Par Plānu pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam

Par Plānu pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.–2021. gadam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 113 Rīgā 2019. gada 12. martā (prot. Nr. 13 19. §) Par Plānu pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.-2021. gadam 1. Apstiprināt Plānu pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.-2021. gadam (turpmāk - plāns). 2. Noteikt, ka atbildīgā institūcija par plāna īstenošanu ir Labklājības ministrija. 3. Labklājības ministrijai pēc plānā paredzētā 3. pasākuma īstenošanas iesniegt Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par veicamajiem pasākumiem vides pieejamības uzlabošanai un nepieciešamo papildu finansējumu plānā paredzētā 13. un 17. pasākuma īstenošanai. 4. Jautājumu par papildu līdzekļu piešķiršanu plānā paredzēto pasākumu īstenošanai Eiropas Savienības fondu horizontālā principa "Vienlīdzīgas iespējas" koordinēšanas ietvaros izskatīt vienlaikus ar finansējuma pārdali Eiropas Savienības fondu tehniskās palīdzības (turpmāk - tehniskā palīdzība) 2. kārtai (indikatīvi 2019. gada 2. ceturksnis, kad būs noslēgusies tehniskās palīdzības 1. kārtas 10.1.2., 11.1.1. un 12.1.1. specifiskā atbalsta mērķa īstenošana - noslēguma maksājumu pieprasījumu apstrāde un apstiprināšana) pēc Labklājības ministrijas iesniegtā pieprasījuma. 5. Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām līdz 2021. gada 1. jūlijam atbilstoši kompetencei iesniegt Labklājības ministrijā informāciju par plāna pasākumu izpildi 2019. gadā un 2020. gadā. 6. Labklājības ministrijai plāna ietekmes izvērtējumu par 2019. gadu un 2020. gadu ietvert informatīvajā ziņojumā par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādņu 2014.-2020. gadam (atbalstītas ar Ministru kabineta 2013. gada 22. novembra rīkojumu Nr. 564 "Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam") gala novērtējumu. 7. Labklājības ministrijai pieprasīt no iesaistītajām institūcijām informāciju par plāna izpildi atbilstoši kompetencei un līdz 2022. gada 1. jūlijam iesniegt Ministru kabinetā plāna īstenošanas gala novērtējumu. Ministru prezidents A. K. Kariņš Labklājības ministra vietā - veselības ministre I. Viņķele (Ministru kabineta 2019. gada 12. marta rīkojums Nr. 113) PLĀNS PIEEJAMAS VIDES VEIDOŠANAI LATVIJĀ 2019.-2021. gadam Saturs Plāna kopsavilkums 1. Situācijas raksturojums 1.1. Pieejamas vides mērķauditorija 1.2. "Pieejama vide|", "universālais dizains", "iekļaujošais dizains" un "saprātīgs pielāgojums" 1.3. Pieejamības analīze Latvijā 2. ANO Personu ar invaliditāti komitejas rekomendācijas 3. Plāna ietvaros īstenojamie pasākumi 4. Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu 1. pielikums Plānam pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.-2021. gadam Starptautiskā prakse pieejamas vides veidošanā 2. pielikums Plānam pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.-2021. gadam Plāna sasaiste ar citiem attīstības plānošanas dokumentiem, attiecīgās jomas vai nozares prioritātēm, tiesību aktiem, ES politikas dokumentiem un  ES tiesību aktiem Saīsinājumi ANO Apvienoto Nāciju Organizācija AiM Aizsardzības ministrija ATD Autotransporta direkcija CFLA Centrālā finanšu un līgumu aģentūra CSP Centrālā statistikas pārvalde CVK Centrālā vēlēšanu komisija EJZF Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonds EK Eiropas Komisija ELFKA Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai EM Ekonomikas ministrija EP Eiropas Parlaments ERAF Eiropas Reģionālās attīstības fonds ES Eiropas Savienība ESF Eiropas Sociālais fonds FM Finanšu ministrija IEM Iekšlietu ministrija IeVP Ieslodzījuma vietu pārvalde ILNP Invaliditātes lietu nacionālā padome IZM Izglītības un zinātnes ministrija KF Kohēzijas fonds KM Kultūras ministrija KP VIS Kohēzijas politikas vadības informācijas sistēma LabIS Labklājības ministrijas informatīvā sistēma LPPA Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācija LLPA Latvijas Lielo pilsētu asociācija LIAA Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra LM Labklājības ministrija MK Ministru kabinets NVA Nodarbinātības valsts aģentūra NVO Nevalstiskās organizācijas PKC Pārresoru koordinācijas centrs RPBV Rīgas pilsētas būvvalde SAM Specifiskais atbalsta mērķis SIF Sabiedrības integrācijas fonds SZA Studiju un zinātnes administrācija TM Tieslietu ministrija TP Eiropas Savienības fondu tehniskā palīdzība VAS Valsts administrācijas skola VB Valsts budžets VI Veselības inspekcija VDEĀVK Valsts darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija VDI Valsts darba inspekcija VIAA Valsts izglītības attīstības aģentūra VISC Valsts izglītības satura centrs VK Valsts kanceleja VM Veselības ministrija VNĪ Valsts akciju sabiedrība "Valsts nekustamie īpašumi" VPD Valsts Probācijas dienests VPVKAC Valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs VSAA Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra VTUA Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra ZM Zemkopības ministrija ZMNĪ Zemkopības ministrijas valsts ēku pārvaldītājs VSIA "Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi"  Plāna kopsavilkums "Plāns pieejamas vides veidošanai Latvijā 2019.-2021. gadam" (turpmāk - Plāns) ir sagatavots pēc Labklājības ministrijas (turpmāk - LM) iniciatīvas un ir pirmais vidēja termiņa plānošanas dokuments, kurš paredz koordinētu pasākumu kopumu pieejamas vides un informācijas nodrošināšanai valstī. Plānā noteikti politikas mērķi, galvenie rīcības virzieni un rezultāti (labums, ko gūst sabiedrība), pasākumu rezultātā sasniedzamie rādītāji, kā arī par pasākumu īstenošanu atbildīgās institūcijas. Plāns ir izstrādāts atbilstoši ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam un ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejas 2017. gada rekomendācijām Latvijai pieejamības jomā1. Plāns vienkopus strukturēti parāda sabiedrībai valsts virzību uz pieejamas vides nodrošināšanu un apņemšanos īstenot starptautiski uzņemtās saistības. Plānā paredzēto pasākumu izpildi koordinē LM, taču, ņemot vērā, ka Plānā paredzētie pasākumi skar visas personu ar invaliditāti dzīves jomas, ikviena ministrija ir atbildīga par tās nozarē nepieciešamo pasākumu īstenošanu, lai nodrošinātu personu ar invaliditāti vajadzību ievērošanu un iekļaušanu dažādu nozaru ministriju īstenotajās politikās. Plānā noteikto uzdevumu izpildē ir nepieciešama koordinēta sadarbība starpministriju līmenī, lai pilnveidotu valsts sniegto pakalpojumu vides un informācijas pieejamību. Plāna izstrādes gaitā notika divas darba grupas sanāksmes un konsultācijas ar Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām (SM, VARAM, IZM, EM, BVKB), kā arī ar Invalīdu un viņu draugu apvienību "Apeirons", Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizāciju SUSTENTO. Plāna sabiedriskās apspriešanas ietvaros (no 21. jūnija līdz 5. jūlijam) visiem iedzīvotājiem bija iespēja izteikt savu viedokli, sūtot komentārus tiešsaistē. Informācija par sabiedrisko apspriešanu tika nosūtīta uz NVO e-pastiem, aicinot sniegt priekšlikumus. Savukārt 2018. gada 2. jūlijā notika tikšanās ar tām NVO, kuras bija izteikušas priekšlikumus vai iebildumus un ar kurām LM ir visciešākā sadarbība invaliditātes jomas jautājumos - Salaspils Bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrība "Zelta atslēdziņa", Latvijas Nedzirdīgo savienība un Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons". Diskusijas laikā NVO pauda viedokli, ka pārmaiņas vides pieejamības jomā notiek pārāk lēni un tās ir nepietiekamas. Pasākumi, kuri tika atbalstīti un kuri ir reāli īstenojami šī Plāna ietvaros, tika iekļauti Plānā. Latvija 2010. gada 1. martā ratificēja ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija)2. Konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai personas ar invaliditāti varētu vienlīdzīgi ar citiem īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu. Konvencija nosaka sfēras, kurās Konvencijas dalībvalstīm nepieciešams veikt pielāgojumus, lai personas ar invaliditāti varētu īstenot savas tiesības, kā arī nosaka jomas, kurās stiprināma personu ar invaliditāti tiesību aizsardzība. Ratificējot Konvenciju, Latvija ir apņēmusies veicināt, aizsargāt un nodrošināt visu personu ar invaliditāti pilnīgu un vienlīdzīgu cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu. LM ir vadošā valsts pārvaldes iestāde personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju politikas jomā, kā arī atbildīgā institūcija par Konvencijas ieviešanas koordinēšanu valstī. Konvencijā noteikto tiesību īstenošanai Latvijā Ministru kabinets ir apstiprinājis ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes 2014.−2020. gadam (turpmāk - pamatnostādnes)3, kas ietver pasākumus, kuru mērķis ir veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un tiesību īstenošanu. Par prioritārajiem rīcības virzieniem invaliditātes politikas jomā pamatnostādņu īstenošanas periodā noteikta izglītība, nodarbinātība, sociālā aizsardzība un sabiedrības izpratne, attiecīgi pamatnostādnēm ir pakārtoti vairāki īstenošanas plāni - 2014. gadam, 2015.-2017. gadam, 2018.-2020. gadam, kas paredz pasākumus minētajās jomās. Pamatnostādņu situācijas raksturojumā un problēmu formulējumā norādīts, ka pieejamības nodrošināšana visās dzīves jomās ir priekšnosacījums tam, lai personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi un īstenot savas tiesības un vienlīdzīgi ar citiem piedalītos sabiedrības dzīvē un norisēs. Bez piekļuves fiziskajai videi, transportam, informācijai un saziņai, ieskaitot informācijas un sakaru tehnoloģijas un sistēmas, kā arī citām iespējām un pakalpojumiem, cilvēkiem ar invaliditāti nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas dalībai sabiedriskajos procesos. Pieejamība ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem, uz kuriem balstās Konvencija, un tajā ietvertā cilvēktiesību pieeja, kas paredz patstāvību lēmumu pieņemšanā un iespēju īstenošanā, bez pieejamības ir ļoti apgrūtināta vai pat neiespējama. Atbilstoši Pamatnostādņu īstenošanas plānā 2015.-2017. gadam noteiktajam 2018. gada maijā LM uzdevumā ar NVO piesaisti ir izstrādātas "Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai"4 (turpmāk - Vadlīnijas), kas publicētas LM tīmekļvietnē un izplatītas valsts un pašvaldību institūcijām un citiem iespējamajiem interesentiem. Vadlīnijas aptver konkrētas tehniskas prasības vides pieejamības nodrošināšanai un labās prakses piemērus, tomēr tā ir tikai daļa no risināmajām problēmām. Savukārt šajā Plānā pieejamas vides veidošana skatīta plašā, dažādu nozaru ietvaros veicamu pasākumu kontekstā. Personas ar invaliditāti Latvijā līdzīgi kā citviet ES joprojām saskaras ar ievērojamām barjerām, kas kavē tiesību uz patstāvīgu dzīvi īstenošanu un līdzdalību sabiedriskajos procesos. Vēsturiski personas ar kustību traucējumiem ir iebildušas, ka piekļuve fiziskai videi un sabiedriskajam transportam ir priekšnosacījums pārvietošanās brīvībai. Tāpat arī piekļuve informācijai un saziņai mūsdienās tiek uzskatīta par priekšnosacījumu brīvai viedokļa un izteiksmes paušanai. Invaliditātes sociālajā modelī uzsvērts, ka invalidizējošie faktori piemīt nevis pašai personai, bet gan rodas no sociālās organizācijas. Viens no pazīstamākajiem invaliditātes teorētiķiem Maiks Olivers (Mike Oliver) uzsver, ka tie nav individuāli ierobežojumi, kas rada problēmas, bet gan sabiedrības nespēja nodrošināt piemērotus pakalpojumus un atbilstošā veidā nodrošināt, ka personu ar invaliditāti vajadzības tiek pilnībā ņemtas vērā sabiedrības organizācijā5. Konvencija uzsver mijiedarbību starp personas traucējumiem un dažādiem, t.sk. apkārtējās vides škēršļiem. Tādējādi Konvencijas pamatā ir interakcijas modelis jeb bio-psiho-sociāla izpratne6, kas izvirza valstīm prasības novērst barjeras, lai radītu vienlīdzīgas iespējas (jeb piekļuvi cilvēktiesībām), savukārt tas, kā persona šīs iespējas izmanto, jau ir atkarīgs no cilvēka izvēles un individuālām iezīmēm. ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja (turpmāk - Komiteja) 2017. gadā, izskatot Latvijas ziņojumu par Konvencijas ieviešanu, rekomendēja Latvijai pieņemt visaptverošu nacionālo pieejamības rīcības plānu, kas paredz konkrētus, izpildāmus un laika ziņā terminētus uzdevumus, lai pārraudzītu un novērtētu valsts un privāto struktūru iepriekš nepieejamo pakalpojumu pakāpenisku izmainīšanu vai pielāgošanu, padarot tos pieejamus7. Tāpat Komiteja rekomendēja Latvijai integrēt saprātīga pielāgojuma un universālā dizaina jēdzienus to pilnā nozīmē attiecīgajos nacionālajos un pašvaldību normatīvajos aktos, politikās un noteikumos un nodrošināt to efektīvu ieviešanu un pārraudzību8. Pieejamība ir aplūkojama ne tikai personu ar invaliditāti līdztiesības un nediskriminācijas kontekstā, bet arī kā veids ieguldīt sabiedrībā, vienlaikus ņemot vērā vispārēju sabiedrības novecošanos. Tādējādi pieejamība ir neatņemama daļa no valsts sociālās un ekonomiskās ilgtspējas. Vides un informācijas pieejamība ir viens no Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam9 risinājumiem, lai nodrošinātu pieejamu izglītību, veselības aprūpi, bērnu aprūpi, darba tirgus pieejamību, pakāpeniski nodrošinot universālā dizaina preču, pakalpojumu, ierīču un objektu pieejamību, un tādu preču un pakalpojumu veidošanu, kam nepieciešama pēc iespējas mazāka pielāgošana. Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020. gada10 (NAP) pieejamība ir viens no galvenajiem faktoriem katra Latvijas iedzīvotāja un valsts labklājības pieaugumam. NAP liela uzmanība ir pievērsta tam, lai iedzīvotājiem jebkurā Latvijas vietā ir pieejami valsts un pašvaldību pakalpojumi, tostarp elektroniskā veidā, kā arī vienotajos klientu apkalpošanas centros, kā arī iedzīvotāji par šīm iespējām ir labi informēti. NAP 234. punktā ir norādīts, ka ir nepieciešams īpašu uzmanību pievērst cilvēku ar invaliditāti vajadzībām kā vienai no sociāli atstumtākajām sabiedrības grupām, domājot par to ciešāku integrāciju sabiedrībā kopumā un īpaši darba tirgū. Plānā ietvertie mērķi un pasākumi ir virzīti uz Konvencijā noteikto Latvijas saistību īstenošanu. Plāns risina pamatnostādnēs identificētās problēmas un izaicinājumus vides un informācijas pieejamības jomā attiecībā uz Konvencijā noteikto tiesību uz fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju un citu sabiedrībai paredzēto objektu un pakalpojumu pieejamību. Plāna virsmērķis: sekmēt cilvēktiesības un uzlabot personu ar invaliditāti dzīves kvalitāti Latvijā, tostarp sekmēt Konvencijā noteiktās tiesības uz fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, citu sabiedrībai paredzēto objektu un pakalpojumu pieejamību, lai personas spētu izmantot visas tiesības un brīvības un varētu sevi realizēt visās dzīves jomās. Plāna mērķis ir palielināt sabiedrībai paredzēto elektronisko pakalpojumu un publisko ēku un teritoriju, kas ir veidotas atbilstoši universālā dizaina principiem un ir pieejamas visām sabiedrības grupām, tostarp personām ar invaliditāti, skaitu. Plāna vīzija ir nodrošināt, ka līdz 2030. gadam valsts un pašvaldību iestādes un to sniegtie pakalpojumi, tostarp elektroniskie, ir pieejami personām ar invaliditāti un personām ar funkcionēšanas ierobežojumiem neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa, kas nozīmē, ka šajā plānā uzsāktie pasākumi ir jāturpina arī pēc 2021. gada, līdz ir nodrošināta pieejamība. Plāna mērķa sasniegšanai izvirzīti seši rīcības virzieni: 1) publiskās infrastruktūras novērtējums, pieejamības plānošana un vadība; 2) universālā dizaina principu popularizēšana un izglītība; 3) valsts un pašvaldību publisko ēku infrastruktūras pielāgošanas uzsākšana; 4) sabiedriskā transporta un transporta būvju pieejamības uzlabošana; 5) e-pakalpojumu un informācijas pieejamības uzlabošana sabiedrībai. Plāna pasākumi paredz sniegt atbalstu plānošanas un būvniecības speciālistiem, KP fondu projektu īstenotājiem, valsts un pašvaldību iestāžu darbiniekiem, lai nodrošinātu fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, citu sabiedrībai paredzēto objektu un pakalpojumu pieejamības uzlabošanu personām ar invaliditāti un citām sabiedrības grupām. Plāna izstrādes gaitā tika apzināta citu valstu pieredze un labā prakse pieejamības jomā (1. pielikums), kā arī starptautiskie un Latvijas normatīvie akti attiecībā uz pieejamību (2. pielikums). Plāna īstenošanas priekšnoteikums ir starpnozaru principa ievērošana visos tā īstenošanas posmos: plānošanā, pārraudzībā, ieviešanā un izvērtēšanā. Svarīgākā plāna īstenošanas sastāvdaļa ir personu ar invaliditāti vērtējums, kādēļ attiecīgās interešu aizstāvības organizācijas uzskatāmas par galvenajiem sadarbības partneriem gan universālā dizaina attīstīšanā, gan tā kvalitātes kontrolē. Plānā iekļauto rīcības virzienu īstenošana veicinās ne tikai pakalpojumu un vides pieejamību Latvijas sabiedrībai, bet arī nodrošinās Latvijas uzņemto starptautisko saistību izpildi. Plānā izvirzītie pasākumi ir mērķēti uz visu Latvijas sabiedrību, un tiks īstenoti visā Latvijas teritorijā. 1. Situācijas raksturojums 1.1. Pieejamas vides mērķauditorija Lai arī pieejamības jautājumi biežāk tiek saistīti ar šķēršļu likvidēšanu personām ar invaliditāti, tomēr sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas mudina izveidot tādu publisko telpu, kas ir pieejama visiem iedzīvotājiem. Vides pieejamība sevī ietver daudz vairāk nekā tikai fizisku šķēršļu likvidēšanu - tā cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem sniedz iespēju sazināties ar cilvēkiem, nodrošina pieeju ikdienai, darbam un arī dzīvībai nepieciešamiem pakalpojumiem. Jo pieejamāka vide, jo lielāka iespēja cilvēkam būt patstāvīgam, neatkarīgam un kvalitatīvi pavadīt laiku ārpus mājas. Ieviešot šo plānu, jāņem vērā, ka labuma guvēji būs ne tikai personas ar invaliditāti, bet arī ikviens Latvijas iedzīvotājs, kurš pārvietojas būvētajā vidē un izmanto publiskos pakalpojumus, tostarp vecāka gadagājuma cilvēki un ģimenes ar maziem bērniem. Latvijā ik gadu pieaug arī ārvalstu viesu un tūristu skaits, un tiek plānots, ka 2020. gadā tas sasniegs 2,1 miljonu ceļotājus11. Tāpat ir jāņem vērā sabiedrības novecošanās tendences, kas neizbēgami liek domāt par pieejamības nodrošināšanu, kā arī tas, ka cilvēki ar ierobežotām pārvietošanās spējām pārvietojas kopā ar saviem tuviniekiem, draugiem vai asistentu. Balstoties uz VDEĀVK un VSAA sniegtajiem datiem par personu ar invaliditāti skaitu, redzams, ka, salīdzinot trīs gadu dinamiku, personu ar invaliditāti skaitam ir tendence pieaugt visās vecuma grupās. Vērtējot no dzimuma aspekta, tendences visos gados ir līdzīgas, proti, 52% no kopējā personu ar invaliditāti skaita ir sievietes, un 48% ir vīrieši (skatīt 1. tabulu). 1. tabula Personu ar invaliditāti skaits Gads Kopā Vecums, gadi Bērnu ar invaliditāti/pilngadīgo personu līdz pensijas vecumam/ pensijas vecuma personu ar invaliditāti īpatsvars (% veselos skaitļos) Dzimums 0-17 18-64 >65 Sievietes Vīrieši 2014 169 860 8 310 107 819 53 731 5%/63%/32% 87 404 82 456 2015 176 189 8 365 109 811 58 013 5%/62%/33% 91 165 85 024 2016 182 792 8 362 111 953 62 477 5%/61%/34% 95 082 87 710 2017 187 830 8 292 112 894 66 644 4%/60%/36% 98 284 89 546 Avots: VDEĀVK, 2018. gads Lielākajai daļai personu invaliditātes pamatā ir vispārēja saslimšana. No specifiskajiem funkcionālajiem traucējumiem (redze, dzirde, kustību, garīga rakstura) pilngadīgām personām vislielākais īpatsvars ir kustību traucējumi un garīga rakstura traucējumi, savukārt bērniem ar invaliditāti - garīga rakstura traucējumi (skat. 1. attēlu). 1. attēls Personu ar invaliditāti skaits pēc funkcionālā traucējuma veida (pieaugušie un bērni) Avots: VDEĀVK, 2018 Papildus jāņem vērā, ka ierobežotas pārvietošanās spējas (papildu personām ar invaliditāti) ir arī šādām iedzīvotāju grupām: - vecāka gadagājuma cilvēki 50+ gadi (79058412 jeb 40.9 % no visiem iedzīvotājiem); - bērni līdz 4 gadiem pieaugušā pavadībā (10772513jeb 5.6% no visiem iedzīvotājiem); - cilvēki ar īslaicīgiem pārvietošanās ierobežojumiem, piemēram, pēc traumas vai slimības; - cilvēki ar palielinātu svaru, ļoti maza vai liela auguma cilvēki, cilvēki ar koferiem u.c. Konvencijas izpratnē pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem. Tādējādi tās ir ne tikai personas, kam ir atbildīgās iestādes noteikts invaliditātes statuss. Pieejama vide attiecas arī uz citām personām, kurām ir funkcionāli traucējumi14, kas rodas no citiem fiziskiem, garīgiem, intelektuāliem vai maņu traucējumiem, vecākiem cilvēkiem vai citiem ar ķermeņa darbību saistītiem pastāvīgiem vai pagaidu iemesliem, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem, var traucēt viņu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrībā un vienlīdzīgas attieksmes pret tiem veidošanu. Pasaules Ziņojumā par invaliditāti15 (turpmāk - Ziņojums) uzsvērts, ka būvētā vide, transporta sistēmas un informācija un komunikācija bieži vien ir nepieejama personām ar invaliditāti: - 10% iedzīvotāju ir ļoti atkarīgi no šķēršļiem, kas ir būvētajā vidē; - 40% iedzīvotāju ir nepieciešams atbalsts, lai pārvarētu šķēršļus; -  100% saskata no šķēršļiem brīvu vidi kā savu brīvību un dzīves kvalitāti.  