Par konceptuālo ziņojumu "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks"

Par konceptuālo ziņojumu "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 656 Rīgā 2018. gada 11. decembrī (prot. Nr. 56 45. §) Par konceptuālo ziņojumu "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks" 1. Atbalstīt konceptuālajā ziņojumā "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks" (turpmāk - konceptuālais ziņojums) ietverto 3. risinājumu. 2. Noteikt Kultūras ministriju par atbildīgo institūciju konceptuālā ziņojuma īstenošanā. 3. Kultūras ministrijai sagatavot un kultūras ministram līdz 2018. gada 31. decembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā tiesību akta projektu par grozījumu Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumos Nr. 241 "Kultūras ministrijas nolikums", papildinot noteikumus ar uzdevumu Kultūras ministrijai organizēt un kontrolēt mediju ombudam paredzētās valsts budžeta dotācijas izlietošanu atbilstoši tam noteiktajam mērķim. 4. Kultūras ministrijas darba grupai izvērtēt, vai ārējā normatīvajā regulējumā nepieciešams nostiprināt mediju ombuda institūta elementus, un, ja nepieciešams, kultūras ministram līdz 2019. gada 31. decembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā attiecīgos tiesību aktu projektus. 5. Ziņojumā ietvertā 3. risinājuma ieviešanu nodrošināt no Kultūras ministrijas budžeta programmas 22.00.00 "Kultūras projekti un investīcijas" apakšprogrammas 22.13.00 "Mediju politikas īstenošana" līdzekļiem. Ministru prezidents Māris Kučinskis Kultūras ministre Dace Melbārde (Ministru kabineta 2018. gada 11. decembra rīkojums Nr. 656) Konceptuāls ziņojums "Mediju ombuda izveide, tā sastāvs, darbības vadlīnijas un lauks"  Rīga 2018 Saturs 1. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums 2. Situācijas apraksts 3. Risinājumi ombuda izveidei 3.1. Konstitucionāls mediju ombuds 3.2. Pašregulatīvs mediju ombuds 4. Secinājumi 5. Ietekme uz problēmas risināšanu 6. Ietekme uz valsts un pašvaldību budžetu 1. Konceptuālā ziņojuma kopsavilkums Konceptuālais ziņojums (turpmāk - Ziņojums) izstrādāts saskaņā ar Ministru kabineta 2016.gada 8.novembra rīkojumu Nr.667 "Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.-2020.gadam" (turpmāk - Mediju politikas pamatnostādnes) un Ministru kabineta 2016.gada 8.novembra rīkojumu Nr.666 "Par Latvijas Mediju politikas pamatnostādņu 2016.-2020.gadam īstenošanas plānu" (turpmāk - Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāns), kurā izvirzīts pasākums Nr.2.1.1. "Izstrādāt konceptuālo ziņojumu Mediju ombuda izveidei, tā sastāvam, darbības vadlīnijām un laukam". Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna pasākums Nr.2.1.2. paredz "atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos Mediju ombuda izveidei (Mediju atbalsta fonda programmu ietvaros)", kā realizēšanai ir paredzēts valsts budžeta finansējums 53 254 euro apmērā katru gadu, sākot no 2018.gada. Minēto pasākumu rezultātā būtu veikti priekšdarbi mediju ombuda izveidei, panākta vienošanās nozarē par tā sastāvu un darbības vadlīnijām, darbības lauku, tostarp, gadījumā, ja pēc sabiedrisko mediju iniciatīvas tiks organizēts sabiedrisko mediju ombuds; tiktu izveidots mehānisms individuālu sūdzību izvērtēšanai par žurnālistu profesionālo un ētikas standartu pārkāpumiem un stiprināta sabiedrības kritiskā domāšana attiecībā uz mediju saturu, padziļināta sabiedrības izpratne par mediju vietu, lomu un nozīmi demokrātiskā valsts iekārtā, sekmēta uzticēšanās kvalitatīviem medijiem, veicināts mediju atbildīgums. Mediju politikas pamatnostādnēs noteiktais mediju politikas virsmērķis ir stipra, daudzveidīga, profesionāla, caurskatāma, ilgtspējīga un stabila mediju vide, kurā nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī top kvalitatīvs, Latvijas sabiedrības interesēm un kopējam labumam atbilstošs saturs, kas veicina Satversmē un tās ievadā nostiprināto pamatvērtību atspoguļojumu nacionālajā mediju telpā, prioritāri - latviešu valodā, ir līdzsvarotas nozares pārstāvju intereses, auditorijai ir piekļuve neatkarīgai un uzticamai informācijai un zināšanas to lietot. Mediju ombuda darbība ieņems būtisku lomu mediju vides kvalitātes, uzticamības un atbildības uzlabošanā, īstenojot neatkarīga, objektīva vārda brīvības un citu pamattiesību sarga un starpnieka funkcijas, vienlaikus esot par vidutāju starp medijiem, valsti un sabiedrību. Ziņojumā iekļauta informācija par mediju ombuda veidošanu, aplūkojot to kā: 1) valsts vai 2) pašregulācijas1 institūtu. Analizēta pašreizējā situācija, problēmas un pamatota nepieciešamība pēc vienota mediju ētikas kodeksa. Aplūkoti esošie Eiropas Savienības standarti un identificētās problēmas mediju kvalitātes uzraudzības jautājumos. Risinājuma piedāvājumā apskatīti piemēri, kā mediju ombuda instruments ir realizēts un funkcionē vairākās valstīs - Lietuvā, Igaunijā, Dānijā, Austrijā, Īrijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Šīs valstis ir izvēlētas pēc četriem kritērijiem: 1) valstis, kurās normatīvie akti paredz mūsdienīgu un izvērstu mediju regulējumu; 2) ir ņemts vērā ģeogrāfiskais tuvums Latvijai un tiesību sistēmu līdzība ar Latviju; 3) ir ņemta vērā informācijas par attiecīgās valsts regulējumu pieejamība angļu vai vācu valodā; 4) ir izvēlētas valstis ar dažādu regulējumu. Pastāv uzskats, ka Ziemeļvalstīs tiek nodrošināta vislielākā preses brīvība. Zviedrija bija pirmā valsts, kas nostiprināja savu preses neatkarību likumā (1766.gadā). Savukārt Lietuvas regulējums mediju jomā ir ļoti detalizēts un likumā ir noregulēti arī tādi jautājumi, ko citās valstīs likums neregulē, piemēram, mediju pašregulācija. Igaunijā pastāv gan sabiedrisko mediju ombuds2, gan Preses padome3 kā pašregulatīvs mehānisms. Latvijas tiesību sistēmai ir daudz līdzību ar Vācijas tiesību sistēmu, tomēr Vācija ir federatīva valsts un mediju jomu regulē starpzemju līgumi, tāpēc ir izvēlēta tai līdzīga valsts - Austrija. Austrijas regulējums mediju jomā raksturojams kā strikts un detalizēts. Īrija izvēlēta, jo tās izveidotā sistēma ir salīdzinoši jauna. Dānija izvēlēta ieskatam un salīdzināšanai tās kopregulācijas4 modeļa dēļ, kas starptautiskos pētījumos atzīts par efektīvu risinājumu. Aplūkojot vairāku valstu risinājumus, jāņem vērā to labākie un Latvijas situācijai piemērotākie modeļi, vienlaikus izvērtējot citu valstu praksē pastāvošās nepilnības, kas apdraud mediju ētikas uzraudzības efektivitāti. Piemēram, Austrijas gadījumā lielākā nepilnība ir pašas nozares pasīva iesaiste mediju ombuda institūta darbībā, kā arī pārmērīgā brīvprātība Austrijas preses padomes lēmumu ievērošanā. Ja nozare ir izveidojusi mediju un žurnālistu ētikas īstenošanas un uzraudzības mehānismu, būtiski, lai pati nozare atzīst šī mehānisma darbību. Nepieciešamību mediju ombuda darbībā iesaistīt nozari apliecina arī Zviedrijas, Dānijas un Norvēģijas pozitīvā pieredze. Lietuvas gadījumā, lai gan likumā ir nodibināts Žurnālistu ētikas inspektors, tam paralēli darbojas nozares asociācija, kas skata mediju ētikas pārkāpumus, kas atkārtoti apliecina, ka nozare pati var profesionāli lemt par tās žurnālistikas un mediju ētikas normu pārkāpumiem. Balstoties uz aplūkotajiem mediju ētikas uzraudzības institūtiem starptautiskajā vidē, kā arī ņemot vērā Mediju politikas pamatnostādnēs un to īstenošanas