Par Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 5. punkta un Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumu Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligāt

Par Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 5. punkta un Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumu Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 5. punkta un Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumu Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2007.gada 10.maijā lietā Nr. 2006-29-0103 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Uldis Ķinis un Viktors Skudra, ar tiesas sēdes sekretāru Arni Žuganu, piedaloties konstitucionālās sūdzības iesniedzējam Pēterim Šķeltiņam un viņa pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Evijai Hmeļevskai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pārstāvim Saeimas Juridiskā biroja vadītājam Gunāram Kusiņam, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabineta - pārstāvēm Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta Valsts pārvaldes politikas nodaļas konsultantei Ingai Bitei-Percevai un Valsts kancelejas Politikas koordinācijas departamenta vadītāja vietniecei Rudītei Osvaldei, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu, Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu un 19.2 pantu, Rīgā 2007. gada 10. aprīlī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 5. punkta un Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumu Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam". Konstatējošā daļa 1. Valsts civildienests Latvijas Republikā tika atjaunots ar likumu "Par valsts civildienestu" (turpmāk - 1994. gada civildienesta likums), ko Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) pieņēma 1994. gada 21. aprīlī. Likums stājās spēkā 1994. gada 3. maijā. Šā likuma 6. panta pirmās daļas 2. punkts noteica, ka "uz ierēdņa amatu var pretendēt personas: [...] kurām ir vismaz vispārējā vidējā izglītība". Savukārt 10. panta otrā daļa paredzēja, ka "ierēdņi (ierēdņu kandidāti) dienesta laikā kārto kvalifikācijas eksāmenus Valsts administrācijas skolā, lai iegūtu vēlamo valsts civildienesta ierēdņa kvalifikācijas kategoriju". 2. 2000. gada 7. septembrī Saeima pieņēma Valsts civildienesta likumu, kas stājās spēkā 2001. gada 1. janvārī. Līdz ar šā likuma spēkā stāšanos likums "Par valsts civildienestu" spēku zaudēja. 2.1. Valsts civildienesta likuma 3. panta pirmā daļa paredz, ka "ierēdnis ir persona, kas tiešās valsts pārvaldes iestādē [...] veido nozares politiku vai attīstības stratēģiju, koordinē nozares darbību, sadala vai kontrolē finanšu resursus, izstrādā normatīvos aktus vai kontrolē to ievērošanu, sagatavo vai izdod administratīvos aktus, sagatavo vai pieņem citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus". 2.2. Valsts civildienesta likuma 7. pants noteic ierēdņa amata pretendentam izvirzāmās obligātās prasības. Atbilstoši šā panta 3. punktam "uz ierēdņa amatu var pretendēt persona: [...] kurai ir augstākā izglītība", bet 9. panta pirmā daļa paredz, ka pretendentu atbilstību vakantajam ierēdņa amatam izvērtē pretendentu un ierēdņu vērtēšanas komisija. Savukārt atbilstoši 11. panta piektajai daļai pretendentam, kas tiek iecelts ierēdņa amatā pirmo reizi, nosaka pārbaudes laiku uz sešiem mēnešiem. 2.3. Valsts civildienesta likuma 41. panta 1. punkta "e" apakšpunkts paredz, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas sakarā ar neatbilstību ierēdņa obligātajām prasībām. 2.4. Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 5. punkts noteic: "Šā likuma 7.panta 3.punkts attiecas arī uz ierēdņiem un ierēdņu kandidātiem, kuri šā likuma spēkā stāšanās dienā saskaņā ar šo likumu ieņem ierēdņa amatu šā likuma 3.panta pirmajā daļā minētajās valsts pārvaldes iestādēs. Ministru kabinets nosaka kārtību un termiņus 7. panta 3. punkta piemērošanai attiecībā uz minētajām personām" (turpmāk - Pārejas noteikumu 5. punkts). 3. 2001. gada 29. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija iesniedza Saeimai likumprojektu "Grozījums Valsts civildienesta likumā" (sk.: lietas materiālu 3. sēj. 59.-60. lpp.), kas paredzēja papildināt Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumus ar 7. punktu šādā redakcijā: "Līdz 2010.gada 1.janvārim Valsts meža dienesta ierēdņa amatu var ieņemt arī persona, kurai ir amata prasībām atbilstoša profesionālā vidējā izglītība." Šajā pašā dienā minētais likumprojekts tika pieņemts steidzamības kārtībā. 4. Saskaņā ar Pārejas noteikumu 5.punktu 2001. gada 20. februārī Ministru kabinets izdeva noteikumus Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš" (turpmāk - Noteikumi Nr. 79). Noteikumi stājās spēkā 2001. gada 9. martā. Pēc likuma "Grozījums Valsts civildienesta likumā" spēkā stāšanās Noteikumos Nr. 79 tika izdarīts atbilstošs papildinājums (sk.: Ministru kabineta 2001. gada 2. oktobra noteikumus Nr. 424 "Grozījumi Ministru kabineta 2001. gada 20. februāra noteikumos Nr. 79 "Ierēdnim izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība - piemērošanas kārtība un termiņš""). Lietas izskatīšanas laikā Noteikumi Nr. 79 ir spēkā šādā redakcijā: "1. Šie noteikumi nosaka Valsts civildienesta likuma 7.panta 3.punktā noteiktās ierēdņa amata pretendentam izvirzāmās obligātās prasības - augstākā izglītība (turpmāk - obligātā prasība) - piemērošanas kārtību un termiņu personai, kura Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā saskaņā ar Valsts civildienesta likumu ieņem ierēdņa amatu un kurai nav augstākās izglītības (turpmāk - ierēdnis). 2. Ministrijas, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāta un Valsts kancelejas ierēdnim obligāto prasību piemēro no 2004.gada 1.augusta. 3. Ministrijas vai īpašu uzdevumu ministra pakļautībā vai pārraudzībā esošas valsts pārvaldes iestādes ierēdnim obligāto prasību piemēro no 2005.gada 1.augusta. Valsts meža dienesta ierēdnim, kuram ir amata prasībām atbilstoša profesionālā vidējā izglītība, obligāto prasību piemēro no 2010.gada 2.janvāra. 4. Ministrijas, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāta un Valsts kancelejas ierēdnis, kurš Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā nav uzsācis studijas augstākās izglītības iestādē, līdz 2001.gada 1.oktobrim uzsāk studijas augstākās izglītības iestādē un iesniedz valsts pārvaldes iestādes vadītājam augstākās izglītības iestādes izsniegtu izziņu par studiju uzsākšanu. 5. Ministrijas vai īpašu uzdevumu ministra pakļautībā vai pārraudzībā esošas valsts pārvaldes iestādes ierēdnis, kurš Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā nav uzsācis studijas augstākās izglītības iestādē, līdz 2002.gada 1.oktobrim uzsāk studijas augstākās izglītības iestādē un iesniedz valsts pārvaldes iestādes vadītājam augstākās izglītības iestādes izsniegtu izziņu par studiju uzsākšanu. 6. Ierēdnis, kurš studē augstākās izglītības iestādē, katru gadu līdz 15.oktobrim iesniedz valsts pārvaldes iestādes vadītājam augstākās izglītības iestādes izsniegtu izziņu par studijām. 7. Ierēdni, kurš šo noteikumu 4., 5. vai 6.punktā norādītajā termiņā neiesniedz izziņu, atbrīvo no ierēdņa amata sakarā ar neatbilstību obligātajām prasībām. 