2. attēls Šķēršļi, ar kuriem saskaras personas ar invaliditāti16 Ziņojumā teikts, ka personām ar invaliditāti nav pilnībā nodrošināta iespēja baudīt savas pamattiesības, piemēram, tiesības meklēt darbu vai tiesības uz veselības aprūpi, jo trūkst pieejamu pakalpojumu un transporta. Savukārt personām ar psihosociālu invaliditāti, vājdzirdīgām un vājredzīgām, kā arī nedzirdīgām un neredzīgām, personām ir apgrūtināta piekļuve informācijai un saziņai, jo trūkst viegli lasāmu formātu un papildinošu un alternatīvu saziņas veidu. Cilvēki ar invaliditāti bieži saskaras arī ar šķēršļiem (skat. 2. attēlu) pakalpojumu saņemšanā nepietiekamas izpratnes un pakalpojumu sniedzēju nepietiekamas apmācības dēļ. 1.2. "Pieejama vide", "universālais dizains", "iekļaujošais dizains" un "saprātīgs pielāgojums" Būvniecības likuma mērķis ir kvalitatīvas dzīves vides radīšana un vides pieejamība ir princips, saskaņā ar kuru būvniecības procesā tiek veidota vide, kurā ikviena persona var ērti pārvietoties un izmantot būvi atbilstoši tās lietošanas veidam17. Vides pieejamība - iespēja jebkuram cilvēkam neatkarīgi no vecuma un fiziskām spējām brīvi un patstāvīgi piekļūt un pārvietoties vidē atbilstoši būves vai telpas funkcijai18. Universālais dizains nozīmē tādu produktu, vides, programmu un pakalpojumu izpildījumu, kurus, cik vien iespējams, visi cilvēki var izmantot bez pielāgošanas vai īpaša dizaina nepieciešamības. "Universālais dizains" ietver arī noteiktām personu ar invaliditāti grupām paredzētas atbalsta ierīces, ja tās ir nepieciešamas"19. Šis jēdziens, kas radies Amerikas Savienotajās Valstīs un laika gaitā ir pieņemts arī Eiropā. Latvijā līdz šim universālā dizaina jēdziens ir pazīstams noteiktai speciālistu grupai, tomēr laika gaitā ir ieguvis popularitāti arī plašākas sabiedrības izpratnē. Vides un informācijas pieejamība tradicionāli nozīmē īpašu apsvērumu noteikšanu personām ar invaliditāti, savukārt universālais dizains un iekļaujošais dizains nozīmē, ka jebkurš produkts varētu būt noderīgs un ērti lietojams pēc iespējas vairāk cilvēkiem, un šie jēdzieni tiecas mainīt domāšanu, lai šķēršļi neeksistētu vispirms. Praksē universālais dizains nozīmē īpaši rūpīgu pieeju arhitektūras un pakalpojumu dizaina izstrādei, ieviešanai un uzturēšanai. Lietotāja kļūdīšanās iespēja var būt liela, savukārt precīza pieejamības risinājuma izstrāde un īstenošana veicina risinājuma iekļaujošo nozīmi (skat. 3. attēlu).  3. attēls Universālā dizaina 7 pamatprincipi Eiropā un Ziemeļvalstīs arvien biežāk tiek lietots jēdziens "iekļaujošs dizains", kas aptver universālā dizaina un vides pieejamības jēdzienus. Tas atzīst, ka cilvēku vajadzības mainās līdz ar laiku un apstākļiem, tāpēc tas paredz dažādus veidus, kā indivīds varētu mijiedarboties ar pasauli, turpinot pilnvērtīgu dzīvi. Novecošana, pastāvīga vai īslaicīga darbnespēja, tostarp arī pirkumu nešanas slodze, ratiņu stumšana vai sēdēšana biznesa sanāksmē ir tikai daži piemēri apstākļiem, kas ietekmē to, kā persona mijiedarbojas ar apkārtējo pasauli. Iekļaujoša dizaina definīciju 2000. gadā izstrādāja Lielbritānijas valdība, pasakot, ka iekļaujošs dizains nozīmē, ka visi produkti, pakalpojumi un vide iekļauj lielākās iedzīvotāju daļas vajadzības. Saprātīgs pielāgojums nozīmē vajadzīgās un atbilstošās izmaiņas un korekcijas - ja tās konkrētā gadījumā ir nepieciešamas un neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu - lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem var izmantot vai īstenot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības20. "Saprātīga pielāgojuma" princips pieļauj iespēju kompensēt arhitektūras objektu nepieejamību, izmantojot asistīvus palīgpasākumus ar mērķi nodrošināt pakalpojumu pieejamību cilvēkiem ar funkcionēšanas ierobežojumiem. Būvniecības likuma 9.1. panta ceturtās daļas 1. punktā ir noteikts, ka atjaunošanas, pārbūves vai restaurācijas gadījumā būvniecības dokumentos atkāpes no būvnormatīvu tehniskajām prasībām, t.sk. vides pieejamības prasībām, ir pieļaujamas, ja attiecīgās prasības tehniski vai funkcionāli nav iespējams ievērot vai tās uzliek būvniecības ierosinātājam nesamērīgu vai nepamatotu slogu. Šādas atkāpes ir jāsaskaņo vai jāpamato būvvaldē vai institūcijā, kura pilda būvvaldes funkcijas. Tomēr tie nenosaka kritērijus, kādos gadījumos būvnormatīvu tehnisko prasību ievērošana uzliek būvniecības ierosinātājam nesamērīgu vai nepamatotu slogu. Nesamērīgam vai nepamatotam slogam pašlaik nav apstiprinātas definīcijas, taču tāda ir iekļauta izstrādes procesā esošajā Eiropas Pieejamības akta priekšlikumā21. Definīcijas mērķis ir noteikt kritērijus, lai novērtētu, vai produktu un pakalpojumu atbilstība pieejamības prasībām neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu uzņēmējiem un atbildīgajām personām, ņemot vērā tādus aspektus kā uzņēmuma lielums un resursi, izmaksas, kas saistītas ar pieejamības prasību nodrošināšanu, plānotos ieguvumus u.c. Izpratne par universālo dizainu un saprātīgu pielāgojumu nepieciešama ne tikai speciālistiem, kuri saistīti ar fiziskās vides projektēšanu un būvniecību. Lai spētu plānot un veidot sabiedrībai un konkrētām mērķa grupām atbilstošus pakalpojumus un vidi, šāda izpratne nepieciešama arī pakalpojumu sniedzējiem un to veidotājiem. 1.3. Pieejamības analīze Latvijā Visaptveroša un pastāvīga situācijas analīze par vides pieejamību Latvijā netiek veikta, tomēr ir pieejami vairāki Tiesībsarga ziņojumi un pētījumi, kā arī citi informācijas avoti, kas pārliecinoši norāda, ka vides un informācijas nepieejamība Latvijā rada šķēršļus, kas ierobežo personu ar invaliditāti tiesības un brīvību. FM 2016. un 2017. gadā veica valsts pārvaldes (turpmāk - VP) pakalpojumu auditu22 37 iestādēs, kas sniedz VP pakalpojumus, kur īpaša uzmanība tika pievērsta iestāžu fiziskās vides un tīmekļa vietņu pieejamībai personām ar kustību, redzes, dzirdes un uztveres traucējumiem. Audita ietvaros tika veikta klientu apkalpošanas centru telpu apskate, lai novērtētu to infrastruktūru un fizisko pieejamību cilvēkiem ar bērnu ratiņiem un personām ar invaliditāti (kustību, redzes, dzirdes un garīgajiem traucējumiem). Tika konstatēts, ka kopumā VP pakalpojumu pieejamība personām ar invaliditāti ir ierobežota, jo iestāžu telpas neatbilst noteiktajiem pieejamības standartiem. No 184 pakalpojumiem 63 nebija pieejami personām ar invaliditāti, 85 bija daļēji pieejami un pilnībā pieejami bija tikai 30 pakalpojumi. Viens no cēloņiem - ēkas apsaimniekotājs (piem., Valsts nekustamie īpašumi) nosaka, cik lielā mērā var tikt izmainīts ēkas funkcionālais plānojums, vai risināti pieejamības jautājumi, cits - pamatā valsts pārvaldes iestādes ir izvietotas vecajās ēkās, savukārt, lai ēku padarītu pilnībā pieejamu personām ar invaliditāti, nepieciešami ilgtermiņa ieguldījumi infrastruktūrā. Ierobežota pieejamība klientiem ar invaliditāti ietekmē šīs grupas iespējas saņemt pakalpojumu. Atsevišķos auditos vairākām iestādēm, lai nodrošinātu vienādas attieksmes principa ievērošanu, ieteikts izvērtēt iespēju pielāgot tīmekļa vietnes (satura pielāgojamība asistīvām tehnoloģijām, satura pieejamība vieglajā valodā) personām ar invaliditāti. Liela daļa audita ieteikumu sniegti VP pakalpojumu sniegšanas jomā, tostarp īpaši akcentējot personu ar invaliditāti vajadzības pēc drošas un fiziskas piekļuves (piemēram, kontrastējoši apzīmējumi, bezšķēršļu pieeja, norādes), ņemot vērā saprātīga pielāgojuma principu, VP pakalpojumu saņemšanas vietai klientu apkalpošanas telpās, kā arī, nodrošinot personām ar invaliditāti autostāvvietas. Invalīdu un viņu draugu apvienība "Apeirons" (turpmāk - "Apeirons") ir uzkrāta ilgstoša pieredze vides pieejamības jautājumos. 