Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Minist

Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta 2005. gada 23. augusta noteikumu Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība" 2. un 13. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta 2005. gada 23. augusta noteikumu Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība" 2. un 13. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2016. gada 12. maijā lietā Nr. 2015-14-0103 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Kaspars Balodis, Gunārs Kusiņš, Uldis Ķinis, Sanita Osipova un Ineta Ziemele, pēc konstitucionālās sūdzības, kuru iesniedzis Lato Lapsa, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, kā arī 19.2 un 28.1 pantu, tiesas sēdēs ar lietas dalībnieku piedalīšanos 2016. gada 6. un 13. aprīlī izskatīja lietu "Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta 2005. gada 23. augusta noteikumu Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība" 2. un 13. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2004. gada 17. jūnijā pieņēma DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likumu (turpmāk - DNS likums), kas stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī. Tas grozīts divas reizes - 2006. gada 9. martā un 2010. gada 16. jūnijā. DNS likuma 1. panta 2. punkts noteic, ka bioloģiskas izcelsmes pēdas ir bioloģiskais materiāls, kas izņemts notikuma vietā, pazudušas personas dzīvesvietā, no cietušās, aizturētās, aizdomās turētās vai apsūdzētās personas vai tās apģērba, no līķa, kā arī no cita veida lietiskajiem pierādījumiem. DNS likuma 1. panta 6. punkts noteic, ka salīdzināmie paraugi ir bioloģiskais materiāls, kas ņemts no cietušām, aizturētām, aizdomās turētām, apsūdzētām vai notiesātām personām, no neatpazītiem līķiem, no pazudušu personu bioloģiski tuviem radiniekiem (bērniem, vecākiem), lai noskaidrotu bioloģiskas izcelsmes pēdu avotu, identificētu pazudušu personu vai neatpazītu līķi. DNS likuma 4. pants paredz, ka DNS nacionālajā datu bāzē apkopo un glabā informāciju par DNS profiliem un ziņas par personām, kuras turētas aizdomās, apsūdzētas vai notiesātas, par neatpazītiem līķiem, par Latvijas Republikā pazudušām personām un par bioloģiskas izcelsmes pēdām. DNS likuma 10. pants noteic, kāda informācija iekļaujama DNS nacionālajā datu bāzē par noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto, apsūdzēto vai notiesāto personu. DNS likuma 18. panta pirmā daļa noteic, ka DNS profilus un ziņas par aizdomās turētajām vai apsūdzētajām personām, ja kriminālprocess tiek izbeigts kopumā vai pret konkrēto personu uz reabilitējošu apstākļu pamata vai arī tiek atcelts lēmums, ar kuru attiecīgā persona atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto uz tāda paša pamata, kā arī tad, ja stājies spēkā personu attaisnojošs spriedums, DNS nacionālajā datu bāzē glabā 10 gadus no dienas, kad Kriminālistikas pārvalde saņēmusi lēmumu vai spriedumu, vai minēto informāciju dzēš no DNS nacionālās datu bāzes pēc tam, kad Kriminālistikas pārvalde saņēmusi attiecīgās personas rakstveida iesniegumu (turpmāk - apstrīdētās DNS likuma normas). DNS likuma 1. panta 2. un 6. punkts, 4. pants un 10. pants šādā redakcijā ir spēkā no 2006. gada 6. aprīļa, kad stājās spēkā 2006. gada 9. marta grozījumi DNS likumā. Aizdomās turētā persona visos norādītajos pantos bijusi minēta no sākotnējās DNS likuma redakcijas spēkā stāšanās. DNS likuma 18. panta pirmā daļa šādā redakcijā ir spēkā no 2010. gada 20. jūlija, kad stājās spēkā 2010. gada 16. jūnija grozījumi DNS likumā, ar kuriem DNS profilu un ziņu par aizdomās turētajām un apsūdzētajām personām uzglabāšanas termiņš tika saīsināts no septiņdesmit pieciem gadiem līdz desmit gadiem. Saskaņā ar DNS likumu ir izdoti Ministru kabineta 2005. gada 23. augusta noteikumi Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 620). Noteikumu Nr. 620 2. punkts noteic: "Bioloģisko materiālu izņem no pazudušu personu tuviem radiniekiem, aizdomās turētām, apsūdzētām, tiesājamām vai notiesātām personām par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu un no cietušām personām, kā arī no neatpazītiem līķiem un no vardarbīgā nāvē mirušu personu līķiem." Savukārt Noteikumu Nr. 620 13. punkts paredz: "Bioloģiskās izcelsmes pēdas noziedzīga nodarījuma vietā, no cietušās vai aizdomās turētās personas vai tās apģērba, no līķa, kā arī no citiem lietiskajiem pierādījumiem izņem Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā" (turpmāk - apstrīdētās Noteikumu Nr. 620 normas). Apstrīdētās Noteikumu Nr. 620 normas šādā redakcijā ir spēkā no to pieņemšanas brīža. 2. Pieteikuma iesniedzējs - Lato Lapsa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - ir fiziskā persona, kas ar kriminālprocesu virzošās amatpersonas 2014. gada 17. aprīļa lēmumu bijusi atzīta par aizdomās turēto personu kriminālprocesā. Kriminālprocesu virzošā amatpersona esot sagatavojusi aktu par bioloģiskā materiāla izņemšanu no Pieteikuma iesniedzēja viņa DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. Pieteikuma iesniedzējs atteicies izsniegt bioloģisko materiālu, jo viņam neesot uzrādīts lēmums ar bioloģiskā materiāla izņemšanas pamatojumu. Atteikšanās fiksēta minētajā aktā. Par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK) 175.2 panta. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa 2014. gada 24. septembrī taisījusi spriedumu, izbeidzot administratīvā pārkāpuma lietvedību un izsakot Pieteikuma iesniedzējam mutvārdu aizrādījumu. Pieteikuma iesniedzējs iesniedzis apelācijas sūdzību, uzskatot, ka apstrīdētās normas nenosaka personai pienākumu izsniegt bioloģisko materiālu. Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģija noraidījusi Pieteikuma iesniedzēja apelācijas sūdzību un atstājusi spēkā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas spriedumu. Spriedums stājies spēkā 2015. gada 9. janvārī. 2015. gada 24. aprīlī Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors pieņēmis lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu, pamatojoties uz to, ka Pieteikuma iesniedzēja izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva (sk. lietas materiālu 1. sēj. 30. lpp.). Pieteikuma iesniedzējs vērsies Satversmes tiesā. Viņš uzskata, ka ar apstrīdētajām DNS likuma normām un apstrīdētajām Noteikumu Nr. 620 normām (turpmāk kopā arī - apstrīdētās normas) esot aizskartas viņa pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kuras nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 96. pantā. Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz Satversmes tiesas paustām atziņām, norāda, ka šīs tiesības aizsargājot indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, kā arī personas datus un nepieļaujot nepamatotu valsts iejaukšanos indivīda privātajā dzīvē. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka, sagatavojot DNS likuma projektu, neesot analizēta ne tā atbilstība starptautiskajām cilvēktiesību normām, ne iespējamie personu pamattiesību aizskārumi, kādi varētu rasties pēc šā normatīvā akta pieņemšanas. Neesot vērtēts arī tas, vai kādas no likumprojektā iekļauto personu grupu tiesībām netiek nepamatoti aizskartas vai nesamērīgi ierobežotas salīdzinājumā ar sabiedrības kopējām interesēm. Normatīvajiem aktiem vajagot būt skaidriem, lai to piemērošana neradītu "dažādas negatīvas sekas personām, un lai normatīvo aktu piemērotājiem ir skaidra sava rīcība". Nedz apstrīdētās normas, nedz to interpretācija saistībā ar Kriminālprocesa likumu neradot skaidrību par to, kas notiekot gadījumā, kad persona atsakās sniegt bioloģisko materiālu. Līdz ar to "sekas varot būt neprognozējamas - atkarīgas no atsevišķa likuma piemērotāja interpretācijas". Neesot ņemts vērā arī tas, ka par aizdomās turēto personu citastarp varot tikt pieņemts lēmums, ka tās rīcībā nav noziedzīga nodarījuma sastāva. Pieteikuma iesniedzējam neesot skaidrs, kā "nevainīgas personas datu uzglabāšana un salīdzināšana varētu palīdzēt ātrāk atklāt noziedzīgus nodarījumus". Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka DNS likuma projekta izstrādes stadijā attiecīgais regulējums neesot apspriests nedz ar ekspertiem un nevalstiskajām organizācijām, nedz ar starptautiskajiem konsultantiem un arī nekādu sabiedrības informēšanas pasākumu neesot bijis. Tādējādi esot šaubas par likuma kvalitāti un pamattiesību ierobežojuma tiesiskumu. Pieteikuma iesniedzējs apšauba likumdevēja izraudzīto līdzekļu piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai un pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība, palielinot atklāto noziegumu skaitu, taču apšauba, ka šā mērķa sasniegšanas labad bija jāparedz bioloģiskā materiāla izņemšana no aizdomās turētām personām. Pamatota esot bioloģiskā materiāla izņemšana no notiesātām personām. Sabiedrības interesēs esot noziedzīgu nodarījumu operatīva atklāšana, un gadījumos, kad persona ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīta par vainīgu, tās DNS profils varot palīdzēt atklāt iepriekš izdarītus noziedzīgus nodarījumus vai nākotnē iespējamus noziedzīgus nodarījumus. Tomēr apstrīdētās normas paredzot bioloģiskā materiāla izņemšanu arī no visām aizdomās turētajām personām "bez jebkāda dziļāka pamatojuma vai kritērijiem". Apstrīdētās normas nostādot Pieteikuma iesniedzēju vienādā situācijā ar personu, "ko pieķer nozieguma vietā". Pieteikuma iesniedzēja situācijā esot pieņemts lēmums, ka viņa rīcībā nav noziedzīga nodarījuma pazīmju, un kriminālprocess izbeigts. Ja Pieteikuma iesniedzējs būtu atļāvis izņemt bioloģisko materiālu, tad, pēc viņa ieskata, rastos situācija, ka noziedzīgu nodarījumu atklāšanai nepieciešamajā salīdzināšanā tiek izmantoti nevainīgas personas dati. Savukārt atteikšanās izsniegt bioloģisko materiālu esot radījusi negatīvas sekas - uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība, un rezultātā tiesa viņam izteikusi mutvārdu aizrādījumu. Ja apstrīdētās normas neparedzētu bioloģiskā materiāla izņemšanu no visām aizdomās turētām personām un to personas datu glabāšanu DNS nacionālajā datu bāzē, tad Pieteikuma iesniedzējam šīs negatīvās sekas nebūtu radušās. Šādā situācijā jebkāda soda piemērošana personai, kas nav ar tiesas spriedumu atzīta par vainīgu, esot nesamērīgs šīs personas pamattiesību ierobežojums. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Bioloģiskā materiāla izņemšanai no aizdomās turētām personām vismaz vajadzētu būt ierobežotai ar zināmiem nosacījumiem, kuriem jābūt izpildītiem vai kuru esamībai jātiek pārbaudītai pirms bioloģiskā materiāla izņemšanas. Šādi nosacījumi varētu būt izmeklēšanas iestādes vadītāja rīkojums, kriminālprocesu virzošās amatpersonas motivēts lēmums, uzraugošās institūcijas lēmums vai izmeklēšanas tiesneša lēmums. Tāpat bioloģiskā materiāla izņemšanas nosacījums varētu būt aizdomas par noteikta veida noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai potenciāli piemērojamā soda smagums. Apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam, jo nenodrošinot saprātīgu līdzsvaru starp indivīda un sabiedrības interesēm. Privātās dzīves aizskārums, kuru rada bioloģiskā materiāla izņemšana no visām aizdomās turētām personām DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē, esot nesamērīgs. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis Valērijs Ickevičs nepiekrita Saeimas un Ministru kabineta viedoklim, ka apstrīdētās normas Pieteikuma iesniedzējam neesot piemērotas. Viņš uzsvēra, ka tās ir radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu, jo viņa rīcībā esot atzīts administratīvā pārkāpuma sastāvs. Administratīvā pārkāpuma lietvedība personai radīto seku ziņā esot pielīdzināma kriminālprocesam. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) judikatūru, V. Ickevičs uzsvēra, ka tikai pats aizdomās turētais varot pilnībā novērtēt to, cik smagi šāda lietvedība ietekmē viņa psiholoģisko un emocionālo stāvokli. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to spēkā stāšanās brīža. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam un tiesvedība lietā būtu izbeidzama. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neattiecoties uz Pieteikuma iesniedzēju. Neviena no apstrīdētajām normām nenosakot bioloģiskā materiāla izņemšanas pamatu. Ekspertīzes noteikšanu un citu izmeklēšanas darbību veikšanu kriminālprocesā, kā arī šādu darbību veikšanai nepieciešamā bioloģiskā materiāla izņemšanu regulējot Kriminālprocesa likums, nevis apstrīdētās normas. Pieteikuma iesniedzējs neesot apstrīdējis Kriminālprocesa normas, kas noteic pamatu salīdzināmo paraugu ņemšanai no aizdomās turētajām personām. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības apstrīdot bioloģiskā materiāla izņemšanas pamatu, proti, normatīvo regulējumu, kas pieļauj aizdomās turēto personu DNS profilu noteikšanu un glabāšanu DNS nacionālajā datu bāzē. Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas aizskar šīm personām Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, tomēr uzskata, ka aizskārums ir samērīgs. Saeimas pārstāve Ilze Tralmaka tiesas sēdē pauda viedokli, ka bioloģiskā materiāla izņemšana no aizdomās turētām personām kriminālprocesā nenotiekot "automātiski", pamatojoties vienīgi uz šo personu kriminālprocesuālo statusu. Procesa virzītāja pienākums esot katrā konkrētajā gadījumā veikt atsevišķu izvērtējumu un tikai tad, ja tas nepieciešams, pieprasīt DNS ekspertīzi. Tādējādi DNS nacionālajā datu bāzē tiekot apkopoti un glabāti DNS profili, kas iegūti, pamatojoties uz kriminālprocesu virzošo amatpersonu lēmumiem. Pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ļautu jautājumu par viņa pamattiesību aizskārumu risināt pēc būtības. Proti, viņš neesot izmantojis Kriminālprocesa likumā paredzētās tiesības apstrīdēt izmeklētāja lēmuma par DNS ekspertīzes veikšanai nepieciešamā bioloģiskā materiāla izņemšanu pamatotību, iesniedzot sūdzību uzraugošajam prokuroram. DNS noteikšanas procedūrā esot nošķirami trīs posmi - bioloģiskā materiāla izņemšana, tā ģenētiskā izpēte un DNS profila glabāšana DNS nacionālajā datu bāzē. Par katru no šiem posmiem persona, kura uzskata, ka tās tiesības konkrētajā posmā ir aizskartas, varot iesniegt sūdzību uzraugošajam prokuroram un amatā augstākam prokuroram. Pieteikuma iesniedzējs nevienā procedūras posmā neesot sūdzējies par savu tiesību aizskārumu. Neesot arī konstatējams, ka ar apstrīdētajām normām būtu radīta tāda tiesiskā situācija, ko varētu atzīt par "sevišķi būtisku un kas prasītu steidzamu risinājumu". Administratīvā pārkāpuma lietvedība pret Pieteikuma iesniedzēju esot izbeigta un tādējādi neesot radījusi viņam negatīvas sekas. Tiesas aizrādījums neesot uzskatāms par administratīvo sodu un neradot Pieteikuma iesniedzējam tik smagas negatīvas sekas, kas varētu pamatot tiesvedības uzsākšanu Satversmes tiesā. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas esot pietiekami skaidri formulētas, lai persona, vajadzības gadījumā saņemot atbilstošu padomu, varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. DNS likuma adresāti pamatā esot personas, kas "nodrošina kriminālprocesu un ir saistītas ar DNS nacionālās datu bāzes uzturēšanu". Kriminālprocesa virzītājiem vai izmeklēšanas grupas dalībniekiem kriminālprocesā, kuri ir ieguvuši atbilstošu izglītību un likuma normas piemēro savā ikdienas darbā, nevajadzētu apstrīdētās normas iztulkot tādējādi, ka tās pieļautu "automātisku bioloģiskā materiāla izņemšanu no visām aizdomās turētajām personām". Pēc Saeimas ieskata, izskatāmajā lietā radusies apstrīdēto normu "interpretācijas problēma", kas neesot sistēmiska un esot risināma, "skaidrojot normas interpretāciju tās piemērotājam". Ierobežojuma leģitīmais mērķis atbilstot Satversmes 116. pantā noteiktajam - sabiedrības drošības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. DNS nacionālajā datu bāzē iekļautie DNS profili tiekot izmantoti noziedzīgu nodarījumu atklāšanai un novēršanai. Noteiktais ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. DNS nacionālajā datu bāzē uzglabāto datu lietderība noziedzīgu nodarījumu atklāšanā esot nozīmīga. Aizdomās turēto personu DNS profilu glabāšanai alternatīvi un saudzējošāki līdzekļi nepastāvot. Apsverams varētu būt vienīgi jautājums par šādu personu DNS profilu glabāšanas termiņu, bet tā noteikšana esot likumdevēja kompetencē. Pašreiz spēkā esošais 10 gadu termiņš DNS profilu glabāšanai esot noteikts, ņemot vērā kriminālatbildības noilguma termiņu, iespējas nākotnē ātrāk un efektīvāk pierādīt personas vainu vai nevainīgumu un nepieciešamību atvieglot tiesībaizsardzības iestāžu darbu noziedzīgu nodarījumu atklāšanā. Noteiktais termiņš, pēc Saeimas ieskata, esot pamatots. DNS likums paredzot valsts pienākumu, saņemot personas rakstveida iesniegumu, dzēst DNS nacionālajā datu bāzē glabātos datus. Tādējādi varot uzskatīt, ka personas, kuras pēc kriminālprocesa izbeigšanas, attaisnošanas vai aizdomās turētā statusa atcelšanas šo iespēju neizmanto, savus datus DNS nacionālajā datu bāzē glabā brīvprātīgi. Saeima uzsver, ka noziedzības apkarošana sabiedrības interesēs ir ne tikai valsts tiesības, bet arī valsts pozitīvais pienākums. Līdz ar to labums, ko iegūst sabiedrība, esot lielāks par indivīdam nodarīto kaitējumu. Indivīda tiesību ierobežojums esot salīdzinoši neliels. Valsts esot paredzējusi garantijas drošībai pret datu ļaunprātīgu izmantošanu, un personai esot dota iespēja ātri un vienkārši panākt savu datu dzēšanu no DNS nacionālās datu bāzes. Līdz ar to likumdevējs esot nodrošinājis saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda tiesībām uz privāto dzīvi, tādēļ apstrīdētās normas esot samērīgas. No aizdomās turēto personu bioloģiskā materiāla iegūtais un DNS nacionālajā datu bāzē iekļautais DNS profils esot saistāms ar konkrētu identificētu fizisko personu un tādējādi uzskatāms par personas datiem Fizisko personu datu aizsardzības likuma (turpmāk - Datu aizsardzības likums) izpratnē. Saeima uzskata, ka DNS nacionālajā datu bāzē netiekot uzglabāti sensitīvi personas dati, proti, ziņas par personas rasi vai veselības stāvokli, tai skaitā ziņas par iedzimtām slimībām vai ģenētiskām īpatnībām. Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums neskarot nedz indivīda iespējas efektīvi baudīt savas pamattiesības, nedz arī citus indivīda eksistencei vai identitātei nozīmīgus aspektus. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam. Ministru kabinets uzskata, ka pieteikumā neesot pamatota aizskāruma pastāvēšana. Apstrīdētās normas nenosakot pienākumu "izņemt un izsniegt bioloģiskā materiāla paraugu" un tādējādi neradot Pieteikuma iesniedzējam tiešu aizskārumu. Nolēmums par administratīvā soda nepiemērošanu Pieteikuma iesniedzējam esot saistīts nevis ar DNS likumu vai Noteikumiem Nr. 620, bet gan ar Kriminālprocesa likumā paredzētu pienākumu nepildīšanu. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja bioloģiskais materiāls neesot izņemts un līdz ar to viņa pamattiesības neesot aizskartas. Pieteikuma iesniedzējs neesot izsmēlis vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Tiesas sprieduma pārsūdzēšana neesot atzīstama par to vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu, kuri konkrētās lietas apstākļos ir uzskatāmi par efektīviem. Pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis Kriminālprocesa likumā paredzētos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, neesot vērsies pie uzraugošā prokurora un amatā augstāka prokurora ar sūdzību par procesa virzītāja "izšķiršanos izņemt bioloģiskā materiāla paraugu salīdzinošajai izpētei". Šie tiesību aizsardzības līdzekļi, pēc Ministru kabineta ieskata, Pieteikuma iesniedzējam bija pieejami un būtu spējuši nodrošināt viņa tiesību efektīvu aizsardzību. Informācijas par aizdomās turēto personu DNS profiliem un citu ziņu glabāšanas DNS nacionālajā datu bāzē leģitīmais mērķis esot noziedzīgu nodarījumu atklāšana un pierādīšana jeb sabiedrības drošības, kā arī valsts drošības aizsardzība. Pieteikuma iesniedzēja norāde uz DNS likuma un Noteikumu Nr. 620 normu neskaidrību neesot pamatota. Apstrīdētās normas skaidri, izprotami un paredzami reglamentējot kriminālprocesā aizdomās turēto personu bioloģiskā materiāla izņemšanas, DNS profilu noteikšanas un glabāšanas noteikumus. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvis Vilnis Vītoliņš pievienojās Saeimas pārstāves paustajam viedoklim, ka DNS likums interpretējams tādējādi, ka DNS nacionālajā datu bāzē apkopojami tikai kriminālprocesuālo izmeklēšanas darbību rezultātā noteiktie aizdomās turēto personu DNS profili. Bioloģiskā materiāla izņemšanas tiesības un izsniegšanas pienākumu regulējot Kriminālprocesa likums. Par bioloģiskā materiāla izņemšanu tiekot lemts, balstoties uz ziņām par faktiem, kas liecina par personas saistību ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Tikai tādos gadījumos, kad procesa virzītājs esot izšķīries par bioloģiskā materiāla izņemšanu, ziņas par personas DNS profilu varot tikt iekļautas DNS nacionālajā datu bāzē. Procesa virzītājam esot iespēja arī atteikties no bioloģiskā materiāla iegūšanas. Tādējādi katras krimināllietas ietvaros tiekot nodrošināts individualizēts bioloģiskā materiāla parauga izņemšanas nepieciešamības izvērtējums. Procesa virzītāja rīcības pamatotību uzraugot objektīva un neatkarīga amatpersona - prokurors, kuram esot tiesības reaģēt uz pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu pārkāpumiem un pieņemt saistošus lēmumus. Turklāt personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas, esot iespēja iesniegt sūdzību par procesa virzītāja rīcību. Informācijas par aizdomās turēto personu DNS profiliem glabāšana palīdzot sasniegt leģitīmo mērķi un tādēļ esot piemērota tā sasniegšanai. Noziedzīgu nodarījumu atklāšana esot atkarīga no izmeklēšanas iestāžu rīcībā esošās informācijas apjoma. Aizdomās turēto izslēgšana no to personu vidus, kuru DNS profilus var noteikt un glabāt DNS nacionālajā datu bāzē, samazinātu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, atklāšanas un pierādīšanas efektivitāti. Neesot iespēju leģitīmo mērķi tikpat efektīvi sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Katrs uz noziedzīgu nodarījumu atklāšanu un pierādīšanu vērsts līdzeklis esot unikāls, un šie līdzekļi nevarot tikt savstarpēji salīdzināti vai "vērtēti kā mazāk ierobežojoši". Attiecīgo noziedzības apkarošanas līdzekļu klāstam esot jānodrošina iespējami efektīvākā veidā novērst, atklāt un pierādīt izdarītus un nākotnē iespējamus noziedzīgus nodarījumus. DNS profils un citas DNS likuma 10. pantā minētās ziņas kopumā esot atzīstamas par fiziskās personas datiem, ciktāl pēc šīm ziņām iespējams identificēt konkrētu fizisko personu. DNS nacionālajā datu bāzē glabāto datu aizsardzība tiekot nodrošināta atbilstoši Valsts informācijas sistēmu likuma un Fizisko personu datu aizsardzības likuma (turpmāk - Datu aizsardzības likums) prasībām. Patvaļīga vai automatizēta ziņu saņemšana no DNS nacionālās datu bāzes vai ļaunprātīga datu izmantošana neesot iespējama. Turklāt DNS profila subjekts tiekot anonimizēts ar sistēmas izveidota šifrējuma palīdzību, tādējādi iespēja identificēt attiecīgo personu pēc DNS profila esot izslēgta. Datu subjektam esot nodrošinātas izvēles tiesības - ļaut glabāt DNS nacionālajā datu bāzē ziņas par viņa DNS profilu 10 gadus vai arī lūgt DNS profilu dzēst nekavējoties. Tādējādi datu subjekts netiekot nostādīts sliktākā situācijā kā personas, kuras nav atzītas par aizdomās turētām. Līdzīgs regulējums par bioloģiskā materiāla izņemšanu no aizdomās turētām personām un DNS datu glabāšanu esot spēkā arī Beļģijā, Francijā, Lietuvā, Norvēģijā un Spānijā. Zaudējums, kas tiekot nodarīts indivīda tiesībām, esot mazāks nekā sabiedrības ieguvums, un tādējādi apstrīdētās normas esot samērīgas. Ministru kabineta pārstāvis tiesas sēdē uzturēja viedokli, ka lieta ir izbeidzama, jo neesot konstatējams pamattiesību aizskārums un Pieteikuma iesniedzējs konkrētajā situācijā neesot izmantojis visus efektīvos un reālos tiesību aizsardzības līdzekļus. 5. Pieaicinātā persona - Datu valsts inspekcija - norāda, ka informācija par personas DNS profilu uzskatāma par fiziskās personas datiem Datu aizsardzības likuma izpratnē. DNS profils esot uzskatāms par fiziskās personas datiem arī tādā gadījumā, ja tas noteikšanas laikā vēl nav attiecināts uz identificētu personu, bet tā noteikšanas mērķis ir fiziskās personas identifikācija. Saskaņā ar Datu aizsardzības likumu personas dati esot jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Personas identifikāciju parasti nodrošinot atsevišķi dati, kuri tiekot saukti par "identifikatoriem" un kuri esot cieši saistīti ar konkrēto personu. Šādi dati esot, piemēram, personas ārējā izskata pazīmes vai arī citāds personas raksturojums - profesija, amats, personas kods -, vai arī informācija par konkrētas personas fizisko stāvokli, piemēram, DNS profils, asinsanalīžu rezultāti, rentgenogrammas. Lai datus varētu uzskatīt par tādiem, kas attiecas uz personu, esot nepieciešams konstatēt informācijas satura, nolūka un rezultāta kritēriju klātbūtni. Satura kritērijs izpildoties, ja informācija attiecas uz personu (ir par šo personu). Nolūks pastāvot tad, ja, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus, datus iespējams izmantot ar mērķi novērtēt personu, īpaši izturēties pret personu vai to ietekmēt. Rezultāta kritērijs esot konstatējams tad, kad, izmantojot attiecīgo informāciju, ir iespējams ietekmēt personas tiesības un intereses, proti, ja šīs informācijas apstrādes rezultātā citas personas sāk citādi izturēties pret konkrēto personu. 6. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam. Ģenerālprokuratūra atzīst, ka ar "DNS analīžu veikšanu personām" un DNS profilu glabāšanu DNS nacionālajā datu bāzē tiek ierobežotas personas tiesības uz privāto dzīvi, tomēr uzskata, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajām normām esot daudz nozīmīgāks nekā aizdomās turētās personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums. Atsevišķu kategoriju noziegumu, piemēram, dzimumnoziegumu un pedofilijas, gadījumos bioloģiskā materiāla izņemšana no aizdomās turētām personām praksē vairākkārt esot palīdzējusi atklāt šādus noziedzīgus nodarījumus, kurus ar citām metodēm atklāt nebūtu iespējams. Kriminālprocesā par aizdomās turēto netiekot atzīta anonīma persona. Procesa virzītāja pienākums esot konkrētu cilvēku, kas, iespējams, izdarījis noziedzīgu nodarījumu, identificēt pēc tādiem valsts rīcībā jau esošiem personas datiem kā vārds, uzvārds un personas kods. Turklāt personu vajagot identificēt arī tajos gadījumos, kad kriminālprocess pret to tiek izbeigts reabilitējošu iemeslu dēļ. No šā brīža valstij rodoties pienākums saskaņā ar likumu tieši šai personai atlīdzināt nodarītos zaudējumus. Tādējādi aizdomās turētas personas tiesības, izveidojot tās DNS profilu, pēc būtības netiekot aizskartas vairāk, kā tās tiek aizskartas ar valsts rīcībā jau esošo attiecīgās personas datu apstrādi. Ģenerālprokuratūra atzīst, ka personas DNS profils ir personas dati Datu aizsardzības likuma izpratnē. Kaut arī DNS nacionālajā datu bāzē glabātais DNS profils, pēc Ģenerālprokuratūras ieskata, nesaturot sensitīvus personas datus, tas tiekot droši aizsargāts un trešajām personām neesot iespēju prettiesiski tam piekļūt. Tiesas sēdē Ģenerālprokuratūras pārstāvis Agnis Pormalis norādīja, ka likuma "Par policiju" 12. panta 14. punkts piešķirot policijas darbiniekam tiesības iegūt personu identifikācijai nepieciešamos datus. Savukārt tā paša panta 14.2 punkts piešķirot tiesības DNS nacionālās datu bāzes izveidošanu un izmantošanu regulējošos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā iegūt bioloģiskos materiālus. Apstrīdētās normas kontekstā ar pārējām DNS likuma un Noteikumu Nr. 620 normām paredzot bioloģiskā materiāla izņemšanu no visām aizdomās turētajām personām, pamatojoties tikai uz to kriminālprocesuālo statusu. DNS likuma mērķis saskaņā ar šā likuma 2. pantu esot izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama noziedzīgu nodarījumu atklāšanai. Savukārt DNS likuma 13. panta otrā daļa pēc būtības paredzot šā paša panta pirmajā daļā norādītajām atbildīgajām institūcijām pienākumu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nodrošināt likuma izpildi. 7. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - atbalsta Ministru kabineta atbildes rakstā Satversmes tiesai pausto viedokli. Tieslietu ministrija atzīst, ka DNS būtība ir saistīta ar nepieciešamību identificēt konkrētu fizisko personu. DNS profils esot uzskatāms par personas datiem, ciktāl tas attiecas uz dzīvām personām. DNS profils esot uzskatāms par īpaši aizsargājamiem personas datiem. Ņemot vērā ģenētiskās informācijas sarežģīto dabu un īpašo jutīgumu, pastāvot liels risks, ka šī informācija varētu tikt izmantota dažādiem sākotnēji neparedzētiem mērķiem. Tieslietu ministrija uzsver, ka ģenētisko datu apstrāde esot atļauta tikai tad, kad tā ir absolūti nepieciešama un ir paredzētas atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām, tikai tad, kad tā ir atļauta ar Eiropas Savienības tiesību aktiem vai dalībvalsts tiesību aktiem vai kad ir aizsargājamas datu subjekta vai citas personas vitālas intereses, vai kad tiek apstrādāti dati, kurus datu subjekts jau acīmredzami ir publiskojis. Tieslietu ministrijas pārstāve Elīna Feldmane tiesas sēdē uzsvēra, ka ministrijas viedoklis ir līdzīgs tam, kādu pauž Ministru kabineta pārstāvis. Pamats aizdomās turētas personas bioloģiskā materiāla izņemšanai un procesa virzītāja tiesībām lemt par tā izņemšanu esot Kriminālprocesa likums. Personām, kurām piešķirts noteikts kriminālprocesuālais statuss, esot kriminālprocesuāls pienākums pildīt likumīgās amatpersonu prasības. Arī jautājums par savu tiesību un interešu efektīvu aizsardzību personai esot jārisina Kriminālprocesa likuma ietvaros, nevis administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros. 8. Pieaicinātā persona - Valsts policija - uzskata, ka apstrīdēto normu radītais Satversmes 96. pantā ietverto indivīda tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes 116. pantam. Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu un nodrošinot gan skaidru, izprotamu un paredzamu likuma prasību ievērošanu, gan arī atbilstošus līdzekļus aizsardzībai pret datu patvaļīgu un ļaunprātīgu izmantošanu. Informācija par DNS profiliem un ziņas par personām, kurām noteikts aizdomās turētā statuss, tiekot apkopotas un glabātas DNS nacionālajā datu bāzē DNS likumā un uz tā pamata izdotajos Noteikumos Nr. 620 paredzētajā kārtībā, apjomā un termiņos. DNS nacionālā datu bāze esot izmantojama noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un neatpazītu līķu (līķa materiālu) identificēšanā, kā arī DNS ģenētiskās izpētes rezultātu apmaiņai ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām. DNS nacionālās datu bāzes sistēmas pārzinis un informācijas resursu turētājs esot Valsts policijas Kriminālistikas pārvalde. Kārtību, kādā tiek izņemts bioloģiskais materiāls un sniegtas ziņas Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldei to iekļaušanai DNS nacionālajā datu bāzē, nosakot Noteikumu Nr. 620 2. punkts, un tas paredzot, ka bioloģisko materiālu izņem arī no aizdomās turētām personām. Savukārt Noteikumu Nr. 620 13. punkts nosakot gadījumus, kad Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā noziedzīga nodarījuma vietā izņem bioloģiskās izcelsmes pēdas. Valsts policijas pārstāvis Dainis Vēbers tiesas sēdē uzsvēra, ka ne visos gadījumos, kad persona tiek atzīta par aizdomās turēto kriminālprocesā, no tās tiekot izņemts bioloģiskais materiāls salīdzinošajai izpētei, lai noskaidrotu bioloģiskas izcelsmes pēdu avotu. Šādu nepieciešamību kriminālprocesā katrā atsevišķā gadījumā izvērtējot kriminālprocesa virzītājs. Ja kriminālprocesa virzītājs pieņēmis lēmumu izņemt aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla paraugu konkrētu izmeklējamās lietas apstākļu noskaidrošanai, tad personai esot Kriminālprocesa likumā nostiprināts pienākums izsniegt pieprasīto paraugu vai ļaut to iegūt. D. Vēbers tiesas sēdē uzsvēra, ka, pamatojoties uz DNS likumu un Noteikumiem Nr. 620, bioloģiskais materiāls tiekot izņemts arī ārpus Kriminālprocesa likuma regulējuma, pamatojoties tikai uz aizdomās turētā statusu. 2015. gadā esot izņemti vairāk nekā seši tūkstoši paraugu, savukārt noteikto ekspertīžu skaits esot aptuveni trīs tūkstoši, tostarp daļa ekspertīžu bijušas vērstas uz bioloģiskas izcelsmes pēdu identificēšanu. Resursu taupīšanas nolūkos tajos gadījumos, kad personas DNS profils jau ir iekļauts DNS nacionālajā datu bāzē (piemēram, ja persona ir atkārtoti atzīta par aizdomās turēto), lietderības apsvērumu dēļ paraugs atkārtoti netiekot iegūts. DNS nacionālā datu bāze būtiski sekmējot noziedzīgu nodarījumu atklāšanu. Kopš 2006. gada DNS nacionālajai datu bāzei iesūtīti aptuveni 68 tūkstoši "DNS paraugu", tostarp 80% ņemti no aizdomās turētām personām, 10% - no notiesātajām personām un vēl 10% esot citu kategoriju paraugi. 2014. gadā Kriminālistikas pārvaldē esot veiktas 3952 DNS ekspertīzes, kurās pētīti aptuveni 10 tūkstoši lietisko pierādījumu no notikumu vietām. 2014. gadā DNS nacionālajā datu bāzē esot konstatētas 434 DNS sakritības, par kurām paziņots kriminālprocesu virzītājiem. No DNS nacionālās datu bāzes darbības sākuma esot konstatētas 2462 DNS sakritības un sniegtas norādes uz konkrētām personām. Aptuveni 70% no visām DNS sakritībām esot saistītas ar personām, kuras DNS nacionālajā datu bāzē reģistrētas kā aizdomās turētie. Pastāvošais tiesību aizsardzības mehānisms esot pietiekams. Par kriminālprocesu virzošās amatpersonas rīcību vai nolēmumu, citastarp arī par bioloģiskā materiāla parauga izņemšanu salīdzinošajai izpētei, persona, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas, esot tiesīga iesniegt sūdzību. Savukārt personai, kuras dati ir iekļauti DNS nacionālajā datu bāzē, esot tiesības lūgt, lai tie nekavējoties tiek dzēsti, ja vien attiecīgā persona nav atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā vai ja kriminālprocess pret attiecīgo personu ir izbeigts noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. DNS profils, kas tiek noteikts un glabāts DNS nacionālajā datu bāzē, esot atzīstams par personas datiem Datu aizsardzības likuma izpratnē. DNS nacionālajā datu bāzē glabātie DNS profili esot ierobežotas pieejamības informācija. Pēc Valsts policijas ieskata, līdzšinējā kārtība un normatīvais regulējums esot piemērots, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Noziedzīgu nodarījumu novēršana, atklāšana un pierādīšana esot katras demokrātiskas valsts pamatuzdevums. Labums, ko sabiedrība gūstot no tā, ka atsevišķu personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiek ierobežotas, izņemot bioloģisko materiālu un DNS nacionālajā datu bāzē glabājot informāciju par aizdomās turēto personu DNS profiliem, esot lielāks nekā personas tiesību ierobežojums. 