Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius
Latviešu
ČeštinaDeutschFrançaisEspañolPolskiItalianoNederlandsÖsterreichBelgiquePortuguêsSvenskaDanskSuomiSlovenčinaIrelandMagyarEestiLietuviųSlovenščinaHrvatskiΚύπροςMaltiRomânăΕλληνικάLuxembourgБългарски
Latviešu

Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satve

Īsumā

Šis Satversmes tiesas spriedums izskata, vai Augstskolu likuma noteikumi par studiju valodu augstskolās atbilst Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

Ko tas regulē

  • Augstskolu uzdevumu izkopt un attīstīt zinātni, mākslu un valsts valodu.
  • Studiju programmu īstenošanas valodu augstskolās un koledžās.
  • Izņēmumus svešvalodu lietošanai studiju programmās.
  • Pārejas periodu augstskolām un koledžām, lai pielāgotos jaunajiem valodu noteikumiem.

Kas tas skar

  • Augstskolas un koledžas.
  • Studējošos, īpaši ārvalstu studējošos.
  • Mācībspēkus.

Galvenie punkti

  • Studiju programmas augstskolās un koledžās pamatā īsteno valsts valodā.
  • Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas ārvalstu studējošajiem, sadarbības ietvaros vai kopīgās studiju programmas.
  • Ne vairāk kā vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma drīkst īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, izņemot gala un valsts pārbaudījumus, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darbu.
  • Ārvalstu studējošajiem, ja studijas Latvijā ir ilgākas par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus, obligātajā apjomā jāiekļauj valsts valodas apguve.
Likuma teksts
Likuma teksts

Satversmes tiesas spriedums Par Augstskolu likuma

  1. panta pirmās daļas trešā teikuma,
  2. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  4. un
  5. pantam SpriedumsLatvijas Republikas vārdāRīgā
  6. gada
  7. februārīlietā Nr. 2020-33-01Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede,pēc divdesmit
  8. Saeimas deputātu – Borisa Cileviča, Valērija Agešina, Vjačeslava Dombrovska, Vladimira Nikonova, Artūra Rubika, Ivana Ribakova, Nikolaja Kabanova, Igora Pimenova, Vitālija Orlova, Edgara Kucina, Ivana Klementjeva, Ingas Goldbergas, Evijas Papules, Jāņa Krišāna, Jāņa Urbanoviča, Ļubovas Švecovas, Sergeja Dolgopolova, Andreja Klementjeva, Regīnas Ločmeles-Luņovas un Ivara Zariņa – pieteikuma,ar tiesas sēdes sekretārēm Lauru Stutāni un Alisi Ziemeli,pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
  9. pantu un Satversmes tiesas likuma
  10. panta
  11. punktu,
  12. panta pirmās daļas
  13. punktu un
  14. pantu,Rīgā
  15. gada
  16. un
  17. janvāra tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu"Par Augstskolu likuma
  18. panta pirmās daļas trešā teikuma,
  19. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  20. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  21. un
  22. pantam".Konstatējošā daļa
  23. Saeima
  24. gada
  25. novembrī pieņēma Augstskolu likumu, kas stājās spēkā
  26. gada
  27. decembrī.1.
  28. Augstskolu likuma
  29. pantā sākotnēji bija noteikts augstskolu uzdevums izkopt un attīstīt zinātni un mākslu. Ar
  30. gada
  31. jūnija likumu "Grozījumi Augstskolu likumā" (turpmāk –
  32. gada
  33. jūnija grozījumi Augstskolu likumā) Augstskolu likuma
  34. panta trešais teikums tika izteikts jaunā redakcijā: "Tās savā darbībā izkopj un attīsta zinātni, mākslu un valsts valodu."1.
  35. Ar
  36. gada
  37. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tika grozīts arī tā
  38. pants. Šā panta trešās daļas ievaddaļā vārdi "Valsts dibinātās augstskolās" tika aizstāti ar vārdiem "Augstskolās un koledžās". Tādējādi Augstskolu likuma
  39. panta trešā daļa redakcijā, kas bija spēkā no
  40. gada
  41. janvāra līdz
  42. gada
  43. aprīlim, noteica: "Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā iespējama tikai šādos gadījumos:1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus;2) ne vairāk par vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde;3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj licencēšanas komisija;4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot kopīgās studiju programmas."Satversmes tiesa, tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatot lietu Nr. 2019-12-01 "Par Augstskolu likuma
  44. panta pirmās daļas trešā teikuma,
  45. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  46. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
  47. un
  48. pantam", nolēma šo lietu sadalīt divās lietās: lietā Nr. 2019-12-01 "Par Augstskolu likuma
  49. panta pirmās daļas trešā teikuma,
  50. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  51. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  52. pantam" (turpmāk – lieta Nr. 2019-12-01) un izskatāmajā lietā. Tas tika izdarīts tādēļ, lai veicinātu sadalīto lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, kā arī lemtu par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.Satversmes tiesa
  53. gada
  54. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-12-01, ar kuru atzina Augstskolu likuma
  55. panta trešo daļu (redakcijā, kas bija spēkā no
  56. gada
  57. janvāra līdz
  58. gada
  59. aprīlim), ciktāl tā attiecās uz privātajām augstskolām, to mācībspēkiem un studējošajiem, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme)
  60. un
  61. pantam un spēkā neesošu no
  62. gada
  63. maija.Saeima
  64. gada
  65. aprīlī pieņēma likumu "Grozījumi Augstskolu likumā", kas stājās spēkā
  66. gada
  67. maijā (turpmāk –
  68. gada
  69. aprīļa grozījumi Augstskolu likumā), un izteica Augstskolu likuma
  70. pantu šādā redakcijā:"

(1)Studijas augstskolā un koledžā notiek saskaņā ar šajā likumā noteiktajā kārtībā izstrādātām, apstiprinātām un licencētām studiju programmām. Studiju programmas tiek īstenotas pilna laika un nepilna laika studijās.
(2)Augstskola vai koledža iekšējos normatīvajos aktos nosaka studiju saturu un pārbaudījumos izvirzāmās prasības, kas saistītas ar medicīnu, sportu, mākslu, policiju, robežsardzi, ugunsdzēsību un glābšanu, probāciju, penitenciāro darbu, valsts aizsardzību un citām attiecīgās augstskolas vai koledžas specifiskajām darbības jomām, ciktāl tas nav pretrunā ar šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.
(3)Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Studiju programmā, kas tiek īstenota valsts valodā, ne vairāk kā vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma drīkst īstenot citās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot to, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde.
(4)Eiropas Savienības oficiālajās valodās studiju programmas var īstenot šādos gadījumos:1) ja tas noteikts starpvalstu līgumos vai Eiropas Savienības programmās paredzētās sadarbības ietvaros;2) ja studiju virziena akreditācijas procesā visas studiju programmas, kuras ietilpst vienā izglītības tematiskajā jomā ar Eiropas Savienības oficiālajā valodā īstenojamo studiju programmu, ir saņēmušas novērtējumu "labi" vai "izcili";3) ja tās ir kopīgās studiju programmas.
(5)Studiju programmu, tajā skaitā kopīgo studiju programmu, var īstenot kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām vai citā svešvalodā, ja tas ir nepieciešams studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Šajā gadījumā visām studiju programmām studiju virziena akreditācijas procesā ir jābūt saņēmušām novērtējumu "labi" vai "izcili". Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj studiju kvalitātes komisija.
(6)Augstskola vai koledža ir tiesīga īstenot sagatavošanas kursus, lai sagatavotu reflektantus studijām augstskolas vai koledžas studiju programmās.
(7)Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus."1.
  1. Ar
  2. gada
  3. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tā pārejas noteikumi tika papildināti ar
  4. punktu, kurš redakcijā, kas bija spēkā līdz
  5. gada
  6. aprīlim, noteica:"Grozījumi šā likuma
  7. panta trešajā daļā attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā
  8. gada
  9. janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma
  10. panta trešās daļas nosacījumiem, ir tiesības turpināt studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz
  11. gada
  12. decembrim. Pēc
  13. gada
  14. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma
  15. panta trešās daļas nosacījumiem, nav atļauta."Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2019-12-01 atzina Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  16. punktu (redakcijā, kas bija spēkā no
  17. gada
  18. janvāra līdz
  19. gada
  20. aprīlim), ciktāl tas attiecās uz privātajām augstskolām, par neatbilstošu Satversmes
  21. un
  22. pantam un spēkā neesošu no
  23. gada
  24. maija.Saeima ar
  25. gada
  26. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā izteica Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  27. punktu šādā redakcijā:"Grozījumi šā likuma
  28. panta trešajā daļā attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā
  29. gada
  30. janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma
  31. panta trešās daļas, kas bija spēkā līdz
  32. gada
  33. aprīlim, nosacījumiem, ir tiesības turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz
  34. gada
  35. decembrim. Pēc
  36. gada
  37. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma
  38. panta trešās daļas nosacījumiem, nav atļauta. Pēc
  39. gada
  40. maija studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma
  41. panta trešās un ceturtās daļas nosacījumiem, kas stājas spēkā
  42. gada
  43. maijā, nav atļauta."
  44. Pieteikuma iesniedzējs – divdesmit
  45. Saeimas deputāti (turpmāk – Pieteikuma iesniedzējs) – uzskata, ka Augstskolu likuma
  46. panta pirmās daļas trešais teikums,
  47. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  48. punkts, šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā no
  49. gada
  50. janvāra līdz
  51. gada
  52. aprīlim (turpmāk – apstrīdētās normas), neatbilst Satversmes
  53. un
  54. pantam.Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
  55. pantā ietvertās privāto augstskolu tiesības uz iegūtās licences pamata veikt komercdarbību un par maksu sniegt augstākās izglītības pakalpojumu. Apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes
  56. pantā ietverto tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru privāto augstskolu dibinātājiem radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie varēs gūt labumu no sava īpašuma izmantošanas.Dažādos pētījumos esot secināts, ka augstākās izglītības pakalpojumi svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, veido apmēram trešdaļu no privāto augstskolu sniegtajiem pakalpojumiem. Apstrīdētās normas turpmāk liegšot šo komercdarbību veikt. Augstskolas esot veikušas lielus ieguldījumus, lai izveidotu programmas svešvalodās. Tāpat privātās augstskolas nevarēšot pilnībā īstenot jau akreditētās programmas angļu valodā. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka esot nepamatoti noteikti izņēmumi Rīgas Juridiskajai augstskolai un Rīgas Ekonomikas augstskolai, kuras atbilstoši speciālajiem likumiem ir tiesīgas īstenot studiju programmas svešvalodās.Tā kā privātās augstskolas ieguvušas attiecīgās licences un akreditējušas studiju programmas, tās esot paļāvušās uz to, ka varēs turpināt konkrēto komercdarbību. Neesot paredzēta arī saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu vai kompensācijas mehānisms. Augstskolu tehniskā infrastruktūra esot veidota, paļaujoties uz jau piešķirtajām licencēm. Tādējādi, samazinoties studējošo skaitam, tikšot apdraudēta privāto augstskolu rentabilitāte. Pārejas periods esot pārāk īss, lai privātās augstskolas varētu veikt pasākumus, kas nepieciešami to darbības pārorientēšanai un potenciālo studējošo piesaistīšanai citām to īstenotajām studiju programmām.Apstrīdētās normas esot jāskata kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
  57. un
  58. pantu, kas liedzot dalībvalstīm radīt konkurences izkropļojumus, un likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu"
  59. pantu, kas radot šai augstskolai priekšrocības studējošo piesaistē salīdzinājumā ar citām privātajām augstskolām. Apstrīdētās normas, radot barjeru ienākšanai augstākās izglītības tirgū un liedzot sniegt citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodās, skarot Eiropas Savienības tiesību avotos garantētās tiesības uz uzņēmējdarbības un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas garantēta Līguma par Eiropas Savienības darbību
  60. un
  61. pantā, kā arī darījumdarbības brīvību, kas noteikta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta)
  62. pantā.Tiesību uz īpašumu ierobežojums neesot noteikts ar likumu, jo, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vērtēta to ietekme uz privāto augstskolu tiesībām uz īpašumu, kā arī atbilstība Eiropas Savienības tiesībām. Tāpat apstrīdētās normas esot pretrunā ar pētījumiem un politikas plānošanas dokumentiem, piemēram, Saeimas apstiprinātajām Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014.–
  63. gadam un Latvijai saistošo Boloņas deklarāciju.Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdēto normu mērķi – valsts valodas izkopšana un augstākās izglītības pieejamība – uzskatāmi par Satversmei atbilstošiem. Tomēr ierobežojums neesot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo novedīšot pie studējošo aizplūšanas no Latvijas privātajām augstskolām. Pastāvot arī alternatīvi leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi, piemēram, kompensācijas izmaksa augstskolām par to veiktajām investīcijām un neiegūto peļņu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nepastāv tādas sabiedrības intereses, kas pamatotu tik būtisku privāto augstskolu darbības un tiesību uz īpašumu ierobežojumu.Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pilnvarotās pārstāves papildus norādīja uz to, ka tiesvedība lietā ir turpināma, jo tiesiskais strīds par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
  64. un
  65. pantam, kā arī Eiropas Savienības tiesību normām joprojām pastāv. Pieteikuma iesniedzēja pilnvarotās pārstāves norādīja uz papildu alternatīviem leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļiem, piemēram, uz iespēju pieļaut tādu izņēmumu, ka studiju programmas tālmācības formā var īstenot svešvalodās. Tālmācība dotu iespēju eksportēt izglītības pakalpojumus, vienlaikus neradot ietekmi uz valsts valodu, jo mērķauditorija būtu ārvalsts studējošie. Apstrīdētajās normās noteiktais pārejas periods neatbilstot tiesiskās paļāvības aizsardzības principam arī tādēļ, ka tam vajadzētu būt salāgotam ar akreditācijas termiņu, turklāt privātās augstskolas dibināšana prasot ieguldījumus un rentabilitātes ilgums esot aptuveni desmit gadi.