2016. gadā "Apeirons" ziņoja, ka apmēram 80% jaunu un atjaunotu ēku nebija pieejamas personām ar invaliditāti, un tikai 2% no visām ēkām bija pilnībā pieejamas. "Apeirons" vairāku gadu garumā veic apsekojumus visā Latvijā, lai sekotu līdzi tam, cik un kādas vietas ir pieejamas personām ar invaliditāti un vecākiem ar bērnu ratiem. Apsekojot 40 000 vides objektu, "Apeirons" secinājis, ka dažkārt viens no galvenajiem iemesliem ēku un vides nepieejamībai ir nevis finansiālu līdzekļu trūkums, bet vides pieejamības kritēriju nezināšana un izpratnes trūkums par tiem. "Apeirons" kritizēja valsts iestāžu atbildīgās iestādes par noteikumu attiecībā uz sabiedrisko ēku un vietu pieejamību nerealizēšanu dzīvē23. LM rīcībā nav pieejama apkopota informācija par dzīvojamo daudzdzīvokļu māju un mazstāvu ēku pieejamību. Esošais regulējums24 attiecībā uz dzīvojamo fondu projektu attīstītājiem nepieprasa ievērot pieejamības prasības vai ievērot tās tikai atsevišķos gadījumos. Atbilstoši LBN 211-15 90. punktā noteiktajam, vides pieejamības prasības piemēro, ja daudzdzīvokļu ēkā paredzēti dzīvokļi ģimenēm, kurās ir personas ar kustību traucējumiem. Liftu paredz, ja dzīvokli, kurā ir nodrošināta vides pieejamība, projektē augstāk par pirmo stāvu. Ņemot vērā to, ka cilvēka veselības stāvoklis var strauji mainīties un invaliditāte var iestāties dzīves gaitā, kā arī demogrāfiskās situācijas izmaiņas un sabiedrības novecošanos, šis apstāklis nākotnē var radīt situāciju, ka personai būs nepieciešama valsts vai pašvaldības sociālā aprūpe tikai tāpēc, ka vide nav pieejama un nav piemērota patstāvīgai dzīvei. ILNP tika aktualizēta arī autostāvvietu personām ar invaliditāti neesamība pie daudzdzīvokļu dzīvojamiem namiem. Savukārt attiecībā uz augstāko izglītību tiesībsarga pētījumā25 norādīts, ka 10 personas no 12 personām ar invaliditāti ir saskārušās ar šķēršļiem, kas ir saistīti ar augstskolas fiziskās un informatīvās vides, kā arī bibliotēku nepieejamību. Divas personas ar invaliditāti norādīja, ka invaliditāte ir bijusi par pamatu atteikumam studijām augstskolā. Visvairāk ar atteikumu saskārās personas ar kustību traucējumiem, tātad var secināt, ka augstskolās nav bijusi nodrošināta vides pieejamība. Lai gan atteikumu skaits nav liels, tam ir jāpievērš uzmanība, jo jebkurš atteikums ietekmē personu ar invaliditāti tiesības iegūt viņiem piemērotu, izvēlētu un pieejamu izglītību. Līdz ar to katram atteikumam jābūt objektīvi pamatotam, vienlaikus paredzot pasākumus, kas nākotnē šādas situācijas izkaustu. Līdzīga situācija ir bērnu un jauniešu centros, kultūras namos26, kur daudzos gadījumos telpas nav pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tie nevar piekļūt skatuvei un nav ierīkotas arī atbilstošas tualetes cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tiesībsarga veiktajā aptaujā par Konvencijas monitoringu 2014. gadā27 tika konstatēts, ka Latvijā no publiskajām ēkām vispieejamākās ir šādas ēkas: personām ar kustību traucējumiem pilnīgi pieejami pašvaldību sporta objekti - 41%; personām ar redzes traucējumiem pilnīgi pieejami teātri, kultūras nami un kinoteātri - 13%; personām ar dzirdes traucējumiem pilnīgi pieejami muzeji - 29%. Savukārt monitoringa jautājumā "Publisko ēku īpatsvars (procentos), kuras pilnībā, daļēji vai nav pieejamas personām ar invaliditāti"28 tika izdalītas trīs invaliditātes apakšgrupas (kustību traucējumi, redzes traucējumi, dzirdes traucējumi). Visaugstākais pilnīgi pieejamo ēku īpatsvars personām ar kustību un redzes traucējumiem ir pašvaldību ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, proti, pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem - 56% institūciju; ar redzes traucējumiem - 24% institūciju. Savukārt personām ar dzirdes traucējumiem - pašvaldību ārstniecības un veselības aprūpes iestādes (33%). Vienlaikus tiesībsargs norāda, ka pašvaldību sniegtā informācija attiecībā uz pieejamību ne vienmēr ir bijusi precīza un pašvaldības pieejamības gradāciju interpretējušas dažādi, kas apgrūtina datu salīdzināmību. 2016. gadā tiesībsargs ierosināja pārbaudes lietu par vides pieejamību un ieslodzījuma apstākļu nodrošinājumu Rīgas Centrālcietumā personai, kura pārvietojas riteņkrēslā. Lai pārbaudītu iesniegumā minēto informāciju un noskaidrotu pašas ieslodzītās personas viedokli, Tiesībsarga biroja darbinieki divas reizes apmeklēja šo ieslodzījuma vietu. Vienā no vizītēm tika pieaicināts ārsts. Pamatojoties uz iegūto informāciju, tiesībsargs secināja: lai gan ieslodzītās personas veselības stāvoklis nebija tik smags, lai tā nevarētu atrasties ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā, tomēr konkrētajā situācijā tās ievietošana telpās, kuras nav atbilstošas vispārpieņemtajiem cilvēktiesību standartiem, nav savienojama ar cilvēka cieņu. Proti, atzinumā tiesībsargs secināja, ka dušas un tualetes telpas ieslodzītajai personai nav pieejamas bez citu ieslodzīto personu palīdzības un nav tehniski pielāgotas personai ar invaliditāti. Ikdienā ieslodzītajai personai bija jāpaļaujas uz citu ieslodzīto palīdzību29. CVK veiktais pētījums par vēlēšanu pieejamību30 liecina par nepietiekamu pieejamību politisko tiesību nodrošināšanai personām ar invaliditāti. Pētījuma dati parāda, ka 2016. gadā tikai 65% vēlēšanu iecirkņu bija nodrošināta vides pieejamība personām ar pārvietošanās ierobežojumiem, kas ir salīdzinoši labāks rezultāts nekā 2014. gadā, kad pieejami bija tikai 56% vēlēšanu iecirkņu. Pētījumā sniegtā informācija liecina, ka ir ēkas, kur iecirkņu pieejamības jautājumi tiek risināti, piemēram, iekārtojot iecirkni pirmajā stāvā, vai uz vēlēšanu laiku ēkā uzliekot uzbrauktuvi. Tomēr ar vēlēšanu pieejamību jāsaprot ne tikai vēlēšanu iecirkņa pieejamība cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet arī pieejamība cilvēkiem ar redzes, dzirdes un psihosociāliem traucējumiem. Tiesībsarga ziņojumā31 (turpmāk - ziņojums) norādīts, ka 2016. gadā ir izskatītas vairākas lietas par vides pieejamības prasību nenodrošināšanu personām ar invaliditāti. Piemēram, VAS "Latvijas Valsts ceļi" veiktā gājēju pārejas ierīkošana uz A6 šosejas Skrīveru novadā - sākotnējā gājēju pārejas izbūves projekta risinājumā gājēju ceļš līdz gājēju pārejai bija pārāk stāvs, kas nenodrošināja pietiekami ērtu un drošu piekļūšanu autoceļam, bet pēc saņemtās sūdzības VAS "Latvijas Valsts ceļi" uzstādīja margas, pie kurām personas varētu pieturēties, lai, nezaudējot kontroli, varētu nokļūt līdz gājēju pārejai. Tāpat tiek ziņots, ka persona ar riteņkrēslu nevarēja iekļūt Datu valsts inspekcijas ēkā. Tiesībsargs norādīja, ka publisku pakalpojumu sniegšanā ir jānodrošina diskriminācijas aizlieguma principa ievērošana un personām ar invaliditāti nedrīkst būt liegta iespēja piekļūt valsts institūciju sniegtiem pakalpojumiem. Ievērojami labāka ir situācija attiecībā uz pieejamības nodrošināšanu satiksmes jomā - aviācijā, jūras satiksmes un dzelzceļa transportā, kā arī IKT jomā, jo šīs jomas ir pakļautas starptautiskiem lēmumiem, regulām un direktīvām, kur tiek noteiktas arī prasības un to ieviešanas termiņi attiecībā uz pieejamību personām ar invaliditāti. Piemēram, saskaņā ar SM sniegto informāciju VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"" (turpmāk - lidosta) nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) NR. 1107/2006 par invalīdu un personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām tiesības ceļot ar gaisa transportu (turpmāk - Regula 1107/2006), kurā iekļautas prasības, kuras būtu attiecināmas uz gaisa transporta pieejamību. Lidostā