Par Rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku 2020.–2027. gadam

Par Rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku 2020.–2027. gadam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Ministru kabineta rīkojums Nr. 489 Rīgā 2020. gada 4. septembrī (prot. Nr. 51 35. §) Par Rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku 2020.-2027. gadam 1. Apstiprināt Rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku 2020.-2027. gadam (turpmāk - plāns). 2. Noteikt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Finanšu ministriju, Ekonomikas ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības ministriju, Zemkopības ministriju un Valsts kanceleju (atbilstoši kompetencei) par atbildīgajām institūcijām plāna īstenošanā. 3. Plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām plānā paredzēto pasākumu norisi 2020. gadā nodrošināt no piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Jautājumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu plānā paredzēto pasākumu īstenošanai 2021. gadā un turpmākajos gados izskatīt Ministru kabinetā kārtējā gada valsts budžeta likumprojekta un vidēja termiņa budžeta ietvara likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā kopā ar visu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu iesniegtajiem prioritāro pasākumu pieteikumiem atbilstoši valsts budžeta finansiālajām iespējām. 4. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai sadarbībā ar pārējām plāna īstenošanā iesaistītajām institūcijām sagatavot un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram līdz 2029. gada 1. janvārim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par plāna izpildi. Ministru prezidents A. K. Kariņš Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs J. Pūce (Ministru kabineta 2020. gada 4. septembra rīkojums Nr. 489) Rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku 2020.-2027. gadam Saturs SAĪSINĀJUMI IEVADS PLĀNA KOPSAVILKUMS 1. PAMATOJUMS APRITES EKONOMIKAS IEVIEŠANAI 1.1. Starptautiskais rīcībpolitikas satvars aprites ekonomikas virzībai 1.2. Aprites ekonomikas galvenie virzieni un jomas 1.2.1. Ilgtspējīgu produktu rīcībpolitika 1.2.2. Atkritumu pārvēršana par resursiem 1.2.3. Noslēgtu materiālu ciklu veidošana un otrreizējo izejvielu izmantošana 1.2.4. Ilgtspējīga patēriņa veicināšana 1.3. Investīcijas aprites ekonomikas veicināšanai 2. SITUĀCIJA LATVIJĀ APRITES EKONOMIKAS JOMĀS 2.1. Materiālu patēriņš un resursu produktivitāte 2.2. Materiālu atgūšana no atkritumiem un otrreizējo izejvielu izmantošana 2.3. Preču atkārtota izmantošana un labošana 2.4. Politikas instrumenti un iniciatīvas aprites ekonomikas veicināšanai 2.4.1. Ražotāju paplašinātā atbildība 2.4.2. Ekonomiskie instrumenti 2.4.3. Zaļais publiskais iepirkums 2.4.4. Sabiedrības iniciatīvas videi draudzīga patēriņa veicināšanai 2.4.5. Pētniecība un attīstība 2.5. Sistēmiskie šķēršļi aprites ekonomikas attīstībai 3. PLĀNA SASAITE AR STARPTAUTISKIEM, EIROPAS SAVIENĪBAS UN LATVIJAS POLITIKAS PLĀNOŠANAS DOKUMENTIEM 4. RĪCĪBAS PLĀNA PĀREJAI UZ APRITES EKONOMIKU MĒRĶI UN RĪCĪBAS VIRZIENI 5. IETEKMES NOVĒRTĒJUMS UZ VALSTS UN PAŠVALDĪBU BUDŽETU 6. SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBA PIELIKUMS SAĪSINĀJUMI ANO Apvienoto Nāciju organizācija CSP Centrālā statistikas pārvalde DP Darbības programma Latvijai 2021.-2027. gadam DRN Dabas resursu nodoklis EEI Elektriskās un elektroniskās ierīces Eiropas zaļais kurss Eiropas Komisijas 2016. gada 11. decembra paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai "Eiropas zaļais kurss". EK Eiropas Komisija EK Jaunais aprites ekonomikas rīcības plāns Komisijas 2020. gada 11. marta paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai. "Jauns aprites ekonomikas rīcības plāns. Par tīrāku un konkurētspējīgāku Eiropu." EM Ekonomikas ministrija ES Eiropas Savienība Ekodizaina direktīva Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 21. oktobra direktīva 2009/125/EK ar ko izveido sistēmu, lai noteiktu ekodizaina prasības ar enerģiju saistītiem ražojumiem ESAO Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija FM Finanšu ministrija IUB Iepirkumu uzraudzības birojs IZM Izglītības un zinātnes ministrija KF Kohēzijas fonds Latvija 2030 Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam LIAA Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra LM Labklājības ministrija LVĢMC VSIA "Latvijas Vides, ģeoloģijas, meteoroloģijas centrs" MVU Mazie un vidējie uzņēmumi NAP Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2021.-2027. gadam NVO Nevalstiskā organizācija Plāns Rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku 2020.-2027. gadam RAS Ražotāju paplašinātās atbildības sistēma REACH regula Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 18. decembra regula (EK) Nr. 1907/2006 kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK RIS3 Latvijas Viedās specializācijas stratēģija SAM Specifiskais atbalsta mērķis (Darbības programmā) SEG Siltumnīcefekta gāzes VARAM/td> Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija SM Satiksmes ministrija VVD Valsts vides dienests VM Veselības ministrija ZPI Zaļais publiskais iepirkums ZM Zemkopības ministrija Ievads Plānu ir sagatavojusi VARAM atbilstoši ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra 2017. gada 21. marta rīkojumu Nr. 1-2/47 "Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbības stratēģiju 2017.-2019. gadam" apstiprinātajai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas darbības stratēģijai 2017.-2019. gadam, kurā viens no darbības virzieniem ir noteikta dabas resursu ilgtspējīga un efektīva pārvaldība un pārejas uz aprites ekonomiku veicināšana un kā to nosaka arī Valdības rīcības plāna Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai 63.2. pasākums, kurš paredz, ka līdz 2022. gada 30. oktobrim tiks izstrādāts un iesniegts Ministru kabinetā pasākumu plāns aprites ekonomikas attīstībai Latvijā. Plāna mērķis ir izveidot rīcībpolitikas ietvaru tādas darbības vides nodrošināšanā, kas veicinātu valsts pāreju uz aprites ekonomiku, vienlaikus sniedzot pienesumu Eiropas zaļā kursa1 īstenošanā un globālo ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Mūsdienās Eiropa saskaras ar divkāršu izaicinājumu, kā veicināt tālāko izaugsmi, kas nepieciešama darbvietu radīšanai un labklājības sniegšanai, un nodrošināt šīs izaugsmes kvalitāti, lai ievirzītu to ilgtspējīgai nākotnei. Lai risinātu šos izaicinājumus un pārveidotu tos par iespējām, sabiedrības attīstība ir jāsaista ar jaunas paradigmas veidošanu uzskatos par materiālo resursu izmantošanu visā aprites ķēdē - no materiālu ieguves līdz produktu ražošanai, patēriņam un atkritumu apsaimniekošanai. Aprites ekonomika tiek definēta kā ilgtspējību veicinošs attīstības modelis, kura būtība ir produktu, materiālu un resursu vērtības noturēšanā ekonomikā pēc iespējas ilgāk, vienlaikus samazinot gan izejvielu patēriņu un atkritumu apjomu, gan arī ietekmi uz vidi2. Aprites ekonomika iezīmē ceļu uz sistēmisku valsts ekonomikas un sabiedrības pārveidi, kura īstenošanai nepieciešama plašas sabiedrības izpratne un atbalsts, jo tieši patēriņa kultūras maiņa ir viens no būtiskākajiem virzošajiem spēkiem aprites ekonomikas attīstībā. Šāda fundamentāla pārveide sabiedrībā nav iespējama