Par Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projektu

Par Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projektu Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 152 Rīgā 2022. gada 9. martā (prot. Nr. 13 22. §) Par Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projektu Lai nodrošinātu Latvijas dalību Eiropas Savienības Kohēzijas politikas mērķa "Eiropas teritoriālā sadarbība" Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmā 2021.–2027. gadam: 1. Atbalstīt Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam (turpmāk – programma) projekta (1. pielikums) turpmāku virzību apstiprināšanai Eiropas Komisijā. 2 2. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram parakstīt dokumentu, kas apliecina piekrišanu programmas saturam un nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai (2. pielikums) atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulas (ES) Nr.  2021/1059 par īpašajiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda un ārējās finansēšanas instrumentiem, 16. panta 5. punkta pirmajai daļai. 3 3. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai 2021.–2027. gadā veikt ikgadējos maksājumus programmas tehniskās palīdzības budžetā nacionālā līdzfinansējuma nodrošināšanai saskaņā ar šā rīkojuma 2. punktā  minēto dokumentu, nepārsniedzot kopējo nacionālā līdzfinansējuma summu. 4 Ministru prezidents A. K. Kariņš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra pienākumu izpildītājs ‒ veselības ministrs D. Pavļuts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas iesniegtajā redakcijā 1. pielikums Ministru kabineta 2022. gada 9. marta rīkojumam Nr. 152 Igaunijas–Latvijas pārrobežu sadarbības programmas 2021.–2027. gadam projekts (tulkojums) IGAUNIJAS-LATVIJAS PĀRROBEŽU SADARBĪBAS PROGRAMMA 2021. – 2027. GADAM(Apvienotajā Programmēšanas komitejā 2022.gada 6.janvārī apstiprinātāProgrammas dokumenta tulkojums)Programmas saturs:CCI2021TC16RFCB043NosaukumsINTERREG VI-A Igaunijas-Latvijas pārrobežu sadarbības programma 2021.-2027.gadam (turpmāk – programma)Versija Pirmais gads2021Pēdējais gads2027Atbalsttiesīgums no01.01.2021.Atbalsttiesīgums līdz31.12.2027.Komisijas lēmuma numurs Komisijas lēmuma datums Programmu grozošā lēmuma numurs Programmu grozošā lēmuma spēkā stāšanās datums NUTS reģioni, uz kuriem attiecas programmaIGAUNIJĀ: Dienvidigaunija (Lõuna-Eesti) un Rietumigaunija (Lääne-Eesti)LATVIJĀ: Kurzeme, Pierīga, Rīga un VidzemeSadaļa 1. Kopīgā programmas stratēģija: galvenie attīstības politikas uzdevumi un politikas risinājumi1.1. Programmas teritorija (nav vajadzīgs Interreg C programmām)Atsauce: Eiropas Parlamenta un Padomes regulas 2021.gada 24.jūnija Nr. 2021/1059 par īpašiem noteikumiem attiecībā uz Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi (Interreg), kas saņem atbalstu no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (turpmāk – ERAF) un ārējās finansēšanas instrumentiem (turpmāk – Interreg regula) 17. panta 3. punkta a) apakšpunkts un 17. panta 9. punkta a) apakšpunktsProgrammas teritorija atrodas Eiropas ziemeļu daļā, Baltijas jūras ziemeļaustrumu piekrastē. Austrumos programmas teritorija sniedzas līdz pat Eiropas Savienības (turpmāk - ES) ārējai robežai ar Krieviju. Programmas teritorija aptver Igaunijas dienvidu un dienvidrietumu daļu un Latvijas ziemeļu un rietumu daļu ar kopējo platību 65 968 km2 (26 668 km2 Igaunijā un 39 300 km2 Latvijā). Igaunijai un Latvijai ir kopīga 343 km gara sauszemes robeža un 214 km gara jūras robeža. Programmas teritorijas rietumos ir kopīga jūras robeža un kopīga piekraste 1139 km garumā (no tiem 497 km Latvijā un 642 km Igaunijā), tostarp 1418 salas un saliņas (ar aptuveni 1283,5 km kopējo piekrastes garumu), kas visas atrodas Igaunijas daļā, un tikai trīspadsmit no tām ir pastāvīgi apdzīvotas. Rīgas jūras līcis ir Baltijas jūras līcis starp Latviju un Igauniju. Rīgai un Kurzemei ir kopīga jūras robeža ar Igauniju. Vidzemes reģionam Latvijā ir gan sauszemes, gan jūras robeža.Programmas teritorijā Igaunijā ietilpst šādi reģioni (saskaņā ar Eiropas Savienības reģionu sadalījumu līdz Statistikas teritoriālo vienību nomenklatūras 3. līmenim (turpmāk - NUTS 3)): Lõuna-Eesti (Dienvidigaunija) un Lääne-Eesti (Rietumigaunija), un Kurzeme, Pierīga, Rīga un Vidzeme Latvijā.1.2. Kopīgā programmas stratēģija: Kopsavilkums par galvenajiem kopīgajiem uzdevumiem, ņemot vērā ekonomiskās, sociālās, un teritoriālās atšķirības, kā arī nevienlīdzību, kopējās investīciju vajadzības un papildināmību un sinerģijas ar citām finansēšanas programmām un instrumentiem, atziņas, kas gūtas no agrākās pieredzes, makroreģionālās un jūras baseina stratēģijas, ja programmas teritoriju pilnībā vai daļēji aptver viena vai vairākas stratēģijas.Atsauce: Interreg regulas 17. panta 3. punkta b) apakšpunkts, 17. panta 9. punkta b) apakšpunktsDemogrāfija, teritorija un sadarbības pārvaldība1Programmas teritorijas iedzīvotāju skaits veido aptuveni 0,4% no Eiropas Savienības iedzīvotāju kopskaita: kopā tie ir aptuveni divi miljoni iedzīvotāju, no kuriem 0,5 miljoni dzīvo robežas Igaunijas pusē un 1,4 miljoni Latvijas pusē. Visos programmas teritorijas reģionos kopumā iedzīvotāju skaits pakāpeniski ir samazinājies. 2014. gadā programmas teritorijas desmit apriņķos Igaunijā dzīvoja 469 549 iedzīvotāji, bet līdz 2020. gada sākumam skaits bija samazinājies līdz 465 213. 2014. gadā četros Latvijas reģionos – Kurzemē, Vidzemē, Pierīgā un Rīgā – dzīvoja 1 470 355 cilvēki, bet 2020. gadā 1 423 298. Samazinājums nav vienmērīgs un abās valstīs notiek atšķirīgā tempā. Migrācijas rezultātā dažos reģionos, piemēram, Pērnavas un Tartu apriņķī Igaunijā un Pierīgas reģionā Latvijā ir vērojams neliels pieaugums. Latvijā samazinājums ir skaidrojams ar emigrāciju un dabiskajām izmaiņām, savukārt Igaunijā migrācijas tendence ir pozitīva, bet negatīva ietekme ir dabiskajām izmaiņām.Abās valstīs visvairāk iedzīvotāju dzīvo pilsētu teritorijās, un divās lielākajās – Rīgā un Tartu – dzīvo aptuveni 0,7 miljoni cilvēku. Rīgas metropoles areāls ir ceturtais visapdzīvotākais Baltijas jūras reģionā, un tajā dzīvo 64% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Kā centrālam Latvijas reģionam tam ir būtiska ietekme uz valsts ekonomiku, zinātni, izglītību un kultūru.Iedzīvotāju vecuma sadalījums abās valstīs ir diezgan līdzīgs. Vidēji trešdaļa - 30% LV un 25% EE iedzīvotāju ir vecāki par 65 gadiem, jaunāki iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 30 gadiem veido attiecīgi 13 un 19%.Dienvidigaunijā ietilpst seši apriņķi un šeit dzīvo aptuveni ceturtā daļa no visiem Igaunijas iedzīvotājiem, puse no tiem Tartu apriņķī, ieskaitot Tartu pilsētu. Tartu ir svarīgs sociālekonomisks centrs ar universitāti, universitātes klīniku, zinātnes parkiem un uzņēmumiem, kas nodrošina labi atalgotas darba vietas, tomēr Tartu nav tādas ietekmes kā Tallinai Harju apriņķī, kur dzīvo 58% Igaunijas iedzīvotāju. Reģiona apdzīvotībai pārsvarā ir urbāns raksturs, un katram apriņķim ir sava kultūras identitāte. Tādas pilsētas kā Viljandi, Veru, Pelva, Jegeva un Valga nodrošina darba vietas un pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem, kuru skaits katrā no tām ir atšķirīgs.Rietumigaunija ir piejūras reģions, kurā ietilpst Pērnavas, Lēnes, Hījumā un Sāremā apriņķi. Kihnu sala Pērnavas apriņķī un Vormsi sala Lēnes apriņķī ir lielākās apdzīvotā salas Igaunijā, un tām ir ļoti spēcīga kultūras identitāte un savdabīgs dzīves veids. Reģionā ir labi attīstīta kūrortu un atpūtas nozare, šeit ir tīra daba un izglītības iespējas visu vecumu iedzīvotājiem. Šajā programmas teritorijas daļā Igaunijai un Latvijai ir kopīga jūras robeža, kas saskaras ar Rīgas un Kurzemes reģioniem Latvijā. Rīgas jūras līcis atrodas starp Rīgu un Sāremā salu, un tajā atrodas Roņu sala, kas ir tikai 37 km attālumā no Kolkas raga Lībiešu krastā, Kurzemes ziemeļos.Programmas teritorijas Igaunijas daļā ir sešas pilsētas ar vairāk nekā 10 000 iedzīvotājiem, bet Latvijas daļā tādas ir 14. Sauszemes pierobežas teritorija Dienvidigaunijā un Vidzemē pārsvarā ir lauku apvidus. Svarīga sociālekonomiska nozīme reģionālā un vietējā mērogā ir mazākām pilsētām – Meizakilai, Kilingi-Nemmei, Abja-Paluojai, Apei un Alūksnei, kuru aktīvā iesaiste pārrobežu sadarbībā sniedz pievienoto vērtību to attīstībai.Uz robežas starp abām valstīm atrodas Valgas un Valkas dvīņu pilsētas ar 12 040 iedzīvotājiem Igaunijas pusē un 4510 (2021. gadā) Latvijas pusē. Tā ir vienīgā kopīgā pilsētas teritorija programmas teritorijā. Vēsturiski 1919.