plānā noteikto, "mediju ombuda" jēdziens Ziņojuma ietvaros ir lietots tā plašākajā nozīmē - kā institūts, kas, īstenojams caur kādu no piedāvātajiem trīs mehānismiem, kā arī šaurākā nozīmē, ar jēdzienu "Mediju ombuds", apzīmējot 2.risinājuma variantu: 1. Mediju tiesībsargs - konstitucionāls institūts. Latvijas Republikas Saeimas apstiprināta viena amatpersona; 2. Mediju ombuds (vienpersonisks) - pašregulācija. Viens nozares iecelts Mediju ombuds; 3. Mediju padome - (vai Mediju ētikas padome) pašregulācija. Nozares iecelti Mediju padomes locekļi, veidojot koleģiālu institūciju. Katrā no risinājumiem aplūkota mediju ombuda institūta izveidošanas kārtība, struktūra, iekļaušanās kopējā valsts tiesiskajā sistēmā, funkcijas, lēmumu pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtība, lēmumu attiecināmība uz visu nozari, publiskuma un caurskatāmības nodrošināšana, kā arī citi saistītie jautājumi. Ikvienā no risinājumu variantiem, mediju ombuda institūtam jāuzrauga mediju ētikas kodeksa ievērošana, jānodrošina mediju redakcionālā neatkarība, jārisina strīdi starp medijiem un to lietotājiem pirms strīds tiek skatīts tiesā5, jāīsteno aktivitātes, lai veicinātu sabiedrības medijpratību un ierobežotu dezinformāciju, periodiski (reizi gadā) jāinformē sabiedrība par mediju vidi, nepieciešamajiem uzlabojumiem tajā, kā arī par mediju ombuda darbību. Izvēloties 1.risinājuma variantu - konstitucionālu institūtu - tā izveidei nepieciešams jauns speciālais likums un papildu finansējums, turklāt šāda risinājuma izvēle ir diskutabla demokrātiskā sabiedrībā. Ņemot vērā tiesību uz vārda brīvību fundamentālo nozīmi un mediju svarīgo lomu demokrātiskajos procesos, lai īstenotu sabiedrības tiesības saņemt informāciju, starptautiskajās tiesībās atzīts, ka valsts var iejaukties mediju darbības uzraudzībā ļoti ierobežoti. Valsts veidots mediju ombuda modelis arī starptautiski sastopams visretāk, jo rada bažas par iespēju nodrošināt patiesu mediju brīvību, ja nozare netiek iesaistīta tās ētikas un profesionālās darbības uzraudzības jomā. Šāds risinājums nav saderīgs ar Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā ietverto mērķi, kas paredz mediju ombuda risinājumu kā pašregulācijas mehānismu. Izvēloties 2. vai 3.risinājuma variantu - pašregulāciju - risinājuma īstenošanai nepieciešami grozījumi Kultūras ministrijas nolikumā.6 Savukārt detalizētas prasības, kurām jāatbilst pašregulatīvajam mehānismam un kādi uzdevumi jāpilda, tiktu noteiktas līgumos7, ko slēgtu Kultūras ministrija ar nozares izveidoto nevalstisko organizāciju, tai saņemot valsts paredzēto finansiālo atbalstu. Ziņojuma izstrādes procesā tika aicināti iesaistīties: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultāte, Vidzemes Augstskolas Sabiedrības zinātņu fakultāte, SIA "Biznesa augstskola Turība", Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Ekonomikas un pārvaldības fakultāte, biedrība "Baltijas Mediju izcilības centrs", biedrība "Latvijas Komerciālo radiostaciju asociācija", biedrība "Latvijas Preses izdevēju asociācija", biedrība "Latvijas Raidorganizāciju asociācija", biedrība "Latvijas Reklāmas asociācija", biedrība "Latvijas Žurnālistu asociācija", arodbiedrība "Latvijas Žurnālistu savienība", biedrība "Par legālu saturu", VSIA "Latvijas Radio",      VSIA "Latvijas Televīzija", Nacionālā informācijas aģentūra "LETA", SIA "TV NET", AS "Delfi", biedrība "Reģionālo televīziju asociācija", biedrība "TV neatkarīgo producentu asociācija", Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) un Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (turpmāk - NEPLP). 2. Situācijas apraksts Iezīmējami trīs pamatelementi, kuru savstarpējā mijiedarbība Latvijas mediju telpā līdz šim nav bijusi skaidri definēta. Viens no elementiem ir vārda brīvība, kas bieži saduras ar tādām cilvēktiesībām kā tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Otrs elements ir mediju atbildība, rīkojoties atbilstoši profesionālajiem ētikas un žurnālistikas standartiem, iepretim tiem medijiem, kas strādā bez ētikas kodeksa vai arī to ir izveidojuši kā formalitāti, iespējams pat neiepazīstinot ar to savus darbiniekus. Savukārt trešais elements ir sabiedrības un valsts (visplašākajā nozīmē) izglītošana par mediju tiesībām un pienākumiem. No šiem trim pamatelementiem izriet vairākas funkcijas, kas mediju ombudam būtu jāīsteno, tostarp, dezinformācijas ierobežošana, bērnu tiesību aizsardzība, personas datu aizsardzība mediju darbībā. Mediju ombuda uzdevums būtu nodrošināt trialogu starp medijiem, sabiedrību un valsti. Galvenā mediju priekšrocība un tiesības ir vārda brīvība, kas ietverta Latvijas Republikas Satversmes 100.pantā: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Satversmes tiesa ir secinājusi8, ka lietotais termins "vārda brīvība" ietver arī jēdzienu "preses brīvība". Vārda brīvība ir garantēta arī Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām9, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā10, kas paredz vārda brīvības tiesību gan fiziskām, gan juridiskām personām, kā arī komerciālām korporācijām11, un citos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Eiropas Savienības pamattiesību harta12 ne vien vispārīgi garantē vārda un informācijas brīvību, bet panta otrā daļa aizsargā tieši mediju brīvību: "Tiek ievērota plašsaziņas līdzekļu brīvība un plurālisms". Nacionālajā regulējumā, papildus Satversmei, vārda un preses brīvība nostiprināta likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem"13 un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā14, kuros norādītas mediju tiesības saņemt informāciju un paredzēts cenzūras aizliegums. Līdztekus vārda brīvībai, normatīvajos aktos ir noteikta mediju atbildība15, kas paredz, ka medijs nedrīkst sniegt nepatiesas ziņas, kas ceļ neslavu un aizskar personas godu un cieņu. Medijs nedrīkst publicēt informāciju, kuras publicēšana aizliegta ar likumu. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums ietver16 tādus mediju pienākumus kā faktus un notikumus raidījumos atspoguļot godīgi, objektīvi, ar pienācīgu precizitāti un neitralitāti, veicinot viedokļu apmaiņu, nodrošināt, ka informatīvi dokumentālajos un ziņu raidījumos fakti tiek atspoguļoti tā, lai apzināti nemaldinātu auditoriju. No izklāstītā redzams, ka Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā iestrādāti atsevišķi mediju ētikas elementi, kas nav attiecināmi uz visu mediju nozari - tikai uz elektronisko audiovizuālo un audiālo mediju sektoru (t.i., televīziju un radio). Lai subjektam varētu tikt piešķirtas iepriekš norādītās medijiem garantētās tiesības un brīvības, kā arī lai no tā prasītu atbildību, subjekts ir jāatzīst par mediju vai žurnālistu. Ņemot vērā mediju vides straujo attīstību, konverģenci un jaunu platformu rašanos, ir sarežģīti definēt jēdzienu "medijs". Patlaban likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" ietvertais masu informācijas līdzekļa jēdziens tiek saistīts gan ar tā izplatīšanu no tehnoloģijas viedokļa, gan ar tā reģistrāciju.17 Attiecībā uz reģistrācijas elementu līdzīgi paredzēts Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kur subjekts iegūst elektroniskā plašsaziņas līdzekļa statusu ar brīdi, kad tas ir reģistrējies (saņēmis apraides, retranslācijas atļauju vai paziņojis par pakalpojumu pēc pieprasījuma sniegšanu) Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē.18 Mediju politikas pamatnostādnēs sniegtā medija definīcija19 būtībā definē mediju no priekšmetiskā, tehnoloģiskā, organizatoriskā, satura veidošanas un sociālā nozīmīguma viedokļa. Kultūras ministres izveidotajā darba grupā jaunā tiesiskā regulējuma izstrādei20 uzsāktas diskusijas par jaunas mediju definīcijas izstrādi, kombinējot funkcionālo un institucionālo izpratni, īpaši ņemto vērā Eiropas Padomes pieņemtos ieteikumus21 dalībvalstīm par jaunu izpratni saistībā ar medijiem, kuri vērsti tieši uz mediju definēšanas problemātiku. Minētie ieteikumi paredz plašu medija definīciju, izvērsti paskaidrojot tā noteikšanas kritērijus, ņemot vērā dažādus rādītājus: 1) Nodoms darboties kā medijam. Rādītāji: medija pašnovērtējums; medijam raksturīgās darba metodes; saistības ievērot profesionālos mediju standartus; praktiski pasākumi sabiedriskās saziņas nodrošināšanai. 