bez mērķtiecīgi virzītas valsts politikas. Ietvaru šādas politikas veidošanai sniedz Plāns. Tajā iezīmēti potenciālie rīcību virzieni, kuru tālākai plānošanai nepieciešama aktīva visu nozaru ministriju, pašvaldību, privātā sektora un sabiedrības iesaistīšanās un atbildības uzņemšanās. Plānā noteiktais saskan ar ES noteiktajām prioritātēm un apstiprinātajām rīcībpolitikām. EK 2015. gada 2. decembra paziņojums "Noslēgt aprites loku - ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku"3 ietvēra pasākumus, kas pamatā tika vērsti uz risinājumiem atkritumu apsaimniekošanā, nepietiekami integrējot aprites ekonomikas principus citu nozaru politikās, it īpaši enerģētikas un transporta sektoros, zaļo darbavietu izveidē, arī attiecībā uz investīcijām, atbalstu inovācijām, zinātni un pētniecību, kā arī sociālajā politikā un industriālās konkurētspējas veicināšanā. Tas ir izpaudies arī Latvijas īstenotajās politikās - pamatā ir ieviesti pasākumi atkritumu apsaimniekošanas jomas sakārtošanā un tai izvirzīto mērķu nodrošināšanā. Latvijai raksturīgākie izaicinājumi plašākā aprites ekonomikas ieviešanā ir saistīti tautsaimniecības lielo atkarību no dabas resursiem, salīdzinoši zemo resursu produktivitāti, zemāku jaunāko tehnoloģiju pielietojumu ražošanas un pakalpojumu sektorā un risinājumu trūkumu otrreizējo izejvielu pārstrādē un izmantošanā. 2019. gadā EK nāca klajā ar paziņojumu par "Eiropas zaļo kursu", kas daudz skaidrāk iezīmē to, ka Latvijas izaugsmes veicināšanai un tās atsaistīšanai no dabas resursu izmantošanas un aprites ekonomikas kā izaugsmes potenciāla izmantošanai nepieciešama saskaņotība un aprites ekonomikas principu integrēšana dažādu nozaru politikās. Nodrošinot Eiropas zaļā kursa ieviešanu, 2020. gada 11. martā paziņoja par EK Jauno aprites ekonomikas rīcības plānu4, kas iezīmē iniciatīvas, kuras skars visus produktu aprites cikla posmus un dažādas materiālu grupas, panākot, ka saražotie produkti ir ilgtspējīgi un ilglietojami, un sabiedrība var pilnvērtīgi iesaistīties aprites ekonomikā un izmantot pozitīvo pārmaiņu sniegtās priekšrocības. Plāna īstenošanai nepieciešamais finansējums potenciāli plānots no ES fondu līdzekļiem, tostarp līdzekļiem, kuri paredzēti aprites ekonomikas veicināšanai Eiropas zaļā kursa īstenošanas ietvaros, kā arī valsts un pašvaldību budžeta un privātā sektora līdzekļiem. Izvērtējot un izstrādājot Plānā minētos atbalsta pasākumus, tiks izvērtēta komercdarbības atbalsta regulējuma piemērošanas nepieciešamība. PLĀNA KOPSAVILKUMS Plāns ir vidēja termiņa (2020.-2027. gadam) politikas plānošanas dokuments, ko ir sagatavojusi VARAM. Plāna izstrādes mērķis ir nodrošināt rīcībpolitikas ietvaru tādas darbības vides nodrošināšanā, kas veicinātu valsts pāreju uz aprites ekonomiku, vienlaikus sniedzot pienesumu Eiropas zaļā kursa īstenošanā un globālo ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā. Plāns izstrādāts, lai aprites ekonomika tiktu pārdomāti ieviesta Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrībā, ar mērķi veicināt sabiedrības virzību uz pārdomātāku un atbildīgāku resursu plānošanu, izmantošanu, ilgtspējīgāku ražošanu un patēriņu, integrējot šos pamata apsvērumus visās nozaru politikās, attiecībā uz prioritārajiem aprites cikla posmiem un resursu plūsmām. Plānā sniegta informācija par starptautisko, ES un nacionālās politikas ietvaru aprites ekonomikas veicināšanai un analizētas galvenās problēmas un izaicinājumi, kā arī raksturotas iespējas un ieguvumi, ko aprites ekonomika var sniegt Latvijas tautsaimniecības attīstībai. Plāns nosaka galvenos rīcības virzienus un pasākumus aprites ekonomikas ieviešanai: 1) Pāreja no atkritumu apsaimniekošanas uz resursu apsaimniekošanu; 2) Resursu produktivitātes uzlabošana visās tautsaimniecības nozarēs, veicinot pētniecības un inovācijas attīstību; 3) Priekšnoteikumu veidošana preču otrreizējai izmantošanai; 4) Pārejas no preču pirkšanas uz pakalpojumiem veicināšana; 5) Materiālu, procesu un atkritumu pārvaldības uzlabošana prioritārajās nozarēs; 6) Pašvaldību lomas stiprināšana aprites ekonomikas principu ieviešanā; 7) Sabiedrības iesaiste, informēšana un izglītošana. Aprites ekonomikas ieviešanai ir nepieciešama efektīva sadarbība visos valsts pārvaldes līmeņos un sadarbība starp dažādiem tautsaimniecības sektoriem, tādēļ kā atbildīgās institūcijas par plānā īstenošanu ir noteiktas VARAM, FM, EM, IZM, LM, ZM un Valsts kanceleja. Iesaistītās institūcijas noteiktas SM, VM, VVD, LVĢMC, CSP, IUB un LIAA. Plāns sākotnēji tika gatavots kā informatīvais ziņojums "Aprites ekonomikas stratēģija Latvijai". Tas tika ievietots VARAM tīmekļvietnē 2019. gada 15. oktobrī. Valsts sekretāru sanāksmē tas tika izsludināts 2019. gada 31. oktobrī (VSS-1081). 2020. gada 28. janvārī notika starpinstitūciju sanāksme, kurā tika nolemts ziņojumu pārveidot un virzīt kā "Rīcības plānu pārejai uz aprites ekonomiku 2020.-2027. gadam" atbilstoši Attīstības plānošanas sistēmas likumam un Ministru kabineta 2014. gada 2. decembra noteikumiem Nr. 737 "Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi". Plāns veido sinerģiju un papildina pasākumus, kas ietverti izstrādes stadijā esošajā Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.-2028. gadam, kurā uzsvars likts uz materiālu aprites cikla noslēguma posmiem, pamatā uz atkritumu apsaimniekošanas sistēmas uzlabošanu, it īpaši attiecībā uz atkritumu dalīto vākšanu, pārstrādes jaudu palielināšanu un apglabājamo atkritumu daudzumu samazināšanu. Saskaņošanas procesā plāna saturs tika papildināts atbilstoši EK Jaunajam aprites ekonomikas rīcības plānam. 1. PAMATOJUMS APRITES EKONOMIKAS IEVIEŠANAI 1.1. Starptautiskais rīcībpolitikas satvars aprites ekonomikas virzībai Pasaules ekonomiskā attīstība līdz šim ir balstījusies uz lineāro pieeju, ko raksturo princips "Paņem, izmanto, izmet", kas nozīmē, ka resursi pēc to izmantošanas pamatā nonāk atkritumos. Tā ir neefektīva resursu izmantošanas prakse gan ražošanā, gan sadzīvē, kas apdraud pieejamos resursu krājumus un veicina vides problēmu saasināšanos. Ilgtspējīga dabas resursu apsaimniekošana ir viens no ilgtspējīgas attīstības mērķiem un stūrakmeņiem. 2015. gadā ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcija "Mūsu pasaules pārveidošana: ilgtspējīgas attīstības programma 2030. gadam"5 par vienu no mērķiem nosaka ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu. Tā sasniegšanai valstis tiek aicinātas ieviest rīcībpolitikas, kuru rezultātā tiek nodrošināts, ka: • tiek samazināts atkritumu daudzums, īstenojot atkritumu novēršanas, mazināšanas, pārstrādes un atkārtotas izmantošanas pasākumus; • ķīmiskās vielas un visu veidu atkritumi tiek apsaimniekoti videi nekaitīgā veidā; • pārtika tiek izmantota lietderīgi un tiek novērsti pārtikas zudumi visā pārtikas ķēdē, ieskaitot ražošanu un piegādi; • ražošana uzņēmumos ir ilgtspējīga, ko nodrošina standarti un ziņošana; • ilgtspējīgi mājsaimniecību un indivīdu uzvedības un patēriņa modeļi u.c. Šie rīcību virzieni ir ietverti arī Eiropas attīstības stratēģijā6 un ESAO rekomendācijās7 un lēmumos8. ES rīcībpolitiku satvars virzībai uz tādu sabiedrības attīstību, kur labklājības pamatu veido zaļā izaugsme, iekļauj ne tikai aprites ekonomiku, bet arī rīcībpolitiku oglekļa mazietilpīgai un klimatnoturīgai attīstībai; saskaņotu ķīmisko vielu, produktu un atkritumu (resursu) pārvaldības politiku; vienotu enerģētikas un klimata politiku u.c. (1. attēls). 