-1920. gadā Igaunijas sastāvā ietilpa vēl viena pārrobežu teritorija Heinaste/Ainaži, kas līdzīgi kā Valga-Valka tika sadalīta ar 1920. gada robežas līgumu. Kopš tā laika Ainažu pilsēta ietilpst Latvijas sastāvā, savukārt Ikla Igaunijas pusē ir kļuvusi par ciemu.Vidzeme Latvijas ziemeļaustrumos aptver 30.6% Latvijas teritorijas, un tajā dzīvo 14.7% valsts iedzīvotāju. To šķērso svarīgi starptautiskas nozīmes transporta koridori; augstskola republikas nozīmes pilsētā Valmierā; liels zinātnes un inovāciju attīstības potenciāls izvirzītajās viedās specializācijas jomās.Kurzemē Latvijas rietumos dzīvo 15% Latvijas iedzīvotāju un 24.85% Latvijas teritorijas raksturo meža un lauku vide, kas nosaka reģiona ekonomikas pamatus. Reģionālie centri Kuldīga, Saldus un Talsi ir svarīgi ekonomiskie un pakalpojumu centri, un ap tiem veidojas lauku iedzīvotāju struktūra.Rīgas reģionā, tostarp Rīgā un Pierīgā, dzīvo un strādā 44.72% Latvijas iedzīvotāju. Tā ir visblīvāk apdzīvotā teritorija un aptver 5.17% valsts teritorijas. Rīga ir ekonomikas, loģistikas, zinātnes un kultūras aktivitāšu centrs Rīgas jūras līča apkārtnē.Programmas teritorija ir reti apdzīvota – vidējais apdzīvotības blīvums, neskaitot Rīgu un Pierīgu, ir 13,4 iedzīvotāji uz vienu km². Mazapdzīvotās lauku teritorijas un demogrāfiskie ierobežojumi ārpus Rīgas un Tartu apgrūtina pašvaldību un uzņēmēju iespējas nodrošināt labu pakalpojumu savienotību, efektivitāti un pieejamību, kā arī augstāku produktivitāti un inovācijas.Abās valstīs valstiski nozīmīga ir bijusi sabalansēta reģionālā attīstība un atšķirību mazināšana, stiprinot reģionālo pilsētu teritorijas. Ir skaidrs, ka maza/mikro mēroga pašvaldības nav bijušas spējīgas investēt tālu no pilsētu centriem esošajās teritorijās, lai nepieļautu atstumtību. Tiek sagaidīts, ka lielākām administratīvajām struktūrvienībām ar lielāku iedzīvotāju skaitu un nodokļu bāzi būs lielāks spēks noturēt cilvēkus reģionos, piedāvājot kvalitatīvākus publiskos pakalpojumus, darba vietas un labu dzīves vidi.Pēdējo 20 gadu laikā gan Igaunijā, gan Latvijā ir notikušas vairākas administratīvās reformas, optimizējot vietējo pašvaldību skaitu. Igaunijā pēdējā administratīvi teritoriālā reforma noslēdzās 2018. gadā, tās rezultātā programmas teritorijas Igaunijas pusē pašlaik ir 40 pašvaldības ar vidēji 5000 iedzīvotājiem katrā. Latvijā administratīvi teritoriālā reforma noslēdzās 2021. gadā. Tās rezultātā pašvaldību skaits programmas teritorijā tika samazināts no 76 līdz 28 pašvaldībām.Lielākais izaicinājums programmas teritorijas lauku pašvaldībām pēc reformas ir sociālā un infrastruktūras ziņā efektīvi sasaistīt pilsētu un lauku teritorijas. Arī mazākiem reģionālajiem centriem ir jāspecializējas, jāatrod sava niša un jārada darba vietas ar pievienoto vērtību. Ierobežotu resursu apstākļos pašvaldības saredz iespējas, ko sniedz kopīgi pārrobežu attīstības plāni, sabiedrības iesaistīšana, pakalpojumu nodrošināšana tuvāk iedzīvotājiem neatkarīgi no administratīvās robežas un kopīga darbaspēka un infrastruktūras izmantošana.Būtiskākie kopīgie izaicinājumi saistībā ar demogrāfiju, teritoriju un sadarbības pārvaldību:- Lauku un attālo pierobežas apgabalu pašvaldību spēja pielāgoties un nodrošināt (kopīgus) publiskos pakalpojumus, darba vietas un labu dzīves vidi sabiedrības novecošanas un iedzīvotāju skaita samazināšanās apstākļos.- Trūkst reģionālo datu, vietējo pārrobežu tīklu, kopīgu stratēģiju un aktīvas sadarbības metožu/paradumu kopīgo sociālekonomisko problēmu risināšanai vietējo pašvaldību līmenī pierobežas teritorijā.- Pašvaldības līmeņa iniciatīvas un kapacitātes trūkums vietējo izaicinājumu risināšanā pārrobežu sadarbībā pierobežas teritorijā.Nepieciešamība pēc kopīgām investīcijām un atziņas no iepriekš gūtās pieredzesProgramma ir izvēlējusies Interreg Konkrētā mērķa (turpmāk – Interreg Konkrētais mērķis vai IKM) 1 pasākumu (ii), balstoties uz ilgstošo daudzlīmeņu pārrobežu sadarbības pieredzi Latvijas un Igaunijas starpvaldību komisijas pārrobežu sadarbības veicināšanai ietvaros kopš 2004. gada. Programma attīstīs stratēģiskās plānošanas administratīvo kapacitāti, kas ļautu ieviest pārmaiņas vietējās pašvaldībās un kopienās, iesaistīt un aktivizēt pierobežas pašvaldības un vietējās kopienas risinājumu meklēšanā un ieviešanā, kā arī izmēģināt jaunas pieejas sociālās dzīves uzlabošanai. Izvēloties Interreg Konkrētā mērķa 1 pasākumu (iii), programma plāno uzlabot pierobežas iedzīvotāju integrāciju, atbalstot saskarsmi, kas satuvina cilvēkus un palīdz veidot uzticēšanos un ilgstošas attiecības.Starp programmas teritorijā esošajām pašvaldībām ir noslēgti daži sadarbības līgumi (2015. gadā) un memorandi (2019. gadā). Tomēr ir nepieciešami efektīvi un dzīvotspējīgi pārrobežu plānošanas un attīstības modeļi reģionālo un vietējo pašvaldību līmenī, tīkli ar vietējo vai, ja nepieciešams, valsts iestāžu iesaistīšanos un sabiedrība, kas pievēršas problēmām un sniedz risinājumus. Ar sadarbību programmas ietvaros pierobežas reģioni varētu risināt kopīgās sociālās un ekonomiskās problēmas saistībā ar, piemēram, pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, sociālajām inovācijām, mobilitāti un mazo uzņēmumu kapacitāti. Pārrobežu pieejai plānošanai un vietējai attīstībai ir potenciāls nodrošināt inovatīvus un viedus risinājumus.Abas valstis jau kopš 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākuma ir izmantojušas dažādas reģionālās sadarbības iespējas un formātus, un 2018. gadā pirmajā kopīgajā Latvijas un Igaunijas valdību sēdē atsevišķa sesija tika veltīta kopīgiem reģionālajiem jautājumiem.Kopš 2001. gada tika meklēts vislabākais pārrobežu sadarbības mehānisms, un līdz 2004. gadam tika pieņemti atbilstoši normatīvie akti un kārtība valdības komisiju izveidei abās valstīs. Pašlaik gan Latvija, gan Igaunija ir atzinušas Latvijas un Igaunijas starpvaldību komisiju pārrobežu sadarbības veicināšanai par efektīvu mehānismu juridisko un administratīvo šķēršļu risināšanai pārrobežu reģionos. Tā ir sevi pierādījusi kā būtiska platforma konstruktīvam dialogam nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī un kā efektīvs instruments pārrobežu sadarbībai, ar kuru ir novērsti dažādi pierobežas iedzīvotājus ietekmējoši šķēršļi juridiskā un administratīvā līmenī. Tā ir uzskatāma par labu sadarbības modeli, kas ir atzinīgi novērtēts ES, nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī. Vairāki būtiski līdzšinējie starpvaldību komisijas sasniegumi ir saistīti ar glābšanas un veselības aprūpes pakalpojumiem, reģionālo mobilitāti un savienotību un iestāžu sadarbību un pārvaldību. Ir ieviests mehānisms – aptauja strukturētas veidlapas formā pārrobežu problēmu un šķēršļu noteikšanai. Reizi gadā pierobežas reģioni, pašvaldības, attiecīgās ministrijas un ieinteresētās puses var iesniegt veidlapu savas valsts valodā, un ierosinājumi tiek apspriesti starpvaldību komisijas sēdē. Gadu gaitā programma ir palīdzējusi īstenot vairākus projektus un atrisināt starpvaldību komisijā konstatētos un izceltos kopīgos izaicinājumus, piemēram, piekrastes un jūras plānošanā 2007.