2) Īsteno medija uzdevums un pamatmērķi. Rādītāji: radīt (producēt), apkopot vai izplatīt medija saturu; pārvaldīt lietojumprogrammas vai platformas, kas paredzētas, lai sekmētu interaktīvu sabiedrisko saziņu vai sabiedrisko saziņu kopumā, un/vai nodrošināt saturīgu liela mēroga interaktīvu pieredzi; īsteno medija pamatdarbības (atdzīvina un nodrošina telpu publiskajām debatēm un politiskajam dialogam, veido un ietekmē sabiedrības viedokli, aizstāv vērtības, sekmē rūpīgu pārbaudi un palielina pārredzamību, pārskatatbildību22, nodrošina izglītības, izklaides, kultūras un mākslinieciskās izpausmes iespējas, rada darbavietas, gūst ienākumus vai apvieno pārsvarā visas iepriekš minētās darbības); periodiski atjaunināt un aktualizēt saturu. 3) Redakcionālā kontrole. Rādītāji: redakcionālā politika; redakcionālais process; regulēšana; redakcijas personāls. 4) Profesionālie standarti. Rādītāji: saistības; atbilstības procedūras; sūdzību procedūras; aizstāv pamattiesības, tiesības un privilēģijas. 5) Vēriens un izplatīšana. Rādītāji: faktiskā izplatīšana; sabiedriskā saziņa kopumā; resursi vēriena nodrošināšanai. 6) Sabiedrības gaidas. Rādītāji: pieejamība; plurālisms un daudzveidība; uzticamība; profesionālo un ētikas standartu ievērošana; pārskatabildība un pārredzamība. Eiropas Padomes ieteikumos par mediju izpratni ietverts aicinājums reaģēt uz informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstību un to izmantošanu sabiedrības saziņā. Mūsdienās aizvien vairāk tiek atzīta nepieciešamība23 attiecināt mediju jomas politiku un tiesisko regulējumu uz jaunajiem medijiem. Tas skar ne tikai jauno mediju iespējas īstenot to tiesības un brīvības, bet ir saistāms ar medija atbildību, tādēļ ir būtiski noteikt kritērijus, lai nošķirtu mediju no subjekta, kurš imitē medijam līdzīgas darbības, tomēr par mediju nav atzīstams. Kā redzams no ieteikumiem, viens no šādiem kritērijiem ir mediju profesionālās ētikas ievērošana. Vērtējot kopumā Latvijas mediju vidi, ne tikai tiesisko regulējumu, ņemami vērā divi starptautiskie vērtējumi. Freedom House organizācija, kas vērtē preses brīvības kvalitāti, norāda, ka Latvijas mediju vide ir brīva, un šīs brīvības līmenis ir apmierinošs, taču ne teicams - kopējais novērtējums ir 26 punkti no 100 (0 ir izcili). Vērtējot mediju brīvību, ņemti vērā dažādi ietekmes elementi kā likumīgās vides (kā tā ierobežo/neierobežo medijus), politiskās vides (cik lielā mērā tā kontrolē mediju brīvību, saturu) un ekonomiskās vides (cik lielā mērā tā ierobežo mediju darbību) elementi.24 Savukārt Pasaules Preses brīvības (World Press Freedom) indeksā Latvija atrodas 24.vietā no 180, un pozīcija pēdējo četru gadu laikā ir bijusi mainīga - 2015.gadā tā atradās 28.vietā, 2016.gadā uzkāpa līdz 24.vietai, kurā atradās 2017.gadā un atrodas joprojām. Mediju politikas pamatnostādnēs ir identificētas mediju vides kvalitātes un atbildīguma problēmas, kuras attiecināmas tieši uz Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.pasākuma "atbalstīt mediju nozares pašorganizēšanos Mediju ombuda izveidei (Mediju atbalsta fonda programmu ietvaros)" realizācijas nepieciešamību. Mediju nozare līdz šim pati nav apvienojusies mediju atbildības un ētikas jautājumu risināšanai, tādēļ valsts tam ir pievērsusies, paredzot valsts finansējumu 53 254 euro apmērā katru gadu, sākot no 2018.gada Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 2.1.2.pasākumam, lai veicinātu un motivētu nozares pašorganizēšanos. Pēc Eirobarometra datiem, salīdzinot 2016.gada rudens datus25 ar 2017.gada rudens datiem26, ir kritusies sabiedrības uzticēšanās drukātajai presei (no 44% uz 41%), radio (no 63% uz 60%), televīzijai (no 61% uz 59%), internetam (no 37% uz 35%) un interneta sociālajiem medijiem (no 27% uz 21%). Šis parāda, ka mediju leģitimitāte sabiedrības acīs kļūst vājāka un ka medijiem trūkst saiknes ar sabiedrību, tādējādi nepieciešams novērst identificētās problēmas un atjaunot sabiedrības uzticēšanos medijiem. Kultūras ministrijas un Latvijas Universitātes veiktais Latvijas mediju daudzveidības pētījums apkopojis informāciju par mediju vidi Latvijā un tajā ir redzams, ka, skatot mediju vidi 12 gadu perspektīvā, drukātās preses patēriņš samazinās, savukārt interneta lietošana izteikt pieaug.27 Lai gan radio un televīzijas lietošanas paradumi joprojām ir diezgan stabili, jāņem vērā interneta ietekmes palielināšanās, t.sk. sabiedrības interneta lietošanas paradumi, pārejot no tradicionālajiem medijiem uz interneta vidi. Interneta platformās pieejamais saturs netiek regulēts, un, paralēli žurnālistikas standartiem veidotajam saturam, pieejams tāds saturs, kas netiek redakcionāli izvērtēts, tādējādi būtiski izveidot sistēmu, kurā pati mediju nozare spēj veidot un skaidri nošķirt kvalitatīvu saturu, lai sabiedrībā veidotos uzticēšanās saikne ar medijiem, kuri strādā, ievērojot žurnālistikas profesionālos standartus, ētikas kodeksu un nodrošina neatkarīgu un atbildīgu žurnālistiku. Paralēli tam, ka sabiedrības uzticēšanās medijiem ir mazinājusies, novērojamas arī mediju kvalitātes un atbildīguma problēmas, kas saistītas ar mediju pašorganizēšanās jautājumiem. Mediju nozares ekspertu diskusijā mediju pārstāvji norādīja, ka izpratne par ētikas būtību un nepieciešamību pašas mediju nozares pārstāvjiem ir diezgan vāja. Mūsdienās mediju ētikas ievērošana ir tikpat svarīga kā likuma normu ievērošana. Tradicionāli daudzus jautājumus mediju jomā regulē nevis likums, bet mediju ētikas kodekss. Saskaņā ar Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma regulējumu patlaban obligāti ir jābūt atsevišķiem mediju ētikas kodeksiem28 katram elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim, vienlaikus arī citi mediji brīvprātīgi ir izveidojuši savus ētikas kodeksus. Ētikas kodeksus ir izstrādājušas divas žurnālistu profesionālās apvienības: Latvijas Žurnālistu asociācija29 un Latvijas Žurnālistu savienība30, kas ir saistoši attiecīgi asociācijas un savienības biedriem. Tomēr nav vienotu ētikas normu, par kurām nozare vienojusies kopumā un kas būtu jāievēro neatkarīgi no piederības kādam konkrētam medijam vai mediju nozares apvienībai. Atšķirīgie viedokļi par žurnālistiem svarīgām vērtībām, lomām un žurnālistikas praksēm, divu žurnālistu organizāciju pastāvēšana un nelielais to biedru skaits, kā arī vienota ētikas kodeksa neesamība apgrūtina gan pašregulācijas procesus, gan arī liecina par žurnālistu solidaritātes trūkumu un nespēju vienoti iestāties par savām profesionālajām interesēm.31 Tāpat neeksistē vienota sistēma vai instruments, caur kuru varētu ziņot par konkrēta medija rīcības neatbilstību ētikas normām un standartiem, dodot sabiedrībai iespēju piedalīties mediju vides veidošanā un uzlabošanā.32 Nepieciešama vienota atskaites sistēma, pēc kuras vadīties un kuras ietvaros tiek izskatīti konkrēti pārkāpumi, lai uzlabotu mediju kvalitāti un uzticamību. Lai stiprinātu mediju vidi un veicinātu sabiedriski nozīmīga satura veidošanu, izstrādājot Mediju politikas pamatnostādnes, tika identificēta arī nepieciešamība pēc jaunas mediju atbalsta sistēmas izveides. Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāna 1.rīcības virziena 1.1.3.pasākuma ietvaros ir paredzēts nodrošināt Mediju atbalsta fonda izveidi nekomerciāla, sabiedriski nozīmīga satura radīšanas veicināšanai medijos neatkarīgi no to veida un izmantotās platformas. Mediju atbalsta fonda ietvaros prioritāri tiek atbalstīti33 pētnieciskā, analītiskā un mediju kritikas žanri, kā arī reģionālie mediji. Gan reģionālo un vietējo mediju atbalsta programmas, gan sabiedriski nozīmīga satura veidošanas un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanas latviešu valodā programmas mērķis ir atbalstīt medijus sabiedriski nozīmīga satura veidošanā un stiprināt nacionālo kultūrtelpu latviešu valodā, atbalstot nekomerciālas, sabiedriski nozīmīgas žurnālistikas radīšanu medijos, kuras uzdevums ir stiprināt Satversmē noteiktās vērtības, valstisko apziņu, latvisko kultūrtelpu, kritisko domāšanu, veicināt mediju atbildīgumu un kvalitāti, kā arī sabiedrības saliedētību uz latviešu valodas pamata. Papildus minētajam mērķim, šādu pasākumu īstenošanas ietvaros tiek nošķirti mediji no citiem satura veidotājiem, kuri imitē medijiem raksturīgas darbības, jo projektus atbalsta programmās var iesniegt vienīgi masu informācijas līdzekļi vai neatkarīgie producenti, biedrības un nodibinājumi, kuru darbība ir vērsta uz žurnālistikas materiālu veidošanu. Jebkuram no atbalsta pretendentiem jābūt savam vai saistošam ētikas kodeksam. Tomēr Mediju atbalsta fonda darbība ir tikai viens no elementiem kvalitatīva satura nodrošināšanas kontekstā, tādēļ būtiski īstenot daudzpusējas darbības, t.sk., īstenojot mediju ombuda izveidošanu. Žurnālistu ētika nav tikai kļūdu un profesionālās ētikas kodeksa pārkāpumu meklēšana, lai sodītu, bet arī pragmatiska nozare, kura darbojas ar patiesību skaidrojošas, uzticību veicinošas profesionālās darbības attīstīšanu. Tās nozīme saskatāma žurnālistu misijas atgādinājumā vispār un vērtību domāšanas uzsvērumā ikdienas praksē.34 Lai nodrošinātu mediju nozares attīstību un veicinātu mediju atbildību Latvijā, ir nepieciešams kopīgs mediju ētikas kodekss. Patlaban lielākā daļa mediju ir izstrādājuši katrs savu ētikas kodeksu vai arī tiem ir saistošs kādas asociācijas/savienības ētikas kodekss. Trūkst kopīga ētikas kodeksa, kas būtu attiecināms uz visiem medijiem - gan elektroniskajiem, gan drukātajiem. Mediju vienotajā ētikas kodeksā tiktu ietverti tie mediju un žurnālistu darbības pamatprincipi un profesionālās darbības noteikumi, par kuriem mediju nozare panāktu vienošanos. Tādējādi tiktu veidota vienota/līdzsvarota mediju nozares izpratne par ētikas normām un profesionālajiem standartiem, kas ir būtisks nosacījums, lai kopumā uzlabotu mediju sniegto pakalpojumu kvalitāti un veicinātu profesionālu un atbildīgu žurnālistiku, tostarp, cīnoties ar dezinformāciju internetā, panāktu lielāku sabiedrības uzticēšanos medijiem. Definējot mediju ētikas principus, ir svarīgi paredzēt atbildību arī par vienpusēja un/vai pret valsts demokrātisko iekārtu vērsta satura atspoguļošanu, vienlaikus neierobežojot preses brīvību. Demokrātisko procesu nodrošināšanai nepieciešams, lai ne tikai mediju un sabiedrības vidū, bet arī valsts līmenī, t.sk., tiesībsargājošo institūciju vidū, tiktu veidota izpratne par vārda brīvības nozīmi un mediju lomu demokrātijas veidošanā. Mediju ombuda viena no funkcijām varētu būtu sniegt atzinumus lietās, kuras saistītas ar medijiem, pirms tiesas nolēmuma pieņemšanas - šis ir jautājums, kas būtu atrisināms ar normatīvo aktu grozījumiem vai ietverams jaunajā tiesiskajā regulējumā. Jau līdz šim kritiku par tiesu nolēmumiem un pašvaldību institūciju rīcību ir izteikusi Latvijas Žurnālistu asociācija35 un Latvijas Preses izdevēju asociācija.36 Arī Tiesībsarga atzinumā37 norādīts, ka mediju ombuda uzdevums, žurnālistu tiesību un privilēģiju aizsardzības ietvaros, ir veicināt tiesībsargājošo iestāžu starpā izpratni par mediju lomu un nozīmi. Tādējādi būtiska mediju ombuda funkcija ir skaidrojošais darbs, lai veicinātu izpratni par mediju lomu demokrātiskā valstī. Vienotā mediju nozares ētikas kodeksa ievērošanai nepieciešams uzraugs, kurš spētu būt neitrāls un atbildīgs gan mediju, gan sabiedrības, gan valsts priekšā. Mediju un informatīvās vides kvalitātes un atbildīguma veicināšana iespējama ar mediju ombuda palīdzību, kas vērtētu ne tikai mediju darbību ētikas normu ievērošanā, bet analizētu pastāvošo tiesisko regulējumu un procesus valstī, kas būtiski skar mediju nozari. Šāds risinājums īstenotu preventīvos pasākumus, kas veicinātu veselīgu mediju telpu un informatīvo vidi, ņemot vērā, ka globalizācijas un tehnoloģiskās attīstības rezultātā informācijas vide, t.sk. mediju vide, un tās uztvere sabiedrībā, mediju vides parametri un vajadzības ir strauji attīstījušās un mainījušās, nojaucot robežas starp mediju veidiem. Ņemot vērā iepriekš aprakstīto situāciju, secināms, ka mediju ombuds ieņemtu būtisku lomu kā vidutājs starp sabiedrību, medijiem un valsti. Tā uzdevums būtu ne tikai uzraudzīt mediju darbību atbilstoši mediju nozares apstiprinātajam ētikas kodeksam, tostarp, izskatot individuālās sūdzības, bet arī aizstāvēt medijus no valsts vai pašvaldību iestāžu, privātpersonu u.c. iejaukšanās mediju darbībā, lai panāktu noteiktu mediju saturu. Mediju ombuds izteiktu aizrādījumus ne tikai par mediju darbības neatbilstību ētikas normām, bet varētu sniegt atzinumu arī amatpersonām, piemēram, par informācijas nesniegšanu medijiem. Mediju ombuds iesaistītos medijpratības veicināšanas un dezinformācijas ierobežošanas darbībās, piemēram, publicējot informāciju par "klikšķu lapām", apmācot mediju darbiniekus. Tiesībsargs savā atzinumā norādījis, ka, raugoties no pašreizējās situācijas mediju un privātpersonu tiesību aizsardzībā, kā arī pastāvot nepieciešamībai pilnveidot mediju tiesisko regulējumu un ierobežot dezinformācijas saturu, mediju ombuda izveide ir viens no efektīvākajiem risinājumiem minēto jautājumu risināšanā demokrātiskā valstī. Nozares vērtējums par mediju ombuda institūta izveidošanu Latvijā Ziņojuma izstrādē tika iesaistīta gan nozare, pārstāvot akadēmiskos spēkus, komerciālos un sabiedriskos medijus38, gan NEPLP un Tiesībsargs, aicinot sniegt viedokli par mediju ombuda institūta izveidošanas kārtību, ētikas kodeksa izstrādi, ombuda struktūru un sastāvu, sūdzību izskatīšanas kārtību un pārsūdzības iespējām, ombuda lēmumu un atzinumu veidiem, darbības tvērumu un attiecināmību uz nozari, ombuda darbības atskaites sistēmu un iespējamo lomu medijpratības veicināšanā un dezinformācijas ierobežošanā. Kultūras ministrija ir organizējusi