1. attēls. Aprites ekonomikas vieta sabiedrības attīstības rīcībpolitiku satvarā EK 2015. gada 2. decembra paziņojumā "Noslēgt aprites loku - ES rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku" tika noteikti 54 pasākumi dažādās jomās, lai veicinātu tādas vides nodrošināšanu, kur tiek atbalstītas inovācijas un resursu efektīvāka izmantošana, vienlaikus radot jaunas ekonomiskās darbības iespējas, uzlabojot resursu piegāžu drošību, nodrošinot labāku pārstrādi un produktu izstrādi, materiālu aizstāšanu un resursu taupīšanu - kopumā pārdomātāku dabas resursu pārvaldību. Rīcības aptvēra ražošanu un patēriņu, izejvielu pārstrādi un atkritumu (sevišķi plastmasu un pārtikas atkritumu) apsaimniekošanu, otrreizējo materiālu tirgu un aprites ekonomikas monitoringu. Izvērsta informācija par ES rīcībām aprites ekonomikas jomās ir Pielikumā. 2019. gada 11. decembrī EK nāca klajā ar jaunu paziņojumu "Eiropas zaļais kurss". Eiropas zaļā kursa mērķis ir arī aizsargāt, saglabāt un stiprināt ES dabas kapitālu un aizsargāt iedzīvotāju veselību un labklājību no vides apdraudējumiem un ietekmes. EK piedāvā jaunu izaugsmes stratēģiju un industriālo politiku, kas tiecas ES pārveidot par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu resursu efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā SEG neto emisijas 2050. gadā samazinātos līdz nullei un ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu patēriņa. Vairāki Eiropas zaļā kursa virzieni (2. attēls) ir tieši saistīti ar aprites ekonomikas veicināšanu: • Stimulēt rūpniecību pāriet uz nepiesārņojošu aprites ekonomiku, pievēršoties zaļai un digitālai pārveidei rūpniecības attīstībā; • Tiekties uz nulles piesārņojumu ar mērķi panākt no toksiskām vielām brīvu vidi; • "No lauka līdz galdam"9: izveidot taisnīgu, veselīgu un vidi saudzējošu pārtikas aprites sistēmu u.c. 2. attēls. Eiropas zaļā kursa virzieni Avots: EK paziņojums "Eiropas zaļais kurss" Atbilstoši Eiropas zaļā kursa ceļvedim10 2020. gada 10. martā EK publiskoja Jauno aprites ekonomikas rīcības plānu, kas nosaka pasākumus aprites ekonomikas nostiprināšanai. Tas ietver iniciatīvas visam produktu aprites ciklam - no izstrādes un ražošanas līdz patēriņam, remontam, otrreizējai izmantošanai, pārstrādei un resursu atgriešanai ekonomikā. Plānā uzmanība pievērsta tādām resursietilpīgām nozarēm kā elektronikas un plastmasas ražošana, tekstilrūpniecība un būvniecība. Tā pasākumi vieno aprites ekonomikas un sociālās ekonomikas mērķus, veidojot nosacījumus jaunu darbavietu radīšanai, atbalstot zaļo pāreju un sociālo iekļautību. Plāns iezīmē pasākumus prasmju uzlabošanai un partnerību stiprināšanai. Aprēķināts, ka aprites ekonomikas visaptveroša piemērošana ES ekonomikā līdz 2030. gadam dotu papildu 0,5 % iekšzemes kopprodukta pieaugumu, turklāt rastos aptuveni 700 000 jaunu darba vietu. Ražošanas modeļi, kuru pamatā ir noslēgts materiālu aprites loks, var palielināt rentabilitāti un pasargāt no resursu cenu svārstībām uzņēmumus. Savukārt iedzīvotājiem aprites ekonomika nesīs tādus ieguvumus kā kvalitatīvus, funkcionālus un drošus produktus, kas ir efektīvi, cenas ziņā pieejami, kalpo ilgāk un kurus var atkārtoti izmantot, salabot un pārstrādāt. Pateicoties jauniem ilgtspējīgiem pakalpojumiem, tostarp digitālajiem risinājumiem, radīsies jaunas profesijas un būs iespējams pilnveidot zināšanas un prasmes. 1.2. Aprites ekonomikas galvenie virzieni un jomas Globālās tendences liecina, ka lineārās ekonomikas modelī balstītā materiālo resursu ieguve pasaulē strauji pieaug. Tiek prognozēts, ka pie pašreizējā saimniekošanas modeļa 2030. gadā resursi ieguve sasniegs 100 miljardus tonnu gadā, bet līdz 2050. gadam tā dubultosies attiecībā pret 2008. gada apjomiem11. Pieaugot konkurencei uz resursiem, to cenas kļūst svārstīgas, bet piegādes tiek apdraudētas. Globālā mērogā apdraudējuma riskam pakļauta fosilo energoresursu, lauksaimnieciskās biomasas (īpaši dzīvnieku izcelsmes produktu), metālu (dzelzs, tērauda un alumīnija) un arī koksnes šķiedru pieejamība. 20 kritiskie materiāli, to skaitā retzemju metāli (antimons, berilijs, pallādijs, platīns u.c.), ir neaizvietojami ES ekonomikā un tās digitalizācijā. Lai veicinātu tradicionālo ekonomikas modeļu maiņu un pāreju uz aprites ekonomiku, nepieciešams veidot savstarpēji saskanīgus priekšnosacījumiem visā materiālu aprites ciklā - visos vērtību radīšanas ķēdes posmos, ko veido izejvielu ieguve, ražošana, izplatīšana, lietošana, savākšana un pārstrāde vai apglabāšana. Daudzus no šiem virzieniem EK iezīmēja jau 2015. gada ES rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku" (3. attēls). 3. attēls. Aprites ekonomikas rīcību virzieni aprites ciklā Avots: sagatavots pēc EK materiāliem 1.2.1. Ilgtspējīgu produktu rīcībpolitika Produktu izstrādes jeb dizaina posmā resursu efektivitāti ļauj uzlabot risinājumi, kas ir vērsti uz materiālu plūsmas samazināšanu un palēnināšanu, kas nozīmē izmantot mazāk izejvielu un materiālu produkta ražošanā un ilgāk saglabāt produktos ietvertos materiālus ekonomiskajā apritē. Dizains, kā sistemātiska metode, jau projektēšanas posmā var paredzēt īpašības, kas padara produktus ilgtspējīgākus, samazinot to ietekmi uz vidi visā produkta aprites ciklā, vienlaikus ņemot vērā citas produktu un patērētāju prasības, tādas kā funkcionalitāte, kvalitāte, drošums, cena, piemērotība ražošanai, ergonomiskās un estētiskās īpašības. Produkti tiek padarīti ilgāk lietojami un vieglāk remontējami, ar modulārām konstrukcijām tiek uzlabotas iespējas tos demontēt un atgūt vērtīgas izejvielas un komponentus. Ekodizains attiecas arī uz iepakojumu ar mērķi samazināt iepakojuma materiālietilpību un veicināt kvalitatīvu pārstrādi. Tas panākams ar iepakojuma pārstrādājamības īpašību uzlabošanu, kur nozīmīga ir materiālu dažādības mazināšana un to pārstrādes savietojamības nodrošināšana. Jau tagad ES iniciatīvas un tiesību akti (Ekodizaina direktīva; Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 25. novembra Regula (EK) Nr. 66/2010 par ES ekomarķējumu; ZPI kritēriji12) paredz produktu ilgtspējas principus. Tomēr trūkst visaptveroša prasību kopuma. Ar mērķi mazināt energoietilpīgu preču ietekmi uz vidi un veicināt aprites ekonomiku ES, saskaņā ar EK 2016. gada 30. novembra paziņojumu "Ekodizaina darba plāns 2016.-2019. gadam" tiek pārskatīti noteiktu preču grupu ekodizaina un energomarķējuma noteikumi. Izmaiņas ekodizaina noteikumos paredzēs ražotājiem jau preču izstrādes stadijā vairāk pievērsties izmantoto materiālu, funkcionalitātes uzlabošanas un resursu efektivitātes prasībām, lai sasniegtu augstākus preču energoefektivitātes un ilgtspējības rādītājus. Paredzēts, ka jaunie noteikumi sekmēs efektīvu resursu un materiālu izmantošanu ražošanas procesā, kā arī veicinās enerģiju patērējošo preču ilgtspēju un pārstrādājamību. EK paredzēts sagatavot jaunu Ekodizaina un energomarķējuma darba plānu 2020.