  66. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeima – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
  67. un
  68. pantam.Satversmes
  69. pants neparedzot tiesisko aizsardzību personas tiesībām gūt peļņu. Pieteikuma iesniedzēja prasība esot balstīta uz nākotnes peļņu, kas saistāma vienīgi ar potenciālajiem studējošajiem, kuri studiju līgumus ar attiecīgajām iestādēm vēl nav noslēguši. Turklāt augstākās izglītības iestādes nekādā gadījumā nevarot paļauties uz ienākumiem pēc to izstrādāto studiju programmu akreditācijas termiņa beigām. Tādējādi neesot konstatējama Satversmes
  70. panta tvērumā esoša mantiskā interese.Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz īpašumu, šāds ierobežojums esot noteikts ar likumu. Apstrīdētās normas esot apspriestas vairākās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs, uzklausot gan deputātus, gan privāto augstskolu un citu interešu grupu pārstāvjus. Tāpat esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas ir daļa no izglītības reformas, kas tika aizsākta pirms gadu desmitiem, tā ka diskusijas par valodu izmantošanu augstākajā izglītībā risinājušās jau izsenis. Turklāt apstrīdētās normas neietverot pilnīgi jaunu regulējumu, jo jau pirms to stāšanās spēkā tādas pašas valodu prasības esot attiecinātas uz valsts augstskolām. Pat ja likumdevējs pieļāvis kādu procesuālu pārkāpumu, Saeimas ieskatā, pieteikumā nav pamatots tas, ka šis pārkāpums bijis tik būtisks, lai varētu atzīt, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka.Apstrīdēto normu mērķis esot valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas nerada nesamērīgu ierobežojumu. Tās esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pieaugšot latviešu valodā studējošo skaits un ārzemniekiem būšot vairāk iespēju apgūt valsts valodu.Vērtējot tiesību uz īpašumu ierobežojuma samērīgumu, vajagot ņemt vērā to, ka privātās augstskolas un koledžas veic saimniecisko darbību īpaši regulētā nozarē un pilda valstiski un sociāli nozīmīgas funkcijas. Šāda saimnieciskā darbība esot pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei. Privātpersonai, kas vēlas dibināt augstākās izglītības iestādi, esot jāapzinās šīs nozares īpašais regulējums. Turklāt Latvijā neesot nevienas augstākās izglītības iestādes, kas pilnīgi visas studiju programmas pilnā apjomā īstenotu vienīgi tādā valodā, kura neatbilst Augstskolu likuma
  71. panta trešās daļas prasībām.Saeima norāda, ka augstskolām neesot pilnībā aizliegts īstenot kursus svešvalodās. Šādas tiesības likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ar speciālajiem likumiem piešķīris atsevišķām privātajām augstskolām, kuras atbilstot paaugstinātiem kvalitātes kritērijiem. Neesot izslēgts, ka vēl kāda privātā augstskola varētu šādas tiesības saņemt. Tāpat Augstskolu likuma
  72. panta ceturtā daļa paredzot visām augstskolām iespēju rīkot speciālus kursus ārzemnieku sagatavošanai studijām Latvijā. Apstrīdētās normas neaizliedzot privātajām augstskolām sadarboties ar citām izglītības iestādēm ārpus Eiropas Savienības, ja vien kopīgi veidotās studiju programmas tiek īstenotas kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Visbeidzot, augstskolām esot iespēja īstenot neformālās izglītības programmas un sniegt pētniecības pakalpojumus svešvalodās.Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Privātpersonām neesot varējusi rasties paļāvība uz tiesiskā regulējuma nemainību. Jau gadu desmitiem ilgi valstī tiekot īstenota izglītības reforma pārejai uz mācībām latviešu valodā. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  73. punkts paredzot saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, ļaujot augstskolām un koledžām turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu un pielāgoties jaunajām prasībām.Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis atkārtoja atbildes rakstā minētos argumentus un papildus norādīja uz to, ka pastāv pamats tiesvedību lietā izbeigt, jo apstrīdētās normas ir grozītas pēc būtības un ir ierosināta lieta par jauno tiesisko regulējumu. Saeimas pārstāvis arī uzsvēra, ka liegums uzņemt jaunus studējošos esošajās studiju programmās privātajām augstskolām neierobežo Satversmes
  74. pantā ietvertās tiesības, jo šīs tiesības vēl nav noformulējušās ar pietiekamu konkrētību. Taču attiecībā uz jau uzņemtajiem studējošajiem apstrīdētās normas esot nodrošinājušas saprātīgu pārejas periodu, un līdz ar to arī šajā aspektā netiekot ierobežotas privāto augstskolu tiesības uz īpašumu.
  75. Pieaicinātā persona – Izglītības un zinātnes ministrija – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
  76. un
  77. pantam.Gan valsts dibinātajām augstskolām, gan arī privāto personu dibinātajām augstskolām izvirzītās prasības un kritēriji attiecībā uz studiju virzienu akreditāciju un studiju programmu īstenošanu esot vienādi. Līdz ar to neesot pamata noteikt atšķirīgu attieksmi attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu. Turklāt arī pēc Augstskolu likuma pārejas noteikumos noteiktā termiņa ārvalstu un Latvijas studējošie varēšot iegūt izglītību Eiropas Savienības oficiālajās valodās apstrīdētajās normās paredzētajos gadījumos. Augstskolu likuma
  78. panta trešās daļas
  79. punkts, ja tas tiek interpretēts kopsakarā ar šā likuma
  80. pantu, ļaujot augstskolām tādās studiju programmās, kuru pamatauditorija ir ārvalstu studējošie, uzņemt arī Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus. Neesot regulēts tas, kādai jābūt proporcijai starp ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studējošajiem šādās programmās.Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par augstskolu dibinātāju tiesisko paļāvību uz peļņas gūšanu. Neesot tiesiska pamata uzskatīt, ka reiz saņemta studiju virziena akreditācija automātiski tiks pagarināta uz nākamo termiņu. Tāpat tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neradot tiesības paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Likumdevējam esot pienākums sekot līdzi faktiskajai situācijai un, ja nepieciešams, pielāgot tai tiesisko regulējumu. Tieši tas arī esot darīts ar apstrīdētajām normām. Būtiski esot tas, ka šajā gadījumā likumdevējs noteicis tādu saudzējošu pārejas periodu, kas esot pietiekami ilgs un ļaujot studējošajiem jau uzsāktās studijas pabeigt. Turklāt šobrīd nevienai augstskolai neesot tādas aktīvas studiju programmas, kuras vienīgā īstenošanas valoda būtu krievu valoda.Lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, valstij esot pienākums noteikt studiju programmu īstenošanas kritērijus. Līdz ar to valstij esot arī tiesisks pamats noteikt valsts valodas lietojumu gan valsts, gan privātajām augstākās izglītības iestādēm.Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes
  81. pantu, jo augstākā izglītība neesot uzskatāma par parastu biznesa pakalpojumu un uz to esot attiecināms specifisks nozares regulējums. Valsts valoda un ekonomiskās intereses neesot liekamas uz vieniem svariem.Apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīmi mērķi – valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Ņemot vērā būtisko nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu un to, ka arī valsts pārbaudījumi vidusskolā šobrīd notiek latviešu valodā, būtu jāatzīst, ka ar apstrīdētajām normām radītais tiesību ierobežojums ir samērīgs.Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvarotās pārstāves norādīja, ka privātās augstskolas pārejas periodā varēja jau esošajām studiju programmām pievienot vēl vienu īstenošanas valodu, kas atbilst apstrīdētajām normām, un tādējādi turpināt studiju programmas īstenošanu. Neviena privātā augstskola neesot pārtraukusi savu darbību pēc apstrīdēto normu pieņemšanas. Ārvalstu studējošo skaits pēdējos trijos gados esot gandrīz nemainīgs, un to ietekmējot ne vien studiju programmas īstenošanas valoda, bet arī citi apstākļi, tostarp Covid-19 pandēmija. Ministrijas pārstāves nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja norādītajam, ka apstrīdētās normas būtu pretrunā ar Boloņas procesu, jo tas neskarot tādus jautājumus kā studiju programmas īstenošanas valoda.
  82. Pieaicinātā persona – Tieslietu ministrija – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
  83. un
  84. pantam.Ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā minētajiem argumentiem par to, ka apstrīdētā norma neaizskar Satversmes
  85. pantā noteiktās tiesības. Stabila peļņa, kas iegūta komercdarbības rezultātā, atsevišķos gadījumos gan varētu ietilpt tiesību uz īpašumu tvērumā, taču Pieteikuma iesniedzējs norādījis uz pārāk abstraktām privāto augstskolu iespējām gūt ienākumus.Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ministrija norāda: jāņem vērā tas, ka jau vairāku gadu garumā valsts konsekventi virzās uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu izglītības jomā. Tādēļ privātajām augstākās izglītības iestādēm neesot varējis rasties pamats uzskatīt, ka normatīvais regulējums paliks nemainīgs. Likumdevējs esot paredzējis pietiekami garu pārejas periodu, lai izglītības iestādes spētu sagatavoties jauno prasību izpildei. Privātajām augstskolām esot iespējas pārorientēt savu darbību un īstenot studiju programmas citās valodās, studiju procesā izmantojot arī jau iegādāto materiāltehnisko bāzi. Tāpat esot jāņem vērā, ka Iekšlietu ministrija rosinājusi pievērst vairāk uzmanības ilgstoši Latvijā studējošiem ārvalstniekiem, kuri, iespējams, tādējādi cenšas apiet imigrācijas noteikumus. Pārejas periods ļaujot pabeigt studijas personām, kas to tiešām vēlas, un ierobežojot tikai ilgstoši studējošos.Eiropas Savienības tiesību kontekstā ministrija norādīja, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību
  86. pantu Eiropas Savienība respektē kultūru un valodu dažādību. Tādējādi valodas jautājumi izglītībā esot dalībvalstu, nevis Eiropas Savienības kompetencē. Līguma par Eiropas Savienības darbību
  87. vai
  88. panta aizskārums neesot saskatāms, jo visas prasības tiekot attiecinātas vienādi uz visiem subjektiem.Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību
  89. pants ietekmē ne vien ar Satversmes
  90. pantu aizsargāto pamattiesību, bet arī citu Satversmē aizsargāto pamattiesību saturu. Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, esot jāņem vērā, ka izskatāmajā lietā valsts valoda kā vērtība ir nozīmīgāka nekā tiesības veikt komercdarbību bez ierobežojumiem. Tāpat esot jāņem vērā, ka izglītības pakalpojumu sniegšana ir komercdarbība, kas tiek stingri reglamentēta un prasa samērot tādas vērtības kā peļņas gūšana, izglītība un akadēmiskā izcilība.
  91. Pieaicinātā persona – Ārlietu ministrija – pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās normas neizskar tiesības uz īpašumu.
  92. Pieaicinātā persona – tiesībsargs – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
  93. un
  94. pantam.Apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības aizsardzības principam esot skatāma kopsakarā ar to atbilstību Satversmes
  95. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Saeimas deputātiem esot bijusi iespēja izteikties par apstrīdētajām normām. Tādējādi apstrīdētās normas esot noteiktas ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. To leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Esot jāņem vērā tas, ka sabiedrības labklājība aptver arī tādus nemateriālus aspektus kā latviešu valodas dominance sabiedrībā. Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības funkcionēšanu.Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā secinātajam par nepieciešamību stiprināt valsts valodas lomu. Tādējādi apstrīdētās normas, ar kurām tiekot veidota augstākās izglītības reforma valsts valodas politikas ietvarā, esot nepieciešamas latviešu valodas lietojuma aizsardzībai un stiprināšanai. Arī labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks par privāto augstskolu dibinātāju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētajās normās paredzēti kritēriji, kuru izpilde paver iespējas īstenot studiju programmas svešvalodās.
  96. Pieaicinātā persona – Konkurences padome – norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību regulējumam.Konkurences tiesību regulējums neesot attiecināms uz valsts augstskolām, kuras primāri tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem, jo to saimnieciskās darbības mērķis neesot peļņas gūšana. Pēc tam, kad apzināts, kas ir saimnieciskās darbības veicēji, esot jānosaka tirgus, kurā tie darbojas. Augstākās izglītības gadījumā tirgu, visticamāk, definētu studiju priekšmets un arī studiju valoda.Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
  97. pantu esot pieļaujama tāda situācija, ka noteiktiem tirgus subjektiem tiek noteiktas tiesības vai nu sniegt kādu pakalpojumu kā vienīgajiem tā sniedzējiem, vai arī sniegt šo pakalpojumu īpašos apstākļos. Konkurences tiesību pārkāpums veidotos tādā gadījumā, ja tirgus dalībnieks, kam šāds statuss piešķirts, rīkotos neatbilstoši konkurences tiesībām.Tomēr studiju programmu īstenošanas valoda drīzāk esot uzskatāma par tirgu konstituējošu prasību, kas jāievēro visiem tirgus dalībniekiem. Šādas prasības pamatotība esot pārbaudāma, izvērtējot prasības atbilstību Līgumā par Eiropas Savienības darbību atzītajām tiesībām uz uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādējādi arī Konkurences padome izvērtētu nevis valodas prasības pamatotību, bet gan to, vai visiem ir vienlīdzīgas iespējas strādāt uz šīs prasības pamata izveidotā tirgū.Likumdevējam esot jānodrošina nacionālā regulējuma atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, taču tas, ar kāda izvērtējuma palīdzību šī atbilstība tiek nodrošināta, esot likumdošanas procesa jautājums.
  98. Pieaicinātā persona – Augstākās izglītības padome – uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
  99. un
  100. pantam.Priekšlikums par Augstskolu likuma
  101. panta trešās daļas attiecināšanu uz privātajām augstskolām esot bijis negaidīts, jo sākotnēji šī norma attiecināta tikai uz valsts augstskolām valsts finansējuma iesaistes dēļ. Valodas lietošanas regulējumam vajagot būt vienādam attiecībā uz valsts un privātajām augstskolām, taču šajā normā ietvertais detalizētais valsts valodas lietošanas regulējums būtiski ierobežojot studiju procesa daudzveidību gan studējošo un mācībspēku sastāva, gan studijām nepieciešamā materiāltehniskā nodrošinājuma ziņā.Turklāt Augstskolu likuma
  102. panta trešo daļu neesot iespējams piemērot praktiski, jo neesot iespējams izsekot tam, kādā valodā studējošie veic patstāvīgo darbu vai izstrādā pētnieciskos darbus. Padomes ieskatā, Augstskolu likuma
  103. panta trešā daļa liedzot veidot kopīgas studiju programmas ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studējošajiem.Stingrais valodu regulējums šobrīd sabiedrībā vairs neesot nepieciešams, jo situācija vispārējā izglītībā esot mainījusies. Pretēji likumā noteiktajam augstskolas veidojot Latvijas valstspiederīgajiem un ārvalstu studējošajiem kopīgas programmas, bet esot apgrūtinātas to iespējas pieaicināt viesprofesorus no valstīm ārpus Eiropas Savienības, kā arī vienām pašām vai kopīgi ar ārvalstu universitātēm īstenot tādas studiju programmas, kurās būtu nepieciešamas svešvalodu zināšanas.