vairākas tikšanās, tostarp, 2018.gada 29.augustā organizēja kopīgu mediju vides un mediju ekspertu diskusiju, lai izzinātu viedokļus un rastu risinājumu mediju ombuda institūta izveidošanai Latvijā. Diskusijā piedalījās 20 mediju (gan komerciālo, gan sabiedrisko) un to asociāciju, akadēmiskās vides, kā arī NEPLP pārstāvji. Nozarē kopumā valda atbalstošs viedoklis par mediju ombuda institūta un vienota ētikas kodeksa izveidi. Diskusijās secināts, ka mediju ombuda izveide Latvijā ir augstākajā mērā svarīga, kopumā ņemot vērā kvalitatīvas žurnālistikas un mediju darbības nozīmi sekmīgā demokrātijas funkcionēšanā. Mediju nozares pārstāvji arī informēja, ka ziņojumā ietvertie varianti ir izskatīti mediju iniciatīvas grupā, kurā apvienojusies Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Preses izdevēju asociācija, Latvijas Raidorganizāciju asociācija, Latvijas Reklāmas asociācija, Nacionālā informācijas aģentūra "LETA", AS "Delfi" un AS "Latvijas Mediji". Mediju iniciatīvas grupa atbalsta pašregulācijas mehānisma ieviešanu, kas paredz koleģiālu struktūru, norādot, ka mediju ombuda darbības tvērums atkarīgs no pieejamā finansējuma. Mediju iniciatīvas grupa arī informēja, ka ir uzsākusi darbu pie pašregulatīva mehānisma izveides un kopīga mediju ētikas kodeksa izstrādes. Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes atzinumā39 izteikts atbalsts mediju ombuda izveidošanai, jo šāda institūcija nepieciešama, lai uzlabotu Latvijas mediju darbības kvalitāti, žurnālistikas profesionālo līmeni un sabiedrības uzticēšanos medijiem. Arī Tiesībsargs uzskata, ka mediju ombuda institūta dibināšana vērtējama pozitīvi, norādot, ka demokrātiskā sabiedrībā mediju ombudam ir būtiska loma, raugoties, lai mediju sniegtais saturs būtu objektīvs, kvalitatīvs, neatkarīgs un līdzsvarots.40 Vienlaikus Tiesībsarga ieskatā mediju ombuda pienākums būtu sabalansēt preses tiesības uz vārda brīvību, sabiedrības tiesības uz informāciju un personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Saņemtajos atzinumos un diskusiju ietvaros vairākuma atbalstu guva pašregulējoša mehānisma izveide. Šādā gadījumā valsts sniegtu atbalstu izdevumu segšanai, vienlaikus neiejaucoties ar pārraudzību. Mediju ombuda institūtam nevajadzētu kļūt par kādas jau esošas profesionālās organizācijas transformētu veidojumu. Tika uzsvērts, ka ir bīstami mediju jomu padarīt juridiski strikti noregulētu - demokrātiskā valstī no medijiem nevar prasīt unificētu izpratni par mediju lomu un uzdevumiem, tomēr mediju jomas pārraudzība pašregulācijas līmenī nodrošinātu vienotu ietvaru par pamatlietām, pat, ja tas nav noteikts tiesību aktos. Mediju ombudu kā pašorganizēšanās mehānismu atbalsta lielākā daļa no mediju uzņēmumiem, asociācijām, kas sniedza atzinumus par mediju ombuda izveidi, kā arī akadēmiskie spēki.41 Ziņojuma izstrādes procesā iebildumus snieguši divi mediju nozares pārstāvji. Konceptuālu atbalstu mediju ombuda izveidei ir izteikusi VSIA "Latvijas Radio"42, taču uzskatot, ka nepieciešams vienlaicīgi paredzēt gan valsts institūciju, gan pašregulatīvu mehānismu, norādot arī uz paredzētā finansējuma nepietiekamību nevienam no piedāvātajiem variantiem. VSIA "Latvijas Radio" ieskatā vidutāja funkciju starp nozari un sabiedrības vai privātpersonu interesēm var pildīt valstiski apstiprinātas institūcijas, ne pašregulatīvas.43 Diskusijās un sākotnējā posmā iebildumus izteica arī Latvijas Žurnālistu savienības pārstāvis, taču Ziņojuma atkārtotajā saskaņošanas procedūrā iebildumus neuzturēja. Attiecībā uz pašregulatīvu mediju ombudu diskusiju fokusā bija tā darbības formāts - vienpersonisks vai koleģiāls mediju ombuda risinājums. Viens no mediju ombuda izveides mērķiem ir nodrošināt maksimālu mediju nozares iesaisti. Šāda iesaiste atspoguļotos arī mediju ombuda darbībā, ja tiktu īstenots koleģiāls mediju ombuds, izveidojot Mediju padomi, kuras locekļi pārstāvētu arī dažādus mediju nozares atzarus. Par koleģiāla mehānisma trūkumu tika atzīta potenciālā atbildības neuzņemšanās par mediju ombuda lēmumiem. Izvirzīto iespējamo trūkumu atsvērtu pastāvīgs sekretariāts, kas gatavotu lēmumu projektus un nodrošinātu ikdienas komunikāciju ar sabiedrību. Ir būtiska ne vien sekretariāta, bet arī ievēlēto Mediju padomes locekļu reputācija un uzticamība, jo tieši uz augstas reputācijas un autoritātes pamata balstās pašregulatīvas institūcijas. Turklāt, ņemot vērā šo iebildumu, tika precizēts Mediju padomes risinājums, piedāvājot divpakāpju lēmumu izskatīšanu. Pirmo lēmumu Mediju padome varētu pieņemt nepilnā sastāvā, atbilstoši noteiktajai lietu sadalīšanas kārtībai, savukārt lēmumu pieņemšana pilnā Mediju padomes sastāvā notiek gadījumā, ja tiek apstrīdēts sākotnējais lēmums. Nepieciešamību nodrošināt pārsūdzības iespējas izteica arī mediju iniciatīvas grupas pārstāvji. Diskusijā izskanēja atsevišķi viedokļi arī par kopregulācijas mehānisma izveidi, kas netiek paredzēts Ziņojumā kā iespējams risinājums. Šāda veida mehānisms paredzētu valsts un nozares kopīgu darbību mediju ombuda institūta veidošanā. Vienlaikus Ziņojumā ir aplūkoti atsevišķi kopregulācijas elementi, kas varētu tikt īstenoti līdz ar jauna mediju tiesiskā regulējuma izstrādi. Tā kā patlaban Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plāns paredz tieši nozares pašorganizēšanās atbalstīšanu, tad Ziņojumā netiek detalizēti aplūkots kopregulācijas mehānisms. Tomēr tas neliedz nākotnē virzīties uz kopregulāciju, ja iesaistītās puses to atzīst par nepieciešamu un efektīvāku savā darbībā nekā pilnīgu pašregulāciju. Ja nākotnē tiks pieņemts lēmums par pāreju no pašregulācijas uz kopregulāciju, piešķirot arī ar likumu noteiktu funkciju pildīšanu, tam būs nepieciešams paredzēt attiecīgu finansējumu. Diskusijās tika atzīts, ka dezinformācijas problēma patlaban ir ārkārtīgi aktuāla, tādēļ apsverama ideja par mediju ombuda funkciju - koordinēt dezinformācijas ierobežošanu. Vienlaikus dezinformācijas ierobežošana tika atzīta par resursietilpīgu funkciju - īpaši, ja nepieciešams mediju vides pastāvīgs monitorings - kas turklāt sniedzas ārpus klasiskās mediju ombuda funkcijas. Kā piedāvājums izskanēja, ka ombuds sniedz palīdzību tiem, kuri nodarbojas ar dezinformācijas izgaismošanu (nevalstiskās organizācijas, domnīcas u.tml.) un veicina sabiedrības (auditorijas) rezistenci pret meliem un satura kvalitātes prasību pieaugumu. Kā svarīgs elements tika norādīta ombuda funkcija izskatīt dažādu pušu sūdzības, kas saistītas ar medijiem - ombuds pārstāv gan sabiedrības, gan mediju intereses. Mediju ombuds varētu veikt pētījumus un pārbaudes par noteiktiem aspektiem mediju darbā un sniegt ieteikumus, kritiku. Tiesībsarga ieskatā mediju ombuda darbība varētu tikt vērsta ne tikai uz privātpersonu aizsardzību, bet arī uz žurnālistu tiesību aizsardzību un ievērošanu. Mediju ombuda izveide veicinātu žurnālistu un tiem piešķirto privilēģiju aizsardzību. Nozares pārstāvju diskusijās tika akcentēts, ka būtiski izglītot sabiedrību par dažādām ar medijiem saistītām jomām, veidot priekšstatu par to, ko sabiedrība vispār var gaidīt un pieprasīt no medijiem un ko nevar. Uz sabiedrības izglītošanas jomu norāda arī Tiesībsargs - mediju ombudam būtu jāveicina žurnālistu lomas izpratne un nozīme sabiedrībā, kā arī tiesībsargājošo iestāžu starpā. Mediju ombuds varētu piedalīties tiesiskā