Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija

Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Latvijas Republikas Ministru kabineta sēdes protokola Nr.34 izraksts Rīgā 2001.gada 17.jūlijā Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija 6.§ Apspriešanā piedalījās: A.Kalvītis, A.Gorbunovs, A.Bērziņš Nolēma: 1. Akceptēt Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju (turpmāk - ilgtermiņa stratēģija). 2. Ekonomikas ministrijai: 2.1. informēt citas valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī sabiedrību par ilgtermiņa stratēģijas pamatnostādnēm; 2.2. reizi gadā aktualizēt ilgtermiņa stratēģiju un informēt Ministru kabinetu par progresu stratēģijas īstenošanā; 2.3. turpmāk sekot, lai ilgtermiņa stratēģijas pamatnostādnes tiktu konsekventi ievērotas visos politikas plānošanas dokumentos. Ministru prezidents  A.Bērziņš Valsts kancelejas direktore G.Veismane Saturā 1. Kopsavilkums 2. Ievads 3. Latvija pasaules ekonomiskajā sistēmā 3.1. Ārējie faktori 3.2. Iekšējie faktori 4. Ekonomiskās attīstības faktori 4.1. Priekšrocības 4.2. Trūkumi 4.3. Iespējas 4.4. Riski 5. Attīstības scenāriji 5.1. Konverģences scenārijs 5.2. Stagnācijas scenārijs 6. Stratēģijas pamatlīnijas 6.1. Stratēģiskie mērķi 6.2. Ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgu nosacījumu veidošana 6.3. Efektīvas un konkurētspējīgas nozaru struktūras izveidošana 6.4. Sociāli ekonomisko disproporciju mazināšana 7. Nobeigums 1. Kopsavilkums Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija kā galveno valsts ekonomiskās politikas mērķi izvirza attīstīto valstu dzīves standartiem atbilstoša valsts iedzīvotāju labklājības līmeņa sasniegšanu pārskatāmā nākotnē. Tam nolūkam Latvijai nākamo 20-30 gadu laikā nepieciešams sasniegt Eiropas Savienības valstu vidējo iekšzemes kopprodukta līmeni uz vienu iedzīvotāju. Dokumentā veikta globālo ekonomisko procesu un Latvijas attīstības faktoru mijiedarbības analīze un iespējamo tautsaimniecības attīstības scenāriju modelēšana. Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot esošās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas ekonomiskās attīstības scenāriji. Aktīvais, vēlamais un sekmējamais konverģences scenārijs nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, tas īstenojas pie labvēlīgas ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas priekšrocību un iespēju izmantošanas. Šī scenārija īstenošanai jāmaina Latvijas ekonomikā pašlaik dominējošais modelis, kas raksturojas ar lēta darba spēka un pieejamo dabas resursu priekšrocību izmantošanu, produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošanu. Šis modelis nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē augstākas labklājības sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, kā arī nelabvēlīgos demogrāfiskos apstākļus, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tam nolūkam jāizveido jaunās ekonomikas funkcionēšanai labvēlīgi nosacījumi, jāveic Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija, vienlaikus veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs (t.i., to attīstību uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes), kā arī attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot informācijas sabiedrības veidošanos. Jāsamazina reģionu sociāli ekonomiskā disproporcija un jāpaaugstina reģionu attīstības potenciāls. Ekonomiskās politikas kontekstā pieaug sociālpolitikas nozīme, investīciju nozīmīgums sociālajā kapitālā - izglītībā, zinātnes attīstībā, veselības aprūpē. Inertais, nevēlamais un novēršamais, taču principā iespējamais stagnācijas scenārijs atspoguļo situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabāsies vai pat palielināsies esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm. 2. Ievads Pēc neatkarības atgūšanas aptuveni desmit gadu laikā Latvijas ekonomikā un sabiedrībā ir notikuši neatgriezeniski pārveides procesi. Sociālisma plānveida saimniekošanas modelis ir aizstāts ar tirgus ekonomikas modeli. Pārejot uz jauno saimniecisko sistēmu, Latvijas ekonomiskajā politikā dominēja īstermiņa un vidēja perioda uzdevumi tirgus ekonomikas pamatu veidošanai un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai. To skaitā cenu un tirdzniecības liberalizācija, privātīpašumu atjaunošana, savas valūtas ieviešana, tirgus ekonomikas funkcionēšanai nepieciešamo institūciju veidošana u.tml. Šobrīd, kad ir radīti tirgus ekonomikas pamati un nodrošināta pietiekama makroekonomiskā stabilitāte, arvien aktuālāki kļūst ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes jautājumi. Kādai jābūt ekonomiskajai politikai, lai pārskatāmā nākotnē (20-30 gados) Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis tuvotos attīstīto valstu līmenim? Kā panākt ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, kas ir nepieciešama šī mērķa sasniegšanai? Lai apzinātu ekonomikas attīstības ilgtermiņa perspektīvas, precizētu valsts ekonomiskās politikas mērķus un prioritātes, Ekonomikas ministrija sadarbībā ar citu valsts institūciju un zinātnisko iestāžu pārstāvjiem ir izstrādājusi Latvijas ilgtermiņa ekonomisko stratēģiju. Ilgtermiņa stratēģija nepieciešama: - Lai Latvija sekmīgi integrētos pasaules ekonomiskajā un drošības sistēmā; - Lai pieņemtie politiskie un ekonomiskie lēmumi būtu saskaņā ar valsts ilgtermiņa mērķiem; - Lai sabiedrībā radītu pārliecību un ticību nākotnes izaugsmes iespējām un dzīves uzlabojumam, kas dotu valsts politikas veidotājiem atbalstu visos sabiedrības slāņos, tādējādi veidojot pilsonisko saskaņu un sadarbību. Ministru kabinetam 1999. gada aprīlī tika iesniegts un valdība izskatīja dokumentu Ekonomiskās attīstības iespēju izvērtējums. Šajā dokumentā, kuru Ekonomikas ministrijas speciālisti izstrādāja sadarbībā ar Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes zinātniekiem, no ilgtermiņa attīstības viedokļa tika analizēti faktori, kas nosaka izaugsmi, un ārējā ekonomiskā vide, modelēti iespējamie attīstības scenāriji. Dokumentā tika raksturotas būtiskākās Latvijas ekonomiskās attīstības problēmas un norādīti galvenie virzieni, kā tās pārvarēt. Ministru kabinets uzdeva Ekonomikas ministrijai turpināt darbu, papildinot un pilnveidojot minēto dokumentu, lai tas kļūtu par valsts ilgtermiņa ekonomiskās attīstības stratēģijas pamatdokumentu. Ar ekonomikas ministra rīkojumu 1999. gada jūnijā tika izveidota darba grupa ilgtermiņa ekonomiskās stratēģijas izstrādei, kurā aicināti piedalīties pārstāvji no dažādām ministrijām, Latvijas Bankas, zinātniskām iestādēm, atsevišķi eksperti u.c. Šī darba rezultāts ir sagatavotā Latvijas ilgtermiņa ekonomiskā stratēģija (tālāk tekstā - stratēģija). Tika noteikti šādi stratēģijas izstrādes pamatprincipi: - formulējot stratēģijas mērķi, to izteikt gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi; - necensties aptvert visas ekonomiskās politikas sfēras (stratēģija nav visaptverošs plāns), bet koncentrēties uz prioritātēm, kuras izriet no mērķa, esošā ārējā un iekšējā stāvokļa, priekšrocību un trūkumu, kā arī attīstības iespēju un risku analīzes; - orientēties uz ilgtermiņa, nevis īstermiņa vai vidēja termiņa uzdevumiem; - izvairīties no likumu un programmu uzskaitījuma, jo tie ir tikai konkrētu uzdevumu realizācijas līdzekļi, kuri var tikt mainīti, pilnveidoti vai atcelti ilgtermiņa mērķu īstenošanas gaitā; - formulējot prioritātes un uzdevumus, panākt, lai tie nepārklātos, bet gan papildinātu cits citu (mērķa koka princips). Stratēģijā ir definēts ilgtermiņa ekonomiskās politikas mērķis, raksturotas Latvijas ekonomiskās attīstības tendences, priekšrocības un trūkumi, analizētas attīstības iespējas un riski, formulētas politikas prioritātes un uzdevumi. Dokumentā ir aprakstīti Latvijas attīstības ilgtermiņa iespējamie scenāriji atkarībā no ārējās vides apstākļiem un stratēģijas īstenošanas pakāpes. Tomēr ilgtermiņa stratēģija nav uzskatāma par dokumentu, kurā visi jautājumi ir atrisināti pilnībā. Stratēģija ir uztverama kā process. Tās vērtība ir diskusiju rosināšana, lai sabiedrība saskatītu būtiskākās problēmas un tiktu meklēti optimālākie ceļi to novēršanai. 