-2024. gadam un apsvēt iespēju noteikt ilgtspējas principus un reglamentēt dažādus aspektus, tostarp kā palielināt otrreizējā materiāla saturu produktos, vienlaikus nodrošinot produktu veiktspēju un drošumu. Ekodizaina direktīvas tvērums tiks paplašināts uz jaunu produktu klāstu, lai palīdzētu panākt to apritīgumu (circularity). Nozīmīga loma būs produkta informācijas digitalizācijai. Tiek izskatītas arī iespējas ieviest ES līmeņa harmonizēto produktu informācijas sistēmu ar tā dēvētajām elektroniskajām produkta pasēm, kas varētu sniegt informāciju par izstrādājuma izcelsmi, sastāvu, remonta un demontāžas iespējām, kā arī instrukcijas par produkta apsaimniekošanu pēc tā lietošanas. Tiks pārskatītas ES patērētāju tiesības ar mērķi nodrošināt, ka patērētāji tirdzniecības vietā saņem uzticamu un noderīgu informāciju par produktiem (to kalpošanas laiku, remonta pakalpojumu, rezerves daļu un remonta rokasgrāmatas). EK apsvērs, kā patērētājus labāk pasargāt no produktu priekšlaicīgas morālas novecošanas. Iedzīvotājiem kļūs pieejama iespēja praktiski izmantot "tiesības uz remontu", ražotājam nodrošinot rezerves daļu pieejamību vai piekļuvi remontam un - informācijas un komunikācijas tehnoloģiju un elektronikas gadījumā - uz pakalpojumu atjaunināšanu. 1.2.2. Atkritumu pārvēršana par resursiem Lai Eiropa virzītos uz resursu efektīvu sabiedrību, ES dalībvalstis ir apņēmušās sasniegt noteiktus mērķus atkritumu pārstrādes un (sagatavošanas) atkārtotai izmantošanai jomās. 2018. gadā ES dalībvalstis vienojās par jauniem ambicioziem mērķiem attiecībā uz sadzīves atkritumu pārstrādi un sagatavošanu atkārtotai izmantošanai: līdz 2025. gadam radītajam otrreizēji izmantojamo materiālu apjomam jāsasniedz - 55 %, līdz 2030. gadam - 60 % un līdz 2035. gadam - 65 %. Savukārt no 2030. gada dalībvalstīm jācenšas panākt, lai visi atkritumi, kas derīgi pārstrādei vai citādai reģenerācijai, jo īpaši sadzīves atkritumi, vairs netiktu pieņemti apglabāšanai poligonā, ja vien tie nav atkritumi, kuru apglabāšana poligonā ir videi nekaitīgākais rezultāts saskaņā ar atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju. Jauni mērķi noteikti attiecībā uz izlietotā iepakojuma pārstrādi - līdz 2030. gadam jāpanāk 70 % iepakojuma pārstrāde. Mērķi noteikti arī attiecībā uz katru iepakojuma veidu: papīrs un kartons - 85%, melnie metāli - 80%, alumīnijs - 60%, stikls - 75 %, plastmasa - 55%, koks - 30% pārstrāde. Pārstrādes būtisks priekšnoteikums ir nodrošināt kvalitatīvu atkritumu dalīto savākšanu. ES dalībvalstu pienākums vākt noteiktus atkritumu veidus ir paplašināts uz bīstamajiem mājsaimniecību atkritumiem, kuru atsevišķa savākšana valstīm jāievieš līdz 2026. gada beigām; attiecībā uz bioloģiskajiem atkritumiem - līdz 2023. gada beigām; uz tekstilmateriāliem - līdz 2025. gadam. Dalībvalstīm būs jānodrošina arī pasākumi, kas paredzēti pārtikas atkritumu un jūras piesārņojuma (piegružojuma ar atkritumiem) problēmu risināšanai. Jāuzsver, ka šie pasākumi pamatā tiek īstenoti atkritumu apsaimniekošanas sistēmas pilnveidošanas ietvaros. Papildinoši pasākumi tiek plānoti attiecībā uz galvenajām produktu vērtību ķēdēm nozarēs, kuras izmanto visvairāk resursu un kurās ir augsts apritīguma potenciāls. EEI ir viena no visstraujāk augošajām atkritumu plūsmām ES, no kuras pārstrādāti tiek mazāk par 40 %. Atkritumos nonāk pilnībā vai daļēji funkcionējošas ierīces, un tajās iestrādātie vērtīgie materiāli netiek atgūti. EEI atkritumu problēmu ES mērogā paredzēts risināt aprites elektronikas iniciatīvas ietvaros. Eurobarometer aptaujas rāda, ka iedzīvotāji vēlētos savas digitālās ierīces izmantot ilgāk, ar nosacījumu, ka to veiktspēja būtiski nesamazinās. Elektronika un IKT tiek izvirzīta par prioritāro nozari, kurā ieviest principu "tiesības uz remontu". Tiks izpētītas iespējas ieviest ES mēroga atpakaļnodošanas sistēmu. EK ir ierosinājusi pārskatīt arī noteikumus par nolietotiem transportlīdzekļiem, ar mērķi sasaistīt transportlīdzekļu konstrukciju ar to apstrādes iespējām kalpošanas laika beigās, un noteikumu ieviešanu par obligātu otrreizējā materiāla saturu atsevišķos komponentos. Šī iniciatīva darbosies paralēli uzlabotajai Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra direktīvai 2008/103/EK ar ko Direktīvu 2006/66/EK par baterijām un akumulatoriem un bateriju un akumulatoru atkritumiem groza attiecībā uz bateriju un akumulatoru laišanu tirgū, kas ietvers tādus elementus kā otrreizējā materiāla saturu, bateriju un akumulatoru savākšanu un pārstrādi, atkārtoti neuzlādējamu bateriju pakāpenisku samazinājumu līdz nullei u.tml. Pārtikas zudumi un to izšķērdēšana ES sasniedz 20 %, tāpēc EK ir rosinājusi noteikt pārtikas atkritumu samazināšanas mērķrādītāju. EK stratēģija "No lauka līdz galdam"13 pievērsīsies pārtikas vērtību ķēdei kopumā. Ilgtspējīgu produktu iniciatīvas ietvaros EK pilnveidos iniciatīvu, kas paredz ēdināšanas pakalpojumu nozarē vienreizlietojamu iepakojumu, traukus un galda piederumus aizstāt ar atkalizmantojamiem izstrādājumiem. Pārskatot regulējumu par pārtikas, ūdens un barības vielām, EK risinās sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšanā radušos attīrīšanas iekārtu notekūdeņu dūņu pārstrādes jautājumus. EK ir nolēmusi pārskatīt direktīvu par notekūdeņu attīrīšanu, apsvērs, vai jāpārskata arī Padomes 1986. gada 12. jūnija direktīva 86/278/EEK par vides, jo īpaši augsnes, aizsardzību, lauksaimniecībā izmantojot notekūdeņu dūņas. Lai nodrošinātu barības vielu, kas atrodamas notekūdeņu dūņās, ilgtspējīgāku izmantošanu un stimulētu atgūto barības vielu tirgu, EK izstrādās Barības vielu integrētās pārvaldības plānu. Tekstilizstrādājumi primāro izejvielu un ūdens izmantošanas ziņā ir ceturtajā vietā (pirmās trīs vietas ieņem pārtika, mājokļi un transports) un piektajā vietā nozares radīto SEG emisiju ziņā. Topošās ES Tekstilizstrādājumu stratēģijas mērķis būs stiprināt industriālo konkurētspēju un inovāciju šajā nozarē, stimulēt ilgtspējīgu un apritīgu tekstilizstrādājumu ES tirgu un dot impulsu jauniem uzņēmējdarbības modeļiem. Būvniecības nozare rada vairāk nekā 35 % no visiem ES radītajiem atkritumiem. SEG no materiālu ieguves, būvmateriālu ražošanas, būvniecības un ēku renovācijas rada 5-12 % no visām kopējām valstu SEG emisijām. Lai samazinātu radīto SEG emisiju apjomu, ES izstrādā Ilgtspējīgas būvētās vides stratēģiju, kas sekmēs aprites principu ievērošanu visā ēkas kalpošanas laikā. Savukārt, būvizstrādājumu ilgtspējas jautājumus risinās Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 9. marta regulas (ES) Nr. 305/2011 ko nosaka saskaņotus būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumus un atceļ Padomes Direktīvu 89/106/EEK pārskatīšanas ietvaros, aprites ekonomikas principus ieviešot arī ēku projektēšanā. Saskaņā ar "Eiropas stratēģiju attiecībā uz plastmasu aprites ekonomikā" (2018.)14 plastmasas piesārņojuma mazināšanas nolūkos 2019. gada 5. jūnijā tika pieņemta jauna Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2019/9015 par konkrētu plastmasas izstrādājumu (vienreizlietojamu plastmasas izstrādājumu un plastmasu saturošu zvejas rīku) ietekmes uz vidi samazināšanu ar mērķi veicināt aprites principiem atbilstīgu pieeju, kas priekšroku dod netoksiskiem atkārtoti izmantojamiem izstrādājumiem un atkārtotas izmantošanas sistēmām. Saskaņā ar to dalībvalstīm jāaizliedz laist tirgū no plastmasas darinātus ēdamrīkus, vates kociņus, salmiņus un maisāmkociņus, sākot ar 2021. gada. 3. jūliju. EK ierosinājusi noteikt obligātas prasības par otrreizējā materiāla saturu un atkritumu daudzuma samazināšanu attiecībā uz tādiem produktiem kā iepakojums, būvmateriāli un transportlīdzekļi. Plašs pasākumu klāsts paredzēts, lai novērstu mikroplastmasas klātbūtni vidē: ierobežojumi tīši pievienotai mikroplastmasai un pasākumi saistībā ar granulām; arī pasākumi, lai palielinātu mikroplastmasas uztveršanu attiecīgos aprites cikla posmos; metodes, ar kurām mēra vidē netīši nonākušu mikroplastmasu, jo īpaši no riepām un tekstilizstrādājumiem. EK sagatavos rīcībpolitikas satvaru par biobāzētas plastmasas ieguvi, marķēšanu un izmantošanu un bionoārdāmas vai kompostējamas plastmasas izmantošanu. 