-2013. gadā, glābšanas dienestu efektivitātes un spēju uzlabošanā, reaģējot uz dabas un cilvēka radītām katastrofām pierobežas zonā, Valgas-Valkas vecās dzelzceļa stacijas atjaunošanā (tā apkalpo gan Latvijas, gan Igaunijas pasažierus), kā arī un igauņu-latviešu un latviešu-igauņu vārdnīcu sastādīšanā. 2020. gadā no programmas līdzekļiem tika finansēts projekts, kura mērķis ir saskaņot ģeodēziskās atskaites sistēmas, lai piedāvātu publiskai lietošanai precīzus, aktuālus un saskaņotus atrašanās vietas datus un pakalpojumus pierobežas zonā, kas būtiski vienkāršos infrastruktūras un pakalpojumu attīstību.Valgā un Valkā ar iniciatīvām 2017.-2020. gada periodā daudz programmas līdzekļu ir ieguldīts pārrobežu telpiskajā un sociālekonomiskajā attīstībā. Tika izstrādāti divi pakalpojumu projekti darbaspēka kustībai, lai atvieglotu darbinieku un darba meklēšanu abās robežas pusēs. Sagaidāms, ka 2020. gadā pabeigtā kopīgā pilsētas centra rekonstrukcija veicinās vietējo dzīves kvalitāti, biznesa vidi un tūrismu. Šīs investīcijas ir saskaņā ar Valgas pašvaldības ģenerālplānu pielāgoties demogrāfiskajam samazinājumam, padarot pilsētas teritoriju kompaktāku, atgriežot pilsētas centrā dzīvīgumu, nojaucot vai pielāgojot citām vajadzībām vecās un tukšās ēkas un padarot pilsētas centru zaļāku un pieejamāku gājējiem un velosipēdistiem. Investīcijas ir sevi apliecinājušas kā sekmīgas, jo Valgas un Valkas iedzīvotāju skaits, kas uzskata abas pilsētas par vienu veselumu, ir pieaudzis no 21% 2014. gadā līdz 46% 2021. gadā (Programmas rezultātu rādītāju izpildes novērtēšanas aptauja, 2021.g.).Papildu vietējās pārrobežu sadarbības struktūras un pārvaldības stiprināšanai programmas mērķis ir atbalstīt pārrobežu kontaktus un aktivitātes starp iedzīvotājiem. Iedzīvotājiem, kopienām un organizācijām programmas teritorijā trūkst ciešu starppersonu kontaktu un partnerību, kas ir būtisks pamatnosacījums integrētas pierobežas/programmas teritorijas attīstībai. Regulāri kontakti un aktivitātes īpaši attīsta kopienas izjūtu mazapdzīvotajās lauku teritorijās. Ir redzams, ka ārpus lielākajām pilsētām esošajām organizācijām, kas nodarbojas ar vietēja mēroga kopienu veidošanu un sociālajām aktivitātēm, nav nepieciešamo resursu, lai uzrunātu, iesaistītu un integrētu cilvēkus robežas otrā pusē. Abpusēja uzticēšanās, zināšanas un sapratne ir cilvēku iesaistīšanās un aktivitātes pamats. Tas, savukārt, ir svarīgi, lai attīstītu iestāžu kapacitāti un pilsonisko iesaistīšanos pārrobežu plānošanā un pašvaldību attīstībā.Igaunijas-Latvijas programmai 2007.-2013. gadam izdevās atbalstīt iedzīvotāju savstarpējās sadarbības aktivitātes: tūkstošiem cilvēku bija iespēja piedalīties kopīgos sociālajos, kultūras, izglītības vai apmācību pasākumos. Projektu īstenošanā iesaistījās gandrīz simts nevalstisko organizāciju (turpmāk - NVO) un pašvaldību.1. prioritāte. Vairāk sadarbības pārrobežu reģionos un kopīgu pakalpojumu attīstībaInterreg Konkrētā mērķa 1 ietvaros Programma veicinās vietējā līmeņa iniciatīvas un kopīgas rīcības, lai risinātu attiecīgus juridiskus un administratīvus jautājumus un pierobežas teritorijas attīstības vajadzības.Kā arī Programma veicinās uzticības veidošanas aktivitātes, izmantojot kopīgus pasākumus kopienas (NVO) līmenī, apmaiņu un iniciatīvas kultūras un sporta jomās, attīstot prasmes, sabiedrības informētību un zināšanas par sociālo taisnīgumu, līdzdalību, atbildību un toleranci. Prioritāte tiek piešķirta sabiedrības grupām un organizācijām, kurām ir lielāks atstumtības risks, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti, senioriem, jauniešiem un citām. Šī prioritāte tiks ieviesta saskaņā ar Interreg Konkrēto mērķi 1.Mobilitāte un pārvietošanās pierobežas teritorijāProgrammas teritorijā atrodas vairāki Eiropas (turpmāk - TEN-T) maršruti, kuriem ir plašāka reģionālā nozīme, piemēram, Via Baltica (E67), kas programmas teritorijas rietumos nodrošina tās dienvidu-ziemeļu savienojumu, kā arī Rīga-Pleskava (E77), kas teritorijas austrumos savieno Austrumlatviju un Dienvidigauniju līdz pat Krievijas robežai. Atbalsta maršruts Veru-Meniste-Valga (T67), kas ir paralēls autoceļam E77, ir vēl viens nozīmīgs reģionālais maršruts, kas savieno daudzus lielākus apdzīvotu vietu centrus programmas teritorijā ar Valgas-Valkas dvīņu pilsētu uz robežas. Tomēr infrastruktūra laika gaitā galvenokārt ir attīstīta apdzīvotu vietu centros un ap tiem, kur tā jau tāpat ir diezgan attīstīta, salīdzinot ar pārējo programmas teritoriju. Īpaši tas izpaužas pierobežas reģionos, kur sliktais sekundāro ceļu stāvoklis apgrūtina pierobežas iedzīvotāju piekļuvi lielākajiem ceļiem, kuri sasniedz un savieno nozīmīgāko apdzīvoto vietu centrus ar lielāku pakalpojumu klāstu. Tas savukārt ierobežo vietējo iedzīvotāju mobilitāti un mijiedarbību, dzīves kvalitāti, pakalpojumu pieejamību, tūrismu un uzņēmējdarbības attīstību, kas var izraisīt iedzīvotāju skaita un apdzīvojuma blīvuma samazināšanos, kas rada izaicinājumus vietējām pašvaldībām.Nepieciešamā infrastruktūra, tostarp labāks sekundāro ceļu stāvoklis, veicinātu vietējo iedzīvotāju un pierobežas apmeklētāju mijiedarbības un mobilitātes iespēju palielināšanos. Lielākajai daļai pierobežas zonas sekundāro ceļu joprojām ir grants segums, kas vairāk piesārņo vidi putekļu, smalko (PM10) un īpaši smalko (PM 2,5) daļiņu veidā. Turklāt uz grants ceļiem autobusu līnijas nav izveidotas: vietām cauru gadu tiem ir vāja satiksmes plūsmas caurlaidība. Šādu ceļu seguma uzlabošana veicinātu autobusu līniju rašanos un mobilitāti, jo ceļi būtu izbraucami visu gadu.Igaunijā visproblemātiskākās pierobežas teritorijas sekundāro (jeb vietējo) ceļu tīkla ziņā ir Valgas un Veru apriņķos, kur attiecīgi 51,5% un 46,3% ceļu ir slikts ceļu segums. Tas ietekmē arī pārrobežu mobilitāti Smiltenes un Alūksnes novados, kur sliktā stāvoklī esošo grants ceļu īpatsvars ir attiecīgi 57% un 67% no sekundārajiem ceļiem. Iepriekš minētie pierobežas reģioni tiek uzskatīti par programmas pamatteritorijām.Abās valstīs par transporta jomu un satiksmi atbildīgās iestādes īsteno ceļu būves un labiekārtošanas plānu, pamatojoties uz prioritāšu sarakstu. Uzlabojamo sekundāro ceļu posmu saraksts ir balstīts uz satiksmes blīvuma rangu, kurā pierobežas posmi vienmēr palikuši prioritārā saraksta beigās mazāka automašīnu skaita dēļ. Šāda nevienlīdzīga konkurence ar reģionālajiem centriem ir radījusi situāciju, ka sliktā infrastruktūra nespēj nodrošināt pārrobežu saskarsmi un mobilitāti. Tomēr Vidzemes reģionālās attīstības plānā2 un Dienvidigaunijas sadarbības memorandā3 ceļu seguma uzlabošana ir uzsvērta kā sociāli ekonomiskās attīstības un mobilitātes priekšnoteikums.Būtiskākie kopīgie izaicinājumi saistībā ar mobilitāti un regulāru pārvietošanos:- Sliktais ceļu stāvoklis pierobežas teritorijā apgrūtina pārrobežu mijiedarbību, tostarp kopīgu pakalpojumu sniegšanu, tūrisma un uzņēmējdarbības attīstību.