  104. Pieaicinātā persona – Privāto augstskolu asociācija – uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
  105. un
  106. pantam.Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes
  107. pantam, jo to pieņemšanas process neesot bijis atbilstošs labas likumdošanas principam. Apstrīdētās normas pretēji Augstskolu likuma prasībām neesot saskaņotas ar jomas pārstāvjiem, kā arī neesot pamatotas ar nozares ekspertu pētījumiem un neatbilstot izglītības procesu internacionalizācijai Boloņas procesa ietvaros.Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes
  108. pantam, jo tiekot veidota negodīga konkurence un tiekot aizskartas privāto augstskolu īpašnieku tiesības izmantot savu īpašumu komercdarbības veikšanai. Šis pants esot jāskata kopsakarā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas izriet no Satversmes
  109. panta un Latvijas starptautiskajām saistībām.
  110. gadā esot stājies spēkā Rīgas Juridiskās augstskolas likums un likums "Grozījumi likumā "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu"", kas nodrošinot abām attiecīgajām augstskolām tiesības izņēmuma kārtā īstenot augstākās izglītības programmas angļu valodā vai citā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Šie likumi ne tikai esot pretrunā ar vienoto izglītības sistēmu un valsts valodas stiprināšanas politiku, bet arī novedot pie abu minēto augstskolu negodīgas konkurences ar pārējām augstskolām.Apstrīdēto normu radītie pamattiesību ierobežojumi neesot samērīgi, jo, ņemot vērā Rīgas Juridiskās augstskolas un Rīgas Ekonomikas augstskolas piemēru, leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts ar augstskolu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Iepriekš minētie argumenti liecinot arī par to, ka apstrīdēto normu radītais kaitējums ir lielāks nekā labums, ko no tām gūst sabiedrība.
  111. Pieaicinātā persona – Latvijas Universitāšu asociācija – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
  112. un
  113. pantam.Apstrīdētās normas nodrošinot vienotu valsts kontroli pār valsts un privātajām augstskolām. Tas savukārt atbilstot izglītības sistēmas vienotības principam, saskaņā ar kuru vienotas valodu prasības un citas pamatprasības attiecināmas uz dažāda veida izglītības iestādēm. Augstskolu likuma
  114. panta trešā daļa paredzot ierobežojumus arī valsts augstskolām, bet tās spējušas šiem ierobežojumiem pielāgoties.Normatīvā regulējuma uzdevums neesot garantēt augstskolām tiesības gūt peļņu, organizējot studijas krievu valodā. Spēkā esošās normas neliedzot iespēju organizēt studijas angļu valodā.Augstskolu likuma
  115. panta pirmās daļas trešajā teikumā noteiktie uzdevumi esot jāskata kopsakarā ar Lielo universitāšu hartu. Latvijas universitātes uzskatot par savu pienākumu kopt un attīstīt valsts valodu, piemēram, attīstot terminoloģiju latviešu valodā, izdodot publikācijas un tamlīdzīgi.
  116. Pieaicinātā persona – Latvijas Cilvēktiesību centrs – norāda, ka Latvijas demokrātiskās vērtības, tostarp latviešu valoda, ir arī augstskolu vērtības. Latvijā esot nepieciešama pamatstratēģija augstākās izglītības jomā. Nebūtu tālredzīgi īstenot pašreizējam Ungārijas virzienam līdzīgu augstākās izglītības politiku, kas varētu rezultēties arī ar Līguma par Eiropas Savienību
  117. pantā noteiktās procedūras piemērošanu.
  118. Pieaicinātā persona – Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce – norāda, ka tiesību uz īpašumu ierobežojums veidojas arī tad, ja augstskola var turpināt darbu, bet tikai tad, ja tā būtiski modificē savu darbības modeli. Tādēļ apstrīdētās normas varētu ierobežot tiesības uz īpašumu, jo tās izvirzot jaunus noteikumus par to, kā augstskolas var izmantot savu īpašumu. Šā tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmais mērķis esot valsts valodas aizsardzība. Valsts rīcības brīvība, nosakot tiesību uz īpašumu ierobežojumus, esot plaša, un vēl plašāka tā esot tad, ja ierobežojuma leģitīmais mērķis ir saistīts ar valsts konstitucionālo identitāti.
  119. Pieaicinātā persona – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Rozenfelds – norāda, ka, vērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz jau licencēto programmu īstenošanu, jāņem vērā šo programmu terminētais raksturs un tas, ka šo programmu darbības ilgums ir atkarīgs no tās īstenojošo personu spējas izpildīt licences piešķiršanai noteiktās prasības. Kaut arī licences nepiešķiršana ierobežo personas iespējas veikt komercdarbību, šāds ierobežojums nebūtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Tomēr spēkā esošas licences piešķirtās tiesības esot uzskatāmas par tiesībām uz īpašumu Satversmes
  120. panta izpratnē.Esot iespējams runāt tikai par apstrīdēto normu potenciālu, nevis reāli sagaidāmu ietekmi uz tiesību uz īpašumu apjomu. Licences tiekot piešķirtas, ievērojot konkrētus noteikumus. Ja licences turētājs neizpilda nosacījumus, ar kādiem licence tika piešķirta, tam neesot tiesiska pamata paļauties uz to, ka varēs turpināt savu uzņēmējdarbību.
  121. Pieaicinātā persona – Latvijas Universitātes profesore Dr. habil. philol. Ina Druviete – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
  122. un
  123. pantam.Augstākās izglītības studiju programmu īstenošanas valoda esot pakļaujama valstiskam regulējumam, jo privāto augstskolu ekonomisko interesi nepieciešams līdzsvarot ar valsts valodas aizsardzības interesi. Augstākā izglītība esot ne tikai individuāls labums, bet arī ieguldījums sabiedrības un valsts nacionālās identitātes attīstībā. Augstskolu likums esot uzskatāms par valsts valodas politikas īstenošanas instrumentu. Viens no valodas politikas un arī apstrīdēto normu mērķiem esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli – valsts valodu. Latvijai esot raksturīga asa valodu konkurences situācija, tādēļ latviešu valodas statusa nostiprināšana Satversmē un citos tiesību aktos esot nepieciešama.Privātajām augstskolām tāpat kā pārējai sabiedrībai vajagot būt atbildīgām par latviešu valodas attīstību. Saskaņā ar Augstskolu likuma
  124. pantu, kas pēc būtības esot deklaratīvs, augstskolām vajagot darboties sabiedrības interesēs, kuru kopumā ietilpstot arī latviešu valodas saglabāšana zinātnē un augstākajā izglītībā. Tas neprasot papildu resursus, jo nenozīmējot augstskolu obligātu pienākumu veidot valodniecības studiju programmas vai veikt pētījumus šajā nozarē.Augstskolu likuma
  125. pants nodrošinot valsts valodas dominējošās lomas saglabāšanu Latvijas augstākajā izglītībā un vienlaikus dodot iespēju apgūt arī profesionālajai kvalifikācijai nepieciešamās citu valodu prasmes. Liberālāki valodu lietošanas noteikumi radītu nevēlamas sekas citos izglītības posmos, piemēram, mazinātu motivāciju apgūt valsts valodu vispārējās izglītības iestādēs.Valsts valodas aizsardzība esot apstrīdēto normu leģitīmais mērķis. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās neatbilstot valsts valodas statusam – lielākoties tieši krievu valodas runātāju lingvistiskās pašpietiekamības dēļ. Apstrīdētās normas palīdzot šādā situācijā nodrošināt augsta līmeņa latviešu valodas prasmi dažādu jomu speciālistu vidū.Apstrīdētās normas esot samērīgas, jo nodrošinot privāto augstskolu absolventiem vienlīdzīgas izglītības un darba iespējas, kā arī spēju iesaistīties sabiedrības dzīvē. Nepieciešamība pēc efektīvākas mācību un valsts valodas apguves norādīta arī vairākos nesenos Eiropas Savienības rekomendējošas dabas dokumentos. Tajos tāpat ieteikts studējošos ar atšķirīgu ģimenes valodu iesaistīt kopējā izglītības plūsmā.Tomēr katrai valstij atbilstoši savai valodu situācijai esot jāizvēlas tāds modelis, kas vislabāk nodrošinātu oficiālās valodas kā sabiedrības integrācijas mehānisma apguvi. Kaut arī atsevišķās valodas jomās situācija Latvijā uzlabojusies, tomēr citās jomās sakarā ar valodu konkurenci esot vērojama atpakaļejoša tendence. Tādēļ arī latviešu valoda vienmēr būšot sargājama. Regulējums, kas nodrošinātu tikvien kā latviešu valodas mācīšanu studējošajiem, nebūtu efektīvs, jo, lai jebkura valoda tiktu apgūta, tā esot ne tikai jāmācās, bet arī jālieto.
  126. Pieaicinātā persona – SIA "Biznesa augstskola "Turība"" vienīgais dalībnieks un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs D. M. soc. Aigars Rostovskis – norāda, ka valsts politikai vajadzētu būt orientētai uz latviešu valodas lietošanas stimulēšanu, nevis uz citu valodu aizliegšanu. Latvijai kā valstij vajagot saglabāt, stiprināt un pilnveidot savu suverenitāti un neatkarību, kā arī tautas tradīcijas, kultūru un valodu. Latviešu valoda esot jāstiprina un jāattīsta, vienlaikus paplašinot tās pielietojamību. Latvijai vajadzētu būt vienlaikus patriotiskai un iekļaujošai, bet tās izglītības sistēmai – brīvai, radošai, starptautiskai.Privāto un valsts augstskolu regulējumam vajagot būt vienādam. Tostarp privātajām augstskolām vajadzētu būt tādām pašām iespējām kā valsts augstskolām iegūt Eiropas Savienības vai citāda veida finansējumu. Šobrīd tā neesot.Tomēr svarīgi esot ne tikai paši sasniedzamie mērķi, bet arī to sasniegšanai izmantojamās metodes. Latvijas likumdošanai esot raksturīga tendence iestrādāt likumdošanas aktos nepamatotus aizlieguma mehānismus, cerot, ka kaut kas tādā veidā tiks aizsargāts vai attīstīts. Tomēr mūsdienu pasaulē, kas ir atvērta un nepārtraukti attīstās, šādi mehānismi nedarbojoties. Lai stiprinātu valsts valodu, vajagot stimulēt vēlmi lietot latviešu valodu, atbalstīt tās izmantošanu jaunajās tehnoloģijās, kā arī stimulēt cittautiešu interesi apgūt latviešu valodu.Latvijai būtu jāveicina ārvalstu augstskolu piesaiste, kas dotu papildu potenciālu sabiedrības attīstībai. Eksperti, kas prot vairākas valodas, Latvijā esot ļoti pieprasīti. Ja uztraukumu rada lielā krievu valodas loma, tad esot jāatzīmē, ka krievvalodīgo vidū tendence studēt krievu valodā jau mazinoties. Latvijai būtu vairāk pūļu jāvelta cittautiešu integrācijai. Studijas valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, būtu atļaujamas kā nišas pakalpojums, jo tās pavērtu plašākas iespējas studējošajiem un uzņēmējiem. Esot grūti pateikt, kādi zaudējumi privātajām augstskolām šobrīd rodas sakarā ar to, ka tām tiek piemērotas apstrīdētās normas, kas liedz īstenot studiju programmas krievu valodā, bet tie varētu būt lēšami apmēram 10 miljonu eiro apmērā.Nekādi uzņēmējdarbību, tostarp privāto augstskolu darbību, skaroši ierobežojumi neveicinot tautsaimniecības izaugsmi. Administratīvi ierobežojumi nenākot izglītībai par labu, jo kultūru un valodu mijiedarbība un daudzveidība sniedzot plašākas izziņas iespējas, kas neesot pretrunā ar latviešu valodas attīstību. Šobrīd augstākās izglītības vide Latvijā esot pārregulēta, nestabila un pārlieku politizēta.Latviešu valoda pamatā būtu jāapgūst ģimenēs, bērnudārzos un skolās. Savukārt augstākajā izglītībā latviešu valodas izmantošana būtu veicināma ar ekonomiskiem stimuliem, piemēram, piedāvājot apmaksātas studiju vietas izglītības programmās, kas tiek īstenotas latviešu valodā, vai finansiālu atbalstu augstskolām, kurās latviešu valodu apgūst ārvalstu studējošie.
  127. Pieaicinātā persona – bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis – atzīmēja, ka valsts valoda jāizmanto visās dzīves jomās, arī augstākajā izglītībā. Valstij, deleģējot privātajam izglītotājam tiesības izsniegt valsts atzītus augstākās izglītības dokumentus, kas paver valsts un privāto augstākās izglītības iestāžu absolventiem vienādas tiesības darba tirgū, esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt iegūtās izglītības līdzvērtību, arī valsts valodas prasmes aspektā. Saskaņā ar statistikas datiem lielai daļai mazākumtautību jauniešu valsts valodas zināšanas esot vājas, un tas neesot pieļaujams attiecībā uz personām, kas ieguvušas augstāko izglītību. Šie dati liecinot arī par to, ka apstrīdētajās normās noteiktais regulējums vēl joprojām ir nepieciešams.Latvijā prioritāri aizsargājama esot tieši valsts valoda, tad – Eiropas Savienības oficiālās valodas un tikai pēc tam – citas svešvalodas. Latvijā neesot vajadzīgi viesprofesori, kas nespēj strādāt starptautiskajā zinātnes valodā – angļu valodā, jo tie nevarot savu darbu aprobēt starptautiski. Pēc šāda principa arī esot veidota Augstskolu likuma
  128. panta trešā daļa.Būtu respektējama Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātā Augstskolu likuma
  129. panta trešās daļas
  130. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru programmās, kas veidotas ārvalstu studējošajiem, var tikt uzņemti arī Latvijas valstspiederīgie. Taču šādas interpretācijas iespējamība neesot skaidri saskatāma normas tekstā.Lai gan esot nepieciešams stiprināt valsts valodu augstākās izglītības jomā, tomēr nebūtu iedomājams tas, ka augstākā izglītība varētu tikt sniegta un apgūta tikai un vienīgi latviešu valodā, jo tad tā nebūtu spējīga konkurēt pasaulē. Tādēļ, iespējams, būtu jānosaka minimālā proporcija, kādā studiju programmas īstenojamas kādā no Eiropas Savienības valodām. Regulējums attiecībā uz dažādām studiju programmām varētu būt atšķirīgs, ņemot vērā to specifiku, bet tam vajadzētu būt vienādam gan valsts, gan privātajās augstskolās. Apstrīdēto normu mērķa sasniegšanai nepietiktu ar to vien, ka privātajās augstskolās latviešu valoda tiek mācīta, jo šī mācīšana nebūtu tikpat efektīva kā valodas lietošana studiju procesā.Priekšlikumi par apstrīdēto normu iekļaušanu likumā esot bijuši loģisks turpinājums Saeimas lēmumam par valsts valodas prasībām, kas ievērojamas privātajās pamata un vidējās izglītības iestādēs. Tā kā Eiropas Savienībai neesot kompetences izglītības jomā, tad apstrīdēto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesībām to pieņemšanas gaitā neesot vērtēta.