pabeigta jaunā termināla celtniecības plāna realizācija, kas veidots saskaņā ar vides pieejamības prasībām, lai pasažieriem ar ierobežotām kustībām tas būtu ērts un pieejams. Termināla krēsli ir iegādāti saskaņā ar universāla dizaina mēbeļu prasībām, kas paredz speciāli paaugstinātas sēdvietas cilvēkiem ar ierobežotām kustībām. Atbilstoši termināļa evakuācijas plānam, pie visām kāpnēm izvietoti evakuācijas krēsli (EVAC chair), kas, evakuācijas gadījumā, nodrošina pasažierus ar pārvietošanās ierobežojumiem nogādāšanu drošā teritorijā. Jaunā termināla kāpņu margas ir marķētas ar uzrakstiem Braila rakstā ar norādi par atrašanos konkrētā stāvā un nodrošināti iekāpšanas krēsli, kas palīdz nodrošināt tehnoloģiski atbilstošu pasažiera pārvietošanu gaisa kuģī. Ir iegādātas divas elektromašīnas, kas uzlabo pakalpojuma servisu un paātrina pasažieru nogādāšanu uz izlidošanas sektoriem. Atbilstoši pasažieru ar pārvietošanās ierobežojumiem pieaugumam, 2018. gadā iegādāts vēl viens īpaši aprīkots mikroautobuss šādu pasažieru apkalpošanai lidostā. Notiek esošā termināļa pieejamības uzlabošana, kā piemērām, ir nomarķētas kāpnes, pazeminātas ietves, izveidotas pasažieriem ar invaliditāti paredzētas autostāvvietas, ir uzstādītas papildus sēdvietas uzgaidāmajās vietās, mainītas un uzstādītas  nepieciešamā platuma durvis, tranzīta pasažieru apkalpošanas centrā ir izbūvēta pasažieriem riteņkrēslos paredzēta apkalpošanas vieta, noņemti traucējoši sliekšņi, uzlabotas un atbilstoši prasībām aprīkotas labierīcības un citi lidostas infrastruktūras objekti. Lidostas mājās lapas sadaļā, kas paredzētā personu ar ierobežotām pārvietošanās spējām ir izvietota informācija, lai tā būtu viegli uztverama visiem pasažieriem. Šogad tiks papildināta ar īsfilmu par bērniem ar autismu, ar prasībām un padomiem, kas ir jāievēro, lai veiksmīgi ceļotu ar gaisa satiksmi. 2017. gadā lidosta "Rīga" tika atzīta par "Labākās prakses lidostu" (Best Practice Airport on PRM issues). Vides un pakalpojumu pieejamība ir viens no dienas kārtības jautājumiem LM organizētajās ILNP sēdēs. ILNP sastāvā darbojas pieci nozaru ministri - labklājības, ekonomikas, veselības, vides aizsardzības un reģionālās attīstības un izglītības ministri, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdis, tiesībsargs, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētājs, Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktors, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors, kā arī pārstāvji no sabiedriskajām organizācijām32. ILNP sēdēs personu ar invaliditāti intereses pārstāvošo organizāciju pārstāvji regulāri norāda uz vides un pakalpojumu pieejamības problēmas aktualitāti. Kopš 1995. gada informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) ir veicinājušas produktivitātes pieaugumu un izaugsmi ES. IKT koncepcija ietver plaša spektra tehnoloģijas, sākot no informācijas tehnoloģijām (IT), telekomunikācijām, apraides līdzekļiem, visu veidu audio un video materiālu apstrādes un pārraides un līdz pat tīklā veiktām kontroles un uzraudzības funkcijām. Tā kā arvien vairāk ikdienas darbību tiek veikts tiešsaistē - no pieteikšanās darbā līdz nodokļu nomaksai vai biļešu iegādei - interneta lietošana ir kļuvusi par daļu no ikdienas. Saskaņā ar CSP datiem 2017. gada interneta pieslēgums bija 79% Latvijas mājsaimniecību. Rīgas reģionā 84% mājsaimniecību bija interneta pieslēgums, bet pārējos Latvijas reģionos - vidēji 79% mājsaimniecību. Visvairāk internets ir pieejams lielāko Latvijas pilsētu mājsaimniecībās (81%), bet lauku teritorijās - 73% mājsaimniecībās. Visbiežāk minētais iemesls (10%), kāpēc mājsaimniecībās nav pieejams internets, ir vienkāršs: nav vajadzīgs (jo nešķiet lietderīgs, interesants vai tml). Otrs biežāk minētais (7%) - trūkst iemaņu. Kā trešo visbiežāk iedzīvotāji nosauc pārāk lielās izmaksas, kas saistītas ar iekārtām un interneta lietošanu (5,9%), ceturtais iemesls ar 3,9% ir pārāk lielas piekļuves izmaksas (tālrunis, DSL abonēšanas maksa u.c.) Lai risinātu dažādas šīs jomas problēmas, tostarp pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti, EK, pamatojoties uz iespēju analīzi, ierosināja nodrošināt, lai līdz 2015. gadam tīmekļa vietnes, kas nodrošina sabiedriskus pakalpojumus, ir pieejamas visiem pilsoņiem, arī gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Lai noskaidrotu, kāda ir faktiskā situācija banku sektorā vides pieejamībai personām ar ilgstošiem fiziskiem, garīgiem, intelektuāliem vai maņu traucējumiem, tiesībsargs 2012. gadā vērsās pie 26 bankām33 ar lūgumu sniegt informāciju, vai bankas filiāļu klientu apkalpošanas zāles ir pieejamas personām riteņkrēslos, personām ar redzes, dzirdes traucējumiem un vai personām ar invaliditāti ir īpaša, viņu vajadzībām atbilstoša apkalpošana. Tāpat tika lūgts sniegt informāciju, cik bankomātu Latvijā izvietots un cik no tiem sasniedzami personām riteņkrēslos. Aptaujā konstatēts, ka lielākā daļa banku telpu ir pieejamas klientiem ar kustību traucējumiem. Bankas darbinieki apkalpo personas ar invaliditāti atbilstoši viņu vajadzībām, tiecoties rast klientiem piemērotu individuālu apkalpošanas risinājumu. Latvijā nav veikta izpēte par banku tiešsaistes pakalpojumu pieejamību, tomēr NVO sniegtā informācija liecina, ka šos pakalpojumus visgrūtāk izmantot neredzīgiem cilvēkiem. Viņiem visbiežāk ir jāizmanto banku fiziska apmeklēšana, lai veiktu maksājumus, ziedojumus, pārvaldītu savu bankas informāciju un veiktu citas darbības, viņi nevar izmantot banku tiešsaistes pakalpojumus. Banku informācija un materiāli nav pietiekami nodrošināti pieejamā formātā neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem. Tādēļ visiem dokumentiem, kas tiek sniegti drukātā veidā, programmatūras sistēmā un / vai digitālajā datu nesējā, jābūt pieejamiem neredzīgām personām vai cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Latvijā lielākā daļa bankomātu (vismaz iekštelpās) ir pieejami cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču nav informācijas, cik bankomāti ir pieejami un izmantojami ar runas palīdzību neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem. Piemēram, bankā AS "Swedbank" ir uzsākta dažādu samērīgu tehnoloģisko risinājumu izstrāde: tiek veidota programma bankomātos, lai tie būtu pieejami personām ar redzes traucējumiem, kā arī tiek gatavoti materiāli Braila rakstā. Izskatīšanā esošā EK priekšlikumā Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas ir iecerēts noteikt visa ES vienotas prasības attiecībā uz to preču un pakalpojumu pieejamību, kuriem pieejamības elementi ir vajadzīgi visvairāk un jomas, kurās pastāv, vai potenciāli varētu rasties vislielākā tirgus sadrumstalotība. Starp direktīvas priekšlikumā minētajām prioritātēm nosaukta arī virkne ar IKT saistītu lietu - datori un operētājsistēmas, ciparu televīzijas pakalpojumi un iekārtas, telefonijas pakalpojumi un saistītās galiekārtas, banku pakalpojumi u.c.34. Direktīvas priekšlikuma ietekmes novērtējumā minēts, ka virzība uz ES 2010. gada ziņojumā par ES pilsonību minēto izaicinājumu pārvarēšana un virzība uz Stratēģija "Eiropa 2020" nospraustajiem mērķiem ir iespējama, ja vienlaikus tiek veiktas darbības cilvēku ar invaliditāti līdzdalības sabiedrībā veicināšanai. Tas nozīmē arī mobilitātes (t.sk. ceļošana), ikdienas aktivitāšu veikšanu (bankas darījumi un iepirkšanās), piekļuve interneta informācijai (datori un televīzija) un komunikācijām, nodarbinātībai, kas kopā veicina nabadzības riska novēršanu35. Lai risinātu vides un informācijas pieejamības jautājumus, atbilstoši MK 2013. gada 22. novembra rīkojuma Nr. 564 "Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnēm 2014.