Par Rīgas teritorijas plānojuma daļas 2006. - 2018.gadam, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115.pa

Par Rīgas teritorijas plānojuma daļas 2006. - 2018.gadam, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par Rīgas teritorijas plānojuma daļas 2006. - 2018.gadam, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2008.gada 17.janvārī lietā Nr. 2007-11-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Viktors Skudra, ar tiesas sēdes sekretāru Arni Žuganu, piedaloties pieteikuma iesniedzējas - biedrības "Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai" - pārstāvēm Aigai Grišānei un Sandrai Jakušonokai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas domes - pārstāvjiem Agrim Bitānam, Gintai Sniedzītei, Pēterim Strancim un Gvido Princim, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu un 19.2 pantu, Rīgā 2007. gada 11. un 18. decembrī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Rīgas teritorijas plānojuma daļas 2006. - 2018. gadam, kas attiecas uz Rīgas brīv­ostas teritoriju, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 115. pantam". Konstatējošā daļa 1. Rīgas teritorijas plānojums 2006. - 2018. gadam (turpmāk arī - Teritorijas plānojums) ir izstrādāts kā atsevišķs dokuments ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokumentu kopuma "Rīgas pilsētas attīstības plāns 2006. - 2018. gadam" (turpmāk arī - Attīstības plāns) ietvaros. Attīstības plāns sastāv no trim savstarpēji saistītiem dokumentiem, proti, Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijas līdz 2025. gadam, Rīgas attīstības programmas 2006. - 2012. gadam un Teritorijas plānojuma. 1.1. Teritorijas plānojuma izstrāde tika uzsākta 2002. gada 4. jūnijā, Rīgas domei pieņemot lēmumu Nr.1385 "Par Rīgas attīstības plāna 2006. - 2018. gadam izstrādes uzsākšanu". 2004. gada 1. novembrī Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs pieņēma lēmumu Nr. 53-p par stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras piemērošanu Attīstības plānam. Pēc lēmuma pieņemšanas Rīgas dome un Rīgas vides centrs "Agenda 21" uzsāka stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma (turpmāk - stratēģiskais novērtējums) veikšanu un izstrādāja Vides pārskatu Rīgas pilsētas attīstības plānam 2006. - 2018. gadam (turpmāk - Vides pārskats). Stratēģiskais novērtējums veikts Rīgas pilsētas attīstības plānam kopumā, neizdalot atsevišķi Teritorijas plānojuma vērtējumu. 2005. gada 15. novembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr. 584 "Par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam galīgās redakcijas noteikšanu, Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijas līdz 2025. gadam apstiprināšanu un Rīgas attīstības programmas 2006. - 2012. gadam galīgās redakcijas apstiprināšanu". 2005. gada 24. novembrī Vides pārraudzības valsts birojam (turpmāk - arī Birojs) tika iesniegts Vides pārskats. Savukārt 2005. gada 16. decembrī Birojs sniedza atzinumu Nr. 24 "Par Vides pārskatu Rīgas pilsētas attīstības plānam 2006. - 2018. gadam" (turpmāk - Biroja atzinums). 2005. gada 19. decembrī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija iesniedza Rīgas domei atzinumu par Attīstības plāna 2005. gada 15. novembra redakciju. Šajā atzinumā analizēta Attīstības plāna atbilstība tā izstrādes laikā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām. 2005. gada 20. decembrī Rīgas dome apstiprināja Teritorijas plānojumu, pieņemot lēmumu Nr. 749 "Par Rīgas teritorijas plānojuma 2006. - 2018. gadam apstiprināšanu". Saskaņā ar minētā lēmuma 1. punktu Teritorijas plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi ir izdoti kā Rīgas domes 2005. gada 20. decembra saistošie noteikumi Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi". Lēmums publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 2006. gada 3. janvārī. 1.2. Likuma par ostām 2. pants noteic, ka osta ir ar robežām noteikta Latvijas saus­zemes teritorijas daļa, ieskaitot mākslīgi izveidotos uzbērumus, un iekšējo ūdeņu daļa, ieskaitot iekšējos un ārējos reidus un kuģuceļus ostas pieejā, kas iekārtoti kuģu un pasažieru apkalpošanai, kravas, transporta un ekspedīciju operāciju veikšanai un citai saimnieciskai darbībai. Saskaņā ar Rīgas brīvostas likuma 1. pantu brīvostas teritorija ir Latvijas Republikas teritorijas daļa, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām Rīgas ostas robežām. Atbilstoši Likuma par ostām 3. pantam Ministru kabinets pēc attiecīgās pašvaldības, ostas pārvaldes un valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāja ieteikuma nosaka ostas robežas, iekļaujot tajās teritorijas, kuras, ņemot vērā ģeogrāfisko stāvokli, varētu izmantot ostas perspektīvai attīstībai, tostarp valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras zemes nodalījuma joslas platības. Teritorijas plānojuma izstrādes un pieņemšanas laikā Rīgas brīvostas teritoriju noteica Ministru kabineta 2001. gada 11. decembra noteikumi Nr. 516 "Noteikumi par Rīgas brīvostas robežu noteikšanu" (turpmāk - Noteikumi Nr. 516). Pēc Teritorijas plānojuma spēkā stāšanās Rīgas brīvostas robeža tika mainīta, jo Ministru kabinets izdeva 2006. gada 22. augusta noteikumus Nr. 690 "Noteikumi par Rīgas brīvostas teritorijas noteikšanu" (turpmāk - Noteikumi Nr. 690). Atbilstoši Likuma par ostām 7. panta trešās daļas 1. punktam ostas pārvalde kā privāto tiesību subjekts izstrādā ostas attīstības programmas projektu atbilstoši apstiprinātai Latvijas ostu attīstības koncepcijai un attiecīgās pašvaldības attīstības programmai un teritorijas plānojumam un nodrošina Latvijas Ostu padomē apstiprinātās ostas attīstības programmas realizāciju. Attiecībā uz Rīgas brīvostu šobrīd ir spēkā Rīgas brīvostas attīstības programma 1996. - 2010. gadam, kurā 2007. gada aprīlī tika izdarīti grozījumi, lai nodrošinātu atbilstību Teritorijas plānojumam. 2004. gada 10. augustā Ietekmes uz vidi novērtējuma valsts birojs pieņēma lēmumu Nr. 2 par stratēģiskā novērtējuma procedūras piemērošanu Rīgas brīvostas attīstības programmai. Attiecīgais Rīgas brīvostas attīstības programmas 2003. - 2015. gadam projekts tika izstrādāts, bet netika akceptēts Latvijas Ostu padomē. 2007. gada 12. jūnijā Rīgas brīvostas valde pieņēma lēmumu izstrādāt ostas attīstības programmas 2008. - 2018. gadam projektu. 2. Biedrība "Koalīcija dabas un kultūras mantojuma aizsardzībai" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - norāda, ka Teritorijas plānojuma daļa, kas attiecas uz Rīgas brīvostas teritoriju (turpmāk - Apstrīdētais plānojums), ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 115. pantu. Atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, Pieteikuma iesniedzēja norādīja, ka atbilstoši Satversmes 115. pantam valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu. Minētā norma, pirmkārt, valstij uzliekot par pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, tā privātpersonām piešķirot tiesības likumā noteiktajā kārtībā vērsties pret tiem publisko tiesību subjektu lēmumiem, kas skar personu tiesības vides izmantošanas un aizsardzības jomā. Teritorijas plānošana esot atzīstama par vienu no vides tiesību jomām. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, izstrādājot Apstrīdēto plānojumu, ir pieļauti vairāki būtiski procesuālo un materiālo tiesību pārkāpumi un Apstrīdētā plānojuma piemērošanas rezultātā varot tikt nodarīts neatgriezenisks kaitējums videi. Turklāt Rīgas brīvostas teritorijā tiekot veiktas darbības, kas nav pieļaujamas, kamēr attiecīgajai teritorijai nav veikts stratēģiskais novērtējums normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. 2.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda uz vairākiem procesuāliem pārkāpumiem, no kuriem būtiskākais esot stratēģiskā novērtējuma neveikšana Apstrīdētajam plānojumam atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Apstrīdētajam plānojumam neesot veikts pietiekami detalizēts stratēģiskais novērtējums, un līdz ar to neesot pietiekami izvērtēts, vai ir pamatoti noteikt ražošanu un rūpniecību par galveno atļauto (plānoto) teritorijas izmantošanu. Turklāt, izstrādājot Vides pārskatu Rīgas teritorijas plānojumam, neesot izvērtēta plānotās attīstības ietekme uz Eiropas nozīmes aizsargājamām dabas teritorijām (turpmāk - Natura 2000 teritorija). Pieteikuma iesniedzēja vērsa uzmanību uz to, ka salīdzinājumā ar Rīgas attīstības plānu 1995. - 2005. gadam (turpmāk - 1995. gada Attīstības plāns) ievērojamai Rīgas brīvostas teritorijas daļai esot noteikta tāda izmantošana, kas varot radīt būtiskas nelabvēlīgas sekas gan videi, gan sabiedrībai, īpaši ostas teritorijā un tās tuvumā dzīvojošajām personām. Piemēram, Krievu salā teritorijas atļautā izmantošana esot mainīta no dabas pamatnes uz ražošanas un rūpniecības teritoriju. Pie tam tiekot pieļautas teritorijas transformēšanas iespējas. Ražošana kā teritorijas plānotā izmantošana esot noteikta arī Žurku salā un Spilves pļavās. Rīgas brīvostas teritorijā, īpaši Krievu salā, faktiski jau tiekot veiktas uz Attīstības plānu pamatotas darbības, lai gan stratēģiskais novērtējums Rīgas brīvostas teritorijai vēl nav veikts. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Rīgas brīvostas pārvalde maldina uzņēmējus, pieļaujot saimnieciskās darbības veikšanu Rīgas brīvostas teritorijā, pirms attiecīgajai teritorijai ir veikts stratēģiskais novērtējums normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Izstrādājot un pieņemot Apstrīdēto plānojumu, neesot ievērotas likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām", likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu", kā arī Ministru kabineta 2004. gada 23. marta noteikumu Nr. 157 "Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums" (turpmāk - Noteikumi Nr. 157) prasības. Turklāt stratēģiskais novērtējums Apstrīdētajam plānojumam esot veikts pretēji teritorijas plānošanas un ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanas principiem. Pieteikuma iesniedzēja īpaši uzsver, ka nav ievērots piesardzības princips, proti, stratēģiskais novērtējums nav veikts pēc iespējas agrākā paredzēto darbību plānošanas un lēmumu pieņemšanas posmā. Apstrīdētais plānojums neatbilstot arī ilgtspējīgas attīstības principam. Neesot ievērots arī Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 175. pants, kas noteic, ka Kopienas vides politikai inter alia jāsekmē vides saglabāšana, aizsardzība un uzlabošana, iedzīvotāju veselības aizsardzība, kā arī apdomīga un racionāla dabas resursu izmantošana, un tās pamatā jābūt piesardzības principam. Tāpat neesot ievērota Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 27. jūnija direktīva 2001/42/EK par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (turpmāk - Direktīva 2001/42/EK), Eiropas Padomes 1979. gada 2. aprīļa direktīva 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (turpmāk - Direktīva 79/409/EEK) un Eiropas Padomes 1992. gada 21. maija direktīva 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (turpmāk - Direktīva 92/43/EEK). Par būtisku procesuālo pārkāpumu esot atzīstama arī grozījumu veikšana Teritorijas plānojuma galīgajā redakcijā, nenododot jauno redakciju sabiedriskajai apspriešanai, kaut arī šāda prasība izriet gan no Teritorijas plānošanas likuma, gan arī no Ministru kabineta 2004. gada 19. oktobra noteikumiem Nr. 883 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 883). Tāpat par būtisku procesuālo pārkāpumu esot atzīstams tas, ka nav ievērota Noteikumos Nr. 883 reglamentētā kārtība, kādā saņemami atzinumi no šo noteikumu 13. punktā norādītajām institūcijām. Pieteikuma iesniedzēja īpaši uzsvēra, ka par Teritorijas plānojuma galīgo redakciju neesot saņemts atzinums no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Turklāt, ņemot vērā to, ka pēc Teritorijas plānojuma galīgās redakcijas apstiprināšanas 2005. gada 15. novembrī Teritorijas plānojumā tika veikti grozījumi, esot bijusi nepieciešama ne vien atkārtota sabiedriskā apspriešana, bet arī atkārtota atzinumu saņemšana no visām Ministru kabineta noteikumos un darba uzdevumā minētajām institūcijām. 2.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka, izstrādājot un pieņemot Apstrīdēto plānojumu, neesot ievērotas arī būtiskas materiālo vides normatīvo aktu prasības. Piemēram, neesot ievērotas Aizsargjoslu likuma prasības. Turklāt ražošanas un rūpniecības teritorijas noteikšana kultūras pieminekļa aizsardzības zonā un pieminekļa teritorijā neatbilstot prasībām, kas izvirzītas Ministru kabineta 2003. gada 26. augusta noteikumos Nr. 474 "Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju, valsts pirmpirkuma tiesībām un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu". Pieteikuma iesniedzēja vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Attīstības plānā paredzēto teritorijas atļauto izmantošanu un Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem (turpmāk arī - Apbūves noteikumi) esot pavērtas būtiskas teritorijas transformēšanas iespējas, pārveidojot Daugavas krastu, aizberot līčus un vecupes, un tas varētu tikt darīts, saņemot atļauju remontdarbiem. Teritorijas transformēšana esot paredzēta arī teritorijās, kas Vides pārskatā atzītas par potenciālajām mikroliegumu vietām, proti, Krievu salā, Žurku salā un Spilves pļavās. Pastāvot iespēja, ka tiks iznīcinātas vērtīgas putnu ligzdošanas vietas ārpus patlaban aizsargājamām teritorijām, un tas esot pretrunā ar Direktīvā 79/409/EEK ietverto regulējumu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Apbūves noteikumu 2.8. punkts, kas paredz iespēju minētos noteikumus grozīt, neveicot grozījumus Teritorijas plānojumā, būtu atzīstams par prettiesisku, jo atbilstoši Noteikumiem Nr. 883 grozījumus teritorijas plānojumā var veikt vienīgi teritorijas plānošanas procesa ietvaros. Proti - izstrādājot un pieņemot grozījumus Teritorijas plānojumā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. 2.3. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Kundziņsalas dzīvojamā rajona iekļaušana Rīgas brīvostas teritorijā notikusi bez sociālekonomiska pamatojuma un pretēji sabiedriskās apspriešanas rezultātiem. Pieteikuma iesniedzēja uzsvēra, ka, izstrādājot Apstrīdēto plānojumu, neesot ņemta vērā ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Konvencija par nemateriālo kultūras mantojumu saglabāšanu (turpmāk - Konvencija par nemateriālo kultūras mantojumu saglabāšanu). Teritorijas plānojuma īstenošanas rezultātā iedzīvotājiem tikšot pasliktināti sadzīves apstākļi, piemēram, ierobežota pieeja Daugavai Daugavgrīvā, Bolderājā un Mangaļsalā. Pie tam, iespējams, Kundziņsalas iedzīvotājiem nāksies pamest dzīvesvietu, Rīgas brīvostai pārņemot šīs teritorijas. Iestrādājot tik būtiskas izmaiņas Attīstības plānā, atbilstība Konvencijai par nemateriālo kultūras mantojumu saglabāšanu neesot analizēta un esot pamats uzskatīt, ka tā ir pārkāpta. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome - norāda, ka Apstrīdētais plānojums izstrādāts atbilstoši normatīvo aktu prasībām un līdz ar to atbilst Satversmes 115. pantam. Rīgas dome uzskata, ka Satversmes 115. pants noteic tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, taču negarantē tiesības uz vides nemainīgumu. Personas tiesības uz labvēlīgu vidi tiekot īstenotas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un formā. Pilsētas attīstības plāns esot viena no formām, kādās tiek īstenotas personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Attīstības plāns esot izstrādāts, nodrošinot ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību. Rīgas dome uzskata, ka kopumā Rīgas brīvostas attīstības scenārija realizācijas nosacījumi paredz vienlaicīgi radīt priekšnosacījumus Rīgas pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzībai, pilsētas iedzīvotāju un viesu labklājības celšanai, ieskaitot satiksmes organizācijas uzlabošanu un piesārņojuma samazināšanu, tai pašā laikā neizraisot traucējumus Rīgas brīvostas saim­nieciskajā darbībā. 3.1. Rīgas dome uzskata, ka Apstrīdētajam plānojumam esot piemērots stratēģiskais novērtējums normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Vides pārskatā esot ietverts vērtējums attiecībā uz Rīgas brīvostas teritoriju Teritorijas plānojumā definētajā līmenī, proti, Vides pārskats aptver tikai būtiskākās ostas darbības un attīstības pamatnostādnes. Tas atbilstot ne vien Teritorijas plānošanas likumā un Likumā par ostām definētajai nostājai, bet arī likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 23.5 panta pirmajai daļai. Vienlīdz detalizēta stratēģiskā novērtējuma veikšana gan Teritorijas plānojumam, gan Rīgas brīvostas attīstības programmai neatbilstot lietderības apsvērumiem. Būtu absurda tāda situācija, ka Rīgas brīvostas teritorijā īstenojamam projektam divas reizes tiktu piemērots stratēģiskais novērtējums un vienu reizi ietekmes uz vidi novērtējums. Līdz ar to normatīvais regulējums pieļaujot un pat pieprasot Rīgas brīvostas teritorijai detalizētāku stratēģisko novērtējumu veikt vēlāk, tas ir, Rīgas brīvostas attīstības programmas stratēģiskā novērtējuma ietvaros. Teritorijas plānojuma pamatuzdevums esot noteikt ostas darbības robežas kopējā pilsētas infrastruktūras plānojuma shēmā. Savukārt ostas attīstības programmas uzdevums esot detalizēt ostai atvēlētās teritorijas izmantošanas iespējas, ļaujot ostā pašreiz un potenciāli funkcionējošajiem uzņēmējiem plānot savu darbību un tās attīstību ostas teritorijā. Tajā pašā laikā Rīgas domes pārstāvis skaidroja, ka Rīgas brīvostas attīstības programma esot programmatisks dokuments, nevis plānošanas dokuments. Nosakot Rīgas brīvostas attīstību, esot būtiski ņemt vērā ostas teritorijas vēsturisko attīstību, tādējādi nodrošinot nepārtrauktības un pēctecības principa ievērošanu. Vajagot ņemt vērā Rīgas brīvostas teritorijas attīstību jau no 17. gadsimta, kā arī tādu faktu, ka Krievu salas apbūve esot plānota jau 1933. gadā. Vērība esot jāpievērš arī Daugavas gultnes dabiskajām izmaiņām. Izstrādājot Rīgas brīvostas attīstības programmu 2008. - 2018. gadam, tikšot ņemti vērā Biroja atzinumā iekļautie norādījumi attiecībā uz iespējamo pretrunu novēršanu starp Teritorijas plānojumu un ostas attīstības programmu. Rīgas brīvostas attīstības programmas vides pārskatā tikšot atkārtoti analizēta ostas attīstības ietekme uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām konkrētu ostas pakalpojumu griezumā. Tas pats attiecoties uz konkrētu projektu realizāciju, kuriem normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā tikšot veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Ostas teritorijā neesot iespējams realizēt nevienu projektu, izvairoties no ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras piemērošanas, tostarp no, plānotās attīstības izvērtēšanas attiecībā uz Natura 2000 teritorijām un sabiedrības iesaistīšanas projekta realizācijas risku novērtēšanā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Līdz ar to neesot objektīva pamata apgalvojumam, ka Attīstības plāns rada likumisku iespēju attīstīt ostu, neņemot vērā iedzīvotāju tiesības un intereses, tostarp arī tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē. 3.2. Neesot pamatots arguments, ka netiek ievērotas Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības, jo, izmantojot stratēģiskā novērtējuma procedūru, iedzīvotājiem tiekot dotas iespējas piedalīties teritorijas plānošanas procesā visos līmeņos, kas noteikti normatīvajos aktos. Pie tam Rīgas dome esot īpaši veicinājusi sabiedrības līdzdalību Teritorijas plānojuma izstrādes procesā. Attīstības plāns, kas ietver arī Teritorijas plānojumu, iespējams, esot pats demokrātiskākais dokuments, kāds līdz šim Latvijas Republikā izstrādāts, jo bijusi nodrošināta ļoti plaša Teritorijas plānojuma projekta apspriešana. Tomēr Rīgas dome apzinoties, ka Teritorijas plānojums nebūt nav ideāls, un tieši tāpēc šobrīd notiekot Teritorijas plānojuma grozījumu izstrāde. 3.3. Rīgas dome norāda, ka Rīgas brīv­ostas teritorija izmantojama ostas pakalpojumu nodrošināšanai, kas būtībā ir saimnieciska darbība. Pie tam viens no Attīstības plāna pamatmērķiem attiecībā uz ostas teritoriju esot "ar teritorijas plānošanas instrumentu palīdzību nodrošināt Rīgas ostas attīstībai pietiekami lielu teritoriju, piemērotu infrastruktūru un efektīvus transporta pievedceļus (automaģistrāles un dzelzceļu), kas neskar pilsētas centru un novirza smago kravu transportu uz pilsētas lielceļiem". Rīgas dome vērš uzmanību uz to, ka ostas teritorija esot ievērojami samazināta Rīgas pilsētas vēsturiskā centra rajonā, turklāt iepriekšējās ostas teritorijas samazināšana esot iespējama tikai tādā gadījumā, ja vienlaikus tiek nodrošināta līdz šim saimnieciski neizmantoto teritoriju (Spilves pļavas, daļa Kundziņsalas, Mangaļsalas un Daugavgrīvas) iekļaušana ostā un apgūšana, kā arī veikti ostas infrastruktūras uzlabošanas pasākumi - galvenā kuģošanas kanāla padziļināšana, pievedceļu un komunikāciju tīkla uzlabošana. Ņemot vērā to, ka ir samazināta Rīgas brīvostas teritorija Andrejsalā, esot saprotams, ka, kompensējot šo samazinājumu, Rīgas brīv­ostai tiek noteiktas papildu teritorijas tās saimniecisko darbību īstenošanai. Rīgas dome norādīja, ka, ņemot vērā ostas robežu sašaurināšanas pozitīvo ietekmi uz vides aizsardzību, pilsētas vēsturiskā centra saglabāšanu un iedzīvotāju labklājību, Transporta attīstības pamatnostādnēs definētās ostas attīstības prioritātes, kā arī Likuma par ostām 2. un 3. pantu, Attīstības plānā visa ostas teritorija, izņemot īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, esot noteikta par ražošanas un rūpniecības teritoriju. Taču