1.2.3. Noslēgtu materiālu ciklu veidošana un otrreizējo izejvielu izmantošana Aprites principu ieviešana nozīmē rūpniecisko procesu pielāgošanu, lai tie būtu vērsti uz energopatēriņa un materiālu izmantošanas samazināšanu, atkritumu rašanās novēršanu, to labāku pārstrādi un bīstamu ķīmisko vielu lietošanas samazināšanu ražošanā, balstoties uz labāko pieejamo tehnisko paņēmienu izmantošanu. Noslēgts materiālu cikls ļauj samazināt pieprasījumu pēc primārajiem resursiem un uzlabot resursu efektīvu izmantošanu ražošanas posmā. Uzņēmumu ekonomiskie ieguvumi no tā ir divējādi - tiek maksimāli izmantota iepirkto izejvielu vērtība un samazinās ar atkritumu apsaimniekošanu un citām emisijām saistītās izmaksas. Būtiska ir arī otrreizējo materiālu - tādu, kas jau izmantoti ražošanas procesā (vai blakusprodukti) vai iegūti no rūpniecisko un sadzīves atkritumu pārstrādes - atkārtota izmantošana. Tas iespējams attīstot industriālo simbiozi - veicinot vienas nozares vai procesa atkritumu un blakusproduktu izmantošanu citas nozares produkcijas ražošanā. Materiālu otrreizējo izmantošanu būtiski ietekmē to kvalitāte. Piekļuve informācijai par bīstamo vielu klātbūtni un sastāvu atkritumu plūsmā ļautu uzlabot preču izjaukšanas un materiālu attīrīšanas metodes, kas atvieglotu materiālu atgūšanu no atkritumiem. ES rīcībpolitika un tiesību akti ķīmisko vielu jomā, īpaši REACH regula, rosina pāriet uz "konceptuāli drošām ķīmiskām vielām", tomēr otrreizējo izejvielu drošums joprojām nav garantēts. EK meklē risinājumus, kas nodrošinātu kvalitatīvu šķirošanu un piesārņotāju atdalīšanu no atkritumiem, tā izstrādājot metodiku, kā līdz minimumam samazināt tādu vielu klātbūtni otrreizējos materiālos un no tiem izgatavotos izstrādājumos, kas apdraud veselību vai vidi. Jaunajā "Ilgtspēju sekmējošajā ķīmisko vielu stratēģijā" tiks iztirzāta saikne starp tiesību aktiem ķīmisko vielu, produktu un atkritumu jomā un stiprināta to sinerģija ar aprites ekonomiku. Lai veicinātu otrreizējo izejvielu izmantošanu, 2017. gadā sāka darboties ES Izejvielu informācijas sistēma16, tajā identificētas stratēģisku rūpniecības nozaru vajadzības, īpašu vērību pievēršot materiālu pārstrādes monitoringam un datu pieejamībai. Savukārt, lai izveidotu labi funkcionējošu otrreizējo izejvielu tirgu, ES izskata iespējas vienotu kritēriju izstrādei attiecībā uz konkrētām atkritumu plūsmām, pēc kuriem noteiktu, kad atkritumi vairs nav uzskatāmi par atkritumiem, tā piešķirot lielāku nozīmi standartizācijai. Materiālu otrreizējo izmantošanu var veicināt ar nodokļu politika, t.sk. palielinot maksu par atkritumu apglabāšanu poligonos. Svarīgi izmantot ZPI, definējot prasības otrreizējo materiālu saturam produktos. Materiālu otrreizējas izmantošanas veicināšanā būtiskas ir zināšanas, kuru pamatā ir pētniecība, inovācijas un jaunu tehnoloģiju attīstība. Inovāciju virzībai nepieciešams veicināt starpnozaru sadarbību. Aprites ekonomikas lomas akcentēšana viedās specializācijas stratēģijā dotu stimulu pētniecības, tehnoloģiju attīstības un inovācijas radīšanai. Jāsniedz konsultāciju atbalstu komersantiem un jāpopularizē labās prakse. 1.2.4. Ilgtspējīga patēriņa veicināšana Pāreja no precēm uz pakalpojumiem paredz, ka tā vietā, lai pirktu jaunas preces, tiek slēgts līgums ar kvalificētiem pakalpojumu sniedzējiem par nepieciešamo pakalpojumu vai izmantots preces nomas līgums. Pakalpojumu sniedzēja atbildība ir nodrošināt pakalpojumu, kamēr pati prece paliek tā īpašumā, un viņš ir atbildīgs par tās apsaimniekošanu, arī tās atjaunošanu, ja tiek pilnveidotas izmantotās tehnoloģijas, līdz pat tās apsaimniekošanai, kad tā nonāk atkritumos. Tas sniedz ekonomiskos ieguvumus iestādei un veicina arī jaunu darba vietu izveidi privātajā sektorā, kas nodrošina šāda veida pakalpojumus. Preču koplietošana ir tāds aprites modelis, ko iespējams ieviest katrā pārvaldības sektorā (komercdarbībā, publiskajā sektorā un mājsaimniecībās). Tas aptver dažādas preču grupas: ražošanas iekārtas, elektropreces, biroja aprīkojumu, mēbeles, apģērbu u.c. Preču koplietošana ir izplatīta individuālajā (mājsaimniecību) sektorā, galvenokārt racionālu apsvērumu un sociālās maznodrošinātības iemeslu dēļ. Lai attīstītu preču koplietošanas sistēmu, jāmaina sabiedrības attieksme pret patēriņu, jāveido jaunas kultūras normas, pozitīvā prakse ir jāizplata. Preču atkārtota izmantošana paver iespējas jauniem biznesa modeļiem. Raksturīgākie virzieni ir tekstilpreču (apģērbu, apavu un citu preču) un mēbeļu, kuras vairs nav tā lietotājam vajadzīgas, tālāka nodošana lietošanā caur sociālajām platformām, sociālajiem dienestiem vai labdarības organizācijām. Šo praksi nepieciešams ieviests arī publiskajā sektorā, tā ne tikai veicinot pozitīvu attieksmi sabiedrībā, bet arī pieprasījumu pēc atbilstošas kvalitātes otrreiz lietojamām precēm un attiecīgu komercdarbību. Svarīgi iestrādāt preču atkārtotas lietošanas principu arī ZPI, tā palielinot atkārtoti lietojamo preču īpatsvaru pakalpojumu sektorā. Dalīšanās ekonomikas17 būtība ir pēc iespējas lietderīgāk izmantot saražotās preces, samazinot to uzturēšanas izmaksas, vienlaikus gūstot arī ienākumus, Raksturīgākie piemēri ir nakšņošanas pakalpojumi (B&B18) un automašīnu koplietošana. Šādu biznesa modeļu panākumi balstās uz digitālo tehnoloģiju izmantošanu un sociālajām platformām. Lai šāda modeļa pastāvēšana sniegtu pienesumu arī valsts ekonomikā, šīs iniciatīvas nepieciešams pārnest kopienu un pašvaldību līmenī, tā uzlabojot arī iedzīvotāju labklājību un pakalpojumu pieejamību. Dalīšanās ekonomika ļauj risināt arī pilsētvides problēmas: transporta sastrēgumus, stāvvietu pieejamība u.tt. Preču atkārtotas izmantošana var veicināt sociālo uzņēmējdarbību. Sociālo uzņēmumu19 loma ir veikt labvēlīgu sociālo ietekmi radošu saimniecisko darbību. Tā veicina arī sociālās inovācijas, attīsta jaunu komercdarbību un rada jaunas darba vietas. 