- Trūkst reģionālo datu par pierobežas teritorijām, lai plānotu un ieviestu viedus sabiedriskos pakalpojumus.- Kopīgu standartu trūkums infrastruktūras būvniecībai, kopīgu rīcības plānu un sabiedrisko pakalpojumu trūkums pārrobežu ceļiem.- Iztrūkstoši ceļu infrastruktūras posmi kavē pārrobežu mobilitāti un satiksmi starp lauku un pilsētu teritorijām.Nepieciešamība pēc kopīgām investīcijām un atziņas no iepriekš gūtās pieredzesPierobežas sekundāro ceļu sakārtošanas izaicinājumu Igaunijas un Latvijas starpvaldību komisija ir apzinājusi jau 2010. gadā.4 Situācija nozīmīgi uzlabojās Igaunijas-Latvijas programmas 2007.-2013. gadam ietvaros, kad tika rekonstruēti 78 km ceļu. Tas izraisīja vispāŗēju pārrobežas mijiedarbības pieaugumu visos līmeņos, piemēram, satiksmes intensitāte ceļa posmā Karksi-Nuia – Sedas upe palielinājās no 369 (2011) līdz 988 (2019) transportlīdzekļiem dienā un Kilingi-Nemme – Mazsalaca no 340 (2013) līdz 850 (2019) transportlīdzekļiem dienā. Pēc iesaistīto pašvaldību domām, pārrobežu ceļu infrastruktūras uzlabojumi ir labāk savienojuši Igaunijas un Latvijas reģionālos centrus un palīdzējuši veicināt mobilitāti, preču plūsmu (piemēram, kokmateriālu), kā arī palielinājuši tūristu skaitu. Tomēr abu valstu ceļu prioritāšu noteikšanas procedūru dēļ laika posmā no 2014. līdz 2020. gadam netika veiktas kopīgas pārrobežu iniciatīvas infrastruktūras uzlabošanai pierobežas teritorijā. Igaunijas un Latvijas pierobežas pašvaldības šo izaicinājumu atkārtoti aktualizēja 2018. gadā. Uz 2020.gadu gan vietējā, gan valsts līmenī tika identificēti seši pārrobežu sadarbībai svarīgi valsts autoceļu posmi: V372/23113 Gaujiena-Lejaskrogs/Taheva-Valga, kas šķērso robežu Valgas apriņķī un Smiltenes pašvaldību, 25189 Varstu-Tagakolga un 25112 Reuge - Vastse-Roosa, 25108 Tsooru-Krabi un 25177 Tsīstre-Misso-Rammuka Veru apriņķī. Paredzēts, ka investīcijas tiks veiktas apvienojumā ar papildus līdzfinansējumu no Igaunijas valsts budžeta. Labāka ceļu infrastruktūra radīs priekšnoteikumus kopīgu publisko pakalpojumu attīstībai vietējā transporta sektorā un nodrošinās daudzveidīgu piekļuvi apdzīvoto vietu centriem, kā arī vietējā un nacionālā mantojuma objektiem pierobežā.4. prioritāte. Labāk savienota programmas teritorija.Programma ir izvēlējusies Politikas mērķi 3 Konkrēto mērķi (turpmāk – Konkrētais mērķis vai KM) (ii), lai novērstu iztrūkstošos posmus ceļu infrastruktūrā un nodrošinātu, ka pilsētas un ciemi pāri robežai ir savienoti. Programma koncentrējas uz ceļa posmu seguma uzlabošanu, ko papildina viedu inovatīvu risinājumu izmēģinājumi labākai savienojamībai un pakalpojumu attīstībai. Šī prioritāte tiks ieviesta 3.Politikas mērķa ietvaros.Daba un bioloģiskā daudzveidībaProgrammas teritorijā ir bagātīga, nepiesārņota dabiska vide ar augstu bioloģisko daudzveidību. Ainava ir daudzveidīga ar mežiem, vairākām upēm un ezeriem, dumbrājiem, pauguriem un ielejām. Baltijas jūras piekraste ir gara, akmeņaina un smilšaina Latvijas pusē un ar daudzām apdzīvotām salām Igaunijas pusē. Daudzveidīgajā Kurzemes piekrastē Latvijā ir atrodami ekoloģiski jutīgi apgabali – kāpu meži, smilšu stāvkrasti, piekrastes purvi, lagūnu ezeri, kā arī piekrastes un iekšzemes kontinentālie smilšu līdzenumi, ko klāj skujkoku meži, un augstienes ar visauglīgāko lauksaimniecības zemi. Piekrastes daļā ir saglabāti unikāli dabas kompleksi un starptautiskas nozīmes aizsargājamie biotopi. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekraste ir vērtīgu jūras biotopu un saimnieciskās darbības zona. Piekrastes ekoloģiski jutīgo situāciju apdraud pieaugošais spiediens no apbūves un tūrisma.Programmas teritorijā ietilpst divi lieli UNESCO atzīti biosfēras rezervāti: Rietumigaunijas arhipelāga biosfēras rezervāts un Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts.Programmas teritorijā atrodas simtiem aizsargājamu teritoriju, tostarp Natura 2000 un Ramsāres teritorijas, kā arī septiņi nacionālie parki. Abu valstu pierobežā ir kopīgas nacionālās bagātības: Natura 2000 aizsargājamās teritorijas, nacionālās aizsargājamās teritorijas, zaļie tīklojumi un ekoloģiskie koridori, upju baseinu zonas un Rīgas jūras līča ekosistēma. Aizsargājamo ainavu apvidi ir teritorijas ar nozīmīgi unikālām un daudzveidīgām ainavām un īpašu skaistumu. Šādu apvidu nolūks ir aizsargāt un saglabāt Latvijai un Igaunijai raksturīgo kultūras vidi un ainavas visā to daudzveidībā, kā arī nodrošināt atpūtai un tūrismam piemērotas vides saglabāšanu un videi draudzīgu apsaimniekošanas metožu izmantošanu.Zemes sadalījuma struktūru programmas teritorijā pārsvarā veido meži, lauksaimniecības zemes un pļavas, aramzeme un lauki. Pilsētu teritoriju un infrastruktūru, piemēram, apbūves un urbāno infrastruktūru, kā arī pilsētu zaļo zonu, sporta un atpūtas objektu aizņemto zemi parasti vairs nevar atgriezt dabai, un šāds process notiek gan Latvijā, gan Igaunijā. Tomēr pilsētu izplešanās pārsvarā ir palielinājusies pilsētu un lielāko apdzīvoto vietu tuvumā. Zemes pārveidošana par mākslīgu segumu, kā arī masveida mežistrāde samazina ekosistēmu potenciālu nodrošināt svarīgus pakalpojumus, piemēram, ūdens līdzsvara regulēšanu un aizsardzību pret plūdiem. Zeme, ko aizņem cilvēka veidotas virsmas un blīva infrastruktūra, arī fragmentē ainavas.Kopīgajām un vērtīgajām ekosistēmām programmas teritorijā ir nepieciešami kopīgi pasākumi aizsardzībai un ekosistēmas pakalpojumu uzlabošanai, lai būtu pieejamas daudzās priekšrocības, ko daba sniedz sabiedrībai. Virszemes ūdeņu ekoloģiskā stāvokļa novērtējumi liecina, ka 61% upju ūdenstilpņu un 67% ezeru ūdenstilpņu Igaunijā ir labā vai augstā ekoloģiskā stāvoklī. Latvijā šie skaitļi ir attiecīgi 20% un 22%. Galvenie faktori ir barības vielu un ķīmiskais piesārņojums, kas izraisa būtisku negatīvu ietekmi, tostarp virszemes ūdeņu un piekrastes ūdeņu eitrofikāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu. Emisija ūdenstilpnēs notiek tieši no punktveida avotiem, pārsvarā no notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, un no difūziem avotiem, piemēram, notece no lauksaimniecības zemes, apsaimniekotiem mežiem. Šie atšķirīgie piesārņojuma avoti rada spiedienu uz kopīgajām ūdenstilpnēm un gruntsūdeņiem un ietekmē to stāvokli abās robežas pusēs. Cilvēku izraisītas darbības, piemēram, lauksaimniecības intensificēšanās un mežizstrāde, rada barības vielu/kaitīgu vielu un cilvēka izraisītu aktivitāšu pieaugumu.Turklāt ekspansīvu un invazīvu svešzemju sugu izplatīšanās apdraud ekosistēmas pakalpojumus un izraisa bioloģiskās daudzveidības zudumu.Abās valstīs pastāv atšķirības līdzīgu zaļās infrastruktūras elementu aizsardzības un lietošanas nosacījumu noteikšanā teritorijas plānojumos. Zaļās infrastruktūras darbība, īpaši pierobežas teritorijās, ir apdraudēta, jo plānošanas teritorijas nav saderīgas. Ir nepieciešams saskaņots zinātniskais pamatojums zemes izmantošanas plānošanas lēmumiem no bioloģiskās daudzveidības viedokļa.Būtiskākie kopīgie izaicinājumi saistībā ar dabu un bioloģisko daudzveidību:- neapmierinošs ūdenstilpņu un piekrastes ūdeņu stāvoklis barības vielu pārslodzes rezultātā;- bioloģiskās daudzveidības zudums piesārņojuma dēļ, slikti koordinēta (kopēju) resursu pārvaldība;- vienotas pieejas trūkums zaļo tīklojumu pārvaldībā un ilgtspējas nodrošināšanā;- ekosistēmas pakalpojumu kvalitātes kritums, it īpaši biotopu atbalsta un kultūras pakalpojumu, piemēram, atpūtas iespēju, nodrošināšanas ziņā.Nepieciešamība pēc kopīgām investīcijām un atziņas no iepriekš gūtās pieredzesAbas valstis pagātnē ir sadarbojušās divu kopīgu ūdenstilpņu – Gaujas/Koivas upes baseina un Rīgas jūras līča – pārvaldībā. 