8. Ja ministrijas, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāta un Valsts kancelejas ierēdnim Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā līdz valsts noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai atlikuši pieci gadi vai mazāk, viņam atļauts ieņemt ierēdņa amatu arī bez augstākās izglītības. 9. Ja ministrijas vai īpašu uzdevumu ministra pakļautībā vai pārraudzībā esošas valsts pārvaldes iestādes ierēdnim Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienā līdz valsts noteiktā pensijas vecuma sasniegšanai atlikuši seši gadi vai mazāk, viņam atļauts ieņemt ierēdņa amatu arī bez augstākās izglītības. 10. Šo noteikumu 5., 6., 7. un 9.punktu nepiemēro attiecībā uz Valsts meža dienesta ierēdni, kuram ir amata prasībām atbilstoša profesionālā vidējā izglītība." 5. 2006. gada 15. jūnijā Saeima pieņēma Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likumu, kas stājās spēkā 2006. gada 1. oktobrī. Šā likuma 9. panta otrā daļa noteic: "(2) Personai, lai to pieņemtu dienestā, nepieciešama šāda izglītība: 1) ieceļot ierindnieka, kaprāļa, seržanta, virsseržanta vai virsniekvietnieka speciālajai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, - vismaz vidējā izglītība; 2) ieceļot leitnanta, virsleitnanta vai kapteiņa speciālajai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, - vismaz pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība; 3) ieceļot majora, pulkvežleitnanta, pulkveža vai ģenerāļa speciālajai dienesta pakāpei atbilstošā amatā, - akadēmiskā vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība." Savukārt šā likuma pārejas noteikumu 8. punkts paredz: "Līdz 2016.gada 1.jūlijam amatpersonas amatu var ieņemt arī persona, kurai nav amata prasībām atbilstošas augstākās izglītības." 6. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Pēteris Šķeltiņš (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) apstrīd Valsts civildienesta likuma 7. panta 3. punkta, 41. panta 1. punkta "e" apakšpunkta un pārejas noteikumu 5. punkta, kā arī Noteikumu Nr. 79 atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 91., 101. un 106. pantam. Satversmes tiesa ierosināja lietu tikai par minētā prasījuma daļu, proti, par Pārejas noteikumu 5. punkta un Noteikumu Nr. 79 (turpmāk arī - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam. 6.1. Pieteikuma iesniedzējs 1975. gadā uzsāka darbu kā iecirkņa zivju inspektors toreizējās pārvaldes "Baltribvod" Daugavas inspekcijā. Lai arī turpmāk amata nosaukumi mainījušies, Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka darbs pēc būtības bijis viens un tas pats. 1995. gada februārī Valsts civildienesta pārvalde atzinusi, ka Pieteikuma iesniedzējs ir nokārtojis valsts ierēdņa atestāciju (sk.: Valsts civildienesta pārvaldes 1995. gada 21. februāra lēmumu Nr. 1114, lietas materiālu 1. sēj. 27. lpp.), un viņš iecelts Ogres rajona Vides aizsardzības komitejas valsts inspektora amatā (lietas materiālu 1. sēj. 38. lpp.). 2001. gada maijā Pieteikuma iesniedzējam piešķirts ierēdņa statuss (sk.: Valsts civildienesta pārvaldes 2001. gada 16. maija lēmumu Nr. 1601, lietas materiālu 1. sēj. 28. lpp.). 2005. gada jūlijā viņš ieņēma Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Kontroles daļas Rīgas iekšējo ūdeņu kontroles sektora vecākā inspektora amatu. Tā kā Pieteikuma iesniedzējam ir tikai vidējā izglītība, ar minētās pārvaldes 2005. gada 11. augusta rīkojumu Nr. 200-p viņš atbrīvots no valsts civildienesta sakarā ar neatbilstību ierēdņa obligātajai prasībai - augstākā izglītība (turpmāk - obligātā prasība). 6.2. Pieteikuma iesniedzējs apgalvo, ka zivju aizsardzības inspektors, - tā bijusi viņa profesija, darbs, kuru viņš esot pratis un varējis kvalitatīvi izpildīt. To apliecinot saņemtās atzinības, pateicības un apbalvojumi. Pārkāpumi viņa darbā neesot konstatēti. 6.3. Konstitucionālajā sūdzībā izteikts viedoklis, ka apstrīdētās normas ir pretrunā ar tiesiskas valsts principiem. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka tiesiskās paļāvības princips nozīmējot drošu paļāvību, ka pēc 30 godprātīgi un augstā profesionālā līmenī nostrādātiem gadiem valsts dos iespēju turpināt darbu līdz pensijai. Viņš apgalvo, ka pāris gadu pārejas periods "nevar saglābt tiesiskās paļāvības principu, kurš ir pārkāpts" (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp.). Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka viņam nebija nodrošināta iespēja iegūt augstāko izglītību bez maksas. 6.4. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētās normas ir pretrunā ar Satversmes 101. un 106. pantu. Proti, Pieteikuma iesniedzējam esot nepamatoti ierobežotas tiesības izvēlēties nodarbošanos un pildīt valsts dienestu atbilstoši viņa kā zivju aizsardzības inspektora spējām un kvalifikācijai. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka noteiktais pamattiesību ierobežojums attiecībā uz viņu neatbilstot Satversmes 116. pantam, jo ierobežojumam neesot minētajā pantā paredzētā leģitīmā mērķa. Aplams esot arī Valsts civildienesta pārvaldes apgalvojums, ka Pieteikuma iesniedzēja atbrīvošana no valsts civildienesta atbilst proporcionalitātes principam. Sabiedrība no tā negūstot labumu, jo viņa profesijā esot daudz vakanču, savukārt pārkāpēju (maluzvejnieku) skaits palielinoties. Jaunpieņemto inspektoru darba kvalitātes rādītāji (atklāto pārkāpumu skaits, izņemto malu zvejniecības rīku un konfiscēto zivju daudzums) esot ievērojami sliktāki par atbrīvoto inspektoru darba rādītājiem. 6.5. Konstitucionālajā sūdzībā izteikts viedoklis, ka apstrīdētās normas ir pretrunā ar Satversmes 91. pantu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Satversmes 91. pants nesniedz termina "diskriminācija" skaidrojumu. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pants noteic, ka cilvēka tiesību un brīvību īstenošana notiek bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka viņš atbrīvots no civildienesta tikai pēc formālās izglītības pazīmes, neņemot vērā faktiskās zināšanas un darba rādītājus, tādējādi diskriminējot viņu "pēc formālā izglītības kritērija". Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka, zivju aizsardzības inspektors, pildot savus pienākumus, atrodas līdzīgos apstākļos kā policisti, turklāt policistu funkcijas noziegumu atklāšanā un novēršanā esot pat sarežģītākas nekā zivju aizsardzības inspektora funkcijas, taču likums neparedz, ka policistam šobrīd būtu nepieciešama augstākā izglītība. Vienlaikus konstitucionālajā sūdzībā norādīts arī tas, ka Pieteikuma iesniedzējs tiek diskriminēts pēc izglītības profila, jo Valsts meža dienesta ierēdņa amatu "persona ar vidējo izglītību" var ieņemt līdz 2010. gadam. 6.6. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs paskaidroja, ka gatavošanās atestācijai prasījusi no viņa papildu pūles un stresu. Turklāt daudzi viņa kolēģi atestāciju nav nokārtojuši. Viņš uzskata, ka savu ierēdņa kvalifikāciju jau ir pierādījis, nokārtojot atestāciju, un bijis tiesīgs paļauties uz to, ka šis statuss vairs nemainīsies, ja viņš strādās savā profesijā un godprātīgi pildīs savus pamatpienākumus. Nenoliedzot, ka arī augstākā izglītība var palīdzēt darbā, Pieteikuma iesniedzējs uzsvēra, ka zivju aizsardzības inspektora pienākumu izpildei "pamatā jau ir vajadzīga drosme, spēja orientēties profesijas speciālajā jomā" (lietas materiālu 5. sēj. 32. lpp.). Zivju aizsardzības inspektora darbs prasot paaugstinātu nervu slodzi, jo nereti nākot iesaistīties nepatīkamās un bīstamās situācijās. Ilgstoši pildot šo darbu, Pieteikuma iesniedzēja veselība esot pasliktinājusies. Gan darba raksturs, gan veselības stāvoklis, visupirms redzes problēmas, apgrūtinājušas arī viņa studijas. Pieteikuma iesniedzējs paskaidroja, ka lietas izskatīšanas laikā viņš strādā par apsargu, darbs nav saistīts ar zivju aizsardzības inspektora profesiju, fiziski un garīgi ir vieglāks, taču sliktāk atalgots. Pensionēšanās vecumu viņš sasniegs 2015. gadā. 6.7. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve tiesas sēdē uzsvēra, ka ierēdņa statusa iegūšana radījusi Pieteikuma iesniedzējam tiesības paļauties uz to, ka šis statuss vairs nemainīsies, ja viņš strādās savā profesijā un pildīs savus pamatpienākumus. Viņa atzīmēja, ka Pieteikuma iesniedzējs esot viens no vecākajiem zivju aizsardzības inspektoriem. Viņa pauda uzskatu, ka Pārejas noteikumu 5. punktā minēto personu grupu, tas ir, tos, kuri jau strādājuši civildienestā daudzus gadus, nevar pielīdzināt tai personu grupai, kas ierēdņa statusā stājas civildienestā no jauna. Šīm personu grupām nevar piemērot vienādas prasības. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve atzīmēja, ka likumdevējam bijusi iespēja izvēlēties saudzējošākus līdzekļus sava mērķa sasniegšanai, neattiecinot ar izglītību sais­tītos ierobežojumus uz personu, kura jau 30 gadus ir godprātīgi nostrādājusi savā profesijā. 7. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā lūdz atzīt pieteikumu par nepamatotu, bet Pārejas noteikumu 5. punktu - par atbilstošu Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam. Saeima uzsver, ka Pārejas noteikumu 5.punkts nekādā veidā nevar būt pretrunā ar Satversmes 91. un 106. pantu, jo neaizliedz Pieteikuma iesniedzējam brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Pārejas noteikumu 5.punkts pats par sevi neparedz atšķirīgu attieksmi, bet paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt detalizētāku regulējumu. Līdz ar to atbildes rakstā vērtēta tikai Pārejas noteikumu 5.punkta atbilstība Satversmes 101. pantam (vai nav pārkāptas tiesības likumā paredzētajā veidā pildīt valsts dienestu), kā arī Satversmes 1. pantam (vai, normatīvajos aktos nosakot jaunas prasības, ir paredzēta saudzējoša pāreja). Saeima norāda, ka Pārejas noteikumu 5.punktam esot divējāda nozīme. Pirmkārt, šī norma paredzot, ka prasība par augstāko izglītību visām personām (arī tām, kuras likuma spēkā stāšanās dienā bija ierēdņi un kurām nebija augstākās izglītības) ir piemērojama ar Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienu. Otrkārt, lai mīkstinātu šo noteikumu ieviešanu dzīvē, Ministru kabinetam uzlikts par pienākumu noteikt šīs prasības piemērošanas kārtību un termiņus. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedumu lietā Nr. 2004-18-0106, Saeima uzsver: lai ievērotu Satversmes 1. pantu, stājoties spēkā Valsts civildienesta likumam, bija nepieciešams noteikt saudzējošu pāreju attiecībā uz personām, kuras ieņēma ierēdņa amatu un kurām nebija augstākās izglītības. Šādu saudzējošu pāreju nosakot Pārejas noteikumu 5. punkts. Savukārt, lai noskaidrotu, vai prasība par augstāko izglītību ir piemērojama ar Valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās dienu, atbildes rakstā kopsakarā analizēts Satversmes 1. un 101. pants. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedumu lietā Nr. 2000-03-01, Saeima uzsver, ka Satversmes 101. pants ietver nosacījumu "likumā paredzētā veidā". Tātad Satversmes 101. pants nenosakot absolūtas tiesības pildīt valsts dienestu, bet norādot uz to, ka šīs tiesības īstenojamas likumā paredzētajā veidā. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka tiesības pildīt valsts dienestu tām personām, kuras saskaņā ar 1994. gada civildienesta likumu ieņēma ierēdņa amatu un kurām nebija augstākās izglītības, tikušas ierobežotas tādā veidā, ka šīm personām, lai tās saglabātu līdzšinējās tiesības (ierēdņa amatu), bija jāiegūst augstākā izglītība. Saeima uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums pilnībā atbilst samērīguma principam, jo noteikts sabiedrības interesēs, sabiedrības ieguvums no šāda ierobežojuma esot ievērojami lielāks par katras personas tiesību ierobežojumu, turklāt ierobežojumam Ministru kabinets esot noteicis pakāpenisku un elastīgu piemērošanas kārtību un termiņus. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka apstrīdētās normas nemaz neprasot no personas nesamērīgas pūles ilgstošā laikposmā, jo atbilstoši Profesionālās izglītības likumam par augstāko izglītību atzīstama arī pirmā līmeņa profesionālā izglītība, ko varot iegūt pat divu gadu laikā. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis uzturēja viedokli, ka Pārejas noteikumu 5. punkts atbilst Satversmes 1., 91., 101. un 106. pantam. Viņš uzsvēra, ka Pārejas noteikumu 5.punkts nevarot būt pretrunā ar Satversmes 91.pantu, jo pārejas noteikums pats par sevi "nesatur nekādas divas grupas" (sk.: lietas materiālu 5. sēj. 39. lpp.). Tas nevarot būt pretrunā arī ar Satversmes 106. pantu, kurā pamattiesības noteiktas tikai atbilstoši personas kvalifikācijai. Viņš atzina, ka konkrētajā gadījumā būtu vērtējama Pārejas noteikumu 5. punkta atbilstība Satversmes 101. pantam un Satversmes 1. pantam, turklāt "zināmā mērā varētu raudzīties arī uz 101. pantu saistībā ar 106. pantu" (sk.: lietas materiālu 5. sēj. 40. lpp.). Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, izdarot grozījumus normatīvajos aktos, to izdevējam būtu pienākums apsvērt un paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Jānosaka saprātīgi termiņi jauno prasību izpildei. Likumdevējs būtu rīkojies nepareizi, ja būtu ieviesis prasību uzreiz. Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka Satversmes 101. pants nenosakot absolūtas tiesības pildīt valsts dienestu, bet norādot uz to, ka šīs tiesības īstenojamas likumā paredzētajā veidā. Viņš atzīmēja, ka Satversmes 101. pantā paredzētajām tiesībām varot noteikt ierobežojumus, taču nevarot noteikt tādus ierobežojumus, kas ir nesaprātīgi. Savukārt pieņēmums, ka nevar noteikt ierobežojumus, būtu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām. Tādēļ Satversmes 101. pantā ietvertajos nosacījumos likumā paredzētajā veidā esot speciāli jāparedz, kāds ir šo tiesību izmantošanas veids, un tam jābūt noteiktam ar likumu. Saeimas pārstāvis atzina, ka vienai personu grupai tika ierobežotas tiesības uz valsts dienestu - ierobežotas tādā veidā, ka šīm personām, lai tās saglabātu līdzšinējās tiesības uz ierēdņu amatu, bija jāiegūst augstākā izglītība. Viņš atzīmēja, ka Profesionālās izglītības likuma 4.pantā ir noteiktas profesionālās izglītības pakāpes. Šis dalījums bija spēkā jau tajā laikā, kad tika pieņemts jaunais Valsts civildienesta likums. 