1.3. Investīcijas aprites ekonomikas veicināšanai Lai paātrinātu pāreju uz aprites ekonomiku, ir jāinvestē pētniecībā un inovācijās20 un jāsniedz atbalsts rūpniecības un infrastruktūras pielāgošanai. ES laika periodā no 2016. līdz 2020. gadam pārejas uz aprites ekonomiku veicināšanā ir ieguldījusi vairāk nekā 10 miljardus euro publiskā finansējuma, kas nāk no dažādām programmām: • 1,4 miljardus euro no pētniecības un inovāciju programmas "Apvārsnis 2020" pārstrādes rūpniecības, atkritumu un resursu apsaimniekošanas, bioekonomikas atbalstam; 350 miljonus euro atvēlot tieši plastmasu problēmai. Kopējais investīciju apjoms Latvijā ES programmas "Apvārsnis 2020" ietvaros laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam bija 49 656 049 euro21. • 7,1 miljardu euro no Kohēzijas politikas līdzekļiem. No tiem 1,8 miljardus euro ekoinovatīvu tehnoloģiju ieviešanai MVU un 5,3 miljardus euro ES atkritumu apsaimniekošanas tiesību aktu īstenošanas atbalstam dalībvalstīs. Laika periodā no 2014. līdz 2020. gadam Latvijai piešķirtais KF finansējums vides aizsardzībai un resursu pārdomātai izmantošanai sasniedza 190 138 398 euro22. • 2,1 miljardu euro no tādiem finanšu mehānismiem kā Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (kopējais investīciju apjoms Latvijā līdz 2019. gada septembrim - 270 miljoni euro23) un Innovfin24. • 100 miljonus euro no klimata un vides aizsardzības mērķiem veltītās LIFE programmas, kur īstenoti 80 projekti, kuri veicina aprites ekonomiku. No 2003. līdz 2017. gadam LIFE programmas ietvaros ar Latvijas partneru līdzdalību īstenoti četri projekti atkritumu apsaimniekošanas jomā ar finansējumu 6 530 309 euro25. Plānots, ka ES atbalsts turpināsies arī pēc 2020. gada, ierindojot investīcijas aprites ekonomikā ilgtspējīgu investīciju kategorijā, tādejādi veicinot arī finanšu (banku) un privātā sektora interesi un labākus kreditēšanas nosacījumus. Nozīmīga daļa aprites ekonomikas finansējuma nāks no Eiropas zaļā kursa atbalsta instrumentiem, kuru mērķis ir radīt saskanīgu finanšu sistēmu, kas atbalstītu ilgtspējīgus risinājumus, šo mērķu sasniegšanai paredzot ap vienu triljonu euro no ES budžeta, kā arī no privātajiem līdzekļiem un no Eiropas Investīciju bankas garantētajiem aizdevumiem26. 2. SITUĀCIJA LATVIJĀ APRITES EKONOMIKAS JOMĀS 2.1. Materiālu patēriņš un resursu produktivitāte Latvijas dabas resursi galvenokārt ir mežu resursi, lauksaimniecībā izmantojamā zeme, ūdeņi zivsaimniecības un akvakultūras produkcijas ražošanai, kūdra, dolomīts, kaļķakmens un citi būvniecībai derīgi izrakteņi. Lielākā daļa citu resursu un materiālu, galvenokārt metāli un fosilais kurināmais, tiek importēti. No biomasas iegūti produkti Latvijā proporcionāli veido lielāko ražošanas un patēriņa daļu pēc materiālu tipa, un to īpatsvars ir daudz lielāks nekā citās valstīs. Biomasa veido 68% no valstī iegūtajiem materiāliem, 61% no tiešo materiālu patēriņa, 58% no iekšzemes materiālu patēriņa (DMC) un 70% no eksportētajiem materiāliem27. Lielākā daļa no tās ir koksne. Aprites ekonomikas progresa novērtēšanā izmantotā rādītāja - resursu produktivitātes28 - vērtība liecina, ka dabas resursu izmantošana Latvijas tautsaimniecībā nav pietiekami efektīva un nav panākta materiālo resursu patēriņa atsaiste no ekonomiskās attīstības (4. attēls). Resursu produktivitāte svārstās ap 0,9 euro/kg, kamēr ES vidējā vērtība ir 2 euro/kg29. Tās pieauguma tempi Latvijā atpaliek no vidējiem rādītājiem ES. Savukārt materiālo resursu patēriņa līmenis valstī arvien palielinās - vidējais resursu patēriņš uz iedzīvotāju gadā 30 svārstās ap 12 tonnām dabas resursu, kas ir vidēji kā ES (13 t/iedz.). 4. attēls. Resursu izmantošanas atsaiste no ekonomiskās izaugsmes Latvijā Avots: CSP, 2019 Atbilstoši ESAO rekomendācijām pārejas periodā no lineārās uz aprites ekonomiku būs nepieciešams veikt pasākumus resursu produktivitātes uzlabošanai. Šo mērķu sasniegšanai būs nepieciešamas nozīmīgas investīcijas infrastruktūrā, plašāka atkritumu rašanās novēršana un pārstrāde un spēcīgāki cenas signāli. Šie jautājumi tiks risināti Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021.-2028. gadam ietvaros. No vairākiem ziņojumiem (Latvijas ziņojuma31 ANO par ilgtspējīgas attīstības mērķu ieviešanu un Latvija 2030 un Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam ieviešanu32) var secināt, ka komercdarbības sektorā un inovāciju attīstībā Latvijā kā galvenie izaicinājumi ir nepietiekamais valsts un privātā sektora ieguldījumu apjoms pētniecībā un attīstībā, vājā sadarbībā starp zinātnes un komercdarbības sektoru un izpratnes trūkums par pētniecības, attīstības un inovācijas lomu konkurētspējas priekšrocību radīšanā un produktivitātes paaugstināšanā. Tas izpaužas arī Latvijas spējā ieviest inovatīvās idejās balstītus attīstības modeļus. Zemā ražošanas produktivitāte Latvijā, salīdzinot ar ES vidējo rādījumu33 tieši ietekmē resursu produktivitāti, kas ir aprites ekonomikas rādītājs. Lai arī komersanti ir ieinteresēti samazināt savas ražošanas izmaksas un to arī dara, tomēr attiecībā uz resursu efektivitātes pasākumu ieviešanu Latvijas MVU ierindojas pēdējā desmitniekā ES mērogā. Zemi ir rādītāji, kas raksturo zaļo produktu un zaļo pakalpojumu īpatsvaru MVU darbībā34. Tai pat laikā MVU īpatsvars, kas saņēmis valsts atbalstu šādu zaļo produktu ražošanai (3,09) pārsniedz ES vidējos rādītājus (2,78). Būtiska loma risinājumu ieviešanā ir nozaru politikai rūpniecības, energo-apgādes, lauksaimniecības un transporta sektoros un arī atbalsta mehānismiem, tostarp tirgus atbalstam un konsultāciju pasākumiem, tirgus instrumentu izmantošanai, tostarp publiskajam iepirkumam. Tiek uzskatīts, ka aprites ekonomikas principu ieviešanu komercdarbībā var veicināt ar brīvprātīgo vides kvalitātes vadības sistēmu ieviešanu un labāko pieejamo tehnoloģiju un paņēmienu pārņemšanu. Tomēr fakti liecina35, ka Latvija ir starp tām divām ES valstīm, kurās neviens komersants nav reģistrējies Eiropas brīvprātīgās vides pārvaldības un audita sistēmas ieviešanai. Arī ES ekomarķējums piešķirts tikai 13 Latvijā ražotiem produktiem. 2.2. Materiālu atgūšana no atkritumiem un otrreizējo izejvielu izmantošana Kā norādīts ESAO Vides raksturlielumu pārskatā Latvijai (2019), lai palielinātu sadzīves atkritumu augstas kvalitātes pārstrādes apjomu, ir vajadzīgi uzlabojumi sadzīves atkritumu dalītajā savākšanā un šķirošanā, paredzot atkritumu dalītās savākšanas iespējas bioloģiskajiem atkritumiem un pārtikai, tekstila atkritumiem un sadzīvē radītajiem bīstamajiem atkritumiem, kā arī atkritumu pārstrādes un reģenerācijas jaudu palielināšana, lai nodrošinātu ES un Latvijas normatīvajos aktos noteikto mērķu izpildi. Mājsaimniecības un tām pielīdzināmiem atkritumu radītāji 2017. gadā radīja ap 850 tūkstoši tonnu sadzīves atkritumu36. Liela daļa radīto sadzīves atkritumu nonāk poligonos. 2018. gadā tās bija 462 358 tonnas jeb 58,9 % no radītā atkritumu apjoma. Tā ir neizmantotā materiālos ieslēgtā vērtība, kas ne tikai netiek atgriezta tautsaimniecībā, bet rada ekonomiskos zaudējumus kā neizmantota iespēja nodarbinātības veicināšanā, inovāciju attīstībā un vietējās ekonomikas veidošanā. Latvijā notekūdeņu attīrīšanas procesā ik gadu tiek saražotas aptuveni 26 000 t notekūdeņu dūņu sausnes37, kas, ņemot vērā sausnes sastāvu materiālā, ir vismaz 150 000 t notekūdeņu dūņu. Notekūdeņu dūņas lielākoties tiek izmantotas lauksaimniecībā vai tiek kompostētas, tomēr 20-30% no kopējā notekūdeņu dūņu apjoma ik gadu tiek novietots uzglabāšanai uz vietas ūdenssaimniecības uzņēmumos38. Šāda uzglabāšana var būt ilgstoša un nenodrošina pilnvērtīgu un ilgtspējīgu notekūdeņu dūņu apsaimniekošanu un tajās esošo barības vielu, it īpaši fosfora, oglekļa un slāpekļa, atgūšanu. Notekūdeņu dūņu pilnvērtīga apsaimniekošana ļautu atgriezt apritē notekūdeņu dūņās esošās barības vielas un citus bioloģiskos materiālus. Latvijas ekonomikas nelielie mērogi un iedzīvotāju labklājība, kas ir zem ES vidējā līmeņa, ir faktori, kas ietekmē kopējo patēriņa apjomu, kas savukārt ir tieši saistīts ar ražošanai nepieciešamo materiālu plūsmu. Tirgus pieprasījums regulē šo materiālu (arī potenciāli vērtīgo materiālu) plūsmu. Nepievilcīgu cenu apstākļos atkritumi tiek uzkrāti, bet pieprasījumam augot - eksportēti, kas mazina to pieejamību otrreizējo materiālu izmantotājiem iekšzemē. 