-2020. gadam" 4. punktam, LM Pamatnostādņu īstenošanas plānā 2015.-2017. gadam iekļāva uzdevumu "Vides pieejamības plāna un vides pieejamības standarta publiskajām un dzīvojamām ēkām izstrāde", kas ir viens no personu ar invaliditāti tiesību realizāciju veicinošiem pasākumiem. 2018. gada maijā LM izstrādāja un publicēja tīmekļvietnē Vides pieejamības vadlīnijas publiskām būvēm un telpām un publiskajai ārtelpai 36. Vides un informācijas pieejamība un personu ar invaliditāti tiesību ievērošana ir izvirzīta arī kā viens no ES fondu finansējuma saņemšanas nosacījumiem. Latvijā aktīvi pasākumi pieejamas vides veidošanai uzsākti samērā nesen, sākot ar ERAF un KF ieguldījumu apguvi 2007.-2013. gada ES fondu plānošanas periodā, uzsverot šo jautājumu kā īpaši nozīmīgu Konvencijas īstenošanā. 2011.-2013. gadā LM veikto apsekojumu ERAF un KF līdzfinansēto projektu īstenošanas vietās (turpmāk - LM apsekojums) rezultāti liecina, ka no visiem apsekotajiem objektiem tikai 60% varēja atzīt par pieejamiem personām ar redzes, dzirdes, kustību un psihosociāliem traucējumiem. Atsevišķos projektos netika ievērotas būvnormatīvu prasības attiecībā uz vides pieejamību vai arī infrastruktūras attīstības projektā jau sākotnēji nebija ieplānotas nekādas darbības vides pieejamības nodrošināšanai. Attiecībā uz vides pieejamības nepilnībām eksperti visbiežāk norādīja uz atbildīgo būvniecības speciālistu izpratnes un zināšanu trūkumu. Attiecībā uz izglītības un zinātnes nozarē īstenotajiem projektiem, LM apsekojums ļauj secināt, ka 46% izglītības iestādēs tika īstenotas specifiskas darbības vides un informācijas pielāgošanai personām ar funkcionāliem traucējumiem. 23% izglītības jomas projektos galvenokārt tika īstenoti vides pieejamības nodrošināšanas pasākumi tikai personām ar kustību traucējumiem, un tikai 8% projektu tika nodrošinātas specifiskas darbības vides pieejamības nodrošināšanai visām personu ar funkcionāliem traucējumiem grupām. LM apsekojuma rezultāti parāda, ka ievērojami labāka situācija bija veselības nozares infrastruktūras attīstības projektos, kur 75% veselības aprūpes iestādēs tika īstenotas specifiskas darbības vides un informācijas pielāgošanai personām ar invaliditāti un 13% gadījumos tika ieviesti arī inovatīvi risinājumi, padarot slimnīcas un ambulatorās veselības aprūpes iestādes pieejamas visām personu ar funkcionāliem traucējumiem grupām, vecākiem ar bērnu ratiņiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Kultūras nozares, kā arī tūrisma nozares infrastruktūras attīstības projektos 64% no apsekotajiem objektiem bija nodrošināta vides pieejamība vismaz trijiem funkcionālo traucējumu veidiem (redze, dzirde, kustības), savukārt 5% no visiem objektiem bija atzīmēti kā labās prakses piemēri, kur vides un informācijas pielāgojumu veidi sniedzās pāri Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Secinot par pieejamības situāciju kopumā, iemesli, kas negatīvi ietekmējuši situāciju pieejamības jomā, visbiežāk ir pasūtītāju, projektētāju un būvniecības personāla nepietiekama motivācija, izpratne un zināšanas minētajā jomā. Ņemot vērā to, ka šobrīd valstī galvenās identificētās problēmas ir saistītas ar vides pieejamības normu ievērošanu un to pielietošanu praksē, ir jāpilnveido augstskolu mācību programmas arhitektiem un būvinženieriem, lai savā ikdienas darbā ikviens speciālists, kas strādā projektēšanā, būvlaukumā vai būvvaldē pievērstu uzmanību vides pieejamības jautājumiem. Loģiski izdarot secinājumus, var apgalvot, ka personām ar invaliditāti ir ierobežotas iespējas dzīvot neatkarīgi un uzsākt patstāvīgu dzīvi. Prognozējot ilgtermiņā, tas var nozīmēt arī lielāku nepieciešamību pēc valsts vai pašvaldības sociālā aprūpes tikai tāpēc, ka vide nav pieejama un nav piemērota patstāvīgai dzīvei. Identificētās problēmas pieejamības jomā: - nepilnīgi nodrošināta pieejamība ēkām, būvēm, informācijai un transportam; - risinot pieejamības jautājumus, netiek ievērots universālā dizaina princips; - augstskolu mācību programmās arhitektiem un būvinženieriem, kā arī profesionālo studiju programmas būvniecības, tūrisma, u.c. pakalpojumu jomās nav atsevišķi izdalīta universālā dizaina tēma; - pasūtītāju, projektētāju un būvniecības personāla nepietiekama kvalifikācija pieejamības jomā; - vides pieejamības normu neievērošana un nepielietošana praksē vai nepareiza pielietošana; - vides pieejamības kritēriju nezināšana un izpratnes trūkums par tiem, kas ir būtisks iemesls ēku un vides nepieejamībai; - publisku pakalpojumu sniegšanā netiek ņemts vērā atšķirīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma princips, kas var liegt iespēju piekļūt valsts institūciju sniegtiem pakalpojumiem; - netiek veikta visaptveroša situācijas analīze par sabiedrībai sniegto publisko pakalpojumu pieejamību Latvijā; - invaliditāte ir bijusi par pamatu atteikumam personām ar invaliditāti iegūt augstāko izglītību; - trūkst viegli lasāmu formātu un papildinošu un alternatīvu saziņas veidu; - valsts un pašvaldību institūcijas nerealizē noteikumus attiecībā uz sabiedrisko ēku un vietu pieejamību. 2. ANO Personu ar invaliditāti komitejas rekomendācijas Komiteja rekomendācijās Latvijai37 attiecībā uz Konvencijas 9. panta Pieejamība īstenošanu norāda, ka dalībvalstis var nodrošināt, ka pieejamība tiek panākta pakāpeniski, kā arī izmantojot starptautisko sadarbību. Analīzi, lai identificētu šķēršļus pieejamībai un šķēršļus, kas jālikvidē, var veikt efektīvi, īstermiņā un vidējā termiņā. Šķēršļi ir jālikvidē pastāvīgi un sistemātiski, pakāpeniski un vienmērīgi. Vienlaikus Komiteja aicina valsti pieņemt, publiskot un uzraudzīt pieejamības standartus un veikt visaptverošu tiesību aktu pārskatīšanu attiecībā uz pieejamību, tostarp informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pieejamību, lai identificētu, uzraudzītu un novērstu trūkumus tiesību aktos un to īstenošanā38. Komiteja rekomendē Latvijai sadarbībā ar personas ar invaliditāti pārstāvošajām organizācijām pieņemt visaptverošu pieejamības rīcības plānu, kur iekļauts laika grafiks, sasniedzamie rādītāji, pārraudzības un novērtēšanas kritēriji, lai efektīvi ieviestu universālā dizaina principus fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikācijas līdzekļu pieejamībai, tostarp ietverot sankcijas neatbilstību gadījumā. Komitejas rekomendācijās ir teikts, ka ir nepieciešams integrēt saprātīga pielāgojuma un universālā dizaina jēdzienus attiecīgajos nacionālajos un pašvaldību normatīvajos aktos, politikās un noteikumos un nodrošināt to efektīvu ieviešanu, veicot pārraudzību. Vienlaikus Komiteja aicina vērst uzmanību uz Komitejas Vispārējo komentāru Nr. 2 par pieejamību (2014) un sasaisti starp Konvencijas 9. pantu "Pieejamība" un ilgtspējīgas attīstības mērķiem: - līdz 2030. gadam nodrošināt visiem piekļuvi drošām, cenas ziņā izdevīgām, pieejamām un ilgtspējīgām transporta sistēmām, uzlabot ceļu satiksmes drošību, jo