3. Latvija pasaules ekonomiskajā sistēmā 3.1. Ārējie faktori Ekonomikas attīstības procesiem pasaulē raksturīga to norise trīs galvenajos līmeņos: lokālajā, nacionālajā un globālajā (starptautiskajā). Pastāv daudzi faktori, kas vienlaikus pastiprina gan globalizācijas, gan lokalizācijas tendences. Piemēram, informācijas tehnoloģijas un mūsdienu telekomunikācijas veicina daudzu valsts un sabiedrības dzīves jomu globalizāciju, palielina dažādu valstu, uzņēmumu, organizāciju vai atsevišķu indivīdu iespēju dibināt kontaktus, nodarboties ar uzņēmējdarbību, veikt citas aktivitātes bez centrālās varas starpniecības. Globalizācijas procesā katra valsts daudz ātrāk iegūst informāciju par jaunām tehnoloģijām, izgudrojumiem, atklājumiem vai praktisku pieredzi jebkurā jomā. Tas veicina ātrāku šīs valsts attīstību. Pateicoties starpnacionālajām institūcijām1, tiek atvieglota ekonomiskā sadarbība. No tā iegūst katra atsevišķa valsts neatkarīgi no tās attīstības līmeņa. Globalizācijas un lokalizācijas padziļināšanās ietekmē arvien vairāk mainās daudzi ekonomiskie mehānismi, kā arī valsts pārvaldes un sabiedrības funkcionēšanas pamatprincipi. Līdz ar kapitāla un preču plūsmu pasaulē arvien mobilāks kļūst arī darbaspēks. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis dod iespēju ekonomiskajiem subjektiem būt savstarpēji saistītiem jebkurā darbības sfērā globālā mērogā. Rodas principiāli jauni darbības un attīstības noteikumi, kas balstās uz visu ekonomisko subjektu iespējām piekļūt informācijai un adaptēt to. Tiek nodrošināta visu dalībnieku identitāte un sadarbība, visu procesu decentralizācija, vairs nav centra un nomaļu. Tajā pašā laikā nelielām un pat vidēja lieluma valstīm vairs nav noteicoša ietekmes uz kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Šajā situācijā īpaša nozīme ir Baltijas valstu vienotības nostiprināšanai un savstarpējai sadarbībai. Veidojas jauni integrēti globālie tirgi, kas strādā 24 stundas diennaktī reālā laikā. Parādās jauni spēles noteikumi - daudzvalstu līgumi dažādās jomās (tirdzniecība, intelektuālais īpašums, datu aizsardzība, vides aizsardzība), kas arvien vairāk ietekmē dažādas saimnieciskās darbības iespējas. Pasaules tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence, palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām. Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības prasībām. Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem ar labu izglītību. Brīva kapitāla kustība rada papildu iespējas ekonomikai piesaistīt finansu līdzekļus, kas palielina valstu izaugsmes iespējas. Tomēr jāatzīmē, ka tādā pašā mērā, kā palielinās iespējas piesaistīt kapitālu, pašmāju kapitāls var izvēlēties ārvalstis, ja investēšanas apstākļi tur izrādīsies labvēlīgāki. Palielinoties kapitāla mobilitātei, pastāv arī lielāks risks būt iesaistītiem pasaules finansu krīzēs. Brīva darbaspēka kustība paplašina iespējas indivīdam strādāt un gūt ienākumus atbilstoši viņa zināšanām, kvalifikācijai un vēlmēm neatkarīgi no nacionālās piederības un pilsonības. Iespēja brīvi izvēlēties darba un dzīves vietu liek pārvērtēt uzskatus par ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas prioritātēm. Mūsdienu ekonomikā sociālā labklājība un saskaņa ir ne tikai ekonomiskās izaugsmes sekas, bet arī viens no svarīgākajiem tās priekšnoteikumiem. Dzīves kvalitāte ir ne tikai producētie materiālie labumi, kurus var patērēt, bet arī tīrs gaiss un ūdens, bioloģiskā daudzveidība utt. Tāpēc ar laiku var mainīties izpratne par investīcijām vides aizsardzībā un investīcijām ražošanā, kur pirmās pašlaik uztver tikai kā izmaksas, kas nedod ienākumus, bet otrās - kā ienākumu nesošas. Iespējams, ka ieguldījumi vides aizsardzībā nākotnē būs rentablāki par ieguldījumiem ražošanā. Par izšķirošu ekonomiskās izaugsmes faktoru pasaulē kļūst zināšanas. Uz zināšanām balstītā jaunā ekonomika dod lielākus ienākumus, garantē augstākus dzīves standartus, bet tā prasa arī ilgtermiņa ieguldījumus kā cilvēkkapitālā, tā izglītībā un zinātniskajā pētniecībā. Tā rezultātā mainās ražošanas izmaksu struktūra, kur to lielākā daļa ir saistīta ar nemateriāliem ilgtermiņa ieguldījumiem. Savukārt šo ieguldījumu pieaugušais īpatsvars un straujās tehnoloģiju izmaiņas palielina uzņēmēju risku. Virzība uz informācijas sabiedrību kā jaunu, augstāk organizētu, uz zināšanām bāzētu sabiedrības tipu, ir tiešs minēto procesu rezultāts. Process vienlaikus norisinās visās galvenajās pasaules ekonomiskajās zonās - Rietumeiropā, Ziemeļamerikā un Dienvidaustrumāzijā. Tomēr, saistībā ar brīvas cilvēku migrācijas iespējām var rasties arī problēmas. Tā ir smadzeņu aizplūšana. Valstis, kuras par galveno attīstības faktoru izvēlējušās izglītību un zinātni, zināmā situācijā riskē ar to, ka patiesībā daļēji subsidēs ekonomiski augsti attīstītās valstis. Tādējādi liela attiecīgo investīciju daļa var izrādīties nepietiekami efektīva, un šādas valstis paātrinātas attīstības vietā turpinās ilgstoši stagnēt. Globalizācijas procesa ietekmē mainās daudzi starptautisko attiecību aspekti. Nacionālai valstij jāņem vērā globālie procesi (atvērtas robežas, saskaņota likumdošana, kopēja valūta u.c.), kas samazina valsts, tās fizisko un juridisko personu patstāvību ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Turpretim pieaugošās komunikāciju iespējas ievērojami palielina atsevišķu valsts reģionu iespējas, lomu un nozīmīgumu, tiem vairs nebūt nav nepieciešama centrālā vara kā starpnieks sadarbībai ar attāliem partneriem. Arī Latvijai kopumā un tās reģioniem aktīvi jādarbojas tieši šādos apstākļos - ir iespējas ieņemt vietu pasaules un Eiropas preču, pakalpojumu un kapitāla tirgū, taču ievērojot spēles noteikumus (kvotas, antidempinga pasākumi, kvalitātes prasības) un rēķinoties ar pieaugošu un aizvien nesaudzīgāku konkurenci vietējā tirgū. Tīklveida darbības modelis kļūst par 21. gadsimta valstu, uzņēmumu, cilvēku sadarbības principu. Tas paplašina un pārveido tradicionālās horizontālās un vertikālās lineārās saites. Līdz ar to notiek būtiskas pārmaiņas kā tekošajā ekonomiskajā darbībā, tā arī attīstībā. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis veicina kontaktu un transakciju īstenošanu reālā laikā. Aktīvi izmantojot šādas iespējas, valstis, uzņēmumi, cilvēki (arī Latvija un tās subjekti kā valsts iekšienē, tā starptautiskajā līmenī) kļūst savstarpēji saistīti jebkurā uzņēmējdarbības jomā, rodas principiāli jaunas iespējas. Lokalizācija (reģionalizācija) radās un turpina attīstīties kā pretstats, bet patiesībā kā papildinājums globalizācijas procesiem. Proti, viens no globalizācijas galvenajiem mehānismiem ir starptautiskā darba dalīšana. Tas nozīmē, ka atsevišķas valstis vai pasaules reģioni pakāpeniski specializējas atsevišķās tautsaimniecības nozarēs, kurās tām ir salīdzinošās priekšrocības. Savukārt specializācija rada nepieciešamību pēc intensīvākas preču un pakalpojumu apmaiņas starptautiskā mērogā, kas, tieši pretēji, izpaužas kā globalizācija. Bez lokalizācijas (specializācijas) nebūtu globalizācijas un otrādi. Abi šie procesi organiski papildina viens otru. Lokalizācijas procesiem mēdz būt arī citi aspekti. Pilnveidojoties sakaru un informācijas sistēmām, standartizējoties normatīvajiem aktiem un finansu mehānismiem, pieaugot vispārējam izglītības līmenim, arvien vairāk saimniecisko un pārvaldes funkciju efektīvāk veikt lokālā līmenī. Pabeidzot teritoriāli administratīvo reformu, Latvijā iespējams būtiski palielināt pašvaldību patstāvību, nodrošināt lielāku to dzīvotspēju bez centrālās valsts varas iejaukšanās. Globālās ekonomikas lokalizācijas izpausme ir arī saimnieciskās darbības koncentrēšanās arvien ierobežotākā skaitā globālo ekonomisko centru. Tā, apmēram četras piektdaļas no visas pasaules ražošanas apjoma 21. gadsimta sākumā izrādās izvietotas trīs galvenajos ekonomiskajos centros - Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, kā arī Japānā un citās ekonomiski attīstītās Dienvidaustrumāzijas valstīs. Vēl astoņdesmitajos gados viens no pasaules ekonomiskajiem centriem (ceturtais) bija PSRS un citas Austrumu bloka valstis. Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē šī bloka pārpalikuma - NVS valstu - ražošanas kopapjoms vairs bija tikai ap 1,5% no pasaules kopapjoma. Tas nozīmē, ka NVS vairs nevar uzskatīt par globāli nozīmīgu ekonomisko centru, lai gan uz atsevišķām, nelielām kaimiņvalstīm, t.sk. Latviju, tās joprojām saglabā zināmu ekonomisko ietekmi. Šādu pasaules ekonomiskās sistēmas pārstrukturizāciju veicina arī tehnoloģiskie procesi. Minimālais tirgus apjoms, lai uzturētu tehnisko progresu, piemēram, tādās nozarēs kā aviācija, pusvadītāji, farmācija, vairs nav pietiekams nevienā atsevišķā valstī2. 21. gadsimta sākuma pasaules ekonomiskās sistēmas struktūra uzskatāmi atspoguļojas arī tirdzniecības saitēs. Šajā jomā dominē tie paši ekonomiskie centri - Rietumeiropa, Ziemeļamerika, Dienvidaustrumāzija. Tādēļ arī no tirdzniecības viedokļa tos var uzskatīt par globāliem centriem. Kā globālo centru ietvaros, tā arī ārpus tiem pastāv arī mazāka mēroga reģionālie (subreģionālie) centri. Viens no tiem - Centrālā Eiropa, Austrumeiropa un Baltijas valstis. Tomēr tas pagaidām ir visai nosacīts centrs, jo tajā ietilpstošo valstu aktīvākie tirdznieciskie sakari ne vienmēr ir saistīti viens ar otru. Piemēram, Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir Vācija, bet Igaunijai tā ir Somija un citas Skandināvijas valstis. Savukārt Lietuva atjauno savas vēsturiskās saites ar Poliju. Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, no ražošanas viedokļa veido Eiropas industriālā klastera ziemeļaustrumu malu, kas no Rietumeiropas turpinās ziemeļu virzienā, savienojoties ar Somiju (Skandināviju). Tas ir ļoti būtiski, jo ne ražošana, ne tirdzniecība pasaulē neattīstās vienmērīgi. Tieši ekonomiskie centri līdz šim, galvenokārt, veidojuši bagātāko valstu daļu, šie centri arī attīstās straujāk nekā perifērijas. Lielākā valstu daļa, kas neietilpst šajos centros, ar retiem izņēmumiem, nespēj attīstīt pietiekamu industriālo bāzi un aktīvu tirdzniecību. Pētījumi rāda, ka valstīs, kur sasniegti augsti ekonomikas attīstības tempi, parasti ir pastāvējusi vairāku noteicošo faktoru kombinācija. Parasti bija pietiekami lielas investīcijas, bet galvenais, investīcijas tika pareizi sadalītas starp izglītību, zinātni un kapitāla veidošanu uz modernu tehnoloģiju (inovāciju) pamata. Papildus tam šīs valstis izcēlušās arī ar racionālu to rīcībā esošo resursu (darbaspēka, producēto aktīvu un finansu aktīvu) izmantošanu, kā arī ar ekonomiskajai situācijai atbilstošu sabalansētību starp valsts un brīvā tirgus funkcijām. 3.2. Iekšējie faktori Pēc politiskās neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 10 gadi, kuriem raksturīga nepietiekoši konsekventa un vāji koordinēta valsts ilgtermiņa attīstības politika. Lai gan makroekonomiskie rādītāji Latvijā pēdējos gados kopumā ir sabalansēti, valūtas kurss ilgtermiņā ir stabils3 un valsts budžeta deficīts ir pieņemamās robežās, ekonomikas attīstības paātrināšanas iespējas ierobežo tās zemais kapitalizācijas līmenis kā tautsaimniecības infrastruktūrā, tā arī uzņēmējdarbībā4. Tas kontrastē ar nesamērīgi lielo nacionālo ienākumu veidojošo fiziskā kapitāla daļu salīdzinājumā ar darbaspēka daļu. Šī pretruna pastāv tādēļ, ka liela pamatlīdzekļu daļa ir fiziski un morāli novecojusi, tās uzturēšanas izmaksas ir nesamērīgi augstas. Arī ražojamās produkcijas kvalitāti šis kapitāls nespēj pietiekami nodrošināt. Pasaules Bankas klasifikācija Latviju pašlaik iekļauj vidēji pārtikušo valstu nabadzīgākajā apakšgrupā līdz ar Albāniju, Baltkrieviju, Bulgāriju, Krieviju, Ukrainu, lai gan pēc UNDP klasifikācijas Latvija ir iekļauta vidēji attīstīto valstu augstākajā grupā5. Aprēķini liecina, ka, saglabājoties līdzšinējiem ekonomikas attīstības tempiem, Latvijai ir maz cerību būtiski tuvināties ekonomiski augsti attīstīto valstu grupai. Lai Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis varētu tuvoties attīstītajās valstīs esošajam, ekonomiskai izaugsmei Latvijā ir jābūt straujākai nekā šajās valstīs. Vienkārši aprēķini rāda, ka mērķi var sasniegt 20-30 gadu laikā, ja IKP ikgadējie pieauguma tempi sasniedz 7-8%. Līdz šim veiktie ekonomisko reformu pasākumi ļāvuši stabilizēt ekonomisko situāciju, bet nav nodrošinājuši pietiekami strauju tautsaimniecības attīstību kopumā. Tādēļ ekonomikas attīstības nepietiekamais temps ir viena no galvenajām Latvijas problēmām, kuras risināšanai nepieciešama atbilstoša stratēģiska pieeja. Lai nodrošinātu izaugsmes straujus tempus, nepieciešams attiecīgs investīciju pieaugums. Tā kā iekšzemes investīcijas var veidoties tikai no iedzīvotāju uzkrājumiem, bet Latvijā to ir nepietiekami, jo zemi ir iedzīvotāju ienākumi, tad pastāv apburtais loks: zemi iedzīvotāju ienākumi - zemi uzkrājumi - zemas investīcijas - atpalikusi tehnika un tehnoloģija - zema darba produktivitāte - zemi ienākumi. Zemie nacionālie uzkrājumi investīciju līmeņa nodrošināšanai liek izmantot ārvalstu uzkrājumus. Tāpēc, lai pēc iespējas efektīvāk izmantotu ārvalstu investīcijas, izšķirošs ir investīciju izvietojuma efektivitātes jautājums. Esošās reģionālās disproporcijas negatīvi ietekmē attīstības tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē reģionu sociālekonomiskās atšķirības - dabas un kultūrvides nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē, ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija jau ir kļuvusi par izteikti monocentrisku valsti. Sadrumstalotā Latvijas administratīvi teritoriālā sistēma kavē reģionu attīstības koncepciju un programmu izstrādi. Tiek traucēta valsts un pašvaldību resursu racionāla izmantošana reģionu vajadzībām, vietējās fiziskās (ceļi, elektroapgāde, gāzes vadi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, sadzīves atkritumu apsaimniekošana) un sociālās (izglītības, kultūras un medicīnas iestādes) infrastruktūras pilnveidošanai. Nepietiekami attīstīta valsts un reģionālā infrastruktūra bremzē vienmērīgu saimniecības attīstību Latvijas teritorijā. Valstī izveidotā infrastruktūra nodrošina satiksmi starp Latvijas reģioniem un Rīgu, kā arī starp citām lielākajām pilsētām. Tajā pašā laikā infrastruktūra, it īpaši vietējas nozīmes, arī starpreģionālie ceļi, ir vāji attīstīti. Tas kavē vietējo preču un pakalpojumu tirgus attīstību, reģionālas nozīmes uzņēmējdarbības aktivizēšanos lauku rajonos. Turklāt Latvijas teritorijas konfigurācija, ceļu un apdzīvoto vietu tīkls nosaka, ka ievērojamā teritorijas daļā veidojas nomales efekts. Zemās ekonomiskās aktivitātes vairākos reģionos, iedzīvotāju mazais blīvums liedz pašvaldībām patstāvīgi risināt šo problēmu. Lēnie zemes reformas tempi bremzē zemes un nekustamā īpašuma tirgus attīstību virknē reģionu. Tādēļ ir ierobežotas iespējas izmantot zemi un nereti arī citu ar to saistīto nekustamo īpašumu kā nodrošinājumu investīciju un ilgtermiņa kredītu piesaistīšanai uzņēmējdarbības attīstībai, it sevišķi lauku reģionos, tai skaitā lielāku, ekonomiski efektīvāku zemnieku saimniecību veidošanai. Kvalificētu speciālistu trūkums reģionos gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs un visos kvalifikāciju līmeņos bremzē darba ražīguma un uzņēmējdarbības efektivitātes palielināšanos, jaunu tehnoloģiju ieviešanu, uzņēmumu vadības un tirgus iemaņu apgūšanu. Pat uzņēmumos, kur ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, ne vienmēr tiek nodrošināta pienācīga to atdeve. 4. Ekonomiskās attīstības faktori Lai izstrādātu iespējamo Latvijas nākotnes vīziju, attīstības scenāriju un stratēģijas variantus, norādīto ārējo un iekšējo faktoru sistematizēšanai tiek lietota priekšrocību, trūkumu, iespēju un risku (SWOT) analīzes metodika. 4.1. Priekšrocības - Reāli funkcionējoša liberāla un atvērta tirgus ekonomika valstī. - Valsts atrašanās politiski un ekonomiski aktīvā reģionā, ko veido viens no lielākajiem globālajiem rūpniecības un tirdzniecības centriem - Rietumeiropa, līdz ar tai blakus esošajiem Skandināvijas, Austrumeiropas un Baltijas reģioniem; daudzi valsts iedzīvotāji uztur aktīvas saites ar cilvēkiem citās valstīs; Rīga ir spējīga pildīt Baltijas jūras reģiona ekonomikas un kultūras metropoles lomu. - Attīstīta, stabila banku sistēma, kas integrēta Eiropas banku sistēmā un ir spējīga nodrošināt Latvijas mērogiem praktiski neierobežotu finansu resursu piesaisti. - Virzība uz kopīgu triju Baltijas valstu ekonomisku un politisku integrāciju ES. - Relatīvi kvalitatīva, ekoloģiski tīra, nepārblīvēta dzīves telpa7 ar mērenu klimatu; galvenie dabiskie resursi - meži, slēgtās ģeoloģiskās struktūras, kas ir piemērotas gāzes krātuvju ierīkošanai, hidroresursi, neaizsalstošas ostas. - Sabiedrībai kopumā un īpaši jaunatnei ir noturīga interese iegūt augstāko izglītību. - Augsti kvalificēti speciālisti - zinātnieki, inženieri, tehniķi, strādnieki, menedžeri atsevišķās zināšanu ietilpīgās un augsto tehnoloģiju nozarēs - programminženierijā, aparātbūvniecībā, farmakoloģijā, biotehnoloģijā; labas potences informācijas sabiedrības attīstībai. - Bagāti kultūras un kultūrvēsturiskā mantojuma resursi (arhitektūras un mākslas mantojums, mūzikas un deju festivāli, gadatirgi, tradīcijas). 4.2. Trūkumi - Neliels ekonomiskais potenciāls - nacionālā kopprodukta masa (apm. 0,1% no ES); ierobežots iekšējā preču un pakalpojumu tirgus apjoms, kas pamatā nevar nodrošināt rentablu ekonomisko darbību saražotās produkcijas eksporta. - Ekonomika atkarīga no lētu preču noietu tirgiem (ar dabas resursu pārstrādi un lēta, zemas kvalifikācijas darba spēka izmantošanu saistīto nozaru augstais īpatsvars tautsaimniecībā). - Nepietiekami ekonomikas attīstības tempi; iedzīvotāju uzkrājumu un ar to saistīto investīciju trūkums visās tautsaimniecības nozarēs sakarā ar izveidojušos zemu ienākumu līdzsvaru; mazs iekšējais riska kapitāls, kas ierobežo arī lielāku ārvalstu investīciju ieplūdi; vāji attīstīts vērtspapīru tirgus; valsts fiskālā politika, tai skaitā nodokļu sistēma un valsts budžets, un pat liela valsts ārējā parāda daļa vairāk orientēti uz patēriņa apmierināšanu, nevis uz attīstības veicināšanu. - Nepietiekami konkurētspējīga uzņēmējdarbības institucionālā vide, vāja valsts un privātā sektora sadarbība, vāja pašvaldību finansiālā bāze, nepietiekošs valsts atbalsts uzņēmējdarbībai, nepilnības uzņēmējdarbības likumdošanā un regulēšanā, augsts kopējais nodokļu slogs uzņēmējiem, nepilnības nodokļu administrēšanā. - Sadrumstalota administratīvi teritoriālā struktūra, vāja pašvaldību kapacitāte, izteikti nevienmērīgs iekšējo valsts reģionu attīstības līmenis, zema ražošanas aktivitāte laukos. - Īslaicīga demokrātijas pieredze, nepietiekama valsts varas kvalitāte, nevajadzīgi birokrātiskie šķēršļi, relatīvi augsts korumpētības un ēnu ekonomikas līmenis; nozīmīga sabiedrības daļa nespēj pielāgoties postsociālisma apstākļiem, tā ir sociāli, ekonomiski un politiski neviendabīga. - Sabiedrības novecošanās, demogrāfiskās problēmas pēc 2010.g. saistībā ar 20.gs. 90. gadu zemo dzimstības līmeni. - Derīgo izrakteņu un pietiekamu enerģijas resursu trūkums valstī - enerģētiskie resursi ir tikai koksne, kūdra un hidroresursi8. - Tehniskie un tehnoloģiskie resursi galvenokārt ir nolietoti, novecojuši un nepiemēroti augsto tehnoloģiju nozaru attīstībai; aizkavēta infrastruktūras attīstība (zems uzkrātā kapitāla līmenis infrastruktūrā, Latvijas ceļu sliktais stāvoklis, augsti elektro-, siltumenerģijas un telekomunikāciju tarifi) rada papildu slogu investīcijām. - Izglītības sistēma kopumā nav racionāla, mērķtiecīga, tehnoloģiski nodrošināta un virzīta uz indivīdu; nelīdzsvarota, ar demogrāfiskās attīstības tendencēm un prognozēm nesaistīta izglītības iestāžu tīkla attīstība un izglītības finansēšanas politika; nepietiekama augstākās izglītības kapacitāte; ilgs vidējais studiju laiks un zems īsa laika studiju programmās studējošo skaits; augstākās izglītības kvalitāte kopumā neatbilst valsts vajadzībām un Eiropas kopējā darbaspēka tirgus prasībām; ir pārāk maz (ES un pasaules mērogos) augsti kvalificētu, šodienas prasībām atbilstošu speciālistu. - Latvijas zinātnes nepietiekama spēja radīt inovatīvus produktus globālam tirgum ekonomiski nozīmīgā kvalitātē un kvantitātē, pārrāvums augstākās kvalifikācijas akadēmiskā personāla (īpaši profesūras) sagatavošanā, zems pedagoga statuss sabiedrībā, vāja zinātnes saistība ar augstāko izglītību. 