2018. gadā Latvijas atkritumu eksports pārstrādei ārpus valsts sasniedza 470 tonnas39, tā lielāko daļu (70-80 %) veido metāllūžņu eksports, tam seko papīrs un kartons. Tajā pašā laikā Latvija importē gandrīz 200 tūkstoši tonnu atkritumu gadā pārstrādei - pamatā metālu, plastmasas atkritumus, plastmasu un papīru40. Tomēr ne visu šo materiālu otrreizējā izmantošana notiek tieši Latvijā. Nešķiroto atkritumu apjoms Latvijā ir lielāks nekā citās Baltijas valstīs - 2018. gadā šķiroto atkritumu apjoms no kopējā atkritumu apjoma bija 25,2 % (Lietuvā un Igaunijā attiecīgi 52,5 % un 28,0 %)41. Nešķirotie atkritumi satur ievērojamu daudzumu ekonomiski vērtīgu materiālu - melno un krāsaino metālu, stiklu, plastmasu, papīru - un to atkārtota izmantošana produktu ražošanā samazinātu gan produktu ražošanas, gan izejmateriālu transporta izmaksas, jo izejmateriālus atkritumu šķirošanas un pārstrādes dēļ ir iespējams iegūt vietējā līmenī. Labāka atkritumu dalīta vākšana un pārstrāde ļautu samazināt valsts atkarību no importētiem resursiem un ļautu atgriezt materiālu vērtību iekšzemes ekonomikā. Tomēr tam nepieciešama labāka infrastruktūra. Vidēji valstī viens atkritumu dalītās savākšanas punkts ir ierīkots uz 598 iedzīvotājiem, bet viens dalītās savākšanas laukums - uz 14816 iedzīvotājiem42, kas nav pietiekami. Izlietotais iepakojums veido nozīmīgu sadzīves atkritumu daļu43. 2017. gadā Latvijā radīti vairāk nekā 237 tūkstoši tonnu izlietotā iepakojuma44. No tiem pārstrādāti (t.sk. reģenerēti un sagatavoti pārstrādei) vairāk nekā 144 tūkstoši tonnu materiāla (60,88 %). Atsevišķi pa iepakojuma veidiem pārstrādāti 38 % papīra un kartona, 5 % metāla, 11 % plastmasas, 27 % stikla un 19 % koka izlietotā iepakojuma. 2019. gada 24. oktobrī Saeimā tika pieņemti grozījumi Iepakojuma likumā (23. pants, 11. punkts)45, kuri paredz ar 2022. gada 1. februārī ieviest Latvijā depozīta sistēmu dzēriena iepakojumam. Tās ietvaros iedzīvotāji tirdzniecības vietās, taras punktos un šķiroto atkritumu savākšanas vietās otrreizējai pārstrādei varēs nodot noteiktas kategorijas dzērienu iepakojumus - alus, bezalkoholisko un mazalkoholisko dzērienu dažāda tilpuma plastmasas vai stikla pudeles vai skārdenes. Tas veicinās arī aprites ekonomikas risinājumu attīstību šo iepakojuma veidu un preču aizstāšanai ar videi draudzīgākiem, kā arī jaunu uzvedības/patēriņa praksi sabiedrībā. Atbilstoši Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem par atkritumu stadijas izbeigšanu un ja no tiem ir iegūti materiāli, kuri tiks izmantoti galaprodukta ražošanai, uzskata par otrreizējām izejvielām. Ministru kabineta 2018. gada 28. augusta noteikumos Nr. 548 "Otrreizējo izejvielu uzskaites kārtība" ir noteikta kārtība, kādā atkritumu apsaimniekotājs nodrošina no atkritumiem saražotu otrreizējo izejvielu uzskaiti. Otrreizējo izejvielu tirgus Latvijā ir salīdzinoši mazattīstīts, tomēr šai sakarā Latvijā vērojams progress, jo 2017. gadā otrreizējo izejvielu izmantošanas radītājs Latvijā sasniedza jau 6,6 % no kopējās izejvielu plūsmas, salīdzinoši ar ES vidējo rādītāju 11,2 %46. Savukārt, otrreizējo materiālu tirgus Latvijā 2018. gadā mērāms 165 tonnu apmērā, kas ir 0,3 % no ES kopējā apgrozījuma otrreizējo materiālu tirgū. 2.3. Preču atkārtota izmantošana un labošana Labošanas un atkārtotas izmantošanas nozares47 lielums 2018. gadā sasniedza 564,3 miljonus euro, kas ir apmēram 1% no kopējā valsts uzņēmējdarbības ekonomikas apgrozījuma Divas lielākās kategorijas labošanas un atkārtotas izmantošanas sektorā ir automobiļu apkope un remonts, kā arī metāla izstrādājumu, mehānismu un iekārtu remonts (Tabula 1). Tabula 1 Dati par labošanas un atkārtotas izmantošanas sektoru Latvijā, 2018. gads Kategorija Apgrozījums (milj. euro) Uzņēmumu skaits Darbinieku skaits Metāla izstrādājumu, mehānismu un iekārtu remonts 240.8 927 5 041 Automobiļu apkope un remonts 244.6 3 194 8 794 Lietotu preču mazumtirdzniecība veikalos 49.0 598 2 000 Datoru un sakaru iekārtu remonts 17.0 377 679 Individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remonts 12.9 807 948 Kopā 564.3 5903 17 462 Daļa no valsts uzņēmējdarbības ekonomikas 1.01% 5.23% 2.96% Mazāk kā 1% jeb tikai 45 uzņēmumi, kuri darbojas šajā nozarē, ir klasificējami kā MVU, visi pārējie - kā mikro (sīkie) komersanti. Tikai 24 uzņēmumos ir 50 vai vairāk darbinieku, 85% no labošanas un atkārtotas izmantošanas sektora uzņēmumu ir tādi, kuros strādā tikai pāris darbinieku. Elektrisko un elektronisko preču labošanas pakalpojumu nozares apgrozījums 2017. gadā sasniedza 45,7 miljonus euro un attiecīgi veido tikai 5% no kopējā labošanas un atkārtotas izmantošanas sektora izmēra. Lielākā preču grupa ir datori un perifērās iekārtas, bet vismazākā - sadzīves elektronisko iekārtu remonts, kas gadā apgroza vienu miljonu euro. Aprēķinos nav iekļautas elektropreces, kas iegādātas labdarības veikalos vai dažādu sabiedriskā labuma organizāciju rīkotajos pasākumos salabotās preces un arī informācija par elektropreču atkārtoto izmantošanu, kas tiek organizēta kā pārdošanas darījums starp divām privātpersonām. Pēdējā kategorija uzskatāma, kā potenciāli statistiski nozīmīga. Piemēram, 2020. gada martā ss.lv portāla sadaļā "Elektrotehnika" ievietoti vairāk kā 16 tūkstoši sludinājumu. Vairākas organizācijas Latvijā ir iesaistījušās dažādu mantu labošanas un atkārtotas izmantošanas kustībā, taču to statistiskā nozīme uz sektora kopainu ir neliela. Biedrība "Repair cafe Rīga" norāda: "Šādu organizāciju galvenais mērķis ir caur dažādiem pasākumiem popularizēt ideju par mantu labošanu, nevis šādu pakalpojumu nodrošināt pašiem". Vienlaikus Eirobarometra aptaujā 48% respondentu Latvijā norāda, ka izmet savas saplēstās mantas atkritumos, jo labošana ir vai nu pārāk dārga vai sarežģīta. Nozares organizācijas, labošanas pakalpojumu sniedzēji un NVO nākušas klajā ar iniciatīvu izveidot nacionālo "Right to Repair" (latviski - "Tiesības labot") kustību. Savukārt daži norāda uz nepieciešams uzlabot informācijas pieejamību gan par dažādām remonta darbnīcu atrašanās vietām, gan par to sniegto pakalpojumu klāstu. Tekstilmateriālu un mēbeļu labošanas un atkārtotas izmantošanas apjomu vērtēšanā tika ietvertas trīs ar labošanu saistītās darbības jomas "Cita veida individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remonts", kas iekļauj ne tikai apģērbu remontu un pāršūšanu, bet arī velosipēdu remontu, mūzikas instrumentu remontu un grāmatu labošanu un "lietotu preču mazumtirdzniecība" - šo sektoru apgrozījums veido apmēram 55,1 miljonu euro. No tās 89% veido lietotu preču mazumtirdzniecība. Arī šajā kategorijā nav iespējams iekļaut informāciju par darījumiem, kas tiek organizēti starp divām privātpersonām, kas šajā grupā uzskatāma par visticamāk statistiski nozīmīgiem. Lietoto drēbju pārdošanas platformā "Atver skapi" 2020. gada martā atrodami vairāk kā 55 tūkstoši sludinājumu, un platformā "Andele Mandele" ievietoti vairāk nekā 107 tūkstoši sludinājumu. Arī labdarības organizācijas šajā kategorijā uzskatāmas par nozīmīgiem