  131. Pieaicinātā persona – zvērināts advokāts LL.M. Uģis Zeltiņš – uzskata, ka apstrīdētās normas nepārkāpj konkurences tiesību regulējumu, bet ierobežo Eiropas Savienībā atzītās tiesības veikt uzņēmējdarbību.Augstskolas esot saimnieciskās darbības veicējas konkurences tiesību izpratnē. Kaut arī nebūtu pareizi katru konkurences ierobežojumu vērtēt kā Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu, tomēr konkurences aspektiem esot sava vieta samērīguma vērtēšanā. Tad, pirmkārt, būtu jāvērtē konkrētais tirgus, turklāt jāvērtē primāri no patērētāju skatpunkta. Izskatāmajā lietā vajadzētu izvērtēt, vai tā auditorija, kuru uzrunā Rīgas Juridiskā augstskola vai Rīgas Ekonomikas augstskola, abas šīs augstskolas uztver kā aizstājamas ar citām privātajām augstskolām. Otrkārt, būtu jāvērtē tirgus dalībnieki. Šajā gadījumā Rīgas Ekonomikas augstskola un Rīgas Juridiskā augstskola būtu par tādiem uzskatāmas. Treškārt, vērtējot to, vai apstrīdētās normas liedz kādam tirgus dalībniekam ienākt vai palikt tirgū, esot secināms, ka tas tā nav.Nevarot uzskatīt, ka Rīgas Juridiskajai augstskolai un Rīgas Ekonomikas augstskolai tiktu sniegts valsts atbalsts Līguma par Eiropas Savienības darbību
  132. panta izpratnē, jo valsts tām nesniedzot nekādu finansiālu atbalstu. Tāpat, visticamāk, neveidojoties arī Līguma par Eiropas Savienības darbību
  133. panta aizskārums, jo valsts šīm augstskolām neesot paredzējusi nekādas ekskluzīvas tiesības. Turklāt, lai konstatētu šā panta pārkāpumu, nepietiekot ar to vien, ka tiek konstatēta ekskluzīvu tiesību piešķiršana, ja vien tās netiek izmantotas tādā veidā, kas kropļo konkurenci. Izskatāmajā lietā nevarot runāt arī par aizliegtu vienošanos, proti, par tādu vienošanos, kas aizliegta ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
  134. pantu.Izskatāmās lietas galvenais jautājums Eiropas Savienības tiesību kontekstā esot nodibinājuma brīvība jeb tiesības veikt uzņēmējdarbību, kas aizsargātas ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
  135. pantu. Valodu lietošanas regulējums augstākajā izglītībā varot tikt uzskatīts par šķērsli tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ esot jāpārbauda, vai šim šķērslim ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar tā radīto apgrūtinājumu.Par ierobežojuma mērķi varot tikt uzskatīta valsts valodas aizsardzība. Tādu mērķi par pieņemamu atzīstot arī Eiropas Savienības Tiesa. Aplūkojot ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā latviešu valodas konstitucionālā loma Latvijā. Uģis Zeltiņš norāda, ka, viņaprāt, apstrīdēto normu radītais ierobežojums ir samērīgs.Likumdevējam, pieņemot normas, kas var skart Eiropas Savienības pamattiesības, esot jāapsver to atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, taču šādiem apsvērumiem neesot noteikti kvalitātes vai kvantitātes standarti.
  136. Pieaicinātā persona – zvērināta advokāte LL.M. Jūlija Jerņeva – uzskata, ka apstrīdētās normas nepārkāpj konkurences tiesības, bet būtu jāvērtē, vai tās ir saderīgas ar Eiropas Savienības tiesībās nostiprināto uzņēmējdarbības brīvību.Jūlija Jerņeva norāda, ka izskatāmajā lietā konkurences tiesības nav piemērojamas. Tiesības īstenot studiju programmas Eiropas Savienības valodās esot gan augstskolām, kurām tas atļauts ar speciālajiem likumiem, gan arī citām augstskolām Augstskolu likuma
  137. panta trešās daļas ietvaros. Tāpat nevarot būt runa par neatļautu valsts atbalsta sniegšanu, jo valsts finanšu resursi netiekot izmantoti.Tomēr esot izvērtējams attiecīgi Līguma par Eiropas Savienību
  138. un
  139. pantā nostiprinātās uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Šajā gadījumā gan, visticamāk, esot ierobežota tieši uzņēmējdarbības brīvība.Likumdevējam, izstrādājot apstrīdētās normas, pirmkārt, vajadzējis pārliecināties par to, vai tam ir kompetence regulēt konkrēto jautājumu. Otrkārt, likumdevējam, ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas ietekmēs arī Eiropas Savienības iekšējo tirgu, vajadzējis izvērtēt šo normu atbilstību Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Attiecībā uz personām, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, likumdevējam pirms apstrīdēto normu pieņemšanas vajadzējis ievērot arī Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību, jo šīs normas varot ietekmēt Eiropas Savienības kopējo tirdzniecības politiku.Kaut arī valsts valodas un izglītības jautājumi esot Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē, tas neizslēdzot valsts pienākumu pārbaudīt šajās jomās izstrādāto likumprojektu atbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību
  140. un
  141. pantam. Augstskolu likuma
  142. pants ierobežojot šo normu darbību, jo veidojot ārvalstniekiem grūti pārvaramu barjeru ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū. Par šā ierobežojuma mērķi varētu tikt atzīta valsts valodas attīstība sabiedrības interesēs. Lai gan dalībvalstīm esot plaša kompetence šajā jautājumā, būtu jāatzīst, ka ierobežojums nav samērīgs. Analizējot samērīgumu, esot jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes
  143. gada
  144. decembra direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū. Tāpat esot jāaplūko Harta, kas aizsargājot tiesības uz īpašumu un uzņēmējdarbības brīvību.
  145. Pieaicinātā persona – Teksasas Southwestern universitātes profesors D. M. Uģis Gruntmanis – norāda: tas, ka Eiropas Savienības valstīs izglītība iegūstama Eiropas Savienības oficiālajās valodās, esot pašsaprotami. Latvijā vienmēr vajagot būt nodrošinātai iespējai iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Tomēr, lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, piesaistītu ārvalstu mācībspēkus un veicinātu Latvijas valstspiederīgo studējošo palikšanu Latvijā, būtu nepieciešams atļaut iegūt izglītību arī vismaz angļu valodā. Valodu regulējums dažādos augstākās izglītības līmeņos varētu būt atšķirīgs šo līmeņu atšķirīgo mērķu dēļ. Attiecībā uz maģistra un doktora studiju programmām ar apstrīdētajām normām ieviestās valsts valodas prasības neesot pamatotas.Tāpat Latvijai vajagot sacensties ar citām valstīm par ārvalstu studējošo piesaistīšanu. Svarīgāk būtu motivēt šos studējošos mācīties latviešu valodu, nevis veidot tādu situāciju, ka viņi uz Latviju nevēlas braukt, jo studijas tiek īstenotas tiem nesaprotamā valodā.
  146. Izskatot lietu rakstveida procesā, Satversmes tiesa
  147. gada
  148. jūlijā pieņēma lēmumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai un apturēt tiesvedību lietā līdz brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.Satversmes tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai šādus jautājumus:"1.
  149. Vai tāds tiesiskais regulējums, kas apstrīdēts pamatlietā, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību
  150. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību vai – alternatīvi –
  151. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī darījumdarbības brīvību, kas ir aizsargāta ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas
  152. pantu?1.
  153. Kādi apsvērumi būtu ņemami vērā, izvērtējot šāda tiesiskā regulējuma attaisnojamību, atbilstību un samērīgumu ar tā leģitīmo mērķi – valsts valodas kā nacionālās identitātes izpausmes aizsardzību?"
  154. Eiropas Savienības Tiesa
  155. gada
  156. septembrī pasludināja spriedumu lietā C-391/20 "Boriss Cilevičs", kas ierosināta, lai prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā sniegtu atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem izskatāmajā lietā.Eiropas Savienības Tiesa atzina: lai netiktu pārsniegts mērķa sasniegšanai nepieciešamais, būtu jāparedz atļauja lietot citu valodu, kas nav latviešu valoda, vismaz mācībās, kas tiek apgūtas Eiropas mēroga vai starptautiskās sadarbības ietvaros, kā arī kultūras un citu valodu, kas nav latviešu valoda, studijās. Līdz ar to Eiropas Savienības Tiesa uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem ir atbildējusi, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību
  157. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurš augstskolām principā uzliek pienākumu studiju programmas īstenot tikai un vienīgi šīs dalībvalsts oficiālajā valodā, ja vien šo tiesisko regulējumu attaisno ar šīs dalībvalsts nacionālās identitātes aizsardzību saistīti apsvērumi, proti, tas ir nepieciešams leģitīmā mērķa aizsardzībai un ir samērīgs ar to.Secinājumu daļa
  158. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, norādot, ka:1) Augstskolu likuma
  159. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  160. punkts ir zaudējuši spēku;2) apstrīdētās normas neierobežo Satversmes
  161. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu, tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  162. gada
  163. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-63-01
  164. punktu).Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai ir pamats izbeigt tiesvedību lietā.
  165. Saeimas ieskatā, Augstskolu likuma
  166. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  167. punkts ir grozīti pēc būtības un zaudējuši spēku. Nepastāvot tādi apstākļi, kas prasītu tiesvedību lietā šajā daļā turpināt, jo Satversmes tiesā ir ierosināta lieta par to, vai minētās normas spēkā esošajā redakcijā atbilst Satversmei, un privātās augstskolas neesot bijušas aktīvas savu tiesību aizsardzībā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesvedība lietā ir turpināma, jo tiesiskais strīds joprojām pastāvot. Grozījumi nenovēršot minēto normu neatbilstību Satversmei un Eiropas Savienības tiesībām, un Satversmes tiesas spriedums esot būtisks privāto augstskolu tiesību aizsardzībai.Satversmes tiesa ar
  168. gada
  169. jūnija spriedumu lietā Nr. 2019-12-01 atzinusi Augstskolu likuma
  170. panta trešo daļu un pārejas noteikumu
  171. punktu, ciktāl šīs normas attiecās uz privātajām augstskolām, to mācībspēkiem un studējošajiem, par neatbilstošiem Satversmes
  172. un
  173. pantam un spēkā neesošiem no
  174. gada
  175. maija. Saeima ar
  176. gada
  177. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā grozījusi Augstskolu likuma
  178. panta trešo daļu un pārejas noteikumu
  179. punktu, un grozījumi stājušies spēkā
  180. gada
  181. maijā.Grozījumi Augstskolu likuma
  182. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  183. punktā var būt par pamatu tam, lai Satversmes tiesa lemtu par tiesvedības izbeigšanu lietā šajā daļā. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma
  184. panta pirmās daļas
  185. punktam tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  186. gada
  187. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01
  188. punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  189. gada
  190. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01
  191. punktu).Lai uz Satversmes tiesas likuma
  192. panta pirmās daļas
  193. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas
  194. gada
  195. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01
  196. punktu).24.
  197. Ja likumdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir grozījis apstrīdēto normu, Satversmes tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sk. Satversmes tiesas
  198. gada
  199. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01
  200. punktu).Augstskolu likuma
  201. panta trešā daļa ietvēra tiesisko regulējumu par studiju programmas īstenošanas valodu. Ar
  202. gada
  203. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā likumdevējs grozījis Augstskolu likuma
  204. pantu, un tādējādi studiju programmas īstenošanas valodu šobrīd regulē Augstskolu likuma
  205. panta trešā, ceturtā un piektā daļa. Ar grozījumiem noteikts, ka studiju programmu var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās arī tad, ja studiju virziena akreditācijas procesā visas studiju programmas, kuras ietilpst vienā izglītības tematiskajā jomā ar Eiropas Savienības oficiālajā valodā īstenojamo studiju programmu, ir saņēmušas novērtējumu "labi" vai "izcili". Likumdevējs noteica arī to, ka studiju programmas tādās izglītības programmu grupās kā valodu un kultūras studijas, valodu programmas to mērķu sasniegšanai var īstenot kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām vai citā svešvalodā, ja visas studiju programmas studiju virziena akreditācijas procesā saņēmušas novērtējumu "labi" vai "izcili". Vienlaikus no Augstskolu likuma
  206. panta izslēgtas tiesības augstskolām īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās tās studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā. Tādējādi likumdevējs ir grozījis izņēmumus no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā. Līdz ar to Augstskolu likuma
  207. panta trešā daļa ir grozīta pēc būtības un zaudējusi spēku.Tāpat ar
  208. gada
  209. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā ir grozīts Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  210. punkts. Aizliegumu pēc
  211. gada
  212. janvāra uzņemt studējošos tādās studiju programmās, kuras tiek īstenotas valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma
  213. panta trešajai daļai, likumdevējs saglabājis arī spēkā esošajā Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  214. punkta redakcijā. Līdz ar to Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  215. punkts, ciktāl tas liedz uzņemt studējošos, nav grozīts pēc būtības. Savukārt šajā normā noteiktais pārejas periods, kurā privātās augstskolas var turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma
  216. panta trešajai daļai, ir pagarināts no
  217. gada
  218. decembra līdz
  219. gada
  220. decembrim. Tādējādi Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  221. punkts, ciktāl tas ļauj turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu, ir grozīts pēc būtības un zaudējis spēku.Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā tomēr būtu turpināma.24.