2015. gadā tika izstrādāti trīs izmēģinājuma teritorijas plāni Pērnavas līcim un Latvijas rietumu piekrastei. 2014.-2020. gadā tika īstenoti seši projekti dažādu ar piesārņojumu un kopīgu glābšanu saistītu jautājumu risināšanai. Sadarbības iestādes ziņoja par jauniegūtām zināšanām un zinātniskiem atklājumiem savās nozarēs. Ar virszemes ūdeņos saistītie projekti ir nesuši daudz ieguvumu kopīgajām ūdenstilpnēm, sākot ar drošību jūrā, līdz kopīgi izstrādātām pārvaldības sistēmām. Piemēram, projekta GURINIMAS ietvaros izstrādātā integrētā slāpekļa pārvaldības sistēma ietvēra tautsaimniecības mēroga slāpekļa cikla inventarizāciju un Rīgas jūras līča sateces baseina vietu noteikšana, kurās nepieciešama rīcība. Tā sniedz saskaņotu īstenojamo ietvaru, balstoties uz esošajiem upju baseinu pārvaldības plāniem, jūras stratēģijām un spēkā esošajiem divpusējiem un reģionālajiem sadarbības līgumiem.3. prioritāte. Ilgtspējīga un noturīga programmas teritorijaProgrammas mērķis ir programmas teritorijā esošo kopīgo dabas resursu stāvokļa un piekļuves tiem uzlabošana. Programmas mērķis ir īstenot izmēģinājuma aktivitātes un praktiskus risinājumus piesārņojuma samazināšanai. Abu valstu institūciju kopīga rīcība ir nepieciešama, lai nodrošinātu ekosistēmas pakalpojumu kvalitāti, koncentrējoties uz piesārņojuma mazināšanu un cīņu pret bioloģiskās daudzveidības zudumu. Šīs prioritātes ietvaros visām investīcijām ir jābūt koncentrētām NUTS 3 pierobežas reģionos Vidzemē, Kurzemē, Pierīgā, Rietumigaunijā un Dienvidigaunijā. Valsts sektora un NVO institūcijas no Rīgas un Tallinas projektos var piedalīties kā partneri, nododot tālāk galvaspilsētu zinātību un labāko praksi, lai zināšanas nonāktu arī pierobežas reģionos. Saskaņā ar šo Politikas mērķi programma veicina bioloģiskās daudzveidības pasākumu iekļaušanu Savienības politikā un vispārējo mērķu sasniegšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2021. gada 24. jūnija Regulas (ES) Nr. 2021/1060 ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu, zvejniecības un akvakultūras fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma, migrācijas un integrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Finansiāla atbalsta instrumentu robežu pārvaldībai un vīzu politikai (turpmāk – Kopīgu noteikumu regula vai KNR) 11. apsvērumu. Šī prioritāte tiks ieviesta Politikas mērķa 2 ietvaros.Digitālā sabiedrībaSaskaņā ar 2020.gada Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksu (DESI), Igaunijai un Latvijai ir labi rādītāji digitālās konkurētspējas reitingā.Latvijā ir plaši pieejams ātrs un ultraātrs fiksētais un mobilais platjoslas internets - 93% pret ES vidējo 86% -, kā arī pastiprināta e-pārvaldes pakalpojumu izmantošana. Tomēr gandrīz pusei iedzīvotāju joprojām trūkst pamata digitālo prasmju, un informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (turpmāk - IKT) speciālistu pieejamība atpaliek no aizvien pieaugošā pieprasījuma darba tirgū. Neskatoties uz IKT absolventu skaita pieaugumu un saistītajiem politikas pasākumiem, ir nepieciešama papildu motivācija mūžizglītībai, plašākai informētībai par digitālo prasmju nozīmi darba tirgū un uzņēmumu iedrošināšana ieguldīt šajās prasmēs. Augstāks digitālo prasmju līmenis ir svarīgs elements, kas padara darba tirgu iekļaujošāku un vienlaicīgi arī palielina biznesa produktivitāti.Igaunijā e-pakalpojumu izmantošana ir nemainīgi augsta, fiksētie sakari kopš 2017. gada ir uzlabojušies. Ultraātra platjoslas interneta pieejamība Igaunijā pārsniedz ES vidējo līmeni. Būtiskākais izaicinājums Igaunijas un Latvijas ekonomikā ir uzņēmumu digitalizācija, kuri vēl pilnībā neizmanto digitālo tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, kā arī digitālo tehnoloģiju integrācija kopumā. Digitālās prasmes un nepārtraukts interneta pārklājums lauku apvidos ir vissvarīgākie uzņēmējdarbības attīstībai. 2020. gadā 62% Igaunijas un 43% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 16 līdz 74 gadiem digitālās prasmes bija vismaz pamata līmenī. Tomēr joprojām ir nepieciešamas investīcijas, jo prasmju trūkums un neatbilstība ir starp galvenajiem šķēršļiem biznesa investīcijām. Lai iedzīvotāji varētu būt sociāli un ekonomiski aktīvi ilgāk ("sirmgalvju ekonomika"), arvien svarīgākas kļūst digitālās prasmes un uzņēmumu digitalizācijas iespējas.Pasākumi šīs jomas attīstībai ir paredzēti 2. un 5. prioritātē.Ekonomika un uzņēmējdarbība2019. gadā Igaunijas iekšzemes kopprodukts (turpmāk - IKP) pašreizējās cenās bija 28 miljardi eiro, no kuriem 18 miljardi (65%) nāk no Harju apriņķa Ziemeļigaunijā, tostarp 15 miljardi no Tallinas. Programmas teritorijā esošie apriņķi būtiski atpaliek – Tartu daļa ir 11%, bet mazākā daļa ar mazāku par 1% ir Hījumā un Pelvas apriņķos. Pēdējo gadu laikā atšķirība starp Harju apriņķi un pārējo valsti ir sākusi mazināties (2019).Salīdzinājumā ar Igaunijas vidējo rādītāju, IKP uz vienu iedzīvotāju bija 91% Tartu un 67% Sāremā apriņķī. Viszemākais IKP uz vienu iedzīvotāju bija Pelvas apriņķī – 39% no Igaunijas vidējā. Vairākos apriņķos IKP uz vienu iedzīvotāju pēdējo gadu laikā ir sācis pietuvoties Igaunijas vidējam rādītājam. Īpaši jāizceļ Hījumā, Jegevas un Tartu apriņķi.Latvijas IKP bija 30,5 miljardi eiro (2019. g.): Rīga un Pierīga kopā veidoja 69%, Kurzeme 9% un Vidzeme 6% (2018. g.). Pastāv būtiskas ekonomiskās atšķirības starp reģioniem, un IKP uz vienu iedzīvotāju starpība starp galvaspilsētu Rīgu un Vidzemi ir vairāk nekā divkārša. IKP pa nozarēm: 3,9% no lauksaimniecības, 22,4% no ražošanas un 73,7% no pakalpojumiem.Dienvidigaunijas un Ziemeļlatvijas uzņēmumu lielāko daļu veido mazie uzņēmumi. No Igaunijas uzņēmumu kopējā skaita (133 784, 2019.gadā), 31% atrodas programmas teritorijā, no tiem lielākā daļa Tartu (10%) un Pērnavas (6%) apriņķos. 98% uzņēmumu strādā mazāk par 50 cilvēkiem; vairums no tiem ir mikrouzņēmumi ar 1-9 darbiniekiem. Situācija uzņēmumu lieluma ziņā Latvijā ir līdzīga (2018. g.): 99% no kopumā 174 792 uzņēmumiem ir mazie uzņēmumi. 