Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satve

Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam SpriedumsLatvijas Republikas vārdāRīgā 2023. gada 9. februārīlietā Nr. 2020-33-01Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede,pēc divdesmit 13. Saeimas deputātu – Borisa Cileviča, Valērija Agešina, Vjačeslava Dombrovska, Vladimira Nikonova, Artūra Rubika, Ivana Ribakova, Nikolaja Kabanova, Igora Pimenova, Vitālija Orlova, Edgara Kucina, Ivana Klementjeva, Ingas Goldbergas, Evijas Papules, Jāņa Krišāna, Jāņa Urbanoviča, Ļubovas Švecovas, Sergeja Dolgopolova, Andreja Klementjeva, Regīnas Ločmeles-Luņovas un Ivara Zariņa – pieteikuma,ar tiesas sēdes sekretārēm Lauru Stutāni un Alisi Ziemeli,pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 3. punktu un 28. pantu,Rīgā 2023. gada 3. un 10. janvāra tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu"Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam".Konstatējošā daļa1. Saeima 1995. gada 2. novembrī pieņēma Augstskolu likumu, kas stājās spēkā 1995. gada 1. decembrī.1.1. Augstskolu likuma 5. pantā sākotnēji bija noteikts augstskolu uzdevums izkopt un attīstīt zinātni un mākslu. Ar 2018. gada 21. jūnija likumu "Grozījumi Augstskolu likumā" (turpmāk – 2018. gada 21. jūnija grozījumi Augstskolu likumā) Augstskolu likuma 5. panta trešais teikums tika izteikts jaunā redakcijā: "Tās savā darbībā izkopj un attīsta zinātni, mākslu un valsts valodu."1.2. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tika grozīts arī tā 56. pants. Šā panta trešās daļas ievaddaļā vārdi "Valsts dibinātās augstskolās" tika aizstāti ar vārdiem "Augstskolās un koledžās". Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa redakcijā, kas bija spēkā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 30. aprīlim, noteica: "Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā iespējama tikai šādos gadījumos:1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus;2) ne vairāk par vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde;3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj licencēšanas komisija;4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot kopīgās studiju programmas."Satversmes tiesa, tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatot lietu Nr. 2019-12-01 "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112. pantam", nolēma šo lietu sadalīt divās lietās: lietā Nr. 2019-12-01 "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam" (turpmāk – lieta Nr. 2019-12-01) un izskatāmajā lietā. Tas tika izdarīts tādēļ, lai veicinātu sadalīto lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, kā arī lemtu par jautājumu uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai.Satversmes tiesa 2020. gada 11. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-12-01, ar kuru atzina Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu (redakcijā, kas bija spēkā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 30. aprīlim), ciktāl tā attiecās uz privātajām augstskolām, to mācībspēkiem un studējošajiem, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 112. un 113. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. maija.Saeima 2021. gada 8. aprīlī pieņēma likumu "Grozījumi Augstskolu likumā", kas stājās spēkā 2021. gada 1. maijā (turpmāk – 2021. gada 8. aprīļa grozījumi Augstskolu likumā), un izteica Augstskolu likuma 56. pantu šādā redakcijā:"(1) Studijas augstskolā un koledžā notiek saskaņā ar šajā likumā noteiktajā kārtībā izstrādātām, apstiprinātām un licencētām studiju programmām. Studiju programmas tiek īstenotas pilna laika un nepilna laika studijās.(2) Augstskola vai koledža iekšējos normatīvajos aktos nosaka studiju saturu un pārbaudījumos izvirzāmās prasības, kas saistītas ar medicīnu, sportu, mākslu, policiju, robežsardzi, ugunsdzēsību un glābšanu, probāciju, penitenciāro darbu, valsts aizsardzību un citām attiecīgās augstskolas vai koledžas specifiskajām darbības jomām, ciktāl tas nav pretrunā ar šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.(3) Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Studiju programmā, kas tiek īstenota valsts valodā, ne vairāk kā vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma drīkst īstenot citās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot to, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde.(4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās studiju programmas var īstenot šādos gadījumos:1) ja tas noteikts starpvalstu līgumos vai Eiropas Savienības programmās paredzētās sadarbības ietvaros;2) ja studiju virziena akreditācijas procesā visas studiju programmas, kuras ietilpst vienā izglītības tematiskajā jomā ar Eiropas Savienības oficiālajā valodā īstenojamo studiju programmu, ir saņēmušas novērtējumu "labi" vai "izcili";3) ja tās ir kopīgās studiju programmas.(5) Studiju programmu, tajā skaitā kopīgo studiju programmu, var īstenot kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām vai citā svešvalodā, ja tas ir nepieciešams studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Šajā gadījumā visām studiju programmām studiju virziena akreditācijas procesā ir jābūt saņēmušām novērtējumu "labi" vai "izcili". Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj studiju kvalitātes komisija.(6) Augstskola vai koledža ir tiesīga īstenot sagatavošanas kursus, lai sagatavotu reflektantus studijām augstskolas vai koledžas studiju programmās.(7) Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus."1.3. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tā pārejas noteikumi tika papildināti ar 49. punktu, kurš redakcijā, kas bija spēkā līdz 2021. gada 30. aprīlim, noteica:"Grozījumi šā likuma 56. panta trešajā daļā attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, ir tiesības turpināt studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz 2022. gada 31. decembrim. Pēc 2019. gada 1. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, nav atļauta."Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2019-12-01 atzina Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 30. aprīlim), ciktāl tas attiecās uz privātajām augstskolām, par neatbilstošu Satversmes 112. un 113. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada 1. maija.Saeima ar 2021. gada 8. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā izteica Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punktu šādā redakcijā:"Grozījumi šā likuma 56. panta trešajā daļā attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas, kas bija spēkā līdz 2021. gada 30. aprīlim, nosacījumiem, ir tiesības turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz 2025. gada 31. decembrim. Pēc 2019. gada 1. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, nav atļauta. Pēc 2021. gada 1. maija studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās un ceturtās daļas nosacījumiem, kas stājas spēkā 2021. gada 1. maijā, nav atļauta."2. Pieteikuma iesniedzējs – divdesmit 13. Saeimas deputāti (turpmāk – Pieteikuma iesniedzējs) – uzskata, ka Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešais teikums, 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts, šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā no 2019. gada 1. janvāra līdz 2021. gada 30. aprīlim (turpmāk – apstrīdētās normas), neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās privāto augstskolu tiesības uz iegūtās licences pamata veikt komercdarbību un par maksu sniegt augstākās izglītības pakalpojumu. Apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru privāto augstskolu dibinātājiem radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie varēs gūt labumu no sava īpašuma izmantošanas.Dažādos pētījumos esot secināts, ka augstākās izglītības pakalpojumi svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, veido apmēram trešdaļu no privāto augstskolu sniegtajiem pakalpojumiem. Apstrīdētās normas turpmāk liegšot šo komercdarbību veikt. Augstskolas esot veikušas lielus ieguldījumus, lai izveidotu programmas svešvalodās. Tāpat privātās augstskolas nevarēšot pilnībā īstenot jau akreditētās programmas angļu valodā. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka esot nepamatoti noteikti izņēmumi Rīgas Juridiskajai augstskolai un Rīgas Ekonomikas augstskolai, kuras atbilstoši speciālajiem likumiem ir tiesīgas īstenot studiju programmas svešvalodās.Tā kā privātās augstskolas ieguvušas attiecīgās licences un akreditējušas studiju programmas, tās esot paļāvušās uz to, ka varēs turpināt konkrēto komercdarbību. Neesot paredzēta arī saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu vai kompensācijas mehānisms. Augstskolu tehniskā infrastruktūra esot veidota, paļaujoties uz jau piešķirtajām licencēm. Tādējādi, samazinoties studējošo skaitam, tikšot apdraudēta privāto augstskolu rentabilitāte. Pārejas periods esot pārāk īss, lai privātās augstskolas varētu veikt pasākumus, kas nepieciešami to darbības pārorientēšanai un potenciālo studējošo piesaistīšanai citām to īstenotajām studiju programmām.Apstrīdētās normas esot jāskata kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 107. pantu, kas liedzot dalībvalstīm radīt konkurences izkropļojumus, un likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu" 19. pantu, kas radot šai augstskolai priekšrocības studējošo piesaistē salīdzinājumā ar citām privātajām augstskolām. Apstrīdētās normas, radot barjeru ienākšanai augstākās izglītības tirgū un liedzot sniegt citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodās, skarot Eiropas Savienības tiesību avotos garantētās tiesības uz uzņēmējdarbības un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas garantēta Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. un 56. pantā, kā arī darījumdarbības brīvību, kas noteikta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 16. pantā.Tiesību uz īpašumu ierobežojums neesot noteikts ar likumu, jo, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vērtēta to ietekme uz privāto augstskolu tiesībām uz īpašumu, kā arī atbilstība Eiropas Savienības tiesībām. Tāpat apstrīdētās normas esot pretrunā ar pētījumiem un politikas plānošanas dokumentiem, piemēram, Saeimas apstiprinātajām Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2014.–2020. gadam un Latvijai saistošo Boloņas deklarāciju.Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdēto normu mērķi – valsts valodas izkopšana un augstākās izglītības pieejamība – uzskatāmi par Satversmei atbilstošiem. Tomēr ierobežojums neesot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo novedīšot pie studējošo aizplūšanas no Latvijas privātajām augstskolām. Pastāvot arī alternatīvi leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi, piemēram, kompensācijas izmaksa augstskolām par to veiktajām investīcijām un neiegūto peļņu. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nepastāv tādas sabiedrības intereses, kas pamatotu tik būtisku privāto augstskolu darbības un tiesību uz īpašumu ierobežojumu.Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pilnvarotās pārstāves papildus norādīja uz to, ka tiesvedība lietā ir turpināma, jo tiesiskais strīds par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam, kā arī Eiropas Savienības tiesību normām joprojām pastāv. Pieteikuma iesniedzēja pilnvarotās pārstāves norādīja uz papildu alternatīviem leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļiem, piemēram, uz iespēju pieļaut tādu izņēmumu, ka studiju programmas tālmācības formā var īstenot svešvalodās. Tālmācība dotu iespēju eksportēt izglītības pakalpojumus, vienlaikus neradot ietekmi uz valsts valodu, jo mērķauditorija būtu ārvalsts studējošie. Apstrīdētajās normās noteiktais pārejas periods neatbilstot tiesiskās paļāvības aizsardzības principam arī tādēļ, ka tam vajadzētu būt salāgotam ar akreditācijas termiņu, turklāt privātās augstskolas dibināšana prasot ieguldījumus un rentabilitātes ilgums esot aptuveni desmit gadi.3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeima – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Satversmes 105. pants neparedzot tiesisko aizsardzību personas tiesībām gūt peļņu. Pieteikuma iesniedzēja prasība esot balstīta uz nākotnes peļņu, kas saistāma vienīgi ar potenciālajiem studējošajiem, kuri studiju līgumus ar attiecīgajām iestādēm vēl nav noslēguši. Turklāt augstākās izglītības iestādes nekādā gadījumā nevarot paļauties uz ienākumiem pēc to izstrādāto studiju programmu akreditācijas termiņa beigām. Tādējādi neesot konstatējama Satversmes 105. panta tvērumā esoša mantiskā interese.Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo tiesības uz īpašumu, šāds ierobežojums esot noteikts ar likumu. Apstrīdētās normas esot apspriestas vairākās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs, uzklausot gan deputātus, gan privāto augstskolu un citu interešu grupu pārstāvjus. Tāpat esot jāņem vērā, ka apstrīdētās normas ir daļa no izglītības reformas, kas tika aizsākta pirms gadu desmitiem, tā ka diskusijas par valodu izmantošanu augstākajā izglītībā risinājušās jau izsenis. Turklāt apstrīdētās normas neietverot pilnīgi jaunu regulējumu, jo jau pirms to stāšanās spēkā tādas pašas valodu prasības esot attiecinātas uz valsts augstskolām. Pat ja likumdevējs pieļāvis kādu procesuālu pārkāpumu, Saeimas ieskatā, pieteikumā nav pamatots tas, ka šis pārkāpums bijis tik būtisks, lai varētu atzīt, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka.Apstrīdēto normu mērķis esot valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas nerada nesamērīgu ierobežojumu. Tās esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo pieaugšot latviešu valodā studējošo skaits un ārzemniekiem būšot vairāk iespēju apgūt valsts valodu.Vērtējot tiesību uz īpašumu ierobežojuma samērīgumu, vajagot ņemt vērā to, ka privātās augstskolas un koledžas veic saimniecisko darbību īpaši regulētā nozarē un pilda valstiski un sociāli nozīmīgas funkcijas. Šāda