4.3. Iespējas - Integrācija Rietumu pasaulē un sabiedrībā, līdzdalība ES kā garants valsts drošībai, ekonomiskajai stabilitātei un attīstībai, turpinot pildīt tilta funkcijas starp ES no vienas puses un Krieviju un NVS no otras puses; pieaugot ekonomiskajai aktivitātei Baltijas jūras reģionā, Latvija var ieņemt stratēģiski daudz nozīmīgāku pozīciju. - Tautsaimniecības attīstības orientācija uz zināšanām bāzētas produkcijas ražošanu (informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, biotehnoloģija, farmakoloģija, ekoloģiski tīra pārtika, dziļā koksnes pārstrāde) un pakalpojumiem ar lielu pievienoto vērtību (tranzīts, tūrisms, finansu pakalpojumi, biznesa vadība, preču un pakalpojumu distribūcija). - Nodrošinot visos reģionos kvalitatīvu infrastruktūru (telekomunikācijas un datu pārraide, enerģija, ceļi, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana) un pakalpojumus, radīsies iespēja vienmērīgākai visu valsts reģionu attīstībai. - Izglītības sistēmas harmonizācija ar Baltijas un Eiropas izglītības sistēmu; nodrošinot nepieciešamos resursus ikviena indivīda kvalitatīvai izglītībai visa mūža garumā, ir iespējams radīt valstī pietiekamu intelektuālo bāzi nākotnes inovatīvai ekonomikai. - Uzņēmējdarbības attīstība veidos sabiedrības vidusslāni, kas savukārt sekmēs politisko un ekonomisko stabilitāti valstī. 4.4. Riski - Var neizdoties sasniegt pietiekami straujus attīstības tempus, tādēļ Latvija var izrādīties lielā mērā ārpus globālajiem ekonomiskajiem procesiem un atpalicība no attīstītajām Rietumvalstīm nesamazināsies; šādā gadījumā, pastāvot spēcīgai konkurencei no attīstīto valstu puses, Latvija var izrādīties par mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai globālā ekonomiskajā sistēmā. - Nespēja pietiekami sekmīgi apkarot korupciju; ekonomiskās un politiskās varas saplūšana, oligarhisko attiecību veidošanās. - Sabiedrībā neveidojas pietiekami liels vidusslānis, saglabājas liels nabadzīgo iedzīvotāju slānis, īpaši reģionos, un tas rada papildu iekšpolitisko un ekonomisko nestabilitāti. - Pasliktinoties politiskajām attiecībām starp Rietumvalstīm un Krieviju, kā arī starp Latviju un Krieviju, Latvija var izrādīties vājas ekonomiskās aktivitātes zonā. - Nespējot atrisināt savas iekšējās ekonomiskās un sociālās problēmas, ES valstis var izrādīties nespējīgas turpināt paplašināšanās procesu un iekļaut Latviju ES; tas nozīmēs neizbēgamu Latvijas nokļūšanu tiešā Krievijas politiskajā un ekonomiskajā ietekmē ar visām no tā izrietošajām sekām. - Uz zināšanām balstīta ekonomikas veidošana prasa ilgtermiņa ieguldījumus cilvēkkapitālā un radikālas pārmaiņas līdzšinējā pētniecības darbu un jaunu tehnoloģiju ieviešanas atbalsta un nodrošināšanas praksē; ir nepieciešams būtisks valsts tiešais ieguldījums izglītībā, zinātnē un pētniecībā; šāda politika, lai gan sola strauju ienākumu pieaugumu nākotnē, rada būtisku budžeta izdevumu pieaugumu, kas var izraisīt budžeta deficīta palielināšanos; zemās investīcijas izglītībā un zinātnē nopietni apdraud Latvijas ekonomisko un politisko nākotni; savukārt, smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski attīstītajām valstīm ar augstāku kvalificēta darba samaksu var vēl vairāk samazināt Latvijas ekonomiskās attīstības perspektīvas. - Neuzlabojoties pašreizējai izglītības sistēmai, pirmkārt, pasliktināsies vietējo darba resursu kvalitāte, un pat tradicionālās nozarēs labākie speciālisti būs jāmeklē ārpus valsts; otrkārt, tas neveidos priekšnoteikumus Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūras maiņai par labu augstāku tehnoloģiju nozarēm. - Nepietiekama izglītības attīstība vājinās sabiedrības integrācijas iespējas; tā rezultātā Latvija var kļūt par sašķeltu kopienu valsti, kurā pastiprinās iekšpolitiskā spriedze, kas padara to par investīcijām nedrošu valsti. - Valsts ekonomisko un sociālo attīstību, kā arī sabiedrības radošo potenciālu apdraud bezdarba draudi, kaitīgo ieradumu un noziedzības izplatīšanās, iedzīvotāju daļas atstumtība no lēmumu pieņemšanas, arhaisks domāšanas veids un slīgšana apātijā, sabiedrības novecošanās - katram strādājošam atbilst arvien lielāks pensionāru skaits, kas rada spiedienu uz pensiju sistēmu un ekonomikā var samazināties uzkrājumi, strādājošo skaitā palielinās vecāku cilvēku īpatsvars, kas samazina sabiedrības kopīgās spējas apgūt jaunas profesijas, pielāgoties jaunām tehnoloģijām, tādējādi tiek kavēts produktivitātes pieaugums, kā arī samazinās darbaspēka mobilitāte. - Sakarā ar globālām progresīvām izmaiņām tehnoloģijās var pazust dabiskās un laikā gaitā izveidojušās salīdzinošās ekonomiskās priekšrocības, kas būtiski var ietekmēt Latvijas turpmāko ekonomisko attīstību; tas attiecas gan uz salīdzinoši lētā darbaspēka priekšrocībām, gan arī uz priekšrocībām, kuras nodrošina dabas resursu un izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošana; pieaugošā konkurence tranzītpakalpojumu jomā no tuvāko kaimiņu puses - Lietuvas un Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un Krievijas puses var apdraudēt vienu no svarīgākajiem Latvijas eksporta ienākumu posteņiem. - Nepilnības uzņēmējdarbības institucionālā vidē samazina Latvijas konkurētspēju; īpaši tas attiecas uz konkurenci starp Baltijas valstīm, ņemot vērā to līdzīgo tautsaimniecības specializāciju, tas ir konkurenci vienveidīgo preču tirgos; institucionālās vides nepilnības samazina konkurences iespējas kā preču un pakalpojumu tirgos, tā arī kapitāla un darba spēka tirgos. - Nepietiekoši attīstītā infrastruktūra ir viens no šķēršļiem ražošanas aktivitāšu veicināšanai vāji attīstītos reģionos, kas var pastiprināt reģionālās disproporcijas un kavēt izaugsmi; izveidojušās sociālās un reģionālās disproporcijas var negatīvi ietekmēt Latvijas konkurētspēju kapitāla un darba spēka tirgū, un tas mazina izaugsmes iespējas; tās var izraisīt sociālo neapmierinātību, kas var apdraudēt parlamentāro demokrātiju un tirgus ekonomikas principus. Galvenais secinājums: Latvijai ir reāla iespēja sasniegt augstus ekonomiskā pieauguma tempus tikai balstoties uz pieredzi un esošajiem augsti kvalificētiem speciālistiem tradicionālajās un zināšanu ietilpīgās nozarēs, uz sabiedrības noturīgu ieinteresētību kvalitatīvas izglītības iegūšanā. Lielākais šķērslis un iespējamais riska faktors - Latvija var izrādīties par mazjaudīgu un mazskaitlīgu nozīmīgas vietas iekarošanai globālā mērogā. 