regulējuma pilnveidē, kā arī sniegt dažādus skaidrojumus sabiedrībai par mediju un žurnālistu tiesībām un pienākumiem. Diskutējot par vienota mediju ētikas kodeksa izveidošanu, tika atzīts, ka žurnālistu ētikas jautājumi saglabā savu aktualitāti gan Latvijas iekšējās informatīvās vides procesos, gan ārvalstu informatīvās ietekmes kontekstā. Kopīga mediju ētikas kodeksa izstrādāšana būtu pirmais solis, ar kuru panākt nozares vienošanos par profesionālajiem žurnālistikas un ētikas standartiem un to uzraudzības mehānismu. Ētikas kodeksam jābūt lakoniskam un tam jāattiecas ne tikai uz žurnālistiem, bet arī uz medijiem, paredzot redaktora, medija dibinātāja ētiku, pretējā gadījumā žurnālists viens pats nebūs spējīgs īstenot ētikas normas. Šo vienoto ētikas normu atzīšana izpaudīsies vai nu caur iestāšanos nodibinātajā biedrībā vai pievienojoties ētikas kodeksam, to parakstot. Ja kāds medijs nepieņem kopējos ētikas standartus, tad mediju ombuds par to informē sabiedrību, tādēļ pats būtiskākais ir visai nozarei vienoties par ētikas standartiem. Aptaujājot vairākus Latvijas žurnālistus un veicot intervijas ar Latvijas mediju redaktoriem, mediju nozares pārstāvji secināja, ka vairums mediju darbinieku ētiku uzskata par svarīgu, bet tas, kā respondenti ir risinājuši ētikas jautājumus, parāda vērā ņemamu nekonsekvenci. Savukārt redaktori intervijās norādījuši, ka par ētiku domā - vai nu vadās pēc ētikas kodeksa, vai seko saviem personiskajiem uzskatiem; daļa intervējamo atzina, ka sava ētikas kodeksa redakcijā nemaz nav. Kopumā aptaujāto žurnālistu un redaktoru prakse neliecina, ka redakcijās mērķtiecīgi tiktu veidota vienota izpratne par ētikas problēmjautājumiem. Sākotnējā Tiesībsarga atzinumā minēts, ka valstij būtu jāizstrādā vienots, efektīvs un mūsdienīgs mediju un žurnālistu ētikas kodekss, tomēr pēc diskusijām un Ziņojuma projekta nosūtīšanas, Tiesībsarga viedoklis ir precizēts. Tiesībsargs atzinumā44, kas sniegts jau par Ziņojuma projektu, norādījis, ka pašai nozarei - medijiem, kuri būs apvienojušies mediju ombuda institūta īstenošanā - ir jāizstrādā kopīgais ētikas kodekss. Mediju ekspertu diskusijās tika norādīts, ka Vidzemes augstskolas un Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki projektā par masu mediju iesaisti trešo valstu pilsoņu integrācijā Latvijā viens no darbības virzieniem ir mediju ētikas kodeksa izstrāde šajos jautājumos. Eksperti norādīja, ka nav iespējams sagaidīt nozares atbalstu šādā - tik ierobežotā lokā izstrādātam - mediju ētikas kodeksam, līdz ar to būtu secināms, ka vēl jo vairāk nozare neatbalstītu valsts izstrādātu mediju un žurnālistu ētikas kodeksu. Latvijā patlaban ir izstrādāti vairāki ētikas kodeksi, kas nosaka atbildību individuālās redakcijās un/vai žurnālistu asociācijās. Tomēr joprojām esošie ētikas kodeksi nav pietiekami efektīvi. Pirmkārt, esošie ētikas kodeksi nav attiecināmi uz visu nozari. Otrkārt, vājā sankciju sistēma - ja pārkāpumu ir izdarījis žurnālists, kurš nav kādas žurnālistu organizācijas biedrs, tad šīs organizācijas nevar ietekmēt žurnālista rīcību. Treškārt, ne vienmēr mediji savus ētikas kodeksus ir padarījuši sabiedrībai pieejamus, piemēram, publicējot mājaslapās. Ceturtkārt, nav izslēgts, ka ētikas kodeksi tiek veidoti tikai kā formalitāte, neiesaistot mediju darbiniekus to izstrādē un neaktualizējot ētikas jautājumus ikdienas darbā. Piektkārt, esošie ētikas kodeksi ir orientēti uz žurnālistu, nevis pašu mediju prakses izvērtēšanu. Ētikas kodeksus var iedalīt divās daļās: iedvesmojošie un minimālo gaidu kodeksi. Pirmais definē ideālus, uz kuriem tiekties, otrs apraksta to, ko nevajag darīt. Par ideālu nesasniegšanu nesoda, bet par minimālo gaidu izpildīšanu neslavē. Latvijas Žurnālistu savienības un Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas kodeksā var atrast elementus no abiem. Diskusijās izskanēja viedoklis, ka būtu vēlams mēģināt lielāku uzsvaru likt tieši uz minimālo gaidu definēšanu. Šāda virziena pozitīvais aspekts ir tāds, ka tas prasa formulēt konkrētus noteikumus, un attiecīgi arī mudina vairāk skaidrot, kas tiek saprasts ar žurnālistikas standartu aprakstos it kā tik pašsaprotamajiem jēdzieniem, piemēram, "objektivitāte", "neitralitāte", "pilnīga informācija". Tie žurnālistu praksē tiek plaši interpretēti. Būtībā nozarē, tostarp iesaistot akadēmiskos mācībspēkus, ir atbalstošs viedoklis par mediju ombuda institūta izveidi, kas vērsts pašregulācijas virzienā. Vienlaikus diskusijās izskanējuši atsevišķi viedokļi par mediju ombuda veidošanu kā atsevišķu, pastāvīgu, tikai no valsts budžeta finansētu institūciju, tādēļ turpmākajā nodaļā tiks aplūkoti iespējamie mediju ombuda institūta veidi, analizējot gan pašregulējošu, gan valsts veidotu ombuda mehānismu. 3. Risinājumi ombuda izveidei Par pamatu mediju ombuda risinājuma variantiem kalpo mediju nozares situācijas analīze, vajadzību izvērtējums, Latvijas tiesiskā regulējuma juridiskā analīze45, ekspertu un nozares paustais viedoklis, kā arī citu valstu prakse, aplūkojot gan nacionālā (konstitucionālā) ombuda scenārijus, gan pašregulatīvos individuālo un koleģiālo ombudu risinājumus. Jebkura risinājuma pamatā ir būtiska izpratne par mediju telpu, tās īpatnībām, īpaši - redakcionālās neatkarības nodrošināšanu. Jāņem vērā, ka katras valsts izvēlētais risinājums ir atšķirīgs, ko ietekmē gan valstu dažādā tiesību sistēma, tradīcijas, vēstures aspekti, gan laiks, kad mediju ombuda institūts ir veidots. Tādēļ ziņojumā, aplūkojot citu valstu risinājumus, tiks analizēta valstu veiksmīgā pieredze, kas būtu īstenojama Latvijā, ņemot vērā Latvijas situāciju un vajadzības. Mediju ombuda izveidei Ziņojumā analizēti konceptuāli atšķirīgi risinājumi. Turpmāk tiek detalizēti aplūkoti trīs iespējamie mediju ombuda institūta risinājumi: Mediju tiesībsargs, Mediju ombuds (vienpersonisks) un Mediju padome. Visu risinājumu vienojošais elements ir kopīgs mediju nozares ētikas kodekss - lakonisks normu uzskaitījums, kas ietver galvenās vērtības un prasības, kam jāpiemīt kvalitatīvam medijam un, kas jāievēro mediju pārstāvjiem savā darbībā. Lakonisks ētikas kodekss būtu efektīvs un tas praksē labi darbotos, pretējā gadījumā ētikas kodekss pārtaptu no pašregulācijas balsta par tiesisku regulāciju, kas nepildītu tās funkcijas un nesasniegtu tos rezultātus, kuri kā nepieciešamība minēti ziņojuma pamatojumā. Papildu ikvienā no risinājumiem mediju ombudam (gan vienpersoniskā, gan koleģiālā mehānismā) ir jāatbilst striktiem kritējiem, lai nodrošinātu, ka mediju ombuds savā darbībā ir kompetents, neatkarīgs, objektīvs un raisa uzticību gan no mediju, gan sabiedrības puses. Mediju ombuds nedrīkst būt kādas interešu grupas vai institūcijas pakļautībā. Veidojot mediju ombudu, ņemami vērā vairāki būtiski elementi, kuri paliktu nemainīgi, neatkarīgi no izvēlētā risinājuma: - Dibināšana: šajā aspektā ietilpst pārstāvniecības jautājumi, ja tiek iecelta vairāk nekā viena persona, kura pilda ombuda funkcijas, un izvirzītie kritēriji potenciālajam ombudam; šos jautājumus valsts definētu, konsultējoties ar nozari; personai vai personām, kura/-as ieņem ombuda pozīciju, būtu jāatbilst striktiem kritērijiem, kas tiktu izstrādāti kopā ar ētikas kodeksu. Ētikas kodeksa izstrāde paliek nozares pārziņā visos piedāvātajos risinājuma variantos. - Struktūra: izņemot valsts