ražošana un rūpniecība kā noteiktā teritorijas atļautā (plānotā) izmantošana vēl nebūt nenozīmējot, ka attiecīgā teritorija šādam mērķim tiks izmantota. Teritorijas plānojumā noteiktā atļautā (plānotā) izmantošana esot uztverama tikai kā vīzija jeb potenciāla teritorijas izmantošanas iespēja. Ostas teritorijā tikpat labi varot būt gan naftas termināli, gan armijas kuģu piestātne, gan arī galdniecības uzņēmums. Rīgas domes pārstāvis īpaši uzsvēra, ka dome, izstrādājot Teritorijas plānojumu, nemaz neesot mēģinājusi iedziļināties un prognozēt, kurā konkrētajā Rīgas brīvostas teritorijā ietilpstošajā vietā atradīsies naftas vai ogļu pārkraušanas termināļi. Rīgas brīvostas attīstība turpinoties, un līdz ar to tiekot realizēti būvniecības un attīstības projekti Rīgas brīvostas teritorijā. Tomēr neviens no īstenojamiem projektiem neietilpstot tajā Rīgas brīvostas teritorijas daļā, kuras teritorijas atļautā (plānotā) izmantošana Apstrīdētajā plānojumā tika būtiski mainīta salīdzinot ar iepriekšējo teritorijas plānojumu. Turklāt projekti, kas pašreiz tiek īstenoti, lielākoties esot tieši tādi, kas samazina draudus apkārtējai videi, proti, būvju rekonstrukcija, remonts un renovācija. 4. Rīgas brīvostas pārvaldes pārstāvis - Stratēģiskās plānošanas un projektu vadības departamenta direktors - Vladimirs Makarovs tiesas sēdē norādīja, ka šobrīd spēkā esot 1996. gada Rīgas brīvostas attīstības programma, kuras grozījumi, kas izstrādāti atbilstoši Attīstības plānam, ir apstiprināti Rīgas brīvostas valdes sēdē. Latvijas Ostu padomē šie grozījumi esot apstiprināti 2007. gada 26. septembrī. Rīgas brīvostas pārvaldes izstrādātais Rīgas brīvostas attīstības programmas 2003. - 2015. gadam projekts neesot apstiprināts Latvijas Ostu padomē un tādējādi atbilstoši Likumam par ostām neesot juridiski saistošs. 2007. gada 12. jūnijā Rīgas brīvostas valde esot pieņēmusi lēmumu par jaunas ostas attīstības programmas 2008. - 2018. gadam izstrādāšanu. Jaunā attīstības programma tikšot izstrādāta atbilstoši Attīstības plānā definētajām prioritātēm un Ministru kabineta apstiprinātajām ostas robežām. Šobrīd esot apstiprināta jaunā ostas attīstības programmas struktūra un izstrādes laika grafiks. Vides pārskata projekta izstrādi atbilstoši likumam "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" paredzēts uzsākt 2008. gada martā. Rīgas brīvostas pārvaldes pārstāvis skaidroja, ka, pamatojoties uz Attīstības plānu, esot mainītas ostas robežas, izslēdzot aptuveni 123 hektārus lielu ostas teritoriju (Andrejsalā 39 ha un Eksportostā 84 ha), kura šobrīd tiekot izmantota ostas rūpnieciskajām vajadzībām, citastarp beramkravu - akmeņogļu, labības, celtniecības materiālu, metāllūžņu -, ģenerālo kravu - melno metālu, kokmateriālu -, lejamkravu un citu kravu pārkraušanai uz kuģiem. Arī Mangaļsalā būtiski esot samazinātas ostas robežas. Rīgas brīvostas pārvaldes pārstāvis norādīja, ka spēkā esošais Attīstības plāns, kā arī tā stratēģiskais novērtējums atbilstot Rīgas brīvostas vajadzībām. Turklāt viņš vērsa uzmanību uz to, ka Vides pārskatā esot pozitīvi vērtēta Kundziņsalas dzīvojamās teritorijas iekļaušana Rīgas brīvostas teritorijā. Ostas attīstības programmas izstrādē vienmēr vajagot panākt kompromisu, kas vienlaikus nodrošinātu gan sociālo un ekonomisko interešu, gan arī dabas aizsardzības pasākumu īstenošanu. Ostas attīstības programmas uzdevums esot veicināt ilgtspējīgu attīstību. Turklāt šobrīd Rīgas brīvostas pārvalde faktiski vairāk pievēršot uzmanību vides, nevis ekonomiskajiem aspektiem. 5. Valsts kancelejas pārstāve - Valsts kancelejas direktora vietniece tiesību aktu jautājumos - Elita Ektermane sniedza informāciju par Noteikumu Nr. 690 projekta (turpmāk - Noteikumu projekts) virzību Ministru kabinetā. Valsts kancelejas pārstāve norādīja, ka Noteikumu projekts Ministru kabinetā esot skatīts divas reizes. 2006. gada 14. augustā Noteikumu projektu iesniegusi Satiksmes ministrija un lūgusi to skatīt steidzamības kārtībā jau nākamajā dienā. Valsts kancelejas juridiskais dienests esot iebildis pret šādu skatīšanas kārtību, jo tādējādi tiekot apgrūtināta normatīvā akta projekta analīze un izvērtēšana. Turklāt sākotnēji iesniegtajam Rīgas brīvostas robežu projektam neesot bijis pievienots attiecīgās pašvaldības ieteikums un valsts publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūras pārvadātāja ieteikums. Neraugoties uz iepriekš minēto, Noteikumu projekts esot skatīts jau 2006. gada 15. augusta Ministru kabineta sēdē. Sēdes laikā esot iesniegti trūkstošie dokumenti. Tomēr Valsts kancelejas juristi konstatējuši, ka nav iespējams izvērtēt, vai ieteikumi sniegti par konkrētu Rīgas brīvostas robežas noteikšanai nepieciešamo noteikumu projektu vai arī par kādu citu projektu. Līdz ar to jautājuma skatīšana esot atlikta uz nākamo Ministru kabineta sēdi. Noteikumu projekts esot atkārtoti skatīts 2006. gada 22. augustā, kad Satiksmes ministrija bija iesniegusi nepieciešamos dokumentus. Proti, Rīgas domes un Rīgas brīvostas pārvaldes apliecinājumus, ka tās atbalsta Noteikumu projekta turpmāko virzību, un VAS "Latvijas dzelzceļš" viedokli, ka tā neiebilst pret Noteikumu projekta turpmāko virzību. Atkārtoti iesniegtajam Noteikumu projektam bijis pievienots arī Vides ministrijas atzinums, ka tā neiebilst pret Noteikumu projekta turpmāko virzību, tomēr uzskata, ka Kundziņsalas vēsturiskās apbūves iekļaušana Rīgas brīvostas teritorijā nav pamatota un lietderīga. 2006. gada 22. augustā Ministru kabineta sēdē Noteikumu projekts ticis apstiprināts. 6. Vides pārraudzības valsts biroja pārstāvis - Vides pārraudzības valsts biroja direktors - Jānis Avotiņš tiesas sēdē norādīja, ka atbilstoši likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" pārejas noteikumu 6. punktam stratēģisko novērtējumu neesot bijis nepieciešams veikt plānošanas dokumentiem, kuru izstrāde noteikta ar normatīvajiem aktiem līdz 2004. gada 21. jūlijam, ja plānošanas dokumenta izstrādātājs līdz 2004. gada 21. jūlijam bija informējis par šādu plānošanas dokumentu kompetento institūciju, tas ir, Biroju, un plānošanas dokumentu pieņēma līdz 2006. gada 21. jūlijam. Minētā kārtība neesot bijusi attiecināma uz gadījumiem, kad Birojs pēc informācijas saņemšanas, ievērojot likuma "Par ietekmes uz vidi novērtējumu" 23.2 pantā minētos stratēģiskā novērtējuma nepieciešamības kritērijus un plānošanas dokumenta izstrādes stadiju, pieņēma lēmumu par stratēģiskā vides novērtējuma nepieciešamību. Biroja pārstāvis norādīja, ka 2004. gada 10. augustā esot pieņemts lēmums Nr. 2 "Par stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras piemērošanu Rīgas brīv­ostas attīstības programmai". Savukārt 2004. gada 1. novembrī pieņemts lēmums Nr. 53-p "Par stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras piemērošanu Rīgas attīstības plānam 2006. - 2018. gadam". Šobrīd prasība veikt stratēģisko novērtējumu izriet tieši no likuma. Vienlaikus Biroja pārstāvis sniedza paskaidrojumu, ka par 2005. gadā izstrādāto Attīstības plāna Vides pārskatu atzinums sniegts 2005. gada 16. decembrī. Attīstības plāna stratēģiskais novērtējums esot veikts atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Biroja pārstāvis skaidroja, ka atzinumā konstatētās nepilnības lietderības apsvērumu dēļ varot novērst Rīgas brīvostas attīstības programmas ietvaros. Biroja rīcībā neesot informācijas par stratēģiskā novērtējuma procedūras veikšanu Rīgas brīvostas attīstības programmai. 7. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvis - Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (turpmāk - Inspekcija) vadītāja vietnieks pieminekļu uzraudzības darbā - Jānis Asaris tiesas sēdē norādīja, ka Rīgas brīvostas teritorijā atrodas valsts aizsardzībā esoši kultūras pieminekļi - Komētforts un Daugavas grīvas krastu fortifikācijas būvju komplekss, vienīgais fortifikācijas būvju komplekss, kas Rīgā saglabājies no deviņpadsmitā gadsimta beigām un divdesmitā gadsimta sākuma. 2005. gada 21. oktobrī Inspekcija sniegusi atzinumu par Teritorijas plānojuma otro redakciju. Atzinums esot sniegts par Teritorijas plānojumu kopumā, neizdalot atsevišķi lietā apstrīdēto Teritorijas plānojuma daļu. Atzinums par galīgo redakciju neesot sniegts, jo Inspekcijai netika iesniegti Teritorijas plānojuma galīgās redakcijas materiāli. Spriežot pēc Inspekcijai pieejamiem Teritorijas plānojuma galīgās redakcijas materiāliem, attiecībā uz Apstrīdēto plānojumu ne visi no 2005. gada 21. oktobra atzinumā minētajiem ieteikumiem par Teritorijas plānojuma otro redakciju esot ievēroti, izstrādājot Teritorijas plānojuma galīgo redakciju. Kultūras mantojuma saglabāšana neizslēdzot iespēju, ka tā tuvumā atrodas ražošanas teritorija. Tomēr ražošanas teritorijas noteikšana kultūras mantojuma teritorijā varbūt tomēr nebūtu vēlamākais risinājums kultūras mantojuma saglabāšanai. 8. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas pārstāve - Teritorijas plānojuma departamenta direktora vietniece, Plānojumu uzraudzības nodaļas vadītāja - Ilze Aigare norādīja, ka atbilstoši Teritorijas plānošanas likumam un Noteikumiem Nr. 833 ministrija izvērtējusi un 2005. gada 19. decembrī sniegusi atzinumu par Attīstības plāna atbilstību tā izstrādes laikā spēkā esošo normatīvo aktu prasībām. Ministrijas pārstāve paskaidroja, ka atzinumā norādītas gan teritorijas plānojuma izstrādes gaitā pieļautās nepilnības, gan arī pievērsta uzmanība tam, ka Teritorijas plānojuma dokumentācijai nav pievienoti nepieciešamie konkrētu institūciju atzinumi, kā arī visi nepieciešamie dokumenti, kas pamato plānojuma izstrādes norisi. Esot arī norādīts, ka Apbūves noteikumos reglamentētās aizsargjoslas neatbilst Aizsargjoslu likuma prasībām. Atzinumā esot bijušas norādītas konkrētas darbības, kas veicamas Attīstības plāna galīgās redakcijas pilnveidošanai. Turklāt esot lūgts divu nedēļu laikā ministriju informēt par Rīgas domes turpmāko rīcību. Tomēr jau nākamajā dienā pēc atzinuma saņemšanas, proti, 2005. gada 20. decembrī, Rīgas dome pieņēmusi lēmumu par Teritorijas plānojuma apstiprināšanu. 2006. gada 5. janvārī ministrija esot saņēmusi Rīgas domes vēstuli "Par sniegto atzinumu Rīgas pilsētas attīstības plānam 2006. - 2018. gadam", kurā pašvaldība esot apliecinājusi savu apņēmību dokumentācijai pievienot ministrijas atzinumā norādītos dokumentus un veikt attiecīgus grozījumus. Atkārtotu atzinumu par jau apstiprināto Attīstības plānu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija sniegusi 2006. gada 17. martā, norādot, ka 2005. gada 19. decembra atzinumā ietvertās norādes ņemtas vērā daļēji. Atzinumā esot norādīts gan uz plānojuma izstrādes procedūras, gan Attīstības plāna satura neatbilstību normatīvajiem aktiem. Ministrija inter alia atgādinājusi, ka tās 2005. gada 19. decembra atzinumā esot bijis norādīts, ka jāveic būtiski grozījumi Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos un grafiskajā materiālā, nosakot visas aizsargjoslas, mainot teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu virknē teritoriju un nosakot tādas izmantošanas prasības, kas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem. Līdz ar to pēc šo grozījumu veikšanas pašvaldībai vajadzējis nodrošināt atkārtotu sabiedrisko apspriešanu un saņemt atkārtotus atzinumus no institūcijām, kuras izteikušas iebildumus. Ministrija norādījusi, ka neesot ievērota Noteikumu Nr. 883 41.2. apakšpunktā un 43. punktā noteiktā kārtība, un īpaši uzsvērusi to, ka nav saņemts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas atzinums par Teritorijas plānojuma galīgo redakciju. 2006. gada 17. marta atzinumā ministrija norādījusi, ka, pamatojoties uz Teritorijas plānošanas likuma 7. panta trešās daļas 3. punktu, Rīgas domes 2005. gada 20. decembra saistošie noteikumi Nr. 34 būtu atceļami un būtu jānovērš atzinumā minētās nepilnības. Savukārt 2006. gada 27. martā ministrija, precizējot savu iepriekš sniegto atzinumu, norādījusi, ka netiek pieprasīta Teritorijas plānojuma atcelšana, taču nekavējoties jāveic pasākumi Teritorijas plānojumā pieļauto neprecizitāšu novēršanai. Ministrijas pārstāve tiesas sēdē nevarēja minēt konkrētus iemeslus, kādēļ ministrija savu viedokli ir mainījusi. Ministrijas pārstāve norādīja, ka ministrs atkārtoti izvērtējis situāciju un neatbilstību būtiskumu un rezultātā tika pieņemts lēmums, ka nepilnības iespējams novērst turpmākajā plānošanas procesā. Tādējādi ministrija piekritusi, ka trūkumi novēršami vēlāk, izstrādājot grozījumus Teritorijas plānojumā, kaut arī konstatētie pārkāpumi bija saistīti galvenokārt ar teritorijas plānošanas procesa neievērošanu. Skaidrojot, kā ministrija kontrolējusi, vai Rīgas dome ir novērsusi ministrijas norādītās nekavējoties novēršamās nepilnības, ministrijas pārstāve norādīja, ka nepilnības tiekot novērstas šobrīd, izstrādājot Teritorijas plānojuma grozījumus. 9. Vides ministrijas pārstāve - Dabas aizsardzības departamenta direktore - Daiga Vilkaste tiesas sēdē norādīja, ka Vides ministrija viedokli par konkrētajā lietā skatāmajiem jautājumiem esot sniegusi divos atzinumos. 2005. gada 5. oktobrī, vērtējot Vides pārskatu, ministrija esot norādījusi, ka nav pietiekami novērtēta plānošanas dokumenta ietekme uz vidi Rīgas brīvostas teritorijā. Ministrija vērsusi uzmanību uz to, ka Attīstības plāns parāda Rīgas brīvostas aizņemto teritoriju, bet neatklāj tās iekšējo funkcionālo struktūru, deleģējot minēto jautājumu risināšanu Rīgas brīvostas attīstības plānam. Līdz ar to Attīstības plāna stratēģiskā novērtējuma procesā esot grūti paredzēt un izvērtēt iespējamo Rīgas brīv­ostas darbības ietekmi, kā arī alternatīvos risinājumus un paredzēt kompensējošos pasākumus. Savukārt 2005. gada 16. decembrī, sniedzot atzinumu Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, Vides ministrija vērtējusi Teritorijas plānojumu kopumā, skarot arī Apstrīdēto plānojumu. Turklāt Vides ministrija paudusi viedokli, ka Rīgas domei jākoriģē Teritorijas plānojums un jāiesniedz Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai precizētā plānojuma redakcija, kurā jau būtu novērsti pārkāpumi un neatbilstības normatīvo aktu prasībām. Tomēr ministrijas pārstāve norādīja, ka par Vides pārskatu galīgo atzinumu sniedzot Vides pārraudzības valsts birojs. Savukārt galīgo lēmumu par Teritorijas plānojuma atbilstību normatīvo aktu prasībām pieņemot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, un tās kompetencē esot