spēlētājiem. Transportlīdzekļu kategorijā labošanas un atkārtotas izmantošanas apmēru noteikšanā tika izmantoti dati par vieglajiem auto, kravas auto un autobusiem. Aprēķināts, ka tikai 4% no kopējā darījumu skaita gada veido jaunu transportlīdzekļu darījumi, kas norāda, ka atkārtota automašīnu izmantošana veido 96% no kopskaita. Lietotu vieglo transportlīdzekļu darījumu skaits Latvijā 2018. gadā bija 393 984 darījumi. Visu transportlīdzekļu labošanas pakalpojumu apgrozījums 2018. gadā veidoja 244,6 miljoni euro, un šim sektoram ir tendence augt. Iepakojums ES līmenī iekļauts starp prioritārajiem atkārtotas izmantošanas sektoriem, taču Latvijā par to netiek apkopoti statistiskie dati. Aprēķini liecina, ka atkārtotas izmantošanas daļa kopējā iepakojuma plūsmā Latvijā 2018. gadā veidoja 3 % no patērētā iepakojuma vērtības, pamatā to nodrošinot ar koka iepakojuma (palešu) atkārtotu izmantošanu. mazākā mērā - ar stikla pudeļu atkārtotu izmantošanu. Metāla, papīra un kartona iepakojums pamatā tiek nodots pārstrādei un to atkārtotas izmantošanas daļa ir statistiski nebūtiska. Plastmasas iepakojums ēdienam ļoti reti tiek izmantots atkārtoti, pamatā dēļ pārtikas drošības un kvalitātes prasībām vai sistēmisku nepilnību dēļ (Latvijā nav iespējams plastmasas pudeles nodot atkārtotai uzpildei). Ne-pārtikas preču kategorijā lielizmēra plastmasas spaiņus vai kannas reizēm atkārtoti izmanto rūpnieciskajos procesos dažādu vielu uzglabāšanai. Tāpat šādas atkārtoti uzpildāmas kannas tiek izmantotas dažādos beziepakojuma veikalos, kuros iedzīvotāji var paši nākt ar saviem konteineriem. Taču arī šī sadaļa ir pavisam neliela. Latvijai ir jānodrošina, ka 70% no gada laikā radītā būvniecības un būvju nojaukšanas atkritumu daudzuma tiek izmantoti atkārtoti, pārstrādāti, vai arī tiek veikta atkritumos esošo materiālu reģenerācija. Latvijā no būvniecības minerālu atkritumiem 97% tiek reģenerēti - 85% tiek pārstrādāti un 14,6% tiek izmantoti aizbēršanas aktivitātēm. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka vislielākais potenciāls atkārtotai izmantošanai būvniecības nozarē ir nevis ar minerālu atkritumiem saistītajās kategorijās, bet koka un metāla būvmateriāliem. Iespējams atkārtoti izmantot masīvkoka elementus, sijas, grīdas dēļus, durvis un citus koka elementus, kā arī dažādas metāla konstrukcijas un metāla loksnes. Tāpat iespējams atkārtoti izmantot arī dažādus ēku siltināšanas materiālus, logus, jumta dakstiņus un apšuvumu, kā arī santehniku un paklājus. Taču lielākoties problēmas šo materiālu atkārtotai izmantošanai rada neuzmanīgs demontāžas process, kas konstrukcijas sabojā, kā arī sarežģīts process ar atgūto materiālu strukturālās nestspējas, izturības noteikšanu un kvalitātes nodrošināšanu turpmākā izmantošanā. Tādēļ metāla konstrukcijas tiek nodotas pārstrādei, taču pārējais, tajā skaitā koka atkritumi, nonāk atkritumu poligonos. 2.4. Politikas instrumenti un iniciatīvas aprites ekonomikas veicināšanai Latvija izmanto virkni politikas instrumentu resursu efektivitātes uzlabošanai, materiālu atgūšanai un atkritumu pārstrādes veicināšanai: dalītas savākšanas prasības un obligātus mērķus attiecībā uz reģenerējamiem materiāliem, ekonomiskos instrumentus un ražotāja paplašinātās atbildības sistēmas. Tos papildina tirgus instrumenti, piemēram, ZPI un citi instrumenti, piemēram, ekomarķējuma izmantošana, sabiedrības informēšanas un izglītošanas pasākumi. 2.4.1. Ražotāju paplašinātā atbildība Viens no būtiskiem instrumentiem aprites ekonomikā, kas veicina resursu atgūšanu no atkritumiem gan attiecībā uz iepakojumu, gan atsevišķām videi kaitīgām preču kategorijām, ir RAS. RAS nozīmē, ka ražotājs uzņemas atbildību (finansiālu un/vai organizatorisku) par izlietotā produkta savākšanu vai atpakaļpieņemšanu, kā arī citu piemērotu darbību attiecīgā produkta apsaimniekošanai atkritumu stadijā. Nosakot šādu atbildību, mērķis ir ne tikai nodrošināt konkrēto atkritumu apsaimniekošanu, bet arī radīt stimulus novērst vai samazināt atkritumu rašanos, veicināt ilgtspējīgu produktu dizainu, kā arī palīdzēt sasniegt valsts mērķus atkritumu pārstrādes un materiālu apsaimniekošanas jomā. Latvijā RAS noteikta iepakojumam, vienreiz lietojamiem traukiem un piederumiem, elektrisko un elektronisko iekārtu atkritumiem un citām videi kaitīgām precēm, piemēram, akumulatoriem un nolietotiem transportlīdzekļiem. Tomēr no EK jau patlaban īstenotajām politikām un nākotnes uzstādījumiem izriet nepieciešamība paplašināt RAS. Atsevišķās ES dalībvalstīs RAS ir attiecināta arī uz citām preču grupām, piemēram, tekstilizstrādājumiem, lauksaimniecības plēvēm un mēbelēm. 2018. gadā Latvijā darbojās deviņas RAS, kurās bija 7261 dalībnieks: 5047 iepakojuma jomā, 967 videi kaitīgo preču jomā, 1219 elektroniskiem un elektriskiem atkritumiem un 28 saistībā ar nolietotiem transportlīdzekļiem. RAS darbības pamatā ir ekonomiskā motivācija, ko veicina ar DRN politiku. Atbrīvojumi no DRN samaksas tiek piemēroti, ja nodokļa maksātājs nodrošina vides aizsardzības normatīvajos aktos noteikto objektu atkritumu reģenerācijas normu izpildi, kā arī izpilda likuma nosacījumu par apsaimniekošanas sistēmu darbību iepriekš minētajiem, nodokļa objektiem. 2020. gadā darbojas septiņas RAS. 2.4.2. Ekonomiskie instrumenti Ekonomisko instrumentu izmantošana balstās uz principu "piesārņotājs maksā". Galvenie instrumenti ir diferencēts DRN, ko piemēro resursu ieguvei (derīgajiem izrakteņiem), atkritumu apglabāšanai poligonos un precēm, kurām ir noteikti īpaši dzīves cikla beigu pārvaldības mērķi, atkritumu poligonu tarifi un maksa par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Nozīmīgs DRN likmju palielinājums notika 2014. gadā: par 20-25 % tika palielināts DRN par minerālo resursu ieguvi, iepakojumu un videi kaitīgām precēm. 2019. gadā tika īstenots tālāks DRN palielinājums smilts un smilts-grants ieguvei. Palielināta tika likme arī par atkritumu apglabāšanu, un šīs likmes turpinās augt. Likme sadzīves atkritumu apglabāšanai 2016. gadā bija tikai 12 euro par tonnu, bet 2020. gadā pieaugusi līdz 50 euro/t48. 2020. gadā paaugstināts DRN par bīstamo atkritumu apglabāšanu līdz 60 euro /t. Šie pasākumi ir vērsti gan uz atkritumu apjoma samazināšanu, gan slēgtu materiālu ciklu uzlabošanu ražošanā, gan arī atkritumu pārstrādi. Pakāpeniskā DRN palielināšana, kopīgi ar atkritumu apglabāšanas tarifu palielināšanu, ir veicinājusi atkritumu reģenerācijas līmeņa paaugstināšanos no 5 % 2005. gadā līdz aptuveni 35 % 2019. gadā. Tomēr ESAO Vides raksturlielumu pārskatā par Latviju ir secināts, ka esošie ekonomiskie līdzekļi vēl nav pietiekami stimulējoši, lai mudinātu ievērot atkritumu apsaimniekošanas hierarhiju un aktīvāk virzīties uz aprites ekonomiku. Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksa ir pārāk zema, lai segtu pakalpojumu izmaksas un pamudinātu mazināt nešķirotu jauktu atkritumu daudzumu no mājsaimniecībām. Rekomendēts paaugstināt nodokli par atkritumu apglabāšanu, kā arī lielākajās pilsētās ieviest maksu par faktisko atkritumu daudzumu ("maksā, kad izmet"49 sistēma). 2.4.3. Zaļais publiskais iepirkums No 2017. gada 1. jūlija ir spēkā Ministru kabineta 2017. gada 20. jūnija noteikumi Nr. 353 "Prasības zaļajam publiskajam iepirkumam un to piemērošanas kārtība", kas nosaka atbildīgās institūcijas ZPI …