  222. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesvedību lietā var būt nepieciešams turpināt, lai novērstu būtisku valsts, sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējumu (sk. Satversmes tiesas
  223. gada
  224. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01
  225. punktu). Pēc deputātu pieteikuma veicama abstraktā tiesību normu kontrole, kuras mērķis ir aizstāvēt publiskās intereses. Šāds pieteikums uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas
  226. gada
  227. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01
  228. punktu).No lietas materiāliem izriet, ka starp Pieteikuma iesniedzēju un Saeimu joprojām pastāv tiesiskais strīds par to, vai Augstskolu likuma
  229. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  230. punkts atbilst Satversmes
  231. un
  232. pantam un nodrošina harmoniju ar Eiropas Savienības tiesībām. Likumdevējs ir pieņēmis jaunu tiesisko regulējumu, kas joprojām ierobežo privāto augstskolu tiesības izmantot svešvalodas studiju programmu īstenošanā. Turklāt aizliegums pēc
  233. gada
  234. janvāra uzņemt studējošos tādās studiju programmās, kuras tiek īstenotas valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma
  235. panta trešajai daļai, joprojām ir spēkā. Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis atzīt Augstskolu likuma
  236. panta trešo daļu un pārejas noteikumu
  237. punktu par spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža, lai novērstu privāto augstskolu pamattiesību aizskārumu.Tādējādi pastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību lietā par Augstskolu likuma
  238. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  239. punkta satversmību turpināt.Līdz ar to Saeimas arguments, ka Augstskolu likuma
  240. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  241. punkts ir zaudējuši spēku, nevar būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai un tiesvedība lietā šajā daļā ir turpināma.
  242. Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā arī tādēļ, ka apstrīdētās normas neierobežojot Satversmes
  243. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.Atbilstoši Satversmes tiesas likuma
  244. panta pirmās daļas
  245. punktam tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu citos, šā panta pirmās daļas 1.–
  246. punktā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana nav iespējama. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
  247. pantam, Satversmes tiesai jākonstatē, ka apstrīdētās normas attiecīgās tiesības ierobežo. Ja šāds ierobežojums nav konstatējams, tiesvedības turpināšana lietā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
  248. pantam nav iespējama.Līdz ar to Satversmes tiesa pārbaudīs, vai apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
  249. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.
  250. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka Augstskolu likuma
  251. panta pirmās daļas trešais teikums regulē vispārīgos augstskolu uzdevumus, dod privātajām augstskolām plašu rīcības brīvību šā uzdevuma izpildē un līdz ar to privātajām augstskolām neierobežo Satversmes
  252. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Arī Pieteikuma iesniedzēja pārstāves tiesas sēdē atzina, ka Augstskolu likuma
  253. panta pirmās daļas trešais teikums ietver vispārīgu regulējumu, no kura augstskolām neizriet konkrēti pienākumi.Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes
  254. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas
  255. gada
  256. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.
  257. punktu). Tas ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem, kā arī gūt no tā ekonomisku labumu (sal. sk. Satversmes tiesas
  258. gada
  259. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-09-03
  260. punktu). Tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  261. gada
  262. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.
  263. punktu un
  264. gada
  265. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-28-0103 18.
  266. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts iejaukšanās komercdarbības veikšanā ierobežo tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas
  267. gada
  268. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.
  269. punktu).Konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kā tas izriet no Satversmes
  270. panta, kura mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām (sk. Satversmes tiesas
  271. gada
  272. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 25.
  273. punktu). Tādējādi Satversmes
  274. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) Pirmā protokola
  275. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā. Arī Konvencijas Pirmā protokola
  276. pantā ietvertajās tiesībās uz īpašumu ietilpst licence komercdarbības veikšanai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas
  277. gada
  278. jūnija sprieduma lietā "Centro Europa 7 S.R.L. and di Stefano v. Italy", pieteikums Nr. 38433/09, 177.–
  279. punktu).Valstij ir pozitīvs pienākums veicināt valsts valodas lietojumu ikvienā izglītības pakāpē. Valsts valodas izkopšana un attīstīšana ir viens no uzdevumiem, kas izriet no augstskolu vispārīgā pienākuma darboties sabiedrības interesēs. Ar Augstskolu likuma
  280. panta pirmās daļas trešajā teikumā noteikto pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu likumdevējs ir konkretizējis valsts pozitīvo pienākumu radīt tādu augstākās izglītības regulējumu, kas nodrošina augstskolu darbību sabiedrības interesēs. Augstskolu likuma
  281. panta pirmās daļas trešais teikums dod augstskolām plašu rīcības brīvību šā uzdevuma izpildē (sk. Satversmes tiesas
  282. gada
  283. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01
  284. punktu).No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs privāto augstskolu tiesību uz īpašumu ierobežojumu saista ar liegumu īstenot licencētas un akreditētas studiju programmas svešvalodās. Tomēr Augstskolu likuma
  285. panta pirmās daļas trešais teikums neregulē to, kādā valodā īstenojamas studiju programmas, un dod privātajām augstskolām plašu rīcības brīvību izraudzīties veidus, kādos izkopt un attīstīt valsts valodu. Privātās augstskolas var to darīt, piemēram, veicot pētījumus un rīkojot konferences valsts valodā. Tādējādi Augstskolu likuma
  286. panta pirmās daļas trešais teikums privātajām augstskolām neierobežo Satversmes
  287. pantā ietvertās tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, īstenojot licencētas un akreditētas studiju programmas, un pastāv Satversmes tiesas likuma
  288. panta
  289. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.Ja lietā apstrīdēta tiesību normas atbilstība gan tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, gan Satversmes
  290. pantam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes
  291. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes
  292. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  293. gada
  294. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.
  295. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā nav iespējams izvērtēt arī Augstskolu likuma
  296. panta pirmās daļas trešā teikuma atbilstību Satversmes
  297. pantam un pastāv Satversmes tiesas likuma
  298. panta
  299. punktā minētais pamats tiesvedības izbeigšanai.Tātad tiesvedība lietā par Augstskolu likuma
  300. panta pirmās daļas trešā teikuma atbilstību Satversmes
  301. un
  302. pantam ir izbeidzama.
  303. Saeima uzskata, ka arī Augstskolu likuma
  304. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  305. punkts neierobežoja privāto augstskolu tiesības uz īpašumu, jo tika nodrošināta iespēja pabeigt uzsāktās studiju programmas. Privāto augstskolu iespējas nākotnē gūt ienākumus, uzņemot jaunus studējošos, neveidojot mantisku interesi, kas ietilptu Satversmes
  306. panta tvērumā. Tāpat arī to Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu, kuri vēlējās nodibināt privātās augstskolas Latvijā, lai sniegtu augstākās izglītības pakalpojumus, tiesības veikt komercdarbību esot pārāk abstraktas, lai konstatētu aizsargājamu mantisko interesi.Savukārt Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Augstskolu likuma
  307. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  308. punkts ierobežoja to privāto augstskolu, kuras jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus, tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, jo liedza īstenot jau licencētās un akreditētās studiju programmas svešvalodās. Tāpat Augstskolu likuma
  309. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  310. punkts ierobežojot to Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu, kuri vēlējās nodibināt privātās augstskolas Latvijā, lai sniegtu augstākās izglītības pakalpojumus, tiesības veikt komercdarbību. Proti, minētās normas radījušas šķēršļus augstākās izglītības pakalpojumu sniegšanai Latvijā svešvalodās un ierobežojot Līguma par Eiropas Savienības darbību
  311. pantā ietvertās tiesības uz uzņēmējdarbības brīvību, kā arī Hartas
  312. pantā ietverto darījumdarbības brīvību.Kā norādīts šā sprieduma
  313. punktā, tādā gadījumā, ja lietā apstrīdēta tiesību normas atbilstība gan tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, gan Satversmes
  314. pantam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes
  315. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes
  316. pantu. No Pieteikuma iesniedzēja un Saeimas izteiktajiem iebildumiem izriet, ka Satversmes tiesai jāpārbauda, vai Augstskolu likuma
  317. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  318. punkts ierobežoja Satversmes
  319. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu divām šādām grupām: 1) Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi un uzņēmumi, kuri vēlējās nodibināt privātās augstskolas Latvijā, lai sniegtu augstākās izglītības pakalpojumus, un 2) privātās augstskolas, kuras jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus Latvijā pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās. Pieteikuma iesniedzēja ieskatā, Augstskolu likuma
  320. panta trešā daļa, ciktāl tā attiecās uz Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem, kuri vēlējās sniegt augstākās izglītības pakalpojumus, neatbilst tiesībām uz īpašumu, savukārt, ciktāl Augstskolu
  321. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  322. punkts attiecās uz privātajām augstskolām, kuras jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus Latvijā pirms minēto normu spēkā stāšanās, šīs normas neatbilst tiesībām uz īpašumu kopsakarā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.Līdz ar to Satversmes tiesa, ievērojot lietā sniegtos argumentus un nepieciešamību nodrošināt efektīvu, vispusīgu un objektīvu normu satversmības izvērtējumu, pārbaudīs, vai: 1) Augstskolu likuma
  323. panta trešā daļa Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem, kas vēlējās sniegt augstākās izglītības pakalpojumus Latvijā, ierobežoja Satversmes
  324. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu un 2) Augstskolu likuma
  325. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  326. punkts kā vienots tiesiskais regulējums privātajām augstskolām, kas jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus Latvijā, ierobežoja Satversmes
  327. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu kopsakarā ar Satversmes
  328. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.Pamattiesību ierobežojums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir noteiktas konkrētās pamattiesības, proti, apstrīdētā norma ietilpst konkrēto pamattiesību tvērumā; otrkārt, tieši apstrīdētā norma ierobežo personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas
  329. gada
  330. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01
  331. punktu).27.
  332. Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes
  333. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes
  334. panta pirmajiem trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  335. gada
  336. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 16.
  337. punktu).Tā kā izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām uz atsevišķa likuma pamata, Augstskolu likuma
  338. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  339. punkts jāvērtē Satversmes
  340. panta pirmo triju teikumu tvērumā.27.
  341. Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai Augstskolu likuma
  342. panta trešā daļa Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem, kas vēlējās dibināt privātās augstskolas Latvijā, lai sniegtu augstākās izglītības pakalpojumus, ierobežoja Satversmes
  343. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.Šā sprieduma
  344. punktā, citstarp ņemot vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, atzīts, ka Satversmes
  345. panta pirmajos trijos teikumos ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata. Konkretizējot Satversmē ietverto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Eiropas Savienības tiesību akti, ciktāl tie stiprina Latviju kā demokrātisku un tiesisku valsti un aizsargā pamattiesības, kā tas izriet no Satversmes
  346. panta otrās daļas, kas pieprasa nodrošināt Latvijas tiesību sistēmas harmoniju ar Eiropas Savienības tiesībām (sal. sk. Satversmes tiesas
  347. gada
  348. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.
  349. punktu).Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību
  350. panta
  351. punktu Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti Hartā, un Hartai ir tāds pats spēks kā Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Hartas
  352. pants paredz darījumdarbības brīvību, kas aizsargā brīvību veikt ekonomisku vai komerciālu darbību, līgumu slēgšanas brīvību un brīvu konkurenci (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  353. gada
  354. jūnija sprieduma lietā C-134/16 "Lidl"
  355. punktu). Darījumdarbības brīvības mērķis ir nodrošināt, ka ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības veikt uzņēmējdarbību bez diskriminācijas vai nesamērīgiem ierobežojumiem (sk.: European Union Agency for Fundamental Rights. Freedom to conduct business: exploring the dimensions of a fundamental rights, p.
  356. Pieejams: fra.europa.eu).Hartas
  357. pants ir saistīts ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
  358. pantā paredzēto uzņēmējdarbības brīvību. Valsts tiesiskā regulējuma radītā ierobežojuma izvērtējums saistībā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību
  359. pantu attiecas arī uz varbūtējiem Hartas
  360. pantā nostiprinātās darījumdarbības ierobežojumiem (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  361. gada
  362. decembra sprieduma lietā C-322/16 "Global Starnet"
  363. punktu).Līguma par Eiropas Savienības darbību
  364. pants nosaka Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību un tādējādi aizsargā Eiropas Savienības dalībvalstu iedzīvotājus un juridiskās personas, kas vēlas īstenot savu ekonomisko aktivitāti citā dalībvalstī (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  365. gada
  366. janvāra sprieduma lietā C-270/83 "Komisija pret Franciju"
  367. punktu; sk. arī: Kellerbauer M., Klamert M., Tomkin J. (Eds.) The EU Treaties and the Charter of Fundamendal Rights. The Commentary. Oxford: Oxford University Press, 2019, p. 658). Proti, no Līguma par Eiropas Savienības darbību
  368. panta kopsakarā ar šā līguma
  369. pantu izriet jebkurā dalībvalstī nodibinātu uzņēmumu tiesības uzturēt aģentūras vai filiāles citā dalībvalstī, dibināt meitas uzņēmumus vai iegādāties esošo uzņēmumu akcijas (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  370. gada
  371. janvāra sprieduma lietā C-270/83 "Komisija pret Franciju"
  372. punktu un
  373. gada
  374. marta sprieduma lietā C-212/97 "Centros Ltd" 19.–
  375. punktu; sk. arī: Geiger R., Khan D. E., Kotzur M. European Union Treaties. A Commentary. München: Beck; Oxford: Hart, 2015, pp. 359, 377).Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Augstskolu likuma
  376. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  377. punktā ietvertais tiesiskais regulējums attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību. Juridiskās un fiziskās personas, tostarp ārvalstu personas, var dibināt augstskolas Latvijā, lai sniegtu izglītības pakalpojumus, kas parasti tiek sniegti pastāvīgi un ilgstoši. Citu dalībvalstu pilsoņu tiesības veikt uzņēmējdarbību Latvijā un īstenot augstākās izglītības programmas ir pakārtotas pienākumam šīs programmas īstenot valsts valodā. Šāds pienākums apgrūtina uzņēmējdarbības veikšanu dalībvalstī, kura uzliek šo pienākumu, un tādējādi tas ir Līguma par Eiropas Savienības darbību
  378. pantā garantētās brīvības ierobežojums. Situācijā, kad šiem pilsoņiem ir uzņēmums citā dalībvalstī, tie nespēs izmantot lielu daļu no sava šajā uzņēmumā nodarbinātā administratīvā personāla un mācībspēkiem, un tādējādi tiem radīsies ievērojamas izmaksas (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  379. gada
  380. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Boriss Cilevičs" 54., 55.,
  381. un
  382. punktu).Izskatāmajā lietā apstrīdēta Augstskolu likuma
  383. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  384. punkta atbilstība Satversmes
  385. un
  386. pantam. Satversmes
  387. panta pirmie trīs teikumi aptver ikviena tiesības izmantot savu īpašumu, tostarp nodarbojoties ar komercdarbību. Tādējādi no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet, ka Satversmes
  388. pantā ietvertās tiesības ir konkretizējamas kopsakarā ar Hartas
  389. pantā ietverto darījumdarbības brīvību un Līguma par Eiropas Savienības darbību
  390. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību (sal. sk. Satversmes tiesas
  391. gada
  392. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 23.