izvērtēt, cik lielā mērā ņemti vērā citu ministriju, arī Vides ministrijas, sniegtie atzinumi. Ministrijas pārstāve paskaidroja, ka saskaņā ar likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 43. panta ceturto daļu jebkurai paredzētajai darbībai (gan Natura 2000 teritorijā, gan ārpus tās), kas var būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, veicams ietekmes uz vidi novērtējums. Līdz ar to jebkurai Rīgas brīvostas teritorijā paredzētajai darbībai, kas var būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju dabas parku "Piejūra" un dabas liegumu "Vecdaugava", nepieciešams veikt ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar normatīvajiem aktiem. Savukārt saskaņā ar likuma "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" 43. pantu paredzēto darbību atļauts veikt tikai tad, ja tā neatstāj negatīvu ietekmi uz Natura 2000 teritoriju. Ja plānotā darbība negatīvi ietekmē Natura 2000 teritoriju, to atļauj tikai izņēmuma gadījumos, ja tas ir vienīgais risinājums sabiedrībai nozīmīgu interešu apmierināšanai. Ministrijas pārstāve skaidroja, ka Natura 2000 teritorijas atrašanās ostas teritorijā vai tai līdzās neapdraudot Natura 2000 teritoriju, ja tiek ievēroti vides un dabas aizsardzības normatīvie akti, tajā skaitā prasības par ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanu. Arī citās Eiropas Savienības valstīs (Nīderlande, Vācija) ostās atrodoties Natura 2000 teritorijas un vides un dabas aizsardzības prasības tiekot veiksmīgi sabalansētas ar ostu darbību. Arī Latvijā Rīgas brīvosta neesot vienīgā osta, kurā daļēji ietilpst Natura 2000 teritorijas. Arī Mērsraga un Salacgrīvas ostu teritorijā ietilpstot neliela daļa Natura 2000 teritorijas. Ministrijas pārstāve norādīja, ka Rīgas brīvostas programmai jāatbilst Teritorijas plānojumam. Tādēļ, veicot stratēģisko novērtējumu Rīgas brīvostas daļā ostas attīstības programmas ietvaros, varot rasties tāda situācija, ka stratēģiskā novērtējuma veikšana izrādās novēlota, jo teritorijas izmantošana jau ir noteikta Teritorijas plānojumā. Nebūtu pieļaujams, ka būtisku jautājumu izvērtēšana tiek veikta nevis Teritorijas plānojuma, bet Rīgas brīvostas programmas stratēģiskā novērtējuma ietvaros. Stratēģiskā novērtējuma ietvaros būtībā esot jāvērtē viss, kas var radīt kādas būtiskas sekas vai izmaiņas, lai vērtējuma rezultātā tiktu pieņemts iespējami labākais risinājums. Secinājumu daļa I 10. Satversmes 115. pants noteic: "Valsts aizsargā ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, sniedzot ziņas par vides stāvokli un rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu." Minētā Satversmes norma, pirmkārt, publiskās varas institūcijām uzliek par pienākumu izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu. Otrkārt, indivīdam paredz tiesības normatīvajos aktos noteiktā kārtībā iegūt vides informāciju un līdzdarboties ar vides izmantošanu saistītu lēmumu pieņemšanas procesā. Treškārt, noteic pamattiesību rangu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 14. februāra sprieduma lietā Nr. 2002-14-04 secinājumu daļas 1. punktu, 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu un 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu). Tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, līdzīgi kā pārējās Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, ir piemērojamas tieši un nepastarpināti (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 1. punktu). Proti, persona, pamatojoties uz Satversmes 115. pantu, ir tiesīga vērsties tiesā sakarā ar tādu publisko tiesību subjekta darbību (bezdarbību), kas aizskar tās tiesības un likumīgās intereses. Šādas subjektīvās publiskās tiesības personai kā sabiedrības loceklim izriet no vides tiesību specifikas (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu). 11. Mērķus un uzdevumus, ko mūsdienu sabiedrībai izvirza vides tiesības, var sasniegt, vienīgi cieši līdzdarbojoties valstij, pašvaldībām, kā arī nevalstiskajām organizācijām un privātajam sektoram. Līdz ar to Satversmes 115. pantā lietotais termins "valsts" nav interpretējams šauri, bet ar to saprotamas arī pašvaldības un citas atvasinātās publisko tiesību juridiskās personas, kurām kopīgi ar valsts pārvaldes iestādēm ir pienākums aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, rūpējoties par tās saglabāšanu un uzlabošanu (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11.punktu). Turklāt publiskās varas institūciju pienākums izveidot un nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu nozīmē pienākumu ņemt vērā vides aizsardzības intereses tad, kad notiek politikas plānošanas dokumentu vai tiesību aktu izstrādāšana un pieņemšana, kā arī tad, kad pieņemtie tiesību akti tiek piemēroti un politikas mērķi tiek īstenoti (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 13. punktu). Tātad Satversmes 115. pants ne vien noteic personai tiesības uz labvēlīgu vidi, bet arī uzliek par pienākumu publiskās varas institūcijām, tostarp pašvaldībām, nodrošināt šo tiesību īstenošanu. 12. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās normas starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu). Iespēja un pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5.punktu). Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības uz labvēlīgu vidi un attiecīgo valsts pienākumu rūpēties par vides saglabāšanu konkretizē likumi un citi ārējie normatīvie akti, un šīs tiesības un pienākumi jāinterpretē atbilstoši Latvijas Republikai saistošajām starptautisko tiesību normām. Tā, piemēram, 1998.gada 25.jūnija Orhūsas konvencijā par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (turpmāk - Orhūsas konvencija), ko Saeima ratificēja 2002. gada 18. aprīlī, ir noteiktas sabiedrības tiesības uz pieeju vides informācijai, līdzdalību vides lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesības uz pieeju tiesu varai ar vidi saistītos jautājumos. Savukārt Vides aizsardzības likums konkretizē Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības, kā arī vēl vairāk paplašina atsevišķas Orhūsas konvencijā noteiktās sabiedrības tiesības vides jomā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-12-03 14. punktu). Orhūsas konvencijas 9. pantā noteiktas sabiedrības tiesības vērsties tiesā, ja ir ierobežotas sabiedrības tiesības uz informāciju, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā vai arī pārkāpti attiecīgās valsts tiesību akti vides jomā. Tātad tiesības uz labvēlīgu vidi ietver trīs procesuālus elementus, pirmkārt, tiesības uz vides informācijas pieejamību, otrkārt, tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas procesā, treškārt, tiesības uz tiesas pieejamību ar vidi saistītu lēmumu pārsūdzēšanā (sk.: Kramer L. EC Environmental Law. London: Sweet&Maxwell, 2003, p. 137). Šie procesuālie elementi ir daļa no valsts pienākuma nodrošināt labvēlīgu vidi nākamajām paaudzēm. Orhūsas konvencijas 9. panta trešā daļa noteic, ka "[..] Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisko personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā". Tādējādi šis Orhūsas konvencijas pants paredz, ka valstij ir jānosaka skaidra administratīvā vai tiesas procedūra, kas sabiedrības pārstāvjiem nodrošina tiesības apstrīdēt tādus lēmums, kas ne vien skar informācijas pieejamību un sabiedrības līdzdalību, bet arī neatbilst citām nacionālo vides tiesību normām (sk.: Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The Aarhus Convention: An Impementation Guide. New York and Geneva, United Nations, 2000, pp. 130 - 131). Pie tam Orhūsas Konvencijas 9. panta ceturtajā daļā noteikts, ka šā panta trešajā daļā minētajām procedūrām ir jānodrošina atbilstoši un efektīvi tiesiskie līdzekļi, un noteiktajām procedūrām ir jābūt taisnīgām, objektīvām, ātrām un ne pārāk dārgām. Līdz ar to Latvijas starptautiskās saistības noteic pienākumu nodrošināt sabiedrībai, tajā skaitā fizisko un juridisko personu apvienībām, kas atbilst valsts noteiktajiem kritērijiem, pieeju administratīvajai vai tiesas procedūrai, lai apstrīdētu valsts iestāžu lēmumus vai darbību, kas ierobežo gan tiesības uz informācijas pieejamību, gan sabiedrības līdzdalību vai pārkāpj attiecīgās valsts normatīvos aktus vides jomā. 12.1. Izvērtējot normatīvajos aktos noteikto kārtību, kādā pārsūdzami valsts vai pašvaldības lēmumi vai rīcība, secināms, ka valsts vai pašvaldības administratīvo aktu vai faktisko rīcību, kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi, var apstrīdēt un pārsūdzēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā (sk. Vides aizsardzības likuma II nodaļu un Administratīvā procesa likumu). Savukārt normatīvā akta vai tā daļas atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai var apstrīdēt vienīgi Satversmes tiesā. Vietējās pašvaldības dome (padome) atbilstoši Noteikumu Nr. 883 45. punktam apstiprina teritorijas plānojumu un kā pašvaldības saistošos noteikumus izdod tā grafisko daļu, kā arī teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus. Tādējādi vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir ārējais normatīvais akts, tas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu attīstības lēmumu pieņemšanai. Tādējādi Satversmes tiesas kompetencē ir izvērtēt Apstrīdētā plānojuma atbilstību Satversmei. 12.2. Ne vien Orhūsas konvencijas kontekstā, bet arī atbilstoši Vides aizsardzības likuma 6.pantam, kas noteic sabiedrības tiesības vides jomā, jēdziens "sabiedrība" aptver ikvienu privātpersonu, kā arī personu apvienību, organizāciju un grupu. Līdz ar to tiesības vides jomā nepārprotami pieder ne vien fiziskajām personām, bet arī privāto tiesību juridiskajām personām. Turklāt nacionālie normatīvie akti nenoteic papildu kritērijus, atbilstība kuriem būtu vērtējama īstenojot privāto tiesību juridiskās personas tiesības uz labvēlīgu vidi atbilstoši Satversmes 115. pantam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka mūsdienās teritorijas plānošana ir viens no valsts vides politikas mērķu sasniegšanas līdzekļiem un līdz ar to arī ar vidi saistīta joma, kurā Satversmes 115. pants sabiedrībai piešķir plašas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-09-03 11. punktu). Satversmes tiesas līdzšinējā prakse apstiprina personas tiesības vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot teritorijas plānojuma vai tā daļas atbilstību Satversmei (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā Nr. 2006-09-03, 2007. gada 21. decembra spriedumu lietā Nr. 2007-12-03). Ja personai, tas ir, fiziskajai personai, privāto tiesību juridiskajai personai vai šādu personu apvienībai, būtu liegts Satversmes tiesā apstrīdēt teritorijas plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam, tad tiktu ierobežotas personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kas izriet no Satversmes 92. panta, kā arī netiktu ievērotas saistības, kas Latvijai izriet no Orhūsas konvencijas 9.panta trešās daļas. Satversmes tiesa ir atzinusi privāto tiesību juridiskās personas tiesības vērsties Satversmes tiesā, norādot, ka Satversmē noteiktās personas tiesības, brīvības un pienākumi attiecināmi uz juridiskajām personām tiktāl, ciktāl šīs tiesības, brīvības un pienākumus atbilstoši to būtībai ir iespējams piemērot juridiskajām personām. Proti, ciktāl šo tiesību, brīvību un pienākumu būtība pieļauj, ka tos var īstenot ne vien fiziskā persona, bet arī juridiskā persona (sk. Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu). Līdz ar to ikvienai fiziskai personai, kā arī personu apvienībai un grupai ir tiesības vērsties Satversmes tiesā, apstrīdot teritorijas plānojuma vai tā daļas atbilstību Satversmes 115. pantam. 13. Satversmē ietvertās pamattiesības nav absolūtas, un noteiktos gadījumos tās var ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu). Arī Satversmes 115. pantā ietvertās tiesības uz labvēlīgu vidi nav absolūtas, un tās var ierobežot, samērojot personas vai personu apvienību tiesības ar sabiedrības interesēm uz līdzsvarotu saimniecisko attīstību un ekonomisko labklājību. Konkrētās lietas ietvaros jāvērtē, vai pastāv Pieteikuma iesniedzējas tiesību aizskārums, kas radies konkrēta tiesību akta darbības rezultātā, un vai Pieteikuma iesniedzēja pirms vēršanās Satversmes tiesā izmantojusi citus normatīvajos aktos paredzētos līdzekļus, lai novērstu šo aizskārumu. 13.1. Lai secinātu, vai ar apstrīdēto tiesību aktu ir aizskartas juridiskās personas tiesības uz labvēlīgu vidi, visupirms jāvērtē juridiskās personas darbības mērķi, kas var būt noteikti tās statūtos Arī Orhūsas konvencijas 2. pantā norādīts, ka ieinteresētā sabiedrība ir sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana vides jomā vai kurai ir interese par to. Tātad par ieinteresētām atzīstamas tādas nevalstiskās organizācijas (privāto tiesību juridiskās personas), kuru darbības mērķis ir vides aizsardzība. Turklāt šai juridiskajai personai ir jābūt dibinātai atbilstoši visām attiecīgās valsts tiesību aktu prasībām. Tāpēc jānoskaidro, vai Pieteikuma iesniedzēja atbilst augstāk minētajām prasībām. No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja ir reģistrēta Biedrību un nodibinājumu reģistrā 2004. gada 20. decembrī normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 132. - 136. lpp. ) un tādējādi uzskatāma par dibinātu atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Atbilstoši Pieteikuma iesniedzējas statūtiem tās darbības mērķis ir veicināt Latvijas dabas un kultūras mantojuma saglabāšanu un vides aizsardzību (sk. lietas materiālu 1. sējuma 133. lpp.). Tādējādi pieteikuma iesniedzējai Satversmes 115. pantā noteiktās pamattiesības var tikt aizskartas. Pie tam Satversmes 115. pantā noteikto tiesību uz labvēlīgu vidi aizskārums ir tulkojams plaši, ietverot faktiski notiekošās darbības, kas var radīt draudus cilvēku veselībai vai videi, kā arī nākotnē paredzētās darbības (sk.: Stec S., Casey- Lefkowitz S., Jendroska J. The Aarhus Convention: An Implementation Guide. New York and Geneva, United Nations, 2000, p. 132). 13.2. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka lēmumi un normatīvie akti, kuri var aizskart personas pamattiesības, kas izriet no Satversmes 115. panta, visbiežāk mēdz būt saistīti ar nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanu. Tādējādi, vērtējot iespējamos 115. panta pārkāpumus, pēc iespējas jālīdzsvaro sabiedrības ieinteresētība dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un saimnieciskās attīstības veicināšana, no otras puses. Turklāt gan atsevišķu privātpersonu, gan visas sabiedrības ekonomiskās intereses bieži vien prasa pārveidot apkārtējo vidi, tostarp kultūrvidi un dabu. Satversmes 115. pants a priori neparedz pastāvošās vides saglabāšanu un neliedz īstenot ar ekonomiskajām interesēm saistītus projektus. Satversmes 115. pants, tieši pretēji, prasa līdzsvarotu un atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas ietver arī cilvēku dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības labklājības nodrošināšanu. Taču Satversmes 115. pants liedz īstenot ekonomiskās intereses, ja nav rūpīgi izvērtēta ekonomisko pārmaiņu ietekme uz vidi un līdz ar to uz ikvienu sabiedrības locekli, kā arī tad, ja sabiedrība netiek pārliecināta par pārmaiņu nepieciešamību. Lai līdzsvarotu nepieciešamību pēc nozīmīgu ekonomisko interešu īstenošanas un personas tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, inter alia jāpārliecinās, vai privāto tiesību juridiskā persona piedalījusies apstrīdētā normatīvā akta, piemēram, teritorijas plānojuma, izstrādes un pieņemšanas procesā, tiktāl, ciktāl normatīvajos aktos šāda iespēja ir paredzēta un to bijis iespējams praktiski īstenot. Turklāt Satversmes tiesas likumā ietverta prasība, lai persona pirms vēršanās Satversmes tiesā būtu izmantojusi vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus vai arī pamatojusi, ka tādu nav. No konstitucionālās sūdzības un lietas materiāliem gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma iesniedzēja ir aktīvi līdzdarbojusies Apstrīdētā plānojuma pieņemšanas procesā (sk. lietas materiālu 1. sējuma 63. - 131. lapu un 9. sējuma 29. - 43. lapu). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai ir tiesības vērsties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā par Apstrīdētā plānojuma atbilstību Satversmes 115. pantam. II 14. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma 1. pantu teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam rakstiski un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana, kā arī šīs teritorijas izmantošanas aprobežojumi. Teritorijas plānošanas rezultātā tiek noteikti gan visas valsts, gan atsevišķas teritorijas ilgtspējīgas attīstības virzieni un prasības. Teritorijas plānošana, izstrādājot savstarpēji saskaņotus teritorijas plānojumus, notiek nacionālajā, plānošanas reģiona, rajona pašvaldības un vietējās pašvaldības līmenī. Interešu līdzsvarošana ir panākama, izstrādājot teritorijas plānojumu normatīvajos aktos noteiktajā kārībā. 15. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka normatīvie akti pašvaldībai piešķir plašu rīcības brīvību (diskrecionāro varu) teritorijas plānojuma satura noteikšanā. Tomēr pašvaldībai piešķirtā rīcības brīvība nav neierobežota. Šī rīcības brīvība tiesiski var tikt izmantota vienīgi tās ārējo robežu ietvaros. Par vadlīnijām rīcības brīvības izmantošanai teritorijas plānošanas jomā ir uzskatāmi teritorijas plānošanas principi un vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punktu un 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 11. punktu). Viens no teritorijas plānošanas pamatprincipiem ir ilgtspējīgas attīstības princips, kas nostiprināts Vides aizsardzības likumā, Teritorijas plānošanas likumā, kā arī Reģionālās attīstības likumā. Ilgtspējīga attīstība ir sabiedrības labklājības, vides un ekonomikas integrēta un līdzsvarota attīstība, kas apmierina iedzīvotāju pašreizējās sociālās un ekonomiskās vajadzības un nodrošina vides aizsardzības prasību ievērošanu, neapdraudot nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas, kā arī nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu (Vides aizsardzības likuma 1. pants). Turklāt teritorijas plānojuma izstrādāšana nav tikai formāla procedūra. Tā ir reglamentēta, lai varētu identificēt un izsvērt dažādas intereses un noteikt, kurām no tām plānojumā dodama prioritāte. Šajā procesā ir jāpanāk visu iesaistīto pušu interešu līdzsvarošana, vājāko dalībnieku aizsardzība un visas sabiedrības interešu nodrošināšana (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punktu un 2005. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-10-03 11. punktu). Teritorijas plānošanas uzdevums ir ne tikai radīt labvēlīgus apstākļus uzņēmējdarbības attīstībai un investīciju piesaistei, bet arī paredzēt vides kvalitātes, teritorijas racionālas izmantošanas un rūpniecisko un vides risku novēršanas priekšnoteikumus, kā arī saglabāt dabas un kultūras mantojumu, ainavas un bioloģisko daudzveidību, un paaugstināt kultūrainavas un apdzīvoto vietu kvalitāti (Teritorijas plānošanas likuma 4.pants). Pašvaldībai ir pienākums ar teritorijas plānojumu, kā vienu no plānošanas politikas īstenošanas instrumentiem, noteikt teritorijas turpmāko attīstību un saskaņot dažādas, reizēm pat pretējas intereses. Tādējādi teritorijas plānojuma mērķis ir nodrošināt gan ekonomisko attīstību, gan sociālo un kultūras interešu īstenošanu, kā arī vides aizsardzību. Turklāt teritorijas plānošanas procesā, "sekmējot vienīgi pilsētas ekonomisko izaugsmi (peļņas gūšanu), neņemot vērā īpašās dabas un kultūras vērtības, tiek panākts prettiesisks galarezultāts" (Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā 2003-16-05 secinājumu daļas 5. punkts). Šāda teritorijas plānošanas izpratne izriet arī no Eiropas Savienības tiesībām, kur noteikts, ka īpaši jutīgajā vides aizsardzības jomā atsauce vienīgi uz valsts ekonomisko labklājību nav pietiekama, lai atsvērtu citu [indivīdu] tiesības (sk. Direktīvas 79/409/EEK 4. un 5.pantu kopsakarā ar 9.pantu, Direktīvas 92/43/EEK 6.panta ceturto daļu un 7.pantu, lietu C-44/95 "Regina v. Secretary of State for the Environment" [1996] ECR I-03805 un lietu C-3/96 "Commission v. the Netherlands" [1998] ECR I-3031). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka valstīm, arī pašvaldībām, pirms projekta īstenošanas ir pienākums veikt pienācīgu un pilnīgu tā izvērtēšanu, apsverot alternatīvus risinājumus, lai atrastu iespējami labāko projekta īstenošanas risinājumu un nodrošinātu līdzsvarotu dažādu interešu ievērošanu (sk.: Hatton and Others v. the United Kingdom, Chamber Judgment 2, October 2001, para 97). Interešu līdzsvarošanu nodrošina teritorijas plānojuma izstrāde atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Interešu saskaņošana ir īpaši svarīga, nosakot teritorijas plānoto (atļauto) izmantošanu noteiktās teritorijas daļās. Teritorijas plānojuma saturs nosakāms, ņemot vērā pašvaldības rīcības brīvības ārējās robežas un teritorijas plānojuma uzdevumu nodrošināt līdzsvarotu ekonomisko, vides, sociālo un arī kultūras interešu īstenošanu. 16. Lai teritorijas plānojums būtu tiesisks, tam, pirmkārt, jābūt noteiktā kārtībā izstrādātam un apstiprinātam un, otrkārt, jāatbilst normatīvajiem aktiem (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas 4. punktu). Ja teritorijas plānošanas procesā pieļauti būtiski pārkāpumi, teritorijas plānojums vai tā daļa nav pieņemta pienācīgā kārtībā. Būtisku pārkāpumu var kvalificēt pēc vairākiem kritērijiem. Pirmkārt, būtisks teritorijas plānošanas procesa pārkāpums ir tāds pārkāpums, kura rezultātā pi …