, ka Konvencijas 6. panta pirmajā teikumā minētais jēdziens "civilās tiesības un pienākumi" ir šaurāks nekā Satversmes 92. panta pirmajā teikumā minētās "tiesības un likumiskās intereses". Tomēr ECT secinājumi, kas ietverti lēmumā lietā "Spūlis un Vaškevičs pret Latviju", esot attiecināmi arī uz izskatāmo lietu. Īpašais valsts attiecības ar ierēdni raksturojošais diskrētuma pienākums attiecoties uz visām personām, kurām ir pielaide valsts noslēpumam. Tātad arī tiesības saglabāt pieeju valsts noslēpumam esot saistītas ar īpašu diskrētuma pienākumu un neietilpstot "tiesību un likumisko interešu" tvērumā Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Likumdevējam neesot pienākuma nodrošināt šādu tiesību aizsardzību tiesā ar visām tiesību uz taisnīgu tiesu institucionālajām un procesuālajām garantijām. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve pauda viedokli, ka tas, vai speciālās atļaujas saņēmējs ir vai nav amatpersona, neesot būtiski. Nolēmums par speciālās atļaujas anulēšanu varot ietekmēt personas pamattiesības, proti, tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, tomēr neskarot būtiskas pamattiesības vai pamatbrīvības. Tādēļ likumdevējs esot apstrīdētajās normās ietvēris efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu, kas nodrošinot šāda nolēmuma tiesiskuma un pamatotības pārbaudi vispirms valsts drošības iestādē un pēc tam pie neatkarīgas amatpersonas - ģenerālprokurora. Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli neparedzot valsts pienākumu nodrošināt visas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas, nedz arī to piemērošanu atbilstoši tik augstiem standartiem, kādi jānodrošina tiesas procesā. Turklāt vajagot ņemt vērā to, ka speciālās atļaujas anulēšana ir tiešā veidā saistīta ar iespējamiem valsts drošības riskiem un attiecīgā lēmuma pieņemšanas procesā var tikt izmantota operatīvā informācija. Tāpēc tiesiskā pārbaude un garantijas, kas personai ir pieejamas savu tiesību aizsardzības procesā, varot tikt lielā mērā ierobežotas. Saeima norāda, ka SAB direktoram ir pieejami visi pārbaudes lietas materiāli. Viņš izskatot personas sūdzību pēc būtības un, ja nepieciešams, atceļot valsts drošības iestādes lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu. Turklāt SAB direktora lēmums esot pārsūdzams ģenerālprokuroram, kurš atbilstot tām neatkarības garantijām, kuras likumdevējam ir jānodrošina, paredzot iespēju pārsūdzēt nolēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu. Tas apstāklis, ka ģenerālprokuroram arī ir nepieciešama speciālā atļauja, pats par sevi nenozīmējot to, ka pārsūdzības procesā ģenerālprokurors nebūs neatkarīgs vai objektīvs. Turklāt, pēc Saeimas ieskata, nolēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pārsūdzēšana tiesā nepalīdzētu atrisināt Pieteikuma iesniedzēja norādīto problēmu. Šādas lietas izskatīt īpaši pilnvarotajiem tiesnešiem arī būtu jāsaņem speciālā atļauja, līdzīgi kā patlaban tā jāsaņem tiesnešiem, kuri pārbauda Operatīvās darbības likumā reglamentēto pasākumu tiesiskumu. Attiecībā uz līdzvērtīgu iespēju principu un tiesībām tikt uzklausītam Saeima atgādina, ka šīs tiesības nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Izskatāmajā lietā neesot vērtējams tas, vai pārbaudes lietas materiāli ir pamatoti atzīti par valsts noslēpumu. Būtiski esot tas, ka valsts ir atzinusi: šādas informācijas izpaušana ir saistīta ar tik lielu valsts drošības risku, ka tā atzīstama par valsts noslēpumu un pieeja tai personai ir liedzama. Noteikumi Nr. 887, atšķirībā no spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 izvērtētajiem Ministru kabineta 1997. gada 25. jūnija noteikumiem Nr. 226 "Valsts noslēpuma objektu saraksts" (turpmāk - Noteikumi Nr.226), valsts noslēpuma statusu piešķirot nevis personas pārbaudes lietai kopumā, bet gan konkrētai informācijai, kas satur valsts noslēpumu. Tādējādi informācija, kura nav valsts noslēpums un kuras izpaušana nerada valsts drošības apdraudējumu, ievērojot administratīvā procesa principus, būtu personai jāatklāj. Neatklājamas informācijas raksturs un apjoms esot atkarīgs no konkrētās pārbaudes lietas apstākļiem, tāpēc apstrīdētās normas esot formulētas elastīgi, atstājot lēmuma pieņemšanu valsts drošības iestāžu un ģenerālprokurora ziņā. Normas esot pietiekami precīzas, un pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Nosakot likumā pienākumu iepazīstināt personu ar tās pārbaudes lietā esošo informāciju, valsts drošība varētu tikt pakļauta nepieļaujamiem riskiem. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve uzsvēra, ka arī iespēja pārsūdzēt tiesā lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu negarantētu personai tiesības iepazīties ar pārbaudes lietas materiāliem pilnā apjomā. Šādās lietās esot svarīgi tas, lai neatkarīgajai institūcijai, kas veic attiecīgā lēmuma tiesiskuma kontroli, būtu pieejami visi nepieciešamie materiāli. Tādējādi Satversmes tiesas secinājumi spriedumā lietā Nr. 2002-20-0103 joprojām esot aktuāli. Līdz ar to prasījums daļā par likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piekto daļu un 13. panta trešo daļu esot jau iepriekš izspriests un tiesvedība šajā daļā esot izbeidzama. 4.3. Saeima norāda, ka likuma "Par valsts noslēpumu" 13. panta ceturtā daļa ir vispārīga norma, kas iedibina šādu principu: persona, kurai ir liegta pieeja valsts noslēpumam, nevar pildīt tādus profesionālos pienākumus, kas ir saistīti ar pieeju valsts noslēpumam. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums attiecoties uz visiem valsts noslēpuma subjektiem. Šo normu Pieteikuma iesniedzējs esot apstrīdējis tāpēc, ka tā paredz lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu tiesiskās sekas un Pieteikuma iesniedzējs šāda lēmuma pārsūdzības kārtību uzskata par neatbilstošu Satversmei. Tādi amati, kuru pienākumu veikšanai nepieciešama pieeja valsts noslēpumam, piederot pie īpašas amatu kategorijas. Pieeja valsts noslēpumam vienmēr esot saistīta ar valstiski vai sabiedriski nozīmīgu pienākumu veikšanu, tāpēc esot pieļaujama papildu nosacījumu un ierobežojumu izvirzīšana. Tāpat esot svarīgi ievērot, ka speciālās atļaujas anulēšana liedz personai turpmāk ieņemt tikai tādus amatus vai pildīt tādus amata pienākumus, kuru pildīšanai nepieciešama pieeja valsts noslēpumam. Pēc Saeimas ieskata, likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa un 13. panta trešā daļa nodrošina personai efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli speciālās atļaujas anulēšanas gadījumā un līdz ar to arī 13. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. 5. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā daļā ietvertais tiesību aizsardzības mehānisms ir aplūkojams saistībā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu un 96. pantu. Savukārt likuma "Par valsts noslēpumu" 13. panta ceturtā daļa esot aplūkojama saistībā ar Satversmes 106. un 96. pantu. Tiesībsarga birojs esot saņēmis divus privātpersonu iesniegumus, kuros tās norādījušas, ka speciālo atļauju anulēšanas procesā tiek pārkāptas tiesības uz taisnīgu tiesu. Pēc Tiesībsarga ieskata, valsts ir tiesīga noteikt to amatu loku, kuru pienākumu veikšanai nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, kā arī speciālās atļaujas piešķiršanas procedūru. No cilvēktiesību viedokļa būtiski esot tas, vai personai ir pieejams atbilstošs tiesību aizsardzības mehānisms gadījumā, kad speciālā atļauja tiek anulēta vai tiek atteikta tās izsniegšana. Līdz ar to apstāklis, ka sūdzību izskata persona, kurai arī ir pienākums saņemt speciālo atļauju, pats par sevi neesot prettiesisks, kamēr vien tiek nodrošinātas pietiekamas tiesību aizsardzības garantijas. Tiesas sēdē Tiesībsarga pārstāve Laura Lapiņa uzsvēra, ka speciālās atļaujas anulēšanas process ir "necaurspīdīgs", proti, to regulējošie noteikumi ir slepeni. Arī Tiesībsargam pašam, veicot savus amata pienākumus, neesot izdevies ar tiem iepazīties. Tiesiskais regulējums nenosakot pietiekamas aizsardzības garantijas personām, kurām darbā nepieciešama speciālā atļauja. Piemēram, ģenerālprokuroram tādā gadījumā, ja viņam izsniegtā speciālā atļauja tiek anulēta, neesot iespējas attiecīgo lēmumu pārsūdzēt un līdz ar to neesot pieejams efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. Turklāt speciālās atļaujas anulēšana liedzot ģenerālprokuroram turpmāk pildīt amata pienākumus, piemēram, izskatīt ar speciālo atļauju saistītās sūdzības. Savukārt tiesnesim liegums konkrētā lietā iepazīties ar valsts noslēpumu saturošu informāciju ietekmējot amata pienākumu veikšanu tikai šajā konkrētajā lietā vai lietu kategorijā, taču pēc būtības neliedzot turpmāk veikt amata pienākumus. Tādējādi tiesneša amata pienākumu veikšanu likuma "Par valsts noslēpumu" normatīvais regulējums ietekmējot mazāk. Arī šis apstāklis esot vērtējams kopsakarā ar personas tiesību aizsardzības mehānisma efektivitāti. Tiesībsargs norāda, ka personas uzklausīšana esot būtiska procesuālā garantija, kas personai nodrošināma pirms tai nelabvēlīga lēmuma pieņemšanas. Lai gan uzklausīšanas veida noteikšana ir iestādes kompetencē, esot jānodrošina tas, ka uzklausīšana ir efektīva, nevis formāla. Tā kā speciālās atļaujas anulēšanas pamati var būt atšķirīgi, tad varot atšķirties arī tas, cik izvērsts ir sniegtais pamatojums. Ja vienīgā informācija, kas pārbaudāmajai personai tiek izpausta pārrunu procesā, ir norāde uz speciālās atļaujas anulēšanu pamatojošo tiesību normu, tas neesot pietiekami. Būtu jānorāda vismaz konkrēts personas pieļautā pārkāpuma veids, un šī informācija būtu jādara personai zināma jau pirms tai nelabvēlīgā lēmuma pieņemšanas. Tiesībsargs norāda, ka Satversmes tiesa iepriekšējos spriedumos ir atstājusi likumdevējam visai plašu rīcības brīvību izvērtēt, kādā veidā būtu nodrošināma uzklausīšanas principa un pamatojuma principa ievērošana praksē atbilstoši pēc iespējas augstākam privātpersonas tiesību aizsardzības standartam. Tiesībsargs uzskata, ka personai nav tiesību un likumisku interešu uz valsts noslēpumu, pat ja no tā atkarīga personas karjeras izvēle un tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr speciālās atļaujas anulēšana ietekmējot personas tiesības saglabāt esošo darbavietu un tādējādi aizskarot personai Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības. Turklāt Satversmes 106. panta sakarā esot jāizvērtē arī absolūtais aizliegums atkārtoti saņemt speciālo atļauju. Pēc Tiesībsarga ieskata, izņēmuma gadījumā, piemēram, tad, ja tiek atklāta jauna informācija, kura pierāda, ka lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu pamatojumā norādītā informācija nav patiesa, būtu jānodrošina iespēja atkārtoti pretendēt uz speciālās atļaujas saņemšanu. Šāds mehānisms mazāk aizskartu personai Satversmes 106. pantā noteiktās tiesības izvēlēties nodarbošanos un darbavietu un vienlaikus ļautu īstenot leģitīmo mērķi - aizsargāt valsts drošību. Turklāt arī drošības iestādes ar nepieciešamo pārbaužu veikšanu netiktu pārlieku noslogotas, jo to personu skaits, kurām anulētas speciālās atļaujas, neesot liels. 6. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra - uzskata, ka konstitucionālajā sūdzībā ietvertais prasījums par kārtību, kādā pārsūdzams lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu, jau ir Satversmes tiesā izvērtēts un pašreizējā kārtība atbilst likumības neatkarīgas un objektīvas uzraudzības principiem. Gandrīz visos gadījumos, kad speciālā atļauja tiek anulēta, valsts drošības iestādes amatpersona vai ģenerālprokurors veicot pārrunas ar pārbaudāmo personu, tādējādi nodrošinot tai iespēju izmantot tiesības tikt uzklausītai un izteikt savu viedokli. Likuma "Par valsts noslēpumu" 9. panta trešās daļas 6. punktā paredzētajā gadījumā personas valsts drošības iestādē vai ģenerālprokuratūrā notiekošo pārrunu laikā iespēju robežās tiekot informētas par iemesliem, kuru dēļ var tikt pieņemts negatīvs lēmums. Savukārt citos gadījumos par negatīva lēmuma pieņemšanas iemesliem personas tiekot informētas gan valsts drošības iestāžu, gan ģenerālprokurora sniegtajās atbildēs, gan arī pārrunu gaitā. Iespēja, ka persona bez speciālās atļaujas iepazīstas ar klasificētu informāciju, esot izslēgta neatkarīgi no tā, kas izvērtē, vai lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu ir tiesisks. Līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu neesot iespējams nodrošināt tik lielā mērā, ka personai būtu zināmi pilnīgi visi pārbaudes lietas materiāli. Ģenerālprokuratūra norāda uz sistēmiskas tiesību normu interpretācijas ceļā izdarāmajiem secinājumiem. Pasākumus, kas saistīti ar valsts noslēpuma aizsardzību, veicot valsts drošības iestādes, bet šo iestāžu darbību uzraugot ģenerālprokurors. Tādējādi nevis tiesa, bet ģenerālprokurors esot atbildīgs par valsts noslēpuma saglabāšanu un šai nolūkā galīgajā instancē kontrolējot speciālo atļauju anulēšanu. Nododot speciālo atļauju anulēšanas kontroli tiesām, zudīšot jēga ģenerālprokurora uzraudzībai pār valsts drošības iestādēm un vajadzēšot fundamentāli pārskatīt normatīvo regulējumu. Tādējādi tiktu būtiski pārsniegtas konstitucionālās sūdzības izskatīšanas robežas. Šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums, kas nosaka kārtību, kādā pārsūdzami lēmumi par speciālās atļaujas anulēšanu, esot atzīstams par atbilstošu un efektīvu. Tas nodrošinot iespēju īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu. Tiesas sēdē ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers norādīja, ka speciālo atļauju izsniegšanas un anulēšanas process nav uzskatāms par administratīvo procesu, bet gan par speciālu likumā "Par valsts noslēpumu" noteiktu procesu, kā arī uzsvēra savu objektivitāti un neitralitāti. Svarīgi esot nevis tas, kam nodota lēmumu par speciālo atļauju anulēšanu tiesiskuma kontrole, bet gan tas, kāda ir šo lēmumu kontroles procedūra. Ģenerālprokuratūra informē, ka no 2011. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim pavisam saņemti 89 personu iesniegumi, kuros likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā pārsūdzēti SAB direktora lēmumi par atteikumu izsniegt speciālo atļauju, tās anulēšanu vai termiņa nepagarināšanu. Izvērtējot šos iesniegumus, ģenerālprokurors 88 gadījumos SAB direktora lēmumu atzinis par pamatotu un atstājis negrozītu. Tikai vienu SAB direktora lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu ģenerālprokurors esot grozījis, izslēdzot no tā kā nepamatotus vairākus secinājumus. 7. Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam un vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka ne Satversme, ne Konvencija negarantē personai tiesības uz pieeju valsts noslēpumam. ECT neesot tiešā veidā konstatējusi Konvencijas pārkāpumus attiecībā uz kārtību, kādā pārsūdzams lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. ECT esot norādījusi, ka šāda lēmuma kontroli būtu vēlams uzticēt tiesām, tomēr tad, ja tiek nodrošinātas pietiekamas personas tiesību aizsardzības garantijas, par efektīvu un atbilstošu Konvencijai atzīstama arī tāda minētā lēmuma tiesiskuma kontrole, kuru veic personas vai institūcijas, kas ir piederīgas tiesu varai vai pat nepieder pie tās. Lai gan Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments esot atzinis, ka speciālās atļaujas anulēšana ir darbība publisko tiesību jomā un, ņemot vērā šīs atļaujas anulēšanas rezultātā radīto tiesisko seku būtiskumu, minētā procesa kontrole būtu veicama tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, tomēr likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektā daļa kopsakarā ar 13. panta trešo daļu esot speciālās tiesību normas attiecībā pret vispārēji paredzēto nolēmumu pārskatīšanas kārtību. Latvijā tiekot nodrošināta atteikuma divpakāpju pārsūdzības iespēja, proti, lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu varot pārsūdzēt SAB direktoram un ģenerālprokuroram. Tas apstāklis, ka arī ģenerālprokuroram nepieciešama speciālā atļauja, neliecinot par ģenerālprokurora neobjektivitāti. Ģenerālprokuratūra un ģenerālprokurors esot institucionāli un funkcionāli nošķirti no valsts drošības iestādēm. Ģenerālprokurors lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu pieņemot nevis savā, bet gan institūcijas, proti, prokuratūras vārdā, un prokuratūrai neesot savu interešu. Līdz ar to ģenerālprokurors nevarot būt subjektīvi ieinteresēts konkrēta lēmuma pieņemšanā. Valsts gan esot ierobežojusi personas tiesības uz pieeju tiesai, tomēr paredzējusi efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus, kas noteikti likumā un nodrošinot to, ka lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu tiek pārskatīts. Pēc ECT sprieduma lietā "Ternovskis pret Latviju" pieņemšanas Ministru kabinets esot uzdevis SAB sadarbībā ar citām iestādēm iesniegt priekšlikumus spriedumā minēto problēmu risināšanai. Ziņojumā esot konstatēts, ka speciālo atļauju anulēšanas procedūrā sacīkstes princips nav iespējams. Tāpat neesot iespējams ar pārbaudes lietas materiāliem iepazīstināt personu, kurai anulēta speciālā atļauja, tomēr neesot liegts atsevišķus pārbaudes lietā esošus materiālus darīt pārbaudāmajai personai zināmus, lai tā varētu izmantot savas tiesības tikt uzklausītai. Šobrīd tiekot gatavoti grozījumi Noteikumos Nr. 21, kuri paredzot, kādos gadījumos pārbaudāmā persona pārrunu laikā ir jāinformē par iemesliem, kuru dēļ tai var tikt liegta pieeja valsts noslēpumam. 