Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un

Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 28. septembrī lietā Nr. 2019-37-0103 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc Rīgas rajona tiesas, Zemgales rajona tiesas, Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas, Kurzemes rajona tiesas, Vidzemes rajona tiesas, Rīgas apgabaltiesas, Vidzemes apgabaltiesas un Zemgales apgabaltiesas pieteikumiem, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 9. punktu, 19.1 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2020. gada 2. septembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam)". Konstatējošā daļa 1. Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmā daļa (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā no 2008. gada 4. jūlija līdz 2016. gada 7. martam) noteica: "Ja energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par dabasgāzes piegādi un tā rezultātā enerģijas lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa apjoms vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājs samaksā energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kā arī kompensāciju. Kārtību, kādā energoapgādes komersants nosaka faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, kā arī kompensācijas apmēru un aprēķināšanas kārtību, nosaka Ministru kabinets." 2. Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 85) 98. punkts noteica: "Ja sistēmas operators konstatē un pierāda līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei šo noteikumu, dabasgāzes piegādes līguma vai sistēmas pakalpojuma līguma pārkāpumu, kas radies lietotāja darbības vai bezdarbības dēļ un kura dēļ lietotājam ir samazināts patērētās dabasgāzes uzskaitītais daudzums vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, lietotājs samaksā par patērēto dabasgāzi, kā arī kompensāciju saskaņā ar sistēmas operatora izrakstītu pretenziju par līgumsaistību izpildi. Lietotājam ir pienākums laikus un pilnā apmērā norēķināties ar sistēmas operatoru." Noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunkts paredzēja, ka sistēmas operators šo noteikumu 98. punktā minētā pārkāpuma dēļ patērētās dabasgāzes daudzumu mājsaimniecības lietotājiem aprēķina, ņemot vērā lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā vai ņemot vērā sistēmas operatora apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās dabasgāzes diferencētās patēriņa normas. Savukārt Noteikumu Nr. 85 100. punkts noteica: "Sistēmas operators šo noteikumu 98. punktā minēto kompensāciju nosaka, reizinot šo noteikumu 99. punktā noteiktajā kārtībā aprēķināto patērētās dabasgāzes daudzumu ar dabasgāzes tirdzniecības tarifu divkāršā apmērā." 3. Satversmes tiesā tika ierosinātas vairākas lietas par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (turpmāk - apstrīdētā likuma norma) un Noteikumu Nr. 85 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta (turpmāk - apstrīdētās noteikumu normas, bet kopā ar apstrīdēto likuma normu - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk - Satversme), konkrētāk - Satversmes 64. un 105. pantam. Turklāt vairākās lietās apstrīdēta arī Noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunkta atbilstība apstrīdētajai likuma normai. Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2019-37-0103 tika piešķirts nosaukums "Par Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Ministru kabineta 2016. gada 9. februāra noteikumu Nr. 85 "Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi" 98. punkta, 99.2. apakšpunkta un 100. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 64. un 105. pantam un Enerģētikas likuma 42.3 panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam)". 4. Pieteikumu iesniedzējas - Rīgas rajona tiesa, Zemgales rajona tiesa, Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa, Kurzemes rajona tiesa, Vidzemes rajona tiesa, Rīgas apgabaltiesa, Vidzemes apgabaltiesa un Zemgales apgabaltiesa (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst Satversmes 64. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, bet apstrīdētās noteikumu normas - Satversmes 64. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esot vairākas civillietas, kurās celta prasība par parāda piedziņu, pamatojoties uz apstrīdētajām normām. Minētās normas aizskarot indivīda tiesības uz jau iegūtu īpašumu un pakļaujot viņu pienākumam veikt nesamērīgi lielus maksājumus, kas varot ievērojami samazināt personas mantisko stāvokli. Apstrīdētajā likuma normā likumdevēja noteiktais pilnvarojums Ministru kabinetam neatbilstot Satversmes 64. pantam, jo tas neesot skaidrs, proti, neesot skaidrs, kāds kaitējums un uz kāda pamata ir kompensējams. Tas nozīmējot, ka arī uz apstrīdētās likuma normas pamata izdoto Noteikumu Nr. 85 98. un 100. punkts neatbilst Satversmes 64. pantam. Turklāt Noteikumu Nr. 85 99.2. apakšpunkts pārdeleģējot energoapgādes komersantam faktiski patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanu atbilstoši paša energoapgādes komersanta apstiprinātajām dabasgāzes diferencētā patēriņa normām. Ar apstrīdētajām noteikumu normām konkretizētais kompensācijas maksājums esot pielīdzināms neproporcionāli lielam līgumsodam. Šīs normas esot pretrunā arī ar vienu no civiltiesisko attiecību regulējuma pamatprincipiem - ekvivalences nodrošināšanas principu, kas nepieļauj kāda civiltiesisko attiecību dalībnieka pārmērīgu iedzīvošanos uz citu šo attiecību dalībnieku rēķina. Apstrīdētajā likuma normā un Noteikumu Nr. 85 98. un 100. punktā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot, no vienas puses, novērst enerģijas lietotāja iejaukšanos gāzes patēriņa uzskaitē un, no otras puses, radīt mehānismu, kas nodrošina to, lai energoapgādes komersantam tiktu atlīdzināti zaudējumi par dabasgāzes lietošanu bez atlīdzības. Minētajās normās ietvertā civiltiesiskā sankcija sasniedzot mērķi disciplinēt enerģijas lietotāju un varot to atturēt no iejaukšanās dabasgāzes patēriņa uzskaitē, tomēr šo mērķi varot sasniegt arī ar personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Labums, ko sabiedrība iegūst no energoapgādes komersantam paredzētajām tiesībām uz kompensāciju, neesot lielāks par enerģijas lietotāja tiesību ierobežojumu. Turklāt apstrīdētajās normās ietvertajai sankcijai esot krimināltiesisks raksturs un tādēļ varot rasties pretruna ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu. 5. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo Satversmes tiesa 2020. gada 20. martā ir pieņēmusi spriedumu lietā Nr. 2019-10-0103, citstarp atzīstot apstrīdēto likuma normu par atbilstošu Satversmes 64. un 105. pantam. Turklāt Saeima faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu par apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmei esot sniegusi tās 2019. gada 9. augusta atbildes rakstā lietā Nr. 2019-10-0103 un 2019. gada 25. novembra atbildes rakstā lietā Nr. 2019-19-0103. Sniedzot papildu apsvērumus, Saeima norāda, ka Noteikumu Nr. 85 99. punkts detalizētāk regulē apstrīdētās likuma normas piemērošanu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā un nerada tādas jaunas tiesiskas attiecības, kuras neizrietētu no Enerģētikas likuma. Turklāt tas atbilstot likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam, ciktāl nodrošinot kompensācijas individualizācijas principa un patērētāju tiesību aizsardzību regulējošu normatīvo tiesību aktu prasību ievērošanu un neparedzot tādu nosacījumu, kuru izvirza privātpersona bez demokrātiskas leģitimācijas. 6. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 64. un 105. pantam, bet apstrīdētās noteikumu normas - Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. Kārtība, kādā aprēķina izlietotās dabasgāzes daudzumu, esot reglamentēta Noteikumos Nr. 85, nevis energoapgādes komersanta noteikta. Proti, šajos noteikumos neesot ietverts deleģējums energoapgādes komersantam noteikt norēķinu kārtību izlietotās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanai, bet gan paredzēts, ka izlietotās dabasgāzes daudzuma aprēķinā tiek izmantoti energoapgādes komersanta norēķinu kārtības pielikumā norādītie raksturlielumi (vērtības). Izlietotās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanā tiekot izmantots vēsturisks vai analoģisks patēriņa datu profils, bet gadījumos, kad energoapgādes komersanta rīcībā nav precīzu un konkrētā laikposmā uzskaitītu dabasgāzes patēriņa datu, - enerģijas lietotājam atļautais maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais dabasgāzes patēriņš stundā. Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi esot, pirmkārt, nodrošināt energoapgādes sistēmu drošu, efektīvu un operatīvu darbību visas sabiedrības interesēs, otrkārt, aizsargāt enerģijas lietotājus pret dominējošā stāvoklī esošiem komersantiem, treškārt un galvenokārt, atlīdzināt energoapgādes komersantam un citiem enerģijas lietotājiem iespējamos zaudējumus un izdevumus, ko izraisījušas enerģijas lietotāja darbības, ar kurām tas samazinājis uzskaitīto dabasgāzes patēriņa apjomu vai radījis iespēju patērēt gāzi bez maksas. Noteikumos Nr. 85 noteiktā kompensācija esot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo ar to tiekot atlīdzināti visi iespējamie zaudējumi un izdevumi, kuriem varētu būt ietekme uz dabasgāzes tarifiem. Zaudējumu nodarīšanas faktu esot grūti konstatēt ar tīkla īpatnībām saistītā komercuzskaites mēraparātu izvietojuma dēļ. Proti, dabasgāzes uzskaites mēraparāti esot izvietoti dzīvokļos daudzdzīvokļu namos vai individuālā objekta īpašniekam piederošā nekustamajā īpašumā, bet attiecīgie īpašnieki nenodrošinot piekļuvi šiem objektiem. Turklāt energoapgādes komersantam neesot iespējams precīzi konstatēt, cik liela apmēra zaudējumi tam ir nodarīti. Apstrīdētajās normās paredzētā kompensācija pēc sava rakstura esot zaudējumus atlīdzinoša, nevis sodoša, tāpēc neesot pamata to vērtēt kontekstā ar Civillikumā ietverto līgumsoda regulējumu. Turklāt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā norēķināšanās trīskāršā tarifa apmērā esot samērīga. Tā kā esot iespējami arī tādi energoapgādes komersanta zaudējumi, kas saistīti ar sprādzienbīstamību, dabasgāzes piegādes apturēšanu citiem enerģijas lietotājiem, sadales sistēmas apsekošanu un remontdarbiem, neesot samērīgi prasīt, lai enerģijas lietotājs sedz tikai izdevumus par patērēto dabasgāzi. 7. Pieaicinātā persona - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija - norāda, ka nevienu no Noteikumu Nr. 85 99. punktā noteiktajām dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metodēm nevar uzskatīt par tādu, kas visos gadījumos nodrošinātu iespēju pārkāpuma periodā patērētās dabasgāzes daudzumu noteikt iespējami tuvu faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam. Faktiski patērētā dabasgāzes daudzuma precīzu uzskaiti nodrošinot tikai mēraparāts un tikai ar nosacījumu, ka nav veiktas Noteikumu Nr. 85 98. punktā minētās darbības. Tomēr pārkāpuma periodā faktiski patērētās dabasgāzes daudzums varētu būt mazāks nekā daudzums, kas aprēķināts, ņemot vērā līgumā atļauto maksimālo dabasgāzes patēriņu stundā vai dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo patēriņu stundā. Savukārt aprēķins, kas veikts, ņemot vērā faktiski patērēto dabasgāzi līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā vai energoapgādes komersanta apstiprinātajā norēķinu kārtībā noteiktās dabasgāzes diferencētās patēriņa normas, esot tuvāks faktiskajam dabasgāzes patēriņam pārkāpuma periodā. Turklāt Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija vai tiesa kontrolējot to, vai konkrētā pārkāpuma gadījumā energoapgādes komersants ir izvēlējies atbilstošāko dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodi un vai tā tiek piemērota atbilstoši. 8. Pieaicinātā persona - Patērētāju tiesību aizsardzības centrs - norāda, ka ir iespējamas tādas situācijas, kad potenciālu apstrīdētajās normās paredzēto pārkāpumu gadījumā energoapgādes komersants tiek nepamatoti atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, nepierādot konkrētā enerģijas lietotāja vainu un cēloņsakarību starp radītajiem zaudējumiem un enerģijas lietotāja darbību vai bezdarbību. Par visprecīzāko no Noteikumu Nr. 85 99. punktā minētajām metodēm esot uzskatāma metode, atbilstoši kurai aprēķinā izmanto faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu līdzīgos apstākļos līdzīgā laikposmā, jo pēc šīs metodes aprēķins tiekot veikts individuāli katram enerģijas lietotājam, ņemot vērā dabasgāzes lietošanas paradumus. Savukārt visneprecīzākās metodes esot tās, atbilstoši kurām aprēķinā tiek izmantots enerģijas lietotājam atļautais maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais patēriņš stundā. Izmantojot šīs metodes, aprēķinātais dabasgāzes daudzums varot būt nesamērīgi liels. Ja enerģijas lietotājs veicis darbības dabasgāzes patērēšanai bez maksas, ar gāzes skaitītājiem, kuros ir iebūvēta attālinātās nolasīšanas sistēma, varot precīzāk noteikt pārkāpuma brīdi. Tā kā sadzīves gāzes patēriņa skaitītājiem verifikācijas termiņš ir vismaz 15 gadus ilgs, esot iespējama nejaušība, proti, laika gaitā varot rasties skrāpējumi uz skaitītāja korpusa vai metroloģiskās aizsargplombas. Tāpat bojājumi skaitītājiem varot tikt nodarīti arī prettiesiskas trešo personu rīcības rezultātā. Turklāt praksē esot konstatētas tādas situācijas, kad energoapgādes komersants aprīkojis enerģijas lietotāja objektu ar normatīvajos tiesību aktos noteiktajām prasībām neatbilstošu mēriekārtu. 