5. Attīstības scenāriji Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot augstāk minētās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai, kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas attīstības scenāriji. Šajā stratēģijas dokumentā tiek apskatīti divi scenāriji (1. zīm.), kuri veidojas atkarībā no augstāk analizēto faktoru kombinācijas. Viens ir aktīvais, vēlamais un sekmējamais (Konverģences9 scenārijs), kurš nodrošina izvirzīto mērķu sasniegšanu, kurš īstenojas pie labvēlīgākās ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas priekšrocību un iespēju izmantošanas. Ja faktoru kombinācija kopumā ir mazāk labvēlīga, tie ir mazāk aktīvi un to iedarbības temps ir lēnāks, ja stratēģiju neizdodas pilnībā realizēt, attīstības temps samazinās (Lēnā konverģence). Atsevišķos laika posmos šis scenārijs var pat pārtapt stagnācijas scenārijā. Otrs scenārijs ir inerts, nevēlams un novēršams, taču principā iespējams (Stagnācijas scenārijs), tas atspoguļo situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos. Rezultātā saglabājas esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas valstīm. Ja priekšrocību un iespēju faktorus vispār neizdodas realizēt, toties pilnā apmērā īstenojas draudi, kuru ietekmi pastiprina tas, ka neizdodas novērst arī trūkumus, Latvijas attīstības tempi var kļūt pat mazāki par ES attīstības tempiem, rezultātā atpalicība var pat palielināties (Diverģence). Detalizēti tiks apskatīti tikai abi pamatscenāriji - konverģence un stagnācija, jo lēnajai konverģencei un diverģencei raksturīgi tie paši galvenie faktori, tikai ar lielāku vai mazāku to ietekmi. Turpmākās attīstības scenāriju sākuma nosacījumi ir vienādi. Proti, priekšrocības, iespējas, trūkumi un riski ir tādi, kādus mēs tos vērojam pašreiz. Tālākā perspektīvā, atkarībā no konkrētā scenārija, tās vai citas faktoru grupas ietekme uz ekonomisko attīstību pastiprinās vai pavājinās. 5.1. Konverģences scenārijs Latviju kā nelielu valsti īpaši ietekmē globālie attīstības procesi. Konverģences scenārija kontekstā nākotnē var prognozēt šādu galveno faktoru ietekmi uz Latvijas ekonomisko attīstību: - pasaulē pastiprināsies tirdzniecības liberalizācija; tas vairos Latvijas preču tirgus iespējas, tajā pašā laikā pastiprināsies konkurence Latvijas iekšējā tirgū, kuru tikai nosacīti varēs saukt par iekšējo; - turpinās konsolidēties pasaules un reģionālie ekonomiskie centri, to nozīme un ietekme uz visiem attīstības procesiem pieaugs, pastiprināsies šo centru savstarpējā ekonomiskā integrētība; Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, kas nodrošinās Latvijas valsts drošību plašā nozīmē; - Eiropas ekonomiskajā centrā būs vērojama pārstrukturizācija; no vienas puses tā būs saistīta ar ES paplašināšanās procesu, no otras - jo plašāka kāda sistēma, jo lielāka nepieciešamība tās iekšējai strukturizācijai, tādēļ ES ietvaros iespējamas pastiprinātas reģionalizācijas tendences; to rezultātā izdalīsies 3-4 Eiropas ekonomiskie subreģioni: Rietumeiropa (pirmā Eiropas Kopienas sešinieka kontūrās), Austrumeiropa (Polija, Čehija, Ungārija, Slovākija), Dienvideiropa (Spānija, Portugāle, Itālija, Grieķija), Ziemeļeiropa (Skandināvija, Baltija); šāds subreģionu dalījums, protams, ir nosacīts, to pamatā būs relatīvi aktīvākas ekonomiskās attiecības; Latvijai nozīmīga būs tālākā Ziemeļeiropas subreģiona integrācija, kura risināsies straujā tempā; - strauji palielināsies ārvalstu, pirmkārt Ziemeļeiropas, investoru interese par Latviju, taču Latvijā investēt būs ieinteresēti arī citu ES un pasaules valstu uzņēmēji; - Latvijai ir iespējas izmantot ES Strukturālo fondu līdzekļus, kas būtiski paātrina atpalikušo reģionu infrastruktūras attīstību, uzlabo iedzīvotāju izglītošanu un pārkvalificēšanu u.c.; - ikvienam būs iespējas iegūt zināšanas un izmantot tās labklājības nodrošināšanai; izglītība un tās kvalitāte būs izšķirošie faktori globālā konkurencē, pieaugs pieprasījums pēc augsti kvalificēta darbaspēka; - pieaugs pieprasījums pēc kvalitatīvas vides (ekoloģiskas pārtikas, tīra gaisa un ūdens); - arvien vairāk vājināsies robežas cilvēku, preču, pakalpojumu un informācijas plūsmai; cilvēki vairāk mācīsies un strādās ārpus sava reģiona vai valsts robežām. Atsevišķi skatāms jautājums par Latvijas un Krievijas ekonomiskajām attiecībām. Konverģences scenārija kontekstā var gaidīt, ka tuvākajā nākotnē Krievijā būs formāla demokrātija ar relatīvu tirgus ekonomiku, kas atsevišķās nozarēs atvērta ārvalstu investīcijām. Krievijā saglabāsies nepieciešamība pēc rietumvalstu investīcijām, lai gan nemazināsies arī interese par politisko dominanti Baltijas jūras reģionā un Austrumeiropā. Rietumvalstis iespēju robežās turpinās atbalstīt Krievijas ekonomiku un prognozējamu politisko attīstību. Kompromisu robeža starp iespējamo rietumu palīdzību un Krievijas prasībām, iespējams, kļūs skaidrāka turpmāko 5 gadu laikā atkarībā no NATO un ES reformu un paplašināšanās tempiem. Faktiski Krievijas attīstības jautājums ir atkarīgs no tā, vai politiski Krievija turpinās demokratizāciju un ekonomiski veicinās atvērtas tirgus sabiedrības attīstību. Pēdējo gadu desmitu laikā pasaulē notiekošie demokratizācijas procesi pieļauj iespēju, ka arī Krievijā ilgtermiņā varētu tikt pārvarēta ekonomiskā stagnācija, valstī nostiprināsies demokrātija un tirgus ekonomika. Šādā gadījumā iespējama Krievijas atjaunošanās par drošu Latvijas tirdzniecības un investīciju partneri. Krievijai demokratizējoties, var izveidoties tādas ilgtermiņa attiecības ar Baltijas valstīm, kas balstītos uz saimnieciskā izdevīguma principiem un līdztiesīgām politiskām partnerattiecībām. 2. zīm. Latvijas IKP līmeņa uz vienu iedzīvotāju salīdzinājums ar ES10 vidējo līmeni11 (ES 2000. gadā = 100%) Ņemot vērā minētos priekšnosacījumus, var iezīmēt šādas galvenās Latvijas ekonomiskās attīstības tendences: - Latvija kļūst pilntiesīga ES dalībvalsts; - notiek intensīva sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem, Latvija atrodas aktīvajā ES reģionā; Latvija cieši sadarbojas ar citām Eiropas (Baltijas reģiona) valstīm, īpaši Skandināvijas valstīm, relatīvi līdzīga ģeopolitiskā stāvokļa, interešu un mentalitātes dēļ; notiek arī politiski un ekonomiski aktīva sadarbība ar Austrumiem; - Latvija aktīvi iekļaujas reģionālajā un globālajā saimnieciskajā darbībā, attīstās konkurētspējīgu preču ražošana; adekvātu paliekošu ārvalstu investīciju piesaisti veicina labvēlīga biznesa vide, valsts garantijas, nodokļu atvieglojumi; paaugstinās valsts drošība mainīgajos ekonomiskajos un politiskajos apstākļos, ilgtermiņā līdzsvarojas ārējās tirdzniecības bilance; - Rīga kļūst par Baltijas jūras reģiona biznesa, finansu, zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru; - efektīva, demokrātiska, caurspīdīga un atvērta valsts pārvalde, uzņēmējiem pieejami kvalitatīvi valsts iestāžu pakalpojumi; E-valdības modeļa attīstība; - zināšanu pārvaldības process12 realizēts valsts mērogā kā sabiedrības prioritāte un valsts ekonomikas un sociālās dzīves pamats; izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts iekšējās un ārējās drošības garantu; - jaunās (inovatīvās) ekonomikas un E-komercijas vides attīstība; stingra orientācija uz zemu energoietilpīgu un materiālietilpīgu ražošanu, balstītu uz zināšanām, augstām tehnoloģijām un inovāciju rūpniecībā, lauksaimniecībā un pakalpojumos; - zinātniskās pētniecības darba iespējas nodrošina pasaules līmenim atbilstošus rezultātus konkurētspējīgās nozarēs, inovāciju process tautsaimniecībā kļūst arvien straujāks, veidojas ar augstskolām saistīti, aktīvi funkcionējoši tehnoloģiskie centri, kas sadarbojas ar attiecīgajiem Eiropas tehnoloģiskajiem megacentriem; - izglītība kļūst par procesu visa mūža garumā, valsts garantē ikvienam vispārējās izglītības iespējas un nodrošina visiem kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas; mācību process orientēts uz spēju patstāvīgi apgūt zināšanas un tās lietot; - attīstīta moderna infrastruktūra (informācijas un telekomunikāciju tīkli, ceļi, elektrības padeve, ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana); visas Latvijas ekonomiskās telpas pilnīga datorizācija un pieeja Internet; izveidota nepieciešamā biznesa vide visā valstī; - ES infrastruktūrā integrēta konkurētspējīga transporta (sauszemes, ūdens un gaisa) sistēma, ērta vietējā un starptautiskā satiksme, efektīva un integrēta kravu un pasažieru loģistika; veidojas aktīvs vietējais un starptautiskais tūrisms; - tranzīta pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecībā sabalansēts ar ražošanu un pakalpojumiem; Latvija kooperācijā ar citu valstu struktūrām efektīvi pelna, izmantojot tranzītteritorijas statusu; attīstītas kuģniecība, efektīvāka kļuvusi ostu darbība, paplašinās un veidojas arvien jauni papildu un sekundārie pakalpojumi (loģistika, distribūcija, banku un apdrošināšanas serviss, konsultēšana); - lauku rajonos ekonomika diversificējas (piemēram, lauku tūrisms un amatniecība), lauksaimniecībā sāk dominēt specializēta augstražīga ražošana, bez tam attīstās bioloģiskā lauksaimniecība, netradicionālās lauksaimniecības nozares un nepārtikas produktu ražošana; - veiksmīgi padziļinās sabiedrības ekonomiskā un sociālā kohēzija; pieaugot darbaspēka mobilitātei, izlīdzinās atšķirības starp valsts reģioniem, veidojas sabiedrības vidusšķira; atrisinātas ar demogrāfisko procesu saistītās darbaspēka problēmas. Kā jau tika minēts, šādu tendenču iespējamība balstās uz Latvijas priekšrocību un iespēju nostiprināšanos nākotnē. Pastāvot labvēlīgai demogrāfiskai situācijai, dzimstība nākošajos 10 gados var būt lielāka nekā deviņdesmitajos (1999.-2000. gadā pēc ilgāka pārtraukuma jau ir neliels dzimstības pieaugums). Pateicoties samērā augstajam dzimstības līmenim astoņdesmitajos gados, sākot ar apmēram 2005.-2007. gadu darba tirgū nonāks papildu kvalificēts darbaspēks. Turpmākajos gados, savukārt, demogrāfiskā situācija pasliktināsies, arvien jūtamāk izpaudīsies sabiedrības novecošanās tendences. Vairāku faktoru labvēlīga kombinācija (stabila makroekonomiskā vide, labvēlīga ārējo tirgu konjunktūra u.c.), ekonomikas (iekšzemes kopprodukta) attīstības tempi pakāpeniski pieaugs, pēc 2005.gada vidēji sasniedzot 6-8 % gadā, bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiks 10 gadu laikā. Ekonomikas attīstības līmenim pietuvojoties ES vidējam līmenim ap 2020. gadu, ikgadējais IKP pieauguma temps sāks atkal nedaudz samazināties. Nākamajos 5 gados vai pat ilgāk jārēķinās ar samērā ievērojamu budžeta izdevumu slogu, kas var radīt budžeta deficītu. Šis apstāklis ir viens no galvenajiem dotā scenārija riska momentiem, kas var ietekmēt tā konsekventu realizāciju. Pārvarot šo posmu, valsts finanses pakāpeniski stabilizēsies. Sagaidāms straujš eksporta pieaugums, bet tai pašā laikā nepieciešamās investīcijas un budžeta deficīts veicina importa pieaugumu. Tāpēc perioda sākumā tekošā konta deficīta samazinājums nebūs straujš. Tomēr tam nevajadzētu izraisīt maksājuma bilances nestabilitāti, jo realizētie uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumi, labvēlīgā ekonomiskā attīstība radīs Latvijai papildu iespējas piesaistīt ārvalstu kapitālu. Jau pēc 7-8 gadiem tekošā konta deficīts var sākt jūtami samazināties, pateicoties iekšējo uzkrājumu pieaugumam. Iedzīvotāju vidējie ienākumi acīmredzot pieaugs lēnākā tempā - vidēji 4-6 % gadā. Kaut arī saglabāsies sabiedrības diferenciācija pēc materiālā stāvokļa, var cerēt, ka tuvākajos gados izveidosies stabils sabiedrības vidusslānis un mazināsies krasi izteikta sabiedrības noslāņošanās. Tālākā laika gaitā, līdzīgi kā tas dažādos laika posmos bijis ekonomiski attīstītajās valstīs, aizsāksies ienākumu izlīdzināšanās tendence13. Pieaugot ienākumiem un palielinoties uzkrājumu līmenim, darba ņēmējiem sāks piederēt arvien lielāki nacionālo aktīvu apjomi. Ir jāmaina Latvijas ekonomikā dominējošais modelis, ko raksturo zemu kvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Šis modelis nespēj nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt nākotnē augsta labklājības līmeņa sasniegšanu. Ņemot vērā ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo tirgus apjomu, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tādēļ turpmāko 5-10 gadu laikā turpināsies Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizācija. Tā notiks vairākos posmos, vienlaikus: - veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības nozarēs; - attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot informācijas sabiedrības veidošanos14. Tradicionālo nozaru attīstības galvenais priekšnosacījums būs to reindustrializācija, t.i., to attīstība uz jaunas tehniskās un tehnoloģiskās bāzes. Pirms plašāka mēroga reindustrializācijas nepieciešams daudz plašākā apjomā kā līdz šim veikt darbietilpīgo infrastruktūras atjaunošanu un sakārtošanu. Tas nav iespējams bez papildu darbaspēka iesaistīšanas. Ņemot vērā prognozējamo demogrāfisko situāciju, tas nav īstenojams, ja ir tehniski atpalikusi lauksaimniecība - nozare, kur ir zināmas potenciālas darbaspēka rezerves. Tādēļ tā ir nozare, kurā vispirms jāstimulē mūsdienu tehnoloģiskā līmeņa sasniegšana. Tas neveicinās lauksaimniecības produktu ražošanas apjoma palielināšanos valstī, bet ļaus izbrīvēt darbaspēku citām nozarēm. Tādēļ lauksaimniecības modernizācijas veicināšana ir viena no aktuālākajām Latvijas prioritātēm. Atjaunojot un modernizējot infrastruktūru, arī turpmāk saglabāsies paaugstināti attīstības tempi būvniecībā. Tomēr jārēķinās, ka laukos samazināsies iedzīvotāju skaits, jo tie pārcelsies uz pilsētām. Reindustrializāciju būtiski ietekmēs ārvalstu investīcijas un ekonomiski attīstīto valstu transnacionālo korporāciju (TNK) prakse - agrāk apgūtu masveida ražošanas procesu pārvietošana uz kādu ekonomiskās attīstības valsti ar nobriedušu industriālā tipa ekonomiku, kurā ir arī inovatīvās ekonomikas aizmetņi, ar izglītotu darbaspēku pietiekamā līmenī, lai nodrošinātu standartizētas masveida produkcijas ražošanu15. Latvijas uzņēmumi arvien vairāk tiks iesaistīti lielo TNK iekšējā apgrozījumā, kļūstot par daļu no kooperācijas saitēm starp to specializētajiem meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās valstīs un pat dažādos kontinentos. Tas būs viens no globālā, integrētā ražošanas-tirdzniecības tīklveida modeļa izveidošanās rezultātiem, ko veicinās mūsdienu informācijas un sakaru sistēmas, kas ļaus šādas komplicētas tīklveida sistēmas vadīt un kontrolēt arvien efektīvāk. Tomēr pastiprināsies arī faktori, kas šo procesu bremzēs. Attīstoties informācijas un telekomunikāciju sistēmām, it īpaši Internet, arvien vairāk samazināsies nepieciešamība TNK veidot plašu meitas uzņēmumu un filiāļu tīklu. Arvien biežāk pasūtījumus izejvielu, materiālu, detaļu, kā arī pakalpojumu piegādei uzņēmumi ievietos Internet mājas lapās. Tas nozīmē, ka daudzi Latvijas uzņēmumi tomēr ne vienmēr varēs cerēt uz dāsnām ārvalstu kompāniju investīcijām ražošanā - tie būs spiesti meklēt citus līdzekļus savu ražošanas jaudu attīstībai. Reindustrializācija un uzņēmumi Latvijā veidosies ne tikai atkarībā no ārvalstu investīcijām un TNK. To noteiks arī iekšējo faktoru loģika, tai skaitā uzņēmējdarbības strukturālās sabalansētības (lielo, vidējo un mazo uzņēmumu attiecība, industriālās grupas un klasteri) nepieciešamība16. Tādēļ nākamajos gados svarīgas būs nevis atsevišķas investīcijas vispār, lai cik lielas tās būtu, bet tādas investīcijas, kas stimulē plašu, sazarotu industriālo grupu veidošanos. Īstenojoties šādai politikai, reindustrializācijas rezultātā Latvijā veidosies mūsdienīga rūpniecība, izmantojot ekonomiski attīstīto valstu jau sasniegto tehnoloģisko līmeni, to investīcijas un industriālo pieredzi. Tādēļ šādas rūpniecības attīstībai un tai adekvāta darbaspēka sagatavošanai jābūt par vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm vidējā (10-15 gadu) termiņā. Tradicionālo nozaru vidū labas attīstības iespējas paredzamas: - nozarēm, kas saistītas ar meža izmantošanu; pagaidām Latvijas mežu resursu izmantošana vēl nav specializējusies tādā mērā, lai tas varētu kļūt par tās efektivitātes palielināšanās faktoru, tādēļ paredzams, ka galvenais šīs nozares attīstības virziens būs saistīts ar dziļāku koksnes pārstrādi; attīstīsies koksnes pārstrādes cikls - kokmateriāli, mēbeles, celuloze, papīrs, poligrāfija, koksnes ķīmija; nozarei strukturējoties šādā veidā, veidosies viena no nozīmīgākajām Latvijas industriālajām grupām (klasteriem); - darbaspēka intensīvas izmantošanas nozarēm, tādām kā tekstilrūpniecība, vairākas aparātu un iekārtu komplektējošās nozares, kuģu būve un remonts; pakāpeniski zūdot lētā darba spēka pieejamībai, nozīmīgāki kļūs citi konkurences aspekti, piemēram, ES kvalitātes standartu prasību apmierināšana un darbinieku apmācība, jaunas produkcijas un jaunu tirgu apgūšana, mārketings, morāli un fiziski novecojušās infrastruktūras atjaunošana, u.c.; - ekoloģiski tīras pārtikas ražošanai, kā arī netradicionālo lauksaimniecības nozaru (arī nepārtikas) attīstībai; maz piesārņotā augsne ir vietējās lauksaimniecības priekšrocība, laba bāze Latvijas pārtikas rūpniecībai un atjaunojamo izejvielu bāze pārstrādei; - pakalpojumu nozaru attīstībai, kura noritēs gan pieaugot ekonomiskajām aktivitātēm, tai skaitā vāji attīstītos reģionos, uzlabojoties infrastruktūrai, pastāvot efektīvākam mazo uzņēmumu atbalstam, gan arī veidojoties pieprasījumam pēc jauniem pakalpojumu veidiem, kas saistīti ar tehnisko progresu un iedzīvotāju dzīves standartu pieaugumu; pakalpojumu struktūrā notiks izmaiņas, pieaugs informatīvo, finansu un citu virtuālo pakalpojumu daļa; - tranzītpakalpojumiem, kuru apjoms absolūtā izteiksmē turpinās palielināties (lai gan samazināsies tranzītpakalpojumu īpatsvars), līdz ar to arī nākotnē tie būs nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare; lielā mērā tās attīstība ir saistīta ar Krievijas un citu NVS valstu ekonomisko izaugsmi un Latvijas politiskām un ekonomiskām attiecībām ar tām; īpaši jāņem vērā, ka nepārtraukti pieaug konkurence no tuvāko kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un pašas Krievijas puses, tāpēc pastāvīgi uzlabojama tranzītpakalpojumu kvalitāte; sagaidāms, ka paplašināsies jau aizsākusies tendence gūt ienākumus no tranzītpakalpojumiem, attīstot jaunus, ar tranzītpakalpojumiem saistītus pakalpojumu veidus, piemēram, loģistikas un distribūcijas pakalpojumus; - tūrismam, kura attīstībai labus priekšnoteikumus rada izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, ekonomiskā aktivitāte, ainaviski bagāta, daudzveidīga un nepiesārņotā vide, kultūras resursi un savdabīgais kultūrvēsturiskais mantojums; veidosies Baltijas un Eiropas mērogā konkurētspējīgs Latvijas tūrisma produkts, attīstīsies tūrisma infrastruktūra. Sekmīgi attīstoties zinātnei, pieaugot investīcijām jaunajās tehnoloģijās, ekonomikas attīstību arvien vairāk noteiks jaunas augsto tehnoloģiju nozares17 un strukturālās izmaiņas tautsaimniecībā pavērsīsies pretējā - deindustrializācijas virzienā18. Tas nozīmēs, ka atsāksies rūpniecības daļas samazināšanās IKP struktūrā, dodot vietu lielākai pakalpojumu daļai. Tomēr tas nebūs atkārtots industrijas noriets pēc deviņdesmito gadu sākuma scenārija. Industrijā, pateicoties jauno tehnoloģiju ieviešanai, pieaugs darba ražīgums, palielināsies arī ražojamās produkcijas apjoms. Starp industrijā nodarbinātajiem pieaugs augsti kvalificētu darbinieku īpatsvars. Industrija kļūs par vienu no inovatīvās ekonomikas pamatiem19. Inovatīvā ekonomika ir principiāli jauns ekonomikas modelis, kas sāks veidoties apmēram pēc 2010.-2015. gada, pateicoties kvalitatīvām pārmaiņām industrijā, tehnoloģisko un informatīvo pakalpojumu nozarēs. Vienlaicīgi arī sabiedrība pārveidosies par informācijas sabiedrību20. Iekšzemes kopprodukta pieaugumā uz vienu Latvijas iedzīvotāju arvien svarīgāka loma būs tehniskajam progresam un inovācijām, nevis kopējās kapitāla masas uzkrāšanai vai strādājošo skaita pieaugumam21. Tādēļ arī no investīciju viedokļa būtiski būs ieguldījumi izglītībā, zinātnē un modernajās tehnoloģijās, nevis tikai fiziskā kapitāla apjoma vienkāršā palielināšanā (runa ir par industriālo fizisko kapitālu; infrastruktūrā tā palielināšana joprojām būs nepieciešama). Realizējot mērķtiecīgu sektorpolitiku (produktīvās kapacitātes paaugstināšana, cilvēkresursu attīstība, inovācijām atvērtas ekonomikas izveidošana), Latvijas tautsaimniecības nozaru struktūra jau reindustrializācijas periodā ir pakāpeniski jāmaina par labu uz augsto tehnoloģiju un zināšanām balstītām nozarēm. Šis process ir cieši saistīts ar zinātniskās pētniecības darbību, augsti kvalificētu kadru sagatavošanu, aktīvu inovāciju procesu, kas prasa kā valsts, tā ražotāju būtiskus ieguldījumus, ar zināšanu pārvaldību kā kompleksu procesu valsts mērogā, kurā valstij ir mērķtiecīgi jāpiedalās22. Ir principiāli svarīgi īpaši akcentēt un koncentrēt zināšanu pārvaldības procesus dažos atsevišķos ierobežota skaita virzienos, lai nodrošinātu koordinētu un virzītu valsts attīstību, jo, lai veiktu plašus zinātniskās pētniecības un tehnoloģiskos darbus visos virzienos, kā arī iekarotu noieta tirgu daudzās nozarēs, Latvijai nav pietiekama cilvēkresursu potenciāla un ir ierobežotas iespējas. Jāīsteno saskaņotas prioritātes, akcentējot tādus tautsaimniecībai, izglītībai, zinātniskajiem pētījumiem un citām nozarēm vienotus attīstības virzienus, kuri ir starptautiski nozīmīgi un kvalitatīvi konkurētspējīgi, kuros Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības un kuru attīstība stimulēs valsts kopējo ekonomisko izaugsmi. Valstij prioritāro konkurētspējīgo zināšanu un darbības virzienu atlases kritēriji ir definējami, ņemot vērā Latvijas status quo faktoru mijiedarbības analīzi un pasaules attīstības objektīvās tendences: - Nozarē ir augsta speciālistu zināšanu bāze (kompetence, kvalifikācija, pieredze) visos līmeņos, pietiekams speciālistu daudzums un stabilas tradīcijas; - pasaules līmenim atbilstošs akadēmiskās un profesionālās izglītības līmenis un jauda nozares attīstībai; - starptautiski konkurētspējīgs nozares tehnoloģiskās attīstības līmenis, institucionālā un cilvēkresursu bāze inovācijām attiecīgajā nozarē; - eksistējoša, reāli apgūstama niša un pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem iekšējā un īpaši ārējā tirgū, labvēlīgas prognozes iespējai darboties ārējā tirg …