8. Pieaicinātā persona - Aizsardzības ministrija - norāda, ka tās darbs bieži ir saistīts ar informāciju, kas attiecas uz valsts drošību, aizsardzības un militāro jomu, starptautiskajām attiecībām. Šī esot īpaši sensitīva un līdz ar to aizsargājama informācija. To nosakot gan NATO, gan Eiropas Savienības dokumenti, gan arī Arhīvu likums. Aizsardzības ministrija esot atbildīgā iestāde valsts aizsardzības nozarē. Visiem ministrijas amatiem esot noteikta prasība pēc speciālās atļaujas vai sertifikāta darbam ar NATO vai Eiropas Savienības klasificēto informāciju. Ministrijas pārraudzībā esošais Militārās izlūkošanas un drošības dienests darbojoties patstāvīgi tam noteiktās kompetences ietvaros. Savukārt uzraudzību pār valsts drošības iestādes operatīvo darbību, izlūkošanas procesiem un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu veicot ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori. Drošības nozare pildot vienu no valsts galvenajiem uzdevumiem, un tās kontrole esot balstīta uz līdzsvara mehānismu. Kārtību, kādā pārsūdzams lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu, esot plānots pilnveidot, paredzot pārbaudāmās personas informēšanu par iemesliem, kuru dēļ tai var tikt anulēta speciālā atļauja. 9. Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija - uzskata, ka faktiski izskatāmajā lietā esot vērtējama vienīgi likuma "Par valsts noslēpumu" 11. panta piektās daļas otrā teikuma atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, ciktāl tas attiecas uz kārtību, kādā pārsūdzams lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu. Neesot svarīgi, kurš subjekts īsteno lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu tiesiskuma kontroli. Svarīgs esot šim subjektam piešķirto pilnvaru apjoms, proti, spēja identificēt pārkāpumu, to atzīt un nodrošināt konstatētajam kaitējumam atbilstošu atlīdzinājumu. Tas apstāklis, ka ģenerālprokuroram pašam jāsaņem speciālā atļauja, neliecinot par viņa neobjektivitāti, jo ģenerālprokurora kā konkrētās amatpersonas iespējamās bailes par sava lēmuma sekām esot nošķiramas no viņa kā institūta spējas rīkoties neatkarīgi. Valsts esot ierobežojusi personas tiesības uz pieeju tiesai, tomēr vienlaikus paredzējusi efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus. Apstrīdētās normas neliedzot personai saņemt informāciju par speciālās atļaujas anulēšanas iemesliem un arī paust savu viedokli par šo iemeslu pamatotību. Liegums noskaidrot šos iemeslus esot saistīts ar attiecīgās informācijas atzīšanu par valsts noslēpumu. Tiesas sēdē Iekšlietu ministrijas pārstāvis Vilnis Vītoliņš izteica viedokli, ka, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. pantam, jāņem vērā tas, ka Pieteikuma iesniedzējs ir brīvprātīgi atteicies no tiesāšanās par darba tiesisko attiecību saglabāšanu. Ja persona par to tiesātos un tiesa atklātu, ka lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu pieņemts kļūdaini, tā varētu vērst ģenerālprokurora uzmanību uz šo kļūdu un ģenerālprokurors varētu lēmumu atcelt. Pašreizējais lēmumu par speciālo atļauju anulēšanu pārsūdzības process esot uzskatāms par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli, un tiesas kontrole pār šādiem lēmumiem neesot nepieciešama. 10. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas ir savstarpēji saistītas, tomēr reglamentē divus atšķirīgus procesus. Pieteikuma iesniedzējs savu tiesību aizskārumu visupirms saskatot neefektīvā tiesību aizsardzībā speciālās atļaujas anulēšanas procesā. Speciālās atļaujas anulēšana neesot salīdzināma ar tiesvedības procesu klasiskajā izpratnē, kurā abām pusēm ir tiesības bez ierobežojumiem iepazīties ar informāciju. Iegūt valsts noslēpumu saturošu informāciju personai, kurai nav speciālās atļaujas, liedzot likuma "Par valsts noslēpumu" 9. panta pirmā daļa. Speciālās atļaujas anulēšanas kārtība esot vērtējama kā ļoti šaura un specifiska joma, kurā, tāpat kā speciālās atļaujas piešķiršanas procedūrā, sacīkstes principa un pušu līdztiesības principa ievērošana neesot iespējama. Persona tiekot iepazīstināta ar tiem pārbaudes lietas materiāliem, kuri nesatur valsts noslēpumu, tik lielā apjomā, lai varētu īstenot savas tiesības tikt uzklausītai. Tieslietu ministrija norāda, ka ECT nav pieņēmusi nevienu nolēmumu, kurā būtu konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumus saistībā ar valsts noslēpuma regulējumu Latvijā. Likumā "Par valsts noslēpumu" noteiktais regulējums esot atbilstošs un samērīgs ar personas tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzības nodrošinājumu, un apstrīdētās normas atbilstot Satversmei. Tieslietu ministrijas pārstāve Anda Smiltēna tiesas sēdē norādīja, ka procedūra, kādā tiek pārskatīts lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu, ir nevis tiesas process, bet gan tiesību aizsardzības līdzeklis. Tāpēc saskaņā ar ECT atziņām šim līdzeklim vajagot būt tik efektīvam, cik vien iespējams. Attiecīgo lietu nodošana tiesai esot likumdevēja tiesībpolitiska izšķiršanās. Tā kā tiesības iegūt valsts noslēpumu un strādāt ar to nav personas subjektīvi publiskās tiesības, attiecīgajās lietās Administratīvā procesa likums būtu piemērojams vienīgi pēc analoģijas. Tiesas kontrole šajās lietās neesot obligāta. Tieslietu ministrijas pārstāve izteica šādu viedokli: ja personai ir piešķirta speciālā atļauja, tā pilda darba uzdevumus, kas vismaz daļēji ir pielīdzināmi valsts jeb publiskai funkcijai. Tieslietu ministrija informē, ka laikā no 2011. gada līdz 2016. gadam speciālās atļaujas bijušas nepieciešamas tiesnešiem 110 lietās. Līdz 2016. gada 13. jūnijam speciālās atļaujas esot izsniegtas 30 tiesnešiem un neesot bijis tāda gadījuma, kad speciālās atļaujas izsniegšana tiesnesim tiktu atteikta. 11. Pieaicinātā persona - Satversmes aizsardzības birojs - uzskata, ka jautājums par speciālo atļauju anulēšanas lēmumu pārsūdzību jau ir izspriests un tāpēc tiesvedība būtu izbeidzama. Ierobežojumu attiecībā uz vēršanos tiesā šādos gadījumos par samērīgu esot atzinusi gan Satversmes tiesa, gan ECT. SAB piekrīt Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, papildus uzsverot, ka augsti morāles kritēriji un lojalitāte esot prasības, kas izvirzāmas personām, kurām darba specifikas dēļ nepieciešama pieeja valsts noslēpumam. Šajā ziņā īpašus kritērijus un sevišķi rūpīgu personu atlasi paredzot visu valstu likumdošanas akti, kā arī Eiropas Savienības un NATO minimālie standarti. Latvija, kļūstot par NATO un ES dalībvalsti, esot uzņēmusies starptautiskas saistības arī klasificētās informācijas aizsardzības jomā. SAB esot institūcija, kas atbildīga par šādas informācijas apriti un aizsardzību Latvijā. NATO Drošības birojs (NATO Office of Security) regulāri vērtējot dalībvalstu atbilstību NATO standartiem, arī attiecībā uz personāldrošību. NATO Personāla drošības direktīva Nr. AC/35-D/2000 nosakot personas pārbaudes kritērijus un identiskas prasības visām personām. Latvija esot akceptējusi NATO minimālos standartus, bet tas nenozīmējot, ka valsts pati nevarētu noteikt stingrākus kritērijus. Pēc SAB ieskata, šobrīd spēkā esošajā normatīvajā regulējumā ir ietverts efektīvs tiesību aizsardzības mehānisms. Latvijas modelis nodrošinot atteikuma divpakāpju pārsūdzību. Atbildīgās amatpersonas esot Saeimas apstiprinātas, un tām esot plašas tiesības iegūt jebkuru jautājuma objektīvai izlemšanai nepieciešamo informāciju. Turklāt ģenerālprokurors esot neatkarīgs un objektīvs. Valsts drošības iestāde informatīvajā paziņojumā personai norādot attiecīgo likuma "Par valsts noslēpumu" normu vai normas, uz kuras vai kuru pamata ir atteikta vai anulēta pieeja valsts noslēpumam. Tiekot norādīti tikai tādi atteikuma iemesli, kas neatklāj valsts noslēpumu, par kādu uzskatāmas arī operatīvās darbības metodes. Lēmums par atteikumu pieejai valsts noslēpuma objektiem tiekot sagatavots detalizēti un esot apjomīgs, taču tas esot klasificēts dokuments un pašai personai neesot pieejams. Būtiski esot ņemt vērā to, ka nav iespējams ar likumu noteikt personai sniedzamās informācijas apjomu, jo katrs gadījums esot individuāls. Lai valsts drošības iestāde iespēju robežās varētu personai darīt zināmus speciālās atļaujas atteikuma iemeslus, esot izdarīti grozījumi likuma "Par valsts noslēpumu" 9. panta trešās daļas kritēriju uzskaitījumā. Šobrīd pārrunas ar personu esot obligātas tad, ja tā pretendē uz pirmās kategorijas speciālo atļauju, kā arī tad, ja ir šaubas par personas atbilstību likuma "Par valsts noslēpumu" prasībām. Pārrunu gaitā intervējamā persona esot tiesīga uzdot jautājumus un tikt uzklausīta un principā saņemot pietiekami daudz informācijas, lai saprastu, kādu iemeslu dēļ tai var tikt liegta pieeja valsts noslēpumam. SAB uzskata, ka jautājumi par pieeju valsts noslēpumam un speciālo atļauju ir jāskata nevis kā personas tiesības pretendēt uz šādu pieeju vai piekļūt valsts noslēpumam, bet gan caur valsts noslēpuma aizsardzības prizmu. Neesot pamata speciālās atļaujas atteikumu vērtēt kā tiesību aizskārumu, jo pieeja valsts noslēpumam netiekot automātiski dota vai garantēta jebkurai personai, bet pēc savas jēgas tās esot papildu tiesības, kuras persona var iegūt tikai pēc īpašas pārbaudes un izvērtēšanas. Tiesas sēdē SAB direktors Jānis Maizītis uzsvēra, ka speciālās atļaujas anulēšanas procesā runa ir nevis par personas vainu vai nevainīgumu, bet gan par valsts drošības riskiem, kurus valsts drošības iestādes izvērtē, lemjot par speciālās atļaujas anulēšanu vai neanulēšanu. Tādā risinājumā, ka lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu kontrole tiktu nodota tiesai, J. Maizītis saskata vairākus riskus, tostarp tādus, ka tiks apgrūtināta izlūkošanas materiālu, kā arī drošības iestādes un tās slepeno palīgu sadarbības rezultātu izmantošana attiecīgajās lietās, samazināsies no partnerdienestiem saņemtās informācijas apjoms, līdz ar to pārbaužu veikšana kļūs sarežģītāka, turklāt pastāvot bažas arī par attiecīgo procesu ilgumu. SAB informē, ka laika posmā no 2011. gada līdz 2015. gadam saņemti 5745 pieteikumi speciālās atļaujas saņemšanai, 165 gadījumos speciālās atļaujas izsniegšana atteikta, speciālā atļauja anulēta vai nav pagarināta, 116 personas pēc tam pārsūdzējušas attiecīgo lēmumu SAB direktoram un 52 gadījumos SAB direktors nolēmis pārsūdzēto lēmumu atcelt. 