9. Pieaicinātā persona - AS "Latvijas Gāze" - uzskata, ka apstrīdētās noteikumu normas atbilst Satversmei, bet tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmei ir izbeidzama. Vērtējot Noteikumu Nr. 85 99. punktā paredzētās patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķina metodes, vajagot ņemt vērā, ka dabasgāzes patēriņa apjomu līdzīgā laikposmā kā pamatu patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanai neesot iespējams izmantot tad, ja datu par attiecīgo laikposmu nav vai arī tie nav ticami. Savukārt atbilstoši metodei, pēc kuras dabasgāzes patēriņa aprēķinā tiek izmantots enerģijas lietotājam atļautais maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā, tiekot uzskaitīts tikai šis daudzums, pat ja, apejot būvniecības noteikumus, objektā uzstādītas iekārtas ar daudzkārt lielāku patēriņu. Patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķināšanas metode, kas balstīta uz enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimāli iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā, esot atkarīga no tā, vai energoapgādes komersanta rīcībā ir ziņas par dabasgāzi patērējošajām iekārtām objektā. Šai informācijai vajagot ietvert konkrētās iekārtas identifikācijas datus, tās ražošanas laiku un laiku, kad iekārtas atradušās objektā, kā arī katras iekārtas tehnisko dokumentāciju. Parasti šādas informācijas energoapgādes komersantam neesot. Savukārt metode, atbilstoši kurai minētajā aprēķinā tiek izmantotas diferencētās patēriņa normas, esot balstīta zinātnisku pētījumu rezultātos. Ar šo metodi izlietotās dabasgāzes daudzums tiekot noteikts iespējami tuvu faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam. Citu metožu, ar kurām patērēto dabasgāzes daudzumu būtu iespējams noteikt efektīvāk un vēl tuvāk faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam, neesot. Izdarot izvēli starp minētajām metodēm, AS "Latvijas Gāze" ņēmusi vērā attiecīgās metodes izmantošanai nepieciešamo pierādījumu esību un piemērojusi enerģijas lietotājam labvēlīgāko patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodi. Dabasgāzes patēriņa uzskaites rādītāju samazināšana vai panākta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas vienmēr esot saistīta ar nesankcionētu iejaukšanos dabasgāzes apgādes sistēmā un varot izraisīt dabasgāzes noplūdi vai sprādzienu. Tādējādi apstrīdētās normas nodrošinot citu cilvēku dzīvības, veselības, mantas un visas sabiedrības drošības aizsardzību. Apstrīdētās normas esot piemērotas minēto mērķu sasniegšanai, un šos mērķus neesot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Kompensācija atlīdzinot energoapgādes komersantam neuzskaitītās, bet patērētās dabasgāzes iztrūkumu un kalpojot ekonomiskās ekvivalences nodrošināšanai. Turklāt, vērtējot apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, vajagot ņemt vērā to, ka Noteikumu Nr. 85 101. punktā noteiktais maksimālais divu gadu termiņa ierobežojums patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķinā esot atsvars apstrīdētajās normās noteiktajai kompensācijai. 10. Pieaicinātā persona - akciju sabiedrība "Gaso" - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei. Akciju sabiedrības "Gaso" argumenti ir līdzīgi AS "Latvijas Gāze" izteiktajiem argumentiem, kas norādīti šā sprieduma 9. punktā. 11. Pieaicinātā persona - SIA "V&V VentMet laboratorija" (turpmāk - VentMet) - informē, ka tā veic citstarp dabasgāzes patēriņa skaitītāju verificēšanu nacionālajā tirgū, vērtēšanu Eiropas Savienības tirgū, kā arī kalibrēšanu nereglamentētajā un reglamentētajā sfērā. Tomēr VentMet neesot specializējusies dabasgāzes uzskaites norēķinu mēraparātu aprīkošanā ar telemetrijas vai telemehānikas sistēmu datu automatizētai attālinātai nolasīšanai. 12. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās universitātes Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju institūta direktors profesors Dr. habil. sc. ing. Egīls Dzelzītis - norāda, ka enerģijas lietotāji, kas nav mājsaimniecības lietotāji, dabasgāzes apgādes sistēmu būvē tādām jaudām, kādas plānots izmantot attiecīgā enerģijas lietotāja saimnieciskajām vajadzībām, tādēļ nepieciešamās dabasgāzes daudzuma noteikšanas metodes šiem enerģijas lietotājiem atšķiroties no mājsaimniecības lietotājiem piemērojamām metodēm. Attiecībā uz enerģijas lietotājiem, kas nav mājsaimniecības lietotāji, patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķina metodes, atbilstoši kurām tiek izmantots enerģijas lietotājam atļautais maksimālais dabasgāzes patēriņš stundā vai enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālais iespējamais dabasgāzes patēriņš stundā, esot tādas, bet metode, kura balstīta uz līdzīgā laikposmā faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu, neesot tāda, ar kuru patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam. Attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem patērētās dabasgāzes daudzuma aprēķina metode, kas balstīta uz enerģijas lietotāja dabasgāzes iekārtu maksimālo iespējamo dabasgāzes patēriņu stundā, esot tāda, ar kuru patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu faktiski patērētajam dabasgāzes daudzumam. Savukārt metode, atbilstoši kurai tiek izmantotas energoapgādes komersanta apstiprinātajā kārtībā noteiktās dabasgāzes diferencētās patēriņa normas, esot tāda, ar kuru patērētās dabasgāzes daudzums tiek noteikts iespējami tuvu vidusmēra enerģijas lietotāja patērētajam dabasgāzes daudzumam. Viedais skaitītājs, kas darbojas viedās uzskaites sistēmā, varot energoapgādes komersantam palīdzēt ātrāk noteikt netipiskus uzskaites rādījumus atsevišķu enerģijas lietotāju dabasgāzes patēriņa uzskaitē. Tomēr tas vēl nenozīmējot, ka šī netipiskā patēriņa iemesls ir enerģijas lietotāja ļaunprātīga rīcība. Secinājumu daļa 13. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja ir pasludināts spriedums citā lietā par to pašu prasījuma priekšmetu. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03 11.2. punktu). Vairākas Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas atzīt apstrīdēto likuma normu par neatbilstošu Satversmes 64. un 105. pantam. Apstrīdētā likuma norma attiecas uz enerģijas lietotājiem: mājsaimniecības lietotāju un lietotāju, kas nav mājsaimniecības lietotājs. Mājsaimniecības lietotājs ir tāds enerģijas lietotājs, kas pērk un izlieto enerģiju, tostarp dabasgāzi, savā mājsaimniecībā paša vajadzībām, izņemot komercdarbības vai cita veida profesionālās darbības vajadzības (sk. Enerģētikas likuma (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) 1. panta 1., 10., 38. un 39. punktu). Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā ir civillietas, kurās celtas prasības gan pret enerģijas lietotājiem, kas ir mājsaimniecības lietotāji, gan pret enerģijas lietotājiem, kas nav mājsaimniecības lietotāji. Ar spriedumu lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes tiesa atzina apstrīdēto likuma normu, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības lietotāju, par atbilstošu Satversmes 64. un 105. pantam. Tātad lietā Nr. 2019-37-0103 Pieteikumu iesniedzējas ir izteikušas tādu prasījumu, kas jau ticis izspriests lietā Nr. 2019-10-0103. Proti, prasījuma priekšmets lietā Nr. 2019-37-0103 attiecībā uz apstrīdēto likuma normu, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības lietotāju, ir identisks tam, par kuru jau pasludināts spriedums lietā Nr. 2019-10-0103. Tādējādi pastāv Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punktā paredzētais pamats tiesvedības izbeigšanai šajā lietā daļā par apstrīdētās likuma normas, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības lietotāju, atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam. Savukārt pārējā daļā, proti, daļā par apstrīdētās likuma normas, ciktāl tā attiecas uz enerģijas lietotāju, kas nav mājsaimniecības lietotājs, atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam, tiesvedība lietā ir turpināma. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā daļā par apstrīdētās likuma normas, ciktāl tā attiecas uz mājsaimniecības lietotāju, atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam ir izbeidzama, bet pārējā daļā - turpināma. 14. Pieteikumos norādīts, ka apstrīdētā likuma norma neatbilst Satversmes 64. un 105. pantam, bet apstrīdētās noteikumu normas - Satversmes 64. un 105. pantam, kā arī apstrīdētajai likuma normai. Ja ir apstrīdēta vairāku dažāda juridiska spēka tiesību normu atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 21. punktu). 14.1. Pieņemot apstrīdēto likuma normu, likumdevējs izlēmis, ka gadījumā, kad enerģijas lietotājs ir pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par dabasgāzes piegādi, samazinot uzskaitīto dabasgāzes patēriņa apjomu vai radot iespēju dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājam ir pienākums samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju. Savukārt kā apstrīdēto noteikumu normu izdošanas pamats Noteikumos Nr. 85 ir norādīta apstrīdētā likuma norma. Satversmes tiesa atzinusi, ka likuma un tā īstenošanai dzīvē nepieciešamo Ministru kabineta noteikumu atbilstība Satversmei ir cieši saistīta. Proti, ja likuma norma neatbilst Satversmei, arī uz šīs normas pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi neatbilst Satversmei (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019‑10‑0103 21.1. punktu). Tādējādi gadījumos, kad apstrīdēta likuma normas un uz tās pamata izdotas Ministru kabineta noteikumu normas atbilstība Satversmei, attiecīgās likuma normas atbilstība Satversmei ir vērtējama visupirms. 14.2. Satversmes tiesa, pēc tiesas pieteikuma izskatot lietu par likuma normas atbilstību Satversmes 64. pantam un citai Satversmes VIII nodaļā ietvertai normai, šīs normas atbilstību Satversmes 64. pantam ir vērtējusi, nosakot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6. punktu un 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 21.2. punktu). Arī izskatāmajā lietā vairākas Pieteikumu iesniedzējas ir lūgušas Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 64. un 105. pantam. Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 105. pantam, citstarp pārbaudot, vai iespējamais Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tajā skaitā atbilstoši Satversmes 64. pantam. Līdz ar to Satversmes tiesa izskatāmajā lietā visupirms izvērtēs, vai apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmei. 15. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 15.1. Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 16.1. punktu). Apstrīdētajā likuma normā paredzēto maksājumu veikšanas pienākums nozīmē enerģijas lietotāja naudas līdzekļu samazinājumu tad, ja enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 22.1. punktu). Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, tāpēc apstrīdētā likuma norma vērtējama Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā. 15.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs ierobežot šīs tiesības. Tādējādi minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 22.2. punktu). Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums Civillikuma 927. panta izpratnē. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts. Līdz ar to personas naudas līdzekļu aizsardzība, kuri izlietojami ar apstrīdēto likuma normu noteikto maksājumu veikšanai, ietilpst Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā. 16. Lai izvērtētu apstrīdētās likuma normas atbilstību Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai tā ierobežo enerģijas lietotāja pamattiesības. Apstrīdētā likuma norma pēc būtības nosaka: ja energoapgādes komersants konstatē, ka enerģijas lietotājs pārkāpis Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi un lietošanu vai līgumu par dabasgāzes piegādi (turpmāk - dabasgāzes lietošanas noteikumi) un šā pārkāpuma rezultātā enerģijas lietotājam ir samazināts uzskaitītais dabasgāzes patēriņa daudzums vai radīta iespēja dabasgāzi patērēt bez maksas, enerģijas lietotājs samaksā energoapgādes komersantam par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzuma noteikšanas kārtību energoapgādes komersantam nosaka Ministru kabinets (turpmāk - samaksa par izlietoto dabasgāzi), un kompensāciju, kuras apmērs aprēķināts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (turpmāk - kompensācija). Normatīvajos tiesību aktos noteikts obligāta, citstarp apstrīdētajā likuma normā noteiktā, maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 23. punktu). Konkrētāk - apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums veikt tajā paredzētos maksājumus aizskar personas īpašumu, proti, samazina tās naudas līdzekļu apmēru, un tādējādi apstrīdētā likuma norma ietver īpašuma tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta izpratnē. Līdz ar to apstrīdētā likuma norma ierobežo personas - enerģija lietotāja, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - pamattiesības, kas ietvertas Satversmes 105. pantā. 17. Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību, jānoskaidro: 1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 2) vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 14. punktu). 18. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 15. punktu). Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu un 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 13.2. punktu). 18.1. Apstrīdētā likuma norma ir pieņemta ar 2008. gada 5. jūnija likumu "Grozījumi Enerģētikas likumā". Attiecīgais likumprojekts tika izskatīts trijos lasījumos. Likums tika pieņemts un 2008. gada 20. jūnijā izsludināts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" Nr. 96 normatīvajos tiesību aktos noteiktajā kārtībā. 18.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai. Proti, normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). No apstrīdētās likuma normas enerģijas lietotājs varēja secināt un paredzēt tiesiskās sekas, kādas iestāsies gadījumā, ja enerģijas lietotājs būs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Proti, energoapgādes komersants no šāda enerģijas lietotāja var prasīt samaksu par izlietoto dabasgāzi un kompensāciju. Tādējādi apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs, persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. 18.3. Apstrīdētajā likuma normā ir ietverts arī pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā nosakāms faktiski patērētās dabasgāzes daudzums, kas nepieciešams samaksas par izlietoto dabasgāzi aprēķināšanai, kā arī kompensācijas apmēra aprēķināšanas kārtību. 18.3.1. Atbilstoši Satversmes 64. pantam likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Tomēr, lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam pašam likumdošanas procesā noregulējot sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības, bet detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citas atbilstošā kārtībā leģitimētas valsts institūcijas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu). Taču likumdevējam, pilnvarojot Ministru kabinetu izdot ārējos normatīvos aktus, ir jāievēro valsts varas atzaru savstarpējās līdzsvara un atsvara attiecības, kā arī citi vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.2. punktu). Proti, atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus normatīvos aktus - noteikumus - tikai tad, ja likumdevējs Ministru kabinetu tam īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura virzienus. Tādējādi likumdevējam ir skaidri jānorāda, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets ir tiesīgs konkretizēt (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.1. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē: 1) vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības; 2) vai likumdevējs apstrīdētajā likuma normā ir skaidri norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets var konkretizēt. 18.3.2. Lai noskaidrotu, vai likumdevējs pats ir noregulējis sabiedrībai svarīgākās tiesiskās attiecības, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro apstrīdētajā likuma normā ietvertā pilnvarojuma saturs un mērķis. Ar pilnvarojuma mērķi saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru kabinetam tiesības noregulēt kādu jautājumu. Ar likumdevēja doto pilnvarojumu izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta lakoniska tiesību norma, bet paša likuma būtība un mērķi tiesību sistēmas ietvarā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03 18.1.1. punktu). No likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 1. panta un 2. panta otrās daļas 1. punkta izriet, ka valsts ar mērķi citstarp nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru cenas atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, regulē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu kā komercdarbību enerģētikas nozarē, nosakot sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas kārtību un tiesiskās attiecības sabiedrisko pakalpojumu sniegšanā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka sabiedrisko pakalpojumu regulēšanā vienmēr jārēķinās ar divām interesēm - pirmkārt, ar piegādātāja interesi nodrošināt sava uzņēmuma ekonomisko darbību un attīstību un, otrkārt, ar enerģijas lietotāja interesi saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus par samērīgiem tarifiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 24. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-16-03 5. punktu). Līdz ar to regulējamo sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un lietotāju savstarpējās tiesiskās attiecības regulē ne vien vispārīgās privāto tiesību normas, bet arī speciālās, tajā skaitā publisko tiesību normas. Regulējamo pakalpojumu sniegšanā enerģētikas nozarē tiesisko attiecību objekts ir enerģija - prece ar noteiktu vērtību, tostarp dabasgāze (sk. Enerģētikas likuma (šeit un turpmāk - redakcijā, kas bija spēkā līdz 2016. gada 7. martam) 1. panta 1. punktu). Savukārt enerģētikas nozarē veicamā komercdarbība ir energoapgāde, kuru nepieciešams licencēt vai reģistrēt un kura ietver citstarp dabasgāzes iepirkšanu, pārveidi, uzglabāšanu, pārvadi, sadali vai tirdzniecību (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 2. punktu). Tā ir īpaši regulējama, lai nodrošinātu enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu apgādi arī ar dabasgāzi pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām (sk. Enerģētikas likuma 3. panta 2. punktu). Energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņā ar licencē noteiktajām prasībām nodrošināt esoša vai potenciāla enerģijas lietotāja drošu, pastāvīgu un stabilu apgādi ar citstarp dabasgāzi ekonomiski pamatoti pieprasītajā daudzumā un kvalitātē (sk. likuma "Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 22. panta pirmo daļu un 24. panta pirmo daļu, kā arī Enerģētikas likuma 5. panta pirmo daļu). Savukārt enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, no energoapgādes komersanta pērk un savā komercdarbībā lieto dabasgāzi (sk. Enerģētikas likuma 1. panta 10. punktu). Tomēr laikā, kad apstrīdētās normas bija spēkā, Latvijas dabasgāzes tirgū AS "Latvijas Gāze" bija monopolstāvoklī. Monopola apstākļos sabiedrības resursi netiek sadalīti visefektīvākajā veidā un tieši vai pastarpināti tiek radīts kaitējums arī patērētājiem (sk.: Wish R., Bailey D. Competition Law. 9th edition. Oxford: Oxford University, 2018, p. 7, 18-20). Proti, monopolstāvoklis ir tirgus nepilnība, kas kaitē preču un pakalpojumu pircējiem, tostarp dabasgāzes galalietotājiem, tādēļ likumdevējam ir pienākums regulēt vairākas tiesiskās attiecības tā, lai monopolstāvoklī esošs komersants nesamērīgi neierobežotu preču un pakalpojumu pircēju tiesības. Konkrētajā gadījumā valstij bija pienākums iejaukties Latvijas dabasgāzes tirgū un līdzsvarot konkrēto tiesisko attiecību dalībnieku tiesiskās intereses, tajā skaitā nosakot izņēmumus no privāttiesisko attiecību noregulējuma (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 25.3.2. punktu). Šis pienākums ir no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātā sociāli atbildīgas valsts principa konkretizācijas elements un vērsts uz valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanu. Dabasgāzes piegādes un lietošanas kārtību nosaka Ministru kabinets (sk. Enerģētikas likuma 42.1 panta pirmo daļu). Ministru kabinets, kā pamatu norādot citstarp minēto likuma normu, ir izdevis Noteikumus Nr. 85. Tie noteic, ka dabasgāzi enerģijas lietotājam piegādā saskaņā ar šiem noteikumiem un energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja noslēgto dabasgāzes piegādes līgumu vai sistēmas pakalpojuma līgumu (sk. Noteikumu Nr. 85 22. punktu). Energoapgādes komersants nodrošina enerģijas lietotājam dabasgāzes piegādi līdz dabasgāzes apgādes sistēmas piederības robežai - piederības un atbildības dalījuma vietai starp energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmām (sk. Noteikumu Nr. 85 2.6. apakšpunktu, 22. un 24. punktu). Savukārt enerģijas lietotājam ir pienākums reģistrēt datus par izlietotās dabasgāzes daudzumu un ziņot energoapgādes komersantam, kā arī samaksāt par patērēto dabasgāzi (sk. Noteikumu Nr. 85 67.2., 67.3., 68.2. un 68.3. apakšpunktu). Patērētās dabasgāzes daudzums nosakāms pēc norēķinu uzskaites mēraparātu vai dabasgāzes patēriņa skaitītāju rādījumiem, ar kuriem aprīkota enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēma. Apstrīdētā likuma norma regulē gadījumus, kad enerģijas lietotājs ir pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Likumdevējs izlēmis, ka šādā situācijā energoapgādes komersants faktiski patērētās dabasgāzes daudzumu nosaka Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Proti, faktiski patērētās dabasgāzes apjoms un arī energoapgādes komersantam nodarīto zaudējumu apmērs jānosaka pēc konkrētiem kritērijiem. Saeima norāda, ka energoapgādes komersanta iespējas pārtraukt dabasgāzes piegādi esot būtiski ierobežotas, jo atkarībā no laika, kad konkrētais objekts pieslēgts dabasgāzes sadales sistēmai, šīs darbības veikšanai var būt nepieciešama iekļūšana attiecīgā enerģijas lietotāja īpašumā, kur izvietoti dabasgāzes skaitītāji, taču tie enerģijas lietotāji, kuri ir negodprātīgi, šo piekļuvi nenodrošinot. Tāpat energoapgādes komersants nevarot konstatēt, kad tieši attiecīgais enerģijas lietotājs veicis prettiesiskās darbības un kāds dabasgāzes daudzums faktiski izlietots konkrētajā objektā (sk. Saeimas atbildes rakstu un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 69. un 98. lp.). No iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētās likuma normas būtība un mērķis ir noteikt speciālu samaksas par izlietoto dabasgāzi un enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas tiesisko regulējumu gadījumiem, kad faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums nav nosakāms. Turklāt pat tad, ja likumdevēja dotais pilnvarojums konkrētās tiesību nozares tehniskā rakstura dēļ ir plašs vai salīdzinoši abstrakts, izpildvarai, interpretējot pilnvarojošo likuma normu, ir jāievēro likumā ietvertie mērķi un vērtības, kuru aizsardzībai likums ir pieņemts, un jādarbojas kā likumā noteikto vadlīniju īstenotājam, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas Satversmes normas (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4. punktu). Pretējā gadījumā izpildvara nekad nevarētu izdot tādas tiesību normas, kas sasniegtu likumdevēja noteikto mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 17.1.3. punktu un 2018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 18. punktu). Enerģētikas, tostarp dabasgāzes apgādes, nozare ir tāda, kurā nepieciešams reglamentēt daudzus tehniska rakstura jautājumus atbilstoši dabasgāzes apgādes infrastruktūras attīstības pakāpei un sabiedrības vajadzībām. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā likumdevējs ne vien pats ir izlēmis to, kādā veidā tiek regulētas tiesiskās attiecības, kuru ietvaros enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, bet arī skaidri norādījis, kādas likumdevēja noregulētas tiesiskās attiecības Ministru kabinets var konkretizēt. Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā ietvertais enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes 64. pantam. 19. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 18. punktu). Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-10-0103 atzina, ka mājsaimniecības lietotāja tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts sabiedrības interesēs, lai novērstu energoapgādes sistēmas kā sabiedriski nozīmīga pakalpojuma sniegšanas priekšnoteikuma funkcionēšanas traucējumus, kā arī nodrošinātu mājsaimniecības lietotāju tiesību aizsardzību, veicinot pušu vienlīdzību mājsaimniecības lietotāja un monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesiskajās attiecībās (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 26. punktu). Lai arī starp mājsaimniecības lietotāja un enerģijas lietotāja, kas nav mājsaimniecības lietotājs, dabasgāzes apgādes sistēmām pastāv būtiskas funkcionālas atšķirības tajās izmantojamās jaudas dēļ un izrietoši atšķirīga avārijas iestāšanās varbūtība, dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpums vienmēr ir saistīts ar sprādzienbīstamību vai paaugstinātu risku (sk. Saeimas atbildes rakstu un Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša un AS "Latvijas Gāze" viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 41. un 50. lp., 10. sēj. 43. lp.). Turklāt no sociāli atbildīgas valsts principa izrietošais likumdevēja pienākums veicināt tiesisko attiecību dalībnieku interešu līdzsvaru tādās tiesiskajās attiecībās, kurās viens no dalībniekiem ir monopolstāvoklī esošs komersants, nav atkarīgs no tā, vai konkrētais enerģijas lietotājs ir mājsaimniecības lietotājs. Tādējādi lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes tiesas izteiktās atziņas par apstrīdētajā likuma normā ietvertā mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem ir attiecināmas arī uz enerģijas lietotāju, kas nav mājsaimniecības lietotājs. Līdz ar to apstrīdētajā likuma normā ietvertajam enerģijas lietotāja pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. 20. Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa izvērtē, vai ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai labums, ko gūst sabiedrība no noteiktā ierobežojuma, ir lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01 17. punktu). 21. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-02-01 15. punktu). Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar civiltiesiskas sankcijas noteikšanu varētu sasniegt mērķi disciplinēt enerģijas lietotāju un novērst enerģijas lietotāja iejaukšanos dabasgāzes patēriņa uzskaitē, tādējādi sekmējot sabiedrības drošības aizsardzību (sk. pieteikumus lietas materiālu 2. sēj. 17., 87. un 123. lp., 3. sēj. 30. lp. un 9. sēj. 98. lp.). Savukārt Saeima norāda, ka tās izraudzītie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. Pienākums maksāt kompensāciju energoapgādes komersantam nodrošinot tam gan zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar faktiski izlietoto dabasgāzi, gan kompensāciju par līguma vai Ministru kabineta noteikumu pārkāpumu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 3. sēj. 67. lp.). 21.1. Dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā, kad enerģijas lietotājs ir prettiesiski iejaucies dabasgāzes patēriņa skaitītāja darbībā, patērētās dabasgāzes daudzumu un energoapgādes komersanta iespējamo zaudējumu apmēru faktiski nav iespējams noteikt. Tas saistīts ar to, ka patērētās dabasgāzes daudzuma noteikšanā vienmēr jāņem vērā iespējamie zudumi (sk. AS "Latvijas Gāze" un Dr. habil. sc. ing. Egīla Dzelzīša viedokļus lietas materiālu 9. sēj. 35., 36., 49. un 51. lp.). Turklāt dabasgāzes skaitītāji var būt uzstādīti gan enerģijas lietotājam piederošā īpašumā, gan ārpus tā, bet iekļūt enerģijas lietotāja īpašumā energoapgādes komersants drīkst tikai ar enerģijas lietotāja piekrišanu (sk. Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 97. un 98. lp.). Enerģijas lietotājam ir pienākums nodrošināt energoapgādes komersanta pilnvaroto pārstāvju netraucētu piekļūšanu enerģijas lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmām, norēķinu uzskaites mēraparātiem un dabasgāzes patēriņa skaitītājiem (sk. Noteikumu Nr. 85 67.1. un 68.1. apakšpunktu, 78. un 79. punktu). Tomēr sociālajā realitātē enerģijas lietotāji, kas pārkāpuši dabasgāzes lietošanas noteikumus, var būt ieinteresēti šo pienākumu nepildīt, lai varētu dabasgāzi patērēt bez maksas pēc iespējas ilgāk (sk. arī AS "Gaso" viedokli lietas materiālu 3. sēj. 153. un 154. lp.). Ja enerģijas lietotājs šo pienākumu nepilda, energoapgādes komersantam ir tiesības pārtraukt dabasgāzes piegādi enerģijas lietotāja objektam (sk. Noteikumu Nr. 85 71. punktu). Tomēr energoapgādes komersants šīs tiesības var izmantot tikai tad, ja enerģijas lietotājs tam nodrošina iespēju piekļūt noslēgierīcei, kuru aizverot dabasgāzes piegāde konkrētajam enerģijas lietotājam tiek pārtraukta, vai arī tad, ja noslēgierīce neatrodas attiecīgajam enerģijas lietotājam piederošā īpašumā (sk. arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 98. lp.). Apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums samaksāt par izlietoto dabasgāzi nodrošina energoapgādes komersantam atlīdzību par enerģijas lietotājam piegādāto dabasgāzi arī tad, ja tās faktiskā daudzuma noteikšana ir apgrūtināta. Šāds tiesiskais regulējums ir vērsts uz energoapgādes sistēmas nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu funkcionēšanu, ļaujot energoapgādes komersantam par piegādāto dabasgāzi saņemto atlīdzību izmantot energoapgādes sistēmas - sabiedriski nozīmīga pakalpojuma sniegšanas priekšnoteikuma - uzturēšanai, tostarp kvalitātes un drošuma prasību ievērošanai. Tādējādi šis pienākums ir piemērots līdzeklis citu enerģijas lietotāju tiesību aizsargāšanai un sabiedrības labklājības veicināšanai. 21.2. Papildus pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi likumdevējs enerģijas lietotājam ir noteicis arī pienākumu samaksāt energoapgādes komersantam kompensāciju dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka kompensācija pēc tās juridiskās dabas ir pielīdzināma līgumsodam. Ja tiesību normā kā kompensācija tiek definēta konstanta summa, ko aprēķina pēc noteiktas formulas, tad tie nav zaudējumi, jo zaudējumi ir katra konkrētā pārkāpuma gadījumā individuāli vērtējams un nosakāms kaitējums. Pretējā gadījumā ikviena līguma slēdzēji varētu apiet līgumsoda apmēra ierobežojumus, lietojot jēdzienu "kompensācija" jēdziena "līgumsods" vietā. Proti, kompensācija ir līdzeklis dabasgāzes lietošanas noteikumos un līgumā par dabasgāzes piegādi noteikto enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanai (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 28.2. punktu). Kompensācija kā enerģijas lietotāja saistību pastiprināšanas līdzeklis motivē enerģijas lietotāju ievērot dabasgāzes lietošanas noteikumus un līgumu par dabasgāzes piegādi un sekmē dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu prevenciju, tādējādi veicinot kvalitatīvu un drošu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Kompensācijas apmēra ierobežošana Ministru kabineta noteiktajā kārtībā veicina enerģijas lietotāju aizsardzību tiesiskajās attiecībās ar monopolstāvoklī esošu energoapgādes komersantu, lai tas nevarētu līgumā par dabasgāzes piegādi ietvert nesamērīgus noteikumus. Tādējādi konkrētajā gadījumā arī apstrīdētajā likuma normā ietvertais enerģijas lietotāja pienākums maksāt kompensāciju ir piemērots līdzeklis enerģijas lietotāju tiesību aizsargāšanai un sabiedrības labklājības veicināšanai. Līdz ar to likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai. 22. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā ir vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana un sodi, kas piemēroti saskaņā ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu vai Krimināllikumu. Turpretī Saeima norāda, ka neviens no minētajiem līdzekļiem nav piemērots un tikpat efektīvs līdzeklis apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem jau atzina, ka vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošana nav alternatīvs līdzeklis ne apstrīdētajā likuma normā ietvertajam mājsaimniecības lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi, ne pienākumam maksāt kompensāciju, jo nesasniedz pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Pienākumu samaksāt par izlietoto dabasgāzi apstrīdētajā likuma normā minētā pārkāpuma gadījumā ir nepieciešams regulēt, jo nav zināms faktiski izlietotās dabasgāzes daudzums. Savukārt, nepastāvot normatīvi noteiktam kompensācijas samaksas pienākumam, tiktu apdraudēta kompensācijas funkciju - pārkāpumu prevencija, kompensēšana un sodīšana - īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.1. punktu). Līdzīgi Satversmes tiesa attiecībā uz mājsaimniecības lietotājiem jau ir secinājusi, ka alternatīvs līdzeklis apstrīdētajā likuma normā ietvertajam kompensācijas maksāšanas pienākumam nav arī kriminālatbildības vai administratīvās atbildības piemērošana. Proti, kompensācija disciplinē mājsaimniecības lietotāju, motivējot viņu ievērot kā Ministru kabineta noteikumus par dabasgāzes piegādi, tā arī ar energoapgādes komersantu noslēgto līgumu par dabasgāzes piegādi. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā likuma normā noteiktais pienākums maksāt kompensāciju skar un nodrošina arī energoapgādes komersanta kā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja intereses. Turpretī likumdevēja noteikta kriminālatbildība un administratīvā atbildība dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā energoapgādes komersanta interešu aizsardzību tiešā veidā neveicinātu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr. 2019-10-0103 29.2. punktu). Vispārīgā Civillikuma regulējuma piemērošanā mājsaimniecības lietotājam un enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, nav būtisku atšķirību. Līdzīgi gadījumos, kad dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpis enerģijas lietotājs, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - fiziskā vai juridiskā persona -, tam atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 98.1 un 99. pantam varēja iestāties administratīvā atbildība tāpat kā mājsaimniecības lietotājam. Savukārt dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, - fiziskajai personai - varēja iestāties kriminālatbildība par Krimināllikuma 182. un 182.1 pantā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem vai - juridiskajai personai - tikt piemēroti Krimināllikuma VIII1 nodaļā noteiktie piespiedu ietekmēšanas līdzekļi. Tātad Pieteikumu iesniedzēju norādīto apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas alternatīvo līdzekļu tiesiskās sekas mājsaimniecības lietotājam un enerģijas lietotājam, kas nav mājsaimniecības lietotājs, būtiski neatšķiras. Ņemot vērā minēto, ir pamats lietā Nr. 2019-10-0103 Satversmes tiesas izdarītos secinājumus par apstrīdētajā likuma normā ietvertā mājsaimniecības lietotāja pamattiesību ierobežojuma nepieciešamību attiecināt arī uz enerģijas lietotāju, kas nav mājsaimniecības lietotājs. Tādējādi Civillikuma vispārīgā regulējuma piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un kompensācijas maksāšanas pienākumam. Tāpat kriminālatbildības vai administratīvās atbildības piemērošana nav uzskatāma par alternatīvu līdzekli apstrīdētajā likuma normā noteiktajam enerģijas lietotāja kompensācijas maksāšanas pienākumam. Līdz ar to nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā likuma normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. 23. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, lemjot par enerģijas lietotāja pienākumu tad, ja tas pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus, samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kuras daudzums nosakāms atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai, un samaksāt kompensāciju, bija pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu līdzsvaru starp dabasgāzes lietošanas noteikumus pārkāpušā enerģijas lietotāja tiesībām uz īpašumu, monopolstāvoklī esoša energoapgādes komersanta tiesībām uz īpašumu un sabiedrības interesēm uz drošu, nepārtrauktu un kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto likuma normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm tiesībām un likumīgajām interesēm. 23.1. Likumdevējs, nosakot enerģijas lietotājam pienākumu dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpuma gadījumā samaksāt par izlietoto dabasgāzi, kā arī samaksāt kompensāciju, ir centies veicināt nepārtrauktu, drošu un kvalitatīvu dabasgāzes apgādes sistēmas darbību, nodrošinot energoapgādes komersantam iespēju saņemt atlīdzību par piegādāto dabasgāzi un paredzot kompensāciju kā enerģijas lietotāja saistības pastiprinošu līdzekli par labu energoapgādes komersantam. Gan enerģijas lietotāja pienākumam samaksāt par izlietoto dabasgāzi, gan pienākumam samaksāt kompensāciju ir disciplinējošs raksturs, un šie pienākumi vispār ir vērsti uz dabasgāzes lietošanas noteikumu pārkāpumu novēršanu. Minētie pārkāpumi var novest ne vien pie dabasgāzes, proti, ierobežota resursa, bezatlīdzības patērēšanas un no tās izrietošas tarifu paaugstināšanās, bet arī pie dabasgāzes apgādes sistēmas funkcionāliem traucējumiem. Tā kā nepārtraukta, droša un kvalitatīva energoapgādes sistēmas darbība ir svarīga valsts ilgtspējas nodrošināšanai, likumdevējam, apzinot un izvērtējot sociālos, ekonomiskos un ekoloģiskos faktorus, bija pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgas tiesiskas sekas gadījumā, kad enerģijas lietotājs pārkāpis dabasgāzes lietošanas noteikumus. Konkrētajā gadījumā likumdevējs, īstenojot savu rīcības brīvību noteikt speciālu energoapgādes komersanta un enerģijas lietotāja - attiecīgi sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja un saņēmēja - tiesisko attiecību …