Par Elektronisko sakaru likuma 48. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam

Par Elektronisko sakaru likuma 48. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Elektronisko sakaru likuma 48. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2024. gada 3. jūlijā lietā Nr. 2022-44-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs, Anita Rodiņa un Jautrīte Briede, piedaloties pieteikuma iesniedzējas - sabiedrības ar ierobežotu atbildību "UNISTARS" - pilnvarotajiem pārstāvjiem Matīsam Šķiņķim un Kasparam Tolstikam, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajai pārstāvei Laurai Jambuševai, ar tiesas sēdes sekretārēm Paulu Martu Daugavvanagu-Vanagu un Alisi Ziemeli, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28. pantu, 2024. gada 13., 15. maijā un 3. jūnijā atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Elektronisko sakaru likuma 48. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2004. gada 28. oktobrī pieņēma Elektronisko sakaru likumu, kas stājās spēkā 2004. gada 1. decembrī. Ar 2011. gada 19. maija likumu "Grozījumi Elektronisko sakaru likumā", kas stājās spēkā 2011. gada 8. jūnijā, Saeima citstarp Elektronisko sakaru likuma 47. pantu papildināja ar 3.1 daļu šādā redakcijā: "Radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības nevar tālāk nodot elektronisko sakaru komersants, kurš: 1) nav samaksājis par šo lietošanas tiesību iegūšanu; 2) ieguvis radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības uz 10 vai vairāk gadiem līdz dienai, kad šīs lietošanas tiesības normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā pārveido par koplietojamo radiofrekvenču piešķīruma lietošanas atļauju." Savukārt ar 2014. gada 9. janvāra likumu "Grozījumi Elektronisko sakaru likumā", kas stājās spēkā 2014. gada 7. februārī, Elektronisko sakaru likuma 47. panta 3.1 daļa tika izteikta jaunā redakcijā: "Elektronisko sakaru komersants nav tiesīgs nodot tālāk radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, ja tas nav samaksājis par šo tiesību iegūšanu." Saeima 2022. gada 14. jūlijā pieņēma jaunu Elektronisko sakaru likumu, kas stājās spēkā 2022. gada 29. jūlijā. Saskaņā ar šā likuma 48. panta septīto daļu elektronisko sakaru komersants ir tiesīgs nodot vai iznomāt tikai tādas ierobežotas radiofrekvenču joslas lietošanas tiesības, kuras tas ieguvis konkursa vai izsoles rezultātā par maksu (turpmāk - apstrīdētā norma). 2. Pieteikuma iesniedzēja - sabiedrība ar ierobežotu atbildību "UNISTARS" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Pieteikuma iesniedzēja ir elektronisko sakaru komersants, kas sniedz bezvadu elektronisko sakaru pakalpojumus, tostarp mobilo sakaru pakalpojumus. Satiksmes ministrija 2000. gada 13. septembrī izsniedza Pieteikuma iesniedzējai uzņēmējdarbības licenci Nr. 309. Pamatojoties uz minēto licenci, Pieteikuma iesniedzējai pēc pieprasījuma un bez maksas tika piešķirtas radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības citstarp uz radiofrekvenču spektra joslu, kura atbilstoši Ministru kabineta 2022. gada 11. oktobra noteikumu Nr. 635 "Ierobežoto radiofrekvenču joslu noteikumi" 2.14. apakšpunktam ir uzskatāma par ierobežota radiofrekvenču spektra joslu (turpmāk - Spektra josla). Šīs Spektra joslas lietošanas tiesību termiņu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (turpmāk - Regulators) šobrīd ir pagarinājusi līdz 2028. gada 31. decembrim. Lai sekmīgi turpinātu īstenot savas īpašuma tiesības uz piešķirtajām Spektra joslas lietošanas tiesībām, Pieteikuma iesniedzējai būtu nepieciešams attīstīt un piedāvāt klientiem piektās paaudzes mobilo elektronisko sakaru tīkla (5G) pakalpojumus. Pieteikuma iesniedzēja neesot viens no tiem mobilo sakaru operatoriem, kas darbojas Latvijas tirgū, tāpēc tai neesot iespēju tieši sniegt lietotājiem 5G tehnoloģiju mobilo sakaru pakalpojumus. Turklāt mobilo sakaru tirgū valdot sīva konkurence, esot sasniegts tirgus piesātinājums un pastāvot augstas barjeras tam, lai Pieteikuma iesniedzēja pati varētu kļūt par mobilo sakaru operatoru. Tāpēc Pieteikuma iesniedzēja būtu ieinteresēta tai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības nodot vai iznomāt kādam no mobilo sakaru operatoriem, lai tādējādi gūtu iespējami lielāko labumu no savām īpašuma tiesībām uz Spektra joslas lietošanas tiesībām, taču apstrīdētā norma to liedzot. Apstrīdētā norma esot izsludināta atbilstoši normatīvo aktu prasībām un esot pietiekami skaidri formulēta. Tomēr tā neesot izdota, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, jo neesot ievērots labas likumdošanas princips. Apstrīdētā norma neesot saskaņota ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra direktīvas (ES) 2018/1972 par Eiropas Elektronisko sakaru kodeksa izveidi (turpmāk - Sakaru kodekss) prasībām, īpaši ar tās mērķi nodrošināt efektīvu frekvenču izmantošanu un godīgu konkurenci, kas veicina tehnoloģiju attīstību. Sakaru kodeksa 51. panta 1. punkta otrā rindkopa, kas paredzot dalībvalstīm iespēju noteikt, ka pienākums nodrošināt tiesības nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības neattiecas uz gadījumiem, kad uzņēmuma individuālās tiesības lietot radiofrekvenču spektru sākotnēji ir piešķirtas par brīvu vai piešķirtas apraidei, esot interpretējama tādējādi, ka ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošana var tikt ierobežota tikai tiktāl, ciktāl tas nepieciešams godīgas konkurences aizsardzības nolūkos. Ja likumdevējs būtu vērtējis apstrīdētās normas atbilstību Sakaru kodeksam, tad būtu konstatējis, ka tā neatbilst šā kodeksa mērķiem. Tāpat likumdevējs neesot pienācīgi izvērtējis apstrīdētās normas ietekmi un piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, kā arī neesot apsvēris vēsturiski izveidojušos nevienlīdzīgo situāciju kontekstā ar konkurenci elektronisko sakaru pakalpojumu tirgū. Turklāt, pieņemot apstrīdēto normu, neesot vērtēta tās iespējamā ietekme uz konkurenci Spektra joslas lietošanas tiesību izmantošanā 5 G pakalpojumu attīstīšanai un nodrošināšanai nākotnē, lai gan uz nepieciešamību šo ietekmi izvērtēt esot norādījušas gan kompetentās institūcijas, gan tirgus dalībnieki. Tādējādi esot pieļauti būtiski labas likumdošanas principa pārkāpumi. Ja Satversmes tiesa tomēr uzskatītu, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka šis ierobežojums neesot samērīgs. Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot godīgas konkurences nodrošināšana, tādējādi aizsargājot citu cilvēku - noteikta pakalpojuma saņēmēju - tiesības. Tomēr ierobežojums neesot piemērots šā mērķa sasniegšanai, jo neveicinot godīgu konkurenci, bet gan aizsargājot viena mobilo sakaru operatora intereses. Turklāt likumdevējs neesot pienācīgi izvērtējis un pamatojis apstrīdētās normas piemērotību mērķa sasniegšanai pat tādā gadījumā, ja par ierobežojuma leģitīmo mērķi tiktu uzskatīta papildu ienākumu gūšana valsts budžetā. Pastāvot arī citi līdzekļi, ar kuriem ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt vismaz tikpat efektīvi. Šie alternatīvie līdzekļi būtībā jau izrietot gan no Sakaru kodeksa, gan Elektronisko sakaru likuma. Proti, tiesiskais regulējums jau šobrīd paredzot ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanas iespējas ierobežošanu gadījumos, kad tā varētu radīt konkurences izkropļojumu. Tāpat arī Sakaru kodeksa 52. panta 2. punkts paredzot vairākus mehānismus, kā dalībvalsts var ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ierobežot, lai izvairītos no konkurences kropļošanas. Turklāt likumprojekta Nr. 1216/Lp13 "Elektronisko sakaru likums" (turpmāk - Likumprojekts) sākotnējā redakcijā esot piedāvāts alternatīvs risinājums: paredzēt, ka elektronisko sakaru komersants var nodot arī bez maksas iegūtas ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, ja šīs tiesības tiek izmantotas vismaz 20 gadus. Regulators Likumprojekta izskatīšanas gaitā esot ieteicis paredzēt vispārīgu ierobežojumu tādu ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanai, kuras nav iegūtas par maksu, bet zināmu laiku ļaut nodot minētās tiesības, kuras vēsturiski tika piešķirtas pēc pieprasījuma, proti, ieteicis paredzēt pārejas laikposmu. Tomēr Regulatora piedāvātais priekšlikums neesot iekļauts Likumprojektā, bet tā sākotnējā redakcijā norma par ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanu aizstāta ar apstrīdēto normu. Ierobežojums, kas liedz bez maksas iegūtu ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanu, kavējot radiofrekvenču spektra efektīvāku izmantošanu un tādējādi tieši novedot pie radiofrekvenču spektra - ierobežota nacionālā resursa - izšķērdēšanas un neefektīvas izmantošanas. Apstrīdētā norma neradot nekādu ieguvumu sabiedrībai, jo sabiedrības interesēs esot ierobežota radiofrekvenču spektra efektīva izmantošana un 5G tehnoloģiju attīstība un to vislabāk varot panākt tieši godīgas konkurences apstākļos. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums neesot samērīgs. Attiecībā uz apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka visi elektronisko sakaru komersanti - vienalga, vai tiem ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas vai izsolē - atrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo izmantojot sev piederošās lietošanas tiesības elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai. Šie pakalpojumi esot vienādi un salīdzināmi. Savukārt apstrīdētā norma radot atšķirīgu attieksmi pret elektronisko sakaru komersantiem, kuriem lietošanas tiesības piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas, jo vienīgi šiem komersantiem liedzot nodot vai iznomāt lietošanas tiesības. Ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot citu personu tiesību aizsardzība, proti, godīgas konkurences nodrošināšana. Atsaucoties uz jau iepriekš norādītajiem apsvērumiem par apstrīdētās normas iespējamu neatbilstību Satversmes 105. pantam, Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar apstrīdēto normu radītā atšķirīgā attieksme nesasniedzot tās leģitīmo mērķi. Tāpat no apstrīdētās normas izrietošā atšķirīgā attieksme neesot nepieciešama leģitīmā mērķa sasniegšanai un neesot arī tam atbilstoša. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja norāda: Saeimas atbildes rakstā ietvertais secinājums, ka apstrīdētā norma neierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu, nav pamatots. Proti, līdz pat 2011. gadam, kad ierobežojums lietošanas tiesību tālāknodošanai tika noteikts likumā, lēmums par šo tiesību tālāknodošanu esot bijis Regulatora kompetencē. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējai piešķirtās lietošanas tiesības sākotnēji esot ietvērušas arī tiesības tās atsavināt. Neesot pamatots arī tiesībsarga viedoklis par tiesvedības izbeigšanu izskatāmajā lietā. Pieteikuma iesniedzēja piekrīt tam, ka līdz 2022. gada 28. jūlijam spēkā bijušā Elektronisko sakaru likuma 47. panta 3.1 daļa un apstrīdētā norma paredz līdzīga rakstura pamattiesību ierobežojumu. Tomēr pēc būtības abas šīs tiesību normas esot atšķirīgas un šī atšķirība izrietot gan no katras normas pieņemšanas mērķa, gan faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kuri šo normu pieņemšanas laikā bijuši būtiski atšķirīgi. Tā, piemēram, esot jāņem vērā tas apstāklis, ka līdz pat apstrīdētās normas pieņemšanai Latvijā faktiski nemaz nenotika strauja 5G tīkla attīstība un ieviešana. Turklāt viens no būtiskākajiem Pieteikuma iesniedzējas iebildumiem jeb apsvērumiem par apstrīdētās normas prettiesiskumu esot saistīts tieši ar Eiropas Savienības tiesību normu nepareizu ieviešanu jeb piemērošanu, un šis apsvērums nebūtu izvirzāms attiecībā uz iepriekš spēkā bijušo normu. Pieteikuma iesniedzēja tikai pēc apstrīdētās normas pieņemšanas tajā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu esot uztvērusi kā būtisku savu īpašuma tiesību aizskārumu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pilnvarotie pārstāvji Matīss Šķiņķis un Kaspars Tolstiks atkārtoja pieteikumā minētos argumentus un papildus norādīja, ka 2020. gada 31. augustā sabiedrība ar ierobežotu atbildību "BITE Latvija", kas ietverot arī Pieteikuma iesniedzēju kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību "BITE Latvija" grupas uzņēmumu, ir vērsusies pie Regulatora ar pieprasījumu nevis par Pieteikuma iesniedzējai piešķirto Spektra joslas lietošanas tiesību tālāknodošanu, bet gan par radiofrekvenču spektra kopīgas izmantošanas projekta realizēšanu kopīgi ar sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Tele2". Regulators ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas institūtu esot piemērojis tikai tā iemesla dēļ, ka attiecīgajā laika posmā radiofrekvenču spektra kopīgas izmantošanas institūts likumā vēl nebija ieviests. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, bet tiesvedība par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam būtu izbeidzama. Elektronisko sakaru komersantam piešķirtās tiesības sniegt elektronisko sakaru pakalpojumus, izmantojot ierobežota radiofrekvenču spektra joslu, esot uzskatāmas par mantiski novērtējamām tiesībām un tādējādi ietilpstot tiesību uz īpašumu tvērumā. Tomēr apstrīdētā norma nedz atņemot, nedz ierobežojot Pieteikuma iesniedzējas iespējas turpināt savu komercdarbību, tiešā veidā izmantojot tai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības un gūstot no tām labumu. Vajagot ņemt vērā arī to, ka nākotnes peļņa nav uzskatāma par īpašumu, jo tā vēl nav nopelnīta, un līdz ar to neesot arī prasības, kura varētu tikt apmierināta. Pat tad, ja apstrīdētās normas nebūtu vai tajā ietvertā atļauja nodot tālāk ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības būtu attiecināma arī uz Pieteikuma iesniedzēju, nebūtu zināms, vai Pieteikuma iesniedzējas vēlme īstenot savas ekonomiskās intereses un gūt peļņu vispār varētu īstenoties. Proti, neesot zināms ne tas, vai pastāv tāds elektronisko sakaru komersants, kurš vēlētos iegūt Spektra joslas lietošanas tiesības, ne tas, vai Regulators šo lietošanas tiesību nodošanu vai iznomāšanu atļautu un vai Pieteikuma iesniedzēja patiešām no tā gūtu peļņu. Pieteikuma iesniedzējas ekonomiskās intereses, kas esot saistītas ar peļņas gūšanu nākotnē tās iecerētajā veidā, neietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā, un tādējādi neesot konstatējams Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārums. Saeima papildus vērš uzmanību uz to, ka, ievērojot radiofrekvenču spektra kā valsts īpašuma unikālo raksturu, lietošanas tiesības esot uzskatāmas par specifiskām tiesībām, jo tās tiekot piešķirtas uz noteiktu laiku bez iespējas paļauties uz to termiņa pagarināšanu un jebkurā brīdī varot tikt anulētas. Ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tiekot piešķirtas tādēļ, lai tās tiktu izmantotas elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai valsts un sabiedrības interesēs, nevis tādēļ, lai attiecīgais elektronisko sakaru komersants gūtu no tām maksimāli iespējamo peļņu. Tāpat esot jāņem vērā, ka liegums nodot tālāk ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir ilgstoši pastāvējis jau pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Tādējādi apstrīdētā norma neesot Pieteikuma iesniedzējai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības ietekmējusi jaunā, atšķirīgā un iepriekš nezināmā apjomā un Pieteikuma iesniedzējai neesot varējusi izveidoties aizsargājama paļāvība uz to, ka šis regulējums līdz ar jaunā Elektronisko sakaru likuma pieņemšanu varētu tikt mainīts atbilstoši tās vēlmēm. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs esot izmantojis tam Sakaru kodeksa 51. panta 1. punkta otrajā rindkopā paredzēto izvēles brīvību neattiecināt tiesības nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības uz tiem gadījumiem, kad elektronisko sakaru komersantam tās piešķirtas bez maksas. Šāds regulējums esot bijis iekļauts arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta direktīvā 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva). Neesot šaubu par to, ka Eiropas Savienības institūcijas, izstrādājot Sakaru kodeksu, ir vērtējušas nepieciešamību arī turpmāk paredzēt dalībvalstu rīcības brīvību attiecīgajā jautājumā. Ja Satversmes tiesa tomēr uzskatītu, ka Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību aizskārums ir konstatējams, tad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību. Likumprojektam iesniegtie priekšlikumi esot apspriesti rūpīgi, pēc iespējas esot apzināti visu ieinteresēto personu viedokļi un tieši vai pastarpināti uzklausīti iebildumi. Ar apstrīdēto normu neesot noteikts jauns tiesiskais regulējums, un līdz ar to neesot pamata iebildumiem par izskaidrojošu pētījumu nepieciešamību. Tātad apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot pieļauti būtiski likumdošanas procedūras pārkāpumi un attiecīgais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Pamattiesību ierobežojuma mērķis esot veicināt godīgu konkurenci elektronisko sakaru komersantu vidū un novērst iedzīvošanos no valstij piederoša resursa - radiofrekvenču spektra - lietošanas tiesību nodošanas vai iznomāšanas. Tāpat ierobežojuma mērķis esot novērst potenciāli nevienlīdzīgu attieksmi pret elektronisko sakaru komersantiem, kuri par ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību ieguvi ir veikuši maksājumu valsts budžetā. Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot divi leģitīmi mērķi - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības (valsts) labklājības aizsardzība. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai un tiešā veidā palīdzot tos sasniegt. Šī norma kalpojot tam, lai veicinātu godīgu konkurenci elektronisko sakaru komersantu vidū un novērstu potenciāli nevienlīdzīgu attieksmi. Savukārt Pieteikuma iesniedzējas norādītie līdzekļi pēc savas būtības esot nevis alternatīvi līdzekļi, bet gan apstrīdētajai normai saturiski pilnīgi pretējs tiesiskais regulējums, kas neesot saistāms ar apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem. Turklāt alternatīvu risinājumu izvēle, tostarp attiecībā uz to, kādā veidā valsts tiesību aktos ieviešama direktīva, esot atzīstama par likumdevēja politisku izšķiršanos. Ņemot vērā Elektronisko sakaru likuma mērķus, kā arī radiofrekvenču spektra kā valsts īpašumā esoša unikāla, ierobežota resursa nozīmi un lietošanas tiesību būtību, likumdevējs esot līdzsvarojis Pieteikuma iesniedzējas intereses ar citu personu interesēm, kā arī visas sabiedrības un labklājības interesēm. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot samērīgs. Saeima piekrīt tam, ka visi elektronisko sakaru komersanti, kuriem piešķirtas ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos neatkarīgi no tā, vai tiem šīs tiesības ir piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas vai arī konkursa vai izsoles rezultātā par maksu, jo visi šie elektronisko sakaru komersanti tiem piešķirtās lietošanas tiesības izmantojot vienādu un salīdzināmu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai. Tādējādi apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret elektronisko sakaru komersantiem, kuri atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, taču šī atšķirīgā attieksme esot pamatota un attaisnojama. Attiecībā uz to, vai apstrīdētajā normā noteiktā atšķirīgā attieksme ir objektīvi pamatota, Saeima lūdz ņemt vērā apsvērumus, kas pausti attiecībā uz Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu, un papildus norāda, ka elektronisko sakaru komersanti, kuriem ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas, savā ziņā tiešām atrodoties nelabvēlīgākā situācijā, taču šādam regulējumam esot objektīvs un racionāls mērķis. Šajā gadījumā izšķiroša nozīme esot tam, vai par ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību iegūšanu sākotnēji ir veikts maksājums valsts budžetā. Maksājumus veikušie elektronisko sakaru komersanti atšķirībā no Pieteikuma iesniedzējas neatrodoties tādā situācijā, kad varētu negodprātīgi gūt peļņu un iedzīvoties no valstij piederoša ierobežota resursa. Ja atļauja lietošanas tiesības nodot vai iznomāt būtu dota arī tiem elektronisko sakaru komersantiem, kuri tās ieguvuši pēc pieprasījuma un bez maksas, tas nozīmētu nevienlīdzīgu nostāju pret citiem elektronisko sakaru komersantiem un neatbilstu ne valsts, ne sabiedrības, ne citu elektronisko sakaru pakalpojumu tirgus dalībnieku interesēm. Saeimas pārstāve Laura Jambuševa tiesas sēdē papildus norādīja, ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama arī tādēļ, ka Pieteikuma iesniedzēja nokavējusi termiņu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā. Termiņš esot skaitāms no 2021. gada 30. marta, kad Regulators pieņēma lēmumu "Par radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanu", ar kuru atteica Pieteikuma iesniedzējai piešķirto Spektra joslas lietošanas tiesību tālāknodošanu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Centuria". Turklāt Pieteikuma iesniedzēja neesot šo lēmumu pārsūdzējusi administratīvajā tiesā un tātad neesot izmantojusi visus tai pieejamos vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Svarīgs apstāklis esot arī tas, ka Pieteikuma iesniedzējai un sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "BITE Latvija" šobrīd ir atļauts kopīgi izmantot tām piešķirtās spektra joslas. To varot uzskatīt par alternatīvu līdzekli, kas kompensē apstrīdētajā normā ietverto aizliegumu tālāknodot ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības. 4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka likumdevējam vajadzēja apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu pamatot, kā arī nodrošināt samērīgu līdzsvaru starp elektronisko sakaru komersantu un valsts interesēm. Liegums nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības normatīvajos aktos bijis ietverts arī iepriekš, taču likumdevējam esot pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Iepazīstoties ar Saeimas komisijas sēžu audioierakstiem, Tieslietu ministrija neesot guvusi pārliecību par to, ka likumdevējs būtu pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību, kā arī būtu meklējis labāko iespējamo līdzsvaru starp dažādām konfliktējošām tiesībām un interesēm. Uz to esot norādījis arī Saeimas Juridiskais birojs. Tāpat neesot vērtēta pamattiesību ierobežojuma atbilstība Eiropas Savienības tiesību normām un kopējam radiofrekvenču spektra mērķim, radiofrekvenču spektra lietošanas elastība, radiofrekvenču spektra uzkrāšanās, lietderīga un elastīga izmantošana, tehnoloģiju, tostarp 5G, attīstība valstī, valsts budžeta ienākumu aspekti, komersantu veiktie ieguldījumi, kā arī neesot detalizēti izvērtēta ietekme uz konkurenci. Tie elektronisko sakaru komersanti, kuri vēsturiski saņēmuši ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības bez maksas, tās esot ieguvuši atbilstoši valstī tobrīd spēkā bijušajiem normatīvajiem aktiem. Turklāt arī lietošanas tiesību pagarināšana esot notikusi atbilstoši normatīvajiem aktiem, un Regulators esot vērtējis radiofrekvenču joslu lietošanai noteikto specifisko nosacījumu izpildi, tai skaitā arī konkurences aspektus. Ņemot vērā to, ka Spektra joslas lietošanas tiesības Pieteikuma iesniedzējai tika pagarinātas, neesot pamata uzskatīt, ka tā nav pildījusi normatīvajos aktos noteikto un nevēlas šīs savas tiesības izmantot. Tieslietu ministrija piekrīt Saeimas viedoklim, ka apstrīdētā norma atbilst Sakaru kodeksa 51. panta 1. punkta otrajai rindkopai un ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršana visos gadījumos nav Sakaru kodeksa mērķis. Ja lietošanas tiesības varētu tikt nodotas vai iznomātas trešajām personām un dalībvalstīm šajā sakarā nebūtu paredzēta rīcības brīvība izņēmumu noteikšanai, tas varētu pārsniegt Sakaru kodeksa mērķa sasniegšanai nepieciešamo un līdz ar to neatbilst samērīguma principam. Arī vēsturiski šāda dalībvalstu rīcības brīvība kopumā esot bijusi paredzēta Eiropas Savienības tiesību aktos. Tomēr attiecīgais Sakaru kodeksa nosacījums neesot obligāts un dalībvalstis varot pašas lemt par ierobežojumu noteikšanu, ņemot vērā visus aspektus kontekstā ar dalībvalstī noteikto, piemēram, konkurenci, tehnoloģiju attīstību, radiofrekvenču spektra lietošanas elastību, radiofrekvenču spektra uzkrāšanos, koplietošanu, lietderību, ieguldījumus, 5G attīstību valstī. Attiecībā uz Saeimas norādītajiem apstrīdētajā normā paredzētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem Tieslietu ministrija norāda, ka tā nevarot izdarīt secinājumu un apgalvot, ka šie leģitīmie mērķi patiešām tiks sasniegti, jo jau šobrīd visi elektronisko sakaru komersanti, kuri lieto spektra joslas, tās lietojot, ņemot vērā Regulatora izvirzītos nosacījumus, kā arī konkurences izvērtējumu. Tāpat Tieslietu ministrija nevarot balstīties uz pieņēmumu, ka tad, ja attiecīgā ierobežojuma nebūs, elektronisko sakaru komersants iedzīvosies no valstij piederoša ierobežota resursa. Turklāt šobrīd esot arī tādi elektronisko sakaru komersanti, kuriem vienlaikus ir gan bez maksas, gan par maksu piešķirtas ierobežotas radiofrekvenču spektra joslas. Ņemot vērā nozares specifiku, minētie jautājumi esot skatāmi kompleksi, nevis atrauti no konteksta un raugoties tikai no konkurences viedokļa. Likumdevējs neesot pienācīgi vērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri personas pamattiesības aizskartu mazāk vai paredzētu saudzējošu pārejas laikposmu. Likumdevēja rīcība attiecībā uz iespējamo leģitīmo mērķu sasniegšanu esot pretrunīga, jo, no vienas puses, tiesības nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības esot ierobežotas, bet, no otras puses, Elektronisko sakaru likuma 49. pants pieļaujot kopīgu ierobežotas radiofrekvenču spektra joslas izmantošanu neatkarīgi no tā, vai lietošanas tiesības ir iegūtas bez maksas vai par maksu. Tāpat esot jāņem vērā, ka Elektronisko sakaru likums jau paredz mehānismu, kā ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību iznomāšanas vai nodošanas gadījumā tiek vērtēta konkurence. Atbilstoši tiesiskās paļāvības aizsardzības principam likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr esot jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām. Tieslietu ministrija neuzskata, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai attiecībā uz tiem elektronisko sakaru komersantiem, kuri iepriekš atbilstoši spēkā bijušajam tiesiskajam regulējumam ieguvuši ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības bez maksas un tās izmanto joprojām, nebūtu jāparedz tāds saprātīgs pārejas laikposms, lai persona varētu savas lietošanas tiesības pārplānot. Lai gan liegums nodot vai iznomāt tādas ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kuras piešķirtas bez maksas, ir pastāvējis arī iepriekš, tomēr likumdevējam, pieņemot apstrīdēto normu, vajadzējis pārliecināties par tajā ietvertā ierobežojuma ietekmi uz jau pastāvošām tiesiskajām attiecībām. Tas, ka personas tiesiskais stāvoklis bez īpaša pamatojuma tiek pasliktināts, tai nenodrošinot saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, neesot attaisnojams ar sabiedrības interesi par tiesisko stabilitāti. Likumdevējam iespēju robežās esot jārūpējas par to, lai tiesiskās attiecības visā to pastāvēšanas laikā būtu samērīgi līdzsvarotas, un jāizvairās no tāda regulējuma pieņemšanas, kas vērsts uz vienpusēju interešu aizsardzību. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve Anda Smiltēna norādīja: lai noskaidrotu, kurā brīdī Pieteikuma iesniedzējai radās pamattiesību aizskārums, nepieciešama divu elementu sakritība. Proti, vienlaikus esot jāpastāv Pieteikuma iesniedzējas vēlmei lietot savu īpašumu konkrētā veidā un tiesību normai, kura to liedz. Vērtējot to, vai elektronisko sakaru komersanti, kuri ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ieguvuši par maksu, un elektronisko sakaru komersanti, kuri šīs tiesības ieguvuši bez maksas, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, lielāka nozīme esot piešķirama nevis sākotnējam maksājumam, kas veikts ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību iegūšanai, bet gan vēlāk veiktajiem ieguldījumiem infrastruktūras uzturēšanā un attīstīšanā. 