īpaši paplašinot sabiedrisko transportu, īpašu uzmanību pievēršot vismazāk aizsargāto iedzīvotāju, sieviešu, bērnu, cilvēku ar invaliditāti un vecu cilvēku vajadzībām; - līdz 2030. gadam nodrošināt drošu, iekļaujošu un pieejamu zaļo un sabiedrisko zonu vispārēju pieejamību, jo īpaši sievietēm un bērniem, veciem cilvēkiem un personām ar invaliditāti; - tiesību aktos jāiekļauj un jābalstās uz universālā dizaina principu, jo tā ir Konvencijas prasība. Universālā dizaina principa ieviešanai vajadzētu paredzēt obligāto pieejamības standartu un sankciju piemērošanu, tostarp naudas sodu tiem, kas nespēj šos principus piemērot. Komiteja rekomendē, konsultējoties un sadarbojoties ar personu ar invaliditāti pārstāvošajām NVO, nodrošināt apmācības par personu ar invaliditāti nediskrimināciju un pienākumiem attiecībā uz pieejamības un saprātīga pielāgojuma nodrošināšanu publiskajā un privātajā jomā strādājošajiem, īpaši juridisko profesiju pārstāvjiem un tieslietu nozarē, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, ierēdņiem, darba devējiem, VDI, NVA, izglītības un veselības jomu speciālistiem un pašām personām ar invaliditāti. Lai veicinātu sabiedrības izpratni par pieejamības jautājumiem un veicinātu pozitīvu attieksmi pret personām ar invaliditāti, Komiteja iesaka īstenot visaptverošu sabiedrības informēšanas kampaņu par pieejamību un veicināt universālā dizaina izpratni. 3. Plāna ietvaros īstenojamie pasākumi 2. tabula Plāna mērķis Plāna virsmērķis: sekmēt cilvēktiesības un uzlabot personu ar invaliditāti dzīves kvalitāti Latvijā, tostarp sekmēt Konvencijā noteiktās tiesības uz fiziskās vides, transporta, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju, citu sabiedrībai paredzēto objektu un pakalpojumu pieejamību, lai personas spētu izmantot visas tiesības un brīvības un varētu sevi realizēt visās dzīves jomās. Plāna mērķis ir palielināt sabiedrībai paredzēto elektronisko pakalpojumu un publisko ēku un teritoriju, kas ir veidotas atbilstoši universālā dizaina principiem un ir pieejamas visām sabiedrības grupām, tostarp personām ar invaliditāti, skaitu. Plāna vīzija ir nodrošināt, ka līdz 2030. gadam valsts un pašvaldību iestādes un to sniegtie pakalpojumi, tostarp elektroniskie, ir pieejami personām ar invaliditāti un personām ar funkcionēšanas ierobežojumiem neatkarīgi no vecuma un sociālā stāvokļa. Politikas rezultāts/-i un rezultatīvais rādītājs/-i • valsts un pašvaldību institūciju īpatsvars, kuras ir piedalījušās publisko ēku vides pieejamības novērtēšanā (2021. gadā -70%); • paaugstinājies speciālistu un sabiedrības informētības un izpratnes līmenis par vides un informācijas pieejamības jautājumiem; • cilvēkiem ar ierobežotām pārvietošanās spējām pieejamas sabiedriskā transporta infrastruktūras īpatsvars (2021. g. - 60%); • pieejamu valsts un pašvaldību tīmekļvietņu īpatsvars (2021. gads - 100%). 1. Rīcības virziens Publiskās infrastruktūras novērtējums, pieejamības plānošana un vadība Nr. p. k. Pasākums Darbības rezultāts Rezultatīvais rādītājs Atbildīgā institūcija Līdzatbildīgās/iesaistītās institūcijas Izpildes termiņš (ar precizitāti līdz pusgadam) Indikatīvais finansējums (EUR) un tā avoti 1. Nodrošināt koordinētu darbību starp nozaru ministrijām pieejamības un universālā dizaina jautājumu iekļaušanu nozaru politikās 1.1. Izveidota ekspertu darba grupa, kas koordinē plāna ieviešanas gaitu, tostarp izvērtē normatīvo regulējumu attiecībā uz pieejamību un sagatavo priekšlikumus par izmaiņām, ja tādas ir nepieciešamas. 4 darba grupas sanāksmes LM EM, IZM, KM, VARAM, VM, SM 2019. g.1.pusgads - 2021. g 2. pusgads Esošo valsts budžeta līdzekļu ietvaros 1.2. Nodrošināta valsts un pašvaldību darbinieku kapacitātes stiprināšana, piedaloties Ziemeļvalstu mobilitātes programmā "Valsts administrācija" - sadarbības stiprināšanai pieejamības un universālā dizaina jautājumos. 1 projekta pieteikums LM Ministrijas, pašvaldības 2019. g. 2. pusgads Esošo valsts budžeta līdzekļu ietvaros39 2. Izstrādāt pašnovērtējuma metodiku40 pieejamības novērtēšanai valsts un pašvaldību ēkās un ēkās, kurās tiek sniegti valsts un pašvaldību pakalpojumi iedzīvotājiem, un sabiedriskā transporta infrastruktūras pieejamībai 2.1. Izstrādāta pašnovērtējuma metodika pieejamības novērtēšanai valsts un pašvaldību ēku un ēku, kurās tiek sniegti valsts un pašvaldību pakalpojumi iedzīvotājiem, un sabiedriskā transporta infrastruktūras pieejamības novērtēšanai. 1 metodika LM 2019. g. 2. pusgads ESF projekta esošā finansējuma ietvaros41 2.2. Nodrošinātas speciālistu apmācības pašnovērtējuma metodikas pieejamības novērtēšanai kvalitatīvai piemērošanai. 5 semināri LM 2019. g. 2. pusgads 3 Veikt analīzi par valsts un pašvaldību institūciju ēku, t.sk. ēku, kurās tiek sniegti valsts un pašvaldību pakalpojumi, un sabiedriskā transporta infrastruktūras pieejamību (atbilstoši 2. pasākuma ietvaros izstrādātajai metodikai) 3.1. Veikts pieejamības pašnovērtējums valsts un pašvaldību ēkās un ēkās, kurās tiek sniegti valsts un pašvaldību pakalpojumi iedzīvotājiem pašnovērtējums un sabiedriskā transporta infrastruktūras pieejamību: Pašnovērtējums ir atkārtojams (2020., 2023., 2028. g.) un ļauj mērīt infrastruktūras pieejamību a. ārstniecības, sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes; Aptaujas anketa VM, LM VI VNĪ Pašvaldības 2020. g. 1.  pusgads Esošo budžeta līdzekļu ietvaros b. izglītības un zinātnes iestādes; Aptaujas anketa IZM VNĪ Pašvaldības 2020. g. 1. pusgads c. sporta ēkas un būves; Aptaujas anketa IZM VNĪ Pašvaldības 2020. g. 1. pusgads d. kultūras iestādes; Aptaujas anketa KM VNĪ Pašvaldības 2020. g. 1. pusgads e. ministriju un pašvaldību domju ēkas; Aptaujas anketa Visas ministrijas Pašvaldības VNĪ ZMNĪ 2020. g. 1. pusgads f. valsts padotības iestāžu un pašvaldību ēkas, kurās nodrošina noteiktu valsts vai pašvaldību funkciju realizēšanu, kas saistīta ar pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem, t.sk. tiesu ēkas un ieslodzījuma vietas, VPD, sociālie dienesti, VPVKAC; Aptaujas anketa Visas ministrijas IeVP Pašvaldības VNĪ ZMNĪ 2020. g. 1. pusgads g. sabiedriskā transporta infrastruktūra (autobusu pieturas, tramvaju pieturas, autoostu platformas, ostu, dzelzceļa staciju peroni). Aptaujas anketa SM Pašvaldības 2020. g. 1. pusgads 3.2. Veikta pasākuma koordinēšana un analīze par valsts un pašvaldību institūciju veikto pieejamības pašnovērtējumu, t.sk. sabiedriskā transporta infrastruktūras, pieejamību: Informatīvais ziņojums LM 2020. g. 1. pusgads ESF projekta esošā finansējuma ietvaros42 a. sniegti priekšlikumi turpmāko pieejamības datu uzskaitei valsts mērogā un pieejamības reģistra izveidei; b. sniegti priekšlikumi par objektiem, kuros pieejamība nodrošināma prioritāri; c. iegūta informācija par nepieciešamo finansējuma apjomu pieejamības prasību nodrošināšanai valsts un pašvaldību institūcijās, t.sk. sabiedriskā transporta infrastruktūrai. 4 Izstrādāt vienotas elektroniskās kartēšanas sistēmas saturu pieejamības novērtēšanai Latvijas teritorijā 4.1. Veikta izpēte un sagatavoti priekšlikumi kartēšanas sistēmas saturam un tās īstenošanas nodrošināšanai Latvijas teritorijā, t.sk. izvērtējot iespējamo sistēmas uzturētāju, indikatīvās izmaksas un ilgtspēju. Informatīvais ziņojums LM 2020. g. 1. pusgads ESF projekta esoš …