74% no visiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (turpmāk - MVU) programmas teritorijas Latvijas pusē atrodas Rīgā un Pierīgā, 22% Vidzemē un 12% Kurzemē.Lielākā daļa no uzņēmumiem abās valstīs darbojas ražošanas, profesionālo pakalpojumu, zinātnes un tehnikas nozarēs, būvniecībā, vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā.Nozīmīgākie ar uzņēmējdarbības attīstību saistītie reģionālie izaicinājumi abās valstīs ir būtiskās un augošās atšķirības uzņēmējdarbības aktivitātē. Igaunijā pastāv aptuveni trīskārša atšķirība starp apriņķu IKP uz vienu iedzīvotāju, pieaugoša atalgojuma atšķirība starp reģioniem un uzņēmumu produktivitātes atšķirības.Rīgas reģions un Rīgas pilsēta izceļas ar vislielāko pienesumu valsts kopējās pievienotās vērtības radīšanā, darbaspēka, ekonomikas, radošo nozaru, zinātnes un inovāciju iestāžu koncentrāciju. Tās varētu sniegt atbalstu un stimulu inovācijām, sadarbojoties ar uzņēmumiem un organizācijām citos programmas teritorijas reģionos.Vidzemē tiek veidotas stratēģiski nozīmīgas attīstības zonas, un lai uzlabotu inovāciju vidi galvenā uzmanība tiek vērsta uz sadarbību un "triple helix" jeb trīskāršās spirāles mijiedarbību bioekonomikas, mehatronikas, IKT, automatizācijas un citās jomās. Latvijas Pārtikas bioekonomikas klasteris, Gaujas Nacionālā parka tūrisma klasteris, Latvijas Koka būvniecības klasteris un Latvijas IT klasteris atrodas reģionā vai arī ir spēcīgi pārstāvēti ar reģiona biedriem. Arī tādas reģionā esošās institūcijas kā Vidzemes Augstskola un Rīgas Tehniskās Universitātes Cēsu filiāle, Vides risinājumu institūts un Agroresursu un ekonomikas institūts sniedz pētniecības un izstrādes atbalstu dažādās jomās mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Augstās dabas resursu (mežu, lauksaimniecības zemes) dēļ viskonkurētspējīgākās ekonomikas nozares ir lauksaimniecība un mežsaimniecība, kam seko pārstrādes rūpniecība un pārtikas ražošana.Lielākie ekonomikas centri Kurzemē ir Ventspils un Liepāja. Kurzemes ekonomikas struktūras pamatā pārsvarā ir izejmateriāli un ģeogrāfiskās atrašanās vietas un pakalpojumu ar zemu pievienoto vērtību priekšrocības. Ekonomikas struktūras (iekšzemes kopprodukta) ziņā reģions izceļas ar lielāku ražošanas un transporta īpatsvaru. Visvairāk ekonomiski aktīvo uzņēmumu darbojas lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarēs. Reģionam ir vietējo resursu, piemēram, māla, kvarca smilts, smilšgrants, kaļķakmens, kūdras un sapropeļa, izmantošanas potenciāls, un pašlaik šie resursi ir salīdzinoši nepilnīgi izmantoti. Vienlaikus tiek maz izmantoti lieli koksnes resursi. Kurzemes produktivitāte atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa, kas savukārt ietekmē reģiona konkurētspēju darbaspēka piesaistē. Kurzemes reģionā ir kopā 15 zinātniskās pētniecības centri ar dažādām specializācijām, piemēram, Ventspils Augsto tehnoloģiju parks, kas nodrošina visu nepieciešamo infrastruktūru un atbalsta pakalpojumus moderno nozaru uzņēmumu attīstībai. Reģiona augstskolas nodrošina samērā plašu pētniecības institūciju specializācijas daudzveidībuDienvidigaunijā un Rietumigaunijā ir ļoti daudzveidīga ekonomika ar dažādām potenciālās izaugsmes nozarēm: biotehnoloģija un medicīna, IKT, ar etnogrāfisko kultūru saistīta (radošā) uzņēmējdarbība, veselības un dabas produktu izstrāde un ražošana, mežsaimniecība un kokapstrāde, lauku un atpūtas tūrisms, akvakultūra un zivsaimniecība. Būtiskākie izaicinājumi, tostarp Tartu un Pērnavai, ir zemā produktivitāte un pievienotā vērtība un nepietiekamas investīcijas.Tartu un Rīga joprojām ir galvenie uz zināšanām balstītas ekonomikas virzītājspēki. Pētniecības un izstrādes komponentam un augstai darbaspēka kvalifikācijai ir pozitīva ietekme uz produktivitāti, un ir svarīgi nodrošināt uzņēmumiem piekļuvi šiem resursiem. Zinātnē balstītu izstrādi joprojām nodrošina augstskolas, bet pastāv arī vairāki reģionālie kompetences un attīstības centri un nozaru klasteri (piemēram, Valmierā un Veru), kas var sniegt atbalstu inovācijām un attīstībai. Igaunija ir veikusi būtiskas investīcijas, lai izveidotu priekšnosacījumus inovāciju atbalstam ārpus Tallinas un Tartu ar reģionālās atbalsta struktūras palīdzību: Dienvidigaunijā atrodas PlantValor – veselības un dabas produktu kompetences centrs, Tsenter – kokapstrādes un mēbeļu ražošanas kompetences centrs, BioCC – biotehnoloģiju kompetences centrs. Hāpsalu un Sāremā (Rietumigaunijā) darbojas Veselības veicināšanas un rehabilitācijas izcilības centrs un Sīko amatnieku kompetences centrs.Runājot par viedo specializāciju, līdzīga izaugsme abās valstīs ir vērojama informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, materiālu tehnoloģiju un biotehnoloģiju jomās. Latvijā bioekonomika ir noteikta kā viena no nacionālajām viedās specializācijas jomām, un Vidzemē tai ir spēcīga kompetence. Tā kā vienā nozarē ir maz specializētu uzņēmumu, sadarbības tīkla iespējas vienā valstī var būt ierobežotas, un uzņēmumi un pētnieki meklē partnerus ārzemēs.Kopumā mazo uzņēmumu produktu izstrādes un inovāciju kapacitāte ir pieticīga un piekļuve pētniecības un izstrādes resursiem ierobežota; līdz ar to ir liels potenciāls sadarbībai ar mērķi izstrādāt un izmēģināt idejas un prototipus.Latvijā un Igaunijā ir maz uzņēmumu, kas darbojas saskaņā ar aprites ekonomikas uzņēmējdarbības modeli. Tomēr uzņēmumiem, kas īpaši pievēršas aprites modeļa preču un pakalpojumu izstrādei, var būt izteiktas priekšrocības salīdzinājumā ar lineāriem uzņēmumiem, un tāpēc tie var būt ļoti sekmīgi. Jauna uzņēmējdarbības modeļa ieviešana nav atkarīga tikai no ražošanas – liela nozīme ir arī patērētāju uzvedībai.Pārejai no lineārās ekonomikas uz aprites ekonomiku ir nepieciešama gan izpratne un pieprasījums no patērētājiem, gan līdzekļi un motivācija no ražotāju un uzņēmēju puses. Būtiskākie Latvijā apzinātie šķēršļi ekoloģisko inovāciju un aprites ekonomikas attīstībai ir nepietiekama motivācija un uzņēmumiem pieejamo resursu trūkums. Problēma ir arī sabiedrības izpratne par ilgtspējīga patēriņa un ražošanas jautājumiem. Atbalsts uzņēmumiem, kas ievieš aprites ekonomikas modeļus un risinājumus, ir ļoti zems finansējuma un zināšanu ziņā.Būtiskākie kopīgie izaicinājumi saistībā ar ekonomiku un uzņēmējdarbību:- inovāciju un izaugsmes atpalicība lauku apvidos;- zemas iespējas mazajiem uzņēmumiem un mikrouzņēmumiem piekļūt/izmantot zināšanu pārneses un inovāciju iespējām un infrastruktūrai;- izteikti zema lauku reģionu uzņēmumu produktu un pakalpojumu pievienotā vērtība.Nepieciešamība pēc kopīgām investīcijām un atziņas no iepriekš gūtās pieredzesMVU programmas teritorijā ir liels potenciāls gūt priekšrocības no sadarbības inovāciju un izaugsmes jomā. Līdz šim programma ir sekmīgi atbalstījusi kopīgu produktu un pakalpojumu izstrādi un kopīgu mārketingu, kas veido labu pamatu vēl ambiciozāku mērķu izvirzīšanai. 2017.-2020. gadā izstrādāto produktu raksturs liecina, ka daudzos MVU jau notiek inovācijas un pētniecības un izstrādes izmantošana. Laikā no 2017. līdz 2020. gadam programmā piedalījās divi no pieciem Igaunijas kompetences centriem: Pārtikas un fermentācijas tehnoloģiju centrs – pētniecības un izstrādes uzņēmums, kas plaši izmanto modernas analītiskās metodes, sistēmu bioloģijas un sintētiskās bioloģijas principus ar mērķi izstrādāt un ieviest inovatīvas pārtikas un fermentācijas tehnoloģijas, un BioCC – bioloģiskās kompetences centrs ar specializāciju funkcionālās pārtikas jomā. No 2014. līdz 2020. gadam programmā piedalījās 72 MVU: 39 no Latvijas, tostarp 22 no Rīgas, četri no Pierīgas, astoņi no Vidzemes un pieci no Kurzemes, un 33 no Igaunijas, tostarp 23 no Tartu, seši no Rietumigaunijas un pa vienam no Viljandi, Veru, Valgas un Jegevas. Ir skaidrs, ka galvenie pārrobežu sadarbības virzītājspēki ir Tartu un Rīga. Mikrouzņēmumiem pierobežas teritorijās lauku apvidos patstāvīga pārrobežu sadarbība ar nolūku ieiet ārzemju tirgū, izstrādāt produktus/pakalpojumus vai ieviest inovācijas paliek nesasniedzams mērķis. Tomēr šādu uzņēmumu pieredze biznesa atbalsta organizāciju (piemēram, 2014.