  393. punktu). Hartas
  394. pantā ietvertā darījumdarbības brīvība un Līguma par Eiropas Savienības darbību
  395. pantā ietvertā uzņēmējdarbības brīvība var pārklāties ar Satversmes
  396. panta pirmajos trijos teikumos ietvertajām tiesībām uz īpašumu, bet tas nenozīmē, ka sakristu šo normu saturs. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību
  397. panta un Satversmes
  398. panta saturs var daļēji sakrist, tomēr tas ir atšķirīgs – arī Satversmes
  399. pants ietver darījumdarbības brīvību (sk.
  400. gada
  401. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
  402. sēj.
  403. lp. un
  404. sēj.
  405. lp.). Tieslietu ministrijas pārstāve tiesas sēdē izteica viedokli, ka uzņēmējdarbības brīvība var būt ietverta vairākās Satversmes normās (sk.
  406. gada
  407. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
  408. sēj.
  409. lp.).Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu ierobežojumam būtu jāizpaužas tādējādi, ka ar apstrīdēto normu ir liegtas kādas tiesības, kas komersantam jau reiz bijušas noteiktas, vai ir samazinājies ar Satversmes normām aizsargāto pieteikuma iesniedzēja tiesību apjoms (sal. sk. Satversmes tiesas
  410. gada
  411. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.
  412. punktu). Proti, Satversmes
  413. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu aizsargā esošu īpašumu. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai tiesību uz īpašumu ierobežojumam jāizpaužas tādējādi, ka tiek negatīvi ietekmētas kādas tiesības, kas komersantam jau reiz bijušas noteiktas. Tas nozīmē, ka Satversmes
  414. panta pirmie trīs teikumi aizsargā tiesības nodarboties ar jau uzsāktu komercdarbību, taču to tvērumā neietilpst tiesības uzsākt komercdarbību.Līdz ar to Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu, kuri vēlējās nodarboties ar uzņēmējdarbību, nodibinot privātās augstskolas Latvijā un sniedzot augstākās izglītības pakalpojumus, tiesības uzsākt komercdarbību neietilpst Satversmes
  415. panta pirmo triju teikumu tvērumā.27.
  416. Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai Augstskolu likuma
  417. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  418. punkts ierobežoja to privāto augstskolu, kuras Latvijā jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus, tiesības uz īpašumu kopsakarā ar tiesisko paļāvību.Kā atzīts šā sprieduma
  419. un 27.
  420. punktā, konkretizējot Satversmes
  421. panta pirmos trīs teikumus kopsakarā ar Konvenciju, Hartu un Līgumu par Eiropas Savienības darbību, konstatējams, ka to tvērumā ietilpst tiesības turpināt jau uzsāktu komercdarbību uz licences pamata. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai Augstskolu likuma
  422. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  423. punkts ierobežoja minētās tiesības.Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas iejaucas komercdarbības veikšanā un tādējādi ierobežo personu tiesības uz īpašumu, ir jāvērtē, vai tās ietekmē attiecīgo komercdarbību (sal. sk. Satversmes tiesas
  424. gada
  425. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.
  426. punktu). No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka tiesības uz īpašumu var tikt ierobežotas ne tikai tad, ja izsniegtā licence tiek atsaukta, bet arī tad, ja licencei tiek piemēroti ierobežojumi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
  427. gada
  428. oktobra sprieduma lietā "O’Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 88.–
  429. punktu un Kristīnes Līces viedokli
  430. gada
  431. janvāra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  432. sēj. 39.–40.,
  433. lp.).Augstskolas ir augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, kas īsteno akadēmiskas un profesionālas studiju programmas, kā arī veic zinātnisko darbību un nodarbojas ar māksliniecisko jaunradi (sk. Augstskolu likuma
  434. panta pirmo daļu). Privātās augstskolas ir komercsabiedrības vai nodibinājumi, kas darbojas saskaņā ar Komerclikumu vai Biedrību un nodibinājumu likumu, ciktāl tas nav pretrunā ar Augstskolu likumu (sk. Augstskolu likuma
  435. panta trešo daļu). Tās var dibināt juridiskās un fiziskās personas, tostarp ārvalstu juridiskās un fiziskās personas (sk. Augstskolu likuma
  436. panta pirmo daļu). Augstskolas akreditācija ir augstskolas darba organizācijas un resursu kvalitātes pārbaude, kuras rezultātā tai piešķir valsts atzītas augstskolas statusu (sk. Augstskolu likuma
  437. panta
  438. punktu).Augstskolas ir tiesīgas īstenot studiju programmas, ja tās ir saņēmušas studiju programmas licenci (sk. Augstskolu likuma
  439. panta
  440. punktu,
  441. panta pirmo daļu un 55.2 panta pirmo daļu). Studiju virziena akreditācija dod augstskolai tiesības izsniegt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu par attiecīgajam studiju virzienam atbilstošas studiju programmas sekmīgu apguvi (sk. Augstskolu likuma
  442. panta
  443. punktu). Gan studiju programmas licencēšanas procesā, gan akreditācijas procesā tiek novērtēta tās atbilstība Augstskolu likuma prasībām (sk. Augstskolu likuma 55.2 panta piektās daļas
  444. punktu un Ministru kabineta
  445. gada
  446. decembra noteikumu Nr. 793 "Studiju virzienu atvēršanas un akreditācijas noteikumi" 16.
  447. apakšpunktu). Studiju programmas licence un studiju virziena akreditācijas lapa ietver informāciju par studiju programmas īstenošanas valodu (sk. Ministru kabineta
  448. gada
  449. decembra noteikumu Nr. 795 "Studiju programmu licencēšanas noteikumi" pielikumu un
  450. gada
  451. decembra noteikumu Nr. 793 "Studiju virzienu atvēršanas un akreditācijas noteikumi"
  452. pielikumu). Tādējādi studiju programmas īstenošanas valoda ir būtiska studiju programmas sastāvdaļa un tā ir nepieciešama studiju programmas licencēšanai, studiju virziena akreditācijai un privāto augstskolu komercdarbības veikšanai.Ar
  453. gada
  454. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā tā
  455. panta trešajā daļā noteiktā prasība īstenot studiju programmas valsts valodā, izņemot normā noteiktos gadījumus, ir attiecināta arī uz privātajām augstskolām. Augstskolu likuma
  456. panta trešā daļa paredzēja šādus izņēmumus no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā: 1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros; 2) vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde; 3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas; 4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot kopīgās studiju programmas.Tādējādi Augstskolu likuma
  457. panta trešā daļa paredz noteikumus, kuri sašaurina privāto augstskolu tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās un ar kuriem privātajām augstskolām turpmāk jārēķinās, plānojot savu komercdarbību augstākās izglītības jomā. Atbilstoši Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  458. punktam privātās augstskolas no
  459. gada
  460. janvāra vairs nevarēja uzņemt studējošos studiju programmās, kas neatbilst Augstskolu likuma
  461. panta trešās daļas prasībām. Taču attiecībā uz jau uzņemtajiem studējošajiem tika noteikts pārejas periods, kurā pabeidzama studiju programmas īstenošana. Tas nozīmē, ka privātās augstskolas vairs nevar īstenot studiju programmas tādā valodā, kas neatbilst minētajām prasībām, un tādējādi gūt ekonomisko labumu. Tātad Augstskolu likuma
  462. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  463. punkts ietekmē privāto augstskolu tiesības veikt komercdarbību, sniedzot augstākās izglītības pakalpojumus.Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Augstskolu likuma
  464. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  465. punktā ietvertais regulējums ierobežo uzņēmējdarbības brīvību tiem citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri pirms minēto normu spēkā stāšanās izmantojuši šo brīvību un nodibinājuši Latvijā augstskolas, kas piedāvā izglītības programmu kādā citā, nevis latviešu valodā. Šiem pilsoņiem savas izglītības programmas būs jāpielāgo Augstskolu likuma prasībām, un tas var radīt ievērojamas izmaksas, tostarp saistībā ar lielu daļu to administratīvā personāla un mācībspēku (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  466. gada
  467. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Boriss Cilevičs"
  468. punktu).Līdz ar to Augstskolu likuma
  469. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  470. punkts ierobežoja to privāto augstskolu, kuras jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus, tiesības veikt uzsākto komercdarbību uz licences pamata.Tātad Augstskolu likuma
  471. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  472. punkts ierobežo Satversmes
  473. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās privāto augstskolu tiesības uz īpašumu kopsakarā ar Satversmes
  474. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu un tiesvedība lietā ir turpināma.
  475. Lai izvērtētu Satversmes
  476. panta pirmajos trijos teikumos ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro, vai:1) pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu;2) šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis;3) šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  477. gada
  478. janvāra sprieduma lietā Nr. 2021-06-01
  479. punktu).
  480. Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās normas:1) ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību;2) ir izsludinātas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām;3) ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  481. gada
  482. janvāra sprieduma lietā Nr. 2021-06-01
  483. punktu).Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas
  484. gada
  485. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01
  486. punktu).Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Augstskolu likuma
  487. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  488. punktā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu (sk. Satversmes tiesas
  489. gada
  490. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01
  491. punktu).Līdz ar to Augstskolu likuma
  492. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  493. punktā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.
  494. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu – leģitīma mērķa – labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  495. gada
  496. marta sprieduma lietā Nr. 2021-23-01
  497. punktu).Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka Augstskolu likuma
  498. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  499. punktā ietvertajam ierobežojumam ir leģitīmi mērķi – valsts valodas lietojuma veicināšana un nacionālās identitātes saglabāšana. Arī Saeima norāda, ka minētās normas ir vērstas uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu, proti, šajās normās ietverto ierobežojumu mērķis ir demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.Satversme latviešu valodai nosaka valsts valodas statusu un piešķir konstitucionālu vērtību. Satversmes
  500. pants ir viens no tiem pantiem, kuri veido konstitucionālo pamatu, nosakot Latvijas valsts iekārtas politiski juridisko raksturu. Tātad latviešu valoda ir Latvijas vienotā demokrātiskas sabiedrības diskursa valoda. Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats, un latviešu valoda ir viena no šīm vērtībām. Latviešu valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas
  501. gada
  502. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 21.
  503. un 24.
  504. punktu).Latvijas piederība Eiropas kultūrtelpai ir apliecināta Satversmes ievadā, un Latvijas identitāti šajā telpā veido citstarp latviešu valoda. Latviešu valoda kā valsts valoda piešķir Latvijas valstij noteiktu – un tieši latvisku – nacionāli kulturālo identitāti. Atbilstoši nacionālas valsts principam valstij ir pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju – būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu (sal. sk. Satversmes tiesas
  505. gada
  506. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01
  507. punktu). Kopēja valoda veido kopēju pasaules redzējumu, informācijas un diskusiju telpu, kas nepieciešama, lai demokrātiskā sabiedrībā pieņemtu lēmumus un savstarpēji sadarbotos. Tā ir valsts valodas statusa jēga un vienlaikus obligāts priekšnoteikums saliedētai sabiedrībai un labi funkcionējošai demokrātijai (sk.: Levits E. Valsts valodas statuss valstij un pilsoņiem ir jāīsteno ikdienā. Grām.: Levits E. Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai. 1985–
  508. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019,
  509. lpp.).Prasme brīvi lietot valsts valodu ir nepieciešama ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim, lai tas varētu efektīvi līdzdarboties valsts demokrātiskajos procesos. Indivīdam, kas prot valsts valodu, ir iespēja salīdzināt un kritiski izvērtēt iegūto informāciju un kvalitatīvi piedalīties publiskajā diskursā, kas ir neatņemama demokrātiskas sabiedrības sastāvdaļa (sk. Satversmes tiesas
  510. gada
  511. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01
  512. punktu). Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda, turklāt tādā līmenī, lai varētu pilnvērtīgi piedalīties demokrātiskās valsts dzīvē. Sabiedrības locekļi, kas izprot un ciena vērtības, uz kurām balstīta Satversme, ir demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanas priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas
  513. gada
  514. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.
  515. punktu).Ievērojot to, ka latviešu valoda ir neatņemama konstitucionālās identitātes sastāvdaļa un sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda, kā arī to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas sašaurinājums valsts teritorijā uzskatāms arī par demokrātiskas valsts iekārtas apdraudējumu (sal. sk. Satversmes tiesas
  516. gada
  517. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.
  518. punktu). Tādējādi regulējums, kas paredz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā demokrātisku valsts iekārtu (sk. Satversmes tiesas
  519. gada
  520. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01
  521. punktu).Turklāt ar Satversmes
  522. pantu ir nostiprinātas Latvijas valstspiederīgo tiesības savstarpējā saziņā lietot latviešu valodu (sk. Satversmes tiesas
  523. gada
  524. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.