2000. gada 23. novembrī Saeima grozījusi arī Augstskolu likumu un noteikusi, ka augstskolu koledžas pamatuzdevums ir īstenot pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas, kas ir daļa no augstskolā apgūstamās otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmas. Šīs koledžu izglītības īstenošanas laiks ir divi līdz trīs gadi. Atbildot uz jautājumu par to, kā Satversmes 106. pantā izprotami jēdzieni "spējas un kvalifikācija", Saeimas pārstāvis izteica viedokli, ka šinī gadījumā būtu jāvērtē divas lietas - izglītības dokuments un prasmes, ko attiecīgā persona apguvusi. Saeimas pārstāvis norādīja, ka labas pārvaldības princips prasot, lai valstī funkcionētu godīgs, kompetents un motivēts civildienests. Esot pieļaujams ierobežot tiesības pildīt valsts dienestu, lai aizsargātu valsts demokrātisko iekārtu un sabiedrības labklājību. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai par ierēdņiem strādātu tādas personas, kuras pēc iespējas labāk spēj pildīt attiecīgās funkcijas un uzdevumus. Pretendentam izvirzāmo obligāto prasību mērķis esot atrast optimāli piemērotu ierēdni, nevis garantēt tiesības kādai konkrētai personai ieņemt amatu. Turklāt esot jāaizsargā arī citu personu tiesības, it īpaši tāpēc, ka ierēdņi pieņem administratīvos aktus, kas var aizskart citu personu tiesības. Viņš uzsvēra, ka Pārejas noteikumu 5.punkts pilnībā atbilst samērīguma principam. Tajā paredzētais ierobežojums esot noteikts sabiedrības interesēs un sabiedrības ieguvums no šāda ierobežojuma esot ievērojami lielāks par katras konkrētās personas tiesību ierobežojumiem. 8. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā un papildu informācijā uzsver, ka Noteikumi Nr. 79 izdoti, pamatojoties uz Pārejas noteikumu 5. punktu. Noteikumos Nr. 79 paredzētās obligātās prasības izvirzīšana jau strādājošam vispārējā valsts civildienesta ierēdnim esot privātpersonas ierobežojums, kas paredzēts likumā un uz likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra spriedumu lietā Nr. 2003-12-01, Ministru kabinets norāda, ka Satversmes 101. un 106. pantā paredzētās tiesības nav absolūtas un to izmantošanas veids nosakāms ar likumu. Turklāt ir pieļaujams, ka tiesības pildīt valsts civildienestu, pretstatā darba tiesiskajām attiecībām, regulē citas tiesību normas un šis tiesiskais regulējums var būt atšķirīgs. Ministru kabinets uzsver, ka Valsts civildienesta likuma mērķis ir noteikt profesionāla, politiski neitrāla valsts civildienesta statusu, kas nodrošinātu tiesisku, stabilu un atklātu valsts pārvaldes darbību. Apstrīdētās normas esot paredzētas profesionāla valsts civildienesta veidošanai un tā darbības sekmēšanai un tādējādi ne tikai nodrošinot labas pārvaldības principu, bet arī aizsargājot Satversmes 116. pantā paredzētās vērtības. Ministru kabinets norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību ierobežojumam ir vairāki Satversmes 116. pantā paredzētie leģitīmie mērķi. Viens no šādiem mērķiem esot citu cilvēku tiesību aizsardzība. Ievērojot to, ka valsts civildienesta ierēdnis realizē valsts varu un viņam ir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ierobežot citu cilvēku tiesības, valsts civildienesta ierēdņa kompetencei, izglītībai un inteliģencei esot īpaša nozīme, jo vienīgi izglītots, profesionāls un kompetents civildienests spējot nodrošināt pienācīgu citu cilvēku tiesību aizsardzības līmeni. Ministru kabinets izsaka viedokli, ka izveidot izglītotu, profesionālu un kompetentu civildienestu, nodrošināt pieklājīgu un pretimnākošu attieksmi pret sabiedrību un atsevišķiem tās pārstāvjiem neesot iespējams citādi, kā vien ietverot augstāko izglītību kā vienu no pamatprasībām, lai persona varētu strādāt valsts civildienestā, jo valsts dienests vienlaikus paredzot arī šīs personas nodrošināšanu ar valsts varu atbilstoši amata kompetencei. Arī zivju aizsardzības inspektoriem esot "nodrošināta valsts vara, veicot represīvo valsts pārvaldes funkciju, tāpēc šajā amatā esot īpaši nozīmīgi ievērot visus valsts pārvaldes principus" (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 81. lpp.). Tādējādi privātpersonas tiesību ierobežojums esot samērīgs un izvirzīto mērķi neesot iespējams sasniegt ar citiem, privātpersonas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Ministru kabinets uzsver, ka valsts atzīts diploms par augstākās izglītības iegūšanu apliecina, ka persona valsts akreditētā vai atzītā izglītības procesā ir ieguvusi noteikta līmeņa sistēmiskas zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi. Līdz ar to valstij, vērtējot personas atbilstību ierēdņa amatam un kvalifikāciju, esot tiesisks pamats izvirzīt prasību pēc augstākās izglītības un ņemt to vērā kā valsts iepriekš atzītu noteikta līmeņa zināšanu un prasmju apliecinājumu. Ministru kabinets atzīmē, ka atbilstoši Starptautiskās darba organizācijas 1958. gada Diskriminācijas (nodarbinātības un profesiju jomā) konvencijai netiek uzskatīta par diskrimināciju jebkura tāda atšķirība, izslēgšana vai priekšrocība attiecībā uz noteiktu darbu, kura pamatojas uz tā pamatprasībām. Atbildes rakstā uzsvērts, ka augstākā izglītība esot būtisks kritērijs, kas rada ievērojamu atšķirību starp divām personām, tāpēc atšķirīga attieksme šādos apstākļos ir pieļaujama un pat nepieciešama. Atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumiem lietās Nr. 2002-12-01 un 2004-03-01, atbildes rakstā atzīmēts, ka viens no kritērijiem, pēc kura pārbaudīt tiesiskās paļāvības principa ievērošanu, ir saudzējošas pārejas esamība. Prasība, saskaņā ar kuru ierēdnim ir tikai jāuzsāk studijas tuvākajā laikā un nav nekavējoties jāiesniedz augstāko izglītību apliecinošs dokuments, atbilstot saudzējošas pārejas izpratnei. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve papildus norādīja, ka Noteikumi Nr. 79 nošķir divas dažāda veida ierēdņu kategorijas. Pirmā kategorija esot tā, kas strādā ministrijās, Īpašu uzdevumu ministra sekretariātā un Valsts kancelejā. Šajās iestādēs ierēdņiem pārejas periods bijis noteikts īsāks. Otras kategorijas ierēdņi strādājot iestādēs, kas atrodas ministriju, Īpašu uzdevumu ministra sekretariāta un Valsts kancelejas padotībā. Vienā no tādām iestādēm strādāja arī Pieteikuma iesniedzējs. Attiecībā uz šīm personām pārejas periods esot noteikts garāks. Atšķirība starp abām kategorijām noteikta, izvērtējot tieši to, ka ministrijās strādājošajām personām darbs varētu būt atbildīgāks, un līdz ar to obligātā prasība būtu piemērojama ātrāk. Vienlaikus viņa norādīja uz trešo personu kategoriju, proti, pirmspensijas vecuma personām. Ministru kabinets, izdodot noteikumus, esot izvērtējis obligātās prasības ietekmi uz cilvēkiem, kuri pēc pieciem vai attiecīgi sešiem gadiem sasniegs pensijas vecumu. Ņemot vērā, ka šīm personām varētu būt grūtības iestāties un mācīties augstākās izglītības iestādē un apgūt augstāko izglītību, Ministru kabineta noteikumos esot paredzēts, ka obligātā prasība uz šīm personām neattiecas. Ministru kabineta pārstāve vērsa tiesas uzmanību uz to, ka gadījumā, ja apstrīdētās