9. Pieaicinātā persona - Valsts policijas Kriminālistikas pārvaldes DNS ekspertīžu nodaļas priekšniece Olga Bergere - tiesas sēdē izklāstīja DNS profila noteikšanas praktiskos aspektus. DNS molekulā esot iekodēta informācija gan par cilvēka veselību, gan par citām viņa ģenētiskajām īpašībām. DNS nacionālās datu bāzes mērķis esot ļoti konkrēts, un policijas ekspertu rīcībā esot aparatūra un reaktīvi, kas tiekot izmantoti tieši šā mērķa sasniegšanai. Ekspertīzes nepieciešamību izvērtējot procesa virzītājs. Ekspertīzes ietvaros kopā ar izpētes objektiem un lietiskajiem pierādījumiem procesa virzītājs iesniedzot arī aktus un paraugus salīdzinošai pētīšanai. Šie paraugi tiekot pētīti ekspertīzes ietvaros un pēc tam arī ietverti DNS nacionālajā datu bāzē. Savukārt gadījumos, kad ekspertīze izmeklējamās lietas ietvaros nav nepieciešama, procesa virzītājs varot iesniegt paraugus DNS profila ietveršanai DNS nacionālajā datu bāzē arī bez ekspertīzes noteikšanas. Izņemot bioloģisko materiālu, tiekot izmantoti speciāli DNS izņemšanas komplekti. Procesa virzītājs, izmantojot šo komplektu, varot izņemt personas bioloģisko materiālu, aizpildīt aktu par tā izņemšanu un nosūtīt paraugu uz Kriminālistikas pārvaldi. DNS profils tiekot ievadīts datu bāzē, bet vates tampons ar bioloģisko materiālu paliekot ekspertu rīcībā un tiekot glabāts 10 vai 75 gadus, lai nepieciešamības gadījumā pārbaudes varētu atkārtot (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 6. un 13. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 3. un 4. lpp.). Dažādās valstīs pētāmās DNS pazīmes varot būt atšķirīgas. Tāpēc DNS paraugus sākotnēji pārbaudot pēc universālām pazīmēm, kuras ir iespējams salīdzināt arī citās valstīs. Latvijā paraugus sākotnēji pētot pēc deviņām pazīmēm. Ja konstatēta sakritība, tad attiecīgo paraugu varot pētīt atkārtoti, ar speciāliem reaktīviem palielinot pētāmo pazīmju skaitu un attiecīgi paaugstinot izpētes rezultāta ticamības pakāpi. Tādējādi, lai pārliecinātos par DNS sakritību, esot iespējams atkārtoti noteikt DNS profilu, izmantojot saglabāto bioloģisko materiālu. 10. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - atzīst, ka DNS profila glabāšana nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, taču uzsver, ka konkrētajos lietas apstākļos bioloģiskais materiāls DNS profila noteikšanai no Pieteikuma iesniedzēja neesot iegūts un glabāts. Tiesībsargs uzskata, ka "acīmredzamas nepilnības" regulējumā neesot konstatējamas. Tas apstāklis, ka likumdevējs normatīvo aktu izstrādes laikā nav rīkojis plašas konsultācijas par normatīvo regulējumu, pats par sevi esot vērtējams tikai kā likumdevēja darbības nepilnība. DNS dati esot atzīstami par personas datiem Datu aizsardzības likuma izpratnē. Apstrīdēto normu mērķis esot izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un neatpazītu līķu identificēšanā, kā arī regulēt ģenētiskās izpētes rezultātu apmaiņu ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām. Tā kā izpētei nepieciešamā bioloģiskā materiāla iegūšana nenotiekot brīvprātīgi, izpētes rezultātu apmaiņa nebūtu uzskatāma par pieļaujamu personas pamattiesību ierobežošanas iemeslu. Tātad vienīgi noziedzīgu nodarījumu atklāšana būtu atzīstama par leģitīmu mērķi personas pamattiesību ierobežošanai, bet izpētes rezultātu apmaiņa būtu uzskatāma par pakārtotu darbību, kas vērsta uz leģitīmā mērķa sasniegšanu. Informācija par tiesībaizsardzības iestāžu redzeslokā nonākušajām personām glabājoties arī citos valsts reģistros. Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs uzturot kriminālprocesa informācijas sistēmu, izbeigto krimināllietu un administratīvos pārkāpumus izdarījušo personu reģistru, kā arī citas datu bāzes. Tādējādi tiesībaizsardzības iestādēm esot arī citas iespējas iegūt informāciju par personām, kuras turētas aizdomās par konkrētam izmeklējamam noziedzīgam nodarījumam līdzīgām darbībām, bet nav atzītas par vainīgām. Bioloģiskā materiāla iegūšana esot vērtējama kontekstā ar konkrētā kriminālprocesuālā lēmuma pamatojumu. Tiesībsargs uzskata, ka Kriminālprocesa likums uzliek procesa virzītājam pienākumu katrā atsevišķā gadījumā izvērtēt bioloģiskā materiāla izņemšanas nepieciešamību, savukārt personai esot iespēja procesa virzītāja lēmumu pārsūdzēt. Tiesībsargs, atsaucoties uz ECT judikatūru, uzsver, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs pienākums atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums veikt šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības. Neesot saprotams, kādā veidā noziedzīgu nodarījumu atklāšanu sekmējot tas apstāklis, ka DNS nacionālajā datu bāzē 10 gadus glabājas informācija par personu, kuras rīcībā nav konstatētas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Pēc galīgā lēmuma pieņemšanas kriminālprocesā, kurā personas vaina nav pierādīta vai tās darbībās nav konstatētas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes, no šīs personas ņemtie DNS dati būtu jāiznīcina, nemaz negaidot tās iesniegumu. Turklāt DNS likuma 18. panta pirmā daļa paredzot personas tiesības pieprasīt informācijas dzēšanu vienīgi no DNS nacionālās datu bāzes. Līdz ar to varot veidoties tāda situācija, ka par konkrētu personu ārvalstu iestādēm sniegtā informācija glabājas tajās un personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību tiek ilgstoši ierobežotas neatkarīgi no šīs personas lūguma datus dzēst. DNS likums neparedzot arī to, ka personas nāve būtu iemesls dzēst attiecīgos datus no DNS nacionālās datu bāzes. Pēc Tiesībsarga ieskata, valsts DNS datu glabāšanas termiņa aspektā neizpildot savu pozitīvo pienākumu aizsargāt personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Vajagot būt īpaši svarīgiem iemesliem, lai tiktu glabāti tādu personu DNS profili, kuras nav atzītas par vainīgām noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Nosacījums, ka DNS nacionālajā datu bāzē iekļautā informācija dzēšama tikai pēc tam, kad saņemts attiecīgās personas rakstveida iesniegums, neatbilstot labas pārvaldības principam. Personai, kuras vaina nav pierādīta vai kura ir attaisnota, situācijā, kad tās DNS profils tiek uzglabāts līdz ar sodīto personu DNS profiliem, varot rasties "sajūta, ka attieksme nav tāda pati kā pret indivīdu, par kura rīcības tiesiskumu šaubas nav radušās". 11. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Dr. iur. Aldis Lieljuksis - uzskata, ka ar apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir pamatots un samērīgs. Personas identitātes noskaidrošana un pārbaude esot dažādiem valsts dienestiem nozīmīgs un vislielākajā mērā ar sabiedrības drošību saistīts jautājums. Biometriskie dati tiekot iegūti ne tikai saistībā ar krimināla rakstura likumpārkāpumiem, proti, no aizturētām, aizdomās turētām, apsūdzētām vai notiesātām personām, bet vispār no ikvienas personas tās identifikācijas nolūkos, noformējot, piemēram, personu apliecinošu dokumentu. Līdz ar to esot secināms, ka identifikācijas nolūkā ir atļauts iegūt un uzglabāt arī tādu personu biometriskos datus, kuras nav izdarījušas likumpārkāpumus. Pēc DNS profila varot noteikt personas veselības stāvokli, un līdz ar to DNS profils esot ierindojams visjutīgāko datu kategorijā. DNS profilu izmantošana personu identifikācijai kriminālprocesā esot salīdzinoši jauna, bet ļoti būtiska metode. DNS profila noteikšana kriminālprocesā atsevišķos gadījumos varot būt vienīgā iespēja noskaidrot personas identitāti. DNS profila noteikšana ļaujot sasniegt ļoti augstu personas identifikācijas ticamības pakāpi un izvairīties no nepamatotām apsūdzībām noziegumos, kurus personas nav izdarījušas, kā arī palīdzot atklāt līdz šim neatklātus noziegumus. Pēc pirkstu nospiedumiem varot identificēt tikai vienu konkrētu personu, toties DNS izpētes rezultātā varot noteikt arī personas saderību ar citu personu. DNS profila noteikšanai nenoliedzami esot arī preventīvs efekts, jo personai, kuras DNS profils ir noteikts, jārēķinās ar lielāku iespēju tikt atklātai. Lai arī DNS materiāla iegūšana esot iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tā esot uzskatāma par samērīgu. Policijas funkciju īstenošanai iegūtie dati esot izmantojami tikai noziegumu izmeklēšanas un atklāšanas nolūkos, proti, kalpojot kā līdzeklis sabiedrības drošības aizsardzībai. Izvērtējot iespēju neizņemt bioloģisko materiālu no ikvienas aizdomās turētās personas, vajagot ņemt vērā to, ka Latvijā kriminālsodu politika jau ilgu laiku esot nestabila. Strauji mainīgā kriminālsodu politikas situācijā neesot vēlams konkretizēt aizdomās turēto personu loku, sasaistot DNS profila noteikšanu ar nodarījuma smagumu un attiecinot tikai, piemēram, uz personām, kuras tiek turētas aizdomās par nozieguma izdarīšanu. Tiesas sēdē A. Lieljuksis papildus pauda uzskatu, ka noziedzīgu nodarījumu novēršana, atklāšana un izmeklēšana ir valsts funkcija, ko varētu saukt par "noziedzības apkarošanas funkciju". Noziedzības apkarošanā valsts reģistriem esot ļoti liela nozīme, jo tie dodot iespēju apkopotos datus efektīvi izmantot noziedzīgu nodarījumu novēršanai, atklāšanai un pareizai kvalifikācijai, turklāt operatīvi apmainīties ar datiem starptautiskā līmenī. Dažādo datu iegūšanas, apstrādes, glabāšanas un apmaiņas funkciju īstenojot valsts pārvaldes iestādes, veicot operatīvo darbu, pirmstiesas izmeklēšanu, vajāšanu un iztiesāšanu. DNS likums esot viens no tiem likumiem, no kuriem izrietot pienākums, realizējot šo valstisko funkciju, iegūt un uzkrāt datus par aizturētām, aizdomās turētām, apsūdzētām un notiesātām personām. Ievērojot DNS likuma mērķi un sistēmisko interpretācijas metodi, esot redzams, ka bioloģiskais materiāls iegūstams no visām aizdomās turētajām personām un ka tā ir obligāta likuma prasība. No šīs vispārējās, valsts īstenotās funkcijas esot jānošķir konkrēta kriminālprocesa izmeklēšana, kas tiekot īstenota Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā un attiecoties tikai uz konkrēto noziedzīgo nodarījumu. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes lektors Mg. iur. Agris Bitāns - uzskata, ka šajā lietā saskatāms nesamērīgs indivīda pamattiesību ierobežojums. Tā kā DNS profils sniedzot informāciju par personas veselību, tad esot pamats to atzīt par sensitīviem personas datiem Datu aizsardzības likuma izpratnē un uz to attiecināt īpašas datu aizsardzības prasības. Bioloģiskā materiāla izņemšanas un DNS profilu noteikšanas mērķis esot atklāt noziedzīgus nodarījumus. Līdz ar to aizdomās turētu personu DNS izpēte pati par sevi neesot pretrunā ar personas datu izmantošanas mērķi kriminālprocesā. Tomēr esot pamats šaubām, vai DNS likuma 1. panta 2. punkts nav pārāk plaši formulēts, jo DNS profila noteikšanai nepieciešamā bioloģiskā materiāla izņemšanas pamats esot nevis objektīva nepieciešamība atklāt konkrēto noziegumu, bet gan tikai personas procesuālais statuss. Ne visos gadījumos, kad personai ir aizdomās turētā statuss, esot objektīvi nepieciešams izņemt tās bioloģisko materiālu. Līdz ar to bioloģiskā materiāla iegūšana tikai tāpēc, ka personai piemērots aizdomās turētā statuss, nebūtu samērīga ar personas datu apstrādes mērķi. Datu aizsardzības likuma kontekstā neesot saskatāms skaidrs tiesiskais pamats šādu datu iegūšanai un apstrādei. Tāpat neesot skaidrs, kāpēc DNS profilu glabāšanai noteikts tieši 10 gadus ilgs termiņš. Atbilstoši personas datu apstrādes principiem to glabāšanas termiņam jābūt atbilstošam glabāšanas mērķim, kas konkrētajā gadījumā esot noziedzīgu nodarījumu atklāšana un novēršana. Pašreiz noteiktais DNS profilu glabāšanas termiņš neesot tieši saistāms ar tiesību normās paredzētajām kriminālprocesuālajām darbībām. Šāds DNS datu glabāšanas termiņš bez atbilstoša pamatojuma esot uzskatāms par pārmērīgu. Nesamērīgs pamattiesību ierobežojums esot saskatāms arī tajā situācijā, kad pieņemts lēmums par aizdomās turētās personas statusa atcelšanu vai kriminālprocesa izbeigšanu (it sevišķi uz reabilitējoša pamata), bet no attiecīgās personas jau ir iegūts bioloģiskais materiāls un noteikts tās DNS profils. No pamattiesību viedokļa par tiesiski nepamatotu esot atzīstama tāda situācija, ka personai jāvēršas valsts iestādē ar rakstveida lūgumu, lai ziņas par to tiktu dzēstas, jo Noteikumi Nr. 620 neparedzot "automātisku" datu dzēšanu. Secinājumu daļa 13. Saeima, Ministru kabinets un Tieslietu ministrija, atsaucoties uz Satversmes tiesas atziņām, pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas nerada tiešu un konkrētu Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu un tādēļ tiesvedība lietā ir izbeidzama. Tiesvedība lietā esot izbeidzama arī tādēļ, ka Pieteikuma iesniedzējs neesot izmantojis visus efektīvos vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Ja ir norādīti argumenti, kas varētu būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu). 14. Lai noskaidrotu, vai izskatāmajā lietā tiesvedība ir turpināma, Satversmes tiesa pārbaudīs: 1) vai apstrīdētās normas attiecas uz tādām Pieteikuma iesniedzēja pamattiesībām, kuras ir noteiktas Satversmes 96. pantā; 2) vai pastāv tiešs un konkrēts Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums; 3) vai ir ievērotas likuma prasības par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu un konstitucionālās sūdzības iesniegšanas termiņu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 16.4. punktu). 15. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas attiecas uz Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 96. pantā noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesai vispirms ir jānoskaidro šā panta tvērums. 15.1. Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, vārdu un identitāti, personas datus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu, 2011. gada 11. maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 10.2. punktu un 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 13. punktu). Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Interpretējot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantu, ECT atzinusi, ka jēdziena "privātā dzīve" tvērums ir plašs. Personas datu iegūšana un glabāšana ietilpst tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā (sk. ECT Lielās palātas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Amann v. Switzerland", pieteikums Nr. 27798/95, 65. punktu un 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 68. un 69. punktu). Privātās dzīves neaizskaramība un personas datu aizsardzība nostiprināta arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā. Satversmes tiesa konstatē, ka personas fizisko un sociālo identitāti raksturojošu datu iegūšana, apstrāde un glabāšana ietilpst personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. Tādējādi Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver fiziskās personas datu aizsardzību. 15.2. Izskatāmajā lietā, Pieteikuma iesniedzēju atzīstot par aizdomās turēto kriminālprocesā, tika sagatavots akts par bioloģiskā materiāla izņemšanu iekļaušanai DNS nacionālajā datu bāzē. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai aizdomās turētas personas bioloģiskais materiāls, kuru izņem DNS ģenētiskajai izpētei, un DNS nacionālajā datu bāzē glabātais DNS profils ir fiziskās personas dati un tādējādi ietilpst Satversmes 96. panta tvērumā. Atbilstoši DNS likuma 1. panta 1. punktam bioloģiskais materiāls ir cilvēka audu vai orgānu daļas un organisma šķidrumi, kas satur šūnas, kuru kodolos ir dezoksiribonukleīnskābes (piemēram, asinis, siekalas, kauli). DNS likuma 1. panta 3. punkts noteic, ka DNS ir dezoksiribonukleīnskābes molekulas daļa, kas norāda uz cilvēka atšķirīgo pazīmju ģenētisko informāciju. DNS ģenētiskā izpēte ir bioloģiskā materiāla zinātniska izpēte ar mērķi noteikt DNS profilu. Savukārt DNS likuma 1. panta 4. punktā noteikts, ka DNS profils ir datorlasāms DNS ģenētiskās izpētes rezultāts. Fiziskās personas datu definīcija ietverta Datu aizsardzības likumā. Saskaņā ar šā likuma 2. panta 3. punktu personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Bioloģiskais materiāls, ko izņem no personas, par to sagatavojot aktu, kura veidlapas paraugs ietverts Noteikumu Nr. 620 1. pielikumā, satur konkrētas (jau identificētas) personas DNS datus. Veicot izņemtā bioloģiskā materiāla izpēti, tiek noteikts personas DNS profils un iekļauts glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. Tādējādi visā DNS profila noteikšanas procesā tiek veiktas darbības ar identificētas personas datiem. Līdz ar to gan identificētas personas bioloģiskais materiāls, gan tā izpētes procesā radītās jaunas informācijas vienības, tostarp arī konkrētā formātā (datorlasāms) saglabāts DNS ģenētiskās izpētes rezultāts (DNS profils), ir atzīstami par fiziskās personas datiem Datu aizsardzības likuma un Satversmes 96. panta izpratnē. 15.3. Saskaņā ar Datu aizsardzības likuma 2. panta 8. punktu sensitīvi personas dati ir tādi personas dati, kas norāda personas rasi, etnisko izcelsmi, reliģisko, filozofisko un politisko pārliecību, dalību arodbiedrībās, kā arī sniedz informāciju par personas veselību vai seksuālo dzīvi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šie Datu aizsardzības likumā norādītie dati pēc būtības atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 8. pantā regulētajiem īpašu kategoriju datiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 13. punktu). Arī ECT judikatūrā nostiprināta atziņa, ka personas DNS profils ir sensitīvi personas dati (sk. ECT Lielās palātas 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un Nr. 30566/04, 75. un 76. punktu). DNS profila noteikšanas mērķis visos gadījumos ir konkrētas personas vai vairāku personu saiknes identifikācija. Apstāklis, ka DNS profila noteikšanas procesā tiek izmantota tikai daļa no bioloģiskajā materiālā ietilpstošās informācijas, neietekmē DNS profila atzīšanu par sensitīviem personas datiem pēc būtības (sk. turpat 73. punktu). Arī tas apstāklis, ka DNS profils ir datorlasāms DNS ģenētiskās izpētes rezultāts, ko nav iespējams izmantot bez atbilstošu informācijas tehnoloģiju pielietošanas, neietekmē DNS profila atzīšanu par sensitīviem personas datiem (sk. turpat 75. punktu). Tādējādi identificētas personas bioloģiskais materiāls, kas tiek izņemts un pētīts DNS profila noteikšanas procesā, kā arī DNS profils ir īpaši aizsargājami fiziskās personas dati. 15.4. Vispārējos principus, pēc kādiem fiziskās personas dati tiek apstrādāti kriminālprocesa vajadzībām, nosaka Datu aizsardzības likuma 10. panta ceturtā daļa un 12. pants. Minētās normas noteic, ka kriminālprocesa vajadzībām drīkst apstrādāt personas datus, kas attiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, sodāmību krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās, kā arī uz tiesas nolēmumu vai tiesas lietas materiāliem. Datu aizsardzības likums piemērojams arī fiziskās personas datu apstrādei sākotnēji neparedzētiem mērķiem krimināltiesību jomā, citastarp šādiem mērķiem: lai novērstu tūlītēju būtisku sabiedriskās drošības apdraudējumu; lai atklātu noziedzīgus nodarījumus un veiktu kriminālvajāšanu. Tiesiskais pamats sensitīvu fiziskās personas datu apstrādei noteikts Datu aizsardzības likuma 11. pantā, paredzot, ka sensitīvu personas datu apstrāde ir aizliegta, izņemot šajā pantā minētos gadījumus. Šā panta 11. punkts ļauj veikt sensitīvu personas datu apstrādi, pildot valsts pārvaldes funkcijas vai veidojot likumā noteiktās valsts informācijas sistēmas. DNS nacionālajai datu bāzei ir valsts informācijas sistēmas statuss. Līdz ar to kriminālprocesa ietvaros var apstrādāt gan tādus fiziskās personas datus, kas nav sensitīvi, gan arī sensitīvus personas datus. Tādējādi gan aizdomās turētas personas bioloģiskais materiāls, gan DNS profils ir fiziskās personas dati, kas ietilpst Satversmes 96. panta tvērumā un, ievērojot to sensitīvo dabu, ir īpaši aizsargājami. 16. Lai izvērtētu, vai pastāv tiešs un konkrēts Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums, ir jānoskaidro apstrīdēto normu tvērums, jākonstatē, vai apstrīdētās normas ir attiecināmas uz Pieteikuma iesniedzēja situāciju, un jāpārbauda, vai apstrīdētās normas radījušas pamattiesību aizskārumu. 16.1. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd DNS likuma 1. panta 2. un 6. punkta, 4. panta, 10. panta, 18. panta pirmās daļas, kā arī Noteikumu Nr. 620 2. un 13. punkta atbilstību Satversmes 96. pantam tiktāl, ciktāl šīs normas paredz, ka no visām aizdomās turētām personām jāizņem bioloģiskais materiāls DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. Satversmes tiesa atzinusi, ka tai savas kompetences robežās ir jānoskaidro apstrīdētās normas un citu ar to cieši saistīto tiesību normu mērķis un patiesā jēga (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72- …