12. Pieaicinātā persona - Drošības policija - uzskata, ka pieeja valsts noslēpumam, speciālās atļaujas izsniegšana, atteikšana un anulēšana ir skatāma kontekstā ar valsts noslēpuma aizsardzību, proti, tiesiska, tehniska un organizatoriska rakstura pasākumu sistēmu. Valsts noslēpuma izpaušana apdraudot valsts drošības intereses, proti, valsts politisko un militāro, kā arī ekonomisko, sociālo vai cita veida drošību, kas nesaraujami saistīta ar tāda stāvokļa nodrošināšanu, kurā netiek apdraudēta valsts pastāvēšana vai teritoriālā neaizskaramība. Valsts noslēpuma aizsardzība izrietot arī no Latvijas starptautiskajām saistībām. Dalība NATO un Eiropas Savienībā esot svarīgs Latvijas nacionālās drošības pamatelements, bet ārvalsts klasificētas informācijas izpaušana un nonākšana trešās puses rīcībā apdraudētu Latvijas kā uzticama partnera starptautisko reputāciju un diskreditētu Latviju. Tiesas sēdē Drošības policijas pārstāvis Ints Ulmanis uzsvēra, ka valsts noslēpuma aizsardzības sistēmas vājināšana pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos varētu radīt ne tikai valsts drošības, bet arī konstitucionālās iekārtas apdraudējumu. Speciālās atļaujas piešķiršana esot būtiska valsts noslēpuma aizsardzības mehānisma sastāvdaļa, turklāt pirmais no preventīvajiem valsts noslēpuma saglabāšanas līdzekļiem. Liela nozīme esot personas uzticamībai un reputācijai. Pieeja valsts noslēpumam tiekot piešķirta vienīgi tādām personām, kuras atbilst ar likumu noteiktajiem obligātajiem kritērijiem, kā arī ir uzticamas un par kurām iegūtā informācija apliecina, ka šīs personas spēj saglabāt valsts noslēpumu. Drošības policija norāda, ka likuma "Par valsts noslēpumu" 9. un 13. pantā personai noteiktie ierobežojumi attiecībā uz speciālās atļaujas saņemšanu esot iedalāmi vairākās kategorijās, proti: 1) ierobežojumi, kas absolūti izslēdz iespēju pretendēt uz speciālo atļauju, - objektīvi, ar likumu noteikti ierobežojumi, kas tiek piemēroti automātiski un neprasa nekādu izvērtēšanu; 2) ierobežojumi, kas objektīvi izslēdz iespēju pretendēt uz speciālo atļauju, bet vienlaikus pieļauj izņēmuma gadījumus; 3) ierobežojumi, kas saistīti ar likumā nenoteiktiem vērtēšanas kritērijiem, proti, ar konstatētiem faktiem, kas dod pamatu apšaubīt personas spēju saglabāt valsts noslēpumu. Vērtēšanas kritēriji attiecībā uz pēdējās kategorijas ierobežojumiem likumā neesot norādīti, jo tos precīzi noteikt neesot iespējams, tomēr tie esot objektīvi. Situācijā, kad persona pati varbūt nemaz neapzinās kāda fakta ietekmi uz tās spēju glabāt aizsargājamu informāciju, valsts drošības iestādei esot preventīvi jānovērš gan iespējamais valsts drošības interešu apdraudējums, gan arī iespējamais pašas personas apdraudējums. Papildus vispārpieejamiem valsts noslēpuma aizsardzību regulējošiem normatīvajiem aktiem speciālo atļauju izsniegšanas un anulēšanas jautājumus regulējot arī Ministru kabineta instrukcija, kas klasificēta kā konfidenciāla informācija atbilstoši Noteikumu Nr. 887 2.10.6. apakšpunktam. Personas pārbaude tiekot veikta gan pirms darba (dienesta) attiecību uzsākšanas, gan arī tad, ja nepieciešams mainīt personai piešķirtās speciālās atļaujas kategoriju vai šo atļauju anulēt. Pirms speciālās atļaujas anulēšanas tiekot rīkotas pārrunas, kuru laikā persona tiekot informēta par anulēšanas iemesliem un noskaidrotajiem faktiem tādā apjomā, lai netiktu izpausts valsts noslēpums un netiktu apdraudētas pretizlūkošanas intereses. Personas pārbaude pirms speciālās atļaujas izsniegšanas tiekot veikta pretizlūkošanas darbības ietvaros, un pārbaudes veikšanas vadlīnijas, metodika un taktika esot tikpat lielā mērā aizsargājama kā jebkuras citas pretizlūkošanas darbības taktika un metodika. Tas nozīmējot, ka personai nav tiesību iepazīties ar lietas materiāliem. Arī valsts drošības iestādes sagatavotais detalizētais lēmums par atteikumu pieejai valsts noslēpumam esot klasificēts dokuments. Ar to persona netiekot iepazīstināta, jo neesot iespējams noteikt apjomu, kādā informācija personai var tikt sniegta, neizpaužot valsts noslēpumu. Valsts drošības iestāde ar oficiālu vēstuli (nolēmumu) informējot personas darbavietu. Vēstulē tiekot norādīts atteikuma pamatojums - konkrēta likuma "Par valsts noslēpumu" norma. Ar šo informāciju darbavieta iepazīstinot attiecīgo personu. Par atteikuma iemesliem personai tiekot paziņots arī individuāli. Procedūras likumības pārbaudi veicot ģenerālprokurors. Arī tad, ja nolēmuma pārvērtēšana būtu uzticēta tiesai, tiktu piemērots nevis sacīkstes princips, bet gan objektīvās izmeklēšanas princips un persona netiktu iepazīstināta ar lietas materiāliem. Speciālās atļaujas anulēšana neesot pietiekams pamats personas atlaišanai no darba, bet varot būt par iemeslu amata zaudēšanai. Noteikti amati prasot augstu uzticamību visas sabiedrības interesēs. Personām, kuras pretendē uz tiem, vajagot būt gatavām, ka tiks prasīta nevainojama reputācija un uzvedība gan darbavietā, gan ārpus tās. Noteiktie ierobežojumi esot samērīgi, jo labums, ko no tiem gūstot sabiedrība, esot ievērojami lielāks par atsevišķu personu interešu aizskārumu. Drošības policija informē, ka no 2010. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 1. jūlijam ir izsniegusi 12 842 otrās un trešās kategorijas speciālās atļaujas, bet 149 (1,2%) gadījumos pieņēmusi lēmumu liegt pieeju valsts noslēpumam. Tāpat Drošības policija esot nosūtījusi 292 personu pārbaužu rezultātus SAB lemšanai par pirmās kategorijas speciālās atļaujas. 