normas attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju tiktu atzītas par neatbilstošām Satversmei, varbūt pat ar atpakaļejošu datumu, tad viņš būtu ļoti privileģētā situācijā salīdzinājumā ar visiem citiem Valsts civildienesta ierēdņiem, jo viņš varbūt būtu vienīgais ierēdnis bez augstākās izglītības. Izvērtējot samērīgumu un to, vai ir noteikta saudzējoša pāreja, jāņemot vērā, ka "valsts ir darījusi visu, lai nāktu pretī cilvēkiem un nodrošinātu viņiem iespēju mācīties", proti, "augstskolu ir daudz, programmu ir vēl vairāk, ir iespējas dabūt studiju un studējošo kredītus" (lietas materiālu 5. sēj. 105. lpp.). Civildienesta likums paredzot iespēju atmaksāt daļu no mācību maksas, kā arī iespēju ņemt mācību atvaļinājumus. Kā iemeslu tam, kāpēc Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem, kuriem nav atbilstošas augstākās izglītības, noteikts garāks pārejas periods, Ministru kabineta pārstāve minēja šo personu iespēju iegūt vidējo profesionālo izglītību tieši savā jomā, kā arī to, ka šādu personu esot ļoti daudz, tāpēc augstskolās neesot iespējams uzņemt tās visas. Ministru kabineta pārstāve paskaidroja, ka katru gadu ierēdņi tiek novērtēti un, tiklīdz vērtējums neesot apmierinošs, ierēdnim jāaiziet no civildienesta. Tomēr viņa neuzskatot, ka šādā veidā būtu iespējams novērtēt to personu piemērotību valsts civildienestam, kuras bijušas ierēdņi valsts civildienesta likuma spēkā stāšanās laikā, bet kurām nav augstākās izglītības. 9. Pieaicinātā persona - Valsts civildienesta pārvalde - norāda, ka apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt tāda profesionāla civildienesta esamību, kurš būtu spējīgs veikt amata pienākumus kvalitatīvi, ievērojot demokrātiskai tiesiskai valstij atbilstošus tiesību principus, nodrošinot personu tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, kā arī būtu spējīgs efektīvi, tiesiski un kvalitatīvi nodrošināt valsts pārvaldes funkciju veikšanu. Valsts civildienesta pārvalde uzskata, ka minēto mērķu sasniegšana neesot vairāku gadu vai viena atskaites punkta, proti, juridiska fakta iestāšanās, jautājums, bet gan gadu desmitu un pastāvīga valsts civildienesta darbības uzlabošanas, kā arī atbilstoša normatīvā regulējuma, civildienesta darbības likumības kontroles, ierēdņu izglītošanas un kvalifikācijas celšanas nodrošināšanas, konkurētspējīgas darba samaksas un valsts civildienesta prestiža nostiprināšanas jautājums. Minētie mērķi esot sasniedzami tikai ilgtermiņā, kompleksi risinot valsts civildienesta attīstības problēmas. Tiesas sēdē Valsts civildienesta pārvaldes pārstāve Civildienesta kontroles departamenta vadītāja Inga Juhņeviča norādīja, ka, pārsūdzot atbrīvošanu no dienesta, Pieteikuma iesniedzējs vispār nekādus "subjektīvos faktorus neminēja, kā vienīgo, kāpēc uzskatīja, ka atbrīvošanai nav pamats, norādīja to, ka valsts vispār nevarēja izvirzīt jeb mainīt šīs te prasības attiecībā pret viņu kā pret cilvēku, kas jau ir nokārtojis ierēdņa kandidāta eksāmenu un jau vairākus gadus ir bijis ierēdnis" (lietas materiālu 5. sēj.84. lpp.). Viņa atzīmēja, ka atbilstoši 1994. gada civildienesta likumam, lai ieņemtu attiecīgo amatu, tā kandidātam bija ne vien jāatbilst likumā noteiktajām prasībām, bet arī jākārto ierēdņa kandidāta kvalifikācijas eksāmens. Atbilstoši 1994. gada civildienesta likumam bijis plānots, ka pēc triju līdz piecu gadu nostrādāšanas ierēdņa amatā kandidātam būs jākārto ierēdņa eksāmens un tikai pēc tā nokārtošanas tiks iegūts ierēdņa statuss. Taču šo eksāmenu kārtoja ļoti mazs procents ierēdņu kandidātu, jo ticis pieņemts jaunais Valsts civildienesta likums, kas šādu eksāmenu neparedzēja. Patlaban personām, kas grib kļūt par ierēdņiem, neesot jākārto eksāmens, bet tiekot noteikts sešu mēnešu pārbaudes laiks. Viņa atzina, ka valstij bija jāņem vērā, cik daudzām personām un kādā termiņā iespējams nodrošināt izglītības iegūšanu. Periods esot noteikts ar mērķi panākt, lai tiem cilvēkiem, kas strādā, būtu iespēja atbilst šai prasībai "un nevis, ar viņiem nerēķinoties, viņus atlaist" (lietas materiālu 5. sēj. 88. lpp.). 10. Pieaicinātā persona - Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde (turpmāk - Ūdeņu pārvalde) - norāda, ka prasība ierēdņiem iegūt augstāko izglītību nodrošina tāda profesionāla un kompetenta civildienesta izveidošanu, kas sekmē sabiedrības interešu aizsardzību. Pieteikuma iesniedzēja atbrīvošana no valsts civildienesta ierēdņa amata neesot ne uzlabojusi, ne pasliktinājusi pārvaldes darba kvalitāti. Atbilstoši Ūdeņu pārvaldes viedoklim inspektora darbības kvalitāte un tās vērtējums ir atkarīgs no attiecīgā ierēdņa zināšanām, prasmes pielietot savas zināšanas praktiskā darbā, sadarbības un komunikācijas prasmes, fiziskās sagatavotības, orientācijas uz attīstību u. c. faktoriem. Ūdeņu pārvalde nav konstatējusi, ka tieši augstākās izglītības neesamības dēļ Pieteikuma iesniedzējs būtu nekvalitatīvi pildījis savus pienākumus. Jebkurā jomā iegūta augstākā izglītība paaugstinot personas vispārējo izglītības līmeni, attīstot intelektu un spēju uzņemties atbildību. Tā kā inspektoram atbilstoši Vides aizsardzības likuma 21. pantam ir tiesības piemērot administratīvo sodu un pieņemt citus lēmumus, augstākā izglītība esot būtisks faktors amata pienākumu pildīšanai augstā profesionālā līmenī. Tomēr inspektora amata pienākumu sekmīgai pildīšanai svarīga esot arī praktiskā darba pieredze. Ūdeņu pārvalde paskaidro, ka Pieteikuma iesniedzējam bija noteikts summētais darba laiks, kas uzlika par pienākumu atsevišķos gadījumos strādāt vairāk nekā astoņas stundas dienā. Tiesas sēdē Ūdeņu pārvaldes pārstāve - Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Juridiskā departamenta direktore Laura Rozenberga informēja, ka Pieteikuma iesniedzējs Ūdeņu pārvaldē ieņēma valsts vides inspektora amatu. Viņa amata pienākumos ietilpa kontrolēt rūpnieciskās zvejas un makšķerēšanas noteikumu ievērošanu. Pildot šos pienākumus, viņam bija tiesības sastādīt administratīvo pārkāpumu protokolus, pieņemt lēmumus par personu sodīšanu. Vides aizsardzības likums un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss vides valsts inspektoram dodot plašas tiesības iejaukties privātpersonu dzīvē, piemēram, ieiet privātā īpašumā esošos objektos un piekļūt privātām ūdens tilpnēm, lai pārbaudītu, kā tur notiek makšķerēšana un zvejošana. Inspektoram esot arī tiesības apskatīt personu mantas, likumpārkāpuma gadījumā izņemt zvejas tīklus un citus zvejas rīkus, nozvejotās zivis, pieņemt lēmumus par naudas sodu piemērošanu, par konfiskāciju. Šajā amatā persona veicot valsts represīvo funkciju. Viņa atzina, ka valsts vides inspektora darbs saistīts ar psiholoģisku stresu. Tomēr to esot iespējams savienot ar sekmīgām mācībām augstskolā, ko apliecinot šādi dati: 2003.gadā pirmā līmeņa izglītību ir ieguvuši 5 inspektori, 2005.gadā - 2 inspektori, 2006.gadā - 3 inspektori, 2007.gadā augstskola būtu jāpabeidz 4 inspektoriem, kas šobrīd sekmīgi mācās. Ūdeņu pārvaldes pārstāve norādīja, ka lēmumu par administratīvo sodu pieņemot tikai un vienīgi ierēdņi. Bet tiesību normas ļaujot pieaicināt tā sauktos