  525. punktu). Tādējādi ikvienam Latvijas valstspiederīgajam ir tiesības arī privātajā saziņā lietot valsts valodu. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka valsts, nosakot valodai valsts valodas statusu, uzņemas garantēt tās valstspiederīgajiem šīs valodas lietošanu privātajā un publiskajā sfērā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
  526. gada
  527. decembra spriedumu lietā "Mentzen v. Latvia", pieteikums Nr. 71074/01). Latvijas valstspiederīgo tiesības brīvi lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā veicina ne vien pie valstsnācijas piederošo, bet arī pie citām tautībām piederošo valsts valodas prasme (sal. sk. Satversmes tiesas
  528. gada
  529. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas
  530. punktu).Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka pamattiesību ierobežojumus var attaisnot ar konstitucionālās identitātes un valsts valodas aizsardzības apsvērumiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas
  531. gada
  532. decembra spriedumu lietā "Mentzen v. Latvia", pieteikums Nr. 71074/01, un
  533. gada
  534. jūnija sprieduma lietā "Savickis and Others v. Latvia", pieteikums Nr. 49270/11,
  535. punktu). Eiropas Savienība saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību
  536. panta
  537. punktu respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas ietver arī attiecīgās dalībvalsts oficiālās valodas aizsardzību (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  538. gada
  539. maija sprieduma lietā C-391/09 "Runevič-Vardyn un Wardyn"
  540. punktu un
  541. gada
  542. aprīļa sprieduma lietā C-202/11 "Las"
  543. punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir secinājusi, ka mērķis veicināt un stimulēt kādas no dalībvalsts oficiālajām valodām lietojumu ir uzskatāms par leģitīmu mērķi, lai ierobežotu Līguma par Eiropas Savienības darbību
  544. pantā nostiprināto brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tā ir dalībvalstu nacionālās identitātes izpausme (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  545. gada
  546. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Boriss Cilevičs" 68.,
  547. un
  548. punktu).Augstskolu likuma
  549. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  550. punkts pieņemts kopsakarā ar citām normām, kas paredz pakāpenisku pāreju uz izglītību valsts valodā (sk. Satversmes tiesas
  551. gada
  552. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01
  553. punktu). Valsts valodas lietošana izglītības sistēmā ir pamats personas turpmākajām iespējām pilnvērtīgi lietot valsts valodu un tādējādi iekļauties sabiedrībā (sal. sk. Satversmes tiesas
  554. gada
  555. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01
  556. punktu). Izglītība ir ļoti svarīga valsts valodas aizsardzības un lietojuma veicināšanas politikas īstenošanā (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  557. gada
  558. novembra sprieduma lietā C-379/87 "Groener"
  559. punktu). Augstskolu likuma
  560. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  561. punkts uzliek privātajām augstskolām pienākumu izmantot valsts valodu studiju procesā. Tādējādi tiek stiprināta valsts valodas loma augstākajā izglītībā un aizsargāta demokrātiska valsts iekārta. Tāpat Augstskolu likuma
  562. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  563. punkts, paredzot valsts valodas izmantošanu studiju procesā, veicina valsts valodas lietošanas prasmes un ir vērsti uz to, lai aizsargātu Latvijas valstspiederīgo tiesības lietot valsts valodu.Līdz ar to Augstskolu likuma
  564. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  565. punktā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir demokrātiskas valsts iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība.
  566. Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa pārbauda, vai:1) ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai;2) ierobežojums ir nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai;3) labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu.Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  567. gada
  568. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01
  569. punktu).
  570. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  571. gada
  572. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01
  573. punktu).Augstskolu likuma
  574. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  575. punktā noteiktais pamattiesību ierobežojums veicināja valsts valodas lietošanu augstākajā izglītībā. Tā rezultātā privātajās augstskolās studējošie lieto valsts valodu ikdienā studiju procesā un izkopj un nostiprina tās lietošanas prasmes. Tādējādi Augstskolu likuma
  576. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  577. punkts uzlabo studējošo valsts valodas prasmi, kā arī stiprina latviešu valodas lomu augstākajā izglītībā un palīdz izkopt tās lietojumu dažādās zinātnes nozarēs. Līdz ar to ikvienai personai tiek nodrošināta iespēja pilnvērtīgi piedalīties valsts un sabiedrības demokrātiskajos procesos, veicināta nacionālās zinātnes attīstība un aizsargātas Latvijas valstspiederīgo tiesības savstarpējā saziņā lietot valsts valodu.Arī Eiropas Savienības Tiesa atzina, ka normas, kas augstskolām uzliek pienākumu principā lietot valsts valodu, sekmē minētās valodas lietojumu visā attiecīgajā iedzīvotāju kopumā un nodrošina, ka šī valoda tiek lietota arī universitātes līmeņa mācībās (sk. Eiropas Savienības Tiesas
  578. gada
  579. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Boriss Cilevičs"
  580. punktu).Līdz ar to Augstskolu likuma
  581. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu
  582. punktā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.
  583. Pārbaudot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa izvērtē, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  584. gada
  585. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01
  586. punktu).33.
  587. Pieteikuma iesniedzējs norādījis vairākas alternatīvas, kas, pēc tā ieskatiem, ļautu sasniegt leģitīmos mērķus ar saudzējošākiem līdzekļiem. Viena no šādām alternatīvām esot šāda – piešķirt privātajai augstskolai tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās, ja tā vienlaikus nodrošina līdzvērtīgas studiju programmas pieejamību valsts valodā.Kā norādīts šā sprieduma
  588. punktā, ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, ir jāprot šīs valsts valoda – sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Augstskolu likuma
  589. panta trešajā daļā noteiktais privāto augstskolu tiesību uz īpašumu ierobežojums ir vērsts uz to, lai studiju process pamatā notiktu valsts valodā, izņemot šajā normā paredzētos izņēmumus no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā. Ja papildus jau Augstskolu likuma
  590. panta trešajā daļā noteiktajiem izņēmumiem no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā tiktu pieļauts tas, ka jebkuru studiju programmu var īstenot svešvalodā ar nosacījumu, ka augstskola īsteno līdzvērtīgu studiju programmu arī valsts valodā, tad netiktu nodrošināta studējošo pieteikšanās uz valsts valodā īstenotajām studiju programmām. Proti, pastāvētu iespēja, ka studiju process pamatā notiek svešvalodās. Tātad šāda alternatīva neveicinātu to, ka Latvijas valstspiederīgie studētu valsts valodā, izkopjot savas valsts valodas prasmes, un nestiprinātu valsts valodas lomu augstākajā izglītībā tādā pašā kvalitātē. Līdz ar to leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē un šis līdzeklis nav uzskatāms par alternatīvu leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekli.33.
  591. Pieteikuma iesniedzējs norādījis arī citu alternatīvu līdzekli, proti, ka pienākumu veidot studiju programmas valsts valodā varētu sasaistīt ar valsts budžeta finansējuma piešķiršanu, tādējādi nodrošinot to, ka studiju programmas valsts valodā būtu lētākas, vairāk pieejamas un populārākas.Minētā alternatīva pēc būtības paredz valsts budžeta finansējuma piešķiršanu privātajām augstskolām. Valsts budžeta finansējumu saņem valsts augstskolas, taču privātās augstskolas pamatā tiek finansētas no privātajiem līdzekļiem. Privātās augstskolas valsts budžeta finansējumu var saņemt tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, tad, ja privātā augstskola īsteno tādu studiju programmu, ko valsts augstskolas nepiedāvā (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli
  592. gada
  593. janvāra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  594. sēj. 24.–
  595. lp.).Ja izvirzīto leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas personas tiesības ierobežo mazāk, bet vienlaikus prasa nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevar uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli izvēlēties (sk. Satversmes tiesas
  596. gada
  597. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 19.
  598. punktu). Tādēļ Satversmes tiesa nevar atzīt, ka valsts budžeta finansējuma piešķiršana privātajām augstskolām būtu saudzējošāks līdzeklis.33.
  599. Pieteikuma iesniedzējs kā saudzējošāku līdzekli norādījis arī tiesības īstenot studiju programmas svešvalodā tālmācības formā ārvalstu studējošajiem.Laikā, kad bija spēkā Augstskolu likuma
  600. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  601. punkts, tālmācība kā studiju programmas īstenošanas forma jau pastāvēja (sk. Izglītības likuma
  602. pantu, Ministru kabineta
  603. gada
  604. decembra noteikumu Nr. 795 "Studiju programmu licencēšanas noteikumi" 12.
  605. apakšpunktu un pielikumu un Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli
  606. gada
  607. janvāra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  608. sēj.
  609. lp.). Augstskolu likuma
  610. panta trešajā daļā ietvertais studiju programmas īstenošanas valodas tiesiskais regulējums bija piemērojams visām studiju programmu īstenošanas formām, tostarp tālmācībai (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli
  611. gada
  612. janvāra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  613. sēj.
  614. lp.). Minētā norma paredzēja, ka Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras apgūst ārvalstu studējošie. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja norādītais saudzējošākais līdzeklis, ciktāl tas attiecas uz Eiropas Savienības oficiālajām valodām, privātajām augstskolām jau bija pieejams Augstskolu likuma
  615. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  616. punkta spēkā esības laikā.Tomēr Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai tiesības īstenot studiju programmas tālmācības formā citās svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, nebija saudzējošāks līdzeklis, kādu likumdevējs varēja noteikt, proti, vai Augstskolu likuma
  617. panta trešās daļas
  618. punktu nevarēja attiecināt arī uz tām valodām, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas.Satversmes tiesas ir jau atzinusi, ka Augstskolu likuma
  619. panta trešās daļas
  620. punkts nav interpretējams tādējādi, ka studiju programmās, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, drīkstētu uzņemt Latvijas valstspiederīgos (sk. Satversmes tiesas
  621. gada
  622. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 28.
  623. punktu). Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka tiesību normu nevar izprast ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  624. gada
  625. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.
  626. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka līdz Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 pieņemšanai minētā norma tika interpretēta tādējādi, ka studiju programmās, kuras apgūst ārvalstu studējošie, varēja uzņemt arī Latvijas valstspiederīgos. Vairākas augstskolas šādu praksi arī esot īstenojušas (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli
  627. gada
  628. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  629. sēj.
  630. lp.). Līdz ar to arī Latvijas valstspiederīgie studiju programmas, kuras tiktu īstenotas tālmācības formā un kuras apgūtu ārvalstu studējošie, varētu apgūt svešvalodās. Šāds alternatīvs līdzeklis nestiprinātu valsts valodas lomu augstākajā izglītībā tādā pašā kvalitātē, jo Latvijas valstspiederīgie studiju procesā mazāk izmantotu valsts valodu. Tātad leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē un šis līdzeklis nav uzskatāms par alternatīvu leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekli.33.
  631. Satversmes tiesai jāizvērtē ne vien tie alternatīvie līdzekļi, uz kuriem norādījuši lietas dalībnieki, bet arī pašai jāpārliecinās, ka nepastāv vēl citi, saudzējošāki līdzekļi.Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka pastāv alternatīvs, privāto augstskolu tiesības mazāk ierobežojošs leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis un tas ir šāds – piešķirt tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās tām augstskolām, kuru īstenotās studiju programmas sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus, un paredzēt izņēmumus no vispārējā Augstskolu likuma
  632. panta trešās daļas regulējuma, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās (sk. Satversmes tiesas
  633. gada
  634. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01
  635. punktu).No lietas materiāliem izriet, ka privātās augstskolas studiju programmas īstenoja latviešu, angļu un krievu valodā (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli
  636. gada
  637. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  638. sēj.
  639. lp.).Latvija ir piederīga Eiropas kultūrtelpai, un viena no šīs telpas valodām ir angļu valoda. Tā ir arī viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām un starptautiskā zinātnes valoda (sk., piemēram, Kārļa Šadurska viedokli
  640. gada
  641. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  642. sēj. 85.–
  643. lp.). Augstākā izglītība var tikt raksturota kā "tilts" starp izglītību un zinātnisko pētniecību (sk. Satversmes tiesas
  644. gada
  645. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 25.
  646. punktu). Saeima norādījusi, ka tā noteica izņēmumus no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā tieši attiecībā uz Eiropas Savienības oficiālajām valodām, jo Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un iesaistījās Eiropas Savienības izglītības politikas veidošanā un īstenošanā, kas veicināja augstskolu līdzdalību dažādu studiju programmu īstenošanā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu
  647. sēj.
  648. lp.). Līdzīgi arī Izglītības un zinātnes ministrija paudusi viedokli, ka Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts atbalsta Eiropas kultūrtelpas stiprināšanu (sk. Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli lietas materiālu
  649. sēj. 13.–
  650. lp.).Tiesiskais regulējums, kas papildus esošajiem izņēmumiem no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā paredzētu piešķirt tiesības īstenot studiju programmas Eiropas Savienības oficiālajās valodās tām augstskolām, kuru īstenotās studiju programmas sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus, un paredzētu izņēmumus no vispārējā Augstskolu likuma
  651. panta trešās daļas regulējuma, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās, stiprinātu Eiropas Savienības oficiālo valodu prasmes un Latvijas piederību Eiropas kultūrtelpai, kā arī mazāk ierobežotu privāto augstskolu tiesības uz īpašumu. Likumdevējs nav apsvēris iespēju izmantot šādu alternatīvu līdzekli. Likumdevējam, vienlaikus ievērojot nepieciešamību aizsargāt valsts valodu, būtu jāsekmē Eiropas Savienības oficiālo valodu apguve, lai Latvijas valsts un sabiedrība spētu pilnvērtīgi iesaistīties Eiropas kultūrtelpā, proti, Eiropas izglītības un zinātnes telpā. Tātad Augstskolu likuma
  652. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  653. punkts, ciktāl šīs normas attiecās uz Eiropas Savienības oficiālajām valodām, nebija nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, līdz ar to arī nebija samērīgi un nenodrošināja harmoniju ar Eiropas Savienības tiesībām.Tomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka angļu valodas popularitāte un lietojums strauji pieaug (sk.: Latviešu valodas aģentūra. Valodas situācija Latvijā 2016–
  654. Pieejams: valoda.lv). Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.–
  655. gadam, kas izstrādātas, pamatojoties uz datiem par 2015.–
  656. gadu, norādīts, ka angļu valodas straujā izplatība daudzās sabiedrības dzīves jomās pasaulē un Latvijā, sabiedrības un indivīdu pārliecība par angļu valodas nepieciešamību, angļu valodas valdošās pozīcijas interneta vidē ietekmē jauniešu komunikācijas paradumus un mazina latviešu valodas lietojuma un apguves pievilcību (sk. Ministru kabineta
  657. gada
  658. augusta rīkojumu Nr. 601 "Par valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.–
  659. gadam"). Līdz ar to likumdevējam jārada tāds tiesiskais regulējums, kas saglabātu valsts valodas lomu augstākajā izglītībā, vienlaikus veicinot augstākās izglītības un zinātnes attīstību Eiropas kultūrtelpā.Tātad Augstskolu likuma
  660. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  661. punkts, ciktāl šīs normas attiecās uz studiju programmu īstenošanu privātajās augstskolās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, neatbilst Satversmes
  662. pantam un
  663. panta pirmajiem trim teikumiem.
  664. Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai tiesību īstenot studiju programmas svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, piešķiršana tām augstskolām, kuru īstenotās studiju programmas sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus, un izņēmumi no vispārējā Augstskolu likuma
  665. panta trešās daļas regulējuma, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās, kuri pieļautu šādu svešvalodu lietojumu, būtu atzīstami par alternatīvu leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekli. Kā jau tika minēts, cita svešvaloda, kura nav Eiropas Savienības oficiālā valoda un kurā privātās augstskolas īstenoja savas studiju programmas, bija krievu valoda (sk. šā sprieduma 33.