saimnieciskā darbība esot pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei. Privātpersonai, kas vēlas dibināt augstākās izglītības iestādi, esot jāapzinās šīs nozares īpašais regulējums. Turklāt Latvijā neesot nevienas augstākās izglītības iestādes, kas pilnīgi visas studiju programmas pilnā apjomā īstenotu vienīgi tādā valodā, kura neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas prasībām.Saeima norāda, ka augstskolām neesot pilnībā aizliegts īstenot kursus svešvalodās. Šādas tiesības likumdevējs savas rīcības brīvības ietvaros ar speciālajiem likumiem piešķīris atsevišķām privātajām augstskolām, kuras atbilstot paaugstinātiem kvalitātes kritērijiem. Neesot izslēgts, ka vēl kāda privātā augstskola varētu šādas tiesības saņemt. Tāpat Augstskolu likuma 56. panta ceturtā daļa paredzot visām augstskolām iespēju rīkot speciālus kursus ārzemnieku sagatavošanai studijām Latvijā. Apstrīdētās normas neaizliedzot privātajām augstskolām sadarboties ar citām izglītības iestādēm ārpus Eiropas Savienības, ja vien kopīgi veidotās studiju programmas tiek īstenotas kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Visbeidzot, augstskolām esot iespēja īstenot neformālās izglītības programmas un sniegt pētniecības pakalpojumus svešvalodās.Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Privātpersonām neesot varējusi rasties paļāvība uz tiesiskā regulējuma nemainību. Jau gadu desmitiem ilgi valstī tiekot īstenota izglītības reforma pārejai uz mācībām latviešu valodā. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts paredzot saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, ļaujot augstskolām un koledžām turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu un pielāgoties jaunajām prasībām.Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis atkārtoja atbildes rakstā minētos argumentus un papildus norādīja uz to, ka pastāv pamats tiesvedību lietā izbeigt, jo apstrīdētās normas ir grozītas pēc būtības un ir ierosināta lieta par jauno tiesisko regulējumu. Saeimas pārstāvis arī uzsvēra, ka liegums uzņemt jaunus studējošos esošajās studiju programmās privātajām augstskolām neierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, jo šīs tiesības vēl nav noformulējušās ar pietiekamu konkrētību. Taču attiecībā uz jau uzņemtajiem studējošajiem apstrīdētās normas esot nodrošinājušas saprātīgu pārejas periodu, un līdz ar to arī šajā aspektā netiekot ierobežotas privāto augstskolu tiesības uz īpašumu.4. Pieaicinātā persona – Izglītības un zinātnes ministrija – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Gan valsts dibinātajām augstskolām, gan arī privāto personu dibinātajām augstskolām izvirzītās prasības un kritēriji attiecībā uz studiju virzienu akreditāciju un studiju programmu īstenošanu esot vienādi. Līdz ar to neesot pamata noteikt atšķirīgu attieksmi attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu. Turklāt arī pēc Augstskolu likuma pārejas noteikumos noteiktā termiņa ārvalstu un Latvijas studējošie varēšot iegūt izglītību Eiropas Savienības oficiālajās valodās apstrīdētajās normās paredzētajos gadījumos. Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkts, ja tas tiek interpretēts kopsakarā ar šā likuma 45. pantu, ļaujot augstskolām tādās studiju programmās, kuru pamatauditorija ir ārvalstu studējošie, uzņemt arī Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus. Neesot regulēts tas, kādai jābūt proporcijai starp ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studējošajiem šādās programmās.Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja apgalvojums par augstskolu dibinātāju tiesisko paļāvību uz peļņas gūšanu. Neesot tiesiska pamata uzskatīt, ka reiz saņemta studiju virziena akreditācija automātiski tiks pagarināta uz nākamo termiņu. Tāpat tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neradot tiesības paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Likumdevējam esot pienākums sekot līdzi faktiskajai situācijai un, ja nepieciešams, pielāgot tai tiesisko regulējumu. Tieši tas arī esot darīts ar apstrīdētajām normām. Būtiski esot tas, ka šajā gadījumā likumdevējs noteicis tādu saudzējošu pārejas periodu, kas esot pietiekami ilgs un ļaujot studējošajiem jau uzsāktās studijas pabeigt. Turklāt šobrīd nevienai augstskolai neesot tādas aktīvas studiju programmas, kuras vienīgā īstenošanas valoda būtu krievu valoda.Lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, valstij esot pienākums noteikt studiju programmu īstenošanas kritērijus. Līdz ar to valstij esot arī tiesisks pamats noteikt valsts valodas lietojumu gan valsts, gan privātajām augstākās izglītības iestādēm.Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes 105. pantu, jo augstākā izglītība neesot uzskatāma par parastu biznesa pakalpojumu un uz to esot attiecināms specifisks nozares regulējums. Valsts valoda un ekonomiskās intereses neesot liekamas uz vieniem svariem.Apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīmi mērķi – valsts valodas lietojuma stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība. Ņemot vērā būtisko nepieciešamību stiprināt valsts valodas lietojumu un to, ka arī valsts pārbaudījumi vidusskolā šobrīd notiek latviešu valodā, būtu jāatzīst, ka ar apstrīdētajām normām radītais tiesību ierobežojums ir samērīgs.Tiesas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pilnvarotās pārstāves norādīja, ka privātās augstskolas pārejas periodā varēja jau esošajām studiju programmām pievienot vēl vienu īstenošanas valodu, kas atbilst apstrīdētajām normām, un tādējādi turpināt studiju programmas īstenošanu. Neviena privātā augstskola neesot pārtraukusi savu darbību pēc apstrīdēto normu pieņemšanas. Ārvalstu studējošo skaits pēdējos trijos gados esot gandrīz nemainīgs, un to ietekmējot ne vien studiju programmas īstenošanas valoda, bet arī citi apstākļi, tostarp Covid-19 pandēmija. Ministrijas pārstāves nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja norādītajam, ka apstrīdētās normas būtu pretrunā ar Boloņas procesu, jo tas neskarot tādus jautājumus kā studiju programmas īstenošanas valoda.5. Pieaicinātā persona – Tieslietu ministrija – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā minētajiem argumentiem par to, ka apstrīdētā norma neaizskar Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. Stabila peļņa, kas iegūta komercdarbības rezultātā, atsevišķos gadījumos gan varētu ietilpt tiesību uz īpašumu tvērumā, taču Pieteikuma iesniedzējs norādījis uz pārāk abstraktām privāto augstskolu iespējām gūt ienākumus.Attiecībā uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ministrija norāda: jāņem vērā tas, ka jau vairāku gadu garumā valsts konsekventi virzās uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu izglītības jomā. Tādēļ privātajām augstākās izglītības iestādēm neesot varējis rasties pamats uzskatīt, ka normatīvais regulējums paliks nemainīgs. Likumdevējs esot paredzējis pietiekami garu pārejas periodu, lai izglītības iestādes spētu sagatavoties jauno prasību izpildei. Privātajām augstskolām esot iespējas pārorientēt savu darbību un īstenot studiju programmas citās valodās, studiju procesā izmantojot arī jau iegādāto materiāltehnisko bāzi. Tāpat esot jāņem vērā, ka Iekšlietu ministrija rosinājusi pievērst vairāk uzmanības ilgstoši Latvijā studējošiem ārvalstniekiem, kuri, iespējams, tādējādi cenšas apiet imigrācijas noteikumus. Pārejas periods ļaujot pabeigt studijas personām, kas to tiešām vēlas, un ierobežojot tikai ilgstoši studējošos.Eiropas Savienības tiesību kontekstā ministrija norādīja, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 165. pantu Eiropas Savienība respektē kultūru un valodu dažādību. Tādējādi valodas jautājumi izglītībā esot dalībvalstu, nevis Eiropas Savienības kompetencē. Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. vai 56. panta aizskārums neesot saskatāms, jo visas prasības tiekot attiecinātas vienādi uz visiem subjektiem.Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants ietekmē ne vien ar Satversmes 105. pantu aizsargāto pamattiesību, bet arī citu Satversmē aizsargāto pamattiesību saturu. Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, esot jāņem vērā, ka izskatāmajā lietā valsts valoda kā vērtība ir nozīmīgāka nekā tiesības veikt komercdarbību bez ierobežojumiem. Tāpat esot jāņem vērā, ka izglītības pakalpojumu sniegšana ir komercdarbība, kas tiek stingri reglamentēta un prasa samērot tādas vērtības kā peļņas gūšana, izglītība un akadēmiskā izcilība.6. Pieaicinātā persona – Ārlietu ministrija – pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās normas neizskar tiesības uz īpašumu.7. Pieaicinātā persona – tiesībsargs – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības aizsardzības principam esot skatāma kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Saeimas deputātiem esot bijusi iespēja izteikties par apstrīdētajām normām. Tādējādi apstrīdētās normas esot noteiktas ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. To leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Esot jāņem vērā tas, ka sabiedrības labklājība aptver arī tādus nemateriālus aspektus kā latviešu valodas dominance sabiedrībā. Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības funkcionēšanu.Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā secinātajam par nepieciešamību stiprināt valsts valodas lomu. Tādējādi apstrīdētās normas, ar kurām tiekot veidota augstākās izglītības reforma valsts valodas politikas ietvarā, esot nepieciešamas latviešu valodas lietojuma aizsardzībai un stiprināšanai. Arī labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks par privāto augstskolu dibinātāju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētajās normās paredzēti kritēriji, kuru izpilde paver iespējas īstenot studiju programmas svešvalodās.8. Pieaicinātā persona – Konkurences padome – norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Latvijas un Eiropas Savienības konkurences tiesību regulējumam.Konkurences tiesību regulējums neesot attiecināms uz valsts augstskolām, kuras primāri tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem, jo to saimnieciskās darbības mērķis neesot peļņas gūšana. Pēc tam, kad apzināts, kas ir saimnieciskās darbības veicēji, esot jānosaka tirgus, kurā tie darbojas. Augstākās izglītības gadījumā tirgu, visticamāk, definētu studiju priekšmets un arī studiju valoda.Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. pantu esot pieļaujama tāda situācija, ka noteiktiem tirgus subjektiem tiek noteiktas tiesības vai nu sniegt kādu pakalpojumu kā vienīgajiem tā sniedzējiem, vai arī sniegt šo pakalpojumu īpašos apstākļos. Konkurences tiesību pārkāpums veidotos tādā gadījumā, ja tirgus dalībnieks, kam šāds statuss piešķirts, rīkotos neatbilstoši konkurences tiesībām.Tomēr studiju programmu īstenošanas valoda drīzāk esot uzskatāma par tirgu konstituējošu prasību, kas jāievēro visiem tirgus dalībniekiem. Šādas prasības pamatotība esot pārbaudāma, izvērtējot prasības atbilstību Līgumā par Eiropas Savienības darbību atzītajām tiesībām uz uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tādējādi arī Konkurences padome izvērtētu nevis valodas prasības pamatotību, bet gan to, vai visiem ir vienlīdzīgas iespējas strādāt uz šīs prasības pamata izveidotā tirgū.Likumdevējam esot jānodrošina nacionālā regulējuma atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, taču tas, ar kāda izvērtējuma palīdzību šī atbilstība tiek nodrošināta, esot likumdošanas procesa jautājums.9. Pieaicinātā persona – Augstākās izglītības padome – uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Priekšlikums par Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas attiecināšanu uz privātajām augstskolām esot bijis negaidīts, jo sākotnēji šī norma attiecināta tikai uz valsts augstskolām valsts finansējuma iesaistes dēļ. Valodas lietošanas regulējumam vajagot būt vienādam attiecībā uz valsts un privātajām augstskolām, taču šajā normā ietvertais detalizētais valsts valodas lietošanas regulējums būtiski ierobežojot studiju procesa daudzveidību gan studējošo un mācībspēku sastāva, gan studijām nepieciešamā materiāltehniskā nodrošinājuma ziņā.Turklāt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu neesot iespējams piemērot praktiski, jo neesot iespējams izsekot tam, kādā valodā studējošie veic patstāvīgo darbu vai izstrādā pētnieciskos darbus. Padomes ieskatā, Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa liedzot veidot kopīgas studiju programmas ārvalstu un Latvijas valstspiederīgajiem studējošajiem.Stingrais valodu regulējums šobrīd sabiedrībā vairs neesot nepieciešams, jo situācija vispārējā izglītībā esot mainījusies. Pretēji likumā noteiktajam augstskolas veidojot Latvijas valstspiederīgajiem un ārvalstu studējošajiem kopīgas programmas, bet esot apgrūtinātas to iespējas pieaicināt viesprofesorus no valstīm ārpus Eiropas Savienības, kā arī vienām pašām vai kopīgi ar ārvalstu universitātēm īstenot tādas studiju programmas, kurās būtu nepieciešamas svešvalodu zināšanas.10. Pieaicinātā persona – Privāto augstskolu asociācija – uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 1. pantam, jo to pieņemšanas process neesot bijis atbilstošs labas likumdošanas principam. Apstrīdētās normas pretēji Augstskolu likuma prasībām neesot saskaņotas ar jomas pārstāvjiem, kā arī neesot pamatotas ar nozares ekspertu pētījumiem un neatbilstot izglītības procesu internacionalizācijai Boloņas procesa ietvaros.Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 105. pantam, jo tiekot veidota negodīga konkurence un tiekot aizskartas privāto augstskolu īpašnieku tiesības izmantot savu īpašumu komercdarbības veikšanai. Šis pants esot jāskata kopsakarā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas izriet no Satversmes 1. panta un Latvijas starptautiskajām saistībām.2018. gadā esot stājies spēkā Rīgas Juridiskās augstskolas likums un likums "Grozījumi likumā "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu"", kas nodrošinot abām attiecīgajām augstskolām tiesības izņēmuma kārtā īstenot augstākās izglītības programmas angļu valodā vai citā Eiropas Savienības oficiālajā valodā. Šie likumi ne tikai esot pretrunā ar vienoto izglītības sistēmu un valsts valodas stiprināšanas politiku, bet arī novedot pie abu minēto augstskolu negodīgas konkurences ar pārējām augstskolām.Apstrīdēto normu radītie pamattiesību ierobežojumi neesot samērīgi, jo, ņemot vērā Rīgas Juridiskās augstskolas un Rīgas Ekonomikas augstskolas piemēru, leģitīmais mērķis varot tikt sasniegts ar augstskolu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Iepriekš minētie argumenti liecinot arī par to, ka apstrīdēto normu radītais kaitējums ir lielāks nekā labums, ko no tām gūst sabiedrība.11. Pieaicinātā persona – Latvijas Universitāšu asociācija – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Apstrīdētās normas nodrošinot vienotu valsts kontroli pār valsts un privātajām augstskolām. Tas savukārt atbilstot izglītības sistēmas vienotības principam, saskaņā ar kuru vienotas valodu prasības un citas pamatprasības attiecināmas uz dažāda veida izglītības iestādēm. Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa paredzot ierobežojumus arī valsts augstskolām, bet tās spējušas šiem ierobežojumiem pielāgoties.Normatīvā regulējuma uzdevums neesot garantēt augstskolām tiesības gūt peļņu, organizējot studijas krievu valodā. Spēkā esošās normas neliedzot iespēju organizēt studijas angļu valodā.Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešajā teikumā noteiktie uzdevumi esot jāskata kopsakarā ar Lielo universitāšu hartu. Latvijas universitātes uzskatot par savu pienākumu kopt un attīstīt valsts valodu, piemēram, attīstot terminoloģiju latviešu valodā, izdodot publikācijas un tamlīdzīgi.12. Pieaicinātā persona – Latvijas Cilvēktiesību centrs – norāda, ka Latvijas demokrātiskās vērtības, tostarp latviešu valoda, ir arī augstskolu vērtības. Latvijā esot nepieciešama pamatstratēģija augstākās izglītības jomā. Nebūtu tālredzīgi īstenot pašreizējam Ungārijas virzienam līdzīgu augstākās izglītības politiku, kas varētu rezultēties arī ar Līguma par Eiropas Savienību 7. pantā noteiktās procedūras piemērošanu.13. Pieaicinātā persona – Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Kristīne Līce – norāda, ka tiesību uz īpašumu ierobežojums veidojas arī tad, ja augstskola var turpināt darbu, bet tikai tad, ja tā būtiski modificē savu darbības modeli. Tādēļ apstrīdētās normas varētu ierobežot tiesības uz īpašumu, jo tās izvirzot jaunus noteikumus par to, kā augstskolas var izmantot savu īpašumu. Šā tiesību uz īpašumu ierobežojuma leģitīmais mērķis esot valsts valodas aizsardzība. Valsts rīcības brīvība, nosakot tiesību uz īpašumu ierobežojumus, esot plaša, un vēl plašāka tā esot tad, ja ierobežojuma leģitīmais mērķis ir saistīts ar valsts konstitucionālo identitāti.14. Pieaicinātā persona – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Rozenfelds – norāda, ka, vērtējot apstrīdēto normu ietekmi uz jau licencēto programmu īstenošanu, jāņem vērā šo programmu terminētais raksturs un tas, ka šo programmu darbības ilgums ir atkarīgs no tās īstenojošo personu spējas izpildīt licences piešķiršanai noteiktās prasības. Kaut arī licences nepiešķiršana ierobežo personas iespējas veikt komercdarbību, šāds ierobežojums nebūtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Tomēr spēkā esošas licences piešķirtās tiesības esot uzskatāmas par tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē.Esot iespējams runāt tikai par apstrīdēto normu potenciālu, nevis reāli sagaidāmu ietekmi uz tiesību uz īpašumu apjomu. Licences tiekot piešķirtas, ievērojot konkrētus noteikumus. Ja licences turētājs neizpilda nosacījumus, ar kādiem licence tika piešķirta, tam neesot tiesiska pamata paļauties uz to, ka varēs turpināt savu uzņēmējdarbību.15. Pieaicinātā persona – Latvijas Universitātes profesore Dr. habil. philol. Ina Druviete – uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.Augstākās izglītības studiju programmu īstenošanas valoda esot pakļaujama valstiskam regulējumam, jo privāto augstskolu ekonomisko interesi nepieciešams līdzsvarot ar valsts valodas aizsardzības interesi. Augstākā izglītība esot ne tikai individuāls labums, bet arī ieguldījums sabiedrības un valsts nacionālās identitātes attīstībā. Augstskolu likums esot uzskatāms par valsts valodas politikas īstenošanas instrumentu. Viens no valodas politikas un arī apstrīdēto normu mērķiem esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli – valsts valodu. Latvijai esot raksturīga asa valodu konkurences situācija, tādēļ latviešu valodas statusa nostiprināšana Satversmē un citos tiesību aktos esot nepieciešama.Privātajām augstskolām tāpat kā pārējai sabiedrībai vajagot būt atbildīgām par latviešu valodas attīstību. Saskaņā ar Augstskolu likuma 5. pantu, kas pēc būtības esot deklaratīvs, augstskolām vajagot darboties sabiedrības interesēs, kuru kopumā ietilpstot arī latviešu valodas saglabāšana zinātnē un augstākajā izglītībā. Tas neprasot papildu resursus, jo nenozīmējot augstskolu obligātu pienākumu veidot valodniecības studiju programmas vai veikt pētījumus šajā nozarē.Augstskolu likuma 56. pants nodrošinot valsts valodas dominējošās lomas saglabāšanu Latvijas augstākajā izglītībā un vienlaikus dodot iespēju apgūt arī profesionālajai kvalifikācijai nepieciešamās citu valodu prasmes. Liberālāki valodu lietošanas noteikumi radītu nevēlamas sekas citos izglītības posmos, piemēram, mazinātu motivāciju apgūt valsts valodu vispārējās izglītības iestādēs.Valsts valodas aizsardzība esot apstrīdēto normu leģitīmais mērķis. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās neatbilstot valsts valodas statusam – lielākoties tieši krievu valodas runātāju lingvistiskās pašpietiekamības dēļ. Apstrīdētās normas palīdzot šādā situācijā nodrošināt augsta līmeņa latviešu valodas prasmi dažādu jomu speciālistu vidū.Apstrīdētās normas esot samērīgas, jo nodrošinot privāto augstskolu absolventiem vienlīdzīgas izglītības un darba iespējas, kā arī spēju iesaistīties sabiedrības dzīvē. Nepieciešamība pēc efektīvākas mācību un valsts valodas apguves norādīta arī vairākos nesenos Eiropas Savienības rekomendējošas dabas dokumentos. Tajos tāpat ieteikts studējošos ar atšķirīgu ģimenes valodu iesaistīt kopējā izglītības plūsmā.Tomēr katrai valstij atbilstoši savai valodu situācijai esot jāizvēlas tāds modelis, kas vislabāk nodrošinātu oficiālās valodas kā sabiedrības integrācijas mehānisma apguvi. Kaut arī atsevišķās valodas jomās situācija Latvijā uzlabojusies, tomēr citās jomās sakarā ar valodu konkurenci esot vērojama atpakaļejoša tendence. Tādēļ arī latviešu valoda vienmēr būšot sargājama. Regulējums, kas nodrošinātu tikvien kā latviešu valodas mācīšanu studējošajiem, nebūtu efektīvs, jo, lai jebkura valoda tiktu apgūta, tā esot ne tikai jāmācās, bet arī jālieto.16. Pieaicinātā