sabiedriskos inspektorus, kuriem tiek dotas tiesības sastādīt administratīvo pārkāpumu protokolus, jo tas esot tikai pirmais etaps administratīvo pārkāpumu lietvedībā un līdz ar to neesot "tik smags attiecībā pret privātpersonu" (lietas materiālu 5. sēj. 72. lpp.). Parasti algu sabiedriskajiem inspektoriem nemaksājot. Tieši tāpēc viņi esot "sabiedriskie". Tie esot cilvēki, kas tīri uz sava entuziasma pamata vēlas strādāt vides aizsardzībā. Atsevišķos gadījumos, kad valsts iestādei piešķirti kādi papildu līdzekļi, tiekot pieņemti darbā inspektoru palīgi. Arī Pieteikuma iesniedzējam bijis šāds līgums. Par optimālo inspektora kvalifikācijas iegūšanas veidu viņa atzina modeli: "augstākā izglītība plus tā pieredze, ko gūst mūsu dienestā. Principā mēs paši apmācām jaunos kadrus, jo tādas augstskolas nav" (lietas materiālu 5. sēj. 77. lpp.). Vienlaikus tika atzīts, ka "noderīga ir tā pieredze, kas ir gūta citās valsts iestādēs līdzīgos amatos" (turpat). Ūdeņu pārvaldes pārstāve informēja, ka lietas izskatīšanas laikā Ūdeņu pārvaldē strādā divi pirmspensijas vecuma inspektori, kuri saskaņā ar Noteikumiem Nr. 79 varēja turpināt dienestu bez augstākās izglītības iegūšanas. Drīzumā tikšot vērtēts, vai šīs personas turpinās darbu, jo "viņiem ir iespēja arī palikt amatā" (sk.: lietas materiālu 5. sēj.83. lpp.). 11. Pieaicinātā persona - Valsts administrācijas skola - apgalvo, ka Valsts administrācijas skolas kompetencē nav definēt to zināšanu un prasmju kopumu, kas ietilpst "jebkādā augstākajā izglītībā". Valsts administrācijas skola uzsver, ka tā atbilstoši Valsts kancelejas kārtējam mācību programmu (kursu) pasūtījumam nodrošina attiecīgu mācību programmu izstrādi un mācību procesu. Savukārt Valsts kanceleja minēto pasūtījumu veido, "izvērtējot attiecīgu amatu kompetenču modeļus un konstatējot, kuras prasmes, zināšanas un iemaņas būtu nepieciešams papildus apmācīt ierēdņiem, kuri jau ir ieguvuši augstāko izglītību" (sk.: lietas materiālu 4. sēj. 148. lpp.). Tiesas sēdē Valsts administrācijas skolas direktors Uģis Rusmanis norādīja, ka Valsts administrācijas skola veic ierēdņu mācību vajadzību aptaujas un atbilstoši to rezultātiem nodrošina ierēdņu papildizglītošanos. Izveidoti aptuveni simt kursi, vidēji pusotru dienu ilgi un ar sešiem dažādiem apmācības blokiem, - par tiesību jautājumiem, par Eiropas Savienības jautājumiem, vadības prasmēm, dažādām psiholoģiskām iemaņām, ētikas, interešu konfliktu jautājumiem u.c. Augstāko izglītību Valsts administrācijas skola nenodrošinot. Viņš izteica viedokli, ka neviena augstskola nedodot tādu visaptverošu un plašu zināšanu spektru, kāds vajadzīgs ierēdnim. Valsts administrācijas skolā esot viens mācību bloks, kas paredzēts tieši jaunajiem ierēdņiem, kuri ienāk valsts pārvaldē, un tas esot ļoti pieprasīts. Kaut vai pēc šā pieprasījuma vien varot spriest, ka citur iegūtās zināšanas laikam neesot pietiekošas. Secinājumu daļa 12. Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesā vienlaikus apstrīd gan Pārejas noteikumu 5. punkta, gan arī saskaņā ar šo punktu izdoto Noteikumu Nr. 79 atbilstību Satversmei. Jautājumā par to, vai obligātā prasība vispār attiecināma uz tām personām, kas jau pilda ierēdņa amatu, izvēli izdarīja likumdevējs Pārejas noteikumu 5. punktā. Kā pamatoti atzīmēts Saeimas atbildes rakstā, Pārejas noteikumu 5. punktu nosakot brīdi, ar kuru obligātā prasība piemērojama personām, kuras likuma spēkā stāšanās dienā ieņēma ierēdņa amatu saskaņā ar 1994. gada civildienesta likumu un kurām nebija augstākās izglītības, varēja formulēt divējādi. Likumdevējs varēja noteikt, ka šīs personas: 1) var turpināt pildīt savus amata pienākumus bez augstākās izglītības iegūšanas vai arī 2) noteiktā pārejas posmā iegūst augstāko izglītību vai atstāj dienestu. Izvērtējot, vai katra no šīm iespējām atbilst Satversmei, visupirms jāizvērtē to atbilstība tiesiskās paļāvības principam, tas ir, jāizvērtē Pārejas noteikumu 5. punkta atbilstība Satversmes 1. pantam. 12.1. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 1. panta izriet virkne tiesiskas valsts principu, tostarp tiesiskās paļāvības princips. Satversmes tiesa norādījusi, ka "valsts iestādēm ir jābūt konsekventām savā darbībā attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem, jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties uz konkrētā normatīvā akta pamata" [Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļas 3. rindkopa]. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesiskās paļāvības principa darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties. Turklāt jāņem vērā, ka šis princips var aizsargāt tikai tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas (sk.: Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21. punktu). Tādējādi, lai secinātu, vai tiesiskās paļāvības principam ir nozīme konkrētajā gadījumā, jāizvērtē: 1) kādi būtiski elementi raksturoja Pārejas noteikumu 5. punktā minēto personu, tostarp Pieteikuma iesniedzēja tiesisko statusu; 2) vai iepriekšējais regulējums paredzēja Pārejas noteikumu 5. punktā minētajām personām, tostarp Pieteikuma iesniedzējam, noteiktus pienākumus, lai saglabātu iepriekšējo statusu, un vai Pieteikuma iesniedzējs šos pienākumus pildīja; 3) vai Pārejas noteikumu 5. punkts būtiski mainīja šo regulējumu. 12.2. Civildienesta attiecības ir īpašas attiecības starp personu un valsti. Daudzās Eiropas valstīs ierēdniecības institūtam ir senas tradīcijas un tā principi ir nostiprināti konstitucionālā līmenī. Tā Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 33. panta ceturtā un piektā daļa paredz, ka no valsts suverēnās varas izrietošo pilnvaru īstenošana parasti tiek uzticēta pie publiskā dienesta piederošām personām, kas atrodas publiski tiesiskās dienesta un uzticības attiecībās ar valsti. Publiskā dienesta tiesības tiek noteiktas, ņemot vērā parastos profesionālās ierēdniecības principus. Šādi principi ir, piemēram, uzticība dienestam, neitrāla (bezpartijiska) amata pildīšana, profesionāla izglītība, stāšanās dienestā uz visu mūžu, tiesības prasīt atalgojumu (sk.: Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 2/58 [BVerfGE 9, 268, 286]). Latvijā šādi principi nebija nostiprināti Satversmes līmenī, tie tika īstenoti, pamatojoties uz Latvijas Civildienesta nolikumu. Profesors Kārlis Dišlers atzīmē, ka, "ieceļot darbinieku valsts dienestā, tiek nodibinātas tiesiskas attiecības starp valsti un darbinieku uz visu viņa mūžu: valsts prasa no darbinieka visas viņa darba spējas, bet par to nodrošina viņa eksistenci ar publiski tiesiskiem alimentiem periodisku izmaksu veidā" (Dišlers K. Ievads administratīvo tiesību zinātnē. Administratīvo tiesību kursa vispārīgā daļa. Rīga, Latvijas Universitāte, 1938, 147. lpp.). Viņš arī uzsver, ka Latvijas Civildienesta nolikuma 11. punkts deva norādījumu: "ieceļot amatā, priekšrocība dodama tam kandidātam, kurš vislabāki piemērots amatam pēc savām darba spējām, teorētiskās izglītības un praktiskās sagatavošanās. Vienādos apstākļos priekšrocība ir darbiniekam, kurš attiecīgā resorā vai dienesta nozarē jau kalpo, resp. ilgāki kalpo"(turpat, 142. lpp.). 