5. Pieaicinātā persona - Satiksmes ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un neierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības rīkoties ar savu īpašumu. Satiksmes ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim un papildus norāda, ka Pieteikuma iesniedzējai jau 2000. gada 13. septembrī izsniegtajā licencē bijis paredzēts nosacījums, ka licences saņēmējs nav tiesīgs to nodot citām personām. Tāpat vajagot ņemt vērā, ka apstrīdētā norma neliedz Pieteikuma iesniedzējai izmantot tai lietošanā nodoto Spektra joslu atbilstoši tās lietošanas mērķim - elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanai. Pieteikuma iesniedzējas apsvērums par liegumu gūt maksimālu labumu no tai piešķirto Spektra joslas lietošanas tiesību nodošanas vai iznomāšanas neesot pamatots un neatbilstot ierobežoto nacionālo resursu izmantošanas mērķim, kā arī licences nosacījumiem. Tiesas sēdē Satiksmes ministrijas pārstāve Jana Lūsvere papildus norādīja, ka Sakaru kodekss ir vērsts uz konkurences veicināšanu un elektronisko sakaru nozares attīstību. Savukārt tajā ietvertās tiesību normas, kas regulē ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanu un radiofrekvenču spektra kopīgu izmantošanu, esot vērstas uz ierobežota radiofrekvenču spektra racionālu un efektīvu izmantošanu. Tā kā šobrīd Elektronisko sakaru likums bez ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas paredzot arī citas šo lietošanas tiesību izmantošanas formas, piemēram, radiofrekvenču spektra kopīgu izmantošanu, ko Pieteikuma iesniedzēja un sabiedrība ar ierobežotu atbildību "BITE Latvija" jau īstenojot, tad Pieteikuma iesniedzējai neesot nepieciešamības tai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības tālāknodot, lai tās tiktu izmantotas efektīvi. 6. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama. Ja Satversmes tiesa tomēr uzskatītu, ka tiesvedība izskatāmajā lietā turpināma, tad apstrīdētā norma būtu atzīstama par neatbilstošu Satversmes 105. pantam. Tā kā ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tieši ietekmējot elektronisko sakaru komersanta spēju veikt konkrēta veida komercdarbību un gūt no tās ienākumus, šīm lietošanas tiesībām esot ekonomiska vērtība un tās būtu uzskatāmas par personas īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē. Apstrīdētā norma liedzot Pieteikuma iesniedzējai nodot vai iznomāt tai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības, un tādējādi Pieteikuma iesniedzējai esot aizskartas Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Esot jāņem vērā, ka aizliegums nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības jau kopš 2011. gada 8. jūnija bija noteikts Elektronisko sakaru likumā, kas bija spēkā līdz 2022. gada 28. jūlijam. Pieteikumā neesot norādīti tādi objektīvi apstākļi, kas varētu liecināt par to, ka šo aizliegumu kā savu pamattiesību aizskārumu Pieteikuma iesniedzēja pirmo reizi izjutusi tikai pēdējo sešu mēnešu laikā pirms pieteikuma iesniegšanas Satversmes tiesā. Pieteikumā norādītie faktiskie apstākļi drīzāk liecinot par to, ka Pieteikuma iesniedzēja ilgstoši ir samierinājusies ar iepriekš spēkā bijušajā normā noteikto aizliegumu, bet apstrīdētās normas pieņemšana tikai aktualizējusi šo jautājumu. Lai gan likumdevējs Elektronisko sakaru likuma pieņemšanas procesā apsvēris iespēju atteikties no konkrētā aizlieguma, proti, noteikt, ka tas neattiecas uz gadījumiem, kad elektronisko sakaru komersants bez maksas iegūtās ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir izmantojis vismaz 20 gadus, tomēr tas pats par sevi neesot ietekmējis Pieteikuma iesniedzējas tiesisko stāvokli un tādēļ nevarot būt par pamatu atzinumam, ka tieši apstrīdētās normas stāšanās spēkā izraisījusi Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu. Ja Satversmes tiesa tomēr uzskatītu, ka izskatāmajā lietā tiesvedība būtu turpināma, tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma esot pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, tā esot pieejama atbilstoši Satversmes prasībām un pietiekami skaidri formulēta. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums pirmšķietami esot noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Apstrīdētā norma esot vērsta uz godīgas konkurences veicināšanu elektronisko sakaru komersantu starpā. Savukārt godīga konkurence elektronisko sakaru komersantu starpā veicinot elektronisko sakaru pakalpojumu attīstību un pieejamību un tādējādi atbilstot ne vien pašu elektronisko sakaru komersantu, bet arī valsts un sabiedrības interesēm. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīmi mērķi - citu personu tiesību, kā arī sabiedrības labklājības aizsardzība. Tā kā elektronisko sakaru komersants, kurš ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ieguvis bez maksas, saskaņā ar apstrīdēto normu nav tiesīgs tās nodot vai iznomāt citam elektronisko sakaru komersantam, apstrīdētā norma ļaujot novērst to, ka elektronisko sakaru komersanti bez maksas iegūtu šādas tiesības vienīgi tādēļ, lai tās nodotu tālāk vai iznomātu. Tādējādi likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tomēr apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varot sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem: nosakot aizliegumu nodot un iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības vienīgi noteiktu laiku pēc to piešķiršanas, kā arī nosakot Regulatora tiesības anulēt bez maksas piešķirtās lietošanas tiesības ne vien tad, ja elektronisko sakaru komersants pārkāpj to izmantošanas nosacījumus, bet arī tad, ja elektronisko sakaru komersants ilgstoši tās neizmanto. Šāds tiesiskais regulējums citstarp ļautu efektīvi atturēt elektronisko sakaru komersantus no negodprātīgas rīcības, bet neradītu tik lielus šķēršļus ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību apritei elektronisko sakaru komersantu starpā un radiofrekvenču spektra efektīvai izmantošanai. Neesot arī tādu pārliecinošu argumentu, kas ļautu secināt, ka šāds absolūts aizliegums nodot vai iznomāt bez maksas iegūtas ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības dotu sabiedrībai tādu ieguvumu, kas būtu lielāks par personas tiesībām un interesēm nodarīto kaitējumu. Neesot šaubu par to, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums vispār novērš elektronisko sakaru komersantu iespējas iedzīvoties no ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām, kas iegūtas bez maksas. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo tiesisko regulējumu lietošanas tiesības varot tikt piešķirtas bez maksas konkursa kārtībā vienīgi tad, ja tas nepieciešams Elektronisko sakaru likuma mērķu efektīvai sasniegšanai. Turpretim sākotnēji ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības esot piešķirtas pēc pieprasījuma un bez maksas, jo attiecīgajā laikposmā elektronisko sakaru tehnoloģijas neesot bijušas tik attīstītas kā mūsdienās, lietošanas tiesības neesot bijušas tik pieprasītas un tām gluži vienkārši esot bijusi daudz mazāka ekonomiskā vērtība. Tas vien, ka radiofrekvenču spektra nozīme un tā lietošanas tiesību ekonomiskā vērtība laika gaitā ir pieaugusi, vēl nenozīmējot to, ka šobrīd iespēja nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ļautu attiecīgajam komersantam netaisnīgi iedzīvoties, traucētu elektronisko pakalpojumu sniedzēju savstarpējo konkurenci un tādējādi kaitētu sabiedrības interesēm. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem un tādējādi neesot nepieciešams vērtēt tās atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 7. Pieaicinātā persona - Konkurences padome - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. pantam. Jau Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 14. marta lēmumā Nr. 243/2012/ES, ar ko izveido radiofrekvenču spektra daudzgadu politikas programmu (turpmāk - Politikas programma), dalībvalstīm noteiktais mērķis bijis veicināt radiofrekvenču spektra izmantošanas elastību, vienlaikus ievērojot konkurences tiesību principus. Ņemot vērā Politikas programmas 5. pantā paredzēto, Konkurences padome uzskata, ka nacionālajam regulējumam vajag ne tikai formāli atbilst Politikas programmā noteiktajām prasībām, bet arī veicināt efektīvu konkurenci un attīstību elektronisko sakaru pakalpojumu tirgū. Tāds nacionālais regulējums, kas formāli iekļaujas dalībvalstīm piešķirtās rīcības brīvības robežās, bet pēc savas būtības nepamatoti un nevajadzīgi kropļo konkurenci, esot vērtējams kritiski. Konkurences padome, veicot tirgus uzraudzību, 2015. gadā citstarp esot secinājusi, ka konkurence Latvijas mobilo sakaru pakalpojumu nozarē ir ļoti intensīva un ar katru gadu pieaug arī individuālās komunikācijas un personalizēta piedāvājuma loma cīņā par katru klientu. 2015. gadā izdarītie secinājumi esot attiecināmi arī uz pašreizējo situāciju. Ņemot vērā minēto, Konkurences padome vērš uzmanību uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīto, ka tik sensitīvā sektorā kā audiovizuālā multivide valstij esot ne tikai negatīvs pienākums nepamatoti neiejaukties, bet arī pozitīvs pienākums izstrādāt atbilstošu normatīvo un administratīvo sistēmu, lai garantētu efektīvu viedokļu plurālismu. Konkurences padome uzskata, ka minētā atziņa ir piemērojama arī izskatāmajā lietā. Lai gan pirmšķietami Sakaru kodekss paredzot dalībvalstu rīcības brīvību noteikt atšķirīgu pieeju gadījumiem, kad ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir iegūtas bez maksas, tomēr nacionālais regulējums nedrīkstot novest pie minētajam kodeksam pretējiem mērķiem. Turklāt Sakaru kodekss paredzot arī to, ka individuālo radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanas vai iznomāšanas gadījumā dalībvalsts var noteikt procedūru un kompetento iestādi, kas veiks šādu tiesību novērtējumu un uzraudzību, tādējādi panākot samērīgu līdzsvaru starp publiskajām un privātajām interesēm. Lai gan radiofrekvenču spektrs ir publisks, valstij piederošs unikāls un ierobežots resurss, tomēr fakts, ka ir veikta vienreizēja iemaksa valsts budžetā, kā vienīgais racionālas un pārdomātas radiofrekvenču spektra lietošanas vai iznomāšanas tiesību rašanās priekšnoteikums pats par sevi esot vērtējams kritiski. Apstrīdētā norma nostādot no konkurences viedokļa nelabvēlīgākā stāvoklī tādu tirgus dalībnieku, kas vēsturiski ir ieguvis ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības bez maksas, iepretim tiem tirgus dalībniekiem, kas šīs tiesības ieguvuši konkursa vai izsoles rezultātā. Tirgus dalībnieks faktiski tiekot spiests vai nu patstāvīgi uzsākt mobilo sakaru pakalpojumu sniegšanu (kas pati par sevi nozīmējot ļoti augstas investīcijas), vai brīvprātīgi atdot valstij ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, tādējādi zaudējot vēsturiski veiktās investīcijas, vai arī turpināt izmantot lietošanas tiesības, pat ja to nodošana nomā tam sniegtu lielāku saimniecisko un ekonomisko pienesumu. Vēsturiski noteicošais apstāklis, kura dēļ ierobežojumi tika noteikti, esot bijusi vēlme panākt radiofrekvenču spektra efektīvu izmantošanu. Konkurences padome gan nenoliedz likumdevēja tiesības noteikt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību izmantošanas ierobežojumus, tomēr norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas ļauj nodot vai iznomāt tikai tādas ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kuras iegūtas konkursa vai izsoles rezultātā par maksu, neesot elastīgs un varot radīt negatīvu ietekmi uz konkurenci elektronisko sakaru tirgū, izslēdzot no efektīvākas izmantošanas tādas radiofrekvenču spektra joslas, kuras objektīvu iemeslu dēļ ir iegūtas bez maksas. Vēl vairāk jautājumu rodoties sakarā ar ierobežojuma samērīgumu no konkurences tiesību viedokļa tādā gadījumā, ja elektronisko sakaru komersants vēlas spektra joslu nodot vai iznomāt citam elektronisko sakaru komersantam, ar kuru kopā veido vienu tirgus dalībnieku. Šādā gadījumā sadarbības partneri neesot uzskatāmi par konkurentiem un līdz ar to ietekme uz konkurenci varot būt citāda nekā gadījumā, kad šādu sadarbību plāno divi neatkarīgi tirgus dalībnieki, kas viens ar otru konkurē, proti, gadījumā, kad konkurence potenciāli tiek tieši paplašināta tirgū. Līdz ar to Elektronisko sakaru likuma mērķim atbilstošu rezultātu - veicināt konkurences attīstību elektronisko sakaru tīklu nodrošināšanā, ieskaitot lietderīgu infrastruktūrā balstītu konkurenci, un elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanā - varot sasniegt, nosakot tādu regulējumu, kas paredzētu Regulatora tiesības izvērtēt, vai elektronisko sakaru komersants var nodot vai iznomāt ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kuras iegūtas bez maksas, kā arī, ja nepieciešams, Regulatora tiesības noteikt attiecīgās atļaujas nosacījumus. Šāds risinājums ļautu pamatoti, proporcionāli un pēc rūpīgas tirgus un konkurences apstākļu izvērtēšanas panākt gan sabiedrības, gan konkrētu elektronisko sakaru komersantu interešu līdzsvaru. Tiesas sēdē Konkurences padomes pārstāvis Andris Eglons papildus norādīja, ka procedūrai, kādā elektronisko sakaru komersants ieguvis ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, kā arī tam apstāklim, vai šīs tiesības ir iegūtas par maksu vai bez maksas, nevajadzētu būt izšķirošajiem kritērijiem, kuru dēļ apstrīdētajā normā jābūt noteiktam aizliegumam šīs tiesības tālāknodot. Tomēr šiem, kā arī citiem apsvērumiem varot būt nozīme Regulatora veiktajā individuālajā izvērtējumā. 8. Pieaicinātā persona - Regulators - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, bet tiesvedība par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam būtu izbeidzama. Regulators pilnībā pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim un papildus vērš uzmanību uz to, ka Elektronisko sakaru likuma pieņemšanas procesā Regulatora piedāvātais ieteikums paredzēt vispārīgu ierobežojumu bez maksas iegūtu ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošanai, bet zināmu laikposmu ļaut nodot tālāk vēsturiski, pēc pieprasījuma izsniegtās lietošanas tiesības, proti, ieteikums paredzēt pārejas laikposmu, netika atbalstīts. Tomēr tas nenozīmējot, ka apstrīdētā norma būtu pretrunā ar Sakaru kodeksa prasībām. Turklāt likumdevējs jau sākotnēji normatīvo aktu izstrādē esot izšķīries par tādu nostāju, ka ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību nodošana un noma pieļaujama tikai tajos gadījumos, kad lietošanas tiesības ir iegūtas par maksu. Attiecībā uz iepriekš spēkā bijušo normu Regulators norāda, ka tā esot interpretējama kopsakarā ar Elektronisko sakaru likuma 47. panta piekto daļu, kas paredz, ka elektronisko sakaru komersants ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības var iegūt konkursa