-2020.gada perioda projektos: CoopLocal, Wood and Furniture, DELBI2) paspārnē ir ļoti pozitīva. Attīstības pasākumi kombinētas partnerības ietvaros ar kompetences un attīstības centriem, uzņēmēju asociācijām, zinātnes parkiem, pašvaldībām un augstskolām ir paaugstinājuši interesi par tirgu meklēšanu, jaunām zināšanām un kontaktiem kaimiņvalstī. Jaunajiem un jau pieredzējušiem uzņēmumiem visnoderīgākie bija projekti ar konkrēti izvirzītiem mērķiem kādā ekonomikas nozarē, savukārt projekti vispārējā uzņēmējdarbības noskaņojuma stiprināšanai un biznesa ideju ģenerēšanai nesa mazāk taustāmas/ilgtspējīgas priekšrocības.MVU, kuriem ir iespējas un resursi produktu izstrādei, ieguvumi no sadarbības bija izaugsme, darba vietu radīšana, ātrāks izstrādes process, inovācijas un efektīvs mārketings.Programma ir izvērtējusi riskus un faktorus, kas var ietekmēt programmas atbalstāmo uzņēmumu spēju sasniegt rezultātus ilgtermiņā. Pamatojoties uz veiksmīgo 2014.–2020. gada programmas praksi, MVU, saskaņā ar šo Politikas mērķi, kā tiešo dotāciju saņēmēji tiek rūpīgi vērtēti atbilstoši ekonomiskiem kritērijiem (finanšu stabilitātes rādītāji, darbības joma utt.).2. prioritāte. Kopīgi un viedi augoši uzņēmumiProgrammas mērķis ir atbalstīt programmas teritorijā esošo MVU izaugsmi, palīdzot tiem ieviest inovācijas, kā arī viedo un zaļo transformāciju, izmantojot pārrobežu biznesa kopienā izveidotos sadarbības tīklus un sakarus. Ir maksimāli jāizmanto institūciju MVU atbalsta mehānisms un esošie pārrobežu kontakti programmas teritorijā, lai padarītu mazajiem uzņēmumiem nepieciešamos stimulus pieejamākus. Programma neorientējas tikai uz kādu konkrētu tautsaimniecības nozari, tostarp viedās specializācijas jomām. Programmas mērķis ir atbalstīt digitalizāciju, automatizāciju, zināšanu pārnesi pārrobežu sadarbībā starp MVU un/vai starpnozaru sadarbībā (piemēram, zināšanu pārnese pāri robežai). Inovācijas ir svarīgs konkurētspējas un ekonomiskās izaugsmes veicinātājs. Ar terminu "inovācijas" saprot atvērtas inovācijas, izmantojot sadarbības tīklus, klasterus, kompetences centrus un sadarbību ar citiem MVU zināšanu pārnesei esošo produktu, pakalpojumu un procesu uzlabošanai vai jaunu izveidei, lai gūtu panākumus, konkurētu un izceltos tirgū. Papildus ir atbalstāmas atvērtas starpnozaru inovācijas – piemēram, tūrisms un radošās nozares, kokapstrāde un tekstils u.c.Visām plānotajām darbībām, tostarp mentoringam un apmācībai, būtu jāveicina izmaiņas iesaistītajos MVU, kas veicina izaugsmi. Apmācību apvienošana ar investīcijām produktu izstrādē un jaunās tehnoloģijās ir efektīvs veids, kā nodrošināt mazajiem uzņēmumiem nepieciešamo paātrinājumu/jaudas palielināšanu.Mērķis ir radīt uzņēmumiem pievienoto vērtību dažādās elastīgās partnerībās, kas ir piemērotas MVU ar lielāku kapacitāti, bet arī mikrouzņēmumiem, kas meklē iespējas paaugstināt savu konkurētspēju, kas ir raksturīgi programmas teritorijai ārpus lielākajiem biznesa centriem. Partneri no Rīgas un Tallinas pilsētām nedrīkst būt vienīgie partneri no Latvijas un Igaunijas 2.prioritātes projektos, un projektiem, kuros piedalās partneri no galvaspilsētām, ir jāveicina programmas NUTS 3 pierobežas reģionu (Vidzemes, Kurzemes, Pierīgas, Rietumigaunijas un Dienvidigaunijas) attīstība. Aprīkojuma iegāde, ko veic partneri no Rīgas un Tallinas, projektu ietvaros ir iespējama tikai labi pamatotos gadījumos ar skaidru ieguvumu pārējai partnerībai, ko pārstāv pierobežas reģioni (piemēram, tehnoloģiju nodošanas nolūkā vai inovācijas stimulēšanai ražošanā). Rīgas un Tallinas partneru kopējais budžets kopā Politikas mērķa 1 ietvaros nedrīkst pārsniegt 20% no 2.prioritātes kopējā piešķirtā budžeta. Šī prioritāte tiks ieviesta Politikas mērķa 1 ietvaros.TūrismsProgrammas teritorijā ir daudzveidīgas bagātības, ko ir vērts redzēt un iepazīt tuvāk. Ārvalstu viesi Latvijā un Igaunijā pārsvarā ierodas no kaimiņvalstīm, Vācijas un Apvienotās Karalistes. Papildus biznesa komandējumiem un konferencēm paredzētiem pakalpojumiem programmas teritorijā ir plašs tūrisma piedāvājums, kas orientēts uz dabu, kultūras un jūrniecības mantojumu, vietējo gastronomiju un atpūtu. Kopīgajā piekrastē ārpus pilsētām var iepazīt vēsturiskos zvejnieku ciematus, Hījumā, Roņu un Vormsi salu un Noarootsi pussalas zviedru kultūru, lībiešus Vidzemē, Kurzemē un Dienvidigaunijā, Suitu kultūrtelpu Kurzemē, Kihnu kultūrtelpu Kihnu salā un Setu kultūrtelpu Dienvidaustrumigaunijā Suitu kultūrtelpa ir iekļauta Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā, bet setu lēlo dziedāšana un Kihnu kultūrtelpa ir iekļautas Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.Tūrisma īpatsvars Igaunijas un Latvijas ekonomikā ir zems, taču pieaug, 2018. gadā sasniedzot 8% no IKP Igaunijā un 8,3% Latvijā. 2019. gadā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem abās valstīs pieauga ārvalstu tūristu skaits. Vairums no ārvalstu tūristiem nakšņoja Tallinā (64%), bet programmas teritorijā aptuveni 20%, puse no tiem Tartu un Pērnavā. Arī Latvijā pārliecinošs vairākums vietējo un ārvalstu tūristu palika galvaspilsētā un Pierīgā.2020. gadā Covid-19 pandēmijas krīzes dēļ abās valstīs būtiski samazinājās vietējo un ārvalstu apmeklētāju skaits un naktsmītņu, ēdināšanas uzņēmumu, ceļojumu aģentūru un tūrisma operatoru apgrozījums un darbavietu skaits. Nakšņošanas kritums ir bijis mazāks reģionos ārpus galvaspilsētām. Ir paredzams, ka nozare pakāpeniski atkopsies, un programma var palīdzēt ar jaunu produktu izstrādi un papildu vērtības radīšanu jau esošajiem, tā atbalstot darbavietu atjaunošanu un izveidi tūrisma nozarē. Pārrobežu tūrisma produkti – maršruti un objekti – pārsvarā atrodas ārpus galvaspilsētām un lielajiem pilsētu centriem. Nozares darba vietu un esošo produktu saglabāšanai reģionos, kā programmas teritorijā esošo tūrisma piedāvājumu pamanāmības un konkurētspējas uzlabošanai ir nepieciešami kopīgi pasākumi.Līdzšinējā sadarbība ir vainagojusies ar ļoti labiem rezultātiem uz pārrobežu mantojumu balstītu tūrisma produktu izstrādē, jo apstākļi un iespējas programmas teritorijā ir līdzīgas. Sadarbībai ir liels potenciāls radīt pievienoto vērtību piedāvājumam un piesaistīt vairāk apmeklētāju. Vienota problēma, kas nav sistemātiski risināta abās valstīs, ir fiziskās vides, pakalpojumu kā arī informācijas pieejamība. Pieejamībai ir plašāka nozīme, nevis tikai cilvēku ar invaliditāti vajadzības. Izstrādājot un piedāvājot produktus, līdztekus šo cilvēku vajadzībām ir jāņem vērā arī daudzu citu grupu, piemēram, bērnu, mazu bērnu vecāku, senioru un cilvēku ar īslaicīgiem veselības traucējumiem, vajadzības. Pašreizējie pārrobežu zīmoli un produkti (attīstīti no 2010.-2022.gadam) sniedz labu pamatu tālākām iniciatīvām, lai paaugstinātu pakalpojumu sniedzēju konkurētspēju tūrisma maršrutos un to tuvumā un pilnveidotajos apskates objektos.Būtiskākie kopīgie izaicinājumi saistībā ar tūrismu:- tūrisma pakalpojumi un iespējas nav vienlīdzīgi pieejamas visām sabiedrības grupām;- tūrisma produktu un pakalpojumu izpildījumam pietrūkst sociālās iekļaušanas aspekta;- zema konkurētspēja un produktu un pakalpojumu pievienotā vērtība.Nepieciešamība pēc kopīgām investīcijām un atziņas no iepriekš gūtās pieredzesProgrammas teritorijā ir bagātīgs un daudzveidīgs tūrisma potenciāls un piedāvājums, kas sadarbības rezultātā pēdējo gadu laikā ir ievērojami attīstīts. Tūrisma attīstītāji un organizācijas ir izveidojušas vairākus pārrobežu produktus, tīklus un zīmolus, kas ir pamanāmi un efektīvi piesaista apmeklētājus. Tomēr šos piedāvājumus veido dažādas iesaistītās puses, un tām arvien vairāk ir jāuzlabo savi pakalpojumi un jārada tiem pievienotā vērtība, lai nostiprinātu iekaroto pozīciju un konkurētspēju. Daudzi no uzņēmumiem, kuru pakalpojumi ir neatņemama tūrisma pieredzes un klienta ceļojuma sastāvdaļa, nereti ir ļoti nelieli, "dzīvesveida" uzņēmumi, kuriem ir mērķis nodrošināt