1994. gada civildienesta likuma 6. panta pirmās daļas 2. punkts noteica, ka "uz ierēdņa amatu var pretendēt personas: [...] kurām ir vismaz vispārējā vidējā izglītība", savukārt 10. panta otrā daļa paredzēja, ka "ierēdņi (ierēdņu kandidāti) dienesta laikā kārto kvalifikācijas eksāmenus Valsts administrācijas skolā, lai iegūtu vēlamo valsts civildienesta ierēdņa kvalifikācijas kategoriju". Valsts pārvaldes reformas gaitā persona, kas jau strādāja valsts iestādē, darbu ierēdņa amatā varēja turpināt tikai tad, ja bija nokārtojusi ierēdņa atestāciju. Atestācija tika kārtota atbilstoši Ministru kabineta 1994. gada 10. maija noteikumiem Nr. 102 "Par valsts civildienesta ierēdņu amatu pretendentu reģistrācijas un atestācijas kārtību". Valsts civildienesta pārvaldes informācija liecina, ka 1994. un 1995. gadā tika uzsākta profesionālās ierēdniecības veidošana, sākotnēji veicot ierēdņu kandidātu atestāciju. 1994. gadā ierēdņu kandidātu kvalifikācijas eksāmenus nokārtoja 7824 pretendenti, nenokārtoja 241 pretendents, 1995. gadā - attiecīgi 6246 un 250 pretendenti (sk.: www.vcp.gov.lv/21/). 1995. gada 21. februārī Valsts civildienesta pārvalde, ņemot vērā Valsts civildienesta ierēdņu amatu pretendentu atestācijas komisijas ieteikumu par Pieteikuma iesniedzēja atestāciju, atzinusi Pieteikuma iesniedzēja atestāciju par nokārtotu, norādot, ka lēmums ir pamats Pieteikuma iesniedzēja iecelšanai ierēdņa amatā valsts civildienesta ierēdņa kandidāta statusā (sk.: Valsts civildienesta pārvaldes 1995. gada 21. februāra lēmumu Nr. 1114, lietas materiālu 1. sēj. 27. lpp.). Pamatojoties uz šo atzinumu, Pieteikuma iesniedzējs sāka pildīt Latvijas Republikas valsts civildienestu. Līdzīgā statusā kā Pieteikuma iesniedzējs laikā, kamēr bija spēkā 1994. gada civildienesta likums, atradās vairāk nekā 17 tūkstoši personu. Civildienesta pārvaldes izdevums "Jaunā Pārvalde" 1999. gadā, atbildot uz jautājumu "cik daudzi kļuvuši par ierēdņa kandidātiem?", informē: "No 1994. gada ierēdņu kandidātu kvalifikācijas eksāmenus ir nokārtojuši 17 097 cilvēki" (sk.: Jaunā Pārvalde, 1999, Nr. 2, www.vcp.gov.lv). Šīm personām bija tiesības paļauties, ka tad, ja tās godprātīgi pildīs likumā paredzētos pienākumus, valsts nodrošinās tām ierēdnim (ierēdņa kandidātam) noteiktās tiesības un garantijas, tostarp tiesības uz pastāvīgu civildienestu. 12.3. 1994. gada civildienesta likums noteica ierēdņa pienākumu celt kvalifikāciju. Proti, šā likuma 22. pants paredzēja, ka "ierēdnim (ierēdņa kandidātam) ir pienākums regulāri papildināt savas zināšanas un pilnveidot profesionālās iemaņas". Turklāt minētā panta otrā daļa noteica: "Valsts civiliestādes vadītājam jānodrošina iespēja ierēdņiem (ierēdņu kandidātiem) celt savu kvalifikāciju ne mazāk kā 45 dienas trīs gadu laikā, saglabājot viņiem atalgojumu un sedzot mācību izdevumus, ja kvalifikācijas celšana notiek Latvijā." Šis likums neparedzēja ierēdnim (ierēdņa kandidātam) pienākumu iegūt augstāko izglītību, bet stimulēja apgūt ierēdnim specifiski nepieciešamās zināšanas gan patstāvīgi, gan arī Valsts administrācijas skolā. Vienlaikus likuma 60. panta 1. punkta "c" un "e" apakšpunkts noteica, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas, ja ierēdnis (ierēdņa kandidāts) tiek atlaists no valsts civildienesta, piemērojot atlaišanu kā disciplinārsodu vai arī sakarā ar neatbilstību ieņemamajam amatam, ko apstiprina Valsts civildienesta pārvalde pēc atestācijas rezultātiem. Tas nozīmē, ka likums neparedzēja personai tiesības turpināt valsts civildienestu neierobežoti (jebkurā gadījumā). Valsts civildienesta pārvaldes pārstāve tiesas sēdē pamatoti atzīmēja, ka valsts, nodibinot civildienesta attiecības ar personu, uzņemas saistības nodrošināt šai personai tiesības uz pastāvīgu civildienestu, bet tas nenozīmē, ka persona savā attīstībā var palikt tādā līmenī, kādā tā sākusi pildīt valsts civildienestu.. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam bija tiesības paļauties, ka viņš, godprātīgi pildot dienestu, piedaloties civildienesta ietvaros organizētajos kvalifikācijas celšanas pasākumos, patstāvīgi apgūstot nepieciešamās zināšanas, kā arī uzrādot noteiktām prasībām atbilstošus darba rezultātus, varēs turpināt pildīt dienestu pastāvīgi un viņam netiks izvirzītas būtiskas papildu prasības (ieguldīt spēkus, laiku un naudu) ārpus dienesta. 12.4. Rīgas iekšējo ūdeņu kontroles sektora vadītāja A. Strautiņa parakstīts raksturojums apliecina, ka Pieteikuma iesniedzējs "uzdotos amata pienākumus pildīja godprātīgi, darba disciplīnas pārkāpumi nav bijuši" (lietas materiālu 1. sēj. 93. lpp.). Pieteikuma iesniedzējs bija godprātīgi pildījis pienākumus, ko viņam noteica 1994. gada civildienesta likums, un bija tiesīgs paļauties uz to, ka valsts nodrošinās viņam likumā paredzētās tiesības. 12.5. Valsts civildienesta likums būtiski mainīja atsevišķus valsts civildienesta uzbūves aspektus. Saeimai iesniegtā likumprojekta anotācijā atzīmēts: "ņemot vērā, ka pastāvošā ierēdņu kandidātu eksaminācija ir vispārīga un tika paredzēta pārejas posmam, kas Latvijas civildienestam ir beidzies, likumprojektā vairs nav paredzēta vispārīga eksaminācija, lai iegūtu ierēdņa statusu, jo tas vairs nav efektīvs ierēdņu atlases līdzeklis. Pretendenta piemērotība konkrētajam ierēdņa amatam tiek pārbaudīta pašā iestādē, ieceļot pretendentu amatā un nosakot tam pārbaudes termiņu" (likumprojekta "Valsts civildienesta likums" anotācija, lietas materiālu 3. sēj. 32. lpp.). Atsakoties no centralizētās eksa­minācijas, vienlaikus tika paredzēts pārbaudes termiņš pēc iecelšanas ierēdņa amatā, kā arī prasība "vidējā izglītība" tika aizstāta ar prasību "augstākā izglītība". Jāņem vērā, ka Valsts civildienesta likuma pieņemšanas laikā, salīdzinot ar laiku, kad tika pieņemts 1994. gada civildienesta likums, bija būtiski mainījusies arī situācija izglītības, tostarp augstākās izglītības, jomā. 1999. gada 1. jūnijā stājās spēkā jauns Izglītības likums, bet 1999. gada 14. jūlijā - Profesionālās izglītības likums. Izglītības jomas sakārtošana un pakļaušana vienotiem standartiem radīja priekšnoteikumus tam, lai valsts noteiktu izglītības līmeni ieguvušas personas bez papildu eksā­menu kārtošanas varētu atzīt par piemērotām ierēdņa amata ieņemšanai. Obligātā prasība nozīmē ne vien to, ka valsts civildienestā ir uzņemamas tikai tādas personas, kuras var likumā noteiktā kārtībā apliecināt, ka tām ir attiecīga līmeņa teorētiskā un praktiskā sagatavotība, bet arī to, ka jebkurai valsts civildienestā strādājošai personai ir jābūt šādā līmenī sagatavotai gan formāli (to apliecina attiecīgs izglītības dokuments), gan arī pēc būtības, proti, personai savi dienesta pienākumi jāveic attiecīgā līmenī. Tiesas sēdē Ūdeņu pārvaldes pārstāve un Valsts civildienesta pārvaldes pārstāve atzina, ka, novērtējot ierēdņa darbu noteiktā periodā, esot ņemts vērā, ka prasības attiecībā uz darba rezultātiem ir samērojamas ar ierēdnim noteiktajām izglītības prasībām (sk.: lietas materiālu 5. sēj. 76. lpp.un 91. lpp.). Tādējādi Pārejas noteikumu 5. punkts noteica būtiski jaunas prasības salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, uz kuru bija attiecināms tiesiskās paļāvības princips. 