13. Pieaicinātā persona - Militārās izlūkošanas un drošības dienests (turpmāk - MIDD) - norāda, ka viena no galvenajām valsts drošības iestāžu funkcijām ir valsts noslēpuma aizsardzība, tāpēc ir svarīgi nodrošināt stabilu valsts noslēpuma aizsardzības sistēmu, kas balstīta uz atbilstošu normatīvo regulējumu. Lai efektīvi īstenotu minēto funkciju, esot izveidota Valsts noslēpuma aizsardzības konsultatīvā darba grupa, kuras sastāvā iekļautas attiecīgajā jomā kompetentas un pieredzējušas SAB, MIDD un Drošības policijas amatpersonas, kas citstarp sekojot līdzi aktualitātēm valsts noslēpuma aizsardzības jomā, risinot radušos problēmjautājumus, kā arī vērtējot spēkā esošo konkrēto jomu regulējošu normatīvo aktu piemērotību un atbilstību faktiskajai situācijai Latvijā un pasaulē. Latvijā pastāvošā personu pārbaudes procedūra esot izstrādāta, ievērojot NATO noteiktos kritērijus un Eiropas Padomes Ģenerālsekretariāta Drošības biroja rekomendācijas. Šī procedūra esot pārdomāta un pielāgota tieši Latvijai raksturīgajām ģeopolitiskajām, sociālajām, tiesiskajām un institucionālajām valsts noslēpuma aizsardzības uzraudzības īpatnībām. Pēc MIDD ieskata, izstrādājot normatīvos aktus valsts noslēpuma aizsardzības jomā, citu valstu pieredze ir vērtējama, bet nav ņemama par tiešu paraugu. MIDD uzskata, ka Noteikumu Nr. 21 grozījumos paredzētā pārrunu ieviešana atrisinātu konstitucionālajā sūdzībā norādīto personas pārbaudes procedūras neatbilstību tiesībām uz procesuālo taisnīgumu. Proti, iespēju robežās personai tikšot atklāti iemesli, kuru dēļ tai var tikt liegta pieeja valsts noslēpumam. MIDD informē, ka no 201l. gada l. janvāra līdz 2016. gada l. jūlijam ir veicis 9158 personu pārbaudes sakarā ar pieeju valsts noslēpumam. Šajā periodā MIDD pieņēmis lēmumu par speciālās atļaujas izsniegšanu vai atteikumu izsniegt speciālo atļauju attiecībā uz 8829 personām. Simt personām speciālā atļauja esot atteikta, no tām attiecīgo lēmumu SAB direktoram pārsūdzējušas 63 personas. Izskatot šīs sūdzības, vienā gadījumā SAB direktors atcēlis MIDD lēmumu, vienā gadījumā atcēlis MIDD lēmumu ar nosacījumu, ka var tikt piešķirta zemākas kategorijas speciālā atļauja, 11 gadījumos atstājis spēkā atteikumu, bet mainījis vai papildinājis tā pamatojumu, pārējos 49 gadījumos MIDD lēmums esot atzīts par pamatotu bez grozījumiem un papildinājumiem. No tiem 35 gadījumiem, kad SAB direktors atstājis spēkā MIDD lēmumu par atteikumu un pārbaudāmās personas izmantojušas iespēju pārsūdzēt šo lēmumu ģenerālprokuroram, viņš visos gadījumos atstājis spēkā MIDD un SAB direktora lēmumus. 14. Pieaicinātā persona - Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce - norāda, ka ECT viedoklis par to, vai konkrētas lietas ietvaros ir pieļauts Konvencijas pārkāpums, ir balstīts tieši uz lietas faktiem, proti, ka vispārīgo principu piemērošana dažādu lietu faktiem var novest pie atšķirīgiem secinājumiem. Konvencijas 6. panta pirmajā daļā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu ietverot daudzus elementus, turklāt vairāki no tiem pantā neesot minēti expressis verbis, taču izrietot no šā panta teleoloģiskās interpretācijas. ECT judikatūrā tiesības uz taisnīgu tiesu kā neatkarīgas uzraudzības instruments esot cieši saistītas ar likuma varu, jo tās vērstas uz valsts iestāžu patvaļas nepieļaušanu. K. Līce arī norāda, ka ECT secinājumi spriedumā lietā "Vilho Eskelinen and others v. Finland" un no tiem izrietošā prezumpcija par Konvencijas 6. panta piemērošanu norādot uz nepieciešamību arī Satversmes 92. panta pirmo teikumu iztulkot plaši. Apsvērumiem, kas ir par pamatu tam, lai liegtu personai pieeju tiesai, vajagot būt īpaši svarīgiem un samērīgiem. Vairākos nolēmumos ECT atzinusi, ka valsts drošības apsvērumi un nepieciešamība aizsargāt klasificētu informāciju ir leģitīmi mērķi Konvencijas izpratnē. Izskatāmās lietas mērķiem īpaši nozīmīgi esot ECT nolēmumi lietās pret Latviju. Pēc K. Līces ieskata, vērtējot tiesību uz pieeju tiesai ierobežojumu samērīgumu un to, vai šīs tiesības netiek liegtas pēc būtības, svarīga ir ECT norāde spriedumā lietā "Ternovskis pret Latviju" par procedūru SAB un Ģenerālprokuratūrā, ko nevar uzskatīt par "tiesu" Konvencijas izpratnē. Savukārt lēmumā lietā "Spūlis un Vaškevičs pret Latviju" ECT saskatījusi pamatojumu tam, ka uz šo sūdzību nav attiecināmas Konvencijas 6. panta garantijas, atzīstot, ka abu iesniedzēju - amatpersonu - pienākumi bija cieši saistīti ar valsts varai raksturīgiem uzdevumiem, kuru pildīšanai viņiem bija nepieciešama speciālā atļauja. Lai secinātu, vai izskatāmajā lietā no ECT judikatūras valstij izrietētu pienākums nodrošināt personai pieeju tiesai, esot jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmkārt, esot nepieciešams konstatēt, vai uz šādiem strīdiem ir attiecināmas Konvencijas 6. panta garantijas. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, tad nepieciešams izvērtēt, vai ierobežojumi ir vērsti uz leģitīmu mērķi, vai tie ir samērīgi un vai tie neliedz tiesības uz pieeju tiesai pēc būtības. Runājot par pirmo jautājumu, Konvencijas 6. panta garantijas, tostarp tiesības uz pieeju tiesai, esot piemērojamas, ja vien valsts nepierāda, ka pastāv "objektīvi iemesli valsts interesēs" liegt personai pieeju tiesai. Iemesliem vajagot būt pēc iespējas konkrētiem un saistītiem ar katras lietas faktiem. Attiecībā uz likumu "Par valsts noslēpumu" tas nozīmējot, ka šā likuma 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā daļā noteiktā kārtība, kādā apstrīdams lēmums par speciālās atļaujas anulēšanu, ir nesaraujami saistīta ar 9. panta trešajā daļā norādītajiem apstākļiem, kas ir šā lēmuma pamatā. Tādējādi atbilde uz pirmo jautājumu dažādās likuma 9. panta trešās daļas punktos identificētajās situācijās varot būt atšķirīga. Tāpat arī katrā gadījumā taisnīgs līdzsvars starp personas un valsts interesēm varot nozīmēt dažāda apjoma ierobežojumus tiesībām uz pieeju tiesai. Jomās, kurās to prasa nozīmīgas valsts intereses, leģitīmu mērķu sasniegšanai varot tikt noteikti samērīgi ierobežojumi tiesībām uz pieeju tiesai, tādēļ esot izšķiroši svarīgi konstatēt šo valsts interešu raksturu un būtību, jo no šā konstatējuma esot atkarīgs tas, vai un cik apjomīgs personas tiesību uz pieeju tiesai ierobežojums ir pieļaujams. Pielīdzināma diferencēta pieeja esot saskatāma Pilsonības likuma regulējumā. Likumdevējs Pilsonības likumā esot precīzi un šauri definējis jomu, kurā ļoti nozīmīgu valsts interešu aizsardzības nolūkā personām tiek liegta pieeja tiesai, un šī pieeja varētu tikt izmantota arī apstrīdēto normu vērtēšanā. Savukārt jautājums par to, vai ierobežojumi neliedz tiesības uz pieeju tiesai pēc būtības, esot nesaraujami saistīts ar atbilstošo tiesību normu piemērošanas praksi. 15. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Dr. iur. Aldis Lieljuksis - norāda, ka lēmumi par speciālās atļaujas anulēšanu uzskatāmi par administratīviem aktiem, jo tie būtiski skar personas tiesības uz darbu, un tāpēc tos visus vajadzētu izvērtēt administratīvā procesa ietvaros. Tiesiskais regulējums attiecībā uz speciālajām atļaujām skarot ne tikai izskatāmajā lietā akcentēto Satversmes 92. panta pirmo teikumu, bet arī citas Satversmes normas. Jau Valsts cilvēktiesību birojs esot secinājis, ka pārsūdzības kārtība šajās lietās ir diezgan formāla, ļauj gluži vienkārši no darba atbrīvot nevēlamus cilvēkus un viņu iespējas aizstāvēt savas tiesības ir ierobežotas. Savukārt Tiesībsargs esot pievērsis uzmanību nepilnīgajam tiesiskajam regulējumam saistībā ar Satversmes 92. pantā paredzētajām tiesībām uz advokāta palīdzību. Speciālās atļaujas izsniegšanas un anulēšanas kārtība esot saistāma arī ar citiem normatīvajiem aktiem, kas ietekmējot šā procesa tiesiskumu, piemēram, ar Operatīvās darbības likumu. Neesot juridisku problēmu ar likumā paredzēto pasākumu piemērošanu gadījumos, kad pastāv pamatotas aizdomas par speciālo atļauju saņēmušas personas veiktām krimināla rakstura darbībām ar valsts noslēpuma objektu. Tomēr pavisam citāda situācija esot tad, ja nav bažu par personas rīcības tiesiskumu. Tas, ka nav noteikts jēdziena "uzticamība" saturs un šīs īpašības vērtēšanas kritēriji, liecinot par to, ka tiesību norma ir nekonkrēta un pieļauj amatpersonu patvaļu tās interpretēšanā. Turklāt svarīgs esot arī jautājums par to, ar kādām metodēm un kādās robežās tiek pārbaudīta un konstatēta personas uzticamība un spēja saglabāt valsts noslēpumu. No Eiropas Savienības Padomes 2013. gada 23. septembra lēmuma par drošības noteikumiem Eiropas Savienības klasificētas informācijas aizsardzībai (2013/488/ES) I pielikuma varot secināt, ka drošības izmeklēšanas kritērijus, kas izmantojami, lai nonāktu pie secinājuma par personas uzticamību vai neuzticamību, ir iespējams noteikt pietiekami plaši un konkrēti. Tas, ka normatīvajos aktos trūkst pilnvērtīga šādu kritēriju uzskaitījuma, radot pārbaudāmajām personām neskaidrību un pamatotu neapmierinātību, jo lēmums par speciālās atļaujas atteikumu vai anulēšanu tām netiekot pietiekami izskaidrots. Normatīvajos aktos neesot noregulēti vairāki svarīgi jautājumi, piemēram, šādi: kas pārbauda pašu pārbaudītāju lojalitāti un reputāciju; vai personai, mainot darbavietu, speciālā atļauja tiek saglabāta; vai tiesības saņemt speciālo atļauju tiek liegtas bez termiņa; vai, mainoties apstākļiem, kas liedza izsniegt speciālo atļauju, persona var pretendēt uz lēmuma pārskatīšanu. Arī no paredzētajiem Noteikumu Nr. 21 grozījumiem neesot skaidrs, kādā apjomā valsts drošības iestāde personu informēs. Neinformējot personu par iemesliem, kuru dēļ tai anulēta speciālā atļauja, tai tiekot liegta iespēja izteikt savu viedokli un tās uzklausīšana kļūstot formāla. Pēc A. Lieljukša ieskata, izvērtējot apstrīdētās normas, būtu jāņem vērā, ka to amatu loks, kuru ieņemšanai nepieciešama speciālā atļauja, ir diezgan plašs. Tāpat lēmuma par speciālās atļaujas anulēšanu tiesiskums esot saistāms ar tā pieņemšanai nepieciešamās informācijas iegūšanu pamattiesību kontekstā. Ar objektivitātes principu esot pretrunā tas, ka ģenerālprokurors, kurš veic sistemātisku uzraudzību pār valsts drošības iestāžu darbu un īsteno tam Operatīvās darbības likuma 35. panta otrajā daļā paredzētās pilnvaras, ir arī tā institūcija, kas pieņem galīgo lēmumu speciālo atļauju jautājumos. Ģenerālprokurora un SAB savstarpējā atkarība un ietekme esot pārāk cieša, lai varētu apgalvot, ka nav saskatāms pat šķietams interešu konflikts. Kopumā esot secināms, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums attiecībā uz personas tiesību aizsardzību speciālo atļauju aspektā nav tik efektīvs, kādam tam vajadzētu būt saskaņā ar Konvencijas 13. pantu. 16. Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās augstskolas lektore LL.M. Ieva Miļūna- uzskata, ka Satversmes 92. panta piemērošanu var ietekmēt ECT lēmums lietā "Spūlis un Vaškevičs pret Latviju", kurā tika secināts, ka ir pietiekams pamats izslēgt strīdus par speciālās atļaujas anulēšanu no Konvencijas 6.panta garantijām. Pat ja tiesas tiktu iesaistītas attiecīgo lēmumu pieņemšanā, personu …