savu pastāvēšanu, bet vienlaikus nav kapacitātes un motivācijas attīstīties un augt. Izveidotie pārrobežu tīkli, zīmoli un piedāvājumi ir labs pamats konkurētspējīgu tūrisma produktu un pakalpojumu izstrādei ar augstāku pievienoto vērtību un (sociālo) inovāciju elementu. Sociālās inovācijas ir jauna sociālā prakse, kuras mērķis ir apmierināt sociālās vajadzības labāk nekā esošie risinājumi. Paredzams, ka projekta partneri izmantos šo praksi, izstrādājot un uzlabojot produktus un pakalpojumus. Sadarbība piedāvā pakalpojumu sniedzējiem piekļuvi resursiem – zināšanām, sadarbības tīkliem, kas ļauj paaugstināt konkurētspēju. Programmas mērķis ir atbalstīt tūrisma produktu un pakalpojumu izstrādi un mārketingu, kas, savukārt, radītu pievienoto vērtību esošajiem kopīgi izveidotajiem pārrobežu piedāvājumiem un zīmoliem un veicinātu nozares sadarbības uzņēmumu izaugsmi un inovācijas. Divpusēja sadarbība un mazas MVU partnerības tiek atbalstītas saskaņā ar Politikas mērķi 1, nododot zināšanas un atbalstot inovācijas. Paredzams, ka saskaņā ar šo Politikas mērķi partnerībām būs plašs ģeogrāfiskais pārklājums un inovatīvi risinājumi, tostarp zaļie un digitālie, radīs pievienoto vērtību pārrobežu tūrisma zīmoliem, produktiem un pakalpojumiem.Pieejamība tūrisma objektiem, produktiem un pakalpojumiem tiks nodrošināta plašākām sabiedrības mērķgrupām, ne tikai cilvēkiem ar invaliditāti, tāpēc kopīgas investīcijas pieejamībā būtiski veicinātu sociālo iekļaušanu.Tālāko pārrobežas aktivitāšu pamatā ir pārrobežu maršruti un zīmoli ar mantojuma tematiku (militāro, industriālo, kulināro, pārgājienu, velotūrisma, aktīvā ūdens tūrisma, dārzkopības, kultūras), kas izstrādāti 2007.-2020. gadā. Atbalstītajos pasākumos ir jāievieš produkta vai pakalpojuma pieejamības uzlabošana jau eksistējošos produktos. Tiek atbalstīta arī jaunu, uz mantojumu balstītu produktu un pakalpojumu izstrāde. Mārketings ir jāorientē uz specifisku un/vai jaunu tirgu un klientu segmentu, un ir mērķtiecīgi jādomā par viņu vēlmēm/vajadzībām. Ir sagaidāms vairāk individuāli veidotu risinājumu un specifisku pieeju. Attīstības pasākumiem, vienlaikus identificējot sinerģijas starp pašreizējās programmas laikā radītajiem tūrisma produktiem, vajadzētu novērst nepilnības (piemēram, tematiskās, teritoriālās), ciešāk savienojot dažādos piedāvājumus un pakalpojumu sniedzējus.5. prioritāte. Pieejamāka un ilgtspējīgāka pārrobežu tūrisma pieredze.Programmas mērķis ir attīstīt pievilcīgus, ilgtspējīgus, pamanāmus un visām sabiedrības grupām pieejamus tūrisma produktus. Tiek sagaidīta jaunu produktu izstrāde un esošo uzlabošana, ko papildina gudrs un mērķtiecīgs mārketings. Šīs prioritātes ietvaros visas investīcijas jākoncentrē NUTS 3 pierobežas reģionos Vidzemē, Kurzemē, Pierīgā, Rietumigaunijā un Dienvidigaunijā. Rīgas un Tallinas publiskā sektora institūcijas un NVO var piedalīties projektos kā partneri, nododot tālāk galvaspilsētu zinātību un labāko praksi, lai zināšanas nonāktu arī pierobežas reģionos. Šī prioritāte tiks ieviesta Politikas mērķa 4 ietvaros.Papildināmība un sinerģijas ar citiem atbalsta veidiemProgrammā ir identificētas iespējamās sinerģijas un papildināmība ar citām valsts un ES programmām. Nacionālās atbalsta shēmas ar līdzīgām aktivitātēm var radīt sinerģiju un atbalstīt programmas mērķu sasniegšanu. Programmas teritorija ģeogrāfiski pārklājas ar Centrālā Baltijas jūras reģiona, Baltijas jūras reģiona, Igaunijas-Krievijas un Latvijas-Krievijas programmām, un tādējādi koordinācijas pasākumi ir vērsti uz aktivitātēm saskaņā ar noteiktiem konkrētiem mērķiem: Politikas mērķis 1/Konkrētais mērķis (iii), Politikas mērķis 2/ Konkrētais mērķis (vii), Politikas mērķis 3/ Konkrētais mērķis (ii), Politikas mērķis 4/ Konkrētais mērķis (vi) un Interreg Konkrētais mērķis 1 pasākums (iii). Tomēr, tā kā Konkrēto mērķu fokuss dažādās programmās ir atšķirīgs, programmu iestādes un uzraudzības komiteja nodrošina, ka projekti tiek finansēti no vispiemērotākās programmas un tiek novērsts dubultās finansēšanas risks. Latvijā nacionālā apakškomiteja, kurā ir pārstāvji no ministrijām, reģioniem un NVO, ir iesaistīta nacionālās pozīcijas veidošanā par projektu atbilstību un konsultē nacionālo atbildīgo iestādi par iespējamo pārklāšanās risku ar citām nacionālajām vai starptautiskajām programmām. Igaunijā koordināciju nodrošina nozaru ministriju pārstāvji Uzraudzības komitejā. Papildus notiek konsultācijas ar citu attiecīgo nozaru ministriju un iestāžu speciālistiem. Dubultā finansējuma risks tiek mazināts, pārbaudot pretendentus un projektus pieejamajās datu bāzēs (abās valstīs) un pamatojoties uz pretendentu sniegto informāciju pēc projekta iesniegšanas. Projektu konkursu un pieteikumu iesniegšanas laikā Kopīgais sekretariāts pretendentiem liek apzināties finansējuma un programmas būtiskumu un piemērotības nozīmi.ES stratēģija Baltijas jūras reģionam (turpmāk - ESSBJR).ESSBJR ir makroreģionāla stratēģija Eiropā un ir reģiona galvenā pārvaldības paradigma Baltijas jūras reģiona kopīgo jautājumu risināšanai. ESSBJR un Interreg programmas apzina kopīgas vajadzības, problēmas un iespējas, ko var pilnībā izmantot, tikai veidojot un nostiprinot sadarbību, kas sniedzas pāri robežām, nozarēm un pārvaldības līmeņiem. ESSBJR kopā ar Interreg programmām ievieš koordinētas darbības, stiprina savstarpējos kontaktus un turpina veidot interaktīvu dialogu.Programmas uzmanības centrā ir noteikts skaits ESSBJR politikas jomu, kurās efektīva pārrobežu sadarbība rada pievienoto vērtību vietējai, valsts un reģionālajai politikai un aptver visbūtiskākos Igaunijas-Latvijas pierobežas elementus. Igaunijas-Latvijas programmas ieguldījums ESSBJR vispārīgo mērķu sasniegšanā:"Glābt jūru", sekojošos apakšmērķos:• Tīrs ūdens jūrā.• Bagātīga un veselīga dzīvā daba."Apvienot reģionu" sekojošos apakšmērķos:• Labi apstākļi transportam.• Reģiona cilvēku apvienošana."Celt labklājību", sekojošos apakšmērķos:• Baltijas jūras reģiona konkurētspējas paaugstināšana globālā mērogāIzglītības, zināšanu nodošanas un nodarbinātības, tostarp pārejas no izglītības uz darba tirgu ieguldījums politikas jomā Izglītība būs horizontālā līmenī.Projekti tiek mudināti sazināties ar nacionālajiem koordinatoriem, noteikt ieguldījumu un sadarboties ESSBJR ietvaros. Visi Politikas mērķa 2 un Politikas mērķa 4 projekti ir identificēti kā ieguldījums ESSBJR, un sadarbība stratēģijas ietvaros projekta partneriem ir obligāta. Attiecībā uz visiem pārējiem projektiem ieguldījums ESSBJR tiek novērtēts katrā gadījumā atsevišķi, izmantojot informāciju programmas elektroniskajā uzraudzības sistēmā "Jems" (turpmāk – Jems), lai noteiktu ieguldījumu vai nu projektu pieteikumu vērtēšanas laikā vai projektu atskaitīšanās posmā. Programmas līmenī Vadošā iestāde un Kopīgais sekretariāts ir atvērti sadarbībai un informācijas apmaiņai ar citām programmām un politikas jomas koordinatoriem.Politikas mērķis 1 koncentrējas uz MVU izaugsmes un konkurētspējas veicināšanu. Darbavietu radīšana MVU atbalsta uzņēmējus, stimulē uzņēmējdarbības izaugsmi un sniedz ieguldījumu ESSBJR mērķa "Celt labklājību", apakšmērķa "Baltijas jūras reģiona konkurētspējas paaugstināšana globālā mērogā" ietvaros. Tā koncentrējas uz sadarbības palielināšanu starp pētniecības iestādēm, MVU un valsts sektoru, lai stimulētu inovācijas un uzņēmējdarbību. Starptautisku inovācijas tīklu un klasteru izveidošana un turpmāka stiprināšana, atbalsts internacionalizācij …