vai izsoles ceļā. Konkurss esot sacensība, kuras mērķis ir noskaidrot labākos un spējīgākos dalībniekus. Turklāt konkursa gadījumā elektronisko sakaru komersantam nevajagot veikt iemaksu valsts budžetā. Savukārt izsole esot publiska izpārdošana, kurā cenu nosaka pircēji. Izsoles gadījumā Regulators piešķirot ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tam elektronisko sakaru komersantam, kurš ir izteicis visaugstāko piedāvājumu. Tādējādi izsoles uzvarētājam salīdzinājumā ar konkursa uzvarētāju esot tāda priekšrocība, ka izsoles uzvarētājs var izsoles ceļā iegūtās ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības nodot tālāk, bet konkursa uzvarētājam nav tiesību konkursa ceļā iegūtās lietošanas tiesības nodot tālāk. Regulators nesaskatot būtiskas un saturiskas atšķirības starp iepriekš spēkā bijušo normu un apstrīdēto normu. Tāpat Regulators vērš uzmanību uz to, ka Eiropas Savienības Tiesa 2017. gada 26. jūlija spriedumā lietā C-560/15 aplūkojusi ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanas veidus un konkursa ceļā iegūtās radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības kā iegūtas "bez maksas" pretstatījusi izsolē iegūtām radiofrekvenču spektra lietošanas tiesībām kā iegūtām "par maksu". No sprieduma izrietot, ka termins "bez maksas" ir saistīts ar piešķiršanas procedūru. Minētajā spriedumā paustās atziņas apliecinot, ka iepriekš spēkā bijušais regulējums jāinterpretē tādējādi, ka termins "bez maksas" ir vērtējams kontekstā ar procedūru, kādā ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir iegūtas. Kā izrietot no 2000. gada 13. septembrī Satiksmes ministrijas izsniegtajā licencē Nr. 309 ietvertā nosacījuma, Pieteikuma iesniedzējai, proti, licences saņēmējai, bijis pienākums ievērot licences noteikumu - aizliegumu licenci, tai skaitā ar šo licenci piešķirtās radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības, nodot citām personām. Regulators 2002. gada 29. maijā, pieņemot lēmumu Nr. 35 "Par Latvijas Republikas Satiksmes ministrijas izsniegto datu pārraides un Internet pakalpojumu sniedzēju licenču un atļauju pārreģistrāciju", ar kuru iepriekš izdotā licence tika pārreģistrēta, neesot noteicis Pieteikuma iesniedzējai tādu nosacījumu, kas tai liegtu Spektra joslas lietošanas tiesības nodot vai iznomāt. Tomēr šādu aizliegumu esot paredzējis tobrīd spēkā bijušā likuma "Par telekomunikācijām" 45. pants. Attiecīgi Regulators arī turpmāk esot paredzējis Pieteikuma iesniedzējai ierobežojumu, kas tai liedzis lietošanas tiesību nodošanu vai iznomāšanu. Pieteikuma iesniedzēja nekad neesot bijusi tiesīga savas licencē norādītās tiesības vai tai ar Regulatora lēmumu piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības nodot tālāk vai iznomāt. Licencē noteiktais aizliegums licenci nodot citām personām vai aizliegums to nodot, pārdot, dāvināt, iznomāt vai jebkādā citā veidā atsavināt par labu citai fiziskajai vai juridiskajai personai esot attiecināms uz visām no licences izrietošajām tiesībām - gan kā aizliegums nodot tālāk licences saņēmēja tiesības izveidot un pārvaldīt bezvadu radiokomunikācijas tīklu, gan kā aizliegums sniegt dažādus telekomunikāciju papildpakalpojumus, gan arī kā aizliegums uz licences pamata nodot tālāk tās saņēmējam piešķirtās lietošanas tiesības. Tomēr Regulators vērš uzmanību uz to, ka atsevišķos laikposmos, kad Pieteikuma iesniedzējai bija piešķirtas Spektra joslas lietošanas tiesības, tā varējusi lūgt Regulatoru izskatīt jautājumu par lietošanas tiesību nodošanu un, iespējams, arī saņemt Regulatora atļauju. Tiesas sēdē Regulatora pārstāve Līga Lamba uzturēja Regulatora rakstveida viedoklī izklāstīto, papildus norādot, ka ikvienā gadījumā, kad elektronisko sakaru komersants vērsies pie Regulatora ar pieteikumu par ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanu, Regulators vērtējot: 1) vai Elektronisko sakaru likumā ir noteikts kāds ierobežojums konkrētās radiofrekvenču spektra joslas tālāknodošanai; 2) konkrēto radiofrekvenču spektra joslu tālāknodošanas ietekmi uz konkurenci; 3) citos Regulatora lēmumos noteiktos ierobežojumus, piemēram, pārbaudot to, vai šajos lēmumos nav ietverts aizliegums konkrētās radiofrekvenču spektra joslas nodot tālāk citam izsoles uzvarētājam vai izsoles uzvarētāja saistītajam komersantam. Tā kā ikviens no šiem gadījumiem esot ļoti atšķirīgs, tiekot ņemti vērā arī tā individuālie un specifiskie apstākļi. Par Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi esot uzskatāms 2021. gada 30. marts, kad Regulators pieņēmis lēmumu, ar kuru atteicis Pieteikuma iesniedzējai tai piešķirto Spektra joslas lietošanas tiesību tālāknodošanu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Centuria". Pieteikuma iesniedzēja, sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Bite Latvija" un sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Tele2" 2020. gada 31. augustā esot vērsušās pie Regulatora ar pieprasījumu ļaut tām realizēt radiofrekvenču spektra kopīgas izmantošanas projektu, bet šāds tiesību institūts konkrētajā brīdī Latvijas tiesību sistēmā vēl neesot bijis ieviests. Tādēļ, lai neatstātu iesniegto pieprasījumu bez izskatīšanas, Regulators to izskatījis, piemērojot ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas institūtu. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējai minēto lēmumu vajadzējis uztvert kā signālu, ka tā nevar iegūtās Spektra joslas lietošanas tiesības nodot tālāk citam elektronisko sakaru komersantam. 9. Pieaicinātās personas - Latvijas pārstāvja starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās - pārstāve Elīna Luīze Vītola tiesas sēdē norādīja, ka uz ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanu ir jāraugās nevis kā uz autonomām tiesībām, bet gan kā uz lietošanas tiesību izmantošanas veidu. Tas, ka sākotnēji likumdevējs jautājumu par ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanu nebija noregulējis, varot būt saistīts ar to, ka konkrētajā brīdī tehnoloģiju attīstība nebija tik plaši apzināta. Savukārt, attīstoties tehnoloģijām, likumdevējs esot sapratis, ka ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības sevī ietver arī tiesības uz lietošanas tiesību nodošanu tālāk, un tādējādi esot radusies nepieciešamība pēc ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas regulējuma. Līdz ar to gan Regulatora noteikts liegums vai atļauja ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības tālāknodot, gan normatīvajā aktā paredzētais liegums tālāknodot lietošanas tiesības, kas iegūtas bez maksas, esot uzskatāms par veidu, kādā valsts kontrolē jau iegūtu tiesību izmantošanu. Tas apstāklis, ka Pieteikuma iesniedzēja Spektra joslas lietošanas tiesības ieguvusi bez maksas brīdī, kad tās nebija iespējams iegūt izsoles vai konkursa rezultātā par maksu, neesot pietiekams pamats tam, lai secinātu, ka Pieteikuma iesniedzēja un tādi elektronisko sakaru komersanti, kuri ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ieguvuši konkursa vai izsoles rezultātā par maksu, neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Būtiski esot arī tas, ka likumdevējs laika gaitā nav radījis tādus apstākļus, ka Pieteikuma iesniedzēja šo vēsturiski radušos situāciju būtu varējusi mainīt. 10. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Lauris Rasnačs - tiesas sēdē norādīja: lai secinātu, vai ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošana ietilpst Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz īpašumu tvērumā, esot būtiski noskaidrot, vai šādas tiesības tieši vai netieši ir pieļāvusi Pieteikuma iesniedzējai piešķirtā licence vai uz tās pamata izdotie lēmumi. Ja šādas tālāknodošanas tiesības vēsturiski ir bijušas un vēlāk ar Regulatora lēmumu vai Elektronisko sakaru likumu tika ierobežotas, tad tas būtu uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Straujas 5G tehnoloģiju attīstības dēļ esot iespējamas tiesību uz īpašumu apjoma izmaiņas, jo līdz ar tehnoloģiju attīstību mainoties arī ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību izmantošanas mērķi. Ņemot vērā to, ka radiofrekvenču spektrs ir ierobežots resurss, normatīvajam regulējumam pēc būtības vajadzētu nodrošināt šā ierobežotā resursa efektīvu izmantošanu un konkurences veicināšanu. Tādējādi tam, vai ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir iegūtas par maksu vai bez maksas, nevajadzētu būt par izšķirošo kritēriju, no kura atkarīga šo tiesību tālāknodošanas iespējamība. 11. Pieaicinātā persona - Dr. iur. Jānis Kārkliņš - tiesas sēdē norādīja, ka no Sakaru kodeksa izriet dalībvalsts pienākums primāri nodrošināt to, ka elektronisko sakaru komersants var nodot citam elektronisko sakaru komersantam ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības. Valstij esot tiesības nepieciešamības gadījumā ierobežot šo tiesību izmantošanas veidu, taču lietošanas tiesību tālāknodošanas tiesības neesot tādas patstāvīgas tiesības, kas elektronisko sakaru komersantam būtu piešķiramas atsevišķā procedūrā. Līdz ar Spektra joslas lietošanas tiesību piešķiršanu Pieteikuma iesniedzējas īpašumā esot nodoti arī visi no minētajām tiesībām izrietošie mantiskie labumi, tai skaitā Spektra joslas lietošanas tiesību tālāknodošanas iespēja. Pat ja licencē vai lēmumos, ar kuriem Pieteikuma iesniedzējai paziņots par tai piešķirtajām radiofrekvenču spektra joslām (kanāliem), būtu paredzēts aizliegums tai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības tālāknodot citam elektronisko sakaru komersantam, tas nekādā veidā neietekmētu Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz īpašumu apjomu. Proti, tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpstot ne tikai tādas mantiski novērtējamas tiesības, kas reiz piešķirtas un vēlāk tiek atņemtas, bet arī visas tās mantiskās intereses, kuras likumdevējs jau sākotnēji liedzis personai apmierināt. Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz īpašumu tvērumā jau sākotnēji esot ietilpušas tiesības tai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības tālāknodot, un 5G tehnoloģiju attīstība varot būt tas apstāklis, kas licis Pieteikuma iesniedzējai apzināties Spektra joslas tālāknodošanas tiesības kā daļu no Spektra joslas lietošanas tiesībām. Tāpat esot svarīgi ņemt vērā vēsturisko ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību piešķiršanas kārtību. Proti, sākotnēji vienīgais ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību iegūšanas veids bijis lietošanas tiesību ieguve pēc pieprasījuma un bez maksas. Savukārt vēlāk valsts lietošanas tiesību piešķiršanas kārtību mainījusi, organizējot konkursus un izsoles, kurās šīs lietošanas tiesības elektronisko sakaru komersants varējis iegūt arī par maksu. Valstij esot bijis pienākums radīt tādu mehānismu, lai elektronisko sakaru komersanti, kuri ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ieguvuši vēsturiskajā to piešķiršanas kārtībā - bez maksas -, varētu nokļūt vienlīdzīgā stāvoklī ar tiem elektronisko sakaru komersantiem, kuri ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības ir ieguvuši laika posmā, kad tās jau bija iespējams iegūt arī par maksu. 12. Pieaicinātās personas - valsts akciju sabiedrības "Elektroniskie sakari" - pārstāvis Rinalds Ritmanis tiesas sēdē skaidroja, ka Latvijā strauja 5G tehnoloģiju attīstība sākusies ap 2022. gada jūliju un augustu. Tas esot secināms no pieprasītajām un izsniegtajām atļaujām, kas elektronisko sakaru komersantiem nepieciešamas, lai tie varētu sniegt 5G tehnoloģiju pakalpojumus. Spektra josla, ko Pieteikuma iesniedzēja izmanto savas komercdarbības veikšanai, esot plata josla, kurā iespējams nodrošināt vislabākos datu pārraides ātrumus. Pastāvot arī citas radiofrekvenču spektra joslas, kurās iespējams sniegt 5G pakalpojumus, tomēr tajās neesot iespējams pārraidīt datus tik ātri kā Pieteikuma iesniedzējai piešķirtajā Spektra joslā. Secinājumu daļa 13. Saeima uzskata, ka tiesvedība daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam ir izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, jo apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējai neradot Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību aizskārumu. Pieteikuma iesniedzēja neesot ievērojusi arī Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtajā daļā noteikto termiņu pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā. Turklāt tad, ja par Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi būtu uzskatāms 2021. gada 30. marts, kad Regulators pieņēma lēmumu, ar kuru atteica Pieteikuma iesniedzējai piešķirto Spektra joslas lietošanas tiesību tālāknodošanu sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Centuria", būtu secināms, ka Pieteikuma iesniedzēja nav izmantojusi visus tai pieejamos vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie ir jāvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015‑22‑01 12. punktu). 14. Saeima norāda, ka elektronisko sakaru komersanta tiesības lūgt Regulatora atļauju nodot tālāk tam piešķirtās ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesības nav uzskatāmas par Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu objektu, jo šādas tiesības personai neesot garantētas. Proti, Regulatora lēmums varot rezultēties arī kā ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošanas aizliegums. Pieteikuma iesniedzējai nekad neesot bijis tiešā veidā atļauts tālāknodot tai piešķirtās Spektra joslas lietošanas tiesības, tātad šīs tiesības neietilpstot Pieteikuma iesniedzējas tiesību uz īpašumu tvērumā. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ierobežota radiofrekvenču spektra lietošanas tiesību tālāknodošana ir neatņemama lietošanas tiesību sastāvdaļa, kuru valsts noteiktos gadījumos ir tiesīga ierobežot. 14.1. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, tādēļ Satversmes tiesa vērtēs, vai ar apstrīdēto normu ir ierobežotas tādas Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības, kuras ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto īpašuma tiesību tvērumā. 14.2. Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103 15.2. punktu). Tas ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem, kā arī gūt no tā ekonomisku labumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 20. februāra sprieduma l …