persona – SIA "Biznesa augstskola "Turība"" vienīgais dalībnieks un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētājs D. M. soc. Aigars Rostovskis – norāda, ka valsts politikai vajadzētu būt orientētai uz latviešu valodas lietošanas stimulēšanu, nevis uz citu valodu aizliegšanu. Latvijai kā valstij vajagot saglabāt, stiprināt un pilnveidot savu suverenitāti un neatkarību, kā arī tautas tradīcijas, kultūru un valodu. Latviešu valoda esot jāstiprina un jāattīsta, vienlaikus paplašinot tās pielietojamību. Latvijai vajadzētu būt vienlaikus patriotiskai un iekļaujošai, bet tās izglītības sistēmai – brīvai, radošai, starptautiskai.Privāto un valsts augstskolu regulējumam vajagot būt vienādam. Tostarp privātajām augstskolām vajadzētu būt tādām pašām iespējām kā valsts augstskolām iegūt Eiropas Savienības vai citāda veida finansējumu. Šobrīd tā neesot.Tomēr svarīgi esot ne tikai paši sasniedzamie mērķi, bet arī to sasniegšanai izmantojamās metodes. Latvijas likumdošanai esot raksturīga tendence iestrādāt likumdošanas aktos nepamatotus aizlieguma mehānismus, cerot, ka kaut kas tādā veidā tiks aizsargāts vai attīstīts. Tomēr mūsdienu pasaulē, kas ir atvērta un nepārtraukti attīstās, šādi mehānismi nedarbojoties. Lai stiprinātu valsts valodu, vajagot stimulēt vēlmi lietot latviešu valodu, atbalstīt tās izmantošanu jaunajās tehnoloģijās, kā arī stimulēt cittautiešu interesi apgūt latviešu valodu.Latvijai būtu jāveicina ārvalstu augstskolu piesaiste, kas dotu papildu potenciālu sabiedrības attīstībai. Eksperti, kas prot vairākas valodas, Latvijā esot ļoti pieprasīti. Ja uztraukumu rada lielā krievu valodas loma, tad esot jāatzīmē, ka krievvalodīgo vidū tendence studēt krievu valodā jau mazinoties. Latvijai būtu vairāk pūļu jāvelta cittautiešu integrācijai. Studijas valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas, būtu atļaujamas kā nišas pakalpojums, jo tās pavērtu plašākas iespējas studējošajiem un uzņēmējiem. Esot grūti pateikt, kādi zaudējumi privātajām augstskolām šobrīd rodas sakarā ar to, ka tām tiek piemērotas apstrīdētās normas, kas liedz īstenot studiju programmas krievu valodā, bet tie varētu būt lēšami apmēram 10 miljonu eiro apmērā.Nekādi uzņēmējdarbību, tostarp privāto augstskolu darbību, skaroši ierobežojumi neveicinot tautsaimniecības izaugsmi. Administratīvi ierobežojumi nenākot izglītībai par labu, jo kultūru un valodu mijiedarbība un daudzveidība sniedzot plašākas izziņas iespējas, kas neesot pretrunā ar latviešu valodas attīstību. Šobrīd augstākās izglītības vide Latvijā esot pārregulēta, nestabila un pārlieku politizēta.Latviešu valoda pamatā būtu jāapgūst ģimenēs, bērnudārzos un skolās. Savukārt augstākajā izglītībā latviešu valodas izmantošana būtu veicināma ar ekonomiskiem stimuliem, piemēram, piedāvājot apmaksātas studiju vietas izglītības programmās, kas tiek īstenotas latviešu valodā, vai finansiālu atbalstu augstskolām, kurās latviešu valodu apgūst ārvalstu studējošie.17. Pieaicinātā persona – bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis – atzīmēja, ka valsts valoda jāizmanto visās dzīves jomās, arī augstākajā izglītībā. Valstij, deleģējot privātajam izglītotājam tiesības izsniegt valsts atzītus augstākās izglītības dokumentus, kas paver valsts un privāto augstākās izglītības iestāžu absolventiem vienādas tiesības darba tirgū, esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt iegūtās izglītības līdzvērtību, arī valsts valodas prasmes aspektā. Saskaņā ar statistikas datiem lielai daļai mazākumtautību jauniešu valsts valodas zināšanas esot vājas, un tas neesot pieļaujams attiecībā uz personām, kas ieguvušas augstāko izglītību. Šie dati liecinot arī par to, ka apstrīdētajās normās noteiktais regulējums vēl joprojām ir nepieciešams.Latvijā prioritāri aizsargājama esot tieši valsts valoda, tad – Eiropas Savienības oficiālās valodas un tikai pēc tam – citas svešvalodas. Latvijā neesot vajadzīgi viesprofesori, kas nespēj strādāt starptautiskajā zinātnes valodā – angļu valodā, jo tie nevarot savu darbu aprobēt starptautiski. Pēc šāda principa arī esot veidota Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa.Būtu respektējama Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātā Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru programmās, kas veidotas ārvalstu studējošajiem, var tikt uzņemti arī Latvijas valstspiederīgie. Taču šādas interpretācijas iespējamība neesot skaidri saskatāma normas tekstā.Lai gan esot nepieciešams stiprināt valsts valodu augstākās izglītības jomā, tomēr nebūtu iedomājams tas, ka augstākā izglītība varētu tikt sniegta un apgūta tikai un vienīgi latviešu valodā, jo tad tā nebūtu spējīga konkurēt pasaulē. Tādēļ, iespējams, būtu jānosaka minimālā proporcija, kādā studiju programmas īstenojamas kādā no Eiropas Savienības valodām. Regulējums attiecībā uz dažādām studiju programmām varētu būt atšķirīgs, ņemot vērā to specifiku, bet tam vajadzētu būt vienādam gan valsts, gan privātajās augstskolās. Apstrīdēto normu mērķa sasniegšanai nepietiktu ar to vien, ka privātajās augstskolās latviešu valoda tiek mācīta, jo šī mācīšana nebūtu tikpat efektīva kā valodas lietošana studiju procesā.Priekšlikumi par apstrīdēto normu iekļaušanu likumā esot bijuši loģisks turpinājums Saeimas lēmumam par valsts valodas prasībām, kas ievērojamas privātajās pamata un vidējās izglītības iestādēs. Tā kā Eiropas Savienībai neesot kompetences izglītības jomā, tad apstrīdēto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesībām to pieņemšanas gaitā neesot vērtēta.18. Pieaicinātā persona – zvērināts advokāts LL.M. Uģis Zeltiņš – uzskata, ka apstrīdētās normas nepārkāpj konkurences tiesību regulējumu, bet ierobežo Eiropas Savienībā atzītās tiesības veikt uzņēmējdarbību.Augstskolas esot saimnieciskās darbības veicējas konkurences tiesību izpratnē. Kaut arī nebūtu pareizi katru konkurences ierobežojumu vērtēt kā Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu, tomēr konkurences aspektiem esot sava vieta samērīguma vērtēšanā. Tad, pirmkārt, būtu jāvērtē konkrētais tirgus, turklāt jāvērtē primāri no patērētāju skatpunkta. Izskatāmajā lietā vajadzētu izvērtēt, vai tā auditorija, kuru uzrunā Rīgas Juridiskā augstskola vai Rīgas Ekonomikas augstskola, abas šīs augstskolas uztver kā aizstājamas ar citām privātajām augstskolām. Otrkārt, būtu jāvērtē tirgus dalībnieki. Šajā gadījumā Rīgas Ekonomikas augstskola un Rīgas Juridiskā augstskola būtu par tādiem uzskatāmas. Treškārt, vērtējot to, vai apstrīdētās normas liedz kādam tirgus dalībniekam ienākt vai palikt tirgū, esot secināms, ka tas tā nav.Nevarot uzskatīt, ka Rīgas Juridiskajai augstskolai un Rīgas Ekonomikas augstskolai tiktu sniegts valsts atbalsts Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta izpratnē, jo valsts tām nesniedzot nekādu finansiālu atbalstu. Tāpat, visticamāk, neveidojoties arī Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta aizskārums, jo valsts šīm augstskolām neesot paredzējusi