veidota ombuda (Mediju tiesībsarga) gadījumā, pašregulācijas modeļos paredzēts atstāt nozares kompetencē struktūras veidošanas specifiskos jautājumus, piedāvājot tikai sniegt priekšlikumus iespējamiem struktūras tipiem. Pašregulācijas risinājumā valsts īsteno konsultatīvas funkcijas, piešķirot finansējumu mediju pašorganizēšanās veicināšanai, paredzot pārvaldes uzdevumus, kuru izpilde jānodrošina, ievērojot normatīvos aktus un starptautiskos labākās prakses piemērus, tostarp interešu konflikta novēršanas un ētikas jautājumos, tos iestrādājot līgumā, kas tiktu noslēgts starp nevalstisko organizāciju un Kultūras ministriju.46 - Funkcijas: jebkurā no piedāvātajiem risinājumiem ombuda funkcijas sakrīt; sūdzību pieņemšana un izskatīšana, atzinumu sniegšana, izglītojošais darbs medijpratības un dezinformācijas jautājumos; nav paredzēts iekļaut atsevišķu dezinformācijas monitoringa nodaļu vai sadrumstalot šo instrumentu - galvenais uzdevums ir pildīt ētikas uzrauga funkciju, t.i., izskatīt un izvērtēt iesniegtās sūdzības ētikas pārkāpumu jautājumos. Papildus, attīstot mediju ombuda darbību, tas nākotnē varētu izsniegt žurnālistu apliecības.47 - Darbības attiecināmība uz nozari: pašregulatīva mediju ombuda kompetencē pēc brīvprātības principa ietilptu drukātie mediji, elektroniskie plašsaziņas līdzekļi un interneta mediji, savukārt valsts veidota ombuda (Mediju tiesībsarga) gadījumā - šeit ietilpst visi Latvijas jurisdikcijā esošie mediji. Mediju ombuda kompetencē ietilptu lēmuma publicēšana kā sankcija - nolēmums tiktu publicēts paša ombuda vietnē, un tiktu pieprasīts, lai arī medijs - ētikas normu pārkāpējs - to publicē. Mediācijas ietvaros var vienoties par pienākumu publicēt atvainošanos, atbildi vai pienākumu atsaukt ziņu. Lai gan pašregulatīva mehānisma pamatā ir brīvprātīga mediju iesaiste, mediju ombuds varētu vērtēt arī tādu mediju darbību, kuri nav iesaistījušies mediju ombudā (iesaistīšanās, kļūstot par biedru vai atzīstot kopīgo ētikas kodeksu), taču ombuda lēmumi nebūtu saistoši šiem medijiem. Piederība ombudam var tikt izmantota kā medija kvalitātes zīme, kas ievietota medija interneta vietnē vai izdevumā, tādējādi sabiedrībai norādot uz medija kvalitāti un uzticamību. Pakļaušanos un piederību šai regulācijai varētu nodrošināt arī motivējoši ieguvumi, piemēram, aizsardzība un iespēja kvalificēties Mediju atbalsta fonda konkursiem, iespēja skatīt strīdus mediācijas procesā pirms tiesas, žurnālistu apliecību izsniegšana.48 Ja ētikas normas tiek pārkāptas sistemātiski (ar mediju ombuda lēmumu fiksēti, piemēram, trīs pārkāpumi 12 mēnešu laikā), medijam var tikt liegta iespēja piedalīties Mediju atbalsta fonda konkursos, medijs tiek ierakstīts "melnajā sarakstā" kā tāds, kurš neatbilst (nepakļaujas) profesionālās ētikas prasībām, pašregulācijas gadījumā - medijs var tikt izslēgts no biedru saraksta, līdz ar to automātiski zaudējot aizsardzību.49 Izstrādājot jauno mediju nozares tiesisko regulējumu, varētu arī tikt paredzēts, ka, ja medijs sistemātisku ētikas kodeksa pārkāpumu dēļ tiek iekļauts "melnajā sarakstā", tas zaudē iespēju izmantot samazināto PVN likmi. Tā kā iepriekš minētie jautājumi attiecībā uz pirmstiesas mediāciju, žurnālistu apliecību izsniegšanu, Mediju atbalsta fondu un PVN regulējumu paredz detalizētu izpēti, tie paliek atvērti un ir analizējami jaunā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā. - Sūdzību pieņemšanas kārtība: vispirms persona vēršas attiecīgajā medijā ar savu sūdzību. Ja medijs nereaģē vai neatzīst/nesaskata pārkāpumu, persona vēršas pie ombuda. Persona nevar sūdzēties par medija darbu vispārīgi - jābūt konkrētam rakstam, sižetam, rīcībai, ar kuru aizskartas personas tiesības. Vienlaikus iespējama populārsūdzība, piemēram, par sabiedrībai nozīmīgiem pārkāpumiem, klikšķu lapām u.c. Mediju ombuds var uzsākt lietu pats pēc savas iniciatīvas. - Lēmumu pieņemšanas, apstrīdēšanas kārtība: lēmumu pieņemšanas kārtība katrā piedāvātajā modelī atšķiras - viena ombuda gadījumā galējais lēmums tiek pieņemts vienpersoniski. Koleģiālajā modelī gala lēmumi tiktu pieņemti ar visu padomes locekļu iesaisti, sīkāku kārtību izstrādātu pati padome. Ar lēmuma apstrīdēšanu pašregulatīvajā koleģiālajā modelī būtu jāvēršas mediju ombudā otrreizējai caurlūkošanai paplašinātā sastāvā, savukārt Mediju tiesībsarga gadījumā un vienpersoniska pašregulatīva mediju ombuda gadījumā tā lēmums nav pārsūdzams. Paša mediju ombuda lēmumi nav pārsūdzami tiesā, tomēr par strīdīgajiem jautājumiem puses var vērsties tiesā vispārējā kārtībā, ja normatīvie akti paredz šādu iespēju. Mediju ombuds nedrīkst veikt cenzūras funkcijas, tāpēc tas var vērtēt medija profesionālās darbības pārkāpumus tikai ex post, jau publiskotā materiālā. Mediju ombuda tiesības ir veikt lietas izpēti un pieprasīt paskaidrojumus no attiecīgā medija, privātpersonas un citām iesaistītajām pusēm. Lietas izpētes un lēmuma pieņemšanas procedūras gaitā mediju ombuds ir tiesīgs piesaistīt nozares ekspertus. - Darbības publiskums: reizi gadā mediju ombuds sniedz publisku pārskatu par savu darbību. Pārskatā tiek ietverts arī mediju nozares vērtējums, nepieciešamie pilnveidojumi, t.sk., normatīvā regulējuma pilnveidošana, ko iesniedz Latvijas Republikas Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā. - Izglītojošais darbs: mediju ombuds līdzdarbojas dažādu pasākumu īstenošanā, lai veicinātu sabiedrībā medijpratību un strādātu ar dezinformācijas ierobežošanas jautājumiem. Mediju ombuds jo īpaši informē par medija un žurnālista lomu demokrātiskā valstī, skaidro medija un žurnālista tiesības un pienākumus sabiedrībai, kā arī rīko seminārus, piemēram, tiesībaizsardzības iestādēm par vārda brīvības robežām u.c. saistītajiem jautājumiem. 3.1. Konstitucionāls mediju ombuds Viens no mediju ombuda risinājuma variantiem ir uz likuma regulējuma balstīts, valsts pārvaldes iekārtā ietilpstošs institūts, kas pārrauga mediju nozares ētikas normu ievērošanu. Šāds mediju ombuda risinājums tiek aplūkots, jo diskusiju laikā izskanēja atsevišķi viedokļi par valsts veidota mediju ombuda izveidošanu. Vienlaikus jāņem vērā, ka konstitucionālais mediju ombuds kā risinājums nav paredzēts Mediju politikas pamatnostādņu īstenošanas plānā. Turklāt, atbilstoši mūsdienu izpratnei par mediju jomas regulāciju, valstij nepiemīt tāda valsts pārvaldes funkcija kā mediju uzraudzība jautājumos par mediju ētikas un žurnālistu profesionālās darbības normu ievērošanu. Piedāvātā risinājuma ietvaros konstitucionālā mediju ombuda darbība tiktu pakļauta vienīgi likumam. Ombuds būtu nozares virzīta un Saeimas apstiprināta amatpersona, kurai likumā noteiktas kompetences (prasības pēc atbilstošas izglītības, nevainojama reputācija, pieredze mediju jomā u.c.) un darbības ietvars. Konstitucionālā mediju ombuda kompetencē primāri būtu skatīt sūdzības par mediju ētikas normu pārkāpumiem; tā kompetence aptvertu visus Latvijas jurisdikcijā esošos medijus, neatkarīgi no to reģistrācijas, tādējādi konstitucionālā mediju ombuda lēmumi būtu saistoši visai mediju nozarei. Konstitucionālais mediju ombuds izskatītu privātpersonu iesniegumus un uzsāktu pārbaudes lietas, ja tas nepieciešams, primāri veicinot izlīgumu starp pusēm. Uzsāktā pārbaudes lieta beigtos ar lietā iesaistīto personu izlīgumu vai konstitucionālā mediju ombuda saistošu