12.6. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 1. pants neliedz likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai likumdevējs, izdarot šādus grozījumus, paredzētu saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz nodarīto zaudējumu kompensācija (sk.: Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 18. punktu). Tādējādi nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka tiesiskās paļāvības principa ievērošana šajā lietā nozīmē ikviena ierēdņa drošu paļāvību uz to, ka valsts dos iespēju turpināt darbu līdz pensijai. Pārejas noteikumu 5. punkts, ciktāl tas vispār attiecina obligāto prasību uz jau strādājošiem ierēdņiem, pats par sevi nepārkāpj tiesiskās paļāvības principu, ja tiek paredzēta saudzējoša pāreja. 12.7. Pārejas noteikumu 5. punkts deleģē pārejas perioda noteikšanu Ministru kabinetam. Tomēr likumdevējs atšķirīgi rīkojies virknē gadījumu, pārejas periodu prasībai par augstāko izglītību vai amata prasībām atbilstošu augstāko izglītību paredzot likumu pārejas noteikumos, konkrēti: Valsts civildienesta likuma pārejas noteikumu 7. punktā attiecībā uz Valsts meža dienesta ierēdņiem, likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" pārejas noteikumu 11. punktā attiecībā uz VID ierēdņiem, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma pārejas noteikumu 8. punktā attiecībā uz šajā sistēmā nodarbinātajām amatpersonām. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē atzīmēja, ka vispārīgs deleģējums bija paredzēts tikai tādēļ, lai elastīgāk varētu noteikt katras ministrijas ietvaros atšķirīgu regulējumu un ka "Ministru kabinetam vajag ņemt vērā visus tos atbilstošos pārejas periodus, šīs iespējas augstākās izglītības iestādēs" (lietas materiālu 5. sēj. 47. lpp.). Tā kā Valsts civildienesta likums attiecās uz ļoti plašu dažādu iestāžu loku, likumdevējs pamatoti uzskatīja, ka valdība ir labākās pozīcijās, lai detalizētāk noteiktu atbilstošu saudzīgu pāreju. Turklāt likumdevējam bija tiesības prezumēt, ka valdība, nosakot šo pāreju, ievēros Satversmes normas un principus. Pamatots ir Saeimas pārstāvja paustais viedoklis: tas, ka likumdevējs vienā gadījumā izvēlējies termiņu noteikt likumā, neliedz tam citā līdzīgā gadījumā deleģēt termiņa noteikšanu Ministru kabinetam. Deleģējums pats par sevi nav pretrunā ar saudzējošas pārejas prasību. Tādējādi Pārejas noteikumu 5. punkts kopumā atbilst Satversmes 1. pantam. 13. Lai izvērtētu, vai katrā konkrētajā gadījumā no jauna paredzētais regulējums atbilst saudzējošas pārejas prasībām, visupirms jāņem vērā, vai jaunais regulējums ierobežo personai Satversmē noteiktās pamattiesības. Pāreja par saudzējošu uzskatāma tikai tad, ja personas pamattiesībām noteiktie ierobežojumi atbilst Satversmei. Tādējādi Noteikumu Nr. 79 atbilstība tiesiskās paļāvības principam izvērtējama kopsakarā ar atbilstību Satversmes 91., 101. un 106. pantam. 14. Satversmes tiesa vairākos spriedumos norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liek vienādi izturēties pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats. Tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 13. punktu un 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 6. punktu). Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.pantā noteiktajam vienlīdzības principam, jānoskaidro: 1) kuras personas atrodas vienādos vai pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. 14.1. Visas personas, kas atbilstoši 1994. gada civildienesta likumam bija nokārtojušas ierēdņa (ierēdņa kandidāta) eksāmenu (atestāciju), bija ieceltas ierēdņa amatā un ar savu darbu pierādījušas piemērotību ierēdņa amata izpildei, atradās vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, kritēriji salīdzināšanai ir: - ierēdņa (ierēdņa kandidāta) eksā­mena vai atestācijas nokārtošana, ar ko persona pierāda savu piemērotību ierēdņa amata izpildei; - personas iecelšana ierēdņa amatā, ar ko persona ieguva ierēdņa statusu, t. i., gan papildu pienākumus, gan arī tiesības, tostarp tiesības uz pastāvīgu civildienestu; - attiecīgā amata izpilde, ņemot vērā, ka ierēdņa darbība tiek periodiski izvērtēta un personas, kas to nespēj izpildīt pienācīgā līmenī, tiek atbrīvotas no valsts civildienesta. Ierēdņi, kuriem bija augstākā izglītība, varēja dienestu netraucēti turpināt, savukārt ierēdņi, kuriem augstākās izglītības nebija, bija spiesti to iegūt vai arī atstāt dienestu. Respektīvi, tika noteikta atšķirīga attieksme pēc formālā izglītības kritērija. Šāda atšķirīga attieksme ir pieļaujama, jo tā noteikta pēc objektīva kritērija - izglītības iegūšanas. Ministru kabinets pamatoti norāda, ka valsts atzīts diploms par augstākās izglītības iegūšanu apliecina, ka persona valsts akreditētā vai atzītā izglītības procesā ir ieguvusi noteikta līmeņa sistēmiskas zināšanas un prasmes. Šāda atšķirīga attieksme nav uzskatāma par patvarīgu, tā ir saprātīgi pamatojama ar sistēmiskas augstākās izglītības svarīgumu ierēdņa karjeras attīstībā. Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka pret viņu tiekot pieļauta diskriminācija pēc "formālā izglītības stāvokļa". 14.2. Dažādu valsts iestāžu amatpersonām vispārējā un specializētajā valsts civildienestā noteikts atšķirīgs pārejas posms, pēc kura stājas spēkā obligātā prasība. Valsts civildienesta pārvaldes apkopotie dati liecina, ka iestādēs, kurām noteiktais pārejas posms pārsniedza 2005. gada 1. augustu, 2005. gada 1. septembrī augstākās izglītības nebija 11 032 personām (54,85procentiem), tostarp Valsts ieņēmumu dienestā - 459 personām (11,19 procentiem), bet Valsts meža dienestā - 608 personām (45,14 procentiem) (sk.: lietas materiālu 1. sēj. 171. lpp.). Visi ierēdņi, kas bija uzsākuši pildīt valsts civildienestu saskaņā ar 1994. gada civildienesta likumu un veica tās pašas Valsts civildienesta likuma 3. pantā noteiktās funkcijas, ko veica arī Pieteikuma iesniedzējs, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Valsts civildienesta pārvalde atzīst, ka atbilstoši Ūdeņu pārvaldes Kontroles daļas Rīgas iekšējo ūdeņu kontroles sektora vecākā inspektora amata aprakstam, Pieteikuma iesniedzējs "ir veicis ierēdņa amata pienākumus atbilstoši Valsts civildienesta likuma 3. panta pirmajai daļai, pildot tādus pienākumus, kas saistīti ar normatīvo aktu ievērošanas kontroli, administratīvo aktu sagatavošanu vai izdošanu un citu ar indivīda tiesībām saistītu lēmumu sagatavošanu un pieņemšanu. [...] Atbilstoši Valsts civildienesta pārvaldes vienotās uzskaites sistēmā par valsts pārvaldes iestāžu personālu ietvertajai informācijai, Valsts meža dienestā ierēdņu amata pienākumus veic personas, kurām ir vidējā speciālā izglītība, kura iegūta atbilstoša profila vidējās izglītības mācību iestādēs. Minētās Valsts meža dienesta amatpersonas lielākoties ieņem zemākā vai vidējā līmeņa ierēdņa amatus, t. i., mežsarga, virsmežniecības inženiera, atsevišķos gadījumos mežziņa vietnieka un mežziņa amatus. Atbilstoši minēto ierēdņu amatu aprakstā noteiktajiem amata pienākumiem, tie ir tādi paši amata pienākumi kā Pieteik …