  666. punktu). Studiju programmās, kas tika īstenotas krievu valodā, lielākā daļa studējošo bijuši Latvijas valstspiederīgie (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu
  667. sēj.
  668. lp.; sk. arī Kārļa Šadurska un Tieslietu ministrijas viedokli
  669. gada
  670. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  671. sēj.
  672. un
  673. lp.).Latvijas vēsturiskajā kontekstā valsts valodas jautājumus nedrīkst skatīt atrauti no padomju okupācijas režīma īstenotās politikas un tās rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas (sal. sk. Satversmes tiesas
  674. gada
  675. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas
  676. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pret Latviju ierosinātajās lietās ņem vērā vēsturisko kontekstu, tostarp okupācijas laiku, norādot, ka Konvencijā ietvertās tiesības nevar tikt interpretētas un piemērotas vakuumā (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas
  677. gada
  678. marta spriedumu lietā "Ždanoka v. Latvia", pieteikums Nr. 58278/00;
  679. gada
  680. oktobra spriedumu lietā "Likvidējamā p/s Selga and Vasiļevska v. Latvia", pieteikums Nr. 17126/02 u. c., un
  681. gada
  682. jūnija spriedumu lietā "Savickis and Others v. Latvia", pieteikums Nr. 49270/11).Padomju okupācijas režīma politika bija vērsta uz latviešu nācijas identitātes un valstsgribas salaušanu, un tajā nozīmīga loma bija latviešu valodas pozīciju vājināšanai, piespiedu rusifikācijai un krievu valodas dominējošā statusa sekmēšanai. Šīs politikas rezultātā latviešu valodas zināšanas un lietojums bija ievērojami sarucis (sk. Satversmes tiesas
  683. gada
  684. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas
  685. punktu). Tāpat valodu lietojums kļuva par aktuālu jautājumu arī okupācijas varas veicinātās migrācijas dēļ. Saziņas jautājums tika atrisināts, īstenojot piespiedu rusifikāciju, veicinot to, ka ikdienas saziņā tiek lietota krievu valoda, kā arī uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs. Izglītības jomā piespiedu rusifikācija tika realizēta, īpašu uzmanību veltot krievu valodas apguvei un lietošanai izglītības procesā. Tādējādi pēc valodas lietojuma sabiedrībā, tostarp izglītības sistēmā, ilgstoši tika privileģēta krievu valoda un tās izplatība visā sabiedrībā strauji palielinājās (sk. Satversmes tiesas
  686. gada
  687. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.
  688. punktu).Arī vairāk nekā trīsdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas novērojama nepieciešamība novērst padomju okupācijas sekas, jo sabiedrībā tās konkrētajā attīstības stadijā ievērojama Latvijas valstspiederīgo daļa nepārzina latviešu valodu pietiekamā līmenī, lai spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības dzīvē, komunicējot ar valsti un pārējiem sabiedrības locekļiem, vai izvēlas to nelietot. Publiskajā vidē latviešu valodu mazākumtautību pārstāvji
  689. gadā lietoja apmēram 39 % situāciju. Privātajā saziņā – saziņā ar svešiem cilvēkiem uz ielas – tie bijuši 50 % (sk. Ministru kabineta
  690. gada
  691. augusta rīkojumu Nr. 601 "Par valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.–
  692. gadam"). Atbilstoši Latviešu valodas aģentūras datiem
  693. gadā par latviešu valodas prasmes pašvērtējumu respondentiem, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, 5 % respondentu atzina, ka neprot latviešu valodu, bet 26 % – ka prot vāji vai ļoti vāji (sk.: Latviešu valodas aģentūra. Valodas situācija Latvijā 2016–
  694. Pieejams: valoda.lv).Valsts valodas politikas pamatnostādnēs 2021.–
  695. gadam norādīts, ka ir nepietiekama valodas vide latviešu valodas lietojumam – nenovēršamas padomju okupācijas sekas sabiedrības lingvistiskajā uzvedībā, tostarp krievu valodas nepamatota pieprasīšana darba ņēmējiem, kas rada lingvistisko diskrimināciju darba tirgū (sk. Ministru kabineta
  696. gada
  697. augusta rīkojumu Nr. 601 "Par valsts valodas politikas pamatnostādnēm 2021.–
  698. gadam"). Turklāt pastāvošais latviešu valodas un krievu valodas informācijas telpu nošķīrums neveicina sabiedrības saliedētību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību (sk.: Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas ziņojums,
  699. Pieejams: president.lv).Saeima norāda, ka nepieciešamība stiprināt un aizsargāt latviešu valodas lietojumu joprojām nav zaudējusi aktualitāti un valstij jāturpina veikt šā mērķa sasniegšanai nepieciešamās darbības (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu
  700. sēj.
  701. lp.). Ņemot vērā Latvijas vēsturisko pieredzi, to, ka pašlaik latviešu valodas kā valsts valodas prasmes un lietojums nav pietiekams un pāreja uz izglītību valsts valodā vēl nav pabeigta, Satversmes tiesa secina, ka valstij nepieciešams veikt pozitīvus pasākumus un pastiprināti aizsargāt valsts valodas lietojumu.Tāds tiesiskais regulējums, kas ierobežo svešvalodu lietojumu studiju procesā, gan var ietekmēt mazākumtautību tiesību aizsardzību. No Satversmes
  702. panta izriet mazākumtautību tiesības attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību (sk. Satversmes tiesas
  703. gada
  704. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.
  705. punktu). Izglītība ir būtiska mazākumtautību identitātes, kuru pamatā veido valoda un kultūra, saglabāšanai (sk.: The Framework Convention for the Protection of National Minorities: a Useful Pan-European Instrument. Antwerp: Intersentia, 2008, pp. 174–177). Augstskolu likuma
  706. panta trešajā daļā bija ietverts izņēmums, kas ļāva īstenot studiju programmas svešvalodās un izsniegt valsts atzītus diplomus par to pabeigšanu, ja tas bija nepieciešams studiju programmas mērķu sasniegšanai atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Līdz ar to Augstskolu likuma
  707. panta trešā daļa paredzēja izņēmumu no pienākuma studiju programmu īstenot valsts valodā un nodrošināja uz mazākumtautību identitātes saglabāšanu vērstu studiju programmu īstenošanas iespējas.Kā jau norādīts šā sprieduma
  708. punktā, valsts valodas stiprināšanas nolūkā ir būtiski veicināt tās lietošanu. Ja papildus Augstskolu likuma
  709. panta trešajā daļā noteiktajiem izņēmumiem no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā tiktu pieļauts, ka studiju programmas tiek īstenotas krievu valodā, pamatojoties uz studiju programmu kvalitātes vērtējumu un izņēmumiem atsevišķās studiju nozarēs vai līmeņos, tad Latvijas valstspiederīgie, tostarp tie, kuru valsts valodas zināšanas nav pietiekamas, studiju procesā vairāk izmantotu krievu valodu, bet mazāk – valsts valodu. Šāda situācija veicinātu mazākumtautību segregāciju un vājinātu valsts valodas lomu visās sabiedrības jomās, tostarp augstākajā izglītībā, kā arī nestiprinātu Latvijas piederību Eiropas kultūrtelpai. Līdz ar to leģitīmie mērķi netiktu sasniegti tādā pašā kvalitātē un šis līdzeklis nav uzskatāms par alternatīvu leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekli.Tātad nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma, ciktāl tas attiecas uz svešvalodām, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.
  710. Turpmākajā šā sprieduma daļā par Augstskolu likuma
  711. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  712. punkta atbilstību Satversmes
  713. pantam un
  714. panta pirmajiem trim teikumiem izvērtējams tikai tas, vai ierobežojums studiju programmu īstenošanai svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, ir samērīgs.Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  715. gada
  716. maija sprieduma lietā Nr. 2020-49-01
  717. punktu).Likumdevēja uzdevums, nosakot valodu, kādā īstenojamas studiju programmas privātajās augstskolās, bija līdzsvarot privāto augstākās izglītības iestāžu tiesības veikt komercdarbību un to tiesisko paļāvību ar nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar Augstskolu likuma
  718. panta trešo daļu un pārejas noteikumu
  719. punktu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un interesēm.35.
  720. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nepastāv tādas sabiedrības intereses, kas pamatotu tik būtisku privāto augstskolu tiesību ierobežojumu, proti, vispārēju aizliegumu īstenot studiju programmas svešvalodās. Likumdevējs neesot panācis taisnīgu līdzsvaru, jo privātās augstskolas vairs nevarēšot īstenot studiju programmas svešvalodās un tām attiecīgās studiju programmas nākšoties slēgt. Savukārt Saeima norāda, ka vajadzība pēc mērķtiecīgas valsts valodas aizsardzības politikas nav zudusi vai zaudējusi savu aktualitāti un valsts valodas statusa un zināšanu saglabāšana un nostiprināšana ir jāveicina ar aktīvām darbībām. Turklāt privātās augstskolas esot tiesīgas turpināt veikt komercdarbību un tām neesot pilnībā aizliegts īstenot studiju programmas svešvalodās.Satversmes tiesai jāizvērtē, cik būtiski Augstskolu likuma
  721. panta trešā daļa un pārejas noteikumu
  722. punkts ietekmējuši privāto augstskolu komercdarbību, tādējādi pārbaudot, vai ir panākts taisnīgs līdzsvars starp tiesībām veikt komercdarbību un nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā (sal. sk. Satversmes tiesas
  723. gada
  724. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 17.
  725. un 24.
  726. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas
  727. gada
  728. oktobra sprieduma lietā "O’Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v. Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 116.–
  729. punktu).Augstskolu likuma
  730. panta trešā daļa privāto augstskolu tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās ierobežo, nosakot konkrētus gadījumus, kādos tas ir pieļaujams. Tomēr Augstskolu likuma
  731. panta trešā daļa neatņem privātajai augstskolai tiesības darboties augstākās izglītības tirgū. Proti, Augstskolu likuma
  732. panta trešā daļa neatceļ augstskolas akreditāciju, un augstskola var turpināt savu darbību. Privātās augstskolas joprojām varēs īstenot studiju programmas svešvalodās, ja tas nepieciešams studiju programmas mērķu sasniegšanai, šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas.No lietas materiāliem izriet, ka neviena privātā augstskola nav pārtraukusi savu darbību pēc Augstskolu likuma
  733. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  734. punkta spēkā stāšanās. Tāpat neviena privātā augstskola nav īstenojusi pilnīgi visas studiju programmas tikai tādā valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma
  735. panta trešajā daļā noteiktajām prasībām. Proti, privātās augstskolas jau īstenoja studiju programmas valsts valodā vai tādā svešvalodā, kas atbilst Augstskolu likuma
  736. panta trešajai daļai. Tāpat privātās augstskolas studiju programmas pārsvarā īstenoja vairākās valodās, piemēram, latviešu, angļu un krievu valodā. Tātad šīs studiju programmas nebija jāslēdz un bija iespējams tās arī turpmāk īstenot valodā, kas atbilst Augstskolu likuma
  737. panta trešajai daļai. Pēc Augstskolu likuma
  738. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  739. punkta spēkā stāšanās augstskolas vērsušās Akadēmiskās informācijas centrā, lai esošajām studiju programmu licencēm pievienotu vēl vienu studiju programmas īstenošanas valodu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu
  740. sēj.
  741. lp., Izglītības un zinātnes ministrijas viedokli
  742. gada
  743. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  744. sēj.
  745. lp. un
  746. gada
  747. janvāra tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  748. sēj. 10., 16.–
  749. lp.).Vērtējot Augstskolu likuma
  750. panta trešās daļas un pārejas noteikumu
  751. punkta ietekmi uz privāto augstskolu veikto komercdarbību, svarīgi ņemt vērā, ka privātās augstskolas, tāpat kā valsts augstskolas, ietilpst vienotā augstākās izglītības telpā, tostarp izsniedz valsts atzītus diplomus, un tādēļ nav pieļaujama to norobežošanās no valstiski svarīga uzdevuma – valsts valodas stiprināšanas – veikšanas (sk. Inas Druvietes viedokli lietas materiālu
  752. sēj.
  753. lp. un Kārļa Šadurska viedokli
  754. gada
  755. aprīļa tiesas sēdes stenogrammā lietas materiālu
  756. sēj.
  757. lp.). Valsts valoda kā nemateriāla vērtība un daļa no valsts konstitucionālās identitātes var būt prioritāra salīdzinājumā ar indivīda tiesībām gūt ekonomisko labumu.Lai persona vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē, tai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas. Valsts valoda nodrošina valsts funkcionēšanu un personu iekļaušanos sabiedrības dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas
  758. gada
  759. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.
  760. punktu). Pie mazākumtautībām piederošo personu spēja brīvi komunicēt par jebkuru jautājumu valsts valodā ir neatsverama demokrātiskās valsts iekārtas saglabāšanas kontekstā un vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā, jo, pateicoties šai spējai, visi sabiedrības locekļi varētu brīvi komunicēt savā starpā un arī komunicēt ar valsti (sk. Satversmes tiesas
  761. gada
  762. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22.
  763. punktu). Tomēr Latvijā valsts valodas situāciju joprojām ietekmē padomju okupācijas laikā piekoptās piespiedu rusifikācijas sekas. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās pašlaik neatbilst valsts valodas statusam, un tas skaidrojams galvenokārt ar krievu valodas runātāju lingvistisko pašpietiekamību un tās plašo izplatību informatīvajā telpā (sal. sk. Inas Druvietes viedokli lietas materiālu
  764. sēj.
  765. lp.). Ņemot vērā šos apstākļus, Satversmes tiesa atzīst, ka likumdevējs ir nodrošinājis taisnīgu līdzsvaru starp tiesībām veikt komercdarbību, īstenojot licencētas un akreditētas studiju programmas svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, un nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu augstākajā izglītībā.35.
  766. Satversmes tiesai jāpārliecinās arī par to, vai likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un privāto augstskolu tiesisko paļāvību. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Augstskolu likuma pārejas noteikumu
  767. punkts nenodrošināja saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu privātajām augstskolām, kas jau sniedza augstākās izglītības pakalpojumus. Proti, minētajā punktā noteiktais pārejas periods esot nesamērīgi īss, jo pārtraucot akreditētu programmu darbību un studējošo uzņemšanu tajās. Savukārt Saeima uzskata, ka ir nodrošinājusi saudzējošu vairākus gadus ilgu pārejas periodu, kurā augstskolām ir tiesības turpināt to studējošo apmācību svešvalodā, kuri jau bija uzņemti studiju programmās.Tiesiskās paļāvīb

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.