lēmumu, kas medijam jāpilda. Turpmāk detalizētāk raksturots konstitucionālā mediju ombuda - Mediju tiesībsarga - darbības ietvars. Mediju tiesībsargs (1.risinājuma variants) 1.tabula Elements Elementa apraksts Dibināšana Uz likuma pamata. Struktūra un sastāvs Viena persona - Mediju tiesībsargs - Saeimas apstiprināta amatpersona uz noteiktu laiku; Mediju tiesībsargam pakļauts sekretariāts atbalsta funkciju nodrošināšanai. Funkcijas Sūdzību pieņemšana un izskatīšana par ētikas normu pārkāpumiem, atzinumu sniegšana, izglītojošais darbs medijpratības un dezinformācijas jautājumos. Darbības tvērums Mediju tiesībsarga kompetencē ietilpst elektroniskie plašsaziņas līdzekļi, drukātie mediji, interneta mediji. Sūdzību izskatīšanas, lēmumu pieņemšanas un pārsūdzības kārtība Mediju tiesībsargs lēmumus un atzinumus pieņem vienpersoniski; primāri darbojas kā mediators, veicinot izlīgumu starp pusēm. Lēmumu un atzinumu veidi, to attiecināmība uz nozari Mediju tiesībsargs lēmumu par pārbaudes lietas uzsākšanu pieņem vai nu pēc sūdzības/iesnieguma saņemšanas, vai pēc paša iniciatīvas. Mediju tiesībsarga lēmumi un atzinumi ir saistoši visiem Latvijas jurisdikcijā esošajiem medijiem. Darbības atskaites sistēma Mediju tiesībsargs gada pārskatu par savu darbu publisko savā mājaslapā internetā un iesniedz Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai. Gada pārskats ietver arī atzinumu par situāciju mediju jomā un ieteikumus nepieciešamajiem uzlabojumiem. Loma medijpratības veicināšanā un dezinformācijas ierobežošanā Sadarbībā ar citām institūcijām nodrošina informējošu un izglītojošu darbu, īpašu uzmanību veltot mediju lomas un nozīmes demokrātijā un mediju darbības pamatprincipu skaidrošanai. Piedāvātajā risinājumā Mediju tiesībsargs pastāvētu kā funkcionāls atzars jau esošajam Tiesībsarga institūtam, līdz ar to kā pozitīvs aspekts vērtējams, ka sabiedrībai būs labāka izpratne par šāda institūta darbību. Mediju tiesībsargs tiktu izveidots uz likuma pamata, tādējādi nodrošinot pirmšķietami augstāku autoritāti sabiedrības un valsts institūciju acīs. Vienlaicīgi, ņemot vērā tiesību uz vārda brīvību fundamentālo nozīmi un mediju svarīgo lomu demokrātiskajos procesos, lai īstenotu sabiedrības tiesības saņemt informāciju, starptautiskajās tiesībās atzīts, ka valsts var iejaukties mediju darbības uzraudzībā ļoti ierobežoti. Ir attaisnojama, piemēram, valsts iejaukšanās audiovizuālo mediju pakalpojumu sniegšanas uzraudzībā, lai veicinātu satura daudzveidību un novērstu nelikumīga (naida runa, nepilngadīgo aizsardzība) satura izplatīšanu.50 Tomēr jebkura iejaukšanās mediju darbībā ir vērtējama ārkārtīgi piesardzīgi un aizliegumi īstenojami tikai, ja ar pārkāpumu tiek būtiski aizskartas sabiedrības intereses. Turklāt jāņem vērā, ka ikvienas nozares ētikas un profesionālās darbības jautājumi ir nodrošināmi pašas nozares ietvaros. Un, lai gan Latvijā ir izveidotas vairāku profesiju pārstāvju kolēģijas, kuru darbība noregulēta ar likumu, tomēr mediju nozare nav pielīdzināma ne advokātu, ne notāru, ne zvērinātu tiesu izpildītāju vai citām regulētajām profesijām. Gan advokāti, gan notāri un zvērināti tiesu izpildītāji ir tiesu varai piederīgas personas, savukārt žurnālisti ir "brīvās profesijas" pārstāvji. Latvijā par žurnālistu tiek uzskatīta persona, kura vāc, apkopo, rediģē vai citādā veidā sagatavo materiālus masu informācijas līdzeklim un kura ar to noslēgusi darba līgumu vai veic šo darbu masu informācijas līdzekļa uzdevumā, kā arī žurnālistu apvienības biedrs.51 Lai gan normatīvo aktu līmenī ietverta žurnālista definīcija, izmantojot institucionālās teorijas52 bāzi (žurnālistam ir līgums ar masu informācijas līdzekli, ir žurnālistu organizācijas biedrs), gan tiesu prakse53, gan starptautiskie dokumenti54 norāda, ka par žurnālistu uzskatāma ikviena persona, kura veic žurnālistam raksturīgās funkcijas un pienākumus, proti, tiek piemērota funkcionālā teorija. Iepriekš minētais norāda, ka būtībā nav nozīmes, vai persona ir ieguvusi nepieciešamo izglītību, ir iestājusies žurnālistu asociācijā vai strādā medijā, lai īstenotu žurnālistam raksturīgās funkcijas, tādējādi žurnālista profesiju nav iespējams uzskatīt par "regulējamo profesiju" un tā nebūtu pakļaujama sistēmai, kāda piemērota zvērinātiem advokātiem un citām regulētajām profesijām. Aplūkojot mediju ombuda iespējamo nākotnes funkciju - izsniegt žurnālistu apliecības, jāņem vērā vairāki elementi. Patlaban likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 24.panta otrā daļa paredz: "Realizējot šajā pantā minētās tiesības, žurnālistam, ja nepieciešams, jāuzrāda Žurnālistu savienības biedra vai masu informācijas līdzekļa darbinieka apliecība vai to izsniegta pilnvara." Jau likumdevējs noteicis, ka žurnālistu apliecību izsniegšana ir pašas nozares kompetencē, tomēr, ņemot vērā, ka valsts pārvaldes funkcijās neietilpst žurnālistu profesijas uzraudzība (skat. iepriekšējo rindkopu), minētais regulējums nav uzskatāms par valsts pārvaldes deleģētu funkciju, līdz ar ko žurnālistu apliecību izsniegšana nav publiskai varai raksturīga funkcija. Skatot šo jautājumu citu valstu praksē, secināms, ka prevalē pašu mediju/žurnālistu izveidota kārtība, kādā žurnālists iegūst savu statusu, kas ir atbilstoši demokrātiskas valsts iekārtai. Zviedrijas žurnālistu apvienība saviem biedriem izdod biedru/preses kartes, kas ir vienīgā žurnālistu identificējošā apliecība, un tā garantē, ka žurnālists ir apņēmies ievērot mediju ētikas noteikumus.55 Arī Dānijā tiek praktizēta preses pašuzraudzība - žurnālistu apvienība saviem biedriem izdod preses kartes, kuras respektē organizācijas un varas institūcijas.56 Savukārt Somijā žurnālistu savienības biedriem tiek piešķirtas preses kartes, kuras kalpo kā pierādījums personas piederībai pie žurnālistu profesijas.57 Vairumā Eiropas valstu ir līdzīga sistēma, proti, preses kartes saviem biedriem izdod profesionālās organizācijas. Preses caurlaides valsts iestādes pašas neizdod, bet žurnālistu apvienības preses caurlaidi valsts institūcijas atzīst, balstoties uz izpausmes brīvības aizsardzības regulējumu.58 Normatīvo aktu līmenī preses caurlaižu izsniegšana un anulēšana vai apturēšana netiek regulēta - par to lemj žurnālistu apvienības preses pašuzraudzības ietvaros.59 No minētā secināms, ka žurnālistu apliecību izsniegšana ne Latvijā, ne arī starptautiskā līmenī nav atzīta par valsts varai piemītošu funkciju. Par to, vai Latvijā saglabājama esošā žurnālistu apliecību izsniegšanas kārtība vai tomēr tā ir maināma, diskutējams, pirmkārt, ar pašu mediju nozari, ņemot vērā, ka risinājumi iespējami vairāki, t.sk., ka šādu funkciju varētu īstenot arī mediju ombuds. Valsts veidots mediju ombuda modelis starptautiski sastopams visretāk, jo rada bažas par iespēju nodrošināt patiesu mediju brīvību, ja nozare netiek iesaistīta tās ētikas un profesionālās darbības uzraudzības jomā. No Ziņojuma izstrādes laikā aplūkotajām valstīm tikai Lietuvā pastāv valsts veidots institūts, kas tiek asociēts ar ētikas uzraudzību (Žurnālistu ētikas inspektors), tomēr tam paralēli ir izveidota nozares asociācija, kas ētikas komisijā vērtē mediju ētikas pārkāpumus. Žurnālistu ētikas inspektoru60 nominē mediju asociācijas un ieceļ parlaments, attiecīgi tas atbild parlamentam. Tā darbību atbalsta birojs, kuram tiek nodrošināts valsts finansēj …