nekādas ekskluzīvas tiesības. Turklāt, lai konstatētu šā panta pārkāpumu, nepietiekot ar to vien, ka tiek konstatēta ekskluzīvu tiesību piešķiršana, ja vien tās netiek izmantotas tādā veidā, kas kropļo konkurenci. Izskatāmajā lietā nevarot runāt arī par aizliegtu vienošanos, proti, par tādu vienošanos, kas aizliegta ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. pantu.Izskatāmās lietas galvenais jautājums Eiropas Savienības tiesību kontekstā esot nodibinājuma brīvība jeb tiesības veikt uzņēmējdarbību, kas aizsargātas ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantu. Valodu lietošanas regulējums augstākajā izglītībā varot tikt uzskatīts par šķērsli tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ esot jāpārbauda, vai šim šķērslim ir leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar tā radīto apgrūtinājumu.Par ierobežojuma mērķi varot tikt uzskatīta valsts valodas aizsardzība. Tādu mērķi par pieņemamu atzīstot arī Eiropas Savienības Tiesa. Aplūkojot ierobežojuma samērīgumu, esot jāņem vērā latviešu valodas konstitucionālā loma Latvijā. Uģis Zeltiņš norāda, ka, viņaprāt, apstrīdēto normu radītais ierobežojums ir samērīgs.Likumdevējam, pieņemot normas, kas var skart Eiropas Savienības pamattiesības, esot jāapsver to atbilstība Eiropas Savienības tiesībām, taču šādiem apsvērumiem neesot noteikti kvalitātes vai kvantitātes standarti.19. Pieaicinātā persona – zvērināta advokāte LL.M. Jūlija Jerņeva – uzskata, ka apstrīdētās normas nepārkāpj konkurences tiesības, bet būtu jāvērtē, vai tās ir saderīgas ar Eiropas Savienības tiesībās nostiprināto uzņēmējdarbības brīvību.Jūlija Jerņeva norāda, ka izskatāmajā lietā konkurences tiesības nav piemērojamas. Tiesības īstenot studiju programmas Eiropas Savienības valodās esot gan augstskolām, kurām tas atļauts ar speciālajiem likumiem, gan arī citām augstskolām Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas ietvaros. Tāpat nevarot būt runa par neatļautu valsts atbalsta sniegšanu, jo valsts finanšu resursi netiekot izmantoti.Tomēr esot izvērtējams attiecīgi Līguma par Eiropas Savienību 49. un 56. pantā nostiprinātās uzņēmējdarbības brīvības un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums. Šajā gadījumā gan, visticamāk, esot ierobežota tieši uzņēmējdarbības brīvība.Likumdevējam, izstrādājot apstrīdētās normas, pirmkārt, vajadzējis pārliecināties par to, vai tam ir kompetence regulēt konkrēto jautājumu. Otrkārt, likumdevējam, ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas ietekmēs arī Eiropas Savienības iekšējo tirgu, vajadzējis izvērtēt šo normu atbilstību Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Attiecībā uz personām, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, likumdevējam pirms apstrīdēto normu pieņemšanas vajadzējis ievērot arī Vispārējo vienošanos par pakalpojumu tirdzniecību, jo šīs normas varot ietekmēt Eiropas Savienības kopējo tirdzniecības politiku.Kaut arī valsts valodas un izglītības jautājumi esot Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē, tas neizslēdzot valsts pienākumu pārbaudīt šajās jomās izstrādāto likumprojektu atbilstību Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. un 56. pantam. Augstskolu likuma 56. pants ierobežojot šo normu darbību, jo veidojot ārvalstniekiem grūti pārvaramu barjeru ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū. Par šā ierobežojuma mērķi varētu tikt atzīta valsts valodas attīstība sabiedrības interesēs. Lai gan dalībvalstīm esot plaša kompetence šajā jautājumā, būtu jāatzīst, ka ierobežojums nav samērīgs. Analizējot samērīgumu, esot jāņem vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra direktīva 2006/123/EK par pakalpojumiem iekšējā tirgū. Tāpat esot jāaplūko Harta, kas aizsargājot tiesības uz īpašumu un uzņēmējdarbības brīvību.20. Pieaicinātā persona – Teksasas Southwestern universitātes profesors D. M. Uģis Gruntmanis – norāda: tas, ka Eiropas Savienības valstīs izglītība iegūstama Eiropas Savienības oficiālajās valodās, esot pašsaprotami. Latvijā vienmēr vajagot būt nodrošinātai iespējai iegūt augstāko izglītību latviešu valodā. Tomēr, lai nodrošinātu augstākās izglītības kvalitāti, piesaistītu ārvalstu mācībspēkus un veicinātu Latvijas valstspiederīgo studējošo palikšanu Latvijā, būtu nepieciešams atļaut iegūt izglītību arī vismaz angļu valodā. Valodu regulējums dažādos augstākās izglītības līmeņos varētu būt atšķirīgs šo līmeņu atšķirīgo mērķu dēļ. Attiecībā uz maģistra un doktora studiju programmām ar apstrīdētajām normām ieviestās valsts valodas prasības neesot pamatotas.Tāpat Latvijai vajagot sacensties ar citām valstīm par ārvalstu studējošo piesaistīšanu. Svarīgāk būtu motivēt šos studējošos mācīties latviešu valodu, nevis veidot tādu situāciju, ka viņi uz Latviju nevēlas braukt, jo studijas tiek īstenotas tiem nesaprotamā valodā.21. Izskatot lietu rakstveida procesā, Satversmes tiesa 2020. gada 14. jūlijā pieņēma lēmumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai un apturēt tiesvedību lietā līdz brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.Satversmes tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai šādus jautājumus:"1.1. Vai tāds tiesiskais regulējums, kas apstrīdēts pamatlietā, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā noteikto brīvību veikt uzņēmējdarbību vai – alternatīvi – 56. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvību, kā arī darījumdarbības brīvību, kas ir aizsargāta ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantu?1.2. Kādi apsvērumi būtu ņemami vērā, izvērtējot šāda tiesiskā regulējuma attaisnojamību, atbilstību un samērīgumu ar tā leģitīmo mērķi – valsts valodas kā nacionālās identitātes izpausmes aizsardzību?"22. Eiropas Savienības Tiesa 2022. gada 7. septembrī pasludināja spriedumu lietā C-391/20 "Boriss Cilevičs", kas ierosināta, lai prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā sniegtu atbildes uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem izskatāmajā lietā.Eiropas Savienības Tiesa atzina: lai netiktu pārsniegts mērķa sasniegšanai nepieciešamais, būtu jāparedz atļauja lietot citu valodu, kas nav latviešu valoda, vismaz mācībās, kas tiek apgūtas Eiropas mēroga vai starptautiskās sadarbības ietvaros, kā arī kultūras un citu valodu, kas nav latviešu valoda, studijās. Līdz ar to Eiropas Savienības Tiesa uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem ir atbildējusi, ka Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurš augstskolām principā uzliek pienākumu studiju programmas īstenot tikai un vienīgi šīs dalībvalsts oficiālajā valodā, ja vien šo tiesisko regulējumu attaisno ar šīs dalībvalsts nacionālās identitātes aizsardzību saistīti apsvērumi, proti, tas ir nepieciešams leģitīmā mērķa aizsardzībai un ir samērīgs ar to.Secinājumu daļa23. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, norādot, ka:1) Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ir zaudējuši spēku;2) apstrīdētās normas neierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.Ja lietā ir sniegti argumenti par tiesvedības izbeigšanu, tiesa tos izvērtē pirms apstrīdētās normas satversmības izvērtēšanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 15. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-63-01 13. punktu).Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs, vai ir pamats izbeigt tiesvedību lietā.24. Saeimas ieskatā, Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ir grozīti pēc būtības un zaudējuši spēku. Nepastāvot tādi apstākļi, kas prasītu tiesvedību lietā šajā daļā turpināt, jo Satversmes tiesā ir ierosināta lieta par to, vai minētās normas spēkā esošajā redakcijā atbilst Satversmei, un privātās augstskolas neesot bijušas aktīvas savu tiesību aizsardzībā. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesvedība lietā ir turpināma, jo tiesiskais strīds joprojām pastāvot. Grozījumi nenovēršot minēto normu neatbilstību Satversmei un Eiropas Savienības tiesībām, un Satversmes tiesas spriedums esot būtisks privāto augstskolu tiesību aizsardzībai.Satversmes tiesa ar 2020. gada 11. jūnija spriedumu lietā Nr. 2019-12-01 atzinusi Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49. punktu, ciktāl šīs normas attiecās uz privātajām augstskolām, to mācībspēkiem un studējošajiem, par neatbilstošiem Satversmes 112. un 113. pantam un spēkā neesošiem no 2021. gada 1. maija. Saeima ar 2021. gada 8. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā grozījusi Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49. punktu, un grozījumi stājušies spēkā 2021. gada 1. maijā.Grozījumi Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā un pārejas noteikumu 49. punktā var būt par pamatu tam, lai Satversmes tiesa lemtu par tiesvedības izbeigšanu lietā šajā daļā. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktam tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu).Lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 8. punktu).24.1. Ja likumdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir grozījis apstrīdēto normu, Satversmes tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 9. punktu).Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ietvēra tiesisko regulējumu par studiju programmas īstenošanas valodu. Ar 2021. gada 8. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā likumdevējs grozījis Augstskolu likuma 56. pantu, un tādējādi studiju programmas īstenošanas valodu šobrīd regulē Augstskolu likuma 56. panta trešā, ceturtā un piektā daļa. Ar grozījumiem noteikts, ka studiju programmu var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās arī tad, ja studiju virziena akreditācijas procesā visas studiju programmas, kuras ietilpst vienā izglītības tematiskajā jomā ar Eiropas Savienības oficiālajā valodā īstenojamo studiju programmu, ir saņēmušas novērtējumu "labi" vai "izcili". Likumdevējs noteica arī to, ka studiju programmas tādās izglītības programmu grupās kā valodu un kultūras studijas, valodu programmas to mērķu sasniegšanai var īstenot kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām vai citā svešvalodā, ja visas studiju programmas studiju virziena akreditācijas procesā saņēmušas novērtējumu "labi" vai "izcili". Vienlaikus no Augstskolu likuma 56. panta izslēgtas tiesības augstskolām īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās tās studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā. Tādējādi likumdevējs ir grozījis izņēmumus no pienākuma īstenot studiju programmas valsts valodā. Līdz ar to Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ir grozīta pēc būtības un zaudējusi spēku.Tāpat ar 2021. gada 8. aprīļa grozījumiem Augstskolu likumā ir grozīts Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts. Aizliegumu pēc 2019. gada 1. janvāra uzņemt studējošos tādās studiju programmās, kuras tiek īstenotas valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai, likumdevējs saglabājis arī spēkā esošajā Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkta redakcijā. Līdz ar to Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts, ciktāl tas liedz uzņemt studējošos, nav grozīts pēc būtības. Savukārt šajā normā noteiktais pārejas periods, kurā privātās augstskolas var turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai, ir pagarināts no 2022. gada 31. decembra līdz 2025. gada 31. decembrim. Tādējādi Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts, ciktāl tas ļauj turpināt uzsākto studiju programmu īstenošanu, ir grozīts pēc būtības un zaudējis spēku.Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai nepastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedība izskatāmajā lietā tomēr būtu turpināma.24.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesvedību lietā var būt nepieciešams turpināt, lai novērstu būtisku valsts, sabiedrības vai atsevišķu personu interešu apdraudējumu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 5. punktu). Pēc deputātu pieteikuma veicama abstraktā tiesību normu kontrole, kuras mērķis ir aizstāvēt publiskās intereses. Šāds pieteikums uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 9. punktu).No lietas materiāliem izriet, ka starp Pieteikuma iesniedzēju un Saeimu joprojām pastāv tiesiskais strīds par to, vai Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts atbilst Satversmes 1. un 105. pantam un nodrošina harmoniju ar Eiropas Savienības tiesībām. Likumdevējs ir pieņēmis jaunu tiesisko regulējumu, kas joprojām ierobežo privāto augstskolu tiesības izmantot svešvalodas studiju programmu īstenošanā. Turklāt aizliegums pēc 2019. gada 1. janvāra uzņemt studējošos tādās studiju programmās, kuras tiek īstenotas valodā, kas neatbilst Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai, joprojām ir spēkā. Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis atzīt Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu un pārejas noteikumu 49. punktu par spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža, lai novērstu privāto augstskolu pamattiesību aizskārumu.Tādējādi pastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību lietā par Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta satversmību turpināt.Līdz ar to Saeimas arguments, ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ir zaudējuši spēku, nevar būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai un tiesvedība lietā šajā daļā ir turpināma.25. Saeima lūgusi izbeigt tiesvedību lietā arī tādēļ, ka apstrīdētās normas neierobežojot Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu citos, šā panta pirmās daļas 1.–5. punktā neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana nav iespējama. Lai izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, Satversmes tiesai jākonstatē, ka apstrīdētās normas attiecīgās tiesības ierobežo. Ja šāds ierobežojums nav konstatējams, tiesvedības turpināšana lietā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes105. pantam nav iespējama.Līdz ar to Satversmes …